Civiltiesības. Vispārīgā daļa. by Biznesa Vadības Koledža

Tālmācības studiju kurss

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Kursa autore:

Dipl. iur. Valija Ulmane

Tālmācības studiju kurss „Civiltiesības. Vispārīgā daļa”

Teksta autors Dipl. iur. Valija Ulmane Papildināts 2017. gadā: LL. M. Valts Nerets

Ilustrāciju autors Romans Vitkovskis Redaktors: Lauris Ziediņš Recenzents LL.M. Valts Nerets

ISBN 9789984708737

Biznesa vadības koledža

Studijvedis

INFORMĀCIJA UN IETEIKUMI TĀLMĀCĪBAS STUDENTIEM

1. Vispārīga informācija Pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmas Biznesa vadības koledžā (BVK) tiek īstenotas, izmantojot tālmācības metodi. Tālmācība ir atzīta par lietderīgāko izglītības ieguves formu strādājošajiem tāpēc, ka:  tā dod iespēju mācīties Jums vēlamajā vietā un laikā;  tā ir Jūsu iespēja apvienot mācības arī ar tādu darbu, kas saistīts ar biežiem komandējumiem, ar darbu maiņās, ar darbu, kurā ir nenormēts darba laiks;  tā ir iespēja kārtot eksāmenu vai ieskaiti jebkurā Jums piemērotā dienā un laikā;  tā ir iespēja saņemt konsultācijas, izmantojot elektronisko pastu;  studējošais katrā priekšmetā saņem īpaši veidotu izsmeļošu mācību grāmatu, kurā iekļauts viss studiju kursa saturs.

2. Studiju norise 2.1. Darbs ar tālmācības materiāliem Tālmācības studiju būtiska sastāvdaļa ir patstāvīgās studijas jeb darbs ar tālmācības materiāliem (grāmatām), kurus BVK speciālisti ir sagatavojuši tieši Jūsu vajadzībām. Ikvienā grāmatā Jūs varat atrast: •

būtiskāko Jums nepieciešamo informāciju, kas strukturēta nodarbībās;

•

nodarbības kopsavilkumu, lai nostiprinātu iegūtās zināšanas;

•

terminu skaidrojošo vārdnīcu;

•

vingrinājumus un pašpārbaudes jautājumus;

•

uzdevumu un vingrinājumu atbildes;

•

papildliteratūras sarakstu padziļinātai kursa apguvei;

•

pašpārbaudes testus un kontroluzdevumus, kas palīdz kursa apguvē. 7

Studijvedis

Biznesa vadības koledža

Pievērsiet uzmanību apzīmējumiem (ideogrammām) kursa sākumā! Tie palīdzēs Jums apgūt kursa saturu. Studiju materiālā atradīsiet arī to kompetenču uzskaitījumu, ko Jūs iegūsiet vai attīstīsiet kursa apguves laikā. Strādājot ar tālmācības grāmatu, Jūs:  lasāt tekstu;  veicat uzdevumus;  atbildat uz jautājumiem, kas atrodami šajā tekstā;  uz lapas malām atzīmējat sev būtiskāko informāciju, dažādas piezīmes, radušos jautājumus u.tml.;  izmantojot kopsavilkumu katras nodarbības beigās, apkopojat svarīgāko informāciju;  lietojot terminu vārdnīcu, atkārtojat un aktualizējat būtiskākos terminus;  veicat vingrinājumus, atbildat uz pašpārbaudes jautājumiem, lai pārliecinātos par to, ka esat pilnībā izpratis/-usi un apguvis/-usi nodarbības saturu;  lasāt piedāvāto literatūru, ja vēlaties kursa saturu apgūt vēl dziļāk;  ja vēlaties, veicat pašpārbaudes testu (pareizās atbildes dotas lapas otrā pusē) vai izpildāt kontroluzdevumu, kas palīdz Jums nodarbībā iegūtās teorētiskās zināšanas pielietot praktiski. 2.2. Darbs klātienē Atkarībā no studentu skaita grupā, studiju kursa ietvaros paredzētas arī lekcijas un praktiskās nodarbības klātienē. Tās:  palīdz izprast teorētisko jautājumu atbilstību Jūsu individuālajai pieredzei, rosinot uz diskusijām, domu apmaiņu, kā arī dodot iespēju samērot savas zināšanas un prasmes ar citu grupas dalībnieku zināšanām un prasmēm;  ļauj Jums apzināties sevi jaunā sociālā vidē, kas rosina domāt, pilnveidoties profesionāli un personīgi.

Biznesa vadības koledža

Studijvedis

 vienu reizi semestrī Jums ir iespēja saņemt arī attiecīgā kursa docētāja individuālas konsultācijas. Ja vēlaties saņemt individuālu konsultāciju, aicinām iepriekš pieteikties Studiju atbalsta centrā. 2.3. Darbs Moodle vidē 2.3.1. Kursa apguves laikā Jums tiek noteikta obligāta dalība MOODLE vides diskusijās. Tās:  dod iespēju teorētiskās zināšanas pielietot praksē, analizējot reālas problēmsituācijas un piedāvājot to risinājumus;  rosina domāt, pētīt, pilnveidot savas individuālās teorētiskās un praktiskās zināšanas, kā arī veicina sadarbību ar citiem studentiem. 2.3.2. Pēc kursa apguves, saskaņā ar studiju plānu un grafiku, Jūs kārtojat ieskaiti vai eksāmenu:  tas notiek attālināti mācību vidē Moodle pēc sekmīgi novērtētas dalības diskusijā;  ieskaiti/ eksāmenu varat kārtot arī klātienē, iepriekš vienojoties par norises laiku ar savu koordinatoru Studiju atbalsta centrā;  ieskaites/ eksāmena rezultātus paziņo BVK mājaslapas profilā sadaļā “Atzīmes”.

3. Studiju atbalsta sistēma Studiju atbalsts ir mērķtiecīgi radīta sistēma, kuras galvenais uzdevums ir palīdzēt Jums adaptēties tālmācības studiju vidē, sasniegt iecerētos rezultātus, iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību. Pirms studiju uzsākšanas un studiju laikā Jums palīdz BVK Studiju atbalsta centra koordinatori, kuri kvalitatīvi sniedz atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar: •

tālmācības grāmatām (kur, kad un kādā veidā tās saņemt, kā ar tām pareizi strādāt, cik daudz laika jāpatērē optimāla rezultāta sasniegšanai);

•

kārtību, kādā notiek klātienes nodarbības un konsultācijas;

•

eksāmenu kārtošanu, vērtēšanas sistēmu un kārtību u.tml.

Studiju kursa saturu Jums palīdz apgūt koledžas mācībspēki. Izmantojiet viņu palīdzību klātienes nodarbībās un konsultācijās! 9

Studijvedis

Biznesa vadības koledža

Studiju laikā Jūsu rīcībā ir BVK bibliotēka, kurā varat atrast literatūru vai noskatīties mācību videofilmas, kas nepieciešamas kursa dziļākai apguvei. BVK studenta apliecība ļauj Jums izmantot arī citu bibliotēku pakalpojumus.

4. Kā vislabāk mācīties? Iesakām vienas nodarbības apgūšanai veltīt 90 minūtes dienā. Studijas vēlams organizēt šādi: •

izlasiet materiālu, uzrakstiet atbildes uz jautājumiem tekstā (uzdevumiem, kas apzīmēti ar , pareizās atbildes dotas nodarbības beigās);

•

lappušu malās atzīmējiet sev būtiskāko informāciju (izmantojiet šīs piezīmes praktiskajās nodarbībās klātienē vai individuālo konsultāciju laikā);

•

pievērsiet uzmanību konstatējumiem, kas izvietoti uz lapas malām, jo tajos vēlreiz akcentēta svarīgākā doma. Tos ērti izmantot, atkārtojot apgūto vai gatavojoties eksāmenam;

•

vēlreiz pārlasiet nodarbības saturu, pievērsiet uzmanību kopsavilkumam un terminu skaidrojumam;

•

atsauciet atmiņā iepriekš apgūto, atbildiet uz pašpārbaudes jautājumiem, salīdziniet savas atbildes ar kursa autora piedāvātajām atbildēm, kas atrodamas nodarbības beigās;

•

uzrakstiet pašpārbaudes testa vai kontroluzdevumu atbildes / risinājumus;

•

gatavojoties klātienes lekcijām un praktiskajām nodarbībām, iepazīstieties ar papildliteratūru, sistematizējiet savas zināšanas, sagatavojiet jautājumus diskusijām.

Pašpārbaudes jautājumi un uzdevumi Nodarbību noslēgumā ir uzdevumi, kas domāti sevis pārbaudei. Iesakām atbildēt uz paškontroles jautājumiem un veikt paredzētos uzdevumus nodarbības tekstā. Šie uzdevumi paredzēti tikai Jūsu prasmju pašvērtējumam. Par savas atbildes precizitāti varat pārliecināties katras nodarbības beigās, papildu informāciju varat gūt 10

Studijvedis

Biznesa vadības koledža

konsultācijās vai praktiskajās nodarbībās, uzdodot konkrētus jautājumus un pārrunājot radušos problēmu.

Pašpārbaudes testi Rūpīgi izlasiet testa jautājumus! Nesteidzieties! Izmantojiet šos jautājumus kā mācību plānu, kas palīdz pievērst uzmanību galvenajam nodarbībā! Vēlreiz pārlasiet studiju materiālu un pārliecinieties, vai visiem jautājumiem esat veltījis / -usi pietiekami daudz uzmanības. Mēģiniet formulēt savu atbildi! Pēc tam salīdziniet savu atbildi ar piedāvātajiem variantiem un atbilžu lapā atzīmējiet to, kurš visprecīzāk atspoguļo Jūsu domas! Salīdziniet savas atbildes ar pareizajām, kas dotas pēc testa!

Vēlam sekmes studijās!

Apzīmējumi

Biznesa vadības koledža

APZĪMĒJUMI

svarīgi iegaumēt

vērts padomāt



uzdevumi, uz kuriem atbildes atradīsiet nodaļā “Uzdevumu atbildes”

nodarbības kopsavilkums



terminu skaidrojošā vārdnīca



vingrinājumi, uzdevumi un pašpārbaudes jautājumi



uzdevumu atbildes



ieteicamā literatūra



tests

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

1. CIVILTIESĪBAS KĀ TIESĪBU NOZARE Terminu skaidrojošā vārdnīca ......................................................................... 19 1. Civiltiesības – privāto tiesību daļa................................................................ 21 1.1. Civiltiesības – privāto tiesību nozare .................................................... 22 1.2. Romiešu tiesību ietekme uz civiltiesībām Latvijā ................................ 23 1.3. Civiltiesību jēdziens, priekšmets .......................................................... 24 1.4. Civiltiesiskās regulēšanas metode ........................................................ 25 1.5. Civiltiesību saistība ar citām tiesību nozarēm ...................................... 27 1.6. Civiltiesību sistēma ............................................................................... 30 2. Civiltiesību avoti ......................................................................................... 32 2.1. Ieskats civiltiesību avotu vēsturē .......................................................... 32 2.2. Tiesību avotu veidi................................................................................ 32 2.3. Normatīvie tiesību akti.......................................................................... 33 2.4. Vispārīgie tiesību principi ..................................................................... 35 2.5. Ieradumu tiesības .................................................................................. 36 2.6. Tiesu prakse, judikatūra ........................................................................ 37 2.7. Tiesību doktrīna .................................................................................... 37 3. Civiltiesību normu piemērošana un iztulkošana........................................... 38 3.1. Piemērošana .......................................................................................... 38 3.2. Iztulkošana ............................................................................................ 39 3.3. Civiltiesību normu piemērošana pēc analoģijas ................................... 41 Kopsavilkums ................................................................................................... 43 Vingrinājumi un pašpārbaudes jautājumi ......................................................... 45 Uzdevumu atbildes ........................................................................................... 47 Ieteicamā literatūra un avoti ............................................................................. 49 Tests .................................................................................................................. 51 Šajā nodarbībā Jūs iegūsiet zināšanas, kas palīdzēs:  noskaidrot civiltiesību jēdzienu, to regulēšanas priekšmetu un metodes;  gūt priekšstatu par romiešu tiesību ietekmi uz civiltiesību attīstību Eiropā un Latvijā;  noskaidrot civiltiesību saikni ar citām tiesību nozarēm un to norobežošanu;  rast izpratni par daudzveidīgajiem civiltiesību avotiem un to lomu civiltiesisko attiecību regulējumā;  pārliecināties par tiesu prakses, judikatūras un tiesību doktrīnas svarīgumu civilstrīdu izšķiršanā;  gūt ieskatu civiltiesību normu piemērošanas un iztulkošanas problēmās.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

TERMINU SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA

1. nodarbība



Analoģija – priekšmetu, parādību un procesu dažu pazīmju līdzība (analoģija tiesībās – tiesību vispārīgo principu vai konkrētās tiesību normas attiecināšanu uz likumā neparedzētu gadījumu uz līdzības pamata). Ārējs normatīvais akts – nenoteiktam tiesību subjektu lokam saistošs jeb vispārsaistošs tiesību akts (iekšējs normatīvais akts – pašai izdevējinstitūcijai, tās struktūrvienībām un darbiniekiem saistošs normatīvais akts). Cesija – (lat. cēdere, cessī – ‘iet, atkāpties’) prasības saistības tālāknodošana, kreditoru maiņa saistībā (cedents – kreditors, kas nodod prasījuma tiesības citam kreditoram – cesionāram). Digestas – (lat. digesta/digerere – ‘sakārtot’) sistemātiski sakārtotu un tematiski apvienotu senās Romas juristu darbu krājums, kas pēc imperatora Justiniāna pavēles tika publicēts 533. g.; tam bija likuma spēks (cits nosaukums – pandektas). Doktrīna – (lat. doctrina) mācība, zinātniska, filosofiska teorija, galvenais teorētisks vai politisks princips vai arī normatīva formula. Honorārs – (lat. honorarium – ‘goda balva’) maksa par darbu literātiem, māksliniekiem, žurnālistiem, citiem autoriem. Institūts – (lat. institutum – ‘iekārta’) tiesību normu kopums, kuras regulē vienu sabiedrisku attiecību vai vairākas savstarpēji saistītas attiecības (piemēram, samierināšanas institūts); arī zinātniskās pētniecības iestāžu, augstāko mācību iestāžu nosaukums. Interpretācija – (lat. interpretatio) teksta skaidrojums, jēgas atklāšana (piemēram, likuma skaidrojums). Judikatūra – spēkā stājušos, par labiem un pareiziem atzītu tiesu nolēmumu kopums, kas ietver turpmāko nolēmumu pamatošanai izmantojamas abstrakta rakstura juridiskās atziņas. Pozitīvās tiesības – sistematizēts rakstisks normu kopums, ko atbilstoši pilnvarotas institūcijas pieņem likumā noteiktā kārtībā. Privātās tiesības – (lat. privatus – ‘personisks, neoficiāls, uz atsevišķu cilvēku attiecīgs’) tiesības, kas aizstāv personas intereses tās līdztiesīgās attiecībās ar citām personām. Publiskās tiesības – (lat. publicus – ‘sabiedrisks, vispārīgs, atklāts’) regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī nosaka valsts iekšējo uzbūvi. Ratio legis – likuma mērķa, jēgas, gara un sociālā pamatojuma apzīmējums (latīņu val.), kas no senās Romas tiesībām saglabājies līdz mūsdienām. CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Recepcija – (lat. receptio – ‘pieņemšana’) citā valstī vai citā laikmetā radušos sociālu un kultūras formu pārņemšana un ieviešana; romiešu tiesību recepcija – romiešu tiesību pārņemšana Rietumeiropas valstīs. Tiesību avots – tiesību akts, no kura tiek ņemtas tiesību normas; tiesību forma, no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Unifikācija – (lat. unus – ‘viens’ + facere – ‘darīt’) vienveidošana, vienveidības panākšana.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

1. CIVILTIESĪBAS – PRIVĀTO TIESĪBU DAĻA Cilvēki dzīvo sabiedrībā. Kur ir sabiedrība, tur ir arī normas, kas regulē cilvēka attiecības saskarsmē ar citiem. Līdzās ieraduma un morāles normām, to dara arī tiesību normas (latīņu valodā ubi societas, ibi ius). Tiesību normas to precīzākai izpratnei vēsturiski ir grupētas dažādi. Visas tautas, ko valda ar likumiem un ieradumiem, lieto pa daļai savas īpašas, pa daļai visiem cilvēkiem kopējas tiesības; jo tās tiesības, ko kāda tauta pati sev nodibinājusi, ir viņas īpašas tiesības, un tās sauc par civilām tiesībām, it kā šīs valsts īpašas tiesības; turpretim tās, ko dabiskais prāts ir noteicis visu cilvēku starpā, visas tautas vienlīdzīgi ievēro un sauc par tautu tiesībām, jo visas tautas lieto šīs tiesības. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. Ārvalstu tiesību vēstures avoti. Rīga, 2007, 92. lpp.

Jau 2. gs. romiešu jurista Gaja sarakstītajā mācību grāmatā “Institūcijas” ir norāde uz tiesību dalījumu. Tiesību klasifikācijas uzdevums ir palīdzēt atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares, lai varētu tos izmantot tiesību piemērošanā. Pēc Eiropas kontinentālajā tiesību lokā vispārpieņemtās klasifikācijas, kas atkal tiek lietota arī Latvijā (padomju tiesību doktrīna to neatzina), tiesības tiek iedalītas divās lielās grupās:  privātās tiesības (lat. ius privatum);  publiskās tiesības (lat. ius publicum).

Kaut gan šāds iedalījums pastāv jau ilgi un joprojām ir atzīts, juristiem nav vienprātības šo divu tiesību jomu norobežošanā. Neiedziļinoties dažādās tiesību iedalījuma teorijās (interešu, pakļautības, subjektu, tradīciju, citās) jāuzsver, ka nav iespējama pilnīga publisko un privāto tiesību norobežošana.

Nav iespējama pilnīga publisko un privāto tiesību norobežošana.

Tiesību dalījuma pamatā ir ideja, ka cilvēks sabiedrībā uzstājas nevien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām interesēm un prasībām, bet arī kā sabiedrības loceklis. Tāpēc šis dalījums attiecas uz tādām svarīgām cilvēka – sabiedrības locekļa – esamības izpausmēm kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības. Publiskās tiesības (lat. publicus – ‘sabiedrisks, vispārīgs, atklāts’) regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī nosaka valsts iekšējo uzbūvi.

Valsts vara, normējot ar likumu publiskās tiesības, nodrošina, lai tās izpildītu, turpretī neinteresējas, vai persona izlieto vai neizlieto visas savas tiesības, ko paredz privāttiesiskās normas. Privātās tiesības (lat. privatus – ‘personisks, neoficiāls, uz atsevišķu cilvēku attiecīgs’) ir tiesības, kas aizstāv personas intereses tās līdztiesīgajās attiecībās ar citām personām.

Briede J. Publiskās un privātās tiesības. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums prof. E. Meļķiša red. Rīga: TNA, 1999, 41.-58. lpp.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Civiltiesības (vai privāttiesības) aptver visu to tiesību kopumu, kas regulē personu privātās tiesiskās attiecības sabiedrībā.

Biznesa vadības koledža

Privātās tiesības regulē tās sfēras, kurās valsts tieša regulējošā darbība ir ierobežota, jo šo tiesību raksturīgākā forma ir civiltiesiskās attiecības dalībnieku vienošanās uz vienlīdzības pamata. Privāto tiesību darbības jomā persona (fiziska, juridiska) patstāvīgi lemj:  izmantot savas tiesības vai neizmantot (piemēram, pārdot sev piederošo māju vai nepārdot);  paturēt savas tiesības vai nodot citai personai (dzīvot savā mājā vai to izīrēt);  slēgt līgumus vai atturēties. Privātajās tiesībās darbojas princips “atļauts ir viss, kas nav aizliegts”.

1.1.CIVILTIESĪBAS – PRIVĀTO TIESĪBU NOZARE Tiesību normas, kas regulē sabiedrības un tās atsevišķu indivīdu darbību un uzvedību, atkarībā no regulējamo attiecību rakstura ir iedalāmas nozarēs. Ievērojot iepriekš minēto, tiesību nozaru grupējumu shematiski var attēlot, piemēram, šādi: Tiesību nozares

Publiskajās tiesībās indivīds ir pakļauts sabiedrībai. Privātajās tiesībās – indivīds ir patstāvīgs.

Publiskās Indivīds pakļauts sabiedrībai; Persona nevar patstāvīgi rīkoties ar savām tiesībām (piem., nevar atdot savu amatu citam)  Konstitucionālās tiesības  Administratīvās tiesības  Finanšu tiesības  Krimināltiesības  Starptautiskās publiskās tiesības  Civilprocesa tiesības

Privātās Indivīds patstāvīgs; Tiesiskās attiecības balstās uz abpusēju vienošanos; Līguma brīvība     

Civiltiesības (plašākā nozīmē) Ģimenes tiesības Lietu tiesības Darba tiesības Starptautiskās privātās tiesības

Tātad pie privātajām tiesībām pieskaitāmas arī civiltiesības (plašākā nozīmē). Bieži privāttiesības un civiltiesības atzīst par sinonīmiem, jo privāttiesību vispārējās normas, principi, galvenie institūti tiek regulēti ar civiltiesību normām. Tomēr jāatšķir civiltiesības no civilprocesa tiesībām. Civilprocesa normas pieskaitāmas pie publiskajām tiesībām, jo tās noteic civiltiesību aizsargāšanas un atjaunošanas kārtību ar publiskās varas starpniecību. Kā iepriekš tika minēts, absolūtas publiskas un privātas tiesību nozares neeksistē, un arī vēsturiski šīs robežas ir mainīgas. Kur radies termins civiltiesības? Tiesībzinātnieki, piemēram, Konstantīns Čakste šī termina izcelsmi saista ar seno Romu. 22

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

1.2. ROMIEŠU TIESĪBU IETEKME UZ CIVILTIESĪBĀM LATVIJĀ Romiešu tiesībās ius civile nozīmēja tiesības, kas piederēja Romas pilsoņiem (lat. civilis – ‘pilsonis’), bet bija arī cilvēki, kuriem šo tiesību nebija (vergi, ārzemnieki). Tagadnes skatījumā romiešu tiesības ir ietvērušas gan publiskās, gan privātās tiesības, taču, kad vēstures gaitā jaunajām Eiropas valstīm bija vajadzīgi likumi, juristi konstatēja romiešu tiesību pilnību un notika to pārņemšana jeb recepcija (lat. receptio). Kad pārņēma romiešu tiesības, tad nepārņēma publiskās tiesības (jo valsts organizācija jaunajām valstīm bija citāda nekā Romai), bet pārņēma tikai privāttiesības. Paskaidrojiet termina ‘civiltiesības’ izcelsmi! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Romiešu tiesību pārņemšana un izmantošana praksē notika, tās pielāgojot jaunajām dzīves prasībām. Jaunajos laikos, izstrādājot civiltiesību kodeksus, balstījās uz romiešu tiesību principiem, tiesību filosofiju un juridisko terminoloģiju. Arī Latvijā romiešu tiesības kļuva par juridiskās izglītības pamatu. Tā, piemēram, Latvijas Universitātē laikā no 1919. līdz 1940. gadam romiešu tiesību studijām Juridiskajā fakultātē bija paredzēti četri semestri. Arī Latvijas 1937. gada Civillikums (CL) veidots pēc romiešu tiesību institūtu sistēmas un principiem.



Latvijā romiešu tiesības kļuva par juridiskās izglītības pamatu.

Ar romiešu tiesību recepciju saprot romiešu tiesību pārņemšanu un izmantošanu praksē kontinentālās Eiropas valstīs. Tā ir romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstis apvienojoša pazīme (Sk. Osipova S. Viduslaiku tiesību spogulis. Tiesu namu aģentūra, 2004, 274. lpp.). 1937. gada Civillikums nomainīja spēkā esošo Provinzial-recht der OstseeGouvernments, Teil 3. Privatrecht (Baltijas jūras guberņu tiesības, 3. daļa: privāttiesības, īsāk – Baltijas privāttiesības). Šo likumu pirms 70 gadiem (1864) vācu valodā bija izsludinājis Krievijas ķeizars Aleksandrs I. Lielākais nopelns attiecībā uz šo kodifikāciju ir bijis Frīdriham fon Bungem (1802 –1897), Dorpatas (tagad Tartu) universitātes profesoram. Ap divām trešdaļām Baltijas privāttiesību balstījās uz romiešu tiesībām. Šī regulējuma daļa ir pārņemta Latvijas 1937. gada Civillikumā. Ditrihs A. Lēbers “Par Latvijas Republikas Civillikumu”. Latvijas Vēstnesis, Nr. 171, 26.10.2006. CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Salīdziniet, piemēram: Digestas 1. pants (lat.): „Ius est ars boni et aequi.” (Tiesības ir labas kārtības un taisnības māksla.)

Civillikuma 1. pants: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.”

Romiešu tiesības bija pamats, uz kura viduslaikos attīstījās Rietumeiropas tiesiskā vienotība. Jaunajos laikos pēc romiešu tiesību principiem un vietējām īpatnībām radās un attīstījās Eiropas valstu modernās nacionālās tiesības – arī Latvijas 1937. gada Civillikums. Tā bija pirmā privāttiesību kodifikācija 1918. gadā nodibinātajā Latvijas Republikā.

1.3. CIVILTIESĪBU JĒDZIENS, PRIEKŠMETS Kā iepriekš noskaidrojām, jēdziens civiltiesības ir pārņemts no romiešu tiesībām un ir cieši saistīts ar citu jēdzienu – privāttiesības. Tomēr privāttiesības ir plašāks jēdziens, civiltiesības ir privāttiesību daļa, lai gan ļoti būtiska.

Mūsdienās terminu civiltiesības lieto vairākās nozīmēs: 1. juridisku normu kopums (objektīvās tiesības, t.i., tās ir adresētas visiem attiecīgās valsts indivīdiem); 2. konkrētai personai (fiziskai, juridiskai) piederošas civilās tiesības (subjektīvās tiesības – no objektīvām tiesībām piešķirta tiesība/pilnvarojums noteiktai rīcībai); 3. zinātnes nozare, kas pēta civiltiesiskās attiecības un to regulējumu. Juridiskajā literatūrā civiltiesību jēdziens ir definēts dažādi, bet definējuma pamatā tiek norādīts, ko regulē civiltiesības, t.i., kas ir regulējuma priekšmets.

Civiltiesības kā tiesību nozare ir normu kopums, kas regulē mantiskās attiecības, ar tām saistītas personiskās nemantiskās attiecības un likumā paredzētos gadījumos arī citas personiskās nemantiskās attiecības. Civiltiesību priekšmetu veido divas sabiedrisko attiecību grupas:  mantiskās;  personiskās nemantiskās.

Mantiskās attiecības (īpašuma, saistību) pēc apjoma un nozīmes ir pats svarīgākais sabiedrisko attiecību loks, ko regulē civiltiesību normas. Mantiskajām attiecībām tirgus ekonomikas apstākļos raksturīgās pazīmes:  to dalībnieki ir vai nu mantas īpašnieki, vai tās lietotāji;  šo attiecību dalībnieki tiesiskā ziņā ir patstāvīgi un līdztiesīgi;  parasti šīm attiecībām ir atlīdzības raksturs (var būt arī bezatlīdzības, piemēram, dāvinājums, patapinājums).

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

Civiltiesības regulē arī personiskās nemantiskās attiecības: 1. kas ir saistītas ar mantiskajām attiecībām. Šādas attiecības rodas sakarā ar autorību uz garīgās darbības rezultātiem (uz zinātnes, mākslas, literāriem darbiem), par ko autoram ir tiesības saņemt atlīdzību.

Civiltiesību priekšmets ir minētās nemantiskās attiecības pašas par sevi neatkarīgi no mantiskajām. Mantiskās attiecības, kas rodas sakarā ar cilvēka garīgās darbības rezultātiem, noteic tirgus ekonomikas apstākļi, tāpēc arī personiskās nemantiskās attiecības, kuras ar tām saistītas, ir civiltiesiskās regulēšanas priekšmets. Piemēram: Strīds par autorību sakarā ar tiesību uz honorāru aizskārumu. 2. kas nav saistītas ar mantiskajām attiecībām. Tādas attiecības rodas sakarā ar personas vārdu, nosaukumu, godu un cieņu, t.i., ar tādiem nemateriāliem labumiem, kuriem raksturīga piederība noteiktām personām (fiziskām, juridiskām), individualizējot tās un paužot to neatkarību. Šī veida personiskās attiecības civiltiesības regulē tikai likumā tieši paredzētos gadījumos. Piemēram: Civillikuma noteikums: “Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.” (2352.1 pants)



Pabeidziet shematisko attēlu, ierakstot trūkstošos vārdus! CIVILTIESĪBU PRIEKŠMETS (Sabiedrisko attiecību kopums, ko regulē civiltiesību normas) mantiskās attiecības

personiskās ………….. attiecības

……… attiecības ……….. attiecības

attiecības, kas saistītas ar………...

attiecības, kas nav saistītas ar ...............

1.4. CIVILTIESISKĀS REGULĒŠANAS METODE Ne visas mantiskās attiecības, kas ir saistītas ar tirgus ekonomikas attiecībām sabiedrībā, ir civiltiesību regulēšanas priekšmets. Tāpēc, formulējot civiltiesību jēdzienu, nepieciešams noskaidrot ne tikai civiltiesību regulētās attiecības, kam, protams, ir noteicošā nozīme, bet arī tiesiskās regulēšanas metodi.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Civiltiesiskās regulēšanas metode ir tie tiesiskie paņēmieni un veidi, kurus valsts lieto mantisko un personisko nemantisko attiecību regulēšanai. Vēbers J. Padomju civiltiesības. Vispārīgā daļa. Īpašuma tiesības. Rīga, 1979, 9.-11. lpp.

Civiltiesiskās attiecības tiek regulētas, ievērojot to dalībnieku tiesiski vienlīdzīgo stāvokli.

Civiltiesību regulēšanas metodei ir raksturīgas šādas būtiskas pazīmes: 1. civiltiesiskās attiecības dalībnieku tiesiski vienlīdzīgais stāvoklis. Atšķirībā no administratīvajām, finanšu un citām tiesiskajām attiecībām, kurās ir vairāk vai mazāk izteikta viena tiesiskās attiecības dalībnieka pakļautība otram, civiltiesisko attiecību dalībnieki ir savstarpēji vienlīdzīgi gan radot civilās tiesības un pienākumus, gan arī tos realizējot. Tādējādi civiltiesiskajās attiecībās viens dalībnieks nevar vienpusēji diktēt savu gribu otram, un tāpēc civiltiesiskās attiecības izveidojas, tiek grozītas un izbeigtas dalībnieku vienošanās rezultātā. Taču civiltiesiskās attiecības, dalībnieku vienlīdzīgais stāvoklis nenozīmē, ka vienādas ir dalībnieku konkrētās subjektīvās tiesības un pienākumi, tie katram dalībniekam var būt atšķirīgi pēc apjoma un satura. Arī civiltiesiskajās attiecībās vienam var būt tikai tiesības, bet otram pienākumi (tie tomēr parasti ir radušies brīvprātīgas vienošanās rezultātā).

Svarīgākais civilo tiesību un pienākumu rašanās pamats ir līgums.

2. civiltiesisko attiecību dalībniekiem ir samērā plaša rīcības brīvība likumā noteiktos ietvaros izvēlēties savas uzvedības veidu un noteikt tās saturu. Tāda iespēja pastāv tāpēc, ka svarīgākais civilo tiesību un pienākumu rašanās pamats ir līgums (vienošanās).



Uzrakstiet piecus Jums zināmus civiltiesiskus līgumus, ar kuriem līdzēji var nodibināt savstarpējas tiesiskās attiecības! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 3. civiltiesiskās regulēšanas metodei ir raksturīga īpaša civiltiesisko strīdu izšķiršana un civilo tiesību aizstāvēšanas kārtība. Civilās tiesības parasti aizstāv tiesa vai šķīrējtiesa pēc tā tiesiskās attiecības dalībnieka prasības, kura tiesības ir aizskartas. Tikai likumā norādītos gadījumos strīdus izšķir un tiesības aizstāv citādā kārtībā. Galvenais paņēmiens aizskarto tiesību aizstāvēšanā ir tā stāvokļa atjaunošana, kāds bija līdz tiesību aizskārumam, tas ir, aizskarto subjektīvo tiesību atjaunošana. Tikai tad, kad tas nav iespējams, tiesības tiek aizstāvētas, atlīdzinot zaudējumus vai arī ar citiem likumā paredzētiem paņēmieniem. Tādējādi arī civilo tiesību aizstāvēšanas kārtību un paņēmienus nosaka to sabiedrisko attiecību būtība, kuras regulē ar civiltiesību normām tirgus ekonomikas apstākļos.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

1.5. CIVILTIESĪBU SAISTĪBA AR CITĀM TIESĪBU NOZARĒM Ne visas mantiskās attiecības, kas rodas un pastāv sabiedrībā, regulē civiltiesības. Tām mantiskajām attiecībām, kas dibinātas uz vienas puses administratīvo pakļautību otrai pusei (piemēram, valsts institūciju attiecības ar fiziskām, juridiskām personām, nodokļu attiecības), civiltiesību normas nepiemēro. Civiltiesību saikni ar citām tiesību nozarēm un to norobežošanu var veikt, ievērojot pazīmes, kas raksturo civiltiesību regulēšanas priekšmetu un metodes (skat. 1.2. un 1.3. apakšnodaļu). Privāto tiesību nozarei – civiltiesībām – ir cieša saikne ar publisko tiesību nozarēm (konstitucionālajām, administratīvajām, krimināltiesībām, civilprocesa tiesībām).

Civiltiesībām ir cieša saikne ar publisko tiesību nozarēm.

Vispirms jāatzīmē konstitucionālās tiesības – tiesību nozare, kas regulē valsts uzbūves un darbības vispārīgos principus; tas ir normu kopums, kas nosaka valsts augstāko varas un pārvaldes institūciju veidošanu, uzbūvi un darbības principus, to kompetenci, cilvēka pamattiesības. Piemēram: Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika (1. pants); valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem (89. pants); ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu (105. pants). Civiltiesiskās normas konkretizē konstitucionālās tiesības un brīvības civiltiesiskās apgrozības sfērā, reglamentē, piemēram, tiesību uz īpašumu īstenošanu. Piemēram: Civillikuma 927. pants noteic: ”Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.” Civiltiesības ir materiālās tiesības, bet civilprocesa tiesību normas nosaka procesuālo kārtību, kādā realizējama civiltiesību kā materiālo tiesību aizsardzība. Civilprocesa likums 1. panta 1. daļā noteic, ka katrai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Civilprocesuālās tiesības (tāpat arī citas procesuālās tiesības – kriminālprocesa, administratīvā procesa, Satversmes tiesas procesa tiesības) ir publiskās tiesības, jo valstij ir jānodrošina civiltiesību materiālajās normās indivīdiem paredzētās subjektīvās tiesības, lai nepieciešamības gadījumā tās varētu tikt īstenotas ar valsts piespiedu līdzekļiem.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

No Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu izriet arī tiesības brīvi ar to rīkoties, piemēram, slēdzot civiltiesiskus līgumus. Šis civiltiesiskās brīvības princips tiktu ierobežots, ja līdzējiem nebūtu iespējams vienoties par sev pieņemamu līguma saturu, tostarp paredzot strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā nolūkā izmantot šāda risinājuma priekšrocības. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 ”Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” secinājumu daļas 8.1. tēze. https://likumi.lv/doc.php?id=99658



Kāda, Jūsuprāt, ir galvenā atšķirība civiltiesībām no civilprocesa tiesībām? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Nereti mantiskās attiecības tiek regulētas ar administratīvo tiesību normām, taču tām ir organizatorisks raksturs, un viens no šo attiecību dalībniekiem vienmēr ir valsts pārvaldes institūcija (tiesību subjekts), kas realizē pārvaldes funkcijas attiecībā uz sev pakļautām personām (tiesību objekti). Atšķirīgi no administratīvajām civiltiesības regulē mantiskās attiecības tirgus ekonomikas attiecībās, un to dalībnieki ir tiesiski vienlīdzīgā stāvoklī, ar mantisko patstāvību un gribas autonomiju.

Civiltiesību norobežošanu no citām tiesību nozarēm var veikt ievērojot pazīmes, kas raksturo civiltiesību regulēšanas priekšmetu un metodes.

Civiltiesisko attiecību aizsardzībā būtiska loma ir arī krimināltiesībām. Krimināllikums paredz atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem tautsaimniecībā, īpašuma apdraudējumu, citiem nodarījumiem, nosakot attiecīga kriminālsoda piemērošanu. Civiltiesībās to aizstāvēšanā galvenais ir nevis sankciju piemērošana, bet tā stāvokļa atjaunošana, kāds cietušajam bija līdz tiesību aizskārumam. Taču sabiedriskās attiecības, ievērojot to daudzveidību, regulē arī kompleksi normatīvie akti, kuros ir gan administratīvo, gan civiltiesību, kā arī citu tiesību nozaru normas. Nacionālās jūras tiesības ir tas tiesību normu kopums, kas regulē valsts jurisdikcijā esošo jūras ūdeņu tiesisko režīmu. Tās ir publisko tiesību normas, kas regulē valsts kontroli (sanitāro, imigrācijas, muitas, jūras resursu ieguves) tās jurisdikcijā esošajos ūdeņos. Tās ir ne tikai konstitucionālo un administratīvo tiesību normas, bet arī krimināltiesību normas, kas paredz atbildību par šo normu pārkāpumiem, citu tiesību nozaru normas. Piemēram: Jūras kodeksā noteikts, ka tas regulē administratīvās un privāttiesiskās attiecības, kas rodas starp tiesību subjektiem ar jūrlietām saistīto tiesisko attiecību jomā (1. pants), bet jūrnieka darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums un citi darba tiesiskās attiecības reglamentējoši normatīvi akti, ja šajā kodeksā nav noteikts citādi (286. pants). Jūras kodekss. Latvijas Republikas likums (pieņemts 2003. gada 29. maijā, spēkā stājies 2003. gada 1. augustā). Latvijas Vēstnesis, Nr. 91, 18.06.2003.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

Kā uzsver profesors A. Baikovs, sarežģītāk ir norobežot civiltiesības no citām privāto tiesību nozarēm. Tas saistīts ar to, ka tās ģenētiski un vēsturiski ir saistītas ar civiltiesībām un ir radušās no tām. Baikovs A. Civiltiesību vispārīgā daļa (krievu val.). Rīga, 2006, 38.-39. lpp.

Darba attiecību tiesiskajā regulējumā vēsturiski ir bijis garš attīstības ceļš – no atsevišķiem līgumiem par darbu senajā Romā līdz mūsdienu izpratnei par darba tiesībām kā tiesību nozari. Patstāvīgs darba līgums romiešu tiesībās nebija izveidojies, jo visus darbus veica vergi, ar kuriem līgumus neslēdza (vergs bija lieta). Atsevišķos gadījumos ar brīvajiem nabadzīgajiem cilvēkiem darba attiecības kārtoja uz īres (nomas) līguma pamata: strādnieks jeb darba ņēmējs (lat. locator) izīrēja saimniekam jeb darba devējam (lat. conductor) savu darbu uz noteiktu laiku par noteiktu samaksu (cenu). Birziņa L. Romiešu tiesības. Rīga, 1997,76. lpp.

Latvijā spēkā esošais Darba likums – kodificēts darba tiesību normatīvais akts, kas gandrīz pilnīgi noregulē darbinieka un darba devēja attiecības, - arī satur norādi, ka darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ja Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi (28. pants 3. daļa). Likums uzsver darba tiesību saistību ar civiltiesībām, piemēram, arī jautājumā par darbinieka civiltiesisko atbildību, nosakot kopparādnieku solidāro atbildību par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem (86.-88. pants).

Civiltiesības – privāto tiesību nozare. Civiltiesību norobežošanā no citām privāto tiesību nozarēm jāievēro, ka tās vēsturiski ir saistītas ar civiltiesībām un ir radušās no tām.

Taču joprojām arī Civillikuma 15. nodaļas „Prasījumi no darba attiecībām” normas regulē vairākus civiltiesiskus līgumus (darba, graudniecības, uzņēmuma, pārvadājuma), kuriem ir viens tiesisks mērķis – zināma darba veikšana par noteiktu atlīdzību. Arī Civillikums norobežo sabiedrisko attiecību regulējumu: “Ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, bet kāds noteikts darba rezultāts, tad līgums par to nav uzskatāms par darba līgumu, bet par uzņēmumu.” Civillikuma 2179. pants arī paskaidro, ka šīs apakšnodaļas noteikumi attiecas uz visiem darba līgumiem tikai tiktāl, ciktāl Darba likumā un citos likumos, kuros reglamentētas darba attiecības, nav noteikts citādi. Tātad Civillikums darba tiesībās piemērojams kā vispārējs tiesību avots, bet Darba likums – kā speciālās tiesību normas.

Paskaidrojiet, kura likuma normas jāpiemēro līgumam par darbu, ja darba mērķis nav strādāšana vispār darba devēja vadībā, bet ir nolīgts izgatavot, piemēram, galdu no pasūtītāja piegādāta materiāla! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................



CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Civiltiesību un darba tiesību norobežošanu apgrūtina arī tirgus ekonomikā izplatītais uzskats par darbaspēku kā preci, ko darba attiecībās vērtē kā objektu. Šis apstāklis ir pamats plašam sociālo tiesību (tātad publisko tiesību) un civiltiesisko elementu lietojumam darba attiecību regulējumā. Lai gan darba tiesības tiek atzītas par patstāvīgu tiesību nozari, zinātniskajā literatūrā tiek izteikti arī viedokļi par to, ka darbs jāregulē ar civiltiesību normām un ka darba tiesības ir viena no civiltiesību daļām. Tā 2007. gadā iznākušajā K. Baloža grāmatā “Ievads civiltiesībās” darba tiesības (līdz ar komerctiesībām, intelektuālā īpašuma tiesībām, patērētāju aizsardzības tiesībām) pieskaitītas pie civiltiesību sastāvdaļām kā speciālo civiltiesību viena no svarīgākajām apakšnozarēm. Tomēr arī šis autors atzīst, ka civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības.

Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm, kas darbojas vienotā tiesību sistēmā Latvijā, un to norobežošana no citām tiesību nozarēm veicama pēc sabiedriskajām attiecībām, ko tās regulē.

1.6. CIVILTIESĪBU SISTĒMA Civiltiesībām kā tiesību nozarei ir sava sistēma, ko objektīvi noteic to sabiedrisko attiecību daudzveidība, ko regulē civiltiesību normas. Tiesību normu sistematizācijai atsevišķas tiesību nozares ietvaros ir svarīga nozīme kā no likumdošanas, tā arī no tiesību normu piemērošanas viedokļa, it sevišķi civiltiesībās ar plašo tiesību avotu loku.

Latvijā civiltiesību pamats ir Civillikums – pieņemts 1937. gada 28. janvārī, spēkā stājies 1938. gada 1. janvārī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī Civillikuma darbība (1992-1993) (Sk. Par Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumu. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr. 4/5, 30.01.1992.). Latvijas 1937. gada Civillikums ir kodifikācijas (sistematizētas apkopošanas) akts ar noteiktu sistēmu. Pēc ievada (25 panti) seko četras daļas (ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības, saistību tiesības), katra no tām ar nodaļām un apakšnodaļām – tas viss kopā veido Civillikuma sistēmu, kas gan nav gluži tas pats, kas civiltiesību sistēma (pēdējo tomēr Civillikums nozīmē kaut vai daļu līmenī). Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga, 1997, 27. lpp.

Šīs Civillikuma sistēmas pamatā ir pēc romiešu tiesību parauga 19. gadsimtā daudzās Eiropas valstīs izveidotā t.s. pandektu sistēma (pandekta – Justiniāna kodeksa nodaļa). Pandektu sistēmā civiltiesību normas iedalītas piecās daļās:  Vispārējā daļa;  Lietu tiesības;  Saistību tiesības;  Ģimenes tiesības;  Mantojuma tiesības. 30

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

Latvijas Civillikumā ir pārņemta pandektu sistēma (ar atkāpi no daļu secības). Civillikuma sistēma ārēji atdarina romiešu tiesību sistēmu, turklāt tās senākajā, t.s. institūciju (seno romiešu tiesību mācību grāmata, ko sarakstījis Gajs (Gaius) 2. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas) interpretācijā. Līdzīga struktūra ir Francijas Civilkodeksam (Code Civil). Jaunākā romiešu tiesību interpretācija ir t.s. pandektu sistēma, kas radusies Vācijā (tai atbilst Vācijas Civillikums – BGB). Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 10. lpp.

Atšķirībā no pandektu sistēmas Latvijas Civillikumā nav vispārīgās daļas – normu sakopojuma, kam būtu nozīme visās pārējās daļās. Civillikumam gan ir neliels ievads (tas ir šaurāks nekā pandektu sistēmas vispārējā daļa), un tas satur visām daļām nozīmīgus noteikumus, tomēr to nevar uzskatīt par vispārīgo daļu. Čakste K. Civiltiesības. Rīga, 1940, 7.-8. lpp.

Civiltiesību sistēmas vispārīgo daļu veido civiltiesību normas, kas attiecas uz visām civiltiesiskajām attiecībām (piemēram, fiziskas un juridiskas personas jēdziens, tiesībspēja un rīcībspēja u.c.), un normas, kas veido atsevišķus tiesību institūtus (piemēram, prasības noilgums, pārstāvība u.c.).

Civillikuma 6. pants noteic, ka saistību tiesību vispārējie noteikumi attiecīgi piemērojami arī ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām. Civillikuma saistību tiesību daļā definētie tādi jēdzieni kā, piemēram, tiesisks darījums, gribas izteikums, neatļauta darbība u.c., ir nozīmīgi jebkurai civiltiesiskai attiecībai un nebūtu loģiski, ja to regulējums būtu jāatkārto ģimenes, mantojuma un lietu tiesību daļās.

Civiltiesību normu grupu, kas regulē noteiktas viena veida sabiedriskās attiecības, sauc par civiltiesību institūtu.

Piemēram: Līguma jēdziens ir definēts Civillikuma saistību tiesību daļas 1511. pantā un ir kopīgs kā Civillikumā ietvertajām, tā arī speciālajos likumos regulētajām attiecībām. Līgumi rod lietojumu arī lietu, mantojuma, ģimenes tiesībās. Bet tāds civiltiesisks līgums kā, piemēram, būvniecības līgums, ir gandrīz pilnībā regulēts ārpus Civillikuma. Uz visiem līgumiem attiecas civiltiesību vispārējie noteikumi, ciktāl Civillikumā vai citos likumos ietvertajās speciālajās normās nav noteikts citādi. Civiltiesību vispārīgie noteikumi ļauj izmantot šīs normas tādu attiecību regulēšanai, kas civilajā likumdošanā tieši nav paredzētas, un novērš vienu un to pašu normu atkārtošanos dažādos institūtos. Visus pārējos civiltiesību institūtus, kas regulē atsevišķus noteiktus mantisko vai nemantisko attiecību veidus, civiltiesību sistēmā varētu attiecināt uz sevišķo daļu, lai gan šādu apzīmējumu privāto tiesību normatīvie tiesību akti nelieto (atšķirībā, piemēram, no Krimināllikuma).

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

2. CIVILTIESĪBU AVOTI 2.1. IESKATS CIVILTIESĪBU AVOTU VĒSTURĒ Tiesībzinātnieks Konstantīns Čakste civiltiesību vispārīgo daļu iesāk ar avotu apskatu, uzsverot, ka terminam tiesību avots var būt vairākas nozīmes. Ļoti bieži ar šo terminu apzīmē faktorus, kas rada tiesības, piemēram, likumdevēju vai tautas tiesisko apziņu. Ar terminu tiesību avots apzīmē arī tos rakstiskos pieminekļus, dokumentus, kas aplūko kādas tiesiskas normas pastāvēšanu noteiktā laikmetā. Piemēram:  Livonijas spogulis – viens no bruņinieku tiesību avotiem (14. gs. pirmā daļa), kas vēlāk ievērojami ietekmēja gan 19. gs., gan 20. gs. civiltiesību kodifikāciju Latvijā. (Skat. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 1. sēj., Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.16. gs. Prof. Meļķiša red. Autori Lazdiņš J., Blūzma V., Osipova S. Rīga, 1998, 348 lpp.);  Latgalē (tās poļu Inflantijas periodā) no 1677. gada ilgstoši kā galvenais likums civiltiesībās bija spēkā Lietuvas Statūts(i). (Skat. Lazdiņš J. Baltijas zemnieku privāttiesības (19. gs.). Baltijas latviešu zemnieku civiltiesiskais stāvoklis 19. gs. un zemes reforma. Biznesa augstskola Turība, 2000, 336 lpp.; Zeile P. Par Lietuvas statūtu Latgales kultūrvēstures kontekstā. Latvijas Vēstnesis, 14.01., 16.01., 21.03.2003., nr. 6., 8., 10.). Ieskatu par zemnieku tiesībām 18. gadsimtā varam gūt arī, piemēram, no Garlība Merķeļa 1796. gadā sarakstītā darba “Latvieši”.

Termins tiesību avots nozīmē arī tās formas, kurās atrodamas tiesiskās normas. Tiesību avoti ir tiesisko normu uztveršanas un atrašanas līdzekļi. Tieši šajā nozīmē arī vērtēsim civiltiesību avotus.

2.2. TIESĪBU AVOTU VEIDI Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme, un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupās atkarībā no tajos ietilpstošo tiesību priekšrakstu rakstura. Jelāgins J. Tiesību pamatavoti. Mūsdienu teorijas atziņas. Rakstu krājums prof. E. Meļķiša red. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 63. lpp.

Civiltiesību avoti ir:  normatīvie tiesību avoti ar vispārsaistošu raksturu (Eiropas Savienības, starptautiskie, Latvijas normatīvie akti);  tiesību palīgavoti, kuriem vispārsaistoša rakstura nav, bet kuriem ir liela nozīme tiesību normu izzināšanā un tālākveidošanā (vispārīgie tiesību principi, ieradumu tiesības, tiesību doktrīna, tiesu prakse, judikatūra). CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

2.3. NORMATĪVIE TIESĪBU AKTI Nozīmīgākie civiltiesību avoti ir likumi un citi ārējie normatīvie akti – tie ir gan Latvijas, gan Eiropas Savienības un starptautiskie tiesību akti. Latvijas normatīvie akti: 1. likumi – normatīvie akti, ko izdevis likumdevējs Latvijas Republikas Satversmē paredzētajā kārtībā.

Latvijā galvenā nozīme civiltiesisko attiecību reglamentācijā ir likumiem un citiem ārējiem normatīvajiem aktiem – nenoteiktam tiesību subjektu lokam saistoši (vispārsaistoši) normatīvie akti, ko savas kompetences ietvaros ir izdevusi tam pilnvarota valsts institūcija (tas ir, pozitīvās tiesības). Latvijas Republikas Civillikums – svarīgākais civiltiesību avots. Ar Civillikuma kā svarīgākā privāttiesību avota atjaunošanu ir „uzcelts tilts” no pirmspadomju laika neatkarīgās Latvijas privāttiesību sistēmas uz mūsdienu neatkarīgās Latvijas privāttiesību sistēmu, tādējādi turpinot agrāko Latvijas likumdošanu.

Latvijas Republikas Civillikums ir svarīgākais civiltiesību avots.

Vēbers J. Privāttiesību sistēmas atjaunošana Latvijas Republikā un tās tālāka attīstība. Vēbers J., Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga: LU, 1997, 33 lpp.

Prof., Dr. habil. iur. Jānis Vēbers – Latvijas Universitātes docētājs, vadītājs parlamentārajai darba grupai, kas nodarbojās ar 1937. gada Latvijas Civillikuma atjaunošanu. Civiltiesību avoti ir ne tikai vienotā sistēmā sakārtotas tiesību normas (kodeksi – Civillikums, Komerclikums), bet arī daudzi speciālie likumi, piemēram, Bāriņtiesu likums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likums u.c.

Civiltiesību jomas jautājumu noregulēšanā likumiem ir galvenā nozīme.

Likumiem ir galvenā nozīme civiltiesību jomas jautājumu noregulēšanā. Nosauciet likumu – civiltiesību avotu Latvijā – piemērus! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................



2. likumpakārtoti akti kā tiesību avoti. Saskaņā ar likumā noteiktu pilnvarojumu valdībai (citai institūcijai) var būt noteiktas tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus, un tie var būt civiltiesību avoti. Svarīgākie no tiem ir Ministru kabineta noteikumi (Ministru kabineta iekārtas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 82, 28.05.2008.) Piemēram: Ministru kabineta 2006. gada 1. augusta noteikumi Nr. 648 “Noteikumi par distances līgumu par finanšu pakalpojumu sniegšanu” izdoti saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10. panta otrajā daļā likumdevēja noteikto attiecīgo pilnvarojumu (Latvijas Vēstnesis, Nr. 215, 30.10.2014.). CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Valdības izdotie noteikumi līdzīgi likumiem tiek izsludināti vispārējai zināšanai, un tie ir vispārsaistoši civiltiesisko attiecību regulēšanā. Eiropas Savienības tiesību akti – Eiropas Savienības tiesības ir arī Latvijas tiesību sistēmas daļa, jo veicina visu tās dalībvalstu civiltiesību harmonizāciju, pārvarot dalībvalstu nacionālo tiesību dažādību.

! Regulas un direktīvas ir galvenais tiesiskais instruments civiltiesību unifikācijai un harmonizācijai Eiropas Savienībā.

Eiropas Savienības tiesību avoti ir:  primārie, piemēram, Līgums par Eiropas Savienības darbību (skat. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C 326, 26.10.2012.);  atvasinātie: - regulas – vispārsaistošs spēks, un tās ir tieši piemērojamas dalībvalstīs; - direktīvas – nav tiešā iedarbība, bet uzliek saistības dalībvalstīm saturiski pieskaņot nacionālās tiesības direktīvā noteikto mērķu sasniegšanai. Eiropas Savienības institūciju īpašā aktivitāte tādās civiltiesību jomās kā sabiedrību tiesības, patērētāju aizsardzības tiesības, intelektuālā īpašuma tiesības izskaidrojama ar to nozīmīgumu iekšējā tirgus sekmīgai funkcionēšanai. Patērētāju tiesību aizsardzības likums (Saeimā pieņemts 1999. gada 18. martā, pēc vairākkārtējiem grozījumiem) satur informatīvu atsauci, piemēram, uz Eiropas Savienības direktīvām Nr. 85/577/EEK, 87/102/EEK, 93/13/EEK, 94/47/EK, 97/7/EK, 98/27/EK, 99//44/EK, 2002/65/EK, kuru normas iekļautas likumā, tajā skaitā par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, par patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām u.c. Piemēram: Augstākās tiesas Senāts civillietā par netaisnīgiem līguma nosacījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē spriedumu pamatoja ar atsauci uz Latvijas likumiem un Eiropas Savienības direktīvu 87/102/EEK (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 04.11.2011. spriedums lietā Nr. SKA -230 (A42459507). Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department3/2011/230-ska-2011.doc)

Latvijai saistošie starptautisko tiesību akti ir pamats Latvijas civiltiesību pilnveidošanai.

Latvijai saistošie starptautisko tiesību akti – nozīmīgi arī civiltiesību jomā un ir pamats Latvijas civiltiesību pilnveidošanai. Latvijas Republikas likuma “Par tiesu varu” 18. pants noteic, ka “likumos un starpvalstu līgumos noteiktos gadījumos tiesa piemēro arī starptautisko tiesību normas vai citu valstu likumus”. Bet, “ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi” (likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pants, Latvijas Vēstnesis, Nr. 11, 26.01.1994.). Atšķirībā no Eiropas Savienības tiesībām, starptautisko tiesību galvenais mērķis privāttiesību jomā ir nevis maksimāla nacionālo valstu tiesību tuvināšana, bet gan minimāli nepieciešamā tiesiskuma radīšana sadarbībai tiesiskajās attiecībās starp dažādu valstu fiziskām un juridiskām personām.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

Starptautiskās tiesības ir nozīmīgas civiltiesiskās apgrozības jomās, kurām raksturīgs pārrobežu elements. Svarīga tendence ir tiesību unifikācijas projektu izstrāde. Nozīmīgs rezultāts šajā jomā ir Starptautisko tiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) 1994. gadā publicētie Starptautisko komerclīgumu principi. UNIDROIT – starptautiska organizācija, kopš 1926. gada darbojas civiltiesību unifikācijas jomā, Latvija ir viena no tās 63 dalībvalstīm. Latvija 1997. gadā ir pievienojusies UNIDROIT 1988. gada 28. maija konvencijām – par starptautisko finansiālo līzingu, par starptautisko faktoringu – abas konvencijas Latvijā spēkā no 1998. gada 1. marta (Latvijas Vēstnesis, Nr. 175, 08.07.1997.). Kopš 2011.gada 1.jūnija Latvijā ir spēkā UNIDROIT Konvencija par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām (Latvijas Vēstnesis, Nr. 4, 07.01.2011.).

Piemēram: Tiesību harmonizācijas un unifikācijas procesā, kas noris visā pasaulē, sevišķi dinamiska ir tiesību attīstība Eiropas Savienībā. Viena no svarīgākajām tendencēm Eiropā ir tiesību unifikācijas projektu izstrāde. Tā, piemēram, vairākas zinātnieku grupas izveidoja Eiropas līgumu tiesību principus (Principles of European Contract Law) un Eiropas līgumu kodeksu (European Civil Code). Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 20.-25. lpp.

Autoritatīvi, starptautiskā līmenī atzīti līgumtiesību principu apkopojumi ir pamats arī Latvijas civiltiesību pilnveidošanai.

2.4. VISPĀRĪGIE TIESĪBU PRINCIPI

Civillikuma modernizācijas projekti balstās uz Eiropas Savienībā un starptautiski atzītiem līgumtiesību principiem.

Lai gan kontinentālās Eiropas jeb romāņu-ģermāņu tiesību sistēmu valstīs par galveno tiesību avotu uzskatāmi likumdevēja vai valsts pārvaldes institūciju pieņemtie normatīvie akti (rakstītie tiesību avoti jeb pozitīvās tiesības), pie tiesību avotiem tiek nosaukti arī vispārīgie tiesību principi. Ar to tiek atzīts, ka tiesības tiek pakļautas taisnīguma prasībām konkrētā laikā. Iļjanova D. Vispārīgie tiesību principi kā tiesību avots. Latvijas Vēstnesis, Nr. 277./278, 1997.

Uz vispārīgo tiesību principu kā tiesību avotu piemērošanu norāda Civillikuma 5. pants: “Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.”

Izšķir vispārīgos tiesību principus, kuri:  iekļauti tiesību normās (tātad noteikti likumdošanas kārtībā);  nav formāli juridiski noteikti, bet gan izriet no normatīvajiem aktiem vai pat no visas tiesību sistēmas. Civiltiesībās pazīstami tādi vispārīgie tiesību principi kā:  privātautonomijas princips;

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža   



Latvijas tiesību sistēma satur pietiekamu juridisko argumentāciju, lai pieņemot juridiskus nolēmumus, atsauktos arī uz vispārīgiem tiesību principiem un likuma jēgu.

līgumu brīvības princips; labas ticības princips; publiskās ticamības princips.

Norādiet juridisko pamatojumu vispārīgo tiesību principu kā tiesību avota piemērošanai! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Vairumā gadījumu vispārīgie tiesību principi nav tieši ietverti normatīvajos aktos, bet gan izriet no tiem vai pat no visas tiesību sistēmas kopumā un nostiprinās kā tiesību avots tiesu prakses rezultātā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmo reizi vispārīgos tiesību principus izmantoja Satversmes tiesa, teikts pirmā sprieduma pamatojumā (sk. Satversmes tiesas pirmais sprieduma teksts. Atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rīga: [b.i.], 1998., 11. lpp.). Piemēram: Augstākās tiesas Senāts prasības lietā pret a/s “Autohofs” konstatēja, ka a/s “Autohofs” rīcībā ar ieķīlāto automašīnu nav ievērojusi Civillikuma 1. pantu, kurš paredz, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Civillikuma 1. panta mērķis ir veicināt godīgumu civiltiesiskajā apgrozībā, sekmēt, lai civiltiesisko attiecību dalībnieki rēķinātos viens ar otru, ņemtu vērā pretējās puses intereses. Spriedumā arī norādīts, ka šis pants nav nekāds patstāvīgs tiesību avots, bet ir tikai palīglīdzeklis likumu piemērošanā tur, kur tas izrādīsies par vajadzīgu, un nav domāts tiesiskās drošības satricināšanai. Pantā norādītais princips par labo ticību nebūt neizslēdz uzticību likumam, kā arī uzticību līgumā brīvi dotam vārdam, bet no likumu piemērošanas viedokļa var būt svarīgs korektīvs gadījumos, kad likuma formāla piemērošana novestu pie kļūmīgām situācijām no taisnības un vispārības interešu viedokļa. No sprieduma civillietā Nr. SKC-283. http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2007/skc-283-07.doc

2.5. IERADUMU TIESĪBAS Senos laikos sabiedrībā dominēja ieradumu tiesības ar nerakstītu normu ilggadīgu pastāvēšanu, romieši tās sauca par senču tiesībām.

Ieradumu jeb paražu tiesības noteic nevis likumdevējs rakstītu normu veidā, bet gan pati sabiedrība ilgstošas un pastāvīgas lietošanas rezultātā. Ieradumu tiesību nozīme kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai piederošo valstu civiltiesībās strauji samazinājās 19. gadsimtā, kad pieauga civiltiesību jomu reglamentējošo likumu skaits.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

Latvijas civiltiesībās šobrīd ieradumu tiesībām ir minimāla loma. Civillikuma 2. panta 2. daļa noteic: „Ieradumu tiesības nevar ne atcelt, ne grozīt likumu. Ieradumu tiesības piemērojamas likumā noteiktos gadījumos.” Latvijas likumos nav konkrētas norādes uz ieradumu tiesību piemērošanu, bet gan ir atsauce uz paražām (pastāv kādā konkrētā teritorijā vai noteiktā civiltiesiskās apgrozības sfērā), piemēram, Civillikuma 1652., 1759., 2186. pantā.

1. nodarbība

Ieradumu tiesības piemērojamas tikai likumā noteiktos gadījumos.

Izšķirot strīdu, tiesai vispirms jāapsver, vai puses ir vienojušās par to, pēc kādiem likumiem vai kādām darījumu paražām apspriežamas to savstarpējās attiecības, jo puses ir tiesīgas, piemēram, vienoties arī par ārvalsts likuma piemērošanu. Gadījumos, kad piemērojams ārvalsts likums, lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz ārvalsts likumu, iesniedz tiesai noteiktā kārtībā apliecinātu tā teksta tulkojumu valsts valodā (Civilprocesa likuma 654.pants).

2.6. TIESU PRAKSE, JUDIKATŪRA Tiesību palīgavots ir tiesu prakse. Izspriežot konkrētus civiltiesiskos strīdus, nerada tiesību normas. Tiesas nolēmumam konkrētajā lietā ir nozīme tikai attiecīgajā dzīves gadījumā. Taču juridiski pareizs spriedums ar tajā pausto analīzi un secinājumiem var būt paraugs turpmākiem spriedumiem. Pastāvīgas tiesu prakses rezultātā, tiesām taisot līdzīga satura nolēmumus līdzīgos dzīves gadījumos, veidojas judikatūra. Ar jēdzienu ‘judikatūra’ apzīmē spēkā stājušos, par labiem un pareiziem atzītu tiesu nolēmumu kopumu, kas ietver turpmāko nolēmumu pamatošanai izmantojamas abstrakta rakstura juridiskās atziņas.

Levits E. Atklājot rubriku “Aktuālās judikatūras apskats.” Likums un Tiesības, Nr. 1, 2005, 27. lpp.

Latvijas tiesas atsaucas uz tādiem tiesību palīgavotiem kā iepriekšējiem nolēmumiem līdzīgās lietās. Piemēram: Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 7. marta spriedums lietā Nr. SKA-59 Civillikuma un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma kā tiesību avota izvērtējumā ir atsaucies uz patērētāju kreditēšanas līgumu noteikumu analīzi Eiropas Savienības Tiesas spriedumos:  2002. gada 21. novembrī, lietā “Cofidis SA pret Jean-Louis Fredout”, C473/00;  2001. gada 13. decembrī, lietā “Georg Heininger and Helga Heininger pret Bayerische Hypo- und Vereinsbank AG”, C-481/99;  2000. gada 27. jūnijā, lietā “Oceano Grupo Editorial SA pret Rocio Murciano Quintero”, C-240/98. http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department3/2006/ska592006.pdf

2.7. TIESĪBU DOKTRĪNA Tiesību doktrīnu veido uz tiesu prakses analīzes pamata izstrādātas tiesību normu piemērošanas, juridiskās interpretācijas un argumentācijas teorijas,

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Doktrīna – mācība, zinātniska, filosofiska teorija, teorētisks vai politisks princips vai arī normatīva formula.

Biznesa vadības koledža

tiesību jēdzieni un vārdnīcas. Tiesību zinātnieki raksta komentārus likumiem, izstrādā mācību grāmatas un monogrāfijas. Lai gan Latvijas tiesās ievēro tiesību doktrīnas atziņas, atsauču uz tām tiesas nolēmumos ir maz. Ievērojama ir doktrīnu loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi. Piemēram: Augstākās tiesas Civillietu departaments spriedumā lietā Nr . SKC179/2014, izskatot E.L. kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 4.aprīļa spriedumu E.L. prasībā pret AS „Parex banka” par līguma noteikumu atzīšanu par netaisnīgiem un atbrīvošanu no saistību izpildes, cita starpā ir atsaucies uz Civilprocesa likuma komentāriem prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā, kā arī Levita E. Rakstu (“Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips”. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 9, 262.–263.lpp.). Spriedumā ir atsauces ne tikai uz Satversmes tiesas spriedumiem, bet arī uz avotu Latvijas Senāta spriedumi: Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi: Kārtējo sēžu spriedumi, 1930-1933 / sast. A. Šmite, A. Poriete; atb. red. L. Krūmiņa. - Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998. - [IV], 490 lpp. –Faksimilizdevums, 53.lpp. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 12.decembra spriedums lietā Nr. SKC-179/2014. http://at.gov.lv/files/files/skc-179-2014.doc

3. CIVILTIESĪBU NORMU PIEMĒROŠANA UN IZTULKOŠANA Civiltiesību norma satur informāciju par rīcības veidu un, paredzot atbildību, rada motivāciju cilvēka rīcībai. Taču tiesību norma pati par sevi stihiski nepārvēršas tiesiskā realitātē. Kā uzsver profesors E. Meļķisis, starp normu un realitāti atrodas jurists – tiesību normu piemērotājs, tiesību iedzīvinātājs. Vienīgi normas piemērotāja apzinātas, mērķtiecīgas un likumīgas darbības rezultātā tiesību norma kļūst par realitāti.

3.1. PIEMĒROŠANA

Ar jēdzienu ‘piemērošana’ apzīmē visas tās metodiskās, procesuālās darbības, kas ir saistītas ar juridiski nozīmīga lēmuma pieņemšanu individuālā gadījumā, pamatojoties uz spēkā esošo normatīvo regulējumu. Tieši šis lēmums – individuālais tiesību piemērošanas akts – rada tiesiskās sekas, tas ir, rada, groza vai atceļ regulējamo sabiedrisko attiecību. Meļķisis E. Juridiskās metodes mācības un tiesību normu piemērošanas metodoloģijas jēdziens un nozīme. Likums un Tiesības, Nr. 4, 2000, 118. lpp.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

Tiesību normas piemērošana ir nepieciešama, ja:  konkrēto civiltiesisko attiecību izvērtēšana, tiesību un pienākumu nodibināšana, grozīšana vai izbeigšana uz spēkā esošo normu pamata kā priekšnoteikumu prasa individualizējošus lēmumus;  tiesisko attiecību veidošana prasa speciālu institūciju līdzdalību;  personas (fiziskas, juridiskas) nespēj patstāvīgi atrisināt tiesiskus strīdus;  pastāv tiesību pārkāpumi un jānosaka atbildība.

1. nodarbība

Kad tiesnesis pieņem lēmumu, pamato spriedumu vai kad notārs vai uzņēmuma jurists sagatavo līgumu, paredzot iespējamos civiltiesiskos strīdus un to risinājumu, tās visas darbības ir tiesību piemērošana.

3.2. IZTULKOŠANA Mēs domājam, ka zinām, ko nozīmē vārds “mežs”. Taču tad, kad Meža likuma priekšrakstos runa ir par apsaimniekošanu, ekstrēmā gadījumā var rasties jautājums: kāds minimālais koku skaits ir nepieciešams, lai attiecīgo koku kopumu uzskatītu par mežu? Jau ikdienas likumu iztulkošanā tiesnesis atrodas uz nestabila pamata. Cipeliuss R. Par tiesisko apsvērumu racionālu strukturēšanu. Likums un Tiesības, Nr. 4, 2000.

Likuma teksts ir tā satura ārējais ietvars. Piemērojot likumu vai civiltiesību normas, ir jānoskaidro šo normu satura jēga (lat. ratio legis). Tiesību normas saturu un jēgu noskaidro ar iztulkošanas jeb interpretācijas palīdzību. Civiltiesību normu piemērošanas un iztulkošanas noteikumus nosaka Civillikuma Ievada panti (1.-25. pants). Civillikuma 2. panta 1. daļa noteic, ka likums piemērojams visos tiesību jautājumos, uz kuriem attiecas tā teksts vai iztulkojums. Civiltiesību normu iztulkošanā tiek lietotas Civillikuma 4. pantā noteiktās metodes: “Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa, un pēc analoģijas.”

Ratio legis – likuma mērķa, jēgas, sociālā pamatojuma apzīmējums, kas no senās Romas tiesībām saglabājies līdz mūsdienām.

Gramatiskā (filoloģiskā) iztulkošanas metode nepieciešama tiesību normas jēgas noskaidrošanai, ievērojot gramatikas un valodas lietošanas likumus. Sistēmiskajā iztulkošanā tiesību normas saturs tiek vērtēts pēc tās vietas tiesību sistēmā, kopsakarā ar citām likuma normām. Vēsturiskā iztulkošana palīdz tiesību normas satura noskaidrošanu, izvērtējot normas rašanās un attīstības vēsturiskos apstākļus. Teleoloģiskā iztulkošana nozīmē iztulkošanu saskaņā ar tiesību normas juridiskajiem vai sociālajiem mērķiem, kas izriet no pašas normas, normatīvā akta, vispārīgiem tiesību principiem vai pat ir secināmi no tiesiskās iekārtas kopumā. Meļķisis E. Iztulkošanas metodes. Juridiskās metodes pamati: 11 soļi tiesību piemērošanā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 124. lpp.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Piemērojot likuma normas konkrētai civiltiesiskai attiecībai, tiesai nākas izmantot visas iepriekš minētās tiesību normu iztulkošanas metodes.



Rezumējiet, kādas civiltiesību normu iztulkošanas metodes noteic Civillikuma 4. pants! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................



Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lietā Nr. SKC-413 spriedumā par kravai nodarīto zaudējumu atlīdzību pēc starptautiska autopārvadājuma līguma konstatēts, ka apelācijas instances tiesa, piemērojot un interpretējot tiesību normas, piemērojusi tikai gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, neņemot vērā pie tiesību normu tulkošanas vēsturisko metodi, piemērojot Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu. Vienlaikus apelācijas instances tiesa, tulkojot tiesību normas, nav ņēmusi vērā arī sistemātisko interpretācijas metodi, t.i., tiesību normas jēgas noskaidrošanu saistībā ar citām tiesību normām (spriedumā ir norāde uz 1993. gada 2. decembra likumu “Par Latvijas Republikas pievienošanos 1956. gada 19. maija Konvencijai par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) un šīs konvencijas 1978. gada 5. jūnija protokolu”, 1995. gada 23. augusta Autopārvadājumu likumu, 1971. gada 4. maija Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu). Augstākā tiesa uzskatīja, ka, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, arī teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma tiesību normas vērstas uz trešo personu ārpuslīgumiskā aizskāruma (delikta) novēršanu, taču SIA “Magnuss” un SIA ”L un Z” par kravas pārvadājumu nodibināja līgumattiecības. Līdz ar to spriedums ir atceļams, un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā (http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2007/cd230307_1.d oc). Nosauciet, kādas civiltiesību normu iztulkošanas metodes ir norādījusi Augstākā tiesa iepriekš minētajā spriedumā! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

3.3. CIVILTIESĪBU NORMU PIEMĒROŠANA PĒC ANALOĢIJAS Civillikuma 4. panta beigās ir norāde uz analoģiju kā likuma iztulkošanas paņēmienu. Vienlaikus to varētu vērtēt arī kā “likuma robu” aizpildīšanas metodi (tomēr respektējot likumdevēja tiesības), jo tiesību normas trūkums nevar būt par pamatu atteikumam civilo tiesību aizsargāšanai tiesā, jo tas būtu pretrunā ar Civilprocesa likuma 1. pantā noteiktajām personas tiesībām uz tiesas aizsardzību.

Tiesību normas trūkums nevar būt par pamatu atteikumam civilo tiesību aizsargāšanai tiesā. Civillietu izspriešanā tiek pieļauta analoģija.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5. panta piekto daļu civillietu izspriešanā paredzēta tiesību normu piemērošana pēc:  likuma analoģijas;  tiesību analoģijas. Likuma analoģija ir civiltiesību normas piemērošana tādai attiecībai, kas ir līdzīga tiesību normā regulētai attiecībai, bet tiesību normā nav paredzēta.

Likuma piemērošana pēc analoģijas ir iespējama, pastāvot šādiem priekšnoteikumiem: 1. ja mantiskā vai personiskā nemantiskā attiecība pēc sava rakstura un satura ir civiltiesiskās regulēšanas priekšmets; 2. ja nav tādas civiltiesību normas, kas tieši regulē šādu attiecību; 3. ja ir tāda norma, kas regulē līdzīgu attiecību. Vēbers J. Padomju civiltiesības. Vispārīgā daļa. Īpašuma tiesības. Rīga: Zvaigzne, 1979, 30. lpp.

Tiesību analoģija ir konkrēta tiesiska atgadījuma izlemšana, pamatojoties uz vispārīgiem tiesību un likumdošanas principiem.

Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 263. lpp.

Saskaņā ar Civillikuma 4., 5. pantu tiesību analoģija ir piemērojama tad, ja konkrētajai mantiskajai vai personiskajai nemantiskajai attiecībai, kas ir civiltiesiskās reglamentācijas priekšmets, nav iespējams piemērot tiesību normu, jo tādas vispār nav. Šādā gadījumā strīdīgā attiecība ir jāizšķir, ievērojot tiesību vispārīgos principus un jēgu. Piemēram: Civillikuma 2214. pants, regulējot uzņēmuma līgumu, apraksta tikai līgumu par lietas izgatavošanu no pasūtītāja materiāla. Bet kādas normas piemērojamas vairākiem citiem uzņēmuma līguma veidiem, to skaitā līgumam par lietas izgatavošanu no uzņēmēja materiāla, regulējums pamatojams uz likuma analoģiju, un jāpiemēro uzņēmuma līguma noteikumi ar pirkuma līguma elementiem. Tātad analoģijas piemērošana ir pieļaujama un atbilst Civillikuma mērķim (sakārtot līdzēju civiltiesiskās attiecības), jo likumā “robs” ir parādījies reālu sociālās dzīves pārmaiņu dēļ (1937. gadā likumdevējs nevarēja paredzēt, ka ekonomikas attīstības gaitā uzņēmuma līguma noteikumi jāpiemēro plašāk un prasa daudz detalizētāku regulējumu). CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Iztulkošanas metodoloģisko pamatu veiksmīgi ir formulējis profesors Vasilijs Sinaiskis: “Likumu iztulkošana vispār un civilo atsevišķi patiesībā nav nekas cits, kā šo likumu izmantošana pienācīgā viņu izpratnē. Tātad skaidrs, ka arī pati likuma iztulkošanas problēma izvēršas jautājumā par likuma izpratni, t.i., par viņu pienācīgu izpratni.” Sinaiskis V. Civillikuma iztulkošanas problēma. Jurists, Nr. 6, 1933, 166. lpp.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

KOPSAVILKUMS

1. nodarbība



Civiltiesības ir privātās tiesības un regulē tās sabiedrisko attiecību jomas, kurās valsts tieša regulējošā darbība ir ierobežota, jo šo tiesību raksturīgākā forma ir tiesiskās attiecības dalībnieku vienošanās uz vienlīdzības pamata. Civiltiesības ir tiesību nozare, kuras normas regulē mantiskās attiecības, ar tām saistītas personiskās nemantiskās attiecības un likumā noteiktos gadījumos arī citas personiskās nemantiskās attiecības. Civiltiesiskās regulēšanas metode ir tie tiesiskie paņēmieni un veidi, kurus valsts lieto mantisko un personisko nemantisko attiecību regulēšanai. Civiltiesiskās regulēšanas metodei raksturīga civiltiesiskās attiecības dalībnieku tiesiski vienlīdzīgā stāvokļa ievērošana, samērā plašā rīcības brīvība likumā noteiktos ietvaros izvēlēties rīcības veidu un saturu, ievērojot svarīgāko civilo tiesību un pienākumu rašanās pamatu – līgumu (vienošanos). Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm un darbojas vienotā tiesību sistēmā Latvijā. Kā privāto tiesību nozarei civiltiesībām ir cieša saikne kā ar publisko tiesību nozarēm (konstitucionālajām, administratīvajām, civilprocesa tiesībām, krimināltiesībām), tā arī ar citām privāto tiesību nozarēm (piemēram, darba tiesībām). Civilprocesa tiesības – publiskas tiesības, jo valsts ir noteikusi kārtību civiltiesību aizsardzības nodrošināšanai. Taču civiltiesībās to aizstāvēšanā galvenais ir nevis sankciju piemērošana, bet tā stāvokļa atjaunošana, kāds cietušajam bija līdz tiesību aizskārumam. Civiltiesībām kā tiesību nozarei ir sava sistēma, ko objektīvi noteic to sabiedrisko attiecību daudzveidība, ko regulē civiltiesību normas. Latvijā civiltiesību pamats ir 1937. gada Civillikums – kodifikācijas (sistematizētas apkopošanas) akts ar noteiktu sistēmu. Tajā ir ievads (25 panti) un četras daļas (ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības, saistību tiesības), katra no tām ar nodaļām un apakšnodaļām – tas viss kopā veido Civillikuma sistēmu, kas nav gluži tas pats, kas civiltiesību sistēma. Civillikuma ievads gan satur visām daļām nozīmīgus noteikumus, taču tajā ir arī norāde, ka saistību tiesību vispārējie noteikumi attiecīgi piemērojami arī ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām. Civiltiesību sistēmas vispārīgo daļu veido civiltiesību normas, kas attiecas uz visām civiltiesiskajām attiecībām un normas, kas veido atsevišķus tiesību institūtus. Civiltiesību vispārīgie noteikumi ļauj izmantot šīs normas tādu attiecību regulēšanai, kas tiesību normās tieši nav paredzētas, un novērš vienu un to pašu normu atkārtošanos dažādos institūtos. Latvijā galvenā nozīme civiltiesisko attiecību reglamentācijā ir likumiem un citiem normatīvajiem aktiem – nenoteiktam tiesību subjektu lokam saistoši normatīvie akti, ko savas kompetences ietvaros ir izdevusi tam pilnvarota valsts institūcija. Bet likumā noteiktos gadījumos svarīgi ir arī tiesību palīgavoti – vispārīgie tiesību principi, ieradumu tiesības, tiesību doktrīna, judikatūra. CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

Likums piemērojams visos tiesību jautājumos, uz kuriem attiecas tā teksts vai iztulkojums. Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa, un, beidzot, arī pēc analoģijas.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

VINGRINĀJUMI UN PAŠPĀRBAUDES JAUTĀJUMI



1. uzdevums Atrisiniet krustvārdu mīklu! 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24

1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11.

12. 13. 14. 15. 16.

Latvijā svarīgākais civiltiesību avots. Tiesību aizgūšana, pārņemšana jeb ………………….. G. Merķeļa darba nosaukums par latviešu zemnieku tiesībām 18. gs. Civillikuma daļa par līgumiem. Civillikuma abreviatūra. Spēkā esošās (rakstītās) jeb …………….. tiesības. Civillikuma daļa par īpašumu. Civiltiesību aizsardzības procesuālo normu krājums. Civillikuma daļa par bērnu un vecāku attiecībām. Sabiedrisko attiecību regulators pirms valsts izveides. Tiesību normu kopums, kas regulē mantiskās attiecības, kā arī ar mantiskajām attiecībām saistītās nemantiskās attiecības un likumā paredzētos gadījumos arī citas personiskās attiecības. Ar 1677. gadu poļu Inflantijā darbojies civiltiesību avots. Garants indivīda interešu nodrošināšanai sabiedrībā. Ar 1937. gada Civillikuma darbības atjaunošanu spēku zaudēja Latvijas PSR………….. Kādu tiesību principi ir pārņemti 1937. gada Civillikumā? Mācība, zinātniska teorija, galvenais teorētisks princips.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

17. Civiltiesību normas, kuras attiecas uz visām civiltiesiskajām attiecībām un kuras veido civiltiesību sistēmas …………………….. 18. Tādas tiesības, kas regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus. 19. Viens no civiltiesību avotiem ar jūrlietām saistītās attiecībās. 20. Civiltiesību normu grupa, kas regulē noteiktas viena veida sabiedriskās attiecības. 21. Viens no bruņinieku tiesību avotiem. 22. Tādas tiesības, kas ir neoficiālas, uz atsevišķu cilvēku attiecīgas. 23. Spēkā stājušos, par labiem un pareiziem atzītu tiesu nolēmumu kopums, kas ietver turpmāko nolēmumu pamatošanai izmantojamas abstrakta rakstura juridiskās atziņas. 24. Kurā mēnesī 1938. gadā stājās spēkā 1937. gadā pieņemtais Civillikums?

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība



UZDEVUMU ATBILDES 23. lpp. Termins ‘civiltiesības’ ir radies no romiešu tiesībām (ius civile), latīņu valodā civilis – ‘pilsonis’. 25. lpp. CIVILTIESĪBU PRIEKŠMETS (Sabiedrisko attiecību kopums, ko regulē civiltiesību normas)

mantiskās attiecības

personiskās nemantiskās attiecības

īpašuma attiecības saistību attiecības

attiecības, kas saistītas ar mantiskajām attiecībām

attiecības, kas nav saistītas ar mantiskajām attiecībām

26. lpp. Piemēram, pirkuma, aizdevuma, glabājuma, piegādes, nomas un īres līgumi. 28. lpp. Civiltiesības ir materiālās tiesības, bet civilprocesa tiesību normas nosaka procesuālo kārtību, kādā realizējama civiltiesību kā materiālo tiesību aizsardzība. 29. lpp. Civillikuma uzņēmuma līguma noteikumi (2212.-2229. pants). 33. lpp. Civillikums, Komerclikums, Jūras kodekss, Bāriņtiesu likums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likums. 36. lpp. Civillikuma 5. pants. 40. lpp. Gramatiskā (filoloģiskā), sistēmiskā, vēsturiskā, teleoloģiskā iztulkošana, kā arī pēc analoģijas. 40. lpp. Augstākās tiesas spriedumā ir norāde uz gramatisko (filoloģisko), vēsturisko, sistemātisko un teleoloģisko iztulkošanas metodi.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

45. lpp. 1. uzdevums R E C E P 3 L A 4 S 5 6 P O Z 7 8 C I V I L P R O 9 Ģ I M E N 10 P A R A Ž U T I E 11 C I V I L T I E S 12 L I E

1 C T A C I L C E S Ī T

C I V I L T I E S Ī B U

I J I S

13 C 15 D O 17

V I R K V

A V O T I

L I M R S

S L I Ī P

B R L I R 23 A N V

L A T V I J Ā

I S I O V U R

S K K E S N I Ā T D I Ī

14 16

18 19 C I

P J V 21 22

U Ū I L P

V I L L I A E Š I T Ī B U

Ī V Ā S E T U S A L T I E B A S A S V A S T K E N Ā

K U M S

T I E S Ī

B A S

T I E S Ī B A S I K U M S S Ī B A S

S T A T Ū T I

S O D E K S S Š U A R Ī G O D A Ļ U Ā O Ī J Ā K

S D B A S A

E K S S U I N S T I T Ū T S S S P O G U L I S T Ū R A

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

IETEICAMĀ LITERATŪRA UN AVOTI

1. nodarbība



Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 383 lpp. Birziņa L. Romiešu tiesības. Rīga, 1997. 111 lpp. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. Ārvalstu tiesību vēstures avoti. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2007. 352 lpp. 4. Briede J. Publiskās un privātās tiesības. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums prof. E. Meļķiša redakcijā. Rīga: TNA, 1999. 145 lpp. 5. Čakste K. Civiltiesības. Lekcijas. Raksti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 360 lpp. 6. Grigoleits H. K. Vienotie Eiropas tirdzniecības noteikumi kā kuriozs eksperiments. Jurista Vārds, Nr. 12, 26.03.2013. 7. Iļjanova D. Vispārīgie tiesību principi kā tiesību avots. Latvijas Vēstnesis, Nr. 277/27, 8.22.10.1997. 8. Jelāgins J. Tiesību pamatavoti. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999. 145 lpp. 9. Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2005. 400 lpp. 10. Lazdiņš J. Privāttiesību ģenēze un evolūcija Latvijā (X–XX gs.). Promocijai izvirzīto darbu kopsavilkums/Genesis and Evolution of Private Law in Latvia (10th–20th century). Summary of papers proposed for promotion. Rīga: Latvijas Universitāte, 2000. 50 lpp. 11. Meļķisis E. Kontinentālās Eiropas tiesību loks Rietumu tiesībzinātnieku skatījumā.Tiesību spogulis I. Zinātnisko rakstu krājums tiesību teorijā un vēsturē. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 1999. 94 lpp. 12. Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996. 246 lpp. 13. Šulmane D. Kur “ievietot” judikatūru – tiesību avotu iedalījuma dilemma. Jurista Vārds, Nr. 19, 10.05.2016. 14. Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006. 315 lpp. 15. Vēbers J. Padomju civiltiesības. Vispārīgā daļa. Īpašuma tiesības. Rīga: Zvaigzne, 1979. 253 lpp. 16. Vēbers J. Privāttiesību sistēmas atjaunošana Latvijas Republikā un tās tālākā attīstība. Vēbers J., Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga, 1997. 33 lpp. 17. Байков А. М. Общая часть гражданского права. Рига, 2006, 392 с. 1. 2. 3.

NORMATĪVIE AKTI 1. 2.

Civillikums. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014. 448 lpp. Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 326/330., 03.11.1998.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

TESTS

1. nodarbība



Atbilžu tabulā testa beigās ar aplīti apvelciet pareizās atbildes. Katram jautājumam iespējama VIENA pareiza atbilde. 1. Civiltiesības ir: A. morāles un paražu tiesību kopums; B. privāttiesību daļa; C. publisko tiesību nozare. 2. Privāto tiesību nozares ir: A. civilprocesa tiesības; B. civiltiesības (plašākā nozīmē); C. finanšu tiesības. 3. Civiltiesiskajai regulēšanas metodei raksturīga pazīme ir: A. civiltiesiskās attiecības dalībnieku tiesiski vienlīdzīgais stāvoklis; B. tiesiskās attiecības dalībnieka pakļautība otram, realizējot civilās tiesības un pienākumus; C. civiltiesiskās attiecības dalībniekiem ir vienādas konkrētās subjektīvās tiesības un pienākumi. 4. Privāto tiesību nozarei – civiltiesībām – ir saikne ar publisko tiesību nozarēm: A. darba tiesībām; B. starptautiskajām privātajām; C. civilprocesa tiesībām. 5. Latvijas 1937. gada Civillikumā ir: A. Ievads, kas satur visām CL daļām nozīmīgus noteikumus; B. Vispārīgā daļa – normu sakopojums, kam ir nozīme visās pārējās CL daļās; C. Vispārējā daļa, Lietu tiesības, Saistību tiesības, Ģimenes tiesības, Mantojuma tiesības. 6. Civiltiesību avoti ir: A. tiesu precedenti; B. tiesu prakses apkopojumi; C. normatīvie tiesību avoti ar vispārsaistošu raksturu. 7. Vispārīgie tiesību principi: A. ir iekļauti tiesību normās; B. nav tiesību avots; C. netiek lietoti tiesas spriedumu pamatojumā.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

8. Civiltiesību normu piemērošana ir: A. Civillikuma normu ievērošana visu fizisko, juridisko personu rīcībā; B. juridiska lēmuma pieņemšana individuālā gadījumā, pamatojoties uz spēkā esošo normatīvo regulējumu; C. tikai tiesnešu darbības joma. 9. Civiltiesību normu iztulkošanā: A. nav likumā noteiktu metožu; B. vienmēr jālieto visas Civillikumā nosauktās metodes; C. jānoskaidro šo normu satura jēga (lat. ratio legis). 10. Civiltiesību normu piemērošanā jāievēro, ka: A. civiltiesību normas trūkums nevar būt par pamatu atteikumam civilo tiesību aizstāvēšanai tiesā; B. civillietu izspriešanā netiek pieļauta analoģija; C. likuma analoģija un tiesību analoģija ir identiski jēdzieni.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

Biznesa vadības koledža

1. nodarbība

TESTS 1.

10.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA

1. nodarbība

Biznesa vadības koledža

TESTA ATBILDES

10.

CIVILTIESĪBAS. VISPĀRĪGĀ DAĻA