ZELTA orda - Janis Ivars Stradins

Annotation Jānis Ivars Stradinš ZELTA orda Jānis Ivars Stradinš ir viens no ražīgākajiem mūsdienu latviešu detektivžanra rakstniekiem. Lasītāju atsaucību ir ieguvuši viņa kriminālromāni: Atvērtā seifa noslēpums: Dēmonu villa; Piedzīvojumi Francijā; Baumaņu lieta; Austrumu bankas miljoni; Lēdijas Šarlotes Geskelas nolaupīšana: Zilais pavediens; Melnā pils; Vecās kapsētas spoks. Kāpņu telpā, privātdetektīvu Kronberga un Štāla dzīvokļa durvju priekšā, tiek atrasts vīrieša līķis. Dīvainais fakts izraisa aizdomas, ka slepkavības vieta nav izraudzīta nejauši. Taču noziedznieka patiesais nolūks atklājas tikai pēc sarežģītas izmeklēšanas, turklāt galēja riska apstākļos… nordik 2000 Māksliniece SOLVITA OZOLA SIA "Nordik".

Reģistrācijas apl. Nr. 2-0792. Daugavgrīvas ielā 36-9. Kiga, LV - 1007. Tālr. 7602672. Noliktava — baznīcas ielā 7a, Kiga, LV - 1050. Tālr. 7225669. Iespiesta, iesietaSIA "Apgāds Jāņa sēta". mākslinieciskais iekārtojums, 2000 © Nordik, 2000 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ZELTA orda I NODALA II NODALA UPURIS III NODALA PĀRDAUGAVA IV NODALA IEBRUKUMS FELICITAS KRESES MĀjA V NODALA ieva GROSBERGA VI NODALA pĒdas pagrabĀ VII NODALA PAMESTAIS NAMS VIII NODALA KRONBERGA VERSIJA IX NODALA NOVĒROTĀJS X NODALA voldemĀrs laube XI NODALA LĒMUMS XII NODALA STEFĀNIJA KOVARSKA XIII NODALA BOMZIS XIV NODALA PA PĒDĀM XV NODALA NEGAIDĪTS VĀRDS XVI NODALA ATRADUMS XVII NODALA ATŠIFRĒJUMS XVIII NODALA PAMESTĀ NAMa NOSLĒPUMS XIX NODALA PAR VĒLU… XX NODALA LĒMUMS XXI NODALA novijuojanĀ XXII NODALA VIVI XXIII NODALA sekotĀji XXIV NODALA kailĀ klints XXV NODALA ATRADNES XXIV NODALA ZELTA ORDA XXVII NODALA Z. O. H. sagatavošanā

ZELTA orda Jﾄ］is Ivars Stradinﾅ｡

I NODALA ATRADUMS KĀPŅU TELPA Pēdējā sevišķi bīstamās bandas un 1ās bosa liela bija pamatīgi nokausējusi gan mani, gan Kronbergu. Šoreiz pietrūka tā, kas vainago veiksmīgi pabeigtu izmeklēšanu — gandarījuma! Galvenais vaininieks bija bandas vadonis, kas pašā pēdējā mirklī spēja izvairīties no Valta Kronberga izliktajām lamatām. Tas gan apliecināja, ka esam sastapušies ar cienīgu pretinieku, tomēr prieka bija maz. Vienīgais, kas mazliet saldināja šā zaudējuma rūgtumu, — visi ietekmīgākie bandas locekli tika arestēti. Vadoņa cietsirdīgais raksturs un dzelžainais buldoga tvēriens, kura dēļ vihš arī bija izpelnījies iesauku Buldogs, lika domāt, ka nelietis mēģinās atriebties. Šī, kā starp citu izmestā Valta frāze guva apstiprinājumu jau itin drīz. Vēl ilgi pirms ausmas piezvanījis. Buldogs pieklājīgi atvainojās un pārliecinošā tonī ieteica mums laikus parūpēties par divām atdusas vietām tuvākajā kapsētā. Šis cilvēks, uz kura sirdsapziņas gūlās ne viens vien izsmalcināti nežēlīgs varasdarbs, nebija no tiem, kas kaisa vārdus vējā. Tādējādi, lai gan jutāmies kā sportisti pēc sīva finālmača, kad miesa un gars uzstājīgi pieprasa atpūtu, nācās samierināties ar domu, ka tik drīz. pie tās netikt. Buldoga informētāju tīkls, kas droši vien gan štatu, gan kvalifikācijas zinā varētu pārspēt policijas aģentūru, ietina visu Rīgu neredzamos, viltīgi nomaskētos pavedienos. Tikko mēs paradījamies sabiedriskā vietā, kāds no ziņotājiem sarosījās un signāls nonāca vajadzīgajās ausīs. Manuprāt, tieši šis fakts bija ļāvis bandas vadonim iziet sveikā, kaut gan, slazdu ierīkojot, Kronbergs bija ņēmis vērā visus konspirācijas likumus. Tādējādi pēc operācijas uzpeldēja drūms secinājums par iespējamo informācijas noplūdi. Tā kā arestā piedalījās policija, gribot negribot nāca atzina, ka brīdinājuma signālu Buldogs saņēmis tieši no turienes!

Visu dienu novāļājies pa dīvānu ar grāmatu rokā, ap septiņiem cerīgi ieminējos kaut ko par vakariņām restorānā, taču draugs Kronbergs tikai atrūca: — Musu virtuve nav ne par santīmu sliktāka… īsā atbilde liecināja, ka viņš pret Buldoga draudiem izturas nopietni. Kad šķila, ka dvēseles veldzēšanai tā arī neizdomāsim neko labāku par kārtējo šaha partiju, tieši pusastoņos atskanēja negaidīts telefona zvans. Pacēlis klausuli, es uzreiz pazinu sava bijušā skolasbiedra Žaņa Kalēja piesmakušo balsi.

Nebijām tikušies jau vairākus gadus. Vārdu pa vārdam mēs aizkjldām bērnības atmiņās, līdz atcerējāmies, kā pēc stundām, aizlavījušies uz sporta zāli, aizbarikadējāmies ar paklājiem un daždažādu sporta inventāru, lai, neviena netraucēti, varētu ķerties pie kārtīm. Droši vien atmiņu iespaidā Žanis piepeši iesaucās: — Žēl, ka nav trešā! Varētu uzraut zolīti.

— Ir! — tādu pašu jūtu uzvilnījumā es iekritu azartā, un, izdzirdis Valta Kronberga vārdu, Žanis pat necentās slēpt pār​steigumu.

— O! Esmu par viņu tik daudz dzirdējis! Man ne prātā nenāca, ka mitināties zem viena jumta. Bet… pag! Ja neesat aizņemti, brauciet pie manis. Protams, ja nekas nav pretī, — viņš ierosināja skaidri saklausāmā nepacietībā ātrāk iepazīties ar slaveno detektīvu. — Kaut arī dzīvoju viens, ledusskapī atradīsies gan šis tas, ko likt uz zoba, gan mēriņš siltumam…

Kronbergs, kurš visu sarunas laiku šķietami vienaldzīgi bija knibinājies gar kaut ko priekšnama viņā galā, pēkšņi pagriezās un noliedzoši pakratīja galvu. Man atlika vienīgi pabrīnīties par viņa aso dzirdi un ar žestu pajautāt — ko zvanītājam atbildēt.

— Lai brauc šurp, — draugs atčukstēja.

Izdzirdis uzaicinājumu, Žanis uzreiz piekrita un, noskaid​rojis adresi, apsolīja tieši astoņos būt klāt.

Lai gan kāršu spēle manā tagadējā uztverē jau sen nebija labākais izklaidēšanās veids, turklāt šo

attieksmi vēl vairāk pastiprināja kādas ar blēžiem saistītas lietas izmeklēšana, tomēr bija jāatzīst, ka labāk tā, nevis sēdēt kā sprostā. Turklāt atmi​ņas… Kalējs skolā bija mans labākais draugs.

Kronberga mājīgā istaba, kas no laika gala mums kalpoja par viesistabu, nepilnā stundas ceturksnī ieguva pienācīgu izskatu. Manā bāriņa glabājās neskarta kāršu paciņa, bet no savējā Valts izvilka konjaka pudeli. Par uzkodām, kā jau parasti, nācās parūpēties man. Kamēr draugs vēl šo to piekārtoja, es uz ātru roku pagatavoju vienkāršas vakariņas — siera un šķiņķa maizītes. Tieši noteiktajā laikā atskanēja durvju zvans. Man tas izvilināja vieglu smaidu — ja, viņš joprojām bija tas pats Žanis, kas par visu vairāk cienīja punktualitāti. Šajā ziņā ar viņu droši vien nespētu mēroties pat Kronbergs. Gaidāmās atkalredzēšanās priekā atvēru durvis un sastingu. Man pretim vērās pārbīlī izvalbītas acis un krīta bāla seja. Tikai labi ieskatoties, izdevās tajā sazīmēt sava bijušā skolasbiedra nedaudz novecojušos, askētiskos vaibstus. īsu mirkli ar mēnessēdzlgā tukšo skatienu blenzis manī, viņš piepeši atslāba un tikko dzirdami nomurmi​nāja: — Paldies Dievam! Robis! — Žaņa balss bija kļuvusi vēl čerkstošāka, bet sīvā tabakas dvaka, kas nāca no apģērba, liecināja par cēloni.

— Kas noticis? — cenzdamies apslāpēt zemapziņā augošo satraukumu, es vaicāju. Kalējs neatbildēja. Lai palīdzētu atjēg​ties, satvēru viņu aiz pleciem un viegli sapurināju.

Ciemiņš nodrebēja, smagi nopūtās un aplaida apkārt neko neredzošo skatienu. Liekas, viņš pat nepamanīja Kronbergu. Viegli grīļodamies ienācis priekšnamā, tas atbalstījās pret virtuves durvju stenderi un, vēlreiz nopūties, nokāra galvu. Nesaprazdams ko iesākt, pavēros Valtā. Viņam bija koncentrēta sejas izteiksme kā psihiatram, kurš pēc pacienta acīm un vaibstu spēles cenšas atminēt, kas tam kaiš.

— Vai… — viņš iesāka, taču nepabeidzis strauji apsviedās un nozuda durvis.

Neizpratnē par drauga dīvaino rīcību paraustīju plecus un pagriezos pret viesi. Gribēju ko jaulāļ, bet tad atgriezās Kronbergs. Iespiedis ciemiņa nevarīgajā rokā glāzīti, viņš pavēloši noskaldīja: — Dzeriet!

Bezierunu tonis iedarbojās, roka pati no sevis pacēlās, un brūngani iedzeltenais šķidrums ar guldzienu nozuda Kalēja rīklē. Dažas sekundes priekšnamā valdīja nogaidošs klusums. No neaizdarīto durvju puses vilka kāpņu telpas aukstums. Pamazām ciemiņa kalsnajā sejā uzplauka viegls sārtums.

— Paldies! viņš beidzot izdvesa, un es redzēju brūnajās acīs atmirdzam pateicību.

— Kas noticis? — šoreiz jautājums 110 manas un Valta mutes izskanēja vienlaikus.

— Tur… — Runājiet! — gluži kā šāviens atskanēja Kronberga nepacietīgā pavēle, un Kalējs salēcās kā no strāvas trieciena.

Droši vien tikai tagad viņam izdevās ar prātu aptvert savas dīvainās uzvedības cēloni, jo, negaidīti apsviedies, Žanis pastiepa drebošo pirkstu pret durvju spraugu, no kuras joprojām plūda neapkurinātās kāpņu telpas dvaša. Izskatījās, ka viņš baidās no uzbrukuma.

— Tur… aiz durvīm gul cilvēks! Es uzkāpu tam uz rokas, bet viņš pat nepakustējās!

— Kāpnēs taču deg spuldze, — es iebildu, bet, kad palūkojos pa spraugu, gaismas nebija.

— Tur ir tumšs kā kapā. Es dedzināju sērkociņus, lai varētu saskatīt dzīvokļu numurus.

— hmm… — Kronberga pelēkās acis satumsa. Pasniedzies viņš izvilka no apavu skapīša ieroci un, atvilcis drošinātāju pusčukstus norūca: — Kur tavs kabatas lukturītis, Robi?

— Tūlīt!

Es iesteidzos istabā, un, kad atgriezos, Kronbergs, satvēris rokturi, stāvēja sāniski pie durvīm, saspringti ieklausīdamies katrā troksnītī. Negaidot man iešāvās prātā, ka tikai šī plānā dēlu kārta mūs šķir no Buldoga izliktajām lamatām. Laikam uztvēris manas domas, draugs iedrošinoši pamirkšķināja un, viegli pasmaidījis, nočukstēja:( — Nav jau pirmā reize, vecīt! Ieslēdz!

Pamājis nospiedu slēdzi un pavērsu lukturīša staru pret draudīgo spraugu. Nākamajā mirklī, Valta spēcīgās rokas grūstas, durvis atsprāga va]ā. Taču, rokturim ietriecoties sienā, gaidītā klaudziena vietā atskanēja kluss plakškis, it kā durvis būtu atdūrušās pret kaut ko mīkstu. Kāpņu laukumiņš blāvi izgaismojās. Bailēs no negaidītā uzbrukuma aplaidu staru apkārt. Neko aizdomīgu neredzējis, pavērsu to pret zemi. Uz gaiši pelēko flīžu fona kā bezjēdzīgs traips izcēlās tumšu drēbju murskulis. Tikai ar grūtībām man izdevās sazīmēt tajā vīrieša augumu. Viņš gulēja uz mutes tik dīvainā pozā, kādu grūti iedomāties. Gluži kā alpīnistam rāpjoties stāvā klintī, abu roku bālie pirksti bija iekrampējušies grīdā. Uz garā melnā mēteļa muguras, kurš kā ieplesta putna spārni noklāja gandrīz ceturto daļu kāpņu laukumiņa, piepeši kaut kas iespīdējās. Kronbergs pieliecās tuvāk un, dažus acumirkļus pētījis aizdomīgo vietu, drūmi nošūpoja galvu.

— Nazis! Tas puisis ir nodurts mūsu durvju priekšā! Nāk​sies zvanīt policijai.

Kad Valts izslējās, arī es ieraudzīju melnās drānas krokās dunča spalu! Asinis nekur neredzēja, droši vien tās apslēpa platais biezais mētelis. Pēkšņs, triecienam līdzīgs baiļu impulss lika man apsviesties pret tumsa grimstošajām kāpnēm. Margu ēnas lukturīša gaisma it kā atdzīvojās, taču tas bija viss. Ne miņas no cilvēkiem. Acīmredzot arī Valts atklātajā vietā sāka justies neomulīgi, jo, aplaidis apkārt ciešu skatienu, pa​māja: — Iesim iekšā, Robi! Laukumiņā mēs esam labu labais mērķis. Lukturīti noliec uz grīdas, lai kāds vēlreiz neuzkāpj tam virsū. Tā būs labi. Ejam!

Noslēdzis ārdurvis, es katram gadījumam papildus aizliku drošības kčdi. Mana piesardzība izvilināja Valtam vieglu smaidu. Tikai tagad es atcerējos par savu skolasbiedru. Spriežot pēc pozas, Žanis visu šo laiku nebija izkustējies no vietas. Iedrošinoši uzsitis uz pleca, saņēmu viņu zem elkoņa un aiz​vedu uz Valta istabu. Kronbergs palika gaitenī, lai piezvanītu policijai.

Iestiprinājies ar vēl vienu glāzīti, Kalējs manāmi atdzīvojās, un, kaut gan joprojām klusēja, es redzēju, kā mājīgajā atmosfērā atslābst viņa uzvilktie nervi, dūrēs sažņaugtie pirksti pamazām atlaižas un trauksmainās uguntiņas brūnajās acīs nomaina rāms skatiens.

— Kas tas bija? — vilkdams no kabatas cigaretes, Kalējs nočerkstēja.

— Nav ne jausmas, es atbildēju un piestūmu viņam pelnu- trauku, kurā Kronbergs glabāja savas šķiltavas. — 1ās cilvēks bija nodurts un gulēja uz mutes. Mēs centāmies neko neaiztikt, pirms ierodas policija.

Tobrīd, beidzis runāt, Kronbergs parādījās dūms.

— Jūs vēl neesat icjDazinušies, — es sacīju.

Spriezdams ciemiņa kalsno roku, Valts pasmaidīja.

— Pēc notikušā to nebija tik viegli izdarīt, vai ne? Žanis pamāja, un es ievēroju, ka viņa visai biezie mati pa šiem gadiem kļuvuši krietni plānāki.

— Diemžēl mana darba profils ir stipri atšķirīgs 110 jūsējā. Esmu vienkāršs grāmatvedis, kam pat satiksmes negadījums spēj sabojāt omu.

Kronbergs izvilka cigaretes, aizsmēķēja un, dzi|i ievilcis dūmus, apsēdās. Viņa palēkās acis cieši raudzījās viesī.

— Vai, kāpjot augšā, nedzirdējāt kādu troksni?

— Nē, — Kalējs pakratīja galvu. — Nē. Kāpnēs bija loti tumšs. Tādās reizēs visas maņas ir divkārši saasinātas. Ienākot man uzreiz nācās ķerties pie sērkociņiem. Kārbiņā to izrādījās nedaudz, tāpēc vairāk par vis>u centos rīkoties taupīgi. Taču, kad tiku līdz jūsu pusstāvam, diemžēl izdzisa pēdējais. Par laimi. jau biju ielāgojis kā dzīvokļu secību, tā zvana pogu vietas. Kļūdīties es vairs gluži vienkārši nevarēju, tāpēc tumsa mani nepavisam neuztrauca. Taču, kad, uznācis kāpņu laukumiņā paspēru soli uz jūsu durvju pusi, piepeši sajutu zem kreisās kājas kaut ko mīkstu. Izbijies pieliecos un satvēru aukstus, kram​pjaini savilktus pirkstus. Līdz šim nesaprotu, kā man izdevās novaldīt kājas, lai nemestos atpakaļ.

Es iesmējos.

— Manuprāt, pie šīs dīvainās reakcijas ir vainīgs solījums. Solījums noteikti ierasties astoņos… Žanis vispirms izbrīnījās, bet pēc tam mazliet apvainojās.

— Neredzu nekā smieklīga. Tev, protams, taisnība. Es tiešām apsolīju… Nu, kas tur dīvains? — kā palīdzību meklē​dams, viņš pagriezās pret Valtu.

— Roberts vienkārši nav pieradis, — paraustījis plecus, Kronbergs paskaidroja. — Pats zināt, cik maznozīmīgi pēdējā laikā kļuvuši solījumi. Pat visai svarīgi. Ne viena vien amatpersona šajā zinā ir demonstrējusi visai nepievilcīgu piemēru. Un bēdīgākais, ka neuzskata to par grēku.

— Fs tāds neesmu! — mūsu ciemiņš iekaisis atcirta, un Kronbergs palocīja galvu.

—- Redzu. Manuprāt, šis fakts ir iepriecinošs un liecina, ka ar latviešiem vēl nav cauri. Ir vēl kādi, kam gods svarīgāks par latu. Bet turpiniet! Žanis nedaudz pietvīka un manāmi rāmākā tonī teica: — Saņēmis dūšu, pastiepos pāri gulošajam uz to pusi, kur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja atrasties zvana pogai. Kāda laime! Izstieptais rādītājpirksts trāpīja uz tās precīzāk, nekā to spētu gaišā dienas laika. Tas, faktiski, arī viss. Vai policiju iz​devās sazvanīt?

-Jā.

— Kas vada grupu? — es apjautājos.

— Jānis.

Jānis Lācis bija sens mūsu paziņa, cilvēks, ar kuru kopā bijām nokļuvuši ne vienā vien bīstamā situācijā un uz kuru va​rējām paļauties grūtā brīdī. Tādā kā šis.

— Jāatzīstas, ka briesmīgais atgadījums mani galīgi izsitis no sliedēm, — nervozi nodzēsis līdz galam neizsmēķēto cigareti, Žanis tādā kā vainīgā tonī atzinās. — Pat dūms negaršo! Ja jums nekas nav pretim, atliksim kārtis uz kādu citu, mierīgāku dienu. Šobrīd es vairāk par visu ilgojos pēc sava at​zveltņa.

Fs pamāju.

— Tev taisnība. Turklāt nav izslēgts, ka slepkavības vieta izraudzīta ar nolūku. Noteiktu nolūku. Bet tādā gadījumā policija var mums atņemt daudz vairāk laika nekā domājam. Un dziļā naktī nekāda spēlēšana jau nevar sanākt.

— Jā, — Valts piekrita. — Es parunāšu ar izmeklētāju un esmu pārliecināts, ka viņš neliegs vietu savā mašīnā. Šoferis nogādās jūs mājās.

— Liels paldies! Vai viņi drīz ieradīsies?

— Ir jau klāt. Dzirdat?

Mēs aizturējām elpu, un tagad arī es saklausīju so|u dunu, kas, pieaugot skaļumā, liecināja, ka Lāča komanda ir klāt. Pēc dažām sekundēm atskanēja durvju zvans. Kad tās atvērām, neliela ekspertu grupiņa jau rosījās ap gulošo. Kaut gan griestu spuldze tagad dega, fotogrāfa zibspuldzes uzliesmojumi ik pēc brīža pielēja kāpņu telpu ar aukstu, nedzīvu gaismu. Uz sliekšņa stāvēja Jānis, ar saviem platajiem pleciem teju teju aizpil dīdāms visas durvju ailes platumu.

— Nāksi iekšā vai mums iet ārā? — sniegdams viņam roku, jautāja Valts.

— Te nav vietas, pats redzi., Puiši strādā, bet mēs tikai maisīsimies pa kājām, — policists pamāja ar galvu atpakaļ. — Prā​tīgāk būs, ja aicināsi iekšā.

Pēc brīža mēs, nu jau četratā, sēdējām pie galda Kronberga istabā un pa otram lāgam noklausījāmies Žaņa īso stāstu. Kad viņš bija beidzis, Lācis atzvēlās krēslā un, piemiedzis acis, uz​lūkoja Valtu.

— Ko piebildīsi tu?

Mans draugs paraustīja plecus.

— Lai nesarežģītu darbu jums, mēs centāmies neko neaiz- likt. Tātad arī nav, ko piebilst.

— Kāpēc viņš vāļājās tieši šeit? Vai Rīgā vietas maz?

— Uz to, draudziņ, nāksies atbildēt tev. Tu esi priekšnieks, un aiz durvīm strādā lava komanda.

Ieliet? Valis pasnie​dzās pēc pudeles, bet Lācis noraidoši papurināja galvu.

— Citā reizē. Tad, kad atbildēšu… Tagad pagaidīsim, ko teiks eksperti. Varbūt…

Viņš nepabeidza, jo, pat nepieklauvējis, uz sliekšņa parādījās briļļains sārtvaidzis, spriežot pēc vecuma — praksē atsūtīts students —, un daudznozīmīgi pamirkšķināja Lācim.

Atmetis ar roku, tas pavēlēja: — Runā, te svešu nav.

— Noskaidrots, ka upuris noslepkavots ar dunča dūrienu. Tas izdarīts no aizmugures…

— Protams, grūti iedomāties, ka no priekšas, — ērcīgi atcirta Jānis. — Ko vēl teiksi, student? — viņš apstiprināja manu pieņēmumu.

— Cietušais ir metru astoņdesmit sešus centimetrus garš. Miesas būve — vidēja. Brūnēts. Galvas labajā pusē matos atra​dām kailu baltu laukumiņu. Izskatās, ka būtu izdedzināts ar skābi.

Pamanīju, kā pie šiem vārdiem saspringa Valts.

— Uz zoda, labajā pusē, dzimumzīme. Pēc formas atgādina pusmēnesi. Lai gan dokumentus neuzgājām, izņemot šo te papīra gabalu, — jauneklis nometa uz galda rūtiņu burtnīcas lapu, — mūsējiem izdevās noteikt cietušā personību. Viņa vārds…

— Gunārs Gliks, pēc iesaukas — Buldogs, — dobji nobeidza stāstītāja vietā mans draugs, un, kaut gan telpa bija karsti sakurināta, es jutu aukstu vilni pārskrienam pār muguru.

II NODALA UPURIS Izdzirdis nogalinātā vārdu, sārtvaidzis pāri apaļo briļļu stikliem uzmeta Kronbergam caururbjošu skatienu, tādu, kas pat visgodīgākajā cilvēkā spētu izraisīt šaubas, un klusā, aizskaroši draudīgā tonī, atdalot katru vārdu, jautāja: — No kurienes tas jums zināms?

Valts pat nepapūlējās atbildēt, toties Lācis aizsvilās.

— Cik reižu tev jāizskaidro elementāras pieklājības normas? Tu neesi piekomandēts nedz VDK, nedz operetes teātrim, bet gan Latvijas republikas kriminālpolicijai. Tā, lūk, student! Šādi te pekstiņi pat padomju laikā negāja cauri, un kur nu vēl tagad. Ja nenāksi pie prāta, uzrakstīšu tādu raksturojumu, ka neņems pat par apkopēju mūsu kafejnīcā.

Sastindzis miera stājā, jauneklis, nu jau tikko uzplaukušas rozes sarkanumā, klusuciešot uzklausīja priekšniecības strostēšanu. Lai gan apaļajā sejā citādi neatainojās nekādi pārdzīvojumi, viņa nedaudz uzrautais deguntelis pamazām pārklājās ar mirdzošām sviedru pērlītēm. Man sametās puiša žēl.

— Iemācies uzvesties, kā nākas! — dārdināja Lācis un, pēkšņi pieklusinājis balsi, uzlika roku Kronbergam uz pleca. — Katram gadījumam, lai tu šo to pārvērtētu, iepazīsties — Valts Kronbergs, bet viņš, — Jānis pamāja uz manu pusi, — ir Roberts Štāls.

Sārtvaidzis piepeši nobāla, norāva brilles no strupā de- gunteļa, pārbrauca ar piedurkni pāri spēji norasojušajai pierei un, izgrūdis kaut ko neartikulētu, izgaisa tikpat negaidīti kā parādījies. Jāatzīstas, jaunekļa dīvainā uzvedība mani pār​steidza.

— Kas šim lēcās? — es neizpratnē pavēros Jānī.

Lācis skali iesmējās.

— Dabūja pļauku, un. manuprāt, negaidīti sāpīgu. Puisis ir Kronberga cienītājs, Robert, — viņš uzmeta greizu skatienu Valtam. — Pēta viņa izmeklēšanas metodes, pierādījumu analīzes principus, aizturēšanas paņēmienus un tā tālāk. Vārdu sakot — visā cenšas kļūt līdzīgs savam elkam. Tikai neizdodas. Pārāk jauns, turklāt — izteikts maksimālists. Bet ar laiku, šķiet, no viņa kaut kas var iznākt.

Godīgs, domāt prot, bet tas ir galvenais. Un te — tāda izgāšanās! Nekas. Esmu pārliecināts, ka šī dunka zēnam nāks tikai par labu. Tātad Buldogs, — Jānis piepeši mainīja tematu. — Gliks! Esmu dzirdējis par viņa varoņdarbiem. Liekas, ar šā recidīvista arestu kaut kas izgājis greizi?

— Kad atgriezies no komandējuma? — Valts atbildēja ar pretjautājumu.

— Vakar.

— Tātad vēl nezini. Gandrīz pirms divām dienām Buldogam izdevās izsprukt no lamatām, kuru autors — te man ar kaunu un nožēlu jāatzīstas — ir tev pazīstamais sārtvaidža studenta elks… Starp citu, šis pats Gliks pēc tam piezvanīja un silti ieteica mums ar Robertu parūpēties par divām atdusas vietām tuvākajā kapsētā. Savlaicīgi. Kāda likteņa ironija…

— Hm… — Lācis saņēma masīvo zodu. — Tātad arestam pieaicināji mūsējos?

— Protams. Grupu komandēja Konrāds Krievs.

Lācis atlaidās pret atzveltni un aizvēra acis. Iestājoties klusumam, savā krēslā nemierīgi sagrozījās Žanis. Atcerējies par viņa lūgumu, es ieteicos: — Varbūt tavējie aizvestu mūsu ciemiņu uz mājām? Liekas, pirmajai reizei viņam deva bijusi par stipru.

Jānis pavēra vienu aci un pēkšņi apdullinoši skaļi ie​kliedzās: — Albert! Pasauc šoferi!

Pēc brīža durvīs parādījās formas tērpā iespīlēts omulīgs resnītis. Pierakstījis mana bijušā skolasbiedra adresi, Lācis uzticēja vinu šofera gādībai. Kad aiz abiem aizvērās durvis, virjš iebāza piezīmju grāmatiņu kabata un pievērsās Valtam.

— Vakar pa ausu galam kaut ko saklausīju, es runāju par šo nosacīti neveiksmīgo arestu. Grūti to nosaukt par neveiksmīgu, ja septiņiem bīstamiem recidīvistiem liek uzlikti roku dzelži. Man nebija ne jausmas, ka tas bijis tavs medījums. Iznāk, ka Gliks nācis šurp ar nolūku… — viņš spēji apklusa un cieši pa​vērās manā draugā. — Bet tad jau jums ir savs sargeņģelis!

— Neesmu dzirdējis, ka eņģeli nodarbotos ar slepkavībām,— Kronbergs drūmi nogrozīja galvu. — Tu labāk papēti varbūt viņš likvidēts citur, bet šurp atvests ar kādu mums pagaidām nezināmu nolūku.

— Kādu? —Jāņa Lāča balsī varēja saklausīt nepārprotamu neticību.

— Kaut vai ar tādu — lai mēs ar Robertu aizmirstu par pie​sardzību. Buldogs miris, tātad zem saules vairs nav neviena, kas mūs apdraudētu.

— Jēga?

— Neliela, piekrītu — visai primitīva, jau ir. Tā var piespiest mūs atsegties. Teiksim — k|ūt par viegli pieejamu mērķi. Bet tādā gadījumā bandas lieta var izrādīties krietni vien sarežģītāka, nekā licies pirmajā acu uzmetienā.

Lācis paņēma šķiņķa maizīti un aizdomājās.

— Ja tava versija pareiza… Jā, tā tas varētu būt. Ar ko īsti nodarbojās Buldogs?

— Ar daudz ko. Bet galvenokārt — ar svešas naudas atmazgāšanu. Cik man zināms, viņš palīdzējis ieguldīt netīros ārzemju kapitālus pie mums, bet mūsējos — ārzemēs. Tā bija starptautiska banda. Gliks nesmādēja arī izspiešanu. Teiksim, ārzemnieks grib iegādāties Rīgā nekustamo īpašumu. Buldogs ievāc par viņu ziņas, un te izrādās, ka šā cilvēka kapitāli ir ar smaciņu. Netīri. Nelaiķa informētāju tīklu varētu apskaust dažs labs drošības dienests. Tālāk — neliels uzspiediens, un… dividendes kabatā. Ir aizdomas, ka reizes trīs viņš uzņēmies pat algota slepkavas pienākumus. Tumša personība bez noteiktas dzīvesvietas un sirdsapziņas. Drošsirdīgs līdz bezkaunībai, (aču vienu vājību uztaustīt tomēr izdevās. Sievietes. Ko ieguvis savās netīrajās gaitās, to, kā runā, notriecot par kādas skaistules labvēlību. Taču sakarus ilgstoši neuzturot — lielākais mēnesi. Mums te ir kāda adrese. Lai neizraisītu aizdomas, pirms aresta nepārbaudījām. Felicita Krese. Iedot?

— Ja nav žēl.

— Nav, Jāni. Lūdzu! — Valts uzšņāpa rindiņu policista pastieptajā piezīmju grāmatiņā un ielēja sev glāzīti. Izmetis pa​smīnēja un piestūma pudeli man. — Piedod, Robi, galīgi piemirsu par tevi.

Nekas, apkalpošos pats, -i- es atteicu un sekoju viņa piemēram. Malks bija dedzinošs, un pēc dažiem mirkļiem iekrā​soja apkārtni maigos toņos.

— Līķi atrada tavs draugs, Robert, — Lācis piepeši pagriezās pret mani. — Cik nopratu, jūs esat pazīstami jau sen. Vai Kalējs nevarētu būt iejaukts Buldoga vai arī kāda ar viņu saistīta cilvēka darījumos? Viņš taču bija tas, kas pilnīgi negai​dīti piezvanīja, un tieši viņš…

— Izslēgts! — apvainojies Žaņa vietā, es dusmīgi atcirtu. — Kalējs no laika gala bijis godīgs. Ja visi būtu tādi kā viņš… Tā ir visīstākā sagadīšanās.

— Labi jau labi. Vai kāds taisās viņu arestēt? Nomierinies! Vienkārša jautājuma dē| taču nav tūdaļ jāslien spuras gaisā.

Kronbergs nomierinoši pieskārās manam plecam un sacīja Lācim: — Tev, Jāni, darbiņš. Mēs būsim pateicīgi, ja rezultāti nonāks ari līdz mūsu ausim. Es runāju par arestēto bandas locekļu nopratināšanu. Galu galā mēs esam nopelnījuši kaut vai šo informāciju, turklāt jāņem vērā — ja Glika draudi netiks aprakti kopā ar viņu…

Lācis piekrītoši pamāja.

Vari būt drošs. Tava piebilde acīmredzot jāsaprot tā, ka taisāties izmeklēšanu turpināt?

— Acīmredzot. Buldoga slepkavība nav manī nekādu drošības sajūtu radījusi. Gluži otrādi. Liekas, aiz tā visa slēpjas vēl kaut kas. Kaut kas nopietns, tāds, ko pagaidām neapjaušam, bet ar savu rīcību esam iekustinājuši.

Viņš pasniedzās un, divos pirkstos satvēris, pievilka klāt sārtvaidža atstāto papīra gabaliņu. Es ar visu krēslu pievirzījos tuvāk. No rūtiņu burtnīcas izrautā lapiņa ar diviem skavu at- nT stātajiem robiem izrādījās pagalam notraipīta. Brūnganie plankumi atgādināja dubļus, taču, ieskatījies vērīgāk, sapratu, ka tās ir asinis! Piedūru pirkstu un nodrebēju — plankumi izrādī​jās lipīgi!

— Ko teiksi? — pa ieradumam Valts steidzās uzdot jau​tājumu pirmais.

Buldogs nogalināts mūsu durvju priekšā. Asinis vēl nav paguvušas sarecēt. Redzi, es pacēlu pirkstu, lapiņa gluži mikla. Tādējādi versija, ka šis varasdarbs varētu būt pastrādāts citur, neiztur kritiku. Turklāt vienīgi aptaurētais riskētu vadāt pa pilsētu tik bīstamu kravu, kur nu vēl uzstiept Gliku mūsu slāvā. To izdarīt pat diviem trenētiem vīriem būtu grūti. Es rēķinu, ka, neņemot vērā nāves izraisīto ļenganumu, kam ir būtiska nozīme, nelaiķis sver vismaz centneru. Nē, Valt, tas 11u noteikti neiet cauri. Bet varbūt Jānim taisnība, un kāds nezi​nāms labdaris stāv nomodā par mūsu drošību, ko?

Gliks perināja… Hm… Pie līķa neatrada ieroci, pat ne kabatas nazīti, — mans draugs apskatīja lapiņu no otras puses, bet, tā kā arī tur nekas nebija rakstīts, nolika uz galda stūra. Būtu absurdi pieņemt, ka viņš cerējis pieveikt mūs kailām ro​kām. Abus! Svešā, nepazīstamā dzīvoklī.

— Ieroci pievācis slepkava. Buldoga draudi nebija pārprotami, un kāds tur brīnums, ja, lieki nekavējoties, viņš devies tos izpildīt. Nelaika nešpetnais raksturs šādu secinājumu tikai apstiprina.

Savukārt sargeņģelis, to zinādams… — es apklusu un, paraustījis plecus, atzinos, — bez faktiem, protams, tā tāda tukša runāšana vien ir.

Valts aizsmēķēja kārtējo cigareti un, atlaidies pret atzveltni, izpūta kuplu dūmu mutuli. Labu brīdi kaut ko prātā apsvēris, domīgi pārvilka ar plaukstu pāri matiem un, acis nepacel​dams, vaicāja Lācim: — Un ko par to visu domā policija?

— Policija domā, ka pienācis laiks pārvietot upuri uz morgu, bet versiju būvēšanu atlikt uz rītdienu.

Personīgi manā rīcībā pagaidām ir tikai viens pieturas punkts. Tas gul šeit, — viņš uzsita pa kabatu, kurā glabājās piezīmju grāmatiņa.

— Felicita Krese?

-Jā.

Kronbergs pamāja, bet, piepeši kaut ko iedomājies, pie​dāvāja: — Ja tev nav nekas pretī, tad šo dāmu apciemosim mēs ar Robertu.

— Kad? — Rīt no rīta.

Lācis paraustīja savus cīkstoņa plecus.

— Kādi var būt iebildumi. Tu šo lietu zini, iejauktās personas pazīsti, tev arī kārtis rokā. Tikai, lūdzu, pēc tam piezvani. Man priekšniecība ādu pār acīm nomauks, ja līdz pusdienlaikam nespēšu izteikt kaut miniversiju. Tu Feldmani pazīsti…

Jānis smagnēji piecēlās, pievāca galda stūrī gulošo lapiņu un jau pagriezās uz durvju pusi, bet, atskatījies, itin kā negri​bīgi palūdza: — Tomēr ielej man arī, Robert! Acis krīt ciet, taču, kad tikšu gultā, viens Dievs to zina.

Mirklī, kad tonizējošais malks grasījās nozust policista pavērtajā mutē, ne saukts, ne aicināts uz sliekšņa izauga briļ​ļainais sārtvaidzis.

— Es… — puisis ierunājās, bet, ieraudzījis priekšnieka rokā mēriņu, sarāvās kā dzelts.

Lācis vienā mierā norija prāvu konjaka malku un izsmejoši pabeidza viņa vietā: Atvainojiet, vai ne? Tā būtu pati piemērotākā reakcija, student. Un beidz reiz bolīties, tas sāk krist uz nerviem. Vai pabeidzāt?

-Jā.

— Savaciet visu un braucam. Cietušo uz morgu nogādāsi tu! Saprati?

— Par ko tā, šef? — sārtvaidža apaļie vaigi vēl vairāk pielija ar asinīm. ,

— Par sodu… Tā ja, student. — Lācis nolika glāzīti un, sakārtojis kaklasaiti, pagriezās uz durvīm.

— Tev kaut kas nav kārtībā ar… tu jau pats zini. Ja nelabosies, padzīšu. Ej stažēties pie Krieva. Es tevi nesaucu, pats uzplijies! — Un jau pavisam mierīgā, tēvišķīgā tonī, uzlicis roku jauneklim uz pleca, piebilda. — Cilvēkus vajag cienīt, draudziņ! Kaut vai par to, ka tic radīti pēc Dieva līdzības. Ejam, manu zēn!

Pie ārdurvīm mēs atvadījāmies. Pirms aizslēgšanas es vēlreiz pārlaidu acis kāpņu laukumiņam.

Grīdas flīzes blāvi atstaroja no augšas krītošo gaismu. Tagad nekas neliecināja par šajā vietā nesen notikušo traģēdiju. Kaut kur no apakšas vilka nepatīkams, drēgns aukstums. Tas šķita kā dzīvs, un pēkšņi es » to sajutu iekšiene — kā ledains vilnis pāršalca mugurai un sirdī iedūra asinis stindzinošas, vārdos neformulējamas, baigas nākotnes nojausmas. Ēnas kāpņu pagriezienos šķita atdzīvojamies. Nodrebējis steigšus aizcirtu dūms un pieslēdzis aizkabināju drošības ķēdi, bet, tikai aizvēris iekšējās, atviegloti uzelpoju. Kron​bergs stāvēja virtuves durvīs un, cigareti kūpinādams, raudzījās manī ar piemiegtām acīm.

— Liekas, tu esi satraucies, — viņš nevērīgi aizrādīja, un pelēkajās acīs es saskatīju, ka manu iekšējo pārdzīvojumu gamma nav paslīdējusi garām viņa vērīgajam skatienam. Izlikties bija veltīgi, un es palocīju galvu.

— Šķila, ka tur kāds glūn…

— Mm… — draugs norūca un pagriezies aizsoloja uz savu istabu. Iis sekoju. Tikai atlaidies iemīļotajā atzveltnī, Kron​bergs negribīgi atzinās, — arī es sajutu kaut ko tamlīdzīgu.

Viņa vārdi bija negaidīti, jo parasti Valts visai atturīgi runāja par saviem pārdzīvojumiem. Taču pret intuīcijas izrai sīlajiem signāliem viņš no laika gala bija izturējies nopietni.

— Bet (ādā gadījumā…

— Nav izslēgts, ka tiekam novēroti, — Kronbergs dobji noteica, un man vēlreiz pārvēlās tas pats drēgnā aukstuma vilnis, kuru biju izjutis kāpnēs.

III NODALA PĀRDAUGAVA Pārspriezdami dīvainā atgadījuma dažādos aspektus un tukšodami ciemiņam paredzēto pudeli, mēs vēl pāris stundu nosēdējām Valta istabā. Alkoholam piemīt neaizstājama īpašība pat galēji drūmu noskaņu iekrāsot gaišākos toņos. Un, lai gan nekas, izņemot līmeņa krišanos pudelē, nebija mainījies, baigās, stindzinošās vēsmas jau pēc īsa brītiņa izzuda bez pēdām. Vismaz es tagad par notikušo spēju spriest kā par intri​ģējošu notikumu, kurā man paredzēta tikai skatītāja loma.

— Interesanti, — pēc garāka klusuma brīža ierunājos, — vai gaisma kāpnēs bija izslēgta tīšuprāt, vai arī tur kaut kas sa​bojājies?

— Sabojāta, Robert, — vienā mierā manis teikto izlaboja Valts.

— Kā tu zini? — es izbrīnījies saslējos krēsla.

— Lāča puiši par lo runāja, es dzirdēju. Pirmajā stāva ir automātiskais slēdzis, droši vien tu esi pamanījis?

Smīnēdams palocīju galvu.

— Esmu. Bet pietiek to nospiest…

Pilnīgi pareizi, vecīt. Diemžēl, šajā reizē ar to vien bijis par maz, jo abi vadi, kas pienāk pie baltās pogas, bijuši pār- kniebti. Nav šaubu — kāds gaismu sabojājis tīšuprāt. Kāpēc? Lai gan tumsas darbiem gaisma nav vajadzīga, tomēr no prak​tiskā viedokļa… Kas to varēja izdarīt?

— Droši vien slepkava, — es sacīju, taču gaidītā apstipri​nājuma vietā Kronbergs paraustīja plecus.

— Redzi, lai iegrūstu mugurā nazi, ar šāda darba iemaņām vien ir par maz. Kā jau teicu — kaut neliels apgaismojums tomēr vajadzīgs. Iedomājies tikai — kas notiktu, ja uzbrucējs nebūtu spējis nogāzt Buldogu ar pirmo dūrienu. Tāds vērsis kā mūsu nelaiķis kuru katru pataisītu aukstu ar kreiso roku vien.

Varu piedāvāt, gan visai ļodzīgas, bet veselas divas versijas, kas izskaidro šo mīklu. Pirmā. Uzbrucēji bijuši divi. Bullis ticis nožmiegts pirmajā stāvā. Pēc tam viņi to uzstiepuši pie mums un aizejot sabojājuši slēdzi. Riskanti, piekrītu, bet apstākli ne vienmēr iegrozās tā, kā plānots. Otrā. Kāds vai kādi, darbodamies grupā, slepkavību izdarījuši mūsu durvju priekšā. Bet pārējais jau norisinājies kā pirmajā gadījumā.

Sabojāt balto slēdzi ir vieglāk par vieglu. Tikai jāpaķer Ildzi knaibles. Paverot sadales dēla durtiņas — tās, starp citu, nekad nav aizslēgtas, tikt pie baltās pogas vadiem var loti ērti.

— Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs?

— Iespējams, lai kāds pirms laika neatklātu līķi, bet… Nu, jā! Faktiski vismazāk vēlams apgaismojums bijis tūdaļ pēc slepkavības. Kāds varēja uzskriet virsū… tātad slēdzis ticis sabojāts nekavējoties. Nu, protams, tumsa nav šķērslis, lai Buldogu uzstieptu augšā, toties pārsteigt tādā tumsā nav iespējams, kur nu vēl ievērot seju vai apģērbu. Bet varbūt…

— Ko tu apklusi?

Kronbergs, kā atkaudamies no nevajadzīgi uzmācīgas do​mas, pagrozīja galvu un negribīgi atteica: — Tāpat vien. Nav ko piebilst.

Kādu brīdi mēs klusuciešot vērpām katrs savu domas pavedienu. Manā galvā notiekošos procesus apņēma tuvīnās nakts gurdums. Protams, pie tā sava daļa vainas noteikti bija gandrīz iztukšotajai pudelei.

Bet — lai nu kā, sākotnējā trauksme, gluži nemanot, bija pārtapusi laiskā miegainībā. Tomēr es joprojām nespēju atbrīvoties no dīvaini reālas nojausmas, ka Buldoga slepkavības vieta izraudzīta ar nolūku, kuru mūsu pienākums aptvert tūlīt. Nekavējoties. Un te man ienāca prātā — kas notiktu, ja Žanis tumsā nebūtu uzgrūdies līķim. Turoties pie margām, kādam no augšstāvā dzīvojošajiem nebija iespējams uzkāpt Glikam. Tādā gadījumā būtu jāatlaiž margas un jāpasper vismaz divi soli sānis, ko tumsā neviens nedarītu.

Kronbergam noteikti piemita kaut kādas telepātiskas spējas, jo es nepaguvu izdomāt domu līdz

galam, kad viņš pacēla pelēkās acis un mierīgi apjautājās: — Kā, tavuprāt, būtu risinājušies notikumi, ja šovakar pie mums neviens netiktu gaidīts?

Neviļus sarāvies, es paraustīju plecus.

— Nezinu. Varbūt… ja kāds pacenstos atstāt pierādījumus, kas mūs kompromitē… Un tomēr — pat galīgs cietpauris diez vai noticētu, ka to esam pastrādājuši mēs. Savu durvju priekšā! Taču iemeslam noteikti jābūt.

— Bet sagadīšanās?

— Pēc varbūtības teorijas…

— Spried pēc loģikas.

Domīgi pakasījis pakausi, es atteicu: — Kas gan nenotiek zem saules, taču, ja arī pieļautu sagadīšanos, tad iespējamības un ticamības procenti būtu gaužām niecīgi. Vērā neņemami lielumi. Nē, te skaidri jaušams nodoms, es vienīgi nespēju izprast — kāds?

Valts sakrustoja uz krūtīm rokas un, atlaidies krēslā, izstiepa visā garumā kājas.

— Atmetot konkrētību, nolūks ir skaidrs — viltus, — viņš klusā balsī sacīja. — Apzīmējums tāds izplūdis, bet— ko darīt. Bez agrāk pieminētā es vēl varētu pieļaut, ka slepkavībai, iespējams, jāaizēno patiesā notikumu attīstība. Izpratne. Precīzāk — jānovērš uzmanība no galvenā. Taču tas, kas visu šo jezgu organizējis, nav ņēmis vērā kādu acīs krītošu atzinu.

— Kādu?

— To, ka šī vardarbība nevis uzliek punktu visam, kas saistās ar nelaika Glika darbību, bet tieši otrādi — piesaista tai uzmanību. Varbūt ar kādu noliktu citādi, bet manī mostas pretējais — interese izzināt visus nezināmos faktus un atklāt, kas aiz tiem slēpjas. Nav izslēgts, ka tās detaļas, kas zināmas mums, ir tikai aisberga redzamā daļa. Buldogam patika grozīties vietās, kur ož pēc naudas. Lai gan viņš to, manā uztverē, taisīja rupji, visai neinteliģenti, var teikt — bez radošas pieejas, savos ceļos viņš varēja satikties ar cilvēkiem, kam šīs īpašības piemīt. Satikties un noorganizēt kopēju darījumu. Taču atšķirīgas psiholoģiskās ievirzes spēj novest pie konflikta… Bet pec aresta, kas apliecināja, ka policijai par viņu zināms… Hm… Ja labi padomā, te droši vien kaut kas var izrosīties.

Tovakar iesaistīt Kronbergu sarunā man lā arī vairs neizdevās. Dziļi iegrimis atzveltnī, viņš domīgi kūpināja cigareti un ar neredzošu skatienu vērās kaut kur tālumā. Es zināju, ka garīgas piepūles laikā sveša klātbūtne Valtam ir nevēlama, tāpēc, pielējis glāzīti līdz malai, pārvācos uz savu istabu. Kaut bija jau agra stunda, izģērbos un, ielīdis gultā, atšķīru iesākto romānu. Drīz vien visas raizes un satraukumi palika kaut kur ārpus manis. Saistošais, spraigais sižets un krasie notikumu pavērsieni pilnīgi pārņēma savā varā.

Nākamajā rītā, tikai nočīkstot durvīm, ar piepūli pacēlu svina smagos plakstiņus. Ailā vīdēja drauga atlētiskais augums.

— Celies, Robert! Brokastis jau galdā. Tas nav slavējami — lasīt līdz rītausmai. Ar tādu paradumu līdz brillēm ir tikai solis.

Pēdējā piezīme liecināja, ka Valts arī pats bijis nomodā il gāk nekā citkārt. Parasti brokastu gatavošana ietilpa manos pienākumos, tātad Kronberga pārdomas bija vainagojušās ar kaut ko reālu. Ar rezultātu, kas prasīja tūlītēju rīcību. Lai gan draugs par to noklusēja, man izrādījās taisnība.

— Ed veicīgāk, — sēzdamies pie galda, viņš sacīja. — Pēc brokastīm brauksim pie Felicitas Kreses. Ceru, ka nav izkritis no prāta — Buldoga pēdējās draudzenes.

— Kālab tāda steiga?

Lai gan Valta seja izskatījās bezkaislīga, pelēkajās acīs samanīju rūpes.

— Precīzu atbildi vari negaidīt, — viņš ar pilnu muti atbil​dēja. — Šajā reizē vairāk par loģiku manī darbojas intuīcija. Es gan izanalizēju neskaitāmus variantus, diemžēl neatradu nevienu, kas varētu novest pie vakardienas slepkavības. Tādējādi, pakāpeniski atmetot liekās versijas, beigu beigās nonācu pie

divām iespējām. Vai nu tā bijusi atriebība, vai arī viņš iepinies kādā mums nezināmā darījumā, kas prasījis paša dzīvību. Kā vienā, tā otrā gadījumā ar tām zinām vien, kas ir mūsu rīcībā, pie atbildes netikt.

Nāksies krietni strādāt — papētīt nelaiķa pagātni, parakņāties aizgājušajās dienās. Informācijas avotu daudz nebūs, tas nu ir skaidrs. Sākumā centīsimies uztaustīt kādus papildfaktus līdzās jau zināmajiem, un gan jau beigu beigās nonāksim pie pareizās atbildes. Laiks strādāt, arī Lācis gaida.

Iznāk… — es iesāku, bet, nespēdams izteikt pēkšņi ra​dušos domu skaidri, apklusu.

— M… jā, — itin kā es bulu kaut ko teicis, Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. Arī tas jāņem vērā.

Un kāpēc gan ne? Par to, ka Buldogs ieradies pie mums nevis kā uzbrucējs, bet gan pēc aizsardzības, tu taču domāji, vai ne?

Drauga vārdu pārsteigts, es iepletu acis.

— Jā. Bet… Bet es tam neticu! Viņš taču draudēja. Ieteica parūpēties par atdusas vietām kapos.

Kronbergs pasmīnēja un, iqlejis kafiju, atbildēja: - Neesmu aizmirsis, Robčik. Taču apsvērsim argumentus, labi?

Piekrītoši pamājis, nokodu prāvu kumosu un saspringu uzmanībā.

— Sāksim ar to, ka pie līķa neatrada ieroci. Pagaidi! — Valts ar nepacietīgu žestu lika man aiztaisīt iebildumam pavērto muti. — Izkratīt cietušā kabatas varēja tikai pēc tam, kad tas bija beidzis elpot.

Piekriti?

— Protams.

— Taču ne līķa apģērbs, ne poza neliecināja, ka kāds to būtu valstījis. Tādas detaļas pat studentam nepaslīdētu garām. Mums zināms, ka Buldogs bez šaujamā uz ielas nemēdza rādīties.

Parasti viņš nēsāja ieroci azotē, to vēl pirms plānota aresta mums apliecināja vairākas personas.

Reizēm, nopietnākos gadījumos, nodrošinājās pat ar diviem. Bet te tukšām kabatām! Un kur? Pie mūsu dzīvokļa! Nē, Robi! Tas galīgi nesader ar to, kas par šo tipu zināms. Bet tukšas kabatas un paceltas rokas ir labākais pierādījums, ka tads vīrs ieradies miermīlīgos nolūkos, vai ne? Taču iesim tālāk. Ja šis secinājums pareizs, nav izslēgts, ka arī Buldoga dāma ir apdraudēta. Visu šo pēdējo mēnesi Gliks taču nodzīvoja pie viņas. Tāpēc būtu labi, ja tu pacenstos gremot veicīgāk.

— Daru, ko varu, — es neapmierināti atņurdēju. — Kur viņa dzīvo? Man galīgi izkritis no prāta.

— Pārdaugavā. Privātmājā.

— Viena?

Valts uzlūkoja mani ar pārmetošu skatienu un pašūpoja galvu.

— Tu galīgi neko neatceries?

— Diemžēl, — es pamāju. — Toreiz man viņa likās absolūti nesvarīga salīdzinājumā ar tām līdakām, kuras gaidījām ie​skrienam tīklā. Nožēlojama mailīte, un nekas vairāk.

— Felicita Krese dzīvo kopā ar tēvu — paralītiki. Strādā dažādos gadījuma darbos, bet galvenais ienākumu avots — pašas dārzā izaudzētais. Tur netālu ir privāttirdzniecībai atvēlēta vieta — galdiņš, kur var iegādāties gan ziedus, gan dārzeņus. Šajā vietā viena otra gados vecāka sieviete piedāvā pašas adītus duraiņus, cepurītes vai šalles. Pats saproti, ja mājās slimnieks, kam nepieciešama pastāvīga uzraudzība, kārtīgā astoņstundu darbā iejūgties nav ko domāt.

— Iznāk — dāma ar mīnus zīmi?

— Kas viņu lai zina, — Kronbergs paraustīja plecus un piecēlās. — Uz vietas redzēsim. Ejam, vecīt! To pēdējo sviestmaizi sakošļāsi pa ceļam.

Krese dzīvoja nomaļā, ar vecām liepām apaugušā, šaurā ieliņā aiz Zasulauka stacijas. Lai nokļūtu līdz mērķim, nācās apmest krietnu līkumu. Par laimi, darba diena jau bija sākusies, un automašīnu ielās samērā maz. Dzelzceļa sliedes šķērsojām pie Stradiņa slimnīcas, un pēc nepilnas pusstundas Kronbergs apturēja opeli nekrāsota žoga priekšā. Uz tā vīdēja zila aplu- pusi plāksnīte ar baltu ciparu — trīs.

— Vina dzīvo septītajā numurā, — izslēgdams aizdedzi, Kronbergs sacīja. — Tos atlikušos metrus nosoļosim kājām. Papētīsim apkārtni un, ja neko aizdomīgu nemanīsim, spersi- mies iekša. Esi

piesardzīgs. Pēdējie notikumi liecina, ka viss kas var atgadīties. Ieroci paņēmi?

— Jā, — es uzsitu pa kabatu.

— Tad viss kārtībā. Uz priekšu!

Mēs izkāpām un, aizcirtuši durvis, aplaidām acis apkārt. Vīstošo lapu spēcīgā smarža un sausā čaukstoņa, saltais vējš, kas nesa ziemeļu elpu, gaiši zilās debesis virs galvas — viss vēstīja par ziemas tuvošanos. Man šis pārejas gadalaiks, protams, kopā ar kurošos krāsni, atzveltni un iemīļotu grāmatu, spēja izraisīt vārdos neizsakāmu omulību. Toties vajadzēja tikai iziet uz ielas, lai saltās rudens vēsmas vērstu to divtik ne​tīkamu.

Ieliņa izrādījās tukša — ne gājēju, ne mašīnu. Apkārt valdīja pilsētai neierasts klusums, kurā ielauzās tālīna vilciena riteņu klaboņa sliežu savienojumos. Uzsitis apkakli, Valts pa​māja: — Čāpojam, vecīt!

Namiņi abpus ceļam — pārsvarā zaļi krāsotas, aplupušas divstāvu koka ēkas — bija pamatīgi nolaisti. Acīmredzot padomju laikā nevienam par šo rajonu galva nesāpēja. Toties septītais numurs uz šā l'ona izskatījās kā grezns augstmanis noplīsušu pavalstnieku vidū. Dzeltenīgu ķieģeļu māja ar mansardu, no divām pusēm apaugusi vīteņrozēm, šķita tiešā ce|ā nākusi no kāda ārzemju reklāmas prospekta. Apkārt tai pletās plašs, labi kopts dārzs, bet dziļumā, aiz ogu krūmiem, varēja saskatīt garas siltumnīcas stikloto kori. Nemaz negribējās ticēt, ka ar visu šo saimniecību tiek galā vienas vienīgas sievietes rokas.

— M… jā, — es saklausīju Kronbergu novelkam. Acīmredzot arī vitjam šis fakts nebija paslīdējis garām.

— Tu esi šeit bijis?

— Nē. Pirms aresta mēs šai vietai centāmies mest līkumu, pats zini. Visu, kas ar to saistās, esmu uzzinājis no sarunas ar iecirkņa inspektoru. Diemžēl arī viņa zināšanas aprobežojās gandrīz tikai ar septītajā numurā pierakstīto iedzīvotāju vārdiem.

Saule stāvēja zemu, un tās slīpajos staros koku dzeltējošās lapas ik mirkli mainīja nokrāsu. Ieliņas galā veco liepu rindā bija iespraukusies vientuļa kļava. Savā .sarkandzeltenajā tērpā tā atgādināja milzīgu, krāšņu ziedu. Tieši iepretim tai atradās vajadzīgie vārtiņi. Uz betona staba neliela padziļinājumā vīdēja melna zvana poga. Pagalmā nevienu neredzēja, un draugs pastiepies uzspieda tai pirkstu. Taču arī pēc tam nama logos neparādījās ne mazākās dzīvības zīmes. Labu brīdi pagaidījis, Valts piezvanīja vēlreiz. Neviens nenāca.

— Varbūt viņas nav mājās? — es ieminējos, bet Kronbergs noliedzoši pakratīja galvu.

— Vārtiņi aizbultēti no iekšpuses. To, kā redzi, nevar izdarīt no šīs puses. Tu taču nedomā, ka viņa rāpusies pāri žogam? Bet… pag!

Pirms paguvu viņu aizturēt, Valts ar vienu lēcienu bija iebraucamo vārtu viņā pusē. Noklakšķēja aizbīdnis, un durtiņas atvērās. Redzot drauga rokā uzrodamies pistoli, mana sirds sarāvās drūmās priekšnojautās.

— Vēl noturēs par zagļiem… — tomēr nespēju nociesties, klusu nenoburkšķējis, bet Valts to nesadzirdēja — visa viņa uzmanība bija pievērsta namam. Taču gan apkārtnē, gan mājā viss šķita kā izmiris — nedz sakustējās aizkari, nedz pavīdēja kāda ēna. Iebāzis roku ar ieroci azotē, Kronbergs sāka virzīties uz mājas pusi. Zem kājām nepatīkami šņirkstēja sarkanīgā grants, ar kuru bija noklāts šaurais kājceliņš. Pagalmā valdīja klusums — laikam Krese suni neturēja. Abās celiņa pusēs slējās ābeles, un šeit rudens smaržas šķita daudz spēcīgākas nekā uz ielas. Nākot tuvāk durvīm, nervi saspringa arvien vairāk un vairāk. Beigu beigās, kad līdz tām bija atlikuši metri četri, neizturējis iebāzu roku kabatā.

Pirkstiem satverot vēso ieroča spalu, sirdī atgriezās miers. Kronbergs, kas gāja pa priekšu, pēkšņi pieliecās un sāka kaut ko pētīt sev zem kājām. « — Kas tur ir? — es čukstus jautāju, kaut gan pēc zvanīšanas šāda piesardzība šķita lieka.

— Pēda. Vīrieša pēda.

Tagad arī es to ieraudzīju. Celiņa pašā malā — kur miklāks — rēgojās liela izmēra kurpes atstātais

nospiedums. Viens! Es paraudzījos uz priekšu, tad atpakaļ, bet vairāk pēdu nebija.

Viņš gājis pa zāli, — Kronbergs runāja it kā pats ar sevi.

Bet ceļu aizšķērsojis šis te krūms, un gribot negribot nācies paspert soli sānus. Lūk, kāpēc nospiedums tikai viens. Pārējos īsajā zālītē ieraudzīt nav iespējams. Šī piesardzība liekas aizdomīga.

Ejam tālāk, un turi ieroci pa ķērienam!

Atlikušos solus veicām klusuciešot. Es būtu klauvējis, taču Valts neskaidrās un draudīgās situācijās bija pieradis rīkoties ātri un bez liekām ceremonijām. Tikai sekundes desmitdaļu ieklausījies, viņš nospieda rokturi, un, viegli nokrakšķējušas, durvis atvērās. Priekšā pavērās metrus divus plats un piecus garš gaitenis. Pie labās sienas karājās liels ovāls spogulis, pie kreisās — divi vecmodīgi pakaramie un starp tiem vēl viens — mūsdienīgs. Grīdu klāja sūnu zaļš sintētiskais paklājs. No labās puses plūda iedzeltena gaisma. Tā izrādījās zemā saule, kas atstarojās virtuves baltajās llīzēs un caur atvērtajām durvīm iekrāsoja priekšnamu dzeltenīgos toņos. Mājā valdīja klusums, tikai kaut kur no augšas, droši vien — mansarda, atplūda vien​mērīgi grīdas pulksteņa tikšķi.

— Vai te kāds ir? — Kronbergs pēkšņi iekliedzās tādā pēr​kona balsī, ka es vai palēcos.

Klusums. Valts izvilka no azotes šaujamo un, pieplacis stenderes aizsegā, atgrūda kreisās puses durvis. Aiz tām atradās ar senatnīgām mēbelēm gaumīgi iekārtota kvadrātveida telpa. Baltu podiņu krāsns ar ziliem keramikas rotājumiem augšmalā, apaļš izvelkams ozolkoka galds, ap kuru kā konferenču zālē rindojās tumši koka krēsli augstām redelveida atzveltnēm. Pie sienas karājās vairāki gaišos toņos gleznoti akvareli. Istabas stūri pie loga aizņēma ar sarkanīgu samtu pārvilkta tahta. Grīdu klāja mīksts paklājs.

Caurspīdīgie aizkari lāva saskatīt pagalma za|o mauriņu. Istabā ne dvēseles.

Skaidrs, ka pēc Kronberga nelabā bļāviena spēlēt paslēpes vairs nebija nekādas jēgas. Taču, kad es pavēru muti jautā​jumam, Valts, noraidoši pamājis, piespieda pirkstu pie lūpām: — Cst! Man šķiet, ka dzirdu troksni…

Sasprindzinājis dzirdi, arī es ieklausījos. Labu laiku vienīgais, ko spēju uztvert, bija pulksteņa tikšķi augšstāvā. Piepeši kaut kas nočabēja, tāda kā viegla auduma švīkoņa gar sienu lika mums saskatīties.

Skaņas avots bija kaut kur līdzās — droši vien blakustelpā. Kronbergs salēcās kā zirgs, kam sānos iecirsti pieši un, atmetis visu piesardzību, izdrāzās gaitenī. Likās — vēl kaut kas noklaudzēja, un neliela vibrācija satricināja grīdu. Tas ilga tikai kādu sekundes dalu, un pilnīgi iespējams, ka mana drauga enerģiskā rīcība lika vilties ausīm. Kad, sekojot viņam, iebruku — nekā citādi to nenosaukt — blakus istabā, manām acīm pavērās dīvaina aina. Pirmais, ko ierau- dziju, bija krēslā sēdoša sieviete. Ar rupju auklu viņa bija piesieta pie augstās atzveltnes. Nebija šaubu, ka tā ir namamāte — Felicita Krese. Aizvērtās acis un bālā seja lika domāt, ka vina zaudējusi samanu. Mutē tai rēgojās kaut kāds vīkšķis. Šķita, ka vairāk neviena te nav. Bet tad — ar sānus skatienu es pamanīju kaktā kādu kustību. Apsviedies, ar pistoli rokā, jau grasījos atsist uzbrukumu, bet tad ieraudzīju, ka tas, kas mani izbiedējis, ir tādā kā slimnīcas gultā ar misiņa bumbām galos gulošs vecis. Iedzeltenā sejas krāsa, sirmie, lēkšķes krītošie mati, nekustīgais augums un nervu uzbudinājumā viegli trīcošā kreisā roka liecināja, ka tur atbrīvošanu no šīs zemes mokām gaida paralīzes pievarētais vecais Krese.

Valts aplaida apkārt zibenīgu skatienu, tad pārlika ieroci kreisajā rokā un ar labās pirkstiem uzmanīgi izvilka cietušajai no mutes lupatu vīkšķi. Tas izrādījās puķains priekšauts — droši vien uzbrucējs bija izmantojis to, kas gadījās pa rokai. Pēkšņi kaut kas noklaudzēja, šī bija tā pati skaņa, kuru biju dzirdējis no blakustelpas. Pirms aptvēru, kas notiek, Kronbergs pāris lēcienos bija pie loga un ar vienu vēzienu atrāva gaiši violetos neilona aizkarus.

— Robi!

— Jā? — es atsaucos, neizkustēdamies no savas vietas.

— Panāc šurp! Skaties!

Aizspraucies garām sēdošajai, kas joprojām neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes, uz baltās, platās palodzes ieraudzīju lielu, iesarkanu plankumu. Pietika acu uzmetiena, lai pazītu tajā nule kā uz

grantētā celiņa redzētās vīrieša pēdas nospiedumu. Logs stāvēja pusvirus, un šis drūmais fakts aplie​cināja, ka nākam par vēlu.

IV NODALA IEBRUKUMS FELICITAS KRESES MĀjA Izliecies pa logu, Valts pirmām kārtām pārlaida acis apkārtnei, pēc tam labu brīdi pētīja zālienu zem tā. Diemžēl nezināmā apmeklētāja vienīgā vizītkarte bija uz baltās palodzes atstātais netīrais plankums.

Dzīties pakal nebija nekādas jēgas. Droši vien viņš paguva aizšmaukt mirklī, kad aiz sienas es izdzirdu aizdomīgo klaudzienu. Bet no pagalma nozust jau varēja uz visām četrām debespusēm. Noteikt, kuru izvēlējies viņš, nebija ne mazākās iespējas, jo, kā jau minēju — pieliektā, īsi apcirptā zālīte, noņemot kāju, acumirklī izslējās iepriekšējā stāvoklī, gluži kā spītīgs cekuls uz pusaudža galvas.

Vēlreiz pametis skatienu uz visām pusēm, Kronbergs aizvēra logu un aizvilka aizkarus. Iebāzis pistoli kabatā, izņēma salieceni un pārgrieza auklas, ar kurām sieviete bija piesieta pie atzveltnes.

Atskanēja tik tikko sadzirdama nopūta. Viņa būtu nogāzusies, ja es to neatbalstītu no otras puses. Pa abiem aizstiepuši nevarīgo ķermeni uz atzveltni, kas stāvēja milzīga plakana televizora priekšā, tagad varējam nebaidīties, ka atmostoties viņa nokritīs. Pacēlis balto roku, Valts uzspieda pirkstu uz sievietes apakšdelma un pēc mirkļa nomierinoši pamāja.

— Pulss kārtībā. Pēc brīža viņa atjēgsies.

Tagad varējām pievērsties gultā gulošajam vecim. Lai gan insults bija atņēmis tā ķermenim kustību spējas, taču blāvajās acīs, kā par brīnumu, mirdzēja saprāts. Turklāt tajās nebija ne miņas no bailēm!

Pacēlis krēslu, Valts novietoja to līdzās gul​tai un apsēdies mierīgā kopējas balsī sacīja: — Mani sauc Valts Kronbergs. Es izmeklēju kādu noziegumu, ar to izskaidrojama mūsu atrašanās šeit. Kāds ir jūsu vārds?

Atbildes vietā no iekritušās mutes atskanēja neskaidra čāpstinašana. Draugs atkārtoja jautājumu.

Diemžēl ari šoreiz, izņemot murmināšanu, neko no vecā vīra sadzirdēt neizdevās. Un tomēr blāvās acis liecināja par saprātu! Es savā dzīvē ar līdzīgu paralīzes gadījumu jau biju sastapies, turklāt divas reizes, un zināju, ka nodibināt kontaktu ar šādu slimnieku nav ko domāt.

Piepeši no kakta, kur zvilnēja sieviete, atskanēja kluss vaids. Vina sarosījās, nedaudz paslējās uz elkoņa, taču, atkārtoti ievaidējusies, atslīga atpakaļ. Acīmredzot pārdzīvojumi bija atņēmuši tai visus spēkus. Un, lai gan mainīt pozu Kresei nebija izdevies, līdz šim aizvērtās acis bija va)ā. Skaistas, melnas, garu skropstu apēnotas acis, kuru izteiksmi varēja raksturot tikai viens vārds — šausmas! Dzīvnieciskas, mežonī​gas šausmas, kas tikai nevarības dē| nespēja pārtapt baismīgā kliedzienā.

— Nomierinieties! — Kronbergs pagriezās krēslā uz viņas pusi. — Mēs esam no policijas. — Šo piebildi draugs noteikti izvēlējās ar nolūku, lai, lieki neizskaidrojoties, panāktu vajadzīgo efektu. Tā arī notika. Cilvēkiem, kas nokļuvuši nelaimē vai briesmās, īsais, maģiskais vārdiņš parasti noņēma sasprindzinājumu, izraisīja drošības sajūtu un ierosināja domāšanu. Protams, bija arī cita kategorija, kas uz to reaģēja gluži pretēji. Tie, kas savu dzīvi vadīja pastāvīgā konfliktā ar likumu.

— Paldies Dievam! — sieviete izdvesa, līdz ar to apliecinot, ka pieder pie pirmās grupas, un paslējās nedaudz augstāk.

— Piekrītu, — Kronbergs palocīja galvu. Tagad, kad nomierinošais līdzeklis bija iedabojies, viņš piecēlās un, paspēris pāris solu uz atzveltņa pusi, nostājās tā, lai labāk redzētu sēdošās seju. — Vai esat Felicita Krese? Šā nama saimniece?

-Jā.

— Bet viņš? — Valts pamāja uz paralizēta veča pusi.

— Tēvs. Slims. Insults.

— Runā?

— Nē, nemaz. Ari kustēties nevar.

— Kā jūtaties?

— Jau labāk. — Kā apstiprinot savus vārdus, namamāte ar enerģisku rāvienu apsēdās taisni. Varēja

redzēt, ka viņa ir pilnīgi attapusies. Kronbergam šis fakts, protams, nepaslīdēja garām, jo viņš vēlreiz pārvietoja savu krēslu, šoreiz līdzās Fe- licitas atzveltnim.

Es pa to laiku pētīju sievieti, par sākuma punktu ņemot aptuveno Buldoga vērtējumu. Neiedziļinoties detaļās, nācās atzīt, ka nelaika gaume šajā jomā nav bijusi peļama. Visi dotumi kā uz delnas, bet vecums — es lēsu, ka viņai ir ap trīsdesmit pieci — tāda acīs kā Gliks noteikti padarīja viņu nesalīdzināmi pievilcīgāku par jaunu, nepieredzējušu skuķi— Kas šeit notika?

Krese salīgi nodrebēja, mierīgais skatiens no jauna kļuva tramīgs. Saberzējusi skaistās, koptās rokas, viņa nervozi pa​raustīja plecus.

— īsti nezinu. Atminos tikai, ka negaidīti atvērās durvis… liels, draudīgs slāvs… tad sitiens pa galvu, un es zaudēju sa​maņu. Tas arī viss.

— Bet, — Valts pieliecās viņai tuvāk, — jums nav ne ievai​nojuma, ne ziluma…

Kā neticot, sēdošā aptaustīja biezām sprogām klāto pa​kausi un domīgi nomurmināja: — Jā… — bet tad strauji iesaucās, — atcerējos! Sitiens, lai gan bija loti smags — kakla skriemeļi vien nostirkšķēja, bet, un to es apjautu trieciena mirklī — mīksts. Jā, jā — mīksts, nekādu citu apzīmējumu nevaru atrast. Kaut kas līdzīgs tam, ja uz galvas uzkristu graudu maiss. Bet tālāko jau neatceros. Manuprāt, tas bija laupīšanas mēģinājums. Kāda laime, ka ieradāties jūs!

Nezinu, cik manas izjūtas balstījās faktos, kurus zināju par šis sievietes nelaiķa drauga Īpašībām un pagātni, taču piepeši kā smacējošs melns vilnis krūtīm pārvēlās nepārprotama nepatika pret sievieti.

Likās, ka Krese pārmantojusi Buldoga brutālo viltu un nežēlību. Tumšās acis tagad nebūt neizskatījās skaistas, drīzāk gan — ļaunas, baltās rokas — zaglīgas, pat teva neskūtie vaigi, liekas, apstiprināja meitas vienaldzību pret nevarīgo cietēju. Es zināju, uz cik nedrošiem pamatiem balstīta attieksme, kurai par izejmateriālu kalpojuši nevis fakti, bet izjūtas, tāpēc, neatliekot uz vēlāku laiku, ar gribas piepūli centos apspiest augošo nepatiku. Taču tā droši vien sakņojās prātam neaizsniedzamos, bet nebūt ne mazāk reālos cilvēka iekšējās pasaules dziļumos. Tādējādi viss, ko es panācu, bija pārliecība — kaut kas te nav kārtībā!

Kronbergs izvilka cigareti un, sniegdams saimniecei, teica: — Dūms nomierina. Ja vien tēvam tas nenāk par sliktu.

— Kā jūs uzzinājāt, ka smēķēju? — sārtās lūpas pirmo reizi savilkās vieglā smaidā.

— Ārkārtīgi dziļu pārdomu rezultātā, — mans draugs nopietni atbildēja un, paņēmis no līdzās stāvošā žurnālu galdiņa pelnutrauku, piedūra tajā gulņšajam cigaretes galam pirkstu. Lūpukrāsa atbilst jūsējai, to pat bez analīzes var noteikt. Kāds tur brīnums, ja nākamais secinājums…

— Ak tā! — tagad jau Krese iesmējās un, koķeti iespraudusi cigareti zobos, aizsmēķēja no Valta pasniegtajām šķiltavām. — Es līdz šim domāju, ka tā tikai raksta grāmatās… Bet… kā jūs sauc?

— Valts Kronbergs, — mans draugs atteica.

Viņai šis vārds izrādījās svešs, jo glītajā sejā nepakustējās ne muskulītis. Vērojot namamāti, likās, ka dūms izdarījis to, ko nespēja vārdi — nomierinājis galēji satrauktos nervus. Bālajos vaigos uzplauka viegls sārtums, un viņā pamodās interese.

— Jūs teicāt, ka izmeklējot kādu lietu… Noziegumu. Vai jā​saprot, ka… pēdas novedušas pie manis?

— Ir jā, ir nč.

— Paskaidrojiet!

— Gluži vienkārši, mums zināms, ka cilvēks, kas tajā ie​jaukts, pēdējā laikā bijis šīs mājas pastāvīgs iemītnieks. Tā kā mēs viņu meklējam, tad kāds tur brīnums…

— Sapratu, — Felicita palocīja sprogaino galvu. — Jums va​jadzīgs Gunārs Gliks.

— Jā, Gunārs Gliks, Kronbergs apstiprināja un, ievilcis pamatīgu dūmu, cieši uzlūkoja namamāti.

Es pamanīju, ka pie šiem vārdiem gulošajam vecim notrī​cēja iedzeltenie plakstiņi.

— Jau nedēlu viņš šeit nav rādījies, — Krese vienā mierā atbildēja.

— Kādas bija jūsu attiecības?

— Uzskatu šo jautājumu par nepieklājīgu! — tumšajās acīs iedegās draudīgas uguntiņas, apliecinot, ka šī sieviete nebūt nav tik miermīlīga, kā varētu likties.

Kronbergs paraustīja plecus.

— Labāk jau par atklātu, — viņš izlaboja. — Bet lai nu pa​liek. Ko jūs varat par viņu pastāstīt?

— Neko daudz, — nodūrusi acis, Felicita atzinās. — Mēs iepazināmies aptuveni pirms pusotra mēneša. Restorānā. Gliks bija no Olaines ieradies Rīgā darba meklējumos. Agrāk strādājis ķīmiskajā kombinātā. Laboratorijā. Veicis zinātniskos pētījumus. Bet sakarā ar ražošanas sašaurināšanu zaudējis darbu. Tās dienas, kuras Gliks te grasījās uzkavēties, viņš palūdza izmitināt pie sevis. Māja tukša, kas man — lai dzīvo. Bet tad, nebrīdinājis, Gu… Gliks piepeši pazuda. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi.

Vai viņš… Ko viņš izdarījis?

Valts noskremšlojās un, nodzēsis cigareti, nedaudz klusinā​tā balsī atteica: — Gliks ir miris! Nogalināts!

— Ko! — melnās acis iepletās, un sārtoties sākušie vaigi no jauna nobāla. — Jtls melojat! — vina pēkšņi iespiedzās. — Melojat! Tas nevar but! — Kreses pārvērstajā sejā varēja lasīt par drāmu, kas plosījās viņas dvēselē.

— Es varu parādīt… — Kronbergs, itin kā tur kaut kas glabātos, iebāza roku žaketes iekškabatā un izvilka kabatas port​feli. Dāmas reakcija izrādījās tieši tāda, kādu bija gaidījis mans draugs.

— Nevajag! —Viņa iemeta cigareti pelnu traukā un paslēpa seju rokās. Apaļīgie pleci nodrebēja aizturētās elsās, taču šis vājuma brīdis ilga tikai pāris sekunžu. Kad, no jauna pacēlusi galvu, Krese palūdza vēl vienu cigareti, seja izskatījās kā akmenī cirsta.

Kādu brīdi mēs gaidījām. Es un, protams, arī Valts, labi zinājām, ka šādās reizēs mazsvarīgākais neuzmanīgi uzdotais jautājums spēj izsist liecinieku no līdzsvara pat uz vairākām stundām, bet dažkārt padara turpmāko sarunu vispār neiespējamu. Kronbergs pievilka sev tuvāk uz galda gulošo grāmatu un, aplūkojis virsrakstu, nolika vietā. Saimniece joprojām nespēja pateikt ne vārda. Izsmērētā skropstu tuša darīja viņu vecāku. Izmantodams pauzi, pārlaidu acis istabas iekārtojumam. Šeit, gluži tāpat kā iepriekšējā telpā, tas atainoja nedaudz senatnīgu gaumi. Gaumi, uz kuru norādīja tagad antikvariātos atrodamas lietas — sekretārs, milzīgs, līdz pat griestiem, kristāla spogulis, inkrustēts, masīvs galds ar izliektām kājām, tic paši jau redzētie krēsli ar augstajām atzveltnēm. Tas viss kopā, pēc manas aplēses, šodien maksāja astronomisku summu. Vienīgi milzīgais plakanais televizors liecināja, ka kaut kādas dīvainas pārvērtības nav mūs pārcēlušas uz gadsimta sākuma mitekli. Mazpamazām klusums istabā kļuva nospiedošs, bet vēl pēc brīža — jau neizturams. Skaidrs, ka sākotnēji labais nodoms — nesatraukt saimnieci, tagad varēja radīt gluži pretēju efektu. Tāpēc, delikāti piesedzis muti ar roku, es diezgan skali noklepojos. Otrā reize nebija vajadzīga, jo Krese piecēlās. Ar noteiktu kustību atmetusi no pieres matus, nodzēsa cigareti, pēc tam piegāja pie paralizētā, un, pārlaidusi plaukstu pār tā plānajiem, sirmajiem matiem, uzmundrinoši uzsmaidīja. Un tad pilnīgi negaidīti pāri plecam izmeta: — Esmu pateikusi visu. Uz redzēšanos!

Lai gan kopīgajā darbā mums ne reizi vien bija nācies sadurties ar nepateicību, panest niknumu, pazemojumu, pat lamas un nicinājumu, diemžēl pierast pie tā nebijām spējuši. Kronberga pelēkajās acīs uzliesmoja un nodzisa uguntiņa — tā bija vienīgā atbilde uz kārtējo netaisnību — viņa savaldību varētu apskaust pats flegmātiskākais mūsu planētas iedzīvotājs.

— Labi, — pieceldamies Valts vēlreiz uzmeta acis galdam, — vai vingrināties dzimtajā valodā?

Alfabētā? — viņš pacēla izraibinātu papīra lapiņu.

Taču, tā kā saimniece pat negrasījās atbildēt, pamāja.

— Iesim, Robert! Mums te vairs nav ko darīt. Katram gadījumam… — izņēmis no krūšu kabatas vizītkarti un nometis līdzās lapiņai, viņš piebilda, — ja kas atgadās, zvaniet!

— Dīvaini, — es ieteicos, kad aiz mums aizvērās nelaipnā nama durvis, — mēs taču ne par ko

aizskarošu neinteresējā​mies? Kas viņai lēcās?

— No sievietēm var sagaidīt visu, Robert. Nedod Dievs — sagriezīsies zeķe vai izplūdis skropstu tuša… Kaut kāda sīkuma dēļ tās reizēm kļūst pagalam nesaprātīgas. Atceros gadījumu no tiem laikiem, kad vēl dienēju milicijā. Reiz tika izdots orderis kādas dāmas arestam. Viņa nopratināšanā uzvedās tik aizdomīgi, ka jaunais izmeklētājs izdarīja neizbēgamu un kļūdainu secinājumu. Taču liecinieces dīvaino rīcību, kā vēlāk noskaidrojās, bija izraisījis… traips. Kafijas traips uz baltās blūzītes, ko viņa ievērojusi, tikai sēžot simpātiskā izmeklētāja priekšā. Vēlāk viņi apprecējās… M… jā, nenosvērtas sievietes uzvedību var iespaidot pat garām lidojoša muša. Bet tagad, ja tev nekā labāka prātā nav, apstaigāsim kaimiņu mājas un mēģināsim noskaidrot kaut ko vairāk gan par Felicitu Kresi, gan Buldogu un dīvaino apmeklētāju ar sarkanīgās grants iekrāsotajām pazolēm. Nez kas viņam bijis vajadzīgs vientuļas sievietes mitekli?

— Nams no ārpuses liecina par turību. Iespējams, viņš spē- ries iekšā uz labu laimi.

— Var jau būt. Pirmām kārtām ieiesim tur, — Valts, aizverot vārtiņus, pamāja uz ielas pretējo pusi, kur košās kļavas ēnā slējās aplupis divstāvu nams. — Varbūt kāds redzējis uzbru​cēju.

— Lieta kļūtu ievērojami vienkāršāka, ja zinātu, uz kuru pusi viņš devies, — es ieminējos.

— Uz to pašu, kur mēs. Arā pa vārtiņiem, — vienā mierā at​bildēja Kronbergs.

— Tu redzēji? — neslēpjot ironiju, painteresējos.

— Nē. Bet pēc lēciena pāri sētai, kad tevi ielaidu, es atkal aizbīdīju vārtiņu bultu, Robert. Taču, ja pamanīji, tagad tā bija vaļā…

V NODALA ieva GROSBERGA Divstāvu māju šaurās ieliņas viņā pusē no braucamās daļas šķīra dziļš grāvis, kuram pāri pārmests primitīvs, no dēļiem sasists tiltiņš. Zem tā burbuļodama plūda netīra tērcīte — pēc pēdējām lietavām vēl zemes neuzsāktais ūdens. Pats nams atradās metrus divdesmit tālāk. Pacēlis acis, es ievēroju, ka krāšņā kļava aizsedz tā logiem skatu uz Felicitas Kreses māju.

Grāvja malā Kronbergs apstājās un, iespraudis rokas sānos, vērtējoši aplūkoja nodriskāto koka fasādi. Vietām, droši vien mitrumā aplupusī krāsa atkarājās skrandainiem lēveriem. Piepeši otrā stāva logā parādījās veciška, krunkaina sievietes seja. Nepieklājīgi cieši, nemirkšķinot acis, tā sāka urbties mūsos ar savu blāvo skatienu un, šķiet, pat netaisījās novērsties. Es paraustīju plecus, bet Valts atdzīvojās. Pacēlis roku, viņš ar zīmēm rādīja, ka vēlamies sievieti apciemot. Man par izbrīnu, vēlīgi pamājusi, dāma palocīja galvu un pacēla trīs pirkstus.

— Trešais dzīvoklis, — Kronbergs komentēja žestu un nekavējoties devās uz durvīm. — No viņas loga Kreses pagalmā šo to noteikti var saskatīt.

— Cauri tādai lapotnei? — es vēlreiz pacēlu acis uz augšu un tikai tagad ievēroju, ka mirdzošais kļavas tērps vienīgi no tālienes izskatījies necaurredzams. Patiesībā tas izrādījās rudens krietni izretināts — zālienu zem koka klāja vismaz sprīdi bieza sabirušo lapu kārta. Noteikti varēja būt, ka no vecenītes loga paveras mūsu vajadzībām noderīga aina.

Pa stāvām, šaurām koka kāpnēm, kas oda pēc pelējuma un sausās tualetes, uzkāpām otrajā stāvā. No nelielā laukumiņa varēja iekļūt divos dzīvokļos. Uz durvīm pa labi ar baltu ellas krāsu veikli bija uzvilkts cipars četri, bet uz otrām nebija nekā. Acīmredzot tieši tās bija vajadzīgās. Kronbergs pastiepa roku uz zvana pusi, kad, žēli nočīkstējušas, durvis atvērās. Tumšajā ailā stāvēja jau redzētā večiņa un uzlūkoja mūs ar nepatīkamu skatienu. Viņa izrādījās neticami maza auguma — labi ja kādus desmit centimetrus garāka par reiz uz ielas satikto pun​durīti.

— Kungi kādu meklē? — tik melodisku un ar brīnišķīgu dikciju apveltītu runu man nebija gadījies dzirdēt pat no teātra skatuves.

— Mans vārds ir Valts Kronbergs, — draugs stādījās priekšā.

— Viņu sauc Roberts Štāls. Esmu šeit darba uzdevumā. Mūsu pienākums — noskaidrot dažus jautājumus…

Kāds darbs un kādi jautājumi? — vecā sieviete runāja tieši un bez aplinkiem.

Droši vien Kronbergs labprātāk būtu paturējis dažas kārtis, tā teikt — rezervē, bet jautājumi bija tik nepārprotami, ka viņš pat nemēģināja kaut ko slēpt.

— Esam izmeklētāji.

— Tā jau es domāju, — viņa palocīja sirmo galvu. — Nāciet iekšā! — Un pagriezusies, viegli pieklibodama, devās pa šauro gaiteni uz priekšu.

Istaba, kurā mūs ieveda namamāte, pārsteidza ar savu piesātināto gaisu. Man likās, ka vina to nav vēdinājusi vismaz gadu, bet tad sapratu, ka pie visa vainīgi augi. To te izrādījās milzums — uz palodzes, plaukta, trīs podiņi uz rakstāmgalda un vesela rinda uz grīdas. Tā jau varēja nosmakt. Kā tikai te nebija — staipeknaugi visdažādākajās formās un krāsās. Nez kāpēc vecāka gadagājuma sievietes mūždien tā pieķeras ista​bas augiem.

Kā nopratusi manas doma§, vecenīte aplaida apkārt roku un teica: — Redziet, cik skaisti! Es tos pavairoju un tādējādi iegūstu vienu otru santīmu klāt pie pensijas.

Sēdieties! — vina norādīja uz diviem krēsliem, bet pati piemetās saliekamā dīvāna stūrī. Turēdama zilām vēnām klātās rokas klēpī, viņa pacēla stingru skatienu uz Kronbergu un vaicāja: — Ar ko varu palīdzēt?

— Ar iepazīšanos, — Valts atbildēja, un piepeši, it kā nometusi traucējošu un nevajadzīgu masku, viņa pasmaidī​ja neticami gaišu un valdzinošu smaidu.

— Pavisam piemirsu. Ieva Grosberga.

Tādu pārsteigumu sava vienmēr nosvērtā drauga sejā es lai​kam redzēju pirmo reizi.

— Ieva Dreģe?

Viņš laikam bija pārklausījies, taču vecenīte, par brīnumu, piekrītoši pamāja: — Jā, Ieva Dreģe. Par jums, Kronberga kungs, man arī nācies šo to dzirdēt. Diemžēl tad jau biju pensijā.

— Ko tas nozīmē? — neko nesaprazdams, es iejaucos star​pā. — Par ko jūs runājat?

— Grosbergas kundze ir mūsu kolēģe, Robert, ilgus gadus nostrādājusi kriminālmeklēšanā, — Valts pagriezās pret mani. — Par mazās Ieviņas varoņdarbiem vēl tagad klīst leģendas. Dreģe ir viņas segvārds. Ja nemaldos, tad Zilais Švīts ir jūsu rēķinā?

— Jā, — vecenīte pamāja. — Nācās pašai uzliki viņam ro- kudzelžus.

— M… jā, — norūca mans draugs. — Kāds kontrasts — trausla meitene un seškārtējs slepkava.

Stāsta, ka viņš pēc tam esot galīgi sačākstējis. Priecājos iepazīties, Grosbergas kundze. Vai sen kā šeit mitināties?

— Visu mūžu.

— Bet valdība…

— Ko valdība! — namamāte atmeta ar roku. — Partijas biļetes man nekad nav bijis, bet bez tās, pats atceraties — pat par paaugstinājumu nebija ko sapņot. Cik man zināms, arī jūs esat pametis oficiālo…

— Jā, — Kronbergs viņu pārtrauca un izvilka cigareti. — Vai drīkst?

— Protams, es pati smēķēju. — Viņa sadabūja plaukstas bieza stikla pelnutrauku, bet no cigaretes atteicās. — Šīsdienas normu jau esmu izpildījusi… Bet pāriesim pie lietas. Kas jūs interesē?

— Krese. Felicita Krese, viņas paralizētais tēvs un visi, kas apmeklē šo namu.

— Tātad Kreses… — sirmā sieviete domīgi pavirpināja pirkstos droši vien pašas adītās jakas pogu un negaidīti palūdza, — tomēr iedodiet cigareti. Savā laikā kūpināju kā dūmenis, jo pēckara gados darbs bija neticami saspringts. Jau likās… bet, līdzko sāku iejusties vecajā noskaņā, jūtu — kau kā pietrūkst.

Paldies!

Aizsmēķējusi Grosberga pavērās logā. Sekodams viņas skatienam, es ieraudzīju, ka kļava ir vēl caurredzamāka, nekā licies no apakšas. Vajadzības gadījumā pavirzoties uz vienu vai otru pusi, logā varēja atrast ērtu vietu, no kuras pārlūkot vajadzīgo kaimiņu pagalmā.

— Par veco Kresi neko pastāstīt nevaru, — pēc neliela pārdomu brīža namamāte atsāka runāt. — Felicitas māte, kad vini iepazinās, jau trīs gadus staigāja atraitnēs. Viņas vīrs, Salvis Krese…

— Pagaidiet! — Kronbergs pārtrauca stāstītāju. — Nevar būt, ka gan viņas pirmais, gan otrais vīrs bijuši ar vienādiem uzvārdiem?

— Nē, protams. Konrādam tas it kā bijis visai nesmuks, pat ar nepiedienīgu pieskanu. Apprecpt Frēziju — Felicitas māti, viiļš pārgājis sievas uzvārdā. Felicita nav vina meita. Vislabāk no Krešu dzimtas es pazinu nelaiki Frēziju. Viņa aizpēm nomira ar vēzi, bet šogad — pirms diviem mēnešiem — nolikās ar insultu Konrāds. Šķita, nekā nopietna nebūs, jo viņš jau drīz atsāka staigāt, bet tad nāca otrā lēkme, un pēc tās šis stiprais vīrs tā an nepiecēlās. Man viņu ģimene, tāpat kā visiem apkārtnes iedzīvotājiem, vienmēr bijusi sveša. Kreses no laika gala dzīvojuši noslēgti, un pat ģimenes galvas nomaiņa nespēja lauzt iesīkstējušo tradīciju. Vai pie tā vainīga atturīgā Frēzija, iedzimtība vai pats nams, nezi​nu, bet pie viņiem bez uzaicinājuma neviens neiet.

— Bet ar Frēziju, kā es sapratu, jums iznāca satikties bie​žāk? — Kronbergs jautāja.

— Jā. Viņa, gluži tāpat kā es, aizrāvās ar istabas augiem. Reižu reizēm mēs ar kādu apmainījāmies.

Taču Felicita pēc mātes nāves gandrīz visus izmeta! Šā iemesla pēc man nācās pārmīt ar viņu vienu otru asāku vārdu. Kālab sviest mēslainē tādu skaistumu. Daudzi to labprāt paņemtu sev. Frēzijas kolekcijā bija visai reti sastopami eksemplāri.

— Būtu pārdevusi, — es ieminējos, bet vecā dāma pakratīja galvu.

— Šī aristokrāte? Kresēm naudas nekad nav trūcis, bet Fe​licita jau nu nav no tam, kas ies tirgoties.

— Mēs dzirdējām, ka viņa iztiekot galvenokārt no tā, ko iz​audzējot savā dārzā, — iebilda Valts.

— Tas, kas to jums iestāstījis, ir pamatīgs melis.

Jūsu iecirkņa inspektors, — Kronbergs pasmīnēja.

— Tādā gadījumā viņam sen laiks mainīt darbu. Felicitas vietā namu aprūpē algota mājkalpotāja, tēvu — medmāsa, bet par dārzu gadā kaimiņš, pēc profesijas dārznieks. Runā, ka Frēzija saņēmusi prāvu mantojumu no ārzemēm. Paraugieties uz māju, — Grosberga pamāja uz loga pusi. — Otru tādu visā apkārtnē neatrast.

— Tur jums taisnība, — mans draugs piekrita. — Bet pievērsīsimies delikātākam jautājumam.

Felicita kā sieviete ir pašā plaukumā. Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams fakts, ka viņa līdz šim nav precējusies?

Namamāte paraustīja plecus.

— Nezinu.

— Varbūt viņai ir draugs?

— Iespējams. Pāris reižu esmu redzējusi tur ieejam gara au​guma vīrieti.

— Vai labi atminaties vinu?

— Jā. — Un pieticīgā dzīvoklīša saimniece profesionāli precīzi aprakstīja nelaika Glika ārieni.

Nepiemirsa pat garo, plato mēteli.

— Kad pēdējo reizi viņu redzējāt?

— Pirms kādas nedējas.

Atbilde saskanēja ar Felicitas Kreses stāstīto.

— Pamēģiniet atcerēties visu, ko zināt, esat redzējusi vai dzirdējusi par šo cilvēku.

Grosberga pacēla savu ciešo skatienu uz Valtu.

— Vai kas noticis?

— Viņš nogalināts. Noslepkavots mūsu ārdurvju priekšā, — Kronbergs atklāti pateica.

Fs gaidīju satraukumu, vismaz izsaucienu, taču Ieva Grosberga prata savaldīties. Tikai palocīja galvu, it kā uzzinātais būtu kaut kas pagalam ikdienišķs. Cilvēkiem, kuri kādreiz bijuši saistīti ar izmeklēšanu, domāšana stipri atšķiras no citiem. Nezinot, ar ko konkrēti nodarbinātas namamātes smadzenes, pēc acīm, kustībām, pat smēķēšanas spēju vispārējos vilcienos noteikt, kas notiek sirmajā galvā. Kā gados izstrādātā metode pirmām kārtām atvirza sāņus visu nesvarīgo, tad sagrupē notikumus laika secībā, bet pēc tam, ņemot vērā sākotnējo uzdevumu, sākas katra no tiem analīze. Jā, zem viena jumta ar Valtu aizvadītie gadi bija pamatīgi attīstījuši manī novērošanas spējas. Taš, par ko es agrāk nespēju vien nobrīnīties — Kronberga talants īstajā brīdī nekļūdīgi prata ielauzties svešā domu gaitā — tagad bija iestrādājies arī manī. Nevarētu apgalvot, ka tas notiktu automātiski, bez jebkādas piepūles, un nepavisam ne — bezpersoniski. Nebūt nē! Šo procesu — citu apzīmējumu tam atrast nespēju — drīzāk varētu salīdzināt ar norisi, kurā novērošana ir sakususi vienā veselā ar intuīciju un loģiku, kas ļauj izprast sarunu biedra domu gaitu, tam ne​atverot pat muti. Grosberga piepeši pacēla nodurto galvu un jautāja: — Kāpēc šis cilvēks likvidēts tik dīvainā vietā? Jūsu ārdurvju priekšā? Vai esat atraduši izskaidrojumu šim faktam?

Valts papurināja galvu.

— Nē. Tādā ziņā — ka būtu atrastas atbildes uz visiem jautājumiem, — Valts paskaidroja un, it kā vecā sieviete strādātu vienā komandā ar mums, iepazīstināja viņu ar visiem izmeklēšanas rīcībā esošajiem faktiem. Man likās, ka klausoties Grosberga ar katru mirkli klust aizvien jaunāka — seja sārtāka, kustības drošākas, blāvo acu skatiens dzīvāks. Nomācošās vecumdienas šķita atkāpjamies, lai dotu vietu aktīvam interesanta darba spraigumam. Valtam, protams, nebija paslīdējušas garām šīs pārmaiņas, jo, viegli pasmaidījis, viņš jautāja:

— Vai nevēlaties palīdzēt?

Namamāte nopūtās un, dzi|i ievilkusi dūmus, atteica: — Atmiņas, atmiņas… Bet ko es varu? Ar spieķīti uz veikalu un atpakaļ. Kaklarotu uzlikt — vesela problēma, kur nu vēl… Es pārdomāju visu, ko spēju atcerēties par šo… Gliku. Gliku — Buldogu, — viņa piepeši mainīja tematu. — Varu droši teikt — neko kriminālu šā vīrieša uzvedībā neesmu pamanījusi.

Pāris reižu redzēju viņu kopā ar Felicitu, reizes trīs — vienu pašu, bet man ne prātā nenāca papētīt.

Jāatzīstas, ka no laika gala svešu cilvēku dzīve man bijusi tāda kā aizliegtā zona. Nespēju rakņāties nedz attiecībās, nedz… Cita lieta — noziedznieks. Tāda apkārtne ir apgānīta jau ar viņa klātbūtni vien.

Tādējādi to, kas pirms nedēļas man būtu galīgi nepieņemams, es, aci nepamirkšķinādama, varētu izdarīt šodien. Teiksim — aprunāties ar Felicitu, kā saka — nu, sieviete ar sievieti… Uz jūsu aprakstītā fona iebrukums viņas mājā man šķiet ļoti aizdomīgs. Diemžēl to tipu neesmu pamanījusi ne atnākot, ne aizejot.

— Vai Krese zina par jūsu kādreizējo profesiju?

— Nē. Pat kaimiņi domā, ka visu mūžu esmu nostrādājusi Botāniskajā dārzā. Tiesa, pāris gadu pēc aiziešanas pensijā es tur apguvu visai noderīgas iemaņas istabas augu kopšanā.

— Tas ir labi, — Kronbergs saberzēja delnas. — Bet par sarunām pagaidām domāt ir pāragri.

Sāksim ar vienkāršāko. Nezinu kāpēc, bet Kreses māja man šķiet aizdomīga. Varbūt pie tā vainīgs Buldogs, varbūt — šis iebrukums, varbūt — saimnieces noraidošā izturēšanās, bet jaušu, — kaut kas te nav īsti kārtībā. Tādējādi sākumā būtu labi tikai pavērot. No jūsu loga jau tagad to var izdarīt bez īpašām grūtībām, bet pēc nedēļas — būs pavisam viegli. Laiks ar katru dienu kļūst aizvien aukstāks, un lapas ilgi neturēsies. Vai tālskatis jums ir?

— Jā, — vecenīte palocīja galvu. — Trofeja… — un, neko tuvāk nepaskaidrodama, jautāja, — kā mēs sazināsimies?

— Pa tālruni. Mums ir, jums — tāpat, atliek tikai piezvanīt. Bet vai, pieņemot mūsu priekšlikumu, jūs netiksiet atrauta no saviem darbiem?

Viņa tikai atmeta ar roku.

— Kādi var būt darbi manā vecumā.

Kad, apmainījušies ar tālruņa numuriem, grasījāmies celties, Grosberga, viegli smaidīdama, šķelmīgi apjautājās: — Tagad, kad esmu, ja tā drīkst teikt — pieņemta darbā, subordinācijas interesēs gribētu zināt, kā jūs uzrunāt — par priekšnieku, Kronberga kungu, vai arī…

— Sauciet mani vienkārši par Valtu, — mans draugs pielie​cās un noskūpstīja viņas veciško roku.

VI NODALA pĒdas pagrabĀ Uz ielas Kronbergs pārmetoši sacīja: — Pienācis laiks tev kļūt aktīvākam, draudziņ. Kāpēc es vienmēr esmu tas, kam liek uzkrautas sarunas? Dāmas šajā ziņā ir jutīgas, un daža laba par tādu klusēšanu var pat apvai​noties.

— Tu runā par Felicitu?

— Vispār, Robert, vispār. Sēdi kā olekti norijis, bet, ja iemestu pa vārdiņam, sarunas kļūtu dzīvākas un, pilnīgi iespējams, uzpeldētu daudz kas vairāk. Es arī visu nespēju atcerēties. Piemēram — par Kreses dārznieku. Viņas pagalmu apkopjot kaimiņš, bet ne adresi, ne vārdu tā arī nepajautāju. Būtu piedalījies tu, nešaubos, ka…

— Mēs tāpat tur neietu, — es iebildu, un Kronbergs neno​turējies iesmējās.

— Neietu gan, —viņš piekrītoši pamāja, — bet zināt zinātu. Nu labi. Domāju, ka mums laiks mājup.

Jāpiezvana Jānim, varbūt viņam kaut kas jauns.

Diemžēl ar Lāci sazināties mums neizdevās. Nodaļas dežurējošais darbinieks Kronbergam pastāstīja, ka Jānis pirms nepilnas stundas izbraucis uz notikuma vietu. Kādu — to viņš nezināja, tāpat to — kad būs atpakaļ. Man nekas cits neatlika, kā turpināt aizsākto romānu. Valts, kādu laiku bezmērķīgi klimtis pa dzīvokli, piepeši sadomāja izvēdināties. Labi zinādams, ka viņa izpratnē šis vārds saistās ar konkrētu nodomu, ieteicu uzmanīties. Paraustījis plecus, draugs uzvilka mēteli un jau no durvīm atkliedza: — Buldogs gul morgā!

— Var uzrasties kāds cits suns, par kuru tev nekas nav zināms, — es atsaucos, bet durvis ar blīkšķi aizcirtās, liecinot, ka manus pēdējos vārdus Kronbergs diez vai ir saklausījis. Šoreiz man neizdevās iegrimt nenoliedzami interesantajā lasāmvielā — traucēja atmiņas par Kreses mājā notikušo. Atbīdījis grāmatu sāņus, aizliku rokas aiz pakauša un sāku meklēt uzbrucēja rīcībā to loģisko saikni, kura lautu aptvert šā cilvēka mērķi. Taču, lai kā grozīju un kombinēju skopos faktus, tālāk par Felicitas Kreses atzinumu netiku. Droši vien tā tiešām bijusi laupīšana, bet ar savu negaidīto ierašanos mēs pārvērtām to tikai par mēģinājumu. Pēc tam manas domas pārsviedās uz Buldogā neapskaužamo likteni. īsta ironija, kas dzelžaini ap​stiprināja sakāmvārda "kas citam bedri rok, pats iekrīt" patiesumu. Tā nu bija iznācis, ka nevis mēs, bet pats Gliks patlaban atdusējās morgā uz marmora galda, no kura tālākais ce|š bija viens — uz kapsētu. Fs mēģināju iztēloties vina slepkavības apstākļus, taču arī te mani gaidīja neveiksme. Sabojātais slēdzis nekā nelikās savienojams ar uzbrukumu spēcīgajam, pie bīstamām situācijām pieradušajam un, ja var ticēt, drosmīgajam vīram. Man tā bija mīkla. Spēju apjēgt tikai vienu — slepkavam pēc izdarītā varas arba tumsa bija nepieciešama tūlīt. Nekavējoties! Pretējā gadījumā nebija nekādas garantijas, ka viņam neuzskrien virsū kāds nama iedzīvotājs. Bet tās jau būtu pēdas! Pēc tam — fotorobots, liecinieks… Nē! Gaismai bija jānodziest reizē ar upura pēdējo elpas vilcienu! Bet tas nebija vienīgais sarežģījums, kas nekā nepakļāvās loģikai. Apgaismotās kāpnēs pietuvoties Buldogam no mugurpuses nebija ko domāt. Šis noziedznieks, kura banda nule kā arestēta, noteikti atgādināja līdz galam uzvilktu atsperi. Mazākās aizdomas, un slepkava pats varēja pārvērsties nožēlojamā upurī.

— Hm… — es skaļi norūcu un satrūkos pats no savas balss skaņas.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Nocēlis klausuli, uzreiz pazinu Lāča dobjo balsi.

— Robert? Kur Valts? Vēdinās? Nu labi. Klausies, ko teikšu. Piedalīties Glika puišu nopratināšanā man diemžēl neizdevās, jo nācās izbraukt uz notikuma vietu.

— Kaut kas nopietns?

— Nekas īpašs, — policists izvairījās no tiešas atbildes. —Taču jums pazīstamais students, viņa pilns vārds — Arvīds Virza, pabija uz visām. Kā viņš stāstīja, aizturētie visi vienā balsī apgalvojuši, ka par Gliku dzirdot pirmo reizi. Rodas aizdomas, ka viņu rīcība pēc aresta bijusi saskaņota jau iepriekš.

Ne​līdzējis nekas — nezinām, nepazīstam, kas tas tāds, un tā tālāk. Izmeklētājs tikai ar pūlēm valdījies.

— Drūmi.

— Hm. Tādā brīdī varu kaut ko piedāvāt uzjautrinājumam. Gribi?

— Sper vaļā.

— Atminies to lapiņu, ko atrada pie Glika?

— Burtnīcas lapu? Protams.

— Redzi, izrādās, ka tik vienkārši nav bijis. Mūsu eksperts, izvelkot no cietušā muguras nazi, notraipījies. Tāpēc sagrābstījis savā, dzirdi — savā kabatā šo papīru un noslaucījis pirkstus. Bet te ieradies puisis ar nestuvēm. Eksperts nolicis papīru uz grīdas, bet students, viņam neredzot, pamanījies to nospert! Arvīds meties ar šo lietisko pierādījumu pie mums, bet eksperts vēl ilgi nav spējis aptvert notikušo. Tikai pēc daktilo- skopiskās analīzes…

Es iesmējos.

— Izskatās, ka šis students ir visai godkārīgs.

— Ir jau arī, — Lācis piekrita. — Taču pēdējās neveiksmes, manuprāt, liks godkārei nedaudz apsīkt. Goda tajās ir vismazāk. Labi. Es tagad dodos uz mājām, un, kad pārnāks Valts, pasaki, lai piezvana. Šovakar vairs nekur nebraukšu.

— Norunāts.

Kad atskanēja aprautie pīkstieni, liecinot, ka saruna pārtraukta, es aptvēru, ka Jānis netika pat apvaicājies, kā gājis mums. Tātad formulējums — nekas īpašs — noteikti nespēja atainot pēdējā notikuma patiesos apstāklus, kuros viņam nācās piedalīties.

Kronbergs pārradās vēlu — vakariņas jau bija paguvušas atdzist. Uzmetis slapjo mēteli uz pakaramā, viņš aizgāja pār​vilkt kaut ko sausāku. Es pa to laiku uzliku vārīties tēju.

— Brr… — ienācis virtuvē, draugs nodrebinājās. — Pamatīgi saliju, turklāt, kā par nelaimi, ārā negaidīti kļuva aukstāks. Vai Lācis zvanīja?

— Jā. Visi Glika puiši apgalvojot, ka par Buldogu dzirdot pirmo reizi. Bet Jānis lūdza, lai pārnācis tu pats piezvanot. Apsolīja būt mājās.

Valts piezvanīja tūlīt. Tā kā saruna ieilga, iedomājos siltumam iznest viņam tēju. Taču, kamēr rosījos, durvīs parādījās Kronbergs pats. Saņēmis karsto tasīti delnās pa krievu paradumam, viņš nelieliem sūcošiem malciņiem, ik pa brīdim nopūšot tvaikus, tukšoja nelielo trauciņu, un es redzēju, cik iedarbīga ir šī metode. Drauga seja vispirms piesārta un tad — vienā acumirklī norasoja ar sīkām sviedru pērlītēm.

— Uff… — viņš nopūtās un, nolicis tukšo trauciņu uz galda, atgāzās krēslā. — Vai Lācis izklāstīja policijas versiju attiecībā uz Buldoga slepkavību?

— Nē. Pieminēja vienīgi studenta kārtējo izlēcienu.

— Ar papīriņu? , — To pašu. liet Jānim šodien bijis jāiejūdzas citos pienāku​mos. Droši vien svarīgos, jo pat par mūsu gaitām aizmirsa pajautāt.

— Zinu. Bet galvenais atturības iemesls ir tas, ka viņiem nekādas versijas nav. Izmeklēšanu Glika lietā veiks Krievs, bet Lācim piespēlēts cits atgadījums. Tādējādi pie bandas pratināšanas materiāliem mums diez vai izdosies tikt. Nav visai ie​priecinoši, bet… Mm… Ja nu vienīgi izlīdzētu…

— Kas? — es nepacietīgi jautāju, un, paraustījis plecus, Kronbergs uzmeta man šķelmīgu skatienu.

— Tas pats nelaimes putns…

— Students? — es iebrēcos. — To tik ne! Viņam galvā viena putra, un diez vai tā spēj kontrolēt, ko dara rokas. Turklāt puisis neprot uzvesties, bet no tāda var gaidīt sazin ko. Fantazētājs! Ticamības procents…

Valts pasmīnēja.

— Mēs to paaugstināsim.

— Kādā veidā? Piekomandējot viņam mani?

— Ar uzticēšanos, Robi. Tāds nenosvērts, godkārīgs tips kā Arvīds Virza ir līdzcilvēku attieksmes veidots. Jā, jā. Nievājoša, nicinoša izturēšanās ražo aizvainotu pašlepnumu. Savukārt tas — godkāri un slimīgu tieksmi izcelties apkārtējo vidū. Varu derēt, ka viņš nācis no nelabvēlīgas ģimenes, līs nedomāju dzērājus vai likumpārkāpējus. Nē. Ir vēl kāda suga, kurai diemžēl neviens nepievērš uzmanību, jo tā ar likumu nav vajājama. Tā, manā skatījumā, ir savstarpējas necieņas ģimene. Tur, kur vecāki viens pret otru izgāž krūti, tur arī pret bērniem izturas augstprātīgi, egoistiski, noniecinot viņu intereses un talantus. Tur arī izaug lādi spuraini, grābstīgi cilvēki kā Arvīds. Tā ir visīstākā trauma, mīlestības trūkuma trauma, kas reizēm saindē visu dzīvi. Nosvērtības un lēnprātības vietā tā var ielikt tādu kā pastāvīgi darbojošos spridzekli — pievērst uzmanību, rīkoties, rīkoties, nedomāt par sekām, galvenais — izsisties uz augšu.

Tādējādi jau radīta, labā cilvēka vieta ir spējīgs piedzimt nākamais — garīgs kroplis. Fs nedomāju, ka ar Virzu būtu tik bēdīgi, bet intuīcija un šādi tādi novērojumi apstiprina, ka neesmu tālu no patiesības.

Liekas, jau ne vienu reizi vien esmu pieminējis, ka Kronbergs noteikti varētu kļūt par izcilu pedagogu, ja vien viņa analītiskais prāts nebūtu ievirzījies izmeklēšanas darbā. Gadiem ejot, šī tieksme — nevis nosodīt, bet palīdzēt, k|uva arvien izteiktāka. Man reiz ienāca prātā, ka piespiedu ieslodzījumu kā soda metodi, ja vien viņam būtu teikšana, Valts aizstātu ar audzināšanu. Kad ierunājos par to skali, draugs uzreiz piekrita, taču pēc tam, lai cik paradoksāli tas skanētu, pats minēja veselu virkni pretargumentu. Galvenais bija tas, ka ar audzināšanu cilvēka iekšējo pasauli mainīt nevarot, varot tikai censties iegūt kaut kādu līdzsvaru — sabalansēt tieksmes ar likuma paragrāfiem. Turklāt šis līdzsvara mehānisms jau esot cilvēkā ielikts kā sirdsapziņa. Tādējādi ari audzināšana, Valta izpratnē, būtu koncentrējama nevis uz paraugu vai didaktiku, bet šā, nereti snaudošā spēka atmodināšanu un iedarbināšanu.

— Bet ko tu esi izdomājis, Robert? — klusumu pēkšņi pārtrauca Kronbergs. — Varbūt par rīcību, kamēr nodomi vēl nav skaidri.

— Neko, — es drūmi atzinos. — To varētu tikai Figaro — reizē iedurt mugurā nazi un pārkniebt elektrības vadus vairākus stāvus zemāk. Skaidrs, ka tumsai bija jāslēpj slepkava no svešiem skatieniem, cita iemesla es neredzu.

— Cita arī nav, — Kronbergs piekrita. — Tātad tavi secinā​jumi ir nepilnīgi, draugs.

— Tad piedāvā pilnīgākus, — es diezgan pašpārliecināti norūcu. — Ja jau es nespēju…

— Nav par ko apvainoties. Tu man sāc atgādināt paša kritizēto studentu. Pilnīgi iespējams, ka es analīzei veltīju vairāk laika par tevi, tāpēc arī nonācu pie pilnīgākiem slēdzieniem. Ja vien viņš nav bijis Figaro vai kāds tur "nakts cilvēks", tad neizbēgami izriet secinājums, ka mums darīšana ar grupu, pats mazākais — ar diviem cilvēkiem.

— Oho! — vēl nenorimušā pašlepnuma iespaidā man paspruka, bet reizē arī nāca apskaidrība — es sapratu, ka Kron​bergam taisnība.

— Pieņemsim — viņi bija divi, — kā nedzirdējis izsaucienu, Valts turpināja. — Viens ar nazi gaidījis mūsu stāva, bet otrs, līdzko Buldogs sācis kāpt augšā, pametis slēpni un ieņēmis vietu pie elektrosadales dēla. Tādējādi abu rīcība ir saskaņota, vai ne?

Man atlika vienīgi palocīt galvu.

— Kad Gliks tika līdz mūsu kāpņu laukumiņam, pienāca kārta rīkoties otram.

— Esmu pārdomājis, bet nesaprotu, kā uzbrucējs ticis Buldogam klāt. To varētu vienīgi iemidzinot, bet arī tad, lai iegū​tu vajadzīgo rezultātu, nāktos tuvoties šim briesmonim līdz riskantam attālumam.

— Ir vēl viens paņēmiens.

— Kāds?

— Metiens. Trāpīgs un spēcīgs metiens upura mugurā. Seko svilpiens — signāls tam pie sadales dēla, un tad jau kāpņu telpas tumsā nebūtu iespējams sazīmēt kaut vienu vienīgu detaļu.

— Izklausās pārliecinoši, — es diezgan negribīgi atzinu, un mans tonis lika Kronbergam pasmīnēt.

— Atliek uzminēt — kas un kāpēc to organizējis: — Jā. — Acīmredzot karstās tējas iespaidā Valts sāka svīst, jo atdarīja rāvējslēdzēju, novilka treniņtērpa jaku un, noslaucījis tajā pieri, pārmeta pāri atzveltnei. — Bez šaubām, tas ir svarīgākais.

Tādējādi viens pavediena gals, lai atbildētu uz šo jautājumu, man bija — prasme mest nazi, atlika ķerties pie at- šketināšanas.

— Tad ta pavediens…

— Nemaz tā nesaki. Pēdējā laikā, kad šaujamo var iegādāties gandrīz vai laikrakstu kioskā, šādas iemaņas pamazām kļūst nevajadzīgas. Kāda jēga trenēties, ja upuri var nožmiegt no ievērojami lielāka attāluma, turklāt neatstājot nekādas pēdas. Tas |auj secināt… — viņš apklusa un, gaidīdams, ka tālāk jau es turpināšu domu, izteiksmīgi pavērās manī.

— To, ka šis noziedznieks nevar būt nekāds gados jaunais. Turklāt, ja nav no importētajiem, iespējams, nāk no tām aprindām, kas sagādāja galvassāpes tev, kad vēl strādāji iekšlietu orgānos Padomju Latvijas labā.

— Pilnīgi pareizi, — izliekoties nemanām nelielo ironiju, Valts apstiprinoši pamāja. — Tādi manā atmiņā saglabājušies divi. Georgs Laube un Visvaldis Kārklinš. Pirmajam, ja vien viņš ir dzīvs, tagad būs ap sesto desmitu, bet Kārkliņam — par septiņiem gadiem mazāk. Abi rūdīti recidīvisti, ari profils abiem viens un tas pats — dzīvokli. Laupīšana.

— Viņi strādāja kopā?

— Nē.

— Tātad mēģināji par viņiem ievākt kādas ziņas?

Tu pareizi mani saprati, Robert. Sāku ar to, ka aizbraucu uz Pārdaugavu. Tur ir kāda sena zagļu mītne…

— Bet Valt, — es pielēcu kājās un, atkal apsēdies, pārme​toši nobeidzu, — divatā būtu drošāk!

— Nepavisam ne. — Draugs aizsmēķēja. — Gluži otrādi. Mani tur pazīst, toties sveša seja var izraisīt ne tikai aizdomas, bet arī… rīcību. Zane — tās mājas saimniece — pa šiem gadiem bija krietni sakritusies, taču mani pazina uzreiz. No spējām atmiņām viņai pat acis k|uva mitras — vecā turpat uz sliekšņa atcerējas, kā es viņu iesēdināju. Par Laubi viņa zināja tikai to, ka septiņdesmito gadu beigās, pēc kārtējās iekrišanas, tas aizsūtīts uz Sibīriju. Kopš tā laika no viņa ne ziņas, ne miņas. Bet Kārklinš pirms pāris gadiem atdevis Dievam dvēseli. Tā pārdzēries, ka turpat pie galda izlaidis garu. Pēc tam kādu stundu pasēdējām pie kafijas tasītes un atcerējāmies aizgājušos laikus. No malas droši vien tas izskatītos visai dīvaini — bijušais izmeklētājs tērzē kā kolēģis ar zagļu midzeņa ilggadējo saimnieci…

Atminējāmies arī, cik prasmīgi Laube mācēja rīkoties ar nazi. Šajā sakarībā es ieminējos, sak, žēl, ka viņš nav atstājis pēcteci. Tas šajos, ar šaujamajiem pārpilnajos laikos varētu godīgi pelnīt maizi cirkā.

Diemžēl āķis uznāca augšā tukšs — Zane nepazina nevienu citu, kas šo amatu pieprastu, kā tikai abus manis pieminētos vīrus.

— Tu viņai tici?

— Nu tā, — Kronbergs paraustīja plecus, — par procentiem divdesmit vairāk nekā mūsu politiķu solījumiem. Nedomāju, ja vien viņa nav iejaukta, bet maz ticams, ka viņai būtu kaut kas jāslēpj. Zanes māja no laika gala kalpojusi par pajumti zagļiem, protams, pret attiecīgu sirojumos iegūtu samaksu.

Atceros ūdelādu kažoku, kura dē|… Turklāt es jau viņu nenopra- lināju, tā bija tāda nepiespiesta domu apmaiņa ar senu paziņu. Un tādi jau mēs bijām…

— Un ko tu darīji tālāk?

— Pacentos noskaidrot visu iespējamo par Laubi. Tālab iegriezos policijā un palūdzu arhīvu sagatavot izziņu kad viņš aizturēts, visu apsūdzību, piespriesto soda mēru, kur to izcietis, un tā tālāk.

Vārdu sakot — visu, arī tagadējās dzīves​vietas adresi un fotogrāfiju.'Tu zini — mums ir vienošanās.

— Kad saņemsi atbildi?

— Apsolīja jau rītdien.

Piepeši man galvā iešāvās kāda doma.

— Vai policija kārtīgi pārbaudīja kāpnes? Es domāju — vai viņi neatrada kādas pēdas? Apakšā un arī augšā?

— Jānis neko neminēja, bet uz augšu kāpt — varu derēt — nevienam nevarēja ienākt prātā, — mans draugs negaidīti atžirga. — Pareizi, Robert, tūlīt pārbaudīsim. — Viņš uzvilka treniņtērpa jaku un pavēlēja: — Paķer līdzi lukturīti un lupu! Es parūpēšos par pārējo.

Nemīlīgāku vietu par kāpņu telpu mūsu mājā droši vien būtu grūti atrast. Laikam ar to konkurēt spētu vienīgi pagrabs. Tā kā tur sen nebiju bijis, salīdzināšanu atstāju vēlākam laikam, jo nebija šaubu, ka nāksies pagrabā nokāpt. Pirmām kārtām lukturīša gaismā Kronbergs pārbaudīja kāpnes, kas veda uz augšu. Kaut gan sētnieks pēdējo reizi bija tās mazgājis vismaz pirms mēneša, tādējādi atstājot pēdu dzinēju rīcībā lielisku materiālu, tomēr neko aizdomīgu uz grīdas atklāt neizdevās. Toties pusstāvu augstāk kāpņu loga iedobumā, pašā stūrī starp palodzi un rāmi, Kronbergs pamanīja nodzēstu cigareti. Tā izrādījās labi ja līdz pusei izsmēķēta. Uzmanīgi satvēris atradumu ar līdzpaņemto pinceti, draugs ieslidināja to plastmasas maisiņā. Pēc tam mēs kāpām leja.

— Ja mana versija pareiza, nav šaubu, ka otrais — tas kurš sabojāja slēdzi, Buldogu gaidīdams, slēpās pagrabā. No turienes spuldzes gaisma katra ienācēja seja ir kā uz delnas, bet pašu vērotāju nevar saskatīt.

— Tu esi pārbaudījis?

— Nē, neapzināti fiksējis ar redzi, bet tagad atmiņa pati no sevis sniedza atbildi. Cik tā pareiza, to mēs tūlīt pārbaudīsim.

Kāpjot lejā, mēs nonācām līdz sadales dēlim. Tas atradās nedaudz zemāk par pirmā stāva kāpņu laukumiņu. Pavēris durtiņas, es pārliecinājos, ka slēdzim piekļūt tiešām var apbrīnojami viegli. Tagad nekas neliecināja par neseno bojājumu — pat nokniebto vadu gali bija aizvākti. Kronbergs caur lupu rūpīgi aplūkoja metāla kastes iekšpusi.

— Nekā nav! — aizcirsdams durtiņas, viņš norūca.

— Kas tev nepatīk?

— Tas, ka nākam šurp pēdējie. Vajadzēja pirmajiem, bet — ko darīt. Kāpsim leja.

Uz pagrabu veda vismaz divas reizes šaurākas kāpnes nekā augšup. Tās likās pagalam nolaistas.

Siena — uzburbusi, vie tām izdrupusi, atklājot iedzeltenos ķieģeļus. Nokāpuši desmit pakāpienus, nokļuvām zemā, velvētā, drēgnā, smirdošā un tumšā telpā. Neapšaubāmi, šai vielai pat nemīlīgās kāpnes nestāvēja ne tuvumā. Pavēries atpakaļ, kāpņu augšgalā ieraudzīju parādes durvis. Kronbergam, kā vienmēr, izrādījās taisnība — no šejienes kāpņu spuldzes gaismā katrs ienācējs bija kā uz delnas, turpretim pagraba pekles tumsā mūs nesaskatītu pat kaķis. Zem pazolēm sajutu mīkstu, valgu zem. Pēkšņā izbīlī, ka esam izmīdījuši noziedznieku atstātās pēdas, spēji ieslēdzu lukturīti. Spilgtais stars iesitās Valtam tieši acīs, un, negaidot apžilbināts, draugs neapmierināti noburkšķēja: — Uzmanīgāk!

— Piedod! — es atsaucos un pavērsu bateriju pret zemi.

Sākumā viss likās vienlaidus melns, taču pēc brītiņa, kad acis nedaudz aprada, ieraudzīju miklajā klājumā veselu virkni daždažādu nospiedumu. Pārsvarā tās bija pagraba pastāvīgo iemītnieku — kaķu atstātās pēdas. Labajā pusē atradās zemas, ar skārdu apsistas durvis uz siltummezglu. Tur, pie paša sliekšņa, es ieraudzīju vairākus, spriežot pēc veidojuma — gumijas zābaku nospiedumus. Acīmredzot tos bija atstājis san- tehniķis — vairākas reizes biju redzējis turp nokāpjam cilvēku zilā notraipītā kombinezonā ar tāda tipa zābakiem kājās.

— Šos atstājis strādnieks, — norādīdams uz dziļajiem, reljefajiem iespiedumiem, es sacīju.

— Bet šo? — Kronbergs norādīja uz kādu vietu nedaudz nostāk.

Pavērsis turp staru, ieraudzīju lielu kurpes nospiedumu. Man likās, ka esmu tādu kaut kur jau redzējis, taču nespēju at​cerēties — kur.

— Vai… — es iesāku, taču aprāvos, jo sekundes simtdaļā, gluži kā zibens necaurredzamā tumsā izgaismo neredzamo, smadzenēs atausa atbilde — Felicitas Kreses dārzā! Dārzā un mājā!

VII NODALA PAMESTAIS NAMS Kronbergam nekas nebija jāpaskaidro — viņš bija sapratis uzreiz. Turpmākās piecpadsmit minūtes, meklēdami kādu lietisko pierādījumu, mēs burtiski izošņājām katru pagraba kaktu. Tie izrādījās neiedomājami piemēsloti, un, jo vairāk attālinājāmies no ieejas, jo vairāk apkārtne sāka atgādināt atkritumu tvertni. Acīmredzot dala iedzīvotāju, savtīgu ērtību mudināti, šo vietu jau labu laiku izmantoja par izgāztuvi. Ko tikai te neatradām — vecas, vēl padomju laikā ražotas piena pudeles, nonēsātu drēbju kankarus, plastikāta maisus, piebāztus ar daždažādu drazu, cauras kurpes, svītrainu matraci, no kura līda laukā sarūsējušas atsperes, bet no apkures caurulēm, gluži kā bojāta siltumizolācija, nokarājās vīriešu apakšveļas skrandas. No vairākiem maisiem, kuros atradās ēdiena atliekas, nāca šķebinoša smirdoņa.

Varonīgi izturējuši veselu stundas ceturksni un neatraduši neko, kas kompensētu šīs mokas, kā norunājuši, reizē metāmies atpakaļ. Tikai pie ārdurvīm, no kurām plūda svaigs gaiss, es pirmo reizi uzdrošinājos ieelpot ar pilnu krūti.

— Nāksies tur vēlreiz atgriezties, — gurdi cilādams kājas no pakāpiena uz pakāpienu, Kronbergs grūtsirdīgi norūca, un man no viņa vārdiem pārskrēja pretīgu drebuļu vilnis.

— Nekad!

— Jāizmēra un jānofotografē tā pēda, Robi. Pagaidām tikai tā un vēl cigaretes gals ir vienīgās taustāmās lietas, kas nonā​kušas mūsu rīcībā.

— Varbūt atliksim uz rītdienu? Pa nakti nekas taču nevar notikt, — es lūdzoši ierosināju, un, it kā tikai to gaidījis, draugs uzreiz piekrita. Droši vien art viņam pagraba aromāts bija izrādījies par stipru.

Vienīgais, kā viņš to komentēja, bija: Tāpēc jau mūsu kāpnēs reizēm tik neciešami smird pēc atkritumiem. Kad satikšu sētnieku, viņš man dabūs trūkties…

Nelielā ekspedīcija piespieda gan mani, gan Valtu meklēt atsvaidzina jumu vannasistabā. Bet arī pēc tam ik pa brīdim, šķiet, nez no kurienes uzvēdīja neiedomājami pretīga smirdoņa. Iesmaržojušies kā uz viesībām, apsēdāmies virtuvē, lai pie tējas tasītes pārspriestu tālākās rīcības plānus. Nolicis uz galda plastmasas maisiņu ar cigaretes galu, Kronbergs sacīja: — Šo izsmēķi ņemsim par tādu kā atbalsta punktu. Nāksies krietni palauzīt galvu — kas un kad to atstājis. Neapšaubāmi — tas būtu čempiona cienīgs trāpījums, ja izrādītos, ka šo izsmēķi atstājis noziedznieks. Sāksim ar tevi, labi? Ko tu par to varētu pastāstīt? — pabīdījis sainīti uz manu pusi, Valts jautāja. — Pacenties nepalaist garām nevienu sīkumu. Ja radīsies grūtības, mēģināsim tās pārvarēt pa abiem. Starts!

Cauri plēvei atradumu varēja saskatīt puslīdz labi, taču, lai nepalaistu kaut ko garām, es ieslēdzu un pievilku tuvāk galda lampu, bet Kronbergs, izzvejojis no kabatas palielināmo stiklu, nolika to līdzās.

— Manuprāt, šo cigaretes galu…

— Pagaidi! — Valts mani pārtrauca. — Sāksim ar marku. Tur ir uzraksts, bet cauri maisiņam nevaru salasīt.

— Palikuši tikai četri burti, pārējie nodeguši.

— Kādi?

— Rīga, — es indīgi izmetu, un, zinādams manu attieksmi pret šo plaušu bojāšanu, draugs iesmējās!

— Liekas, tur nav bijis kam pārpelnoties. Tātad, pašmāju ražojums. Tālāk!

Cigarete nav izsmēķēta pat līdz pusei, faktiski — tikai aizsākta. Tas nozīmē, ka šis cilvēks, kāpjot augšup…

— Kāpēc ne uz leju? — draugs jautājoši savilka uzacis.

Tāpēc, ka šis virziens ved laukā no mājas. Kāds muļķis izmetīs nule aizsmēķētu cigareti, ja priekšā ir iela? Cita lieta — kāpjot augšā. Iespējams, sieva necieš dūmu smaku, un vīrs, lai neizraisītu

pārmetumus, laikus pametis smēķi kāpnēs. Bet varbūt tas bijis pusaudzis, kam bail, ka vecāki uzzinās par vina blēņošanos.

— Loģiski, taču par otro variantu gribu piebilst, ka pusaudži ir visai taupīgi. Pats redzēju, kā trīs pēc kārtas sūca vienu cigareti, līdz nevarēja noturēt pirkstos. Iemeslu, manuprāt, nav jāpaskaidro. Bet turpini!

— Liekas, es nedz no tā smēķa, nedz sevis vairāk neizspie​dīšu. Runā tu, tagad mana kārta klausīties.

Itin kā tas palīdzētu, Kronbergs izvilka cigaretes, aizsmēķēja un caur lupu rūpīgi izpētīja no viena gala līdz otram krietni vien saņurcīto atradumu. Pēc tam atgāzās krēslā un, izstiepis kājas, kādu brīdi pūta pret griestiem iezilganus virmojošu dūmu aplīšus. Es jau sāku zaudēt pacietību, kad, pavēries manī, Valts teica: — Šo smēķa galu atstājis slepkava! īsais teikums uz mani atstāja sprādzienam līdzīgu iespaidu.

— Paskaidro! — ar varu apvaldīdams meles galā neizturami kņudošo iebildumu lēveni, es iesaucos.

Pasmīnējis par manu savaldību, draugs saslējās krēslā un gluži kā paleontoloģijas profesors, kas nekompetentai auditorijai skaidro, kā pēc izrakumos atrasta kaula īpatnībām var rekonstruēt visu dzīvnieku, izstiepa pret maisiņu rādītājpirkstu.

Pamatojumus manam pārsteidzošajam apgalvojumam visprātīgāk būs apkopot beigās, — viņa balsī skaidri jautās neliels humors. — Bet tagad es ierosinu soli pa solim izsekosim, kas lāva man to noteikt.

Sākšu ar to, ka šo izsmēķi atradām pusstāvu augstāk. Vienīgajā vietā, no kuras uzbrucējs varēja netraucēti raidīt savu nāvējošo ieroci. No apakšas, kā jau agrāk secinājām, tuvoties nebija ko domāt. Atlika tikai no augšas, jo šajā gadījumā upuris pats nāca klāt. Tātad atraduma vieta ir loti zīmīga, vai ne, vecīt?

Es piekrītoši palocīju galvu.

— Tālāk. Un to jau ir iespējams pārbaudīt. Tu minēji, ka smēķētājs bijis pašu mājas iedzīvotājs. Var jau gadīties izņēmumi, bet… Ja manējais ir pareizs, tad tam noteikti jāizslēdz tavējais. Tātad, sāku ofensīvu! Ieklausies argumentos! Pirmkārt — iedomājies reāli — neviens savas mājas ārdurvju priekšā pinns kāpšanas augšā neaizsmēķēs. Vismaz standarta situācijā tas neiederas. Pārbaudei par izmēģinājuma trusīti es izvēlējos pats sevi. Kāpēc kūpināt fiziskas slodzes laikā, kāpjot uz augšu, ja to var darīt, laiski zvilnot atzveltnī ar pelnutrauku priekšā. No teiktā izriet divi svarīgi secinājumi — šis vīrs nav mūsu mājas iemītnieks, un otrs — viņš nav šurp nācis ne pie viena ciemos. Pretējā gadījumā viņš būtu izsmēķējis savu cigareti pa ceļam. Šajā īsajā laikā es izdarīju nelielu eksperimentu. Aptuveni aprēķināju, ka ērtos apstākļos, lai nosmēķētu… centimetru, paietu minūte, bet…

— Tu uzņēmi laiku?

Kronbergs pavīpsnāja.

— Gluži pareizi. Aizsmēķēju un lēnā garā nopīpēju vajadzīgo garumu. Bet tu biji pārāk straujš, lai nogaidītu, tāpēc, kaut gan gribēju vēl šo to izanalizēt, nācās runāt pirms laika.

— Biju pārliecināts, ka par tik niecīgu problēmu tu domā nepieļaujami ilgi. Izrādās — tu skaitīji sekundes…

— Niecīgu? — draugs dusmīgi uzrāva uzacis un pakratīja pirkstu. — Izmeklēšanā nav niecīgu problēmu. Tieši niecīgas kļūdas ir iegāzušas lielus noziedzniekus. Piemēru ir daudz, un pat sērkociņa gals var izrādīties pietiekams pierādījums, lai iesēdinātu aiz restēm. Poga, diega gals… Tātad, salīdzinot laiku, kas nepieciešams, lai tiklu līdz mūsu stāvam, ar izsmēķētās cigaretes garumu, iznāca, ka viņš aizpīpējis mūsu nama ārdur​ vīs. No jebkura viedokļa tas būtu absurds. Bet, ja viņš to nav izdarījis tur, tad atlika vieta, kurā mēs atradām izsmēķi. Tas ir pusstāvā, kur nav neviena dzīvokļa. Kāds slēdziens, tavuprāt, izriet no teiktā?

— Viņš kādu gaidījis, — es negribīgi atrūcu.

— Pilnīgi pareizi, Robert. Bet līdz ar to viņš pārvēršas ārkārtīgi aizdomīgā tipā. Cigaretes gals ir svaigs — to var noteikt pēc taustes, izskata un smakas. Sakaltis gandrīz nemaz neož, bet šim smaka ir

stipri jūtama. Esmu pārliecināts, ka tas nodzēsts todien, kad Buldogs tika aizraidīts pie senčiem. Izskatās, ka mani argumenti pamazām sāk iegūt dzirdīgas ausis, — draugs uzmeta man šķelmīgu skatienu. — Tālāk — es ne​domāju, ka klūdīšos, ja teikšu — viņš stipri nervozējis.

— Kā to var pateikt pēc cigaretes gala? — es brīnījos.

— Viijš vairākās vietās sakodījis filtru. Parasti smēķētājs cigareti tur lūpās. Izņēmums ir vienīgi cigārs, kuru iekož zobos. Taču nervozējot… Tādējādi mēs esam ieguvuši vēl vienu apstiprinājumu, turklāt ar visai augstu ticamības pakāpi, ka izsmēka īpašnieks bijis saspringtā nervu stāvoklī. Viņš kādu gaidījis… Ja ņemam vērā notikušo, viss apstiprina, ka tas bijis slepkava.

— Izklausās tiešām pārliecinoši, — es piekritu. — Bet kāpēc viņš nav izsmēķējis cigareti līdz galam?

— Atbilde ir viena — parādījies Gliks. Droši vien, saņēmis no lejas norunāto signālu, slepkava automātiski nodzēsa cigareti, bet par turpmāko jau zināms. Tagad jautājums tev kā manam oponentam — versijas vājās vietas?

Mirkli padomājis, pakratīju galvu.

— Nevaru atrast. Viss izskatās saskanīgi. Derētu šo smēķa galu nosūtīt uz daktiloskopisko analīzi.

— Tālab jau tas ir iesaiņots. — Valts izstaipījās. — Nu gan jāliekas uz auss, miegs nāk virsū kā lietus. — Viņš smagnēji pieceļas un jau durvīs atskatīdamies izmeta. — Viela pārdo​mām — kā pie tā visa piekombinēt mūs un Buldoga nepārpro​tamos draudus?

— Varbūt zvanītājs nebija Gliks, — daudz nedomājot, es atcirtu, un Kronbergs puspagriezienā sastinga kā pārakme- nojics.

— Ko! — manī raudzījās izbrīna pilns skatiens, un, redzot šo neikdienišķo mirdzumu pelēkajās acīs, es jutu nelielu gan​darījumu, ka man izdevies pārsteigt daudzpiercdzējušo pēdu dzinēju. — Nebija Gliks…

— Tu vina balsi pazīsti?

— Nē, nekad neesmu dzirdējis.

— Tātad — pilnīgi iespējams.

— Pat vairāk… — Valts tikko dzirdami nočukstēja un nozuda durvīs. — Vēl pēc mirkļa kaut kur no tālienes atlidoja: — Ar labu nakti, Robert!

Pēdējā laikā, acīmredzot vispārējā noguruma pieveikts, es parasti gulēju dziļā bezsapņu miegā.

Diemžēl vajadzēja tikai nedaudz uzbudināt jau pierimušos nervus, kad klāt bija murgi, reizēm tādi, kas nakts vidū lika vienos sviedros pielēkt sēdus. Turpmākās dienas tādās reizēs bija mokošas — bezmiega un baiļu izvārdzinātas miesas eksistence. Garās stundas nebija nekas cits kā vakara gaidīšana, kam līdzi jānāk atpūtai. Slava Dievam, ja tā izrādījās, diemžēl pieredze rādīja, ka ar to vēl viss nav izsmelts. Tāda, par nožēlošanu, bija arī šī nakts. Manu murgu viesis — uzkumpis gara auguma atbaidošs vecis ar velnišķīgu uguni acīs un garu, smailu kā nazis pirkstu, kas vienā laidā asinskāri mērķēja man krūtīs, bez pārstājas parādīdamies te no vienas, te otras puses, čerkstoši atkārtoja: — Divas vietas kapsētā, draudziņ, jau rezervētas…

Reizes trīs pilnīgi bez elpas uztrūcies, nolēmu atbrīvoties no pretīgā nakts viesa. Tāpēc, iededzis lampu, atšķīru romānu. Bet tai pašā acumirkli plakstiņi kā sveša spēka spiesti aizkrita, un es iegrimu veselīgā, spirdzinošā miegā.

Pamodos agri. Lampa joprojām dega. Ārā vēl bija tumšs, taču jutos izgulējies. Pavēries pulksteni, nolēmu celties. Ar romānu padusē uz pirkstu galiem iezadzies virtuvē, ķēros pie pankūku cepšanas, brīvos mirkļus aizpildot ar lasīšanu.

— Tā jau saodu, — durvīs pabāzās Valta izspūrusī galva, — pankūkas ar āboliem…

— Sen nav bijušas, — kā attaisnodamies atteicu, un draugs skali nosmējās.

— Protams, pagājušas trīs dienas…

Taču biju viņu jau pieradinājis, jādomā pankūkas Kronbergam pat sāka iegaršoties, jo pamatīgā grēda, no kuras vismaz pusi biju ieplānojis atlicināt pusdienām, noplaka kā sniedziņš pavasara saules

staros. Brokastošanas laikā ārā bija kļuvis gaišs. Vēl dienas pirmā cigarete kopā ar kūpošas kafijas tasi, un draugs sarosījās.

— Nokāpšu lejā nofotografēt to pēdu, turklāt jāizmēra, lai varētu salīdzināt ar Felicitas dārzā redzēto. Tev nāksies pakavēties dzīvoklī — var piezvanīt Lācis, students, bet varbūt Grosbergai kaut kas jauns.

Kronberga pašaizliedzība mani aizkustināja.

Varbūt palīdzēt? — es tomēr iejautājos, taču viņš tikai atmeta ar roku.

— Izlikšu.

— Kā ar pieprasīto arhīva izziņu?

— To pa tālruni neizsniedz. Projām nest arī nav atļauts. Vē​lāk iegriezīšos un izlasīšu.

Valts ar saviem pienākumiem tika galā necerēti ātri — es pat nepaguvu nokopt galdu. Straujā elpa liecināja, ka viņš skrējis.

— Smird tur gan! Turklāt piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, lai neteiktu vairāk — tumsā uzkāpu uz astes kaķim. Šie laikam tur nāk brokastīs. Izskatījās, ka atrastās delikateses nabadziņu pavisam piebeigušas — gulēja gluži šļaugans. Toties, kad uzminu — tik nelabi iebrēcās, ka to diez vai izturētu pat mironis. Kāds tur brīnums, ja vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ.

— Nekāds, — es piekritu.

Atbrīvojies no fotoaparāta un pārējiem rīkiem, viņš parādī​ja uzņēmumu.

— Iznācis tīri labi, — es atzinīgi sacīju, atdodams attēlu at​pakaļ. — Kā ar izmēriem?

— Atbilst četrdesmit sestajam numuram. Neatliekot uz vēlāku laiku, vajadzētu salīdzināt šo fotogrāfiju ar nospiedumu Felicitas Kreses dārzā.

— Tas ir tas pats, šaubu nav!

Kronbergam mans optimisms nemaz negāja pie sirds.

— Par to varēsim spriest tikai vēlāk. Tu esi līdzīgs zinātniekam, kas jau pēc trešā mēģinājuma cenšas iestāstīt, ka izgudrojums bijis veiksmīgs. Septiņreiz nomēri un tikai tad ķeries pie šķērēm, draugs. Šī nav vienīgi skroderim domāta pamācī​ba. Vai kāds zvanīja?

— Pa kuru laiku? Tu taču atgriezies rekorda ātrumā. Pat vējš nespētu… — es nepaguvu pabeigt, kad iezvanījās tālrunis.

— Re nu, — Kronbergs pakratīja galvu un nocēla klausuli.

— Ja vēlies slepkavu, — sacīja dobja un reizē čerkstoša balss, kas uzreiz atsauca atmiņā murgos redzēto veci, — atbrauc… — nosaukto adresi man tomēr saklausīt neizdevās.

Sarunai beidzoties, Kronbergs ar neredzošu skatienu mirkli vērās sienā, tad, nopurpinājis kaut ko zem deguna, atgriezās pie galda un ielēja kafiju.

— Auksta, dod, es uzsildīšu, — piedāvāju, bet viņš tikai at​meta ar roku.

— Nevajag.

Nepielicis cukuru, pāris malkos iztukšoja tasīti, gluži kā dzērājs noskalo paģiras ar šņabja glāzi, viņš nopurinājās un uzmeta man ciešu skatienu.

— Zvanīja kāds… labdaris.

— Dzirdēju. Piesolīja slepkavu. Kur? — Atkal Pārdaugavā. Adrese man galvā. Piedraudēja, ja ziņosim policijai, paliksim tukšā.

Meklētais it kā guļot piedzē​ries, atliekot tikai savākt.

— Ko par to pieprasīja?

— Neko, kā jau labdaris. Vienīgi — lai neziņojam policijai.

— Dīvaini, — es nomurmināju. — Ož pēc lamatām. Kā tu domā?

Kronbergs paraustīja plecus.

— Pārāk primitīvas. Ja mēs būtu mērķis, tad to varētu izdarīt daudz vienkāršāk, kaut vai pacietīgi nogaidot kādā slēpnī, vislabāk — automašīnā mājas priekšā. Taču jāatzīst, ka savās gaitās man nācies

sastapties ar tik inversām smadzenēm, ka apgalvot kaut ko simtprocentīgi neņemos. Bet fakts, ka kāds nopietni interesējas par izmeklēšanu un grib ievirzīt to sev vēlamā gultnē, nav noliedzams. Tikai nez kāpēc šī intriga tik intensīvi vērpjas tieši ap mums? Nu, ko darīsim? Brauksim?

— Nezinu, — es nedroši nomurmināju. — Manuprāt, risks ir visai ievērojams.

— Tad izdari tā — reizē ar Buldogu aproc vina draudus. Nu, kā? — gaidīdams atbildi, viņš ar interesi vērās man sejā.

Pēkšņi, it kā nometis lieku un nevajadzīgu nastu, es brīvi uzelpoju un iesaucos: — Aprakās! Braucam!

Tjkai sēžot automašīnā, man izdevās līdz galam aptvert to, kas bija izlauzies, reaģējot uz negaidītu drošības sajūtu. Ja Buldogs ir miris, tad draudi aizgājuši kapā reizē ar viņu. Bet vienlaikus modās aizdomas, ka mūs kāds vazā aiz deguna un grib novest no īstā ceļa. Šo domu jau bija izteicis Valts, taču viena liela to dzirdēt, un pavisam atšķirīga — nonākt pie seci​nājuma pašam.

Kā vienmēr pirms kaut kā nopietna, mēs klusējām, jo pārlieka plāpašana tikai uzbudina nervus. Visu ceļu Kronbergs vērīgi raudzījās aizmugures spogulītī un fiksēja katru braucēju, kas varētu izrādīties novērotājs. Arī es darīju to pašu, diemžēl atklāt to šajā mašīnu jūkli nebija ko domāt. Bet, kad, šķērsojuši Vanšu tiltu, nogriezāmies klusā privātmāju rajonā, beidzot varējām būt droši. Neviens pakal nevilkās, jo liepu alejā aiz mums nebija nevienas braucošas automašīnas. Vajadzīgo šķērsielinu draugs atrada bez grūtībām. Tā atzarojās no galvenās un ar kaut ko atgādināja mūsu pagrabu — žogmalēs mētājās plastmasas maisi ar kaut kādu drazu, nenovāktās būvgružu kaudzes un pa braucamo dalu izmētātās ķieģeļu drumslas spieda vienā laidā mest līkumus. Es saku — braucamo dalu, ja vien tā var dēvēt divas miklajos dubļos iebrauktas riteņu sliedes. Ietves šeit vispār nebija. Vajadzīgais nams izrādījās pamesta, gara vienstāva koka ēka. Tukšie bezstiklu logi bija aizsisti ar pussatrunējušiem dēliem. Ar kaut ko tā atgādināja māju, kurā mitinājās Ieva Grosberga. Apkārt pletās nekopta pļava. Tuvākās mājas atradās krietni tālu. Vieta, jāsaka atklāti, nebija no tām, kas izraisa sirdi prieku.

— Kur viņš ir?

— Iekšā, tā vismaz apgalvoja labdaris, — cieši vērodams no- lupušo fasādi, Kronbergs attrauca.

— Māja, redzams, pamesta. Kā mēs tur ieklūsim?

— Kāpsim laukā, gan jau uz vietas redzēsim. Turi šaujamo pa ķērienam, jo man šī padarīšana pagalam nepatīk, — Valts nobrīdināja, un man no šiem vārdiem uzmetās neliela zosāda.

Pēkšņi es manīju, ka eiforiskā noskaņa, kas mani pavadīja, izejot no mājām, kaut kur pagaisusi.

Tūdaļ uz to reaģēja arī sirds, sākdama dauzīties ievērojami straujāk, nekā es to vēlētos.

Nama priekšā pletās vairākus metrus plats nekopts zāliens. Ar nātrām un dadžiem aizaugusi taciņa mūs pieveda pie nobružātām durvīm. Biju pārliecināts, ka tās, tāpat kā logi, būs aiznaglotas. Bet draugs nospieda rokturi, un, eņģēm nočīkstot, mūsu priekšā pavērās tumša eja. Nāsis iesitās cilvēku pamesta mi​tekļa specifiskā smaka.

— Vai lukturīti paķēri?

Es pamāju.

— Nu tad — uz priekšu! Ieslēdz!

Izvilcis kabatas lukturīti, nospiedu slēdzi un pavērsu staru gaiteņa tumsa. lāču jau pēc dažiem soliem tas izplēnēja tādā kā palsā migliņā. Pa šo laiku acis bija pietiekami apradušas, lai redzētu arī bez mākslīgā gaismas avota. Priekšā atradās paplata eja, kas pēc dažiem soliem sazarojās burta T veida.

Izrādījās, ka nemaz nav tik tumšs, kā sākumā bija licies. Raupjie dēli, ar kuriem bija aizsisti logi, nepiegūla cits citam tik cieši, lai āra gaisma nevarētu izspiesties tiem cauri. Tādējādi apgaismojuma pietika, lai pārskatītu katru telpu. Ielicis neva​jadzīgo lukturīti atpakaļ kabatā, izvilku pistoli.

— Kur viņš gul? , — Atzarojums pa kreisi, otrās durvis pa labi. Liekas, mums laiks kustēt, citādi vēl atmodīsies. Vai nejuti sveša klātbūtni?

Gluži kā senos laikos, kad baltās pelītes uz kuģa kalpoja barometra vietā, es bīstamās situācijās ar kādu vēl neatklātu maņu spēju uztvert svešu skatienu. Atklāt — no kurienes tas nāk, nebija manos spēkos, bet noteikt, ka tiekam novēroti, va​rēju nekļūdīgi.

— Nē. Liekas… nē. Neviena nav.

Manas atbildes nomierināts, draugs lēnām un piesardzīgi, iztaustot ar acīm katru aizdomīgo ēnu kaktā, sāka virzīties uz priekšu. Namā nedzirdēja ne skanas, tikai retumis kāds vaļīgāks grīdas dēlis neapmierināti noskrapstēja zem mūsu svara.

Kā saikni ar ārpasauli durvis atstājām vaļā. Tomēr izrādījās, ka mēs neesam vienīgie pamestās mājas miera traucētāji, jo, pagriežoties gar stūri, pēkšņi mums virs galvas kaut kas dobji un, kā man izbīlī likās, draudoši iemurdējās. Rokā sažņaugtais ierocis pats no sevis pašāvās uz augšu, taču tie izrādījās tikai baloži. Divi. Pārītis tupēja uz griestu sijas un, itin kā mūsu te nebūtu, vienā mierā iedūdojās savu mīlas dziesmu. Griestu segums šajā vietā bija izlauzts, un caurumā varēja saskatīt jumta šīferi. Tikuši iekšā pa kādu bēniņu lūku vai vēdlodziņu, baloži bija iekārtojuši sev ērtu mājokli. Spriežot pēc baltajiem mēsliem, kas klāja siju un grīdu zem tās, tikai tagad es pamanīju — arī citās vietās namu par mitekli bija izvēlējušies ne šie divi vien. Kā atbildot uz manām domām, kaut kur augšā nošvīkstēja spārni. Kronbergs, atšķirībā no manis, galveno uzmanību pievērsa grīdai.

— Nav nekādu pazīmju, ka te kāds būtu bijis. Putekļos ir tikai baložu un peļu pēdu nospiedumi.

— Varbūt viņš iekāpis pa logu? — es minēju.

— Viss var būt… — draugs atteica, taču viņa balsī es neva​rēju saklausīt ne mazāko optimismu.

Beidzot klāt bija vajadzīgās durvis, pareizāk — caurums, jo nedz durvju, nedz stenderes te nebija.

Rēgainās pustumsas sapludinātas kontūras laikam uztraukuma iespaidā it kā atdzīvojās, taču tas netraucēja aptvert, ka tur neviena nav! Vēlreiz aplaidu apkārt skatienu — nekā! Tukša telpa ar kailām sienām un gružiem piebārstītu grīdu. Ne mazākā pazīme neliecināja, ka te kāds bijis.

— Ko darīsim? — es jautāju, un piepeši kā smags lietuvēns dvēselei uzgula lamatas iekļuvuša dzīvnieka melnās drausmas.

Kronbergs, kas patlaban izmēģināja dēļu stiprumu, ar kuriem bija aiznaglots logs, atskatījās un paraustīja plecus.

— Brauksim mājās, ko citu. Bet, lai nemocītu sirdsapziņa, vispirms apstaigāsim māju. Diemžēl, kā jau teicu — lai nemo​cītu sirdsapziņa, jo jaušu, ka te mums nekā neatrast.

Lai gan Kronberga pareģojums nebija iepriecinošs, mēs centīgi izložņājām visu māju, rūpīgi pārbaudījām katru telpu, katru logu un katru uz grīdas atrasto nospiedumu. Beigu beigās ar divu vēl puslīdz veselu dēlu palīdzību, izbaidīdami veselu baložu koloniju, uzrausāmies bēninos.Taču arī tur, tāpat kā apakšā, neko, izņemot baložu mēslus, atrast neizdevās. Nebija šaubu, ka esam piekrāpti. Taču tikai pie ārdurvīm es par to ierunājos Valtam.

— Protams, — draugs pamāja. — Bet reizē uzrodas jautājums — kāpēc viņš tā darīja?

Nenoliedzami, zvanītāja rokās bijusi informācija par mūsmājās notikušo. Otrkārt, ja vien šis labdaris nav atsūtījis mūs uz šejieni pašizklaidēšanās nolūkos, tad tam, kas patlaban izskatās pagalam bezjēdzīgi, ir savs pamats, mērķis. Manuprāt; Robert, ja cilvēks pie kaut kā tāda ķeras, viņam pirmām kārtām būtu jāuzdod jautājums pašam sev — ko izraisīs mana rīcība? Ja šā tipa prāta spējas ir zem vidējām, tas ir — mums darīšana ar aprobežotu indivīdu, tāds secinās — nu, atbrauks Kronbergs ar Štālu, paskatīsies — nekā nav, nospriedīs, ka izjokoti, un aizbrauks. Gudrs jautās citādi. Kas būs pēc tam? Kādus procesus es būšu iedarbinājis? Ar ko izraisījis aizdomas? Varbūt tas ļaus viņiem uztaustīt kādu pa​vedienu, kas ved pie manis? Bet galvenais — vai izpratīs mērķi! Jā, vecīt, nāksies mums ap šo jautājumu krietni vien palauzīt galvu. Bet tagad paskatīsimies, vai viņš nav atstājis kādas pēdas pie ārdurvīm. Nevar taču būt, ka pamestā mājā tās visu laiku stāvējušas vaļā.

Taču arī šeit nekā nebija. Apstaigājām pamatīgu platību, diemžēl ne aizlauzta zariņa, ne nomītas zāles. Ja durvis būtu atvēris viņš, šāda piesardzība varētu liecināt, ka tam labi zināms, ar ko darīšana.

Piepeši es sastingu. To pamanījis, Kronbergs zibenīgi iegrūda roku azotē un aplaida apkārt ašu, detaļas fiksējošu skatienu.

— Ir? — tas izskanēja nevis kā jautājums, bet apstiprinājums.

-Jā…

Es sajutu, ka svešs, pētošs skatiens burtiski iztausta mūs no galvas līdz kājām. Man pārskrēja tirpas pār muguru no domas: "Bet ja nu ierīce, caur kuru mēs tiekam novēroti, ir snaipera šautenes optiskais tēmēklis…"

VIII NODALA KRONBERGA VERSIJA — Valt, — es nočukstēju, — man klust neomulīgi…

— Jā, — neuzkrītoši vērodams kaut ko viņpus ceļam, draugs piekrita. — Te nudien ir pārāk klaja vieta, un, ja šim glūnam ie​nāktu prātā šaut, vienīgais aizsegs ir pamestā māja.

— Vai mūsu opelis, — es iestarpināju.

— Jā. Tas tiešām ir tuvāk. Kas būs, būs. Iesim! Mums jau tā​pat nav izvēles.

It kā nekas nebūtu noticis, gaitu nepaātrinot, mēs gājām pie automašīnas. Pēdējos metrus nervi bija galēji saspringti, un, tikai iegrimis sēdeklī, es atļāvos nopūsties. Kronbergs iedarbināja motoru. Vina izjūtas nodeva tikai nedaudz straujāk nospies​tais gāzes pedālis.

— Domāju, — cenzdamies apgriezt mašīnu atpakaļceļam, viņš ierunājās, — kādā brīvākā dienā derētu vēlreiz šurp atbraukt. Atbraukt un papētīt apkārtni. Par tādu māju jāzina, un kāds tur brīnums, ja izrādītos, ka zvanītājs dzīvo kaut kur tuvumā. Kas tas par ceļu! — viņš noškendējās, kad opelis jau otro reizi atslīdēja atpakaļ. — Lai kā mēs notikušo vērtētu, pa​gaidām paliekam tukšā.

— Bet viņš?

— Viņš dabūja, ko gribēja. Ko? To mēs uzzināsim vēlāk. Redzi nu, kā lieta sarežģījās. Šķita, viss cauri, banda aiz restēm, vadonis — morga, bet — še tev! Man ārkārtīgi krīt uz nerviem, ja ar mani notiek kaut kas tāds, ko es nespēju saprast. Kaitina un aizdod dusmas. Es kļūstu nikns, bet ko tālāk?

Kronbergs pārvērtīsies zvērā, — es iesmējos. — Pacietīgā, viltīgā zvērā, kas spēj dienām, nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem nenogurstoši dzīt pēdas savam… kaitinātajam.

—Tu loti precīzi pateici. Tā tas ir. Uz redzi! — beidzot apgriezis mašīnu, viņš atvadoties pamāja pamestās mājas vir​zienā. — Mēs vēl tiksimies, vecenīt! Tad tu atbildēsi.

Toreiz ne viņam, ne man pat prātā nevarēja ienākt, cik pra​vietiski izrādīsies šie vārdi.

Tikai pārbraukuši aptvērām, ka šajās stundās esam pamatīgi nosaluši. Rudens saule gan spīdēja spoži, bet siltumu deva maz. Virtuve no laika gala bijusi mājīgākā vieta mūsu dzīvoklī. Te risinātas ne vien interesantas sarunas, bet arī meklētas atbildes uz izmeklēšanā uzpeldējušiem jautājumiem. Tāpēc, lieki nekavējoties, devāmies turp. Gaidīdams, kamēr uzvārīsies kafija, Valts aizsmēķēja. Es pa to laiku apziedu sviestmaizes. Negai dīti nobungojis ar pirkstu galiem pagaidu sarežģītu ritmu, Valts teica: — Notikušajā esam fiksējuši vienu vienīgu faktu — ja ticam tavai intuīcijai, mūs novēroja.

Es dusmīgi saslējos, taču draugs pasteidzās mani no​mierināt.

— Ticu jau ticu. Ja gribi, pat paskaidrošu — kāpēc. Tāpēc, ka mūsu kopīgajās gaitās nav bijis gadījuma, kad tā nebūtu pierādījusi savu. Bet varbūt viņiem vai — viņam tieši tas bijis vajadzīgs?

— Kas? Pārbaudīt manu intuīciju?

— Paskatīties uz mums. Citiem vārdiem sakot — kādam mūs parādīt.

Fs iesmējos.

— Kas mēs — kinozvaigznes vai miljardieri?

— Tur tā lieta, ka ne. Bet nevajag arī novērtēt sevi par zemu. Noteiktos apstākļos pat šķietami nesvarīgas lietas var iegūt ārkārtēju nozīmi. Teiksim — niere. Kamēr tā funkcionē normāli, neviens līdz pat kapa malai neinteresēsies par šo orgānu, it kā tā būtu pagalam nesvarīga lieta. Bet, tikko tā saslimst, galvoju — ne par ko citu nedomāsi. Un, ja gribēsi transplantēt, nāksies samaksāt miljardiera cienīgu summu, kuras lielākajai daļai cilvēku nav. Tā, lūk! Tādējādi, ja mūs gribējuši kādam parādīt, tas darīts ar nolūku, kas sakņojas nākotnē. Savukārt tas nozīmē… — Valts pēkšņi apklusa.

Ieintriģēts noliku viņam priekšā kūpošu kafijas tasi un jautāju: — Ko? Tu nepabeidzi.

Draugs bija dziļi aizdomājies, jo no mana jautājuma "sa​trūkās kā no grūdiena.

— Tas nozīmē, ka, izmeklēšanai ieejot šajā vēl nezināmās nākotnes posmā, mums nāksies

maskēties. Lai kur mēs nonāktu, sekojot pa pēdām, — Šauda Arābijā vai Čukču pussalā, vienmēr jāatceras — mūs pazīst! Skan visai abstrakti, taču man ir nojauta, starp citu, intuīcijas zinā es tikai nedaudz at- palieku no tevis, ka visai drīz kaut kam ir jānotiek. Kaut kam tādam, kas pārmainīs visu mūsu dzīvi…

Kronberga balsī skanēja dziļa nopietnība. Droši vien es ne​spēju līdz galam nokļūt pie šīs pārliecības saknes — tā atjautas, intuīcijas un loģisko slēdzienu kopuma, kas lāva izteikt šos vārdus. Bet ar vārdiem draugs nemēdza svaidīties. Neapšaubāmi, viņš ņēma vērā gan iepriekšējā izmeklēšanā atklātos faktus — te es runāju par Buldoga bandas lietu —, gan šodien notikušo, un ar skatu rītdienā sasaistīja vienotā veselumā.

Manas prāta spējas, jāatzīstas, katrā ziņā netiktu tam līdzi, tāpēc necentos nedz piekrist, nedz oponēt.

Arī nejautāju, bet, klusuciešot paēdis, sāku nokopt galdu. Uzstājīgs durvju zvans lika mums saskatīties.

— Paskaties, kas tur ir, — Valts pamāja un, iebāzis roku azotē, nostājās aizdurvē.

Piesardzīgi ielūkojies durvju actiņā, izbrīnā ieraudzīju stāvam briļļaino sārtvaidzi. Tas puisis laikam tiešām bija bez kompleksiem.

— Students!

— Laid iekšā!

Pie mums gūtā mācība Virzām bija nākusi par labu. Ne miņas no bravūrīgās uzstājības, teatrālā barguma vietā — pieklājīga savaldība. Pat puiša vaibsti šķita ieguvuši tādu kā inteliģentu mieru.

- Labdien!

— Nāc iekšā, Arvīd! — Valts pamāja un, nosēdinājis jaunekli pie galda, ielēja viņam kafiju. Pirmo reizi redzēju, ka puisim kļūst neērti. Kā nu ne — slavenais detektīvs apkalpotāja lomā, — bet viņš — svarīga persona, kuru aptekalē paša elks.

— Paldies!

Valts atslīga pret atzveltni un, sakrustojis uz krūtīm rokas, mazliet ciešāk nekā parasti uzlūkoja apmeklētāju.

— Dzer un stāsti!

Virza pastūma sānis tasīti un, izvilcis no kabatas papīra lapu, izklāja sev priekšā.

— Nevar būt, ka tu stenografēji? — Kronbergs brīnījās.

— Nē, protams. Bet, kamēr no atmiņas nekas nav izkritis, nokāpu kafejnīcā un atzīmēju svarīgāko.

Seši no aizturētajiem izrādījās, gan ar nelielu skaitu padoto, tomēr tikai izpildītāji. Zvans — pavēle — alga. Var jau būt, ka pēc pašu iniciatīvas tie vēl kaut ko sastrādājuši, bet lietā, kas skar Buldogu, viņu lo​ma bijusi nenozīmīga. Tas par viņiem īsuma viss.

— Labi. Bet tagad pastāsti par septīto. Kā viņu sauc?

— Georgs Krāmers.

— Vācietis?

— No Pievolgas vācu kolonijas. Runā vāciski, krieviski, lat​viski. Iesauka — suns!

— Te Buldogs, te suns, — es nogrozīju galvu. — Nez ka§ būs nākamais — taksis vai arī gluži parasts sētas krancis?

Virza nopietni atbildēja: — Jums taisnība. Izrādījās, ka visu bandas locekļu iesaukas ņemtas no suņu grāmatas — Buldogs, Dingo, Šnaucers, Spa- niels, Kurts, Dogs, Kollijs un, kā jau minēju, pats pēdējais — vienkārši suns.

—Hm… — Kronbergs nomurmināja, — interesanti. Stāsti tālāk!

— Krāmers jau astoņdesmitajos gados pameta Pievolgas koloniju un kopā ar draugu, Baltijas vācieti Hugo Šteinbriku, pārvācās uz Rīgu. Steinbrikam šeit dzīvoja radi. Astoņdesmit ceturtajā gadā viņu, es runāju par Krāmeru, gandrīz arestēja par nelegālām valūtas operācijām Rīgas ostā, taču pierādījumu trūkuma dēl atbrīvoja. Bet draugu Šteinbriku iesēdināja. Viņš dabūja veselus piecpadsmit gadus — tajos laikos ar valūtas maiņu jokoties nebija ieteicams.

— Kāpēc tik daudz?

— Lietā figurējuši vairāki vainu pastiprinoši apstākli — izspiešana, kontakti ar ārzemniekiem. Vēl labi, ka nepiešuva pantu par valsts nodevību. Tas jau būtu augstākais soda mērs. Par Šteinbriku tas ir viss, ko izdevās uzzināt. Bet attiecībā uz Krāmeru — visi kā viens norādīja uz viņu kā uz cilvēku, no kura saņēmuši atlīdzību par izdarītajiem pakalpojumiem.

— Tātad visa šī suņu varza noliedza, ka pazīst Buldogu?

— Visi kā viens. Viņus nemulsināja tas, ka iesauka it kā pati par sevi pievieno Gliku viņu grupai.

To vien varēja dzirdēt: — Buldogs? Nepazīstam. Gliks? Pirmā dzirdēšana. Būs no citas kūts.

— Vai Krāmers nenoliedza viņam inkriminēto algas grā​matveža vai, precīzāk — kasiera lomu?

— Nē. Taču kategoriski atteicās no izmeklētāja piedāvātās versijas — ka viņš un nevis kāds cits bijis īstais bandas vadonis. Nē, tikai starpnieks, pat kurjers. Saņēmis — aiznesis, tāda tā spēlīte. Bet uz jautajumu — no kā saņēmis, sāka izgrozīties un beigu beigās apklusa. Tā vien izskatās, ka visa organizētājs paliks neatklāts. Ja vien tas tiešām nav bijis Buldogs, par ko es loti šaubos.

— Lācis tev pastāstīja?

— Jā. Par jūsu izmeklēšanu, bandas arestu un Buldogu. Viņš lika atnākt un informēt par nopratināšanu. Bet man šķiet, ka Gliks ir bijis tikai aizsegs.

— Kam? Virza paraustīja plecus, un tikai tagad es pamanīju, cik tie plati, īsti cīkstoņa pleci.

—- Varbūt tam, kura rokās atrodas visi vadības groži. Es tā domāju, — puisis ar rādītājpirkstu atbīdīja atpakaļ uz deguna noslīdējušās brilles un, pietvīcis mazliet vairāk nekā atnākot, turpināja, — ne viens vien izcils vīrs, kā no politiķiem, tā noziedznieku pasaules, vai nu lai novērstu no sevis uzmanību, vai atvairītu briesmas, ir izvēlējies dubultnieku, draudīgas situācijās to nolikdams savā vietā pa sitienam.

Esmu lasījis par to. Dažiem tādi bijuši pat vairāki. Vai tas būtu tik neticami, ja izrādītos, ka Buldogs veicis tieši šīs funkcijas? Es nedomāju arēju līdzību. Tā kā bandas vadonis ir pamatīgi konspirējies, protams, ja man taisnība un viss ir tā, kā iedomājos, tad zemāko līmeņu vidū, to suņu vidū, kas tagad sēž aiz restēm, varēja palaist baumas, ka šo amatu pilda Buldogs, turklāt stingri, pat draudot, piekodināt — aresta gadījumā par vinu ne vārda! Tādejādi jebkurā pratināšanā, noliedzot skaidri redzamo, tiks it kā uzspiests apstiprinājuma zīmogs — vadonis pagalam, banda cietumā, tātad lieta pabeigta. Tieši tā, kā tas ir patlaban.

Lācim izrādījās taisnība — puisis tiešām sprieda loģiski.

— Tātad lieta ir nevis pabeigta, bet apcirsti visi gali un radīta mākslīga ilūzija, ka viss kārtībā? — Kronbergs jautāja.

— Es tā domāju, — skanēja nesen redzētā maksimālista dī​vaini pazemīga atbilde.

— Paldies, Arvīd! Tas, ko tu pastāstīji, patiesi ir ievērības cienīgs. Nāksies mums, Robert, pasēdēt un palauzīt galvu. Cik ilgi vēl tev prakse? — Kronbergs no jauna pievērsās apmek​lētājam.

— Pusotru mēnesi.

— Skaidrs. Vai varu rēķināties ar palīdzību, ja ievajadzē- sies… hm… tavus bicepsus?

Virzām tāds pagodinājums droši vien pat sapņos nebija rādījies. Apjukumā ar trim malkiem ielējis sevī vēl krietni karsto kafiju un ienurcījis kabatā atnesto papļra gabalu, sarkans kā vēzis viņš palocīja galvu: — Tas būtu…

— Risks, draudziņ, nekas vairāk. Bet nav vēl zināms, vai tas pienāks, tomēr noruna ir noruna. — Valts piecēlās un, uzlicis roku jauneklim uz pleca, pieliecās pie auss. — Vai ne?

-Jā.

— Atstāj savas koordinātas, lai vajadzības brīdī varētu da​būt tevi rokā. Un sveiciens priekšniekam!

Kad aiz topošā policijas virsnieka aizvērās ārdurvis, Kron​bergs nošūpoja galvu:

— Viņam noteikti ir taisnība. Kāds gluži vienkārši nolicis savā vietā pa sitienam Buldogu. — Valts nikni iebelza ar dūri pa tālruņa galdiņu. — Es taču jutu… Gliks prāta ziņā nekādi nederēja šai lomai. Jā, tā bija visīstāko baumu radīta ilūzija. Mani maldināja daži fakti, bet visvairāk tieši tas, uz ko vismazāk drīkstējām paļauties — liecības. Jā, Robert, kāds mūs pamatīgi apvedis ap stūri. Diemžēl arī viņa paurī, kā jaušu, tomēr pietrūkst tās mēra izjūtas, kas padarītu šo tipu par ārkārtēju pretinieku.

— Tu runā par Buldoga slepkavības vietu?

— Jā. Skaidrs, ka tā nav sagadīšanās. Nav izslēgts pat tāds variants, ka šis misters X ir izglābis Gliku no lamatām, lai no- žmiegtu mūsu durvju priekšā.

— Neredzu jēgu.

Norūcis kaut ko nesaprotamu, Kronbergs aizvēra iekšdurvis un, atgriezies virtuvē, ērti ierīkojās krēslā. Pēc visa spriežot, viņš bija gatavs pamatīgi un sīki iztirzāt radušos problēmu.

— Atbildei ir iespējami vairāki varianti, taču kā virzītājspēku, ierosinātāju es saskatu lepnību, — kavēdamies atbildēt, viņš pāri cukurtraukam vērās manī ar pārbaudošu skatienu.

Es jau sen biju iepazinis šo drauga manieri — tā bija izaicinājums uz dueli. Argumenti pret argumentiem, loģika pret loģiku, secinājumi pret secinājumiem. Ar kaunu jāatzīst, ka līdz šim tādās divkaujās, tāpat kā šahā, man ne reizi nebija smaidījusi laime. Valts visu tvēra dziļāk, ievērojami plašāk, un tur, kur es, nespēdams atrast loģiku, ķēros pie nojautas, viņš, gluži kā skaitļotājs, izsijājis smadzenēs visus iespējamos variantus, ar pāris noslēguma argumentiem neizbēgami nolika mani uz lāpstiņām.

Protams, tas viss norisinājās, tā teikt — teorētiski, analizējot dažādas versijas, kuras, kā prakse pierā​dīja, ne vienreiz vien nemaz netika lietotas izmeklēšanā. Tā bija prātu spēle, ne mazāk aizraujoša par sporta sacensībām.

— Ja pieņem lepnību par izejas punktu, tad tas nozīmē — ir ar ko? Ir ar ko lepoties?

— Bez šaubām.

— Cik man zināms, lepnības pirmavoti parasti ir divi. Vara un manta.

— Vara, — Kronbergs palocīja galvu. — Ar mantu, tāpat kā ar fizisko spēku, lepojas mulki, bet šis ir no citas sugas.

— Tātad vara… Varas pamatizpausme ir savas gribas uzspiešana citiem, tās piepildīšana, vai ne?

Bet neierobežota vara taču pastāv tikai teorētiski. Pieņemsim, viņš gan iedomājas, ka reāli, tomēr — ar ko tad īsti lepoties, ja likums varu iegrožo no visām pusēm? Pat politiķiem šajā ziņā uzlikti iemaukti — vieniem kongress, citiem — parlaments. Bet šim — vesels valsts aparāts ar tiesu un policiju. Ir nu gan, ar ko lepoties — sēdi kā žurka pagrīdē un drebi no katras stiprākas skaņas.

— Bet ja nu viņam ir savs policijas aparāts, neierobežota vara savējo vidū, absolūta pārliecība par savu neaizskaramību un drošību?

— Tad viņš ir muļķis.

— Tam es piekrītu, — Kronbergs pamāja un pārmeta kāju pār kāju. Jau pasniedzās pēc cigaretēm, bet tad pārdomājis atvilka roku atpakaļ un turpināja: — Protams, ņemot globālos mērogos, tā ir visīstākā taisnība. Lepnība ir akla, luk, tas, Robert, ieliek musu rokās pamatīgu trumpi. Cilvēks, kas noraugās uz citiem no augšas, pamazām pārstāj analizēt savas rīcības sekas. Tieši šā iemesla dē| augstākajiem valsts vadītājiem ir atvēlēts noteikts valdīšanas gadu skaits un ierobežota pārvēlēšana. Lepnība padara aklu, — viņš vēlreiz atkārtoja, — tā notika ar Bābeles valdnieku Nebūkadnecaru. Visam savu zīmogu uzspiež vide. Ar neierobežotu varu apveltīts miniatūras valsts valdnieks, dzīvojot savas tautas vidu, var kļūt lepnāks par ASV prezidentu. Ikdienā viņu taču apriņķo glaimīgas sejas, radio un televīzija raida viņam veltītas iztapīgas runas, pamazām vien veidojot šajā cilvēkā pārliecību, ka vienīgi viņš ir izredzēts par pasaules nabu. Tādam jau ne prātā nevar ienākt, ka citos apstākļos viņš nederētu pat par zābaku tīrītāju.

Analogi tā notiek arī noziedznieku aprindās. Tur arī funkcionē vide. Bezierunu paklausība ir tās galvenais atribūts. Bet, ja noziedznieks spēj izdarīt spiedienu uz vienu otru politiķi, ietekmēt likumdevēju balsojumu, vina vadītā organizācija beigu beigās var kļūt par tādu kā valsti valstī, bet viņš — par tās

valdnieku. Un tad jau atliek tikai nedaudz ieslīgt eiforijā, ietīties rožainos sapņos, un kontrole pār sevi neizbēgami sak zust. Iedoma tiek uzņemta kā izveidojies uzskats, bet iegriba kā nepieciešamība. Ja šis misters X ir Buldoga slepkavības autors, gribot negribot nākas secināt, ka lepnība tam sagrozījusi galvu.

Gliku varēja likvidēt, kur vien ienāk prātā, bet, ja mūsu durvju priekšā… Ņemot vērā teikto, kāpēc tas ir izdarīts tieši te?

Es paraustīju plecus.

— Nezinu.

— Tas ir izaicinājums, Robert, — dobjā balsī atbildēja Kronbergs. — Izaicinājums mums!

Lepnības, iedomības un paškontroles zuduma izraisīts izaiejnājums. Viņam viss zināms par mums, mūsu darbību, var teikt — šā nelieša rādītājpirksts ir uz mūsu pulsa. Liekas, viņš saka: "Atrisiniet šo mīklu, un es atzīšu jūs par kā vērtiem."

Man nebija, ko likt pretī, izņemot jau nodrāzto sagadīšanos.

— Nē, Robert, pārlieku daudz laktu, papildinot cits citu, liek izdarīt šo secinājumu. Es pieļauju, ka pat gājiens ar pēdas nospiedumu Felicitas Kreses dārzā un līdzīgo mūsu pagrabā var izrādīties viltus spēle. Lai gan nedomāju, ka šis iedomīgais lips tā piepūlēsies. Tagad būs jānospriež — pieņemt šo izaicinājumu vai ne? Skaidrs, ka Buldogam piedēvētais informētāju tīkls strādā šā cilvēka labā. Un tikpat skaidrs, ka personīgi viņš pats reti kur parādās, darbojas galvenokārt ar starpnieku palīdzību. Tādam grūti piekļūt, jo arī starpnieku tīkls var būt organizēts vairākos līmeņos un pie vina var nonākt tikai viens vai divi cilvēki. Ar pārējiem kontaktus uztur pa telefonu, bet atsevišķus naudas sūtījumus nogādā caur stacijas rokas bagāžas glabātavu. Konspirācijas iespējas vēl nepavisam nav izsmeltas.

— Bet lepnība? — es atgriezos pie sākuma. — Tu šo tipu patiešām aprakstīji kā žurku, kas sēž savā alā. Ar ko tad īsti tā​dam lepoties?

— Ar rezultātiem, Robert. Es neizslēdzu iespēju, ka šis misters X dzīvo dubultu dzīvi, un tādā gadījumā viņam rezervē ir vēl viena vide, kurā viņš gūst gandarījumu, to gandarījumu, ko nespēj sniegt noziedznieku pasaule. Padomā pats — vai tev nesakāptu galvā, ja, nepieceļoties no sava klubkrēsla, tu spētu veikt darījumu, kas vienā gājienā tavā bankas kontā ierakstīto summu papildinātu ar pieezīmju skaitli? Tu, vecīt, piepūstos kā burbulis no savām spējām, varas, bet galvenais — rezultāta. Piedod! — redzēdams, ka es no viņa vārdiem sabožos, Kronbergs iesmējās. — Salīdzinājumu acīmredzot vajadzēja attiecināt uz kādu citu.

— Vajadzēja gan… — es norūcu.

— Labi, turpmāk ņemšu vērā. Bet tagad jautājums — vai pieņemam izaicinājumu?

— Kā to saprast?

— Vai esam gatavi parādīt šim iedomīgajam gailim viņa īsto vietu? Buldoga slepkavība runā skaidru valodu — mūs gaida pamatīgs risks. Bet pieņemt, tas nozīmē — turpināt iesākto, taču tagad jau ar skaidru apziņu, ka pretiniekam par mums viss zināms. Šī apziņa ir ārkārtīgi nejauka un droši vien uzspiedīs mūsu darbībai savus noteikumus, bet… noteicēji diemžēl neesam mēs. Nu kā? Pieņemam vai ne?

— Pieņemam! — gluži kā līgumu slēdzot, es pastiepu drau​gam roku.

IX NODALA NOVĒROTĀJS Pēc lēmuma apstiprināšanas, kas tikai nezinātājam no malas izskatītos pēc teatrāla žesta, Valts piecēlās un izstaipījies paziņoja: — Sāksim darboties. Es braucu uz arhīvu. Paskatīšos, ko man sadabūjuši par Laubi, bet tu gaidi zvanu.

— No kā?

— No Ievas Grosbergas. Esmu pārliecināts, ka pēdējais laiks vecenītei dot zinu par sevi. Cik man par vinu stāstīts, visi kā vienā mutē apgalvoja — Ieviņa, tā ir kūsājošas enerģijas pārpilna darbiniece, gatava jebkurā diennakts stundā rīkoties. Es neklūdīšos, ja teikšu, ka viņa vecuma dē| ir zaudējusi gaužām nelielu dalu no šim īpašībām. Ko tādai darīt? Sēdēt pie loga un skaitīt krītošās lapas? Ja esmu viņu pareizi izpratis, šī dāma nav no tām, kas gaidīs, kad kalns sadomās nākt pie Muhameda. Viņa pati ir Muhameds, kas meklē savu kalnu. Tādējādi ir pamats domāt, ka veča būs pacentusies apciemot Felicitu Kresi pati, bez iepriekšēja \elūguma, neraugoties uz manu brīdinājumu. Es paņemšu mašīnu. Atgriezīšos ap pieciem. Uz redzi!

Diemžēl šoreiz Kronberga pareģojums nepiepildījās. Novā- ļājies ar grāmatu rokās pa dīvānu, bez ceturkšņa piecos iz​dzirdu noskrapšķam atslēgu un pazīstamos solus gaitenī. Valts izskatījās norūpējies.

— Grosberga zvanīja?

— Nē.

— Slikti.

Piemeties uz krēsla maliņas, viņš uzlika elkoni uz atzvelt​nes un sāka stāstīt: — Runāšu sausā protokolu valodā. Tātad — Georgs Laube.

Dzimis trīsdesmit ceturtajā gadā Krievijā, Irkutskas apgabalā, Burjatijas autonomajā republikā.

Krievijas latvietis, ja tā var teikt par dēlu, kura vecāku dzīslās pārsvarā rit vācu asinis. Piecdesmit astotajā gadā pametis dzimto pusi un pārcēlies uz Latviju. It kā stājies darbā kādā tur Vissavienības rtīpnīcā, it kā devies pie radiem, noteiktu zinu par to nav. Bet viens gan zināms precīzi — Krievijas kārtības sargāšanas orgānos par vinu nekā kompromitējoša nav. Iznāk, ka Laube pievērsies noziedzīgai darbībai tikai šeit.

— Pagaidi, Valt, — es pārtraucu runātāju. — Pabeidz par Krieviju. Ar ko Laube nodarbojās tur?

— Ar kažokzvēru medniecību, — skanēja pārsteidzoša atbilde. — Tur arī iemācījies mest nazi. Par vecākiem zināms tikai tas, ka vina tēvs — Toms Laube pēc tautības bijis vācietis, bet māte Sofija — latviete ar nelielu baltvācu asinu piejaukumu. Mitinājušies Burjatijas austrumu da|ā, gleznainā vietā Vitimas pietekas krastā. Gan tēvs, gan dēls strādājuši vietējā mednieku kooperatīvā. Droši vien pēc vecāku nāves jaunais Laube padevies civilizācijas aicinājumam un nolēmis pārcelties uz dzīvi citur.

Protams, vispievilcīgākā vieta bijusi Latvija — vecāku dzimtā puse, par kuru no sarunām viņš noteikti daudz zinājis. Noskaidrots, ka vienīgā radiniece, kas Laubēm vēl atlikusi šeit, bijusi Katrīna Laube, Georga tēva māsasmeita. Nav zināms, vai viņi satikušies, drīzāk gan viņš apmeties pie kādas vieglas uzvedības dāmiņas, jo par Georgu visi runājuši kā par reti sastopamu skaistuli. Loti īsā laikā — tikai pāris mēnešos — viņam izdevies pierakstīties Rīgā pastāvīgā dzīvesvietā. Kā, to neviens nevar pateikt, bet jaušu, ka nostrādājis kukulis. Divus gadus vēlāk tiesāts par zādzību dzīvoklī. Dabūjis četrus gadus, bet par priekšzīmīgu uzvedību ieslodzījumā atbrīvots pirms termiņa. Starp citu, šis ir pirmais gadījums, kurā parādās viņa teicamā prasme mest nazi. Aresta laikā, tas noticis vccā koka mājā, kurā elektrības vadi stiepjas nevis zem apmetuma, bet virs tā — no viena porcelāna izolatora uz nākamo un tā tālāk, viņš parādījis, ko prot. Bijusi nakts. Milicijas darbinieki atvēruši durvis, ieslēguši gaismu, bet Laube nebijis ar pliku roku nemanis. Gandrīz nesaskatāms vēziens, un nazis pāršķēlis elektrības vadus, ka dzirksteles vien nošķīdušas. Tumsā Georgs meties uz logu, taču nepaguvis—vina vajātāji izrādījušies pietiekami

veikli un sagrābuši bēgli jau uz palodzes. Pēc tam aprēķinājuši: viņš trāpījis milimetru milimetrā no sešu metru atstatuma! Tik precīzi to dara vienīgi cirkā.

— Viņam šodien, — es parēķināju galvā, — jau sešdesmit pieci. Tādā vecumā brilles un atzveltnis noteikti atņēmuši jau​nības gadu iemaņas.

Kronbergs pamāja.

Tieši šī pati doma lika man zagļu midzeņa īpašniecei Zanei uzdot jautājumu — vai viņš kādu nav apmācījis šajā amatā. Atbilde gan skanēja noliedzoši, taču veča vienkārši to varēja nezināt. Bet, runājot par brillēm un atzveltni… Esmu saslapis indivīdus, kas pat līdz astoņdesmit gadu vecumam ir saglabājuši formu! Kāds kabatzaglis, toreiz viņam varēja būt ap septiņdesmit pieciem, nopratināšanā apvainojies, ka esmu apšaubījis viņa spējas, pamanījās nospert manu naudas maku tā, ka es pat nepamanīju. Un tikai, kad biju atvainojies par aizskarto godu, saņēmu savu mantu atpakaļ. Tālab teikt, ka Laube to nevarētu būt izdarījis, nekādi nevaram.

— Viņš bija zaglis, bet zagli, kā zināms, pie slepkavībām neķeras. Vai Laubes ziedu laikos ir bijis kāds gadījums, kad viņš būtu vērsis savu prasmi pret cilvēkiem?

— Nē, nav. Reižu reizēm, kā daži liecinājuši, dzērumā savējo vidū palielījies, bet nekad nav pat draudējis ar nazi. Bet turpināsim. Vēlākajos gados Laube vēl divas reizes dabūjis izbaudīt kolonijas audzinošo ietekmi. Pati pēdēja iekrišana bijusi smagāka par citām. Ari smagākais nodarījums. Tāpat — soda mērs — astoņi gadi stingrā režīma ieslodzījumā. Rezultātā Sibīrija, bet kopš šā laika pat Zanei par savu bijušo klientu nav nekādu zinu. Taču Rīgā viņam palicis dēls…

— Dēls? — es izbrīnījos. — Bet varbūt tieši viņš ir tas, kuru mēs…

— Nesteidzies, Robert, nomierinies! — Valts pacentās apdzēst manu degsmi jau iedīglī. — Dēls ir ārlaulības. Tēvs par viņu nav izrādījis lielāku interesi kā, teiksim, par jebkuru svešu bērnu. Tādējādi skaidrs — ne par kādām tēva un dēla attiecībām šoreiz nav pat ko runāt. Taču tas viss ir jāpārbauda, jo ar sievu pļāpām var tikai iebraukt grāvī.

— Kā dēlu sauc?

— Georgs Plaude. Māte, droši vien atminu iespaidā, ieli​kusi viņam tēva vārdu.

— Bet Plaude… Ak tā! — es apķēros. — Nu, protams, viņš taču ir ārlaulības, tāpēc uzvārdi atšķirīgi. Vai tev viņa adresi iz​devās dabūt?

— Jā. Un ne tikai to. Uzzināju, ka māte — Laima Plaude, pēc izglītības — valodniece, agrāk strādājusi zinātnisku darbu, bet tagad vada kaut kādu tur sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Ja nemaldos — šūšanas ateljē.

— M… jā, — es drūmi norūcu, — agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks… Bet dēls?

— Dēls strādā par taksometra šoferi. Viņam jau pie četrdesmit. Māte tā arī nodzīvojusi visu mūžu, oficiāli neiziedama pie vīra. Tādas, lūk, tās lietiņas. Nevaru noliegt, ka Georgs Laube ir mani ieinteresējis. Jā, starp citu, mūsu lietā figurē jau veseli trīs Georgi. Vai vari nosaukt?

— Laube, tad šis — Plaude un… vēl kāds? — es pakasīju pakausi un, lai velti netērētu laiku vai pareizāk — nevēlēda​mies piepūlēties, atzinos, — neatceros.

— Krāmers. Georgs Krāmers. Pievolgas vācietis ar iesauku Suns. Liekas kaut kā zīmīgi — visus šos Georgus apvieno tautība, vācu asinis, bet divus no viņiem — Krāmeru un Laubi profesija. Abi ir noziedznieki. Turklāt abi pieskaitāmi pie grupām, kas dzīvo šķirti no etniskās dzimtenes. Es runāju par Pievolgas vāciešu koloniju un baltvāciem. Ja par izejas punktu ņem noziedzību, un pakārtoti saista ar zināmo par tautību, nav nekāds brīnums, ka viņu celi kādreiz krustojušies. Un ja nu ieslodzījuma vietā?

Bet tieši tur tiek izperināti nākotnes plāni un nodibinātas nepieciešamās pazīšanās. Tādējādi nav izslēgts, f<a, satikušies kādā kolonijā, abi Georgi saskaņojuši savas intereses un norunājuši turpmāk darboties kopā.

Es jau pavēru muti, bet, paklausīdams Kronberga pavēlo​šajam mājienam, atkal aizvēru.

— Es pats zinu, ka runāju bez jebkāda faktu seguma, Robert. Tā vienkārši ir tāda mūsu rīcībā esošo ziņu salīdzinā šana, gluži kā algebrā — meklējot kopēju lielumu, kas derētu diviem vienādojumiem.

Pēkšņs tālruņa zvans pārrāva mūsu sarunu.

— Tā noteikti būs Grosberga, — iedams pie telefona, pār​liecinoši sacīja Kronbergs. Šoy?iz viņam izrādījās taisnība. Es klausījos un smaidīju, jo Valtam piemita izmeklēšanā nereti loti noderīga prasme iegūt gados vecāku dāmu labvēlību. Pat māka sarunāties ar viņām to vienaudžiem raksturīgā manierē, kas gados jaunākiem liekas galīgi nepieņemama un novecojusi. Ar citiem būdamas noslēgtas, pret viņu tās kļuva atklātas kā ar savu tuvāko draugu. Droši vien uz šīs stīgas viņš bija spēlējis, arī tiekoties ar zagļu midzeņa īpašnieci.

— Nu? — es vaicāju, kad pēc nepiedodami ilgas un komplimentiem piebārstītas sarunas draugs atgriezās savā iemīļo​tajā krēslā.

— Viss ir (ieši tā, kā es domāju. Ieviņa, ceru, ka vecā dāma piedos šo uzrunu, — gandrīz veselu nakti nosēdējusi pie loga, vērodama Felicitas Kreses dārzu un namu. Diemžēl bez sekmēm, jo neko aizdomīgu ieraudzīt nav izdevies. Bet šorīt, apsvērusi visus par un pret, pabrokastojusi, paņēmusi savu spieķīti un gājusi Felicitu apciemot. Tā kā viņas ir kaimiņienes, šāda rīcība visiem liktos dabiska.

Pārgājusi pāri ielai un piezvanījusi. Krese iznākusi samiegojusies un tāda kā saņurcīta. Izrādījās, Ieviņa atradusi teicamu ieganstu, kas lautu viņai piekļūt. Šīs vecās dāmas galva nav ne par matu sliktāka par gados jaunāku. Nedaudz pieklusinot balsi, tādējādi sarunas biedram rodas ilūzija par otra naivumu, Grosberga pastāstījusi namamātei, ka vakar pie viņas ieradušies divi policijas darbinieki! Iztaujājuši par Kreses māju, par visiem, un tā tālāk. To dzirdot, Felicita atslēgusi vārtiņus — līdz tam abas sievietes sarunājušās pāri tiem, un aicinājusi ienākt. Viņas uzvedībā Grosberga neesot pamanījusi neko tādu, kas liecinātu par apslēptu uztraukumu, bailēm vai netīru sirdsapziņu. Krese uzvārījusi kafiju, un turpat virtuvē saruņa risinājusies tālāk. Ieviņa izteikusi līdzjūtību par ciešanām, kuras kaimiņienei nācies pārdzīvot iepriekšējā dienā sakarā ar iebrukumu viņas mājā. Pēc tam vienā mierā paziņojusi, ka izmeklētāji likuši viņai novērot kaimiņienes namu.

— Nodevēja! — es dusmīgi iesaucos, taču Kronbergs pa​kratīja galvu.

— Nepārsteidzies, Robert! Grosberga visu izskaitļojusi pirmklasīgi. Tādā ceļā viņai noteikti izdevās iegūt Kreses uzticību, bet mēs no tā neko nezaudējam, vai ne? Tālāk vecā dāma paziņojusi, ka esot zemiski rakņāties citu cilvēku privātajā dzīvē un ka viņai ne prātā nenākot kļūt par policijas aģenti!

"Viņi nav no policijas!" negaidīti savu viešņu pārtraukusi namamāte.

"No kurienes tad?"

"Kronbergs stādījās man priekšā, viņš ir no privātdetektīvu aģentūras," paziņojusi Felicita Krese.

"To es nezināju," vecenīte atbildējusi un apvaicājusies, kā kaimiņiene šodien jūtoties. Varbūt vajadzīgas kādas zāles, ar kurām viņai, kā jau vecāka gadagājuma sievietei, esot pilns skapītis. Taču Felicita atteikusies, apgalvodama, ka jūtoties ievērojami labāk. Pēc tam pārmijušas vairākas, kārtības sargāšanas dienestam veltītas, ne sevišķi glaimojošas frāzes. Saruna pārslēgusies uz vispārīgiem tematiem, un, tikai aizejot, Ieviņa painteresējusies par uzbrucēja ārieni, itin kā ar nolūku, lai varētu brīdināt kaimiņieni, ja šis tips parādītos kaut kur tuvumā. Taču Krese apgalvojusi to pašu, ko mums — viņa neesot paguvusi to aplūkot, jo saņēmusi negaidītu sitienu pa galvu.

"Bet tēvs?" Grosberga vaicājusi. "Varbūt viņš varētu šo cilvēku aprakstīt?"

Krese pēkšņi pietvīkusi un uzbudināti iesaukusies, ka viņš taču esot paralizēts, ka visi zinot — cilvēks pēc pārciesta insulta zaudējot spējas ne tikai kustēties un runāt, bet pat aptvert notiekošo.

Izskatījies, ka saimniece nav tālu no histērijas, taču, par laimi, Grosbergai izdevies viņu nomierināt. Pēc tam vecenīte čāpojusi mājup, bet Felicita pavadījusi viņu līdz vārtiņiem. Arī Ieviņa pamanījusi sarkanajā granti atstāto vīrieša pēdas nospiedumu, bet izlikusies, ka neko nav redzējusi. Atvadījušās abas jau kā tuvas paziņas, un tad Krese izdarījusi savu otro kļūdu — uzaicinājusi kaimiņieni nākt pie viņas, kad vien rodoties vēlēšanās. Par to stāstīdama, Ieviņa pat necentās slēpt gandarījumu — iegūt brīvu ieeju namā,

kas nokļuvis izmeklēšanas uzmanības lokā, to, ja vien atceries, kā no turienes izvadīja mūs, nav tik viegli izdarīt. Nevaru tam nepiekrist.

— Tu teici, ka Felicita izdarījusi otro kļūdu. Ja ir otrā, tad jābūt arī pirmajai?

— Pilnīgi pareizi, — Kronbergs palocīja galvu. — Pirmā bija tā, ka, runājot ar mums, Krese izlikās nezinām manu vārdu, bet Grosbergai neslēpa, ka viņai pat zināms, ar ko es nodarbojos. Tu atkal domā, ka tā ir sagadīšanās?

— Varbūt nokautrējās. Sievietes rīcība, kā tu mīli apgalvot, visai maz pakļaujas loģikai, — es iebildu, bet Kronbergs pa​kratīja galvu.

— Jebkurā citā situācijā es piekristu, bet ne pēc uzbrukuma. Nē, Robert, aiz tā noteikti kaut kas slēpjas. Grosberga izdarīja patiesi ģeniālu gājienu, un es nemaz nebrīnīšos, ja kādā no nākamajām apmeklējuma reizēm Krese piedāvās viņai darbu savā mājā. Redzi, nosodītāj, šādā ce|ā iegūstot uzticību, pati Ieviņa tagad paliek ārpus katrām aizdomām. Tagad nevienam neienāks prātā saistīt vinu ar mums. — Valts paskatījās pulkstenī un pie​cēlās. — Mums laiks!

— Uz kurieni?

— Rs no arhīva piezvanīju Plaudei ūn pieteicu mūsu vizīti. Laimai Plaudei. Vina apsolīja, ka arī dēls būšot mājās. Mūs gaida pēc trīsdesmit minūtēm.

— Brauksim ar opeli?

— Tas nav tālu — Stabu un Skolas ielas stūrī. Paiesimies kājām, paelposim svaigu gaisu, cik nu mūsu mašinizētajā pil​sētā tas iespējams. Celies, ja iziesim tūlīt, galā nonāksim pašā laikā.

Noskurinājies priekšā stāvošā ce|a jūtīs, pametu grūtsirdīgu skatienu logā.

— Ārā smidzina.

— Nekas. Paņemsim lietussargus. Celies, vecīt, šis gājiens mums ir nepieciešams.

NegAbīgi uzslējies, tikpat negribīgi pajautāju: — Kāpēc?

— Ja mana versija par izaicinājumu ir pareiza, mūs novēro.

Tas viņam jādara nepārtraukti, citādi zūd jēga. Turi acis va|ā — mūsu uzdevums atklāt novērotāju.

Tava intuīcija atsver katru viltību. Ja vina nebūs, skaidrs, ka esmu izdarījis nepareizu slēdzienu, bet, ja būs… Tad turpmāk ārā nespersim ne soli, ie​priekš neizmainījuši savu ārieni.

Retu spuldžu apgaismotā iela izrādījās tukša. Līņāja. Acumirklī sīkiem pilieniem norasoja seja. īsā rudens diena jau bija atdevusi savu vietu naktij. Pēc siltā, omulīgā dzīvokļa ārā šķita divtik drēgns.

Uzsituši mēteļa apkakli un paslēpušies zem lietussarga, mēs ātrā solī nogriezāmies gar stūri uz Hanzas ielas pusi. Arī te gājēju bija maz, droši vien vēlīnā stunda un nejaukais laiks bija sadzinuši zem jumta pat vislielākos svaiga gaisa tīkotājus. Tikai šur tur pavīdēja pa grīļīgam stāvam, iereibušam jau viss šķiet pavisam citādi — tumsa kā rožaina gaisma, bet lietutiņš — atsvaidzinoša duša.

Mēs soļojām ātri, retumis te viens, te otrs pametot atpakaļ pa piesardzīgam skatienam. Neko aizdomīgu, vismaz man, ieraudzīt neizdevās. Arī intuīcija klusēja. Likās, Valta versija bijusi ass un loģisks atjautīga prāta darbs, tikai šoreiz neauglīgs, bez reālā seguma. Pāris reižu aizmugurē no tumsas iznira kāda gājēja izplūdušās kontūras, taču kvartālu tālāk jau pazuda šķērsielā. Un atkal aiz mums pletās tukša iela. Arī automašīnu bija neierasti maz. Tām es pievērsu vismazāk uzmanības, zinādams, ka gājēju no braucoša automobiļa novērot var vienīgi burzmā.

Kronbergs, kūpinādams lūpu kaktiņā iesprausto cigareti, klusējot gāja līdzās. Varbūt viņam bija izdevies tas, ko nespēju es? Kā uzminējis manas domas, galvu nepagriezdams, draugs teica: — Šķiet, ka neviena nav. Vienīgi tā vecenīte — tur, pāri ielai, — Valts pamāja pa kreisi, un, pavēries turp, ieraudzīju salīkušu, tumšu stāvu, kas vilka smagākiem priekšmetiem domātus rokas ratiņus uz diviem riteņiem. Viņa veicīgi tipināja tajā pašā virzienā, kur mēs. Tikai tagad es aptvēru, ka biju šo sieviņu manījis jau agrāk, taču novērotājs manā apziņā nekādi nesaistījās ar vecas sievietes nevarīgi sakumpušo augumu. Droši vien bailēs no tumsas, bet varbūt vēl no kaut kā, viņa centās neatpalikt.

Nākamās spuldzes gaismā es saskatīju lietū samirkušu, pāri pierei uzvilktu kapuci. Bet mēs gājām pārāk ātri, un viņa mazpamazām sāka atpalikt. Vēl pēc brīža jau biju to aizmirsis. Mana intuīcija joprojām nemainīgi klusēja, līdz bijām sasnieguši vajadzīgo namu. Tikai kāpnēs, pavēries manī ar pētošu skatienu, Kronbergs jautāja: — Nekā?

— Nekā! — es pakratīju galvu. — Un tev?

— Vēlāk pārspriedīsim, — draugs pavilka piedurkni un parādīja pulksteni, — pēc pusminūtes mums jābūt klāt, bet priekšā vēl četri stāvi. Un, lēkdams pār trim pakāpieniem, Kronbergs devās augšup, bet es, sevī lādēdams viņa punktua- litāti, sekoju. Vajadzīgo stāvu sasniedzām dažās sekundēs, un droši vien šī punktualitāte draugā uzgavilēja, nospiežot zvana pogu tieši norunātajā lailā. Aiz brūni lakotajām, augstajām durvīm atskanēja mīksti soli. Kad rokturis noslīga lejup, kaut kur apakšā noklaudzēja ārdurvis.

Eņģes viegli noskrapstēja, un uz sliekšņa parādījās visai izplūdusi sieviete ar sasārtušu, bet inteliģentu seju.

— Vai Kronbergs? — sausā pieskaņa balsī liecināja, ka viņa smēķē.

— Tas esmu es, — Valts palocīja galvu. — Bet šis ir mans draugs un kolēģis Roberts Štāls.

— Eoti patīkami. Lūdzu, nāciet iekšā! Dodiet savus lietussargus, es ielikšu vannā notecēt, bet jūs pa to laiku atģērbieties.

Pakāruši mēteļus uz veca, restaurēta koka pakaramā, iegājām nopakaļ namamātei lielā, mājīgā viesistabā. Stūrī pie loga atzveltnī sēdēja kāds vīrietis un lasīja avīzi. Mums ienākot, viņš nolika laikrakstu uz žurnālu galdiņa un piecēlās. Pēkšņi jutu, ka Kronbergs saspringst.

— Mans dēls Georgs Plaude, — saimniece iepazīstināja, un Valts izbrīnā sacēla uzacis.

— Nebiju iedomājies tādu līdzību… Piedodiet!

— Nekas, — Laima Plaude atteica un apsēdās pie galda, uz kura kūpēja tējas kanniņa. Vēlīgi norādījusi uz brīvajiem krēsliem, vina piebilda, — dēls loti līdzīgs tēvam. Es to pamanīju jau tūlīt pēc vina piedzimšanas, un tieši tādēļ, nevis sentimentālu apsvērumu mudināta, izvēlējos vārdu Georgs. To pašu, ko nēsāja vina tēvs.

Pēc mirkļa mēs visi četri sēdējām ap galdu un, viesmīlīgās namamātes apkalpoti, dzērām tēju ar smilšu cepumiem. Georgs Plaude, tāpat kā māte, bija pamatīgi apvēlies resnītis. Droši vien pie tā bija vainīga ne tikai iedzimtība, bet arī amats. Jau krietni sen biju ievērojis taksometru šoferiem kopīgu tendenci — tiek​smi aptaukoties. Neapšaubāmi, to veicināja sēdēšana pie stūres.

"Tad tāds izskatās Georgs Laube," vērdamies dēla sejā, es nodomāju.

Nekā sevišķa, vismaz ievērības cienīga, tajā saskatīt nevarēja — taisns deguns ar nelielu kumpu un tādām kā dusmīgi ieplestām nāsīm, pabiezas lūpas, pelēkas, tālu stāvošas acis, piere — plata, izliekta un ar celiņu sasukāti pelnu pelēki mati. No pārējā izcēlās vienīgi dubultzods. Tas vēlās pāri gaišā krekla apkaklītei gluži kā uzrūgusi mīkla katla malai. Man viņš šķita rāms, miegains-mietpilsonis, kura vēlmes galvenokārt svārstās starp darbu un mājām. Tās doši vien ir pieticīgas — laikraksts, klubkrēsls un televizors. Viņš izskatījās pēc tāda, kam vientulība ir pievilcīgāka par sabiedrību, un dzīvokļa klusums — par izklaides vietu skaļumu. Laikam ieraudzīt viņu pilsētas burzmā nebija ko domāt — ikdiena pie automašīnas stūres noteikti lika brīvajā laikā tiekties pēc miera. Šis vīrietis izrādījās mazrunīgs, un uz trim četriem jautājumiem, ko uzdeva Valts, atbildēja tikai jā un nē. Izdzēris savu tasīti, viņš atvainojās un, pasitis padusē laikrakstu, nozuda durvīs. Kronbergs Georgu Plaudi neaizkavēja, acīmredzot visu, ko varēja, viņš jau bija pateicis.

Toties namamāte, prestatā savam flegmātiskajam dēlam, izrādījās reti enerģiska un valodīga sieviete. Vina nebija no tām, kas bailēs no izsmiekla vai ļaunas aprunāšanas slēpj savu dzīvi no svešiem.

Droši vien tāpēc, ka pati nesaskatīja tajā nekā nosodāma. Man šķiet, ka tāda tipa cilvēkiem trūkst paškritikas. Savos vērtējumos tie brauc kā pa ūdens virsmu, nemaz neinteresēdamies par to, kas mīt dziļumā.

— ļā, — atbildot uz Valta jautājumu, saimniece sapņaini pievēra acis un izvilka garu tievu cigareti, — Georgs bija īsts vīrietis. Skaistulis, man tādu savā mūžā vairs satikt nav nācies. Ne tāds, kā glancētie ekrāna varoni- Nē, viņš caur caurēm bija dabisks. Georgā reizēm parādījās kaut kas mežonīgs, tāds kā negaidīti pamodies zvēra spēks varēja likt viņam pēkšņi palēkties gaisā vai izgrūst asinis stindzinošu kaujas saucienu. Jūs varbūt nezināt, ka visa jaunība viņam bija pagājusi kalnos, tālu no civilizācijas.

Medībās. Ak, — Laima Plaude nopūtās un, aizsmēķējusi no Kronberga pasniegtajām šķiltavām, piegludināja galdautā ar aci nesaskatāmu krociņu, — tas noteikti ir tik romantiski — šalcošs strauts, tumša kalnu blīva, sprakšķošs, dzirksteles sējošs ugunskurs, telts, bet virs galvas — bezgalība. Tumši violeta bezgalība, kurā zaigo tikai tas vienīgās saimnieces — zvaigznes. Apkārt mežonīga daba, par kuras noslēpumiem runā vienīgi neskaidra čaboņa koku zaros, no kalna novēlies akmens vai tālīns, baigs plēsīga putna brēciens. — Stāstītājā noteikti jautās poētiska dvēsele. Viņa uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, un to tūdaļ izmantoja Kronbergs: - Vai varat nosaukt precīzu Georga Laubes adresi Krievijā?

— Pilnīgi precīzu… — pēkšņi izsista no sliedēm, viņa pārvaicāja, uzreiz nespēdama aptvert jautājuma jēgu. — Nē. Viņš dzīvoja… Ak, jā, atcerējos — Cipikanā. Diemžēl precīzāk nezinu. Bet gada lielāko dalu pavadīja Vitimas krastos mednieku būdiņās kopā ar tēvu.

— Bet māte?

— Māte mirusi ar tuberkulozi, kad Georgam ritējis septītais gads. Tēvs, būdams mednieks, kura īstās mājas ir kalnos, atstājis vinu kādas sievietes gādībā, bet no deviņu gadu vecuma sācis nemt līdzi medībās.

— Tad jau Georgam skolā nav iznācis iet? — es iejaucos sarunā.

— Tikai divus gadus, bet tur jau tas skaitās daudz. Mednieku vidū ne viens vien bijis tāds, kas pat pirmās klases solā nav sēdējis. Tie bijuši raupji, skarbās dzīves un mežonīgās dabas apbružāti cilvēki, kas…

— Vai nezināt, pie kā viņš apmetās, atgriezies Latvijā?

— Teica, ka īrējot pie kādas atraitnes istabiņu.

— Jums nav gadījies tur pabūt?

— Nē.

— Mums zināms, ka tajā laikā Rīgā dzīvojusi vina radi​niece. Vai vini satikās?

Namamāte pakratīja galvu.

— Georgs nemīlēja radus. Ne tādā nozīmē, nepārprotiet! Vienkārši radniecības saites viņam likās apgrūtinošas. Varbūt tieši tāpēc viņš vairījās no sarunām par laulību. Šis cilvēks bija kā nepieradināts zvērs, kam šāda veida attiecības šķiet kā la​matas, kam dvēsele alkst pēc dzidrā kalnu gaisa, vīrs, kam…

— Nešaubos, ka viņš bija pamatīgi apguvis medību prasmi?

— Tā arī Georgs pats apgalvoja.

— Turklāt vairāki aculiecinieki stāstījuši — nepārspējams meistars naža mešanā.

— To es pati vairākkārt esmu redzējusi un varu apstiprināt.

— Kur? — Zaļumos. Pietika aizbraukt uz Mežaparku, jau pirmais koks tika izraudzīts par mērķi. No desmit metru atstatuma Georgs spēja trāpīt santīma lieluma laukumiņā. Es reiz pat ieminējos, lai pamēģina atrast sev vietu cirkā.

Un ko viņš atbildēja?

Paraustīja plecus un atteica, ka esot brīvs cilvēks, kam no domas vien par darbu kļūstot nelabi. Par vienīgo vīrieša cienīgo nodarbošanos Georgs atzina medniecību. Cīņa ar izsalkušu vilku baru, tikšanās uz vientuļas takas ar lāci, kas iztraucēts no ziemas miega, lūk, tas ļaujot sajust, ka cilvēks dzīvo. īsta, briesmu un piedzīvojumu pilna dzīve, kas kūsā…

— Tam varētu piekrist, — tagad Valts bez ceremonijām pār trauca ekspansīvo monologu, — ja vien

tik triviālas vajadzības kā ēdiens, apģērbs un jumts virs galvas nespiestu strādāt. No kā tad viņš dzīvoja?

— No ietaupījumiem.

— Hm… Tad jau to bijis visai daudz?

Plaude paraustīja plecus.

— Nezinu, mani tas neinteresēja. Tolaik es strādāju zinātnisku darbu, un atalgojums bija pietiekams, lai šāda veida rūpes nemāktu. Nemāktu mūs abus…

— Skaidrs. Jūs zināt, ka viņš tiesāts?

Namamāte ievilka dūmu un vienkārši atbildēja: — Jā. Tas arī mūs izšķīra, jo sakari ar…

— Noziedznieku kompromitētu partijas biedri, vai ne?

Liekas, saimniece pat neprata apvainoties.

— Jūs to zināt? Nu, protams, — viņa apķērās. — Kā es to neiedomājos uzreiz. Policijā jābūt…

— Mēs neesam no policijas, Plaudes kundze. Mēs pārstāvam privātu detektīvaģentūru. Bet, attiecība uz partiju, tas bija tikai minējums. Tolaik zinātniskajos institūtos pie vadoša darba nelaida, ja kabatā nebija partijas biedra apliecība, vai ne? Bet pie jums mēs ieradāmies sakarā ar kādu izmeklēšanu.

Slepkavību.

Saimnieces gaiši zilās acis iepletās.

— Kad zvanījāt, jūs teicāt, ka interesējaties par Georga Laubes dzīvi pavisam citu iemeslu dē|!

— Es vienkārši nepateicu visu līdz galam.

— Bet… vai viņš vēl dzīvs?

— Nezinu.

— Varbūt… — varēja redzēt, ka šis cilvēks nebūt nav izsvītrots no Laimas Plaudes dzīves, kā liktos 110 pirmā acu uzmetiena. Iespējams, ne viena vien spilvendrāna tikusi nomainīta pēc negulētās naktīs izlietajām asarām.

— Neko konkrētu apgalvot nevaru, — Kronbergs teica. Laube nonāca mūsu uzmanības centrā tikai viena iemesla dēl — upuris bija nogalināts ar nazi, no attāluma mestu nazi. Cilvēku loks, kas to spētu izdarīt, bija vairāk nekā ierobežots. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka mūs ieinteresēja agrāk tiesātā Georga Laubes persona. Atklāti sakot tā ir vienīgā mums zi​nāmā vaininieka kandidatūra.

Laima Plaude nodzēsa cigareti skaistā perlamutra pelnu- traukā un, pacēlusi uz manu draugu acis, sacīja: — To varēja izdarīt brālis.

Kāds brālis? — Valts nesaprata. — Jusu?

— Georga brālis Voldemārs. Viņš prata mest nazi ne sliktāk…

X NODALA voldemĀrs laube Spriežot pēc aizmiglotā skatiena, Kronbergs kādu brīdi centās aptvert negaidīto zinu. Es skaidri redzēju, ka vina iepriekšējos aprēķinos tai nebija paredzēta viela. Gluži automātiski izvilcis cigaretes, draugs uzšķīla uguni un tikai tad attapās pajautāt: — Vai drīkst?

— Protams, — namamāte arī pati sekoja viņa piemēram un iesprauda pilnīgajās, koši sarkanajās lūpās nākamo zīmulim līdzīgo cigareti. Kamēr viņi ievilka pirmo dūmu, es centos apjēgt — no kurienes tik negaidīti uzradies šis brālis. Un liekas — man izdevās!

— Sakiet, vai Voldemārs Laube ieradās Rīgā kopā ar brāli?

— Jā. Viņiem nomira tēvs…

Valts uzmeta man ieinteresētu skatienu.

— Tad kāpēc par viņu nekas nav zināms?

— Gaužām vienkārši. Arī par Georgu nebūtu nekas zināms, ja viņš netiktu arestēts. Manuprāt, Voldemārs, atšķirībā no brāļa, nebija pievērsies noziedzības ceļam, bet tika iestājies darbā. Lūk, kāpēc!

Par godīgiem pilsoņiem krimināliestādes taču neinteresējas.

— Loģiski, — Kronbergs piekrita. — Vai viņi labi satika?

— Kā suns ar kaķi. Voldemāru esmu redzējusi tikai reizi, bet grūti atcerēties kādu, kas jau no pirmā acu uzmetiena būtu izraisījis manī tik spēcīgas antipātijas. Viņš bija vidēja auguma, melnīgsnējs vīrietis ar robustu, cietsirdīgu seju un drūmu, neuzticīgu skatienu. Līdzīgs un reizē pilnīgs pretstats brālim. Izvilkt no viņa vārdu būtu tas pats, kas piespiest mēmo runāt. Sēdēja un glūnēja. Loti nepatīkams tips.

— Toties par viņu policijā ziņu nav. Vai neatceraties kādu raksturīgu pazīmi? Dzimumzīmi, vai arī…

— Viņam pāri apakšlūpai stiepās dziļa rēta. Georgs stāstīja, ka to medībās iecirtis ievainots lūsis.

— Kur viņš strādāja?

— Liekas, galdniecībā, — namamāte apstiprināja manus spriedumus. — Reiz Georgs ieminējās kaut ko par slimnīcu, bet varbūt — poliklīniku.

— Tātad Voldemārs, tāpat kā tēvs un brālis, nodarbojās ar medībām. Es tā spriežu tāpēc, ka māte bija mirusi un viņiem nācās dzīvot kopā.

— Nē. Viņš gājis skolā. Georgam, prestatā Voldemāram, skola nepatika. Kā jau pēc brīvības un plašuma alkstošai dvē​selei, kas…

— Kurš no abiem bija vecākais?

— Georgs. Ja nemaldos, viņiem bija divu gadu starpība. Taču vasaras brīvdienas Voldemārs pavadījis kopā ar tēvu. Tur arī iemācījies mest nazi. Par to man pastāstīja Georgs, jo, kā to dara Voldemārs, redzējusi neesmu. Starp citu, man likās, ka Georgs ne tikai nemīl brāli, bet… baidās no tā.

— Cilvēks, kam piedzīvojumi un briesmas ir nesaraujami saistīti ar iedzimto būtību? — yalta balsī jautās neliela ironija.

Par laimi, namamāte to nesaklausīja, jo baidos, ka mūsu saruna pārtrūktu, ja viņa būtu sadzirdējusi kaut mazāko sava elka noniecinājumu.

— Voldemārs bija rupja, dzīvnieciska spēka iemiesojums. Lai gan arī brālis nebija nekāds vārgulis, šajā ziņā viņš nespēja tam stāvēt pretim. Nezinu, kas starp viņiem bija noticis agrāk, jo Georgs pa to vairījās runāt, bet viņi nevarēja ciest viens otru, to es pati savām acīm redzēju.

— Kur? Un ja tādas bija viņu attiecības — kāpēc tie sa​tikās?

— Parkā uz soliņa. Tā bija vajadzības spiesta likšanās. Georgs atdeva Voldemāram kaut kādu papīru, un mēs šķīrāmies. Kopš tas reizes viņu neesmu redzējusi. Baidos, l<a neko vairāk nevarēšu pastāstīt ne par Georgu, ne par viņa brāli.

— Vai Krievijā viņiem palika radi?

— Nē, tā vismaz apgalvoja Georgs. Tikai Latvijā, bet viņš par tiem nekā nezināja, turklāt, kā jau teicu, tie arī viņu ne​interesēja. Bet man… man…

— Jums ir dēls un atmiņas.

— Jā, — gaiši zilajās acīs atmirdzēja pateicība, — jums tais​nība — man ir dēls un atmiņas.

Kronbergs nodzēsa cigareti un piecēlās.

— Pateicos jums, kundze, par atklātību. Ceru, ka neiebildī siet, ja nepieciešamības dēl vēl kādreiz jūs apciemosim?

— Būšu priecīga palīdzēt.

— Un vēl, — tagad Valts runāja dobji un iespaidīgi, — ja kāds interesējas par mums vai par šīs vizītes mērķiem, jūs jau saprotat, tad, loti lūdzu, nekavējoties piezvaniet mums! Jūsu pašas interesēs ir nestāstīt par to nevienam ne vārda. Lūk, mana vizītkarte, — viņš nolika uz galda malas cieta kartona četrstūrīti.

Skumji pasmaidījusi, Laima Plaude pievilka to sev klāt un izlasījusi sacīja: — Ņemšu brīdinājumu vērā. Tūlīt atnesīšu lietussargus.

Kad aiz mums aizvērās viesmīlīgā dzīvokļa augstās durvis, es nodomāju, cik gan pamatīgi Georgs Laube ir samaitājis na​mamātes dzīvi.

Uz ielas joprojām līņāja. Man ienāca prātā — kas nekaitētu, ja tagad ietves malā mūs gaidītu mašīna.

Taču, atcerējies par uzdevumu, pirms izpletu lietussargu, aplaidu apkārt ciešu skatienu. Un te beidzot iedarbojās mana intuīcija — viegla, drebuļiem līdzīga auksta vēsma, pārskrējusi mugurai, apziņā vērtās pārliecībā — mūs novēro! Taču, lai cik uzmanīgi pētīju katru aizdomīgu ēnu, atklāt novērotāju neizdevās.

Pilnīgi iespējams, ka viņš to darīja, sēdēdams kādā no automašīnām, kas garā, ieslīpā rindā blīvējās ietves malā.

— Vali, — es ierunājos, — liekas, tev bijusi taisnība — kāds glūn!

— Atver lietussargu! — draugs pikti atrūca. — Tev kaut kas tajā iestrēdzis, vai?

Tikai tagad attapos, ka turu pusatvērto lietussargu izstieptās rokās un stīvi blenžu tumsā. No malas es noteikti izskatījos nedaudz dīvaini. Paklausījis Kronbergam, uzsitu mēteļa apkakli, un, tagad jau divtik modri, mēs pagriežamies at​ceļam.

— Vai pamanīji? — pēc dažiem soliem Kronbergs jautāja, bet es noliedzoši pakratīju galvu.

— Nē, tikai jutu.

Pacentīsimies šo tipu atklāt. Apvedīsim ap stūri. Tagad tev būs akli jāklausa manām vēlmēm.

Cilposim kā zaķi, un gan jau viņš būs spiests parādīties. Un nu — pa kreisi! — Valts nokomandēja, un mēs krasi nogriezāmies uz Skolas ielu. Šī šaurā, ar vecām mājām apbūvēta ieliņa, šķiet, vēl netaisījās atlabt līdzīgi mūsu rajonam, kur katrs trešais nams jau bija atguvis padomju laikos zaudēto spodrumu un pievilcību. Abās pusēs slējās drūmas, aplupušas ēkas, un tikai iedzeltenā gaisma logos nedaudz atdzīvināja nokvēpušās fasādes. Sirdi žņaudza satraukums un gaidas. Aiz muguras joprojām nevienu neredzēja, bet retie gājēji, kas, salīkuši zem lietussargiem, ātrāk steidza nokļūt zem jumta, aizdomas neizraisīja.

Kad aiz muguras palika Gertrūdes ielas bruģis, Valts mani pavilka aiz piedurknes: — Tagad pa labi!

Gluži kā teicami iedresēts zaldāts es pagriezos uz papēža, un, pārgājuši pāri ielai, mēs izspraucāmies starp divām cieši līdzās novietotām automašīnām un ienirām kāda pagalma tumsā. Es pilnīgi paļāvos uz draugu, jo pat starp amatpersonām diez vai varētu atrast kādu, kas pārzinātu Rīgu tik labi kā viiiš. It sevišķi caurstaigājamos pagalmus, vecās mājas, kur šauras ejas lāva nokļūt no vienas ielas citā, kā arī parkus ar to ēnainajām alejām. Mūsu priekšā pletās plašs laukums, kurā, kā es atminējos, vēl nesen bija slējusies savu laiku nokalpojusi koka mājele. Aiz tā gluži kā kalna melnā blīva ceļu aizsprostoja piecstāvu nams. Droši vien tas gaidīja savu kārtu rekonstrukcijas rindā, jo neviena logā

nedega gaisma — tātad iedzīvotāji jau bija pārcēlušies uz jaunām dzīves vietām. Piepeši es ieraudzīju arkveida iebraucamos vārtus — kā milzīgas, melnē- jošas durvis tie rēgojās mājas labajā spārnā. Draugs, saņēmis mani aiz elkoņa, veda tieši turp un, līdzko mūs aizsedza stūris, nočukstēja: — Stāvi rāms un nekusties.

Pieplacis pie grubuļainās sienas, es atskatījos. Plašais laukums, raugoties no vārtu puses, nebūt neizrādījās tik tumšs, kā licies, šurp nākot. To diezgan labi apgaismoja no Lāčplēša ielas krītošā gaisma.

Tā gan nebija tik spilgta, lai varētu izšķirt sīkākas detaļas, bet pietiekama, lai saskatītu cilvēka seju. Elpu aizturējuši, cenzdamies nepalaist garām ne skanu, cieši vērojām nama stūri, gar kuru bijām ieradušies.

Piepeši mana auss uztvēra tikko dzirdamus solus — tic nāca no pavisam negaidītas puses. Tagad, kad acis jau bija apradušas, ieraudzīju, ka plašais laukums kreisajā pusē pāriet šaurā, starp diviem mūra namiem iespiestā pagalmā. Viena no mājām lūkojās naktī ar tukšiem, melniem logu caurumiem. Toties no tās, kas atradās ielas pusē, nāca vāja atblāzma. Lai gan gaismas avotu no šejienes nevarēja redzēt, jo skatienu aizsedza nama stūris, nebija šaubu, ka to rada no logiem krītošā gaisma. Pa- galmiņa vidū slējās liels koks, spriežot pēc lapotnes — ozols. Nelielajā vēja tas meta uz apkārtējiem priekšmetiem dīvainas ēnas, kas kustējās kā dzīvas. Pēkšņi šo ēnu vidu es ieraudzīju vēl vienu un, ieskatījies vērīgāk, pamanīju cilvēka stāvu. Liekas, tas bija neliela auguma vīrietis. Viņš tuvojās tramīgā, tādā kā zaglīgā gaitā un gluži kā dzīvnieks aši šaudīja uz visām pusēm galvu. Kaut kas viņā man likās redzēts, bet, lai kā piepūlēju atmiņu, nevarēju saprast — kas īsti. Varbūt gaita? Taču viņš pārvietojās tik uzmanīgi, kā normālos apstākļos neviens nedarītu. Nācēja uzvedība liecināja, ka viņš kaut ko meklē. Protams, par to, kas tas varētu būt, šaubu nebija. Tās izgaisa mirklī, kad es pazinu — mēteli! Mēteli, kas sniedzās gājējam gandrīz līdz papēžiem. Jā, tas bija tas pats, kuru es pamanīju laternas gaismā uz Hanzas ielas! Vecenei, kas vilka rokas bagāžas ratiņus! Man tik tikko izdevās norīt pārsteiguma saucienu, kas bija gatavs izlidot no lūpām, kad so|a atstatumā gar mūsu slēptuvi aizzagās gadus trīsdesmit vecs ūsainis ar bālu seju, kalsnu, kūkumā saliektu augumu un šaudīgām acīm. Tagad kļuva skaidrs, ka iepriekšējo reizi intuīcija mani pievīlusi — vecā, nevarīgā sieviņa otrpus ielai izrādījās maskē​jies vīrietis — novērotājs!

Jau agrāko dēku laikā līdzīgās situācijās, paši būdami medījums, mēs ne vienreiz vien spējām radīt apstākļus, kas lāva mainīties lomām ar sekotāju. Vajadzēja tikai atrast ideālu slēptuvi. Novērotājs, izlaidis mūs no acīm, bija spiests pārtraukt pēdu dzīšanu. Un tieši tad, kad, zaudējis cerības, tas devās ziņot par neveiksmi, izsekošanu sākām mēs. Veiksmes gadījumā — un tādu mūsu praksē bija divas — ložņa pats mūs aizveda uz konspiratīvo dzīvokli, tādējādi ļaujot atklāt novērošanas organizētāju mitekli.

Diemžēl tagad, kad godīgu pilsoņu lielākā dala jau devusies pie miera un ielas tukšas, par to nebija ko domāt. Bijām darījuši, ko varējuši — ne tikai atklājuši novērotāju, bet pat redzējuši to sejā. Un tas nebija maz.

Vīrietis pat nepamanīja vārtu velvēto eju, kurā mēs ar Valtu slēpāmies — visa vina uzmanība bija vērsta uz plašā laukuma pusi. Solu divdesmit atstatumā pagājis mums garām, viņš apstājās. Šā tipa uzvedība liecināja, ka viņš ir apjucis un nezina, ko tālāk darīt. Brīdi mīņājies uz vietas, gluži kā vēja rādītājs gaisa virpulī griezdamies ap savu asi, viņš izvēlējās virzienu uz Lāčplēša ielu. Jau pēc brīža kalsnais augums nozuda spraugā starp automobiļu novietni un divstāvu namu. Vēl pēdējo reizi pamanīju viņa galvu virs žoga augšmalas, un tūdaļ arī ta izgaisa. Virziens, kuru bija izvēlējies novērotājs, sakrita ar to. kas veda uz mūsu mājām.

— Ul'f… — es noelsos, — un man viņa šķita tik nekaitīga…

Kronbergs jau bija sapratis.

— Ja, — viņš nomurmināja, un pēkšņi melnajā tumsā uzliesmoja dzeltenīga uguntiņa — Valts aizsmēķēja. — Izdoma un izpildījums teicami, ta ka turpmāk jārēķinās ieraudzīt vēl kaut ko tikpat pārsteidzošu. Ņemsim to vērā. Robert. Turklāt viņš tālredzīgi izvēlējās nevis sekot tieši pa pēdām, bet tā nama parādes durvis, caur kurām var nokļūt pagalmā. Tātad Rīgu pazīst tikpat labi kā es.

— Ko viņiem vajag?

Kronbergs klusēja, tikai cigaretes oglīte tumsā iekvēlojās kā ciklopa acs.

Es domāju, — viņš beidzot lēni atbildēja, — mēs, paši to nezinot, esam uzkāpuši kādam uz varžacīm, droši vien šim misteram X. Skaidrs, ka tas noticis nesen, iepējams, reizē ar bandas arestu. Bet varbūt — iepriekš. Viņš pieļauj, ka varam sagādāt nepatikšanas, un tādēļ esam pelnījuši šo uzmanību, bet vienlaikus ir pārliecināts pa sevi. Es joprojām turos pie versijas - tas ir izaicinājums. Buldoga slepkavība. Bet — ja tā ir, tad tik ilgi, kamēr mēs viņu tieši neapdraudēsim, pie vardarbības viņš neķersies. Bet tiklīdz…

No Kronberga vārdiem uzvēdīja tāds kā vaļēja kapa drēg​nums.

— Ko nozīmē — tiklīdz?

- Tiklīdz iedzīsim stūrī. Tad šis tips kļūs patiesi bīstams. Pagaidām tas viss vairāk izskatās pēc spēles — kurš kuru. Bet, tici man, pienāks brīdis arī agresivitātei. Taču nu laiks kustēties — mūsu draugs jau būs gabalā.

Piesardzīgi, taču vairīdamies pievērst sev uzmanību, izlī- dām no slēptuves. Tuvumā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Lēnā solī, kā pastaigādamies, atgriezāmies Skolas ielā un turpinājām ceļu pa to līdz pat Elizabetes ielai. Ne aiz muguras, ne priekšā, ne sānus neviena nebija. Ielas kā izslaucītas. Tikai pie mājas Vidus ielā es atkal sajutu sevī trauksmi.

— Valt! — klusām pasaucu. — Ir! Kronbergs palocīja galvu kā sapratis. Likās, vina uzvedībā nekas nebija mainījies, taču pelēkajās acīs uzliesmojušais mirdzums liecināja, ka tās kļuvušas divtik vērīgas. Un tad mēs vinu ieraudzījām. Abi reizē. Kārnais stāvs garajā mētelī slēpās aiz resnas kastaņas stumbra, ļa negaidītā pūtienā nenopllvotu stērbele, diez vai mēs to pamanītu. Mūs šl<īra ne vairāk ka trīsdesmit metri, un, jāatzīstas — es ar lielāko prieku būtu laidis viņam ar akmeni. Interesanti būtu ielūkoties viņa sejā. Nez kāda tā izskatās, redzot mūs vienā mierā atgriežamies mājās. Novērotājs ir bīstams tikai tik ilgi, kamēr par viņu nekas nav zināms.

Atklāts tas k|ūsl ne vien nekaitīgs, bet tāda kā rotaļlieta aizraujošā spēlītē. Viņu var vazāt aiz deguna, cik ilgi vien gribi, un atrauties, kad ienāk prāta. Turklāt, kā jau minēju, burzmā viņš pats varēja pārtapt no mednieka medījumā. Usai najam ne prātā nenāca, ka esam viņu gan pamanījuši, gan arī redzējuši sejā.

Izlikdamies nemanām aiz koka aizslēpušos stāvu, atvērām nobružātās parādes durvis un devāmies pa kāpnēm augšup.

No pagraba vilka puvuma smaka. Laikam neseno atminu iespaidā savā kāpņu laukumiņā man kļuva pavisam neomulīgi. Šķita, ka pusstāvu augstāk kāda neredzama asinskāra roka tur gatavībā nazi, gaidīdama mirkli, kad nostāšos trāpījumam izdevīgā pozā. Tikai, kad aiz Kronberga noklaudzēja ārdurvis, nejaukais sasprindzinājums pamazām sāka noplakt. Turklāt nenoģērbies Valts nocēla klausuli un piezvanīja Lācim.

— Jā? — Stāvēdams līdzās, es skaidri saklausīju policista dobjo balsi.

— Te Valts, — Kronbergs atsaucās. — Vai daktiloskopiskā analīze gatava?

— Šis tas ir, lai gan smēķa gals izrādījās pamatīgi saspiests. Taču tādu pirkstiņu mūsu kartotēkā diemžēl nav.

— Bet kas tad?

— Viijš stipri svīdis — nospiedumi taukaini.

— No uztraukuma?

— Droši vien.

— Tas viss?

— Jā. Katram gadījumam iegrāmatojām. Toties Krievs tiem īpašu nozīmi nepiešķīra. Teica — puse Rīgas pilna ar tādiem smēķu galiem. Pie viņa jāiet ar lietiskajiem pierādījumiem, kas nav mazāki par lodi. Students bija?

-Jā.

— Un?

— Likās diezgan prātīgs zēns. Pastāstīja par suņiem. Tu to zini?

— Jā. Ko vēl teiksi? — Jānis vaicāja gurdā balsī.

— Neko īpašu. Nejaukšu tev galvu, droši vien pietiek prob​lēmu bez mūsējām.

— Atliku likām.

— Tad — ar labu nakti!

— Saldus sapņus, — Lācis noducināja, un Kronbergs nolika klausuli.

— Tu nepajautāji par nazi, — es atgādināju. — Vai arī uz tā atrasti pirkstu nospiedumi?

— Par to es apvaicājos jau agrāk. Nav. Eksperti domā, ka nazi slepkava metis, turot aiz asmena.

Tādējādi, ja arī uz tā bi​juši nospiedumi, upuris pats tos nodzēsis.

Vairāk ieraduma nekā vajadzības pēc mēs apsēdāmies virtuvē savās vietās. Ne ēst, ne dzert negribējās. Kaut kas neizprasts, kāds nemiers, kas pūlējās pārtapt domas skaidrībā, nelāva mums šķirties un iet katram uz savu istabu. Pamazām prāts sāka darboties noteiktā virzienā. Gluži kā šaha partijā, apdomājot garu un sarežģītu kombināciju, kad visu laiku no atminas tiecas izkrist kāda tās sastāvdaļa, nejaujot izdarīt izšķirošo gājienu. Man likās, tūlīt, tūlīt izdosies aptvert visu kopumā, bet jau nākamajā mirklī, sagādājot vilšanos, domas pavediens pārtrūka. Bet to, ko nespēja manas smadzenes, par abiem mums izdevās paveikt ar dialoga palīdzību.

— Valt, — es ieteicos, — manuprāt, tavā versijā ir vāja vieta. Trūkst kaut kā būtiska. Ja šis misters X mūs arī izaicinājis uz divkauju, tad ar lepnumu vai godkāri vien ir par maz. Stimuls par vāju. Lai gan tu apgalvoji pretējo, taču man šķiet, ka šā cilvēka rīcības virzītājspēks ir bijis cits — bailes. Tā kā nemaz tik neievainojams viņš nav.

Kronbergs atlaidās pret atzveltni un sakrustoja kājas. Šķietami bezkaislīgajā sejā nekas nebija mainījies, taču starp uzacīm radusies rieva liecināja, ka mani vārdi devuši viņa smadzenēm impulsu darboties.

— Tātad — bailes?

— Man tā liekas. Padomā — kāpēc viņam riskēt, spēlējoties ar mums kā kaķim ar peli? Ja mēs viņu apdraudam vai arī šā mistera rīcības motivācija meklējama atriebībā, ar viņa ie​spējām mūs jau sen varēja novākt. Nē, ar lepnumu vien ir par maz.

— Pieņemsim, lai gan es to pats saprotu. Tālāk!

Un tad pār mani nāca apskaidrība.

— Šis novērotājs! Bet ja viņa uzdevums nav novērot mūs?

Kronbergs paraustīja plecus.

— Dīvaini… Ko tad? Ūsainis taču kvern Vidus ielā, nevis kaut kur citur. Un tieši mūs viņš pavadīja līdz Laimas Plaudes mājai un izskatījās gluži apjucis, kad pazaudēja.

Jā, — es piekritu, — taču izsekošanas mērķis varēja būt cits.

— Kāds? — Valts joprojām nesaprata. — Mēs un reizē — cits! Paskaidro saprotami.

— Mēs tiekam saudzēti cita iemesla dē|. Man ir nojauta, ka kādam pie mums jāatnāk… Vai arī viņš dos ziņu, kur to satikt. Saproti? Šis nezināmais cilvēks, iespējams, meklēs pie mums palīdzību, un misters X to zina. Bet tādā gadījumā kārnā novērotāja patiesais mērķis neesam mēs, bet mums pavisam nezināma persona.

— Hm… — Kronbergs saņēma zodu saujā, — skan pārliecinoši. Pārliecinošāk par maniem argumentiem. Bet varbūt arī es nebiju tālu no patiesības un te darbojas viss kopā — izaicinājums, lepnums un šis mums nezināmais mērķis. Jā, — draugs pacēla galvu un silti uzlūkoja mani ar savām pelēkajām acīm, — tāds kolēģis kā tu ir ko vērts!

Manā sirdī ielija prieks, jo vēl pavisam nesen mūsu tandēmā es darbojos tikai kā pavēlu pildītājs, nevarīgs oponents vai visai apšaubāmas kvalitātes palīgs bīstamās situācijās.

— Jā, — Kronbergs atkārtoja un, piepeši noklusinājis balsi līdz čukstam, piebilda: — Bet tad mēs

šajā plānā neesam nekas cits kā ēsma! Ēsma, kurai jāpievilina īstais medījums…

XI NODALA LĒMUMS Šī izrādījās nogurdinošā nakts ar ilgu nomodu un īsām, murgu pārpilnām miega minūtēm, kas atpūtas vietā tikai sasprindzina nervu sistēmu un nākamajā dienā liek justies kā pēc grūtas slimības. Vairākkārt, cenzdamies atvairīt uzmācīgās, drūmās domas un iegūt aizmigšanai nepieciešamo mieru, ķēros pie grāmatas, taču nekā nespēju sakoncentrēties lasīšanai. Pret paša gribu domas atkal un atkal atgriezās pie noslēpuma, kas, likās, mūs ielenca no visām pusēm. Pēdējās dienās bijām vai rakkārt saskārušies ar nezināmu cilvēku neizskaidrojamu rīcību, un tas lika nervozēt vairāk, nekā sastopoties ar atklātām briesmām. Izsalcis vilks mežā ir mazāk bīstams par indīgu čūsku zālē. Uz rīta pusi man tomēr izdevās iemigt, un tas notika, izdziestot pēdējai domu drumslai smadzenēs: "Mums jāpārvācas uz citurieni…"

Kronbergs acīmredzot bija aizvadījis līdzīgu nakti, jo, kad ap desmitiem atvērās manas istabas durvis, viņa bālajā sejā un acīs ar zili violetajiem lokiem ap tām atspoguļojās nogurums.

— Labrīt, Robert! Mums nekavējoties jāpārvācas uz ci​turieni!

Tā nevarēja būt nejaušība — šī domu sakritība. Paslējies uz elkoņa, izlaidu cauri cekulam piecus pirkstus un teicu: Man arī tā liekas. Bet, ja viņi kādu gaida ierodamies, tas iekritīs izliktajās lamatās,vai 11u mēs šeit būsim vai ne. Turklāt mēs nespēsim palīdzēt.

Valts piemetās uz krēsla maliņas un palocīja galvu.

— Tev taisnība. Tāpēc jāizdomā kaut kas tāds, lai apvestu viņus ap stūri. Laikam vienīgais, ko mēs varētu — atrast šo nepazīstamo, pirms viņš ierodas šeit. Apsteigt gan viņu, gan tos, kas novēro mūsu māju.

Piecēlies gultā sēdus, es paraustīju plecus.

— Jāatzīstas, man tas liekas diezgan nereāli. Kā to izdarīt? Mums līdz šim nav ne jausmas, kas organizējis novērošanu, nekas nav zināms arī par cilvēku, kuram jāierodas. Un ja nu viss ir tikai iedoma?

— Nav, Robert. Tā ir nopietna versija, pret kuru vieglprātīgi izturēties būtu muļķība. Mūsu pretinieks nemaz tik neievaino​jams nav — visā šai jezgā viņam ir viens vājais punkts.

— Novērotājs?

— Jā. Lietosim pret vinu to pašu paņēmienu, ko viņš pret mums — maskarādi un neatlaidību. Kaut kādā veidā taču ūsainim jākontaktējas ar to, kas vinu atsūtījis. Bet, ja neveiksies, varam nedaudz uzspiest… vai vērsties pie Lāča, lai glūnu aiztur. Kaut vai īslaicīgi, galvenais, lai piedabūtu organizatoru sarosīties.

— Aizturēšanai vajadzīgi iemesli.

— Kaut ko vienmēr var atrast, it sevišķi šādiem aizdomīgiem tipiem. Personas noskaidrošana, huligānisms, dzērums, aizdomas par līdzdalību noziegumā. Vai maz kas. Aizturēt uz dienām divām trim un pēc tam izlaist. Kā rīkosies tie, kas viņu atsūtījuši? Vispirms centīsies noskaidrot, vai ūsainis nav kļuvis par nodevēju. Tādējādi tagad jau asti uzsūtīs viņam. Bet tas ir stiprāks pavediens par pirmo.

— Ūsaini var vienkārši novākt.

— M… jā. Diemžēl, pareģot, kā viņi rīkosies, nav viegli, jo, šķiet, mums tiešām darīšana ar organizāciju. Taču, ja paliksim šeit, tas neko nemainīs, tikai mēs būsim kā zem palielināmā stikla. Ne par kādu produktīvu darbošanos šādos apstākļos nav ko domāt. Vienīgi Buldoga vietā kādā jaukā dienā uzdursimies kāpnēs vēl vienam līķim. Bet tā mēs iegūsim rīcības brī​vību. Es jau atradu vietu, kur apmesties.

— Kur? — Pie Grosbergas, — skanēja pārsteidzoša atbilde. — Kamēr tu gulēji, es sazvanījos un visu nokārtoju. Izrādījās — vecenītei ir nevis viena vai divas, bet veselas trīs istabas. Vienu vina labprāt atvēlēja mums. Pat nopriecājās. Atzinās, ka jūtoties tā, it kā būtu atgriezusies jaunības dienās. Bet

Felicitas Kreses mājā nekas neesot mainījies — aizdomīgas personas tuvumā nav manītas, tāpat ari namamātes uzvedība ne ar ko neatšķirotics no parastās. Reižu reizēm viņa kaut kur aizejot, bet pārsvarā grozoties pa māju. Kalpotāji ierodoties rīta agrumā un, izdarījuši savus dabūs, bez kavēšanās dodoties projām. Savāc visu nepieciešamo — par gultas ve|u vari neraizēties — un dodamies prom, — viņš mainīja tematu. — Pārģērbies tā, lai miesīgā māte tevi nepazītu, un lasāmies. Lai izvairītos no lieka riska, izmantosim sētas izeju.

No mūsu pagalma, atšķirībā no citiem, laukā varēja tikt pa divām izejām. Pa vienu — uz blakus ielu, bet pa otru — nonākt blakus nama caurstaigājamā pagalmā un no turienes jau pēc izvēles — uz vienu vai otru pusi. Eksistēja arī trešā — pa iebraucamajiem vārtiem atpakaļ uz mūsu ielu, taču vairāk nekā skaidrs, ka mūsu vajadzībām tā nederēja. Bija maz ticams, ka par citām izejām zināms arī novērotājam, turklāt — lai kā viņš censtos, atrasties reizē mājas abās pusēs šis tips vienkārši nevarēja.

Ieturējuši sātīgas brokastis, nozudām katra savā istabā, lai pārģērbtos. Es pielīmēju gaišas Osiņas, vienas no trim, kas bija manā kolekcijā, nosukāju uz pieres matus un apģērbos pēc iespējas paviršāk.

Valts, kā jau biju gaidījis, slēpās aiz neredzīgā brillu zaļajiem stikliem. Galvā viņam bija saņurcīta žokejcepure ar ielauztu nagu, mugurā līdz spīdumam apnēsāts 'pelēks mētelis, bet kājās nomītas vecvectēvu laika smailpurnu kurpes. Kopumā viņš atstāja trūkumā nonākuša, pusakla cilvēka iespaidu. Šo ietērpu papildināja balts spieķis. Tādējādi mēs abi saderējām kopā, — viens otru stutējošs dzīves pabērnu pāris.

Vēl veca plecu soma ar rezerves zeķu pāri, bārdas skujamo un naudas maku, un varējām doties ceļā.

Darījām to loti piesardzīgi. Vispirms caur actiņu nopētījām, vai kāpnēs mūs negaida kāds pārsteigums.

Pēc tam, izslīdējuši ārā, bez skanas aizvērām durvis un uz pirkstu galiem devāmies lejā. Par laimi, kāpnēs nevienu nesatikām. Lai tiktu pagalmā, nācās nokāpt pagrabā un šķērsot to, laimīgā kārtā sāņus no tur atrodamās izgāztuves. Toties, kad bijām laukā, vairs nevienam nevarētu ienākt prātā apšaubīt mūsu ārienes saskaņu ar būtību — neiedomājami īsā laikā apvalkātās drēbes piesūcinājās ar pa​graba specifisko smaku gluži kā sūklis ar ūdeni.

Bēgšanai Kronbergs bija izvēlējies otro, parocīgāko variantu, — cauri blakusmājas pagalmam. Ce|š uz turieni no mūsējā nesagādāja nekādas grūtības — bija jāšķērso namu pa eju pirmajā stāvā. Tagad nācāš izšķirties, uz kuru pusi nogriezties. Man abas likās vienādas, jo kā vienā, tā otrā gadījumā mēs jau atradāmies ārpus novērotāja redzeslauka, taču domās nogrimušais Kronbergs, liekas, pat netaisījās kustēties tālāk.

— Iesim! — es piegrūdu viņam pie elkoņa.

— Pagaidi, — draugs norāva no pleca somu un iespieda man rokā, — es tūlīt atgriezīšos. — Un, vairs neko nepaskaidrodams, viegli grīļīgā gaitā, iztaustot ceļu ar spieķīti, caur vārtu velvi gāja uz Vīlandes ielu.

Man nekas cits neatlika kā paklausīt. Nolicis somu zemē, ievīstījos ciešāk apdilušajā mētelītī, jo laiks bija kļuvis aukstāks, un, atspiedis plecu pret stenderi, sagatavojos uz pacietīgu gaidīšanu. Pulkstenis likās apstājies, bet, kad vārtos parādījās Kron berga garais augums, izrādījās, ka pagājušas tikai piecas minū​tes. Nebija šaubu, ka viņš gājis pārbaudīt, vai novērotājs ir savā vieta.

— Ir? Ir, — Valts palocīja galvu un, pacēlis somu, uzmeta plecā.

— Iesim! Ūsainis šodien ieradies bez ūsām. — Viņš nogriezās uz otriem vārtiem, droši vien baidīdamies vēlreiz parādīties novērotājam acīs.

— Bez īisām es vinu nekad nepazītu, — man izspruka, — ja nu vienīgi pēc garā mēteļa.

— Tā vietā ir uzvilkta uzkrītoši moderna vējjaka. Vakar — vecene, šodien — švītīgs jauneklis, nez ko viņš izdomās rīt?

— Kā tu viņu pazini?

Pēc dzimumzīmītes. Tam puisim uz labās nāss ir brūna dzimumzīme, kuru, lai cik tas izmanīgs, viņam nav ienācis prāta aizkrāsot. Bet tagad šā tipa mūlis ir kā iegravēts manā at​miņā. Pazīšu pat burzmā.

Kā divi sabiedrības izstumtie mēs lēnā garā slājām uz priekšu, kad man piepeši ienāca prātā, ka opela stāvvieta atro​das pavisam pretējā pusē.

— Valt, — es saķēru draugu aiz piedurknes, — mums jā​griežas atpakaļ. Automašīna atrodas…

— Aizmirsti par to, — Kronbergs, nepalēninot gaitu, atcirta.

— Kā? Bet… kājām, cik tālu tiksi… — es apjucis murmināju. — Turklāt ar šito smaku! Jau 110 pirmā trolejbusa mūs iz​metīs!

— Labāk tā, nekā uzrauties tik prastā veidā. Lai nu kas, bet mūsu braucamā numurs viņiem noteikti zināms. Ejam uz tramvaju. Pie Zasulauka šķērsosim sliedes, bet no turienes jau ar roku var aizsniegt.

Man izrādījās taisnība. Mums iekāpjot, bumbai līdzīgs resnis, kas līdz šim turējās, pieķēries aizņemta sēdekļa atzveltnei, pēkšņi sarauca strupo, vasarraibumiem klāto degunu un sāniski sāka virzīties vagona.dziļumā.

— Bomzis… — kaut kur no viņa puses atlidoja tikpat šķe- bīgs secinājums kā no mums nākošā dvaka.

Dažās sekundēs ap mums izveidojās tukšs aplis, un gluži kā divi keizariņi, nebaidoties, ka mums uzgrūdīsies vai uzkāps uz kājas, neviena netraucēti, aizbraucām līdz vajadzīgajai pie​turai.

— Un kā tādus laiž tramvajos! — mums izkāpjot, turēdama pie deguna koši baltu kabatas lakatiņu, sašutusi noteica klīrīga sieviete, droši vien vecmeita.

Manu draugu šī piezīme laikam neskāra, jo viņš pat nepaskatījās uz tās pusi, toties es ar krietnu piepūli apvaldīju indīgo prettriecienu, kas jau bija uz lūpām.

Pie Zasulauka stacijas ir loti plats sliežu ce|š ar pārmijām un vairākiem atzarojumiem. Lai nezaudētu vajadzīgo virzienu, nācās paiet nedaudz uz Rīgas pusi un tad doties pāri. Kron​bergs, lai izskatītos dabiski, lēni cilāja kājas pāri sliedēm, katrai vispirms pieklaudzinājis ar baltā spieķīša dzelzs uzgali.

Pārklumburējuši šiem šķēršļiem, mēs pa šauru taciņu izspraucāmies starp divām koka mājelēm un nokļuvām liepām apstādītā alejā, kas veda privātmāju rajona dzijumā. No šejienes atrast ielu, kurā mitinājās Grosberga, nebija grūti.

— Ko vēlaties? — kad pēc zvana durvju ailā parādījās viņas grumbainā seja, Kronbergs vaicāja.

Izbrīnījusies namamāte nopētīja mūs ar aizdomīgu skatienu un, joku nesapratusi, jautāja: — Ko vēlaties?

Pasmīnējis Valts noņēma zaļās brilles. Diemžēl uz saimnieci šī pārvērtība neatstāja gaidīto iespaidu.

Jautri iesmēju- sies, viņa tikai nogrozīja galvu.

— Teicami, es liktu teicami. Ne par ko nebūtu pazinusi! Turklāt, — viņa dzi|i ievilka nāsīs gaisu, — šī smaka… Dabiski, ne ko pielikt, ne atņemt. Lūdzu, nāciet iekšā! — Viņa aizveda mūs gaiteņa galā un, atvērusi nelielas durtiņas, teica: — Novelciet virsdrēbes un pakariet šeit uz āķa. Es te glabāju saimniecība noderīgas lietas — slotas, vecus maisus, tukšas pudeles un… grīdas lupatas, — pēdējā piebilde liecināja, ka Grosberga nebūt nebija zaudējusi humora izjūtu.

Kambarītī tiešām atradās viss pieminētais, turklāt lielisks dzelzs āķis, kas spētu izturēt pat ziloņa svaru, lāva atbrīvoties no visiem kankariem, kuri nesa sevī mūsmājas pagraba smaku. Pakāruši virsdrēbes, paklausot viesmīlīgās saimnieces aicinājumam, devāmies viņai nopakaļ apskatīt mums atvēlēto istabu.

— Kālab tāda maskarāde? — pa ceļam vina jautāja.

— Mūs novēro, turklāt liekas, ka klust bīstami. Ja jums nekas nav pretim, paskaidrošu vēlāk, piemērotākos apstākļos, — Valts atteica, un, smalkjūtīgi palocījusi galvu, Grosberga atbildēja: — Labi.

Es nebiju pat nojautis, ka no ārpuses nemājīgajā namā varētu atrasties tik omulīga istaba kā tā, kuru mums bija sagatavojusi saimniece. Arī šīs telpas logs bija vērsts uz ielas pusi, un, pavēries ārā, es ieraudzīju visu sarkandzelteno kļavas ietērpu uz melnās zemes. Lejā nebiju to pamanījis, bet no šejienes koka kailie zari uzjundīja grūtsirdību.

"Cik gan ātri paiet vasara," es nodomāju, "vēl pāris salnu, un nobirs liepas." , Istabiņā katrs pie savas sienas stāvēja divi vienādi dīvāniņi, pie loga — rakstāmgalds un stāvlampa, dziļumā — grāmatplaukts, bet stūrī uz podiņu krāsns baltā fona kontrastaini izcēlās Austrālijas bērza sulīgi zaļās lapas. Pie sienas karājās pastelī gleznota ainava.

— Brīnišķīgi, — aplaidis apkārt skatienu, komentēja Valts, un, apsteigdams draugu, es nokritu uz dīvāna labajā pusē.

— Šis būs mans!

— Cīnīties netaisos, lai ir tavs, — draugs iesmējās un, izzvejojis no somas naudas maku, pasniedza namamātei banknoti,— tas mūsu vajadzībām. Bet beigās norēķināsimies arī par pan​siju.

— Pieņemu, — Grosberga iebāza naudu priekšauta kabatiņā, — bet daru to viena iemesla dē] — mums trijiem ar manu pieticīgo pensiju neiztikt. Taču attiecībā uz pansiju — aizmirstiet! Tagad iekārtojieties! Pēc pusstundas gaidu virtuvē uz tēju. Protams, ja vien kādam pret šo telpu nav aizsprie​dumu.

— Nē! — mēs vienā balsī iesaucāmies, un šī vienprātība iz​vilināja saimnieces lūpās vieglu smaidu.

Palikuši vieni, izpētījām visus piecpadsmit kvadrātmetrus lielās telpas kaktiņus. Man šeit loti patika, un, ja manā rīcībā būtu priekšmeti, kas te atradās, droši vien es neatrastu labāku vietu to izvietojumam.

Turklāt no loga pavērās neaizsegts skats uz Felicitas Kreses māju. Izkārtojuši līdzpaņemto iedzīvi pa pusei aizpildītajā grāmatplauktā un vēlreiz pārlūkojuši no loga redzamo ainavu, noteiktajā laikā devāmies uz virtuvi.

— Ko teiksiet? Vai esat apmierināti? — saimniece mūs sagaidīja ar kūpošām tasītēm, kurās — es to uzreiz noteicu pēc aromāta, atradās meža zemeņu tēja.

— Brīnišķīgi, — Valts vēlreiz atkārtoja savu vērtējumu. — Kas tur agrāk dzīvoja?

— Meita, — Grosberga neskanīgi atteica. — Meita ar vīru. Viņa nomira, bet Leonīds apprecējās otrreiz un pārgāja dzīvot pie jaunās sievas. Es viņu nenosodu — tāda jau ir dzīve. Bet nerunāsim par to.

Man joprojām vēl sūrst… — vecenīte pie​spieda zilām vēnām klāto roku pie krūtīm.

— Kļava jau nobirusi, — lai pavērstu namamātes domas citā virzienā, es ieteicos. — Viss skaistums.

— Jā, — Grosberga skumīgi pamāja, — diemžēl nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs. Šonakt uznāca salna, bet no rīta vējš aprāva pēdējās lapas. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo tagad nekas neaizsedz skatu uz Felicitas Kreses māju, — saimniece runāja un piestūma mums tasītes. — Es joprojām neesmu redzējusi tur nevienu svešinieku. Tikai no rīta bija iegriezusies medmāsa, un nedaudz vēlāk atnāca arī apkopēja. Izdauzīja paklājus un droši vien mazgāja grīdas, jo pat no šejienes varēja redzēt, cik tai pietvīkusi seja.

— Kas vina tāda?

— Nav ne jausmas. Tuvākos kaimiņus es pazīstu, jo mums te ir tikai viens veikals. Stāvot rindā, iznāk pārmīt vārdus te ar vienu, te — otru. Tieši veikalā esmu iepazinusies ar lielāko dalu šīs ieliņas iedzīvotāju. Bet tos, ar kuriem neesmu runā​jusi, pazīstu pēc sejas.

— Aprakstiet vinu, — Valts palūdza un, iemalkojis aromātisko dzērienu, nogrozīja galvu, jau trešo reizi atkārtodams viņam tik neraksturīgo vērtējumu, — brīnišķīgi!

Apkopējai, pēc manām domām, jābūt aptuveni vienā vecumā ar savu darba devēju — ap trīsdesmit četriem vai pieciem gadiem. Vidēja auguma, brunete. Ģērbjas visai vienveidīgi — zilos, apnēsātos džinsos un pelēkā vējjakā. Galvā melna berete. Droši vien citos apstākļos viņas apģērbs mainās, taču, nākot uz darbu, vismaz kopš laiks kļuvis vēsāks, neko citu viņai mugurā neesmu redzējusi. Šīs sievietes seja ir smagnēja, platiem vaigu kauliem un strupu degunu. Robusta. Vaibstos daba itin kā iegravējusi iedzimtības nesto inteliģences trūkumu. Turklāt, spriežot pēc visa, liekas, viņa neatsakās arī no viena otra mēriņa. Vispār neko interesantu Kreses apkopējā saskatījusi neesmu. Arī, kā sauc, nezinu.

— Bet dārznieks?

— Vilis. Vilis Roga. Viņš dzīvo divas mājas tālāk, rau, — viņa piecēlās un, piegājusi pie loga, norādīja uz sarkanu jumtu, — tajā. Vilis ir lāga vīrs, taču iztaujāt viņu par Felicitu man neklātos. Viss kas var atgadīties, un viņš jau nav no tiem, kas prot turēt mēli aiz zobiem.

— Pļāpa?

Nevarētu teikt, bet noslēpumu gan es viņam neuzticētu. Ar Vili esmu pazīstama jau sen. Tas bija viņš, kas iekārtoja mani Botāniskajā dārzā. Esmu no vina aizguvuši loti daudz, īpaši istabas augu kopšanā.

— Viņš dzīvo viens?

— Jā. Reižu reizēm atbrauc dēls vai meita, bet tā — viens kā koks. Atraitnis. Mums ir noruna — vienreiz nedēlā iegriežos pie viņa papļāpāt. Iedzeram pa pašbrūvētā liķiera glāzītei un aizklīstam atmiņās vai arī pievēršamies mums abiem tuvam tematam — augiem.

— Vai esat kādreiz iztaujājusi par Felicitu Kresi?

— Tikai garāmejot. Un par tas dārzu vairāk nekā par viņu pašu — par kokiem, krūmiem, zāliena kopšanu un tā tālāk. Arī Vilis joprojām nespēj aizmirst, kā viņa izmeta mēslainē mātes gadiem audzēto kolekciju. Bet par to, kas interesē jūs, neesmu dzirdējusi ne vārda. Ak tā! Vilis taču pazina Konrādu, kad tas vēl bija vesels. Viņš atzinās, ka reizēm, kad Felicitas neesot mājās, līdzjūtības dzīts, iegriežoties pie viņa un pastāstot par jau- nakajiem notikumiem. Konrādam acis vien iemirdzoties tādās reizēs, jo ko tad no Felicitas ņemt — nav jau paša meita.

Iznāk, ka paralīze nav viņam laupījusi saprātu?

— Nē, tā vismaz apgalvoja Vilis.

— Vai mums būtu vērts parunāt ar dārznieku? — Kron​bergs jautāja.

Grosberga mirkli padomāja, tad pakratīja galvu.

— Vismaz, kamēr dzīvojat zem mana jumta, — nē. Es tā nedarītu, jo, kā jau teicu — tas var nonākt ausīs Felicitai. Bet, ja Vilim nejauši gadītos pamanīt jūs šeit, arī mana reputācija viņas acīs būtu apdraudēta un vienā jaukā dienā izkūpētu kā dūmi. Viņš nav ļauns, bet… paviršs, tā laikam varētu to raksturot. No tiem vīriešiem, kas vispirms runā, be tikai pēc tam domā. Tomēr, pretstatā teiktajam, Vilis ir neiedomājami pacic- tīgs, šī īpašība gan ir viņa amata neatņemama sastāvdaļa. Ja nodarbojas ar selekciju, krustošanu un potēšanu — tam jā​velta viss mūžs.

Zemeņu tējas neatkārtojamais aromāts gribot negribot izraisīja manī ilgas pēc ābolu pankūkām.

Iedomājoties vien par šo saderīgo un savstarpēji papildinošo kulinārijas brīnumu, siekalas saskrēja mutē.

Nobaudījis kārtējo malciņu, Valts uz​meta man šķelmīgu skatienu un teica: — Te klāt derētu ābolu pankūkas, vai ne?

Man neatlika nekas cits, kā noplātīt rokas, bet namamāte atzinās: — Parastās — jā, tās es cepu, bet ar āboliem gan ne. Nez kāpēc nepatīk.

— Šajā ziņā labāku speciālistu par Robertu neatrast, — draugs pasmaidīja. — Arī parastās viņam padodas labi, bet ar āboliem…

Virtuve ir viņa rīcībā, — Grosberga aplaida apkārt roku.

Uz katras kārbiņas ir uzlīme ar uzrakstu — kas tur iekšā. Šorīt jūtos nedaudz sagurusi un pa paradumam stundiņu nosnaudīšos, — viņa atzinās. — Gadi tomēr liek sevi just, bet, ja klāt vēl nāk pēdējo dienu iespaidi…

— Vai apkopēja jau 'aizgāja*?

— Vēl ne, bet kuru katru brīdi tai jādodas prom, namamāte pavērās logā un pēkšņi iesaucās, — tur jau viņa ir!

Pielecis kājās, ieraudzīju, ka no Felicitas Kreses mājas iznāk neliela auguma sieviete melnā beretē, džinsos un pelēkā vējjakā. No tālienes viss viņā likās stūrains — pleci, gaita, pat kustības, kā viņa aizvēra aiz sevis durvis.

Piepeši Kronbergs sarosījās.

— Došos viņu apskatīt, varbūt izdodas pārmīt kādu vārdu. Būšu tūdaļ atpakaļ.

— Iešu līdzi, — es jau cēlos, taču, uzlicis savu ķepu man uz pleca, draugs bez redzamas piepūles mani atkal apsēdināja.

— Tas neiet cauri, vecīt. Divi tādi spēkavīri var vinu izbie​dēt. Klausi un nespurojies!

— Tikai uzrunājiet tā attālāk no manām mājām, — nāma- māte satraucās un piesteigusies sagrāba Kronbergu aiz rokas. — Nāciet, iedošu jums nelaika vīra mēteli. Ar jūsējo pat suni var izbiedēt, kur nu vēl trauslu sievieti. Smaka…

— Bet… — Nāciet, nāciet, vīrs bija divas reizes garāks par mani, — šis pēdējais arguments lika Valtam paklausīt. Atvadoties viņš paguva pāri plecam izmest: — Uzcep pankūkas! — un, enerģiskās namamātes rauts, nozuda virtuves durvīs.

XII NODALA STEFĀNIJA KOVARSKA Tikai viens palicis, es atcerējos, ka nav aizritējušas pat divdesmit četras stundas, kopš pēdējo reizi cepu pankūkas. Acīmredzot Kronbergs bija pilnīgi pārnācis šā ēdiena piekritēju pusē. Es vēl labi atminējos vina seju, kad pirmo reizi tās uz- cepu. Vilšanos, kas mijās ar nepatiku, un tikai pieklājība nelāva viņam atstumt šķīvi. Uztvēris lūgumu kā joku, nolēmu draugam nepaklausīt, turklāt — kāda var būt saimniekošana svešā virtuvē. Atcerējies mūsu istabā redzēto grāmatplauktu un Grosbergas vēlēšanos atpūsties, gāju iepazīties ar plaukta saturu. Izrādījās, ka Kronbergs vēl nav aizgājis. Tērpies gaišā skujinveida drānas mētelī, kas tam derēja kā uzliets, viņš patlaban grasījās doties laukā. Namamāte noraudzījās viņā, tik tiko spēdama novaldīt asaras. Laikam vīra drēbēs tērptais Valts bija uzjundījis laika gaitā nedaudz pierimušo sāpi.

— Uzmanies! — es ironiski nobrīdināju, un Kronbergs pasmaidījis palocīja galvu.

— Noteikti.

Durvīm aizcērtoties, es jau pagriezos uz savas istabas pusi, kad aizmugurē atskanēja namamātes melodiskā balss.

— Bet kā tad pankūkas, Robert? — vina pirmo reizi mani nosauca vārdā.

— Valts tikai pajokoja, — es paskaidroju. — Mēs nesen tās ēdām. Nebūsim vēl sagremojuši.

— Ar ko taisāties aizpildīt laiku?

— Gaidīšu, kad atgriezīsies Valts. Tikmēr, ja jums nekas nav pretim, ielūkošos jūsu grāmatu plauktā.

— Meitas, — vina izlaboja un atvēra durvis kreisajā pusē. — Viņai patika piedzīvojumu literatūra.

Rocieties, cik vien tīk, un, ja izrādīsies par maz, manā istabā atradīsiet vēl, — vina pamāja uz nule kā atvērtajām durvīm.

Tiešām, plauktā pārsvarā rindojās grāmatas ar svītrotām muguriņām, un tikai retumis varēja ieraudzīt kaut ko citu. Bet arī tās bija līdzīga žanra, tikai tulkojumi. Izvēlējies Mihailova romānu, atgūlos uz dīvāniņa, pabāzu pagalvī izrakstītu spil​ventiņu un… aizmigu!

Uztrūkos no klaudziena un, gluži samulsis, uzrausos sēdus. Līdzās stāvēja Kronbergs un noraudzījās manī ar neslēptu in​teresi.

— Liekas, es iztraucēju?

Nebija nekādas nozīmes izlikties, tāpēc nožāvājies izstaipī​jos un izaicinoši atbildēju: — Grosberga aizgāja nosnausties, un kāds tur brīnums, ja arī es turos pie šā nama tradīcijām.

Neesam jau savās mājās, kur var darīt to, kas ienāk prātā.

— Protams, protams, —• Valts palocīja galvu. —Turklāt arī gadi prasa savu, vai ne?

Palaidis vina ironiju gar ausīm, piecēlos sēdus un nelaidu kājas uz grīdas.

— Vai runāji ar apkopēju?

Draugs pamāja un, novilcis žaketi, uzlika to uz krēsla atzveltnes. Pēc tam iezvēlās savā guļvietā un, aizlicis rokas aiz pakauša, sapņaini nopūtās: — Nez kad beidzot pienāks tas laiks, kad, neviena netrau​cēti, varēsim gulēt līdz pusdienai?

— Zārkā. Tu neatbildēji. Ko vina pastāstīja?

— Sāksim ar vārdu. Šo dāmu sauc Stefānija Kovarska. Pēc tautības poliete. Salicis savus novērojumus — viegli trīcošās rokas un nedaudz uzburbušo degunu — kopā ar mūsu saimnieces vērtējumu, nolēmu rīkoties bez sevišķām ceremonijām. Nogaidījis, līdz mūs no Kreses mājas šķir pietiekams attālums, lai nerastos aizdomas, paātrināju soli un centos viņu panākt. Bet tieši tobrīd, it kā vēlēdamās atvieglināt manu uzdevumu, apkopēja iegriezās nelielā veikaliņā, kas bija iespiests starp divām savrupmājām. Izrādījās, ka tajā var iegādāties ne tikai pārtikas preces, bet kaktā pasēdēt arī pie karstas kafijas tases vai pat stiprāka dzēriena glāzītes. Kā jau biju gaidījis, Kovarska spērās tieši tur.

Pasūtījums — visparastākā vīna glāze — tagad jau tieši apstiprināja gan manus, gan mūsu namamātes

novērojumus. Sekodams viņas piemēram, paņēmu sev konjaka glāzīti un apsēdos līdzās pie neliela galdiņa. Par laimi, tas tur bija tikai viens, tā ka likties divdomīga mana rīcība nevarēja. Nomalkojusi savu diezgan atbaidošas nokrāsas dzeramo, dāma acumirklī pārvērtās. Rokas pārstāja drebēt, blāvais skatiens atdzīvojās, un vaigos ielija sārtums. Viņai bija izteikti mongoliski vaibsti, un es nobrīnījos, nedaudz vēlāk uzzinājis, ka viņas tēvs bijis polis, bet māte latviete. Ja sīkāk parakņātos šīs dāmiņas radurakstos, manuprāt, noteikti atrastos kāds Tālo Austrumu pārstāvis, kas šos sejas pantus atstājis vēlākajām paaudzēm. Iepazināmies mēs apbrīnojami vienkārši, un, starp citu, to izdarīja pali Kovarska.

— Vai paģiras? — ar greizu, izteiksmīgu skatienu salīdzinājusi manu pinģerotu ar savu slīpētā stikla glāzi, vina apvaicā​jās, droši vien meklēdama sarunu biedru.

— Baigas! — es atsaucos, un šī atzīšanās uzreiz nodibināja starp mums tādu kā tuvības sajutu.

Tagad jau vārdu pa vārdam, gluži kā divi komandas biedri, kurus vieno kopējs mērķis, mēs pamazām vien nonācām līdz viņas darbam. Nedaudz vēlāk — arī līdz dzīvei, kad jau uz mana rēķina atkārtoti bija piepildīta apbrīnojami žigli iztukšotā glāze. Tā kā mūs interesē tikai pirmais, otro nemaz necilāšu, lai gan tur ir diezgan daudz pamācoša. Tātad — darbs. Izrādījās, ka Kovarska agrāk strādājusi palīgdarbus kādā nelielā krāsvielu ražotnē, kas pamazām vien — divu nepilnu gadu laikā — bankrotējusi. Vadība, protams, pirmām kārtām centusies atbrīvoties no nekvalificētajiem strādniekiem. Un tā kādā jaukā dienā Stefānija Kovarska bez jebkādiem iztikas līdzekļiem atradusies uz ielas. Bet te viņai laimējies — kāda draudzene piedāvājusi darbu Felicitas Kreses mājā.

— Kas tā par draudzeni? — es iekritu starpā, bet Kronbergs tikai atmeta ar roku.

— Tam nav nekādas nozīmes. Šī sieviete vienkārši uzgājusi žogam pielīmētu lapiņu, kurā teikts, ka tiekot aicināta darbā apkopēja. Pieteikties tur un tur, tikos un tikos. Viss. Stefānija negaidījusi, tajā pašā dienā jau vienojusies ar Kresi par samaksu un stājusies pie jauno pienākumu pildīšanas. Protams, nekādas sociālās garantijas netiekot piedāvātas, bet labāk jau tā, nekā ar tukšu vēderu blandīties pa ielām. Turklāt atalgojums, ņemot vērā aizņemtības pakāpi, nemaz neesot tik pelams. Lai gan viss tiek izprasts salīdzinoši, vai ne? Pēc tam jau man pašam nācās sagudrot par sevi kādu pasaciņu. Kad Kovarskas acīs sāka parādīties pirmās reibuma pazīmes, ievirzīju sarunu mūs interesējošā gultnē'5 - par Felicitu Kresi, viņas māju un slimo tēvu. Izlikos, ka man vini pazīstami, un šis fakts lāva sarunai risināties nepiespiesti.

Gluži kā tērgājot par kopējiem pazinām.

Tikai tagad es sajutu no Valta nākam alkohola smaku.

— Spriežot pēc visa, šī dāma neko interesantu pastāstīt ne​varēja, — es secināju.

— Kāpēc tu tā domā?

— Tādai visa dzīve paiet kā miglā.

— Nesaki vis. Pēdu, ko mēs redzējām, no palodzes noberza tieši vina. Šo laktu Kovarska man uzticēja čukstus, būdama pilnīgi pārliecināta, ka to atstājis Felicitas Kreses mīļākais. Tev taisnība — apkopējas dziļāko saprātu, ja tāds viņai vispār bijis, jau sen aizskalojis vīns. Viņas secinājumi nesniedzas tālāk par pirmklasnieka līmeni. Varbūt tāpēc Felicita viņai ne ar vārdu nav ieminējusies par uzbrukuriiu.

Taču novērojumi, neņemot vērā Kovarskas pašas spriedumus, varēja izrādīties noderīgi. Viens no tiem man likās ne tikai intriģējošs, bet pat nozīmīgs. — Valts paslējās uz elkoņa un pāri istabai pavērās manī.

— Vai atminies — kas gulēja uz galda toreiz, kad mēs iebrukām Kre​ses namā?

— Uz galda? — es domīgi pakasīju pakausi. — Liekas, tā bija kāda grāmata…

— Jā gan. Taču ne jau parasta grāmata.

Fs izbrīnījos.

— Neredzēju nekā sevišķa. Grāmata, kā jau grāmata.

— Ko tur tur lasi? — Kronbergs negaidot pajautāja. Un, mehāniski pagriezis vāku uz augšu, es lasīju: — Mihailovs. "Viņpus durvīm".

— Tev pēdējais laiks pāriet uz klasiku. Teiksim, uz Alek​sandru Dimā.

— Tēvu vai dēlu?

— Tēvu.

— Bet precīzāk?

— Es ieteiktu viņa izcilo darbu "Grāfs Monte-Kristo".

Vel joprojām neko nesapratu.

— Vai atceries epizodi ar veco Nuartjē?

Liekas, tagad sāku kaut ko aptvert.

— Viņš bija paralizēts.

Kronbergs pamāja.

— Gluži kā Konrāds Krese.

— Taču Valentīna, viņa mazmeita, bija iemācījusies ar vec​tēvu sarunāties. Bet… šī grāmata…

— Kovarska vairākkārt redzējusi Felicitu sēžam pie slim​nieka gultas, turot grāmatu uz ceļiem.

— Iznāk… — es joprojām nespēju noformulēt savu domu.

— Līdzās vārdnīcai es redzēju lapiņu, uz kuras bija izrakstīts alfabēts. Saliekot visu loģiskā secībā, tas var nozīmēt vienu — viņi sarunājas! Nepieciešams vienīgi norunāt zīmi, kuru loti viegli dot, pamirkšķinot acis. Jā vai nē. Pēc tam atrast vajadzīgo burtu alfabētā un secīgi — atbilstošo vārdu grāmatā — jau nav grūti, vai ne? Un tā — soli pa solim uz priekšu. Veidojas teikumi, un pamazām vien uz papīra nogulst nevarīgā veča stāsts.

— Bet tādā gadījumā Felicita melojusi — tēvs ne tikai saprot, bet spēj arī, gan visai primitīvā veidā, sarunāties.

— Jā. Taču atceries, kā viņa satraucās, kad es pievērsu uz​manību vārdnīcai?

— Pamanīju, ka tūlīt pēc tam mēs ne visai laipnā veidā ti​kām no turienes izvadīti.

— Secinājums — kāpēc viņa to slēpa?

Es paraustīju plecus.

— Viens Dievs to zina.

— Bet, manuprāt, Konrāds Krese zina kaut ko tādu, kas nav domāts svešām ausīm. Kādu noslēpumu, kuru marTļoti gribētos noskaidrot un izprast. Un ja nu tas izrādās atminējums arī tiem neizprotamajiem notikumiem, kas virmo ap mums?

— Vai apkalpotāja kādreiz redzējusi Buldogu?

— Turklāt vairākkārt. Reiz viņš tai pat uzplikškinājis pa sēžamvietu, — Valts pasmaidīja. — Un, vari iedomāties, Kovarska šo amizanto atgadījumu komentēja tik aizskartā un sašutušā tonī, kādu grūti iedomāties no personas, kurai šāda rīcība būtu jāuzskata par komplimentu.

— Nu, īsti normāla jau viņa nekādā ziņā nav. Kā viņas galvā viss saiet, savā starpā netraucējot, — Buldogs, kaut kāds mīļākais un pēda uz palodzes! Viena putra. No viņas loģikas izriet, ka pēdas īpašnieks laidies lapās no cita mīļākā, turklāt no telpas, kurā lakstojies savas dāmas paralizētā tēva klātbūtnē.

Piedevām aiziedams iekrāvis brūtei pa galvu.

— Nu, par to viņa nezina. ' — Zosij ir vairāk saprāta nekā šai dāmai!

Valts pamāja.

— Nodzēries vīrietis, ja tam izdodas sakopot gribasspēku un atmest postošo ieradumu, var sākt dzīvi no jauna. Bet sieviete — ne. Varbūt loti retos izņēmuma gadījumos. Jo viņa alkohola ietekmē zaudē kaut ko vairāk, kaut ko būtisku, turklāt neatgriezeniski. Spriedumos, domu gaitā, sievišķīgumā. Kovarskai līdz pagrimumam vēl tālu, taču šīs tendences jau liek sevi manīt. Var jau būt, ka skaidrā prātā viņa nemaz tik dumja nav, diemžēl man bija tas gods iepazīt Kovarsku tikai reibumā.

— Tev gan ir iekšas! Varu iedomāties, ko viņa sagvclza pēc otrās glāzes.

— M… jā. To otro viņa izmeta kā ogu —vienā paņēmienā, turklāt ar tik profesionālu žestu, kādu esmu redzējis tikai vīriešiem. Pēc tam brīdi bolīja acis, acīmredzot sekodama, kā lielā deva noiet lejup.

Bet, kad tas bija noticis, turpmākais kontakts ar šo dāmiņu tik tiešām kļuva nepanesams.

— Pats esi vainīgs.

Valts drūmi palocīja galvu.

— Protams. Bet man ne prātā nenāca, ka Kovarska to zirga devu norīs ar vienu malku! Turklāt biju cerējis, ka vina būs izturīgāka. Taču nav izslēgts, ka vainīgs ir vēl neizgājušais vakardienas skurbulis. Lai nu kā, bet viņa sāka buldurēt kaut ko pavisam nesaprotamu. Pāris reižu uzrunājis, bet tā arī nesaņēmis atbildi, nolēmu, ka laiks satīt makšķeres. Kā tu domā — vai mans upuris bija tā vērts?

Paraustīju plecus un piecēlies piegāju pie loga. Arā smidzināja. Koka kailie zari locījās vējā.

Felicitas Kreses māja tinās pelēcīgā plīvurā un tagad likās noslēpumaina un baiga. No kurienes viņai nauda? Kādu noslēpumu glabā paralīzes pieveiktais vecis? Kāpēc tieši šajā namā sev pajumti atradis bīstamais recidīvists Gunārs Gliks? Kas atstājis pēdas nospiedumu celiņa grantī un uz palodzes, un kādi mērķi atveduši šo nezi nāmo cilvēku uz turieni? Gluži kā dzelzceļa sliedes satek lielpilsētā, tā šajā mājā — aizdomīgi cilvēki un noslēpumi. Šie un vesela virkne citu jautājumu drūzmējās manās smadzenēs un traucēja cits citam.

— Var jau būt, — es atskatījos. — Šis noslēpums… manuprāt, tā saknes meklējamas pagātnē.

Konrāda Kreses pagātnē. Bet kā tai piekļūt? Mums nav zināms pat viņa agrākais uzvārds.

— To nebūs grūti noskaidrot. Laulību noslēdzot, dzimtsarakstu nodaļā tiek reģistrēti pirmslaulību uzvārdi. Es domāju, ka par to ir vērts painteresēties. Vai Grosberga vēl gul?

— Man šķiet. Vismaz pagaidām nekādās rosības pazīmes neesmu manījis.

— Protams, — draugs pavīpsnāja. — Tu izrādītos visai rets eksemplārs, ja spētu tās pamanīt miegā.

Pagaidīsim, pēc tam piezvanīsim studentam, lai sagādā šīs ziņas.

— Kāpēc ne Lācim? Viņš ir priekšnieks.

— Jānis ir aizņemts, bet man Virza klausīs ne sliktāk kā viņam. Bet tu gatavojies — mēs šonakt dosimies nelielā ekspe​dīcijā.

Kronberga vārdi uzjundīja manī satraukumu un piedzīvo​jumu alkas.

— Uz kurieni?

Valts pamāja pāri ielai.

— Uz Felicitas Kreses māju…

XIII NODALA BOMZIS Drauga negaidītais paziņojums man likās vairāk nekā dīvains. Ko mēs tur darīsim? Ja Felicita Krese mūs pārsteigs, varu tikai iedomāties par sekām. Vēl piespiedīs mūs rīkoties tāpat kā lielās pēdas īpašnieku! Vismaz es uz to galīgi nebiju gatavs. Atklāti paziņojis savas domas Kronbergam, gaidīju, ko viņš teiks. Taču pasmējies Valts atbildēja, ka rīts gudrāks par vakaru, turklāt es klūdoties, liekot vinu vienā līmenī ar no​ziedznieku.

— Mans plāns ir šāds — nedaudz gāzes ar paaugstinātu iemidzinošo iedarbību, un nevienam ne prātā neienāks, ka esam tur bijuši.

Drauga vārdu nedaudz nomierināts, jautāju: — Ko tu tur ceri atrast?

— Ko? Kādu noradi… Kādu detaļu, kas dotu noteiktu ievirzi… Kādu pavediena galu, kas novestu pie Konrāda Kreses noslēpuma… Pilnīgi iespējams, kā jau teicu agrāk, — izprotot to, mēs izpratīsim paši savu stāvokli. Bet arī patlaban ir pāragri sust uz lauriem, — šī piezīme noteikti bija domāta man, — jo neesam kaut ko paveikuši līdz galam. Es runāju par novērotāju. Man loti kārojas paskatīties uz vinu no vietas, par kuru tam nav ne jausmas. Bet domāju, ka viņš nebūs ar pliku roku ņemams — savu atjautību maskēšanās laukā šis puisis jau pierādījis, tāpēc mums jābūt divtik piesardzīgiem. Drīz klāt pusdienlaiks, un viņš noteikti ir neizpratnē — kur esam palikuši. Nav ko kavēties, patlaban mums īstais laiks ķerties pie novērošanas.

— Viņš varēja tevi ievērot. Kā rīkosimies?

— Sazvanīšos ar Cepelīnu. Lai aizdod savu braucamo.

Cepelīns bija sens Valta paziņa Pēteris Ceplonis, iesaukts par Cepelīnu. Šis vārds tam neapšaubāmi piestāvēja daudz labāk nekā īstais. Cepelīna miesasbūve dīvaini atgādināja-dirižabli — milzīga un cilindriska. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, pat neko nezinādams par iesauku, domās nokristīju tieši šajā vārdā. Un cik liels toreiz bija mans pārsteigums, kad Kronbergs to atkārtoja skali. Šī bija retā reize, kad drauga ideja patika arī man. Arā rasināja lietus, un automašīna būtu pati piemērotākā vieta novērošanai. Turklāt bija diena? vidus, kad pat nejaukā laikā ielas pilnas ar gājējiem un braucamajiem.

— Būtu laiks zvanīt, bet negribas traucēt namamāti, — Valts atzinās, bet tad noklaudzēja durvis, pavēstot, ka šis šķēr​slis pats no sevis ir izzudis.

Kronbergs atgriezās tikai pēc vairākām minūtēm. Apmierinātā sejas izteiksme liecināja, ka viņam veicies.

— Cepelīns ir ar mieru, — noceldams no atzveltņa žaketi, draugs pavēstīja. — Arī students apsolīja sagādāt mums vajadzīgās ziņas. Taisies! Ar Osiņām… — pēdējā piebilde atgādināja par piesardzību, kura mājīgajā Grosbergas dzīvoklī bija paguvusi sadilt līdz minimumam.

Veikuši ce|u pāri sliedēm, iekāpām tramvajā. Par laimi, nelielais starplaiks bija bijis pietiekams, lai pretīgā smaka no mtisu apģērba izvēdinātos. Bet tikpat labi tas bija Grosbergas nopelns. Lai gan mūsu āriene joprojām nespēja iedvest uzticību, taču neizraisīja arī to riebumu, kuru bijām izbaudījuši šurpbraucot. Kad, šķērsojis tiltu, tramvajs nogriezās pa labi, es pārtraucu ieilgušo klusumu: — Kur viņš gaidīs?

— Mēs gaidīsim, — draugs izlaboja. — Cepelīns tieši trijos piebrauks pie viesnīcas "Latvija".

Baznīcas ielas pusē. Laika mums pietiekami, lai pagūtu nogaršot pa picai.

Tikai tagad es sajutu, kā gribas ēst. Pārceļoties uz jauno vietu, acumirklī tika izjaukts ierastais ritms.

Lai gan, no malas raugoties, to diez vai tā varētu nosaukt, jo mūsu dzīve nekādā ziņā neatgādināja vienmērīgu un nosvērtu ikdienas atkārtošanos. Laikam jau, vismaz manā uztverē, šis ritms sakņojās

rīcības brīvībā. Mājās mūs nekas neierobežoja, bet svešā dzīvoklī, lai cik tas būtu omulīgs un saimniece — viesmīlīga, pie​trūka tieši tā elementa, ko es nosaucu par ritmu. Tā, kas veido neatkarīgu dzīvi.

Pa ceļam izdzēruši tasi karstas kafijas un nolocījuši pamatīgu picu, norunātajā laikā un vietā sagaidījām Cepelīnu. Viņš piebrauca ar vecu brūnu volvo, kam uz labajām durvīm rēgojās krietns iespiedums.

— Sveiki! — Ceploņa dobjā balss, kas atgādināja tālīna pērkona grāvienus, pilnīgi atbilda miesas apmēriem. — Šis derēs? Maķenīt ieskrambāts, bet motors pukst kā mana sirds.

— Tev sen laiks par to parūpēties, — Kronbergs pasmaidīja un, mirkli ieklausījies vienmērīgajā motora rūkoņā, apmie​rināts pamāja, — derēs! Starp citu, tev līdz tā pilnībai tālu. Vai aizvest?

Ceplonis pakratīja milzīgo galvu un izkāpis iespieda drau​gam rokā atslēgas.

— Man viesnīcā nolikta tikšanas. Autiņa dokumenti atro​das rokas bagāžas nodalījumā. Kad saņemšu savu karieti at​pakaļ?

— Tev tā vajadzīga steidzami, vai arī vari nedaudz pagaidīt?

— Varu arī pagaidīt. Sieva savu braucamo nav kustinājusi veselu mēnesi, paņemšu to. Vēl sarūsēs, stāvot dīkā. Bet, kad apniks vizināties, piezvani — kur var saņemt atpakaļ. — Cepe- līnam piemita reta īpašība neiztaujāt par to, kas vinu pašu neskāra.

— Paldies, Pēter! — Kronbergs paspieda drauga ķepu, un pēc brīža cilindriskais, dirižablim dīvaini līdzīgais augums no​zuda viesnīcas durvīs.

No ārpuses diezgan pamatīgi apbružātais automobilis iekšpusē izrādījās mājīgs, turklāt salīdzinājumā ar mūsu opelīša izmēriem — loti ērts. Vienīgā padilusī vieta visā salonā bija šofera sēdeklis, bet kāds tur brīnums, ja zinājām, cik sver tā saimnieks.

Valts ieņēma vietu pie stūres. Laiks bija noskaidrojies, mākoņi izklīduši, un rudens spilgtā saule izgaismoja ielas un namus. Ap sirdi kļuva nedaudz priecīgāk. Taču, kad Kronbergs nogriezās uz Ausekļa ielu, kur kastaņas aizsegā pēdējo reizi bijām redzējuši savu izsekotāju, debess it kā no jauna apmācās, un agrākais satraukums atgriezās. Draugs apturēja au​tomašīnu uz Vidus ielas stūra, bet motoru neizslēdza.

— Pacentīsimies to puisi uztaustīt, — viņš nomurmināja un aplaida apkārt vērīgu skatienu. — No kurienes tas visērtāk va​rētu novērot mūsu māju. neizlaižot no acīm ieeju?

— Vietas pietiek, — es atrūcu. — Te stūris, tur stūris, te veikals, tur veikals, te durvis, tur durvis.

Kā lai viņu atrod?

— Nedomāju, ka tas būs tik grūti. Vispirms novelc, protams, domās, taisnes no mūsu parādes durvīm uz visām pieminētajām vietām. Skaidrs, ka novērotājam skatu nekas nedrīkst aizsegt.

Tādējādi ar vienkāršas ģeometrijas palīdzību mēs atradīsim visas tās vielas, kas apmierina šo vajadzību. Un kādā no tām būs arī vinš. Sāksim pārbaudīt. Darīsim visu metodiski un no šejienes, kur patlaban atrodamies.

Labi nesaklausījis drauga pēdējos vārdus, es pasniedzos pēc durvju roktura, bet Kronbergs izrādījās veiklāks. Sagrābis ma​nu roku, vinš pikti iešnāca ausī.

— Kurls esi, vai? Pieslēdzies, draudziņ! Kāpēc mēs sēžam Ccpelīna mašīnā, ko? Tāpēc, ka te mūs ir ievērojami grūtāk atklāt. Varam novērot, paši paliekot neredzami. Kad lija, nekas jāpaskaidro nebija, bet, tiklīdz mākoni izklīda, tu izrādījies kā no gaisa nokritis. Sēdi un vēro!

— Bet vinš var rīkoties tāpat kā mēs, — es iebildu.

— Var, bet nerīkosies, jo vina situācija nav mūsēja. Pirmām kārtām mēs stāvam uz Ausekļa ielas, bet viņam, lai būtu izpildāmi noteikumi, kurus nule minēju, mašīna jānovieto uz Vidus ielas. Bet paskaties — tur ir tikai divi automobili.

Pavēries pa kreisi, biju spiests atzīt, ka draugam taisnība. Agrāk visu marku braucamie jebkurā diennakts stundā bija tik loti sablīvējušies cits pie cita, ka izspraukties šai rindai cauri, ar mēteļa stūri neaizķerot kāda spogulīti, nebija ko domāt. Bet tagad, droši vien, kopš sākās apkārtējo namu masveida remonts, iedzīvotāji ar visām automašīnām pārvākušies uz citām dzīvesvietām. Skaidrs, ka, klajā vietā

dirnot automobilī stundu pēc stundas, pats par sevi tas pievērstu uzmanību.

— Pilnīgi iespējams, ka mašīna vinu gaida kādā škērsielinā, bet par slēpni šis tips to neizmantos, — Kronbergs piebilda, un es, apliecinot, ka esmu sapratis, palocīju galvu.

Vismaz piecpadsmit minūtes, nebilstot ne vārda, mēs cieši vērojām apkārtējos namus, kokus, iebraucamo vārtu tumšās mutes, ielu stūrus, katru cik necik piemērotu vietu, kas novērotājam noderētu par slēpni, taču bez panākumiem. Kad no mūsu vietas visi iespējamie kakti bija pārlūkoti vismaz reizes trīs, Valts iegrieza automašīnu nākamajā škērsielinā, apmeta līkumu un apturēja uz paša stūra. Ja mūsu mājas novērošanai būtu jāizvēlas visērtākā vieta, tad ideālāku par to, kur mēs patlaban atradāmies, atrast nevarētu. Parādes durvis kā uz delnas, tāpat — mūsu dzīvokļa logi. Mīnuss, un pie tam pamatīgs, joprojām bija tas pats drauga pieminētais — mūsu apbružātais volvo ieliņā bija vienīgā automašīna. Arī cilvēkus te neredzēja, tikai vientuļš, salēkškētā mētelī ietinies bomzis sēdēja uz otrādi apgriezta, kaļķiem notraipīta mūrnieka spaiņa un savā nodabā kaut ko ēda. Līdzās viņam gulēja krietni vien piebāzts maiss.

Netīrā seja un melnās rokas, kas turēja kaut ko maizes riecienam līdzīgu, bija tik derdzīgas, ka es nodrebējis steigšus novērsos. Bet cilvēka redze un domāšana kārtējo reizi pierādīja savu saistību.

Dīvaino saistību, jo redzēto saprāts papildina nevis tūdaļ, bet pēc laika. Ar mani tā jau dažkārt bija noticis. Arī šoreiz. Kāda detaļa, kaut kas tāds, ko acs gan bija fiksējusi, bet saprāts nespēja aptvert, lika man pārvarēt riebumu un vēlreiz ielūkoties sabiedrības izstumtā cilvēka sejā. Un pēkšņi es to ieraudzīju!

Ieraudzīju un sa​pratu!

— Valt!

— Jā? — lūkodamies pretējā virzienā, draugs atsaucās.

— Šis bomzis…

— Kas ir ar viņu?

— Viņam… viņam uz labās nāss ir dzimumzlmīte! Paska​ties, vai tā ir tā pati?

Itin kā pārvarēdams milzīgu laiskumu, Kronbergs slinki pagriezās, viņa acis apstājās pie nosmulētā sejas, un mirkli vēlāk manas aizdomas apstiprinājās.

— Tā pati, Robert!

Nožēlojamais uz spaiņa sēdošais, vairāk graustam nekā cilvēkam līdzīgais uzkumpušais stāvs patiesībā izrādījās no​vērotājs!

XIV NODALA PA PĒDĀM Kā norunājuši — mēs ar Valtu reizē iegrimām sēdekļos. Tagad salona pustumsā neviens nespētu pazīt mūsu sejas.

— Vai vinš tevi pamanīja? — čukstus vaicāja Valts.

— Nē… Nezinu, bet man liekas, ka nē, — es ne visai pārliecinoši atbildēju. — Ja būtu pazinis, tad jau netupētu uz sava spaiņa.

— Tas čalis ir viltnieks. Labi, pagaidīsim, gan jau laiks rādīs, kas un kā. Manuprāt, vinš' mūs, ja arī ievērojis, pazinis nav. Es sēžu attālāk, bet tavu fizionomiju izdaiļo ūsinas.

Tagad jau pārmaiņus — te viens, te otrs, mēs veltījām visu savu uzmanību nepievilcīgajam cilvēkam. Viņam galvā, nosedzot pieri, bija uzbāzta pelēka, saņurcīta platmale. Likās, ka tur sēž vecs vecis, taču ar īsajiem mirkļiem, kad no cepures apakšas pavīdēja acis, bija pietiekami, lai aptvertu, ka tas ir tikai māns. Skadrs, durstīgs skatiens, tāds, kas zibenīgi fiksē detaļas un notikumus. Tāds varēja piederēt tikai gados jaunam cilvēkam.

— Ilgi jau viņš tur nedirnēs, — Kronbergs norūca. — Man tā vien niez uzlaist viņam Lāča puišus, lai pāris dienu patur pie sevis. Tomēr nepārsteigsimies — ausīs joprojām zvana tavs brī​dinājums.

— Kāds brīdinājums? — es nesapratu.

— Ka puisis, kad būs uz brīvām kājām, tiks nevis novērots, bet viņu vienkārši novāks. Ja pastāv tāda varbūtība, mums ar to jāsaskaņo sava rīcība.

Manī nekādi negribēja rimties oponenta gars.

— Draņķis paliek draņķis, — es nopurpināju. — Viens vairāk, viens mazāk… Vini, lūk, drīkst, bet mēs — ne! Ne jau mēs esam tie, kas…

— Rimsties, Robert! Pats labi zini — ja es tā rīkotos, kā iesaki, tad tieši tu būtu pirmais, kas tam pretotos!

Kronbergam, kā vienmēr, atkal bija taisnība — es tiešām tā darītu. Reizēm man likās, ka draugs mani pazīst daudz labāk par mani pašu.

Bomzis pa šo laiku bija beidzis gremot. Noslaucījis lūpas sava atbaidošā mēteļa stūrī, viņš aplaida apkārt vērīgu skatienu un, iegremdējis roku kabatā, piepeši uzmeta dīvainu kūkumu. Izskatījās, ka puisim no nepievilcīgajām pusdienām sameties nelabi, taču Kronbergs izgaisināja aizdomas.

— Viņš zvana. Iekškabatā tam glabājas mobilais telefons. Laikam nezina, kā rīkoties.

Tikai tagad es aptvēru, ka kūkumu viņš uzmetis, lai nemanīti, neizraisot aizdomas, varētu piespiest pie auss nelielo telefona kārbiņu. Spriežot pēc Kronberga degošā skatiena, viņš daudz ko dotu, lai varētu noklausīties sarunu. Tā nebija ilga — kādu ceturtdalminūti. Piepeši novērotājs izslējās, slinki piecēlās un, nolicis uz dibena savu sēdekli, iespļāva tajā. Pēc tam uzmeta plecā maisu un stīvā, nedrošā gaitā ieklunkurēja tu​vākā koka nama durvīs. Kronbergu šis fakts nepavisam neuz​trauca.

— Vai nepazudīs? — atšķirībā no viņa, es nespēju novaldīt nemieru.

— Māja nav caurstaigājama, un ārā viņš var tikt vienīgi pa to pašu ceļu kā iekšā, — draugs mierīgi atbildēja. — Šim namam nav sava pagalma.

Kā jau parasti, man nācās paļauties uz Kronberga zināšanām šajā jomā. Bet tās patiesi bija pamatīgas.

Pametis skatienu augšup, es negaidīti sajutu tādas ilgas pēc mūsu omulīgā dzīvokļa, kādas varētu izjust vienīgi ceļinieks, kas vairākus gadus bijis šķirts no dzimtās puses. Pēkšņi kaut kur netālu noklaudzēja durvis, un satrūcies es acumirklī pārsviedu skatienu uz koka māju. Pirmajā brīdī nespēju aptvert — kur jau esmu redzējis švītīgo jaunekli, kas patlaban kāpa lejup pa kāpnītēm, bet tad sapratu, ka redzētais nav vinš, bet gan… maiss! Jā! Jaunais cilvēks turēja rokā to pašu maisu, kuru vēl nesen, uzmetis uz pleca, bija nesis derdzīgais bomzis. Kad pamanīju uz nācēja labās nāss jau pazīstamo

dzimumzīmīti, izzuda pēdējās šaubas — jau kuro reizi, gluži kā hameleons pārmainījis savu ārieni, tur nāca tas pats novērotājs. Atlika tikai pabrīnīties par ātrumu un meistarību, ar kādu vinš spēja iemiesoties diametrāli pretējās personībās.

— Laikam dosies mājās… —'Kronbergs, it kā sarunādamies pats ar sevi, tikko dzirdami norūca.

— Kāpēc tu tā domā?

— Pirmkārt — instrukcijas par turpmāko rīcību ir saņemtas, vai ne? Otrkārt — iepriekšējā uzvalkā, hm… tajos kankaros, neviens par viņu sabiedriskajā transportā nepriecātos. Tu pats zini — esi izbaudījis.

Arī automašīnā kāpt tādam būtu pēdējā muļķība, tad jau labāk vispār nepārģērbties. Bet tagad — cita liela. Tātad darba diena beigusies…

Puisis bija tērpies eleganti šūtā uzvalkā. Acīmredzot tā vietā maisā tagad glabājās bomža nodriskātais apģērbs. Līdz ar ārieni bija mainījusies arī viņa gaita — no stīvas uz vieglu, atsperīgu soli un brīvām, nepiespiestām kustībām. Droši vien no viņa varētu iznākt tīri ciešams aktieris, ja pārģērbšanās talants būtu vienīgais, ko pieprasa skatuves māksla. Pagājis cieši garām mūsu volvo, puisis nogriezās uz Vidus un pēc tam — Vīlandes ielu.

— Tā taču ir vienvirziena, Valt! — es iesaucos. — Mēs viņu izlaidīsim no acīm!

— Neizlaidīsim, — draugs attrauca un vienā mierā aizkūpināja cigareti. — Puisim rokā bija automobiļa atslēgas.

— Vēl jo vairāk!

— Nomierinies, Robert! Vinš taču būs spiests braukt uz mūsu pusi — pats teici, ka iela ir vienvirziena. Bet mūsu volvo, tas ir kā āmen baznīcā, viņš ir nofiksējis. Ja parādīsimies pirms laika, vari uzskatīt, ka visi mūsu pūliņi vējā. Pacietībai, draugs, protams, ja tā piemīt, ir lielas priekšrocības tieši šādos gadījumos.

Par spīti nomierinošajam tonim, es pamanīju, ka Kronbergs tomēr nervozē. Šis dvēseles stāvoklis gan izpaudās vienīgi pa stūres ratu noklaudzinātajā ritmā — saraustītā un ātrā. Piepeši es saspringu — gar stūri izpeldēja spilgti sarkans skorpio. Diemžēl šofera vietā sēdēja tikpat uzkrītoši kā braucamais krāsota blondīne. Vēl pēc brītiņa parādījās pelnu pelēks opelis, loti līdzīgs mūsējam. Pietika acu uzmetiena, lai caur sānu stiklu pazītu mūsu novērotāja nedaudz uzpūtīgo ģīmi. Kronbergs pagaidīja, kamēr tas pārbrauc pāri krustojumam, un tad līgani izkustināja Ceploņa braucamo no vietas. Jāatzīst, ka man šī pārtapšana no medījuma pēdu dzinējā krietni vien bija uzlabojusi omu un — ko tur slēpt — cēlusi arī pašapziņu.

Valts pārzināja visas izsekošanas nianses, mācēja prognozēt priekšā braucošā rīcību, kā arī notikumus uz ielas braucamās daļas. Pie krustojuma viņš nekad nenokavējās un, lai gan sekoja ar divu mašīnu atstarpi, ne mirkli neizlaida opeli no redzeslauka. Kad, pārbraukuši pāri Vanšu tiltam, no Kalnciema ielas nogriezāmies pa labi, manī sāka mosties aizdomas. Jau pazīstamajā liepu alejā Valts vēl vairāk samazināja ātrumu, līdz atstarpe starp mums un pelēko automobili sasniedza kādus septiņdesmit metrus. Neko citu nevarēja darīt, jo, tāpat kā iepriekšējā reizē, šajā ielā transporta līdzekļu tikpat kā nebija. Manas aizdomas neapstiprinājās, jo puisis pabrauca garām ie​liņai, kurā atradās pamestais nams.

— Man bija ienācis prātā, ka šis ložņa ir ari tas pats nezināmais labdaris, kas mūs iznesa cauri, — es atzinos.

Kronbergs pakratīja galvu.

— Tas bija vecāks. Drēbes var uzvilkt vai novilkt, bet no vecas balss jaunu neizspiedīsi. Nododošā pieskaņa tāpat paliks. Tas tikai vilkam pa spēkam — aiziet, lai pārkal rīkli.

Opelis nogriezās nākamajā šķērsielā, un šis fakts tagad jau darīja Valtu uzmanīgu.

— Iespējams, ka tu nemaz neesi bijis savos spriedumos pārāk tālu no patiesības, ļa tikai tā nav sagadīšanās, tad arī šī vieta ir loti aizdomīga. Nāksies nobremzēt. Tikai nekāp ārā, vinš var gaidīt aiz stūra, lai pārbaudītu — vai nopakaļ nevelkas aste.

Kronbergs ar izslēgtu motoru, lēnam un nedzirdami pieripoja pie krustojuma, un tieši laikā, lai pagūtu ieraudzīt, kā divas mājas tālāk pelēka mašīna nozūd zaļos augstos vārtos. Es saskatīju pusmūža

vīrieti, kas, pabāzis spraugā galvu, pārlaida apkārtnei ašu skatienu. Tad vārti aizvērās, un līdz mums atlidoja spalgs aizšautas bultas klakšķis.

Draugs apmierināti saberzēja rokas.

— Tas nu ir padarīts. Interesanti būtu noskaidrot — kas tur dzīvo, vai ne? Līdz naktij, tas ir — nākamajam uzdevumam vēl tālu, un kā būtu, ja, to izmantojot, mēs iegrieztos kādā no tuvākajām mājām.

Iztaujāsim… vai kāds šajā rajonā nepārdod namīpašumu, bet galvenais — zemi. Tikai ne vārda par to, kas patiesībā mūs atvedis uz šejieni. Esam mākleri, kas darbojas sava pasūtītāja interesēs, saprati? Bet pasūtītājs… lai tas būtu… teiksim…

— No Zviedrijas, — es iestarpināju, un iesmējies Kronbergs palocīja galvu.

— Labi, no Zviedrijas. Pārbaudi savas ūsas, un kāpjam laukā.

Valts, kā jau minēju, noteikti pārzināja visdažādākos izsekošanas aspektus nebūt ne sliktāk par mūsu pašreizējo medījumu. Protams, ar balto spieķi rokā un zaļajām brillēm uz deguna absurdi būtu izlikties par mākleri. Tā vietā draugs vienkārši ierāvās apkaklē, garais augums tādējādi sarāvās ievērojami mazāks, bet vaibsti ieguva citu formu. Kronbergs pārvaldīja sejas muskulatūru tik pilnīgi, kā neesmu redzējis nevienu. Jāteic, ka, pirms vinu sastapu, es nemaz nenojautu, cik snaudošu, it kā nevajadzīgu, cilvēka gribai nepakļāvīgu mus- kulīšu ir sejā. Bet izrādījās, ka tā ir tikai šķietamība — mērķtiecīgi trenējot, tie cits pēc cita sāk pakļauties gribai, tādējādi ļaujot pēc vajadzības mainīt vaibstus līdz nepazīšanai. Kron​bergs jau pastiepās pēc roktura, kad, piesardzības mudināts, es ieteicos: — Varbūt pabrauksim vēl uz priekšu. Ja vinš sadomās atgriezties, mūsu brūnais volvo var izraisīt aizdomas.

— Tev taisnība, — Kronbergs pamāja. — Laikam sāku nogurt, — viņš atzinās. Šie vārdi nekā nesaderējās ar to spēcīgo, nenogurdināmo Valtu Kronbergu, kādu pazinu no iepazīšanās līdz šai dienai.

Pat dzelzs kļūst nestipra, ja to loka vairākkārt, un, iespējams, ka tā bija noticis arī ar manu draugu.

Iedarbinājis motoru, viņš šķērsoja krustojumu un metrus piecdesmit tālāk nogriezās trešajā šķērsielā.

Tā izrādījās ārkārtīgi šaura un gandrīz tikpat piemēslota kā iela, kurā atradās pamestais nams. Pat mājas te likās piemērojušās apkārtnes pagrimumam — satrunējuši, ar zaļu sūnu klāti, izgāzušies žogi, nezālēm aizauguši dārzi, bet nami vairāk atgādināja slinka saimnieka suņubūdas nekā cilvēku mitekļus. Izrādījās, ka zaļais žogs, aiz kura tagad slēpās pelēkais opelis, ieskauj krietnu zemes gabalu. Arī otrā pusē žogs slējās tikpat augsts un nepieejams kā ielas malā. Uz šā fona pelēkā koka blakus- mājele ar izdrupušo sarkano skursteni un maziņo, pagalam aizlaisto dārzu likās divtik nabadzīga. Grūtsirdība šķita noraugāmies uz mums ar tās tumšo logu stiklotajām acīm.

Atstājuši savu braucamo izdangātā ce|a sākumā, nosoļojam labu gabalu uz priekšu cerībā kādu sastapt. Diemžēl šī vieta izskatījās ne tikai nožēlojami, bet arī vientulīgi — ne braucēja, ne gājēja. Diez vai Rīgā vēl bija atrodams cits tāds rajons, kur vienuviet būtu saspiedušies nabadzīgākie privātmāju īpašnieki. Bet varbūt visvairāk nolaidušies? Tikai reti kurš dārzs varēja lepoties ar kaut pāris uzraktām vagām, bet ieraudzīt puku dobi te nebija, ko domāt. Visīstākais Sūnu ciems. īsā rudens diena jau gāja uz beigām, un šur tur logos iedegās gaisma.

— Pati piemērotākā vieta man liekas tur tas grausts, — Kronbergs pamāja uz zemnīcai līdzīgu mājeli ar izdrupušu skursteni. Itin kā kautrēdamās no turīga kaimiņa, tā slēpās nezālēs un nekoptajos ogu krūmos.

— Jā, — es piekritu. — Tā atrodas tieši līdzās zaļajam žogam, un, ja veiksies, varbūt mums izdodas atrast kādu škirbiņu…

— Izmet no galvas. Tur var būt novērošanas aparatūra. Kas notiks, ja mēs parādīsimies uz ekrāna?

— Tev sāk rēgoties, Valt! Kam vajadzīga šī miskaste?

Kronbergs pameta uz manu pusi ironisku skatienu un dus​mīgi norūca: — Protams, protams, zaglim pati ērtākā iekļūšana ir pa parādes durvīm, turklāt iepriekš brīdinot savu upuri, vai ne? Būdā gul suns, otrā — sargs, bet gan logs par sevi parūpēsies, tā ja? Taisni otrādi,

draudziņ! Ja aiz za|ā žoga notiek kaut kas, par ko svešs nedrīkst zināt, tad visvairāk tiks nodrošināta tieši aizmugure — šī te puse. Protams, nav likuma bez izņēmuma. Lai to noskaidrotu, iesim iepazīties ar tās nepievilcīgās mājeles iemītniekiem. Ja kāds kaut ko var pastāstīt par tiem, aiz žoga, tad kaimiņš ir pats piemērotākais. Turklāt, redzi? Vina ābelei zars karājas sētas otrā pusē, tātad būtu jāzina, kam tiek dala no ražas… Ejam!

Sašķiebušies vārtiņi karājās vienā eņģē, un tā pati nočīkstēja tik griezīgi, ka gandrīz ausis aizkrita.

Tālākais ce|š veda pa cieti nomīdītu taciņu līdz pat durvīm. Tās izrādījās tikai nedaudz labākā stāvoklī par vārtiņiem. Protams, kā jau tiku gaidījis — no zvana te nebija ne miņas. Logā nespodri blāvoja gaisma.

Cauri rūtij, uz kuras gūlās vismaz pāris gadu veci kvēpi, neko saskatīt nevarēja. Kronbergs pieliecās pie atslēgas cauruma un ieklausījās. No iekšpuses neatlidoja ne skaņa, tikai vējš čabinājās netālu augošā ozola brūni sažuvušajās lapās. Man drauga vilcināšanās šķita lieka, un neizturējis es diezgan skali nočukstēju: — Klauvē taču!

Valts izslējās un, pametis uz mani nosodošu skatienu, paklausīja. Izlodzījušās durvis uz viņa pirkstu kauliņu piesitieniem atsaucās ar pārsteidzoši spalgu skaņu. Tā nebija vēl paguvusi izgaist pagalma dziļumā, kad rokturis noslīga un spraugā pabāzās seja, krunkaina kā sažuvis ābols.

— Ko vajag?

Spriežot pēc balss, mūsu priekšā stāvēja sieviete. Nekā citādi to noteikt nebūtu iespējams, jo nelielais augums tinās rū- totā flaneļa segā.

Pieklājīgi palocījies, it kā nemanītu nelaipno uzņemšanu, Valts sacīja: — Labvakar! Atvainojiet par traucējumu. Mēs jūsu rajonā meklējam kādu pārdodamu īpašumu.

Zemi kopā ar namīpašumu vai arī bez tā. Būsim pateicīgi, ja kaut ko pastāstīsiet. Droši vien šeit dzīvojat pietiekami ilgi, lai zinātu par saviem kaimiņiem visu. Mēs samaksāsim!

Pēdējā piebilde acumirklī atdzīvināja sažuvušos vaibstus. Blāvajās acīs ielija mirdzums, un krunkainā mute pavērās.

— Jums nāksies pagaidīt. Es saģērbšos.

— Labi, — Valts piekrītoši palocīja galvu, un durvis atkal aizvērās.

Ar katru brīdi kļuva aizvien tumšāks. Zaļais žogs tagad izskatījās melns un sāka zaudēt savas agrāk tik noteiktās aprises. Tumši violetajās debesīs cita pēc citas iedegās zvaigznes. Beidzot durvis no jauna atdarījās, un tā pati balss aicināja: — Varat ienākt!

Izrādījās, es tomēr biju kļūdījies. Iepriekš flaneļa segā ievīs- tījusies nenosakāmā dzimuma būtne tagad bija tērpta vīriešu biksēs un kreklā. Un, lai gan balss nebija zaudējusi savu sievišķīgā spiedzīguma pieskanu, neapšaubāmi tas bija vīrietis! Viņš ieveda mūs ārkārtīgi nolaistā istabiņā ar zemiem griestiem un, apsēdinājis izļodzītos krēslos, izvilka no litra burkas pusizsmēķētas cigaretes galu. Iespraudis to lūpās, nogaidoši pavērās vispirms manī, tad Kronbergā. Valts, sapratis mājienu, uzšķīla uguni.

Piesmēķējis saimnieks atmeta no pieres sirmu matu šķipsnu un sacīja: — Jau četrdesmit gadu.

Dīvainais teikums izraisīja aizdomas, ka vecim ar galvu kaut kas nav kārtībā. Taču Valts tūdaļ tās izgaisināja: — Tad mums ir paveicies. Ja dzīvojat šeit tik ilgi, jums noteikti jāpazīst lielākā dala kaimiņu, un diez vai kāds būs slēpis, ja tam ir nodoms pārdot māju. Māju un zemi. — Draugs izvilka cigaretes un aizsmēķējis, plaušās neievelkot, izpūta iezilga​nu dūmu mākoni. Šī bija tā retā reize, kad tabakas dūmi mani nevis uzbudināja, bet — gluži pretēji — nomierināja.

Iemesls bija gaužām vienkāršs — tie pārmāca šķebīgo smaku, ar kuru māja bija piesūkusies līdz pat pamatiem. Neapšaubāmi, tā bija pa pusei sapuvusi, brants saēsta. Gadiem uzņēmusi sevī gan nemazgātas veļas dvaku, gan daždažādu ēdienu izgarojumus un tagad, nespēdama to visu paturēt, gluži kā izelpojot —

porcijām vien atdeva atpakaļ dzīvokļa gaisam. Remontu nams nebija redzējis gadiem, un kāds tur brīnums, ja nu katra šķirba izdalīja uzkrāto indi.

Vecis, kura seja papildināja balsi, jo tajā jautās, gan dzi|o grumbu nedaudz izķēmoti, bet sievišķīgi vaibsti, klusēja. Valts nemierīgi sagrozījās, lai vinu mazliet uzmundrinātu, bet tas nebija vajadzīgs.

Pacēlis blāvās acis, saimnieks burtiski vienā elpas vilcienā, bez pauzēm nobēra: — Es te galvā paskaitīju: Bērziņš, Filipovs, Kārlis Jansons, Priede un vēl tas Grūbe. Nē, neviens pat ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka gribētu pārdot. Mēs te visi esam iesūnojuši, — stāstītāja plānās lūpas savilkās šķībā grimasē, kurai laikam bija jāizrāda smaids, — tā kā diez vai spēšu jums ko līdzēt.

Padomājiet pats — te jau vieni veči palikuši. Ko pārdodot saņemsim vietā? Dzīvokli, vai ne? Bet kam mums tas, ko? Privātie! Smiekli nāk pat kaķim. Ūdensvads čupā — maksā ragā. Tagad taču demokrātija.

Zinām to privatizāciju! Nogrūst atbildību — lūk, tās īstais vārds. Un kāds velns to izdomājis! Bet te viss savs. Lai nav ar šiku, bet paša. Aka nav atkarīga ne no kaimiņa, ne kāda tur birokrāta! Tāpat — sūdi. Kad aleja pilna — pats izvedu.

— Jūs teicāt — veči. Bet tur — aiz mājas? Aiz tā za|ā žoga? Tādu uzsliet večiem nebūtu pa spēkam.

Kas tur dzīvo?

Namatēvs paraustīja plecus.

— Nezinu.

Kronbergs uzmeta viņam izsmejošu skatienu.

— Četrdesmit gadu līdzās…

— Nudien, nezinu, — vecais vīrs tagad izskatījās samulsis. — Tas gruntsgabals agrāk piederēja Fricim. Kad viņš atdeva Dievam dvēseli, uzradās kāds mantinieks, bet vienīgi — lai pārdotu. Mēs te neviens nezinām, kas īsti to nopircis. Tikai kādā jaukā rītā ieraudzījām Friča mājokli apjoztu ar to zaļo sētu. Pēc tam — baļķi pa baļķim vien veco būdu nojauca, bet — ko uzcēla vietā, nav zināms. Žogs priekšā.

— Ūja, — Kronbergs neticīgi nogrozīja galvu. — Pietiek uz​rausties jūsu ābelē…

— Man jau sen nav tie gadi. Reiz gan, atzīšos, gribēju pa šķirbinu palūrēt, taču neatradu pat milimetra platumā. Toties pēc pāris minūtēm atskanēja balss: "Kur lien, vecais!" Es tā notrūkos, ka kopš tās dienas uz to pusi kāju nesperu. Bet, manuprāt, viņi uzcēluši garāžu. Esmu redzējis tur iebraucam mašīnas, reizēm — vairākas. Varbūt labo. Serviss, kā tagad sauc remontdarbnīcu. Garāžai jumts ir krietni zemāks neka mājai, un varbūt tāpēc neko nevar saskatīt.

— Bet cilvēki? Jaunais saimnieks nav nācis iepazīties?

Vecais tikai atmeta ar roku.

— Zinu vienīgi to, ka tur mitinās nelatvieši.

Kronbergs izbrīnījās.

— Bet kas tad? Un kā vispār var atšķirt, ja jau neesat ne ar vienu runājis?

— Gaužām vienkārši, jaunais cilvēk. Lai gan runājis neesmu, toties dzirdējis un redzējis gan. Tur apgrozās tādi kā mongoli, kā ķīnieši. Vārdu sakot — dzeltenie. Buldurē tā, ka kristīgs cilvēks neko nevar saprast!

XV NODALA NEGAIDĪTS VĀRDS Kronbergu šī zina nez kāpēc ieinteresēja, un es sapratu — grūti nāksies iztaujāt veco, lai neizraisītu aizdomas. Taču Valts prata savērpt sarunu tā, lai jautājumi un atbildes it kā paši par sevi izrietētu cits no cita.

— M… jā, — saņēmis saujā zodu, vinš nomurmināja. — Veči nepārdod, bet tie — aiz žoga — buldurē nesaprotamā mēlē. Ko darīsim? — vinš pagriezās pret mani.

— Jāiet un jāpamēģina sazināties krievu valodā. To pat čukči prot.

Namatēvs pašūpoja galvu.

— Neizdosies, es jums saku.

— Kāpēc? — Valts uzrāva uzacis.

— Bērziņš, viņš dzīvo akurāt aiz manis, reiz tur iegriezās. Neatminos, kāpēc, bet laikam jau kaut ko bija ievajadzējies. Aizgāja un gandrīz dabūja lodi vēderā!

— Nu gan!

— Varbūt par stipru izteicos, bet, kad viņš piezvanījis, vārti atdarījušies, un vīrs apsardzes formā nopētījis šo no galvas līdz kājām. Tad uzsitis pa pistoles maksti un ieteicis vākties, cik veikli kājas nesot.

— Tad tur nav darbnīca. Darbnīcā katrs klients ir gaidīts. Es neticu, ka šim Bērziņam viņa vajadzība bijusi uzrakstīta uz pieres, ja, pat nepajautājot — ko vajag, tam ieteica vākties. Bet pasūtītāju šis zemes gabals noteikti apmierinātu, — drošs paliek drošs, draugs iestarpināja. — Un kā būtu, ja mēs palūgtu aiziet uz turieni jūs? Kaimiņi tomēr…

Vecais vīrs saviebās un saka vēcināt rokas, gluži kā atgaiņā​damies no uzmācīgu mušu bara.

— Es turp neiešu! Man pietika ar to reizi! kā sažuvušajā sejā, tā sievišķīgajā balsī jautās neslēpts izbīlis.

Bija redzams, ka pat papildus atlīdzībai nebūs pa spēkam piespiest viņu doties uz turieni vēlreiz.

Kopā ar faktu, ka mūsu novērotājs bija iebraucis tieši tur, veča reakcija šķita apstiprinām, ka esam uzdūrušies kādam stingri sargātam noslēpumam. Pat nezinot, cik pamatots šāds secinājums, es jutu, ka manā zemapziņā rodas instinktīva nepatika pret šo vietu.

— Jūs dzīvojat viens? — Kronbergs negaidīti mainīja tematu, un, dziļi ievilcis dūmus, namatēvs palocīja galvu. Diem​žēl, pretēji gaidītajam, neko tuvāk paskaidrot pat netaisījās.

Jāatzīstas, es vairījos skatīties apkārt, baidīdamies, ka mana sejas izteiksme varētu saimnieku aizvainot. Pietika ar visu raksturojošo smaku. Bija skaidrs, ka pastāvīgās vientulības izraisītā vienaldzība gan pret apkārtni, gan pret sevi pašu bija padarījusi šo veci par tādu kā eksistējošu gaļas gabalu, kura intereses tālāk par cigareti un dienišķās maizes kumosu snieg​ties vairs nespēj.

— Divas ielas uz Rīgas pusi, — Valts teica, — mēs uzduramies pamestai mājai. Tai bija aiznagloti logi. Varbūt zināt — tas nav tālu?

— Zinu.

— Kam tā pieder?

— Nevienam. Agrāk tur mitinājās trīs krievu ģimenes. Pēc neatkarības atgūšanas aizbrauca atpakaļ.

Pie mums klīda baumas, ka viņi strādājuši čekā, bet var jau būt, ka pļāpas vien ir. Lūk, to gan jūs varētu piedāvāt savam… savam klientam.

— Bet zeme? Kam tā pieder?

— Es jau teicu, ka par to neko nezinu. Tāpat par namu. Mēs te reiz pat sastrīdējāmies — es teicu, ka nams celts padomju laikā, bet Jansonu Kārlis apgalvoja, ka Ulmaņa. Kārļa Ulmaņa. Kopš šie aizbrauca, tur neviens nedzīvo.

— Bet varbūt kāds, teiksim, dzērājs to izmanto par naktsmītni? Tagad bezpajumtniekus var sastapt uz katra stūra.

— Šaubos gan. Par šo vietu klīst nelabas baumas, it kā tur kāds nogalināts un tagad spokojoties..Pat tie mongoli, pats redzēju, kaut ko buldurēdami, rādīja uz to ar pirkstiem. Izskatījās, ka viens no viņiem — tāds resnis, dikti gribēja pievākt sev. Bet tālāk par plātīšanos acīmredzot nav tikuši, jo līdz šim tur ne kāds strādā, ne dzīvo. Tas grausts bez remonta nav nekam derīgs.

Man tik tikko nepaspruka, ka šis nav par matu labāks, taču laikus savaldījos. Bija redzams, ka neko vairāk no veča neuzzināsim, un, atstājis uz galda malas nupat aizsākto cigarešu paciņu, Valts piecēlās.

Bet, kad līdzās tai nogūla pieclatu banknote, vecais pavisam atdzīvojās. Cik laipni mācēdams, pateicies, vinš izvadīja mūs pa durvīm. Es atviegloti uzelpoju, kad beidzot tās aizdarījās. Lai gan svaigais gaiss piepildīja plaušas, diemžēl smaka no atmiņas pilnīgi izvēdinājās tikai pēc vairā​kām dienām.

Pa mūsu sarunas laiku ārā bija iestājusies tumsa. Te bija tāpat kā laukos, kur kaimiņu dzīvojamās mājas uzrāda tikai vientuļa uguntiņa kādā logā. It kā uzsverot šo iespaidu, apkārtnē valdīja pilsētai neraksturīgs klusums, kuru pārtrauca tikai tālīnas suņa rejas. Za|a žoga pusē viss griina melnā tumsā. Taču, ieskatījies vērīgāk, tā augšmalā pamanīju gaišāku svītru. Neapšaubāmi, to radīja aiz sētas degoša spuldze vai arī mašī​nas starmešu atspulgs. Bet viens bija skaidrs — tur ir cilvēki.

— Ko darīsim? — es čukstus vaicāju.

— Brauksim mājās… Pie Grosbergas, — viņš tikpat klusi atbildēja. — Mums priekšā nakts ekspedīcija. Jāsagatavojas.

Es pavisam biju aizmirsis par drauga ieplānoto izlūkgājienu uz Felicitas Kreses namu. Cerēdams uzzināt par viņa nodo​miem kaut ko vairāk, jautāju: — Līdz šim nevaru aptvert — ko tu tur ceri atrast?

Pat tumsā pamanīju, ka Kronbergs parausta plecus.

— Bet es — saprotami paskaidrot. Jutu, ka tā glabā kādu noslēpumu. Vientuļa, skaista sieviete, nauda, kuras viņai nestrādājot tomēr netrūkst, paralizētais tēvs, sarunas ar vārdnīcas palīdzību, nelieli, tomēr meli… Tas viss kopā veido manu pārliecību, bet tajā pašā laikā kaut ko noteiktu apgalvot joprojām nav iespējams. Tātad — jāstrādā, tad arī būs rezultāti. Taču, zvilnot atpūtas krēslā, var iedzīvoties vienīgi šoferu vidū izplatītākajā slimībā…

Cepelīna brūnais volvo pilnīgi saplūda ar nakts melnumu, un, ja lakotajā virsbūvē nebūtu atspīdējis izdilušā mēness sirpis, mēs uzskrietu mašīnai tieši virsū. Kad motors ierūcās, Valts, negaidīdams, kamēr tas iesils, atpakaļgaitā izbrauca alejā un pa viņam vien zināmiem ceļiem nepilnas ceturtdaļ​stundas laikā bija galā.

Grosberga mtis sagaidīja ar platu smaidu un… ābolu pankūkām! Droši vien tas, kas šeit bija norisinājies- , viņas uztverē šķita īsts varoņdarbs, jo, neslēpdama lepnumu, vecenīte pa​vēstīja: — Tikai, pateicoties jums, Robert, es tās nogaršoju! Ābolu pankūkas! Kas to būtu domājis! Nekad, pat izsalkumā, nebiju to darījusi, un — še tev! Toties tagad gan varu droši teikt — esmu bijusi mulke! Tās izrādījās ne tik vien garšīgas, bet pat loti gardas. Necerēti! — vina starot staroja. — Bet stāstiet — kur bijāt, ko darījāt? Vai novērotāju redzējāt?

— Redzējām, redzējām, — vilkdams nost mēteli, Kronbergs iemeta aci virtuvē. — Smarža akurāt kā tavējām, Robi.

Ievilcis nāsīs aromātu, biju spiests apstiprināt.

— Pilnīgi. Droši vien pielikāt šķipsniņu kanēļa, vai ne? Bet varbūt arī… — lai pārliecinātos, vēlreiz paošņāju no plīts pu​ses nākošās smaržas, — arī saberztu citrona miziņu?

— Ir vienu, ir otru, — namamāte palocīja galvu. — Bet nu laiks manu darbu arī novērtēt. Lūdzu pie galda! Ēdiet un stās​tiet! Es degu nepacietībā!

Grosberga tagad jau nemaz neatgādināja to vecuma un likteņa triecienu saliekto būtni, kādu ieraudzījām pirmajā reizē. Viņa kūsāt kūsāja no enerģijas pārpilnības. Šķita kā gādīga māte, kas sagaida no darba mīļotos dēlus. Jāatzīstas, es, pats nemanot, biju sācis justies daudz brīvāk nekā agrāk, un tas, ko vēl pusi dienas iepriekš uztvēru kā veselu problēmu, tagad likās pats par sevi saprotams.

Droši vien ar Valtu notika kaut kas līdzīgs, jo, palūdzis atļauju piezvanīt, viņš vīzdegunīgā kārtā uz veselām piecām minūtēm nozuda saimnieces istabā. Mēs šo laiku pavadījām, dzerdami kafiju un tērzēdami par mūsu valsts nākotni, tagadni un pagātni. Pārradies Valts atvainojās.

— Piesūtīto sarunu rēķinu, protams, apmaksāsim mēs. Neprotestējiet, es vienkārši jūs sagatavoju tam, ka tālruni mums var ievajadzēties biežāk nekā domājat. — Un, vairs nekavēdamies, kā īsts degustators — izgaršodams katru kumosu, novērtēja saimnieces cepumu, atzinīgi palocīdams galvu. — Gluži kā mājās. Roberts šajā zinā ir mana vērtējuma etalons, jo labāku speciālistu ābolu pankūkās par vinu nezinu. Pankūkas uz goda! Atzīšos, ka arī mani vinš ir pieradinājis. Agrāk, gluži tāpat kā jūs, Grosbergas kundze, es tām virsū neskatījos. Bet ta​gad pie lietas. Kas jauns Kreses mājā?

— Galīgi nekas. Tie paši cilvēki — dārznieks, apkopēja un medmāsa. Sveši nav rādījušies.

Tad pretstatam, turklāt izsmīdinādams namamāti, Kronbergs aprakstīja savu iepazīšanos ar Stefāniju Kovarsku. Bet, kad saruna pārslēdzās uz novērotāju, vina izsekošanu, bet vēl vēlāk — uz zaļā žoga aizsegto īpašumu, kurā saimnieko dzel- tensejainie tipi, vina kļuva nopietna.

— Izklausās aizdomīgi, — Ģrosberga atzina. — Bet jūs vēl neesat pastāstījuši par apcietinātajiem.

Par pratināšanu. Kā vini izturas?

— Visi visu noliedz. Visu, izņemot savus kontaktus ar kādu Georgu Krāmeru, kas izmaksājis atlīdzību par sniegtajiem pa​kalpojumiem.

— Strupceļš?

— Nu, nē! — Kronbergs enerģiski pakratīja galvu. — Ir nedomājam mest plinti krūmos. Šī lieta tieši skar mūs. Bet, ja neizdevās vienā vietā, pamēģināsim citā. Tāpēc šonakt dosimies ekspedīcijā uz Felicitas māju.

Jebkura cita sieviete uz šādu paziņojumu droši vien reaģētu ar izbīlī plati ieplestām acīm, un sekotu virkne visdažādāko brīdinājumu. Bet Grosberga bija cita kaluma. Pirmām kārtām izteikusi nožēlu, ka gadu dēl nevar doties mums līdzi, īsti profesionāli iztaujāja par plāna praktisko pusi. Kā nemanīti iekļūt iekšā un ko darīt, lai netiktu pārsteigti. Mana drauga paskaidrojumi vinu apmierināja. Bet argumentus, kurus vinš minēja par labu šādai rīcībai, Grosberga komentēja tā: — Faktu nav, taču pārliecība ir. Kāds izriet secinājums? Ja pārliecība ir, tad ari fakti būs.

— Precīzāk pateikt nevar, — Kronbergs atzina un atvainojies piecēlās. — Man ir darīšanas. Būšu atpakaļ apmēram pēc stundas vai pusotras.

— Kurp dosies?

— Jāsadabū nakts gājienam nepieciešamais ekipējums. Ja vēlies, brauc līdzi.

— Labāk palasīšu, — es atteicos. — Protams, ja mana klāt​būtne ir nepieciešama, tad…

— Nav. Gaidi mani atpakaļ, tas būs tavs ieguldījums, — Kronbergs atvadoties pamāja ar roku, un pēc brīža noklau​dzēja ārdurvis.

Pateicies saimniecei par mielastu un vēlreiz uzslavējis, devos atpūsties. Mihailova grāmata mani gaidīja tajā pašā vietā, kur biju to atstājis. Lai gan, raugoties no šodienas viedokļa, aprakstītie notikumi šķita nākam no nedaudz novecojušiem fantastikas avotiem, tomēr piedzīvojums ir un paliek piedzīvojums.

Tas nespēj novecot. Tāpēc jau pēc dažiem mirkļiem tik pilnīgi iegrimu grāmatas saturā, ka aizmirsu visu ap sevi. Lasīšanai piemīt dīvainas spējas drūmu ikdienu iekrāsot gaišākos toņos vai ari galēju grūtsirdību pēkšņi pārvērst nevaldāmā jautrībā.

Kronbergs atgriezās apsolītajā laikā un parādīja man divus uzpurņiem līdzīgus respiratorus, kas atgādināja tos, kurus celtnieki lieto, strādājot putekļainās telpās vai arī izsmidzinot krāsu.

— Reizē noderēs par masku, — nolikdams respiratorus uz galda, Valts sacīja. — Pats grūtākais būs iekļūt namā. Bet tur liksim lietā šo, — vinš izvilka no kabatas plakanu, šķiltavām līdzīgu metāla kārbiņu.

— Nospiežot podziņu, pēc nepilnām desmit sekundēm katrs, kam uz sejas nebūs filtra, veselas trīs stundas iegrims dziļā un — kā man apgalvoja — veselīgā miegā. Gāze balonā ir bez krāsas un smakas. Tādējādi to nevar ne ieraudzīt, ne saost, un nav jābaidās, ka kāds nelaikā sacels trauksmi. Starp citu, šis daikts ir

īpaši piemērots mūsu vajadzībām. Mums nemaz nevajadzēs ieiet telpā, pietiks šo izvad- caurulītes galu piespiest pie atslēgas cauruma.

Mans oponenta gars lika iebilst: — Bet kur garantija, ka ierīce darbojas?

— Pirms ņemšanas es pats to pārbaudīju.

— Kā?

— Pēc izsmidzinātā sastāva un gaisa analīzes.

Es neticīgi nogrozīju galvu.

— Eksperiments, vairāk nekas. Mani tas nepārliecina.

— Tad iesaki pareizāku. — Valts sadusmojās. — Sevi, piemēram. Iemidzināšu, lai pārliecinātu, un iešu viens. Ieguvums noteikti būs — nebojāšu sev nervus ar kādu tur ņaudētāju. Kāp gultā, vēl nogāzīsies, — viņš draudoši pavērsa pret mani plakano kārbiņu, un es padevos: — Labi, jau labi. Pieņemsim, ka tavs eksperiments bijis ob​jektīvs. Cikos startēsim?

— Četros, tad miegs ir visciešākais. Katram gadījumam pa​ķer līdzi ieroci.

Valta šķietami nevajadzīgā piesardzība mani izbrīnīja.

— Ar ko tad tur karosim? Ar miegā iegrimušu dāmu vai ar paralīzes pievarētu veci?

— Viss kas var atgadīties, — draugs mīklaini atteica un, kā paradis pirms iecerētas dēkas, atgūlās uz muguras, aizlika rokas aiz pakauša un aizvēra acis. — Mazliet nosnaudīšos, — vinš vēl paguva nomurmināt, un jau nākamajā mirklī dziļā un vienmērīgā elpa liecināja, ka Kronbergs aizmidzis.

Pretstatā viņam, gaidāmie notikumi bija mani satraukuši. Tagad, kad istabā uzradušās šīs dīvainās lietas, kuru uzdevums bija nodrošināt mūs pret pārsteigumiem, par miegu nebija ko domāt. Es gan vāra cerībā aizvēru acis, taču uzbudinātās fantāzijas izraisītās ainas tūdaļ pat lika tās atkal atvērt. Nezinu, kā ar citiem, bet saspringtos apstākļos man pietiek aiztaisīt plakstiņus, kad acu priekšā, nez no kurienes uzradušies, sāk dejot balti un melni plankumi. Pietiek ar nelielu iztēles devu, lai aina kļūtu dzīva. Un tad jau tālāk notikumi raisās paši no sevis, turklāt visi ar bīstamu un baigu ievirzi. Laiks likās sazvērējies pulksteņa rādītāji šķita pārvietojamies pa ciparnīcu ievērojami lēnāk nekā citkārt. Kad tieši četros Kronbergs atvēra acis, es jutos tik izvārdzis kā pēc smagā fiziskā darbā pavadītas dienas. Droši vien sejā atainojās nogurums, jo, uzmetis man skatienu, Valts iejautājās: Nevarēji aizmigt?

— Jā, — es palocīju galvu.

— Nekas, — draugs lika lietā savu dīvaino loģiku, kurai bija pa spēkam katru neiepriecinošu faktu pārvērst pretējā, kad atgriezīsimies, čučēsi kā zīdainis! Tagad pārģērbies. Fs atvedu treniņtērpus un kedas. Šaujamo uzkar padusē, piemērotas kabatas, kur ielikt, nebūs. Es paķeršu somu un šādus tādus sīkumus, kas var noderēt. Par laimi, laukā nelīst, un īpaši uztraukties par atstātajām pēdām nevajadzēs.

Turēsimies tikai zālienā. Kad atvēršu durvis, nekavējoties uzliec respiratoru. Neaizmirsti kājslaukī noberzt pēdas. Liekas, viss, — viņš, in​strukciju pabeidzot, iedrošinoši uzsmaidīja un sāka kravāties.

Pārģērbšanās man, kā jau vecam zaldātam, aizņēma ne vairāk par minūti, bet, kad, aizšņorējis otru kedu, piecēlos, Kronbergs jau bija gatavs. Biju domājis, ka mūsu viesmīlīgā saimniece vismaz jau četras stundas dus miegā, taču, atvēris durvis, izbrīnījos. Grosberga stāvēja priekšnamā vidū ar pudeli vienā un mazu mazītiņu glāzīti otrā rokā.

— Pirms kaujas parasti tiek izsniegta spirta deva. Man gan ir tikai likierītis, taču arī tas noderēs. — Iespiedusi Valtam rokā glāzīti un neklausīdamās protestos, pielēja un uzspēlēti bargā balsī pavēlēja: — Dzeriet! Uz izdošanos!

Likierītis izrādījās tik svilinošs kā piparu degvīns. Taču reizē arī neizsakāmi svētīgs. Tiklīdz dedzinošais malks sasniedza kungi, acumirklī norima nevajadzīgais uzbudinājums, un, to redzēdama, vecenīte uzplāja mums pa muguru tā, ka galvā ie- džinkstējās.

— Uz priekšu, zēni!

— Paldies, Icviņ! — Kronbergs pamāja, un, aši pagriezu​sies, vecenīte nozuda savā istabā.

Jau kāpnēs Valts piebilda: — Tieši tā man vinu aprakstīja Vīksna. Vini kopā strādājuši. Ieviņa Dreģe un Vairis Vīksna.

Nelaiķis Vīksna…

Uz ielas bija auksts. Manuprāt, pēdējās stundās termometra dzīvsudraba stabiņš bija nokrities par vairākiem grādiem un tagad atradās zem nulles. Apkārt likās tik tumšs, ka vai acī durams. Par laimi, redze sāka pielāgoties. Zvaigznes un līdz diega tievumam sadilušais mēness deva, kaut nelielu, tomēr apgaismojumu. Jau pēc minūtes tas lāva izšķirt apkārtējo priekšmetu aprises. Tās gan šķita nenoteiktas, mainīgas un sākumā lika justies neomulīgi. Taču Grosbergas liķierītis darīja brīnumus. Jebkurā citā reizē līdzīgos apstākļos es satraukti un aizdomīgi reaģētu uz katru kustību — vēja šūpotu zaru vai ēnu rotaļu, kad liekas — kāds uzmanīgi aizslīd gar mājas paksi. Bet tagad — saprāts ļāva pārmākt iztēli, lai cik paradoksāli tas skanētu — ar alkohola palīdzību! Paldies Dievam, nekur tālu iet nevajadzēja, un, lūk, jau klāt bija Felicitas Kreses žogs. Kronbergs iespieda man rokā kabatas lukturīti un pačukstēja: — Uzspīdini. Tikai turi staru pret zemi.

Es paklausīgi nospiedu podziņu. Mirkli uzzibsnījis, lukturītis nodzisa, taču ar īslaicīgo uzliesmojumu pietika, lai draugs aptvertu, kā rīkoties tālāk. Nākamajā mirklī atskanēja sauss krakškis, tad jau spēcīgāk kaut kas nobrakšķēja. Pēc tam nodunēja zeme, liecinot, ka Valts atrodas sētas viņā pusē. Noklakšķēja bulta, un draugs uzsauca: — Nāc iekšā!

Sataustījis stabu, uzmanīgi cilādams kājas balss virzienā, pēc brītiņa stāvēju viņam līdzās. Viegla čīkstoņa vēstīja, ka Kronbergs vārtiņus no jauna aizver, taču aizbīdnis šoreiz ne- noklakškēja. Tas nozīmēja, ka atkāpšanās ceļš sagatavots.

— Tagad turies cieši aiz manis! — pieliecies man pie pašas auss, Valts tikko dzirdami sacīja. — Iesim pārbaudīt, kas īsti par putnu ir šis Konrāds Laube.

— Ko? Ko tu teici?

— Konrāds Laube. Kreses pirmskāzu uzvārds bijis Laube. Šodien to paziņoja students. Kā redzi, nekā nedailskanīga tajā nevar sadzirdēt. Konrāds Laube… — drauga balss melnajā tumsā skanēja dobji, un pat pēc Grosbergas dzīvinošā liķiera glāzītes es jutu, kā pāri mugurai jau kuro reizi pārvēlas drēgns vilnis.

XVI NODALA ATRADUMS Droši vien mana pēdējā laikā jūtami pieaugusī nesavaldība bija likusi Kronbergam izspēlēt šo joku.

Skaidrs, ka apstākļos, kādos patlaban atradāmies, ne par kādu iztaujāšanu nevarēja būt ne runas. Mazākā skaņa varēja kļūt liktenīga, bet mēs paši iekulties pamatīgās nepatikšanās. Es jau grasījos kaut ko dusmīgi nopurpināt, bet tad iedomājos, ka draugs nekad tā nerīkotos, ja tam nebūtu konkrēta mērķa. Kāda? Labu brīdi domām traucēja tāds kā aizvainojums, bet tad es sapratu arī Valta laktu un smalkjūtību. Paraugs taču bija acu priekšā. Nebija šaubu, ka normālos apstākļos vina teiktais izraisītu veselu virkni manu jautājumu, kuriem pa vidu jauktos strīdīgi iebildumi un nepamatotas šaubas, tādējādi nevis veicinot problēmas atrisināšanu, bet ienesot apspriešanā kaitīgu sasprindzinājumu. Tieši tā es biju rīkojies līdz šim. Bet tagad? Vienīgais, ko varēju atļauties, bija… domāt! Klusēt un domāt! Lūk, ko draugs bija vēlējies man atgādināt. Sausa, didaktiska pamācība nekad nedotu to, ko deva šī, tik dīvainā veidā pasniegtā stunda.

Jāatzīstas, ka nemaz nebija tik viegli to pieņemt. Un tikai, kad, zogoties nopakaļ Valtam, biju izspēlējis sevī veselu pagalam pretrunīgu izjūtu gammu, varēju apsveikt sevi ar uzvaru. Un tad es teicu — paldies!

Protams, to es darīju klusībā, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kronbergs dzirdēja.

Beidzot klāt bija nams. Tas izauga mūsu priekšā kā melna, blīva un draudoša siena. Kronbergs, kas šādās dēkās nekad neizgāja bez sava daudz pieredzējušā mūķīzeru komplekta, apstājās. Šī komplekta un, protams, Valta meistarības dēl mūsu priekšā bija atdarījušās pat visciešāk noslēgtās durvis.

— Saņem lukturīti saujā un ieslēdz, — mani sasniedza tikko dzirdama pavēle.

Nezinātājam tā liktos absurda, taču, kad nospiedu slēdzi, cauri pirkstu starpām atspīdēja iesarkana gaisma. Tieši tik, lai draugs varētu rīkoties. Aizturējis elpu, ieklausījos. Namā valdīja klusums. Bet Kronbergs darbojās gar slēdzeni tik maigi un nedzirdami kā māte, pagriežot uz otriem sāniem savu slimo bērnu. Tikai, nospiežot rokturi, kaut kas tā kā noklakšķēja, bet tik klusu, ka skaņa tālāk par trim metriem noteikti nebūtu saklausāma. Priekšā paveras melna sprauga, un uzvēdīja apdzīvota mitekļa siltums.

Atcerējies instrukciju, uzmaucu sejai respiratoru. Elpot uzreiz kļuva grūtāk. Pēc tam nopakaļ Kronbergam ieslīdēju iekšā. Aiz durvīm gulēja mīksts kājslaukis, un es rūpīgi noberzu pret to rasā samirkušās zoles.

Turpat līdzās Valts darīja to pašu. Pēc tam viņš zīmīgi piebikstīja pie lukturīša, kuru es joprojām turēju rokā. Sapratis žestu, ieslēdzu to no jauna. Melnajā tumsā paša roka, caur kuras pirkstiem plūda gaisma, šķita tik nereāla un caurspīdīga, it kā piederētu būtnei no citas civilizācijas. Ne mirkli nekavēdamies, draugs devās pie tām durvīm, aiz kurām gulēja saimnieks, un pielika plakano baloniņu pie atslēgas cauruma. Atskanēja klusa šņākoņa. Pēc tam vinš to pašu atkārtoja pie visām pārējām. Pagaidījis sekundes piecpadsmit, čukstus pavēlēja: — Noņem roku!

Es paklausīju. Spilgts stars iesitās pretējā sienā, un acis pašas no sevis samiedzās. Tagad jau nekas nekavēja aplūkot apkārtni. Visdīvainākais tajā, protams, šķita mans draugs. Ar sejas aizsegu viņš atgādināja ļaunu bandītu, kas ielauzies svešā mājā, lai bez žēlastības laupītu, bet, ja kāds stātos ceļā, arī no​galinātu.

No priekšnama uz trim pusēm, neskaitot ieeju, veda četras dūms. Pirmās pa labi, kā atminējos, veda virtuvē, pa kreisi — telpā ar senlaicīgajām mēbelēm, nākamās — istabā, kur gulēja paralizētais, bet — kas atradās aiz pēdējām, mums nebija ne jausmas. Turklāt tikai tagad es iedomājos par mansardu. Man šāda tipa piebūve vienmēr atgādinājusi noliktavu vecu mantu uzglabāšanai, tikai ne dzīvošanai noderīgu vietu. Taču šoreiz nācās mansardu ņemt vērā. Felicita Krese gulēšanai varēja izvēlēties jebkuru telpu. Uz otro stāvu no priekšnama veda šauras koka kāpnes ar lakotām margām. Mājā joprojām valdīja klusums.

Pēkšņi Kronbergs izslēja gaisā pirkstu. Neizpratnē pavēros viņā, un draugs izteiksmīgi iebadīja ar to griestos. Un te es izdzirdu… Jā, tā bija klusa, klusa skaņa. Kas tas varētu būt? Iedomas svārstījās ap kaut ko nenoteiktu, bet tajā pašā laikā — loti pazīstamu. Un piepeši es sapratu — tur gul cilvēks! Elpo!

Saraustīti, varbūt skatīdams baigu sapni. Šī klusā skaņa nāca no augšienes, tātad Felicita Krese, pretēji domā​tajam, par savu naktsmītni bija izvēlējusies tieši mansardu!

Tagad mūsu priekšā atradās vēl viena problēma. Kāpnes. Kā, nesaceļot troksni, tikt pa tām augšā.

Koka kāpnes, lai cik kvalitatīvas būtu, iekštelpu sausajā gaisā pakāpeniski izžūst, līdz pienāk brīdis, kad arī vislabak būvētās ne no šā, ne tā sāk čīkstēt. To zinot, Valts vispirms pārbaudīja, viegli uzspiezdams pirmā pakāpiena vidū. Kā jau biju gaidījis, tas ieskrapškējās. Tagad draugs mainīja vietu un to pašu atkārtoja pie pašas sienas — tās, kurā bija iestiprināta kāpņu viena mala. Šeit pakāpieni izrādījās mazāk izkustējušies, un uzspiežot nekāds troksnis neatskanēja. Tad, pakāpienu pēc pakāpiena, cieši virzīdamies gar sienu, mēs uzkāpām mansardā. Lieki būtu teikt, ka lukturīti es atkal turēju cieši saspiestu plaukstā.

Augšā pletās šaurs, neliels grīdās laukumiņš, no kura uz divām pretējām pusēm veda durvis. Tagad gulētāja saraustītā elpa bija dzirdama daudz labāk, un noteikt, no kurienes tā nāk, nesagādāja nekādas grūtības. Kronbergs vēlreiz izņēma baloniņu un atkārtoja pie abām durvīm to pašu, ko apakšā. Klusa šņākoņa, piecpadsmit sekunžu pauze, un… saraustītā elpa kļuva vienmērīga un līdzena. Gandrīz vai tūlīt nācās atzīt, ka ciešais, gāzes izraisītais miegs ir daudz veselīgāks par dabisko. Vismaz pēc skaņas tā varēja spriest.

Kad nepieciešamais laiks bija pagājis, lai priekšā mums gadītos kāds pārsteigums, Kronbergs nospieda to durvju rok​turi, aiz kurām, pēc mūsu aprēķiniem, vajadzēja atrasties Felicitas Kreses gulamtelpai. Kā jau parasti, manī atkal grasījās uzliesmot pretestība — kā drīkst nakts laikā iet gulošas sievietes istabā, taču Valta pamācība izrādījās iedarbīga — klusēt un domāt! Lai gan tagad bijām droši, ka neviens mūs nedzirdēs, taču skali runāt negribējās. Valts izņēma man no rokas lukturīti un paspīdināja spraugā. Ovālais stars pārslīdēja krēsla atzveltnei, pār kuru karājās nevīžīgi pārmesta kleita, tumši sarkaniem aizkariem, kas aizsedza logu, un apstājās uz gulošas sievietes sejas. Tā bija Felicita Krese. Galva ar izlaistajiem matiem atdusējās uz sniegbalta, ar mežģīnēm rotāta spilvena.

Droši vien, lai izgaisinātu pēdējās šaubas, Kronbergs iespī- dināja baterijas staru tieši gulošās acīs, bet viņai pat plakstiņi nenotrīsēja. Bija skaidrs, ka arī lielgabala grāvienam nebūtu pa spēkam izraut dāmu no miega. Kronbergs iededza nelielu naktslampinu un iebāza šobrīd nevajadzīgo lukturīti kabatā. Tagad varējām apskatīt telpu. Tā izrādījās iegarena, ar zemākiem griestiem nekā parasti un šauru loga nišu. Pie divām sienām atradās grāmatplaukti, kurus uzlūkojot vien, man sametās nelabi. Visīstākā virtuves literatūra. Pliekanu mīlas stāstu kolekcija, aizkustinoša savā infantilismā un atrautībā no reālās dzīves.

Taču pati istabiņa bija iekārtota ar gaumi, pat pavirši novērtējot — ar dārgu gaumi. Neiedziļinoties detaļās, viss tomēr liecināja, ka šīs mājas saimniecei santīmi nav nauda. Starp dažādiem skaistiem nieciņiem, kuri katrs pats par sevi jau bija kapitāls, es pamanīju briljantu kaklarotu. Lai gan neesmu juvelieris, bet mūsu pirmās izmeklētās lietas laikā — mēs to nodēvējām par "atvērtā seifa noslēpumu", nācās saskarties ar vecām rotaslietām. Tieši toreiz es ieguvu nepieciešamās zināšanas, kas lāva atšķirt parastus stikla gabaliņus no slīpētiem dimantiem. Piedūris kaklarotai pirkstu, daudznozīmīgi pavēros draugā.

— Redzu, — cauri respiratoram Valts neskaidri norūca.

Sarāvos, bet, atcerējies, ka gulošā atrodas narkozes varā un nevar sadzirdēt, nomierinājos.

— Ko darīsim?

— Meklēsim, — Kronbergs atteica, skatīdamies apkārt un it kā nespēdams izšķirties, ar ko īsti sākt.

— Ko meklēsim?

Draugs paraustīja plecus.

— Visu, kas var ieinteresēt. Konrāda Laubes dokumentus, bet tie nav galvenais. Orientējoši tā varētu būt klade, parasta burtnīca vai pat atsevišķa lapa ar piezīmēm. Saraustītām. Esmu pārliecināts, ka Felicita savas sarunas ar paralizēto pierakstījusi. Vienkāršai pļāpāšanai vārdnīca nav vajadzīga.

Sievietes, ļaujot vaļu mēlei, vismaz gaida, lai kāds atbildētu. Tas |auj secināt, ka sarunas tika pierakstītas.

— Uzmetis grūtsirdīgu skatienu lubu literatūras grēdai, Valts nopūtās. — Protams, atrast kaut ko te nebūs

viegli. Tikai nesāc šķirstīt katru grāma​tu, šai metodei nebūs jēgas. Labāk sāksim ar parocīgākajām vietām, ne mums, bet viņai. Tām, kur visērtāk kaut ko nolikt un paņemt. Ja neveiksies, ķersimies pie pārējām. Es savā ziņā ņemu šo, — viņš pameta ar galvu uz grāmatplauktu. — Tev atliek gulta, dusošā skaistule, — te viņš atļāvās pasmīnēt, to gan respiratora dēl varēja noteikt vienīgi pēc acīm, — grīdsega un logs. Ceru, ka netiec pārslogots… — Kronbergs aizgriezās, un es ķēros pie darba. Sāku ar naktsskapīti. Taču tajā atradu vienīgi skaistumkopšanas līdzekļus. Atverot nosmaržoja gluži kā rožu dārzs agrā rīta ausmā. Uz galdiņa gulēja atvērts žurnāls. Pāršķirstīju — nekā. Modes, kulinārija, politiķi. Pēc tam pievērsos gulošajai. Man ne prātā nenāca ielūkoties zem segas, pacēlu tikai spilvena stūri. Felicitas galva sakustējās, uz mirkli liekot sarauties, bet arī zem spilvena, izņemot kabatlakatiņu, nekā nebija. Ieskatījos loga nišā, pavilku sānis aizkarus, pēc tam pārbaudīju grīdu zem paklāja. Nekā. Neatradu pat rakstāmrīku, kas varētu liecināt, ka meklējamais ir kaut kur tuvumā.

— Valt, mums jāpārmeklē visa māja. Triju stundu šim dar​bam ir par maz! Izdomā kaut ko!

Kronbergs izslējās, mirkli kaut ko apsvēra un pameta ar roku.

— Tev taisnība. Jāiet pa vieglākās pretestības ceļu. Skapji, galdi, sekretāri. Papīram jābūt lejā. Tā nav mīlestības vēstulīte, kuru pārlasa gultā. Visdrīzāk tā glabājas tieši tur, kur tiek rakstīts — slimnieka istabā. Iesim turp, bet katram gadījumam vispirms iemetīsim aci otrajā mansarda istabiņā.

Nodzēsis naktslampiņu un no jauna iededzis lukturīti, draugs šķērsoja laukumiņu un atvēra pretējās durvis. Te atradām tādu pašu istabiņu. Tikai iekārtota tā bija vienkāršāk, un man palika iespaids, ka reizēm šeit namamāte izguldina vienu otru vēlīnāku viesi. Šis spriedums izrietēja no tā, ka gar trim sienām atradās saliekamie dīvāni. Cik ātri varēdami pārskatījuši visas iespējamās vietas, kur kaut kas varētu būt nobāzts, kāpām lejā. Jāatzīstas, ka neizskaidrojamas, melnas baismas pārņēma manu sirdi, kad mūsu priekšā atvērās paralizētā veča durvis. Laikam Grosbergas liķiera darbība gāja uz beigām, jo, ielūkojies pa durvju spraugu, es sastingu. Izskatījās, ka garš, balts stāvs, briesmīgs un draudošs savā nekustlbā, gaida nelūgtos viesus. Taču tie izrādījās tikai aizkari. Baltā neilona drāna, sastumta vienuviet, ar kaut ko atgādināja cilvēka augumu. Man gluži neviļus paspruka nopūta, kuru respirators apslāpēja. Valts bez vilcināšanās nospieda elektrības slēdzi, un telpa pielija ar spilgtu gaismu.

Konrāds Krese, pagaidām dēvēšu viņu šajā vārdā, izslējis pret griestiem neskūto, smailo zodu, dusēja ciešā zīdaiņa miegā. Arī uz viņu, tāpat kā pirms brīža uz namamāti, spožā gaisma neiedarbojās.

"Kas viņš ir?" es domāju, vērodams iekritušos vaigus, iezilganās lupas, dzeltenīgo ādas krāsu. Valta nosauktais uzvārds lika meklēt guloša seja līdzību ar citu Laubi — Laimas Plaudes dēlu Georgu.

Asinsradniecības pamatā jau nav uzvārds, bet gan tās iedzimtības saites, caur kurām pēcteči iegūst vecākiem līdzīgus vaibstus. Kādās attiecībās šis nevarīgais cilvēks ir ar aizdomās turamo recidivistu, es nezināju. Jautāt vēl nebija pienācis laiks, turklāt nosauktais uzvārds nebūt nenozīmēja, ka vinš ir tā radinieks. Pilnīgi iespējams, ka Konrāds Krese, bijušais Laube — nāk no citas dzimtas, kurai ar ļaudīm, kas mūs interesēja, nav nekā kopēja. Tomēr, pirms ķēros pie meklēša​nas, es vispirms rūpīgi nopētīju veco vīru, diemžēl nekādu, pat mazāko līdzību ar Georga Laubes ārlaulības dēlu nesaskatīju. Bet, pilnīgi iespējams, ka nožēlojamais stāvoklis bija atstājis savu zīmogu cietēja sejas pantos, tā ka likās bezjēdzīgi meklēt to, kas jau bija mainījies.

Kronbergs laiku netērēja velti. Sācis no loga, virļš metodiski pārmeklēja visus plauktus, skapi, ielūkojās aiz aizkariem un pašās beigās pāršķirstīja joprojām uz galda gulošo vārdnīcu. No tās izkrita lapiņa, un es jau biju gatavs uzgavilēt veiksmei, taču tā izrādījās jau redzētā — ar alfabētu. Sirdij uzgūla smagums — ja vispār eksistē tas, ko meklējam, cik gan mazas ir cerības atrast to tik lielā mājā. Diemžēl es labi pazinu drauga raksturu un neatlaidību. Turklāt tikko gūtā mācība lika man daudz kritiskāk novērtēt savu impulsivitāti, tāpēc klusuciešot ķēros pie darba. Lieki aprakstīt, kā mēs izložņājām katru slimnieka istabas kaktu, pēc tam to pašu veicām ar antikvārajiem priekšmetiem iekārtotajā blakustelpā. Vienīgais, ko izdevās atrast — senlaicīgajā sekretārā personību apliecinošus dokumentus un vecus, apmaksātus rēķinus. Taču tas neko nedeva, un mēs pārgājām uz virtuvi. Manas rokas vārda tiešā nozīmē nolaidās. Ko

gan te, starp neskaitāmajām kārbiņām, daždažādiem fasējuma maisiņiem, burciņām un garšvielu bundžiņām bija iespējams atrast? Diez vai samniece pati spēja nešaubīgi atrast šajā jūklī vajadzīgo, kur nu vēl mēs. Taču Kronbergs, reiz nonācis uz pēdām, bija nenogurdināms. Pārcilādams citu pēc cita visus šos sīkumus, viņš neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Man pat likās, ka aiz viņa virtuvē kļūst kārtīgāk.

Sekodams drauga piemēram, es cītīgi pārlūkoju stiklotu plauktu ar importa garšvielu kastītēm. Citu pēc citas. Beiguši reizē iz- slējāmies un saskatījušies nopūtāmies.

— Vēl atlicis priekšnams, — Valts gurdi pamāja uz atvērta​jām durvīm un telpu gaiteņa galā.

— Bez tām vēl saimniecības ēka. Es pamanīju to dārza dzi​ļumā.

— Tur neko vairāk par grābekli neatrast, — draugs atmeta ar roku. Bet, ja neveiksies, nāksies ieskatīties arī tur.

Priekšnamā, iespiests starp diviem pakaramajiem, vīdēja liels spogulis. Manu skatienu piesaistīja plauktiņš zem tā. īstenībā — ne pats plauktiņš, bet papīra lapa, kas mētājās starp dezodorantu baloniņiem, lūpu pomādēm un smaržu flakoniņiem. Diemžēl tā bija tikai kvīts par šajā mēnesī nomaksāto elektroenerģijas tēriņu. Vīlies noliku to atpakaļ un pievērsos pakaramajam. Pāris jaku, lietussargs, sieviešu cepure un pelēks, garš rudens mētelis, tas bija viss, kas tur atradās. Te Kro- bergs, kas līdz šim bija līkņājis gar apavu skapīti, izslējās. Laikam pelēkais mētelis traucēja, jo viņš pastūma to sānis. Pēkšņi kaut kas iečaukstējās.

— Valt! — es klusu iesaucos, bet viņš jau bija sadzirdējis. Vispirms aptaustījis no ārpuses, draugs iegremdēja roku mēte​ļa iekškabatā.

Lai gan tur varēja atrasties diezin kas — tramvaja biļete, naudas zīme vai kāds gluži nesvarīgs papīriņš, mana iekšējā pārliecība teica — ir!

Kad Kronbergs izvilka roku, es ieraudzīju tajā baltu lapu. Šķietami tukšu, bet draugs to atlocīja, un mūsu priekšā atklājās ārkārtīgi neakurāts, paviršs rokraksts. Manuprāt, kaut ko tik neglīti varētu uzrakstīt vienīgi pirmās klases skolnieks.

— Tomēr atradām! — Valts uzvaroši nočukstēja, ieskatījies lapiņā, es paraustīju plecus.

— Tā vispirms jāizlasa, bet te jau bez grafologa neko saprast nevarēs.

— īstā, Robert, īstā. Oriģināls. Iedomājies pats — katru vārdu viņai nācās nevis noklausīties un vienkārši uzrakstīt, bet, ja tā var teikt — izstrādāt! Burtu pēc burta. Tāpēc rokraksts tik nevienāds. Burti lēkā, jo katrs nākamais tiek pierakstīts tikai pēc zināma laika — tad, kad atrasts un saprasts, salīdzināts — vai der. Protams, ne vienu vien veselu vārdu viņai būs izdevies atrast vārdnīcā. Redzi — šo un šo, un te vēl. Rokraksts pavisam citāds, vai ne? Bet pārējos tā pierakstījusi pa burtiem, un te nu mēs tiešām dabūsim pasvīst, līdz atšifrēsim.

— Jā, — es piekritu, — rakstījusi kā govs ar kāju. — Bet līdzi mēs to nedrīkstam nemt. Vēl pamanīs, un tad…

— Biju to paredzējis, — Kronbergs palocīja galvu, — un paķēru līdzi Lāča fotoaparātu. Ar manējo būtu bilde uzreiz, bet — ko darīt. Tūdaļ iemūžināsim vecā vīra monologu un lasīsimies prom.

Valts izvilka no somas fotoaparātu un zibspuldzi. Izdarījis vairākus uzņēmumus, iebāza lapiņu atpakaļ pelēkā mēteļa ka​batā un pamāja: — Ejam! Rīt iedosim attīstīt un sēdīsimies pie atšifrēšanas. Apsveicu, vecīt!

XVII NODALA ATŠIFRĒJUMS Atpakaļceļš noritēja bez starpgadījumiem. Tikai, zālienā uz īsu mirkli apstājies, Valts apgaismoja grantēto celiņu.

— Tā jau biju domājis. Protams, dārznieks pēdu izdzēsis! Ir gan tie veči apzinīgi… — dusmīgi nopurpinājis, viņš uzmeta somu ērtāk plecā un turpināja cc|u.

Dzīvoklis mūs sagaidīja ar viesmīlīgi atvērtām durvīm un smaidošu namamāti uz sliekšņa. Varēja redzēt, ka vina nav gājusi gulēt, bet, visticamāk, gaidījusi, skatīdamās naktī pa logu. Virtuvē uzgaida stāvēja jau pazīstamais likierītis. Piņģerota lieluma deva uzreiz lika asinīm cirkulēt straujāk. Jau pēc īsa mirkļa mūsu nakts piedzīvojums man šķita tāls, ar reālo dzīvi maz saistīts notikums. Vienīgi fotoaparāts, kuru Kronbergs no​lika uz galda, atgādināja, ka ta nav nekāda vīzija.

Noklausījusies Valta atskaiti, Grosberga pasmaidīja: — Nu varu likties uz auss. Tātad uzņēmumi būs rīt?

— Domāju, ne vēlāk kā ap pusdienas laiku.

— Tad — ar labunakti!

Acīmredzot šobrīd arī draugam piedzīvojumu bija gana, jo, pāris reižu atmurminājis kaut ko nesaprotamu, viņš vainīgi pa​smaidīja un, smagnēji piecēlies, atzinās: — Gāžos no kājām! Ejam gulēt! Lai tev labāk nāktu miegs — students noskaidrojis tikai vienu — pirmslaulības uzvārdu. Konrāds Laube. Vai viņš ir vai nav mūsu redzeslokā uzpeldējušo brāļu radinieks, mums nāksies noskaidrot pašiem. Tomēr nevar noliegt, ka uzvārds ir visai rets un… zīmīgs. Ejam, Robi!

Atpūtīsimies, lai no rīta varētu iejūgties darbā no jauna.

Atlikušo nakts da|u vismaz es aizvadīju dziļā bezsapņu miegā, kas atspirdzinājumu gan deva ļoti maz.

Es būtu vēl gu​lējis un gulējis, ja deviņos no rīta neatskanētu klauvēšana un Grosbergas balss aiz durvīm: — Vallu pie telefona!

Samiegojies draugs veicīgi iemetās treniņtērpā, un es sa​klausīju viņu nomurminām: — Vajadzētu tālruni iznest priekšnamā.

Acīmredzot vienojies šajā jautājumā ar saimnieci, Kron​bergs atgriezies pavēstīja: — Robi, es tagad aizvedīšu filmiņu uz laboratoriju, bet tu pa to laiku pārvieto telefonu no saimnieces istabas uz priekš​namu. Neērti pie katra zvana vinu traucēt.

Paslējies uz elkoņa, izberzēju acis un vaicāju: — Kas zvanīja?

— Students. Sakarā ar nopratināšanām. Es uzticēju viņam mūsu numuru.

— Vai kas jauns?

— Nekas īpašs. Vaicāja, ar ko varot būt noderīgs. Man radās iespaids, ka Arvīds vienkārši vēlas pastāvīgi atrasties mūsu tuvumā, nepazaudējot kontaktus. Iespējams, viņam attiecībā uz mums ir tālejoši nākotnes plāni. Puisim nākamgad sāksies patstāvīga darba posms, taču patlaban viņa plāni darbojas lietas interesēs — objektīva informācija par arestēto "suņu" izturēšanos apcietinājumā, liecībām un tā tārak.

Iedomājies pats, kā botu, ja to visu ik rītu nāktos pazemīgi izlūgties no Krieva. Tikai sirmos matos iedzīvotos, turklāt par objektivitāti pat runas nevarētu būt. Studenta sākotnējā izturēšanās nebija no gaisa grābta…

Runādams Kronbergs ģērbās un, kritiski pārbraucis ar delnas virspusi pa bārdas rugājiem klātajiem vaigiem, neapmie​rināti nošūpoja galvu: — īsts ezis! Skūties diemžēl nav laika, nāksies uzvilkt kaut ko atbilstošu… Ahā, to pašu mēteli, kurā ierados šeit. Paldies Dievam, smaka jau izgājusi.

— Bet izskats? Laboratorijā tu ar to vien visus noliksi gar zemi.

Valts aizpogāja kreklu un pakratīja galvu.

— Netaisos to darīt. Jau sazvanījos, un Eberts apsolīja iz​nākt pretī.

Kronbergs uzvilka žaketi, uzmeta plecā somu un devās uz durvju pusi.

— Pagaidi! — Man pēkšņi iešāvās prātā, ka visos savos apsvērumos mēs neesam atlicinājuši ne mazāko vietu novērotā​jam un aizdomīgajiem vīriem ar dzeltenajām sejām aiz za|ā, augstā žoga.

— Viņi nekur nepazudīs. Tāpat novērotājs, ja jau esam fiksējuši vina kontaktus ar tiem. Pagaidām svarīgāki man šķiet tieši šie uzņēmumi. Lai tev veicas tavos darbos, un novēli man to pašu. Čau!

Vēl no priekšnama atlidoja namamātes teiktais: — Es te ietinu sviestmaizes.' Bez brokastīm…

Labi zinādams, ka tajā pusnomoda stāvoklī, kādā patlaban atrados, pietiek tikai pievērt plakstiņus, lai no jauna iekristu dziļā miegā uz vairākām stundām, piespiedu sevi izkāpt no gultas. Veicīgi noskuvies, pavingroju pie atvērta loga un gāju skatīties, kas darāms. Namamāte mani sagaidīja virtuvē, sēdēdama pie loga. Kūpoša kafijas tase uz palodzes liecināja, ka šo vietu viņa izmanto par tādu kā stacionārās novērošanas poste​ni. Man ienākot, pat nepagriezusies, viņa sacīja: — Lūk, arī Felicita!

Nostājies līdzās, ieraudzīju jau pazīstamajā pelēkajā mētelī tērptu sievieti, kas žiglā gaitā devās uz vārtiņiem. Aiz tiem gaidīja dzeltens taksometrs, uz kura sāniem man izdevās salasīt uzrakstu "Bizons".

Līdzko Krese iesēdās, automašīna apgriezās. Es jau sagrābu loga rokturi, lai, pirms tā pagūtu nozust, izlasītu numuru, taču Grosberga pasteidzās mani nomie​rināt: — CE 1702. Es pierakstīju, tiklīdz viņš atbrauca.

Tikai tagad es pamanīju viņai priekšā papīra lapiņu ar no​saukto skaitli.

— Kafija uz galda, — namamāte pameta ar galvu atpakaļ. — Paēdiet, pēc tam parādīšu, kas darāms.

— Jūs runājat par telefonu? — drošs paliek drošs, es pār​jautāju.

— Jā. Mēs ar Kronbergu par visu vienojāmies. Man pat liekas, ka priekšnamā tas neizskatīsies sliktāk nekā istabā.

— Neapšaubāmi, — paņemdams no plata porcelāna šķīvja sviestmaizi ar sieru, es piekritu. — Turklāt praktiskāk. Kamēr esam šeit, būs mazāk uztraukumu, jo reizēm mums tiek zva​nīts nakts vidū.

Kopš vakarvakara neveiklības sajūta mani bija pametusi uz neatgriešanos. Gluži kā mājās — pamatīgi ieturējies, es vienā mierā jautāju: — Kas man jādara?

Grosbergas ietilpīgajā sienas skapī līdzās manām nožēlojamajām virsdrēbēm karājās krietni apbružāta tūristu mugursoma. Tajā es atradu visu nepieciešamo darbam — vadus, nagliņas, āmuru, knaibles un skrūvgriezi. Jau pēc stundas tālrunis no namamātes istabas b'ija pārvietots uz priekšnamu un stāvēja uz neliela pulēta skapīša. Iespiedusi rokas sānos, Grosberga kritiski novērtēja kopainu un, atzinīgi palocījusi galvu, sacīja: — Tc noteikti būs labāk. Tā tikai vads maisījās pa kājām, bet jēgas maz, jo zvanītāju man ir tikai viens vai divi.

Kad pārradās Kronbergs, viņš uzreiz ievēroja pārkārtojumus.

— Teicami, Robert! — draugs novērtēja paveikto. — Bet tagad nāciet uz virtuvi — mums priekšā cits darbs. Jā, vai Krese ir rādījusies?

— Nesen aizbrauca ar taksometru, — vecenīte atbildēja.

— Numuru pierakstījāt?

Grosberga paņēma no palodzes lapiņu un pasniedza Valtam.

— Te būs. Firmas nosaukums — "Bizons".

— Loti labi. Bet tagad ielūkosimies manā somā.

Parakņājies viņš izvilka lielu šokolādes konfekšu kārbu un, sniegdams saimniecei, teica: — Pie tējas akurāt derēs.

Pēc tam izņēma aploksni un tikai tad, kad bijām ieņēmuši savas vietas, izvilka no tās vairākus uzņēmumus. Pietika ar pa​viršu skatienu, lai noteiktu, ka tie izdevušies loti labi.

Te nu ir mūsu šīsnakts laupījums, — piestumdams vienu Grosbergai, viņš paskaidroja.

Sadabūjuši priekšauta kabatā brilles, saimniece pieliecās un, izgrozījusi fotogrāfiju gan šā, gan tā, it kā nespēdama ap​tvert, no kuras puses lasāms tajā redzamais teksts, neapmieri​nāti norūca: — Ir nu gan ķeburi!…

— Pa visiem mums nāksies tos atšifrēt, — Valts atbildēja. — Lai izvairītos no kļūdām, paņemsim katrs pa fotogrāfijai un pārrakstīsim saturu uz papīra. Tas nebūs sevišķi grūti, kā liekas no pirmā acu uzmetiena, bet… atbildība gan. fis ievēroju, ka tie nedaudzie cipari, kas tur redzami, ir uzrakstīti ārkārtīgi pavirši un var netikt izprasti viennozīmīgi. Bet tieši tie var izrādīties loti svarīgi. Faktiski tāds ir viens.

Man šis uzdevums likās interesants. Jau pēc brīža, iekārtojies ar diviem spilveniem dīvāna stūrī, es ķēros pie atšifrēšanas. Lai gan tā diezin vai varēja nodēvēt nekārtīgi uzrakstīta teksta vienkāršu pārrakstīšanu tīrrakstā.Tiešām, vienīgā pārprotamā vieta izrādījās pašās beigās, ciparos. Pārrakstījis stāstu, jo neap​šaubāmi tas tāds bija, noliku sev priekšā un izlasīju: "Medību laikā mēs uzdūrāmies diviem pusdzīviem cilvēkiem. Pirmais izrādījās no kolonijas izbēdzis ieslodzītais, otrs — apsardzes bataljona seržants, kas par nezin kādiem pārkāpumiem bijis spiests dezertēt. Gandrīz divus mēnešus, pārtikdami vienīgi no ogām un jaunajiem skujukoku dzinumiem, vini maldījušies pa kalniem, meklēdami kādu apdzīvotu vietu. Abi bija izvārguši līdz nāvei, seržants — bez samaņas. Pēc dažam stundām viņš nomira, bet ieslodzītais, par brīnumu, izdzīvoja. Domājām, ka no pārdzīvotā vinš sajucis prātā, jo vienā laidā murgoja par kādu zelta dzīslu. Kad nabags atlaba, sapratām, ka tā bijusi patiesība. Vinš pats mūs aizveda, un tur—-alā mēs to atradām! Pirms tam bijām apsolījuši veiksmes gadījumā apgādāt viņu ar visu nepieciešamo, lai varētu doties tālāk. Paņēmām, cik katrs spējām panest, un devāmies mājup. Bet nelaimīgais līdz tām netika — iekrita aizā un nositās. Man bija aizdomas, ka patiesībā tā bijusi slepkavība. Tāpēc, baidīdamies arī par savu dzīvību, naktī, paķēris līdzi atradņu plānu, devos projām. Biju pārliecināts, ka brāli dzīsies pakal, jo mēs līdz nāvei neieredzējām cits citu.

Līdz šim tikai tēvs bija atturējis mus no savstarpējas asinsizliešanas. Bet tobrīd viņš jau mēnesi gulēja nāves cisās. Voldemārs bija īsts zvērs, un arī no Georga varēja sagaidīt visu. Kā jau teicu, bēgot es pievācu atradņu plānu, kuru bijām ieskrāpējuši koka mizā, jo mežā mums ne papīra, ne zīmuļa nebija. Tad jau mēs bijām piecpadsmit dienu gājumā 110 atradnēm, un atrast ce|u uz tam bez norādījumiem nebija ko domāt. Man laimējās kāda evenku ciematā iemainīt nelielu tīrradni pret diezgan lielu summu. Pēdas jaucot, gāju pa taigu līdz Novijuojanai un tur vietējam uzpircējam iemainīju vēl vienu tīrradni. Viņš samaksāja summu, ar kuru pielika, lai realizētu mērķi. Mana iecere bija tikt līdz Latvijai un iekārtot savu dzīvi tā, kā biju sapņojis. Tomēr viss neiznāca, kā biju cerējis, jo līdzi neredzamas atbrauca… bailes.

Bailes, ka kādā dienā atvērsies durvis un manā priekšā nostāsies brāli! Mūsu vecāki bija no Latvijas, tāpēc nebija izslēgts, ka brāli dosies šurp. Jau agrāk, apspriežot nākotnes plānus, ne reizi vien bijām par to runājuši. Izdomājies gan šā, gan tā, beigu beigās nolēmu apprecēties. Mans mērķis bija vienkāršs — legāli nomainīt uzvārdu un tā nojaukt brāļiem pēdas. Biju iecerējis tavu māti. Viņa zināja manas dzīves stāstu un piekrita laulībām. Varu teikt, ka mūsu kopdzīve bija laimīga, naudas netrūka, un vienīgais, kas dzīvi saindēja, bija bailes. Bailes, ka kādudien atvērsies durvis… Tagad tas ir noticis. Vienīgais, kas tevi var glābt, ir — atdot plānu. Norādījumi par zelta atradnēm glabājas Mērenās ielas (3) numurā — pirmais dēlis no labās puses, zem tā. Es tur nodzīvoju desmit gadus un aiziedams nolēmu atbrīvoties no pagātnes nastas. Kā pati redzēji, tas tomēr nav izdevies. Lai viņi ņem, atdod to, jo tikai tā tu saglabāsi dzīvību. Es drīz miršu, bet tavas mātes dēl gribu, lai tu dzīvi nezaudē."

Tas bija viss Felicitas Kreses kabatā atrastais teksts. Vienīgais, kas radīja šaubas, bija iekavās ieliktais trijnieks, kurš tikpat labi varēja būt devītnieks. Tagad kļuva skaidrs, ka mums darīšana ar trim brāļiem Laubēm — Georgu, Voldemāru un trešo — Konrādu. Brāļiem, kurus šķīris neremdināms ienaids un pašās beigās… zelts!

Kronbergs, kas, sēdēdams atzveltnī, tāpat kā es bija nodarbojies ar teksta pārrakstīšanu, pēkšņi pielēca kājās.

— Robert! — viņa balss bija aiz satraukuma piesmakusi. — Ģērbies! Veicīgi! Cik ātri vien vari!

— Kur deg?

— Braucam! — viņš nepacietīgi uzsauca. — Ka tikai ne​nokavējam. Mums jānovērš nelaime!

Negaidīti ar blīkšķi atsprāga durvis, un Grosberga — tā bija viņa, enerģiski vēcinādama papīra lapu, aizžņaugtā balsī ie​saucās: — Ātrāk! Jums nekavējoties jābrauc… — bet, ieraudzījusi mūs ģērbjamies, nemaz neapmulsdama, nobeidza: — Paldies Dievam! Esat sapratuši!

— Neko neesmu sapratis! Kam tāda steiga? — stīvēdams pāri galvai kreklu, es atburkšķēju, taču neviens manī neklausījās. Tikai pašā pēdējā mirklī Valts izteiksmīgi piesita sev pie gurna un paskatījās manī. Tas nozīmēja vienu — paķer šaujamo! Tātad mūs gaidīja bīstama dēka. Jau automašīnā, izdzir- duši aizmugurē rosīšanos, ieraudzījām, ka tur sēž Grosberga. Kā vecenīte tur tikusi, pēc tam ne es, ne Valts nespējām atcerēties — tik zibenīgi viss norisinājās. Beidzot volvo izkustējās no vietas, un Valts sāka sniegt paskaidrojumus.

— Atminies iebrukumu Felicitas mājā un lielo pēdu, ko redzējām gan uz grantētā celiņa, gan ari uz palodzes?

— Protams.

— Tās īpašnieks, manuprāt, nav neviens cits kā viens no Konrāda brāļiem. Kurš tieši, apgalvot neņemos, bet aizdomīgāks man šķiet Voldemārs. Nediskutēsim par to! Es, tāpat kā tu, zinu, ka Georgs ir tiesāts un tā tālāk, taču otrais liekas bīstamāks. Nav izslēgts, ka vinš tur ieradies atkārtoti un Felicitas sarunas ar paralizēto patēvu ir viņa iniciatīva. Mērķis skaidrs, vai ne? Plāns! Konrāds to pievāca, bet bez tā atrast ce​ļu uz atradnēm ir bezcerīgi. Iznāk, ka viņi tomēr sadzinuši Konrāda pēdas Rīgā.

— Bet kur mēs tā steidzamies? — es gribēju zināt.

— Saruna ir beigusies, paralizētais pateicis visu, to mēs skaidri izlasījām katrs savā uzņēmumā.

Noslēpums atklāts, tātad vienīgais, kas atliek — aiziet un izņemt no slēptuves plānu. Vai tu zini, kur meklējama Mērenā iela?

— Nav ne jausmas.

— Tā ir tā pati, kur mūs nosūtīja nezināmais labdaris.

— Pamestais nams! — tikai tagad pār mani nāca ap​skaidrība.

— Pilnīgi pareizi.

— Tātad tu domā…

— Ja Felicita tiek izsekota, viņas dzīvība ir briesmās…

XVIII NODALA PAMESTĀ NAMa NOSLĒPUMS Beidzot arī man drauga domu gājiens kļuva skaidrs. Neapšaubāmi, cilvēki, kas paraduši cits citam neuzticēties, kuru dzīves kredo ir naids un nauda, nekādā ziņā nepalausies uz otra godprātību. Vini nespēj to saprast. Tādi spriež pēc sevis, pēc savas samaitātības. Sirdsapziņas trūkums un savā ievirzē neizbēgama ļaunprātība liek viņiem domāt par citiem, kā līdzīgā situācijā butu darījuši paši. Protams, recidīvists Laube, zinot, ka Felicitas rokās tūlīt, tūlīt nonāks informācija par zelta atradnēm, noteikti neticētu, ka vina tam atdos šīs ziņas. Vienīgā iespēja nodrošināties bija izsekošana. Un te man iešāvās prātā, ka mūsu pagājušās nakts gājiens ir fiksēts. Taču tūdaļ pat centos no neomulīgās domas atbrīvoties.

Reālā dzīve prasīja savu, un, ja vien noziedznieka rīcībā nebija vesels bars spiegu — bet, zinot šā tipa raksturu, kā arī noslēpuma būtību, tas būtu galīgs absurds — viņam kādreiz vajadzēja arī gulēt. Turklāt neviens neies kvemēt novērošanas postenī caurām naktīm, ja nav zināms, kad beidzot paralizētais pabeigs savu stāstu. Toties dienā… Nebija šaubu, ka iebrukumam Kreses mājā bijis tikai viens nolūks — iebaidīšana. Iebaidīt abus, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu kāroto. Jā, Kronbergam nenoliedzami bija taisnība — līdzko šīs ziņas nonāks noziedznieka rokas, Felicita kļūs viņam bīstama, spējīga apdraudēt visu pasākumu. Ko viņš varēja likt pretim? Nu, protams — neļaut, lai plāns nonāktu viņas rokās. Ne uz stundu. Jo kur garantija, ka, pārkopējusi plānu, Krese nesāks dzīt pēdas bagātībām pati uz savu roku?

Tādā gadījumā jaunā konkurente apdraudētu vinu pašu. Pilnīgi pareizi — Laubem šis plāns ir jāizņem no slēptu​ves ar savu roku, jo pretējā gadījumā… Felicitas Kreses dzīvī​ba patiesi bija briesmās.

— Konrāds savu stāstu pabeidza vakar vakarā, — itin kā gribēdams man piepalīdzēt, piepeši ierunājās Kronbergs.

Protams, — aizmugurē atskanēja Grosbergas melodiskā balss. — Tāpēc jūs to atradāt nevis sekcijā vai uz galda, bet Fe​licitas mēteļa kabatā. Skaidrs, ka viņa gribējusi nekavējoties doties pēc plāna.

— Ilm… — es uzmetu acis pulkstenim. Tad ta — neka​vējoties!

Kaut skaidri bija jaušams nervu sasprindzinājumu, mans draugs iesmējās: Tu aizmirsi par mūsu miega zālēm, Robi. Trīs stundas ir tikai absolūtas bezsamaņas termiņš, bet patiesībā iedarbība turpinās krietni vien ilgāk.

"Klusēt un domāt!" es sev pavēlēju, atcerējies drauga dīvaini sniegto pamācību. Pastāvīgā oponenta loma mani patiešām bija padarījusi par kaut ko līdzīgu nesaticīgai un allaž neapmierinātai sievai, kura, ja nekā citādi iebilst nevar, katru teikumu sāk ar vārdu — nē!

Valts brauca ar maksimālo atļauto ātrumu, bet tik un tā, ja vien mūsu spriedumi bija pareizi, Felicita Krese šo ce|u bija veikusi pusotru stundu agrāk. Ko mēs ieraudzīsim, nonākuši galā? Šķērsojis Kalnciema ielu un ticis tukšā alejā, Valts nospieda gāzes pedāli teju vai līdz pašam galam. Motors ierēcās, garām aizzibsnlja slaido koku stumbri, un jau pēc dažiem mirkļiem klāt bija ieliņa ar dīvaino nosaukumu — Mērenā. Kronbergs nobremzēja un lēnām pagriezās ap stūri. Pametis skatienu uz priekšu, viņš nopūtās un uzblieza ar dūrēm pa stūres ratu.

— Vina jau ir projām! Ja vien… Šis "ja vien" lika baigās nojautās sažņaugties sirdij. Priekšā ceļa dubļos rēgojās svaigi protektoru nospiedumi. Droši vien tos bija atstājis Kreses taksometrs. Tā kā pie pamestā nama automašīnu neredzēja, skaidrs, ka tā jau bija gabalā. Uzpeldēja drūms jautājums — ar savu pasažieri vai bez tās.

Kronbergs nobremzēja tieši aizaugušās taciņas galā. Te mums izzuda pēdējās šaubas. Tieši šajā vietā vēl nesen bija stāvējusi automašīna. To apliecināja četri dziļi riepu nospiedumi, bet tālāk bija redzams, ka tā divos paņēmienos apgriezušies atpakaļceļam.

— Jūs palieciet mašīnā! — Kronbergs pāri plecam izmeta Grosbergai un izvilka pistoli.

— Bet… — Ieva Dreģe! Klusēt! — pavēle nogranda kā šāviens, un sirmā vecenīte iesmējās:

— Klausos, priekšniek!

— Velc laukā šaujamo, Robi! Vēro labo pusi, man paliek kreisā, bet jūsējā, kundze, ir aizmugure.

Briesmu gadījumā brī​diniet ar automobiļa signālu. Aiziet!

Reizē atrāvuši mašīnas durvis, mēs plecu pie pleca metamies pa taciņu uz priekšu. Garās nezāles traucēja, turklāt nācās ar acs kakliņu fiksēt katru priekšmetu savā pusē. Vajadzēja tikai kaut kam sakustēties, lai mana roka automātiski pasviestos aizdomīgās kustības virzienā. Par laimi, nekas nenotika, un dažos lēcienos mēs sasniedzām durvis. Tās, tāpat kā iepriekšējā reizē, izrādījās vaļā. Arī spožā saule bija uzdevuma augstumos. Vienīgi es trakajā steigā biju aizmirsis mājās kabatas lukturīti. Tādējādi dažas sekundes mums nācās aizkavēties pie ieejas, līdz aprada acis. Pēc tam, jau krietni vien ap- domīgāk, turpinājām virzīties mājā uz priekšu. Te valbīja dzi|š klusums, pat baložu grudzināšanu nedzirdēja. Pie stūra, turēdami šaujamo priekšā, mēs reizē izlēcām šķērsajā gaiteni katrs savā virzienā, taču te neviena nebija. Uz kuru pusi doties?

— Tas trijnieks iekavās var būt vienīgi dzīvokļa numurs, klusām ierunājās Kronbergs. — Agrāk šeit dzīvojušas trīs ģimenes… Numerācija vienmēr sākas no kreisās un beidzas labajā pusē. Tātad — pa labi!

Paskaties, vai uz kādām durvīm neredz…

Vinš vēl nebija pabeidzis, kad es to ieraudzīju. Ovālā metāla stīpinā ietvertu, blāvu alumīnija trijnieku.

— Re! — es pagriezu pistoli pret nākamajām durvīm.

Turēdamies pie pretējās sienas un reizi pa reizei pamezdams skatienu atpakaļ, Kronbergs sāka sāniski virzīties uz to pusi, kur pavērtā sprauga lūkojās mums pretī kā draudoša acs. Ticis līdz tai, viņš ar kājas spērienu atgrūda durvis un kā lingas mests akmens ielidoja iekšā. Es sekoju ar tādu aprēķinu, lai briesmu brīdī nekļūtu draugam par traucēkli. Tāpat kā visas citas, arī šo telpu apgaismoja cauri dēliem aizsistajiem logiem plūstošā gaisma. Dē|u spraugas to sadalīja, un zemi klāja tumšākas un gaišākas svītras. Šajā neviendabīgajā apgaismojumā es uzreiz nepamanīju, ka grīdas dēlis labajā pusē ir izcelts un zem tā rēgojas tumšs iedgbums. Pēkšņs vaids lika man apsviesties. Istabas pretējā kaktā zemē kāds sēdēja! Sieviete! To apliecināja pāri sejai krītošie garie mati. Kronbergs ar pāris klusiem kaka soliem bija klāt un, saņēmis zem zoda, pacēla nevarīgi noliekto galvu. Felicita Krese! Man pietika ar paviršu skatienu, lai atpazītu iepriekšējā naktī uz mežģīnēm izšūtā spilvena redzēto seju. Baiga, melna svītra šķērsoja pieri un vaigu, liekot domāt, ka noticis ļaunākais. Valts pieliecās un, mirkli ieklausījies, atviegloti nopūtās: — Viņa ir dzīva. Tikai apdullināta. Kas tas? — viņš pārvilka pāri sēdošās pierei pirkstu. Tās… tās nav asinis! Tie varētu būt sodrēji… Kvēpi. Ņemsim… nē, labāk iznesīsim laukā, tur būs redzams, kā palīdzēt.

Arā svaigais gaiss un spožās saules glāstošie, siltie stari iedarbojās labāk nekā jebkuras zāles.

Bālajos vaigos uzplauka sārtums, un, lai gan Felicita joprojām bija bez samaņas, varēja redzēt, ka tā nebūs ilgi. Grosberga aprūpēja cietušās galvu. Šī neikdienišķā sieviete neko nejautāja, tikai rīkojās.

— Brūces nav, arī lauzts nekas nav, — pēc brīža viņa paziņoja. — Tikai noķēpāts, it kā sitiens būtu izdarīts ar apdeguli. Viegls smadzeņu satricinājums un pamatīgs pārbīlis, kas var izrādīties bīstams un izraisīt histērijas lēkmi.

— Jūsu klātbūtne viņu nomierinās, — pieceldamies sacīja Valts. — Mums pagaidām labāk nerādīties viņai acīs. Kad laiks būs pienācis, vēlreiz iepazīsimies. Žēl gan, ka nākam pārvēlu, bet kas varēja zināt, ka Krese rīkosies tik neapdomīgi un strauji. Ejam, aplūkosim slēptuvi, ja jau neko citu nevaram. Esmu pamatīgs ēzelis!

— Nav jēgas sevi lamāt. Pats zini — filmiņa bija jāattīsta, jāpārkopē uzņēmumi. Būtu tavs aparāts, šajā ziņā problēmu nebūtu. Tad mēs vai nu pagūtu viņu brīdināt, vai arī iejauktos savlaicīgi. Bet ar laboratorijas starpniecību viss ieilga, — es nomierinoši teicu, un Kronbergs uzmeta man labvēlīgu skatienu.

Atgriezušies liktenīgajā telpā, mēs atrāvām platāko dēli, ar kuru bija aiznaglots logs. Gaisma burtiski ieš|ācās nelielaja istabelē, pārpludināja to, izgaismodama katru kaktiņu. Kā jau biju domājis, zem izceltā grīdas dē|a nelielā padziļinājumā mēs atradām slēptuvi. Tā bija maza, maza bedrīte, kurā, spriežot pēc atstātā nospieduma, gulējusi neliela kastīte. Turpat līdzās tā jau mētājās — atvērta un tukša. Salīdzinājis zemē redzamo iedobumu ar kārbiņu, Kronbergs teica: — Jā, tieši šeit Konrāds Laube glabāja ce|a plānu uz atradnēm. Diemžēl mēs nākam pārvēlu. Bet, manuprāt, viņš nebūt netaisījās atteikties no pagātnes, kā lasījām — pametot to zemes klēpī.

— Pēc kā tu spried?

— Ja tā būtu, kā viņš stāstīja pameitai, tad vienkāršāk būtu plānu iznīcināt, vai ne? Nevis paslēpt…

— Varbūt cerēja, ka gadījumā, ja uz pēdām nāks brāli, vi​ņam būs ar ko atpirkties.

— Hm… — saņēmis plaukstā zodu, Kronbergs norūca, — tas tiešām tā varētu būt. Labi, — likdams kastīti polietilēna maisiņā un bāzdams kabatā, viņš pamāja, — iespējams, ka Krese jau nākusi pie samaņas. Ejam!

Valtam izrādījās taisnība. Skaistā sieviete ne tikai bija atvērusi acis, bet, vecenītes aprūpēta un balstīta, mēģināja piecelties sēdus. Spriežot pēc saviebtās sejas, viņai neciešami sāpēja galva.

Ieraudzījusi mūs, Felicita piespiesti pasmaidīja: — Piedodiet, ka toreiz uzņēmu jūs kā ienaidniekus!

— Nerunājiet, mīlīt! — Grosberga steigšus iejaucās starpā.

Jums var būt smadzeņu satricinājums. Klusējiet! Gan jau pieliks laika izrunāties, bet tagad pēc iespējas ātrāk jums jāliek gultā. Miers un vēlreiz miers, tas patlaban visvairāk vajadzīgs. Labākās zāles. Zēni, viņu vajadzēs aiznest…

Gulošā, liekas, taisījās protestēt, bet Grosbergas melodis​kajā balsī negaidīti ieskanējās skarbi toņi: — Nerunājiet pretī, es zinu, ko saku!

Stingrība iedarbojās. Fs piebraucu volvo tuvāk, un mēs ko plgiem spēkiem novietojām nevarīgo ķermeni pusguļus uz aizmugures sēdekļa. Vecenīte nosēdās cietušās kājgalī, lai vajadzības gadījumā palīdzētu, un Valts uzmanīgi, kā vedot ārkārtīgi trauslu un reizē vērtīgu kravu, izkustināja mašīnu no vietas. Atpakaļceļš šķita divtik garš, jo Kronbergs vilkās gliemeža ātrumā. Ap katru asfaltā izsisto bedrīti tika apmests uzmanīgs līkums un, nedod Dievs, ja zem riteņa pagadījās kāds akmentiņš. Krese paklausīgi klusēja un tikai tad, kad volvo nobremzēja viņas vārtu priekšā, pasniedza Grosbergai atslēgu.

Izkāpis atdarīju vārtus un, ielaidis mašīnu, no jauna aizslēdzu. Pēc tam mēs ar Kronbergu divatā uzstiepām Felicitu Kresi mansardā un, saudzīgi noguldījuši gultā, atstājām vecenītes aprūpē. Fs gan būtu ar vinu parunājis nekavējoties, taču Valts mani atturēja: — Grosbergai taisnība, Robert. Pēc tādas traumas vajadzīgs miers. Nebaidies, vina savu darbu prot ne sliktāk par iecirkņa ārstu.

— Savu?

— Protams. Tolaik, kad vina dienēja orgānos, sievietes tika īpaši apmācītas pirmās palīdzības sniegšanā nelaimes gadījumos. Vina noteikti ir izgājusi pilnu kursu, to varēja pateikt pēc secīgās rīcības.

Pacieties! Tagad, kad briesmas garām, varam arī nedaudz pagaidīt. Iesim! Pamēģināsim nodibināt kontaktu ar paralizēto. Vismaz centīsimies.

Konrāds Krese joprojām nekustīgi gulēja savā gultā. Tikai šoreiz viņam aiz muguras bija sakrauti veseli trīs spilveni, tā​dējādi paceļot nevarīgo ķermeni pussēdus stāvoklī.

— Labdien! — apsēdies krēslā ar augsto atzveltni, kas stā​vēja līdzās vājinieka gultai, Valts sacīja.

Gulošā skatiens mierīgi pārslīdēja vina sejai, nedaudz pakavējās pie manējās un no jauna apstājās pie Kronberga. Man šķita, ka blāvajās acīs gail jautājums. Droši vien to sajuta arī Valts, jo, neslēpjot neko, izstāstīja visu notikumu no sākuma līdz galam. Visu, ieskaitot mūsu nakts vizīti vina namā. To dzirdot, man likās, ka plānajās lūpās ievilkās kaut kāda smaidam līdzīga grimase. Kad Kronbergs beidza, vinš vēlreiz nomierinošos vārdos aprakstīja pameitas stāvokli. Konrāds Krese atviegloti nopūtās un,

pacēlis labo roku, pārbrauca pāri matiem. Izrādījās, ka vinš nemaz nav tik nekustīgs, kā bijām domājuši. Ķermeņa kreisā puse joprojām, lai arī ne pilnā mērā, klausīja. Diemžēl labā — ne. Tāpat runa. Liekas, arī labo ausi bija skārusi trieka, jo, draugam runājot, vinš pagrieza galvu tā, lai arī kreisā auss uztvertu skanas.

— Mums ir zināms, ka jūs sarunājaties ar vārdnīcas palī​dzību.

Slimais, acīmredzot Kronberga atklātības nomierināts, apstiprinoši pamāja un vēl pavirināja acis.

Acīmredzot šī zīme bija — jā. Kad Kronbergs to pajautāja, gulošais vēlreiz pamāja. Tagad nācās noskaidrot atbildi — nē. Tas izrādījās loti vienkārši, jo, atšķirībā no Dimā varoņa, Krese varēja grozīt galvu. Nē — noliedzoša kustība ar galvu, kam sekoja acu pamirkškināšana divas reizes. Pēc tam, kad galvenais bija noskaidrots, Valts jau​tāja: — Kas pie jums iebruka tad, kad mēs pirmo reizi šeit iera​dāmies? Georgs?

— Nē.

— Voldemārs?

— Nē.

Kronbergs izbrīnījās.

— Kas tad?

Slimais paraudzījās uz grīdu.

— Jūs vēlaties šo? -'Valts pacēla vārdnīcu.

— Nē.

— Ko tad?

Konrāds Krese joprojām skatījās uz galdu.

— Šo? — Valts pacēla lapiņu ar alfabētu.

-Jā.

— Jūs varat nosaukt ša cilvēka vardu?

-Jā.

Kronbergs izvilka piezīmju grāmatiņu, pildspalvu un saka pēc kārtas nosaukt burtus. Pie č, gulošais palocīja galvu un apstiprinoši pamirkšķināja. Valts ierakstīja atrasto burtu grāmatiņā. Tā, pamazām liekot burtu pie burta, veidojās vārds, un, kad tas bija gatavs, man likās — Valts ir kļūdījies. Taču slimais apstiprināja pareizību. Dīvainais vārds skanēja Čoidogs. Taču nevarīgā acis pieprasīja turpinājumu. Vēl vairāku minušu darbs, un uz lapiņas izveidojās vēl viens — tikpat savāds kā pirmais — Damini. Mēs saskatījāmies.

— Ko tas nozīmē?

— Čoidogs Damini. Uzvārds un vārds, bet varbūt otrādi? — Kronbergs pavērās gulošajā un saņēma atbildi: -Jā.

— Uzvārds un vārds?

-Jā.

— Ak, kungs! — es iesaucos. — Kur tadu meklēt — Kurzemē vai Vidzemē. Bet varbūt tādi parādījušies Latgalē?

Paklausot Kreses acīm, mans draugs pa burtiem salika — burjats!

Un te man atmiņā atausa smirdīgajā būdā dzirdētais veča stāsts par dīvainajiem, mongoļiem līdzīgajiem cilvēkiem aiz za|ā žoga. Vai tur nebija kaut kas kopējs? Burjats, burjats… ātrumā es nespēju atcerēties, kur šī lauta dzīvo.

— Burjatija ietilpst Irkutskas apgabalā. Atrodas uz dienvidiem no Baikāla ezera, — Kronbergs paskaidoja. — Mongoļu atzars. Lai būtu saprotamāk, tā ir viņa dzimtā puse, — Valts pamāja uz gulošo.

Vai jūs arī bijāt mednieks? Tāpat kā tēvs un abi brāli?

— Jā, — blāvās acis atbildēja.

— Bet šis, — Kronbergs ielūkojās piezīmju grāmatiņā, — Čoidogs Damini? No kurienes viņš ir?

Vai no tās pašas puses?

Slimais norādīja uz alfabētu, un Kronbergs no jauna ķērās pie nogurdinošā darba. Tikai pēc laba laika, sadalījis vienlai​dus burtu rindu vārdos, viņš skali izlasīja rakstīto: — Čoidogs Damini, tāpat kā mēs, bija Cipikanas kooperatīva "Barss" mednieks. Brāļa Voldemāra draugs.

— Jus domājāt — viņi sadarbojās? Es runāju par plānveida medībām?

-Jā.

— Kāpēc Voldemārs neieradās pats?

Valtam atkal nācās ķerties pie apgrūtinošās vajadzīgo burtu meklēšanas. Šoreiz rezultāts bija šāds: — Čoidogas ir briesmīgs cilvēks. Runāja — slepkava. Visi no viņa baidījās un… klausīja.

— Skaidrs, — Kronbergs palocīja galvu. — Bet es negribu ticēt, ka jūsu brālis būtu uzticējis viņam noslēpumu. Draugs ir draugs, taču, kur ir runa par naudu, tur stājas spēkā citas attiecības. No kā viņš varēja uzzināt par atradnēm?

— Čoidogs bija kopā ar mums, kad kalnos uzdūrāmies izbēgušajam noziedzniekam un viņa sargam, — skanēja no atsevišķiem burtiem saliktā atbilde.

Apstākli ar katru brīdi sarežģījās arvien vairāk un vairāk. Sākotnējo grupiņu, kurai bija zināms noslēpums, tagad papildināja svešs, turklāt, ja tic stāstītājam — cilvēks, uz kuru ne tikai nevarēja paļauties, bet no kura varēja sagaidīt visu. Diemžēl tas, ko mēs zinājām par Voldemāru Laubi, nez vai bija kaut par matu labāks. Bet tad man ienāca prātā, ka, ieguvuši plānu, viņi jau sen ir gabalā, un mums nav ne mazākās iespējas kaut ko darīt. Turklāt — kāpēc tas būtu vajadzīgs? Atradnes taču bija citas valsts teritorijā, un kāda mums dala, kas notiek tur. Bet tad es atcerējos pie mūsu durvīm noslepkavoto Gliku. Ja slepkava ir kāds no viņiem un vardarbība notikusi Latvijā, tad gan mums ir dala par šo cilvēku turpmākajām gaitām.

Pēkšņi kaut kur namā atskanēja piesardzīgi soli. Laikam mana nervu sistēma bija galēji sasprindzināta, jo negaidīts baiļu vilnis mirklī lika iegrūst roku kabatā. Klusie šļūcošie soli lēnām tuvojās un apstājās aiz mūsu durvīm. Sasprindzinājums sasniedza kulmināciju, kad — viegli noskrapšķējis, rokturis noslīga uz leju…

XIX NODALA PAR VĒLU… Durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Grosbergas vecī​gais stāvs.

— Zēni, mēs te… — vina iesāka mundri, bet aprāvās, ieraudzījusi pret sevi vērsto pistoles stobru.

Pārlaidusi vērtējošu psihiatra skatienu mūsu sejām, vecenīte vienā mierā apvaicājās. — Vai tā ir kāda jauna spēlīte? Diemžēl es nezinu noteikumus…

Droši vien es izskatījos visai muļķīgi, kad, pietvīcis līdz ausu galiem, sašķiebis lupas nožēlojamā smaidinā, neveikli bāzu pistoli atpakaļ kabatā, reizē murminādams kaut kādus taisnošanās vārdus. Bet vecenīte tikai saprotoši pasmaidīja un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja: — Zēni, mēs augšā kaut ko atradām, — viņa paspēra soli uz priekšu un nolika uz galda stūra nelielu papīra strēmelīti. Spriežot pēc izrobotajām malām, tā bija norauta no lielākas lapas. — Uzbrukums Felicitai noticis negaidīti un pustumsā. Sitiena mirklī vina turējusi rokā no kārbiņas izņemto plānu. Bet tikai tagad — savā istabā, viņai izdevās atlaist konvulsiju saliektos pirkstus. Delnā mēs arī atradām šo…

— Ko? — Kronbergs divos lēcienos bija pie galda un noliecās pār neticami saburzīto papīra gabaliņu. Fs pastiepu kaklu pāri drauga plecam un ieraudzīju uz baltas strēmeles iezīmētu sarkanu līkloču līniju. Tā sākās apakšējā un izzuda augšējā malā. Tās abas bija noplēstas. Tur, šķiet, bija tikai divi nosaukumi un vēl kāda zila dzīsliņa, tikpat izlocīta kā pirmā. Tas nevarēja būt nekas cits kā papīra gabals, kas palicis cietušās rokā, uzbrucējam izraujot Konrāda Laubes zīmēto plānu. Ne sākuma, ne galapunkta uz tā nebija, tikai neliels fragments. Vai bez tā šie cilvēki varēs iztikt? Spēs atrast ceļu uz zelta dzīslu? Man šis jautājums likās tik svarīgs, ka nekavējoties to atkārtoju skali.

Kronbergs paraustīja plecus un. paņēmis lapiņu, apsēdās krēslā līdzās gultai un izplēta to slimnieka acu priekšā.

— Pazīstat? Jūsu raksts?

-Jā.

— Tatad — plāns?

-Jā.

— Vai daudz pietrūkst?

-Jā.

— Ka jus domājāt — bez šī fragmenta Čoidogs un… tas ot​rais spēs atrast cclu uz alu?

Klusumā visu acis pievērsās vājinieka sejai. Droši vien, lai nekas netraucētu pārdomām, Konrāds Krese aizvēra plakstus un vēl uzlika uz tiem kreisās rokas plaukstu. Gāja minūtes, un man likās — es redzu, kā domās viņš veic seno maršrutu pa kalniem, pārvar nobrukumus, straujas upītes, līdz atduras pie baltā, no plāna izrautā plankuma. Vai aiz tā būs iespējams no jauna tikt uz pazaudētās takas? Ja nē, tad šie cilvēki noteikti neliksies mierā. Par to nevarēja būt šaubu. Bet par izrietošajām sekām man negribējās pat domāt.

— Kā viņai? — cik klusu varēdams, nočukstēja Kronbergs un pamāja ar galvu uz augšu.

— Jau labāk, — vecenīte tāpat atbildēja. — Domāju, ka rīt varēs celties, bet par ilgu staigāšanu, protams, nevar būt ne ru​nas. Tikai pēc trim dienām viss būs skaidrs.

— Runāt viņa var?

— Var, vienīgi satraucoši temati nav ieteicami.

Kronbergs paraustīja plecus un pasmīnēja.

— Diemžēl citu mums nav.

Es pamāju, lai viņi klusē, jo Konrāds Krese noņēma no acīm roku un nepacietīgi paskatījās uz galdu.

Kronbergs tūdaļ saprata. Paņēmis lapiņu ar alfabētu, kuru, pētot plāna fragmentu, bija nolicis sānis, viņš sagatavojās uz rakstīšanu. Tagad jau abu sadarbība veicās krietni vien ātrāk, un pēc nepilnas pusstundas draugs nolasīja pierakstīto tekstu:

— Viņi tiks galā. Atlikušajā daļā ir vēl divas, trīs norādes, un tās ļaus atrast pareizo virzienu. Es visu atceros no galvas. Ja vē​laties, varu pēc atminas nodiktēt visu maršrutu.

— Nevar būt! — man paspruka. — Atcerēties visu maršrutu!

— Ja jau apgalvo, kāds iemesls neticēt? Bet nedomāju, ka vinš to atminas dabā. Nē, Robert, plānā.

Bet tas jau ir pavisam iespējams, vai ne? Taču tagad uzpeld nopietns jautājums vai šīs zinas mums ir vajadzīgas?

Iestājas nospiedošs klusums. Man likās, ka šauri egoistiskās intereses centīsies gūt virsroku pār tieksmi pēc likuma triumfa. Taču notika citādi.

— Vajadzīgi fakti, — Grosberga pirmā pārtrauca klusumu. — Fakti, kas apstiprinātu, ka šie cilvēki ir iejaukti Gunāra Glika slepkavībā. Ja tādi būs, mūsu uzdevums nodot viņus tiesai. Noziedzniekus un faktus. Vai ne?

— Ko jūs ierosināt?

— Divas lietas. Pirmā — jānoskaidro vai dzeltensejainie aiz zaļā žoga ir uz vietas. Starp citu — vai pamestajā namā jūs iz​pētījāt visas pēdas?

Mēs ar Kronbergu saskatījāmies.

— Nebija laika, — draugs atzinās. — Nācās iespējami ātrāk nogādāt cietušo drošā vietā. Bet jūs jau pati bijāt tur klāt! Vēl steidzinājāt…

— Biju gan, bet ne mājā. Labi. Jūsu vielā es rīkotos tā — nekavējoties atgrieztos un pārbaudītu pēdas. Izmeklējot Glika slepkavības lietu, ir atrasti vairāki liela izmēra kurpes nospiedumi. Šeit, šajā mājā tie ir izdzēsti, taču jūsu nama pagrabā uzietie nofotografēti, turklāt izmērīti. Tagad atliek nofiksēt Mē​renajā ielā atstātos. Par to, ka tur tādi ir, šaubu nevar būt. Pēc tam atliks vienīgi salīdzināt.

Pareizi! — Kronbergs iesaucās. — Vēl mums vajadzīgs taksometra šoferis, kas aizveda Felicitu uz turieni, pareizāk — viņa braucamā riepu nospiedumi. Protektoru zīmējums, jo pie pamestās mājas tos bija atstājis tikai viens automobilis.

— Un tālāk? — es nesapratu.

— Viss ir loti vienkārši. Ja citas mašīnas tur nav bijis, uzbrucēji atnākuši kājām. No kurienes?

Pilnīgi iespējams, ka tas pats puisis, kas mēģināja izsekot mūs, veica savu darbu arī šoreiz. Ticis līdz stūrim un redzējis, kur ieiet Felicita, viņš tūdaļ paziņoja to saviem šefiem. Tā kā mēs zinām viņu bāzes vielu, turpmākais jau nesagādā grūtības. Līdz zaļajam, augstajam žogam no turienes ir tikai viens solis.

Vai tagad tev skaidrs?

Es pamāju.

Vecis vēl stāstīja, kā viņi plātījušies, rādīdami uz pamestā nama pusi. Iznāk, ka no turienes to var redzēt.

— Jā, — Kronbergs apstiprināja, — es pats pārbaudīju, kad piebraucām. Divu augstu bērzu starpā loti labi varēja saskatīt zaļo sētu. Bet, ja to varēju izdarīt es, tad skaidrs, — arī viņi no savas vietas var pārredzēt visu, kas notiek pamestās mājas priekšā. Mums vajadzīga pēda! Pēda un… suns! Ja tas aizvedīs līdz zaļajam žogam, pie darba varēs ķerties policija. Apsūdzība — uzbrukums Felicitai un līdzdalība Buldoga slepka​vībā. Protams, ja pēda sakritīs ar mūsu pagrabā atrasto.

— Žēl gan, ka šeit tā nesaglabājās. Bet ja nu mēs pameklēsim? — es ierosināju. — Ja arī šeit atradīsim, mūsu rokās no​nāks vēl spēcīgākas kārtis.

— Robertam taisnība, — atdzīvojās Grosberga. — Es iešu pameklēt. Ceļš, pa kuru viņš ticis iekšā, tāpat — ārā, ir zināms. Varbūt palaimējas, — un, ne mirkli nekavēdamās, viņa devās projām.

— Jā, Ieviņai ir vēl pulveris kaulos! — ar nelielu skaudības pieskaņu balsī norūca Kronbergs. — Mums tagad vajadzētu braukt, bet bail šo māju pamest bez… — greizi pavēries gulošajā un pieklusinājis balsi, vinš nobeidza, — bez aizsardzības.

— Zvani Lācim!

Valts papurināja galvu.

— Viņš nevar, es zinu. Pag, mums vēl ir rezervē students. Puisim muskuli kā vērsim. Jā, viņš būs piemērotākais. Tūdaļ piezvanīšu. — Kronbergs piecēlās un, izņēmis no plaukta bal​tu tālruni, par kuru man nebija ne jausmas, uzgrieza numuru.

— Man Virzu! — pavēlošā balss lika dežurantam bez iebildumiem paklausīt. Pēc nelielas pauzes es skaidri sadzirdēju: — Klausos!

— Šeit Kronbergs. Vai norunu atceries?

— Par bicepsiem? — puisis izrādījās atjautīgs.

— Jā. Vai vari atbrīvoties uz kādu laiku? -Jā.

— Tad nekavejoties atbrauc uz… — un viņš nosauca Kreses mājas adresi. — Atrast mācēsi?

— Zinu. Būšu klāt pēc… piecpadsmit minūtēm.

Nelielies, Arvīd. Ar ko bizosi — ar iznīcinātāju vai armijas helikopteru?

— Man ir motocikls.

— Tad cita lieta, ņemu savu ironiju atpakaļ. Labi, mēs gaidīsim. Lieta nopietna. Bet ar to vien viss vēl nav galā. Vai pa​zīsti seržantu Celmiņu?

— Suņu priekšnieku?

— Jā. Būtu labi, ja viņš atsūtītu mums Brašo. Palūdz manā vārdā, viņš iedos. Brašais teicami dzen pēdas.

— Paķert līdzi?

— Jā. Bet… Bet tev taču ir motocikls! Kur tu viņu liksi? Uz pakaļējā sēdekļa?

— Motociklam ir blakusvāģis.

— Tad tā lieta ies, — Valts nopriecājās. Nu ko, lai tev veicas. Mēs gaidām.

— Par suni — plus piecpadsmit minūtes, — vēl atskanēja, un Kronbergs nolika klausuli. Pēc tam no jauna apsēdās līdzās slimnieka gultai un sacīja: — Jūs apgalvojat, ka spējat atcerēties visu maršrutu līdz alai?

Krese palocīja galvu.

— Būtu labi, ja mums to pastāstītu. Vai plānam dublikātu neizgatavojāt?

— Nē.

— Tad tas ir vienīgais… Hm… — Kronbergs uz mirkli aizdomājās, tad, kā attapies, pasmaidīja un teica: — Laikam mans pienākums ir pasacīt — kāpēc mums vajadzīgas šīs zinas. Lai izgaisinātu iespējamās aizdomas… Jūs jau dzirdējāt, ka šie cilvēki ir iejaukti slepkavībā, kuru mēs izmeklējam.

Skaidrs, ka aizturēt viņus nepagūsim, protams, ja plāns ir bijis vienīgais mērķis. Turklāt pagaidām fakti, kas ir mūsu rīcībā, diez vai prokuroram liksies pietiekami, lai izsniegtu sankciju arestam. Turklāt nav izslēgts, ka vini ir ārvalstnieki. Tādējādi viss rāda, ka būsim spiesti iet pa viņu pēdām. Pa šo, jums zināmo maršrutu.

Krese norādīja uz alfabētu, un Valts sastādīja vienu vienīgu vārdu — bīstami!

— Protams, — mans draugs piekrita, — un, ja vēl kāds no viņiem ir mednieks, tad divkārt. Bet cita ce|a nav, šis ir vienīgais. Jāatzīstas, ka savā praksē nespēju atminēties nevienu tik haotisku un nenoteiktu lietu kā šī. Banda cietumā, starpnieks likvidēts, bet tie, uz kuriem krīt aizdomas par slepkavību, patiesībā dzen pēdas plānam, ar kura palīdzību cer tikt pie zelta dzīslas! Trakāk vairs nevar būt! Bet ir kāds fakts, kura dēļ, iespējams, mums izdosies tos piespiest pie sienas.

— Kāds? — es jautāju.

— Pirkstu nospiedumi uz cigaretes gala. Tās, kuru atradām savā kāpņu telpā. Ja tie pieder kādam no viņiem, ja pašam slepkavām, tad vajadzīgi tikai noteikti apstākli, lai piedabūtu viņu padoties. Būs jālūdz, lai Lācis sazinās ar Krievijas dienestiem, varbūt viņu kartotēkā glabājas šie pirkstiņi. Zini, Robert, kas man nule ienāca prātā — mēs taču zinājām, ka arestētās bandas lietā figurē cilvēki no ārvalstīm. Taču visi

pavedieni, kurus uztaustījām, veda uz Rietumiem. Tādējādi no mūsu redzeslauka galīgi izslīdēja pretējais, Austrumu virziens. Ja padomā dziļāk, cik tad lielus kapitālus iespējams ieguldīt pie mums Latvijā? Viens čiks, vai ne? Bet Krievija? Milzīga zeme ar milzīgām iespējām. Tādējādi nav izslēgts, ka arestētie tiešām nekā nezina un bijuši vienīgi izpildītāji. Šauru uzdevumu veicēji, starpnieki starp Rietumiem un Austrumiem, bet pati Latvija nekas vairāk kā tranzītvalsts. M… jā, izskatās, ka šī "suņu lieta" nebūt nav galā, kā likās sākumā, bet tikai… Mēs, Robi, esam iztraucējuši lapseņu pūzni avenēs. Uzbrucēji jau pacē​lušies gaisā, bet mēs pat nezinām, no kurienes tie nāk!

— Toties zinām, ka ir lapsenes!

— Tas gan. Un, ja tam, ko zinām — naudas atmazgāšana, netīru kapitālu ieguldīšana, klāt vēl pieliek zeltu…

— Tas jau ož pēc kaut kā nopietnāka. Zelts ir valsts mo​nopols.

Kronbergs palocīja galvu.

— Jā. Nejauka, drūma doma. Arī trieciens var nākt no pašas negaidītākās puses. Nekas, vai to vien esam pieredzējuši? Atceries mūsu piedzīvojumus Francijā? Es domāju, — pēkšņa enerģijas, atbildības un pienākuma apziņas uzplūdā viņš iesaucās, — vajadzētu aiziet paskatīties, kā veicas ar pēdu dzīšanu mūsu cienījamai saimniecei. Students būs klāt pēc divdesmit minūtēm, tā ka laika vēl diezgan.

— Žanis viņu šā vai tā punktualitātē pārspētu…

Grosbergu mēs atradām dārza stūrī līkņājam pie paša žoga.

Te, līdzās sētas stabam, otrā pusē slējās jauna liepa. Izveicīgam cilvēkam, turoties pie stumbra un atsperotics ar vienu kāju pret stabu, ar otru — pret koku, nesagādātu grūtības tikt pāri. Taču šis Čoidogs, spriežot pēc tā, ko par vinu zinājām, nevarēja būt nekāds jaunais. Bet profesija to līdzsvaroja. Mednieks ir fiziski norūdīts cilvēks. Tāds līdz pat sirmam vecumam var saglabāt formu, un šķērslis mūsu priekšā vina acīs liktos smieklīgs.

— Vai kaut ko atradāt? — nostājies vecenītei līdzās, Kron​bergs vaicāja.

Grosberga pacēla galvu un ar rādītājpirkstu iedūra melnajā zemē. Ieskatījies vērīgāk, es ieraudzīju neskaidru nospiedumu. Nebija šaubu, ka to atstājusi tā pati kurpe, kuras nospiedumu mēs redzējām grantētā celiņa malā un uz palodzēs Konrāda Kreses istabā. Valtam kabatā atradās mērlente. Vēl dažas, gai​du pilnas sekundes, un draugs izslējies apstiprināja: — Tā ir tā pati. Turklāt — tā pati, kuru atradām mūsu pagrabā. Redzi — raksturīga pazīme! Pašā purngalā no pazo​les atrauts gabaliņš!

Beidzot sāka iezīmēties ilgi gaidītās, reālās faktu aprises. Tātad šis Čoidogs Damini ir Buldoga slepkavības līdzda​lībnieks!

— Viņš šīs pēdas atstājis, kad devies prom, — es piebildu, — nospiedumi bija ar purngaliem pret žogu.

— Nē, Robert, — draugs iebilda, — gluži otrādi. Par atkāpšanās ceļu šis tips taču izvēlējās vārtiņus. Atminies — bulta bija vaļā. Lecot no sētas, lai saglabātu līdzsvaru, parasti ar vienu roku pieturas pie augšmalas. Tādējādi lidojuma brīdī ķermenis gaisā pagriežas un cilvēks piezemējas ar seju pret pārvarēto šķērsli. Atceries puikas gadus, un viss būs skaidrs.

Viegli tusnīdama, Grosberga uzslējās un uzlūkoja mūs ar priekā mirdzošām acīm.

— Izrādās, ka vecenes reizēm arī var kaut kam noderēt.

— Neapšaubāmi, — Kronbergs galanti noskūpstīja viņas sažuvušo roku. — Bet tagad gan jums laiks pie cietušās. Var​būt tai kas vajadzīgs.

— Es Felicitai iedevu tableti. Man miegazāles vienmēr ir kabatā. Nedomāju, ka vina būs augšā, bet — kas to zina. Pēc tādiem piedzīvojumiem… Jums taisnība, iešu apraudzīt. Un paši? Kāpēc vēl neesat gabalā?

— Pamestais nams nekur nepazudīs, bet šiem cilvēkiem var ienākt prātā atgriezties pēc izrautā plāna gabala.

— Ā…

— Pēc dažām minūtēm ieradīsies kāds puisis. Mūsu prombūtnes laikā apsargās māju. Diemžēl aģentūras štatā esam tikai divi, tā ka nācās vinu pieaicināt no malas. Spēcīgs jauns cilvēks. Students.

Liekas, tas ir vinš!

Līdz mums atlidoja tālīns motora troksnis. Bez grūtībām varēja pazīt motociklu. Pēc dažām sekundēm rēkoņa kļuva apdullinoša, un, pagriezienā uzmetis gaisā veselu dubļu šalti, eleganti, gluži kā daiļslidotājs, vārtu priekšā nobremzēja sarkans motocikls. Blakusvāģī karaļa cienīgā pozā sēdēja melns kā ogle vilku suns. Braucējs norāva ķiveri un pāri sētai noblāva: — Tieši trīsdesmit minūtes!

Kronbergs uzmeta man izsmejošu skatienu.

— Te tev nu bija Žanis, — un tikpat skali atkliedza pretī. — Malacis! Brauc iekša, student! Vārti va| ā.

Virza atgrūda tos, nekāpjot nost no sava sarkanā zirga — ar priekšējo riteni un tālāk, motociklam virzoties uz priekšu, jau ar rokām.

— Esi gan tu sliņķis! — Valts iesmējās. — Būtu izkāpis no segliem, tā vēl noskrambāsi savam braucamajam sānus. Nu, sveiks! — tas jau attiecās uz suni. Kronbergs pakasīja tam aiz auss, un, viegli ieņurdējies labsajūtā, vilks iegrūda purnu vi​ņam delnā.

— Jūs esat pazīstami?

— Un kā vēl, student. Brašais ir man izlīdzējis vairākās visai bīstamās situācijās. Bet kāp nost un iepazīsties. Ieva Gros​berga! — vinš iepazīstināja ar vecenīti, un Virzas acis izbrīnā iepletās.

— Ieva Dreģe?

— Tā pati, — Kronbergs smaidot apstiprināja.

— Esmu redzējis jūsu fotogrāfiju. Arhīvā, — pietvīcis kā vē​zis, jauneklis sniedza viņai roku.

— Tajā es izskatos nedaudz jaunāka, vai ne?

— Tagad saskaņosim turpmākās rīcības plānu, — pārtraucot sarunu, kas draudēja izvērsties savstarpējā komplimentu apmaiņā, Valts pacēla roku. — Šī būs tava saimniecība, Arvīd. Nams, apkārtējā teritorija, arī žogs un cilvēki. Tie ir paši svarī​gākie. Saprati?

Virza pamāja.

— Stobru paķēri?

-Jā.

— Likt lietā to drīkst vienīgi, ja… bet tu jau zini. Gadījumā, ja parādās tips, kas arēji līdzīgs mongolim, nem ciet! Tikai brīdinu, tas ir loti bīstams cilvēks. Uzmanies, iespējams, vinš met nazi! Bet mēs, Robert, pievāksim suni. Gaidi mūs atpakaļ. Tik precīzi, kā tas izdevās tev, nesolu. Triju četru stundu robežās. Pārējais ir Grosbergas kundzes pārziņā. Klausi vinu, vina paliek par vecāko, un tāda arī ir.

Parādiet puisim, kundze, — kas un kā. Brašais, šurp!

Suns ar vienu lēcienu bija laukā no blakusvāģa un, sasprin- dzis nedalītā uzmanībā, gaidīja nākamo pavēli. Kronbergs saņēma rokā garo brezenta pavadu, kas bija aizbāzta aiz kakla- siksnas, un noglaudīja melno galvu.

— Atslābinies, veco zēn! Pagaidām cīnā vēl nav jāmetas.

Brašais ielēca volvo pakaļējā sēdeklī tā, it kā to būtu darījis katru dienu, un tūdaļ izošņāja visus kaktiņus. Ticis galā, apsē​dās savā cēlajā pozā un nošķaudījās.

— Slikti, nebiju to iedomājies.

Neizpratnē pavēros draugā, un viņš paskaidroja: — Tabaka. Suns necieš cigaretes, tās maitā ožu. Bet Cepelīns kūpina vienā kūpināšanā. Te viss piesūcies ar dūmu smaku. Kas būs, būs. — Pamājis, lai Virza atver vārtus, viņš lēnām nospieda gāzes pedāli. Automašīna sāka kustēties, un garām aizslīdēja Grosberga, kā laimes vēlējumu turot gaisā izslietu īkšķi, tad studenta sportiskais augums. No brillu stikliem manās acīs vēl ielēca saules zaķītis, un

pagriezienā jau pavērās iela.

Mēs vēl nebijām tikuši līdz nākamajam stūrim, kad aizmugurē tik nevaldāmi sāka šķaudīt vilks, ka Kronbergs bija spiests atvērt logu. Bet tikai tad, kad tas tika izdarīts arī otrajā pusē, suns norima un, apgūlies'sēdeklī visā garumā, nolika uz kopā saliktajām ķepām masīvo galvu.

Mašīnu ielās bija maz. Spoži spīdēja saule, un braukt bija viegli. Valts apturēja automašīnu, neiebraucot vajadzīgajā ieliņā. Neizslēdzis motoru, atbalstījis zodu pret stūres ratu, uz brīdi iegrima domas, tad bez brīdinājuma pēkšņi pagriezās at​ceļam. Vismaz man tā šķita.

— Kas noticis? — es vaicāju.

— No zaļā žoga pamestā māja redzama kā uz delnas. Drošs paliek drošs — apmetīsim līkumu un tuvosimies tās aizsegā, — draugs atbildēja.

— Bet kā tiksim iekšā?

— Pa logu. Aizmirsi? Mēs taču atrāvām dēli, ar kuru tas bija aiznaglots. Neuztraucies, ja tavs apaļīgais vēderelis iesprūdis, atrausim vēl vienu.

Kronbergs nogriezās nākamajā šķērsielā un, apturējis volvo metrus divdesmit no stūra, izslēdza motoru. Mūsu priekšā pletās pļava. Tā pati, kuru bijām redzējuši pameslā nama aizmugurē.

Izkāpis Valts vairākas reizes strauji pietupās. Man tā šķita ļauna zīme. Parasti draugs iesildījās tikai tad, kad draudēja sadursme ar ievērojamu pārspēku. Viens vai divi viri viņam neko nenozīmēja, jo fiziskajā, dažādu cīnās paņēmienu zinā, kā arī pēc reakcijas, neeesmu redzējis nevienu, kas spētu stāties tam pretim. Likās, arī vilks tuvo notikumu jausmās saspringa. Kronbergs pavēra aizmugures durvis. Suns ar lēcienu bija lau​kā un, gaidot komandu, aptupās līdzās. Saņēmis pavadu ie​spējami īsāku, Valts pamāja: — Ejam!

Drauga izraudzītais ce|š sākumā veda uz priekšu Kad no ziņkārīgiem skatieniem, kas varēja nākt no nama aiz augstās, zaļās sētas, mūs aizsedza pamestā nama drūmā būve, tas pagriezās pāri pļavai, kas izrādījās nekopta, ar retu, stiegrainu zāli klāta, kukuržņaina. Zeme cieta kā akmens. Te pat aita nevarētu atrast kaut ko ēdamu. Klupdami pār sacietējušās zemes pikām, lēnām tuvojāmies savam mērķim. Logs, no kura bijām atrāvuši dēli, bija izveidojis platu, melnu, vertikālu spraugu. Nebija šaubu, ka tās platums ir pietiekams, lai tiktu iekšā. Pametis apkārt skatienu, neko aizdomīgu neredzēju. Apkārtnē jautās īsts lauku miers. Beidzot'klāt bija vaļējais logs, un Bra​šais pēkšņi sāka rauties uz priekšu.

— Suns jūt, ka te kaut kas noticis, — Valts nočukstēja un, atsprādzējis no kakla siksnas pavadu, uzplikšķināja pa mūsu melnā pavadoņa spēcīgo skaustu. — Uz priekšu, draudziņ!

Suns vispirms attupās uz pakaļkājām un tad ar slaidu lēcienu drosmīgi iemetās tumšajā spraugā. Tā kā neko, izņemot Brašā nagu skrapstoņu, iekšā saklausīt neizdevās, Valts pamāja.

— Tagad mūsu kārta.

Ar grūtībām tikuši cauri spraugai, ieraudzījām suni sēžam stūrī, kurā bijām atraduši samaņu zaudējušo Felicitu Kresi. Šoreiz biju paņēmis līdzi kabatas lukturīti, un, kaut gan gaismas likās pietiekami, ieslēdzu arī to. Uz baložu mēsliem klātās grīdas pēdas bija tik skaidri saskatāmas kā plastilīnā iespiests zīmogs. To bija daudz. Savējās un Kronberga es ātri atšķīru no pārējām. Tad vēl — Felicitas mazo kājiņu. Un te es ieraudzīju meklēto — liels pazīstamās kurpes nospiedums rēgojās pie paša sliekšņa. Purngalā skaidri varēja saskatīt izrauto robiņu.

— Valt! —es klusām pasaucu, un acumirklī draugs bija klāt.

— Ir? — vinš izmeta, bet, ieraudzījis pats, laikam ierastas kārtības mudināts, izvilka centimetru mēru. Pārmērījis atviegloti nopūtās. — īstā! Tagad jānoskaidro, no kurienes vinš nācis. Velc laukā šaujamo, Robi. Šī ir īstā reize, kad tas var no​derēt. Brašais!

Suns vienā stiepienā bija līdzās. Valts parādīja tam nospiedumu un pacietīgi gaidīja, līdz tas būs iepazinies ar visām smaržām, kuras turējās baložu mēslos redzamajā pēdas nospiedumā. Beidzot vilks pacēla melno galvu, un, aizāķējis pa​vadu, Kronbergs izvilka pistoli.

— Uz priekšu!

Pretēji gaidītajam, mūsu pēddzinis nevis metās uz durvīm, bet, nedaudz pagrozījies uz vietas, lēnām, gandrīz purnu vilkdams gar zemi, sāka virzīties uz izejas pusi. Acīmredzot viņam nenācās viegli atšķirt vajadzīgo smaku no pārējām, jo arī mēs ar Valtu te bijām staigājuši pāri.

— Cepelīns vainīgs, — Kronbergs burkšķēja, — nopīpējis sunim visu ožu!

— Iemet šo akmentiņu pats savā dārziņā, — es indīgi atčukstēju, un, neraugoties uz sasprindzinājumu, Kronbergs iesmējās.

— Ņemšu vērā…

Ticis līdz izejai, Brašais pieslējās pakaļkājās un, atspiedis priekšķepas pret durvīm, grūda. Acīs apžilbinoši iesitās saule, un reizē atskanēja Kronberga sauciens: — Robert, neatpaliec!

Tagad nekas vairs netraucēja. Ticis uz pēdām, suns nolieca galvu un, izstiepis pavadu, rāvās uz priekšu. Valts palaida to visā garumā, un mēs visi trīs kā sprinteri drāzāmies uz mērķi. Virziens šaubas neradīja, tas bija kā novilkts ar lineālu — pāri ieliņai ar dīvaino vārdu, tad šķērsām nelielam, pļaviņai līdzīgam dumbrājam, garām bērzu birztalinai, tieši uz augstajiem, zaļajiem vārtiem. Mums par brīnumu, tie izrādījās līdz galam va|ā, un suns, pat nepalēninot gaitu, iemetās iekšā. Kad, drošības pēc slēpdamies aiz stūriem, katrs no savas puses tur ielūkojāmies mēs, pagalms izrādījās tukšs. Brašais, kura pavadu Valts pēdējā brīdī bija izlaidis no rokas, ošņādams zemi, riņķoja pa loku. Beidzot, izslējis purnu un iesmilkstējies, apsēdās. Likās, vinš teica: "Mēs nākam par vēlu…"

XX NODALA LĒMUMS Tagad, kad tūlītējas briesmas nedraudēja, es mierīgi varēju aplūkot vielu, kur mūs bija ienesis pēdējā laikā tik mainīgais likteņa pagrieziens. No ārpuses raugoties, zaļā sēta apjoza pamatīgu zemes gabalu. Taču no iekšpuses tas nepavisam nelikās tik liels. Pāri žogam pārkāries ābeles zars norādīja, ka otrā pusē atrodas veča smirdīgais būcenis. Pagalmu klāja za|š, bet nekopts mauriņš, kuru vietvietām šķērsoja automobiļu riteņu atstātās sliedes. Pašā vidū slējās nams, ja tā var saukt no neēvelētiem dēliem sasistu zemubaraku ar vienslīpuma jumtu. Tagad bija skaidrs, kāpēc vienkāršo mitekli nevarēja saskatīt pāri sētai.

Vilku suna izturēšanās skaidri liecināja, ka te neviena nav. Tāpēc mēs aizvērām abas vārtu puses un, nostiprinājuši ar lielu bultu, gājām uz priekšu. Brašais, bez pārtraukuma ošņādams gaisu, rāmi tecēja nopakaļ. Lai tam būtu vieglāk, Kronbergs atsprādzēja garo pavadu un salocījis uzmeta sev plecā. Kad pie- nācām tuvāk ēkai, kaut gan suns joprojām bija mierīgs, es nebūt tāds nebiju. Draugs ar blīkšķi atrāva zemās durvis, un es biju gatavs apzvērēt, ka aiz tām kāds slēpjas. Par laimi, tās izrādījās tikai iedomas.

Tikuši pāri slieksnim, atjēdzāmies iegarenā telpā, kas atgādināja kaujas lauku. Apkārt valdīja neaprakstāms haoss — apgāzti krēsli, izsvaidīti papīri, tukšās rakstāmgalda atvilktnes vienā kaudzē sagāztas kaktā, pa vidu gluži kā melns tārps aizlocījās pārrautā tālruņa aukla, bet kāds resns kabelis, kas sastāvēja no vairākām dzīslām, droši vien bija pārcirsts. Viss liecināja, ka cilvēki šo vietu pametuši lielā steigā.

— Aizbēguši, — manām pārdomām Kronbergs skali pielika punktu un iebāza jau nevajadzīgo ieroci atpakaļ kabatā. — Ap​lūkosim viņu saimniecību.

Izrādījās, ka nelielais namelis sastāv no veselām četrām istabām. Nekas neliecināja, ka te kāds būtu pastāvīgi dzīvojis — ne ve|as skapja, ne gultas. Ja ēka nebūtu celta tik pavirši, varētu domāt, ka šeit uz laiku izvietojies kāds birojs vai kantoris. Tomēr salīdzinājumā ar ārpusi iekšiene bija krietni vien ciešamāka. Sienas klāja tapetes, logu rāmji un griesti balti krāsoti. Mēs gājām no telpas telpā, un katra izskatījās tā, itin kā tai pāri būtu vēlies tornado. Kronbergs pacēla vairākus papīrus, bet tās bija tikai kaut kādas atskaites krievu valodā par piegādāto preču daudzumu un cenām. Varēja domāt, ka te darbojusies kāda pavisam nekaitīga tirdzniecības firma. Izņemot krievu valodu, kura vēl joprojām bija parasta parādība arī pie mums Latvijā, nekas nenorādīja uz sakariem ar ārzemēm. Aplūkodams sienas, es pēkšņi ieraudzīju kaut ko tādu, kas lika man sastingt. Pie sienas karājās… Burjatijas karte! Jā, ar Baikālu visa tā garumā un Mongolijas robežu dienvidos. le- raudzīja to arī Valts. Vinš salika rokas sānos un, kā neticēdams, pārlaida atradumam acis no viena gala līdz otram.

— Aizmirsuši? — es minēju.

— Tā izskatās. Viņi loti steigušies, un kāds tur brīnums. Atvilktņu saturu pievāca, bet to, kas diendienā krīt acīs visvairāk, aizmirsa. Šis gadījums vislabāk spēj ilustrēt faktu — kāpēc visgrūtāk atrast to, kas nemaz netiek slēpts. Šo karti pievāksim mēs. Tā var noderēt, jo kur citur tik sīku atradīsim. Jauš mana sirds — drīz vien mums nāksies iepazīt šīs vietas nevis uz kartes, bet dabā. Ja nemaldos, tur ir mūžīgā sasaluma zona, bet aiz durvīm teju teju ziema… Palūk, kas tie par sarkaniem punktiem? Veseli divi. Bet te — kalnos iezīmētas zelta atradnes, te stepe… — draugs murmināja un piepeši klusu, klusu nodziedāja: Pa Baikāla drūmajām stepēm, Kur kalnos vēl zeltu var rast, Iet klaidonis, lādēdams dzīvi, Šo dzīvi, kas nedod neko…

Izvilcis piespraudes un noņēmis no sienas karti. Kronbergs to pārlocīja un saritinājis pasita padusē.

Vēlreiz pārlaidis tel​pām skatienu, pamāja:

— Mums te nav ko darīt. Šie puiši pazuduši, kā nojaušu, uz neatgriešanos. Tādējādi Felicitai Kresei vairs ne no viena nav jābaidās. Toties mums, Robčik, priekšā stāv pamatīgs darbs.

Kad atgriezāmies Kreses mājā, Grosberga un students, iznesuši krēslus saulītē, dzīvi sarunājās par vecenītes jaunības dienām. Izrādījās, ka Virza ir labi informēts par viņas gaitām. Bri||u stikliem mirdzot rietošā spīdekļa iesārtajos staros, viņš ar neviltotu interesi klausījās, paretam iestarpinādams kādu jautājumu. Vecenīte bija sagādājusi Brašajam divus pamatīgus cukurkaulus, pie kuriem varēja manīt vienu otru gaļas kriksīti. Suns šo uzmanību novērtēja, vēlīgi paluncinot asti. Ar grūtībām saņēmis abus kaulus zobos, tas nozuda žogmalē. Pēc brīža no turienes atskanēja lūstoša kaula krakšķēšana, liecinot, ka šim sunim ir ko likt lietā, stājoties pretim arī noziedzniekam. Pa šo laiku te nekas nebija atgadījies, izņemot vienu — Felicitai Kresei bija kļuvis labāk.

— Vai ar vinu var parunāt?

— Baidos, ka tas var satraukt. Varbūt tā vajadzība nemaz tik steidzama nav?

— Man gan liekas, ka ir. Bet to jau tikpat labi varat izdarīt jūs. Iebrucēju atpazina Konrāds Krese.

Nosauca pat vārdu. Varbūt vina spēs atcerēties to tipu, kas viņai uzbruka pamestajā mājā. Divu dāmu sarunā būtu mazāk spriedzes.

Grosberga pasmaidīja.

— Es jau to izdarīju, turklāt tā — starp citu. Uzbrucējs, viņa teica, izskatījies pēc briesmoņa. Tur bijis tik tumšs, ka vienīgi to nabadzīte spējusi iegaumēt. Tumsā,, kā zināms, bailēm ir lielākas acis nekā parasti. Tas arī viss, ar ko Felicita spēja jūs iepriecināt. Turklāt viņa bijusi viena, jo, nevēlēdamās izraisīt sveša cilvēka ziņkāri, norēķinājusies un aizraidījusi taksometra šoferi.

— Mums viņš vajadzīgs, lai… — es iesāku, bet draugs nelā​va pabeigt.

— Vairs nav, Robert. Pārmērīgi steidzīgā bēgšana apstiprina, ka viņi dabūjuši to, ko gribējuši.

Turklāt riteņu sliedes bija tikai vienas, tās nekas nešķērsoja. Ar mūsu opelīša padilušo protektoru nospiedumiem tu, cerams, tās nesajauci?

Es paraustīju plecus un apjautājos: — Ko darīsim tālāk?

— Sekosim, Robert. Šo cilvēku maršruts mums tagad zināms. Iesim pa pēdām, turklāt tās atrast mums palīdzēs Konrāda Kreses atmiņa. Es sazināšos ar saviem paziņām Irkutskā. Savā laikā es tur biju komandējumā. Gandrīz veselu gadu.

Iespējams, ka majors Medveds joprojām strādā kriminālmeklēšanā. Toreiz mēs iedraudzējāmies.

Viņš bija ne tikai labs profesionālis, bet, kas ir daudz retāka parādība — labas gribas, domājošs cilvēks.

Viņi šajā lietā būs ne mazāk ieinteresēti par mums. Varbūt pat vairāk.

— Ak kungs! — man jau kuro reizi paspruka. — Kad reiz varēsim brīvi uzelpot?

— Kapā! — skanēja ne vienreiz vien pēc manas īdēšanas dzirdētā atbilde.

— Tur neelpo, Valt, tur gu|.

Dienas atlikušo dalu mēs veltījām Konrāda Kreses atminām. Izrādījās, ka pārnest tās uz papīra nemaz nav nieka lieta, kā varētu likties, zinot par sarunām ar alfabēta palīdzību. Maršrutā atzīmes pilnīgi balstījās uz apkārtnes novērojumiem. Mēs pat atrasto karti nevarējām izmantot, lai precizētu cc|u. Kas bija skaidrs slimniekam, diemžēl nepavisam nebija skaidrs mums. Kaut ar grūtībām, tomēr solīti pa solītim virzījāmies uz priekšu un, saulei rietot, jau puslīdz droši varējām atzīmēt kartē arī kvadrātu, kas mūs interesēja. Bet, kā jau teicu, — puslīdz droši, jo noteiktas piesaistes mums nebija. Bieži vien nācās likt lietā visu izdomu, lai vienkāršos vārdos, kurus Valts salika pa burtiem, varētu noskaidrot debespuses, apkārtnes reljefu, kas, pārbaudot kartē, apstiprinātu aptuvenu atrašanās vietu. Studentam šis darbs likās ārkārtīgi interesants. Viņš vienā laidā kursēja no karies, kuru slimnieka ērtības labad bijām piesprauduši pie pretējās sienas, atpakaļ pie galda, kur strādāja Kronbergs. Dienai beidzoties, pielicis aprakstītajā lapiņā skalu punktu, Valts izstaipījās tā, ka kauli nobrakšķēja un, uzslējies kājās, pavēstīja: — Viss! — Viņa balsī jautās nogurums. Izberzējis ar dūrēm piesarkušās acis, draugs pacēla lapiņu

un pārlaida klātesošajiem gurdu skatienu. — Maršruts ir aprakstīts. Tas sākas alā un noslēdzas evenku ciematā, kur tika apmainīts pret naudu pirmais zelta tīrradnis. Jā, starp citu, — Kronbergs pievērsās gulo​šajam, — kas to nopirka?

Krese ar alfabēta palīdzību atbildēja: — Šamanis.

— Hm… Nu, labi, turpināsim. Diemžēl, mums, Robert, būs vajadzīgs aprakstītajam pretējais virziens. Jaušu, ka tā noteikšanu apgrūtinās tas, ka grupa atzīmēja savā ce|ā redzēto ainavu raksturīgākās pazīmes. Skaidrs, ka, ejot pretējā virzienā, tās izskatīsies nedaudz citādi. Tādējādi mums nāksies ceļot, ja tā var teikt atmuguriski. Starta vieta, kurā mehanizētos pārvietošanās līdzekļus aizstāsim ar kājām — Novijuojana. Tā atrodas Baikāla pašos austrumos. Tālāk ce|š ies uz dienvidiem, vinš piecēlās un ievilka kartē nelielu aplīti, līdz evenku ciematam ar nosaukumu Vivi Tas aptuveni varētu atrasties šeit. Lai liktu līdz turienei, pietiks ar karti un kompasu. Bet turpmākais maršruts, atgādinu — es to aprakstīšu, ejot pretējā virzienā nekā brāli Laubes — jau pilnīgi balstīsies uz atminām. Tātad — evenku ciemats Vivi.

Tas izvietojies netālu no Mujas iztekas, ja vien šādi iespējams raksturot taigas attālumus. Ejot pa ieleju starp grēdām, mēs nonāksim līdz dziļai gravai. Krese to nosaucis par Akmeņaino. Tieši tur sākoties briežu un stirnu iemīta taciņa — atzars no galvenās takas. Pie krustojuma slēpjoties augsts akmens stabs, kas ieguvis vārdu — Sargs. Šķērsojuši šaja vietā Dienvidmujas grēdu, nenokāpjot ielejā, pēc dažiem kilometriem nokļūsim pie garām niedrēm aizauguša ezeriņa. Uz šo vietu nākot dzert dzīvnieki, piekraste esot staigna un no vienas vietas briežu kāju izmīdīta. Īsta mednieka apraksts, vai ne? Šī pati taka turpinoties paralēli grēdai ziemeļaustrumu virzienā un esot reizē arī celrādis. Labajā tās pusē stiepjoties dziļa grava, kuras dibenā tekot upīte. Taciņa tur esot loti šaura, turklāt ieslīpa uz gravas pusi, un lietus laikā pa to iet loti bīstami. Ce|u, turklāt vairākās vietās, aizšķērsojot akmeņu nogruvumi, bet aiz tiem taka atsākoties no jauna. Bet tagad svarīgākais — visnozīmīgākā detaļa, kuru diemžēl varot ievērot, ejot pretējā virzienā. Tā esot dziļa, augsta grota, kas ar atveri vērsta pret ziemeļiem. No takas to pamanīt grūti, bet Konrāds iegaumējis kādu papildu orientieri — ceļa labajā pusē pāri gravai sniedzoties nolīcis koks.

Baltegle. Protams, pa šiem gadiem tā jau sen var būt iegāzusies aizā, bet — kas zina. Metrus simts aiz šā koka no galvenās takas lejup pa nogāzi atzarojoties pavisam nemanāma taciņa. Tā līkloču aizvijoties pa krauju uz leju līdz straujam kalnu strautam. Šis strauts arī iztekot no alas, kuras sienas izraibinājusi zelta dzīsla. Pareizi? runātājs pavērās slimniekā, un tas apstiprinoši palocīja galvu. Nelaimīgā, paralīzes saistītā cilvēka acis mirdzēja — droši vien viņš atmiņa vēlreiz bija veicis jaunības dienās staigātās takas.

Mirkli atpūties, Kronbergs turpināja: — īsuma labad es nepieminēju tās atzīmes, kuras mednieki atstājuši taku krustojumu vietās, kā arī tur, kur tālākais ce|š varētu izraisīt šaubas. Taku lielāko dalu ieminuši dzīvnieki, nevis cilvēki. Noberztas kājas ir mazākais, kas mūs tur gaida.

— Vai no plāna izrautais robs noderēs? — es vaicāju.

— Zināmos apstākļos — noteikti. Tas apstiprinās mūsu mar​šruta pareizību.

— Bez vietējo palīdzības nekas nesanāks, — ieteicās Grosberga, un Kronbergs piesita ar zīmuļa galu pie kartes.

— Šeit — Vivi, mēs iznomāsim zirgus. Burjatu zirgi ir pieraduši pie taigas un iet pāri visiem šķēršļiem. Bet varbūt node​rīgāki būtu brieži? — viņš pavērās gulošajā.

— Nē, — tas pakratīja galvu.

— Tāpēc, ka vēl nav ziema?

-Jā.

— Skaidrs. Soļojot pa tundru, labaku nastu nesēju par briedi neatrast, bet taigā piemērotāki ir zirgi.

Turklāt briežiem traucē ragi…

— Mēs te spriežam tā, it kā kabatā jau būtu vīzas, materiālais nodrošinājums gaidītu Vivi, bet Čoidogs ar savu kompāniju…

— Pagaidi, Robert. — Valts mani apsauca. — Šobrīd izšķiras mūsu aizsāktas lietas turpmākais liktenis, un pārspriest radušos stāvokli ir dabiski. Bet, līdzko pieņemsim lēmumu, tā vairs nebūs spriedelēšana, bet rīcība. Sagatavošanās pirms starta noder ne tikai sporta. Galvenais jautājums jāizlemj ta​gad, uz vietas. Un tas ir: vai mēs braucam?

Jāatzīstas, man nepčivisam nelikās vilinoši pamest mūsu omulīgo dzīvoklīti Vidus ielā, kad briesmas jau garām, lai dotos uz pasaules malu tām pretim no jauna. Dzīt pēdas noziedzniekiem, turklāt pa neapdzīvotām vietām, pa pirmatnēju mežu, kur aiz katra koka varēja slēpties nāve. Nē! Taču Buldoga slepkavības lietu vajadzēja pabeigt, tāpat arī bandas noziedzīgā darbība, neraugoties uz to, ka septiņi tās locekli sēdēja aiz restēm, nebūt nebija skaidra līdz galam. Abas šīs lietas apvienoja Glika varmācīgā nāve. Tādējādi vienīgais loģiskais lēmums bija…

— Braucam! — pēkšņi iesaucās students, un es viņam uzmetu daiļrunīgu skatienu. Lai nu kam no klātesošajiem, bet vi​ņam te bija vismazākās balsstiesības.

— Tev sākas mācības, Arvīd, — Kronbergs iebilda. — Tur​klāt prakse arī vēl nav galā.

— Vai tad tā nebūs prakse? Ne jau uz gadu dodamies projām, — students runāja tik pārliecināti, it kā lēmums par viņa līdzdalību jau būtu pieņemts. — Turklāt esmu trenējies klinšu kāpšanā un nodarbojos ar tūrismu.

— Hm… Arguments visai iespaidīgs, — Valts atzina. — Bet ko teiksiet jūs, Grosbergas kundze?

Vecenīte nodūra acis un dīvaini neskanīgā balsī atteica: — Gaidīšu jūs visus atpakaļ.

Kronbergs piecēlās un kā izsolē, trīs reizes piesitis ar zīmuļa galu pa galdu, skali pavēstīja: — Mēs braucam!

— Es arī? — Virza ar padevīgām žēli lūdzoša suna acīm raudzījās manā draugā.

— Ja saskaņosi braucienu ar mācību iestādi. Es no savas puses uzrakstīšu lūgumu un pamatojumu.

Studenta acis, it kā viss jau būtu nokārtots, priekā uzliesmoja, vaigi pietvīka, bet briļļu stikli, itin kā aizkustinājumā par necerēto laimi, piepeši norasoja. Izskatījās, ka negaidītais prieks jau tagad mainījis visu viņa dzīvi. Bet ar mani notika gluži pretējais. Laikam jaunības degsme un piedzīvojumu kāre bija atkāpusies, dodot vietu pusmūža tieksmei pēc ērtībām un miera.

— Šovakar par vēlu, bet ar rītdienu sāksim darboties, — Kronbergs paziņoja. — Es uzņemos sagatavot ceļojumu un atbalstu mūsu ekspedīcijai no Krievijas puses. Arvīda uzdevums — dabūt daktiloskopisko analīzi pirkstu nospiedumiem uz cigaretes gala, ko es iedevu nosūtīšanai uz Maskavu. Lai salīdzina ar viņu arhīvu. Neaizmirsti atdot seržantam Brašo un pateikt manā vārdā paldies. Roberts, cs ceru, pagūs izlasīt aizsākto romānu un sagatavoties gājienam. Mēs pārceļamies atpakaļ uz Vidus ielu, Grosbergas kundze, — viņš ar visu krēslu pagriezās pret vecenīti, kas sēdēja, ierāvusies kaktiņā. — Gribu jums pateikties par atbalstu un… visu.

— Bet es — savukārt jums. Ja nebūtu šā dīvainā piedzīvojuma, man laikam nekad nebūtu izdevies iepazīt savu kaimiņieni. Izrādās, ka starp tiem, kas neaizraujas ar istabas augu kopšanu, var gadīties… labi cilvēki. Kādu nedēlu es padzīvošu šeit. Kamēr Felicitai kļūs labāk. Kad pārbrauksiet, gaidīšu ie​rodamies ar atskaiti…

Kad atgriezāmies savā dzīvoklī, man šķita, ka pagājusi vesela mūžība. Tumšā, indei līdzīgā aura, kas mus ietina, bija izklīdusi līdz ar novērotāja pazušanu. Bija skaidrs, ka, noslēpumainajai dzeltenādaino kompānijai aizbraucot, viņš mūs vairs netraucēs. Taču Kronbergs lēnām kā katafalku izripināja Cepe- līna automašīnu pa visām škērsieliņām, rūpīgi pārbaudot katru novērošanai kaut cik noderīgu vietu. Kā jau bijām domājuši, manīgais glūņa bija pazudis bez pēdām.

Lai gan diena bija bijusi smaga un nogurdinoša, mēs nespējām atteikties no ieraduma — pasēdēt kādu pusstundiņu pie tējas tases. Mājīgais miers, kas neseno notikumu iespaidā bija uz laiku pametis mūsu virtuvi, atgriezās, gluži nemanot ienesdams sirdī un apkārtnē tik gaidīto omulību. Iedomājoties vien, ka parīt vai aizparīt jau nāksies to pamest, lai nomainītu pret cc|a zābakiem un mežonīgu apvidu, man kļuva

sevis žēl. Runāt negribējās. Vēlējos tikai sēdēt un izbaudīt šo mieru, it kā varētu to ietvert sevī un tādējādi paņemt līdzi. Kronbergs izkūpināja savu vakara cigareti un, tā arī nepateicis ne vārda, aizgāja gulēt. Es vēl brītiņu parosījos — nomazgāju traukus, šo to piekārtoju, laimīgs atgriezies ierastajā vidē, un sekoju drauga piemēram. Pēdējā laikā uzkrājies nogurums prasīja savu, un, tiklīdz galva pieskārās spilvenam, miegs mani ierāva kā dziļā atvarā.

Nākamā dienā iesākās ārēji mierīgi — rīta kafija, tad zvans uz Maskavu. Un pēc tam sākās. Zvani uz daždažādām instan cēm, kuru akcepts bija nepieciešams, lai mēs, neviena netraucēti, varētu veikt savu misiju gan šeit, gan izbraucot, gan Krievijā. Vīzas, atļaujas, paraksti — tas kabinets, šis kabinets. Par laimi, bijām diezgan līdzsvaroti sadalījuši pienākumus, tādējādi kopīgiem spēkiem mums izdevās paveikt to, kas vienam nekad nebūtu iespējams. Te jāpiebilst — šai dienai plānotos darbus, jo nākamajai pietika citu, tāpat — aiznākamajai. Izrādījās, ka Kronbergs bija mācējis ieinteresēt attiecīgos dienestus kaimiņvalstī. Tur mūsu lietu atzina par tik svarīgu, ka Maskava bez iebildumiem nodrošināja za|o gaismu visā teritorija, nepieciešamajās instancēs, kā arī materiālu palīdzību ekspedīcijas veikšanai.

— Manuprāt, viņi kaut ko nojauš, — negaidīto atsaucību komentēja Kronbergs. — Varbūt no citiem avotiem ienākušas ziņas pa negodīgo kapitālu izvešanu un tada paša veida ārvalstu kapitāla ieguldīšanu pie viņiem. Lai nu kā, bet za|ā gaisma ir! Šī saruna norisa Valta istabā trešajā dienā pēc jandāliņa aiz- sākšanās.

— Kā veicas Arvīdam? Vai brauks?

— Jā. Rektors apstiprinājis ar savu parakstu. Prombūtne tikšot ieskaitīta uz nākamās prakses rēķina.

Pēc atgriešanās gan ieteicis saraut, jo šī sesija esot ārkārtīgi svarīga.

- Viss rit apbrīnojami veiksmīgi. Kā ar pirkstu nospiedu​miem? Vai Maskavā tādi ir?

—- Pagaidām klusē.

— Bet tas tavs Baikāla lācis?

— Medveds?

-Jā.

— Lācis izsities pulkvežos. Viņš gaidīs mūs Novijuojanā.

— Iznāk, ka Irkutskā mēs neiebrauksim?

— Iebrauksim. Viss izplānots pa pirmo. Tur mūs nodrošinās ar transportu, viņi runāja par kaut ko lidojošu, kas taisnā ce|ā nogādās starta vietā. Medveds jau būs priekšā un gaidīs ar visu ekspedīcijai nepieciešamo. Faktiski man ieteica — ņemt līdzi sevi pašu un bārdas skujamo, lai gan tas taigā neesot ne​pieciešams.

— Spriežot pēc aktīvās rosīšanās, viņi taisās kādu pieko- mandēt.

Kronbergs palocīja galvu.

— Trīs karavīrus un pašu pulkvedi.

— Kāpēc? — es izbrīnījos. — Mēs trijatā tiktu galā. Bet va- būt neuzticas?

— Viņiem savi apsvērumi. Vakar es vēlreiz sazinājos ar Ir- kutsku. Boriss bija loti atturīgs. Boriss ir Medveda vārds. Man ir aizdomas, ka vinu drošības iestādēs radusies informācijas noplūde, un pa telefonu nav ko domāt noskaidrot kaut ko konkrētu. Sapratu tikai, ka mūsu izmeklēšana neizprotamā veidā ir savijusies ar vietējām problēmām. Es taču nevarēju teikt — liecieties mierā, tā nav jūsu dala! Nekas, Robert! Varbūt tas nemaz nebūs mums slikti, jo karavīri ir vietējie. Burjati. Pats Medveds bērnību pavadījis taigā. Mums, pilsētniekiem, tāda palīdzība būtu pašā laikā, jo izsekot pilsētas ielā nebūt nav viens un tas pats, kas dzīt pēdas mūžamežā.

— Jā, — es piekritu, — ja vien virii netraucēs.

— No tā arī es baidos, — Valts atzinās. — Vim savus apsvērumus var turēt augstāk par mūsējiem un tādējādi radīt konflikta situāciju. Bet par vienu nav šaubu — lieta ir nopietna. Ne jau izklaidēšanās pēc Boriss pametis iesēdēto krēslu un dodas taigā. Turklāt — pa mūsu maršrutu! Tur ir par ko padomāt, vai

ne? Nevaru atbrīvoties no domas, ka Burjatijā notiek nelabas lietas. Stipri nelabas, ja jau Maskava ir izrādījusi mums tādu pretimnākšanu. Esi gatavs, rīt divpadsmitos mēs izlidojam uz Krievijas galvaspilsētu.

— Ko! — jutos nepatīkami pārsteigts, un paspruka pavisam muļķīgs jautājums, — varbūt var kādu dienu vēlāk?

— Nevar, — Kronbergs skaļi iesmējās. — Nevar, Robert, tāpēc ka students Arvīds Virza jau gatavs doties ceļā kaut šodien. Sagrabini kādus sīkumus, ko var ievajadzēties, bet nepārslogo sevi. Mūs Novijuojanā gaidīs ne tikai zirgi, bet viss ekipējums. Vārdu sakot — tiksim apģērbti no galvas līdz kājām.

Būs pat šaujamie.

Drauga pēdējie vārdi vienā rāvienā izmēza laisko, mietpilsonisko miegainību. Pēdējās dienas, ar visu aizņemtību, tā dzelžaini ietvēra savā varā, cenšoties par katru cenu noturēt mājās. Sirds kā agrākajās dēku dienās pēkšņi nodrebēja priekā, asinis sāka straujāk pulsēt dzīslās, un enerģijas vilnis pārvēlās visam ķermenim. Es no jauna biju gatavs doties ceļā.

XXI NODALA novijuojanĀ Ar studentu mēs satikāmies lidostā īsi pirms izlidošanas. Arvīds izskatījās nopietns un nosvērts, laikam tikai tagad līdz galam izpratis gan atbildību, gan lietu, kurā bija iesaistījies. Man vinš šķita nedabiskā ātrumā izdzīvojis trīs cilvēka attīstības stadijas — pusaudža maksimālismu, tad — jauna cilvēka nepamatoti iedomīgo pašpārliecinātību un visbeidzot nonācis tajā briedumā, kas raksturo pieaugušu vīrieti. Virza izrādījās necerēti patīkams ceļabiedrs — neuzbāzīgs, reizē — atsaucīgs, ja kāds tam kaut ko jautāja, un pat kautrīgs! Lai cik dīvaini būtu, šī, manā skatījumā pievilcīgākā cilvēka īpašība, parādījās pēkšņi un tikpat negaidīti kā viss pārējais. Agrāk es ar kājām un rokām būtu pret šo pavadoni, bet tagad labāku nevarēju vēlēties. Lidmašīnā vinš sēdēja līdzās man. Droši vien šo joku Valts izspēlēja tīšuprāt, zinādams manu noraidošo attieksmi pret Virzu. Un panāca savu — mēs ne tikai labāk ie- pazinām viens otru, bet, neraugolies uz gadu starpību, sadraudzējāmies. Tas viss nolika nelielajā laika sprīdī, kas jāpavada, lidojot no Rīgas uz Maskavu.

Galvaspilsētā mūs sagaidīja jauns cilvēks civilā, taču stādī​jās priekšā kā milicijas majors Karpenko.

Izrādījās, ka slikto laika apstākļu dēļ reiss Maskava-Irkutska atlikts uz divdesmit četrām stundām. Virs Urāliem plosījās vētra. Šo laiku pavadījām speciāli mums rezervētā viesnīcas numurā pavisam netālu no Vnukovas. Karpenko izturējās laipni, bet atturīgi. Laikam viņam ne jausmas nebija, kas mēs esam un kāpēc lidojam uz Irkutsku. Majors pildīja dienesta uzdevumu, un tas bija viss. Nākamajā dienā, gluži kā mazus bērnus aizvedis mūs ar volgu uz lidostu un iesēdinājis lainerī, viņš neatgāja no tā, līdz aiz pēdējā pasažiera aizcirtās durvis un traps sāka attālināties no lidmašīnas.

Gaisā man nepatīk skatīties uz leju, taču šoreiz mēs šķērsojām apgabalus, par kuriem agrāk biju tikai lasījis. Urāli. Oba, Jeņiseja. Sajāni. Pa ce|am divas reizes nācās nolaisties — Sverd- lovskā un Novosibirskā. Šīs gigantiskās rūpniecības pilsētas it kā gribēja mainīt manus priekšstatus par Sibīriju.

Taču, līdzko aizmugurē palika daudzstāvu nami un nokvēpušie, garie fabriku dūmeņi — civilizācijas nožēlojamie atribūti — no jauna lejā pletās bezgalīgi plašumi. Protams, es neesmu no tiem, kas par varēm gribētu uzspiest dabai cilvēka klātbūtni, bet, zinot par kritisko ekonomisko stāvokli Krievijā, gribot negribot radās jautājums — kāpēc šie rajoni joprojām netiek apgūti?

Irkutska mūs sagaidīja ar necerēti siltu, īsti eiropeiskas atvasaras laiku. Arī šeit pie trapa pienāca jauns cilvēks privātā, bet ar milicijas kapteiņa dienesta pakāpi — Valērijs Gromovs. Tā pati Maskavā redzētā laipnība un tas pats bezpersoniskums. Tālākais ce|š jau nebija tik komfortabls kā līdz šim.

Ie​sēdinājis mūs automašīnā, kas stāvēja turpat pie lidostas ēkas, kapteinis devās nevis uz pilsētu, kā bijām domājuši, bet mežonīgā ātrumā tieši pa skrejceļu aiztraucās uz aerodroma viņu galu. Šeit uz liela asfaltēta laukuma bija izvietojušies vairāki helikopteri. Mūsu vajadzībām izrādījās atvēlēts nelielais, bet drošais Mi-1. Biju jau pārliecināts, ka paliksim ar tukšu vēderu, bet pašā pēdēja mirkli, kad milzīgais propellers jau sāka griezties, iesitis sev pa gurniem, Gromovs pieskrēja pie durtiņām. Iespiedis man rokā sainīti un cenzdamies pārkliegt apdul​linošo rūkoņu, viņš noblāva: — Pusdienas! Tur iekšā ir pusdienas! — skaidrības labad vinš iebadīja ar pirkstu sainītim un, lai izvairītos no spēcīgās gaisa strāvas, sāka kāpties atpakaļ.

Bez mums te neviena nebija, izņemot pilotu un viņa palīgu. Durvis aizcirtās, un mašīna līgani sāka celties augšup, tad nedaudz sasvērās un uzņēma cc|u uz austrumiem. Pēc maniem aprēķiniem, taisnā cc|ā līdz Novijuojanai bija aptuveni septiņi vai astoņi simti kilometru. Vai tiešām šī dūcošā metāla vabole spēs pārvarēt tik lielu attālumu vienā paņēmienā? Kad pajautāju pār to Kronbergam, viņš tikai paraustīja plecus. Bet tad ie​runājās students: — Mi, vienrotora klasiskais tips, spēj attīstīt līdz trīssimt kilometru lielu ātrumu stundā. Lidojuma griesti — divi līdz trīs tūkstoši metru, lidojuma tālums — tuvu pie astoņiem simtiem kilometru. Ja bāka ir līdz maliņai un nav pretvēja, var arī vie​nā paņēmienā.

— No kurienes tu zini? — noklausījies īso lekciju, es pain​teresējos.

— Nesen par to dzirdēju kādā radioraidījumā.

Man atlika vienīgi pasmaidīt.

Pilots turējās aptuveni pusotra kilometra augstumā, kad priekšā parādījās metāliski spīdoša virsma, gluda kā spogulis — Baikāls. Helikopters lidoja gar piekrasti, un, skatoties no augšas, ūdens likās nedabiski caurspīdīgs, dzidrs, dzidrs, un tāds jau tas arī ir. Apkārt, cik tālu vien sniedza acs, pletās taiga.

Man tā atgādināja puspliku vīrieša galvu, kam dabas dotais rotājums gandrīz pavisam izkritis. Protams, uz zemes viss liktos citādi, bet no augšas nebūt neizskatījās tā, ka biju iedomājies pēc ceļojumu aprakstiem.

Lidojot loti maz no dabas varenības nonāca līdz mūsu izjūtām. Traucēja rūkoņa. Turklāt tas bija tāds pats neitrāls vērojums kā kinoteātrī, skatoties filmu. Skatītājs to gan redz, taču pats tajā nepiedalās un tādējādi nespēj uztvert patieso skaistumu.

Pusceļā pilots tomēr nolaidās taigā ieslēptā nelielā armijas aerodromā. Izkrāvuši vairākas kastes un uzpildījuši degvielas tvertni, mēs lidojām tālāk. Es jautājoši pavēros studentā, un, sapratis manā skatienā slēpto ironiju, viņš paskaid​roja: — Šis lidaparāts savu jau nokalpojis, to var redzēt pēc ap- šuves. Tāpēc arī degvielas patēriņš lielāks.

Ar sainīša saturu mēs jau sen bijām galā, un es no jauna saklausīju izsalkuma neapmierināto burkšķēšanu savā vēderā, kad, pamājis uz priekšu, pilots pāri plecam nokliedza: — Novijuojana!

Pēkšņi no pelēcīgās dūmakas iznira neliela pilsētele. Es paguvu saskatīt tikai vienstāva un divstāvu namiņus, kad helikopters sāka strauji nolaisties un panorāmu aizsedza pakalns. Piezemējāmies līdzenā pļaviņā, kuru klāja īsa, dzeltēt sākusi zālīte. Līdzko rotora lāpstiņas apstājās, durvis atvērās un spraugā pabāzās milzīga, melniem matiem klāta galva.

— Atbrauci! — svešais ar vienu lēcienu bija iekšā un, sagrābis abas Kronberga rokas milzīgajās ķetnās, priekā starodams, atkārtoja, — tomēr atbrauci! Bet es domāju, ka pēc… mums saredzēties vairs neiznāks. Nu, sveiks! — viņš pa krievu modei trīs reizes apskāva Valtu. No malas izskatījās, it kā draugs tiešām būtu iekritis milzīga lāča apkampienos. Skaidrs, ka tas bija Medveds. No viņa staroja spēks, tas jautās vērša kaklā, nedabiski platajos plecos, strupajos, ar melnām spalvām klātajos pirkstos un pat balsī — dobjā, dunošā kā katedrāles zvans. Palaidis va|ā Kronbergu, viņš jau ievērojami atturīgāk iepazinās arī ar mums: — Boriss. Bušu ekspedīcijas pavadonis. Bet nu kāpiet lau​kā un nāciet man līdzi!

Izrādījās, ka nepilnu piecdesmit solu atstatumā aiz neliela paugurina atrodas vienstāva mājiņa.

Zemais dūmenis kūpēja, solot manam neapmierinātajam vēderam siltas pusdienas. Aiz mājiņas atradās stallis, jo atvērtajās durvīs aiz augstām redelēm, no kurām laukā līda siena kumšķi, rēgojās neliela zirdziņa brūnais stāvs.

Istabā mūs sagaidīja trīs jaunekli. Viņi bija ģērbušies loti vienkārši. Dzeltenīgā sejas krāsa un šaurās, it kā piemiegtās acis liecināja, ka tie ir burjati. Acīmredzot tie paši vietējie pavadoņi. Atcerējies, ka Maskava bija solījusi karavīrus, nodomāju, ka esmu kļūdījies, bet Medveds, kā uzminējis, iepazīstināja ar visiem pēc kārtas, minot dienesta pakāpi, kas tikai vienam izrādījās jefreitors, bet pārējiem — ierindnieks. Garma, Džigdžids un Zahri — tā viņus sauca. Sausi, mazrunīgi cilvēki. Lai gan vēl bija jaunieši, taču viņiem trūka šim vecumam piemītošās enerģijas. Viņu Eiropas vienaudži būtu sev izdomājuši kādu interesantu nodarbošanos, bet šie brīvo laiku aizpildīja ar smēķēšanu. Medveds, būdams pulkvedis, izturējās pret viņiem kā pret līdzīgiem. Iemesls noskaidrojās tikai vakarā, kad pavadoni bija aizgājuši uz stalli, kur sienaugšā viņiem bija iekārtotas guļvietas. Mēs četratā sēdējām pie galda, uz kura goda vietu ieņēma pamatīga degvīna pudele, kurā, pēc mana acumēra, sagāja vismaz divi litri šķidruma.

Saimniece, puskurla krieviete vidējos gados, jau bija aizgājusi gulēt, tā ka no svešām ausīm varējām nebaidīties.- Līdz pusei piepildījis slīpētās divsimtgra- 111u glāzes, Boriss pacēla savējo un uzsauca

tostu: — Lai mums veicas! — Ar vienu guldzienu norijis krietno mēriņu, viņš uzkoda sālītu gurķi un labsajūtā nočamstināja lūpas. — Labs gan! īsts Sibīrijas šņabis! Bet tagad pie lietas! Tas, ko jums pastāstīšu, ir noslēpums. Par izpaušanu… jūs saprotat?

Bet man nāksies to atklāt, lai, nedod Dievs, kāds neiedomātos, ka es izvirzu savas intereses un uzdevumu augstāk par jūsējo. Vai vēl trakāk — apzināti radu konflikta situāciju.

Kronbergs iesmējās un nenoturējās, lai daudznozīmīgi man nepamirkšķinātu.

— Tieši ar tādiem vārdiem šo pašu problēmu mēs pārspriedām Rīgā, — vinš paskaidroja, un Medveds saprotoši palocīja lielo galvu.

— Tas ir labi. Man būs vieglāk runāt, bet jums savukārt — saprast. Lieta tā, ka pie mums zināmu aprindu rokās ir parādījušies ieroči! Daudz ieroču. Es nerunāju par kriminālajām aprindām, draugi.

Centieties mani saprast pareizi. Esam pārtvēruši vairākus sūtījumus no pierobežas kaimiņvalstīm — Pakistānas, Turcijas un Indijas. .Tie visi ir nelegāli. Robežpār- kāpēji visos gadījumos izrādījās speciāli apmācīti, un dabūt rokā nav izdevies nevienu. Vienīgi ieročus. Starp tiem ir arī tādi, kas rada sevišķas bažas. Mīnas! Ar visdažādākajiem detonatoriem, arī tādas, ko iedarbina ar radio palīdzību no attāluma.

Diversiju ieroči. Arī plastiskās sprāgstvielas. Ir cilvēki, kuriem mierīga dzīve ir kaut kas nedabisks. Karš un haoss — lūk, vinu sfēra. Es neprecizēšu, par kuriem rajoniem šajā zinā ir runa, jums tie tāpat zināmi.

Arī, hm… viss pārējais. Teikšu tikai, ka mūsu rīcībā ir pārbaudītas zinas, ka par šiem ieročiem ticis samaksāts… zeltā! Bet, zinot, ka zelts ir valsts monopols, skaidrs, ka runa var būt tikai par atradnēm, kas nefigurē Maskavas Ģeoloģiskās izpētes institūta sarakstos. Un tā, liekot faktu pie fakta, mūsu redzeslokā pamazām nonāca Bur​jati ja.

— Vai ar zeltu tika maksāts tieša apmainās ceļā? — Kron​bergs gribēja zināt.

— Nē. To vispirms izveda uz kaimiņvalstīm un tad — tālāk jau uz vajadzīgo reģionu.

— Vai ar kaimiņvalstīm šajā gadījumā būtu jāsaprot Latvija? — Valts jautāja, un Medveds apstiprinoši pamāja.

— Jā. Latvija mums šķiet viens no svarīgākajiem tranzīta mezgliem. Tūdaļ pēc Aizkaukāza. Šiem cilvēkiem ir ne tikai plaša saimniecība, bet arī sakari.

— Bet kāpēc viņi nemaksā no rokas rokā? — es iejaucos sarunā.

Pulkvedis pasmaidīja.

Cilvēki, kas to organizē, neizrāda ne mazāko tieksmi nokļūt kārtības sargāšanas orgānu uzmanības lokā. Es domāju, ka apvedceļš tiek izmantots, lai vienošanos varētu noslēgt un maksājumus izdarīt neitrālā valstī. Tur, kur vismazāk kaut kas varētu draudēt no varas iestādēm. Turklāt, eksistē risks, ka starpnieks jeb piegādātājs var izrādīties negodīgs — pievākt sev gan zeltu, gan ieročus. Kādai no pusēm ari šajā zinā tas daļēji jāuzņemas, un to dara tie, kam ieroči vairāk vajadzīgi. Turklāt, izdarot tiešu apmainu, var iekrist ar zeltu un ieročiem reizē, bet tas nevienai no pusēm nav vēlams. Tāpēc vispirms —- zeltu, tad — ieročus.

— Un tomēr, — aizsmēķēdams teica Kronbergs, — tiešu faktu jums joprojām nav.

— Bet kas tas tāds? — Medveds izvilka no iekškabatas celofāna aploksni, kurā bija redzama fotofilma. — Šie pirkstu nospiedumi ir tie paši, kurus tu mums atsūtīji, — stāstītājs vērsās tieši pie mana drauga. — Vai zini, kam tie pieder?

Valts papurināja galvu.

— Mēs arī ne.

— Paskaidro saprotamāk! — nepacietīgi ievilkdams dūmus, Kronbergs norūca.

— Šie nospiedumi ir identiski tiem, kurus mūsu aģents atrada kādā Londonas viesnīcā, — skanēja pārsteidzoša atbilde.

— Kur? — Valts neticīgi uzrāva uzacis.

— Nelielas Londonas viesnīciņas trīspadsmitajā numurā uz durvju roktura. Šajā numurā bija

apmeties no Krievijas emigrējušais Musadovs. Vinš tika atrasts ar nazi sirdī. Tā kā uz spala pirkstu nospiedumu nebija, eksperti izdarīja vienprātīgu slēdzienu, — Boriss apklusa un pārlaida mums smaidošu ska​tienu, droši vien gaidīdams — kurš pirmais neizturēs. Pirmais neizturēja students: — Kādu? — vinš dīdījās savā krēslā kā kamieļa mugurā. Lai gan bija atteicies no degvīna, apaļie vaigi dega kā ugunīs.

— Ka nazis ir mests, — beidzot Medveds apžēlojās. — No slēpņa. Slepkava, neviena nemanīts, bija iekļuvis numurā un, kad parādījās upuris, no blakusistabas iesviedis tam tieši sirdī somu dunci. Taču par pirkstu nospiedumiem nav parūpējies, laikam bijis pilnīgi pārliecināts, ka Londonas policijai viņu neatklāt. Šādu greznību var atļauties vienīgi iebraucējs. Ārzemnieks, kas jau nākamajā rītā ieplānojis izkāpt no lidmašīnas kaut kur Parīzē vai Romā. Ja nebūtu mūsu aģenta, kas ieradās slepkavības vietā divdesmit minūtes pēc notikušā, tā droši vien arī būtu noticis.

— Kas bija šis Musadovs?

— Kādas Burjatijas pilsētas Cipikanas rūpnīcas bijušais direktors. Uzņēmums padomju laikā nodarbojās ar kažokādu apstrādi, bet tagad esot izputējis. Zemās pirktspējas dē| iekšējā tirgū pēc zvērādām pieprasījums ir ārkārtīgi niecīgs. Arī atsevišķu ražotāju aktīvas saimnieciskās attiecības ar ārzemēm pagaidām ir ierobežotas, un tās nav tik viegli nodibināt. Kā ziņoja aģents, Musadovs Londonā meklējis kontaktus ar cilvēkiem, kam bijuši kādi sakari ar ieroču ražošanu vai tirdzniecību. Mūsu aģentam — viņš arī bijis tas, kas izsaucis po​liciju — mirušā kabatā izdevies atrast… augstvērtīga zelta tīr​radni!

— Oho! — Jā. Tas bija pirmais nopietnais pavediens, kas sasaistīja savā starpā zeltu ar nelegālo ieroču ievešanu. Pēc tam atradās vēl divi, kas apstiprināja šo versiju. Vēl vairāk — kartē pamazām sāka iezīmēties teritorija, no kuras nāca zelts. Burjatija. Bet pēc tam bija tavs zvans, un tas jau apstiprināja, ka mūsu aizdomām ir noteikts pamats. Var gadīties tā — tevis pieminētie brāli tomēr ir atraduši ceļu uz alu un uz savu roku jau nodibinājuši zeltraču kooperatīvu. Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Protams, varu jau kļūdīties, bet pirkstu nospiedumi Rīgā un Londonā man liekas visai zīmīgi. Turklāt tas zelta tīrradnis…

Maskavā ir pārliecināti, ka mums būs darīšana ar labi apbruņotu noziedzīgu grupu. Mazākās aizdomas, un mūs vienkārši likvidēs. Tāpēc, labi visu apsvēruši, mēs izstrādājām šādu plānu — šī ekspedīcija ir nevis drošības orgānu pasākums, bet vienkārša ģeoloģiskās izpētes vienība. Tās uzdevums — apsekot abu Mujas grēdu ģeoloģisko struktūru, pievēršot īpašu uzmanību molibdēna rudām. Jūsu zināšanai — šajā rajonā lā​das raktuves jau strādā.

— Bet karavīri? — Valts jautāja. — Kā tie iederas miermī​līgu ģeologu ekspedīcijā?

— Karavīri ir vietējie. Viņiem par mūsu uzdevumu nekas nav zināms. Piekomandēti, un viss.

Drošībai, jo pēdējā laikā taigā parādījušies aizdomīgi cilvēki. Un vēl tāpēc, ka labi pazīst vietējos apstākļus. Viņi slikti prot krievu valodu, tālab varam nebaidīties, ka noklausīsies mūsu sarunas. Zirgi jau sagatavoti. Stallī glabājas pārtika, rācija, teltis un viss pārējais. Apbruņojumā — vienīgi bises. Lai nepievērstu sev uzmanību, Novijuojanā neiegriezīsimies, bet pa taisnāko taku dosimies taigā. Mums jācenšas tikt galā līdz pirmajiem sniegiem, jo ziemas šeit bargas.

— Bet, ja jau Laubes atraduši dzīslu, kāda jēga bija dzīt plā​nam pēdas? — es vaicāju.

— Esmu par to domājis, — liedams glāzes nākamo degvīna porciju, Medveds pamāja. — Jūsu lietā pagaidām figurē tikai viena konkrēta persona ar noskaidrotu vārdu — Čoidogs Damini. Mana versija ir šāda: par alā atrasto zeltu zināja četri cilvēki — trīs brāli Laubes un Čoidogs. Konrāds, pievācis plānu, aizbēga tad, kad likās — atpakaļceļu pārējiem vairs neatrast. Par to, kas ar viņiem notika tālāk, nekas nav zināms. Bet es pieļauju, ka abi brāli — Georgs un Voldemārs pēc kāda laika vieni paši organizējuši atkārtotu ekspedīciju. Tagad jau nevis lai medītu, bet meklētu pazaudēto ce|u. Čoidogam par to nekas nav ticis teikts. Bet, būdams pārliecināts, ka vienīgā iespēja, kā tikt pie zelta, ir sadzīt pēdas Konrādam, turklāt — zi​nādams tā sapni pārcelties uz dzīvi Latvijā, vinš devies uz Rīgu. Pēc ilgiem meklējumiem viņš beigu beigās nonācis uz bēgļa pēdām un varmācīgā ceļā mēģinājis'iegūt no paralizētā plānu. Bet pārējais

jums ir zināms.

Pulkvedis bija labi informēts, un viņa apsvērumi skanēja vi​sai ticami. Vismaz sākumā.

— Bet viņš nebija viens, — iebilda students, kas visu laiku, kautrīgi klusēdams, bija klausījies. — Mītnē aiz za|ā žoga ap​kārtējie bija manījuši vismaz trīs burjatus.

— Savā pasākumā Damini varēja iesaistīt radus. Te varian​tu ir, cik tik uziet.

Tomēr mani pulkveža versijā kaut kas līdz galam nespēja pārliecināt.

— Pēc Glika slepkavības mēs savā pagrabā atradām pēdas nospiedumu, kurš sakrita gan ar uzbrucēja Čoidoga atstāto Kreses mājā. gan pamestajā namā, kur slēptuvē glabājās plāns. Kā jūs izskaidrojat — no kurienes tas gadījās mūsu pagrabā?

Medveds paraustīja platos plecus.

— Nu, ja liekam punktu uz i, tad, pirmkārt, jums nav pat ekspertu slēdzienu, Robert. Par to, ka tie ir identiski. Zinu, zinu, Valts stāstīja par purngalā ierauto robiņu. Diemžēl krimi​nālistikā ar tādu pierādījumu ir par maz. Vērā es to ņemu, bet, izdarot secinājumus — nē. Bet, ja arī jums izrādītos taisnība, vai tad cilvēka līkloču ceļus, kad tas ar abām kājām nostājies uz noziedzības takas, kāds var izskaitīt? Tikpat labi vinš sabiedrojas uz vienu darījumu par noteiktu summu ar pērkamu slepkavu, iespējams — to pašu, kas Londonā nogalināja Musadovu. Līgumdarbs — alga un •— sveiki! Noziedznieku, tāpat kā politiķu, pasaulē cits citu pazīst un zina, kam var uzticēties, bet kam ne. Diemžēl mūsu rīcībā pagaidam ir vairāk minējumu nekā faktu, tāpēc nelauzīsim galvu, bet iedzersim, draugi! Esmu pārliecināts, ja izdosies atrast āderi, no kuras tiek smelts zelts, reizē atrisināsies pārējās neskaidrības. — Medveds pacēla glāzi, taču šoreiz tikai apslapināja ūsas un, nolicis atpakaļ uz galda, sacīja: — Rīt ceļamies sešos. Valts Kronbergs ir oficiāli apstiprināts par ekspedīcijas vadītāju, es — par vietnieku saimniecības jautājumos. ļūs abi, un arī Valts, esat komandējumā pieredzes apmaiņā, tas gadījumam, ja kādam rastos aizdomas, jo runājot jums tomēr jūtams akcents. Esat ieradušies no Karēlijas.

Valts Kronbergs palocīja galvu, tādējādi piekrizdams savai iecelšanai amatā, un sacīja: — Mus gaida gājiens pa neapdzīvotām vietām. Maršruts ved pa kalniem un taigu, un, kā jau pilsētniekiem, sākumā būs grūti. Turklāt — bīstami. Kritiskās situācijās ņemsim vērā cits cita viedokli, bet gadījumos, kas prasīs tūlītēju lēmumu pieņemšanu, jums nāksies klausīt mani. Tagad apspriedīsim pirmo problēmu — vai iesim uz Vivi, vai arī apmetīsim līkumu? Rīgā man šķita, ka pareizāk būtu doties turp, bet pēc Borisa izteiktajiem argumentiem un… aizdomām, liekas, tomēr ne. Nav izslēgts, ka viņiem tur ir savs cilvēks. Vismaz, ja es būšu šīs, pagaidām vēl iedomātās grupas sastāvā, es noteikti negribētu turp doties. Ko teiks pārējie?

— Manuprāt, par mums tāpat būs zināms. Krēķis, varbūt kāda vārna, kāds jau nu noteikti pados zinu. Ja iegriezīsimies Vivi, aizdomas neradīsies, bet tās būs, ja centīsimies sādžu apiet. Neviena ģeologu vienība nemetis līkumu apkārt apdzīvotai vietai, jo tikai tur taigā var atrast īstu atpūtu.

Mēs ar studentu klusējām, ar to pašu izteikdami piekrišanu pulkveža plānam. Valts to saprata un teica: — Labi, tātad ejam uz Vivi. Starp citu, Boris, no kurienes šie karavīri?

— Viens no Ulanudes, otrs — Kjahtas, bet trešais — Zahri — no Cipikanas.

— Pilsētnieki, tātad… — Kronberga balsī ieskanējās neslēpta neapmierinātība. — Bet tu teici — vietējie.

— Vietējie tādā zinā, ka burjati, — Medveds pat nedomāja taisnoties. — Padomā pats, kā tū sarunātos ar cilvēku, kas ne vārda nesaprot krieviski? Taigā tādu ir ne mazums. Turklāt viņi uz svešiem raugās ar neuzticību.

— Tev taisnība. Biju iedomājies… Mums laikam nāksies šeit pie daudz kā pierast. Bet nu gan laiks, — vinš uzmeta acis rokas pulkstenim, — uz čuču muižu. Kur mēs gulēsim?

— Jums tur, — Medveds norādīja uz zemām durvīm labajā pusē, — uzklātas trīs gultas. Bet es, kā jau krievs un dzimis sibīrietis, kāpšu krāsnsaugšā. Izmantojiet ērtības, draugi, jo turpmāk zem sāna nebūs

nekā cita kā egļu zaru klēpis un guļammaiss. Ar labu nakti. Guliet droši, es pamodināšu.

XXII NODALA VIVI Biju domājis, ka ceļojuma gaidās uzbudinātie nervi dzīs projām miegu, bet, tikko, ielīdis gultā, apsedzos, tajā pašā acumirklī viss sagriezās pelēcīgā virpulī, un es iemigu. Medveds mūs pa​modināja tumsā.

— Celieties! Burjati jau augšā. Savu apģērbu atstāsiet šeit. Pārvelciet drēbes! Tās katram gul uz krēsla. Pirmajā dienā tik ātri izkustēt no vietas neizdosies, bet turpmāk iziesim līdz ar gaismiņu.

Izrādījās, ka mums katram sagatavots ceļojuma tērps — kir- zas zābaki, armijas bikses, flaneļa krekls, silta apakšveļa un vatenis. Man šis apģērbs likās vairāk piemērots ziemas apstākļiem nekā rudenim. Ģērbdamies saklausīju aiz sienas tādu kā buldurēšanu un, pavēries logā, ieraudzīju, kā burjats bāra zirgu, kas par varēm stiepās pēc sadzeltējušās zālītes. Bija dzirdama mīdīšanās un sprauslošana. Tā droši vien nāca no stalla, kas no loga nebija redzams. Virtuvē rosījās saimniece — šķin​dēja trauki.

Brokastojām visi kopā un reizē it kā atsevišķi, jo burjati turējās savrup. Pēc brokastīm seglojām zirgus. Man un studentam tas bija kas jauns, bet jau pēc dažām dienām mācējām arī to izdarīt patstāvīgi.

Zirgi, salīdzinājumā ar mūsējiem, augumā bija nelieli, bet spēcīgi un loti rāmi. Sakravājuši bagāžu, salikām to paunās un uzsējām zirgiem uz muguras. Tikai priekšējo zirgu nācās vest aiz pavadas, pārējie paklausīgi mina pēdās.

Izgājām tikai vienpadsmitos, jo darba dalīšana vēl nebija stājusies spēkā. Pēc tam katrs jau zinājām savus pienākumus, un mazpamazām pirmās grūtības atkāpās. Pirmajam ce|a posmam līdz evenku ciematam Vivi Medveds bija sadabūjis pavadoni — neliela auguma līkkājainu un uzkumpušu cilvēku ar retu, iesirmu bārdiņu un šķidrām, nokarenām ūsām. Galvā tam ar nezin kāda brīnuma palīdzību turējās dzelzceļnieku cepure ar nagu, kura bija vismaz trīs izmērus par mazu. Vīrs izskatījās tik impozants, ka Valts nenoturējās, viņu paslepšus nenofotografējis.

Atmiņām no ceļojuma pa Aizbaikālu, — bāzdams aparātu somā, vinš paskaidroja. — Vecumdienās patīksmināsimies.

Lai gan pavadoņa āriene bija neparasta, lai neteiktu vairāk, taču savus pienākumus viņš pildīja nevainojami. Iespējams, daudzkārt mērojis ceļu no Novijuojanas uz Vivi un atpakaļ, vīrs soļoja droši un taku krustojumos ne reizi nesaminstinājās. Medveds maršrutu atzīmēja kartē. Planšete karājās tam pie sāna. Katrs no mums bija apbruņots ar plecā uzmestu div- stobreni, pie jostas — patronsoma. Zirgi, to mums bija veseli četri, nesa teltis, saimniecības piederumus, bet pats pēdējais — divus saiņus, no kuriem, manuprāt, pārāk uzbāzīgi līda laukā ģeoloģiska ekspedīcijā nepieciešamie instrumenti un darba​rīki.

Pavadonis soļoja metrus trīsdesmit pa priekšu. Viņam sekoja Medveds ar planšeti, tād'pirmais zirgs, kuru pie pavadas turēja Garma, vienīgais jel'reitors karavīru vidū. Viņam nopakaļ gāja pārējie nastu nesēji, kam līdzās turējās burjati, bet gājienu noslēdza mūsu trijotne no Latvijas. Students izskatījās braši, un arī es centos neatpalikt. No Kronberga, kā vienmēr, staroja enerģija un spēks. Svaigajā, ar skābekli pārbagāta​jā gaisā visi jutās mundri, neviens nežēlojās, un likās, ka mūs gaida vienīgi viegla pastaiga.

Apkārt pletās, sākumā vēl dažviet cilvēka roku skarts, bet tālāk — pirmatnējs mežs. Augstie ciedri mijās ar balteglēm un savu rotu jau zaudējušajiem platlapjiem. Izcirtumi, kas vīdēja sākumā, bija biezi aizauguši ar alkšņiem un krūmiem. Pamežs zem skujukokiem bija diezgan panīcis, un tikai vietām patrāpījās lauces ar kailām melleņu mētrām. Toties, kad uzdūrāmies brūklenājiem, skats patiesi iepriecēja acis. Lai gan arī tiem lapiņas jau gulēja zemē, toties zariņos karājās veseli čemuri lielu, sulīgu, koši sarkanu rūgtcnsaldo ogu. Kaut gan pirmajās dienās lielāku dzīvnieku par vāveri nesastapām, dumbrainākās vietās redzējām milzum daudz visdažādāko pēdu, no kuram es pazinu vienīgi zaķa taciņu.

Bet Medveds paradīja mums, kur gājušās stirnas, staltbrieži, lūša un pat vilka ķepu atstātos ie​spiedumus.

Mēs gājām dienvidu virzienā, turējāmies, kā paskaidroja mūsu ģeogrāfs — tā Medvedu nokristīja Valts, lai, nedod Dievs, nepaspruktu viņa dienesta pakāpes nosaukums, gar Verhnaja Angarskas kraujo

krastu. Laiks bija apmācies, un mežs izskatījās drūms, bet, par laimi, nelija. Ceļojumam sākoties, ik pēc stundas apsēdāmies un atpūtāmies, bet ar laiku šīs pauzes k|uva arvien īsākas un īsākas, līdz mēs pa īstam iemīļojām cc|u taigā. Vislabāk turējās students, kā jau gados jaunākais. Turklāt, atšķirībā no pārējiem, arī vairāk pie pārgājieniem pieradušais. Uz pirmo naktsguļu apmetāmies agri — pulkstenis rādīja tikai trīs pēcpusdienā. Abi ar Valtu bijām noberzuši kājas, arī kareivjiem neklājās labāk. Sadalījuši pienākumus, uzslējām divas teltis un iekūrām to priekšā pa ugunskuram. Pie viena kopā ar mūsu dīvaino pavadoni izvietojās burjati, pie otra — pārējie.

— Cik vēl atlicis līdz Vivi? — griezdams vaļā konservu kārbu, Valts jautāja pulkvedim, kas turpat netālu cirta ugunskuram za​rus.

— Ja vilksimies kā šodien, pat domāt par to negribas. Mums jāuzņem solis! Tie, kas Rīgā nolaupīja plānu, apsteidz mūs par dienām divām vai trim. Ja vienā gājienā veiksim trīsdesmit kilometru, tad pēc četrām dienām būsim pie Vivi jurtām. Šodien mums nesanāca pat piecpadsmit.

— Apsteidz, ja iet pa mūsu maršrutu, — students, likdams uz kārts tējkannu, nobubināja, taču Medveds sadzirdēja.

— Cita faktiski nav. Turklāt Vivi ir sākumpunkts Konrāda plānā atzīmētajam ceļam uz alu, — viņš paskaidroja.

— Es to zinu, bet runāju par ceļu pa kuru patlaban ejam. No Novijuojanas līdz Vivi.

Medveds izslējās, nopurināja no drēbēm skujas, pēc tam ie​trieca cirvi baltegles stumbrā.

— Ja pabrauktu no Novijuojanas kilometrus trīsdesmit vai četrdesmit pa ceļu līdztekus BAM, tad attālumu var saīsināt. Jāšķērso Ziemelmujas grēda, bet to darīt rudens lietavu laikā ir bīstami. Stāvas kraujas, slidenas takas un nobrukumi. Un kur vini atstātu mašīnu? Ceļmalā? Taksometru šeit diez vai var dabūt, turklāt, izkāpjot neapdzīvotā vietā, tas radītu aizdomas. Nē, pats piemērotākais, lai gan garāks un prasa lielāku fizisko piepūli, toties nesalīdzināmi drošāks ir ceļš, pa kuru mēs ejam.

— Man ienāca prātā drūma doma, — teica Valts un pacēla acis uz pulkvedi. — Ja tava versija par to, ka brāli 1.aubes to​mēr atraduši alu, pareiza, tad Čoidogs Damini…

— Iet pretim savai nāvei, — vina vietā dobji nobeidza Medveds. — Tāpēc mums ir jāpasteidzas.

Kas gan cits šajās nomaļajās vietās var novērst sadursmi starp Laubēm un Čoidogu, protams, ja vini tur būs, kā vienīgi mēs? Bet par to, ka tiekoties šie cilvēki apkampties netaisās, šaubu nav. Mums jābūt gataviem uz ļaunāko.

Sarunas laikā ūdens jau bija uzvārījies, un Arvīds salēja kūpošo tēju krūzītēs. Vienkāršās vakariņas, nogurums pēc neierastā ce|a, kā arī ugunskura tīkamais siltums uzdzina miegu. Apkārt monotoni kā jūra šalca augstie ciedri. Desmit solu no​stāk viss grima necaurredzamā tumsā.

Mana dežūra iekrita rīta pusē, tūlīt aiz burjata Zahri. Pamodies pirmajā brīdi nespēju apjēgt, kur atrodos un kas ar mani notiek. Kāds kratīja aiz pleca. Pa telts audeklu, gluži kā dzīvi, dejoja dīvaini, gaiši plankumi, atblāzma no ugunskura, kuru burjats bija uzkūris trīs reizes lielāku nekā vakarā. Uz šā fona karavīra melnais augums izskatījās pēc pārdabiskas būtnes.

— Laiks! — droši vien jau kuro reizi viņš atkārtoja, un es attapos. Izvilcis no guļammaisa roku, pamāju, ka esmu sapra​tis, un nomierinājies burjats nozuda teltī.

Laiks bija dzestrs, taču piemest ugunskuram vēl žagarus nozīmēja pakļaut briesmām visu vienību, — jo vēl mazliet, un liesmas varēja pārsviesties uz telti. Pusnomodā klanīdamies, reizē kaut kur zemapziņā saprotot, ka esmu pagalam nederīgs sargs, jau Hipna pieveikts, sagaidīju nolikto stundu, zvilnot uz eg|u zaru nastiņas. Valta pamācīts, arī es biju apguvis spēju pamosties noteiktā laikā, un tā notika arī šoreiz.

Atvēris acis, pārbaudīju pulkstenī rezultātu un pamodināju apmetni ar skalu, gluži kā armijā, pavēli: — Celties! Šajā dienā pārgājiens k|uva vēl grūtāks nekā iepriekšējā. Kilometrus trīs no atpūtas vietas mēs iekļuvām vētras lauztos kokos. Nācās ķerties pie cirvjiem, taču jēgas no tā bija maz. Cik tālu vien sniedza acs, visur viens un tas pats — krituši, nolauzti stumbri un zari. Skaidrs, ka spraukties cauri šim

aizsprosto- jumam nebija ko domāt. Pavadonis, kas, vēlēdamies saīsināt ceļu, bija ievedis vienību šajā lūžņā, ieteica atgriezties pie upes un turpināt ceļu gar krastu. Acīmredzot vētra bija gājusi šeit pāri pavisam nesen, jo koki lūzuma vietās vēl nebija paguvuši apsūbēt. Mūsu impozantajam ceļvedim izrādījās taisnība. Krasta tuvumā, kur koki auga ievērojami skrajāk un laiduši saknes dziļāk, tie bija spējuši noturēties pretim vēja brāzieniem, kas biežņā bija nolikuši gar zemi šķietami spēcīgākos ciltsbrāļus.

Medveds, kam upe ievērojami atviegloja apvidus plāna atpazīšanu, izskatījās noraizējies. Uz Kronberga jautāju​mu, kas tam kaiš, viņš atmeta ar roku un pikti norūca: — Zaudējam laiku…

Pulkveža satraukums pielipa pārējiem, un pēc pusdienām kopsapulcē nolēmām iet tik ilgi, kamēr zem kājām būs saskatāma taka. Tā arī darījām, un nometni iekārtojām jau pēc saulrieta. Gulēt ejot, pavadonis pa/.inoja, ka burjati lūdzot atļauju rītvakar iet medībās. Viņš paskaidroja, ka tuvumā esot vieta, uz kuru nākot dzert staltradži un stirnas. Iedomājoties vien par cepeti, man siekalas saskrēja mutē. Lai gan Medveds īgni klusēja, apmetni nolēmām ierīkot nedaudz agrāk. Pavēries pulkvedī, mans draugs paskaidroja, ka liks solot ātrāk, lai medību dē| neietu zudumā laiks. Zemu klanīdamies, pavadonis to art ap​solīja, un Medveda drūmais vaigs nedaudz atplauka.

Vai nu pie tā bija vainīgs kārotais cepetis, vai arī mēs gluži vienkārši sākām pierast pie ceļojuma grūtībām, bet nākamajā dienā veiktais attālums pilnīgi kompensēja medībām atvēlēto laiku. To redzēdams, pulkvedis nomierinājās. Mijkrēslī no upes puses atskanēja šāvieni, un drīz vien mednieki atgriezās nometnē, nesdami uz kārts stirnu. Medveds, kam izrādījās šajā darbā pieredze, apņēmās to uzšķērst un novilkt ādu. Pašā vakarā, mielodamies ar sulīgo, uz oglēm cepto galu, atcerējāmies civilizēto pasauli kā kaut ko tālu un pagalam nevajadzīgu. Pirmatnējā daba, uzņēmusi mūs sevi, likās, tagad jau atzina par sa​vējiem.

Dodoties uz priekšu, taka ar katru brīdi arvien stāvāk un stāvāk cēlās kalnup — bijām sasnieguši Ziemeļmujas grēdu. Tagad mums nācās pamest upi, kas, burbuļodama starp akmeņiem, izplūda no šauras aizas ar stāviem krastiem. Manā izpratnē par grēdu varētu nosaukt augstas, kailas klintis, kas līdzīgas nocietinājumam, bet šeit bija tikai lēzenu, kokiem apaugušu pakalnu virkne. Tagad pavadonis strauji nogriezās pa kreisi un veda mūs pa plašu ieplaku, kuru apūdeņoja kalnu strauti. Labajā pusē stiepās Dienvidmujas grēda, kas, tāpat kā nule šķērsotā, piederēja pie Stanovojas kalnienes. Zirgi soļoja moži, un cilvēki turējās ne par matu sliktāk.

Nonākot arvien tuvāk Vivi, ce|ā patrāpījās te nomests avīzes gabals, tc izšautas patronas čaulīte, cigaretes gals vai sērkociņš. Visi šie priekšmeti liecināja, ka līdz apdzīvotai vietai vairs nav tālu. Drīz vien sāka parādīties arī svaigi cirsti koki. Uz naktsguļu apmetāmies neliela strautiņa līkumā. Nometni ierīkojot, jau netraucējām cits citam. Darbi veicās tik ātri, ka pēc vakariņām izdevās pat atlicināt laiku, lai kopīgi pasēdētu pie ugunskura un pārspriestu turpmākās rīcības plānu.

— Pats prātīgākais, — zvilnēdams pusguļus uz piepūšamā matrača, teica Medveds, — neiztaujāt vietējos par mūsu priekšgājējiem. Esam vienkārši ģeologi, kuru uzdevums — abu Mujas grēdu ģeoloģiskā izpēte… — piepeši viņš apklusa un apaļam acīm ieurbās Kronbergā. Viegli pasmaidījis, mans draugs līdz​jūtīgi apvaicājās: — Šķiet, tavā plānā gadījies kāds misēklis?

Turklāt grandiozs!: — pulkvedis patiešām iebrēcās un ar dūri nikni iebelza sev pa celi. — Fantastisks! — Atskatījies uz ugunskuru, pie kura pavadonis kopā ar burjatiem dzēra tēju, Medveds pieklusināja balsi un nočukstēja: — Esmu galīgs muļķis! Mana vieta — kopā ar zirgiem pie saiņu stiepšanas. Mēs esam ģeoloģiskā ekspedīcija, vai ne?

— Jā, — mēs vienā balsī apstiprinājām.

— Tāda gadījumā — kur redzēts, ka ģeologi darbus lauka apstākļos uzsāk tad, kad pie durvīm jau klauvē ziema? Turklāt — mūžīgā sasaluma zonā!

— M… jā, — Valts novilka. Tas, kas, likās, mūs nomaskēs, faktiski radīs aizdomas. Noteikti kādam

tās radīsies. Steidzīgi kaut kas jāizdomā… — viņš aplaida apkārt ciešu skatienu un, kad tas apstājās pie studenta, paziņoja, — runā tu, Arvīd!

Virza kā parasti, kad viņu uzrunāja citu klātbūtnē, vispirms pietvīka, pēc tam ar rādītājpirkstu uzstūma augstāk brilles un tikai tad atbildēja: — Nezinu.

— Ārkārtīgi precīzi. Vārds tev, Boris! Ja vien esi atdzisis…

— Nezinu.

— Robert.

— Manuprāt, tūdaļ pat jāatmet ideja, ka mūsu uzdevums ir abu grēdu apsekošana. Tam nepieciešams cits ekipējums un krietni vairāk ne tikai laika, bet arī cilvēku. Būsim pieticīgāki, apmierināsimies ar kādu noteiktu vietu un šaurāku uzdevumu. Teiksim — tur un tur mums uzdots pārbaudīt gneisu stāvokli, sastāvu un paņemt paraugus. Viss.

— Labāk paliksim pie molibdēna, — Medveds manāmi atdzīvojās. — Vienīgais, kas rada bažas — kādam var rasties aiz​domas, ja nepieņemsim pavadoni.

— Nav liela bēda. Mums ir karte, — Valts pacēla pulkveža planšeti. Izdomā un iezīmē tajā maršrutu. Ja kāds jautās, parādīsim. Pareizi, Robert! Tādējādi mēs atkratīsimies no ziņkārīgiem jautājumiem. Teiksim, ka mums jāpārbauda iepriekšējās kolēģu ekspedīcijas materiāli. Uzdevums — nokļūt tur, no kurienes tie ņemti, apgādāties ar jauniem paraugiem un doties atpakaļ. Paldies Dievam! — Vinš nopūtās un pavērās pulkvedī. — Ar tavu plānu, Borja, mēs, nesasnieguši galapunktu, varējām taisnā ceļā nobraukt ellē.

— Tas nav mans, Valt. To izdomāja Maskavā. Kāds… Joprojām darbojas vecais sindroms, ka pareizākās domas un ieteikumi var nākt tikai no galvaspilsētas. Un mēs arī cenšamies nevis apspriest, bet — izpildīt.

— Re nu… — es novilku, un, itin kā ar to viss būtu pateikts, Medveds palocīja galvu un apstiprinoši norūca: — Protams.

Domīgi lūkodamies dejojošajās liesmās, Kronbergs smēķēja. Es raudzījos debesīs, kur uz tumši violetā, bet austrumu pusē — melnā fona mirgoja zvaigznes. Milzīgi, galvu reibinoši attālumi pletās virs galvas, tālas, neaizsniedzamas pasaules, un piepeši es sajutu savu niecīgumu. Puteklis salīdzinājumā ar mūsu planētu bija vērā ņemams lielums, bet es… Es it kā izšķī- du, zaudēju savu personību gigantiskā Visuma priekšā. Zvaigznes bija tik spilgtas kā iezīmētas, un to bija tik daudz, kā nekad nebiju redzējis.

Acīmredzot dzidrais kalnu gaiss noārdīja tos šķēršļus, kurus radīja cilvēks, liekot lietā plašu izdomu un līdzekļus. Baigi bija iedomāties, kas notiks ar Zemi un tās iedzīvotājiem nākotnē, ja neizdosies apturēt šo nevaldāmo atmosfēras piesārņošanu. Siltumnīcas efekts manā uztverē vēl nebija briesmīgākais, kas to gaidīja. Uz mirkli iedomājos Zemi kā tukšu, melnā izplatījumā lidojošu bumbu. Nedzīvu cilvēces namu, kuru iznīcinājušas pašu iedzīvotāju rokas, un nodrebēju, it kā Visuma ledainā elpa jau būtu caursitusi gaisa slāni.

Pēc pavadoņa vārdiem, rīt ap pusdienas laiku mēs sasniegsim Vivi. Gulēt aizgājām ar neskaidru nemieru sirdī — kas tur mūs gaida? Šis pēdējais gājiens salīdzinājumā ar noieto izrādījās viegls. Ceļš tagad veda pa cilvēku iemītu taku, platu un ērtu. Agrāk mums nācās brist pāri strautiem, bet tagad — pārgājām pāri pa nocirstu koku stumbriem, kuru viena puse bija aptēsta. Koku zari takas malās bija apcirsti,'un saini nekur neķērās. Ap pusdienlaiku priekšā soļojošais pavadonis apstājās, pacēla roku un skali nokliedzās: — Vivi!

Kā atbalss pēkšņi sacēlās mežonīgas rejas. Pēc brīža pa no- kalni burtiski novēlās vesela varza plušķainu, izkāmējušu suņu. Nešpetni vaukšķēdami, tie pavadīja mūs līdz pat ciemam. Mums ierasto koka vai ķieģeļu namu vietā šeit slējās kādas divdesmit jurtas. Tās sastāvēja no koka karkasa, kas bija

apvilkts ar biezu filca kārtu. Evenki, kas šeit dzīvoja, droši vien jau sen bija sajaukušies ar burjatiem, jo nekādu atšķirību starp viņiem un mūsu trim kareivjiem es neredzēju. Taču, ja arī tas nebutu noticis, diez vai es spētu atšķirt šīs divas tautības vienu no otras.

Zemu klanīdamies, pie mums pienāca vēl pajauns vīrietis ornamentiem izrakstītā krievu kreklā, virs kura bija uzvilkta ādas jaka. Bikses bija sabāztas nospodrinātos armijas virs​nieka zābakos.

— Labdien! — lauzītā krievu valodā vinš sveicināja. — No kurienes ejat? Kurp dodaties? Vai ceļš bija labs? — jautājumi bira kā no pārpilnības raga.

Medveds, kas, atturīgi klausīdamies, bija vērojis apkārtni, vaicāja: — Bet kas esat jūs?

— Ciemata vecākais, — skanēja cienīga atbilde. Atminējies, pie kā Konrāds bija iemainījis pirmo zelta tīrradni, bez kautrē​šanās pajautāju: — Vai šamanis?

— Šamanis, — nemaz ir nedomādams samulst, drīzāk ar pašcieņu, vīrietis apstiprināja. Šamanis vēl nebūt nenozīmēja, ka mums darīšana ar burvi, kas, lai nonāktu transā un kontaktā ar gariem, rij indīgas sēnes. Šamaņa galvenajos pienākumos ietilpst nodrošināt savas sādžas ļaudīm eksistenci. Šie cilvēki ir vispusīgi un darbojas gan kā ārsti, gan sinoptiķi, pārzina labākos medību un zvejas laikus, jo ir senču gudrības glabātāji. Pēc vinu ieteikuma, ļaudis dodas medībās vai atpūšas. Lai panāktu pakļaušanos, šamani piekopj pagāniskus rituālus, taču, raugoties ciemata vecākā sejā, tā man šķita tikpat parasta kā mūsu pavadoņiem burjatiem. Spriežot pēc vecuma, viņš nekādā ziņā nevarēja būt tas pats, kura rokās nonāca pirmais tīrradnis. Atcerējos, ka ša- maņa amats tiek pārmantots no senčiem, tātad pilnīgi iespējams, ka Konrāda stāstītais attiecās uz šā šamaņa tēvu. Bet, nevēlēdamies izraisīt aizdomas, es apspiedu savu ziņkārību.

Medveds, ne aci nepamirkšķinot, izklāstīja viņam vakar vakarā izdomāto pasaciņu un lielākas ticamības labad parādīja pat karti. Lai gan ciemata vecākais ar interesi skatījās, taču bija skaidri redzams, ka no tā neko nesaprot. Slīpās acis klejoja no vienas vietas uz otru, ne reizi nepakavējoties pie zilās dzīsliņas, kuru pulkvedis bija ar nolūku iezīmējis kartē. Iespējams, ka mūsu atklātība viņu pārliecināja, jo, vēlreiz paklanījies, viņš aicināja dzert tēju. Atstājuši karavīrus pie zirgiem, laipnā namatēva pavadībā gājām uz lielāko jurtu. Gluži kā kalns ta slējās pāri citām, ar lielumu it kā apliecinot sava saimnieka varu ciematā. Jurtā ne galda, ne krēslu nebija. Tēju dzerot, nācās sēdēt uz paklātas briežādas. Nekad neesmu nodarbojies ar jogu, tāpēc apsēsties ar sakrustotām kājām man tā arī neizdevās.

Saimniece, nerunīga maza auguma sieviete ar vairākās bizītēs sapītiem krauklmelniem matiem, gluži kā Vidusāzijā, tēju pasniedza pialās. Jurta izrādījās pilna ar ādām. Tās te lietoja starpsienu vietā, kā guļvietas un segas. Tēja izrādījās loti aromātiska. Dzērām klusuciešot, laikam tas piederēja pie rituāla.

Pēc tam mazpamazām sākās sarunas. Lielāko tiesu tās joprojām sastāvēja no jautājumiem, kurus uzdeva namatēvs. Par pilsētu, par taigu, par mūsu uzdevumu, neliels iestarpinājums par ciemata dzīvi, un vēlreiz — par mūsu uzdevumu, laika apstākļiem, un, kad visi temati jau likās izrunāti — vēlreiz par mūsu uzdevumu. Man šī iztaujāšana šķita loti aizdomīga; par sagadīšanos vai cieņas izpausmi, parādot interesi par ciemiņiem, nevarēja būt ne runas. Izskatījās, ka vecākais cenšas atrast mūsu versijā kādu vāju vietu, taču Medveds — no mūsu puses viņš bija galvenais runātājs, turējās godam. Sarunu noslēdzot; šamanis ar dīvainu smaidu dzeltenajā sejā piebilda, ka patlaban neesot īstais laiks doties ģeoloģiskajā ekspedīcija.

Bet arī šoreiz pulkvedis atbildēja, ka esam tikai izpildītāji, kas nosūtīti uz konkrētu vietu pēc paraugiem un, tos savākuši, nekavējoties dosimies atpakaļ. Vai vina vārdi pārliecināja Vivi vecāko, pateikt nebija iespējams, jo nekustīgie vaibsti nenodeva iekšējās izjūtas. Man šis cilvēks arvien vairāk nepatika. Kaut kas vinā likās neīsts — šķietamā pazemība un aukstais spīdums acīs, iztapīgā klanīšanās un uzbāzīgā iztaujāšana.

Varētu likties dīvaini — divdesmitā gadsimta nogale, tehniskā uzplaukuma laikmets, bet — še tev — īsts šamanis, kura amats bija spējis pārdzīvot totalitārā režīma ideoloģiju, garu izsaucējs un reizē —

administrators. Bet tad man ienāca prātā salīdzināt — ar ko atšķiras civilizētais pilsētnieks no dziļā taigā mītošā iedzimtā. Apmainot vietām: dodot evenkam tās visas iedomātās vērtības, kuru faktiskais kritērijs ir manta, un, jo mantas ir vairāk, jo augstākā pakāpē jūtas pacēlies tās īpašnieks, bet pilsētnieku pārceļot evenka dzīves vietā. Raugoties šāmaņa šķībajās acīs, it kā lasīju atbildi — nekādas atšķirības! Abi neticami ātri pielāgotos jau​najiem apstākļiem. Bijušais šamanis ar konjaka glāzi rokā, iegrimis ērtā zvilnī, tīksminātos televizora priekšā, bet pilsētnieks vilktu taigas iemītnieka dzīves smago jūgu. Iznāca, ka progresa saknes nebūt nebija meklējamas tehniskajā attīstībā. Zīlēšanas salons — vai tad tā apmeklētājs ar kaut ko atšķiras no iedzimtā, kas šamana maģiskajos rituālos meklē atbildi uz saviem jautājumiem? Itin kā atbildot uz maniem domas līkločiem, namatēvs pēkšņi pavērās manī ar klaju izsmieklu slīpajās acīs.

Vai tiešām viņam nebija apslēpts manā galvā notiekošais? Piepeši, reizē ar nepatiku, šis neizteiksmīgais vīrs sāka izraisīt manī nepārprotamas bailes.

Tējas dzeršanai beidzoties, ciemata vecākais kaut kur aizsūtīja sievu. Ko viņš tai piekodināja, spriežot pēc sejas, arī pulkvedis nebija sapratis. Sieviete atgriezās pēc dažām minūtēm pusmūža vīrieša pavadībā. Tas bija spēcīgs cilvēks, kura labo vaigu šķērsoja dziļa, iezilgana rēta.

— Dugarovs, — ar viņu iepazīstināja saimnieks. — Duga- rovs labs mednieks! Taigā kā mājās.

Zina katru taku. Bus labs pavadonis. Jums.

Kad mēs vienā balsī sākām atteikties no piedāvātajiem pakalpojumiem, šamanis sākumā likās izbrīnījies, bet vēlāk pat apvainojies.

— Es grib tikai labu… Bet jūs…

Taču apvainošanās izskanēja vienīgi vārdos, turpretim seja šīs emocijas neatspoguļoja, drīzāk tā pauda nodevību. Rezultātā atvadīšanās iznāca vairāk nekā vēsa. Produktu pārdošanu vecākais atstāja sievas ziņā. Tas, pazīstot austrumnieku uzska​tus, noteikti bija apvainojums mums.

Sādžas iedzīvotāji izturējās apbrīnojami vienaldzīgi, bet, kad ar Garmas starpniecību mēģinājām uzsākt sarunas, uzrunātie steigšus devās prom. Mani šāda klaja necieņas izrādīšana sakaitināja, bet Medveds sadrūma.

— Viņi ir iebaidīti, Robert! — atturot mani no spēcīga, aizejošajam veltīta vārda, teica pulkvedis, un viņa balsī jautās pārliecība. — Man tas nepavisam nepatīk. Mums vajadzētu pēc iespējas ātrāk doties tālāk, priekšniek, — viņš vērsās pie Valta Kronberga.

— Lai notiek, vietniek saimniecības jautājumos, — mans draugs atbildot pasmaidīja, laikam gribēdams samazināt sprie​dzi. — Dod pavēli, un — uz priekšu!

XXIII NODALA sekotĀji Saņēmis apsolīto samaksu, mūsu impozantais pavadonis de​vās atceļā, bet mēs, apseglojuši zirgus, — uz priekšu. Šamanis atvadīties neiznāca, bet tā jau bija ļauna zīme. Austrumnieki ir paraduši savu patieso attieksmi slēpt aiz neīsta smaida, bet šādu rīcību varēja izprast vienīgi kā neslēptu naidīgumu. Turklāt tādu, ka nepavisam neuztrauc iespējamās sekas. Likās, pulkveža versija pamazām gūst apstiprinājumu.

Nebija izslēgts, ka šā ciemata vecākais ir kaut kā saistīts ar tiem, kurus Medveds nodēvēja par zeltraču kooperatīvu. Ceļš uz alu taču gāja caur Vivi. Turklāt tieši šeit tika iemainīts pirmais tīrradnis. Šis fakts jau pats par sevi lika domāt — kādus procesus spējis izraisīt zelts tā cilvēka galvā, kurš to ieguva.

Nosoļojuši vairākus kilometrus pa cilvēku iemītu taku, pēc Valta komandas apmetāmies atpūsties.

— Mums derētu aprunāties, apmainīties domām, — kad bijām savākušies vienkopus, vinš sacīja.

— Kā rīkoties tālāk? Mans priekšlikums — vienam, bet labāk — diviem no mūsējiem, derētu nedaudz atpalikt…

Medveds pamāja.

— Tev taisnība, šamanis šķita aizdomīgs. Var jau būt, ka viņš uztraucās neatļauto medību dē|. Viņa jurtā es pamanīju vairākas svaigi ģērētas to dzīvnieku ādas, kuriem medību sezona vēl nav sākusies. Bet tikpat labi aiz tā slēpjas kaut kas nopietnāks. Mums pa pēdām var nosūtīt kādu… Tāpēc būtu labi, ja mēs par to zinātu.

— Vai tas var ietekmēt ekspedīciju? — jautāja students.

— Protams, var. Pirmkārt — jāmaina maršruts. Iet pa plānā atzīmēto k|ūtu bīstami.

— Bet citviet mēs nekad neatradīsim īsto ceļu.

Runa ir par sākuma posmu. Ja kāds mums seko, neticu, ka tas ilgi turēsies nopakaļ, ja iesim virziena, kas šamanim vienaldzīgs. Bet to — vai kāds seko, mums jāuzzina par katru cenu. Es fiziski jūtu, kā pār mūsu galvām savelkas draudoši padebeši.

Es ari, — pacēlis galvu, piekrītoši pamāja Kronbergs. — Turklāt jutu ko vairāk — pirmo lietus pilienu uz sava pakauša. Izskatās, ka tuvojas pamatīgs negaiss. Kā tu domā, Borja?

Pavēries uz augšu, pulkvedis smiedamies apstiprināja: — Nudien, tev taisnība. Es ieteiktu nekavējoties uzsliet teltis.

— Bet ko darīsim ar tavu plānu par atpalikšanu? — es jautāju draugam. — Stāvot uz vietas, tas nekādi neizdosies.

— Tad nāksies paiet atpakaļ līdztekus takai un ierīkot slēpni. Ja kāds pieteiktos brīvprātīgajos…

It kā dabūjis adatas dūrienu sēžamvietā, students acumirklī uzsprāga stāvus.

— Es! Es iešu! — apaļā seja kvēloja kā rietoša saule.

— Labi, vai būtu vēl kāds, — ierunājās pulvedis. — Tev, Valt, jāpaliek, citādi burjati var kaut ko pārprast. Es arī nevaru, jo saimniecība ir saimniecība, par to jārūpējas, un bez zināšanām ātri vien kaut kas saies dēlī.

Droši vien skaidrāk pateikt nevarēja. Pasmīnēju, protams, tikai sevī par pulkveža smalkjūtību, palocīju galvu un, samie​rinājies ar neizbēgamo, jautāju Virzām: — Vai ņemsi kompānijā?

— Protams! — Arvīds degtin dega piedzīvojumu kārē.

Uzmetis skatienu, Medveds uzlika savu ķepu man uz pleca un nomierinoši sacīja: — Tālāk par kilometru neejiet. Turieties no takas atstatu ar tādu aprēķinu, lai laikus varētu paslēpties, ja kāds pa to nāks. Briesmu gadījumā — divi šāvieni ar desmit sekunžu intervālu. Ja pamanīsiet sekotāju, nekavējoties apmetiet līkumu un nāciet uz nometni. Mēs nekustēsimies no vietas, kamēr nebūsiet atgriezušies. Uzvelciet šos, — viņš izņēma no saiņa divus ūdensnecaurlaidīgus apmetņus,

— un pazūdiet kokos! Tikai neuzkrītoši. Bet mums laiks ķerties pie darba. Puiši! — slieda- mies kājās, viņš uzsauca kareivjiem. — Tūlīt būs lietus! Neka​vējoties celt teltis!

Sibīrietim izrādījās taisnība. Pčc brīža sacēlās vējš, un sāka smidzināt. Mūsu apmetni bija pelēcīgi za|ā krāsā, kas pilnīgi saplūda ar apkārtni. Turklāt vējš un lietus arī strādāja mūsu labā, tā ka varējām nebaidīties, vai kāds saklausīs mūs nākam. Ielāgojuši nometnes vietu, lai atceļā neapmaldītos, ar bisēm plecā nemanīti nozudām krūmos. Norunājām turēties metrus trīsdesmit no takas un iet tikai krūmu aizsegā.

Ar katru sekundi kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Sākotnēji nelielais lietutiņš pēkšņi izvērtās nepieredzēti spēcīga gāzē. Koki vētrā locījās un krak- škēja, likās, tūlīt, tūlīt noteikti līdzās kāds lūzīs.

Mežs tagad nevis šalca, bet krāca. Trakojošajā stihijā mēs ar studentu neatlaidīgi gājām uz priekšu, cenšoties šajā elles troksnī saklausīt citas — cilvēku klātbūtnes izraisītās skaņas.

Slēpni mums izdevās iekārtot ideālā vietā — nelielu, jaunu eglīšu pudurī. Tas bija tik biezs, ka no takas mūs ieraudzīt nekādā ziņā nevarēja, turklāt atradās gandrīz līdzās tai. Tādējādi mēs gan pārkāpām pavēli neierīkot slēpni pārāk tuvu, bet piemērotākas vietas vienkārši nebija. Ja k|us nedaudz gaišāks, iespējams, mums izdosies ieraudzīt kādu sejā. Un atkal — pro​tams, ja vispār kāds nāks.

Lietus gāza kā ar spaiņiem. Zem apmetņa un pierei pārvilktās kapuces nez no kurienes sāka parādīties mitrums. Sajūta, ko tas izraisīja, bija neizsakāmi pretīga. Bet varbūt tas nemaz nebija lietus nopelns, vienkārši gumijotais audums lika pastiprināti svīst. Novilkt apmetni arī nebija nekādas jēgas, mēs kļūtu tikai slapjāki. Nācās sakost zobus un gaidīt. Tā pagāja kāda stunda. Nekā aizdomīga neredzēdami, mēs jau grasījāmies doties atceļā, kad Virza pēkšņi saķēra mani aiz rokas un raušus norāva zemē.

— Uguntiņa! — lai gan vētras dēļ nebija nekādas vajadzības klusināt balsi, viņš iečukstēja man ausī.

— Kur? Puisis rādija uz Vivi pusi.

— Uguntiņa uzliesmoja un nodzisa. Tad vēlreiz. Bet… tas… —vinš piespieda pirkstu pie lūpām un ar galvu pamāja uz priekšu.

Lai gan lietus bija pierimis un apkārt kļuvis gaišāks, es mirklī nespēju saskatīt, uz ko viņš rāda. Bet tad ieraudzīju. Jā, tur— pa taku nāca divi cilvēki. Viens bija nedaudz garāks par otru. Abiem mugurā mūsējiem loti līdzīgi apmetņi ar kapucēm. Viņi virzījās lēnām un piesardzīgi, brīdi pa brīdim apgais​mojot ceļu ar kabatas lukturīti. Acīmredzot tieši tā iedegšanos bija pamanījis students.

Nācējiem tuvojoties, vētra kā pēc pasūtījuma sāka norimt. Koki vairs tikai šalca. Un, lai gan dažbrīd vēl iekrācās pa vēja brāzienam, taču, līdzko tas bija pāri, kļuva kluss. Abi nācēji apstājās tikai dažu solu atstatumā no mūsu slēpņa. Es pat saodu cigaretes dūmus — viens no tiem smēķēja. Zem kapuces kvēlojošā oglīte izskatījās pēc ciklopa acs.

— Lietus drīz pāries, — zinātāja balsī sacīja augumā mazākais un, kapuci atmetis, paskatījās debesīs. Es uzreiz viņu pazinu pēc rētas labajā vaigā. Tas bija tas pats mednieks, kuru mums bija gribējis uztiept šamanis. Dugarovs, atcerējos pat viņa vārdu. Viņš runāja krieviski bez mazākā akcenta. Garākais neatbildēja, tikai kabatas lukturīša gaismā pētīja zemi zem kājām. Beidzis, izslēdza lukturīti, jo bija kļuvis pavisam gaišs, un sacīja: —Viņi gājuši, nenogriezdamies no takas. Muļķi! Tagad jau tos vairs nekas…

Dugarovs nikni paskatījās savā ceļabiedrā.

— Tev vienmēr mednis rokā… Cā|us, draudziņ, skaita rudenī. Šie cilvēki nav ar pliku roku ņemami.

Vēl pavisam nesen Medveda vārds mūsējiem uzdzina kaut ko vairāk nekā tikai drebuļus vien.

Nedz teikumu uzbūve, nedz vārdu izvēle neatgādināja nomaļa evenku ciemata mednieka valodu. Pat intonācija. Tā va​rētu runāt tikai izglītots cilvēks.

Garais paraustīja plecus.

— Ja Medveds tev ir kaut kas, tad Kronbergs man nenozīmē mazāk. Ja ne… Man un šefam…

Dzirdot pazīstamos vārdus no šo nepazīstamo cilvēku mutes, mugurai pārvēlās ledusauksts vilnis —

vai tiešām mēs būtu ieskrējuši lamatās? Es vēl varēju pieļaut, ka Borisa Medveda vārds šejieniešiem ir zināms, bet Kronbergs? Klausoties Duga- rova pavadoņa balsī, man likās, ka esmu to jau dzirdējis, bet tūdaļ pat atmetu šo domu. Kā pašā Krievijas nomalē varētu rasties kāds pazīstams? Atcerējos, ka Valts gan savā laikā bijis Irkutskā komandējumā, bet tikai uz īsu brīdi. Kur tie gadi, kas aizskrējuši kopš tā laika. Nē, te neviens viņu vairs neatcerējās. Atminējos, ka šo pašu jautājumu pirmajā,vakarā Novijuojanā Valts bija uzdevis pulkvedim un saņēmis noliedzošu atbildi. Bet, ja jau viņu bija aizmirsuši savējie, tad ko tur runāt par citiem. Un tomēr, tā taču nebija dzirdes halucinācija — garais mana drauga vārdu bija izrunājis skaidrāk par skaidru. Nu vairs nevarēja būt šaubu — pulkveža versija bija apstiprināta. Mūs izsekoja! Bet kāds bija tā mērķis, es joprojām nespēju aptvert. Kāda gan jēga iet pa mūsu pēdām, ja viņiem zināms, kas mēs esam? Pēkšņi man iešāvās prātā, ka šamanis, pārkāpjot visus pieklājības likumus, neiznāca pat atvadīties. Viņš izturējās tā, it kā mēs nebūtu dzīvi cilvēki, bet… līki! Šajā ziņā pulkvedim laikam gan nebija taisnība. Iznāca, ka mūs izseko ar nolūku… likvidēt. Cik nu vājais apgaismojums lāva, es ar acīm iztaustīju abus no galvas līdz kājām, bet ieročus saskatīt neizdevās, jo nedz šauteni, nedz bisi zem apmetņa nenoslēpsi. Garākajam plecos bija mugursoma. Kas tajā glabājās — pārtika, vai arī… atlika vienīgi minēt. Arī Dugarovs uz muguras nesa prāvu saini. Noklausītā saruna lika doniāt par ļaunāko, un es ar nepacietību gaidīju, kad beidzot viņi sāks kustēties, lai nekavējoties aiznestu baigo zinu uz apmetni.

Taču abi nevis turpināja ceļu, bet atbrīvojās no nesamajiem, gatavodamies tepat uz vietas atpūsties.

Mežs pamazām bija pierimis. Parādījās saule, un kļuva pavisam gaišs. Par laimi, eg|u jaunaudze bija tik bieza, ka pat gaismā mūs no takas saskatīt nevarēja. Tomēr mēs bijām spiesti notupties. Lai gan tagad abus gājējus neredzējām, toties dzirdēt varējām labāk nekā agrāk. Labu bridi valdīja klusums. Beidzot atskanēja Dugarova balss: — Kad dosies atpakaļ?

— Kopā ar nākamo partiju, — uzrunātais atbildēja. — Kā​pēc mēs te nīkstam?

Mednieks iesmējās.

— Taiga māca pacietību. Vai redzēji, kāds bija negaiss? Vini patlaban tup teltīs. Pagaidīsim mazliet, un, kad pienāks laiks, iesim tālāk. Pavadīsim viņus līdz Velna akmenim. Ja tic neno- griezīsies sāņus, iesim atpakaļ. Pēc tam padosim ziņu mūsējiem, lai sagaida ciemiņus uz Kailās klints. Pie Skalā strauta ir pārkare. Tavs šefs būs apmierināts, Dober. Bet nu laiks doties tālāk!

Es saklausīju rosīšanos, droši vien melot plecos mugursomu, viens no viņiem nostenējās, pēc tam soļi sāka attālināties mūsu nometnes virzienā. Drošības pēc vēl piecpadsmit minūtes nosēdējām savā slēpnī, un, tikai pārliecinājušies, ka neviena tuvumā nav, cēlāmies izlocīt neērtajā pozā notirpušās kājas.

Abi gājēji jau bija nozuduši. Apspriedušies nolēmām iet ar līkumu pa takas labo pusi, jo tā bija aizaugusi ar biezāku mežu. Soļojām loti uzmanīgi, visu laiku paturot acīs virzienu, no kura varēja draudēt briesmas.

Drīz vien izdzirdām balsis — beidzot klāt bija apmetne. Ceļabiedri neizrādīja ne mazāko pārsteigumu par mūsu parādīšanos, nedz uzdeva kādu jautājumu, it kā mēs nekur nebūtu gājuši. Ja nometni jau novēroja, Dugarovam un viņa pāriniekam mūsu ierašanās nevarēja izraisīt ne mazākās aizdomas. Pēc Kronberga pavēles burjati nojauca teltis un, sakrāvuši mantību lopiņu mugurā, sāka virzīties tālāk. Konrāda plānā iezīmētie punkti lāva precīzi ievērot maršrutu. Un tikai pēc pusstundas Valts beidzot pienāca ap​runāties.

— Redzējāt? — jautājums vairāk izskanēja kā apstiprinājums.

— Jā. Viņi bija divi. Viens no tiem Dugarovs.

— Tas pats mednieks?

— Un ceļvedis vienā personā.

— Bet otrs?

— Seju saskatīt neizdevās, bet pēc balss likās kaut kur dzir​dēts.

Pēc tam īsos, kodolīgos teikumos es izstāstīju draugam noklausītās sarunas. Kronbergam šīs ziņas likās tik svarīgas, ka, apturējis gājienu, viņš kopā ar mums devās pie pulkveža pārspriest radušos situāciju.

— Tātad viņi mūs pazīst… — Medvedu šis jaunums nevis izbiedēja, bet darīja domīgu. — Hm… Nevar būt, ka tevi kāds atceras no komandējuma laikiem, Valt. Protams, izņemot mani. Toreiz mums nekādus kalnus gāzt tā arī neiznāca. Pag, tu teici — viņi bijuši divi?

— Jā, — es apstiprināju.

— Un otra balss tev likās pazīstama? — pulkvedis gluži da​biski bija pārgājis uz tu.

-Jā.

— Tada gadījumā šis cilvēks var nakt vienīgi no Rīgas. Citu izskaidrojumu, ja vien neesi pārklausījies, nevaru piedāvāt. Šefs būs apmierināts… — pulkvedis atkārtoja Dugarova vārdus. — Redzi nu, klāt nākusi vēl viena figūra — šefs! Liekas, mēs esam viņu uztaustījuši, draugi. Par to, kāds liktenis sagata​vots mums, laikam nevienam īpaši paskaidrot nav vajadzīgs. Kailā klints, Skaļais strauts, pārkare…

Kam ienāks prātā aiz kalna nobrukuma meklēt cilvēku ļaunprātību, vai ne? Tātad — tur mūs gaidīs! Kas? — Viņi teica — jāpadod ziņa mūsējiem.

— Kā? Ar balodi, vai? — jautāja students.

— Vivi nomalē es pamanīju kokos ieslēptu antenu, — sacīja Kronbergs. — Spriežot pēc nostiprinājuma un formas, tas ir kāds no armijas pārvietojamo radiostaciju modeļiem. Nav šaubu, ka tie — tur priekšā, ir apgādāti ar rācijām, un sakariem nebūt nav vajadzīgi pasta baloži. Kā, Borja, ir ar mākoņiem? Vai atkal pār mūsu galvām kaut kas savelkas?

Medveds pakratīja galvu.

— Gluži otrādi — sāk skaidroties. Te jāatzīst, ka izlūkdienests ir viena neatsverama lieta. Uzzināt pretinieka nodomus, lai vērstos pret viņiem pašiem. Vakarpusē noturēsim kara padomes sēdi, draugi.

Mums nāksies likt lietā visu izdomu un viltību, lai apvestu ap stūri kā sekotājus, ta tos, kuriem mūs jā​sagaida pie Kailās klints. Ar pirmajiem tas būs vieglāk — tikai jātuipina iesāktais maršruts, un viņi paši atstāsies. Ar otrajiem būs grūtāk. Bet arī mēs neesam bez sakariem. Tagad turpināsim ce|u, nav ko te stāvēt, citādi tas Dugarovs kļūs tramīgs.

Mūsu trijotne atkal ieņēma savas vietas, burjati — pie zirgiem, Medveds — priekšgalā, un, paklausot viņa mājienam, vienība sāka solot. Apmetnei vietu izraudzījāmies netālu no mazas, lēnas upītes.

Nākamajā dienā gaidīja grūts pārgājiens — bija jāšķērso Dienvidmujas grēda, tāpēc apstājāmies krietni pirms saulrieta. Šī izskatījās augstāka par Ziemelgrēdu, un, pārbaudījis kartē, Medveds apstiprināja: — Tā ir. Taču taka ies uz augšu pakāpeniski, stāvi kāpumi rīt nav gaidāmi.

Mēs sēdējām ap ugunskuru un dzērām karstu tēju. Pulkvedis uzlika uz ceļiem planšeti tā, lai gaisma kristu uz kartes, un turpināja: — Kailā klints un Skaļais strauts ir atzīmēti mūsu plānā ar šiem pašiem nosaukumiem. Strautu gan Konrāds nodēvējis par Rēcošo, taču skaidrs, ka runa ir par vienu un to pašu. Līdz turienei vēl pamatīgs gājiens, pēc manām domām, vismaz dienas piecas sešas. Velna akmens, kuru pieminēja sekotāji, manā kartē nav, bet diez vai šis vārds tam dots nejauši. Nospraužot maršrutu tikai pēc apkārtnē redzamajām zīmēm, liela vērība tiek pievērsta tam, lai nosaukums izteiktu kādu raksturīgu pazīmi. Kāda tā varētu būt velnam?

— Ļaunums, — pateica students.

— Ļaunums nav pazīme, bet Īpašība. Dabai tādu grūti iemiesot akmenī. Protams, ja pie darba ķertos tēlnieks, tad cita lieta. Bet saule, vējš, erozija, temperatūras kritumi un kāpumi nedarbojas mērķtiecīgi.

Līdzība, teiksim-— ārēja, var iemieso​ties formā…

— Ragos! — es iesaucos.

— Pareizi, — Medveds palocīja galvu. — Velnam ir ragi, tā vismaz stāsta pasakās. Ja ieraudzīsim akmeni, kas pēc formas atgādinās galvu ar ragiem, skaidrs, ka aiz tā sekotāji netaisās mūs pavadīt. Un, ja paskatās kartē, iznāk, ka, nogriežoties no ērtās takas kalnos, turklāt tieši tad, kad tūlīt būs klāt Mujas izteka, mēs pārliecināsimies, ka ejam pa Konrāda Laubes nosprausto maršrutu, — vinš apklusa un pacēla pie lūpām kūpo​šo alumīnija krūzīti.

— Rīgā mēs viņus novērtējām par zemu, Robert, — domīgi teica Valts. — Kāds mūs pazīst sejā.

Izskaitļojuši mūsu tālāko rīcību, vini atstājuši šo cilvēku Vivi, lai nektudītos… Es nespēju atkratīties no domas, ka nevis mēs ejam, bet kāds mūs ved kā saitītē. Kā vērsi uz kaušanu… Man galīgi nav pa prātam tāda nolemtība.

— Tai ir divas puses, Valt, — iejaucās pulkvedis. — Nolemtība var būt… kā ar vērsi — tā viņi domā par mums. Bet mēs to pagriezīsim pret viņiem pašiem. Mana armija arī nav zemē metama. Tāpat — apbruņojums. Tūlīt aiz pārejas es sazināšos ar Juojanu, lai izsūta uz Vivi cilvēkus. Jābloķē raidstacija, jā​arestē abi izsekotāji un ciemata vecākais, pirms Dugarovs ar tiem satiksies.

— Viņi nepagūs, — es iebildu.

— Ar helikopteru?

— Tas var izbaidīt pirms laika, un Dugarovs…

— Bet mēs pasēdēsim un izrēķināsim — cik paiet ceļā no Velna akmens līdz Vivi, paziņosim — no kuras puses tie gaidāmi, un… problēmu nebūs. Ja raidstacija klusēs, viņiem neienāks prātā, ka šamanis jau saslēgts roku dzelžos. Rezultātā Kailās klints pārkare mūs neapdraudēs, un viss beigsies lai​mīgi.

— Sinoptika prognoze, — aizsmēķēdams norūca Kron bergs. — Vai tas Sibīrijas šņabis jau beidzies?

Pulkvedis veltīja manam draugam uzjautrinātu skatienu.

— Gribi iedzert?

— Gribu. Uz tavu, Arvīda un 'Roberta veselību. Bez viņu iegūtajām ziņām mēs ietu pretim nāvei, bet bez tavas… saimnie​cības tāpat izrādītos zaudētāji. Dod šurp šņabi, Borja!

Mcdveds paklausīgi piecēlās un izvilka no saiņa lielo pudeli. Tā bija tā pati, kuru aizsākām Novijuojanā. Pielējis tējas krūzītes līdz pusei, viņš iestūķēja pudeli atpakaļ un sacīja: — Lai top! Tagad pat ziemeļbriedim skaidrs, ka esam nokļuvuši uz īstajām pēdām. Tā tik ir organizācija… Velns viņu rāvis! Noteikti nāksies izvilkt dienas gaismā ne vienu vien augsti stāvošu personu. Kad uzliksim roku dzelžus, tad arī pa​pļāpāsim. Kā tu teici — uz kā veselību ir šis tosts?

— Uz tavējo, — Kronbergs iesmējās.

— Tātad, lai dzīvo Boriss Medveds! — pulkvedis uzsauca un vienā malkā izdzēra visai prāvās krūzītes saturu. Uzkodis skujotu egles zariņu, piebilda: — Un pārējo! Šajā reizē arī students neatteicās no stiprā malka. Nobaudījis aizrijās un, pietvīcis kā vēzis, sāka nevaldāmi klepot. Es delikāti izlikos neredzam viņa mokas, bet Medveds, nomērījis nabadziņu ar ironisku skatienu no galvas līdz kājām, vaicāja: — Vai jums tur, mājās, visi tik švaki?

Mazliet atguvies, slaucīdams kabatas lakatiņā aizsvīdušos brillu stiklus, Virza atcirta: — Spēks nepastāv tikai dzeršanā…

— Kur tad vēl?

— Ir arī citur, piemēram, rokā. — Pirmo reizi redzēju, ka Arvīds jūtas aizskarts.

— Tas vēl jāpierāda. — Izskatījās, ka pulkvedis pārvarēm cenšas viņu izprovocēt. — Dažam karote ir par smagu, bet da​žam — krūzīte…

— Tagad tev atliek vienīgi pierādīt, — Kronbergs uzlika roku jauneklim uz pleca. — Bet brīdinu — šim Sibīrijas lācim ir īsts lāča tvēriens.

— Bet es nāku no lāčplēšu zemes, — Arvīds piespiesti pasmaidīja un pavērās pulkvedī. — Kā būtu ar rokām?

— Varam pamēģināt, — Medveds atbildēja un, apvēlies uz vēdera, atbalstīja saliekto elkoni pret zemi. — Nāc šurp, knisli! — Liekas, viņš nebija sapratis studenta zemtekstu.

Virza noņēma brilles, iespieda tās man rokā un, nometies garšļaukus, satvēra pretinieka ķepu.

Raugoties uz viņa inteliģentajiem pirkstiem, man likās, ka nabagam nav nekādu cerību. Valts pietupies pārbaudīja roku stāvokli un, apmierināti nokrekškējies, deva komandu:

— Sākt!

Izrādījās, ka biju novērtējis jaunekli stipri par zemu. Aiz puiciskās ārienes slēpās ar dzelzs muskuļiem un gribu apveltīts vīrietis. Medvedam no piepūles uz pieres pietūka dzīslas, bet viņš nespēja pat izkustināt Arvīda roku no sākuma stāvokļa. Likās, ka tā ar elkoni būtu ieaugusi zemē. Varēja redzēt, ka pulkvedis pieliek visus spēkus, un, kad tie bija galā, milzīgā ķepa, dobji atsitoties pret zemi, rādīja, ka viņš ir zaudējis. Taču, paskatoties viņam sejā, tā vis nelikās. Melnās acis zem biezajām uzacīm smaidīja.

— Brašs puisis, — viņš uzlielīja. — Mēs te ar Valtu, khm, saderējām par tevi… Ja uzvarēšu es, tad… nu, tas lai paliek manā un Kronberga ziņā. Bet, ja tu, mans pienākums uzrakstīt tavai augstskolai pilnu atskaiti, neslēpjot arī savu zaudējumu. Tu saņemsi to, tiklīdz jandāliņš būs galā. Iespējams, ka mans papīrītis atvieglos tev pēdējos skolas solus. Pavasarī izlaidums?

— Jā. — Tagad Arvīds izskatījās apjucis un, nespēdams atcerēties, kur iegrūdis savas brilles, bezpalīdzīgi lūkojās apkārt.

— Ņem! — Es atdevu man uzticēto mantu.

— Kā tās te gadījās?

— Redzi, arī šo faktu es pievienošu raksturojumam. Emocijas ir laba lieta, bet citā vietā. Darba laikā tās jāapvalda, citādi pavisam nelaikā var zaudēt galVu. Apvainošanās, satraukums noteiktā situācijā var atņemt spējas reaģēt pareizi. Cilvēks, kas pieļāvis, lai emocijas, nevis saprāts, pārņem virsvadību, kritiskos brīžos pieļaus daudz vairāk kļūdu, nekā tas, kas tur sevi grožos. Tā ja. Tagad tu esi pie manis praksē un vari būt drošs — es fiksēšu katru tavu soli. Nebaidies, — piepeši Medveds pasmaidīja tik tēvišķīgu smaidu, ka pat man kļuva siltāk ap sirdi, — uzslavu būs vairāk nekā piezīmju!

Burjati, kas, divcīņai sākoties, bija saskrējuši puslokā, tagad, dzīvi apmainīdamies domām, devās pie sava ugunskura. Droši vien redzētais bija iespaidojis, jo kādu laiciņu vēlāk ieraudzīju divus no viņiem laužamies ar rokām. No malas raugoties, izskatījās pilnīgi dabiski, ka ļaudis pēc nogurdinoša gājiena pa taigu atpūšas, kā nu kurš prot. Man radās aizdomas, ka arī šī nelielā izklaidēšanās nebija nejauša, bet tās mērķis — nomierināt aizdomīgos novērotājus. Un kas gan to varētu izdarīt labāk, nekā šādas nevainīgas sacīkstes. Taču sargi naktī tika norīkoti divatā.

— Lai viens otram piebikstītu, ja kādam gadītos aizsnaus​ties, — paskaidroja Medveds.

Tādējādi gan iznāca mazāk pagulēt, toties varējām būt droši, ka abi okšķeri nekādu neģēlību nometnē nepastrādās. Es varbūt vēlreiz būtu gājis izlūkos, un Arvīds jau nu droši, bet, tiklīdz par to ieminējos, Kronbergs mani strikti pārtrauca: — Nekādā ziņā! Mēs zinām pietiekami daudz, lai lieki neriskētu, Robert. Pāriesim grēdu, tur tu varēsi vēlreiz mēģināt.

Gulēt ejot, bet īpaši dežūras laikā naktī, no manis ne mirkli neatkāpās sajūta, ka modra acs nenogurstoši novēro apmetni. Virs galvas drūmi šalca mežs. Reizēm gandrīz līdzās kaut kas noskrapstēja, atskanēja aprauts pīkstiens, aizdipēja sīki solīši vai ar klusu paukšķi nokrita čiekurs. Pat ugunskurā plandošās liesmas nespēja nomierināt, un, likās, mans pārinieks burjats Zahri ari nejutās labi. Par laimi, viss reiz beidzas, un, kad rīta saule iekrāsoja sarkanas koku galotnes, pagājušās nakts satraukums likās kā ar roku atņemts.

Pirms došanās ce|ā pie manis pienāca Valts.

— Kā gulēji? — viņš jautāja.

— Ar vienu aci, — jau otro reizi pārtīdams autus, es ne​gribīgi atbildēju.

— Kālab tik slikti? Mūs novēroja?

— Noteikti. Es skaidri to sajutu. Pat naktī, dežūras laikā.

— Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Bet man ienāca prātā, ka Dugarovs savu pārinieku — to garāko, uzrunāja vārdā. Tu to pie​minēji, bet tomēr nenosauci. Vai atceries — kā tas skanēja?

— Tas… hm… — es, baidīdamies palikt kaunā, sasprindzināju atmiņu, bet vairāk par sākuma burtu D nespēju atminē​ties. Kronbergs pacietīgi gaidīja, bet, redzēdams, ka man nekas nesanāks, pasauca:

— Arvīd!

Students acumirkli bija klāt, un Valts viņam uzdeva to pašu jautājumu.

— Jā, — Virza murmināja, — viņš sacīja… viņš teica… D… — neko vairāk diemžēl arī puisis nespēja no sevis izspiest.

— Manuprāt, jums vienkārši pietrūkst treniņa. Varbūt sākt ar dzejolīšiem? Sākumam kādu četrrindi no galvas? No galvas! Divi "d…" — un, atmetis ar roku, Valts devās uz kolonas priekšgalu, kur ar planšeti, komandu gaidīdams, stāvēja Medveds.

— Kā tu domā, — arī students, laikam pats to neapjēdzot, sāka uzrunāt mani uz tu, — ko viņš domāja ar tiem — diviem "d"?

Virzas naivums lika man iesmieties.

— Ne divas galvas, bet divi "d…". Pamēģini nu pats atšifrēt līdz galam.

XXIV NODALA kailĀ klints Nosoļojuši kilometru uz priekšu, mēs pēc pulkveža pavēloša mājiena strauji pagriežamies pa labi un pa šauru, cieti nomīdītu taciņu devāmies kalnup. Kreisajā pusē palika Kon​rāda plānā atzīmētā dziļā grava, kuras malā slējās akmens stabs. Man ienāca prātā, ka tas ir okšķeru pieminētais Velna akmens, bet, lai kā skatījos, līdzību ar šo mistisko būtni saskatīt man neizdevās. Kronbergs, kura rīcībā bija kartes dublikāts, lai varētu pārbaudīt priekšgalā soļojošā pulkveža lēmumus, noliedzoši pakratīja galvu.

— Tc rakstīts — akmens stabs "Sargs", un nekas vairāk. Velna akmens tas noteikti nevar būt. Tomēr nav izslēgts, ka īstais atrodas kaut kur tuvumā. Skatieties abām acīm! Nedod Dievs, ja palaidīsim to garām! Tad mums visi plāni saies grīstē!

Mēs gājām jau stundu, bet neko tādu, kas atgādinātu iedomāto tēlu, neredzējām. Un tad, gluži nejauši, es pacēlu acis uz augšu un… Jā, tur tas bija! Velna akmens! Dzīvs! Jā, jā, dzīvs! Šajā vietā ceļš gāja pa klaju, ar sadzeltējušu zāli klātu lauku. Kalna apaļā kore uz debesu zilā fona izskatījās pēc īsiem matiņiem apaugušas galvas. Un pēkšņi tai sāka augt ragi! Pelēki, smaili, draudoši, pret debesīm vērsti ragi! Kāpjot arvien aug​stāk, arī ragi k|uva garāki un garāki.

— Valt! — es pasaucu un, rādīdams uz priekšu, teicu: — skaties!

Kronbergs, kas līdz šim visu vērību bija veltījis ceļmalai, sastinga. Pakāpās soli uz priekšu, tad vēl,.un atkal sastinga.

— Jā… — beidzot viņam atgriezās runas dāvanas. — Kaut ko tādu es neesmu redzējis!

Velna akmens izrādījās dīvaina, droši vien ūdens izgrauzta klints, kam abos galos slējās diviem pīķiem līdzīgi akmens veidojumi. Kad tikām augšā, tie vairs ne ar ko neatgādināja velna ragus, bet pirms tam tik pārsteidzošu līdzību pat iedomāties nevarēja. Nebija šaubu, ka tieši par šo vietu bija runājis Dugarovs, jo tūlīt aiz klints taka mainīja virzienu un turpinājās jau pa pakalna virsotni. Neapstājoties mēs pagriežamies, kurp tā veda, un, lai kā gribētos atskatīties atpakaļ, piespiedām sevi doties uz priekšu.

Apmetni ierīkojām turpat — takas malā, ne​liela krūmāja ielokā. Veldzi mums deva pussprīdi dziļš avotiņš ar tik ledainu ūdeni, ka saldēja pat zobus. Burbuļus mezdams, tas iztecēja no liela laukakmeņa apakšas.

Droši vien visiem kāroja pārbaudīt, ko dara mūsu neredzamie pavadoņi, taču vieta bija pārāk klaja, lai riskētu iet atpakaļ. Nācās samierināties ar domu, ka viņi rīkosies tieši tā, kā bija norunājuši mežā.

Medveds sadabūja rāciju un, noregulējis uz vajadzīgā viļņa, klusu noraidīja izsaukuma signālus: — Kondor, kondor, šeit ērglis. Vai tu mani dzirdi? Atsaucies!

Pēkšņi cauri ētera sprakškiem izlauzās sievietes balss: — Ērgli, ērgli, šeit kondors. Dzirdu tevi labi. — Bija dīvaini šajā vientuļajā vietā klausīties balss maigajās skaņās.

Medveds īsos, lakoniskos teikumos raksturoja stāvokli un, devis vajadzīgās pavēles, pārjautāja: — Kondor, vai visu saprati?

— Sapratu. Tiks izpildīts. Lai jums veicas!

— Paldies, kondor!

Sakaru seanss bija beidzies, drošības orgānu mašīna iekus​tināta un, lai gan pagaidām skāra mūs visai nosacīti, viesa sirdī stabilu sajūtu. Laikam kāpiens bija pamatīgi visus nokausējis, jo sarunas nevedās.

Tajā pašā laikā arī miegs nenāca. Izvietojušies puslokā ap ugunskuru, mēs laiski zvilnējām uz piepūšamajiem matračiem un domājām katrs savu domu. Manējās, salīdzinājumā ar pārējo, droši vien bija visai primitīvas un saistījās ar aizmirsto vārdu. Izmēģirjāju neskaitāmas kombinācijas, kas sākās ar burtu D, taču neviena nederēja. Atcerēties nespēju. Spriežot pēc sarauktās pieres, students nodarbojās ar to pašu.

— Zini, — piepeši Medveds klusā balsī uzrunāja Valtu, — es taču aizmirsu pateikt, ka mēs ievācām sīkākas ziņas gan par Cipikanas zvērādu kombinātu, kuru savā laikā vadīja Londonas viesnīcā

nogalinātais Musadovs, gan par mednieku kooperatīvu "Barss". Izrādās, ka šajā kolektīvā mednieka ar vārdu Čoidogs Damini nekad nav bijis!

— Kā nav bijis? — mēs vienā balsī iesaucāmies.

— Tā. Čoidogs Damini strādājis kombinātā, bijis Musadova vietnieks. Bet tas vēl nav viss. Vairāki mednieki, kas strādāja kooperatīvā, starp citu — kombināts zvērādas saņēma no "Barsa" — īsi pirms šā uzņēmuma likvidēšanas bez pēdām pa​zuduši taigā.

Tāds amats, — es ieteicos, bet pulkvedis noliedzoši pa​kratīja galvu.

— Mednieki, Robert, ir izturīgi. Ja tas būtu noticis ar vienu, to vēl varētu saprast, bet ar vairākiem… Dīvainas sakritības, vai ne?

Kronbergs piepeši pielēca kājās un, ne vārda neteicis, nozu​da tumsā.

— Kurp tu? — es uzsaucu nopakaļ, un līdz mums atlidoja tikko dzirdama atbilde: — Padomat.

Valta dīvainās izturēšanās satraukti, mēs saskatījāmies. Lai gan es neko nesapratu, tomēr skaidrs bija viens — atgadījies kaut kas nopietns. Tagad blakus-drošības sajūtai, kuru bija izraisījusi Medveda komandas iekustināšana, es negaidīti sajutu it kā vēl kādu spēku. Viltīgu, mērķtiecīgu*, spējīgu pārvērst tuk​šā blīkšķi visus pulkveža pretpasākumus.

Kronbergs atgriezās tikai pēc ceturtdaļstundas. Man pietika ar acu uzmetienu, lai pateiktu, ka viņš ir ne vien norūpējies, bet arī — un tā bija daudz retāka parādība — ne pa jokam uztraucies. Ieņēmis savu vietu, izvilka cigareti un aizsmēķējis pārlaida mums ciešu skatienu.

— Liekas, man nāksies jums nedaudz pakutināt nervus, — izpūtis dūmu mutuli, kuru tūdaļ pat uzsūca nakts, viņš paziņoja, — Radiostaciju ieņems pārvēlu, Borja. Šamanis noteikti būs brīdinājis tos — priekšā. Varbūt pat tagad esam vinu novērošanas zonā, un Velna akmens ir tā vieta maršrutā, pie kura tikām nodoti, tā teikt — no rokas rokā.

— Bet kā tad ar tiem diviem, kas nāca mums pa pēdām? — es iesaucos. — Students ir mans liecinieks — viņi runāja, ka ciemiņus jāsagaida pie Kailās klints, tur, kur tek Skaļais strauts un virs takas — pārkare. Aizmirsi, vai?

— Neaizmiršu, Robert, Valts pakratīja galvu. — Taču mums naktos precizēt vairākus vārdus.

Piemēram — ciemiņi. Vai tas attiecas uz mums? Un ar ko bus apmierināts garā šefs? Tāpat — kas tā par nākamo partiju, ar kuru kopā doties projām taisās tas puisis, kura vārdu jūs ar Arvīdu nekā nespējat atcerēties? Ja atmetam sevi, pareizāk — pieņēmumu, ka runātais atliecas uz mums, iznāk pavisam cita aina. Runa bijusi par… zeltu! Par nākamo zelta partiju, kuru pie Kailās klints nodos ciemiņi un ar kuru būs apmierināts šis noslēpumainais šefs! Tā, lūk!

— Bet mēs? — Studenta jautājumā skanēja neslēpta neiz​pratne. — Viņi taču sekoja mums?

— Mēs, draugi, paši ejam lamatās. Man vēl nav līdz galam skaidrs šo cilvēku nodoms, bet par to, ka priekšā gaida slazds, šaubu nevar būt. Vai vel ir iespējams atcelt tavu pavēli, Borja?

Pulkvedis pamāja.

— Starts nolikts rītausmā, tātad laika pietiekami.

— Nekavējoties atsauc to! Lai gaida pie raidītāja…

Medveds nepacietīgi pacēla roku.

— Pagaidi! Vispirms paskaidro. Saprotami. Es taču nevaru dot pavēli, ja nezinu — kāpēc pieņemts tāds lēmums.

— Tāpēc, ka Kailā klints un atradne alā nav viens un tas pats. Tāpat kā ciemiņi un mēs. Mūsu uzdevums būs saņemt šos ciemiņus ar visu partiju un tiem, kas viņus sagaidīs. Tā mēs ar vienu šāvienu noliksim gar zemi divus zaķus — pārtversim zeltu un tos, kas pēc tam uzvedīs uz pēdām zelta turpmākajam ceļam uz Latviju un pēc tam jau — uz Rietumiem. Un es loti ceru — arī tam, kas visu šo nelietību tur savās rokās. Šefam!

Pulkvedis domīgi vērās ugunī.

— Bet mūsu ekspedīcija? Kāpēc tā bija jāpavada? Jāpavada un jāpamet savā vaļā?

— Gaužām vienkārši — lai būtu pārliecināti, ka mēs labprātīgi ejam lauvam rīklē. Bet pārkare, manuprāt, nav nekas cits, kā precizējoša zīme tiem, kam jāsaņem zelts. Nu, kā būs, saimniecības pārzini?

Vai dosi rīkojumu?

Medveds drūmi pamāja un, smagnēji piecēlies, devās pie zirgiem. Pēc brītiņa, es pa ausu galam saklausīju: — Izlidošana tiek atcelta! Gaidiet līdz rīkojumam! Gatavī​ba numur viens! Diennakts dežūra…

Kā necaurredzama smacējoša migla, kā melna nakts ap mums sabiezēja ļaunu cilvēku nodomi. To sajūtām visi, tomēr ne par vienu nevarēja teikt, ka tas būtu nobijies. Drīzāk, spriežot pēc skarbuma, kas parādījās sejās un stājā, kura šķita kā virsniekam īsi pirms parādes, mani ceļabiedri gatavojās cīņai.

Atgriezies pie ugunskura, tāpat kājās stāvēdams, Medveds sacīja: — Manuprāt, pienācis laiks iepazīstināt burjatus ar lielo jezgu, kurā esam iekūlušies. Protams, saprāta robežās. Jūs tagad aprunājieties, apsveriet turpmākās rīcības plānu, bet es iešu pie viņiem. Mūsu situācijā katrs cilvēks ir zelta vērts, — viņš pasmaidīja pats par savu nevilšus izteikto zīmīgo salīdzinājumu un devās pie otrā ugunskura. Viņam pienākot, kareivji piecēlās, taču, tēvišķīgi apņēmis divus ap pleciem, pulkvedis tos atkal apsēdināja. Pēc brīža viņi jau bija iegrimuši nopietnā sarunā.

— Pats sarežģītākais — prognozēt ciemiņu tikšanās laiku ar sagaidītājiem, — ierunājās Valts un sabikstīja ugunskurā zarus. Gluži kā iluminācijā — uguns spiets pēkšņi uzšāvās debesīs. Dzirksteles, nekur tālu netikušas, izplēnēja pelēkbaltās plēksnī- tēs, kas līdzīgi izpletņiem lēnām nosēdās uz zemes. — Te vajadzīgs aprēķins, — draugs turpināja, — cik abiem sekotājiem prasīs atpakaļceļš līdz Vivi un cik ilgs laiks paies, lai pēc viņu paziņojuma gan ciemiņi, gan sagaidītāji ierastos norunātajā vietā. Diemžēl ne par vieniem, ne otriem nekas nav zināms, ne skaits, ne starta vieta. Nekas. Bet, tā kā mēs ejam Kailās klints virzienā, man liekas, te viss apsvērts tādā kā kopsakarā. Arī mūsu sagaidīšana. Slazds.

Konspirācijas noteikumi nekad nepieļautu svešu laužu, kur nu vēl drošības orgānu klātbūtni tik svarīga brīdī. Tas skaidrs. Bet, lai gan vini zina, kas esam, tomēr ignorē šo gluži "kliedzošo" faktu. Kāpēc?

Manuprāt, tas izskaidrojams ar— pārliecību! Pārliecību, ka mēs neko nevaram. Ka darījums notiks, bet mēs iekritīsim lamatās! Domāju, neklūdīšos, teikdams, ka ciemiņi gaidāmi īsi pirms mums.

— Kāpēc — ne pēc?

— Gluži vienkārši. Ekspedīcija ir ekspedīcija, un te sazin kas var atgadīties. Kāds var saslimt, salauzt kāju, bet tādā gadījumā gājiens tiks pārtraukts. Vinu darījums nav no tiem, kuru var nolemt nejaušībai. Ja tikšanos noliktu pēc mūsu ierašanās, tad tā būtu saistīta nevis ar pulksteni, bet ar mums!

Mūsu maršruts taču iet garām Kailajai klintij, bet plānā atzīmētā grota, kas atrodas turpat līdzās alai, arī ir netālu. Bet, ja noliktu darījuma laiku ar aprēķinu — pirms ierodamies mēs, un tā noteikti izlēma Dugarovs kopā ar savu garo ceļabiedru, viņiem būs reizē ir zīle, ir mednis rokā! Dodoties uz priekšu līdzšinējā ātrumā, mums atlikušas ce|ā četras dienas. Es izpētīju kartē. Diemžēl taka esot bīstama — tā stāstīja Konrāds, tā​pēc atņems mums vairāk laika. Mūsu uzdevums…

— Kāds tas ir? — no tumsas iznira pulkveža milzīgais stāvs.

— Kustēties, cik ātri iespējams. Mums jānonāk līdz Kailajai klintij pirms viņiem. Ņemot vērā, ka Dugarovam jātiek līdz Vi​vi, lai noraidītu… Nu jā, acīmredzot laiks… pag, pag… — šķi​ta, ka Valta galvā, cita citu traucējot, jaucas vairākas domas reizē. Beigu beigās, laikam lai atkratītos no nevajadzīgajām, viņš atmeta ar roku un paziņoja, — tas ir viss! Kā jauno ziņu uzņēma puiši? — Kronbergs pacēla acis uz pulkvedi.

— Mierīgi, kā jau nākas karavīriem. Tātad mēģināsim viņus apsteigt?

- Jā. Ierīkosim pie Kailās klints, drīzāk gan uz tās, slēpni, un, tiklīdz vini satiksies — sagaidītāji ar ciemiņiem, tu dosi ko​mandu savējiem Juojanā.

— Vini nokavēs. Lidojums no turienes…

— Tad noliec jau tagad viņus tuvāk. Domāju, ka taigā helikopteri varēs atrast sev piemērotu

nosēšanās laukumu. Kaut vai uz plikā velna paura, tikai nostāk no ragiem. Viens, kas rada nemieru, -— ja izcelsies šaudīšanās, mums ir tikai bises…

Medveds pasmīnēja.

— Kārtīgs sibīrietis pirms došanās taigā visu kārtīgi apsver un… sagatavojas. Katram gadījumam es paķēru līdzi pa kalaš​ņikovam. Otrā zirga saiņos. Tur var atrast vēl kaut ko. Rokas granātas.

— M… jā, tas izskatās tieši pēc tevis, Borja. Ap sirdi kļuva nedaudz priecīgāk, vai ne, draugi?

Mums jābūt gataviem uz nopietnu cīņu. Tātad soļosim, cik ātri iespējams. Par laimi, laiks turas sauss, un taka nebūs slidena. Jā, nepiemirsti par Vivi ša- mani un Dugarovu. Tāpat to otro un radiostaciju, Boris!

Pulkvedis palocīja lielo galvu un noskaldīja: — Tiks izdarīts!

Kā lai attēlo nākamajās dienās pārdzīvotās mokas. Taciņa tiešām izrādījās loti grūti ejama — slīpa uz nokalnes pusi, un, lai gan sausa, kājas tā vien tiecās lejup. Labajā pusē, tādā kā iedobē, palika garām niedrēm aizaugušais ezeriņš, kura piekrasti bija izmīdījuši šurp padzerties nākošie dzīvnieki. Drīz sākās Konrāda pieminētā grava, un zirgi kļuva tramīgi. Vienlaikus kreisajā pusē parādījās sākumā pavisam zemas, bet ar katru kilometru aizvien augstākas klintis. Tagad taka jau vijās pa augšu, un iet kļuva pavisam grūti. Tur, kur gadījās nogruvumi, lopiņiem neklājās viegli. Burjati centās attīrīt no atlūzām vismaz šauru taciņu, citādi zirgi varēja salauzt kājas. Tomēr neviens nesūdzējās. Visi saprata stāvokļa nopietnību un nekurnēdami darīja katrs savu darbu. Gājām tik ilgi; kamēr varējām saskatīt taku.

Tad apstājāmies un, atraduši līdzenāku laukumiņu, cēlām teltis. Tumsā nācās izlīdzēties ar kabatas lukturīšu nespodro gaismu. Par ūdens trūkumu sūdzēties nenācās — te ik uz sola bija sastopami strauti un avotiņi. Raizes darīja cits — uz kailajām klintīm zāle neauga, un zirgi bieži vien palika neēduši. Burjati izlīdzējās, kā nu mācēdami. Par laimi, šejienes zirgi nebija izlepuši un, kad tuvumā nebija galīgi nekas atrodams, iztika pat ar ķērpjiem un sūnu.

Jau labu laiku pretī plūda dīvaina skaņa — tāda kā attāla pērkona rūkoņa, bet pateikt, no kā tā rodas, mēs nespējām. Kailo klinti ieraudzījām jau pa gabalu. To, ka neesam kļūdījušies, apstiprināja Skaļais jeb Rēcošais strauts, kas gāzās lejup pa tās ziemeļu nogāzi un ieplūda ielejā starp abām grēdām. Izrādījās, ka tieši tas rada dīvainās skanas, kas pēdējo ceļa posmu nedeva mums mieru. Atšķirībā no parasta ūdenskrituma, strauts radīja troksni, kas atgādināja rēkoņu futbola stadionā, kura pavada katrus iesistos vārtus. Drīz vien atklājās, ka troksnis rodas no daudzajiem alām līdzīgajiem iedobumiem, kas gan pieplūda ār ūdeni, gan straumes ietekmē iztukšojās ar rēkoņai līdzīgu skaņu. Bet pati Kailā klints ar kaut ko atgādināja pelēku seju ar pāri pierei uzvilktu naģeni. Cepures nags bija tā pati pārkare, kuru Kronbergs izprata kā savdabīgu norādījumu. Beidzot klāt bija bīstamā vieta! Jāpiebilst, ka mēs to sasniedzām rekorda ātrumā — nepilnās trijās dienās. Pēdējos metrus mēs nevis gājām, bet, piesardzīgi lūkodamies uz visām pusēm, patiešām zagāmies uz priekšu. Katram bises vietā tagad plecā karājās automāts, bet aiz jostas — rokas granāta. Taču, lai cik uzmanīgi vērojām, apkārtnē nemanīja neko aizdomīgu. Medveda vērīgā sibīrieša acs tomēr ieraudzīja šauru taciņu, kas, atzarojusies no galvenās, pa lēzenu nokalni nozuda aiz prāva klintsbluķa. Apstādinājis gājienu, vinš aizsūtīja vienu no burjatiem paskatīties — kurp tā ved.

Izrādījās, aiz klints bluķa atrodas neliela Iaucīte, loti piemērota apmetnes ierīkošanai. Kareivim bija taisnība, un, kad, pēc Valta pavēles nokāpuši lejā, apgājām lielo akmens bluķi, mūsu priekšā atklājās ideāla vieta teltīm un ugunskuram. Pati svarīgākā priekšrocība, protams, bija tā, ka nedz no takas, nedz Kailās klints šī vieta nebija saskatāma. Lieki nekavējoties, pavēlējuši karavīriem no- seglot zirgus un celt teltis, sadalījāmies divās grupiņās un devāmies izlūkot. Es gāju kopā ar Valtu. Mūsu mērķis — Kailās klints virsotne, bet Medveds ar studentu apsolīja papētīt taku uz priekšu. Norunājām satikties nometnē pēc divām stundām, kā arī signālu briesmu gadījumā — divus vienu otram sekojošus šāvienus. Pēc tam uz galvenās takas šķīrāmies.

Kailā klints, kas no malas izskatījās pēc drūma spēka iemiesojuma, nemaz tik nepieejama neizrādījās. Ceļu augšup izvēlējāmies pa Rēcošā strauta krastu. Tas atgādināja kāpnes, kuru pakāpieni

dažviet pārsniedz cilvēka augumu. Taču klints struktūra nebija viendabīga, un tas bija ļāvis notekūdeņiem vietvietām izgrauzt robus. Tie ievērojami atviegloja ceļu, jo tur, kur nespējām tikt augšā tieši, izmantojām šīs lēzenās, sīkiem akmentiņiem pilnās notekas. Jo augstāk kāpām, jo strauta rēkoņa k|uva arvien klusāka, un, kad tikām augšā, tas vairs nebija strauts, bet lēna, mierīga upīte. Kailās klints virsotne izrādījās līdzena kā galds, turklāt aizņēma krietni lielu platību. Attālāk, tur, kur beidzās akmens un parādījās augsnes virs​kārta, kāpums turpinājās. Tas bija apaudzis ar mežu un krū​mājiem, sākumā panīkušiem, bet, jo augstāk, jo tie k|uva aiz​vien raženāki.

— Paskat, kas tie tādi? — es norādīju uz vairākiem melniem plankumiem, kas izraibināja pelēkās klints virsmu.

— Ugunskura vietas, — pieliecies atbildēja mans draugs.

— Atliekas vējš nopūtis, bet kvēpi saglabājušies. M… jā, vētras laikā šī nav tā vieta, kur es gribētu atrasties — kaila klints, kas beidzas ar aizu. Acīmredzot 110 tā arī cēlies nosaukums — Kailā klints.

Taču viena priekšrocība nenoliedzami tai ir, un, spriežot pēc šiem plankumiem, tā tiek izmantota.

— Kas tā par priekšrocību?

— Vieta lidlaukam. Šī ir ideāla nosēšanās un pacelšanās vieta helikopteriem. Ugunskuru atstātās pēdas to apstiprina. Droši vien tos aizdedzina sliktas redzamības apstākļos, bet tas nozīmē, ka tie, kas to dara, nevar būt tālu. Manuprāt, mēs esam nonākuši pie pašas bīstamākās robežas. Skaidrs, ja Med- vedam taisnība un atradnes tiek ekspluatētas, tās nevar atrasties tālu no transporta mezgla, vai ne?

— No kurienes noziedzniekiem helikopters?

— Tagad pat tanku var iegādāties bez liekām problēmām, Robi. Vajadzīga tikai nauda. Zelts pats par sevi ir valūta, jāprot tikai apmainīt. Acīmredzot tieši ar to nodarbojās nelaiķis Musadovs Londonā.

Vienīgais nav skaidrs — kāpēc viņu novāca. Diemžēl, mums jāatzīst atklāti, ka no pašas Rīgas mēs esam vesti saitītē. Visā ceļa garumā no Vivi līdz pat šejienei nekas taču neliecināja, ka pirms mums pa šo ce|u gājuši cilvēki. Kāds vērpj apmēru zinā apbrīnojamu kombināciju un ir pārliecināts, ka mēs neglābjami iepīsimies vina tīklā. Es jau reiz teicu un tagad varu atkārtot — tas ir izaicinājums. Šis cilvēks taisās izgaršot savu uzvaru.

— Bet plānu taču nolaupīja. Mums ir pierādījumi — tā dala, kuru savā rokā atrada Felicita Krese.

Vai nevar būt, ka mēs viņus vienkārši esam apsteiguši? Mums taču palīdzēja milzīga valsts, bet viņiem?

— Medveds apgalvoja, ka Čoidogs Damini kooperatīvā "Barss" nekad nav strādājis.

— No kādiem avotiem tas uzzināts? Izjūkot uzņēmumam, kurš būs tas, kas saglabās kadru uzskaites sarakstus? Tie kļūst par vienkāršu makulatūru. Tātad runa var būt vienīgi par mutiskajām liecībām. Par atminu, vai ne? Bet tu pats ne reizi vien esi apgalvojis, ka tādām liecībām ticamības procents nav augsts. Tātad zinas var būt neprecīzas. Tas, kura medību lauki » atrodas Vitimas baseinā, var neko nezināt par savu kolēģi, kas siro ieplakā starp abām Mujas grēdām.

— Hm. Nevaru nepiekrist, Robert. Argumentācija ir pārliecinoša. Jā, tik daudz kas vēl neskaidrs.

Buldoga slepkavība, Čoidogs, pa kura pēdām mēs ejam un kuru patiesībā nemaz nav… Bet tieši Buldogs…

— Pagaidi! — es iesaucos. — Atcerējos! Suns!

— Kāds suns? — Kronbergs neizpratnē sarauca pieri.

— Dugarovs garo nosauca vārdā — Dobers!

— Dobers? — Valts pārjautāja un domīgi atkārtoja. — Do-bers, Dobers… Ā! Dobermanis! Pareizi — suns! Redzi nu, tomēr sāk kaut kas iezīmēties. — Draugs saberzēja rokas. — Vēl viens no tās suņu kompānijas, kas tup aiz restēm Rīgā.

XXV NODALA ATRADNES Mēs cītīgi izpētījām visu Kailās klints virsotni, galveno uzmanību pievērsdami vietām, kur beidzas akmens un sākas zeme. Taču, lai kā pētījām, nekas neliecināja, ka no tās puses kāds būtu nācis. Uz pašas klints vietvietām gan atradām izdegušu ugunskuru pēdas, bet te nebija nekā — nedz takas, nedz pēdu! Bet varbūt viņi rāpušies augšā tāpat kā mēs? Taču tūlīt pat nācās atmest šo domu. Ja pulkveža versija atbilda patiesībai, rausties kalnā pa tik neejamu ce|u un ar tik smagu nastu kā zelts, būtu neprāts. Kaut kas te nebija tā, kā vajadzētu. Kas īsti, uz to ne Valts, ne es nespējam dot atbildi. Un, lai gan atbil des nebija, pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā, palika. Tā bija pavisam nejauka un bojāja omu.

Nometnē «atgriezāmies norunātajā laikā. Medveds ar savu pārinieku mūs jau gaidīja.

— Nu kā? — pulkvedis jautāja.

Valts izstāstīja mūsu novērojumus, neslēpjot arī mūsu pārliecību, ka esam pieļāvuši kļūdu secinājumos.

— Tātad — kā zelts tiek nogādāts augšā, joprojām ir mīkla?

Kronbergs paraustīja plecus.

— Ja vien vini nekāpj kalnā tāpat kā mēs, atklāti sakot, notiekošais pagaidām nav saprotams. Lai gan pilnīgi iespējams, ka manu spriedumu pamatā ir tehnikas progresa radītais slinkums. Piramīdas būvējot, taču neizmantoja torņa celtņus, taču tās stāv, vai ne?

— Stāv gan, — nopietni apstiprināja pulkvedis un pastāstī-f ja, ka vini ar studentu pagājušies uz priekšu līdz Konrāda plānā' atzīmētajai grotai. Un ne tikai, vini arī atraduši to! Diemžēl, no otrā orientiera — pāri gravai pārlikušās baltegles, nekas neesot saglabājies. Taču taciņu lejup viņiem izdevies atrast. Tā esot šaura un no malas grūti ieraugāma! Stāvot augšgalā, viņi varējuši saklausīt lejā tekošā strauta burbulošanu. Man ienāca prātā — vai tiešām mēs būtu sasnieguši ceļojuma galamērķi? Protams, to izpratnē, kas dzinās pēc zelta.

— Cilvēku klātbūtnes pazīmes manījāt?

— Nē. — Pulkvedis pakratīja galvu.

— Iznāk, ka lava versija…

Medveds atmeta ar roku.

— Pietiks, Valt! Kādas te der versijas, velns viņas visas rāvis! Mūs vienkārši vazā aiz deguna! Rīt, un tikai rīt parādīsies patiesība! Kailās klints virsotne, lūk, tie ir lakti, bet no tālākās versiju būvēšanas es atsakos! Ja atlidos spārīte, došu komandu, lai ņem ciet. Mūsējo bāze tagad izvietojusies tikai pāris kilometru attālumā no šejienes.

Reljefs ir piemērots, lai nemanāmi tuvotos no grēdas viņas puses. Atliek nodiktēt Kailās klints koordinātas, viņi var būt mierīgi — lidlauks jau saga​tavots. Rit, draugs, izšķirsies — kur esam kļūdījušies un kur mūsu aprēķini izrādījušies pareizi. Nodomu analīze nebūt nav tas pats, kas faktu izvērtēšana, es runāju nevis no pašattaisno- šanās, bet objektivitātes pozīcijām. Pirmā ir psiholoģiskās identitātes lietošana praksē, bet ar kādu mērinstrumentu var panākt, lai mūsu pieņemtais domu gājiens precīzi atbilstu noziedznieka prāta līkločiem? Rīt un tikai rīt mēs saņemsim atbildi uz visiem jautājumiem. Te kļūda var būt vienīgi diennakts robežās.

— Uz kuru pusi? — es jautāju.

Klātesošie iesmējās, bet pulkvedis ar nepacietīgu kustību mūs apklusināja: — Tss… — Kas noticis?

Arī kareivji kā pēc mājiena sastinga. Un piepeši es sadzirdēju arvien pieaugošas skaņas. Par to izcelsmi nekādu šaubu nevarēja būt — tādas varēja radīt vienīgi helikoptera dzenskrūve! Troksnis tuvojās

no dienvidu puses, un šķita, ka lidaparāta maršruts ies kaut kur tuvu garām mūsu apmetnei. Bez kādas komandas katrs saprata, kas darāms. Dažās sekundēs teltis tika nojauktas, saiņi sasviesti krūmos, bet zirgi sadzīti dziļā iedobē, pāri kurai kā jumts nokarājās biezs egles zars. Medveds un Valts, apbruņojušies ar tālskati, ieņēma vietas slēptuvē lielā klintsbluķa ēnā, bet pārējie izklīda kur kurais. Bija arī pats pēdējais laiks, jo helikoptera rūkoņa jau sāka pārspēt Skalā strauta skaņas. Pēc mirkļa nedaudz iesāņus no ap​metnes aizlidoja Mi-1, absolūti līdzīgs tam, ar kādu mēs no Ir- kutskas bijām ieradušies Novijuojanā.

— Mi-1, — apstiprināja pulkvedis un nolaida binokli. — Tūlīt došu zinu mūsējiem!

— Pagaidi! — Kronbergs viņu apstādināja. — Ieklausies! Vai dzirdi?

No Kailās klints puses nākošā propellera rūkoņa jau bija pārvērtusies tādā kā plīkšķēšanā, kad uz šā fona negaidīti pa​rādījās vēl kāda skaņa. Nebija šaubu — tur lido vēl viens heli​kopters!

Tad, lūk, kāpēc mēs klints virsotnē neatradām nevienu taciņu, — Valts norūca pie sevis. — No kurienes tā varēja ras​ties, ja krava tiek nogādāta pa gaisu!

Otro lidaparātu mums saskatīt neizdevās, jo, spriežot pēc skaņas, tas atlidoja no ziemeļaustrumiem.

Pēc dažām minū​tēm arī tā radītais troksnis noklusa Kailās klints pusē.

— Nu gan ir laiks! Cel kājās savējos, Borja! Starp citu — kā tu domā tos tur, kalna galā, aizturēt?

— Nolaižoties puiši viņu dzenskrūvēm uzmetis tīklus.

— Lai tev veicas! — Kronbergs ar delnu uzplāja pa pulkveža plato muguru, un Medveds krūmu aizsegā devās pie saiņiem. Pēc mirkļa līdz mums atlidoja ēterā noraidītais izsaukuma sig​nāls: — Kondor, kondor, te ērglis…

Bija mokoši tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt, bet visi, saprotot stāvokļa nopietnību, apbruņojušies ar pacietību, klusu- ciešot gaidīja.

— Desants būs klāt pēc piecām minūtēm, — atgriezies paziņoja pulkvedis. — Ar divām mašīnām.

Bet pēc tam mums nāksies kāpt augšā. Klau! Jau lido! — Medveds aiz prieka iebelza sev pa gurniem. — Paldies Dievam! Ņemiet automātus un ejam! Aplenksim Kailās klints pakāji. Tos, kas mēģinās nozust tur augšā, savāks mūsējie. Mēs parūpēsimies par tiem, kas gribēs laisties lejā.

Droši vien desants parādījās tik negaidīti, ka neviens pat nemēģināja bēgt. Līdz mums skaidri atlidoja pa megafonu izkliegtās pavēles: "Nolikt ieročus! Gulties!" Katram gadījumam vēl brīdi pagaidījuši, atstājām pie zirgiem karavīrus un sākām kāpt augšā. Visgrūtāk klājās pulkvedim, jo vinš bija masīvs un smagnējs vīrs. Toties students lēkāja pa klintīm kā kalnu kaza un vienā laidā piedāvāja viņam savu palīdzību. Tas, iecietīgi smaidīdams, kā sarunājoties ar mazu bērnu, atvairījās un turpināja nesteidzīgi cilāt kājas no izciļņa uz izcilni. Beidzot klāt bija virsotne. Te, stāvēdams uz klints pašas maliņas, mūs sagaidīja melnā bruņuvestē tērpies virsnieks, dienesta stāvokli varēja noteikt pēc iznesīgās stājas.

— Saņēmāt? — negaidīdams ziņojumu, pulkvedis jautāja.

— Kā cāļus, — virsnieks pasmaidīja. — Pat iepīkstēties ne​paguva.

— Krava?

— Zelts un pārtika. Liekas — arī apģērbs.

Uz plašās Kailās klints virsmas stāvēja veseli četri helikopteri. Līdzās tiem ar automātiem šaušanas gatavībā — melnā ģērbtie desantnieki. Viņu priekšā — pa pāriem ar roku dzelžiem saslēgti arestētie.

Kronbergs piegāja pie tuvākā. Tas izrādījās pazema auguma drukns burjats. Sejā nekā neparasta, vienīgi acis vairījās raudzīties tieši.

— Kurš te galvenais? — apstājies pie nelielās grupiņas, skali jautāja Medveds.

— Viņš, — mazs dzeltensejains puisis iztapīgi pamāja uz gara auguma krievu tautības vīru. .

— Nāc šurp! — pulkvedis pamāja, un virsnieks, atslēdzis rokudzelžus, izstūma to priekšā. — Kusties! Kāp kabīnē!

Arestētais, uzmetis viņam nicīgu skatienu, izaicinoši no​spļāvās pie kājām un atcirta: — Ne prātā nenāk!

Medveds drūmi palūrčja no spuraino uzacu apakšas un, sa​ņēmis garo pie elkoņa, noducināja: — Nespurojies nu, dēliņ! Klausi vecākajiem!

Uzrunātais piepeši sarāvās, nīgrā grimase nozuda kā vēja aizpūsta, un seju pārklāja bālums. Pulkvedis pasmīnēja un, aizvadījis vīrieti līdz tuvākajam helikopteram, palīdzēja ierausties kabīnē.

— Sāpju paņēmiens, — redzot manu neizpratni, paskaidroja Valts. — Laika mums nav, bet tādiem gaiļiem tas ātri vien palīdz atjēgties. Viņš vēl ilgi spēlētu savējo priekšā teātri, bet tā… Neliels īkšķa uzspiediens, un… lieta darīta.

Kad viņi no jauna paradījās kabīnes durvīs, garais jau bija atguvis normālu sejas krāsu. No agrākās bravūras ne vēsts. Virsnieka viņu aizveda pie pārējiem, bet pēc tam, pārmijis nedaudz vardu ar priekšnieku, paaicināja divus citus. Es domāju, ka pulkvedis taisās visus pēc kārtas nopratināt, taču tie izrādī​jās pilots un viņa pārinieks.

— Jus aizvedīsiet mūs uz savu bāzi, — pavēlošā bezierunu tonī paziņoja Medveds. — Es neko nelūdzu, un man tas arī nav vajadzīgs, bet jums gan. No jūsu rīcības atkarīgs pašu tālākais liktenis.

Sapratāt? . , Laikam jau barveža krasā izturēšanās maiņa bija bijusi visai izteiksmīga, jo abi, vienlaikus palocījuši galvu, atzina, ka no šī brīža pārgājuši cita pakļautībā. Pulkvedis, to redzēdams, apmierināti nokrekšķējās un, pasaucis iznesīgo virsnieku, pavēlēja: — Tu paliksi šeit. Bet tagad sasēdini cilvēkus… Kurš ir jūsējais? — viņš uzmeta skatienu abiem pilotiem un, saņēmis atbildi, pamāja, — tur, tajā mašīnā. Pilns bruņojums. Ierēķini arī mūs četrus.

Arestētos izvieto… kā nākas. Gaidīsi tepat. Norīko pie rācijas dežurantu. Katram gadījumam aizdod mums savu pilotu, jo te viss var gadīties. Lidojuma laikā periodiski noraidīsim atrašanās vietas koordinātas. Esiet gatavi startam. Vai Vivi viss kārtībā?

— Jā. Radiostacija ieņemta. Tajā sēdējis tikai viens operators.

— Vai pretojās?

— Nē. Nemaz. Puiši uzkrituši kā sniegs uz galvas.

— Loti labi.

Lai varētu pacelties gaisā, helikopteru vispirms nācās atbrīvot no kravas. Kamēr mēs strādājām, barvedis un abi viņa piloti sniedza paskaidrojumus, kurus jaunais virsnieks tūlīt atzīmēja kartē.

Lidaparāta krava izrādījās — jau izlieti un atbilstoši visiem starptautiskajiem standartiem marķēti zelta stieņi. Acīmredzot nelegālais uzņēmums strādāja ar pilnu jaudu. Man kļuva nedaudz dīvaini ap sirdi, iedomājoties, cik tas viss varētu maksāt. Taču visi pret zeltu izturējās vienaldzīgi, it kā tie būtu parasti dzelzs gabali. Kāds nevietā nolikts sainis mētājās pa kājām. Jau ne viens vien bija pār to paklupis, bet pietika pastumdīt, lai atmestu ar roku — prāvā pauna izrādījās neiedomājami smaga. Kad pret to apdauzījās arī students, sadusmots par negaidīto traucēkli, viņš nolēma izmēģināt spēkus. Diemžēl Virza nespēja saini pavilkt tālāk par metru, tas arī bija viss. Medveds, kas stāvēja līdzās un nolūkojās uz nabaga censoni no augšas, līdzjūtīgi apvaicājās: — Varbūt palīdzēt?

Arvīds izslējās un, cēli pamājis, vēlīgi atjāva: — Bet, lūdzu!

Pulkvedis pieliecās un, viegli kā spalviņu pacēlis smago saini, lēnām un piesardzīgi pa ieejas lūku to nolaida zemē. Man likās, ka studentam acis izsprāgs no brīnumiem. Laikam tikai tagad aptvēris patiesību, katrā ziņā pietvīcis vairāk par pieļaujamo, viņš tikko dzirdami nomurmināja: — Paldies! — un aizmetās uz kravas nodalījuma viņu galu.

Beidzot lidaparātu ietilpīgais vēders bija iztukšots. Komanda ieņēma vietas kur kurais. Pielaidīgie piloti — vadības kabīnē, katrs ar brašu desantnieku pie sāniem, un helikopters pacēlās gaisā. Šķērsojis Dienvidmujas grēdu, turēdamies nelielā augstumā virs ieplakas,

tas aiztraucās ziemeļaustrumu virzienā. Lidojums ilga nepilnas četrdesmit minūtes, un, kad samazinājis ātrumu, lidaparāts sāka nolaisties, es izbrīnījos — nekur zem mums neredzēja neko līdzīgu nosēšanās laukumam. Par laimi, bažas izrādījās veltas, jo, ieskatījies vērīgāk, es to ieraudzīju. Tas izrādījās krietni liels, četrstūrains, spriežot pēc visa —asfaltēts laukums. Uz tā redzamie koku vainagi, krūmi un pat lieli laukakmeņi nebija nekas cits kā imitācija — maskēšanās nolūkā uzkrāsoti tieši uz seguma. Atdarinājums bija tik meistarīgs, ka piekrāpa redzi. Lidlauka tuvumā slējās kalns, taču tas arī bija viss. Ne māju, ne cilvēku, ne, kā biju iedomājies — karjera te nebija. Pat dūmu, kas ir kausēšanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Tikai kaila, ar asfalta segumu klāta zeme!

— Kur viss pārējais? — iebadījis ar automāta stobru pirmā pilota mugurā, draudīgi jautāja Medveds.

— Pazemē. Raktuves, rūpnīca, viss atrodas pazemē. — Bija skaidrs, ka melot viņam nav ne prātā.

Pulkvedis galvu vien nogrozīja, droši vien kaut kas tāds vi​ņam pat sapņos nebija rādījies.

—Kur ieeja?

Manevrēdams pilots caur zobiem atrūca: — Priekšā. Redziet, vārti veras vaļā.

Es ieraudzīju, ka līdzās, kalna sānos, tur, kur krauja veda gandrīz vertikāli uz augšu, sāk veidoties kaut kas līdzīgs spraugai. Tā kļuva aizvien platāka un platāka, un, kad helikoptera riteņi pieskārās zemei — pietiekama, lai lidaparāts pa to tiktu iekšā, ar lāpstiņām neaizķerot malas. Acīmredzot tas reizē bija angārs un ieeja kalnā. Tagad neticība, kas joprojām lika kaut ko apšaubīt, izklīda — šī bija īstā vieta!

Medveds nekavējoties sazinājās ar Kailo klinti un, nodiktējis koordinā​tas, pavēlēja lidot šurp.

— Ieeja var izrādīties nobloķēta, — skanēja vina vārdi, — taču esmu pārliecināts, ka mums izdosies to atbrīvot.

Dienestu armijā man nācās aizvadīt miermīlīga sakaru bataljona rindās, un nekādas īstas nojēgas par destanta darbību man nebija. Vienīgais, ko sapratu, bija pulkveža pavēle — turēties cieši aiz melnajās brunuvestēs ģērbtajiem vīriem. Kad dzenskrūve bija apstājusies, pilots gluži kā ar automobili iebrauca ar helikopteru kalna melnajā rīklē. Sajūta nebija no patīkamajām, kad ar šņerkstošu skaņu aizmugurē aizvērās milzīgie vārti. Nevarēja zināt, vai tic klausīs no iekšpuses dotai pavēlei: "Sezam, atveries!"

Spriežot pēc visa, šis angārs bija dabas veidojums, jo apkārt un virs galvas pletās laika zoba izrobota raupjas klints virsma. Pie sienas iedegās vairākas spuldzes, apliecinot, ka te darbojas arī elektrostacija!

Viss rādīja, ka ieguve tiek ekspluatēta ar tik nomaļai vietai neredzēti plašu vērienu. Pastūmuši mani sāņus, desantnieki sagatavojās triecienam. Sejas saspringtas, automāti ar saliekamajām laidēm uz muguras, rokās vienīgi melni ādas cimdi. Helikopteri apstājās. Ārpusē kaut kas nograbēja, durvis atvērās, un ražens bārdai​nis, lūkodamies kabīnes tumsā, nokliedzās rupjā, aizsmakušā balsī: — Beidzot kundziņi klāt gan, ko? Te jums nebūs Butirki! Te būs jāstrādā! Man jau tagad nagi niez…

— viņš nepabeidza, jo, dabūjis triecienu ar delnas malu zem auss, grasījās krist. Tajā pašā acumirklī spēcīgas rokas satvēra viņu zem padusēm un raušus ierāva kabīnē.

— Pirmais! — atvēra rēķinu Medveds un pagriezās pret pi​lotiem. — Vai vēl kāds sagaidītājs būs?

— Nē.

— Tad — uz priekšu. Telpu izvietojums zināms, uzdevums — tāpat!

— Gluži kā skrotis no bises stobra mēs izšāvāmies pa durvīm un tādā kā amoka skrējienā, graudami pa labi un kreisi, drāzāmies uz priekšu. Pārsteigums, ja vien tas ir uzbrucēju arsenālā, sniedz veselu virkni priekšrocību. Izbrīnā sastinguši, cilvēki pat nedomāja pretoties, kad desantnieki tos ar trim, četrām ietrenētām kustībām pieslēdza pie tuvākā piemērotā priekšmeta — caurules, metāla sastatna vai gluži vienkārši — vienu pie otra tā, ka par kaut kādu pretdarbību nebija ko domāt. Iebrucēji darbojās saskaņoti, mērķtiecīgi un pilnīgā klusumā. Pēdējais noteikti bija ne mazāk iedarbīgs ierocis par pēkšņumu, jo laupīja gribasspēku pat drosmīgākajiem. Man viss slīdēja garām kā miglā. Atceros garu, retām spuldzēm apgaismotu tuneli, tad — dzelzs durvis, lielu, kvadrātveida telpu, kuras vienu sienu aizņēma

milzīga pults, nosēta ar dažādas krāsas signāllampiņām un slēdžiem, un pašu pēdējo — gaužām parastu kabinetu ar rakstāmgaldu un tālruni. Grāmatplauktā rindojās pelēkas mapes, bet pie sienas karājās Burjati- jas karte, apbrīnojami līdzīga tai, kuru atradām Rīgā pēc notikuma pamestajā mājā. Pie galda ar muguru pret ieeju kāds sēdēja. Klusiem plēsoņas soliem piezadzies, Medveds sagrāba abas tā rokas, parāva atpakaļ un rokudzelži noklikšķēja aiz grozāmā krēsla muguriņas.

— Ko tas nozīmē? — sēdētājs ar visu krēslu pagriezās uz mūsu pusi.

— Tas nozīmē, ka jūsu komercijai pienācis gals, — vienā mierā paskaidroja pulkvedis, pētoši lūkodamies kabineta saim​nieka tuklajā sejā, kas pamazām sāka pārklāties ar koši sarka​niem plankumiem.

Kaut kas šajos raupjajos, dzīvnieciskajos vaibstos šķita pazīstams. Vai nu tā bija kāda nianse nikno acu skatienā, vai biezo lupu nīgrajā un reizē nenoliedzami ļaunajā izteiksmē, varbūt — viss kopumā, nezinu, bet kaut kas netverams un tajā pašā laikā reāls noteikti likās redzēts. Viņa iegareno pakausi klāja biezi, sirmi mati. Šim cilvēkam varēja dot gadus sešdesmit, bet, tāpat kā Medvedā, ari virjā jautās vecuma ne​skarta vitalitāte un spēks. Galīgo apakšlūpu šķērsoja dziļa rēta.

Nez no kurienes uzradies, man līdzās nostājās Kronbergs. Ieraugot vinu, sēdošā acis pielija ar asinīm. Aizmirsis par saslēgtajām rokām, viņš izgrūda zvēra rēcienam līdzīgu skanu un metās uz priekšu.

Rezultātā metāla grozāmais krēsls apgāzās un norāva sev līdzi uzbrucēju, kas smagi, izlaužot aiz muguras saslēgtās rokas, ietriecās ar seju grīdā. Kad desantnieki vinu kopā ar krēslu uzslēja iepriekšējā stāvoklī, likās, ka vīrs zaudējis samaņu. Taču pēc sekundes iezilganie plaksti lēnām pacēlās un biezās lūpas, atklājot nikotīna sadzeltinātos zobus, sašķiebās pretīgā grimasē.

— Mēsli! — bija viss, ko viņš'spēja pateikt.

Kronbergs pieliecās sēdošajam gandrīz klāt un skaidrā latviešu valodā jautāja: — Bet kādā vārdā nosaukt jūs, Voldemār Laube?

XXIV NODALA ZELTA ORDA Tikai izdzirdis viņa vārdu, es aptvēru to sejā ielikto asinsradniecības līdzību, kas nepadodas aprakstam, bet jo vairāk saskatāma vaibstu spēlē. Šajos raupjajos sejas pantos noteikti bija kaut kas no Rīgā redzētā Georga Laubes ārlaulības dēla, taksometra šofera Plaudes vaibstiem. Acīmredzot Valts no trim brāļiem bija izskaitļojis Voldemāru un trāpījis pašā desmitniekā. Sēdošā niasīvais apakšžoklis atkārās, acis izvalbījās, un viņš noteikti vēlreiz, jau bez paša gribas, būtu nostiepies garšļaukus, ja stipras rokas nenoturētu.

Negaidīti mums aiz muguras atskanēja klusi, šļūcoši soli, un durvīs parādījās līdz pēdējam novārdzināts skrandainis. Visi kā viens pagriezās pret vinu. Spriežot pēc sejas, tas varēja but burjats. Pār kaulainajiem pleciem, gluži kā 110 pakaramā, tam nokarājās jau sen apģērba veidu zaudējuši kankari, bet kājas bija ieautas noplīsušos kirzas zābakos ar atrautu pazoli. Slīpās acis asaroja.

— Tur, — viņš ar nelielu akcentu sacīja krievu valodā, — smok mani biedri, ļau trešo dienu mums nedod ūdeni…

Izrādījās, ka no lielās grotas, kas kalpoja angāra vietā, atzarojas dzi|a sānala, kurā izvietota koncentrācijas nometne. Ieslodzītie paildzināja savu dzīvi, strādājot vārga darbu raktuvēs. Tos, kas, slimības vai bada izvārdzināti, vairs nespēja pacelt lauzni, vienkārši likvidēja. Pirms trim dienām līdz galē​jam izmisumam novestie ļaudis bija sacēlušies, atteikušies iet darbā. Protesta akcija nekavējoties bija izraisījusi administrācijas atbildes reakciju. Pēc pirmās palīdzības sniegšanas mēs no jauna sapulcējāmies kabinetā, kur savā krēslā čurnēja iz​plūdušais Voldemāra Laubes augums.

— No kurienes jūs ņēmāt darbaspēku? — Medveds viņam jautāja, bet Laube, liekas, pat netaisījās atbildēt. To vina vietā izdarīja ieslodzītais burjats: — Zogot cilvēkus!

— Vai pats jūs arī šeit nonācāt tādā ceļā?

— jā. Agrāk strādāju zvērādu kombinātā, bet tad man radās nesaskaņas ar direktoru sakarā ar līdzekļu pretlikumīgu izšķērdēšanu. Direktors izrādījās ne tikai zaglis, bet arī iejaukts darījumos ar zeltu, un rezultātā es… nokļuvu šeit.

— Kā direktora vārds? — manī modās nelabas aizdomas.

— Musadovs, — ģindenim līdzīgais cilvēks atbildēja.

— Jūs no Cipikanas?

— Jā. Mani sauc…

— Čoidogs Damini, — viņa vietā pabeidza Kronbergs, un, apstiprinoši palocījis galvu, cietumnieks piebilda: — Bijušais Musadova vietnieks.

Mūsu desants ar saviem pienākumiem tika galā spīdoši, pirms vēl paguva ierasties papildspēki.

Beidzot bija klāt arī iznesīgais virsnieks ar savu komandu, un tagad nekas jau nevarēja mainīt notikumu gailu. Firmām kārtām nolēmām sākt izvārdzināto cilvēku evakuāciju. Vēl nebija skaidrs, cik viņu ir, bet sākumā no Cipikanas tika izsaukti trīs armijas helikopteri. Pēc tam pulkvedis sazinājās ar Vitimas baseina zcltraktuvēm, un viņi apsolīja izsūtīt ekspertu grupu nelegālo atradņu apsekošanai. Arestētos savā ziņā pārņēma staltais virsnieks. Mūsu nogādāšanai uz Novijuojanu Medveds pievāca pagrīdes zeltraču Mi-1, to pašu, ar kuru bijām atkluvuši šurp no Kailās klints. Visi rosījās kā skudru pūznī, vienīgi mūsu trijotnei nebija ko darīt. Kronbergs šo laiku izmantoja, lai nopratinātu Voldemāru Laubi. Diemžēl no tā nekas neiznāca. Ierāvies sevī ka bruņurupucis čaulā, glūnēdams caur pieri naidā degošām acīm, vinš neatbildēja ne vārda. Toties ļaunais smīns ne uz mirkli nepameta biezās lūpas, it kā teikdams — tiktu tu manās rokās…

Kad pirmais organizatoriskais vilnis jau bija pāri un rosme sāka norimt, mēs kopā ar pulkvedi

ieņēmām vietas nelielajā Mi-1. Medveds vēl no kabīnes deva pēdējās pavēles saviem padotajiem, un tad mēs pacēlāmies gaisā un uzņēmām kursu uz Novijuojanu. Un tikai tagad, kad spriedze beidzot bija noplakusi, svina smagums pielēja visus locekļus. Gurdums kā lietuvēns uzgūla plakstiņiem, vajadzība pēc miega pārņēma katru šūnu. Paši to nemanīdami, mēs cits pēc cita iegrimām transam līdzīgā, dziļā miegā, rēcošās mašīnas, gluži kā zīdaiņa šūpļa dziesmas ieaijāti.

Novijuojana sagaidīja mūs ar sniegu. Neviens pat nepamanīja, kā nolaidās helikopters. Tikai, kad atvērtajās durvis vēja brāzma iesvieda sniega sauju, pamazām sākām mosties. Ausis vēl zvanīja sudraba zvārgulīši, un acu priekšā viss līgojās kā palsā miglinā. Taču no durvīm plūstošais aukstais gaiss darīja savu — apkārtējo priekšmetu kontūras kļuva arvien noteiktākas, un. kad mēs cits aiz cita sākām kāpt laukā, tikai smagums ķermenī liecināja par nesen pārdzīvotajiem uztraukumiem.

Sīkais sniedziņš uz vakarpusi izvērtās pamatīgā vētrā. Raugoties pa logu, likās, ka zeme kopā ar debesīm griežas milzīgā baltā karuselī. Piepeši man ienāca prātā mūsu trīs kareivji, kurus bijām pametuši pie zirgiem Kailās klints pakājē. Medveds, kas jau labu laiku pārcilāja mūsu mantas, nez ko meklēdams, atskatījās un nomierinoši teica: — Neuztraucies, Robert! Viņi jau ir atceļā uz Vivi. Desants atgādāja pavadoni, tā ka nekas ļauns viņiem nenotiks Mana problēma ir nesalīdzināmi nopietnāka.

— Kāda tā ir? — Valts, kurš, tāpat kā es, krēslu piestūmis, lūkojās logā, jautāja.

— Pazudis šņabis! Laikam es to pudeli iebāzu cita paunā, un zaldāti, neko nenojauzdami par dārgumu, kas atrodas uz zirga muguras, tagad kopā ar to ceļo atpakaļ. Būs jāpadod ziņa uz Vivi, lai viņiem pasaka. Nedod Dievs, tada manta aizies zudumā!

Mums sanāca smiekli, raugoties pulkvedī, kas tik loti atgādināja mazu bērnu, kuram pazudis mīļākais rotaļu lācītis. Par laimi, pakurlā saimniece bija saklausījusi, par ko ir runa, un pēc brīža galdā parādījās tieši tāda pati pudele kā tā, kas patlaban ceļoja pa taigu. Pulkvedis uzreiz kļuva možāks, bet, kad parādījās ari sālītie gurķīši, pat priecīgs un, sadabūjis glāzes, aicināja mūs pie galda.

— Iedzersim, draugi! Turklāt mums šis tas vēl jāpārrunā, jeb, kā Valts mīl teikt — jāsavelk gali!

— Tev gan ir atmina, Borja! — ar nelielu skaudības pieskanu balsī atzina Kronbergs. —Tik daudz gadu pagājis, bet atminies!

— Nevaru sūdzēties, — liedams degvīnu glāzēs, kuru tilpums vien man uzdzina drebuļus, pulkvedis piekrita. — Ari šajā jezgā man nācās likt to lietā. Kā stāstīja Roberts, Dugarovs esot visai augsti novērtējis manu personu. Nācās pamatīgi parakņāties atmiņā, iekams spēju izcelt no tās vina… ģīmi! Jā, jā, jo toreiz viņš saucās citā vārdā — Kramovs. Šis Kramovs figurēja lietā, kuru izmeklēju vēl padomju laikā. Nelegālas valūtas operācijas, tā, liekas, to sauca toreiz. Lai gan dolāra apmaina pret rubli jau sen nav krimināli vajājams noziegums, šī lieta varētu tikt izskatīta pat ar pieminēto nosaukumu. Toreiz Dugarovs dabūja septiņus gadus stingrajā, un nav to aizmirsis. Te, taigā, viņš mani uzreiz atcerējās, bet man nācās pamatīgi piepūlēties, lai to izdarītu. Uz veselību, draugi! — pulkvedis pacēla glāzi un, ar viņam raksturīgo paņēmienu iztukšojis, uzkoda kraukšķīgo gurķīti. — Labs gan! Bet tagad vārds Kronbergam. Ar ko tu esi aizkaitinājis to otru? Garāko! Pacenties nu atminēties! — Viņš pagriezās atpakaļ un pēkšņi apdullinoši noblāvās: — Marfa, vai ziņnesis bija?

— Jā, — sieviete atsaucās no blakusistabas.

— Sūtījumu atnesa?

— Tas ir šeit — uz galda.

Medveds uzslējās un, pamājis Valtam, devās pie saimnieces. Atgriezies nolika uz galda lielu, pelēku aploksni un vaicāja: — Vai izdomāji?

— Nē. Tev Dugarovs bija pazīstams pēc sejas, bet manā rīcībā ir vienīgi vārdi un runātāja balss, kuru turklāt dzirdējis tikai Roberts.

— Bet viņam tā likusies dzirdēta.

— Jā, — es apstiprināju. — Varu jau kļūdīties, bet runāja viņš loti īpatnēji, teikumu nobeidzot nevis ar krītošu, bet kāpjošu in​tonāciju. Izklausījās, ka bez apstājas jautātu.

— Būtu seja vai kāds fakts, tad varētu runāt, — Kronbergs pacēla savu glāzi un nopētīja pret gaismu caurspīdīgo šķidru​mu. — Bet bez tā…

— Tādā gadījumā paskatīsimies, ko mums sagatavojuši puiši, — Medveds atvēra aploksni un izņēma no tās vairākas fotogrāfijas. — Tās visas nāk no Vivi, — viņš paskaidroja. — Šo droši vien komentēt nevajadzēs? — nometis galda vidū lielu uzņēmumu, pulkvedis teica.

No fotoattēla raudzījās ciemata vecākā glūnīgās acis.

— Šamanis, — pārliecies galdam, paziņoja Arvīds.

— Te divu domu nav. Ņemsim nākamo. Šis ir mans draugs, — līdzās iepriekšējam nogūla Dugarova uzņēmums. — Šis, — viņš apgrieza kārtējo attēlu otrādi un lasīja, — radiostacijas operators Vladislavs Gaņevs.

Gaņevs izrādījās jauns, mūsains puisis ar pāri pierei krī​tošu, brašu cekulu.

— Bet šis, liekas, ir tas, kam vajadzētu ieinteresēt tevi, Valt, — Medveds pasniedza nākamo uzņēmumu manam draugam un atgāzās pret krēsla atzveltni. — Pēti nu!

— Zigurds Stravinskis, — Kronbergs izlasīja otrā pusē un iegrima fotogrāfijā redzamās' sejas pētīšanā. Es no vienas puses, students — no otras ar saviem krēsliem pievirzījāmies tuvāk. Uzņēmumā bija skatāms nenosakāma vecuma vīrietis ar visai neizteiksmīgu ārieni. Un pēkšņi, gluži kā kinofilmā, manu acu priekšā aizslīdēja kadri: tumša, lietaina, drēgna nakts, slēpnis iebraucamo vārtu nišā, zaglīgi soli, tad — seja, sliktā apgaismojuma izkropļoti, kustīgi vaibsti. Šo vīziju, ja tā var nosaukt atmiņu, domu un izjūtu savstarpējo kombināciju nomainīja nākamā: sagumis bomža skrandainais augums, nedzirdama saruna pa mobilo tālruni. Pēc tam — jauneklis… elegants… It kā sekodams tam, kas notika manī, Valts piepeši ie​dūra ar pirkstu uzņēmumā: — Dzimumzīme! Uz labās nāss!

— Balss! — es iesaucos. — Nevis balss, bet akcents, lūk, kas bija pazīstams. Latviskais akcents!

— Hm… Šis cilvēks, Borja, jau Rīgā izrādīja pastiprinātu interesi par mūsu gaitām. Savā ziņā vinš ir meistars. Pārģērbšanās un izsekošanas meistars. Turklāt ar galvu. Mums nācās likt lietā pamatīgu izdomu, lai piespiestu viņu atšūties. Iznāk, ka, pazaudējis mūsu pēdas Rīgā, viņš spējis tās atrast šeit — taigā! Fantastiski un… neiespējami. Lūk, pēdējais pierādījums, ka nevis mēs esam gājuši pa maršrutu, kas ved pie zelta dzīslas, bet tikām vesti. Vesti nomainīt pazemes karjerā spēkus zaudējušos vergus. Tā tik ir izdoma! Tā tik ir atriebība! Tadai nepieciešamas patiesi slimas smadzenes. Tagad nav šaubu, lai gan jau agrāk tas vienīgi netika skali teikts, ka visu šo intrigu savērpis paralizētais Konrāds Krese. Vai autors bijis viņš viens, vai arī piedalījies brālis, tas vēl jānoskaidro. Gul un gaida nāvi, bet — še tev! Kāda nelietība! — Kronbergs izskatījās patiesi sašutis, bet, ātri vien saņēmis sevi grožos, jau mierīgi turpināja.

— Nāksies mums arī turpmāk sadarboties, Boris. Viens tu līdz saknei neaizraksies, jo tava lieta šķērso mūsu robežu un aiziet tālāk uz rietumiem. Faktiski — zelts. Zelts un līki! Nez, ko tas Musadovs bija sagrēkojis, ja viņu tā? Bet mums tagad ir Do- bermanis. Suņu kūts kļūst arvien pilnāka. Nez no kādas sugas būs nākamais? Šis pēdu dzinējs ir patiesi nadzīgs tips, atbilstošs savai iesaukai. Bet tagad laiks savilkt galus! — viņš pazi​ņoja, un pulkvedis dārdoši iesmējās.

Joprojām lūkodamies sniega virpuļos aiz loga, Valts, spriežot pēc domīgajām acīm, pārcilāja atmiņā tos notikumus, kas aizsākās ar Buldoga nāvi. Neviens viņu negrasījās steidzināt. Mēriņš, kas tagad apmierināti skalojās kuņģī, mājīgais siltums istabā un vētra aiz loga viesa sirdī neizsakāmu omulību.

Laisku omulību, kad negribējās runāt, bet arī klausīties — ne sevišķi. Droši vien arī mans draugs izjuta šo suģestējošo iespaidu, jo tikai pēc laba laika, un ari tad — to varēja noteikt pēc sejā jaušamās grūtsirdības —, pienākuma pēc pārvarējis sevi, beidzot ierunājās: — Šim Dobermanim vajadzētu noņemt ķepas nospiedumus.

— Ir jau izdarīts. Pa faksu tie nosūtīti uz Maskavu. Atbilde var pienākt kuru katru brīdi.

— Irkutskā?

— Blakus istabā, — pulkvedis pasmīnēja. -Ja vajadzīgi sakari lūdzu! Mums te ir pilns tehniskais nodrošinājums.

— Skaidrs, — Kronbergs apmierināti palocīja galvu. — Bet tagad paritināsim atpakaļ notikumu kamoliņu, labi? Šī lieta aizsākās ar recidīvista Gunāra Glika, Buldoga, slepkavību. Uzmanības centrā nokļuva viņa pēdējā draudzene Felicita Krese. Pēc tam paralizētais, pie gultas saistītais patēvs un — jau kā mūsu tālākās rīcības katalizators — nezināmais iebrucējs, kura pēdas nospiedumu atradām uz grantētā celiņa, palodzes un mūsu pagrabā. Tieši vardarbība — Felicita apdullināta gulēja bez samaņas — stimulēja pārliecību, ka ejam pa pareizajām pēdām. Tālāk sekoja atklājums, ka viņa sarunājas ar patēvu, gan primitīvā, taču abām pusēm pietiekami saprotamā veidā — ar vārdnīcas palīdzību. Tad uzpeldēja noslēpums, kura atklāšana lautu izprast uzbrukuma motivāciju. Tā mēs domājām, un tā tas izrādījās.

Iemesls bija pietiekami svarīgs, lai uzsāktu afēru, nesmādējot pat vardarbību. Mums izdevās atklāt, ka eksistē plāns, ar kura palīdzību var nokļūt pie zelta dzīslas. Ilgus gadus tas glabājās slēptuvē, pamesta namā. Tur mēs nokļuvām pārvēlu. Felicita, mūs apsteigdama, jau bija to izņēmusi, taču tikusi otrreiz apdullināta. Rezultāta vienīgais, kas varēja norādīt ceļu uz vēl neatklātajām atradnēm, bija nozudis uz neatgriešanos kopā ar aizdomīgajiem burjatiem. Tā likās. Bet tad man ienāca prātā pamēģināt nodibināt kontaktu ar paralizēto Konrādu Kresi-Laubi. Acīm​redzot tā bija mana lielākā kļūda.

— Khm, — pulkvedis nokrekšķējās. — Bez šīs kļūdas Zelta orda tagad nesēdētu aiz restēm, bet mēs — šeit.

— Zelta orda?

— Jā, tā vini sevi dēvējuši. Bet turpini! . — Izmeklēšanas sākumā mēs ievērojām, ka Buldogs nogalināts ar dunča dūrienu mugurā. Zinot, ka nule kā arestēta vina banda — bet tas nozīmēja, ka Glika nervi ir saspringti līdz pēdējai iespējai — tapa skaidrs, ka nazis mests no attāluma. Atsijājot iespējamās personas, kas šo amatu pieprata, mums palika viena vienīga kandidatūra — bijušais mednieks Georgs Laube. Tādējādi viss šķietami sasaistījās kopā, loģiski izrietēja cits no cita — Konrāda stāsts, asinskārie brāli, bailēs no tiem vinš bijis spiests mainīt uzvārdu, plānotās medības, Čoidogs Damini. Tikai viens neiekļāvās kopējā sistēmā — nāves miegā gulošais Gliks mūsu ārdurvju priekšā. Rīgā vietas pietiekami, kāpēc tad izdarīt slepkavību tik nepiemērotos apstākļos? Te parādījās skaidri izteikts nolūks. Kāds? Kas šim cilvēkam bija vajadzīgs?

Tagad atbilde ir zināma — mēs. Tie bijām mēs, kam tika organizētas medības. Man ienāca prātā lietā iejaukto brāļu raksturs — atriebīgs, ļauns. Pats neapzinādamies, Konrāds ietērpa to visai atbilstošos vārdos — bailes, ka durvis pēkšņi atvērsies un… Bailes, ka atriebība reiz sasniegs viņu. Tagad skaidrs, ka tā bijusi tikai mistifikācija, bet toreiz… Dažos vārdos Konrādam izdevās atsegt kā brā|u, tā savas iekšējās būtības pamatus. Lai mūs vēl vairāk stimulētu, pa pēdām tika palaists novērotājs. Kopumā visa šī jezga ar mīklaino slepkavību mūsu durvju priekšā izraisīja manī domu, ka tas ir izaicinājums. Droši vien mēs kādam bijām pamatīgi uzkāpuši uz varžacīm. Nodarījuši zaudējumus, arestējot to suņu bandu, un reizē aizskāruši viņa pataloģiski izteikto godkāri. Turklāt nebija izslēgts, ka, turpinot izmeklēšanu, sāksim apdraudēt arī šā tipa drošību. Un tādā gadījumā jāpieņem, ka kopā sasaistījās ne tikai atriebība un izaicinājums, bet daudz kas vairāk. Lieta kļuva nopietna. Tik nopietna, ka nepietika vien mainīt savu izskatu, mums nācās uz laiku pārvākties ari uz jaunu dzīves vietu.

Kronbergs nodzēra malciņu no ietilpīgās glāzes, nokoda mikroskopisku gurķa gabaliņu un turpināja: — Nevaru noliegt — sākumā man likās, ka viss Konrāda stāstā atbilst patiesībai. Pirmās šaubas, ka kaut kas tomēr nav tā, ka vajadzētu, manī izraisīja Boriss. Izrādījās, ka Krievijas drošības orgāni bija nokļuvuši uz pēdām nelegālai zelta apmaiņai pret ieročiem. Skaidrs, ka šis zelts varēja nākt vienīgi no valdībai nezināmiem avotiem — atradnēm, kas nefigurē oficiālajos sarakstos. Jā, un to mans draugs pulkvedis atkārtoja ne vienreiz vien — ka atradne jau tiek ekspluatēta, uz šā fona Čoidoga Damini cenšanās tikt pie plāna kļuva absurda. Taču es pieļāvu varbūtību, ka viņš par to neko nezina, bet ar

dzīslas ekspluatēšanu nodarbojas brāli Laubes. Un tad pār mums nogruva jauni pierādījumi, ka ceļš, kuru gājām, ved lamatas. Pirmais — taigā mūs izsekoja! Un ne tikai. Kā izrādījās, šie cilvēki zināja pat manu vārdu! Otrs — atklājās, ka Čoidogs Damini nekad nav bijis mednieks, lai gan Roberts spēja pierādīt, ka nav izslēdzama kļūda. Taču trešais uzlika pārliecinošu punktu.

— Kas tas par trešo? — students jautāja.

— Konrāda apgalvojums, ka tikai pēc piecpadsmit dienu gājiena pa taigu viņš beidzot izlēmis doties bēgļa gaitas.

— Nu un? — Virza joprojām nesaprata.

— Gājiens no Vivi līdz plānā iezīmētajai alai var aizņemt, lielākais, trīspadsmit dienas. Skaidrs?

Bet tas nozīmēja, ka viņš melojis! Apzināti. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka viņa prāta spējās nav nekā ārkārtēja. Čoidoga vārdu viņš, manuprāt, minēja kā pirmo, kas iešāvās galvā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka, lai nu ko, bet pārbaudīt, ciktāl tas atbilst patiesībai, mēs nespēsim. Lai gan — kas zina… Varbūt aiz tā slēpjas vēl kaut kas. Droši vien izmeklēšana sāka apdraudēt ne tikai atsevišķas personas, bet visu Zelta ordas darbību Latvijā. Tādējādi varētu tikt nobloķēti tranzītceli un, nedod Dievs, vēl sacelti kājās Krievijas drošības orgāni! Diemžēl, kā tas noziedznieku pasaulē parasts, viņi neprot spriest citās kategorijās. Arī šajā gadījumā — norādījis mums, viņaprāt, vilinošu mērķi, viņš par pareizu pieņēma vienīgi to, kā mūsu vietā būtu rīkojies pats. Nekavējoties, pa kaklu, pa galvu drāztos uz priekšu pāri visiem šķēršļiem, jo priekšā taču gaida… zelts! Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka to kāds vērtētu zemāk nekā viņš. Un arī rīkotos citādi. Sākums it kā apstiprināja, ka viņam taisnība — mēs nekavējoties noformējām dokumentus izbraukšanai uz Krieviju. Bet vienu Konrāds neņēma vērā,'faktiski — nevarēja zināt. To, ka mahinācijas ar zeltu jau nonākušas lielās kaimiņvalsts redzeslokā. Un tādējādi — kāda likteņa ironija, tieši viņš pats reizē ar mums iekustināja Krievijas drošības aparātu! Protams, mums vēl tālu līdz tam, lai apjēgtu visu kopumā, bet pamatdetaļas sāk iezīmēties arvien noteiktāk. Tās ir — divu brāļu, Konrāda un Voldemāra, noziedzīgā darbība. Pirmā Laubes funkcijās ietilpa ražošana, bet Konrāda kompetencē — realizācija. Nevaru to visu, vismaz sākuma stadijā, iedomāties bez ārzemju kapitāla līdzdarbības. Ar pašu resursiem tādu mašīnu neiedarbināsi, tātad kopsakars ar suņu bandas profilu ir nenoliedzams. Tā ir netīrās naudas atmazgāšana. Lai gan — kas nu tā par atmazgāšanu, ieguldot vēl netīrākā darījumā, vai ne?

Durvis bez trokšņa pavērās, un spraugā pabāzās saimnieces galva.

Jūs pie telefona. — vina sacīja ar pakurliem cilvēkiem raksturīgu nedrošu intonāciju, un pulkvedis piecēlās.

— Tūlīt būšu atpakaļ. Turpināsi, kad atgriezīšos.

Medveds kavējās, un mēs ar studentu no jauna iegrimām vieglai snaudai līdzīgā, laiskā omulībā. Valts domīgi virpinā- dams pirkstos glāzi, raudzījās logā.

Vētra pamazām sāka norimt. Tagad jau vienīgi atsevišķi brāzieni, uz mirkli sagriezuši sniega virpuli, aiztraucās tālāk, lai dotu vietu klusumam.

Pulkvedis atgriezās tikai pēc pusstundas un tūdaļ pasniedzās pēc glāzes. Varēja redzēt, ka noticis kaut kas nelāgs. Mēs nez kāpēc baidījāmies jautāt un gaidījām, kad viņš pats ierunāsies. Tāpat stāvus norijis zirga devu, Medveds uzkoda gurķi un, nopurinājies kā suns pēc peldes — laikam arī īstam sibīrietim deva bija izrādījusies maķenīt par lielu , apsēdās un uzlika savas divpudu svaru bumbām līdzīgās dūres uz galda.

— Tā, puiši, — vinš iesāka un paskatījās ar savām oglumel- najām acīm Kronbergā, — pirkstiņi, izrādījās, pieder tam… kā viņu… Zigurdam Stravinskim. Zīmīgi pirkstiņi… Daktilosko- piskā analīze apstiprinājusi, ka tie ir tic paši, kuru nospiedumus mūsu aģentam izdevās fiksēt Londonas hotelī. Numurā, kurā bija noslepkavots Musadovs. Bet tas, kā tagad saproti, nav viss. Tevis atsūtītie, tie — no kāpņu telpā atrastā cigaretes gala līdzās Buldoga līķim, arī ir tie paši! Rīga, Londona, Burjatija! Neko teikt!

— Mjā!

— Bet tas arī vēl nav viss.

— Kas vēl?

— Šis suns — Dobermanis, kā man nule paziņoja, pirms pusstundas izbēdzis no izolatora šeit — Novijuojanā!

— Hm… — Bet tas arī vēl nav viss, — pulkvedis jau kuro reizi at​kārtoja.

— Nu, kas tad vēl? — Valts gurdi jautāja un, nepatīkamās zinas satraukts, ielēja sev degvīnu.

— Sakarā ar mūsu atklājumiem kāds no manas firmas tiek aicināts uz Maskavu. Ielūgums nāk no paša ministra.

Kronbergs uzmeta viņam šķelmīgu skatienu.

— Cik atceros, tu tādās reizēs kā šī vienmēr prati izgrozīties un aizsūtīt pēc lauriem savu vietnieku.

— hm… — pulkvedis no ķeraino uzacu apakšas izbrīnījies lūkojās manā draugā, — tev gan ir atmina! Tik gadu pagājis, bet… —viss tālākais jau izgaisa nevaldāmu smieklu brāzmā.

XXVII NODALA Z. O. H. Kad bijām nedaudz atelsušies, students ļoti nosvērti, kas nepavisam neatbilda alkohola iedarbībā norasojušajam degun​galam un koši sarkanajiem plankumiem uz vaigiem, atdalot katru vārdu, jautāja: — Kas tiek darīts, lai bēgli notvertu?

Medveds viegli pasmīnēja.

— Viss, puis, viss. — Pulkveža seja rādija, ka šī zina tam ir ārkārtīgi nepatīkama, un, laikam gribēdams izvairīties no iztaujāšanas, iegrieza sarunu citā virzienā. — Tu, Valt, vēl neko neesi teicis par to, kur īsti Konrāds cerēja jūs ievilināt. )a zelta dzīsla neeksistēja…

— Tā eksistēja, Borja. Par to tu pats pārliecinājies. Tikai citā vietā, vai ne? Mūsu liktenis tika izlemts Rīgā, un tā vārds — vergi! Tāpat kā Čoidogam Damini, kas traucēja Musadovam, tāpat mums bija lemta viena nākotne — lēna nāve brāļu Laubju zeltraktuvēs. Tur Voldemārs varētu vienā mierā izgaršot savu uzvaru, jo nešaubos, ka arī vinš ir ieguldījis savu dalu Konrāda plāna izstrādāšanā. Bet jūs jau redzējāt viņa seju. Acīmredzot mūsu rīcība sāka apdraudēt viņu darījumus. Runājot par Mu- sadovu, es domāju, ka viņš bija nolēmis uzsākt pats savu atradņu ekspluatāciju, neatkarīgi no Laubēm. Slepenu. Viņa kabatā atrastais tīrradnis nākamajam kompanjonam būtu tāds kā garants turpmākai veiksmīgai sadarbībai.

Droši vien kaut kas nonāca ausīs kādam no brāļiem, un līdz ar to atkritēja liktenis bija izlemts. Sprieduma izpildītājs tagad mums zināms. Rīgā, Robert, mums nāksies krietni uzmanīties, ja vien Boriss šo tipu nenotvers šeit — Krievijā. Tas nav cilvēks, kam otra dzīvība kaut ko nozīmē. Manuprāt, Dobermaņa pamatpienākumi bija tieši šie — nevēlamu cilvēku izsekošana un pēc tam — novākšana. Nav izslēgts, ka, kļuvis iedomīgs uz savu priviliģēto lomu Zelta ordā, viņš pieļāva šīs divas paviršības — Londonā un Rīgā, būdams pārliecināts par savu nesodāmību. Diemžēl pārrēķinājās. Mums tagad steidzīgi jādodas uz Rīgu, draugi. Jauš mana sirds, ka ar Konrādu Laubi var notikt nelabojama nelaime. Un ne tikai ar viņu, arī ar Felicitu Kresi.

— Man šīs sievietes loma nav skaidra, — ierunājās pulk​vedis.

— Man tāpat, — Valts pamāja. — Bet viens gan šaubas nerada — viņa vai nu ir pilnīgi paklāvusies patēva ietekmei, vai arī…

— Tu nepabeidzi, — Medveds nepacietīgi atgādināja.

— Ir netaisos, Borja. Uz šo — "vai arī" mēs atbildi saņemsim, tikai atgriezušies mājās. Par Dobermani ir skaidrs, ka viņam ar Konrādu bijuši tieši kontakti. Bet tādā gadījumā Felicita par viņu nevar nezināt. Vai viņa ir informēta par Zelta ordas darbību vai nē, tas paliek jautājums. Taču abi bezsamaņas gadījumi bija tikai laba aktrises spēle. Pēc pirmā trieciena, lai ar ko tas būtu izdarīts — kaut vai ar dūnu spilvenu, viņai uz galvas vajadzēja parādīties punam. Taču tā nebija! Pēc līdzīga sitiena saņemšanas pamestajā mājā, pārvietojot cietušo uz mašīnu, es pārbaudīju. Felicitas galva bija gluda, bez mazākajām pazīmēm, ka saņēmusi sitienu. Ne skrambinas! Tā ne​mēdz notikt.

— Kāpēc tu klusēji? — es gandrīz apvainojos.

— Lai dotu Grosbergai iespēju iefiltrēties Kreses mājā. Zinot patiesību, viņa varēja sevi kaut kā nodot. Bet, un tas pats svarīgākais — mūsu rokās vēl nebūt nebija pierādījumu. Aizdomas — jā, pierādījumi — nē. Konrāds visu bija izskaitļojis priekšzīmīgi, un ko gan citu viņa stāvoklī var darīt? Viņš saprata, ka mēs nāksim pēc faktiem, un izmantoja to savā labā. Arī zīmītei, tai, kurā bija ierakstīta slēptuves vieta Mērenās ielas namā, viela Felicitas kabatā bija izraudzīta ar nolūku. Tādējādi viņš spēja mūs iejūgt sev izdevīgos laika grožos. Kabata, tas ir — mētelis, kuru atliek tikai uzvilkt un iet, vai ne?

Zinot zīmītes saturu un pārējās .norises, kuras pieņēmām par patiesību, mēs pieļāvām arī mums mākslīgi uztiepto — ka viņa nekavējoties tā arī darīs un dosies uz pamesto namu pēc plānā. Bet turpmākais — burjati, tukšā mītne aiz zaļā žoga, jau tika pakārtots Konrāda galvā dzimušās spēles noteikumiem. Tā bija pārliecība, ka šie cilvēki, tikuši pie sava, bez kavēšanās dosies pa norādīto maršrutu. Vienīgais, ko viņš

nezināja, bija tas, ka mums izdevās izsekot savu izsekotāju līdz šai vietai, kā arī to, ka nevis zelts, bet pienākums liks vēlāk doties ce|ā arī mums. Atlika ce|u vienīgi aprakstīt, ko Konrāds arī izdarīja.

Turpmākais, man šķiet, ir saprotams jau bez skaidrošanas. Vivi tika atstāts novērotājs, kam bija jāpārliecinās, vai ieradušies gaidītie viesi. Pēc tam — saskaņots operācijas laiks ar tiem, kam nācās zeltu nodot un tiem — kam pieņemt. Jā, no kurie​nes tie ieradās?

— No Bogdarinas, — pulkvedis atbildēja. — Tā atrodas uz dienvidiem no Cipikanas. Zelta turpmākais ceļš vēl nav no​skaidrots — pa gaisu vari ar mašīnu, vai — dzelzceļu.

— Tātad noteikta dienā un stundā zeltu bija jāpārkrauj no viena lidaparāta otrā. bet mums jāieņem dārgmetālu atbrīvotā vieta. Skaidrs, ja mēs ce|u no Velna akmens turpinātu ar iepriekšējo ātrumu, tad pie Kailās klints noteikti iekristu slazdā. Taču, ieradušies tur krietni vien agrāk, izlikām slazdu viņiem pašiem. Kas citam bedri rok, pats iekrīt, vai ne? Viss būtu brīnišķīgi, ja vien šis Dobermanis… Mums jādodas ce|ā, Borja!

— Kāpēc tā jāsteidzas? Šis suns, šis pēdu dzinējs, tikpat labi var doties kā uz rietumiem, tā austrumiem, teiksim — Japānu.

— Man ir aizdomas, ka Rīgā ir zelta noliktava. Nu, padomā pats. Grūti, pat neiedomājami pieņemt, ka, ielādējuši savu kravu Krievijā, viņi izšaujas cauri suverēnai valstij tā, it kā tajā neeksistētu ne muita, ne robežapsardze, ne policija. Tas ir viens. Otrs — šādu operāciju noteikti botu jāsaskaņo ar pircēju. Ja pamatīgi izsver visus par un pret, iznāk, ka Rīgā jābūt tādai kā zelta vairumtirdzniecības bāzei, kurā, izvēlējies preci, pircējs nokārto maksājumus un apņemas sagādāt pienācīgus apstākļus tās pieņemšanai jau ārpus Latvijas robežām. Tādā gadījumā viss ieņem pienācīgo vietu, bet Konrāds Laube vai sliktā veselības stāvokļa dē| viņa vietā kāda cita, pilnvarota persona, kļūst pa lādu kā Zelta ordas realizācijas daļas priekšnieku. Nav šaubu, ka Organizacijai ārzemēs ir savi cilvēki, kas tās interesēs, nevis kā Musadovs — savās, meklē izdevīgus partnerus. Zelta aprite ir visai savdabīga, vai ne? Veļas mašīnas par to neiepirksi, te der tikai līdzvērtīgi netīra prece. Pēc naftas viena no izdevīgākajām ir ieroči. Manuprāt, viņiem vis​mazākās galvassāpes sagāda pieprasījums.

Pulkvedis apstiprinoši palocīja galvu.

— Taču tu neatbildēji uz jautājumu — kāpēc jums tā jāsteidzas?

— Šis Stravinskis zina par Zelta ordas noslēpumiem vairāk nekā citi. To pierādīja mūsu izsekošana Rīgā, Buldoga slepkavība, tāpat vardarbība Londonā. Tikai no viņa bija atkarīgs, kad un cikos uz Kailās klints tiksies zelta piegādātāji ar saņēmējiem, un tas būtu viņš, kam nāktos pateikties, ja mēs iekristu izliktajās lamatās. Kā redzi, šis cilvēks darbojas ne vien kā slepkava, bet arī kā organizators un koordinators. Viņš pārzina kravas piegādes mehānismu, sakarus starp struktūrām šeit — Burjatijā, bet darbība Rīgā pārliecina, ka viņam ir zināms zelta ceļš arī Latvijā. Ja pie mums eksistē kaut kas līdzīgs noliktavai, tad piemērotāku vietu par Konrāda Kreses namu grūti botu atrast.

Es atļāvos paraustīt plecus.

— Mēs tur neredzējām ne mašīnas, nedz svešus cilvēkus, nedz to atstātās pēdas.

— Nu, vienu tomēr atradām, — Valts iebilda. — Uz grantētā celiņa, palodzes un žogmale. Es domāju, ka kopā ar vārtiņu atbīdīto bultu, tai bija mūs jāpārliecina, ka šis ir vienīgais ceļš, kā tikt projām.

Un, ja tā, tad arī vienīgais, kā tikt iekšā. Taču zinot, ka no sākuma līdz beigām tā visa ir viena vienīga fikcija, skaidrs, ka tas darīts ar nolūku. Kādu? Es pārcilāju atmiņā Kreses mājas pagalmu, kaimiņus un atcerējos, ka ir vēl viens, ne tik ērts, taču noteikti neuzkrītošāks ceļš par šo, turklāt kā radīts, lai izvairītos no svešām acīm. Aiz nama žogs atdala Felicitas īpašumu no neliela, aizlaista ģimenes dārziņa. Es iemetu tur aci. Faktiski tā ir nevienam nevajadzīga, ar nezālēm aizaugusi zemes strēmele starp diviem kaimiņu žogiem. Iepre​tim tai ar dibensienu stāv saimniecības ēka. Starp to un sētu ir apmēram metru plata atstarpe, pilnīgi pietiekama, lai nemanīti tiktu pāri. Bēgšanai šī vieta noteikti būtu vairāk piemērota par vārtiņiem.

Visi fakti vedina uz domu — vai tikai šis pamestais ģimenes dārziņš netiek izmantots pa tādu kā sētas ieeju slepenu darījumu kārtotājiem, bet pati saimniecības ēka — par dārgmetālu glabātavu. Ja

Dobermanis par to zina, tāpat kā to, kas noticis ar Zelta ordu, viņš dosies pēc zelta, tas nu ir kā likts. Bet tad tur daudz kas var notikt. Mums jābrauc, Borja! Šoreiz pulkvedis neiebilda.

— Pārliecināji. Bet varbūt nosūtīt zinu jūsu policijai?

Noteikti nē. Nezinot lietas apstākļus… Kādu atbildību pēc tam prasīt 110 nolaidīga seržanta, kam Dobcrnianis nav šķitis svarīgāks pa gulošu dzērāju uz ielas. Turklāt Stravinskis nav no tiem, kas rēķinās ar cilvēka dzīvību, bet tas jau ir nopietns risks! Mums tiešām jābrauc, Borja! To pusstundu, kuru viņš mums ir priekšā, tava valdība, es ceru, par tai sniegtajiem pakalpojumiem kompensēs, nogādājot mūs savlaicīgi mājās.

— Vari būt drošs! — Medveds piecēlās un nozuda blakus​istabā.

Vētra aiz loga jau bija norimusi pavisam. Melni pelēkais mākoņu vāks aizpeldēja kaut kur austrumu virzienā, un pie dzidri zilajām debesīm pēkšņi atspīdēja saule. Atstarojoties zilganbaltajā sniega segā, tā iemeta rūtīs apžilbinošu gaismu, un apkārtējie priekšmeti iemirdzējās tās spožumā. Pulkvedis atgriezās pēc dažām minūtēm.

— Viss nokārtots, — viņš paziņoja un, pacēlis pudeli pret gaismu, ar nožēlu uzlūkoja saturu. Pec tam nolika atpakaļ un bēdīgā balsī piebilda, — zaļā gaisma visā Krievijas teritorijā!

— Paldies, Boris! —.Valts paspieda Medveda milzīgo ķepu. — Neskumsti, jauš mana sirds — mēs drīz tiksimies. Šī lieta vēl nav galā, tā kā gaidu tevi pie mums…

Rīgā mēs iebraucam naktī. Pēdējo posmu no Latvijas robež punkta netālu 110 Zilupes veicām armijas kravas mašīnā, kas paķēra mūs pa ceļam. Garo ce|u no Burjatijas līdz Rīgai bijām veikuši rekorda ātrumā, kādu var nodrošināt vienīgi oficiālās varas atbalsts. Tādējādi nevarēja būt šaubu, ka Stravinski esam apsteiguši vismaz par diennakti.

Dzīvoklis mūs sagaidīja ar omulīgu siltumu — apkure izrādījās ieslēgta. Iepriecinošais fakts, neraugoties uz nogurumu, vedināja nedaudz pasēdēt virtuvē pie kafijas tases. Visu pārējo laiku bijām dzēruši tikai tēju, un nepavisam ne cildinošā tieksme pēc tonizējoša malka, spītējot vēlajai stundai, izrādījās spēcīgāka pārgultu. Iekārtojušies katrs savā stūrī, pagaidījām, līdz ūdens uzmet pirmo burbuli.

Students turpat pie galda aiz​miga.

— Laba gan, — nomalkojis Valts atzina. — Taigā tādu ne​deva.

Maisīdams cukuru, piekrītoši pamāju.

- Tēja tomēr veselīgāka, — es piebildu, un laikam tādējādi atmodināju savā draugā diskusiju garu.

Visu turpmāko pusstundu vinš runāja par kafijas priekšrocībām, tās nepieciešamību depresijas stāvoklī, tāpat — sirdsklauvju gadījumos, līdz pārgāja uz šķirnēm, pēc tam — pārstrādi un visbeidzot — gatavošanas receptēm. Valts runāja un runāja, pa starpām cenzdamies ievilkt diskusijā arī mani, taču es tikai gurdi smaidīju. Redzēdams, ka no tā nekas nesanāks, Valts aprima, tomēr ne galīgi, jo pēc brīža ieminējās, ka derētu piezvanīt Grosbergai.

— Jucis esi, vai? — es rādīju uz sienas pulksteni. — Trijos naktī! Labāk dari kā viņš, — es norādīju uz gulošā Arvīda pusi.

— M… jā. Varbūt viņai bezmiegs? — viņš tomēr cerīgi ie​minējās, taču bez pārlieka entuziasma.

— Vienkārši tev ir kaitīgi tik īsā laikā šķērsot vairākas laika joslas.

— Laikam gan, — draugs negribīgi atzina. — Bet nevaru atkratīties no apjausmas, ka esam nokavējuši.

— Muļķības, — es atmetu ar roku. — Tādā gadījumā Stravin- ska rīcībā jābūt reaktīvajai lidmašīnai, bet Kreses pagalmā — lidlaukam. Mēs viņu apsteidzām, par to nevar būt šaubu. Klau! Kas tas?

No gaiteņa puses atlidoja neskaidra skaņa. Tas izrādījās tālrunis. Vēlreiz, it kā nokautrējies par vēlo stundu, tas nočerk- slēja un tad jau iezvanījās skaļi un uzstājīgi. Valts nocēla klausuli un, pielicis pie auss, teica:

— ]ā. Kas? Grosberga? Priecājos. Jā, jā. Jūs to redzējāt? Skaidrs. Tūlīt braucam, — draugs nolika klausuli un paraudzījās manī ar pārmetošu skatienu, taču, neko neteicis, pacēla klausuli no jauna un izsauca taksometru.

— Kas noticis? — es vaicāju, kad, atgriezies pie galda, viņš ar vienu malku izdzēra kafijas atlikumu.

— Tikko no Kreses mājas izbraucis mikroautobuss.

Tad ta notikums, lai celtu kājās nakts vidū…

Pagaidi! Lieta tā, ka iebraucamos vārtus atslēdzis… Vai vari uzminēt — kas?

— Nevar būt, ka Dobermanis?

— Nē. Tas bijis Konrāds Krese—Laube! Lūk, kas!

— Nevar būt!

— Var gan. Var, ja ievēro tādu pierādījumu kā… čības!

— Kādas čības? — es nesapratu.

Konrādam zem gultas stāvēja čības, Robert. Es tās ievēroju jau pirmajā reizē, bet nepiešķīru šim faktam nozīmi. Tagad tev skaidrs? Paralizētam cilvēkam pēc apaviem, lai kādi tie būtu, nav nekādas vajadzības… Esmu bijis nolaidīgs mūlāps, un to atzīstu pats! Bet mūsu savaņģošanas plāns tagad ir skaidrs visās detaļās. Kresem vajadzēja mūs vai nu nogalināt, vai dabūt projām. Viņš izvēlējās otro ceļu, jo to vainagoja ne tikai izsmalcināta atriebība, bet arī praktiskāks mērķis — jauna, veselīga darbaspēka ieplūšana zeltraktuvēs. Bet secība bija šāda: Buldoga nāve mūsu kāpņu telpā, turpinājumā — apdul linātā Felicita, paralizētais patēvs, vārdnīca, tas viss radīja aizdomas, ka mums darīšana ar kādu noslēpumu. No tā izrietēja mūsu nakts vizīte. Tās paredzēšana, to man jāatzīst atklāti, bija īsts Konrāda meistarstiķis. Tad nāca pamestajā namā Felicitas nolaupītais plāns un nabadzītes rokā atrastā norautā tlriska. Kulminācija!

Tas, pie kā beigu beigās bija mūs jānoved visai iepriekšējai intrigai! Pie paša Konrāda iztaujāšanas. Vinš paredzēja katru mūsu soli! Vai nav velnišķīgs nodoms savā viltībā — piespiest mūs saņemt informāciju no tā, kas pats gata​vojas mūs pazudināt? Un tā nelieša klātbūtnē mēs vēl runājām atklāti! M… jā. Tādējādi tagad saprotams, kāpēc nazi mugurā Gliks saņēma tieši mūsu kāpņu telpā. Tāpēc, lai, ejot pa viņa atstātajām pēdām, mēs dabiski nonāktu Felicitas mājā. Acīmredzot jau tad mūs novēroja, jo pirmā vizīte tika precīzi saskaņota ar iebrukuma inscenējumu. Par kādiem nopelniem Buldogs tika novākts, noteikti tiks noskaidrots visai drīz. Vēl nav īsti skaidrs, kāpēc Konrāds nomainījis uzvārdu, bet es ticu, ka arī tas ar laiku atklāsies. Vēl viena detaļa, kas, atklāti sakot, man godu nedara. Paralīze nolika Konrādu gultā divus mēne​šus pirms mūsu ceļi krustojās viņa mājās.

— Kāda tam nozīme? — es paraustīju plecus.

— Tieši tajā laikā mēs izgājām uz suņu bandas pēdām. Saki, kam gan ienāktu prātā turēt aizdomās par piederību pie noziedznieku organizācijas vecu, slimu, insulta pieveiktu cilvēku? Tātad viņš jau toreiz paredzēja bandas krahu. Tagad skaidrs, ka medmāsas vizītes nav bijušas nekas cits kā acu apmānīšana.

Droši vien šos pienākumus veica kāda līdzzinātāja. Runājot par vēl neskaidro — kā viņi piedabūja Gliku atnākt uz mūsu māju, liekas, es būšu sapratis. Kāds, kuru Buldogs labi pazina, licis tam atnākt uz mūsu adresi, lai saņemtu instrukcijas, kā rīkoties tālāk, vai arī ko citu. Iemeslu vienmēr var izdomāt. Skaidrs, par to, ka tur mitināmies mēs, Glikam nav bijis ne jausmas. Kā redzi, arī šajā gadījumā upuris pats gājis uz tam izlikto slazdu. Rokraksts. Bet nu laiks kustēt. Arvīd! — paliecies uz priekšu, Kronbergs skali iekliedzās, — mosties! — Un piedevām uzblieza pa celi Virzām, kas teju teju grasījās no- šlukt no krēsla uz grīdas.

Atvēris acis, jauneklis uzlūkoja mūs ar miglainu, stulbu teļa skatienu. Pagaidījis, līdz tajā ieaužas saprāts, Valts jautāja: — Brauksi mums līdzi vai iesi čučēt? Puisim tas šķita apvainojums, jo, pietvīcis, laikam miega dēl tikai nedaudz mazāk nekā parasti, viņš dusmīgi atburk- škēja: — Protams, līdzi.

Kad ieradāmies Zasulaukā, vecenīte mūs jau gaidīja. Un nevis dzīvoklī, bet pie kaimiņu mājas vārtiņiem. Nekāda lielā skaidrošanās nebija vajadzīga, lai mēs un arī viņa saprastu, kas te noticis. Kreses māja izrādījās tukša, un abi tās iemītnieki — pazuduši! Pie saimniecības ēkas redzamie dziļie pēdu nospiedumi uz priekšu un atpakaļ apstiprināja, ka no turienes vairākos paņēmienos iznests kaut kas smags.

Par to, kas tas bijis, nekādu šaubu nevarēja būt. Pievācis zeltu, Konrāds Laube kopā ar pameitu bija aizbēguši! Stravinskis Dobermanis tomēr bija mūs apsteidzis! Kāda veidā? Par to daiļrunīgi liecināja redzamā vietā noliktais tālrunis! Līdzās tam gulēja ar somu dunci pie galda piedurta lapiņa. Pieliecies Kronbergs lasīja: — Mēs vēl tiksimies. Z. O. H. — Kas tie pa dīvainiem burtiem? — Grosberga izbrīnījusies pievirzījās tuvāk. — Ko tie nozīmē?

— Ko? Laikam jau parakstu. Tā cilvēka parakstu, kas turēja noziedzīgās organizācijas grožus savās rokās. Tagad pasaki tu, Robert, bija vai nebija man taisnība, šo, toreiz vēl nezināmo tipu nosaucot pa godkārīgu un patoloģiski lepnu? Par to, ka Buldoga slepkavība ir izaicinājums? Šie trīs burti to apstiprina skaidrāk par skaidru. Zelta ordas hans! Lūk, ko tie nozīmē. Jā, divkauja nav galā, un mēs vēl tiksimies, Konrād Laube! Noteikti tiksimies! — Kronbergs iesmējās dobji un reizē izsmejoši. Es jau sen biju ievērojis, ka šie smiekli nesolīja nekā laba tiem, kam tie bija veltīti.

sagatavošanā Latviešu žurnālistes 'OLICIJA POLICIJA POLICIJA POLICI MAIJA POHODŅEVA Romāns "Aklās mājas gūstekņi" ir žurnālistes Maijas Pohodņevas debija kriminālliteratūrā.

Neparasts notikums, jo šajā žanrā latviešu romānu rakstītājas nav manītas.

Kādā nomaļā, šķietami visu aizmirstā vietā pēkšņi tiek atrasti gabalos sadalīti cilvēku ķermeņi.

Sākas žurnalistiskā izmeklēšana - aizraujoša un bīstama spēle, kuras likme šoreiz ir pašu dzīvības.

Patiesība tiek atklāta, tikai nevienam tā nav vajadzīga…