Avīze " Kvieklis" skolas jubilejā

KALNCIEMA VIDUSSKOLA

KVIEKLIS SKOLĒNU AVĪZE – HRONIKA

Skolas jubilejas izdevums 2019.gada 21. septembrī SATURS  Skolas vēstures lappuses  Tikšanās ar absolventiem un skolotājiem projektu nedēļā  Intervija ar skolotāju Vincentīni Skrupsku.Intervija ar skolotāju Lidu Dulbergu un direktori Ivitu Saldavu  Intervija ar skolotāju Mudīti un saimniecības pārzini Aldi Laumaņiem  Intervija ar skolotāju Gunitu Tolēnu  I.Āboliņas un Alvila Apsīša stāsts  Novēlējumi skolas jubilejā

Redkolēģija: r edaktor e un kor ektor e Dzintra Ķezbere, avīzes veidotāji Patrīcija Bērziņa, Gunārs Bērziņš, Reinis Ulps.

Noformējumā izmantoti skolēnu Markusa Ziemiņa, Fransisas Daigas Suškovas, Lindas Elīzas Rumpes un Mihaila Judina

Neaizmirsti ka šeit Tu ieguvi visu, lai būtu tas, kas esi! tagad!!!

Imanta Ziedoņa dzejolis, veltījums mūsu skolai

Skolas slavenākie absolventi Militārie darbinieki: Voldemārs Skaistlauks, Ansis Augusts Inka, Kārlis Skreija, Fēlikss Jaunzemis un Andrejs Pekka.

Horeogrāfi Osvalds Štrauss un Vilis Ozols.

Gleznotāji Raimonds Ginters, Rūta Šteinerte, Dace Sietiņa.

Aktieris Jānis Ķekars.

Etnogrāfs un etnologs Ziedonis Ligers.

Latviešu bibliogrāfijas klasiķis Augusts Ginters.

Grāmatizdevējs Ludis Neimanis.

Senebreju valodas speciāliste un jaunā Bībeles tulkojuma Vecās Derības tulkotāja Laila Čakare.

Jūrniecības darbinieki Voldemārs Šmulders, Ansis Poga, Ansis Egle, Ansis Jaunzemis, Imants Balodis.

Mūsu skolā strādājuši arī daudzi skolotāji –grāmatu autori un līdzautori - Ansis Jenševics, Raimonds Inne, Gaitis Grūtups, Irēna Freimane, Ginta Avotiņa, Austris Klupša, mākslinieki Gunārs Ezernieks un Silvija Meškone.

Projektu nedēļa - ceļā uz skolas jubileju Par godu skolas 180 gadu jubilejai šogad projektu nedēļā -18.-21. februārim - skolēni pētīja skolas vēsturi. Katra klase izzināja 5 izlaiduma gadustikās ar absolventiem un šo klašu audzinātājiem, meklēja materiālus skolas muzejā un pēc tam tos apkopoja kopīgā prezentācijā. Skola dažādās krāsās un noskaņās atspoguļojās arī skolēnu zīmējumos.

“Es novēlu gribu un spēku darboties, cieņu vienam pret otru, nepārvērsties par “lupatu lellēm” un būt labiem cilvēkiem! “Skolotāja V.Skrupska.

“Cik daudz gaismas Jūsu ceļā…

Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribat iemācīties, ko vēlaties darīt, kāda vieta, kur vēlaties nonākt, cilvēki, kurus gribat satikt!” 1960.gada absolvente, bioloģijas skolotāja Lida Dulberga.

“Atcerēties, ka mācības un izglītība ir galvenais, pēc kā vērtē cilvēka bagātību. Mācīties nekad nav par vēlu!”

1986.gada absolventu novēlējums.

“Lai mūsu skola – „Gaismas pils meža ielokā’’ izstaro gaismu un piepilda bērnu sirdis ar prieku un zināšanām! No sirds novēlu skolai augt un veidoties kā īstai Gaismas pilij.” 1962. gada absolventu novēlējums.

Videointervija ar Kalnciema vidusskolas skolotāju Vincentīnu Skrupsku, 1985.gada izlaiduma klases audzinātāju, 2019.gada 19.februarī. „Mana audzināmā klase bija ļoti laba. Klases dvēsele Guna Bērziņa iestājās Liepājas pedagoģiskajā institūtā un to beidza ar sarkano diplomu, meitene, kura atbildīgāka nekā es, audzinātāja.

Viņa strādā Valdemārpilī, ir visa Talsu apvidus orientēšanās un ekskursiju vadītāja, katru gadu aizveda arī mūsu skolas kādu klasi ekskursijā. Viņa joprojām ir klases dvēsele un organizē salidojumus.

Jānis Strautnieks, pasakains organizators, vienreizējs cilvēks, 20 gadus vadīja Gaujas Nacionālo parku, mēnesi pabija kursos Japānā, lielajos Amerikas parkos. Siguldā nodibināja 600 ha lauku saimniecību, bet sapņi sagruva kredītu dēļ un tagad ar ģimeni strādā Anglijā.

Kārkls – beidza ekonomistus, strādā Latgalē, atbild par upju spēkstacijām. Skolā bija kluss un teica: ”Tikai nelieciet man runāt!”

Eduards Eihenbaums – beidza LLU Meža fakultāti un strādā „Kurzemes mežos”.

Kad puiši atgriezās no armijas, stāstīja, ka no skolas laikiem vakaros atcerējušies klases vakarus, kurā mēs spēlējām dažādas spēles: ar spilveniem un pārsēšanos.

Labi mācījās arī Staņēviča Sandra un Inese Krastiņa. Ļoti daudz braucām ekskursijās; bijām Ļeņingradā, Maskavā. Kad no Rojas uz mūsu skolu atnāca strādāt skolotājs Aldis Strautiņš, viņš kopā ar skolniekiem izbraukāja Karpatus, Krimu, Kaukāzu, Altaju, redzēja Kamčatku, vulkānus un siltos geizerus. Nožēloju, ka nebraucu viņiem līdzi, jo negribēju viņiem būt par nastu.

Skolā tajos gados kā obligātā stunda 10.-12. klasei bija automācība, kuras beigās lika valsts eksāmenu un ieguva tiesības.

Skolā vizuālo mākslu mācīja Eizenbergs un Čakstiņš, darbojās mezglotāja Manga, aktīvi darbojās keramikas, aušanas un mezglošanas pulciņi.

Visi skolēni, kas arī nebija teicamnieki, bija lieliski cilvēki. Tā bija liela laime vadīt tādas klases, kur skolēni paši bija tik saprotoši un tādi paši bija viņu vecāki.

Intervija ar skolas 1960. gada absolventi, skolas bioloģijas skolotāju Lidu Dulbergu 1.Kādi bija Jūsu skolas gadi?

Uz Kalnciema vidusskolu atnācu no Krasta skolas 1953. gadā uz 5. klasi. Mācību laikā dzīvoju skolas internātā. Man ļoti patika skolā, man skola bija viss. Tajā varēju izpausties visās jomās: man patika dziedāt, dejot, vingrot. Skolā aktīvi darbojās fizkultūras skolotāja Zigrīda Skuja, sporta zālē bija līdzsvara baļķis, līdztekas, „buki”. Man ļoti patika vingrot uz līdztekām, dejoju skolas deju kolektīvā, dziedāju korī un ansamblī. Skolas gadus vienmēr atceros kā ļoti skaistu laiku.

2. Kādas atmiņas raisa skolotājas darba gadi Kalnciema vidusskolā?

Man ir 2 profesijas – mediķe un skolotāja.15 gadus nostrādāju medicīnā, bet no 1983. gada strādāju šajā skolā par bioloģijas skolotāju. Biju prasīga skolotāja, skolēni pat uzskatīja par ļoti stingru skolotāju. Esmu bijusi audzinātāja un dzīvē izvadījusi 3 vidusskolas klases un vienu 9. klasi. Starp absolventu klasēm bija ļoti liela starpība aktivitātes ziņā , ļoti aktīvi bija 1990. gada absolventi, gāja pārgājienos un piedalījās visos pasākumos. No manu audzināmo klašu skolēniem daudzi ir izvēlējušies pedagoga profesiju: Gunita Tolēna strādā mūsu skolā par angļu valodas skolotāju un direktora vietnieci mācību darbā, pedagoģiskā darbā strādā Ilze Vītiņa, Laura Steķe, Ilona Mellupa.

Es uzskatu, ka pedagoga darbs ir misija un visa mana dzīve, tādēļ ļoti pārdzīvoju, kad darba gaitas nācās partraukt.

Skolas 1983. gada absolventes, direktores Ivitas Saldavas (Dulbergas) atmiņu stāsts Esmu lepna, ka mācījos Kalnciema vidusskolā, jo šeit es veidojos par tādu cilvēku, kāda esmu tagad! Skolā par skolotājiem strādāja arī mani vecāki Lida Dulberga un Imants Dulbergs.

Skolā mācījos labi un 11.klasi pabeidzu ar vidējo atzīmi 4.8 (5 ballu skalā). Pateicoties tam, Latvijas Universitātē tiku bez iestājpārbaudījumiem. Grūtāk man padevās priekšmeti, kuros bija jāatceras daudz informācijas, piemēram, vēsturē gada skaitļi. Taču jutos „zirgā”, kad vajadzēja izdomāt kādu stratēģiju, loģisku ceļu uz risinājumu. Tas man no tēva, jo viņš bija šahists. ,

Kāda bija medaļas otra puse? Skolā biju aktīva meitene, neviens pasākums neiztika bez manas klātbūtnes. Dziedāju, dejoju gan tautas dejas, gan modernās dejas, piedalījos mākslas vingrošanā, spēlēju volejbolu, jo viss tas bija iekļauts mācību procesā. Izdomāju arī visādas nerātnas darbības. Bijām 10.klases skolnieces, kad izdomājām militārās apmācības plakātos piezīmēt ūsas un citus stila, aksesuāru elementus. Šodien saprotu, ka rīcība bija muļķīga, jo problēmu atrisināt nepalīdzēja. Tas bija kā mūsu protests, jo runāt un apspriest pastāvošo varu nedrīkstēja. Skolēni, mācieties no manām kļūdām, ja kas „sāp”, nāciet un stāstiet.

Skolas laikā biju diezgan bikla, atceros, kā kāds puisis gribēja mani noskūpstīt un es no pārbīļa paslēpos skapī. Alkoholu pirmo reizi pagaršoju 11.klases izlaidumā, kopā ar klasi izdzērām vienu šampanieša pudeli. Cigareti pamēģināju ātrāk, jo tēvs mani bija paņēmis līdzi ekskursijā ar divus gadus vecākiem skolēniem, un pie Ērgļu klintīm, šķūnī, tas notika.

Vajadzēja turēt līdzi lielajiem un pierādīt, ka neesmu nekāda sīkā.

Mana mīļākā skolotāja skolā bija Lūcija Pintere. Viņa man bija kā otrā mamma, jo mācīja ne tikai mūziku, bet arī, kas ir Ziemassvētki un kādas dziesmas jādzied šajos svētkos. Toreiz svinēja tikai Jauno gadu, un mēs pat nezinājām neko par šiem svētkiem. Tas arī bija aizliegtais auglis. Skolotāja mani nostādīja kora priekšā un lika dziedāt solo. „Vai ko jaunu gribat zināt?” es dziedāju. Un koris man atbildēja: „Saki vien, mēs klausāmies labprāt.”

Lai arī jaunībā domāju kļūt par dziedātāju, taču savu karjeru ar balss pilnveidošanu neesmu saistījusi. Tomēr šis fakts ļauj saskatīt paralēles tam, ko daru pašlaik – mans koris ir Kalnciema vidusskolas darbinieki, un mēs arvien ieviešam jaunas lietas skolas dzīvē.

Stāsta skolas 1977.gada absolventi: skolas saimniecības pārzinis Aldis Laumanis un matemātikas skolotāja, eksdirektore Mudīte Laumane Aldis kā skolēns- Pamatskolā mācījos Valgundes astoņgadīgajā skolā, bet Kalnciema vidusskolā sāku mācīties 9.klasē. Bija lielas klases, pat paralēlklases. Skolā nebija tik daudz dažādu pulciņu kā tagad, bet man patika orientēšanās nodarbības un militārā apmācība, piedalījos kara spēlēs „Kāvi”.

Aldis skolas saimniecības pārziņa gaitās- Kopš 1998.gada 26.oktobr a sāku strādāt skolā par saimniecības pārzini. Darbs man ļoti patīk, un es to strādāju no sirds. Šī ir mana skola, te es mācījos, te strādā mana sieva Mudīte, mācījušies mani bērni un mācās mazbērni. Ir sajūta, ka visus darbus šeit daru sev. Nostrādātajos 20 gados daudz ir padarīts skolas labiekārtošanā, bet vislielāko gandarījumu deva skolas renovācijas darbu 1. kārta 2014.gadā.Skola vēl tik apjomīgus renovācijas darbus nebija pieredzējusi, visas iekštelpas kļuva gaišākas un patīkamākas. Es biju laimīgs, ka piedzīvoju šīs pārvērtības, arī skolas pagalma izmaiņas 2015. gadā – jauno bruģi un apgaismojumu vakara stundās.

Mudīte- Mācoties pamatskolas pēdējā, toreiz 8. klasē, Valgundes astoņgadīgajā skolā, audzinātājs mūs aizveda uz Kalnciema vidusskolu, lai iepazīstinātu ar skolu. Tā mācības 9.klasē uzsāku Kalnciema vidusskolā.

Skolā mācījos labi, biju apzinīga, aktīva. Man patika latviešu valoda un literatūra, un es vēlējos kļūt par šī priekšmeta skolotāju, valodas skolotāju, tāpēc reizi mēnesī vairākas meitenes braucām uz Liepājas pedagoģijas institūtu uz nodarbībām. Pēc pirmās nodarbības nolēmu, ka man ļoti labi padodas arī matemātika, tāpēc kļūšu par matemātikas skolotāju. 1981. gadā sāku strādāt šajā skolā. Biju jauna un principāla. Audzinot savu pirmo klasi, teicu, ka ar viņiem izgāju “caur uguni un ūdeni” un šī klase mani norūdīja darbam skolā (tie bija ļoti jauki, atraktīvi bērni). Kad mana klase nonāca līdz 12. klasei, paralēli sāku audzināt arī 5. klasi (12. klasē tolaik bija tikai 6 skolēni). Mana lielā klase bija aizstāvji mazajiem, un mazie puišeļi pēc nedarbiem parasti glābās pie lielajiem zēniem.

1996. gadā, mainoties skolas direktorei, man piedāvāja mācību pārzines darbu. Sākumā ļoti negribēju, bet beigās nācās piekrist, un tā līdz 2009. gadam biju mācību pārzine. Mums bija ļoti laba sadarbība ar direktori Gintu Avotiņu, bija gan interesantas, gan jautras situācijas. 2009. gadā, veidojoties Jelgavas novadam, Ginta Avotiņa kļuva par IP vadītāju un man piedāvāja direktores vietu, no kuras kategoriski atteicos. Pagāja mēnesis, tuvojās septembris, skolas 170 gadu jubileja, skolotāju algas bija samazinātas, un augusta beigās piekritu kļūt par direktori. Tie bija 8 saspringti gadi – pārmaiņas Jelgavas novadā, skolas renovācija un apkārtnes labiekārtošana. Es neesmu gribējusi kļūt par vadītāju, bet sava apzinīguma dēļ kļuvu gan par direktores vietnieci, gan direktori. Tagad jūtos ļoti labi kā skolotāja. Amati man devuši iespēju satikt dažādus cilvēkus, piedalīties dažādās aktivitātēs, un tie ir bijuši interesanti un saspringti gadi manā dzīvē.

Intervija ar skolas absolventi, angļu valodas skolotāju un direktora vietnieci mācību darbā Gunitu Tolēnu Kādu Jūs atceraties mācību laiku šajā skolā?

Tas bija ļoti jauks laiks. Man patika skola, es biju ļoti aktīva skolniece, jo piedalījos dažādos pasākumos, braucu ekskursijās un piedalījos skolas pasākumu rīkošanā.

Mums bija ļoti stingri skolotāji. Mēs diezgan daudz mācījāmies. Bija klasē tādi, kas mazāk gribēja mācīties, bija tādi, kas vairāk gribēja. Es biju viena no centīgajām skolniecēm. Man bija vienlīdz labas atzīmes visos mācību priekšmetos. Protams, man arī bija tādi priekšmeti, kas vairāk patika. Man vienmēr ir patikušas valodas, man arī patika matemātika, zīmēšana, dziedāšana, ļoti daudz priekšmetu. Par mācībām es varu teikt, ka tie skolotāji, kas tiešām prasīja mācīties, bija tie, pie kuriem es tiešām iemācījos un to atceros līdz šai dienai. Piemēram, latviešu valodas likumus, jo man nav problēmas uzrakstīt kaut ko, jo es labi atceros to, ko man skolotāja mācīja.

Kādos pulciņos, klubos vai ārpusstundas nodarbības Jūs piedalījāties?

Es piedalījos tautas dejās, korī, dažādos pasākumos. Mums nebija tik daudz pulciņu skolā. Braucām uz dažādām ekskursijām ar klases biedriem. Tajos laikos bija pionieri, bija tādi pulciņi, kas bija nedaudz saistīti ar militāro, kā, piemēram, VAM mūsdienās. Tur bija šaušana, ierindas mācība, mācīja Morzes ābeci, pirmās palīdzības sniegšanu. Dobelē veselu nedēļu notika sacensības starp skolām tieši šajā jomā.

Kas Jums dod gandarījumu, strādājot Kalnciema vidusskolā?

Darbu Kalnciema vidusskolā es uzsāku pirms 27 gadiem.

Man patīk tas, ka skola visu laiku attīstās, ka ir ļoti daudz jaunu lietu. Man patīk tas, ka ja mēs kaut kur aizbraucam, mums ir iespēja salīdzināt un būt lepniem par to, ka mūsu skola ir skaistāka. Bet ,protams, man arī dod gandarījumu tas, ka mums skolā daudz kas notiek. Piemēram, projekti un pasākumi. Un, protams, skolēnu sasniegumi. Tas arī sniedz gandarījumu.

Kā ir mainījušies skolēni, salīdzinot ar Jūsu mācību laiku un mūsdienām? Īpaši nekā nav mainījušies. Vienīgi tas, ka varbūt skolēni mūsdienās ir atvērtāki nekā manā laikā. Mēs varbūt daudz ko neteicām, ko domājām. Mēs varbūt labāk izpratām, kas ir cieņa pret skolotāju, bet es neteiktu, ka visi skolēni mūsdienās ir tādi. Ir protams tie, kas saprot to vārdu “cienīt”. Protams, vienmēr ir bijuši labi un niķīgi skolēni. Varbūt vēl arī ir mainījušās intereses, jo daži skolēni mūsdienās neizrāda interesi par projektiem. Mūsu laikā mēs būtu cīnījušies par labām vietām , izmantojot dažādas iespējas.

Skolai šogad būs 180 gadi. Cik nozīmīgs šīs cipars ir Jums?

Es domāju, ka šis cipars ir diezgan nozīmīgs, jo es lielu savas dzīves daļu esmu pavadījusi šajā skolā, sākot no astoņu gadu vecuma. Es esmu daudzas savas vērtības ieguvusi šeit un cenšos arī nodot tās tālāk saviem skolēniem.

Jūsu novēlējumi pašreizējiem skolēniem un skolas absolventiem.

Man ir pavisam vienkāršs novēlējums. Kaut ko ļoti vēlēties, un to arī sasniegt, jo sasniegt var tikai tad, kad tu vēlies!

Kalnciema vidusskolas 1981. gada absolventes, sākumskolas skolotājas Inetas Āboliņas (Apsītes) atmiņas.

Skolas gaitas Kalnciema vidusskolā uzsāku 1970. gadā pie skolotājas R.Vāranes, klasē bijām 32 skolēni, bet vidusskolu pabeidzām tikai 17 skolēni ( līdzīga tendence mūsdienās).Jau mazajās klasēs aktīvi iesaistījāmies tautas deju pulciņā, 1972. gadā pat piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos Rīgā.

Skolotājas M.Hildebrantes vadībā spēlējām volejbolu. Labus rezultātus guvām ugunsdzēsēju sacensībās un slēpošanā, kā arī militārajās spēlēs „Kāvi’ un „Erglēns”.

Katru rudeni devāmies kolhozam palīgā kartupeļu un biešu novākšanas talkās.

Vienmēr no skolas paliks prātā ne jau matemātikas formulas, bet netradicionālā mācīšanās, piemēram, astronomijas stunda Pētera Skrupska vadībā notika naktī skolas apkārtnē, bioloģijas stunda pie Veltas Feldmanes notika Botāniskajā dārzā, PSRS galvaspilsētu Maskavu iepazinām skolotājas Marijas Saulītes vadībā.

Pēc skolas absolvēšanas bija skaidrs, ka studijas jāturpina saistībā ar pedagoģiju .Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija brīnišķīgi skolotāji, kas sagatavoja mūs turpmākajai dzīvei, īsti profesionāļi.

Savas darba gaitas uzsāku 1985. gadā Kalnciema vidusskolā. sākumā bija liela nedrošība un neziņa, kā mani pieņems, bet skolotāji bija atsaucīgi, pretimnākoši, saprotoši, kas mācēja pareizi iekļaut un pieņemt jauno kolēģi savā kolektīvā.

Gribu pateikt lielu paldies saviem bijušajiem skolotājiem un noliecu galvu viņu priekšā, jo zinu, ka arī ar mums viņiem nebija viegli.

Mans vēlējums skolas jubilejā – lai katrā no mums paliek vienkāršība, patiesums, dzīvesgudrība un sirsnība!

Kalnciema vidusskolas 1983. gada absolventa, vēstures, psiholoģijas un sociālo zinību skolotāja Alvila Apsīša atmiņas

Šodien skolā viss ir ļoti, ļoti, ļoti mainījies, izņemot to, ka Kalnciema vidusskolas skolēna dzīve „paiet uz riteņiem”, proti, daudz ko nosaka AUTOBUSS. Bija laiks, kad maršruta Kalnciems-Rīga autobuss iebrauca arī pieturā „Kalnciema skola”, un varēja ērti nokļūt pa tiešo Rīgā.

Ieraugot manu skolas gadu dienasgrāmatu, mani personīgie bērni šausminās par sešām mācību dienām nedēļā un četriem semestriem. Viņi brīnās, kur mēs tik daudz atzīmju varējām sapelnīt, bet mūs varēja izsaukt katru stundu, tā tās atzīmes ātri sakrājās.

Skolā bija daudz interesantu ārpusklases aktivitāšu, to visu apraksta Dāvis Beitlers savā grāmatā „Gaismas pils meža ielokā”.

Tie, kas vēlējās, tāpat kā tagad, varēja spēkus izmēģināt daudzos pulciņos: tautiskajās dejās, korī, ansambļos, skolēnu padomē, volejbolā, futbolā, vieglatlētikā, šaha pulciņā, ugunsdzēsējos, „Ērglēnos” un „Kāvos”, „Mēs tavi saimnieki, zeme”, tūristos un kalnākāpējos, mācīties braukt ar traktoru un mašīnu. Ja kaut ko piemirsu, salidojumā klasesbiedri atgādinās.

Bija arī ļoti interesantas lietas, ko mūsdienu skolā nesastapsim, tā bija skolas ikmēneša LIELĀ TĪRĪŠANA. Reizi mēnesī visa skola berza, tīrīja un mazgāja visu un visur. Pēc tam paši daudz citādāk skatījāmies uz tīrību. Arī starpbrīžos un pēc stundām bija jādežurē, jātīra klase. Tagad pēc mums kaut vai ūdens plūdi, apkopējas aiz mums visu novāks.

Skolotāja gaitas Kalnciema vidusskolā uzsāku zīmīgā laikā-1991. gadā, brīvā Latvijā. Interesanti, ka kāda zīlniece man teica, ka daudzi nozīmīgi notikumi manā dzīvē būs saistīti ar gadaskaitļiem, kurus var lasīt no abiem galiem vienādi. Arī pirmais bērns piedzima 2002. gadā.

Tas bija sarežģīts laiks, man ir gandarījums par to, ka darbs, ko izvēlējos kā pārejas periodu savā dzīvē, kļuva par manu mūža darbu. Kas skolā ir pastrādājis, zina, ka skolā skumji un garlaicīgi nav nekad. Katra diena ir interesanta un „jautrības” pilna. ` Mans novēlējums skolas jubilejā ir atziņa: tas, kurš pats nav laimīgs, nespēj laimes meklējumos daudz palīdzēt arī citiem.

Esiet laimīgi, tad jūsu bērniem arī būs visas iespējas tādiem kļūt!

Absolventu novēlējumi skolai jubilejā Tikšanās prieks lai sirdi silda !

Saglabāt jaunību sirdīs!

Sasniegt vēl augstākus rādītājus!

Lai mūsu skola – ‘’Gaismas pils meža ielokā’’ – izstaro gaismu un piepilda bērnu sirdis ar prieku un zināšanām!

No sirds novēlu skolai augt un veidoties kā īstai Gaismas pilij!

Lai skola būtu tikpat skaista un sakopta, koša, radoša un, lai pastāv vēl ilgi!

Novēlam skolai pastāvēt vēl tikpat daudz gadus un vairāk!

Atcerēties, ka mācības un izglītība ir galvenais, pēc kā vērtē cilvēka bagātību. Mācīties nekad nav par vēlu!

Vairāk skolotāju, kurus pēc gadiem ar prieku gribētos atcerēties!

Novēlam gribu un spēku darboties, cieņu vienam pret otru, nepārvērsties par “lupatu lellēm” un būt labiem Pastāvēs, kas pārvērtīcilvēkiem! sies!

Nepazaudēt savu vēsturisko vērtību!

Lai skolai vienmēr ir jauni un jautri skolēni!

Novēlam visiem atrast dzīvē savu ceļu, kas piepilda sapņus!

Veselību savai Kalnciema vidusskolai, skolotājiem un skolēniem, bijušajiem un nākamajiem audzēkņiem!

Lai neviens neaizmirst savu skolu!

Būt vērīgiem un prast reizēm redzēt ar sirdi! Pamanīt tos,kuri atšķiras - gan skaļos, gan klusos!

Skolas vizuālais tēls vienmēr paliks atmiņā, tā nav standarta skola pilsētas centrā, bet vieta ar savu stāstu, vēsturi un īpašu sajūtu.

Novēlu to nepazaudēt!

Novēlam visiem piedalīties, kur vien iespējams un izbaudīt dzīvi uz visiem 100%!

Jautrās atmiņas

***

Angļu valodas skolotāja Irēna Freimane jautā skolēnam Uldim Feldmanim: „Kā angliski būs ‘ledusskapis’?”

Uldis: „Ledusskapeišen!” ***

Jānītis pārnāk no skolas un raudot stāsta mammai: „Man šodien veselības mācības skolotāja stāstīja , ka skolēnam jāguļ 8 stundas, bet man šodien bija tikai 7 stundas!”