LILLA'

SKAISTULES, MECENĀTES, TAR Z ĀNI

N°

02

SIMTPROCENTĪGA EVA SIETIŅSONE-Z ATLERE 1

#

FOTO: TOMS NORDE, STILS: LĪGA VEKMANE

LILLÁ

LILLÁ

VIENS L I N D A S A U L Ī T E , Ž U R N Ā L A L I L L A` I Z D E V Ē J A

E

s vēlētos, lai nekad dzīvē neaizmirstu šo

vērtību un personību. LILLA` lasītāji, sadar-

telefona zvans, VIENA cilvēka atsau-

darbinieki man nav un – ceru – nekad nebūs

laiku. Laiku, kad VIENA cilvēka atbildēts

cība satikties, VIENA cilvēka nopirkts LILLA` numurs, VIENAS stundas dienā vērtība, VIE-

NA drauga uzmanības minūte, VIENA lasītā-

bības partneri, draugi, atbalstītāji, autori un

tikai skaitļi: divi tūkstoši tirāža, plus piecdesmit procenti lasītāju, simt latu vai četrpadsmit darbinieki. Cilvēki nav cipari un aprēķini, tieši

ja apmeklējums www.lilla.lv un VIENS „jā” no

tādēļ vēlos vienmēr atcerēties šo laiku, kas liek

laiks, kad Viens ir tik svarīgs un īpašs. Kad

Es zinu, ka cipari, apjomi un stratēģijas kādu

sadarbības partnera puses nozīmē visu. Šis ir

visa kā ir daudz, ļoti grūti pamanīt un novērtēt Vienu. Taču mēs katrs – kā cilvēks un personība – esam VIENS. Šis ir laiks, kas man ļauj

saprast, novērtēt un arī ieraudzīt katra cilvēka

ieraudzīt, apstāties un novērtēt.

dienu var dominēt, taču es gribu, lai jūs visi

zināt, ka katrs no jums esat mums VIENS –

viens un īpašs. LILLA` šomēnes atkal ir jums.

Izbaudiet un piedzīvojiet. L

SLEJA LILLÁ

KRĀSAS

FOTO: TOMS NORDE, STILS: LĪGA VEKMANE

H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A , L I L L A` G A LV E N Ā R E D A K T O R E

SLEJA LILLÁ

Es

gribētu būt brīva, asa, vienmēr ar savu spilgtu viedokli. Kā Imants Ziedonis vai vismaz kā Marta Kukarane. Bet es neesmu. Vienā no Ziedoņa epifānijām viņš ironizē: „Taisnība, ka vista bija pirmā. Vistai prieks, ka es viņu cienu. Bet ola arī pirmā – tur es viņai piekrītu, un ola mani uzskata par saprotošu cilvēku!” Tas ir par mani, no šī es nevaru tikt vaļā. „No vienas puses un no otras puses, tā un šitā. No kuras puses nauda ir nauda?

No cipara puses vai ģerboņa puses? Piekrītiet, ka saule tikpat skaisti lec, cik skaisti noriet. Taisnība lampai uz galda un taisnība tumsai kaktā. Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. No vienas puses un no otras puses. Šausmīgi daudz taisnību.”

Ja tajā nebūtu tik daudz nešpetnas ironijas, tā būtu mana ticība. Ka visam ir otra puse, ka nav tikai balts – melns. Nereti man prasa – bet ko tu pati par to domā?

Remdenos Dievs izspļauj, zelta vidusceļš domāts garlaicīgām viduvējībām, mani mācīja jaunībā. Bet es nevaru, nu nevaru nostāties vienā, košā un iespaidīgā nostājā. Mākslā ne tikai politkorektums, bet arī tolerance drīzāk ir lamuvārdi, un man arī patīk, ja mākslinieki no tā izvairās. No otras puses, ja šo īpašību nebūtu, tad vēl šodien kāds provokatīvāks mākslas darbs degtu uz sārta.

Cik labi, ka ir LILLA`, es nospriežu, jo te varam atļauties negaidītus aspektus, neiecirsties vienā pozīcijā. Un ticībai, ka ir arī otra puse, līdzi nāk dāsna iespēja: redzēt pasauli krāsainu. L

LILL Á DECEMBRĪ

LILLÁ SARUNAS

SIEVIETE LILLÁ

VĪRIETIS LILLÁ

Eva Sietiņsone-Zatlere: „Nepiekrītu, ka ģimenē visam ir jābūt savam – gan draugiem, gan atpūtai. Varbūt tas nav tavs cilvēks, ja tu gribi no viņa tik bieži atpūsties?”

Arhitekts Ingurds Lazdiņš pats sev negaidīti atzīstas, kas viņam palīdzējis pārdzīvot krīzi, maksātnespēju, bankrotu. Un tas nav darbs!

L I L L Á C I LV Ē K O S

VIŅPUS LILLÁ

DUETS LILLÁ

JĀ! LILLÁ

VIŅŠ LILLÁ

OTRA PUSE LILLÁ

GRAND LILLÁ

Aija Stikāne no Bristoles par britu šķiru sabiedrību, apjukušajiem latviešiem un pazušanu tulkojumā.

Ēriks Ādamsons viņas sauca par tarzāniem.

Mīlas pāris divdesmito gadu Latvijā – aktrise Marija Leiko un mecenāte Austra OzoliņaKrauze.

Latviete Heljū Ralbringa norvēģu sapni atrod Zviedrijā. „Jā!” – vārds, kas pateikts ne 20, ne 30 un pat ne 50 gadu vecumā.

Indreks Vainu: „Nodzīvojis vairāk nekā 11 000 dienu.

Hmm... kur īsti palikuši 33 procenti manas dzīves?”

Darja Žukova, Abramoviča mīļotā. Bagāta kā Krēzs, skaista kā modele un mākslinieku iemīļota.

Undīne Adamaite vēršas pret izplatītākajiem mītiem par „trako” mākslinieku Vinsentu van Gogu.

LILLÁ GARŠA

IEKŠĀ LILLÁ

MĒS LILLÁ

LILLÁ STILĀ

„Nē” ir jaunais „jā” – uzskata psihoterapeiti un narkologi

Oriģināls skaidrojums, kāpēc neciešam savās mātēs to, kas piemīt mums pašām

Dailes teātra Džuljeta – Ieva Segliņa – dzied un apsnieg krāšņā fotosesijā

SIEVIETE LILLÁ

E VA S BAL ANS A APLIS H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

SIEVIETE LILLÁ

G

aiša, trausla, ar negaidīti stingrām intonācijām balsī – tāda pirmajā mirklī šķiet Eva SietiņsoneZatlere. Skaidrs, ka Eva ir saradusi ar respektu pret sevi – jau astoņus gadus viņa vada uzņēmumu Cēsu alus, kurā (atkarībā no sezonas) ir 200– 300 darbinieku. Bet tas nekādā ziņā viņai netraucē sirsnīgi apsmieties brīžos, kad jāatzīstas kādā vājībā. Katrīnas Luīzes Avotiņas milzīga, krāšņa glezna ar ziediem un dzidrām krāsām uzņēmuma Rīgas biroja kabinetā netieši akcentē to, pie kā nonākam intervijā – no karjeristes un darbaholiķes Eva sen pārtapusi par sievišķīgu būtni, kas vēlas dzīvot pilnasinīgi un pati pieļaut savas kļūdas, nevis mācīties no citu neveiksmēm. Un vēl viena reta izjūta: pēc sarunas ar Evu jūtos nevis nogurusi, bet spirgta, kā uzlādējusies pie kādas baterijas.

SIEVIETE LILLÁ

LOKS PAPLAŠINĀS Pirms vairākiem gadiem par meitiņu teicāt, ka viņa bijusi lielisks zīdainis, kurš gulējis un ēdis, un, ja brēcis, tad arī ne stundām ilgi, bet pamatota iemesla dēļ. Bet, ja cilvēkam ir trīs gadi, viņa droši vien prasa lielāku uzmanību un vairāk spēka, jo ir viena patstāvīga personība. Kā jūs tiekat galā?

Vai ar jums tā notiek?

Trijos gados bērni tiešām kļūst patstāvīgi, arī

balansa aplis ir daudz lielāki. Ir tiešām svarī-

viņai jau ir diezgan nobrieduši uzskati par da-

gi gan fiziski, gan garīgi atrast laiku arī citām

žādām lietām un daudz enerģijas. Lai manai

lietām. Man būtiski ir hobiji, vaļasprieki, drau-

meitai šis dzīves posms būtu jaukāks, šobrīd

gi, – tās ir tās jomas, kas, iespējams, man bija

es mēģinu viņu visādi nodarbināt. Bērnudārzā

pilnīgi tukšas pirms gadiem desmit, astoņiem,

viņa piedalās dažādu pulciņu nodarbībās, mā-

tad, kad es sāku veidot karjeru. Tajā brīdī man

cās arī dziedāt – jo dziedāt un dejot ir skaisti –,

likās, ka dzīves misija ir iegūt labu izglītību

un bērns pats to tiešām arī vēlas. Nesen pirmo

un nostabilizēt savu vietu darba tirgū. Latvi-

reizi aizvedu meitu uz Reiņa trasi, kur slēpoša-

jā tas bija iespējams, ka es diezgan ātri kļuvu

nas skoliņā viņa trīs stundas kopā ar instruk-

par uzņēmuma vadītāju (Evai bija 27 gadi, kad

toriem un citiem bērniem apguva pirmos soļus

viņa kļuva par Cēsu alus vadītāju. – H. V.). Man

uz kalna. Tieši to es viņai šobrīd varu visvai-

pat nebija mērķa vadīt uzņēmumu, es vienkār-

rāk dot. Arī ceļojumos braucam – tos viņa ļoti

ši gribēju ieguldīt sevi visu. Tad nu arī darīju

gaida, tur mēs dodamies visa ģimene kopā. Ne-

to par visiem simt procentiem. Un tās pārējās

esmu no tām mammām, kuras var katru vaka-

jomas, kas man šajos gados nākušas klāt, ir ģi-

ru bērnam veltīt ļoti daudz spēka – zīmēt vai

mene, vaļasprieki, draugi. Mans secinājums:

kaut ko izšūt –, jo vakaros reizēm tomēr jūtu

visi iegūst vairāk, kad man viss šis balanss ir

nogurumu un gribas atpūsties, manis viņai tā-

piepildīts, nevis tad, kad esmu tāds norūpējies

pat pietiek – brīvdienās esmu kopā ar viņu, va-

uzņēmuma vadītājs, visu laiku par kaut ko sa-

karos arī –, mēģinu sevi sabalansēt. Lai būtu

traucies, jo arī jaunas idejas atbrīvojas un ro-

balanss ne tikai starp ģimeni un karjeru, bet

das tieši tad, kad esi pilnvērtīgi atpūties, esi

balanss arī pašai ar sevi. Jo pēdējā laikā izjūtu

redzējis pasauli. Tad vari sākt dot. Un, ja mēs

daudz lielāku nepieciešamību pēc tā, lai būtu

runājam par ģimeni vai darbu, došana tomēr

balansā ar sevi, lai varētu parūpēties pati par

ir cilvēka galvenais uzdevums. Dot, iedvesmot

sevi – gan garīgi būt sakārtota, gan izskatīties

apkārtējos.

Es nezinu, vai man tā ļoti prasās būt tikai sev, bet, ja mēs runājam par laimīgo mammu vai piepildīto uzņēmuma vadītāju, kas var tikai iet un dot, un radīt jaunas idejas, un iedvesmot, – esmu secinājusi, ka man tā joma vai tas

labi.

Dažkārt sievietei, kad viņa vairs nav pavisam jauna meitene, izteiktāka kļūst vēlme pēc laika, kuru viņa vēlas pavadīt viena pati ar sevi un var veltīt tikai sev.

Vai tas nozīmē, ka jūs sev šobrīd patīkat labāk nekā pirms desmit gadiem?

Noteikti – jā. Un ļoti iespējams, ka pēc vēl desmit gadiem es ar sevi vēl vairāk lepošos.

SIEVIETE LILLÁ

Neesmu no tām mammām, kuras var katru vakaru bērnam veltīt ļoti daudz spēka – zīmēt vai kaut ko izšūt –, jo vakaros reizēm tomēr jūtu nogurumu un gribas atpūsties.

Jūs minējāt vaļaspriekus. Kas tie ir?

Pārslēgties uz laisko režīmu – jā, nelasīt e-pas-

Man tiešām ir ļoti svarīgi ceļot. Apceļot gan Ei-

tu – nē. Tieši tāpēc, ka esmu gadu gaitā defi-

ropas centrālās pilsētas ar to kultūru un šarmu,

nējusi, kad es jūtos vislabāk – tad, kad iepa-

gan arī Āzijas valstis ir manas. Visos ceļojumos,

zīstos ar attiecīgo problēmu vai jautājumu, kad

kas saistās ar siltajām zemēm Āzijā – Taizeme,

tas ir aktuāls, nevis pēc divām nedēļām, kad

Bali –, tā nepārprotami ir mana atmosfēra. Kopš

esmu lieliski atpūtusies, un tad pār manu galvu

pagājušā gada man ir jauns hobijs – golfs –, va-

gāžas vesela problēmu gūzma. Savu laiskumu

ļasprieks, kuru uzsākām kopā ar draugiem.

es brīvi savienoju ar e-pasta lasīšanu. Tomēr atpūsties – jā –, mans mērķis ir atpūsties par

Un jums izdodas tad, kad jūs esat ceļojumos, pārslēgties uz laisko režīmu, nedomāt par darbu, neskatīt epastu utt.?

visiem simt procentiem. To es, par laimi, tiešām esmu iemācījusies, un man tas arī ir ļoti vajadzīgs.

AT TEIK ŠANĀ S SK ARBAIS PRIEK S Jūs esat desmit gadus vienā uzņēmumā. Tas ir daudz vai maz, kā jums šķiet?

katru gadu arī es pati esmu citādāka. Var attīs-

Tas noteikti nav maz. Ir daudz iespēju doties

pašu, atkal un atkal sākot no jauna –, un var

un darīt kaut kur citur. Bet es nedzīvoju ar ste-

attīstīties arī vienā jomā – vienkārši ejot dziļāk.

tīties, mainot uzņēmumus – darot vienu un to

reotipu, ka ik pa pieciem gadiem vajadzētu kaut ko mainīt. Kāpēc mainīt, ja tepat katru gadu es

Jums ir interesanti?

iegūstu kaut ko vairāk, atrodu jaunas nišas, un

Man ir interesanti, jo esmu izteikti aizrautīgs

SIEVIETE LILLÁ

bijušajām Padomju Savienības republikām cilvēki brīnījās, kad izrādījās – esmu uzņēmuma vadītāja, nevis kāda sagaidošā sekretāre.

APĢĒRBS UN AK SE SUĀRI NO VEIK ALIEM: NOLO, MADA MBONBON, K AREN MILLEN

No Eiropas vai citām

SIEVIETE LILLÁ

cilvēks, un, ja man nebūtu interesanti, es ne-

gatavots – angļu val.). (Pauze.) Es savu vecāku

mocītu sevi un citus.

dzīvi intervijā negribētu īpaši analizēt. Man ir tikai mamma – viņa strādā Cēsīs –, tētis ir mi-

Alus, vispār alkoholisko dzērienu bizness vismaz vadības līmenī ir izteikti vīrišķīga joma. Vai tas jums rada kādas papildu grūtības?

ris. Esmu vienīgais bērns. Mamma man ir iemācījusi centību – ka ir jāiet, ir jāstrādā, jācīnās, pārējais tomēr ir no manis pašas.

Jā, protams, tā ir vīrišķīga sfēra. Iespējams, tā-

ir bijuši daudzi interesanti piedzīvojumi, kad

Vai jums ir knifi un rituāli, kurus jūs varētu ieteikt, – kā veiksmīgi pārslēgties no vienas dzīves jomas uz citu, nevelkot sev līdzi uz mājām darbu vai uz balli – bažas par bērnu? Vai kā sevi uzmundrināt brīžos, kad nav laika izplūst žēlabās, bet ļoti gribētos?

atbrauca, piemēram, no Eiropas vai citām biju-

Vislielākais motivators tomēr ir disciplīna. Īpa-

šajām Padomju Savienības republikām cilvēki,

ši grūtos, noslogotos brīžos ir ļoti svarīgi visu

kuri tiešām brīnījās, kad izrādījās – esmu uzņē-

vienkārši saplānot. Tad tu zini, ka tev nav laika

muma vadītāja, nevis kāda sagaidošā sekretāre.

aizrauties ar golfu pārāk ilgi, ka tikos un tikos

Bet tas jau bija pirms daudziem gadiem. Šobrīd

tev jābūt uz eglīti, bet tikos tu vari ieplānot tik-

es šādu izbrīnu vairs nejūtu, tikai cilvēki man

šanos.Un tas viss vienkārši ir jādara. Un arī brī-

bieži saka: „Tiešām, jūs jau šeit esat desmit ga-

žos, kad šķiet – spēks ir izsīcis, tieši dzelžaina

dus? Likās, kādus trīs četrus...” Jo laiks rit uz

disciplīna ļoti palīdz. Neatsakies, vienkārši ej

priekšu, un es tepat vien esmu.

un izdari! Tad vakarā pats būsi priecīgs, ka tas

pēc, ka vīrieši vienkārši vairāk dzer alu un arī tāpēc, ka uzņēmumu vadībā vispār vairāk ir vīriešu. Vai es par to brīdī, kad kļuvu par vadītāju, ļoti norūpējos? Godīgi sakot – nē. Bet man

ir paveikts.

Jums skolā labi padevās matemātika, vai jau tad bijāt līdere?

Un nav tāda vārda „nevaru”?

Es biju matemātiķe, savā ziņā tāda esmu vēl

Es neesmu vairs tik kategoriska nevienā jautā-

aizvien. Nāku no Cēsīm, kur pēdējā no manām

jumā, arī šajā. Ja ir sajūta, ka no kaut kā ir jāat-

skolām bija Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts

sakās, tad noteikti ir jāatsakās, jo citādi izjuks

ģimnāzija. Matemātika man patika visu sko-

tas balansa aplis, par kuru stāstīju. Lai es pati

las laiku, taču es varēju arī kaut ko saorgani-

sev kā personībai varētu veltīt kādu mirkli vai-

zēt – esmu bijusi zvaigznīšu vadītāja... Un tad

rāk, no kaut kā man tomēr ir jāatsakās. Un tas ir

tās zvaigznītes, protams, bija labākās. (Smejas.)

jāsaprot – kurā brīdī un no kā es varu atteikties.

Taču ar organizēšanu es pārāk neaizrāvos. Vai-

Tā ka „nē” arī ir noteikti jāsaka.

rāk man patika matemātika, es labi rēķināju, un arī izvēlējos studēt finanses, jo bija skaidrs, ka rēķināt māku.

Kas ir tas, par ko jums visvairāk žēl, no kā ir nācies atteikties laika un iespēju trūkuma dēļ?

Tā ļoti neko nenožēloju, es pašpaļāvīgi uzska-

Vai jūsu ģimenē kāds bija ar skaitļiem un cipariem saistīts? Kas jūsu vecāki ir pēc profesijas?

tu, ka visi lēmumi, kurus esmu pieņēmusi, bijuši

Tas nav mantojums, esmu „self-made” (pašiz-

īpaši atrāvusi. Tās ir bijušas manas izvēles, es ar

manis pašas, tāpēc neesmu sev kaut ko ar varu

SIEVIETE LILLÁ

Tā ļoti neko nenožēloju, es pašpaļāvīgi uzskatu, ka visi lēmumi, kurus esmu pieņēmusi, bijuši manis pašas.

tām lepojos: tās man kaut ko ir iemācījušas vai

kādam ir spēcīgāki argumenti, es ļoti labprāt iz-

kaut kur aizvedušas. Jā, laikam es mazāk pakļau-

mēģinu ko citu un esmu gatava pateikt – jā, va-

jos citu padomiem, bet vairāk analizēju pati –

rējām savādāk –, man tas nesagādā problēmas.

vai man to vajag tajā brīdī – un pēc tam, ja esmu izlēmusi, vairs pirkstos nekožu.

... nemēdzat iecirsties kā ar papēdi grīdā?

Nē. Tomēr esmu izteikts līderis, man ir līderim

Jūsu studiju biedrene raksturoja jūs kā cilvēku, kuram nesagādā problēmas atzīt, ka esat kļūdījusies.

raksturīgās dotības – gribas īstenot tieši to, ko

Tiešām – nesagādā. Arī man ir bijis laiks ar tikai

esmu ļoti atvērta. Tomēr ir lietas, kuras noteikti

baltā vai melnā devu, bet tas ir pagājis. Jo katrai

īstenošu – man realitātē ir jāredz, vai tas strādā

lietai ir divas puses, un arī es varu kļūdīties. Ja

vai ne. Un tās ir manas mācības.

esmu ieņēmusi galvā, – bet pārējos jautājumos

HIERARHIJAS ŠARMS Žurnālā Mans Mazais teicāt: „.. bērna audzināšanu varu salīdzināt ar uzņēmuma vadību – ģimenē nedarbojas noteikumi, principi, ja paši tos neievērojam.” Kādā ziņā tas būtu attiecināms uz uzņēmumu?

tas, ko viņa dara, neliekas tik ļoti jauks vai po-

Kā tas darbojas ģimenē, tas droši vien ir zināms.

prasīt jaunas, inovatīvas idejas, ja pati tādas

Es skatos uz savu meitu un redzu: viņa ir mans

nedodu, vai arī prasīt ļoti iedvesmotu kolektīvu

spogulis, viņa visu dara tāpat kā es, viņa pat lie-

un perfektu darba izpildi, pašai atrodoties golfa

to vārdus kā es līdzīgās situācijās, un, ja man

laukumā. Es esmu vadītājs, kas piedalās proce-

zitīvs, es skatos uz viņu ar domu – varbūt man sevī kaut kas ir jāpiekoriģē.

Bet uzņēmumā ir tā: man ir grūti no cilvēkiem

SIEVIETE LILLÁ

Ta Bi zael m i. ē.

sos, svarīgākajos projektos es esmu klāt ar sa-

būt ilgtermiņā konkurētspējīgs uzņēmums un

vām idejām, ar iedvesmu, motivāciju, un tas ir

tiekties uz izcilību.

ļoti līdzīgi kā ģimenē. Nevar gaidīt no cilvēkiem to, ko pats nesniedz, jo kaut kādā ziņā vadītājs

Jūs vienmēr ar prieku nākat uz darbu?

ir uzņēmuma vēstnesis.

Es – jā, un domāju, ka tad, ja cilvēks nenāk uz darbu ar prieku, viņam vajag paskatīties, vai

Tas nozīmē, ka jūs arī gaidāt no cilvēkiem, lai viņi ir tikpat kompetenti, tikpat čakli, tikpat atdevīgi...

viņš nedodas nepareizajā virzienā. Tā laikam ir

...jā, esmu ļoti, ļoti prasīga, bet es noteikti ne-

pilnasinīgi. Es gribu, lai man katru brīdi ir labi,

gaidu no darbiniekiem savus klonus, jo labi ap-

gan mājās vakarā, gan darbā. Un to var katrs, ja

zinos, ka es esmu uzņēmuma vadītāja, bet viņi

saprot, kas viņam vajadzīgs.

viena no manām vērtībām – gribu dzīvot dzīvi

bu, gaidu, ka viņi katru gadu spēs dot uzņēmu-

Vai tad, ja es būtu atturībniece – kāda es neesmu, – es varētu strādāt šajā uzņēmumā?

mam lielāku pienesumu – pievienoto vērtību –,

Cilvēkam ir vērts apzināties to, kas tu dzīvē esi.

jā, tā ir, un to es neslēpju ne no viņiem, ne no

Daudzi ir smējušies par Valda Zatlera jautājumu –

citiem. Un arī no sevis to prasu. Tikai tā varam

kas es esmu? Godīgi sakot, ir svarīgi, lai katrs

daļas. Bet tas, ka es gaidu no cilvēkiem attīstī-

FOTO N O PRIVĀTĀ A R H ĪVA

savukārt atbilstoši vada savus projektus vai no-

var uz to atbildēt. Un, ja tu esi atturībnieks, tad

kad aktivitātes ir vairāk ārējas – mācīties, ie-

neej tur, kur būtu jāiet pret tavu pārliecību vai

gūt, sasniegt kaut ko taustāmu, bet vēlāk cil-

principiem.

vēks nobriest un sāk sevī rakāties. Līdz trīsdesmit gadiem tas pat ir normāli, ka viņam nav vēl

Liela daļa cilvēku sirgst tieši ar to, ka nesaprot, kas viņiem īsti ir vajadzīgs. Vai jums tas vienmēr ir bijis skaidrs?

nākusi atklāsme par sevi – kas es esmu un ko vēlos darīt.

ļoti pašpaļāvīga, jo paļaujos lielākoties tikai

Jūs reiz ar tādu kā nožēlu teicāt, ka mūsu sabiedrībā ļoti iedarbīgi strādā hierarhija.

uz sevi. Man šķiet, ja es kaut ko ieņemu galvā,

Atzīšos – nožēla bija par to, ka ģimenē hierarhi-

to var sasniegt, pēc tā var tiekties, to var da-

ja nestrādā. Nestrādā tik labi (smejas): „Es esmu

rīt. Man nav nepiepildīto sapņu. Varbūt es maz

mamma, un jūs mani klausīsiet!...” Bet hierar-

esmu gribējusi? Bet varbūt arī tā ir māka – ne-

hija pati par sevi nav slikta. Ne tajā padomju

gribēt kaut ko nereālu. Tiklīdz kaut ko vēlos,

laika izpratnē, kad viens vai viena grupa tur,

man uzreiz rodas iekšējo aktivitāšu plāns, es uz

augšā, izdod rīkojumus un visi bez iebildumiem

to tiecos un sasniedzu. Un to var izdarīt jebkurā

skrien un dara... Bet jebkurā struktūrā ir jābūt

amatā strādājošs cilvēks. Vienkārši ir jātic sa-

hierarhijai, ir jābūt skaidrām atbildībām, jo –

vam spēkam un mazāk, iespējams, jāuzklausa

kā tad citādi pieņemsi attiecīgo lēmumu? Mūsu

citu padomi, jo – kā gan citādi izvērtēsi, vai esi

uzņēmumā ne visus lēmumus pieņemu es. Arī

pieņēmis pareizo lēmumu, ja ne pēc tam redzot

par mana ranga lēmumiem es labprāt uzklausu

sekas? Kā gan citādi lai iegūst pieredzi?

citu viedokļus, taču lēmumu pieņemu es un at-

Man laikam tas vienmēr ir bijis skaidrs. Esmu

bilstoši arī uzņemos atbildību. Jebkurš cilvēks

No citu kļūdām nevar mācīties?

mūsu uzņēmumā pieņem sava ranga lēmumus

Man nav izdevies. (Smejas.) Bet no citu sasnie-

un uzņemas par tiem atbildību. Lēmums ir sais-

gumiem gan es labprāt iedvesmojos.

tīts ar atbildību. Tāpēc ir hierarhija. Jo augstā-

Iespējams, ir grūti saprast, ko īsti cilvēks vēlas.

ka ranga cilvēks struktūrā esi, jo lielākus un at-

Bet tagad ir pieejamas daudzas metodes, kā ar

bildīgākus lēmumus pieņem. Tā ir tava iespēja

sevi strādāt – arī lai iepazītu īsto sevi. Varbūt to

un arī tava atbildība un risks – koks ar diviem

ir grūti paveikt līdz trīsdesmit gadu vecumam,

galiem.

IŅ UN JAŅ Reiz intervēju ievērojamu Maskavas režisoru, un viņš teica, ka vīriešiem iestudējumā labprāt uztic radošos uzdevumus – tie ir scenogrāfi, mākslinieki, mūziķi –, savukārt par asistentēm un izpildproducentēm labāk vēlas sievietes, jo – viņš saka – vīrieši bieži mēdz ap-

strīdēt viņa lēmumus un arī radošos risinājumus, bet sievietes savukārt uzreiz aptver un metas izpildīt. Kā jūs to komentētu?

Man nav tieši tādas pieredzes kā šim režisoram...

(Smejas.) Ir arī sievietes, kas ļoti labprāt apstrīd,

SIEVIETE LILLÁ

lai pastrīdētos, es esmu par pozitīvu, veselīgu

Cik lielā mērā jūsu darbs sastāv no tādiem ikdienas rutīnas pienākumiem, cik ir vietas radošām izpausmēm?

diskusiju.

Nē, man nav rutīnas pienākumu. Tiešām. No

Ja savukārt runājam par vīriešiem un sievietēm

tiem esmu atteikusies, lai tiešām baudītu savu

kā darbiniekiem, skatāmies, kas kuram ir spēcī-

darbu. Svarīgākā mana darba daļa ir radīšana.

gākais. Sievietes noteikti ir kārtīgākas un precī-

Jaunu projektu, jaunu produktu radīšana – tas

zākas detaļās, savukārt vīrieši noteikti ir dros-

ir mans pats svarīgākais uzdevums –, tos veik-

mīgāki, nebaidās no negaidītiem risinājumiem,

smīgi īstenot un izdarīt to interesantāk, atšķirī-

ir atvērtāki kaut kam jaunam. Bet īstais spēks

gāk, nekā tas izdevies citiem.

gan arī tādās, kas rada. Viens ir apstrīdēt, tikai

tomēr ir apvienojumā. Ir vajadzīgas abu dzimumu īpašības.

Jūs sevī saskatāt arī vīrišķās īpašības?

Savā ziņā noteikti. (Smejas.) Jā!

Cēsu alum ir arī atkarību profilakses programma, kuru jūs īstenojat ar skolēniem. Kāpēc jums tas vajadzīgs?

Jau vairākus gadus strādājam tieši ar vidusskolēniem, organizējot interaktīvus seminārus par

alkohola atkarības profilaksi. Un nu esam gāju-

šie jaunie cilvēki ir ļoti attīstīti, savā ziņā jau

ši tālāk: esam realizējuši vienu lielu projektu ar

nobrieduši. Ir cilvēku grupa, kurai mēs stās-

Cēsu skolēniem – alkohola atkarības profilak-

tām par alkohola iedarbību, piedalās arī citi

ses pasākumu Esi NEatkarīgs!. Noteikti plāno-

jaunieši – piemēram, ielu vingrotāji, kas rāda,

jam šo pasākumu turpināt. Alkoholisko dzērie-

ko vēl var darīt, satiekoties draugu grupās, lai

nu ražotājiem nereti tiek pārmests, ka jaunieši

nebūtu jānodarbojas ar iedzeršanu. Ar savu

lieto alkoholu, un ir dažādas diskusijas par to,

pieredzi dalās cilvēki, kas dzīvē kaut ko sa-

ko vēl vajadzētu aizliegt – tas attiecas arī uz re­

snieguši, un tieši tie jaunieši, kuri guvuši zi-

klāmu aizliegumu un daudz ko citu –, bet mēs

nāmus panākumus, stāsta par to, kur viņi lika

esam pārliecināti, ka tas, kas ir aizliegts, tieši

savu brīvo laiku, ka dzeršana nemaz nav tik

ir visinteresantākais. Un es nespēju noticēt līdz

stilīga.

galam, ka ar aizliegšanu kaut ko iespējams atsaprast viņu motīvus, kāpēc viņi lieto alkoholu

Cik jums bija gadu, kad pirmo reizi nobaudījāt kaut ko alkoholisku?

tajā vecumā, kad tas nav atļauts, un jaunieši arī

Tik precīzi nevarēšu atcerēties...

risināt. Mūsu mērķis, strādājot ar cilvēkiem, ir

ļoti atklāti atzīst, kāpēc viņi to dara...

...droši vien tāpēc, ka viņu vecāki tā dara.

Ne tikai. Arī tāpēc, ka nav citas izklaides. Visi

Mazāk par divdesmit?

Jā, noteikti. Astoņpadsmit ir tas vecums, kad oficiāli var sākt lietot alkoholu Latvijā.

IER ĀMĒTAIS SPĒK S Reiz rakstījāt, ka no krīzes ir bijis vismaz viens labums: darbiniekiem viņu darbs kļuvis ļoti svarīgs. Tagad, kad vismaz patēriņa ziņā esam no krīzes laukā – kā jūs uz to atskatāties, kādi ir ieguvumi un zaudējumi?

miem tajā brīdī, kad ir šie ziedu laiki, visgrūtāk

Es šajā situācijā redzu daudz laba. Gan attiecī-

tā, lai tev atkal nav no kaut kā pēkšņi un sāpī-

bā uz darbiniekiem, jo beidzās tas pieprasīšanas

gi jāatsakās, – mēģini visu laiku sevi ierobežot.

periods, kad cilvēki paģērēja algas pielikumu

Bet tas attiecas gan uz uzņēmumu, gan uz per-

vai citas privilēģijas, pretī nedodot līdzīgu pie-

sonīgo dzīvi.

ir tiem nepadoties un turēt to jostiņu nedaudz sažmiegtu, lai tad, kad atkal nāk krīze, nav tik lielu satricinājumu. Ir jācenšas sevi pasargāt no

nesumu, gan arī runājot par izmaksām. Tas bija laiks, kad varēja atteikties no visa liekā, no kaut

Vai jūs krīzi izjutāt arī savā dzīvē – ārpus darba sienām?

kādām ekstrām, pat attīrīties, koncentrēt savu

Manā ģimenē darbs bija, un tas ir galvenais. Bet

biznesu vienā virzienā.

es redzēju, kā mainījās situācija Latvijā un arī

Kā ir šobrīd? Iespējams, es atkārtošos, bet ziedu

to, cik daudz cilvēku izbrauca no Latvijas. Arī

laiki un treknie gadi mijas ar atkritieniem, attīs-

no Cēsīm ļoti daudzi cilvēki ir izbraukuši – Cē-

tība ir spirālveida, un kā cilvēkiem, tā uzņēmu-

sis bija maza pilsēta, bet tagad tā ir kļuvusi pa-

SIEVIETE LILLÁ

visam maza, – tās ir visa šā procesa nejaukās

ties? Esmu ļoti atklāta – neslēpju, kā es jūtos,

sekas.

un esmu atklāta arī pret darbiniekiem. Vienās un tajās pašās lietišķajās drēbēs es varu arī

Vai jums dažkārt nerodas sajūta, ka esat ierobežota, ka daudzie biznesa vides noteikumi un dreskodi uzliek rāmi, no kura gribētos izrauties?

mainīties – atkarībā no apstākļiem. Nemēģinu

Gatavojos intervijai un domāju par to, kāda es

kā ierobežot.

slēpties vai tēlot lomu, es no tā izvairos, – lai justos labi visu darba dienu un nemēģinātu sevi

biju pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Personāla atlases kompānija bija veikusi pētījumu, un

Labprāt paciešat arī pret jums vērstu atklātību?

galvenais secinājums par mani bija tāds, ka es

Jā, jā, – lūdzu... (Smejas.)

nepanesu noteikumus. Tas, ka es negribēju ienoteikumiem, mani arī virzīja uz priekšu – lai

Vai jūs nejūtat kārdinājumu izveidot pašai savu un pilnīgi neatkarīgu uzņēmumu?

es pati būtu daļa no tā, kas veido šos noteiku-

Nē.

vērot vai kaut kā sacēlos pret vispārpieņemtiem

mus.

Bet, runājot par apģērbu, – man ļoti patīk lie-

Kāda ir priekšrocība šim stāvoklim, kurā jūs esat?

tišķs apģērbs, lai gan es labprāt arī no tā atbrī-

Es daru to, ko es vislabāk protu. Neprotu adīt

vojos. Ja man tajā nebūtu ērti, es to nenēsātu,

zeķes, domāju arī, ka slikti dziedu. Šobrīd es tie-

jo neesmu pārliecināta, vai mans kolektīvs tie-

šām jūtu, ka mana spēcīgākā prasme ir vadīt lie-

šām no manis gaida tādu norūpējušos direktori

lu organizāciju. Man tas izdodas – es domāju –,

„uzvalkā”. Un, ja tu tā nejūties, tad kāpēc izlik-

un man tas arī patīk.

ĢIMENES MĀCĪBAS Vai jūsu draugi arī ir saistīti ar darbu vai arī tiem ar darbu nav pilnīgi nekāda sakara?

prasmes vēl ir pavisam iedīglī –, gan dažādas spēles.

Nē. Man pēdējos gados ir ļoti paveicies. Tā draudzenes neviena vairs nedzīvo Latvijā. Un

Tad tiešām ir paveicies, jo tādas draugu kopas parasti izveidojas daudz agrāk...

nu arī tāpēc, ka tagad es savā dzīvē ļauju vei-

Agrāk man nekas neveidojās, jo es lielākoties

doties balansam, tajā ir ienākuši tuvi drau-

biju koncentrējusies vienā virzienā – strādāt.

gi, ar kuriem kopā atklājam daudzas jaunas

Taču tagad draudzējamies ar ģimenēm.

ir sagadījies, ka manas tuvās jaunības dienu

lietas, ko līdz šim mēs nebijām baudījuši, – ceļojumus kopā izbaudījuši, gan uzsākuši res-

Kā jūsu un vīra attiecības ietekmē tas, ka jūs strādājat kopā, turklāt jūs esat priekšniece?

torānu tūrismu, gan ir šis kopējais golfs – pat

Man ir ļoti grūti pateikt, kādas būtu mūsu attie-

sacensībās piedalāmies, kaut arī manas golfa

cības, ja tā tas nebūtu. Man tā ir bijis visu laiku,

mums ir tāds interesants posms. Esam gan

SIEVIETE LILLÁ

Man nav nepiepildīto sapņu.

Varbūt es maz esmu gribējusi?

Bet varbūt arī tā ir māka – negribēt kaut ko nereālu.

SIEVIETE LILLÁ

jo vīrs atnāca uz šo uzņēmumu, kad jau biju ie-

atbildēt: kā uzņēmuma vadītāja es absolūti re­

celta par tā vadītāju. Par to es nevaru diskutēt.

spektēju, ja cilvēki ir izlēmuši, ka viņu attīstības

Toties zinu ko citu: es nepiekrītu teicienam, ka

iespējas ārpus šīs organizācijas būs straujākas

ģimenē visam ir jābūt savam – gan draugiem,

vai plašākas. Es viņiem dodu pozitīvu ceļamaizi

gan atpūtai. Varbūt tas nav tavs cilvēks, ja tu

un apsveicu ar izvēli. Un arī šajā gadījumā, ja

gribi no viņa tik bieži atpūsties? Ir jāsadzīvo, ja

viņš izvēlētos, viņš varētu doties... Arī kā sieva

tev tās divdesmit četras stundas kopā ir dotas,

es neiebilstu...

tad varbūt tas arī ir tavs liktenis. Bet fiziski jau

Bet vispirms tieši kā uzņēmuma vadītāja: es ne-

mēs atrodamies katrs savā pilsētā, es strādā-

kad neturēšu vai nenosodīšu nevienu par to, ka

ju Cēsīs, viņš – Rīgā, katram ir sava atbildības

cilvēks ir devies citur. Ja tiešām cilvēks jūt, ka

joma.

tajā citā vietā dzīves piepildījums būs lielāks (ne

Protams, tā ir tāda ilūzija, pozitīvais sapnis,

jau vienmēr sakne ir pelnīt vairāk naudas, runa

ka pilnīgi viss starp mums ir zināms un sakār-

ir arī par pašrealizāciju), – uz priekšu!

tots. Ik pa laikam rodas vēlme sacelties, uzstāt

le – vārds „cīņa” man šajā gadījumā nepatīk, la-

Apprecoties ar Gustavu Zatleru, ieprecējāties Valsts prezidenta ģimenē. Vai tas laika posms, kamēr vīratēvs bija valsts galva, bija interesants?

bāk – argumentu diskusija, kurā noskaidrot, ko

Neraugoties uz to, ka tuvumā redzēju, ko no-

mēs iegūsim, darot vienā vai otrā veidā.

zīmē pārlieka publicitāte, man tomēr šķiet, ka

Es jau teicu, ka esmu atvērta izmēģināt citu ide-

tas bija tāds skaists laiks, kad tuvs cilvēks bija

jas – ne tikai vīra gadījumā –, jo pēc tam tie

Valsts prezidents. Ir taču interesanti redzēt, kā

darbinieki, kuru idejas tiek īstenotas, ir guvuši

viņam iet tik īpašā jomā – cilvēkam no pilnī-

mācību, vienalga, labu vai sliktu. Es pielietoju

gi citas sfēras, labam profesionālim visu mūžu,

šo stratēģiju, bet trīsreiz kāpt nepareizās kur-

vadītājam –, kādu mērķu labā viņš to dara.

uz savu viedokli, nereti mums pastāv viedokļu pretrunas, bet tad tā ir argumentu cīņa vai spē-

pēs noteikti neļaušu.

Vai jūs esat spontāns cilvēks?

Vai jūs nesat darbu arī uz mājām?

Savā ziņā – jā. Bet tāds gluži neprognozējams –

Nē. Tas periods sen ir aiz muguras, un mums ir

es negribētu teikt, taču, ja man ienāk kādas la-

gana interesanti dažādi vaļasprieki ārpus darba.

bas idejas vai redzu kaut ko, es izmantošu iespēju un nelaidīšu garām labas lietas.

Ja Gustavs gribētu doties strādāt kur citur – uz kādu varbūt izdevīgāku darbu –, jums viņa ļoti pietrūktu šajā uzņēmumā?

Vai jūs esat arī ātra savā reakcijā, piemēram, jums ir iespēja – divas dienas brīvas – un jūs aicina: „Braucam!”

(Smejas.) Uz šādu jautājumu es nekavējoties varu

Viennozīmīgi – es braucu! L

F o t o: K r i s t ī n e K r a u z e - S l u c k a S t i l s , g r i m s , m a t u s a k ā r t o j u m s: L ī g a Ve k m a n e V i d e: M a d a m B o n B o n , ī p a š s p a l d i e s v e i k a l a s a i m n i e c e i Va n d a i B a u m a n e i

L

JAU 18. FEBRUĀRĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv

MĒS LILLÁ

PĀ R D O M A S PA R V Ī R I E M U N S I E VĀ M FOTO: SHUTTERSTOCK

INESE APSE-APSĪTE

MĒS LILLÁ

ĪSTAIS VĪRS

Ī

stais vīrs – bez šaubām – ir tāds, kurš liek

sevi. Ar „dročīšanu” te jāuzmanās.

tev smaržot, garot, pilēt. Kad sieva vairs

Sievai ir svarīgi redzēt vīru raudam. Īsts vīrs un

nesmaržo, viņa pieprasa, lai šis nes viņai

sieva bieži iztek viens otra priekšā. Vislabāk – ja

puķes. Puķuzirņus, lilijas, pujenes, papardes,

viņi uzlaiza viens otra asaras lēni un ar prātu.

kallas. Ja nenes, viņai sāk reibt galva no sevis

Te nevajadzētu prasīt raudāšanu ar pamatu. Tie

ošņāšanas un centieniem sasmaržot jebko, kaut

ir laikapstākļi, tie ir mākoņi un padebeši, kas

mazliet, kaut drusciņ. Bet arī puķu nešana labi

stumjas viņos abos.

nebeidzas, ja vien tā nav mirkļa risinājums, vā-

Īstais ir gigantisks, milzīgs, neticami liels. Un

jums. Tāpēc lasiet likumus – it visur teikts, ka

nepārstāj tāds būt ārpus segām, matračiem, dī-

nesmaržojošas sievas vīrs nav īsts.

vānu atzveltnēm. Viņš nesaraujas, neatraujas,

Smaržošana izriet no spējas sievu katru nakti

neizraujas, nebaksta citviet. Paliek ciets un ne-

no jauna uzplaucēt. Ne vienmēr tas nozīmē ap-

mainīgs. Turklāt sacietējis viņai, ne ārpasaulei,

laistīšanu ar baltu pienu. Noglaudīt kaklu, kājas

kolēģiem vai ūdenssportam.

īkšķi, aptvert krūtis un vienkārši turēt, nekus-

Kas vēl? Īstajam ir māte, kas paliek māte. Un sie-

toties. Katru nakti sakāpt ar viņu kopā, ieaijāt.

vas krūti viņš zīž aiz maiguma un zinot, ka tas

Pat, ja nakts ir reizi kvartālā, tā paver desmit

viņu plaucē, ka tas pievada sulas. Nevis tāpēc,

un desmit dienu, kad viņa jūtas kādam radīta,

lai justu patvērumu un mierinājumu, ko „aiz-

veidota, vajadzīga. Redzi, tas viņai ir ļoti sva-

griezusi” radītāja miesa. Īstā sieva jūt, ar kādu

rīgi, pieslēgties tev, būt neatņemamai, „ieštep-

mērķi zīž viņas krūti, nekļūdīgi jūt. Un, lai bīs-

selēties”. Vīri bieži vien jauc iekāpšanu iekšā

tas tas vīrs, kurš ir sajaucis tās abas.

un sevis atlaišanu ar sakāpšanu kopā. Tie vīri

Kas vēl, kas vēl? Tu man saki, kas tev ir īsts, īsts

nav īsti, kuru acīs sievas redz viņus pašus, nevis

vīrs? Mm...?

ĪSTĀ SIEVA Nākamreiz.

L

VĪRIETIS LILLÁ

A RHITEK T S ING URDS L A ZDIŅŠ NĀK A M AIS PERI ODS H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A , I V E TA Š N E P A

VĪRIETIS LILLÁ

I

ngurds Lazdiņš ir skaists un augsts kā tornis, kādus viņš savā arhitekta dzīvē ir radījis daudz, – gan novērošanas torņus uz Latvijas robežām, gan sakaru torni Rīgā. Arī viņa līdz šim lielākais projekts – ēka Ostas skati Ķīpsalā – tiecas augšup, un arhitekta sacītajā, ka Amerikā šāda māja būtu pat septiņdesmit, ne tikai septiņus stāvus augsta, saklausu ilgas. Intervijai Ingurds piekrīt tikai pēc garām pārdomām un pārrunām, bet piekritis „nelīferē” un stāsta, kā ir. Un pārsteigums seko pārsteigumam.

VĪRIETIS LILLÁ

LIETPR ATĪBA , DEDZĪBA UN NAUDA Tu nesen esi saņēmis Rīgas pilsētas balvu arhitektūrā par lietpratību un dedzīgumu. Ko īsti tas nozīmē?

Vai arhitektūrā pastāv mode, un kas to ietekmē? Personības, sabiedrības noskaņojums?

Tā ir atzinība par vienu no projektiem, kuru

Mums uzreiz jārunā par to, kas ir arhitektūra.

Rīgā varēja organizēt tikai ar zināmu stūrgalvību un, jā, laikam arī dedzību. Zināmā mērā

Tas, kā izskatās māja...

tā ir rūgta ironija no Rīgas Domes puses, jo sa-

No ārpuses vai iekšpuses? Mūsdienās mēs ar ar-

skaņot šo projektu varēju tikai 7–8 gadu laikā…

hitektūru saprotam arī datoru, datu, datu bāzu

Vajadzēja piepūli, spītību un neatlaidību – viņi

arhitektūru. Nereti dekoratorus, interjeristus

to traktēja kā dedzību. Tas ir tornis, kurš nevie-

sauc par arhitektiem, un otrādi – arhitekti pilda

nam netraucē un ir vajadzīgs, jo retranslē gan

interjeristu funkcijas. Bet tas noteikti nav viens

televīzijas kanālus, gan mobilos sakarus.

un tas pats. „Mode” vispār ir grūti definējams jēdziens. Jūs saprotat vienu, es – otru. Apģērbu

Ko tu šobrīd dari?

mode dominē gadu, divus, un pēc tam to vai nu

Pašlaik es nodarbojas ar senajiem projektiem,

atdod „humpalās”, vai ved uz laukiem radinie-

kas pēc krīzes ir atdzīvojušies pa vienam vien.

kiem. Bet arhitektūrai ir tas niķis, ka tā stāv 20,

Zvana cilvēki, un ir jāņem mapes no plauktiem,

50, 100 un vēl vairāk gadu. Tādēļ par modi ar-

faili no arhīviem un jāturpina strādāt. Ir viens

hitektūrā es runāt negribētu. Varētu būt mode

lielāks projekts un divas trīs privātmājas. Lielā-

interjerā, dizainā, restorānu noformējumā vai

kais ir viena diezgan ekskluzīva dzīvokļu māja

privātmāju būvniecībā. Teiksim, pagājušā gad-

Elizabetes ielā – ļoti sens projekts. Arī šis pro-

simta deviņdesmito gadu „lepnās” privātmājas

jekts ir skaņots 7–8 gadus, divreiz ilgāk par jeb-

mēs atpazīsim vienmēr un visur. Jo tās nav ne

kuru citu – tāds nu man tas liktenis.

lietojamas, ne pārdodamas un to vērtība nav lielāka kā tiem būvgružiem, kurus var iegūt, nojau-

Tu reiz saņēmi balvu par Stacijas laukuma projektu – balvu par labāko nerealizēto projektu. Ko šāda atzinība īstenībā nozīmē arhitektam?

cot šīs ķieģeļu pilis. Tāda toreiz bija tā „mode”...

Bet tā nav arhitektūra, tas ir pārpratums.

varētu ierindot līdzās pagājušā gada diplomam

Ko tu gribētu ieteikt saviem klientiem, kam projektē privātmājas, vai potenciālajiem pasūtītājiem, ar ko vēl tikai strādāsi?

par dedzību. Rīgā apbalvo labus nerealizētus

Nedrīkst aizmirst, ka māju būvējam ne tikai

projektus un arī, par spīti Rīgas pilsētas būv-

savam šā brīža priekam un gaumei. Ar to arhi-

valdei, realizētus projektus, lai gan būvvalde ir

tektūra atšķiras no „modes”. Kaut arī liekas, ka

„piestrādājusi”, lai tie netiktu realizēti.

paši dzīvosim tajā simt gadu, arhitektūrā tomēr

Es to pat lāgā neatceros, bet tāda veida atzinības mēdz būt. Tas ir vēl viens kuriozs, kuru

VĪRIETIS LILLÁ

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu «lepnās» privātmājas mēs atpazīsim vienmēr un visur.

Jo tās nav ne lietojamas, ne pārdodamas un to vērtība nav lielāka kā būvgružiem.

VĪRIETIS LILLÁ

tikas un funkcionalitātes standarti – laba arhi-

Man ir priekšstats, ka mēs esam visai konservatīvi. Cik tas atbilst patiesībai?

tektūra ir tā, par kuru arī nākamais lietotājs vai

Ir arī latviešiem pilnīgi baltas un kubistiskas

tikai apmeklētājs var droši pateikt – es gribētu

mājas. Ir cilvēki, kas arī par to fano. Bet šis

šeit dzīvot, es varu šeit iekārtoties, es saprotu,

nav viegls jautājums, jo te mēs nonākam pie

man patīk šī ēka –, lūk, tā ir vērtība!

tā, kā satiekas arhitektūra, nauda un pasūtī-

Un tā nu reiz ir lieta, kur var palīdzēt tikai labs

tājs. Latviešu pasūtītājam var būt gaume, ideja

arhitekts.

vai vīzija, jautājums ir: vai viņš to tuvākajos

ir savas universālās likumsakarības, savi estē-

50 gados realizēs. Latviešu pasūtītājs... (Gara

Vai laba arhitektūra ir iespējama bez lielas naudas?

nopūta un pauze.) Man nepatīk vispārināt. Es

(Pauze). Bez lielas naudas noteikti ir, bet bez

nekad nesaku – sievietes –, un man riebjas,

naudas – nav iespējama. Bet pēdējo gadu prak-

kad saka – vīrieši. Kas ir vīrieši? Jūs ar vīrie-

se rāda – piemēram, pēdējo divu gadu Lietuvas

šiem dzīvojat vai ar vīrieti? Nu tad runājiet par

gada skate, kur pirmajā piecniekā bija izteikti

konkrēto vīrieti. Tieši tāpat nav tādu „Latvijas

mazbudžeta darbi –, ka naudas apjomam nav iz-

arhitektu”.

šķirīgas nozīmes. Dārgas privātmājas palika ār-

Svarīgāka par naudu ir sapratne un kopēja kon-

Bet runā taču par vācu arhitektūras skolu, par skandināvu dizainu. Tātad kaut kāds vispārinājums ir iespējams.

cepcija starp naudas turētāju un arhitektu. Ja

Jautājums: vai tas ir iespējams Latvijā. Vai

nav šīs savstarpējās sapratnes, tad nekāda nau-

Latvijā tomēr ir drīzāk atsevišķas četras pie-

da nepalīdzēs.

cas spilgtas personības, ar kurām arī asociējas

Ir laba anekdote par to, kas ir pasūtītājs, – ja

Latvijas arhitektūra. Bet es neteiktu, ka šīm

viņam ir daudz naudas, laba gaume un viņš pil-

personībām būtu daudz līdzīgu iezīmju. Es vēl

nībā uzticas arhitektam, tad tas ir ideāls pasūtī-

aizvien atturos runāt par Latvijas arhitektūras

tājs. Ja ir tikai daudz naudas, bet ar to gaumi un

skolu kā atpazīstamu kopīgu stilistiku vai pro-

ar uzticēšanos tā švakāk, tas arī ir pasūtītājs.

jektēšanas darba metodiku. Latvijas arhitek-

Bet, ja viņam nav naudas, nav gaumes un viņš

tūras tirgus – jā, par to varētu runāt. Vislabāk

neuzticas arhitektam, tad viņš nav pasūtītājs.

kotējas, vislabāk fotografējams, vislabāk reali-

Ir vēl arī tāds atziņa: „Arhitektūra ir māksla iz-

zējams un visvairāk atzinības gūst restaurēti

redzētajiem.” Māksla laimīgajam mazākumam,

un rekonstruēti vintage objekti. Latvijas arhi-

kas nonākuši pie atziņas, ka tas viņus interesē

tektūras spēks ir tieši mijiedarbē starp dažādu

un viņi vēlas tam veltīt savu uzmanību un lī-

laikmetu veidojumiem, to atjaunošanā, iedzīvi-

dzekļus.

nāšanā.

Kā šajā anekdotiskajā skalā tu vērtē latviešu pasūtītāju?

Vai tev pašam tas ir interesanti?

Latviešu krievu, latviešu ebreju vai latviešu lat-

bojas. Ir meitenes, kurām tas labāk sanāk. Man

viešu pasūtītāju? Pēdējo ir ļoti maz.

patīk veidot jaunas mājas, jaunas struktūras.

pus pirmā piecnieka, bet vidēji lēta, ekonomiski un demokrātiski būvēta privātmāja tajā iekļuva.

Ne pārāk. Tāpēc, ka daudzi cilvēki ar to nodar-

VĪRIETIS LILLÁ

DZĪVES TELPA Vai tu dzīvo paša projektētā mājā?

not iekļaut kaut ko no vecā. Vai nu mēbelēs, vai

Nē. To ir projektējusi cita arhitekte, bet mani

telpas izvietojuma principā. Es gribētu domāt,

apmierināja piedāvātais mājas risinājums – cie-

ka esmu labilā līdzsvarā starp minimālismu un

matā Mārupē, kur ir ierindas apbūve. Pats gal-

omulīgo un varētu strādāt vai nu vienā, vai otrā

venais – man patīk sakārtotā vide. Kad es pa-

novirzienā.

skatos un arī pa logu redzu to, ko es saprotu un

dienā – no tās izejot un tajā atgriežoties, bet uz

Ir tāda hipotēze, ka „hruščovkas” ir speciāli taisītas mazas ar zemiem griestiem, lai pieradinātu cilvēkus dzīvot būrī. Cik lielā mērā, tavuprāt, telpa ietekmē cilvēkus mentāli?

kaimiņa māju tu visu laiku esi spiests lūkoties.

Es domāju, ka ietekmē, bet tas nav fatāli. Arī

Ja gaumes nesaskan, var veidoties estētiskas vai

zemo blokmājas dzīvoklīti viena brīvdomīga ģi-

stilistiskas dabas konflikti.

mene ar pozitīvu attieksmi pret bērniem var ļoti

ko pats esmu izvēlējies.

Jo ar arhitektūru ir tā, ka vissvarīgāk ir – kādu māju uzbūvē kaimiņš; savu māju tu redzi divreiz

labi apdzīvot. Cik es sevi atceros, esmu dzīvo-

Vai gadu gaitā tava gaume, piemēram, attiecībā uz interjeru, ir mainījusies? 2000. gada žurnālā Deko bija tavi melnie bēniņi...

jis vecāku mājā, dzīvoklī, kur telpas augstums

Melnie bēniņi nav pārkrāsoti, melnā krāsa ir

arhitekts būdams, uzbūvēja vasarnīcu – kopš 6

sevi pilnībā attaisnojusi. Es tur esmu iekārto-

gadu vecuma mēs katru vasaru turp braucām.

jis savu biroju, tās ir manas darba telpas tagad.

Tas gan mani ietekmēja, ka telpa ir augsta, is-

Vai es tā darītu vēlreiz savā dzīvojamā telpā?

tabas diezgan plašas un ir vasarnīca! Man gan

Noteikti ne. Tāpēc, ka es jau esmu dzīvojis tādā

tas vienmēr licies dabīgi… Ja tu esi spārdīts un

telpā. Bet, ja kāds cilvēks gribētu melnu dzīvok-

sists blokmājas mazās un šaurās kāpņu telpās,

li, biroju vai restorānu, vai melnus bēniņus, es

kur kāju var izmežģīt un viss ir aplupis – tas arī

varētu droši to piedāvāt, jo zinu, ar ko būtu jā-

atstāj iespaidu.

ir trīs un vairāk metru. Tolaik arī ģimenēm izdalīja tos 600 kvadrātmetrus zemes, un tēvs,

rēķinās un kā tas darbosies.

Kādus noteikumus centies ievērot savā personiskajā dzīves telpā šobrīd?

Cik daudz tavā arhitekta dzīvē noteicis tas, ka tēvs ir arhitekts?

Tas ir starta tramplīns, atbalsta ķeblītis. Pa-

Bērni, siltums, funkcionalitāte, ērtības. (Plati

audžu pārmantojamība ir svarīga. Tas nav no-

pasmaida.) Bērnu stūrītis ir iekārtots zem tre-

slēpums, ka baņķieru dēli nereti izaug par vēl

pēm, kur pieaugušais nevar ieiet, tur augstums

lielākiem finansistiem. Man ir palīdzējis tas, ka

ir no 1,5 līdz 1,8 metriem. Toties trīs ķipari ve-

arhitektūras pamatprincipus līdz 16 gadu vecu-

cumā līdz 6 gadiem tur var izveidot savu repub-

mam es jau biju pamanījis un biju izpratis arī

liku. Mana gaume pašlaik ir līdzsvarā, vairāk uz

tīri praktiskas lietas: kā tiek zīmēts, kā tiek likti

minimālismu ar vintage stila elementiem, mēģi-

izmēri.

VĪRIETIS LILLÁ

VĪRIETIS LILLÁ

Lai cilvēks varētu saukties par patiesu inteliģentu, ir jāpabeidz trīs augstskolas – vecvectēvam, vectēvam un tēvam.

Kaut kur lasīju atziņu par aristokrātiju un inte-

projektējis tādas lietas, kādas parasti tajā vecu-

liģenci: „Lai cilvēks varētu saukties par patiesu

mā neprojektē. Kad aizbraucu strādāt uz Vāciju,

inteliģentu, ir jāpabeidz trīs augstskolas – vec-

viņi bija izbrīnījušies: jums 27 gados ir tāds CV

vectēvam, vectēvam un tēvam.” Līdzīgi ir ar ar-

un tāds projektēto objektu saraksts?! Pie viņiem

hitektūru, bet, protams, ir dabas bērni – ģēniji,

arhitektam tāds parasti ir pēc 45 gadiem…

kas uzreiz ielec profesijā, „peld” un „lido”.

Vai taviem bērniem arī ir tavas matemātiskās dotības?

Esi beidzis Rīgas 1. vidusskolu.

Vai, salīdzinot ar laiku pirms padsmit gadiem, esi mainījies kā cilvēks vai mainījušās ir tavas prioritātes?

Noteikti. Ja tā pieredze un zināšanas, kas ir tagad,

Kā kuram. Daļai bērnu ir pilnīgi cita, pašiem

būtu bijušas pirms piecpadsmit gadiem, būtu bijusi

sava pasaule. Vecākajam dēlam, ar kuru es ne-

pavisam cita dzīve, cits liktenis vai cita notikumu

dzīvoju kopā, hobijs un darbs ir pavārmāksla. Es

secība. Esmu kļuvis sabiedriskāks, mierīgāks, ga-

sevi nevaru iedomāties gatavojam ēdienu. Dāvis

tavāks diskusijai, gatavāks atšķirīgu (!!) viedokļu

runāja, ka ies studēt ekonomiku vai arhitektū-

pastāvēšanai un arī sadarbībai. Pagājušā gadsim-

ru, bet sāka strādāt restorānos par pavāru. Viņš

ta deviņdesmitajos gados es mācījos, kā projekts

savos nedaudz pāri divdesmit gados servē ban-

ir jāapraksta un jāuzzīmē, pēc tam – kā par to,

ketu 60 cilvēkiem!

ko esmu noformējis, saņemt naudu. Kā uzrakstīt līgumu tā, lai pēc diviem gadiem nauda patiešām

Tu viņa vecumā arī jau strādāji?

ienāk, nevis ir kaut kāds pārpratums. Un tad, kad

Es visu laiku esmu projektējis. 18 gadu vecumā,

to visu biju iemācījies, es sāku atkal domāt: bet

kad pabeidzu vidusskolu, sadarbībā ar tēvu esmu

kā īsti vispār ir jāprojektē? Un tā šie periodi visu

VĪRIETIS LILLÁ

laiku mainās. Ir bijuši projekti, kad pasūtītājs no

Piemēram?

manis ir atteicies, un es tur neko nevaru darīt, jo

Veidot privāto dzīvi? (Smejas.) Tas jau nav ne-

esmu sācis strādāt, nenoslēdzot līgumu. Bet pēc

kāds pārsteigums, ko es tagad saku. Paskatie-

laika esmu sapratis – ja tā nebūtu noticis, pēc tam

ties uz „meitenēm” ar augstākajām menedž-

savukārt nebūtu noticis kaut kas cits, ļoti labs.

menta un finanšu izglītībām. Pienāk 30 un 40 gadi, viņa vēl aizvien ir savā amatā. Vai nu pār-

Esi fatālists?

deg vai ne, bet tas jau nav tas, ko viņa vēlas, jo

Nevajag neko piespiest un ne pēc kā pārmērī-

viņa visu sevi velta darbam.

gi tiekties. Ir jāskatās, ko tu gribi, ko grib otrs cilvēks un ko mēs kopā varam izveidot. Un, ja

Varbūt viņa to arī vēlas?

saskan, tad izveidojas lieta, kas ir laba un lie-

Pat ja cilvēks saka – es tā gribēju, varētu pavai-

tojama, bet – ja viedokļi nesaskan, kāpēc tad

cāt viņa psihoterapeitam, cik patiesa ir šī atbil-

pārpūlēties? Tādā ziņā es esmu fatālists. Un, ja

de. Domāju, mēs visi varētu vienoties par vienu

cilvēki dzīvotu pēc šāda principa, tad televīzija

lietu: mēs būtu gandarīti un laimīgi, ja varētu

nevarētu uzņemt seriālus. Jo kas ir seriāli? Ta-

būt līdzsvarā starp finansēm un vēlmēm, starp

jos cilvēki 60 sēriju garumā bez mitas cenšas

darba laiku un atpūtu, vientulību un kopādzī-

panākt neiespējamo, viņi grib nokļūt tur, kur

vošanu. Mani personīgi, ja nav šā līdzsvara, ne-

viņi nav. Un tad ir visādas peripetijas.

kādas pasaciņas nepārliecina. Kāds saka – man

Jāmācās dzīvot līdzsvarā. Es domāju, ka kādreiz

labāk patīk dzīvot vienam. Nu padzīvo viens,

es darbam veltīju vairāk laika, varbūt arī tāpēc,

bet vai tev tas patiks arī pēc pieciem un desmit

lai nebūtu jānodarbojas ar lietām, par kurām

gadiem?

nejutos tik drošs.

ĢIMENE UN KOMA Nepieciešamību pēc vienatnes apvienot ar trīs mazu bērnu klātbūtni – cik tas ir reāli?

toša, tāda, kas turpināsies. Māju var nojaukt,

Grūti. Cenšos, lai bērni neciestu. Aizejot no dar-

Tie visi trīs ir pietiekami dramatiski gadījumi.

ba četros vai piecos pēcpusdienā, es jūtos vairāk

Kāpēc es pieminu šo nesamaksāšanu? Šī ir mana

gandarīts un realizējies, nekā paliekot līdz as-

pirmā intervija pēc ilgāka laika, un mēs visi

toņiem vakarā. Pēdējā laikā es pats sevi trenē-

esam – kā nu kurš – pārdzīvojuši krīzi. Un manā

ju. Algotā darbā ir tā – pēc mēneša tev naudiņa

birojā es izgāju cauri maksātnespējai un bankro-

būs kontā, ja vien tevi neatlaiž. Bet man tā nav.

ta procedūrai, pateicoties vienam „talantīgam”

Es varu strādāt pa naktīm vai brīvdienās, cik es

pasūtītājam. Nu jā. (Pauze.) Tajā laikā, kad bija

gribu, un man beigās pasaka: tas nav vajadzīgs.

šīs objektīvās finanšu grūtības, bija projekti, kas

Tādēļ man ir divkāršs iemesls šo līdzsvaru sagla-

apstājās dažādās stadijās – skiču, tehniskā pro-

bāt. Ģimene un tuvības sajūta ir droša un ilgs-

jekta, arī jau saskaņotā stadijā, – tas nozīmē, ka

māju var neuzbūvēt, par māju var nesamaksāt.

VĪRIETIS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

VĪRIETIS LILLÁ

Tam ciematam jau bija jābūt uzbūvētam! Iedo-

palīdz līdzsvars. Ja nebūtu ģimenes, ja darbs ir

mājieties ķirurgu, kuram 80 procenti pacientu

vienīgais un tas sabrūk... Mana firma bija būvē-

ir komā, viņi nav miruši, – statistika it kā nav

ta sešpadsmit gadus. Es trīs reizes esmu pārsau-

slikta, bet viņi ir komā… Tagad es nodarbojos ar

cis savu uzņēmumu, un vienreiz Arhitektonika ir

tiem, kas atdzīvojas un piesakās.

likvidēta ar tiesas lēmumu. Pašlaik ir cita Arhitektonika, jo Latvijā jau neviens neliedz dibināt

Kā tikt ar sevi galā, ja 80 procenti pacientu ir komā, bet jāuztur ģimene?

uzņēmumus ar vienādiem nosaukumiem. Tādā

Es negāju nedz baznīcā, nedz arī vairs pie psiho-

pārmantota pieredze, daļa līgumu, kas bija ve-

terapeita, arī dzert neesmu sācis. (Smejas.) Palī-

cajā uzņēmumā, un, protams, atpazīstamība.

dzēja tas, ka īsi pirms krīzes sākuma bija sākuši

Arhitektonikā strādāja līdz 35 cilvēkiem, un tā

rasties mani bērni. Ja krīzes otrajā vai trešajā

bija pilnīga cita situācija.

gadā man būtu jāpieņem lēmums – es tagad ra-

Bet manu jauno uzņēmumu tagad sauc vienkār-

dīšu trīs bērnus – tas vairs nebūtu iespējams.

ši – Arhitekts Ingurds Lazdiņš.

veidā esmu nodrošinājis pārmantojamību – tiek

Bet viņi ir radušies – mirkli pirms krīzes.

Jūs tagad izvilkāt kaut ko tādu, ko es pats varbūt pat nepamanīju. Jo varēja jau arī laisties dibenā. Ar darbu bija tā: divus gadus nebija jāstrādā, visvairāk laika aizņēma vecā uzņēmuma likvidēšana un lietu sakārtošana. Bet arī šajās lietās

Vai tavas ambīcijas ir mainījušās? Atradu interviju pirms desmit gadiem nu jau neeksistējošā žurnālā Mērķis, kur tu saki: „Man ir iekšēja nepieciešamība būt labāko skaitā, un to es varu nosaukt par pozitīvām ambīcijām, kas reizēm dod enerģiju un spēku, reizēm

VĪRIETIS LILLÁ

liek piespiesties un sevi mobilizēt. No otras puses, man nekad nav bijis mērķa būt pašam labākajam vai populārākajam.”

tūru, pirktas tiek „trušu būdas”. Latvijā ir ļoti maz

Šajā uzstādījumā gan nekas nav mainījies. Es

kai nosiltinātām sienām un izremontētu fasādi…

skolu vai bērnudārzu, kas būtu ievērojami ar to, kā tie ir atjaunoti un ka tajos ir kas vairāk par ti-

nemaz nezinu, vai vēlos kļūt par populārāko, jo

Tehniskajā universitātē – es saņēmu uzteikumu

Turpinot analoģiju ar teātri – ir režisori, kuri pēc pirmizrādes atvadās no izrādes un ļauj, lai tā dzīvo savu dzīvi. Ir arī citi, kas turpina iet uz savu izrādi katru vakaru un aizvien kaut ko uzlabo. Atceros interviju, kurā Andis Sīlis bija sašutis, ka Domenikss mārketinga vadītāja viņa projektētās mājas skatlogos galvenajā fasādē bija salikusi izpārdošanas plakātus. Vai tevi interesē, kas ar to māju tālāk notiek?

divu nedēļu laikā pēc žurnāla iznākšanas (in-

Mani interesē tiktāl, cik mājas saimnieks par to

tervijā Ingurds kritiski izteicās par arhitektūras

interesējas. Tevis minētais ir labs piemērs, ka ir

izglītību Latvijā – H. V.).

jānoslēdz interjera un turpmākās sadarbības lī-

tā ir arī milzīga pārdošanās un milzīga ziedošanās. Pārdošanās tādā ziņā, ka tad, kad esi vispopulārākais, no tevis tiek prasīts tas, kas ir vajadzīgs masām. Nezinu, vai es to varu piedāvāt.

Faktiski es to nekad neesmu gribējis piedāvāt. Es noteikti neesmu modes arhitekts. Bet par interviju žurnālā Mērķis mani atlaida no darba Rīgas

gums. Kad mājas īpašniekiem kaut ko vajag, viņi

Savulaik Nacionālajā teātrī bija izrāde par Minhauzena tipa vīrieti, kurš izlikās par ļoti slavenu arhitektu, bet patiesībā viņš konstruēja trušu būrus. No kā tas ir atkarīgs, vai cilvēks kļūst par arhitektu vai vienkāršu rasētāju?

pasūta, un arhitekts to var izstrādāt. Tas būtu arī

Droši vien tu gaidi atbildi, kādām jābūt spējām,

ar citu situāciju. Kad māja ir nodota ekspluatā-

talantiem un uz ko būtu jātiecas? Bet es gribētu

cijā un ja vēl nomainās īpašnieki, tad aiznāka-

akcentēt otru pusi. Lai cilvēks nezīmētu trušu bū-

majam jau vairs neienāk prātā painteresēties, ko

das, vispirms jau videi ir jāgrib, lai viņš zīmētu

par tālākajiem darbiem domā arhitekts. Tas jau

kaut ko vairāk, nonāktu pie lielajām mājām. Pa-

nav nekas jauns, līdzīgi notiek arī citur pasaulē,

jautā jebkuram arhitektam – kāda ir situācija ar

kur mājas tiek nežēlīgi pārveidotas komerciālu

konkursiem, pasūtījumu sadalījumu, kā notiek

interešu dēļ. Dzīve māca norobežoties. Es zinu,

cīņa par iepirkumiem, līgumiem, kādi ir tie kritē-

ka deviņos gadījumos būs tā, bet ar prieku kon-

riji. Bieži vien tam nav nekāda sakara ar arhitek-

statēju, ka 10. un 11. gadījumā ir citādi.

mājas saimnieku interesēs, jo mājas arhitekts relatīvi labāk pārzina šo vietu, visas tehniskās lietas, tāpat stila un apdares lietas un tad to rezultātu var ātrāk iegūt. Bet dzīvē mēs saskaramies

L AIK S, KUR A NAV Pēdējā laikā aktualizējusies tēma par dzimumu dažādām lomām. Vai tev tuvāks konservatīvais modelis, kad vīrietis ir ģimenes apgādnieks un sieviete – mājās ar bērniem?

Tuvāks tādā ziņā, ka to lietu nevar izvēlēties.

Tu nevari nospraust mērķi, ka, piemēram, piecu gadu laikā apprecēsies ar veiksmīgu dāmu

VĪRIETIS LILLÁ

kas dominē – vai bizness, vai bērni, vai brīvais

Tev pirmais bērns bija salīdzinoši agri. Tagad tev ir cita ģimene un daudz bērnu. Kā ir mainījusies tava attieksme pret ģimeni un vīrieša lomu ģimenē?

laiks. Un tad ir jāizlemj, vai pašam tas ir pieņe-

Man ģimenē nav nekādas lomas, vismaz es to ne-

mami.

apzinos tā, ka censtos to īpaši spēlēt. Tā ir sagadī-

biznesmeni un jums būs pieci bērni. Ir jāskatās, lai būtu līdzsvars, ar atvērtām acīm jāraugās,

jies, ka savu pašreizējo ģimeni es uzturu un apgā-

Ir viedoklis, ka mūsdienās sievietes visās dzīves jomās mierīgi var iztikt bez vīrieša!

dāju, un tas nav viegli. Tas atstāj zināmu iespaidu

To es nevaru komentēt. Domāju, ka daudzu fir-

tagad esmu sajutis, kas tie bērni īsti ir. Pirmo bēr-

mu īpašniece un vadītāja, kurai varbūt pat ir divi

nu es mazu atceros visai miglaini, epizodiski... Jo

bērni, bet kuri no agra vecuma ir atdoti aukļu

tajā brīdī man nebija izveidojies tāds kontakts ar

pieskatīšanā un ēduši no bērnu pārtikas paci-

viņu, ar ģimeni, man varbūt pat nebija tādu re-

ņas, nav nekas ļoti labs. Tāpat kā sieviete no-

ceptoru, lai uztvertu to, kas tajā brīdī notika. Lai

sacīti „veģetatīvā” stāvoklī, kurai nav ne izglī-

gan attiecības mums ir labas un nekad nav pār-

tības, ne darba, kura ir tikai mājās ar bērniem.

trauktas. Bet jaunajā dzīvē es esmu pamanījis tik

Vairāk domāju, ka viens labs dzīvesbiedrs pava-

daudz lietu, ka varu tikai brīnīties, kā es ar to ne-

donis noteikti ir vērtīgāks par kādu pusizdevu-

saskāros toreiz. Es biju dziļi darbā, sportā...

arī uz darba attiecībām. Mainījies ir tas, ka tikai

šos biznesmeni, kuram aizņemtības dēļ beigās ir bērni ar visādām vieglām novirzēm. Bet katrā gadījumā jau labāk ir tā, kā ir labāk.

Vai savus sportiskos hobijus – vindsērfingu, tenisu, slēpošanu – piekop vēl joprojām?

VĪRIETIS LILLÁ

Nepiekopju. Bērni paņem visu manu laiku. Darbs –

Un fotografējot tu arī esi medijs, kas integrē. Un

mājas, mājas – darbs. Brīvā laika faktiski nav.

tad gan, ja cilvēkiem patīk, ir gandarījums.

Sen gan neesmu ar to nodarbojies. Man ir citas

Brīvais laiks taču ir mājās.

prioritātes. Ja es nebraucu ar sērfu, nespēlēju

Tas nav brīvais laiks, tas ir atpūtas laiks. Lai gan

tenisu, es varu arī nefotografēt. Varbūt kādreiz

atpūsties arī iznāk mazāk. Viens bērns ir viens

atsākšu. Ja es to tagad darītu, tas būtu citādi

bērns, divi bērni ir kā viens bērns, bet īstā jez-

nekā pirms 10 gadiem. Toreiz es pat fotografēju

ga sākas pie trešā. Ceturtais, piektais, sestais –

kādai modeļu aģentūrai – nodrošināju ikdienas

vairs jau laikam nav nozīmes. Pie divi ir vai nu

portfolio un tos kadrus, kas bija vajadzīgi pub-

jāapstājas, vai tālāk skaitam nav nozīmes. Pie-

licitātei.

mēram, rokas ir tikai divas, un lidmašīnā neielaiž vienu vecāku ar trīs bērniem, jo viņš tos ne-

Ko tu noteikti ievērosi sievietē, kas tev paliks prātā?

var „nomenedžēt”. Tikai divi vecāki kopā drīkst

Acis.

pārvadāt (un radīt) trešo bērnu. Mums ir meitene, puika, meitene. Divarpus, četri un seši gadi.

Kas ir – skaista sieviete?

Puika man visu laiku prasa: „Un kad būs mani

(Pauze.) Man uz standarta jautājumu ātri jāiz-

brālīši, daudzskaitlī?” (Smejas.) Un es izdomā-

domā nestandarta atbilde. (Smaida.) Mana at-

ju – kāpēc. Jo māsiņas viņš redz daudzskaitlī.

bilde būtu: sieviete ir skaista tad, kad jūtas labi

Man tā zepera ir reāli žēl. Viņam gan bērnudār-

konkrētajā vietā un situācijā, kad viņai nav jau-

zā ir draugi, bet viņš gribētu lai arī mājās ir, ar

tājuma: „Kā es izskatos?” Jo tā var būt gan māte

ko spēlēties. Es nesen sievai sacīju: „Ja es būtu

ar bērniem, gan sieviete, kas gatavo ēst, gan

Mels Gibsons, man arī būtu septiņi bērni.”

aizkaitināta fūrija izspūrušiem matiem. Pie no-

Savulaik esi daudz fotografējis sievietes. Ko tu redzi – sievieti, kompozīciju?

jūtas, nevis cenšas tādējādi kaut ko panākt.

gan bezkaislīgs darbs. Kaut kādas emocijas vai

Vai tavas domas par to, kas ir skaista sieviete, gadu gaitā mainījušās?

simpātijas var rasties tad, kad skaties pāri foto-

Jā, jo mainās iekšējā pieredze, personība attīs-

aparātam, bet ne tajā brīdī, kas ir kadrā. Tas ir

tās, prioritātes ir citas. Satiekot reiz savu vien-

integrāls darbs, jo es vienlaikus redzu kompozī-

audzi, bijušo volejbola komandas kapteini, es no

ciju, formu, proporcijas, gaismu, kustību. Tas ir

viņa dzirdēju tādu teikumu (man tad bija pāri

līdzīgi arhitekta darbam, jo, pēc vienas no teo-

20): „Vissvarīgākā man ir ģimene.” Toreiz tas

rijām, arhitekta darbs ir līdzīgs medija darbam:

man neko daudz neizteica. Pagāja 15 gadi, un

visu to faktoru kopumu, kas ir vieta, laiks, fizis-

arī man, iespējams, tagad svarīgākais ir ģimene.

kās īpašības, nauda, tehniskie paņēmieni, nor-

Un te nav vietā jautājums – kāpēc? –, vienkārši

mas, mūsu kultūras bagāža, vēsturiskās asoci-

tā ir. Dzīvē ir dažādi periodi. Un tad ir zināmas

ācijas, attiecības ar klientu utt., tu vienkārši

bailes, jo tu domā, bet var taču vēl kāds periods

integrē kā medijs, kas visu to izlaiž caur sevi.

iestāties... L

Vispār kompozīciju. Tas ir diezgan ātrs un diez-

FOTO: JĀ N I S S A LI Ņ Š, PU B LI C ITĀTE S AT TĒLI . K A M ER A : A N DR E JS V ER H O US TI N SK I S . S TI L S: LĪG A V EK M A N E

sacījuma, ja tā tiešām ir viņa, un viņa tā tiešām

IEKŠĀ LILLÁ

R Ū TA K E S N E R E

FOTO: SHUTTERSTOCK

S AK I „NĒ” VIEG LI

IEKŠĀ LILLÁ

M

ēs sakām „jā”, kad kaut ko vēlamies, kad esam par kaut ko pārliecināti, savukārt „nē” – kad kaut ko nevēlamies, kaut kam nepiekrītam vai ko noraidām. Tieši tā – tik skaidri, vienkārši un patiesi – rīkojas bērni. Bet kā ir ar mums, pieaugušajām un gudrajām sievietēm? Vai tiešām mūsu „jā” un tā sinonīmi „nu labi”, „okey”, „var jau” nozīmē mūsu piekrišanu, patiesās vēlmes un pārliecību?

P

IEKŠĀ LILLÁ

ārāk bieži mūsu dzīvē pateiktais „jā” ir

„nu labi” vergu? Šī verdzība sākas nemanot,

neīsts, tas nepauž ne mūsu vēlmes, ne

pamazītēm un pārņem tevi ar katru nepateikto

pārliecību, tā ir tikai kādas situācijas –

„nē” aizvien vairāk un vairāk. Katrs nepateikts

dažkārt negribēta – pieņemšana. Kā atzina vie-

„nē” nozīmē to, ka mēs aizliedzam pašas sevi,

na no šā raksta varonēm – ar muti saku „jā”, ar

nerīkojamies saskaņā ar savām vēlmēm un

sirdi un prātu – „nē”. Kādēļ ir tik grūti pateikt

pārliecību. Diemžēl tas kropļo mūs kā personības.

to sasodīto „nē” un labāk izvēlamies kļūt par

Un bieži vien viss sākas ar it kā sīkumiem.

IEKŠĒJĀ SOĢA VERDZĪBĀ Sigita (27) stāsta, ka jau iepriekšējās nedēļas

laikus gan žēlums, gan škrobe par brīvdienām,

sākumā ir sākusi sapņot par gaidāmajām

kuras taču bija iecerētas tik fantastiskas...

brīvdienām, kuras veltīs tikai sev. Viņa bija

Kad Sigitai jautāju, kādēļ viņa neatteica, vai

iegādājusies vairākas filmas, kuras jau sen

domāja, ka draudzene apvainosies, atbilde mani

vēlējās noskatīties, bija sarūpēti pāris mūzikas

pārsteidza. „Es zināju, ka atteikuma gadījumā

diski, nopirktas sveces un labs vīns. Tādas

draudzene neapvainotos, jo galu galā bijām taču

nedēļas nogales, kad nekur nav jāiet, kad nesauc

vairākas, viena cilvēka klātbūtne vai trūkums

nekādi pienākumi, Sigitai sen nebija bijis. „Man

neko nemainītu. Taču man šķita, ka nav labi

šķita, ka darbā ātrāk un jaukāk paiet laiks, jo

atteikt, ka draudzenes tā nerīkojas. Turklāt es

domās jau kavējos pie brīvdienām, kas piederēs

nevēlējos atklāt iemeslus, kādēļ negribu braukt.

tikai man un nevienam citam. Ceturtdienas

Jo skaidrs, ka draudzenei uz ielūgumu atbildēt ar

vakarā iedžinkstējās mobilais telefons. Zvanīja

strupu „nē” nevaru, atteikuma iemesls būtu bijis

viena no manām labākajām draudzenēm, ar kuru

jāpaskaidro sīkāk. Un to darīt nevēlējos, jo tad

tiekos ik pārdienas. Viņa mani aicināja sestdien

iznāk, ka savu vēlmi būt vienai vērtēju augstāk

jau no rīta ar pāris kopīgām draudzenēm do-

nekā draudzenes ielūgumu. Un galu galā pavadīt

ties uz viņas plašo vasarnīcu un tur „tusēt” līdz

brīvdienas vienatnē varēšu arī kādu citu reizi.”

svētdienas vakaram. Šādi burziņi viņas Dzin-

Psihoterapeite Tija Vanaga par Sigitas situāciju

taru vasarnīcā notiek regulāri, ik pārnedēļas, ar

saka: „Tā lielākoties ir tipiska daudziem pacien-

jau iepriekš zināmu scenāriju. Vispirms visādu

tiem. Mūsos ir dziļi iesakņojusies vainas izjūta

gardumu un vīnu sapirkšana vietējā lielveikalā,

pret apkārtējo pasauli, kas neļauj pateikt „nē”.

tad meiteņu klačiņa vasarnīcā līdz pusnaktij.

Proti, ja tu pastāvi par sevi, domā par sevi, tavas

Šoreiz man tik ļoti negribējās iet uz šo tusiņu,

vēlmes tev šķiet nozīmīgas, tad attiecībā pret

sirds kliedza pēc vienatnes, pēc sarūpētajām

pārējo pasauli tu esi „sliktā”. Jo „labs” cilvēks

filmām un mūzikas. Taču es nespēju draudze-

taču nedomā par sevi, noliek savas vēlmes pie

nei pateikt – zini, nē, es nebraukšu. Protams,

malas, neuzskata tās par prioritārām. Un kura no

teicu – super, es pievienojos.” Sigita atzīst, ka

mums grib būt tā sliktā? Mums taču ir iestāstīts,

tusiņš gandarījumu nav sniedzis un bijis vien-

ka

labi

audzinātas

meitenes

nedusmojas,

IEKŠĀ LILLÁ

nekašķējas, bet piekāpjas. Atcerēsimies slaveno

tas teiktais „man šķita, ka nav labi atteikt, ka

tēzi: „Gudrākais piekāpjas.” Es atļaušos apšaubīt

draudzenes tā nerīkojas”. Tātad, pasakot „nē”

šīs tēzes patiesumu. Ko nozīmē piekāpšanās?

draudzenei, Sigita justos slikti pati savā priekšā,

Tas nozīmē, ka mēs atsakāmies no kaut kādiem

jo viņa dzīvo ar domu, ka ir labi un pareizi sa-

saviem principiem, vēlmēm un prioritātēm.

vas vēlmes pakārtot citiem. Un, ja tu savas

Protams, cilvēku attiecības bez piekāpšanās

vēlmes, šajā gadījumā – pēc vienatnes, nostādīsi

nevar pastāvēt, taču šī piekāpšanās nedrīkst

augstāk, tu nebūsi laba. Jo katrā no mums mīt

pārvērsties par nemitīgu sevis aizliegšanu. Te

iekšējais soģis, ko tur iedēstījusi audzināšana

ir jānošķir kompromiss no piekāpšanās. Jo kom-

un arī mūsu kultūra. Šis visai bargais soģis

promiss nozīmē sarunāšanu, vienošanos, tajā

mums neļauj rupji runāt, pie galda atraugāties,

iesaistās abas puses. Piekāpšanās ir vienvir-

viņš neļauj arī pateikt „nē”, lai aizstāvētu savas

ziena. Ilgstoši piekāpjoties, mēs nodarām pāri

intereses. Bieži vien personības struktūras un

savai patībai. Nepasakot „nē” situācijās, kad to

traumu dēļ iekšējais soģis ir deformēts, kā tad,

no sirds vēlamies, mēs aizliedzam savu patību,

kad aizliedzam pašas sevi kāda iedomāta „labu-

lai būtu „labas” sabiedrības acīs, lai apkārtējie

ma” dēļ. Skumjākais ir tas, ka šis „labums” bieži

nepadomātu, ka esam egoistes un „ļaunās”.”

vien patiešām ir tikai iedomāts. Kā piemērā ar

Psihoterapeite uzskata, ka Sigitas nespēja pateikt

Sigitu, kad viņas teiktais „nē” nebūtu nodarījis

draudzenei „nē” ir cieši saistīta ar vainas izjūtu.

nekādu ļaunumu draudzenei un viņas pateik-

Turklāt tā nav vainas izjūta pret draudzeni, bet

tais „jā” nedeva nekādu būtisku labumu, ja vien

gan pašai pret sevi. Jo iekšējā balss saka – la-

nerunājam par iedomāto labumu iekšējā soģa

bas meitenes tā nerīkojas. To apliecina Sigi-

priekšā.

„NĒ” UN ALKOHOLS Kad ārstei jautāju, vai tas, ka nekad nevienam

normatīvu izstrādi. Darba ir daudz, bet tie

neatsaku un nesaku „nē”, nozīmē, ka esmu labs

labi sokas, jo viņai nav nekādu problēmu ar

cilvēks, viņa nosmaida un saka – šaubos gan.

rakstīšanu, iepriekšējā darba pieredze ir bijusi

Lai gan sabiedrības acīs noteikti tāds cilvēks

saistīta ar tekstu rediģēšanu. Viņas nodaļā šīs

ir labs, jo viņš nepastāv par sevi. Bet vai šāda

iemaņas tika augsti novērtētas. Par tām zināja

savas patības noliegšana ir vērtējama kā kaut

kolēģi arī citās nodaļās. Un, kā stāsta Lilita,

kas pozitīvs? Ārste uzsver, ka neviena no viņas

pie viņas pēc palīdzības projektu rakstu valo-

pacientēm, kurām ir problēmas pateikt „nē”,

das uzlabošanā sāka vērsties arī kolēģi no citām

nejūtas tādēļ laimīga un gandarīta. Visbiežāk

nodaļām. Kā stāsta Lilita, sākotnēji tas bija

šīs sievietes jūtas izmantotas, aizvainotas, ir

ārkārtīgi patīkami, viņa jutās novērtēta, kolēģu

sarūgtinājuma pilnas un pat sāk sevi ienīst.

lūgumi pēc palīdzības šķita glaimojoši. Taču

Lilita (35) strādā kādā valsts iestādē. Viņas

šī eiforija nevilkās ilgi, jo palīdzības lūdzēji

darbs saistīts ar projektu rakstīšanu un dažādu

saradās arvien vairāk, bet pašas tiešo veicamo

IEKŠĀ LILLÁ

Kā stāsta Lilita, pie viņas pēc palīdzības projektu rakstu valodas uzlabošanā sāka vērsties arī kolēģi no citām nodaļām. Sākotnēji tas bija ārkārtīgi patīkami, taču šī eiforija nevilkās ilgi.

IEKŠĀ LILLÁ

darbu apjoms nemazinājās. Sākumā Lilita savu

Pārmērīgs stress darbā, virsstundas, kuras

kolēģu lūgumu izpildei ziedoja pusdienlaikus,

turklāt ir saistītas ar iekšējo diskomfortu, jo

tad nācās palikt arī pēc darba laika beigām.

jūties izmantota, prasīt prasās pēc atalgojuma,

Sākotnējā pacilājošā sajūta pamazām izgaisa un,

pēc zināmas kompensācijas. Un bieži vien šī se-

paliekot strādāt kārtējās virsstundas, Lilita ar-

vis atalgošana izpaužas kā vīna pudele vakarā

vien vairāk sāka justies izmantota. Palīdzēšana

vai 100 grami konjaka. Narkologs stāsta, ka

vairs nesniedza gandarījumu, tā pārvērtās par

attiecībā uz sieviešu iedzeršanu pat ir izplatīts

smagu slogu, jo darba stundas kļuva garākās

jēdziens „reward with drinking” jeb atalgo-

un brīvais laiks saruka. Taču viņa saprata, ka

jums ar iedzeršanu. Veselīgs stress mobilizē,

atteikt kārtējam draudzīgajam lūgumam nespēs

profesionāls gandarījums spārno, taču, kā uzsver

– visi taču zināja, ka viņa nekad neatsaka... Kā

V. Jaksons, problēmas var rasties tad, kad stress

atzīst Lilita, kārtējo reizi ar smaidu uz lūpām

kļūst

sakot – jā, protams, es šīs trīs lapiņas izskatīšu,

izjūtu nomaina aizvainojums un pārliecība, ka

–, viņa sāka sevi ienīst.

tiec izmantots. Šādā iekšējā diskomfortā cilvēks

Ārsts narkologs Viktors Jaksons atzīst, ka

nespēj dzīvot ilgstoši, saglabājot stabilu psihisko

dažkārt

darba

veselību. Turklāt, ja cilvēks nespēj pateikt „nē”

jautājumos un pienākumu nastas palielināšanās

kārtējam kolēģu lūgumam, viņš nespēj izrauties

var būt visai slidens ceļš, kurš var novest pie

no šā aburtā loka. Tas var novest pie depresijas

problēmām, kas saistītas ar alkohola lietošanu.

vai pastiprinātas alkohola lietošanas.

šāda

nespēja

pateikt

„nē”

neveselīgs,

profesionāla

gandarījuma

TIESĪBAS UZ „NĒ” Visgrūtāk ir pateikt „nē” mīļotajam cilvēkam.

samērā atbildīgā darbā kādā pašvaldības iestādē.

Vīrieša un sievietes attiecībās „nē” bieži vien

Lai gan viņa tur strādā jau 20 gadus, uz darba

tiek uztverts kā kaut kas līdzīgs atombum-

pasākumiem, pat uz Ziemassvētku ballēm, ir bi-

bas sprādzienam. Līga (55) stāsta, ka visa

jusi tikai pāris reižu. Kāpēc? Nav spējusi pateikt

viņas ģimenes dzīve ir raksturojama vienā īsā

„nē” vīra aizliegumam iet uz šiem pasākumiem.

teikumā: „Es nekad neteicu „nē” savam vīram.”

Vīra nostāja ir: ko tu, precēta sieviete, darīsi

Uz jautājumu, vai tādēļ savu laulību uzskata par

darba ballē, uz kuru vīri nav aicināti, pa kak-

laimīgu, Līga attrauc: „No malas tā noteikti tāda

tiem bučosies ar kādu kolēģi? Līga atzīstas, ka

ir, pati es jūtos nelaimīga un nenovērtēta.” Līga

nav spējīga pateikt – nē, es tomēr iešu uz darba

stāsta, ka laulības dzīvē it kā viss ir kārtībā:

pasākumu. Man ir bail no skandāla, un sirds

vīrs nedzer, nav agresīvs, labi pelna, nav skops,

dziļumos es jūtos vainīga vīra priekšā: kā es tā

taču ļoti cenšas viņu kontrolēt, uztiepj savu

iešu un ballēšos, bet vīrs sēdēs viens pats mājās.

viedokli, uzskata par savu īpašumu, turklāt ar

Turklāt es ģimenē esmu audzināta, ka sievai ir

patriarhālu piesitienu – sievietei pirmajā vietā

jāpiekāpjas vīram. Turklāt dziļi sirdī man pašai

ir jābūt vīra labklājībai. Līga stāsta, ka strādā

arī šķiet, ka laba sieva bez vīra ballēties neiet.

IEKŠĀ LILLÁ

„Es nespēju pateikt „nē” pat it kā nenozīmīgos

Un ļoti stingri ieaudzināti priekšstati par to,

sīkumos,” Līga turpina savu stāstu. Ja vīram

kas ir „laba” sieva. Šī vainas izjūta pašai savā

darba dienas vakarā sakārojas pankūku, Līga,

priekšā par to, ka viņa varētu nebūt pietiekami

lai cik nogurusi arī būtu, dodas tās gatavot. Stāv

laba sieva, neļauj Līgai uzsākt sarunu ar vīru

pie plīts un rij aizvainojuma asaras. Jautāta,

par to, kā viņa šajās attiecībās jūtas. Daudzām

kādēļ vīram nesaka, ka ir nogurusi, ka uzceps

sievietēm ir bail no atklātas sarunas, jo nav jau

pankūkas brīvdienās, viņa atzīst, ka ir audzināta

zināms galarezultāts. Godīga saruna var iz-

tā, ka vīra ēdināšana ir sievas pienākums un

vilkt atklātībā kādas problēmas, kuras dažādu

laba sieva vīram šādu lūgumu neatsaka. Līga

iemeslu dēļ nav vēlēšanās celt dienas gaismā.

teic, ka tas taču ir sievas pienākums.

Vieglāk šķiet vienmēr piekāpties, neiebilst. Ti-

Bet vissāpīgāk Līga savu nespēju pateikt „nē”

kai šādā gadījumā attiecības nevar uzskatīt

pārdzīvoja, kad vīram bija konflikts ar abu

par laimīgām un kvalitatīvām, jo kāda gan tur

pieaugušo dēlu un vīrs ne tikai pats negāja uz

laime un kvalitāte, ja viens no partneriem jūtas

dēla dzimšanas dienu, bet aizliedza to darīt

nelaimīgs.

arī sievai. Līga atzīst: es neuzdrošinājos sa-

Ārste skaidro, ka nespēja pateikt „nē” bieži vien

vam vīram pateikt „nē”, tomēr iešu pie dēla uz

sakņojas ne tikai vainas apziņā, bet arī zemā

dzimšanas dienu.

pašnovērtējumā, necieņā pašai pret sevi. Jo,

Ārste Tija Vanaga stāsta, ka ar ļoti lielu skep-

ja nenovērtē un neciena sevi, tad neciena arī

si izturas pret teicienu – viņiem bija ideāla

savas vēlmes un idivīda paša domas un jūtas

laulība, viņi nekad nestrīdējās. Jo ko nozīmē –

salīdzinājumā ar citu domām nešķiet svarīgas.

nekad nestrīdējās? Tas nozīmē, ka kāds vienmēr

Sieviete ar zemu pašnovērtējumu vienmēr sevi

piekāpjas, pakārtojot sevi partnerim. Psihotera-

pakārtos citiem, viņai būs grūti pastāvēt par

peite uzskata, ka laulības un jebkuru attiecību

sevi un pateikt šo „nē”, lai aizstāvētu sevi un

pamatā ir jābūt sarunai, turklāt ne tikai par bērnu

savas intereses. Tija Vanaga stāsta par kādu

audzināšanu, mājas būvniecību vai gaidāmo

paradoksu: par cilvēkiem, kuri izgājuši psiho-

atvaļinājumu. Īstā sarunu tēma ir: kā es šajās

terapijas kursu, apkārtējie bieži vien mēdz teikt,

attiecībās jūtos. Un šādas kvalitatīvas sarunas,

ka viņi kļuvuši nejauki. Īstenībā šiem cilvēkiem

kā uzskata ārste, atrisina un padara neaktuālu

vienkārši ir paaugstinājusies pašcieņa un līdz

„nē” teikšanas vai neteikšanas problēmu, jo

ar to parādījusies spēja pateikt „nē”. Mums

lietas tiek izrunātas, savstarpēji vienojoties.

katrai ir cilvēktiesības uz savu brīvo laiku, uz

T. Vanaga skaidro, ka Līgai ir dziļi izteikta

savām vēlmēm un jūtām, kuras vajag un drīkst

vainas izjūta, ka viņa nav pietiekami laba sieva.

aizstāvēt, sakot „nē”. L

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

OTR A PUSE LILLÁ

DAR JA ŽUKOVA: M ĀK SL A UN NAUDA ĪS TA JĀ S ROK Ā S A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA

OTR A PUSE LILLÁ

V

iena no bagātākajām un ambiciozākajām ģimenēm pasaulē. Ko par to zinām?

Viņš – Romāns Abramovičs, skandalozais Krievijas miljardieris, Čukotskas autonomā apgabala domes priekšsēdētājs, bijušais tā gubernators, investīciju kompānijas un Anglijas premjerlīgas futbola kluba Chelsea īpašnieks, kura jahtas piestāšana Rīgas pasažieru ostā laikā izraisīja ievērojamu ažiotāžu, kaut gan patiesībā tobrīd viņam tā jau vairs īsti nepiederēja.

Viņa – Darja Žukova (presē nereti mīļi saukta par Dašu), ārkārtīgi skaista, gudra, allaž savaldīga sieviete, 15 gadus jaunāka par savu mīļoto, dizainere un laikmetīgās mākslas cienītāja. Viņas nevainojami slaidais augums un interesantā seja sākotnēji ļāva izplatīties mītam, ka Abramovičs līdzīgi daudziem bagātiem vīriešiem sapinies naudaskāras modeles profesionāli izmestos tīklos, tomēr Darja šo pieņēmumu intervijā laikrakstam atspēko lakoniski: „14 gadu vecumā es tiešām pamēģināju, ko nozīmē būt modelei. Tas ilga tieši vienu mēnesi. Mani tomēr vairāk interesēja volejbols...”

OTR A PUSE LILLÁ

DĀRGĀ LIKTENĪGĀ TIKŠANĀS Pāris iepazinās 2005. gadā kādās svinīgās va-

nētā jahta Pelorus nonāca bijušās sievas rīcībā.

kariņās. Abramovičs, sens Žukovas tēva paziņa,

Lai arī atskanējis ne viens vien dzēlīgs komen-

tikko bija izvilcis lielo lozi: pārdevis savu akci-

tārs par klasisku pusmūža krīzes skarta vīrieša

ju paketi Sibņeftj par 13,1 miljardu ASV dolāru

pieturu jaunības eliksīra meklējumos, Žukovas

un pievērsies tēraudam, zeltam un nekustama-

un Abramoviča savienība nav raksturojama kā

jiem īpašumiem. 2006. gadā sāka klīst runas

mezalianse. Viņi īsteno kopīgus projektus, au-

par Abramoviča jauno aizraušanos, līdz tās ap-

dzina savu nu jau trīs gadus veco dēliņu Āro-

stiprinājās – viņa otrā sieva, piecu bērnu māte,

nu Aleksandru, bet pavasarī gaidāma viņu otrā

iesniedza tiesā laulības šķiršanas prasību. Mil-

bērna dzimšana. Abramovičam gan šis būs jau

jardierim nācās šķirties arī no prāva kapitāla

septītais bērns, jo pirms kopdzīves ar Darju viņš

(minējumi par summu sniedzas no 300 miljo-

bijis divas reizes precējies, otrajā laulībā laisti

niem līdz vairākiem miljardiem), un jau piemi-

pasaulē pieci bērni.

Žukova apgalvo, ka viens no iemesliem, kādēļ viņai vispār ir profils feisbukā, – lai sazinātos ar bijušajiem skolasbiedriem.

PRINCESE NO ZINĀTNIEKU APRINDĀM Abramovičs piedzima trūcīgā ģimenē, jau čet-

gadi. 1990. gadā viņa pārcēlās uz ASV, kur mātei

ru gadu vecumā kļuva par bāreni, un tikai viņa

tika piedāvāts darbs Beilora medicīnas koledžā –

asais prāts un apsviedīgums palīdzējuši izsisties

galvenajā biomedicīnas pētniecības, izglītības

dzīvē. Tie ir plaši zināmi viņa biogrāfijas fakti.

un pacientu aprūpes centrā Hjūstonā, Teksasā.

Žukovas stāsts būtiski atšķiras – viņa nonāca

Viņām nebija nolūka emigrēt, tikai padzīvot tur

augstākajās aprindās jau savas piedzimšanas

pāris gadu, tomēr notika tieši tā. Kā māti, tā

brīdī 1981. gadā. Darjas māte Jeļena bija iegu-

mazo meitu biedēja vide Krievijā pēc PSRS sa-

vusi augstāko izglītību molekulārajā bioloģijā,

brukuma, savukārt ASV abām klājās lieliski.

tēvs Aleksandrs – Austrumu valodu specialitā-

1992. gadā, lai palīdzētu savai meitai un maz-

tē. Ģimenei bija plašs paziņu loks galvaspilsētas

meitiņai, uz ASV pārcēlās arī Dašas vecmāmi-

inteliģences aprindās – zinātnieki, rakstnieki,

ņa Marija Rudņicka. Joprojām elegantā kun-

lingvisti. Vecāki izšķīrās, kad meitai bija trīs

dze skaudrajos Otrā pasaules kara gados bijusi

OTR A PUSE LILLÁ

spiesta evakuēties uz Taškentu, tur viņa strā-

bioloģijas pasniedzēja un diabēta speciāliste

dājusi militārajā rūpnīcā, ieguvusi ķīmiķes

līdz pat pensijai.

diplomu. Pēc atgriešanās Maskavā strādājusi

Darja apmeklēja nelielu privātskolu Pacific

ministrijā, vēlāk par tehniķi Hematoloģijas un

Hills rietumu Holivudā. Mācību iestāde lepo-

asins pārliešanas institūtā, ieguvusi doktora

jas ar savu multikulturālo vidi, augsta līmeņa

grādu. Savas karjeras laikā viņa izstrādājusi

pasniedzējiem, individualizētu attieksmi pret

neauglības, gangrēnas, hemofilijas un diabēta

katru skolēnu un ģimenisku gaisotni. Meitenei

terapijas metodes.

patika šī mazliet dīvainā un utopiskā sala. Tur

Jeļena ir ebrejiete. Arī Darja, lai gan viņas tēvs

mācījusies arī Monika Levinska un Drū Beri-

ir krievu kristietis, sevi uzskata par ebrejieti.

mora. Žukova apgalvo, ka viens no iemesliem,

Par spīti mātes stingrajai audzināšanai, Darjai

kādēļ viņai vispār ir profils feisbukā, – lai sazi-

tomēr allaž jutusies neatkarīga savos uzska-

nātos ar bijušajiem skolasbiedriem. Vēlāk jau-

tos. Viņas pirmā skola ASV bija Ebreju koledža.

niete mācījās Kalifornijas universitātē Santa-

Meitene saņēmās, pielāgojās un veikli apguva

barbarā, kuru absolvēja 2003. gadā. Viņa gan

angļu valodu. Tad sekoja liels pagodinājums –

gribēja iet savas mātes un vecmāmiņas pēdās –

mātei tika piedāvāts darbs Kalifornijas univer-

studēt medicīnu –, taču izvēlējās slāvistiku un

sitātē Losandželosā. Jeļena tur bija molekulārās

literatūru.

OTR A PUSE LILLÁ

ĢIMENES SAITES 22 gadu vecumā Darja pārcēlās uz Londonu, lai

arī apsūdzības fakts ieroču kontrabandā; tiesa

tomēr studētu naturopātiju (mācību par alterna-

viņu gan attaisnoja). Daša ļoti mīl savu tēvu un

tīvu, dabisku dziedniecību). Šīs studijas netika

uzskata, ka viņš ir brīnišķīgs gan kā tēvs, gan

pabeigtas. Viņa dzīvoja vienā no sava tēva pent­

kā personība, no kuras viņa mantojusi raksturu

hausiem Kensingtonā, baudīja smalko aprindu

un harismu, tāpēc savam dēliņam devusi otro

dzīvi, un tieši tur uzplauka viņas kaislība pret

vārdu par godu Aleksandram Žukovam.

mūsdienīgo mākslu, sāka veidoties draudzības

Abi Darjas vecāki ir precējušies atkārtoti, abiem

saites ar māksliniekiem un radošo aprindu pār-

jaunajās ģimenēs piedzimuši dvīņi. Mātei – pui-

stāvjiem. Iespējams, ka šī interese atraisījās kā

sēns un meitenīte, kuriem nu jau ir 19 gadi, bet

maigs dumpis – bērnībā viņa esot atskatījusies

tēvam – dvīņu puikas, kuri tagad ir 16 gadus

klasiskās mākslas paraugus, jo māte ļoti bieži

veci. Vecāki arvien saglabājuši draudzīgas attie-

veda viņu uz muzejiem, lai „paplašinātu redzes-

cības, tāpēc Darja jūtas piederīga lielai ģimenei.

loku”.

Nevēlēšanās sarūgtināt vecākus pat kalpojusi

Darjas tēvs pēc Maskavas valsts universitātes

kā teicams orientieris viņas dzīvē.

absolvēšanas strādāja Goskino, astoņdesmito

Romānam Abramovičam pieder visvairāk apbrī-

gadu beigās reģistrēja vienu no pirmajiem da-

notās luksusa jahtas pasaulē, reaktīvā lidma-

toru tirdzniecības kooperatīviem Krievijā, saju-

šīna, automobiļu kolekcija, īpašumi Londonā,

ta spējas uzņēmējdarbībā un drīz jau bija viens

nami Francijas dienvidos, Maskavā un Sv. Bar-

no MorTransBank dibinātājiem. 1992. gadā viņš

tolomeja salā Karību reģionā – šajā bagāto un

Odesā nodibināja naftas un naftas produktu

slaveno iecienītajā Jaungada sagaidīšanas vietā

tranzīta kompāniju SintezOil, kas nobruģēja ceļu

viņš pagājušogad sarīkoja 5 miljonu britu ster-

viņa naftas magnāta statusam netālā nākotnē.

liņu mārciņu vērtu ballīti, kurā par muzikālo

1993. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā,

gaisotni rūpējās The Red Hot Chili Peppers. To-

taču bizness joprojām saistīts ar Krieviju (starp

mēr Darja neslēpj, ka māju sajūta viņai joprojām

dažādajām Aleksandra Žukova nodarbēm figurē

saistās ar mātes namu Losandželosā.

MĀKSLA UN NAUDA Krievijas žurnāls Arthronika ik gadu publicē ek-

movičs pievērsies mākslas pasaulei tikai savas

spertu grupas izveidotu sarakstu ar 50 ietekmī-

mīļotās sievietes iespaidā. Viņš sāka iegādāties

gākajiem cilvēkiem mākslas aprindās valsts mē-

vērtīgus mākslas darbus jau pagājušā gadsimta

rogā. Jau vairākus gadus Romāna Abramoviča

deviņdesmitajos gados, un viņa plašajā privāt-

un Darjas Žukovas tandēms tajā ieņem stabilu

kolekcijā ir arī 17.–18. gs. gleznas, ne tikai mūs-

vietu pirmajā trijniekā. Nav gluži tā, ka Abra-

dienu mākslas šedevri, lai gan skaļākie notiku-

Fonda «Iris» īpašniece un Maskavas laikmetīgās mākslas centra «Garage» dibinātāja Darja Žukova var droši atļauties nepievērst uzmanību smīkņātājiem pat no mākslas aprindām, jo tie neapšaubāmi spiesti rēķināties ar Darjas klātbūtni valsts kultūras procesos.

OTR A PUSE LILLÁ

mi saistās tieši ar tiem. 2008. gadā Abramovičs

un izturēšanās mazliet pat atgādināja skolnie-

par vairāk nekā 86 miljoniem dolāru iegādājās

cīti – mati sapīti bizē, balta blūzīte, cieši aiz-

20. gadsimta otrās puses īru izcelsmes britu

pogāta līdz pat apkaklītei, oranžs džemperis,

ekspresionista Frēnsisa Bēkona gleznu ciklu

kapri bikses un baltas augstpapēžu kurpes. Žu-

Triptihs (1974. g.) un par 33,6 miljoniem dolā-

kova nevainojamā angļu valodā (kaut arī tajā

ru – vācu izcelsmes britu mākslinieka Lusjē-

jaušams viegls krievu akcents un dažbrīd arī

na Freida, psihonalīzes pamatlicēja Zīgmunda

kaliforniešiem raksturīga intonācija) atklāja, ka

Freida mazdēla, darbu Guļošā pabalstu inspekto-

viņas sapnis ir atvest uz Maskavu amerikāņu

re (1995. g.). Tomēr slaveno miljardieri interesē

skulptora Ričarda Serras apjomīgos darbus.

ne tikai investīcijas slavenās gleznās: 2011. gada

Fonda Iris īpašniece un Maskavas laikmetīgās

sākumā viņš sponsorēja Maskavas teātra Sovre-

mākslas centra Garage dibinātāja Darja Žukova

meņņik viesizrādes Londonā.

var droši atļauties nepievērst uzmanību smīk-

2012. gada pavasarī Daša Žukova kopā ar pa-

ņātājiem pat no mākslas aprindām, jo tie neap-

saulslaveno arhitektu Remu Kolhāsu uzrunāja

šaubāmi spiesti rēķināties ar Darjas klātbūtni

arhitektūras kritiķus Laikmetīgās mākslas in-

valsts kultūras procesos. Kārtējais apliecinā-

stitūtā Londonā, kur paziņoja savas jaunākās

jums: 2012. gada 20. novembrī Ņujorkā viņa sa-

ieceres attiecībā uz mūsdienīgās mākslas un

ņēma neatkarīgo kuratoru organizācijas presti-

kultūras popularizēšanu Maskavā. Tā bija pirmā

žo apbalvojumu Leo Award par novatorisku un

reize, kad viņa, uzstājoties auditorijas priekšā,

tālredzīgu pieeju jaunu institūciju radīšanā, kā

neizmantoja iepriekš sagatavotas tēzes, tādēļ

arī jaunu iespēju pavēršanu māksliniekiem un

satraukums bija manāms. Darjas vizuālais tēls

kuratoriem.

GARĀ ŽAS PĀRSTEIGUMI „Laikmetīgās mākslas popularizēšanas gaitā

2008. gada vasarā atklātais kultūras centrs Ga-

nācās saskarties ar sabiedrības pretestību, to-

rage Maskavā tika iekārtots 1926. gadā uzcel-

mēr, pateicoties izglītojošām programmām, iz-

tā milzīgā autobusu depo, kura dizaina autori

stādēm un meistarklasēm bērniem, spējām pie-

bija arhitekti konstruktīvisti Konstantīns Meļ-

saistīt auditoriju no 8 līdz 80 gadiem. Uzskatu, ka

ņikovs un Vladimirs Šuhovs. Atklāšanas cere-

mūsu iniciatīvu panākumi sakņojas darbinieku

monijā piedalījās arī nu jau skumji leģendārā

prasmē pieslēgties globālajam kuratoru dialo-

britu dziedātāja Eimija Vainhausa. Šis centrs

gam,” stāsta Darja Žukova, kura apņēmīgi attīs-

vienmēr bijis apmeklētāju pilns. Taču nomas

ta starptautisko sadarbību mākslas un kultūras

laiks beidzies, projekts pārceļas uz Gorkija

jomā. Viņa ir ļoti mērķtiecīga, skaidri zina, ko

parku, kur jau uzstādīts pagaidu paviljons –

vēlas sasniegt, un viņas atturīgais sabiedriskais

tajā izvietota parka vēsturiskajiem arhitektū-

tēls licis padoties pat nešpetnākajiem dzeltenās

ras objektiem veltīta izstāde. Uzdevums pār-

preses okšķeriem.

veidot 1960. gadā celto betona standartbūvi,

OTR A PUSE LILLÁ

savulaik populāru restorānu, kas faktiski bija

na skolu savā valstī, kā arī īstenot grandiozu ie-

kļuvis par gruvešu kaudzi, uzticēts nīder-

ceri Sanktpēterburgā, kur Abramovičs par 400

landiešu arhitektam Remam Kolhāsam, kuru

miljoniem ASV dolāru iegādājies Jauno Holandi

modernās arhitektūras lietpratēji uzskata par

– 1720. gadā izveidoto trīsstūrveida salu Ņevas

planētas izcilāko urbānās mākslas pārstā-

upē, bijušo Krievijas Admiralitātes īpašumu. Tur

vi un domātāju. Viņš ir ārkārtīgi priecīgs par

jātop galeriju centram – vienam no starptautis-

to, ka būs iespēja izvairīties no izstāžu zālēm

ki nozīmīgākajiem mākslas objektiem pasaulē.

tik ierastā „baltā kuba” sterilā formāta. Gara-

Šā projekta būvniecības un iekārtošanas darbus

ge pirmā mājvieta pilsētas nomalē gada laikā

iecerēts pabeigt 2018. gadā. Pēc Dašas domām,

pulcēja aptuveni 300 000 apmeklētāju. Pēc re-

Sanktpēterburga mākslas un arhitektūras jomā

novācijas darbiem centra apmeklētāju skaits

turpina dzīvot pagātnē, tāpēc nenāktu par ļau-

gada laikā varētu sasniegt pat deviņus mil-

nu uzbūvēt šādu simbolisku tiltu uz tagadni, kas

jonus. Arhitektūras meistardarbi, kas ataino

iekļautos starpkontinentālā ķēdē kopā ar Teita

padomju laika estētiku, ir Darjas vājība – to

Modernās mākslas muzeju Londonā, Laikme-

restaurēšanai viņa pieaicina pasaules līmeņa

tīgās mākslas muzeju Ņujorkā, Luiziānas Mo-

speciālistus.

dernās mākslas muzeju Dānijā, Žorža Pompidū

Daša Žukova ne vien paplašina Garage darbību

centru Parīzē un citiem prestižiem mūsdienu

Maskavā, bet arī plāno nodibināt pirmo dizai-

mākslas centriem.

KOREK TĀ S PROVOK ĀCIJA S Žukovai raksturīgs vērienīgs skatījums uz sa-

mazliet hipsterīga estētika... Krievijas Vogue to-

sniedzamo, kaut gan birokrātijas labirintos bie-

reizējā galvenā redaktore Aļona Doļecka izteica

ži vien nelīdz pat vīra ietekmīgums un sakari.

nožēlu, ka Abramoviča vārds pārāk cieši sais-

Šķiet, viņa lieliski apzinās, ka Krievijā protestēt

tās ar Žukovu, jo tas tikai traucējot viņas dizai-

vai sūkstīties ir ne tikai veltīgi, bet arī bīstami,

neres karjerai, liekot apšaubīt viņai piemītošo

tāpēc izmanīgi, rāmi un pragmatiski darbojas

izsmalcināto gaumi un nākotnes perspektīvas.

pastāvošās sistēmas ietvaros. Darba jautājumos

Šīs bažas gan izrādījās veltīgas, zīmolam klājas

viņa nekad nezaudē savaldīšanos un dēvē to par

lieliski, tā veikali sekmīgi darbojas teju simt pa-

izdzīvošanas instinktu – tiklīdz sastopas ar jel-

saules valstīs.

kādiem šķēršļiem, zibenīgi meklē situācijas risi-

2009. gadā izdevniecība Bauer pat uzaicināja

nājumu. Emocijas paliek aizkadrā. Tas attiecas

Darju par britu modes žurnāla Pop galveno re-

kā uz darbu, tā uz privāto dzīvi.

daktori, tomēr jau pēc trim numuriem viņa šo

2006. gadā Darja kopā ar savu draudzeni Kris-

posteni pameta, jo vēlējās izveidot pati savu žur-

tīni Tanu, Honkongas kuturjē, arī Kubas goda

nālu. Un tā 2011. gada augustā tika laists klajā

konsula Honkongā Deivida Tana meitu, radīja

kultūras un modes žurnāls Garage, kura galvenā

modes zīmolu Kova&T. Džinsas, lateksa legingi,

redaktore ir pati Darja Žukova, bet konsultantes

OTR A PUSE LILLÁ

lomā – bijusī Parīzes Vogue redaktore – Džoanna Džuljeta Baka. Darja prot ļoti politkorekti ie-

DAŠAS ŽUKOVAS AKTIVITĀTES TĪMEKLĪ

tērpt žurnāla misiju – tam jābūt izglītojošam, jāveicina būtiskas pārmaiņas sabiedrības apzi-

Žurnāls Garage

ņā, jāpalīdz kliedēt vienaldzību un neiecietību pret citādo, jāpiedāvā izvēles iespējas... Krievijai taču esot nozīmīgi atrast savu vietu mūsdienīgās mākslas pasaulē, un uz to vērsti visi viņas projekti. Tiktāl gludi, bet jau ar pirmo numuru kļuva acīm redzams, ka šis ir izaicinošākais un nerātnākais no Darjas ideju iemiesojumiem.

Vairākiem slaveniem māksliniekiem tika dots uzdevums radīt tetovējumu dizaina paraugus,

Laikmetīgās kultūras centrs Garage

kuriem bija jāpārceļas uz „dzīviem audekliem”.

Ietekmīgais britu mākslinieks Demjens Hērsts iesniedza provokatīvu taureņa tetovējumu sievietes kājstarpei, kas rotāja pat žurnāla vāku.

Gan jāpiebilst – ar nosedzošu uzlīmi.

Jo tālāk – jo interesantāk. Kad Ņujorkā tika atzītas viendzimuma laulības, žurnāls Garage to pieminēja, aicinot māksliniekus izstrādāt īpašas kāzu tērpu skices jaunajiem pāriem. Un at-

Modes zīmols Kova & T

kal jau – bilde uz vāka. Skan jauki, tikai jāņem vērā, kaut arī homoseksualitāte Krievijā tika dekriminalizēta 1993. gadā, kopš šā gadsimta sākuma reģionālajā un nu arī federālajā līmenī cits pēc cita pieņemti likumi, kas aizliedz homoseksualitātes, biseksualitātes vai transdzimuma propagandu nepilngadīgo vidū. Dažos reģionos šādi likumi pieņemti vienotā paketē ar likumu, kas aizliedz pedofilijas propagandu. Diemžēl formulējumi izvēlēti tik neskaidri un vispārīgi, ka vajadzības gadījumā krietnās nepatikšanās varētu iedzīvoties visi, kuriem nav heteroseksuālas dzimumorientācijas, toties ir jebkādas darīšanas ar nepilngadīgajiem. Tas izraisījis visai plašu pretreakciju gan pašā Krievijā, gan ārvalstīs. Savu viedokli izteikusi pat starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Rights Watch.

Mākslas kolekcionāru portāls

OTR A PUSE LILLÁ

Kad Ņujorkā tika atzītas viendzimuma laulības, žurnāls «Garage» to pieminēja, aicinot māksliniekus izstrādāt īpašas kāzu tērpu skices jaunajiem pāriem.

Krievijas nostāja – nepieļaut publisku iejaukša-

brīvi pieejamu mākslas pasauli. Art.sy sadarbo-

nos tās likumdošanas procesā.

jas ar vairāk nekā 400 pasaules vadošajām ga-

Ņemot vēro to, ka Abramovičs ir sens režīma

lerijām, muzejiem, privātkolekciju īpašniekiem

draugs, bet Medvedevs un Putins izteikuši atbal-

un fondiem.

stu modernās mākslas popularizēšanai valstī,

„Daudzi domā, ka man dzīvē viss pasniegts kā

diezin vai gaidāms kāds klaji skandalozs gājiens.

uz šķīvīša, bet tikai es pati zinu, cik daudz darba

Ja vien konteksts nav leģitīma uzskatu brīvības

tas viss prasījis,” žurnālistiem atklāj Daša. Var

imitācija. Kā saprātīgs cilvēks Daša Žukova ap-

jau nodoties minējumiem, ko no visa šeit ap-

zinās, ka konkrētajā kultūrtelpā radošajām iz-

rakstītā, ja reiz uzsver, ka savu projektu finanšu

pausmēm ir nepārprotami iezīmētas robežas.

jautājumu risināšanā neiesaistās, Darja Žukova

2011. gada novembrī Žukova kļuva par līdzdibi-

nebūtu sasniegusi bez Abramoviča atbalsta, bet

nātāju un radošo direktori unikālam interneta

tas nu gan ir skaidrs – apstāties viņa negrasās,

projektam Art.sy, kura mērķis ir jebkuram inte-

un tik auglīga mīlas, mākslas un naudas savie-

resentam, kolekcionāram un patronam padarīt

nība ir visai neparasta parādība. L

M A R I JA LE I KO U N AUS TR A OZO LI Ņ A-K R AUZ E

LĪVIJA DŪMIŅA, NRA

FOTO – L AT VI JA S VA L S T S K I N O FOTO FO N O D O K UM ENTU A R H ĪVS , RO M A N A SUTA S U N A LEK S A N DR A S B EĻCOVA S M UZ E JS

DUETS LILLÁ

S I E V I E TE S TA R Z Ā N I

DUETS LILLÁ

Cik viena skaista, tik otrai Dievs daiļumu novīlis, taču abas ir neordināras un talantīgas personības, kam Latvijā bijis par šauru. Pirmās Latvijas brīvvalsts sabiedrības krējuma bļodā viņām bijis īpašs statuss – pirmais lesbiešu pāris.

Turpinājums

DUETS LILLÁ

M

arija Leiko bija teātra un mēmā kino

seksuālām attiecībām ar Raini. Apaļīga, skar-

aktrise. Smalka, trausla, lielām, iz-

biem sejas vaibstiem, bet ar lielisku humora iz-

teiksmīgām acīm, trauksmainām kus-

jūtu.

tībām un nedaudz asu, sausu, it kā aizlūstošu

Abu dāmu biogrāfijās joprojām vīd nezināmā

balsi. Neirastēniķe.

robi, un viens no tiem ir jautājums – kad īsti

Savukārt Austra Ozoliņa-Krauze – viena no

viņas iepazinušās. Atmiņās parādās 1919. gads,

spilgtākajām un arī savdabīgākajām personī-

kad Marijai ir 32, bet Austrai – 29 gadi, taču abu

bām uz Latvijas sabiedriskās dzīves skatuves no

pirmā tikšanās varēja notikt arī agrāk. Tomēr

Pirmā pasaules kara sākuma līdz pat 30. gadu

līdz tam katra jau bija paveikusi pietiekami, lai

beigām. Turēta aizdomās par spiegošanu un

tiktu ierakstīta vēsturē.

MARIJA NO ĀGENSKALNA Marija Leiko pasaulē nākusi 1887. gada 14. au-

patiesais iemesls – vēlme izpestīt no cietuma

gustā Rīgā, Āgenskalnā. Viņas tēvs bija būvuz-

draudzenes paziņu vai tomēr skatuves magnēts,

ņēmējs, kurš nomira, kad Marija vēl negāja sko-

vai arī abi kopā. Bet debija bija notikusi.

lā. Māte, savulaik pie kāda rātskunga kalpojot,

Marija Leiko savu izvēli par labu teātrim moti-

iemācījusies lieliski gatavot ēst un arī meitai li-

vē ar kādām attiecībām. Kā pati apgalvo, tās bi-

kusi apgūt kādu praktisku arodu. Tāpēc Marija

jušas platoniskas. Taču, pēc sabiedrībā valdošā

beigusi ne tikai B. Reiņa meiteņu privātskolu,

viedokļa, – ja puisis meiteni nobučojis, viņam tā

bet arī šūšanas kursus. Tad sākusi interesēties

jāprec, jo bijusi kompromitēta. Precēties viņai

par teātri, vispirms grozoties Jonatāna biedrī-

nenāk ne prātā, tāpēc atliek teātris vai kloste-

bā Pārdaugavā. Pateicoties 1905. gada revolūci-

ris. „Skatuve! Vai tā arī nav tāds mazs klosteris?

jai, Marijai rodas iespēja kāpt uz skatuves izrā-

Svētnīca mākslas vaidelotēm.” Tātad Aspazijas

dē, nevis tikai tādēļ, lai deklamētu dzeju. Kad

brīvdomīgā personība varētu būt atstājusi ie-

tiek apcietināts draudzenes paziņa, Marija sasit

spaidu arī uz Pārdaugavas meiteni Mariju, kura,

savu krājkasīti un īrē zāli, lai varētu notikt iz-

tieši tāpat kā savulaik Aspazija, dodas uz Rīgas

rāde, kuras ienākumi paredzēti drošības naudas

Latviešu teātri ar mērķi tikt tajā vismaz par ko-

iemaksai. Var minēt, kāds bija šīs labdarības

risti. Režisors, latviešu skatuves runas mākslas

DUETS LILLÁ

A uMs at r ai j aO zLoe li ikņoa -kKā rdaāu nz eo us an vMā m a r il joamLāemi k. o19. . 19.g . gt.r tī sr dī sedsems imt oi t go agdaud us āskāukmu sm. s .

A u s t r a O z o l i ņ a - K r a u z e u n A l e k s a n d r a B e ļ c o v a . 19. g . d i v d e s m i t o g a d u s ā k u m s .

DUETS LILLÁ

Mariju plosa milzīgs satraukums un bailes.

Nav noslēpums, ka nelīdzēja pat vēlāk gūtā skatuves pieredze – no bailēm viņa vaļā netika.

pamatlicējs Jēkabs Duburs, bijis bargs un ļoti

nākamo slaveno latviešu aktrisi Mirdzu Šmit-

kritisks pret iesācējas spējām. Uzzinājis, ka nau-

heni. 1908. gadā viņam atkal draudēja cietums,

das, ar ko apmaksāt mācību stundas, viņai nav,

tāpēc Gūters bēga uz Dāniju. Nespējot izturēt

aizsūtījis mājās lāpīt zeķes. Varbūt Marija tās

pratināšanas, viņam sekoja jaunā sirdsmīļotā –

arī lāpa, bet zināms, ka sarkano karogu 1905.

20 gadus vecā Marija Leiko. Acīmredzot Jāņa

gadā gan šuj un arī revolucionāro dzeju Grīziņ-

laulības nebija pārāk laimīgas: Leiko vienau-

kalnā deklamē.

dze Mirdza Šmithene vēlāk stāstīs, ka ar Gūteru

1907. gadā Marija nonāk progresīvajā Apollo te-

precējusies, lai tiktu uz skatuves.

ātrī, Pērnavas ielā, pie Grīziņkalna. Tur četru

Dzīvojot Kopenhāgenā pusgadu, Marija pelna

mēnešu laikā viņa nospēlē astoņas lomas, to-

naudu ar šūšanu. Tālāk pāris dodas uz Berlīni

starp Amāliju Šillera Laupītājos. Par to ir īpašs

un Vīni, kur apmetas uz dzīvi. Skaistajā kādrei-

stāsts. Neilgi pirms izrādes atklājas, ka viņas

zējās Hābsburgu impērijas galvaspilsētā bija jā-

kostīms nav atvests. Nākamais dzīvesbiedrs Jā-

cīnās ar trūkumu, aukstumu un blaktīm. 1909.

nis Gūters rīkojas – ietin Mariju vecā, netīrā

gadā nabadzīgo ļaužu un ebreju patversmē pie-

antīkā togā, vēl apsienot saplīsušu priekškaru,

dzimst viņu meita Nora. Trūcīgā mansarda is-

un izstumj uz skatuves. Mariju plosa milzīgs

tabelē ir tik auksti, ka jāgaida, kad prīmuss un

satraukums un bailes. Nav noslēpums, ka nelī-

lampa to piesildīs tik daudz, lai varētu nomaz-

dzēja pat vēlāk gūtā skatuves pieredze – no bai-

gāt bērnu. Spainī.

lēm viņa vaļā netika. Izskan minējumi, ka tādēļ

Kad Gūters iestājas Vīnes Ķeizariskās mūzikas

nervu nomierināšanai sākusi lietot narkotiskus

un dramatiskās mākslas akadēmijas dramatis-

līdzekļus. Pati apgalvo, ka vienīgā narkotika, ko

kajā klasē, apstākļi uzlabojas, jo viņam mak-

lieto, ir melna stipra kafija – viņai bijusi kafijas

sā stipendiju. Jaunajā dzīvesvietā ir krāsns, un

vārāmā krāsniņa, ko allaž vadājusi sev līdzi.

Ļevs Trockis nes avīzes, ko kurināt, lai uzsildī-

Aktieris un režisors, aktīvs 1905. gada notiku-

tu bērnam pienu. Slavenais revolucionārs tolaik

mu dalībnieks Jānis Gūters bija sēdējis cietumā

dzīvo Vīnē, kārtējo reizi aizbēdzis no izsūtīju-

par kreiso ideju aizstāvēšanu, kur salaulājies ar

ma Sibīrijā. Kad Gūters studijas beidz, akadē-

6

12

DUETS LILLÁ

Ar aizlienētu kleitu un cepuri viņa ierodas Leipcigā un tiek pieņemta darbā uz pieciem gadiem.

Teātra direktora īpašā laipnība izraisa tenkas un kolēģu skaudību, bet publika aktrisi mīl.

mijā iestājas Leiko, arī tiekot budžeta vietā ar

Pirmā pasaules kara laikā emigrantes dzīves

stipendiju, un pēc diviem studiju gadiem saņem

proza ir skarba. Divreiz dienā Leiko dodas uz

darba piedāvājumu no Leipcigas Pilsētas teātra.

kara pārvaldi reģistrēties. 1917. gadā Marija

Ar aizlienētu kleitu un cepuri viņa ierodas Leip-

spēlē Legro kundzi Minhenes Kamerteātrī, un

cigā un tiek pieņemta darbā uz pieciem gadiem.

šis gads ir zīmīgs divu iemeslu dēļ – viņa kļūst

Teātra direktora Maksa Marteršteiga, kādrei-

par tolaik slavenākā vācu režisora Maksa Rein-

zējā Rīgas Vācu teātra dramaturga, aktiera un

harda aktrisi un sāk filmēties. Reinharda teātros

žurnālista īpašā laipnība izraisa tenkas un ko-

Berlīnē trīs gadu laikā Leiko nospēlē 15 lomas,

lēģu skaudību, bet publika aktrisi mīl. Leipcigā

tostarp Ģertrūdi Šekspīra Hamletā un Kristīni

Marija iemīlas. Varam minēt, kas bija tie divi,

Ibsena Norā. Taču Reinharda posms beidzās ar

uz kuru ēnām logā noraudzījusies, viņa devās

skandālu. Gerharda Hauptmaņa lugas Vientuļie

remdēt sirdssāpes, kafejnīcā uz krīta notiesājot

cilvēki ģenerālmēģinājumā Marija nespēja iz-

treknus krējuma bezē. „..viņos es tovakar apbe-

turēt spriedzi, kuras viens no cēloņiem bija jau

dīju savu muļķa sirdi. Un savu nesasniedzamo

trīsreiz mainītais skatuves partneris. Aktrisei

ideālu.” Varbūt tas bija Heinrihs Manns, kas vi-

sajuka teātris ar dzīvi, viņa noskrēja no skatu-

ņai veltīja titullomu savā labākajā lugā – drāmā

ves parterā, sekoja ilgstoša histērija, aktrise sa-

Legro kundze? (Pēc H. Manna romāna Profesors

slima, izrāde bija jāatceļ. Reinhards pieprasīja

Unrāts 30. gados tapis slavenais Zilais eņģelis ar

sodanaudu par līguma laušanu, Leiko iesūdzē-

Marlēnu Dītrihu.) Leiko atceras, kā reiz tikusies

ja režisoru tiesā. Tiesāšanās ieilga, vairāk nekā

ar rakstnieku labdarības ballē, ka viņš uzdāvi-

gadu Marija Leiko nevarēja dabūt darbu teātros.

nājis aktrisei rožu klēpi, bet stāstu aprauj: „..jo

Vēlāk gan abi salabuši.

mums abiem bija – ģimenes.” Gūters gan bija

Strādājot pie Reinharda, Leiko noslīpēja savu

palicis Frankfurtē, kur dabūjis teātra galvenā

aktiermeistarību, ko vēlāk cildināja Latvijā.

inspektora vietu.

„..Berlīnes periodā izkristalizējās un noslīpējās

DUETS LILLÁ

viņas mākslinieciskā īpatnība, kas ietvēra gan

1920. gada 2. aprīlī Marija Leiko pirmoreiz uz

akadēmijā apgūto, gan Reinharda uzturēto uz-

Latvijas Nacionālā teātra skatuves spēlē cēlas

manību pret runāto vārdu, runas kultūru, žes-

idejas – atbrīvot no cietuma netaisnīgi notiesā-

ta ārējās izteiksmības un iekšējās psiholoģis-

to aristokrātu – pārņemto modisti Legro kun-

kās konkrētības sabalsojumu. Te nāca klāt arī

dzi. Kinoaktrisi Mariju Leiko Latvijā zināja, jo

tēlojuma ekspresivitāte un ekstātiskums, kas

filmas ar viņas piedalīšanos bija šeit rādītas.

kulmināciju Marijas Leiko mākslā sasniedza

Pirmā viesizrāde Rīgā izraisa milzīgu interesi

20. gadu sākumā un viņas aktierspēles manierē

un sajūsmu. Turpmāk Leiko te viesojas regulā-

saglabājās visu mūžu.”

ri. Lielākoties viņa spēlē Nacionālajā teātrī, bet

Par pirmo lomu kino (Dimantu ziedojums,

vienu reizi arī Dailes teātrī. Šajos gados Latvijā

1917. g.) Marijai bija jāpateicas Jānim Gūteram,

top 15 lomas. Savukārt Vācijā 20. gados aktrise

kurš Vācijā kļuva par Johannes Guter. Viņš turpi-

strādājusi kopā ar vācu politiskā teātra spilgto

nāja mācīties – ieguva doktora grādu inženierzi-

pārstāvi Ervinu Piskatoru un režisoru Bernhar-

nībās. Gūters kļuva par ļoti veiksmīgu izklaidē-

du Reihu – režisores Māras Ķimeles slavenās

jošo filmu režisoru, bijis filmu sabiedrības UFA

vecmāmiņas, režisores Annas Lācis, vīru. Tieši

līdzproducents. Johannes Guter 20. gados appre-

Leiko dzīvoklī Vācijā Anna un Bernhards esot

cējās ar izbijušu aktrisi un dzīvoja sievastēva

iepazinušies. Marijas Leiko spēlētās varones ir

pilī Potsdamā. Kino uzņemšanas laukumā Gū-

dzīves pabērni – sievietes cietējas. „Leiko spēlē

ters un Leiko satikās vairākas reizes. Intensīvā-

šņukst tagadnes nespēks, kliedz tagadnes izmi-

kais Leiko filmēšanās laiks ir 20. gadu sākumā.

sums – viņa ir modernā cilvēka dziļākās būtības

Par viņas kopējo lomu skaitu ir trīs versijas –

spēcīgākā izteiksme mūsu mākslā,” par Leiko

23, 34 un 50. Tomēr Vācijas mēmā kino vēsturē

sajūsminās J. Kārkliņš.

Marijai Leiko nepieder zvaigznes statuss. Viens

Pagājušā gadsimta 20./30. gadu mijā pasau-

no iemesliem – filmēties viņa sāka 30 gadu ve-

li bija satricinājusi ekonomiskā krīze. Pieauga

cumā. Tas nozīmē jau ievērojami šaurāku lomu

bezdarbs. Marijai Leiko Vācijā vairs nebija īsti,

klāstu – uz mīlētājām viņa varēja necerēt.

ko darīt. Viņas laiks bija pagājis, ekspresionis-

Leģenda vēsta – 1919. gadā, kad Marija Leiko

tu balsis – izkliegtas. Daļai Latvijas skatītāju

Berlīnē satikusi tolaik Latvijas sūtniecības pa-

aktrise apnika, kā apnīk viss eksotiskais – sāka

domnieci Austru Ozoliņu-Krauzi, viņa latviešu

raukt degunus par pārlieku eksaltēto spēli. No

valodu bija aizmirsusi. Ideja par aktrises vies-

1931. līdz 1934. gadam Marijai Leiko jaunu lomu

izrādēm Latvijā piederējusi tieši daudzpusīgajai

nav. Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāk Hitlers,

Austrai.

viņa atgriežas Latvijā.

NOSLĒPUMAINĀ AUSTRA Tāpat kā Marija Leiko, arī Austra Ozoliņa dzi-

gadus jaunāka, pasaulē nākusi 1890. gada 13.

musi turīga būvuzņēmēja ģimenē. Viņa ir trīs

vai 30. decembrī Rīgā. Par viņas pirmo dzīves

DUETS LILLÁ

posmu ziņu nav daudz. Beigusi pirmo latviešu

vīra segas?” vētras dzejniece vēl pa ceļam bā-

sieviešu – Maldoņa – ģimnāziju. 15 gadus vecā

rās. Uzņēmumi Rainis Berlīnē ar Ozoliņ-Krauzes

skolniece apmeklējusi 1905. gada revolucionāro

kundzi priekšplānā, sūtniecības telpās parādījās

skolotāju sanāksmi un tur pirmo reizi redzējusi

Rīgā, M. Lapiņa fotoateljē logā, Marijas ielas 2.

Raini. No 1912. līdz 1917. gadam studējusi ju-

numurā. Austras draudzene Marija, saprotams,

risprudenci un filoloģiju Bernē. Tātad studēt uz

arī bija aicināta viesībās, bet kādas narkozes ie-

Šveici viņa devusies tikai 22 gadu vecumā. Ko

spaidā viņas seja bija nedabīgi bāla, acis stiklai-

darījusi līdz tam, par to ziņu nav, taču viens gan

nas.” Jāpiebilst, ka ar publicistu Oļģertu Liepiņu

ir skaidrs – līdz studijām viņa tikusi pie otra uz-

viņas bija pazīstamas, jo 1934. gadā īrēja istabu

vārda, apprecoties ar Krauzi, par kuru zināms,

viņa namā Mežaparkā.

ka viņš bijis Rīgas lieltirgotājs.

Austra Šveicē izdevusi krietnu kaudzīti propa-

Šveicē politiskais emigrants Rainis, Austra

gandas brošūru, piemēram, Brīva Latvija brīvā

Ozoliņa-Krauze un rakstniece, sabiedriskā dar-

Krievijā un Krievijas vai Vācijas tiesības Baltijas

biniece Anna Rūmane-Ķeniņa nodibina Latvijas

jūras krastos. Viņai līdzekļi ļāva rīkoties ar vē-

komiteju, kuras priekšsēdētājs ir Rainis, bet sek-

rienu. Žurnāls Aizkulises 1928. gadā informēja

retāre – Austra. Rainim komitejas priekšsēdētāja

lasītājus, ka līdz 1917. gadam 30 brošūru izdo-

krēslā sēdēt bija grūti, taču Austras parādīšanās

šanai angļu, franču un vācu valodā Austra Ozo-

šo pienākumu patīkami atviegloja. Viņam 50,

liņa-Krauze esot iztērējusi pāris miljonu rubļu.

viņai – 25 gadi. Zināms, ka Austra viesojas Kas-

Šveicē aktīvā Austra vada Latvijas propagandas

taņolā 1916. un 1918. gadā. Rakstos figurē kāda

biroju, pēc tam arī Latvijas Berlīnes misijas in-

interesanta epizode – Pirmā pasaules kara ga-

formācijas biroju, līdz 1920. gada 10. decembrim

dos Austra aizvedusi Raini uz kādu citu Šveices

ir Latvijas sūtniecības darbiniece Berlīnē.

pilsētu un Aspazija tikai ar pūlēm palaidni vīru

1921. gadā Austra ierodas Latvijā, 27. aprīlī pie-

atradusi un Austru ar skandālu padzinusi. Dzī-

rakstīta Lāčplēša ielā 23–3, un jau nākamajā

vi un ticami Aspazijas, Raiņa un Austras tikša-

dienā viņas dzīvokli izkrata un pašu apcietina –

nos Berlīnē, kad rakstnieku pāris devās atpakaļ

par aizdomām komunistiskā darbībā. Atbrīvota

uz dzimteni, apraksta Egils P. Hermanovskis un

2. maijā. 1921. gada beigās viņas pirmais daiļdarbs

Oļģerts Liepiņš Londonas Avīzē 70. gados publi-

– dramaturģisks dzejojums Dainis – tiek izrā-

cētajā romānā Pieci Hermanovski, piemetot savu

dīts Dailes teātrī. Sižetiski autore turpina Raiņa

pagalīti aizdomu ugunī: „„Pie tās tavas brūtes

Uguni un nakti, tikai satīriskā gaismā – kariķē tā

gan neiešu,” Aspazija tiepās. „Tu maldies, viņa

laika Latviju kā dzīrotāju zemi. Satīra ir Austrai

mani gribēja pievērst savai politikai,” Rainis

tuvs žanrs, to apliecina arī uzņemšanās izdot

atbildēja. Austra Krauze centās iet Aspazijai ar

satīrisku mākslas žurnālu Ho-Ho. Austra ir dās-

mazu līkumu garām un tieši sejā neieskatīties,

na mecenāte, viņa atbalstījusi arī daudzpusīgā

bet pret viesību beigām Aspazija tomēr it kā ne-

mākslinieka Romana Sutas ieceri par porcelāna

jauši uzlēja šampanieti uz kleitas un ieknieba

apgleznošanas darbnīcas izveidi, kas īstenojas

gurnā. Viesību devēja izlikās to nemanām. Pēc

1924. gada beigās – tā top leģendārais Baltars.

tam Rainis un Aspazija aizbrauca uz savu vies-

Darbnīcas mantojums iekļauts Latvijas Kultū-

nīcu. „Kas tā par diplomāti, kas lien zem sveša

ras kanonā. Darbnīca atradās Lāčplēša ielā 23 –

DUETS LILLÁ

Marija Leiko ar partneri izrādē Ugunī.

DUETS LILLÁ

Austrai piederošā mājā. Ozoliņa-Krauze ir māks-

izgriešanu pārdzīvoja. Starp citu, A. Beļcovas

linieku Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas

gleznotais A. Ozoliņas-Krauzes portrets – 20.

ģimenes draugs, vedējmāte abu kāzās, vedējtēvs

gadsimta 20. gadu modernisma paraugs – 2006.

bija pats Rainis. Beļcovai regulāri vajadzēja do-

gadā notikušā izsolē pārdots par 55 tūkstošiem

ties ārstēties uz Dienvidfrancijas sanatorijām,

latu, kļūstot par trešo dārgāko gleznu pārdoto

un arī šos braucienus finansēja Austra. Māks-

vidū.

las zinātniece Anete Moroza ir pārliecināta, ka

A. Ozoliņa-Krauze rakstījusi stāstus, kas 20.

Austra iemīlējās skaistajā Beļcovā, un abu ko-

gadu beigās publicēti periodikā. Vienīgais ro-

pīgie braucieni raisījuši Sutā greizsirdību, taču

māns Virpuļu durvīs latviešu valodā izdots 1929.

Aleksandras jūtas pret Ozoliņu-Krauzi bijušas

gadā un veltīts ironiskai un sarkastiskai Fran-

caurcaurēm platoniskas – viņa ar pateicību pie-

cijā dzīvojošo krievu emigrantu kosmopolītis-

ņēmusi Austras rūpes, kuras nesaņēma no vē-

ma un naudaskāres kritikai. Romāns tulkots arī

jagrābšļa vīra. Beļcovas meita, Austras krust-

krievu, vācu un franču valodā, tas gan slavēts,

meita, mākslas zinātniece Tatjana Suta atceras,

gan pelts.

kādu varoņdarbu krustmāte veikusi viņas mam-

20. gadu beigās Austra Ozoliņa-Krauze piedzī-

mas dēļ. Vienā Beļcovas gleznā, kurā iemūžināta

vojusi bankrotu. 30. gadu sākumā turpinās vi-

Vansa, attēlota augsta klints ar krustu virsotnē.

ņas aktivitātes literatūrā (vēsturiskā komēdija

Zinot ticējumu – ja kāds no tuviniekiem uzrāp-

Katrīna par Ernsta Glika audžumeitu un Pētera

sies tur augšā un krustā iegriezīs slimnieka vār-

I sievu, iestudēta Nacionālajā teātrī) un poli-

du, tas izdzīvos, Austra to izdarījusi, un Beļco-

tikā, iestājoties pret karu, darbojoties kreisajā

va eksperimentālo operāciju ar vienas plaušas

presē.

KOPĀ Sievietes Pasaule 1934. gadā vēsta, ka Marija

pirmizrādi Nacionālajā teātrī ar Mariju Leiko ti-

Leiko dzīvo un strādā kopā ar rakstnieci Aus-

tullomā. Tas gan bijis plāns B, jo plāns A nezi-

tru Ozoliņu-Krauzi un dzeltenpelēku kaķeni

nāmu iemeslu dēļ neīstenojās.

atradeni Baibu. Marija rūpējas par saimniecī-

1933. gada vasarā Austra, Marija un viņas mei-

bu, gatavo vācu ēdienus. (Viņas pārtika no ie-

ta Nora mitinās vasarnīcā pie Gaujas Cēsu Pi-

nākumiem, ko deva Austrai un viņas kompan-

paros, turpat atpūtās dzejnieks un rakstnieks

jonam piederošā nelielā firma Piena Eksports.)

Eriks Ādamsons, kurš speciāli Leiko rakstīja

Tiek pieminēts labprātīgas „ieklosterēšanās”

lugu Seši krusti. Bija iecerēts, ka to iestudēs A.

periods, kad „abas nodevušās dziļām studijām,

Ozoliņa-Krauze. Lugu viņš neuzrakstīja, toties

izlasījušas apmēram 56 vēstures grāmatas”. Zi-

vēstules dzīvesbiedrei Mirdzai Ķempei gan, un

nāms, ka 1933. gadā draudzenes vāca materiālus

no tām uzzinām, ka Austra daudz makšķerē,

par Napoleonu un vēlāk sarakstīja drāmu Marija

turklāt viņai veicas ar līdakām. Viņas iet ogot

Vaļevska, kas 1934. gada 24. janvārī piedzīvoja

un sēņot. „Vispārīgi es visas šīs trīs sievietes

11

12

DUETS LILLÁ

nosaucu par 100% zaldātiem: staigā biksēs

īstiem tarzāniem sieviešu kārtā.. viņām nagi

(Grēta Garbo pirms trim gadiem jau bija šo-

mūžam netīri, zili dzelteni apdauzīti.. izspū-

kējusi Holivudu, tās ielās parādoties biksēs. –

ruši mati..” Tomēr Mariju Leiko viņš atzīst

L. D.), rupji runā, ļoti daudz smēķē. .. M. L. no-

par ļoti jauku un ļoti īpatnēju sievieti. Austru

sauc O. kdzi par bībīti – aizrādīju, ka tas leišu

novērtē kā daudz gaišāku cilvēku nekā Mari-

valodā ir viens rupjš vārds. Brīžiem M. L. savu

ja, jo viņai nekad netrūkst asprātīga humora,

draudzeni dēvē par „čunčuliņu”, pēdējā atkal

turklāt Austra tik saistoši runā par politiku un

M. L. par „tāpiņu”. Abi šie vārdi viņām ļoti pa-

mākslu, ka laiks viņas sabiedrībā paiet nema-

tīk. .. Daiļās, elegantās kundzes kļuvušas par

not.

ŠĶIRTI. AUSTRA Kopš 1935. gada, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa

gāzes krāns, turpat mirusi guļ kāda ebrejiete.

autoritārais režīms, Austra dzīvo Parīzē. Viņas

Citas versijas – pašnāvība izdarīta Romas vies-

aktīvajā darbībā pretkara un pretfašisma komi-

nīcā, A. Bļodnieka dzīvoklī, – antifašisti esot

tejās vienubrīd saskatīta Latvijas valsts kompro-

nošāvuši vācieši.

mitēšana. Tāpēc, draudot ar sankcijām, pieprasī-

Politiska avantūriste, kas spiegojusi gan nacis-

ta atgriešanās Latvijā. Protams, Austra neklausa.

tiskās Vācijas, gan staļiniskās PSRS labā, turklāt

Spānijas pilsoņu kara laikā viņa nodarbojās ar

sadarbojusies ar Latvijas Komunistiskās partijas

brīvprātīgo vervēšanu un ieroču piegādi.

pagrīdi, būdama aģente Latvijas politiskajā pār-

Kad Latviju okupēja PSRS, Austra atriezās Lat-

valdē – tās ir baumas un aizdomas, kas virmo-

vijā. Kad Rīgu okupē vācu armija, 1941. gada 11.

jušas ap dēkainās latvietes dzīvi. Austra Ozo-

jūlijā viņu atrod mirušu profesora Arvīda Kalni-

liņa-Krauze pārdzīvoja draudzeni Mariju Leiko

ņa dzīvoklī Pulkveža Brieža ielā 8–3 – atgriezts

par trim gadiem.

ŠĶIRTI. MARIJA 1935. gadā Leiko saņem sēru vēsti – Kaukāzā

satikos ar viņu pēc Kristīnes Maskavas Latviešu

dzemdībās mirusi meita Nora. Viņa dodas uz

teātrī, viņas prāts bija ļoti neskaidrs. „Kas tad

PSRS meklēt mazbērnu un Latvijā vairs neatgrie-

viņai vainas?” ar paceltu glāzīti jautāja Sudrab-

žas. Par bērna likteni ziņu nav. Atceļā palikusi

kalns. „Teodors Amtmanis saka, ka kokaīns,”

Maskavā, Marija Valsts Latviešu teātrī Skatuve

atbildēju.” Uz jautājumu, vai viņas mērķis bija

nospēlē Kristīni Ugunī Annas Lācis iestudēju-

aizbraukt uz neatgriešanos, skaidras atbildes

mā. Vienu izrādi redzējis arī Latvijas Nacionālās

nav, taču aizbraucot viņa kontu Latvijas Bankā

operas tenors Mariss Vētra, kurš atceras: „Kad

neslēdza – tajā bija 25 000 latu.

DUETS LILLÁ

Sākoties padomju režīma represijām, Marija

nences. Vēstures liecības apgalvo – viņa 1938.

Leiko 1937. gada 15. decembrī arestēta. Vēlāk

gada 3. februārī nošauta Butovā, NKVD šau-

„zinātāji” stāsta, ka aktrise pakārusies zeķē

šanas poligonā, kur aprauta daudzu latviešu

cietuma kamerā, ciešot no narkotiku absti-

dzīve.

DZĪVE UN TE ĀTRIS Marija Leiko nebija precējusies, kaut reiz Ber-

atceras, kā izrādes laikā kulisēs dežurējusi Aus-

līnē grasījusies solīties kādam virsniekam. Vī-

tra Ozoliņa-Krauze. Neirotiskā Marija noskrēju-

rieši aktrisi apbrīnojuši, bet arī baidījušies – kā

si no skatuves, sevis uzkurināšanai iekodusies

baidās no patstāvīgām, neatkarīgām sievietēm,

Austras kailajā krūtī un skrējusi atpakaļ spēlēt

kuras rada par sevi iespaidu, ka ir stipras. Eriks

tā, kā viņa to darīja – ar vaļējiem nervu galiem,

Ādamsons novērojis, ka no Leiko baidījusies arī

plosoties pārdzīvojumā, kas pat atgādinājis pa-

Austra – kā no mātes – un tas atstājis sevišķi

tiesu ārprātu. Austra spēlēja dzīvi – ar vērienu,

amizantu iespaidu. Nacionālā teātra aktieri, kas

drosmi un savu pārliecību. Tādas viņas bija –

pieredzējuši Mariju Leiko uz šā teātra skatuves,

abas neordinārās latvietes. L

I z m a n t o t ā s g r ā m a t a s: Z e l t i ņ a G . , U z u l n i e c e A . , M a r i j a L e i k o, R ī g a , 19 8 9 Bēr son s I., Au sek līt is zem āmura un k āšk r u sta, R īg a, 20 0 6 D o b r o v e n s k i s R . , R a i n i s u n v i ņ a b r ā ļ i , R ī g a , 19 9 9 Va r a v ī k s n e 19 9 0 . L i t e r ā r ā m a n t o j u m a g a d a g r ā m a t a S u t a T. , N o m a z ā v e l n a b ē r n i ņ a l ī d z l i d o j o š a j a i ž u r n ā l i s t e i , R ī g a , 2 0 0 4 10 0 L a t v i j a s s i e v i e t e s k u l t ū r ā u n p o l i t i k ā , R ī g a , 2 0 0 8

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

VIŅŠ LILLÁ

30,000 I N D R E K VA I N U T E C H E N T H U S I A S T, K I T E S U R F I N G A F I C I O N A D O , L I V E S I N TA L L I N N . FA N O F G O O D B U R I T O S .

EN

LV

VIĹ…Ĺ LILLĂ

30 000 It is the altitudein feet where most commercial aircraft fly. It is also the number of snakes captured and rescued

by Indian wildlife conservationist and snake expert Vava Suresh. And it is roughly the annual salary in euros for a citizen in a well-developed country. Chances are that if your interests are not in airplanes, snakes or economic analysis, it is not a number you come across too often.

Mostly because it is no different from any other number. It is not large enough to appear symbolic. I mean 1,000,000 is a much larger number, more round, more desirable.

VIŅŠ LILLÁ

N

onetheless, 30,000 is not trivial. It rep-

pack of cigarettes finds its way back into ones

resents the average number of days that

pocket and the old job continues. Everyday things

people live. Individually it can of course

just happen, they invadeour lives and demand

vary but if you’re reading this on your iPad in the

attention and time. That’s life. It is not that the

developing world it is safe to assume that from

new ideas in the checklists are bad; it is just that

birth to death, that’s what you have in total going

there are not enough hours in the day to keep up

for you.

with it all. We are busy and life piles up.

Time - it is a fitting topic at this point of the

But time is relentless. It is the most stubborn and

year to delve into. While being a subject of study

persistent of things. It takes no breaks, has no

across a variety of disciplines, this essay focuses

holidays and forgives no one. It does not get tired

on the human perception of time along the con-

after a long day at work. It simply tick-tocks away

text of the lives that we live. The central premise

with marvelous consistency. It does not move at

is that people mistakenly take time to be infinite

great speed. I mean if you wait and watch the

and run the risk of disappointment at an older

seconds tick on a clock it seems to be going on

age of time wasted. And what better time to dis-

forever. Just sitting still for 60 seconds is tough.

cuss this and time than the present.

I mean, try it, you feel weird. And those 60 seconds feel like forever. This is the greatest trick

January is the month of planning. After all, New

that time has pulled - making us believe there is

Year’s resolutions connived at 3 a.m. with ample

an abundance of it.

bravado after several bottles of champagne need to find their place in this world, right? Promises

As a young kid I would often hear older people

of getting fit, quitting smoking, starting one’s

talk how time flies. Are you serious? It did not

own company, quitting the old daily grind, being

fly for me. Monday mornings at school seemed to

more productive and travelling the world. They

drag on forever and after each holiday it seemed

all start with good intent and consequently in

that the next one is ages away. Time was moving

January the occupancy of gyms exceeds that of

slowly with a feeling that everything is constant

any other month as people returning from holi-

and things will be in most part as they always

day festivities begin the arduous process of in-

have been. School seemed to last forever, since

cline leg-presses and abdominal crunches. Big

in 4th grade graduation from high school seemed

plans are done on all fronts, not only with physi-

ions away (if one ever thought about it, most like-

cal fitness, and they often find their way onto pa-

ly not). It was as if time was a chunk of ice sitting

per. Checklists and to-do-lists remind the only

at the edge of a glacier, staring at the sun day

time of the year when most reflection and long-

after day, month after month without changing a

term planning happens.

single bit.

Yet, as hard one might try, the focus fades. As

Yet, such prejudice is deceitful. Time does change.

weeks go by the visits to the gym decrease, the

First microscopic, almost impossible to see, cracks

LILLÁ VIŅŠ

appear. And who would even know to look for

I would have to agree with this argument but

them? But month after month and year after year

with a small grain of salt. While trying to change

the cracks grow, they make themselves more vis-

the unchangeable is futile, I would assert that the

ible for the trained eye. The problem is that the

problem is not overemphasizing the finiteness of

cracks in time are not visible for the ones in high

life but rather ignorance of it. Sure there are those

school. Why should they? There is so much going

who overthink and feel the need to live through

on and time as a concept is vague. Sure the end

life as it were a checklist to make sure they have

of school feels like an end of an era but there is

not missed anything. I am not advocating that ei-

a ton more ahead and at that point the sky is the

ther. I am advocating finding a balance between

limit, for some even the absolute minimum. Yet,

keeping in mind the big picture and also focusing

the persistence of the tick of the clock is nothing

on the everyday details. Too many people though

less of admirable.

do not reflect on the big picture and end up inevitably at some point, when it is mostly too late,

I recently inserted my birthdate into a life-coun-

finding out that they have regretfully wasted too

ter on a website only to see that I have been alive

much of their time that they cannot get back.

for more than 11,000 days. Can’t really make anything of this, perhaps only to share the link on

Let’s zoom in on you. Are you currently doing

Facebook for amusement. But wait … that is al-

things that give you satisfaction? Not just the in-

ready a little more than 1/3 of the grand total,

stantand then rapidly disappearing satisfaction

30,000 days.

of seeing the number of likes to your Facebook post increase but the satisfaction from achieve-

Ummm … where did 33% of my life go? Not that

ment that you feel content with tomorrow and

nothing has happened but for 33% you would ex-

also in 3 years time? That is a very tough ques-

pect a lot more. I mean, after 30,000 we’re done.

tion to answer. I am sure most people feel gener-

To bring an analogy, if you go on a holiday for

ally ok about their lives, things could always be

3 weeks to enjoy the sun then after week 1 you

better but it is ok - doing their best, living and

want to be already tanned and to have enjoyed

striving to be better. Sounds good. Yet, consider

the warmth as much as you can. You don’t just

this - will there be a time in the future when you

hang around the airport for the first week. But

regret of your time in the past spent in the wrong

somehow this is how it feels.

manner? The obvious answer is no, I am currently doing all the things I believe are right for me

But so what? Many might say that sure, life is fi-

and hence I will be content in the future as well.

nite but this is nothing new and instead of being

This answer, however, has one significant draw-

reminded of the inevitable end, just enjoy each

back, which is that what is time well spent today

day and don’t worry about it. It has a lot of sense

is not necessarily time well spent in 10 years. Peo-

to it. Why worry about things you cannot change?

ple change and sources of satisfaction change. I

Just go about your life as you would and make the

hate hindsight since it is such a smug little brat

most of it.

who always knows what should have been done in

LILLÁ VIŅŠ

the past but is never there in the present to help

that and if you succeed then there isn’t anyone

you. Well, that is the crux of the argument – we

around to take you seriously after that. The Ma-

are seeing life clearly only in the rearview mirror

yans did receive a plethora of jokes, good and

for there is zero visibility through the windshield

bad, as who can just say that tomorrow time will

into the future.

end. Sounds preposterous, yet every living thing in the world inevitably has its own private apoc-

One of the clearest concepts of time I have en-

alypse. So while the Mayans were predicting the

countered was in the movie “In Time”.It de-

end of time for all of us at once, they actually got

scribes a world where everyone stops ageing at

only one part wrong that it happens to all of us

the age of 25 and remain as healthy and beau-

at once. Instead it happens separately to all of

tifulas they look then. The only catch is that on

us, but it does happen.

the day of your 25th birthday the digital clock on your arm (yes, the movie is set in the future)

To avoid falling for the time misconception trap

starts a countdown from 365 days. The time you

one has to realize two things. First, time is fi-

have left on your arm also counts as currency as

nite. It is hard to comprehend since there seems

you can buy food for minutes and seconds and

to be so much of it but do not be fooled. And

you can also work to get more minutes and sec-

second,treat time as a precious resource to the

onds. But once the clock runs out you’re dead.

best possible extent. If you knew the world were surely to end in a week because of an upcoming

One might say it is brutal and utopianasthere is

asteroid, what would you do differently? After

no clock on our arm and you cannot buy a steak

answering that question answer yourself, why

at a restaurant with time. True, but consider how

am I not doing it now? Ahhh … now there is the

different are our lives today? What is the cost in

question. And the answer to that is simple – we

time for each pack of cigarettes that one buys?

thinkthere will always bea better time for that.

Or for a case of beer that is bought every few

To write that book, to take that trip, to start that

days? Perhaps not weeks but each purchase for

company, to meet that person. Alas, there won’t.

sure scrapes off an hour of one’s life. And even for those living a healthy life the fact that there

So it is not just a question of January 1st. That is

is no clock on the arm does not mean that time

just a superficial mark on the timeline.January

is not ticking away.Not that sci-fi at all.

is the point where you might see some parts of the glacier fall off. That is easy as everyone sees

To bring another example consider the Mayans.

those and then just continues with their daily

They got a really bad rap at the end of last year

grind. Don’t be that ignorant. Rather notice

because to say the world is going to end is a re-

the numbers change every day. Spot the small

ally bold move. Kind of like going all-in in pok-

cracks before the whole chunk of ice plummets

er but something that you can only do once. If

off the glacier into the sea because one day it

you fail, then no one takes you seriously after

surely will.

LILLÁ VIŅŠ

30 000 I N D R E K S VA I N U . T E H N O L O Ģ I J U E N T U Z I A S T S , K A I T S Ē R F I N G A A F I C I O N A D O , D Z Ī V O TA L L I N Ā U N N E K A D N E AT S A K Ā S N O L A B A B U R I T O .

EN

LV

LILLÁ VIŅŠ

30 000

Tas ir augstums pēdās, kādā lido vairums komerclidmašīnu. Tas ir arī indiešu dabas aizsardzības un čūsku eksperta Vavas Sureša notverto un izglābto čūsku skaits. Un, rupji rēķinot, tā ir darba alga eiro valūtā, ko gadā nopelna labi attīstītas valsts iedzīvotājs.

Ja tevi neinteresē lidmašīnas, čūskas vai ekonomiskā analīze, visticamāk ar šo skaitli tu nemaz tik bieži nesastopies. Galvenokārt tāpēc, ka tas ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem skaitļiem. Nepietiekami liels, lai tam būtu kāda simboliska nozīme. 1 000 000 taču ir daudz lielāks skaitlis, apaļāks, iekārojamāks.

v

VIŅŠ LILLÁ

Tomēr 30 000 nav triviāls. Tas ir vidējais cilvē-

kārši dienā nav pietiekami daudz stundu, lai

ka mūža dienu skaits. Individuāli šis skaits, pro-

mēs visu paspētu. Mēs esam aizņemti, un lietas

tams, atšķiras, bet, ja tu šo rakstu lasi savā iPad

sakrājas viena virsū otrai.

planšetē kādā no attīstības valstīm, ir pavisam

Bet laiks ir nežēlīgs/nerimstošs. Tas ir visie-

droši paredzams, ka no dzimšanas līdz mirša-

tiepīgākais un uzstājīgākais. Tam nevajag pār-

nas brīdim tieši tik dienu arī paies.

traukumu, tas nedodas atvaļinājumā, un tas

Laiks – gadu mijai ļoti piemērota tēma. To pētī

nevienam nepiedod. Pēc garas darbadienas tas

dažādas zinātnes, bet es šajā esejā pievērsīšos

nepiekūst, bet vienkārši tikšķ uz priekšu apbrī-

tam, kā cilvēki uztver laiku savas dzīves kon-

nojamā neatlaidībā. Tajā pašā laikā tas nemaz

tekstā. Centrālais aspekts ir – mēs kļūdaini pie-

tā neskrien. Ja apstājies un vēro, kā pulkstenis

ņemam, ka laiks ir bezgalīgs, un tāpēc, gadiem

skaita sekundes, šķiet, ka tas velkas. Pamēģini

ritot, riskējam piedzīvot vilšanos par nelietderī-

nekustīgi nosēdēt 60 sekundes – ir grūti un arī

gi izšķiesto laiku. Diskusijai par laiku nav iespē-

dīvaini. Šķiet kā vesela mūžība. Lūk, lielākais

jams atrast labāku brīdi kā tagad.

joks, kādu laiks ar mums izspēlē – liek mums

Janvāris ir plānošanas mēnesis. Galu galā rīta

noticēt, ka tā ir pārpārēm.

agrumā un šampanieša skurbumā bravūrīgi iz-

Atceros, bērnībā bieži dzirdēju vecākus ļaudis

teiktā Jaungada apņemšanās kaut kādā veidā

runājam, kā laiks skrien. Jūs nopietni? Man tā

taču jāiegrāmato, vai ne? Solījumi uzlabot savu

galīgi nešķita. Pirmdienu rīti skolā vilkās bez-

fizisko formu, atmest smēķēšanu, uzsākt savu

galīgi, un pēc katra brīvlaika nākamais šķita

biznesu, nomainīt vienmuļo darbu pret kaut ko

gaismas gadu attālumā. Laiks ritēja lēni, radot

aizraujošāku, kļūt produktīvākam un apceļot

sajūtu, ka viss ir nemainīgs un tāds arī vienmēr

pasauli. Tie visi sākas ar labu nodomu, un bei-

paliks. Skolas laiks šķita nebeidzams, ceturtklas­

gās janvārī sporta klubu apmeklētība pārsniedz

nieka redzējumā vidusskolas izlaidums bija aiz

jebkuru citu gada mēnesi, kad cilvēki, atgriežo-

trejdeviņiem kalniem un lejām (ja vien kāds par

ties pēc brīvdienu svinībām, sparīgi metas tre-

to domāja, visticamāk jau, ka ne). Laiks toreiz

nēt kāju muskulatūru un vēderpresi. Lieli plāni

bija kā ledus gabals milzu ledāja maliņā – sau-

tiek kaldināti visās frontēs, ne tikai saistībā ar

le varēja to apspīdēt dienām un mēnešiem, bet

fiziskās formas uzturēšanu, un bieži vien tos

tas, kā bija sasalis ledus gabals, tā palika, ne par

uzliek uz papīra. Dažādi veicamo darbu saraksti

matu nemainoties.

mums atgādina par vienīgo laiku gadā, kad mēs

Tomēr šis aizspriedums ir mānīgs. Laiks patie-

parasti pārdomājam paveikto un pievēršamies

sībā mainās. Vispirms parādās mikroskopiskas,

nākotnes plānošanai.

gandrīz nemanāmas plaisas. Un kurš gan varē-

Tomēr, lai kā mēs arī pūlētos, fokuss izplēn. Ne-

tu zināt, ka tās vispār jāmeklē? Bet mēnesi pēc

dēļām ritot, sporta klubu apmeklētība mazinās,

mēneša un gadu pēc gada plaisas kļūst lielākas,

cigarešu paciņa atkal nonāk kabatā un vecais

un ar trenētu aci tās jau ir pamanāmas. Problē-

darbs arī turpat vien ir. Ikdiena nemanāmi iezo-

ma ir tā, ka šīs plaisas nevar saskatīt vidusskolē-

gas atpakaļ mūsu dzīvē, uzkundzējas un piepra-

ni. Un kāpēc lai viņi tās vispār redzētu? Notiek

sa visu mūsu uzmanību un laiku. Tāda ir dzīve.

tik daudz interesanta, un laiks ir visai miglains

Ne jau idejas vai darbu saraksti ir slikti; vien-

jēdziens. Jā, kad absolvēta skola, šķiet, ka bei-

VIŅŠ LILLÁ

gusies vesela ēra, bet priekšā atkal ir tik daudz,

mā, gan atsevišķas tā detaļas. Pārāk daudzi no

un tajā brīdī mums jūra līdz ceļiem un nav nekā

mums redz tikai sīkās detaļas un attopas tikai

nesasniedzama. Bet pulksteņa neatlaidīgā tik-

tad, kad lielākoties jau ir par vēlu, un tad nākas

šķēšana ir apbrīnojama.

nožēlot, ka pazaudēts tik daudz laika, kuru at-

Nesen ierakstīju savu dzimšanas datumu dzī-

pakaļ dabūt vairs nav iespējams.

ves skaitītājā kādā interneta lapā un uzzināju,

Papētīsim tevi. Vai tava pašreizējā nodarbe

ka esmu nodzīvojis vairāk nekā 11 000 dienu.

sniedz tev gandarījumu? Ne to ātri zūdošo gan-

Informācija, ar kuru neko daudz nevar pasākt,

darījumu, ko gūsti, redzot, ka palielinās uzspies-

ja nu vienīgi dalīties ar saiti Facebook lapā tīri

to Like skaits zem tava Facebook profilā ievie-

izklaides pēc. Bet pagaidi... tas taču ir jau vai-

totā ieraksta, bet gandarījumu, ko sniedz kāds

rāk nekā trešdaļa no galīgās summas – 30 000

personīgs sasniegums, apmierinātību, kuru tu

dienu.

jutīsi vēl rīt un arī pēc trim gadiem. Grūti atbil-

Hmm... kur tad palikuši 33 procenti manas dzī-

dams jautājums. Esmu pārliecināts, ka vairums

ves? Nav jau tā, ka nekas nebūtu noticis, bet

cilvēku kopumā ir apmierināti ar savu dzīvi, kaut

šķiet, ka 33 procenti – tur bija jābūt daudz kam

kas vienmēr varētu būt labāk, bet ir OK – mēs

vairāk. Saprotiet taču – 30 000 un pēc tam viss.

cenšamies, dzīvojam un mēģinām darīt visu, lai

Lūk, piemērs! Ja tu dodies trīs nedēļu atvaļinā-

būtu labāk. Izklausās jauki. Tomēr padomā – vai

jumā baudīt sauli, tad pēc pirmās nedēļas tu jau

nākotnē tev varētu rasties nožēla par kādu lai-

vēlies būt iededzis un pēc iespējas vairāk izbau-

ku pagātnē, ko pavadīji ne tā, kā būtu gribējies?

dījis siltumu. Tu taču nepavadi sava atvaļināju-

Visticamāk atbilde ir – nē, es šobrīd daru to, ko

ma pirmo nedēļu, vazājoties pa lidostu. Tomēr

uzskatu par pareizu, un arī nākotnē būšu ar to

apmēram tā es jūtos.

apmierināts. Šai atbildei ir tikai viens nopietns

Un tad? Daudzi saka – jā, protams, dzīve nav bez-

trūkums – labi pavadīts laiks šodien ne vien-

galīga, bet tas taču nav nekāds jaunums; tāpēc

mēr nozīmēs labi pavadītu laiku arī pēc 10 ga-

tā vietā, lai visu laiku atgādinātu par neizbēga-

diem. Cilvēki mainās, un mainās arī viņu uztve-

mo galu, vienkārši priecājies par katru dienu un

re par to, kas sniedz gandarījumu. Vispār man

neraizējies tik daudz. Šādai attieksmei patiešām

ļoti nepatīk vicināt dūres pēc kaujas. Šī īpašī-

ir sava jēga. Kāpēc uztraukties par lietām, ku-

ba ir tāds mazs nejaucēns, kas vienmēr zina, kā

ras tāpat nav iespējams mainīt? Vienkārši dzīvo

vajadzēja rīkoties pagātnē, bet nekad nav šeit,

savu dzīvi un paņem no tās visu, ko vari.

lai palīdzētu tagad un tūlīt. Un te arī atklājas tā

Principā es piekristu šim apgalvojumam, tomēr

problēma – mēs savu dzīvi redzam skaidri tikai

ne līdz galam. Kamēr centieni izmainīt neizmai-

atpakaļskata spogulī, jo, skatoties nākotnē caur

nāmo ir pilnīgi veltīgi, es domāju, ka problēma

priekšējo logu, redzamība ir nulle.

ir nevis dzīves galīguma pārmērīga uzsvēršana,

Ar vienu no pieņēmumiem par laiku saskāros,

bet drīzāk tā ignorēšana. Bez šaubām ir daži,

skatoties filmu Laikā. Tā stāsta par pasauli, kurā

kuri dzīvi dzīvo kā pēc saraksta, ievelkot ķek-

novecošanas process cilvēkiem apstājas 25 gadu

sīšus un baidoties kaut ko izlaist. Šādu pieeju

vecumā un viņi paliek tik veselīgi un skaisti, cik

es arī neatbalstu. Es esmu par līdzsvara atraša-

katrs tajā brīdī ir. Vienīgi divdesmit piektajā ju-

nu, lai tiktu pārredzēts gan viss laukums kopu-

bilejā cilvēka rokā iemontētais digitālais laika

VIŅŠ LILLÁ

skaitītājs (jā, notikumi filmā risinās nākotnē)

absurdi, tomēr katra dzīva būtne neizbēgami

sāk 365 dienu atskaiti. Šis laiks ir arī valūta –

reiz piedzīvo savu privāto apokalipsi. Paredzot

norēķinoties minūtēs un sekundēs, var iegādā-

laika beigas mums visiem kopā un uzreiz, mai-

ties pārtiku, bet strādājot – minūšu un sekunžu

ji kļūdījās tikai vienā niansē – visiem kopā un

daudzumu savā pulkstenī ir iespēja palielināt.

uzreiz. Patiesībā tas notiek mums katram in-

Kad laiks iztecējis, cilvēks mirst.

dividuāli, bet tas notiek.

Kādam šis stāsts varētu šķist brutāls un uto-

Lai izvairītos no pārpratumiem laika uztve-

pisks, jo mums taču šādu pulksteņu nav un par

rē, jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, laiks nav

steiku restorānā norēķināties ar laiku nav ie-

bezgalīgs. To ir grūti saprast, jo šķiet, ka laika

spējams. Taisnība, bet vai tad patiesībā mūsu

taču ir tik daudz, bet neļaujies apmānam! Un,

dzīve šodien ir tik atšķirīga? Kāda ir samaksa

otrkārt, izturies pret laiku kā pret savu dārgā-

laika izteiksmē par katru nopirkto cigarešu pa-

ko resursu. Ja tu zinātu, ka pēc nedēļas, aste-

ciņu? Vai par alus pudelēm, ko pērkam ik pār-

roīdam ietriecoties Zemē, mēs visi iesim bojā,

dienas? Varbūt tās nav nedēļas, bet katrs šāds

ko tu darītu citādi? Ja esi atbildējis uz šo jau-

pirkums noteikti padzēš kādu dzīves stundu.

tājumu, pajautā sev, kāpēc tu to nedari tagad?

Pat tiem, kuri dzīvo veselīgi, fakts, ka uz rokas

Ahā! Lūk, šis ir īstais jautājums! Atbilde uz to

nav šāda pulksteņa, nenozīmē, ka laiks neiet

ir vienkārša – mēs domājam, ka tam vienmēr

uz priekšu. Nav nekādas zinātniskās fantasti-

atradīsies labāks laiks. Uzrakstīt grāmatu, aiz-

kas.

braukt ceļojumā, izveidot savu uzņēmumu, sa-

Varu minēt vēl vienu piemēru – maiji. Pagāju-

tikt kādu. Diemžēl neatradīsies.

šā gada beigās pār šo seno cilti bira nosodīju-

Būtībā tas nav tikai 1. janvāra jautājums. Šis

mu gūzma. Paziņot par to, ka pasaulei būs bei-

datums ir tikai virspusēja atzīme laika nogriez-

gas, ir drosmīgs gājiens. Līdzīgi, kā likt uz visu

nī. Janvāris ir moments, kad tu varētu pamanīt

banku pokera spēlē, bet tikai šajā gadījumā to

kādu ledus gabaliņu atlūstam no lielā ledāja. Tas

var izdarīt vienreiz. Ja kļūdies, tevi neviens

nemaz nav grūti, jo visi tos redz, tomēr pēc tam

vairs nekad neuztvers nopietni, un, ja nekļū-

vienkārši turpina savu ierasto rutīnu. Neesi tik

dies, pēc tam vairs tik un tā nav neviena, kas

vienaldzīgs! Atceries, ka cipari un skaitļi mai-

tevi varētu uztvert nopietni. Par maijiem jok-

nās katru dienu. Pacenties saskatīt mazās plai-

oja uz vella paraušanu, jo kurš gan tā vienkār-

siņas, pirms vēl ledus gabals no ledāja nolūst un

ši var pateikt, ka rīt beigsies laiks. Izklausās

ieveļas jūrā, jo kādu dienu tas tiešām notiks. L

KOŠUMS LILLÁ

Tu a tn ā ci pi e m a nis nu j au o tr ā m l ā dz ē m FOTO: TOMS NORDE

S T I L S , G R I M S , M AT U S A K Ā R T O J U M S : L Ī G A V E K M A N E

KOŠUMS LILLÁ

2

#

KOŠUMS LILLÁ

3

#

KOŠUMS LILLÁ

4

#

KOŠUMS LILLÁ

5

#

V I D E : L AT V I J A S K U LT Ū R A S M UZ E J S DAU D ER I . V EI K A L I : Z A R A , K A Z EN E , M A S S I M O D U T T I , ACC E S S O R I Z E , N E X T

KOŠUMS LILLÁ

7

#

I LUS TR ĀC I JA S N O VA N TH E CO M PLE TE PA I NTI N G S ( TA S C H EN )

GR AND LILLÁ

VAN GOG A DZELTENA IS

UNDĪNE ADAMAITE, DIENA

GR AND LILLÁ

Sautējumiem ar rīsiem, kariju, burkāniem un kukurūzu gan vairs nevaru piedurties – šis krāsu salikums neviļus liek atcerēties Van Goga saulespuķes, attēlotas uz kladītes, kurā slepus tiek pierakstītas jūtelīgas rindas. /Arvis Viguls. 5:0/

G

GR AND LILLÁ

leznotājs Vinsents van Gogs, lai arī nodzīvoja īsu un trauksmainu mūžu, ir kļuvis par bezgalīgu kultūrcitātu. Nākamgad pasaule svinēs nīderlandiešu mākslinieka 160. dzimšanas dienu.

ABSURDI POPULĀRS Pagājuši 122 gadi kopš van Goga nāves 37 gadu vecumā, bet mēs joprojām gribam, lai viņš zīmē

Van Goga muzeju Amsterdamā parastā gadā

saulespuķes, īrisus, zilas, virpuļos sagrieztas

(kad gleznotājam neaprit apaļas jubile-

debesis, istabu ar gultu un pītu krēslu. Un darītu

jas) apmeklē 1,6 miljoni cilvēku, bet Krolle-

to savā īpašajā manierē, kurā it kā mazs bērns,

ru-Milleru muzejā Arnemā – 300 000. Var

netaupot otas sarus, būtu pindzelējis „strīpi-

pat runāt par īpašu kultūrtūrisma veidu –

ņas”. Gribam to simtprocentīgo Vinsentu van Gogu, kas veras no krūzītēm un lietussargiem.

Un nekādus sodrējmelnos, brūnos agrīnos kartupeļu lasītājus. Pirms pāris gadiem Vinsenta van Goga muzejā Amsterdamā biju lieciniece, kā viss Bābeles pūlis, sagāzies iekšā, momentā sāka drūzmēties pie van Goga populārākajiem darbiem, nelaimīgos kartupeļus (Kartupeļu ēdāji, 1885. g.) burtiski ignorējot un dzīvajā skatītāju ķēdē izveidojot robu. Mums vajag savādo vīrieti, kas, rudiem rugājiem noaudzis, mazliet apsārtušām, ne nu gluži ļaunīgām, bet ļoti vienaldzī-

van Goga tūrismu.

Kulturologi viņu līdzās Leonardo da Vinči un Pablo Pikaso uzskata par vienu no pasaules trīs slavenākajiem visu laiku māksliniekiem.

Van Gogs mākslai pievērsās jau pieauguša cilvēka vecumā, toties tad – ļoti kaislīgi. Kopumā viņš ir radījis vairāk nekā 2000 darbu – 900 gleznu, 1100 zīmējumu un skiču. Pamatā vienā desmitgadē – no 1880. gada līdz savai nāvei 1890. gadā. Van Gogs tiek dē-

gām acīm, ar noļukušu ausaini galvā un vīstīts

vēts arī par vienu no pasaules traģiskākajām

marles apsējos, lūkojas no sava zināmākā paš-

personībām. Viņa glezniecība ir ietekmējusi

portreta. Viens no van Goga biogrāfiem – Mi-

visu 20. gs. glezniecību, īpaši impresionisma,

hails Kimmelmans – viņu nosaucis par „gandrīz

ekspresionisma un fovisma izpausmes.

absurdi populāru”. Tas viss jau pēc nāves. Dzīves laikā gleznotājs pārdeva tikai vienu darbu.

NEIZDEVIES MISIONĀRS Vinsents piedzima 1853. gada 30. martā Annas

tu baznīcas mācītāja Teodora van Goga ģime-

Kornēlijas Karbentas un Nīderlandes reformā-

nē. Viņu nosauca tāpat kā vectēvu un tāpat kā

GR AND LILLÁ

Vinsents, 1871.

Vinsents 1866. gadā.

V i n s e n t a b r ā l i s Te o d o r s .

13 g a d u v e c u m ā .

( 1 8 5 7–1 8 9 1 )

GR AND LILLÁ

viņa pirms gada nedzīvi piedzimušo brālīti. Val-

valodā. „Es esmu kaislību cilvēks. Lai minu kaut

da uzskats, ka šis fakts zēna zemapziņā atstājis

vai tikai vienu piemēru. Man ir vairāk vai ma-

traumējošu iespaidu uz visu mūžu. Van Gogam

zāk kaitinoša kaislība uz grāmatām, nemitīga

ir vēl divi brāļi – Teodors (Teo) un Kors –, kā arī

vēlme izteikt sevi, studēt, ja jūs gribat – man

trīs māsas – Elizabete, Anna un Vila. Lielā, ra-

tas ir nepieciešams kā maize. Tu to sapratīsi,”

cionāli domājošā ģimene, lai arī nepriecājas par

Vinsents raksta brālim Teo 1880. gadā. Mūsdie-

ģimenes baltā zvirbuļa radošajiem izlēcieniem,

nās mēs viņu sauktu par mākslinieku intelektu-

tomēr visu viņa negaro dzīvi ir reāls atbalsts.

āli, lai gan būtisks viņa jaunrades avots bija arī

Kad zēnam paliek 15 gadu, tiek izlemta viņa nā-

dionīsiskā spontanitāte un ekstāze.

kotne – ar tēvoča Vinsenta palīdzību viņš iegūst

Atbalstot van Goga vēlmi kļūt par mācītāju, ģi-

vietu Goupil & Cie mākslas darbu tirgošanas

mene viņu 1877. gadā aizsūta uz Amsterdamu,

uzņēmumā Hāgā. Kā mākslas darbu pārdevējs

kur viņš ar sava tēvoča teologa Johannesa Stri-

Vinsents darbojās nosacīti sekmīgi un Goupil &

kera palīdzību gatavojas teoloģijas iestājeksā-

Cie nostrādāja septiņus gadus.

meniem. Taču jau pēc 15 mēnešiem viņam stu-

Vēlāk šajā pašā uzņēmumā sāka strādāt Vinsen-

dijas nākas pamest – vēlāk vēstulēs viņš šo laiku

ta jaunākais brālis Teo, kurš visu savu dzīvi vel-

apraksta kā „ļaunāko manā dzīvē”. Viņš iestājas

tīja mākslas darbu tirdzniecībai.

triju mēnešu kursos protestantu misionāru sko-

Van Gogu nosūta tirgoties ar mākslas darbiem

lā, taču nepabeidz arī tos.

uz Londonu, vēlāk uz Parīzi. Pamazām viņā

Van Gogs kļūst par misionāru ogļraču reģionā

dzimst interese par glezniecību, kas krietni at-

Beļģijas dienvidrietumos. Viņš vēlas dzīvot tā-

šķiras no Goupil & Cie klientu mākslu patērē-

pat kā nabadzīgie ļaudis viņam līdzās un tā arī

jošās un prestižu apliecinošās izpratnes. Šajā

dara, kamēr baznīcas pārstāvji viņu atlaiž, jau-

laikā van Gogs atklāj vienu no savām lielāka-

nā vīrieša eksaltācijā un aizrautībā jaušot ne-

jām autoritātēm mākslā – Rembrantu. Īpaši tas

cieņu pret konvencijām. Jaunais vīrietis dzīvo

izpaudīsies vēlāk van Gogam tik tuvajā portretu

galēji askētisku dzīvi būdā, tikpat kā neēdot un

žanrā.

cenšoties dzīvesveidā līdzināties Kristum. Sa-

Pēcāk, zaudējis interesi par dzimtas biznesu,

biedrībā cienītam mācītājam senioram šādi dēla

Vinsents strādā par valodu skolotāju un arī slu-

izlēcieni nešķiet pieņemami. Abu attiecības at-

dinātāju, bet 1877. gadā tiek pieņemts darbā pie

kal satuvinās tikai pēc daudziem gadiem, kad

grāmatu tirgotāja. Grāmatu veikalā viņš no-

Vinsents pašaizliedzīgi kopj uz gultas gulošo

strādā sešus mēnešus, kuru laikā pamatā tul-

mammu.

koja Bībeles fragmentus angļu, franču un vācu

Bet varbūt tā nemaz nebija?

VAN GOGS – MEIJER A SACERĒ JUMS Vinsents van Gogs 20. gs. mākslas vēsturē ir

vairāk leģendu, kas, bieži tiražējot, iemantoju-

viens no māksliniekiem, par kuru sacerēts vis-

šas jau neapstrīdama fakta spēku. Piemēram.

GR AND LILLÁ

Kar tupeļu ēdāji, 1885.

Van Gogu pieņemts uzskatīt par vājprātīgu

gu un viņa darbu tirgus potenciālu. 1893. gadā

ģēniju – vienpati un mocekli, kurš nedomāja

26 gadus vecais galerists iegādājās mākslinieka

ne par slavu, ne naudu, ne sievietēm. Krievu

gleznu Iemīlējies pāris un sajuta sevī reklāmis-

pētnieks Grigorijs Kozlovs uzskata, ka šis mīts

ta instinktu. Tapa kolekcionāriem un mākslas

tika radīts jau viņa dzīves laikā, lai veiksmīgāk

mīļotājiem pievilcīga Vinsenta van Goga bio-

pārdotu van Goga gleznas. G. Kozlova versijā –

grāfija, ko pazīstam un lietojam vēl šobaltdien.

tā kā van Goga dzīve nepiedāvāja tik košus pa-

Pirmajā redakcijā viņš bija „dumpiniecisks

vērsienus kā, piemēram, gleznotāja Pola Gogē-

avangardists”, kas sacēlās pret klasisko reā-

na biogrāfija, kurš dzīves laikā paguva būt gan

lismu. Šis tēls īsti „neaizgāja”. Galerists ķērās

matrozis, gan brokeris biržā, gan beigās vēl

pie nākamās redakcijas – 1921. gadā iznāk viņa

nomirt eksotiskā salā tālu prom no eiropeiskās

monogrāfija Vinsents. Ar apakšvirsrakstu Ro-

civilizācijas un franču buržuā mietpilsoniska-

māns par Dieva meklētāju, kurā Meijers iepa-

jiem žņaugiem, tad, lai potenciālo pircēju acīs

zīstina publiku ar svēto neprāti. Šeit arī pirmo

sabiezinātu van Goga dzīves „krāsas”, tika ra-

reizi izskan stāsts par radošā neprātā nogriez-

dīta van Gogu leģenda. Galvenais mīta radītājs

to ausi.

esot bijis vācu galerists Juliuss Meijers-Grefe,

Atbilstošāk īstenībai šķiet fakts, ka abiem brā-

kurš pareizi novērtēja van Goga talanta mēro-

ļiem – Vinsentam un mākslas dīlerim un biz-

GR AND LILLÁ

Zv a i g ž ņ o t a n a k t s , 1 8 8 9.

nesmenim Teo – ir bijis ambiciozs plāns radīt

dots tikai viens viņa darbs. Patiesībā viņa glez-

postimpresionisma tirgu, kas nomainītu Monē

nas nav pirktas sliktāk par laikabiedru darbiem,

paaudzi.

un dokumentācijā apzinātas 14 pārdotas van

Arī tas esot mīts, ka van Goga dzīves laikā pār-

Goga gleznas.

IZDZĒSTĀ L AMPA , ATR AIDĪTĀ MĪLESTĪBA 1881. gadā pēc neveiksmēm Dieva vārda sludi-

ķī, rok zemi, seja nav redzama, tikai lielas rokas

nāšanā Vinsents atgriežas mājās un dažus ga-

bez jebkāda maiguma, kāds cits auž, iemūžinā-

dus nodzīvo pie vecākiem viņu jaunajā draudzē

ta vienkārša maltīte pie blāva gaismekļa...

Etenā, netālu no dzimtās Grotšindertas (Gro-

1881. gada vasarā pie vecākiem Vinsents satiek

ot-Zundert, pašlaik – Zundert). Arī šeit van Gogs

savu māsīcu Kornēliju jeb Kī. Jaunā sieviete ne-

turpina pētīt vietējos strādniekus, izzina viņu

sen ir kļuvusi par atraitni un viena pati audzi-

robustos vaibstus un... glezno. Top darbi, kurus

na mazo dēlēnu. Vinsents stipri iemīlas Kī un ir

šodien neviens diez ko neasociē ar van Gogu –

satriekts, kad viņa noraida viņa uzmanības ap-

zemnieki kaplē, sieviete, salīkusi 90 grādu leņ-

liecinājumus. Kad Kornēlijas tēvs aizliedz Vin-

GR AND LILLÁ

Pašpor trets, 1884.

P a š p o r t r e t s . P a r ī z e , 1 8 8 7.

sentam satikties ar viņa meitu, hiperjūtīgais

bērns, drīz vien pēc iepazīšanās viņa uzsāk kop-

Vinsents draud sevi aizdedzināt ar eļļas lam-

dzīvi ar Vinsentu. Vēstulēs Teo Vinsents raks-

pu. Citā versijā – demonstratīvi tur roku virs

ta, ka ziedo sevi visu Sīnai un īpaši viņas bēr-

liesmas, gaidot atļauju satikties ar iemīļoto. Kī

niem. Sīna un viņas bērni ir pozējuši vairākiem

tēvs atrisina situāciju, izdzēšot lampu un pavē-

Vinsenta darbiem, un daži biogrāfi uzskata, ka

lot Vinsentam pamest viņu māju.

tieši šajā laikā uzplauka mākslinieka talants.

Daudzi biogrāfi uzskata, ka Kī bijusi mākslinie-

Taču 1883. gada septembrī viņu attiecības iz-

ka vienīgā mūža mīlestība. Taču nenoliedzams

jūk. Spriežot pēc vēstulēm, Vinsentam neesot

ir fakts, ka 1882. gadā Hāgā Vinsents iepazīstas

bijis žēl zudušo attiecību, taču Sīnas bērnu gan

ar kādu Klasīnu Mariju Horniku jeb Sīnu, kas

– viņš bija tiem pieķēries. 1904. gada 12. no-

it kā pirms tam pelnījusi naudu ar prostitūciju.

vembrī 54 gadu vecumā van Goga bijusī mūza

Lai gan sieviete ir stāvoklī un viņai jau ir viens

metas upē.

A R L A S S AU LE . A BS I NTA DZ ELTEN A IS 1886. gadā van Gogs iestājas Antverpenes aka-

mā psihe atkal rada nesaskaņas, glābiņu viņš

dēmijā, kur studē glezniecību un zīmēšanu.

meklē Parīzē, kur iepazīstas ar savu gara radi-

Viņa nemierīgais raksturs un viegli sakairinā-

nieku Polu Gogēnu, māksliniekiem Anrī Tulū-

GR AND LILLÁ

K U R M E K L Ē T V I N S E N T U VA N G O G U 2 0 13 . G A D Ā

Va n G o g a m u z e j a e k s p o z ī c i j a l ī d z 2 0 13 . g a d a 2 5 . a p r ī l i m skatāma jaunajā Eiropas kult ū r a s g a l a m ē r ķ ī – 2 0 0 9. g a d ā atklātajā muzejā Hermitage

Amsterdam.

Va n G o g a m u z e j s A m s t e r d a m ā maijā ver durvis pēc vairāku mēnešu rekonstrukcijas. No 24 . l ī d z 2 6 . j ū n i j a m t a j ā n o t i e k s i m p o z i j s Va n G o g h ’s S t u d i o Practice. Angļu valodā.

K r ö l l e r- M ü l l e r m u z e j s A r n e m ā , Nīderlandē.

GR AND LILLÁ

Va n G o g h i n P a r i s : A D i a l o g u e w i t h M o d e r n i s m . L ī d z 24 . m a rtam Hangaram Design Museum; Seulas mākslas centrs Korejā.

I z s t ā d e B e c o m i n g Va n G o g h D e n v e r a s m ā k s l a s m u z e j ā A S V, līdz 20. janvārim.

D r e a m i n g o f J a p a n . L ī d z 17. martam. Parīzes pinakotēkā Francijā izstād īti 40 darbi, lielākoties ainavas, kas atspoguļo gleznotāja aizraušanos ar Japānu.

GR AND LILLÁ

zu-Lotreku, Žoržu Serā, Kamilu Pisaro, kurš

Neparastais caurspīdīgais gaiss liek mākslinie-

esot teicis aptuveni tā – vai nu viņš kļūs par

kam pasauli ieraudzīt kā no jauna. Viņš ceļas

kaut ko izcilu, vai sajuks prātā.

jau četros no rīta, drudžaini glezno, reibdams

Parīzes ienākšanu van Goga dzīvē var salīdzi-

no Arlas krāsām. Un arī skaistajām arlietēm,

nāt ar raiba tauriņa nolaišanos uz laucinieciski

kas, kā kucēnam bužinot vēlāk viņa tik slave-

raupjām un smagām drēbēm. Pašportreti rāda,

nās ausis, pravieto – tu neesi radīts mīlestībai,

ka tieši tādu apģērbu – dažādus „praķus” un

bet darbam.

vadmalas žaketes van Gogs valkājis. Parīzē di-

Arlā van Gogs nodzīvo desmit mēnešus, radot

vus gadus viņš dzīvo pie brāļa Teo, kurš tobrīd

slavenākos darbus, tādus kā Saulespuķes un

strādā Goupil & Cie mākslas darbu tirgošanas

Raža, arī Istaba Arlā.

uzņēmumā.

23. oktobrī pie van Goga ierodas Gogēns. Pēt-

Impresionisti viņam atklāj krāsu un gaismu. Van

nieki uzskata, ka viņu tur kā „zāles” brālim

Gogs sāk izmantot citas gleznošanas tehnikas –

nosūta Teo. Interesanti, ka pirmās saules-

tīrākas, košākas un gaišākas krāsas, puantilis-

puķes van Gogs uzzīmē, lai izdaiļotu Gogēna

mam raksturīgu triepienu utt. Vinsents Parīzes

guļamistabu Arlā. Van Gogu nepamet arī ideja

periodā kā sūklis uzsūc visus jaunos virzienus,

nodibināt ko līdzīgu mākslinieku apvienībai.

pie viena padziļināti pētot arī klasiķu – piemē-

Bet labvēlīgās iedarbības vietā viss izvēršas

ram, Rubensa, Delakruā, Dorē – darbus.

pilnīgi citādi. Viņu attiecības drīz vien kļūst

1888. gadā van Gogs, sailgojies pēc laukiem,

nokaitētas un saspīlētas, paša vārdiem runā-

tomēr atstāj Parīzi un Teo. Viņš dodas uz Pro-

jot – „elektriskas”. „Vecais Gogēns un es – mēs

vansu. Agrā rītā izkāpjot no vilciena trešās

viens otru sapratām no sirds, un kas par to, ja

klases vagona, Arlas saule, „citrondzeltenā

mēs esam mazliet ārprātīgi?” – retoriski kādā

uguns”, iespīd viņam acīs un izkausē dvēseli.

vēstulē jautā van Gogs.

VAN GOGA AUSS Kad strīda laikā ar „mazliet ārprātīgo” draugu

noindēt. Policija pēc vietējo lūguma slēdz viņa

van Gogs nogriež vienas savas auss apakšdaļu,

māju. 1889. gadā Vinsents tiek ievietots Senremī

Gogēns Arlu pamet – tā vēsta leģenda. Notikuma

garīgi slimo patversmē. Tur viņš pavada 12 mē-

detaļas ir neskaidras. Mīts, kas mūsdienās van

nešus, kuru laikā arī strādā, interpetējot klasiķu

Goga darbiem iet pa priekšu, bet ar nepārsūdza-

darbus, portretējot ārstus un gleznojot ainavas.

miem faktiem nav pierādāms, ir tāds: gleznotājs

„Es strādāju aiz nepieciešamības, lai iekšēji ne-

esot nogriezto ausi ietinis avīzes lapā un atdevis

ciestu, lai izvēdinātos,” raksta van Gogs. Šeit,

kādai prostitūtai vietējā bordelī, uzdodot „sar-

Senremī de Provansā (Saint-Remy-de-Provence),

gāt šo priekšmetu uzmanīgi”. Van Gogs beidzot

van Gogs rada darbu, ko pieskaita pie 100 sla-

tiek hospitalizēts un vairākas dienas atrodas

venākajām pasaules gleznām – Zvaigžņotā nakts

smagā stāvoklī. Atgriezies mājās, viņš cieš no

(1889. g.) un kurā viņa iekšējais nemiers pārgājis

mentāliem traucējumiem – viņu moka halucinā-

uz audekla nebeidzamos virpuļos.

cijas un paranoja ar aizdomām, ka viņu mēģina

Gleznotāja garīgā veselība kļūst aizvien sliktā-

GR AND LILLÁ

C i p r e s e s , 1 8 8 9.

K l u s ā d a b a : Vā z e a r 1 2 s a u l e s p u ķ ē m , 1 8 8 8 .

ka. Jau pēc viņa nāves daudzi ārsti un psihiatri

ris. Bet fakts ir tāds, ka, smagi ievainots krūtīs,

ir mēģinājuši noteikt van Goga slimību cēloni.

viņš vēl spēj uzkāpt pa kafejnīcas Ravoux kāpnēm.

Tas īsti nav izdevies, viņam pierakstītas neskai-

Vinsents ārstam neteica Teo adresi, jo negribē-

tāmas garīgu kaišu diagnozes, sākot no mania-

ja notikušajā iesaistīt ģimeni. Ārsts sameklē Teo

kālās depresijas un beidzot ar saindēšanos no

viņa galerijā. Brālis ierodas nākamās dienas rītā

krāsas. Arlas periodā van Goga gleznas kļūst tik

un sastop Vinsentu rāmi guļam gultā un sūcam

ļoti dzeltenas, ka šķiet – uz audekla izlijusi dzel-

pīpi. „Es vēlos, lai tas viss būtu beidzies tagad,”

tenā krāsa, ar kuru viņš mēģina „kaut kā tikt

bijuši Vinsenta van Goga pēdējie vārdi, mirstot

galā”, pārvēršot rudzu statņos, gluži taustāmā

divas dienas pēc liktenīgā šāviena.

saules gaismā, salmu cepurēs, rudzu dzeltenos

Vinsenta un Teo van Gogu attiecības ir vienas

matos. Pat koku stumbri ir koši dzelteni. Nebei-

no neparastākajām brāļu attiecībām, par kādām

dzama vasara – Arlas jūlijs. Dažiem pētniekiem

stāsta vēsture. Četrus gadus jaunākais brālis Teo

tas šķitis aizdomīgi, un viņi izpētījuši, ka tā ir

Vinsentam ir kaut kas starp māti un sargeņģeli.

absinta dzērēja skatiena īpatnība. Taču skaidrs

Arī mecenātu vai – vienkārši – uzturētāju. Rei-

ir viens – savā radoši skaistākajā posmā māks-

zēm Teo par to no Vinsenta saņem pretī apvai-

linieka prāts svārstās starp aptumsuma un ap-

nojumus – dažās vēstulēs Vinsents viņu nosauc

skaidrības brīžiem.

par mietpilsoni – tomēr Teo pašaizliedzīgi gādā

1890. gada 27. jūlijā 37 gadu vecumā viņš iešauj

par Vinsentu līdz brāļā pēdējam elpas vilcienam.

sev krūtīs ar revolveri – „lai visiem būtu labāk”.

Pēc Vinsenta nāves Teo raksta mātei: „Viņš ie-

Nevienam tā īsti arī nav skaidrs, no kurienes van

guva mieru, kāds viņam nekad nebija uz zemes

Gogam tajā liktenīgajā vakarā uzradies revolve-

(..) Viņš man bija tāds brālis.” Vinsenta žaketes

GR AND LILLÁ

kabatā ir vēstule, ko viņš bija iesācis rakstīt Teo.

ta pašnāvības. Aiz skumjām pēc brāļa vai – ja

Kopumā van Gogs ir uzrakstījis 800 vēstules,

gribat medicīnisko diagznozi – no sifilisa izrai-

visvairāk šim brālim. Pētnieki tajās saskata ne-

sītas smadzeņu infekcijas. 1914. gadā Teo ķer-

realizētu rakstnieka talantu.

meni ekshumēja un apraka blakus Vinsenta van

Teo mirst 33 gadu vecumā, pusgadu pēc Vinsen-

Goga mirstīgajām atliekām.

DZĪVE PĒC NĀVES Van Goga pašnāvība ir nebeidzams izpētes avots

lēkmes, bet mākslinieks vēlējies viņu saudzēt no

šodienas pētniekiem, protams, arī žurnālistu

soda. Savukārt iespējamās Vinsenta van Goga

spekulācijām. Pastāv arī versija, ka van Gogs nav

pašnāvības iemesli skaidroti dažādi. Vieni to uz-

izdarījis pašnāvību, bet viņu nogalinājuši ballē

skata par pēdējo/galīgo drudžaino vājprāta iz-

divi paziņas, ar kuriem kopā viņš mēdzis iedzert.

pausmi. Citi mēģina ieraudzīt reliģiskas apsēs-

Viens no viņiem esot bijis ģērbies kovboja tērpā.

tības motīvus, asociējot sevi ar Kristu. Stefans

Jaunajā biogrāfijā Van Gogs: dzīve Pulicera prē-

Cveigs van Goga drudžaino uzbudinājumu ir sa-

mijas laureāti Stīvens Naifs un Gregorijs Vaits-

līdzinājis ar Nīčes apsēstību ar pārcilvēka ideju.

Smits izsaka šaubas, ka pie nāvējošā ievainojuma

Ir arī pavisam avangardiska versija – franču te-

1890. gada jūlijā van Gogs būtu vainojams pats.

ātra novators Antonēns Arto, kurš arī ārstējies

Vairāki iemesli: viņš neko nesaprata no ieročiem,

psihiatriskajā klīnikā, van Goga pašnāvībā sa-

neatstāja pirmsnāves vēstuli un lode to skārusi

skata dumpi: „(..) mēs visi, kā nabaga van Gogs,

no leņķa, kāds nebūtu iespējams, ja šāvējs būtu

izdarām pašnāvības, sabiedrības spiesti.”

pats gleznotājs. Biogrāfi izvirza hipotēzi, ka van

Teo atraitne pēc vīra nāves velta visas pūles, lai

Gogu sašāva viņa drauga brālis – tīnis, kas mē-

padarītu van Gogu slavenu. Izstādot van Goga

dza kaitināt gleznotāju, provocējot viņā dusmu

darbus, tas arī bez pūlēm izdodas. L

I z m a n t o t ā s g r ā m a t a s: S t e v e n N a i f e h & G r e g o r y W h i t e S m i t h . Va n G o g h: T h e L i f e , 2 011 И р в и н г С т о у н . Ж а ж д а ж и з н и , М о с к в а , П р a в д а , 19 8 8 J o s e p h i n e C u t t s & J a m e s S m i t h . Va n G o g h , P a r r a g o n B o o k , 2 0 0 0 I n g o F. Wa l t h e r & R a i n e r M e t z g e r. Va n G o g h . T h e C o m p l e t e P a i n t i n g s , Ta s c h e n , 2 0 0 6 M a r i n a Va i z e y. 10 0 F a m o u s P a i n t i n g s , T i g e r B o o k s i n t e r n a t i o n a l , L o n d o n , 19 7 9

INTERESANTI LILLÁ

K A FI JA S BAUDĪTĀ JIEM. INTERE S A NTI PA R

01 Jā

INTERESANTI LILLÁ

Leģenda vēsta, ka kafiju patiesībā ir atklājušas kalnu kazas Etiopijā.

Nē

Leģenda vēsta, ka 9. gadsimtā tieši Etiopijas kalnu kazu gans atklāja kafijas koka augļu dīvaino iedarbību uz kazām. Tās, ēdot šos augļus, kļuvušas dīvaini mundras un enerģiskas. Kopš tā laika cilvēki esot atklājuši, ka šie augļi dod enerģijas pieplūdumu. Sākumā afrikāņi šos kafijas augļus ēduši, tikai pēc vairākiem gadiem atklājot kafiju kā dzērienu, kādu pazīstam mūsdienās.

Jā

Jā

02

Dažādas reliģijas savulaik ir mēģinājušas aizliegt kafijas dzeršanu.

Nē

Tieši islāms ir veicinājis kafijas dzeršanas popularitāti, jo, aizliedzot alkohola lietošanu, kafijas dzeršanu veicinājis kā piemērotu. Arī katoļu un luterāņu baznīcas savulaik atzinušas kafiju kā kristietim atbilstošu dzērienu.

Jā

Nē

03

Bezkofeīna kafijas lietošana strauji palielinās vasaras laikā.

Nē

Tieši janvāris ir mēnesis, kad visstraujāk pieaug bezkofeīna kafijas patēriņš. Tas visticamāk skaidrojams ar cilvēku apņemšanos, uzsākot jaunu gadu.

Nē

04

INTERESANTI LILLÁ

Katru gadu pasaulē tiek izdzerti aptuveni 500 miljardi tasīšu kafijas.

Nē

Jā

Tiek aprēķināts, ka pasaulē kopumā tiek izdzerti 500 miljardi tasīšu kafijas, un 50% no minētā apjoma tiek izdzerti tieši brokastu laikā. (jā)

Jā

05

Coffee House jeb kafijas kafejnīcas iepriekšējos gadsimtos bija nozīmīgas satikšanās vietas, kas tika pat aizliegtas dažādu politisko varu ietekmē.

Nē

Jā

Savulaik Coffee House jeb kafejnīcas bija vietas, kur, satiekoties interešu grupām, tika plānotas un vēlāk realizētas pat vairākas revolūcijas un apvērsumi. Dažviet Eiropā politiskie spēki tās vairākkārt pat uz laiku aizliedza. Jāpiebilst, ka šodien vairākas respektablas kompānijas ir sākotnēji bijušas un radušās tieši kā kafejnīcas jeb kafijas vietas. Piemēram, Lloyds of London un

Jā

Jā

06

New York Stock Exchange.

Barista ir cienītākā profesija Itālijā.

Nē

Barista jeb kafijas bārmenis ir viena no cienījamākām profesijām Itālijā, kura ir slavena ar savu kafijas dzeršanas kultūru un vēsturi.

Jā

07 Jā

INTERESANTI LILLÁ

Vislielākie kafijas dzērāji pasaulē ir brazīlieši.

Nē

Lai cik neparasti liktos, visvairāk kafiju pasaulē dzer tieši skandināvi. Somijā viens cilvēks gadā vidēji patērē 11,7 kg kafijas. Salīdzinoši Latvijā tas ir 2,3 kg kafijas uz katru iedzīvotāju.

Jā

Nē

08

Kafijas tirdzniecība pasaulē ir tikpat nozīmīga finanšu un tirgus ziņā kā naftas tirgus.

Nē

Kafija ir otrs visvairāk tirgotais produkts pasaulē uzreiz aiz naftas. Tas ir ļoti nozīmīgs tirgus, un tieši Kolumbija ir pasaulē lielākā kafijas audzētājvalsts.

Jā

Jā

09

Pasaulē dārgākā kafija maksā apmēram 10 LVL par tasīti.

Nē

Kopi Luwak ir pasaulē dārgākā un neparastākā kafija. To iegūst no kafijas pupiņām, kas pirms tam pārstrādātas Sumatras meža kaķa jeb palmcivetas barības traktā. Civetas pārtiek no kafijas krūma ogām, bet to sēklas – kafijas pupiņas – barības traktā netiek sagremotas. Vietējie iedzīvotāji salasa civetu izkārnījumus un atlasa kafijas pupiņas.

Lai gan ieguves veids, ir neparasts, kafijai nav nepatīkama aromāta vai pēcgaršas. Gluži pretēji, tā patiešām ir izcili garšīga kafija. No tās var gatavot arī ļoti labu kapučīno. Šādu kafiju pasniedz par aptuveni 50 USD tasītē, viena mārciņa maksā 600 USD. Latvijā gan tā ir nopērkama lētāk un maksā aptuveni 8,80 LVL par tasīti.

Jā

VIŅPUS LILLÁ

PA ZUDUSI TULKOJ UM Ā FOTO: AIJA STIKĀNE

A I J A S T I K Ā N E L I E L B R I TĀ N I J Ā

VIŅPUS LILLÁ

C

ik stipram tev jābūt, lai spētu stāties pretī izaicinājumiem svešā valstī? Visgrūtākais ir lietot svešvalodu 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Lai gan parasti par Britu salām izsakos pozitīvi, šis nebūs mīlestības dzejolis šai valstij.

Nebūs arī kritisks nopēlums. Šī ir atzīšanās par to, ka dzīvot ārpus Latvijas ir... grūti.

Š

VIŅPUS LILLÁ

odien notika kas negaidīts. Tas zināmā

sejas krēms, dezodorants, vīriešu dušas želeja,

mērā ir novilcis robežu manai dzīvei sve-

piens... taču kaut kas šajā sarakstā man likās sa-

šā valstī – līniju, kuru negribēju pārkāpt.

vāds – svešs. Pārlasot to vēlreiz, atskārtu, ka tas

Pārnākot mājās no darba, es nogurusi atsēdos

ir rakstīts... angliski. Šo zīmīti es biju rakstījusi

uz dīvāna un pamanīju uz galda aizmirstu ie-

tikai un vienīgi sev – vai tiešām es sarunājos ar

pirkumu sarakstu Ātri to pārlasījusi, konstatē-

sevi angliski? Vai tiešām esmu pazudusi tulko-

ju, ka, par laimi, veikalā neko nebiju aizmirsusi:

jumā jau pēc pāris gadiem svešumā?

APTURĒT LAIKU

Big Ben. Reizēm gribas: kaut spētu apturēt laiku.

Dzīves krāsas un temps ir mainījies kopš brīža,

Daudzi mūsējie dzīvo izolētā vidē, tādā kā ko-

kad pārkāpu lidostas slieksnim. Kopš tā laika

mūnā: dzīvo kopā, ikdienā lieto latviešu valodu,

mana pasaule runā citā valodā, domā citās ka-

iepērkas austrumeiropiešu veikaliņos, skatās

tegorijās, es ēdu cita veida pārtiku un skatos ci-

Latvijas un Krievijas filmas un seriālus interne-

tādas televīzijas programmas. Man apkārt esošo

tā. Viņu ikdienā daudz kas no būtiskajām lietām

cilvēku vērtības ir atšķirīgas, tāpat arī viņu sav-

nav mainījies: pārtika, cilvēki, valoda, mājas –

starpējās attiecības. Es neesmu otrā pasaules

viss ir tāpat kā Latvijā. Mana situācija ir citāda:

galā, esmu vien divarpus stundu lidojuma attā-

esmu viena pati, kopā ar angļu draugu, tāpēc arī

lumā no Rīgas – Lielbritānijā –, tāpat kā daudzi

mājās mana vide ir angliska. Tāda tā ir arī uz

latvieši.

ielas, veikalā, pastā, valsts iestādēs, ēstuvēs, ki-

VIŅPUS LILLÁ

noteātrī, parkā, pie ārsta un, protams, – darbā.

un (piemēram) pabalstus nepiešķirs. Ja būsi pie-

Nedomāju, ka daudzi apzinās, cik patiesībā grū-

klājīgs un kluss un pie sevis domāsi, ka kaut kā

ti ir dzīvot svešumā. Ne mirkli nav atelpas, kad

jau izvilksi bez pabalsta, tev aizsteigsies priek-

vari apturēt laiku un, savā galvā pārtulkojot,

šā desmitiem tādu cilvēku, kuri ir profesionāli

salikt visu pa plauktiņiem. Lai gan nu jau pavi-

mājās sēdētāji un kunkstētāji, kuri gadiem ilgi

sam tekoši runāju angliski, brīžiem ir sajūta, ka

dzīvo tikai un vienīgi no pabalstiem. Viņi ne-

nevaru parunāt it nemaz. Varu teikumu pateikt

pakautrēsies Lielbritānijas iestādē sarīkot traci,

latviski, bet angliski nevaru – esmu nogurusi.

lai tikai panāktu to, ko vēlas. Ja kautrīgie latvie-

Ja vien mirkli izdotos apturēt un restartēt visu

ši domās, ka kaut kā jau izvilks, tad pašiem būs

sistēmu, es varētu mierīgi formulēt savas do-

arī jāizvelk. Lielbritānijas likumdošana ir tik

mas un sākt visu no gala. Kad no vienas vietas

sarežģīta, ka arī paši angļi ir apmaldījušies savā

uz otru skrien svešā mēlē, tikumos un likumos

birokrātijā. Visu par pabalstiem un to, cik, kas

atskārsti, cik viegli būtu to visu izrunāt un no-

un kuram pienākas, nezina neviens – ne parasts

kārtot savā dzimtajā valodā.

iedzīvotājs, ne ierēdnis. Aprēķini ir ļoti sarež-

Atšķiras arī milzums citu lietu: darba meklē-

ģīti, un summas var atšķirties atkarībā no ap-

jumi, nepieciešamie dokumenti, likumdošana.

rēķinātāja. Latvijā ir puslīdz skaidrs, ka ir bez-

Piemēram, izrādās – pārbaudes perioda laikā

darbnieku pabalsts, dažādi pašvaldību un valsts

Anglijas darba devējam tev nav obligāti jāmaksā

atbalsti, bet šeit tas nav tik vienkārši. Tāpēc ir

par pirmajām četrām slimošanas dienām. Savu-

izveidoti speciāli bezmaksas konsultāciju centri

kārt pārbaudes periods atsevišķos uzņēmumos

iedzīvotājiem, kuros brīvprātīgie juristi sniedz

var būt pat 12 mēneši. Tas nozīmē, ja esi sasli-

padomu, kā izburties cauri birokrātijai. Esmu

mis un piezvani uz darbu, ka nevari ierasties,

vienreiz gājusi pēc padoma šādā centrā – rindā

dažos uzņēmumos tas nozīmēs, ka tev par šo

iestājos, pirms tas bija atvērts, un gaidīju kādas

dienu (vai četrām) nesamaksās. Situācija ir citā-

divas trīs stundas, līdz tiku pie kāda aprunāties.

da, ja slimo ilgāk par četrām dienām, – tad uz-

Pēc sarunas man neradās pārliecība, ka konsul-

ņēmumam jāmaksā vismaz valsts noteiktā sum-

tants pilnībā pārzināja jomu, par kuru runājām.

ma vai vairāk. Taču es nespēju noticēt, ka mans

Un te nonākam pie nākamās atšķirības – kļūdī-

uzņēmums man var nemaksāt par šīm pirmajām

ties ir cilvēcīgi.

dienām visu pirmo gadu. Iemesls tam izrādās

Nekur neesmu sastapusies ar tik vieglu attiek-

diezgan saprotams – angļi tik bieži simulē, ka

smi pret to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Latvijā, ja

ir slimi, ka tik drastiski pasākumi nepieciešami,

dara darbu, tam jābūt perfektam. Es kā žurnā-

lai viņus piespiestu strādāt. Sarežģīti ir apzinī-

liste kļūdīties nedrīkstēju. Tāpat arī pieļāvu, ka

gajam latvietim, kuram pat prātā neienāk kaut

politiķi, baņķieri, konsultanti un veikalu pārde-

ko simulēt. Viņš pieradis strādāt, galvu nepacē-

vēji nekad nekļūdās. Ja viņi pieļauj kļūdas, tātad

lis, pat ja nejūtas visai labi. Latvietis nenāks uz

slikti pilda savu darbu. Britu salās uztvere ir pa-

darbu, tikai galēja izmisuma spiests.

visam citāda. Nevienu nesatrauc tas, ka tu va-

Ar šķēršļiem iznāk saskarties ļoti daudzās ie­

rētu kļūdīties. No tā rodas divas dilemmas. No

stādēs, kur, ja vien nenospēlē absolūtu histēriju

vienas puses, tas zināmā mērā atbrīvo no stre-

vai nervu sabrukumu, ar tevi neviens nerunās

sa, jo nav baiļu, ka darbā kāds atlaidīs vai paze-

VIŅPUS LILLÁ

mos par pieļautu kļūdu – priekšniecība tās uz-

lēģi ieraudzījis un jāizrāda līdzjūtīga interese

tver pārsteidzoši mierīgi, piebilstot, ka pilnīgi

par to, kā kolēģim klājas. Vissliktākais, kas var

visi sākumā kļūdās un tas ir tikai normāli. Taču,

notikt, ir kolēģa ignorēšana, nepamanīšana vai

ja es piezvanu uz valsts iestādi, lai konsultētos

nepasveicināšana – tas šajā kultūrā ir absolū-

par kādu konkrētu jautājumu, man nav nekādas

ti nepieņemami. Tātad, ieraugot kolēģi (katru

pārliecības, ka konsultants nekļūdīsies. Neskai-

rītu), uz viņu jāpaskatās ar pārsteigumu un

tāmas reizes ir bijis tā, ka pēc sarunas es dzir-

tad ar interesi jāvaicā: „You alright?” (Vai tev

dēto atstāstu savam draugam (britam) un viņš

viss labi? – angļu val.) Ar to sasveicināšanās

saka – nē, tā nav taisnība, viņi nezina, ko runā,

vēl nav beigusies, jo tev jābūt gatavam uz pret-

zvani vēlreiz, pajautā kādam citam. Man būtu

jautājumu, parasti atbilde sekos: „Yeah, you?”

šķitis, ka valsts iestādes pārstāvja atbilde ir kā

(Jā, un tev?) Uz to tev jāatbild: „Yeah, thanks.”

akmenī iecirsta – bet izrādās, ka Lielbritānijā tā

(Jā, paldies.) Lai gan pati vārdu apmaiņa pēc

nav.

būtības nav necik šausminoša un ir visai pie-

Mulsinošas ir ne tikai atšķirības dažādās ies-

ņemama, tā notiek zibenīgā tempā, un laika

tādēs, bet arī ikdienas komunikācijā ar darba

izjūta te ir kritiska. Ja kāds paspēj tevi uzrunāt

kolēģiem vai paziņām. Briti ir neiedomājami

un pavaicāt, kā tev klājas, tev jāpaspēj atbildēt

pļāpas un atradīs, par ko runāt jebkurā situ-

ar pretjautājumu sekundes laikā, citādi mirk-

ācijā. Vienas no lielākajām galvassāpēm man

lis ir paskrējis, kolēģis ir pagājis garām, un tu

sagādāja pienākums apgūt tā saukto smalltalk.

esi izrādījies neiedomājami nepieklājīgs, neat-

Pagāja gads, līdz es iemācījos darbā sasveici-

bildot ar tādu pašu iejūtību. Šo ikrīta stresu es

nāties ar kolēģiem viņu stilā. Man pierastais

piedzīvoju apmēram gadu, līdz iemācījos pirmā

„labrīt” vai „čau” te neko nedod, vien apmul-

nobērt „youalright” frāzi, pirms to bija pagu-

sina cilvēku, kuru sveicinu, un nostāda mani

vis izteikt kāds cits. Esmu soli tuvāk normālai

pašu neveiklā situācijā, jo tā nav saruna. Šeit,

funkcionēšanai svešajā pasaulē, esmu pievei-

pat skrienot garām kolēģim, tev gaismas ātru-

kusi smalltalk. Taču Anglijā ir tik daudz citu

mā jāpaspēj izrādīt sajūsma par to, kas esi ko-

mulsinošu dīvainību...

APSĒSTIE ARISTOKR ĀTI Jau kopš pirmajiem mēnešiem es dzirdēju cil-

kādreiz bija ļoti izteikta šķiru sabiedrība. Daži

vēkus izsakāmies: „Mēs, angļi, esam apsēsti ar

joprojām dzīvo kolektīvajā atmiņā par tiem lai-

klasi un statusu sabiedrībā.” Tas man nekad nav

kiem un neapzināti pieskaita sevi vai kādu citu

bijis īsti saprotams, un es nezināju, ko viņi ar to

pie noteiktas šķiras. Tas skaidrojams ar gad-

domā. Taču tagad esmu pamanījusi, ka angļiem

simtiem ilgajām saspīlētajām attiecībām pašu

vienkārši patīk šī frāze. Mēs – latvieši – pēc bū-

angļu vidū, kad cilvēkus šķiroja pēc statusa sa-

tības visi esam cēlušies no zemniekiem, tādēļ

biedrībā.

savā starpā esam visai vienlīdzīgi, bet Anglijā

Gadsimtiem ilgi smalkajām aprindām ir biju-

VIŅPUS LILLÁ

Clif ton College. Statusu sabiedrī bā iespējams nokārtot, ja izdodas iekļūt izcilā skolā.

ši kalpotāji. Segregācija starp kalpotājiem un

les karu laikā. Kungiem vajadzēja atbrīvot savus

kungiem bija ļoti nozīmīgs šīs sabiedrības li-

vīriešu kārtas kalpotājus, lai viņi dotos karā,

kums. Lielākais vairums angļu, protams, nāk

bet sievietēm – no kalpošanas mājsaimniecībās

no kalpotāju atzara, jo viņu gluži vienkārši bija

pāriet uz darbu fabrikā, lai saražotu karam ne-

ievērojami vairāk kā kungu, kuriem viņi kalpo-

pieciešamās preces. Kad kari bija beigušies, sie-

ja. Kalpotāji strādāja ļoti smagi, gatavojot ēst,

vietes atteicās doties atpakaļ uz mājsaimniecī-

tīrot, mazgājot, kurinot un rūpējoties par īpa-

bām, jo darbs fabrikā deva viņām daudz lielāku

šumiem. Tikmēr kungi un – vēl jo vairāk – kun-

brīvību. Tad arī sāka izzust šķiru sabiedrība, bet

dzes uzmanīja kalpotājus, kuri lietoja atsevišķu

daudzu atmiņās tās rēgs joprojām pastāv. Pro-

ieeju īpašumā, atsevišķas dzīvojamās telpas un

tams, mūsdienās, tāpat kā Latvijā, arī Anglijā

tikai viņiem paredzētās labierīcības. Kalpotāju

ir iespējams noalgot kādu, kurš iztīrīs māju vai

„turēšana” angļiem bija tik svarīgs statusa ap-

pieskatīs bērnus, taču šīs attiecības ir pavisam

liecinājums, ka industriālās revolūcijas laikā 19.

citādākas. Te vairs nav runa par zemāku šķiru –

gadsimtā, kad daudzi turīgie iedzīvotāji pārvā-

drīzāk pakalpojuma sniegšanu un attiecīga (bie-

cās dzīvot uz pilsētām un iekārtojās algotā dar-

ži vien visai dāsna) atalgojuma saņemšanu.

bā, viņiem uz salīdzinoši šaurajiem dzīvokļiem

Lai gan angļi vairs netiek iedalīti šķirās, tomēr

pilsētās nācās ņemt līdzi arī kalpotājus. Lai gan

būt smalko aprindu pārstāvim un piederēt pie

darāmā vairs nebija tik daudz un platība nebija

vidusšķiras daudziem ir svarīgi. Un te nu izrā-

tik liela, kalpotāja galvenā funkcija bija norā-

dās, ka pat tad, ja esi nācis no ļoti nabadzīgas

dīt uz to, ka saimnieks var kalpotāju atļauties,

ģimenes, ir iespējams, ka tavi bērni kādreiz būs

tāpēc ir augstākas klases pārstāvis kā citi. Pa-

smalko aprindu pārstāvji – ja vien viņi mācīsies

vērsiens šajā jomā notika 20. gadsimtā, pasau-

labā skolā. Tā bērnam sniedz ne tikai izglītību,

VIŅPUS LILLÁ

bet ietekmē pat to, cik smalkā akcentā viņš ru-

mums nākotnē būs bērni), bet citi krāpjas – no-

nās un kādās aprindās grozīsies. Tikai aptuve-

īrē dzīvokli tuvumā labai skolai, patiesībā tajā

ni seši procenti bērnu Lielbritānijā mācās izcili

nedzīvojot. Protams, šo mācību iestāžu apkārt­

dārgajās un smalkajās privātskolās (maksa par

nē īpašumu cenas attiecīgi ir dārgākas, jo visi

mācību gadu var būt aptuveni 7000 latu). Visi

ļoti labi zina sistēmu, taču daudzi vecāki ir gata-

pārējie apmeklē valsts skolas, taču to līmenis

vi maksāt dārgāk par īpašumu, ja tam ir tik mil-

var būt radikāli atšķirīgs. Latvijā visas skolas ir

zīga ietekme uz bērna nākotni. Diemžēl manos

samērā līdzīgas, izglītības standarti ir augsti un

angļu rados ir gadījums, kad jaunie vecāki nav

bērnam mazā lauku skoliņā ir iespējami tādi paši

vinnējuši pasta indeksa loterijā un neplānoja

eksāmenu rezultāti kā bērnam no„elitāras” Rī-

bērnus, kad nopirka māju. Tagad viņiem apkārt­

gas skolas. Taču Lielbritānijā valsts skolu līmeņi

nē ir ļoti, ļoti slikta līmeņa skolas, kuras viņu

var svārstīties no ļoti, ļoti zema, kad eksāmenus

mazajai, mīļajai meitiņai spožu nākotni nesola.

nenokārto trešā daļa skolēnu, līdz ļoti augstam

Viņi ir izmisumā, jo smalkās – elitei paredzētās

– šo skolu absolvēšana garantē iekļūšanu augst-

– privātskolas nevar atļauties.

skolā un spožu nākotni. Iekļūšanu labajā valsts

Tikmēr mana brāļa bērni Anglijā ir iedzīvoju-

skolā (kas ir katra vecāka sapnis) tiešā veidā ne-

šies lieliski. Pēc pirmajām grūtībām latviešu as-

var nopirkt par naudu. Tas, kurā skolā bērns var

toņgadnieks Emīls ir labākais savā angļu bērnu

mācīties, tāpat kā Latvijā, ir atkarīgs no bērna

klasē gandrīz visos priekšmetos, tostarp arī la-

dzīvesvietas. Šo principu angļi ironiski sauc par

sīšanā un angļu valodā. Mēs varam neuztrauk-

pasta indeksa loteriju. Dažiem tajā paveicas, ci-

ties par to, kādā statusā mēs te esam vai kādu

tiem ne, vieni to tālredzīgi izplāno, pērkot vai

šķiru pārstāvam. Tā kā mēs neesam angļi, tad

īrējot īpašumus tuvumā labai valsts skolai (ja nu

esam vienkārši whiteother.

WHITEOTHER JEB ATRODOT CITUS L AT VIEŠUS Pēdējā tautas skaitīšana Lielbritānijā notika

aizvainojums. Varētu padomāt, ka baltais brits

2011. gadā, taču rezultāti joprojām tiek apkopoti

ar kaut ko būtiski atšķiras no baltā latvieša vai

un nav publiskoti. Iepriekšējā tautas skaitīšanā

poļa. Taču šādas anketas, kur krustiņš jāievelk

2001. gadā izrādījās, ka Lielbritānijā dzīvo teju

pie „cits baltais”, ir neskaitāmas: katrā iestādē,

700 000 īru, varāk kā 900 000 pakistāņu, virs

kur vērsīsies – pat darba anketā –, būs jāievelk

1 000 000 indiešu un pāri par 5 000 000 britu.

krustiņš savā kategorijā. Lai gan man šķiet, ka

Otru populārāko grupu ar 3 000 000 pārstāvju

briti slepenībā statistiski novēro, cik un kādas

Lielbritānijā sauc par whiteother jeb baltajiem,

rases pārstāvji piesakās pēc pabalstiem, pie ārs-

kuri nav briti vai īri. Starp šiem baltajiem ir gan

tiem un meklē darbu, tomēr it visur, kur pra-

franči, gan spāņi, gan, protams, arī latvieši, lie-

sa norādīt rases piederību, ir skaidrots, ka tas

tuvieši un poļi. Šis iedalījums, kas burtiski tul-

ir tikai tāpēc, lai mums varētu piedāvāt vienlī-

kojams kā „cits baltais”, sākumā var likties kā

dzīgas iespējas. Katrā ziņā būs interesanti no-

VIŅPUS LILLÁ

Latviešu paaudze no vecās imigrācijas Straumēnos Anglijas Jāņos.

skaidrot jaunākās tautas skaitīšanas datus par

vēsturi un politisko, kā arī šābrīža ekonomisko

to, cik daudz citādo balto Lielbritānijā ir tagad,

situāciju Latvijā un Lielbritānijā. Šīs paaudzes

pēc 2004. gada robežu atvēršanas un pēc 2008.

latviešu bērni vairs tik labi nerunā latviski, un

gada ekonomiskās krīzes. Skaidrs, ka viņu būs

vecā, stiprā imigrācijas paaudze, lai cik skumji

krietni vairāk. Taču latvieši Anglijā nav ieradu-

tas arī būtu, izmirst. Taču pēdējos gados Angli-

šies negaidīti, kā no zila gaisa.

jā iebrauc arvien vairāk tautiešu, kuri sāk ap-

Latvieši Lielbritānijā ir dzīvojuši jau kopš kara

meklēt vecās imigrācijas pasākumus. Pērn uz

laika bēgļu gaitām – vairākas paaudzes. Te sa-

Straumēnos rīkotajiem Līgo svētkiem negaidīti

vulaik nonāca ne jau nabadzīgākās un neizglī-

ieradās trīs tūkstoši latviešu, arī paprāvs dau-

totākās ģimenes, kas izveidoja latviešu svētdie-

dzums Latvijas krievu. Viņi gribēja svinēt Jāņus

nas skolas un dibināja arī biedrības. Vēl šobrīd

savā stilā – kā tas pēdējos gados ir ierasts Latvi-

latviešiem pieder vairāki īpašumi Lielbritānijā,

jā. Ar piedzeršanos, kaušanos, braukšanu dzē-

ieskaitot Daugavas Vanagu fonda namu Lon-

rumā. Viņi ieradās ar apziņu, ka Anglijas Jāņos

donas dārgākajā centra rajonā un milzīgu, brī-

viss būs iekārtots viņu ērtībām. Vecās paau-

nišķīgu muižas teritoriju Anglijas vidienē, kas

dzes latviešiem, kuri desmitgadēm kopuši lat-

ieguvusi otro nosaukumu – Straumēni. Saru-

viskās vērtības, kultūru, Jāņu dziesmas, ierau-

nājoties ar šejienes vecās paaudzes latviešiem,

dzītais bija kā šoks. Nesen atbraukušie latvieši

pret viņiem rodas neizsakāma cieņa. Ar perfek-

ir skaisti un stipri, taču neapmierināti un nīgri,

tu angļu valodu un ļoti vieglu akcentu latvie-

noguruši no smaga darba un pavisam noteikti –

šu valodā (salīdzinot ar izteikto Amerikas vai

pazuduši tulkojumā. Viņiem nav vajadzīgas

Kanādas tautiešu akcentu) viņi brīvi pārzina

Jāņu dziesmas, bet gan darbs, juristi un māj-

VIŅPUS LILLÁ

London eye.

Man šķiet, ka briti slepenībā statistiski novēro, cik un kādas rases pārstāvji piesakās pēc pabalstiem.

VIŅPUS LILLÁ

vieta. Tomēr soli pa solim šīs abas imigrācijas

Bet tagad notiek aktivizēšanās, kopienu veido-

sāk tuvināties un meklēt kopīgu valodu svešajā

šanās. Izskatās, ka latvieši te ir nobrieduši pa-

valstī. Latvietim, kurš ir Anglijā, nedod mieru

likt uz ilgāku laiku. Visticamāk, uz nākamajām

tas, ka apkārt ir citi latvieši, – viņam gribas ču-

pāris paaudzēm...

poties. Pēdējo pāris gadu laikā atveras jaunas

Un nav saprotams – kāpēc, jo dzīve svešā valstī

svētdienas skoliņas latviešu bērniem, lasāmi

ir neiedomājami grūta. Kā teica mana latviešu

jauni, moderni laikraksti un interneta portā-

draudzene, kura Anglijā dzīvo jau vairāk kā des-

li Anglijas latviešiem, plašumā plešas latviešu

mit gadu, – lai dzīvotu šajā vidē, ir ne tikai jāno-

kristīgās draudzes ar dievkalpojumiem latviešu

maina valoda no latviešu uz angļu, ir jānoglabā

valodā, tiek dibinātas sporta komandas, kori,

kaut kur bēniņos visa sava kultūras pieredze.

deju kolektīvi... Dažs sāk tirgot kūpinātas zivis,

Latviešu sakāmvārdiem, izteicieniem, atsaucēm

magoņmaizītes, kvasu, kāds cits palīdz aizraut

uz leģendārām filmām te pilnībā zūd jēga un

savējos bez maksas uz tuvāko vēlēšanu iecirkni

nozīme. Taču, satiekoties ar citiem latviešiem,

divu stundu brauciena attālumā, kāds iekārto

var atsaukties uz Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, un

kādu darbā – tikai tāpēc, ka latvieši savā star-

visiem būs skaidrs, kas ar to domāts. Un kas par

pā ir savējie. Angļu valodā šāda vārda nemaz

to, ka latviski daži vārdi sāk aizmirsties un pie-

nav! Vecās imigrācijas latvieši skatās un brī-

ķeru sevi tulkojam no angļu uz latviešu valodu?

nās: izskatās, ka te – Anglijā – ir sākusies otra

Uzturoties starp šīm divām pasaulēm, var ap-

latviešu atmoda. Tie, kuri atbrauca 2004. gadā,

maldīties abās valodās un pavisam pazust tul-

lai piepelnītos, par citiem neko negribēja zināt.

kojumā. L

KOŠUMS LILLÁ

SP OG ULĪT, SP OG ULĪT, S A K I M A N TĀ – DABĪG Ā VAI SINTĒ TISK Ā?

DACE BR ANTE, KOSMETOLOĢE,

FOTO: SHUTTERSTOCK

KOS M Ē TI K A S V Ē S T U R E S PA S N I EDZ Ē JA

KOŠUMS LILLÁ

Jau labu laiku dzird runājam par ekoloģisko krīzi, piesārņojumu, neveselīgu pārtiku. Šajā kontekstā arī skaistumkopšanas lauciņā noris cīņa starp dabīgo jeb eko un sintētisko kosmētiku. Pateicoties iespējai iegādāties kosmētiskos ingredientus, arvien populārāki kļūst arī hand made skaistumkopšanas līdzekļi, ko ikviens var pagatavot mājās.

Vai šī eko – dabīgā, pašgatavotā – kosmētika ir jauns virziens skaistumkopšanā vai modes lieta? Un kas ir labāka – dabīgā, pašgatavotā kosmētika vai sintētiskā?

KOŠUMS LILLÁ

V

KAS IR KAS ispirms droši vien ir jāformulē, kas ir

mētika satur „modificētas” sastāvdaļas, kas,

dabīgā kosmētika un kas īsti ir sintētis-

iespējams, imitē ādas struktūrā esošās, taču ir

kā kosmētika, kuru bieži vien mēdz dē-

laboratoriski radītas. Turklāt šāda kosmētika

vēt arī par ķīmisko. Te būtu jāiebilst, ka nebūtu

satur arī konservantus, kas padara to īpaši iztu-

korekti šādu kosmētiku dēvēt par ķīmisko kos-

rīgu pret bojāšanos. Tādu kosmētiku var uzgla-

mētiku, jo arī dabīgā sastāv no ķīmiskām vie-

bāt 30 mēnešus un ilgāk. Protams, šī kosmētika

lām. Tā teikt – viss dabā sastāv no Mendeļejeva

ir ar patīkamu smaržu, krāsu un citiem cilvēka

kunga tabulas. Un tā ir ķīmija!

maņām tīkamiem efektiem.

Dabīga kosmētika, manuprāt, ir tāda kosmēti-

Pat ja „eko” jeb dabīgā kosmētika šodien ir mo-

ku, kuras sastāvā ir dabīgas izcelsmes izejvielas,

des lieta, jāteic, ka skaistumkopšanā tas nav

kas sastopamas dabā. Šādas kosmētikas uzgla-

nekāds jaunums. Viss pasaulē atkārtojas. Ar

bāšanas termiņi ir salīdzinoši īsi – no nedēļas

ekokosmētiku ir tāpat. Tā vienkārši atkal ir at-

līdz 6 mēnešiem. Tā bieži vien ir ar neitrālu jeb

griezusies sieviešu ikdienā pēc neliela aizmir-

neizteiksmīgu smaržu un krāsu. Sintētiskā kos-

stības perioda jeb klusas dzīvošanas pagrīdē.

VA R DE S , M A RMO R S , Z ELT S U N PI ENS = ANTĪKĀ EKOKOSMĒTIKA Pirms Kristus dzimšanas (aptuveni 1200. g. p.

rinošu līdzekli ieteica smalki samaltus dārza

m. ē.) dabīgā kosmētika bija skaistumkopša-

vīngliemežus. Jāteic – arī šodien ir sastopama

nas valdniece. Viss, ko tajā laikā lietoja mūžīgā

kosmētika, kas satur vīngliemežu „siekaliņas”

skaistuma vārdā, tika pagatavots no īpaši dabī-

un tiek lietota tieši ādas mitrināšanai.

gām izejvielām. Par ēzeļmātes pienu, ko Kleo-

Kad Grieķijā pēc karagājieniem tika ievestas

patra izmantoja savas miesas kopšanā, būs dzir-

ģermāņu blondīnes, grieķietes nekavējoties vē-

dējuši daudzi. Un pret piena kā dabīga līdzekļa

lējās iegūt šo eksotisko matu krāsu. Bailīgā-

lietošanu nav iebildumu arī šodien. Taču dā-

kās lietoja parūkas, kuras veidoja no gūstekņu

mas šodien noteikti daudz vairāk šaubītos par

matu pīnēm, bet drosmīgākās balināja matus ar

to, vai lietot ādas skrubi, kādu izmantoja Sena-

visnotaļ dabīgu balinošu līdzekli. Tas saturēja

jā Grieķijā. Tas saturēja maisījumu no darvas,

krāsnī žāvētas vardes, zaļās ķirzakas, bites, olu

vīģu piena un sasmalcināta marmora. Turklāt

dzeltenumu. Ar šādu „balinātāju”, pāris stundu

šādu putriņu uz sejas turēja 48 stundas. Šodien

pasēžot saulē, varēja iegūt kapara zeltainu matu

zvaigžņu stundu ādas mitrināšanā piedzīvo hi-

toni.

aluronskābe, bet antīkajā pasaulē kā labu mit-

Skaistuma vārdā tika upurēti ne tikai augi un

KOŠUMS LILLÁ

nabaga kustonīši, bet arī daudz vērtīgākas da-

grieķu iecienīts pretgrumbu krēms, kas saturēja

bas veltes. Krēmiem bagātīgi tika pievienots

aitu taukus, sezama eļļu, kazas pienu un bišu

zelts, maltas upes pērles, malahīts. Turklāt re-

vasku. Lūpu krāsās, kuras šodien var pagatavot

ceptes arī pēc mūsdienu mērauklas ir bijušas

mājas apstākļos, ir tās pašas sastāvdaļas, ko lie-

ļoti sarežģītas. Piemēram, Kairas arheologi ir

toja antīkajā pasaulē – bišu vasks, tauki (šodien –

atraduši Kleopatras krēma recepti, kas satur

augu sviests), minerālkrāsas. Zaļā dzīvesveida

vairāk nekā 40 ingredientu. Šis krēms noteikti

piekritējas var mēģināt nagus nokrāsot ar mai-

par bargu naudu šodien jau būtu piedāvāts tirgū

sījumu no hennas, sezama eļļas un dažādas no-

un nešaubīgi nestu milzīgu peļņu tā ražotājiem,

krāsas minerāliem, kā to darīja sievietes Senajā

ja vien varētu atrast kādu šā krēma receptē mi-

Ēģiptē.

nēto sīpolaugu, kas, pēc arheologu domām, ir

Lai gan antīkajā pasaulē kosmētika tika lietota

audzis Lībijas teritorijā.

daudz un bieži, tomēr par pašu galveno kosmē-

Senajā Ēģiptē lietota pretgrumbu krēmu, kura

tisko procedūru tika uzskatīta mazgāšanās tīrā

recepte paredz vienā tējkarotē iejauktas di-

ūdenī. To darīja saudzīgi, neizmantojot sārmai-

vas piles vīraka ēteriskās eļļas. Tas nav nekas

nus līdzekļus. Populāri bija kasīkļi un maltu pu-

ekstraordinārs arī šodien. Tāpat nav peļams seno

piņu skrubji.

GRĒCĪGĀ MAZGĀŠANĀS UN KARALAUKA KOSMĒTIKA Pārsimt gadu pēc Kristus dzimšanas aizvien

sastāvdaļas, kuras gan ir dabā sastopamas, taču

pieauga baznīcas vara pār cilvēku prātiem, un

iegūstamas, tikai prasmīgi liekot lietā zināša-

ķermeņa kopšana tika pasludināta par ķecerību.

nas par vielu dabu un īpašībām. Tā no karalau-

Tāpēc viduslaiki (aptuveni no 300. līdz 1300.

ka skaistumkopšanā ienāk svina pulveris, kas

g.) ir skaistumkopšanas un arī kosmētikas pa-

kalpoja ne tikai kā šaujampulveris, bet arī kā

grimuma laiks. Tā kā baznīca aizliedza pārlieku

brīnišķīgs pūderis, kurš ļoti labi palīdzēja ie-

aizrauties ar mazgāšanos, tad – ak vai – kosmē-

gūt bālu ādu, kāda bija modē 16.–17. gadsimtā.

tika vairāk kalpoja kā smaku nomācošs līdzek-

Svina pulveris skaistumkopšanā savas pozīcijas

lis.

noturēja līdz pat 19. gadsimtam, kad tomēr tika

Taču reizē ar atdzimšanas ideju iz-

atzīts, ka ir kaitīgs sejas ādai un vispār iz-

platīšanos Renesanses laikmetā (14.–

raisa dažādas nelāgas slimības. Bet ko

16. gs.) atdzimst arī kosmētikas

nu par svinu, ja matu gaišināšanai iz-

lietošana. Savu uzvaras gājienu tur-

mantoja pat sērskābi!

pina dabīgā kosmētika, taču pama-

Īpaša loma kosmētikas vēsturē ir Ang­

zām, attīstoties dabas zinībām un it

lijas karalienei Elizabetei I (valdīja no

īpaši – ķīmijai, kosmētikā sāk ienākt

1558. līdz 1603. gadam). Viņas galmā

KOŠUMS LILLÁ

tiek domāts gan par sejas attīrīšanu, gan krē-

un vaigu rūžu pamatmasu veidoja no lāču tau-

miem un sejas maskām, gan par cīņu ar lieko

kiem. Populāri bija ziedūdeņi. Lai koptu taukai-

svaru. Tā, piemēram, sejas attīrīšanai tika lie-

nu ādu ar pūtītēm, jauca putriņu no vārītām auzu

tots sarkanvīns, ēzeļa piens, lietusūdens un arī

pārslām un etiķa. Balstoties uz šo pieredzi, ap

urīns. Sarkanvīna, ēzeļa piena un urīna izman-

1825. gadu tiek izdota grāmata Skaistuma māks-

tošana ādas attīrīšanā ir aizsākums šodien tik

la (Art of Beauty), kurā apkopota informācija par

populārajām augļskābju procedūrām. Lai pa-

to, kā kopt novecojušu ādu, kā cīnīties ar lieko

nāktu sejas liftingu un spīdumu, ļoti iecienītas

svaru un kā ar beladonnas pilienu palīdzību pa-

ir bijušas sakultas olas baltuma maskas. Krēmu

lielināt acu zīlītes.

Sejas attīrīšanai tika lietots sarkanvīns, ēzeļa piens, lietusūdens un arī urīns.

ĶĪMIJAS TRIUMFS Viss jau minētais pēc šodienas mērauklas uz-

mu par ādas uzbūvi sniedza arī medicīna. Tā

skatāms par dabīgo, pašgatavoto kosmētiku.

kosmētikā ienāca daudz „ķīmijas” – vazelīns,

Taču attīstoties industrializācijai, attīstījās arī

minerāleļļas, ūdeņradis, dzīvsudrabs, alumī-

masveida kosmētisko līdzekļu ražošana. Reizē

nija sulfāts, borskābe, parafīns, sintētiskie

ar sieviešu emancipācijas kustību 20. gs. sā-

vit­a mīni un citas vielas. Radās jauni veidi un

kumā arī skaistumkopšana no intīmas nodar-

tehnoloģijas, kā no augiem un dzīvniekiem

bes pārvēršas par „preci”, kuru var nopirkt. Tā

iegūt specifiskas aktīvas vielas. Ēteriskās eļ-

attīstās kosmetoloģijas nozare, kas sievietēm

ļas un ziedūdeņus, kā arī eļļas un dzīvnieku

piedāvā iegādāties kosmētiku speciāli tam pa-

taukus kā kosmētikas ingredientus pazina jau

redzētos veikalos. Šāda kārtība arī izvirza jau-

sen, taču, pateicoties ķīmijas attīstībai, radās

nas prasības kosmētikai. Pirmkārt, tai jābūt

iespēja iegūt no augiem, piemēram, glicerīnu

ilgi uzglabājamai. Tiek meklēti konservanti,

un fitohormonus, no aitu vilnas taukiem – la-

no kuriem mēs labi pazīstam dažādus parabē-

nolīnu, no vaļu taukiem – spermacetu. Kos-

nus (etil-, metil- utt.). Tā kā kosmētikas ražo-

mētikas sastāvā 20. gs. sakumā sāka parādī-

šana kļuva par biznesu, kur starp ražotājiem

ties dabīgo un sintētisko izejvielu kokteiļi, kas

valdīja konkurence, bija jāsāk domāt arī par

pastāv arī šodien.

to, kā izcelties savā starpā – kā savu līdzekli

Protams, rūpnieciski ražotam krēmam ir arī

padarīt vēl efektīvāku. Daudz jaunu atklāju-

labi jāsmaržo un labi jāizskatās. Tie, kuri paši

KOŠUMS LILLÁ

20.–30. gados Latvijā itin draudzīgi līdzās pastāvēja gan dabīgas izcelsmes, gan sintētiskas skaistuma injekcijas.

KOŠUMS LILLÁ

gatavojuši kosmētiku, ļoti labi zina, ka ne vien-

jas darboņi saprot, ka kardinālākas pārmaiņas

mēr tā tik labi smaržo un ne vienmēr tai ir vili-

jaunības vārdā nevar panākt ar krēmiņu pa-

noša krāsa. Smaržvielas un krāsvielas, kas pie-

smērēšanu. Rodas injekciju metodes. 20.–30.

vilina patērētāju maņas orgānus, reti ir pilnīgi

gados Latvijā itin draudzīgi līdzās pastāvēja

dabiskas izcelsmes.

gan dabīgas izcelsmes, gan sintētiskas skaistu-

Laikam ritot, radās padziļināta izpratne par

ma injekcijas. Piemēram, par labu mezoterapi-

ādas struktūru un funkcijām. Galvenais atklā-

jas līdzekli tajā laikā tika uzskatīts govs piens,

jums, kas radikāli mainīja kosmētikas attīstī-

kas, radot lokālu iekaisumu, izraisīja pastipri-

bu un ļāva saprast, ka āda ļoti labi pilda savu

nātu audu reģenerācijas procesu. Savukārt par

aizsargfunkciju, – visiem līdzekļiem, ko uzlie-

labāko grumbu aizpildīšanas līdzekli jeb – kā

kam uz ādas, nepavisam nepiemīt tik dziļa ie-

šodien to dēvē – filleri ne tikai Latvijā, bet visā

darbība, kā mums gribētos. Gluži vienkārši āda

Vakareiropā tika uzskatīts parafīns. Arī šodien

neļauj sev cauri sūkties visam, ko mēs esam

klientiem ir iespēja izvēlēties homeopātiskos

iedomājušies tajā dabūt iekšā. Bet jaunības at-

vai sintētiskos preparātus. Drīz vien arī plas-

slēga diemžēl ir apslēpta ne jau ādas virskārtā,

tiskā ķirurģija, kas sākotnēji radās, lai pēc kara

bet dziļāk. Šī ādas aizsargfunkcija arī ir galve-

sakropļotus cilvēkus atgrieztu atpakaļ sociālā

nais kosmētikas ķīmijas dzinulis, jo tā strādā

dzīvē (ne velti tā savos pirmsākumos tika dē-

pie līdzekļiem, kas efektīvi un pilnībā iesūktos

vēta par sociālo kosmētiku), nāca talkā skais-

ādā. Jau 20. gs. sākumā kosmētikas industri-

tuma kopējiem.

GUDRĀ KOSMĒTIKA Arī kosmētikas ķīmija nav stāvējusi uz vietas.

plašinājās kosmētikas masveida ražošana, un

Tiek radīti arvien jauni produkti, kuru mērķis

arī tāpēc, ka pamazām tika atklāts, ka diemžēl

ir apiet ādas aizsargfunkciju, kā arī panākt, lai

ar „eko” un ļoti dabīgu mājās pagatavotu kos-

pašas gaistošākās un nestabilākās vielas, pie-

mētiku mēs nevaram fundamentāli risināt ādas

mēram, C vitamīns vai virkne ēterisko eļļu, pa-

problēmas.

tiešām iesūktos ādā un krēma trauciņā saglabā-

Tāpēc atbilde uz jautājumu – kas ir labāka, da-

tos arī pēc desmitās tā atvēršanas reizes. Tāpēc

bīga vai sintētiska kosmētika? – būs šāda: ja vē-

daudzu aktīvu, ādai nepieciešamu, bet nestabi-

lamies kā suņuki pieglaust spalvu, lai tā spīdētu

lu vielu noturēšanai krēmu sastāvos tiek lieto-

un mums rastos komforta sajūta, tad pilnīgi pie-

ti konservanti. 20. gadsimta nogalē tika radīti

tiek ar dabīgo kosmētiku. Bet, ja vēlamies risi-

liposomu krēmi, kurus tagad jau ir aizstājuši to

nāt dziļākas ādas problēmas, piemēram, cīnīties

jaunākie brāļi ar nanosomām, kas spēj nogādāt

ar grumbām, talkā ir jāņem biedējošā „ķīmiskā”

ādas dziļākajos slāņos vielas, kuras pašas nespēj

kosmētika. Aicinu turēties uz zelta vidusceļa un

ādā iesūkties.

gudri, bez liekām ilūzijām izvērtēt, kurā gadīju-

Sintētiskā kosmētika attīstījās arī tāpēc, ka pa-

mā kādu kosmētiku lietot. L L

JOPROJĀM VAR IEGĀDĀTIES ARĪ PIRMO LILLA’ NUMURU

www.lilla.lv

LI K TEN ĪG Ā SP O G U ĻOŠ A N Ā S J EB M A M M A S U N M E ITA S Z ANE MAGONE

FOTO: SHUTTERSTOCK

MĒS LILLÁ

MĒS LILLÁ

Uz

pasaules nekā mīļāka un uzticamāka par mammu nav un nevar būt. Tā katra no mums ir domājusi bērnībā. Arī mammas, veroties savu lolojumu apbrīnas un paļāvības pilnajās acīs, no sirds vēlas, kaut tā būtu vienmēr. Tomēr bērni pieaug, attieksme mainās, un tikai pašu viedums un gudrība nosaka to, vai sirsnīgas attiecības saglabāsies visu mūžu.

MĒS LILLÁ

T

L ABI PAMATI opošā psiholoģe Liene (23) atzīst: „Man ar

rija par kādu nenomaksātu rēķinu, tici man, arī

mammu ir paveicies, mēs viena otrai esam

tev tas būs pasaules gals. Mums šķiet, ka ar prā-

piemērotas. Ar divdesmitgadnieces piere-

tu visu vadām, bet mēs esam neprāši. Mēs varam

dzi varu teikt, ka esmu priecīga par pamatvērtī-

nedaudz paštukot, kā rīkoties vienā vai otrā si-

bām, ko mamma manī ir ieaudzinājusi. Es gan biju

tuācijā, bet patiesībā visi svarīgākie mehānismi

paklausīgais bērns, arī pusaudža gados nedumpo-

tiek ierosināti no tā, ko spoguļneironi ir saražo-

jos. Man bija grāmatas un labi draugi. Māsai pa-

juši un safotografējuši. Un ir taisnība teicienam –

tika un joprojām patīk burziņi, bet uzvešanos sa-

kāda māte, tāda meita, jo neviens nav pasargāts

biedrībā un ģimenes vērtības mamma mums abām

no tā, ko spoguļneironi ir fiksējuši. Līdz sešu sep-

ir nodevusi mantojumā. Reizēm pamanu, ka sāku

tiņu gadu vecumam bērns ir nekritisks – visu, ko

viņai līdzināties – patīk kārtība, kas senāk nebija

viņš redz, ieraksta savos failos kā patiesību. Ja

tik būtiska, patīk komandēt, gan tikai tuvākos...

viņš dzird, ka ir muļķis, – ieraksta to failos. Ja

Pat draudzene, kad satika manus vecākus, teica,

dzird, ka švakiņš, vājiņš, – failos iekšā. Ja ausis

ka tagad redzot, no kā man tā neveiklība jokošanā

sasniedz ziņa, ka viņš ir gudrs, arī tas tiek ierak-

vai muļķīgo piezīmju izmešana.”

stīts. Ja mamma ar tēti plēšas – un tie ir cilvēki, kurus abus viņš mīl –, failos nonāk informācija,

Ir taisnība teicienam – kāda māte, tāda meita, jo neviens nav pasargāts no tā, ko spoguļneironi ir fiksējuši.

ka mīlestība iet roku rokā ar plēšanos. Spoguļneironi realitāti nešķiro, un var pārņemt fatāla sajūta par savu nenovēršamo likteni kļūt par mātes kopiju. Bet nē! Glābšanas riņķis ir vārdiņš IETEKME. Vispirms es apzinos, kas manā iekšējā traukā ir sakrāts. Un tad sākas lielais MANTOJUMA ŠĶIROŠANAS laiks, kad tu atver saņemto pūra lādi, kurā iekšā visādi labumi un diemžēl arī tarakāni.

Tā nu liktenis ir iekārtojis – kāda māte tev ir iedota (vai kādu esi izvēlējies, tas jau ir ezoterisks jautājums), no kādas mātes tu fizioloģiski esi nācis, tādu mantojumu saņem. Emocionālo, materiālo,

„Patiesībā tie ir spoguļneironi, kas bērnībā re-

uzskatu un principu pūru. Kā pieaudzis cilvēks

dzēto un piedzīvoto nofotografē, un tas ir tikai

tu atver pūra lādes vāku un sāc vilkt pa vienai

laika jautājums, kad sāk to realizēt,” atzīst psiho-

tā mantiņas ārā. Bieži vien viss beidzas ar to, ka

loģe Inga Štālhuta. „Ja māte ir bijusi nesmalkjū-

ierauga tikai nepatīkamo un met mātei sejā – tas

tīga pret tēvu, tu iefotografē to iekšā un izmanto.

viss tevis dēļ, tu man to un šito! Bet prasme ir

Ja spoguļneironi redz, ka māte brīvdienās staigā

ieraudzīt arī noderīgo – kā māte cepa pankūkas,

novalkātās drēbēs, viņi to fiksē, paiet kāds laiks,

kā prata sevi nomierināt vai – tieši pretēji – sa-

un tu sāc staigāt tāpat. Ja māmuļai sākas histē-

purināt, lai padarītu dažkārt nepaveicamo. Taču

MĒS LILLÁ

vajag arī pieklājīgi atteikt: „Šīs zeķītes es labprāt

novērtē, ja mamma lielās, ka ar savu meitu ir

ņemtu, bet diemžēl man tās neder.” Tu kļūsti par

draudzenes. Sirsnīgas, mīļas attiecības – tās

ietekmētāju, kad spēj paņemt un izmantot to, kas

gan vajadzētu saglabāt visas dzīves garumā.

der tieši tev. Tajā brīdī fatum apstājas. Domās pa-

Starp citu, nesen parādījies jauns pētījums par

saki „paldies!”, bet es būšu tā, kas izvēlēsies, ko

to, ka daudzas ginekoloģiskās problēmas rodas

lietot un ko ne.”

no nesaprašanās. Ja māte ar meitu nav runāju-

Augstskolā iegūtās zināšanas apstiprina Lienes

si gadiem, ja attiecības ir naidīgas, sieviete var

domas, ka mammai ar meitu nav jābūt draudze-

būt neauglīga vai saslimt ar kādu citu kaiti. (Jo

nēm: mātei ir mātes loma, meitai – meitas. Lie-

to, ka visas slimības ir galvā, mēs taču zinām.)

ne: „Es neatbalstu kopīgu tusēšanu vai intīmu

Viss atrisinās, tiklīdz abas ķildnieces salabst.

noslēpumu apspriešanu. Tas nojauc dabīgo ro-

Tas nav dabīgi – noniecināt, nemīlēt un atstumt

bežu. Bērns taču grib just, ka viņam ir mamma,

mammu. Tas jāatceras – lai kas arī dzīvē notik-

ko klausīt un respektēt. Nedomāju, ka meitene

tu, nekad nedrīkst saraut attiecības pavisam!”

JO TĀL ĀK, JO L ABĀK Daudz dramatiskāka situācija izveidojusies di-

viņa arī esot cilvēks, mēs viņu ignorējot un tā

zainerei Annai (40 gadi). „No mājām aizgāju un

tālāk. Kāpēc tad pati nepiezvanīja un nepavai-

sāku dzīvot ar čali savu pieaugušas sievietes

cāja, ja reiz uztraucās?

dzīvi astoņpadsmit gadu vecumā. Tolaik man

Divdesmit gadus esam dzīvojušas atsevišķi,

tas likās normāli, lai gan nemaz tik loģiski jau

man ir sava kārtība un dzīves ritms! Dzīvoklis

nav... Tā bija mukšana, jo mana mamma ir ļoti

ir kopīpašums ar tēvu, to pirkām gana lielu, lai

valdonīga sieviete, un acīmredzot pusaudža

vecumdienās, kad kāds no vecākiem tiešām būs

dumpīgumā tā bija sacelšanās pret viņu. Kopš

nevarīgs un viens, varētu dzīvot pie mums. Bet

tā laika pavisam kopā vairs neesam dzīvojušas.

mamma ļoti labi pati tiek galā ar saimniecību –

Periodiski esmu ņēmusi viņu pie sevis pēc ope-

var aiziet gan uz aptieku, gan pagatavot sev ēst.

rācijām vai pārvākšanās brīžos, bet tikai īslaicī-

Cita lieta, ka viņa NEGRIB! Paps ved ēdamo, jo

gi. Nekad ar domu, ka tas ir uz mūžu. Bet pirms

tikai viņš var pa prātam nopirkt tieši to tīrkul-

pusgada, atkal sastrīdējusies ar papu (viņiem tā

tūru, tieši to biezpienu vai sieru. Mūsu pirmais

visu laiku), mamma ieradās pie manis uz palik-

nesums no veikala tika izbrāķēts. Pie viena arī

šanu. Tagad ir atklājies, ka nevaram sadzīvot.

tēti „izmočī” un nolaiž tvaiku, kas mūs patie-

Pirmā konflikta iemesls bija tas, ka mana pirm-

sībā apmierina. Bieži vien šķiet, ka vienīgais

klasniece neatnāca no skolas piecos kā parasti,

mammas dzīves un sarunu saturs ir piemeklē-

bet septiņos, jo ar vīru bijām viņu no skolas jau

jušās slimības. Arī savu režīmu mamma ievē-

paņēmuši un izmetām kādu loku, mammu ne-

ro – vienā laikā ceļas, ēd, guļ diendusu, skatās

pabrīdinot. Nebija jau nekāda naktī pārrašanās,

seriālus. Tiesa, jāatzīst, ka mamma skatās arī

bet māmuķītis sarīkoja skandālu ar raudāšanu –

kultūras raidījumus un seko politiskajām nori-

MĒS LILLÁ

Ja māte ar meitu nav runājusi gadiem, ja attiecības ir naidīgas, sieviete var būt neauglīga vai saslimt ar kādu citu kaiti.

5

9

MĒS LILLÁ

Nespēja sadzīvot ar mammu mani iedzina diezgan pamatīgā depresijā. Psiholoģe, pie kuras meklēju palīdzību, paskaidroja, ka tā ir cīņa par varu.

Kad mamma ienāca mūsu mājās, nenostādīju sevi par «īsto» saimnieci, kas bija mana kļūda. sēm – tā nav, ka ar viņu nebūtu, par ko parunāt.

Sajūta šausmīga un apziņa, ka vairāk nīstu nekā

Tas arī mūsu attiecības kādu laiku noturēja pie-

mīlu cilvēku, kurš man ir it kā vistuvākais, ļoti

klājības robežās. Taču augstākais sasniegums

nomācoša.”

mazbērna pieskatīšanā – katra sēž savā istabā

Inga Štālhuta: „Mēs dzīvojam sistēmiskajā pa-

un mēs ar vīru varam kaut kur iziet. Lai gan

saulē, kur viens no faktoriem ir „secība, kurā

meita nupat jau sāk aktīvi iebilst pret palikšanu

ienāk spēļu laukumā”. Un māte to nekad neaiz-

ar vecmāmiņu, jo mammas uzskati par to, kāda

mirst, ka viņa bija pirmā. Apzinīgās mātes sa-

vieta ierādāma bērnam (lai netraucē, bet tajā

prot, ka viņu funkcija ir bērnu atbalstīt, discip-

pašā laikā zibenīgi reaģē uz aicinājumiem un

linēt, izveidot kārtību, kurā viņš var pilnvērtīgi

aizrādījumiem), drusku atšķiras no mūsējiem.

attīstīties. Bet garīgi es viņu nelaužu. Tu savu

Nespēja sadzīvot ar mammu mani iedzina diez-

varu apzināti samazini, bet bērna – paplašini.

gan pamatīgā depresijā. Psiholoģe, pie kuras

Sākumā tas ir tā: tu spēlēsies ar lego vai ar bum-

meklēju palīdzību, paskaidroja, ka tā ir vispa-

bu? Vēlāk jau vari izvēlēties – iesi uz kino ar

rastākā cīņa par varu. Kad mamma ienāca mūsu

brāli vai draugu? Pieaugušā punktā, kad bērns

mājās, necentos nostādīt sevi par „īsto” saim-

pats var nodrošināt savu fizisko telpu, mātei

nieci, kas laikam bija mana kļūda. Savukārt

balsstiesību vairs nav. Svarīgi, ka nevis bērns

mamma vienmēr zina, kā ir pareizi, kā kuram

viņai to pasaka, bet māte pati nonāk pie šādas

jādzīvo, kurš kuru dzīvokli tagad īrēs. Kad ie-

atziņas. Viņa var būt atbalstoša, atsaukties, ja

bilstam, ka tā nu nebūs gan (jo praktiski viņas

viņai ko lūdz vai jautā. Bet es nejaucos tevis ra-

idejas būtu jārealizē mums), sākas tracis. Un, ja

dītajā kārtībā. Un atdot šo varu negrib neviena

mamma kaut ko ir nolēmusi pateikt, tad viņa

māte. Bērns ir izgājis no sistēmas un izveidojis

pateiks. Kaut arī es tajā brīdī strādāju un istaba

savu teritoriju. Un tad viņa galvenais uzdevums

aizvērta uz krampīti... Tas bija pēdējais piliens.

ir izrādīt cieņu vecākiem uz priekšu līdz Mozus

Līdz kautiņam gan, paldies Dievam, neaizgā-

laikiem, kad viņiem būs 90, 120 vai 150 gadu.

jām, bet krampītis lidoja un grūstīšanās bija.

Bet cieņa nav paklausība!

MĒS LILLÁ

Arī kritiskais faktors mātēm attiecībā uz mei-

lījusi, ka nebūšu vecumdienās tāda kā mam-

tām ir krietni izteiktāks nekā pret dēliem. Pret

ma. Viņai vienkārši ir garlaicīgi, tāpēc piecirst

meitām ir mazāk smalkjūtīga attieksme – tāds

kāju un pieprasīt – „man ir astoņdesmit gadu

pirts plikuma variants. Bērnībā tā meitenīte ir

un ir tiesības gribēt un dabūt!” – ir mammas

mīļa, jauka, smuki skaita dzejolīšus pie eglītes.

izklaide. Mana mācība un mērķis: kad mei-

Jā, ir lepnums, ka tādu esi radījusi un audzinā-

ta aizies savā dzīvē, būt pašpietiekamai. Būt

jusi. Bet paaugoties, viņas – mūsu meitas – sāk

tādam cilvēkam, kam pašam ar sevi ir intere-

atgādināt mūsu nepatīkamākos aspektus. Tik-

santi, pat ja palieku viena. Man ir mana biblio-

pat neveikla, tāda pati kaza, tikpat kritiska. Lī-

tēka, tik daudz grāmatu, ko tagad nepagūstu

dzīgais sāk kaitināt un izaicināt.”

izlasīt. Ceru tikai, ka redze vecumdienās būs

Anna ir nolēmusi īrēt mammai atsevišķu dzī-

laba. Un piebildīšu – tiklīdz mamma piekrita

vokli, un mamma, gan krietni papretojusies,

dzīvot atsevišķi, mūsu attiecības atkal iegūla

piekrita. „Tas gan palielina mūsu izdevumus,

atturīgi sirsnīgajā, izpalīdzīgajā gultnē, it kā

bet tāda ir cena par brīvību. Esmu sev apso-

nekādu skandālu nebūtu bijis.”

MAMMA VAI K A ŠĶĪGS BĒRNS? Kafejnīcas īpašniece Linda (36) mēģina izprast

uz Ameriku apciemot draudzeni, viņa tur pali-

savas jūtas pret mammu: „Mana mamma ir ļoti

ka, jo piedāvāja darbu. Tas bija pirms desmit ga-

trausla sieviete – nepārliecināta par to, ko domā

diem. Tur viņa sastapa jauku kungu, iemīlējās,

un runā. Kad biju maza, tas nešķita tik svarīgi.

uzplauka un apprecējās. Kādas sajūsmas pilnas

Tagad – kaitina. Viņa visu laiku mētājas, kā jau

vēstules viņa man rakstīja! Pat vajadzēja viņu

Dvīnis. Vai nu ir ļoti laba, vai vienkārši pretīga.

piebremzēt, lai nestāsta man visu... Pirms pāris

Tumšajos brīžos mamma ir ļoti aizvainota, uz-

gadiem mamma atgriezās, jo vīrs nomira. Žēl

skata, ka nevienam viņa nav vajadzīga, ka visi

bija skatīties, kā viņa izplūda miesās... Bet tad

dara viņai pāri. Bērnībā tas esot bijis mans vec-

brāļa ģimenē piedzima bērniņš, un mammukam

tēvs, ko es uzskatu par savu vīrieša ideālu – tik

atkal ir dzīves piepildījums. Labi, ka viņa ne-

skaists, gudrs, talantīgs arhitekts viņš bija. Vē-

sēž mājās četrās sienās, bet iet ārā, uz teātriem,

lāk vīrs, tad bērni... Viņa vienmēr atrod kādu, ko

staigāt pa parku. Arī Eņģeļu māju skatās. Tādas

vainot savās nelaimēs. Tad es viņai saku: „Bet,

kvalitatīvas lietas.

mīļo māmiņ, varbūt vajag sevī ko mainīt?” Es

Mums ar mammu ir divas gradācijas – viņa mani

pati sevī nemitīgi ko mainu un laužu. Bet es jau

saprot, es viņu saprotu, viss ir baigi labi. Otrs –

arī neesmu absolūtais ideāls. Pašai bērnu man

„skazal-otrezal” (pateica – nogrieza, krievu.

vēl nav, tāpēc sevī mammas izpausmes vēl ne-

val.). Man ir mazs sunītis, kurš bija saķēris plau-

saskatu, tomēr pieļauju, ka reiz būšu tāda pati...

šu karsoni, jo es viņam nevilku ziemas drēbes

Prieks, ka piecdesmit gadu vecumā māmiņai iz-

un zābaciņus. Nu kādi zābaki, viņš taču ir SUNS!

devās piedzīvot īstu sievietes laimi. Aizbraukusi

Tad mamma man atsūtīja īsziņu: „Kāpēc Dievs

MĒS LILLÁ

Tev nav devis bērnus? Jo Tu neesi viņiem gata-

tīvā ietekme, jo organisms svešo olbaltumvielu

va. Tu pat nosaldēji savu suni.” Kad to parādī-

cenšas izstumt no sevis. Neatkarīgi no tā, vai

ju brālim, viņš teica, ka manā vietā ar mammu

bērniņš ir ilgi gaidīts vai nejauši gadījies, mātes

vairs nekad nerunātu... Nu neprot tā maigi vai

ķermenis nevēlas pieņemt visīstāko konkurentu

ar mīlestību nosodīt, bet dod to pamācību caur

uz resursiem. Ja sievietes zinātu, cik bieži viņas

kaut kādām šausmām. Tajā brīdī šķita, ka va-

patiesībā paliek stāvoklī, mati saceltos stāvus...

rētu viņu nožņaugt. Un tomēr es mammu ļoti

Arī dzimšanas process ir „elle un Indija”... Lai

mīlu. Un, lai kādas būtu problēmas, ar savaldī-

auglītis izsprauktos cauri dzemdību ceļiem, vie-

šanos, es arī turpmāk viņai stāstīšu jaunumus

nā brīdī galva ir jāatmet atpakaļ par 90 grādiem

pirmajai. Un biju jau, biju to suni nosaldējusi...”

un vēl jāiegriežas. Parasti žēlo mātes par cieša-

Inga Stālhuta: „Katram māte ir kaut kas savs.

nām, reti kurš iedomājas – kā juties bērns. Pirmā

Mēs esam mazi kosmiski puteklīši, kas rodas,

emocija, ierodoties plašajā pasaulē, ir bailes un

savienojoties diviem cilvēkiem. Un māte ir va-

nošķirtība. Kā arī totāla nespēja kaut ko ietek-

došais radītājs, jo auglis ir tas, ko māte jūt, ēd,

mēt. Šī sākotnējā nevarība paliek šūnu atmiņā

domā. Bērns jūt mātes ietekmi kopš pirmās stun-

visu mūžu, un dzīve ir centieni sevi iedrošināt.

das, kad tiek ieņemts. Turklāt primārā ir nega-

Pirmās bērna dienas, mēneši un gadi dod mā-

MĒS LILLÁ

Pirmās bērna dienas, mēneši un gadi dod mātei absolūto varu, ko viņa pēc tam vairs nekad nevar iegūt ne ar savu vīrieti, ne draudzenēm, ne kolēģiem. Bērns viņai pieder simtprocentīgi.

Pieaugot mazais sāk izrādīt savu gribu, un tad ir labi, ja māte savu varu novirza citur.

tei absolūto varu, ko viņa pēc tam vairs nekad

nē, darbā, mākslā, citās līdzvērtīgās attiecībās.

nevar iegūt ne ar savu vīrieti, ne draudzenēm,

Bet, ja nav, kur to varas potenciālu ieguldīt, tad

ne kolēģiem. Bērns viņai pieder simtprocentīgi.

nabaga bērns... Mātei gribas noturēt varu un

Pieaugot mazais sāk izrādīt savu gribu, un tad

kontrolēt, un tas dažkārt notiek ar visai nežēlī-

ir labi, ja māte savu varu novirza citur – zināt-

giem līdzekļiem.”

IR LABI BŪT LABAI Inese (33) ir grāmatvede, precējusies, divu dēlu

nu mēs redzamies – stundu no rīta pirms skolas

māmiņa. Visu mūžu un joprojām dzīvo kopā ar

un darba, dažas stundas vakarā. Mammai ļoti

mammu. Kādi ir plusi un kādi – mīnusi? „Mēs

patīk gatavot, to esmu mantojusi no viņas. Zie-

tiešām labi sadzīvojam, tā mierīgi. Ja būtu tu-

mai krājumus esam sarūpējušas ne pa jokam.

rīgāki, droši vien pārvāktos uz citām mājām,

Virtuvīte mums neliela, bet kaut kā tomēr esam

bet, apstākļu spiesti, dzīvojam zem viena jumta.

iemanījušās to sadalīt un neatrasties virtuvē

Brīvdienās parasti braucam pie vīra vecākiem

vienlaikus. Jo taisnība ir teicienam, ka divām

uz laukiem, tāpēc mums ir atelpa vienai no ot-

saimniecēm pie vienas plīts nav vietas!”

ras. Noteikti tas arī palīdz pārējo nedēļas daļu

Vai tiešām viss ir tik saulaini, kā izklausās?

plecu pie pleca pavadīt draudzīgi. Lai gan... cik

„Nenoliegšu, gadās arī strīdi,” nosmaida Inese.

MĒS LILLÁ

„Pārsvarā par sadzīviskām lietām. Mamma ir

savas ģimenes svētku tradīcijas gribētos pamai-

mediķe, daudz redzējusi cilvēku ciešanas un –

nīt. Mammai joprojām svarīgi saaicināt visus

domāju – tāpēc prot novērtēt, ja ģimenē visi ir

radus un draugus pie viena galda, kas lūst no

veseli, priecīgi un mierīgi. Liekus satricināju-

rasola bļodām, siļķēm kažokā un galertiņiem.

mus mājās negrib ne viņa, ne es. Pirms gada no-

Tad nu divas dienas iepriekš jau raujamies pa

mira mans tētis, tas laiks mammai bija grūts un

ķēķi melnām mutēm. Ir, protams, gandarījums,

bēdīgs. Iespējams, tas mūs pat satuvināja, palī-

kad visi slavē patiešām garšīgos ēdienus, bet var

dzēja un palīdz joprojām novērtēt katru dienu,

taču svinēt arī citādi, vai ne?”

kas mums dota. Arī mazdēli ir viņas saulstariņi.

Tas ir dabiski – veidot katram savu sistēmu.

Ja mani nervi reizēm neiztur – ļaujos dusmām

Agri vai vēlu kopā dzīvošana sāks rīvēt sānus

un sāku rāties –, tad ome ir tā, pie kuras puikas

un nesaprašanās būs neizbēgama. Psiholoģe

rod mierinājumu. Un kādu našķi... Priecājos, ka

Inga Štālhuta atklāj pavisam vienkāršu atslēgas

mamma, lai gan jau pensijā, ir rosīga un vēlas

vārdu šādai situācijai – SARUNĀT. „Cieni esošo

palīdzēt. Gan uz veikalu aiziet, gan vakariņas

sistēmu un esi atsaucīga. Nekādā gadījumā ne-

pagatavo, arī mājas uzkopšanas darbus varam

pretendē uz to, ka tagad mainīsi kārtību mājā,

dalīt uz pusēm.

kuru ne tu uzcēli, ne tu nopirki. Tas var radīt

Viss ir labi, tiešām labi. Bet par savu māju, savu

nepatīkamu kopējo atmosfēru un aizskart vecā-

lielo virtuvi un krāšņo dārzu tomēr sapņoju. Un

kus. Zini savu vietu un mācies sarunāt.”

VEIK SMEI IR MĀTES SE JA „Franči saka – meklējiet sievieti, bet es saku –

tināt. Jo biežāk mazulis būs dzirdējis vārdus

meklējiet māti!” uzskata psiholoģe. „Ne velti

„tu vari!”, jo pārliecinātāks par sevi viņš iz-

ir teiciens, ka veiksmei ir mātes seja. Kādas tev

augs. Cik labs es esmu, bērns uzzina no mam-

ir attiecības ar māti, tāda ir tava veiksme. Kas

mas.

ir ideāla māte? Nr.1 – drošības sajūta. Tev abas

Bet laba meita būsi, ja pagriezīsies pret mammu

rokas var būt kreisās, drīksti nemācēt gatavot

un pateiksi (skaļi vai domās): „Māt, paldies par

ēst, bet, ja būsi bērnam iemācījusi sevi nomie-

to, ka tu no paaudžu paaudzēm saņēmi un no-

rināt un iedrošināt, vari uzskatīt, ka misiju esi

devi man dzīvības uguni.” Jo bez mātes nebūtu

izpildījusi. Nr.2 – iemācīt bērnam sevi paškus-

manis. Lai slavētas mātes!” L

JĀ! LILLÁ

IZ S A PŅ OTĀ N O RV ĒĢ I JA

FOTO: SHUTTERSTOCK

HELJŪ RALBRINGA

JĀ! LILLÁ

K

ad tas viss īsti sākās? Vai atbilde slēpjas

Jutos kā mazs bērns, kas pirmo reizi viens pats

ķieģeļsarkanajos Knuta Hamsuna Kopo-

devies ceļojumā bez vecākiem. Varēju dienas va-

tu rakstu sējumos? Bads. Pāns. Viktorija.

dīt, kā vien man tīk. Iepazīt Liepāju, vecos na-

Īstā literatūra divpadsmit gadus vecam skuķim.

mus, bruģētās ieliņas un baznīcas. Klusībā vē-

Tam sekoja Ibsens. Mazliet vēlāk – Grīgs. Un tad

roju cilvēkus Pētera tirgū, priecājos par puķēm,

viss, pilnīgi viss, kam bija kāds pat visniecīgā-

strīdējos ar vārnām un jutos brīva. Sākumā es

kais sakars ar Norvēģiju. Filmas, aktieri, teātri.

biju brīva arī no darba un naudas. Atklāti sakot,

Tā bija urdoša interese kaut vai paskatīties uz

nemaz nav tik slikti kādreiz būt brīvam no pa-

kādu norvēģi. Ak tad tā viņi izskatās! Bet, kad

pīra latiņiem un sudrabotajām monētām. Tev ir

izdzirdēju norvēģu valodu, tad gan tā nelikās

tas, kas tev ir, un tas ir daudz. Es biju pensionāre.

savienojama ar maniem Hamsuna un sevis pa-

Tajā laikā Liepājā varēja iztikt ar minimālu pen-

šas radītajiem priekšstatiem par šo sapņu zemi.

siju. Toties bija prieks, ka vari iziet uz lielā ceļa,

Vārdi saraustīti driskās – ar klinšu pacēlumiem

pacelt roku un aizbraukt uz Rīgu pie bērniem un

un fjordu dziļumiem. Valoda, kuru laikam nekad neiemācīšos. Bet dzīvē viss notiek savādāk, ne tā, kā mēs iedomājamies vai sirds dziļumos esam to izauklējuši?

Katram mērķim, arī neapzinātam, ir dažādi ceļa posmi. Krustceles un pieturas punkti. Manam ceļam uz Zviedriju pirmo punktu pielika Liepāja. Ir laiks, kad bērni izaug un aizlido no ligzdas. Man bija citādi. Kad bērni jau bija pieauguši, es sajutu vajadzību aizlidot. Tas notika pēkšņi – kādā augusta dienā, kad ciemojos Liepājā pie draugiem un sapratu, ka gribu dzīvot šajā pilsētā pie jūras. Vēlme pārcelties bija tik spēcīga, ka, atgriezusies Rīgā, nekavējoties darbavietā iesniedzu atlūgumu. Tas apkārtējos cilvēkos izraisīja zināmu izbrīnu. Kāpēc nolemts

Vēlme pārcelties bija tik spēcīga, ka, atgriezusies Rīgā, nekavējoties darbavietā iesniedzu atlūgumu.

Tas apkārtējos cilvēkos izraisīja zināmu izbrīnu.

pamest stabilu darbu ar labu algu? Vai ir kāds labāka darba piedāvājums Liepājā? Vai ir kāds

tas neko nemaksāja. Vari aizbraukt arī tālāk par

sirds āķītis, kas mani velk uz turieni? Un ne-

Rīgu. Kaut vai uz Madonu pie radiem. Un ceļā

viens man neticēja, ka var tā vienkārši pamest

satikt dažādus cilvēkus un likteņus. Un tā jau ir

Rīgu, darbu, draugus, jau desmitiem gadu ieras-

sava veida bagātība. Jo līdzbraucējam tiek pa-

to dzīvi un piecdesmit gadu vecumā visu krasi

stāstīts tas, ko nekad nestāstīsi sev tuvam cil-

pārmainīt. Es arī tam neticēju līdz brīdim, kad

vēkam vai draugam. Tas ir kā sāpi palaist vējā.

jau dzīvoju Liepājā.

Kad pienāk laiks, tad atnāk arī darbs. Pilsēta

JĀ! LILLÁ

mani jau uzskatīja par savējo, un es pilsētu –

va, Polija, Vācija un Dānija. Jūras šaurums, prā-

par savu. Mēs dzīvojām saticībā, un man šķita,

mis, acu skatam pazūd Hamleta pils, un pirmais

ka esmu savā vietā. Bet tad kādā vasaras noga-

solis tiek sperts uz Zviedrijas Karalistes zemes.

lē manu draugu ģimene uzaicināja pievienoties

Un šajā brīdī es nemaz nezināju un pat nenojau-

ceļojumā uz Zviedrijas rietumkrastu, lai apcie-

tu, ka uz šejieni ceļošu neskaitāmas reizes.

motu mūsu kopējo paziņu, kurai piederēja kem-

Silta septembra nakts un pilnmēness sagaidīja

pings uz salas. Nebija daudz laika prātot. Vai nu

mūs Ramsvikas salā. Pārgurums pēc ceļojuma

braukt tūlīt un atteikties no domas par datoru,

neļāva aptvert, kas ir kas. Tumšās debesis, pil-

kam bija jau nedaudz iekrāta naudiņa, vai palikt

nas ar neticami spožām zvaigznēm, šķita esam

bez datora un ceļot uz Zviedriju. Iespēja nokļūt

daudz tuvāk kā Latvijā. Arī rīts atnāca ar skaid-

tuvāk Norvēģijai guva virsroku. Saliekot četras

rām debesīm un daudz košākām krāsām dabā.

galvas kopā, aprēķinājām ceļa izdevumus. Tajā

Tikai vēlāk sapratu – gaiss jūras piekrastē ir tik

laikā Latvijā vēl nebija ieviesta prāmju satiksme

tīrs un jūras sāls piesātināts, ka krāso pasauli

un vislētākais variants bija braukt cauri daļai

spilgtāk. Reizēm pēc trakām vētrām un lietiem

Eiropas. Četras dienas un naktis mēs pavadījām

balkona stikla durvīm sāli vajadzēja kasīt nost ar

divās mašīnās, iepazīstot svešas zemes. Lietu-

skrāpīti.

JĀ! LILLÁ

Ramsvika, dabas rezervāts ar 5 miljonus gadu

nāju, ka aiz pelēkā akmens kalna slēpjas krūms

veciem akmens kalniem, klintīm un pauguriem,

ar mazām, zilganām meža plūmītēm. Tas ir sa-

uz kuriem vēl līdz šim brīdim redzamas Lielā

vādi, būt svešā vietā un zināt, kas tur atrodas.

ledus laikmeta šļūdoņa pēdas. Basas kājas un

Tas bija vēl viens punkts manā ceļojumā.

plaukstas mīl šīs vietas vakara pusē, kad saule

Oslo, Norvēģijas galvaspilsēta, atradās tikai kā-

jau rietā un akmens vēl līdz agram rītam sagla-

dus 210 kilometrus no mūsu kempinga. Apmē-

bā tās siltumu. Stirnām, zaķiem un putniem tā

ram tikpat tālu kā Liepāja no Rīgas. Oslo fjorda

ir paradīze. Neviens ne no viena nebaidās. Arī

dziļumā gulēja kāda pāris santīmu monētiņa,

cilvēkiem tā ir paradīze.

kas, manis sūtīta, bija ceļojusi jaunākā dēla ka-

Dažās nedēļās, kas tika pavadītas Ramsvikas

batā, kad viņam, deviņdesmito gadu vidū bija

salā, mēs piepalīdzējām savai blondajai zviedru

iespēja atbraukt uz Norvēģiju kopā ar skolas

paziņai ieziemot mājiņas un sakārtot kempingu

kori. Tagad bija pienācis laiks, kad es pati va-

ziemas periodam, pretī saņemot nelielu naudas

rēju tur būt. „Mammu,” aizkustināti teica dēls,

kompensāciju, lētu uzturu, iespēju dzīvot un pa-

kad mēs stāvējām Oslo centrā pie laivu laipām,

ceļot pa Zviedrijas rietumkrastu. Mēs nebijām at-

„šeit es pirms pāris gadiem iemetu tavus santīmus. Un nu tu pati esi šeit.” Lūkojos Oslo ielās,

„Mammu,” aizkustināti teica dēls, kad mēs stāvējām Oslo centrā pie laivu laipām, „šeit es pirms pāris gadiem iemetu tavus santīmus.

Un nu tu pati esi šeit.”

cilvēkos, tramvajos. Pat baloži nepalika bez ievērības, jo viņi taču dzīvoja Oslo. Es atpaliku no mūsu latviešu ceļotāju bariņa un, piespiedusi muguru pie Oslo Doma baznīcas, klusi slaucīju prieka asaras. Es esmu te. Hamsuna un Grīga zemē. Pēc desmit gadiem es šeit būšu kopā ar savu vīru un nolikšu sarkanbaltsarkanas rozes un Latvijas karodziņu, pieminot un esot kopā ar Norvēģijas tautu tās dziļajās sērās un traģēdijā pēc Breivīka nežēlīgā slaktiņa. Mana vīramāte bija norvēģiete.

Vēlā rudenī es atgriezos Liepājā un jau plānoju savu nākamo braucienu uz Ramsviku ap Lieldienu laiku. Vietējie zviedri bija apmierināti ar manu ēst gatavošanas mākslu, un es tiku uzai-

braukuši peļņā. Mēs bijām atbraukuši paelpot sa-

cināta piedalīties kempinga pavasara sagatavo-

vādāku gaisu un paskatīties, kā dzīvo citi ļaudis.

šanās darbos vasaras sezonai. Biju pieņēmusi

Ramsvikas sala man savā ziņā kaut ko atgādinā-

ielūgumu. Ne jau tādēļ, lai pelnītu, – biju priecī-

ja. Sen aizmirstu, zemapziņā piedzīvotu. Mazie

ga par iespēju atkal atrasties šajā vidē un dabā.

jūras līcīši starp klintīm aicināt aicināja. Tas bija

Es biju neskaidrībā par savām attiecībām ar šo

kā pārbaudījums. Es noteikti zināju, ka atradīšu

zemi un jūru.

kādā no tiem zaļus akmeņus. Un tad es tos arī ie-

Pirmās vizbulītes man togad uzziedēja Ramsvi-

raudzīju. Jūras zaļus, dažāda izmēra oļus. Es zi-

kas kalnu nogāzēs. Ēst gatavošana igauņu celt-

JĀ! LILLÁ

Pēc mūsu pazīšanās divām stundām mēs klejosim pa pilsētiņu, ejot gar baznīcu, viņš man jautās, vai es būtu ar mieru iziet pie viņa par sievu. Uz ko es atbildēšu – jā, jo kāpēc gan ne?

JĀ! LILLÁ

niekiem un kempinga iemītniekiem mani aizrā-

nas apziņa, ka citu zemi un jūru esmu iemīlējusi

va, un es neskaitīju virtuvē pavadītās minūtes

vairāk par Latviju, Liepāju un Baltijas jūru. Vai

un stundas. Saimniece gan pārmeta, ka es strā-

tiešām man būs svešu zemi mīlēt un saukt par

dājot par daudz un ka viņa nevarēšot man sa-

savējo?

maksāt pilnās darba stundas. Ak, zviedru sīku-

Rudenī atgriezos Liepājā un trīs gadus centos

mainība! Es atbildēju, ka esmu atbraukusi viņai

nedomāt par Zviedriju. Katru gadu tiku aicināta

palīgā. Un, ja kādu lieku stundu cepu svaigas

atpakaļ uz kempingu palīdzēt, tiku aicināta arī

smalkmaizītes darbiniekiem, daru to tikai tā-

tāpat vien ciemoties. Cenšanās nedomāt nelī-

dēļ, lai viņus iepriecinātu, man samaksu par to

dzēja. Domas pašas atrada ceļu uz vēju appūsto

nevajag. Tas bija savā ziņā šoks darba devējiem,

salu, un sirds jau bija tur. Ceturtā gadā 1. sep-

jo Zviedrijā neviens un nekad nepaliks kādu mi-

tembrī es iebraucu Zviedrijā un vēl nezināju, ka

nūti ilgāk darbā par noteikto laiku. Un, ja pa-

uz palikšanu. Es nezināju, ka tieši pēc mēneša

liks, tad prasīs samaksu dubultā par virsstun-

krodziņā Varbūt... satikšu savu nākamo vīru.

dām un minūtēm. Nenoliedzu, ka bija patīkami

Viņš pienāks man klāt, uzliks roku uz labā pleca

par darbu, kas pats par sevi jau sagādā gan-

un jautās, vai mēs varētu mazliet padejot. Pēc

darījumu, saņemt nelielu atalgojumu zviedru

mūsu pazīšanās divām stundām mēs klejosim pa

kronās. Galvenais tomēr bija vairāk iepazīt un

pilsētiņu, kurai ir tik romantisks nosaukums –

sajust šo Zviedrijas rietumkrastu, kas, izrādī-

Kungshamna –, kas tulkojumā nozīmē ‘kara-

jās, līdz 1538. gadam bija piederējis Norvēģijai.

ļosta’. Ejot gar baznīcu, viņš man jautās, vai es

Turpat netālu no kempinga atradās vikingu ķē-

būtu ar mieru iziet pie viņa par sievu. Uz ko es

niņa Ūlava Trigvasona kapa vieta. Liels akmeņu

atbildēšu – jā, jo kāpēc gan ne? Pēc nedēļas mēs

krāvums uz nelielas salas. Tas ļāva man saprast,

satiksimies atkal un dosimies kopīgi jūrā ķert

kāpēc esmu nokļuvusi tieši šeit.

omārus. Pēc mēneša viņš pēkšņi atlidos uz Lat-

Liktenīgais mirklis, kad Zviedrija atvērās man

viju, lai tikai paskatītos, kā izskatās viņa mīļo-

un es tai, bija Valpurģu nakts. Šajā vakarā lie-

tās sievietes zemē, un satiktu viņas dēlus. Un

lākā daļa skandināvu svin pagāniskos pavasara

vēl pēc mēneša mēs uzsāksim kopdzīvi.

atnākšanas svētkus, kurinot ugunskurus – tik

Kempinga rudens darbiem beidzoties, es sāku iet

lielus, ka to liesmas aizsniedz klinšu galotnes.

skolā un mācīties zviedru valodu. Man bija sva-

Ļaudis dzied slavas dziesmas pavasarim, un

rīgi saprast šīs zemes dzīvi un paradumus, kurā

krasta vējš tās aizskandina tālu jūrā starp šē-

dzīvoja mans draugs un kur jau dzīvoju es pati.

rām un fjordiem. Raganām šajā dienā ir vissva-

Cauriem vakariem sēdēju pie mājas darbiem, jo

rīgākā sapulce visa gada garumā viņām vien zi-

latviešu neatlaidība man nedeva nekādas atlai-

nāma kalna galā. Un visā šajā burzmā, kad gaisā

des. Mans draugs ar mani vēl arvien runāja an-

savijās uguns ar jūras viļņu šļakatām, dūmu

gliski, bet es atbildēju, ka nesaprotu, un lūdzu to

dzirkstis ar lietu, zēģeļu laivu baltās buras ar

pašu pateikt zviedriski. Skolā papildus valodai

dziesmām svešā valodā, es sajutu sevi šeit pie-

ar interesi apguvu Zviedrijas vēsturi, skandinā-

derīgu. Atgriezusies mājās kempingā, ar dēliem

vu mitoloģiju, literatūru un kultūru. Iemācoties

kopā atvēru pudeli sarkanvīna un atzīmējām šo

valodu, man pavērās plaši apvāršņi un iespējas.

notikumu. Tas bija tikai sākums. Tad nāca vai-

Es nezinu, vai katrs zviedrs ir izlasījis savas tau-

JĀ! LILLÁ

Necerēju, ka 58 gadu vecumā svešā zemē, kur tāpat kā visur citur pasaulē valda bezdarbs, tik ātri tikšu pie darba mazā pilsētiņā, kurā nav lielu ražotņu.

tas lielās rakstnieces Selmas Lāgerlēvas darbus,

Arī manam draugam bija kauns, lai gan viņš tajā

bet es to izdarīju. Lasīju gan latviski, gan zvied-

laikā vēl nemaz nebija dzimis.

riski – un ar lielu interesi. Tas deva man pa-

Kad sekmīgi biju nokārtojusi valodas zināša-

matu, lai saprastu, kāda ir bijusi zviedru dzīve,

nu pārbaudi, man pavērās iespēja meklēt darbu.

kas nav aprakstīta vēstures grāmatās. Papildus

Neviens jau mani nespieda to darīt, es pati biju

atsvaidzināju savu atmiņu par Latvijas vēsturi

ieinteresēta nesēdēt mājās un būt vairāk zvied-

un zviedru laikiem Latvijā. Zviedri Latvijā bija

ru sabiedrībā. Necerēju, ka 58 gadu vecumā sve-

ne tikai iekarotāji, viņi nāca arī ar zināšanām,

šā zemē, kur tāpat kā visur citur pasaulē valda

atvēra pagastskolas pie baznīcām, lai vienkāršu

bezdarbs, tik ātri tikšu pie darba mazā pilsētiņā,

nomnieku un zemnieku bērni varētu iemācīties

kurā nav nekādu lielu ražotņu un īstā dzīvība sā-

lasīt un rakstīt. Pateicoties Kārlim XII, Ernsts

kas tikai vasaras sezonā, kad iebrauc vasarnieki.

Gliks iztulkoja Bībeli latviski un Rīga savā laikā

Pati bez kāda ieteikuma piezvanīju veco ļaužu ap-

bija bagātākā Zviedrijas pilsēta.

rūpes centram un, cik nu labi mācēju zviedriski,

Skolā mēs bijām dažādu tautību cilvēki. Daudzi

izteicu savu vēlmi tur strādāt. Pateicoties manai

bija no Irākas,Taizemes, Rumānijas un Polijas.

medicīniskajai izglītībai, varēju sākt strādāt jau

Stāstījām par savām zemēm un par to, ko katra

pēc nedēļas. Pirmais laiks nebija no vieglajiem,

valsts ir piedzīvojusi. Vārds „Latvija” zviedriem

jo biju uztraukusies, vai vecie cilvēki mani sapra-

saistījās ar Padomju Savienību, viņiem likās, ka

tīs un vai es viņus sapratīšu. Bet griba un sirds

mēs visi tur esam krievi. Tas bija ilgs un pama-

mīlestība paveica visu. Es biju bezgala priecīga,

tīgs darbs, lai pastāstītu un izskaidrotu viņiem

ka varēju palīdzēt vecajiem ļaudīm viņu dzīves

par mūsu mazo Latviju, par tās identitāti, vēs-

pēdējos gados justies labi. Viņu vecums bija, sā-

turi un kultūru. Daudzi zviedri, ieskaitot manu

kot no 80 uz augšu, līdz 100 un vairāk gadiem. Tā

draugu, bija interesējušies par Latviju un tās

bija pamatīga dzīves skola, kurā mācīties vecumu

likteni. Jūras robežu zemi. Viņi jutās vainīgi un

ar visiem tā niķiem un stiķiem. Apmeklējot pa-

kaunējās par savu valdību, kas 1945. gada maijā

cientus mājās, guvu priekšstatu par to, kā mēs,

izdeva Padomju Savienībai latviešu leģionārus.

mūsu vecāki un vecvecāki būtu dzīvojuši tagad,

JĀ! LILLÁ

ja Latvijā nebūtu bijuši drausmīgie 1940. gada

diem. Nekas netika īpaši plānots. Baznīcas vietā

notikumi, karš un izsūtījumi uz Sibīriju. Es cen-

bija mežmala ar priedēm un eglēm, altāri aizstāja

tos saprast, kāda dzīve bija valstij, kura bija ne-

ezers ar ūdensrozēm. Bija gada visskaistākā un

itrāla un jau vairāk nekā 200 gadu brīva no kara.

saulainākā 1. septembra diena, un vietējās baznī-

Darbs un ārpusmājas kontakti nostiprināja zvied-

cas mācītāja svētīja mūsu laulību un gredzenus,

ru valodas zināšanas. Tiekoties ar cilvēkiem, es

paceļot roku pret zilajām debesīm. Dievs ir visur,

biju lepna, ka varu teikt – esmu latviete, un zi-

viņa teica. Mēs bijām laimīgi un satraukti. Aiz-

nāju, ka nesu Latvijas vārdu pasaulē. Sapratu,

kustinājuma asaras lēnām ritēja pār manu vaigu.

ka, tiekoties ar mani, viņiem rodas arī pirmais

Tā biju es, kas šeit laulājās ar sev mīļo cilvēku. Te

priekšstats par manu zemi, no kurienes esmu nā-

nu bija atrasta mana bērnu dienu izsapņotā Nor-

kusi. Latviešus Zviedrijā ciena. Ciena viņu strā-

vēģija. Tuvākie radi bija kopā ar mums. Es iegāju

dātgribu un uzticas viņiem. Man gan nav bieži

lielā, spēcīgā un draudzīgā ģimenē.

gadījies satikt latviešus šajā pusē, bet ar dažām

Ja kāds man tagad jautā, kad es atkal ciemošos

latvietēm, kas apprecējušās ar zviedriem, ir kon-

mājās, ir domāts – Latvijā, es atbildu, ka manas

takts draugiem.lv. Mēs satiekamies Latvijas Saei-

mājas ir šeit. Klinšu, fjordu un šēru zemē. Zvied-

mas vēlēšanu un referenduma laikā Gēteborgas

rijā, kas agrāk ir bijusi Norvēģija. Es neesmu pa-

latviešu draudzes namā.

metusi Latviju. Cenšos būt par tiltu starp Latviju

Laiks jaunajā zemē paskrēja ātri, un tas bija ne-

un Zviedriju dažādu Eiropas projektu ietvaros.

aptverami, kad pati jau biju uz 60 gadu sliekšņa.

Esmu ieinteresējusi vietējās komūnas rehabili-

Īsi pirms dzimšanas dienas tika nolemts uzaici-

tācijas centru palīdzēt pacientiem Latvijā atgūt

nāt uz Latviju mana drauga radus no Zviedrijas,

veselību un darbaspējas. Ikkatrs mazs darbiņš ir

Norvēģijas un Dānijas. Lielā ģimene bija priecīga

sākums lielām pārmaiņām.

būt kopā piecas neaizmirstamas dienas. Šajā reizē

Mums katram ir kāda slēpta vēlēšanās, cerība

visu viņa un manu radu klātbūtnē mēs saderinā-

vai sapnis. Ir tikai jābūt pārliecinātam, ka tas

jāmies. Un lai neviens nesaka, ka sešdesmit gados

patiešām ir tas, kas mums vajadzīgs. Nav nozī-

tas nevar būt tikpat romantiski un skaisti kā jau-

mes, kādā vecumā tas atnāk, ir tikai jāsadzird

nībā. Šajā vecumā tas ir daudz lielāks pārdzīvo-

dzīves sufliera priekšā teiktais un jāseko aici-

jums un vērtība. Laulības notika pēc dažiem ga-

nājumam. L

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

S TI LĪG I E L AT V I J A S N A C I O N Ā L Ā M Ā K S L A S M U Z E J A B A LTA J Ā Z Ā L Ē N O 8 . F E B R U Ā R A

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

Š

odien stilīgi ir hipsteri ar saviem iPhoniem u. c. gadžetiem, čolkām, šallēm un riteņiem. Starp citu, 20. gadsimta vidus stilīgo trendi bija līdzīgi – stabuļveida bik-

ses (kuru gali gan paplatinājās, laika gaitā pārvērzdamies kļošenēs), matu ērkuļi un intensīva vēlme nepielāgoties, bet dzīvot, kā pašiem gribas. Kas padomju Latvijā vis nebija tik pašsaprotama vēlme. Izstādes apakšvirsraksts vēsta tieši par viņiem – Stilīgie. 20. gadsimta 60. un 70. gadi. 19 stilīgi mākslinieki (to vidū Džemma Skulme un viņas dzīvesbiedrs Ojārs Ābols, Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis un Maija Tabaka, mazāk zināmie Rūsiņš Rozīte un Līvija Endzelīna u. c.) un 29 viņu darbi atlasīti, balstoties uz pazīmi, par ko viņu laikā tie tika bargi pelti. Proti, tajos jaušama „kaitīgā” rietumu ietekme, kā gaiss vai ūdens zem dzelzs priekškara izspraukusies Rietumeiropa kultūras „zināšana”. Interesanti, kā tā brīža pasaules modernās mākslas tendences krustojušās ar vajadzību gleznot, „kā vajag” – kā liek padomju ideoloģija.

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

RO M A NTI Ķ I R Ī G A S B I R Ž Ā N O 16 . F E B R U Ā R A

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

D

žefs Rademakers ir bagāts televīzijas raidījumu producents, kurš pēdējo divdesmit gadu laikā pēc savas kompānijas pārdošanas kļuvis par pilna laika kolek-

cionāru. Romantisma laiks 19. gadsimta glezniecībā ir izstāde ar 70 gleznām no Rademakera kolekcijas, kas jau pabijusi Ermitāžā Sanktpēterburgā, Lēvenes muzejā Beļģijā, KUMU Mākslas muzejā Tallinā, Sinebrjuhova Mākslas muzejā Helsinkos un citur. Gleznu tapšanas laiks – no 1806. līdz tā paša gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Laiks, kad gleznotāji romantiķi (nejaukt mākslas virzienu ar sveču gaismas mīļotājiem!) ar ainavas, klusās dabas, kompozīcijas palīdzību izteica savu noskaņojumu, nemieru, ilgas. Apbrīnojami skaista glezniecība un (piedodiet, mīļie mākslinieki!) šodien reti sastopama tehniskā meistarība.

EJ UZ LILLÁ KONCERTI

70 ATR A DU M I D E K O R AT Ī VĀ S M Ā K S L A S U N D I Z A I N A M U Z E J Ā N O 17. J A N VĀ R A

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

Š

ad un tad iegriežoties Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) reti rodas jautājums – kā gan visi šie mākslas darbi tur nonākuši. Liekas, tas Purvītis, Rozentāls un

Hūns tur „karājušies” vienmēr. Bet nē – muzejs šos darbus ir gan saņēmis dāvinājumā no māksliniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī nesavtīgiem kolekcionāriem, gan – iepircis.

20. gadsimta 2. pusē iepirkti, bet diemžēl neredzami ir arī šodien vēl dzīvo (vai nesen aizgājušo) meistaru darbi, kas nekur nav izstādīti pastāvīgi – tikai šad un tad pavīd kādās īpaši organizētās izstādēs. Borisa Bērziņa, Džemmas Skulmes, Birutas Baumanes, Jāņa un Felicitas Pauļuku u. c. darbi glabājas novietnēs un krājumos, salikti kā grāmatu lapas. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc – jā! – vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs. Krīzes laikā mūsu nacionālo mākslas dārgumu krājumu papildināja lielākoties dāvinājumi, jo valsts tam nedeva naudu. Tomēr nu LNMM turpina pirkt mākslinieku darbus, lai nezustu pēctecība un katras desmitgades labākie mākslinieki neizšķīstu pa daudzajām privātkolekcijām. 70 no pavisam svaigiem jaunieguvumiem tad arī skatāmi izstādē Muzejs izvēlas. LNMM jaunieguvumi 2012. Laimīgo vidū (jo valsts muzeja iepirkums katram māksliniekam ir ne vien materiāls atspaids, bet arī pagodinājums, kas ceļ mākslinieka „tirgus vērtību”) ir 34 jauni un ne tik jauni mākslinieki un dizaineri, tostarp Ilze Avotiņa, Kristians Brekte, Miķelis Fišers, Inta Ruka, Mare & Rols un ZoFa (Zane Dobele). Īstenā vieta, kur iegriezties nodokļu maksātājam, – izstādē redzamais pirkts par mūsu pašu naudu!

EJ UZ LILLÁ KINO

A N N A K A R EŅ I N A P I R M I Z R Ā D E 1 8 . J A N VĀ R Ī

I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

1

EJ UZ LILLÁ KINO

R

ežisora Džo Raita (Lepnums un aizspriedumi, Piedošana) filma ir daudz vairāk nekā estētiski noslīpēts kostīmkino. Tā ir Ļeva Tolstoja romāna ekranizācija, kas por-

tretē kaislības un to sadursmi ar laikmeta ētiskajiem priekšrakstiem neparastā formā. Ekrānā redzamā telpa brīžiem tiek stilizēta par teātra butaforiju, aktieri darbojas ritmiski, pārvietojas horeogrāfiski. Starp skaistajām dekorācijām redzamas plaisas, noplukušas palīgtelpas, kur teātri uzturošās netīro strādnieku masas tiek slēptas no turīgo un augstdzimušo acīm. Kā atsevišķa, izolēta zona parādās skatuves piekšplāns, kur tiek izspēlēti ciešanu monologi. Iedomātas auditorijas priekšā par vīra sānsoļiem raud Dollija (Kellija Makdonalda), Annas pievilts, tur sabrūk Kareņins (Džūda Lovs) – skatuve parādās kā vieta, kur notiek sociāli akceptējams pārdzīvojums.

Annas Kareņinas (brīnišķīga Keira Naitlija!) pārdzīvojumi nav pieņemami, viņas kaislības ir laikmeta sabiedriskajai domai pretī stāvošas, un viņas ceļš pie Vronska (Ārons Teilors Džonsons) ir zaudējumu pilns ceļš. Kā tas ietekmēs viņas jūtas un paļāvību? Kas Annu pamudinās uz romānā labi zināmo finālu zem vilciena?

EJ UZ LILLÁ KINO

AT S VA B I N ĀTA IS DŽ A N G O I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

3

EJ UZ LILLÁ KINO

V

ai vardarbība kino ekrānā ietekmē skatītāja vērtību sistēmu? Vai ir tēmas, kuras labāk nekustināt, lai nevienu neaizvainotu? Bet varbūt sakāpinājums un ab-

surds ļauj pārvarēt paralizējošu neveiklību un cita starpā – tiešāk ieraudzīt pašu neretās divkosības?

Drosmīgais un provokatīvais režisors Kventins Tarantino (Trakie suņi, Lubene, Nogalināt Bilu) piedāvā jau otro filmu, kas ļauj izsmieties uz citkārt neērtu vēsturisko tēmu fona.

Bēdīgi slavenie mērgļi atrada absurdu humoru Otrā pasaules kara motīvos, bet Atsvabinātais Džango par fonu izvēlas ASV pirms pilsoņu kara – ar neierobežotu uzņēmēju patvaļu, vergturību un kukluksklanu.

Bijušais zobārsts Dr. Šulcs (Kristofers Valcs) vienojas sadarbībai ar vergu Džango (Džeimijs Fokss). Viņi kļūst par atlīdzības medniekiem, kas kopīgiem spēkiem ķersta meklēšanā izsludinātus noziedziniekus. Tomēr Džango ir kāds būtiskāks mērķis – atgūt sievu, kura ietirgota zvērīgajam kokvilnas plantāciju īpašniekam Kelvinam Kendijam. Kendija lomu ar patiesu baudu izspēlē Leonardo Di Kaprio, bet estētiski filma veidota spagetti vesterna žanrā (tā dēvē klasiskos Holivudas 20. gs. vidus vesternus, ko filmēja lielākoties itāliešu režisori).

EJ UZ LILLÁ KINO

M Ā JĀ I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

EJ UZ LILLÁ KINO

A

sprātīgi šarmantais režisors Fransuā Ozons (Ūdens piles uz nokaitētiem akmeņiem, Astoņas sievietes, Peldbaseins, Sieva uz pilnu slodzi) intervijās atklāj, ka rū-

pīgi atlasījis šīs filmas aktieru ansambli, meklējot tādas saspēles, kas ļautu vislabāk atklāties katram raksturam. Fabriss Lučini atveido literatūras pasniedzēju Žermēnu, kas nonāk sava skolēna daiļrades gūstā. Sešpadsmit gadus vecais Klods (Ernests Umhauers, kas – neticami – filmēšanas laikā sasniedzis 21 gada vecumu!) ir zēns ar diezgan neciliem ģimenes apstākļiem, kurš pavada laiku pie klasesbiedra Bastjēna – turīgas viduššķiras ģimenes mājā. Kas šajā mājā notiek, kā to, pasniedzēja mudināts, apraksta un papildina Klods, un kā to redz Žermēns... Ozona filma atrod aizraujošo ikdienišķajā, jauc robežas starp realitāti un fikciju un neparastā veidā pārkāpj formālos attiecībus kodus. Žermēna sievas Žannas lomā Kristīna Skota Tomase.

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

SPĒLĒ S I M O PERU M A Z A IS SK U R S TEŅSL AU Ķ IS L AT V I J A S N A C I O N Ā L A J Ā O P E R Ā 2 5 . , 2 6 . J A N VĀ R Ī I E S A K A I V E TA Š N E P A

1

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

M

azā Sema glābšana no ļaunā skursteņslauķa verdzības saliedēja ne tikai bērnus uz skatuves, kuri kāpa pāri sociālajām atšķirībām, lai palīdzētu draugam,

bet arī bērnus zālē – tā tas bija, kad uz Operas skatuves dzīvoja iestudējums Aleksandra Viļumaņa vadībā (pirmizrāde 1981. gadā), arī Siguldas Opermūzikas svētkos 2004. gadā. Un nu, atzīmējot britu komponista Bendžamina Britena 100. jubileju, Latvijas Nacionālajā operā atgriežas populārās bērnu operas Spēlēsim operu „Mazais skursteņslauķis”! jauniestudējums. Iestudējums veidots sadarbībā ar Rīgas Doma kora skolu (tātad piedalās daudz mazo dziedātāju), un skatītāji var arī paši iesaistīties notikumos gan izrādes laikā, gan starpbrīdī.

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

A RĪ S I E V I E TE S Z AU DĒ JA K A R Ā D A I L E S T E ĀT R Ī 3 0 . J A N VĀ R Ī , 9. , 2 8 . F E B R U Ā R Ī IESAK A LINDA SAULĪTE

3

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

S

ievietes spēks, sievišķība, brīvība un skaistums – par to stāsta Dailes teātrī iestudētā un nu jau divus mēnešus spēlētā izrāde Arī sievietes zaudēja karā. Sākotnēji mal-

dīgi pieteikta kā komēdija, izrāde patiesībā ir lieliski izspēlēta drāma par dažādu paaudžu sieviešu izvēlēm kara laikā, kur ikvienas attiecības, pārdzīvojums, mīlestība un atteikšanās ir tikpat aktuālas arī mūsdienās. Mani kā skatītāju uzrunāja tieši izrādes forma un spēle, kas bija nevis par apstākļiem un cilvēkiem tajos, bet par sievietes iekšējo pasauli un ārējām attiecībām. Priecēja arī tas, ka režisors nebija ļāvies banalitātēm un šabloniem, atainojot kara laika notikumus un traģiku tajos, bet centies pateikt ko vairāk par to. Dažbrīd raudoši skatītāji, arī smiekli un aplausi, kājās stāvot, – tāda bija publikas reakcija šīs izrādes pirmizrādē. Lielisks aktieru ansamblis, neierastā ampluā iespēja redzēt Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. Iesaku jebkurai sievietei un viņas vīrietim.

EJ UZ LILLÁ KONCERTI

Z U DUŠ O L A I K U M EK LĒ J OT N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī 3 . , 9. , 17. F E B R U Ā R Ī

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

E J U Z L I L L Á T E ĀT R I S

R

ežisores Ināras Sluckas un viņas konsultantes Ditas Rietumas mīlestība pret film noir (40. gadu Holivudas filmas ar noslēpumainu formu un kriminālu sižetu) ra-

dījusi ne tikai stilīgu formu izrādei, kurā uz ekrāna notiekošais ir asprātīgā dialogā ar reālām skatuves norisēm, bet arī pievienojusi negaidītu „mesidžu” no vecu, melnbaltu filmu citātiem sakompilētajam krimiķa sižetam – mākslinieks vienmēr ir drusku traks. Bulgakova romāna Teātris varonis – dramaturgs – rakstot redzēja savus varoņus mazītiņus skraidām pa galdu. Kaspara Zvīguļa scenārists Marks Veilers pats kļūst par savas filmas varoni un vairs neatšķir, kur ir kino, kur – īstenība: tie paši aktieri tajos pašos tērpos gan uz ekrāna, gan izkāpuši no tā, ātri vien sajauc prātus arī skatītājiem.

Galu galā arī operatora Ulda Janča melnbaltā versija par film noir ar latviešu aktieriem ir aizraujošs detektīvs ar (gan ne viscaur) fascinējošu kadru. Kā teātra mākslas fanei man patīkams pārsteigums ir teju visu Nacionālā teātra aktieru, kā arī Ērika Vilsona spēja atveidot dzīvus, motivētus cilvēkus, saglabājot attiecīgā kino stilistiku žestos, gaitā un runas manierē. Īpaši priecē Kaspars Zvīgulis nobriedušā, kaislīgā, bet ne neirastēniski saburzītā ampluā un Līga Zeļģe, kurai ne tikai ļoti piestāv šis laikmets un stils, bet kura – tāpat kā kolēģes Anna Klēvere, Zane Dombrovska un Evija Skulte – lieliski apguvušas attiecīgo plastiku, žestus, liktenīgos skatienus...

Savukārt tas, ka izrāde nav pilnīgi vienmērīga un tehniski perfekta, – dzīvā teātrī no defekta kļūst par efektu.

L I L L Á G R Ā M ATA S

MARKS HEDONS

S AVĀ DA IS ATG A DĪ J U M S A R S U N I N A K TĪ JĀ Ņ A R OZ E S A P G Ā D S 2012 I E S A K A I V E TA Š N E P A

L I L L Á G R Ā M ATA S

S

meldzīga, gudra un izglītojoša grāmata, kas rakstīta pusaudžiem, tomēr to izlasīt noteikti ir nepieciešams pieaugušajiem. Tas ir stāsts par mīlestību un attiecībām,

par neparasta, bet ārkārtīgi gudra puiša skatu uz dzīvi, par mūsu spēju pieņemt un tolerēt atšķirīgo, par vecāku mīlestību un spēju tikt galā ar izaicinājumiem, kas rodas, audzinot bērnu ar īpašām vajadzībām, kura redzējums un pasaules uztvere nav tāda pati kā lielākajai daļai viņa vienaudžu.

L I L L Á G R Ā M ATA S

SANDRA KALNIETE

PR JA Ņ I K S .

DEB E S M A N N Ā .

TI R A M IS Ū A P G Ā D S Z E LTA G R AU D S 2012 I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

L I L L Á G R Ā M ATA S

S

andra Kalniete, no vienas puses, ir politiķe, kas tautas uzticību iemantoja Atmodas laikā un neko daudz no šī savā ziņā kredīta nav zaudējusi arī šobrīd, kad ir Eiropas

parlamenta deputāte. No otras puses, viņa ir spoža rakstniece, kuras grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos (2001) tulkota jau 14 pasaules valodās (japāņu un ungāru valodā iznāks šogad). Grāmatā Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū atklājas, ka slavenā diplomāte ir arī lieliska pavāre. Nu nevar slikts pavārs ar tādu garšu aprakstīt gan visvienkāršāko, gan visnotaļ komplicētu ēdienu gatavošanas procesu tā, ka lasot– siekalas saskrien mutē. Mani kā slinku gatavotāju apbūra stāsti par dažādiem ar ēdiena gatavošanu un pasniegšanu saistītiem notikumiem, kas dažbrīd atgādināja Karenas Bliksenas lielisko stāstu Babetes mielasts un kuros ir integrētas attiecīgās receptes. Stāsts par pieņemšanu Ženēvā (kur S. Kalniete bija tikko stājusies vēstnieces amatā) par godu premjeram Mārim Gailim – ar trauku un produktu meklēšanu, pavāru virsuzraudzību un viesu sēdināšanu vien ir kā dēka. Grāmatā uzzināsi, cik stresa pilnas ir smalko starptautisko suareju aizkulises, cik nogurdinoša dalība pieņemšanās, kur aiz small talk nereti slēpjas dzelžaina savu interešu bīdīšana, un tomēr valdzina autores ticība, ka ar labu ēdienu var izlīdzināt visu. Šo Sandra ir veltījusi „visām latviešu sievietēm, kas, par spīti kariem, Sibīrijai, bēgļu nometnēm, padomijas tukšajiem veikaliem, prata pabarot savu saimi”.

L I L L Á G R Ā M ATA S

B R I JĀ-S AVA R Ē N S

GARŠAS FIZ I O LO Ģ I JA R Ī G A S L A I K S 2012

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

L I L L Á G R Ā M ATA S

N

u ko lai saka par grāmatu, kas ar savu franciski bezrūpīgo, dzīvi baudošo vieglumu un vienlaikus intelektuālu pašironiju mani „paņēma” ar pirmajām

lappusēm – starp citu, ja esi slinks/slinka uz lasīšanu, pietiks jau ar tām, jo grāmata sākas ar lielisku aforismu izlasi (piemēram: „Nāciju liktenis atkarīgs no tā, kā tās barojas” vai „Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu tev, kas tu esi”).

Gardēdis un politiķis, caurcaurēm francūzis Žans Antelms Brijā-Savarēns (1755–1825) savu apjomīgo darbu dalījis nevis nodaļās, bet meditācijās, savukārt parasti garlaicīgo priekšvārdu aizstājis ar dialogu, kurā sarunā ar draugu ļaujas pierunāties garšas piedzīvojumu aprakstam, kā arī atklāj draugam viņa lielāko trūkumu – „tu ēd pārāk ātri”. Grāmatā ir viss – ēdienu apraksti (receptes gan te nemeklē, toties ir krāšņi menu), ēdienu ietekme uz garastāvokli un fizioloģiju, apceres par tuklumu, slāpēm, sapņiem un gavēni, dažādu produktu izcelsme un raksturojumi, diētas (visai dīvainas 18. gadsimtā), atgadījumi, kad kāda ēdiena vai dzēriena lietošana ir izglābusi dažam veselību vai pat dzīvību, un otrādi – sačakarējusi it visu (visvairāk autors necieš samaitātu mielasta gaisotni). Līdzās Meditācijai par restorānu īpašniekiem atrodama arī Meditācija par nāvi – kurā tikpat lietišķi un dzīvespriecīgi kā par visu pārējo Brijā-Savarēns apgalvo, ka „arī pati nāve, ja vien tā ir dabiska, nav bez savas pievilcības”.

Asprātīgā baudītāja apjomīgais darbs nāca klajā 1825. gadā pāris mēnešu pirms paša aiziešanas... jā, kurp? Uz to atbildi gan viņš nezināja.

GARŠĪGI LILLÁ

15 S O ĻI LĪ DZ RU LE TE I L AT V I E Š U G AU M Ē TEKSTS: Z ANE MAGONE K AMERA: ANDREJS VERHOUSTINSKIS

GARŠĪGI LILLÁ

Gatavot no sezonas augļiem un pašmāju audzētāju dārzeņiem – tāds ir restorāna Dārzs galvenais noteikums. Arī gardam desertam viss nepieciešamais ir atrodams Latvijas ražotāju plauktos. Dārza šefpavāre Arleta Tūrmane īpaši žurnālam LILLA` atklāj gardās kakao–smiltsērkšķu ruletes recepti. Nu jā, kakao pulveris ir svešzemnieks, bet viss cits gan lauku radu un draugu saimniecībās atrodams. Divpadsmit gadu pieredze ļauj Arletai darboties virtuvē nesatricināmā mierā. Pat kāds apgāzies trauks neizsit meistari no līdzsvara, un mums, vērotājiem no LILLA`, ļauj atviegloti nopūsties, ka izbiruši milti vai zemē nokritusi ola ir ikdienišķa parādība pat profesionāļu virtuvēs. Galvenais – nesatricināma pārliecība, ka rezultāts būs gards!

GARŠĪGI LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Mazā Ar Liek Kad Pildījuma Spilgtāku Svarīgi Baltajām Saldajam Lai Pannā Abu Saputo Dzeltenumiem Atdala ļoti pagatavotu pagājušas trauku krēmu trauciņā ieklāj asu olu iroluputām gatavo krējumam toni masu dzeltenumus nazi baltumus, uz saturu cepampapīru biskvīta, pildījumam pasniedz 15 pieber (lai pildījumu, liek pielej pildījumu minūtes, samaisa nesaspiestu ledusskapī (35%) līdz cukuru loka aveņu noveidojas pieber un ar mērcīti, un gareniski biskvītu nedaudz piešķirs pagaršot, 5smiltsērkšķu vispirms viendabīgā masa, mikseri baltumiem. (lai ēdamkarotes nesaplēstu) gatavo kas puto, dažas kas „apmet uzbriedina sastingt, uz jo turas masā. pusēm, pagatavota, želatīns biskvītu sulu līdz šķipsniņas griež cukura kopā uzcukurs un bet mutes” želatīnu nogriež šķēlēs karsta un gatavo mēdz un būtu nestaipās. izkusis. arun un ūdens liekos –viegkārto galus, uzmanīgi biskvītu kurkuma. peldē mikseri Tad sablenderējot noņemt 2 lāk (Arleta ēdamkarotes pievieno no uz izkausēto visu saputo. pannas to ņem šķīvja. garšu noņem Tā uzmanīgi veikli miltus laukā garša Dekorē 200–300 g želatīnu.

–cepampapīru. aplej noņemt), izdara jano un gulda ir pirms cepeškrāsns kakao. nedaudz ar ar avenēm, ar aukstu uzuz tā kazenēm, pārtikas un Samaisa. aveņu Tad rūgtena, tam To (Arleta vārītu lej pirkstiem, atdzesē. biskvīta pievieno šķitis, apgriež ar ūdeni plēves paskaidro, mellenēm, tāpēc 3 izķeksējot ēdamkarotēm ka mīklu lēnām proporcijā un atkal smiltsērkšķi jāuzmanās, satin. un uz kā un otrādi pusēm izlīdzina. katru tāpa 1:2. gatamalai (jo pārgrieztām cukura.

Ledusskapī apakšpuse nepārdozētu. ir zai vību Cep (Kakao dzeltenumu piešķīruši šļuciņai, 175 var pulveris grādu Masu noteikt, būs zemenēm, tam no lai pildījumam obligāti temperatūrā tā „nesarauj” bļodas, mēdz jāpavada smukā kad dzērvenēm būt vajag kur putupuse, gan krēvisappūdercukurā izrīvēt maz ruletes pietiekamu jumu. krējums mēram gaišāks, iesistas pusotras caur ārpuse) 610 gan „veido olas. un skābumu, minūtes. sietiņu, tumšāks. stundas, piparmētru Tikai rakstu”. un apslaka lai obligāti (Biskvīts tad Lai bet aveņu Tiesa, bisvar, ar kauliņi protams, apelsīnu želatīns jāuzmanās, ir kvīts jāpielūko, lapām. cimperlīgs, izteiktāk netiktu toarī sulu. lai var lai ilgāk. pie mazināt. kontrastētu līdz netiktu tas Tas baltumiem šķīvim. prasa, nepiecieputots ar lai šams, Tad par krāsn­ gaišo nepaliktu līdzēt ilgu spildījumu, lai jauun ne var, iepriekš krēms krējums kripatiņas piespiežot labāk turētos būtu nesaietu izvēlēdzeluzsil¼pie pamatiņa citrona sviestā...) dīta, ties tenumu tumšāko citādi sulas un un neiekļūtu cepoties un kakao.) nelēktu pierīvējot tas ne pinepanost.

(Var ūdens, nedaudz celsies, lītes izvēlēties nekļūs citrona citādi pufīgs.) arī miziņas. baltumus jebkuru citu sulu.) Lai nevarēs uzputot savienojuma vajadzīgajā vieta labāk atbilstu viena otrai, biskonsistencē.) kvīta garākās malas apgriež.

GARŠĪGI LILLÁ

15 S O Ļ I L Ī DZ R U L E T E I L AT V I E Š U G A U M Ē Gatavot no sezonas augļiem un pašmāju audzētāju dārzeņiem – tāds ir restorāna Dārzs galvenais noteikums. Arī gardam desertam viss nepieciešamais ir atrodams Latvijas ražotāju plauktos. Dārza šefpavāre Arleta Tūrmane īpaši žurnālam LILLA` atklāj gardās kakao–smiltsērkšķu ruletes recepti. Nu jā, kakao pulveris ir svešzemnieks, bet viss cits gan lauku radu un draugu saimniecībās atrodams. Divpadsmit gadu pieredze ļauj Arletai darboties virtuvē nesatricināmā mierā. Pat kāds apgāzies trauks neizsit meistari no līdzsvara, un mums, vērotājiem no LILLA`, ļauj atviegloti nopūsties, ka izbiruši milti vai zemē nokritusi ola ir ikdienišķa parādība pat profesionāļu virtuvēs. Galvenais – nesatricināma pārliecība, ka rezultāts būs gards!

1) Atdala olu dzeltenumus no baltumiem. (Arleta

9) Svarīgi ir gatavo pildījumu pagaršot, jo želatīns

to veikli izdara ar pirkstiem, izķeksējot katru dzel-

mēdz noņemt garšu – ja pirms tam šķitis, ka smilt-

tenumu no bļodas, kur iesistas 6 olas. Tikai obligāti

sērkšķi ir piešķīruši pildījumam pietiekamu skābumu,

jāpielūko, lai pie baltumiem nepaliktu ne kripatiņas

tad želatīns to var mazināt. Tad līdzēt var, piespiežot

dzeltenumu un neiekļūtu ne pilītes ūdens, citādi bal-

¼ citrona sulas un pierīvējot nedaudz citrona miziņas.

tumus nevarēs uzputot vajadzīgajā konsistencē.)

10) Spilgtāku toni pildījumam piešķirs dažas šķip-

2) Dzeltenumiem pieber cukuru un ar mikseri

sniņas kurkuma. Tā garša ir nedaudz rūgtena, tāpēc

puto, līdz cukurs izkusis. Tad pievieno miltus un

jāuzmanās, lai nepārdozētu.

kakao. Samaisa. (Kakao pulveris mēdz būt gan gai-

11) Pildījuma masu liek ledusskapī nedaudz sa-

šāks, gan tumšāks. Lai biskvīts izteiktāk kontrastētu

stingt, bet gatavo biskvītu ņem laukā no cepeš-

ar gaišo pildījumu, labāk izvēlēties tumšāko kakao.)

krāsns un atdzesē.

3) Saputo olu baltumus, līdz veidojas masa, kas tu-

12) Kad pagājušas 15 minūtes, biskvītu „apmet uz

ras kopā un nestaipās.

mutes” un uzmanīgi noņem cepampapīru. Tad ap-

4) Abu trauku saturu samaisa viendabīgā masā.

griež atkal otrādi (jo apakšpuse būs tā smukā puse,

5) Pannā ieklāj cepampapīru (lai gatavo biskvītu

ruletes ārpuse) un apslaka ar apelsīnu sulu. Tas nepie-

būtu vieglāk no pannas noņemt), uz tā lej biskvīta

ciešams, lai krēms turētos pie pamatiņa un nelēktu

mīklu un izlīdzina. Cep 175 grādu temperatūrā apmē-

nost. (Var izvēlēties arī jebkuru citu sulu.) Lai savie-

ram 10 minūtes. (Biskvīts ir cimperlīgs, tas prasa, lai

nojuma vieta labāk atbilstu viena otrai, biskvīta garā-

krāsns jau iepriekš būtu uzsildīta, citādi cepoties tas

kās malas apgriež.

nepacelsies, nekļūs pufīgs.)

13) Liek krēmu uz biskvīta, loka gareniski uz pu-

6) Lai pagatavotu pildījumu, vispirms uzbriedina

sēm, nogriež liekos galus, visu uzmanīgi gulda uz

želatīnu – 2 ēdamkarotes aplej ar aukstu vārītu ūdeni

pārtikas plēves un satin. Ledusskapī tam jāpavada

proporcijā 1:2.

vismaz pusotras stundas, bet var, protams, arī ilgāk.

7) Saldajam krējumam (35 %) pieber 5 ēdamkaro-

14) Ar ļoti asu nazi (lai nesaspiestu un nesaplēstu) griež

tes cukura un ar mikseri saputo. (Arleta paskaidro,

šķēlēs un kārto uz šķīvja. Dekorē ar avenēm, kaze-

kā tā gatavību var noteikt, kad putukrējums „veido

nēm, mellenēm, uz pusēm pārgrieztām zemenēm,

rakstu”. Tiesa, jāuzmanās, lai netiktu putots par ilgu

dzērvenēm pūdercukurā un piparmētru lapām.

un krējums nesaietu sviestā...)

15)

8) Baltajām putām pielej smiltsērkšķu sulu un kar-

kas pagatavota, sablenderējot 200–300 g aveņu ar 3

sta ūdens peldē izkausēto želatīnu. To pievieno lē-

ēdamkarotēm cukura. Masu obligāti vajag izrīvēt caur

nām un pa mazai šļuciņai, lai „nesarauj” krējumu.

sietiņu, lai aveņu kauliņi netiktu līdz šķīvim. L

Mazā trauciņā pasniedz aveņu mērcīti,

ZOOM LILLÁ

A LUS U N S M A LK A S PUSDI EN A S IESAK A LINDA SAULĪTE

ZOOM LILLÁ

J

a mana darbavieta neatrastos gluži blakus kafejnīcai/ restorānam Valmiermuižas alus, es kā alus nedzērāja nekad neiedomātos, ka šajā mājīgajā un ar alus šķirnēm

bagātajā veikalā patiesībā atrodas arī restorāns ar izcilu ēdienu gan garšas, gan pasniegšanas veida ziņā. Ēdienkartē, kura ir neliela un mainīga ik pārnedēļas, šefpavārs Aleksandrs Kardašs

piedāvā no Latvijas produktiem gatavotu ēdienu, ko pusdienās un vakariņās ir iecienījuši gan apkārtējo biroju darbinieki, gan arī daudzi ārzemju viesi. Ēdiena pasniegšanas un izskata ziņā Valmiermuižas alus kafejnīca var sacensties ar jebkuru restorānu Rīgā, un, protams, alus cienītājiem šeit pieejama plaša dažādu Valmiermuižas alus šķirņu izvēle. Priecē, ka nopērkamas arī citas Latvijā ražotas lietas – siers, šokolāde, vīns un saldējums. Izcila Illy kafija un uzmanīga apkalpošana, kā arī pats Valmiermuižas alus vadītājs, kas strādā pie blakusgaldiņa, nodrošina viesmīlības gaisotni un vēlēšanos šeit atgriezties vēl.

Iesaku garšīgām pusdienām darba dienās un labai rīta kafijai.

2

#

APLIK ĀCIJA S LILL Á

TAVS UNIKĀLAIS ROKRAKSTS

LILLÁ

APLIK ĀCIJA S LILL Á

D

atorus un citas datu ierīces – planšetes un viedtālruņus – parasti min kā pirmos, runājot par tehnoloģizēšanos, individuālā rokraksta izzušanu un romantikas nonivelēšanos līdz standart­apsveikumam sociālajos tīklos. Bet tā nav! Ir aplikācijas, kas ne tikai ļauj būt pašam, bet arī vārdam „romantika” piešķir negaidītas nianses! Neaizmirstot, ka esam sabiedrības daļa.

APLIK ĀCIJA S LILL Á

PHOSTER

PEN U LTI M ATE

KAM: komunikabliem un radošiem cilvēkiem, kas

KAM: cilvēkiem, kam patīk savs rokraksts un

vēlas uzsvērt savu adresātu nozīmīgumu.

kuri vēlas to lietot.

LINDA SAULĪTE: Phoster ir aplikācija, kas ļauj, izmantojot vairāk nekā 20 jau sagatavotu formu,

LINDA SAULĪTE: Šī nu ir aplikācija visiem, kurus

izveidot pašam savu plakātu – izvēloties tekstu

uztrauc mūsdienu arvien lielāka attālināšanās

formu, burtu veidu, plakāta dizainu un krāsas.

no ar roku rakstītām vēstulēm un rakstu dar-

Man šī aplikācija patīk tādēļ, ka tā nodrošina di-

biem. Penultimate aplikācija ļauj rakstīt rokrak-

zainiski gaumīgu, kvalitatīvu un vienkāršu for-

stā savā planšetdatorā vai telefonā vēstules,

mu radīšanu elektroniskai e-pasta ziņai, ielū-

piezīmes vai jebko citu, piedāvājot dažādas for-

gumam vai interesantai jaunumu pavēstīšanas

mas un izskata virtuālo papīru – rūtiņu, līniju

formai sociālajos tīklos vai īsziņā. Iespējams,

un citus. Uzrakstīto vēstuli, piezīmi vai ziņu ie-

es to neizmantotu drukātu materiālu radīšanai,

spējams papildināt ar fotogrāfiju vai citu vizuā-

bet elektroniskām vai digitālām formām šī apli-

lo materiālu, nosūtīt uz e-pastu, izdrukāt vai

kācija ir kvalitatīva, vienkārši lietojama un pie-

nosūtīt kā īsziņu. Iespējams, būtu grūti uzraks-

mērota.

tīt sacerējumu, atskaiti vai ko citu garāku, bet personisku apsveikumu, piezīmi vai novēlējumu jūsu rokrakstā tā nodrošina kvalitatīvi. Pievilcīgi ir tas, ka aplikācija vizuāli jūsu rakstītās piezīmes saglabā virtuālās burtnīciņās.

Iesaku personisku ziņu, piezīmju, recepšu vai pierakstu radīšanai un sūtīšanai tuviem cilvēkiem, kuriem jūsu ar roku rakstīts vārds nozīmē vairāk nekā pareizi un grafiski burti e-pastā, īsziņā vai citā virtuālā vidē.

APLIK ĀCIJA S LILL Á

WAZE

THE NIGHT SKY

KAM: visiem autobraucējiem.

KAM: romantiķiem un zvaigžņu pētniekiem.

IVETA ŠNEPA: Mans pēdējā laika labākais atklā-

LINDA SAULĪTE: Šī aplikācija ļauj vērot debesis un

jums! Aplikācija autobraucējām, kurā apvienota

mūsu zemeslodi. Tieši tā – pagriežot savu iPad

navigācijas programma un sociālais tīkls. Ieva-

pret debesīm, aplikācija parāda visus zvaigznā-

dot galamērķi, Waze aprēķina paredzamo laiku,

jus, zvaigžņu stāvokli un pat satelītus, kur tie

kas jāpavada ceļā, un izvēlas maršrutu, ņemot

atrodas. Visiem, kurus interesē, kur atrodas Ju-

vērā sastrēgumus vai citus apgrūtinājumus, tā

piters, Auna zvaigznājs vai kas debesīs notiek

ietaupot mūsu laiku. Visas aktivitātes šeit no-

janvārī, aplikācija to parāda reālā laikā, nodro-

tiek reālā laikā – par sastrēgumiem, policiju,

šina galveno astronomisko notikumu aprakstu

radariem, negadījumiem un citām ķibelēm ziņo

pa mēnešiem, kā arī ļauj virtuāli 3D vērot ze-

paši lietotāji jeb veizeri, tāpēc tam, ko telefonā

meslodi, saules un zvaigžņu kustību. Tā var kal-

uzrāda aplikācija, ir ļoti augsta ticamība.

pot gan kā virtuāls globuss pasaules ģeogrāfijas izpētei, gan kā izglītojošs pamats galaktiku izzināšanai. Ieraugot debesīs spožu zvaigzni, pagriežot savu iPad pret to, acumirklī iespējams uzzināt visu par šo debesu objektu. Jāpiebilst, ka šī aplikācija ļoti patīk bērniem un noteikti atvieglos mācīšanās procesu skolēniem, padarot to aizraujošāku un interesantāku. Noderēs arī vasaras vakaros romantiskās pastaigās, vērojot zvaigžņu lietu vai vienkārši skaistas debesis vasaras naktī.

I E VA D S L I L L Á

I M A N T S Z I E D O N I S . R A I M O N D S T I G U L S . E P I FĀ N I J A S

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.

Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams.

Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!

I E VA D S L I L L Á

Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

J A U TĀ L I L L Á

K Ā DS B I JIS ĒRMĪG Ā K AIS K A I MI ŅŠ TAVĀ MŪŽ Ā?

LILLÁ KOŠUMS

IVARS PUGA skatuves darbinieks

Savulaik kamiņu dzīvoklī dzīvoja tantuks, kas

jautājumiem, bet kategoriski atteicās kāpt ar

mani allaž sveicināja un kuru es biju ievēro-

mani vienā liftā. Lai es braucot pirmais, un

jis, arī apmeklējam Nacionālā teātra izrādes,

punkts. Pēc kāda laika zināmā mērā atvieg-

kurās spēlēju. Sastapis viņu pie mājas ieejas,

lots pamanīju, ka viņa nebrauc liftā kopā arī

aprunājos, kā tad patikusi izrāde, teicu, ka

ne ar vienu citu, – ka vaina nav akurāt manā

esmu viņu pamanījis... Viņa arī atbildēja uz

personībā.

IVETA ŠNEPA rada LILLA`

Reiz kafejnīcā pie blakusgaldiņa pamanīju vīri-

pa laikam iemalkojot grādīgo dziru tāpat no pu-

ņu, kuram līdzi maisā bija divi noskrūvēti divri-

deles kakliņa, it kā tā būtu kola. Līdz pusdienu

teņa riteņi. Kad bija ieriktējies pie galda, uz kura

beigām konjaks bija gandrīz iztukšots, un vīriņš

tika nolikta vīrieša cienīga pusdienu porcija ar

ar katru nākamo malku kļuva arvien jautrāks,

karbonādi un kaudzi ceptu kartupeļu, no tā paša

sarunājās pats ar sevi, līdz beigās jau ķiķināja

riteņu maisa viņš izvilka lielu konjaka pudeli

par katru cilvēku, ko ieraudzīja. Jāsaka – jautri

(neiesāktu), atskrūvēja to un sāka pusdienot. Ik

bija arī mums pārējiem.

LILLÁ KOŠUMS

V ELTA PU RI Ņ A ir viedoklis

Kāds kaimiņš pirms vairākiem gadiem ikreiz,

paša sacerēti pantiņi, jo neviens no šā īpatnējā

kad satika mani uz ielas vai pagalmā, skaitī-

vīra, kurš turklāt vēl apgalvoja, ka ir A. Čaka

ja man dzejoļus. Pārsvarā tā bija Aleksandra

krustdēls, priekšnesumiem nekad neatkārto-

Čaka dzeja, bet pieļauju, ka bija arī kādi viņa

jās.

IMANTS PAK ALNIETIS lasa priekšā multenes

Pirms daudziem gadiem, kad man bija ap 25,

fotografēties. Valentīnas draudzenes objektīva

dalīju dzīvokli ar kundzi gados (aptuveni 80) –

priekšā drīz biju bez krekla, bet Grass kundze –

mākslinieci Valentīnu Grass. Biju viņai ļoti ie-

efektīgā melnā krūšturī. Turklāt viņa zinoši

paticies, mēdzām dzert viens pie otra tēju (un

pamācīja, kur tieši jāskatās.

balzamiņu), līdz viņa man piedāvāja kopā no-

JAU 18. FEBRUĀRĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv

LILLÁ KOMANDA

KOMANDA

LINDA SAULĪTE LILLA` izdevēja un vadītāja linda.saulite@lilla.lv

HENRIETA VERHOUSTINSKA

IVETA ŠNEPA www.lilla.lv redaktore un LILLA` autore

INDREK S VAINU

iveta@lilla.lv

LILLA` autors

LĪGA VEKMANE

AIJA STIKĀNE

IEVA VIESE

stils

LILLA` autore

LILLA` autore, kinokritiķe

LILLA` galvenā redaktore henrieta@lilla.lv

BAIBA RETIGA literārā redaktore

INESE APSE-APSĪTE

SANDIS SAULĪTIS LILLA` atbalsts

LILLA` autore

ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

ANDREJS VERHOUSTINSKIS

KRISTĪNE KR AUZE-SLUCK A

video un foto

vāka foto

JĀNIS SALIŅŠ foto

LĪVIJA DŪMIŅA

RŪTA KESNERE

TOMS NORDE

LILLA` autore

LILLA` autore

foto

INGA ŠTĀLHUTA

A SNĀTE VA SIĻ JEVA

LILLA` konsultante, psiholoģe un koučs

LILLA` autore

DACE BRANTE LILLA` autore

UNDĪNE ADAMAITE LILLA` autore, DIENA