Lilla' Decembris

Page 1

S A R K A N BA LT S A R K A N A IS KO DS

11 / 12

SINDIJA VILDE-SPINGA: MANĪ IR NEAPR AK STĀMA BRĪVĪBA S SA JŪTA


SLEJA LILLÁ

Ļ AUTI E S DZ Ī V E I

FOTO:SHUTTERSTOCK

I V E TA Š N E PA


SLEJA LILLÁ

V

ai tev reizēm nešķiet, ka dzīve iet garām, bet tu neizmanto visas iespējas? Šis jautājums ir vismaz tik vecs, cik Ernesta Hemingveja romāns Un saule lec , kurā to uzdod viens no varoņiem. Apstākļi tā iegrozī jušies, ka jau kādu laiku dzīvoju autopilotā – bez garšas, bez smaržas, bez f īlinga . Neesmu izmantojusi jau desmitiem iespēju, palaidusi garām padsmitiem mirkļu. Esmu tā vienkārši stāvējusi un noskatī jusies, kā dzīve iet, bet es tajā it kā piedalos, it kā nepiedalos. Ja arī iesaistos, tad noteikti nespēlēju galveno lomu. Nav pieticis drosmes pieņemt lēmumus, kas nāktu par labu man, bet tajā pašā laikā nebūtu patī kami vai pat šķistu nepieņemami kādam no maniem tuvākajiem. Tā mūžīgā vainas apziņa, ka neesmu pietiekami laba mamma, meita, māsa, draudzene un arī neesmu bijusi pietiekami laba sieva.


B

SLEJA LILLÁ

et man tā gribas kā tajās skaistajās

dejas skolai. Vai nav apbrīnojami? Es nedomāju,

bildēs, kur meitene stāv, iebridusi zilzaļā

ka tā ir sagadīšanās.

jūras ūdenī, ap viņas potītēm čalo vilnīši

Blogere un rakstniece Mendija Heila atgādina

baltām putu cepurītēm, izlaistajos matos

pavisam

rotaļājas viegls vējš un viņa, izpletusi rokas un

domāta, lai to nodzīvotu perfekti. Tā vienkārši

aizvērtām acīm, sejā rotājoties svētlaimīgam

JĀDZĪVO. Ar prātu, bez prāta, skaisti, ar savu

smaidam, ieelpo... dzīvi... Man tā gribas ieelpot

daļu nenoteiktības, kļūdoties, bet JĀDZĪVO. Dejo,

dzīvi! Viegli, brīvi, ar pilnu krūti. Bet sanāk ti-

smaidi, ķiķini, uzticies, ceri, mīli, vēlies, tici, bet

kai tā – saraustīti. It kā būtu zem ūdens, pa lai-

vairāk par visu izbaudi katru šī ceļojuma mirkli

kam uzpeldot un iekampjot kādu malku gaisa,

un novērtē to, kur esi pašlaik, nevis ieciklējies uz

un tad atkal, aizturētu elpu kuļoties tālāk.

to, kā vajadzētu būt.”

„Sāc taču beidzot dzīvot!” katru reizi, kad šie

Jā, mēs ieciklējamies uz to, kā vajadzētu būt,

vārdi atkal sasniedz manas ausis, vēderā iemetas

vai uz to, ko padomās citi. Uzbūvējam rāmjus,

tā dīvainā tirpoņa. Kā skolas laikā, kad pēkšņi

kuros cenšamies ietilpināt savu dzīvi un arī citu

atskārtu, ka burtnīca ar mājasdarbu palikusi

dzīves. Bet rāmis varbūt ir par šauru! Un vai tas

mājās uz rakstāmgalda, vai kā bērnībā, kad mani

vispār ir vajadzīgs? Lai rāmji paliek fotogrāfijām

pieķēra kādā pārkāpumā. Un būtībā tā ir. Nedzīvot

– sastingušiem dzīves mirkļiem. Bet mēs šeit

un nebaudīt šo vienreizējo piedzīvojumu, šo

un tagad dzīvosim un ļausimies dzīvai dzīvei

ceļojumu, ko sauc par dzīvi, – tas ir pārkāpums!

bez rāmjiem un šabloniem. Aizmirsīsim savus

Pārkāpums pret sevi.

gadus un būsim laimīgi tādi, kādi esam, un tur,

Galu galā stāsta beigas ir zināmas, un visiem būs

kur esam, par spīti skrienošajam laikam. Vēl

pilnīgi vienādas. Tad kāpēc pašu stāstu nerakstīt

vairāk – skriesim kopā ar laiku, pieņemot jeb-

pēc iespējas aizraujošāku un interesantāku?

kuru izaicinājumu, nesūkstīsimies, bet iesim un

Mums visiem gadījies pazaudēt sevi. Mums

darīsim, elposim un baudīsim ar pilnu krūti. Un

visiem ir gadījies nokrist. Tā ir dzīve. Bet atkal

galu galā tieši mēs būsim uzvarētāji cīņā ar laiku,

atrast sevi un piecelties – lūk, tas ir dzīvot! Un

jo būsim spējuši saglabāt gara jaunību.

tā nu esmu sākusi meklēt iedvesmu dzīvei. Jau-

Iedvesmu dzīvei šomēnes smelies arī LILLÁ

nai dzīvei. SAVAI dzīvei. Un kad tu sāc tā lūkoties

digitālajās lappusēs. Sindija Vilde-Spinga, Arnis

apkārt, arī ieraugi! Atklājas tik daudz interesan-

Bikšus, Inese Apse-Apsīte, Vineta Legzdiņa, An-

ta un aizraujoša, ko dzīve piedāvā, bet, dzīvojot

tra Stafecka, Filisa Sjūza un vēl citi – tik dažādi

autopilotā, to nemaz nav iespējams pamanīt.

ir mūsu stāstu varoņi, taču visus viņus vieno

Man vienmēr ir paticis dejot, bet nekad nav bi-

māka ļauties dzīvei, elpot ar pilnu krūti, dzīvot

jis laika tam pievērsties nopietnāk, nekā tikai

un baudīt katru šī ceļojuma mirkli. Jo patiesībā

Rīgas naktsklubu reidos izdejotajās naktīs. Mani

jau tā, pa īstam, dzīvi ir tikai tie, kas tic paši sev

fascinē tango, un pavisam nesen manā darba

un savām spējām un ir pārliecināti, ka vislabākais

pastkastē iekrita aicinājums pievienoties tango

veids, kā dzīvot, ir to darīt uz pilnu klapi. L

3

L

vienkāršu

patiesību:

„Dzīve

nav

4


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


LILLÁ DECEMBRIS

S K AT Ī T V I D E O

K O Š U M S L I L L A` Kļūdu Paradīze

LILLÁ SARUNAS

S I E V I E T E L I L L A` Sindija Vilde-Spinga: “ Ja agrāk nemitīgi skrēju, ņēmos, bija pat pārlieku daudz enerģijas, tad šobrīd man ir piepildījuma sajūta... laime.”


L I L L Á C I LV Ē K O S

D U E T S L I L L A`

M Ē S L I L L A`

J Ā ! L I L L A`

CILVĒKI LILL A`

VIŅPUS LILL A`

L I L L A` J A U TĀ

Viņu saruna

Latviešiem

Radīta

Sarkanbal-

Vineta

Ja patiesība

ir kā deja

ēšanas

dzīvei. Fil-

tsarkanais

Lagzdiņa

ir vīnā,

ar tikko

paražas un

isa Sjūza

kods. Kā to

met krāsainu

kāpēc

iepazītu

ēdiena loma

deviņdesmit

uzturam ne

varavīksnes

vajadzīgs

partneri.

ir bijusi tikpat

gadu

tikai svētku

loku no

melu detek-

Arnis Bikšus

nozīmīga kā

vecumā

reizēs, bet

Austrālijas

tors?

un Inese

tādām par

dejo tango,

arī ikdienā.

līdz Latvijai

Apse-Apsīte.

gurmānēm

komponē un

Raksta Inga

un atstāj siltu

uzskatītām

lec ar izplet-

Žolude.

atmiņu mirkli

tautām kā

ni.

ikvienam, kas

franči, spāņi

vismaz reizi

vai itāļi.

ir viņu saticis.

L I L L A` S T I L S

K O Š U M S L I L L A`

Z O O M L I L L A`

G A R Š Ī G I L I L L A`

Antra Stafecka.

Latvija 20. gadsimta

Arī pats garākais

Skābā krējuma kūka

Kļūdu Paradīze.

sākumā bija zināma

lidojums kādreiz ir

Eiropā ne tikai ar

galā, un ar viegla

savu slaveno bekonu

satraukuma trīsām

un sviestu, bet arī ar

speram drošu soli

kosmētiku.

pretējā zemeslodes pusē. Zane Burnicka par piedzīvoto Amerikā.


SIEVIETE LILLÁ

UG UNS S TIHI JA S

ROM ANTIK A A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: KRISTĪNE KRAUZE SLUCK A


SIEVIETE LILLÁ

P

ārdaugavas Kalnciema kvartālā slejas restaurēts XIX gadsimta koka nams, kura otrajā stāvā cits citu papildina tādi interjera elementi kā samta drapērijas, senlaicīgs Chesterfield mēbeļu komplekts un Cherry Picking lampiņu maigās gaismas. Te iekārtojusies radošās darbnīca Le Chocolat Chic un pasākumu aģentūra Chocolate Events , kuru īpašniece un, kā teikts interneta vietnē, emocionālā direktore ir Sindija Vilde-Spinga. Praktiskā direktora pienākumus veic viņas vīrs Jānis Spinga. Aizejot pie kāda klienta uz standartizētu biroju, Sindija saprot, ka iznīktu, vienkārši nespētu strādāt vidē, kur esi kā robotiņš būrītī. Viņai ir svarīgs siltums un mīļums, allaž paticis sagādāt prieku un radīt svētku sajūtu citiem. Tas esot nepieciešams kā ēst. „Es esmu uguns stihija,” viņa vairākkārt uzsver.


SIEVIETE LILLÁ

Kādās noskaņās tu sagaidi šo ziemu?

ietinu slingā un kopā devāmies gan uz darbu, gan uz

Jau gadu esmu jaunā atbildīgā amatā – es esmu mam-

visiem pasākumiem. Kopš sāka čāpot un mētāt visas

ma savam brīnišķīgajam puikam. Un tā ir jauna skola,

mantas pa gaisu, nākas padzīvoties ar auklīti. Hugo

jauns izaicinājums. Ja agrāk nemitīgi skrēju, ņēmos,

pieskata brīnišķīga auklīte! Aktīva, dzīvespriecīga,

bija pat pārlieku daudz enerģijas, tad šobrīd man ir

ļoti rūpīga. Viņi dzied un ņemas, viņš tiek vests uz bē-

piepildījuma sajūta... laime.

bīšu skolu, uz baseinu, uz vingrošanu, apciemo mani birojā. Tāds sabiedriski ļoti aktīvs puika. Es mēģinu

Kā izraudzījāties vārdu savam dēlam?

viņam veltīt pēc iespējas vairāk sava laika, – nav tā,

Bērnībā es, kā jau visas meitenītes, spēlēju ģimenī-

ka viņš tiktu atstāts vai aizmirsts. Un mūsu suns, kas

tēs, un tad man parasti bija mamma, tētis un dēliņš

man ir kā vecākais dēls, Hugo respektē un ļoti mīl, iz-

Hugo. Kad abi ar vīru apspriedāmies, kā mēs sauk-

jūt tikai veselīgu greizsirdību. Es, piemēram, spēlējo-

tu dēlu, ja mums tāds reiz būtu, es viņam atklāju, ka

ties ar Rausi, nespēju viņam noņemt bumbiņu, bet, ja

jau no bērnu dienām prātā ir vārds Hugo. Viņš bija

pierāpo mazais Hugucītis, viņam atliek vien pasniegt

izbrīnīts: „Kā? Tas nevar būt! Man arī jau no bērnī-

roku, un bumbiņa jau pati tajā iekrīt.

bas vārds Hugo neiziet no prāta!” Un tad sapratām, ka tā ir zīme. Pilnīgi pārliecināta gan nebiju, nolēmu

Kas bija viņa pirmais izrunātais vārds?

pagaidīt: kad ieraudzīšu, sapratīšu – ir Hugo vai nav.

Komiski, bet savu pirmo vārdu viņš pateica, paceļot

Bija!

pie auss telefonu: „Hallo!” Acīmredzot tas ir tas, ko

Un viņš jau no viena mēneša vecuma seko manām

ļoti bieži dzird no saviem vecākiem. Nākamais: „Atā,

gaitām. Kamēr Hugo vēl nebija sācis aktīvi rāpot, viņu

atā!” Tas tad arī veido viņa pašreizējo vārdu krājumu.

PAR SMALK ĀM MEŽĢĪNĒM UN PĒDĀM Tavai aģentūrai ir tik garšīgs, smaržīgs nosaukums...

to gribu sasniegt, zinu, ka katram mērķim seko nāka-

Jā, un tas arī bija pirmais, kas iešāvās prātā. Man pa-

mais. No tiem sastāv visa mana dzīve, un tas ir bai-

tīk sajūtas, ko rada šokolāde. Un, manuprāt, tieši tā

gais dzinulis.

mūsu pasākumiem piešķir to eleganci, maģiskumu un šokolādes bonbongām līdz pat galēji izsmalcinātai, ar

Kas būtu jāpiedzīvo, jānoklausās, jāredz, lai tevi saprastu bez smalkākas iztaujāšanas?

zelta maliņu. Tādi arī mūsu pasākumi – veidojam tos

Noteikti jāaizbrauc uz Parīzi, kad tur nav aktīvās tū-

visiem.

ristu sezonas, vienatnē jāizstaigājas pa Liepājas plud-

enerģiju. Šokolāde ir tik dažāda – sākot ar mazītiņām

mali, jāuzkāpj uz Ziemeļu mola, jāizvizinās ar retro

Savulaik tu teici, ka Chocolate Events ir tikai atspēriena solis uz ko lielāku. Vai tas joprojām spēkā?

auto... Nevis tādu, kas knapi kust uz priekšu, un bail,

Jā, tā ir. Tam jau ir konkrētas aprises, bet es par to

nobriedis un eleganti skaists. Mūzika – Sigur Rós, Col-

vēl nevaru runāt. Es esmu Strēlnieks pēc horoskopa

dplay, Nora Džounsa, arī Bejonsē vai Robijs Viljamss.

– mērķtiecīga. Ja kaut ko saku vai daru, es zinu, ko ar

Man patīk Frenka Sinatras vecie klasiskie gabali – tie

ka kuru katru mirkli kaut kas noplīsīs, bet tādu, kas ir


SIEVIETE LILLÁ

kā esmu aizrāvusies ar klasisko mūziku. No latviešu

motīviem. Kādas ir tavas attiecības ar kino un literatūru?

mūziķiem – jāklausās Instrumenti, Goran Gora, Sound

Teikšu godīgi – man tās ir tuvākas ar kino. Man jāie-

Poets, arī Prāta vētra, bet kuram latvietim gan nepatīk

mācās attīrīt domas, atslēgt prātu... Es mēģināju to iz-

Prāta vētra?

darīt ar grāmatu lasīšanas palīdzību, bet nevarēju. Es

dod svinīgu gandarījuma sajūtu. Jāteic, pēdējā lai-

esmu tik ļoti spilgta vizuāliķe, ka man tā sauktajās pie-

Nezinu, vai asi izjūt nepatiku, bet daudziem viņu mūzika ir visnotaļ vienaldzīga...

augušo grāmatās, kur visas lapas ir vizuāli vienādas –

Un tomēr - man šķiet, mēs stāvam un krītam par šo

to saturu. Paņemu rokās – jā, patīk, ļoti skaists vāks,

grupu, esam patriotiski noskaņoti un lepni par viņiem.

sāku lasīt... un pie kādas desmitās lapaspuses saprotu,

Man patīk apmeklēt izstādes, patīk Gustava Klim-

ka manī jau ir ielavījušās citas domas – par darbu, par

ta darbi. Nesen Parīzē aizgājām uz Oranžēriju (Musée

mazo... Varbūt vēl neesmu atradusi sev īsto grāmatu,

de l’Orangerie), kur eksponēti Kloda Monē ūdensrožu

toties kino ir mana pasaule. Man patīk filmas, kas liek

gleznojumi... iespaidīgi. Savā ziņā man patīk arī Frīdas

domāt, atstāj manī kaut kādas pēdas.

burti, burti, burti – nav, kur pieķerties, nevaru uztvert

Kalo māksla. Augstu vērtēju lietas ar vintage piesitienu; tādas, kam ir visādas aristokrātiskas, antīkas mazas

Kuras filmas tevī atstājušas pēdas?

detaļiņas: auskariņi, smalkas mežģīnes – franču vairāk

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the

nekā spāņu...

Cuckoo’s Nest) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā,

Manī ir kaut kāda neaprakstāma brīvības sajūta. Un šo

jau pieminētā Šokolāde (Chocolat). No jaunākām –

brīvību es parasti izbaudu pie dabas. Vienkārši staigā-

brīnišķīgā Karaļa runa (The King’s Speech), Medības

jot, neko nedomājot, atbrīvojot prātu. Tad raugos mā-

(Jagten). Tās ir spilgtākās, kas ienāk prātā. Man pa-

koņos un saskatu tajos dažādas formas. Bet mana lielā-

tīk, kad filmās atainoti patiesi notikumi, bet patīk

kā vājība ir zemenes. Es vispār esmu liela saldummīle,

arī fantāzijas filmas – piemēram, Čārlijs un šokolā-

un tāpēc man, protams, garšo šokolāde daudzās un da-

des fabrika (Charlie and the Chocolate Factory). Ne-

žādās izpausmēs.

vis tāpēc, ka tā saistīta ar šokolādi, bet tāpēc, ka tā ir krāšņa, izdomas pilna, vērsta uz sirsnību, audzina

Neizbēgami raisās asociācijas ar Lasses Halstrēma filmu Šokolāde, kas tapusi pēc Džoannas Harisas romāna

tavu raksturu. Neciešu jēlas komēdijas, un man nepatīk Holivudas kases grāvēji.

PA STĀVĒS , K A S PĀRVĒRTĪSIES Tev lieliski padodas radīt svētku sajūtu citiem tādēļ, ka pati šajā ziņā esi dzīvē lolota?

jama romantiķe, kaut arī ne standarta romantiķe. Man

Man pašai tā drīzāk pietrūcis. Padomāju – ārprāts, es

kā sarkanu rožu klēpis vai peldošas sveces vannā...

taču tikai divās kāzās esmu bijusi kā viešņa! Bet man

Tās var būt biezas vilnas zeķes kājās, mīļākais vīra

patīk skaistā iemīlēšanās sajūta, ko izbaudu katrās

krekls mugurā, sēdēšana pie... labi, kamīns ir klasiski

mūsu aģentūras rīkotajās kāzās... Šķiet, esmu nelabo-

romantiska lieta, bet mani uzreiz pārņema tā siltuma

patīk saskatīt romantiku lietās, kas nav tik klasiskas


SIEVIETE LILLÁ

Katram mērķim seko nākamais. No tiem sastāv visa mana dzīve, un tas ir baigais dzinulis.


SIEVIETE LILLÁ sajūta. Der arī brīnumsvecīte negaidītākajā brīdī vai

taļas, mazas lietiņas, un es ļoti augstu vērtēju roku

pašdarināta roze, ko esi kaut no papīra salocījis...

darbu – tu jūti, ka tam ir dvēsele. Tas mums abām ar māsu iedzimts. Evita nodarbojas ar rokdarbiem: taisa

Raugoties uz tavu dzīvi, izskatās, ka tu lietpratīgi pa to virzies...

lellītes, rotas un daudz ko citu. Dažkārt man ir neizsa-

Līdzko sāku klausīt savai intuīcijai, atklāju, ka tā ir

viņu tincinu: „Kā?! Kā tu to izdomāji?”

diezgan spēcīga. Tādā ziņā viss ir kārtībā... un lai-

Mans vecaispaps strādāja ražošanas apvienībā Daiļ-

kam jau īstajā brīdī man kāds cilvēks pateica: „Sin-

rade, un bērnībā daudz palīdzējām viņam knibinā-

dij, dzīvo savu dzīvi, tverot un izbaudot mirkļus!

ties. Savukārt vecmāmiņa bija čakla adītāja. Arī mana

Nepalaid garām situācijas!” Kā saka – carpe diem!

mamma turpināja šo ceļu, kopā ar tēti pievērsās ādas

Un tā ir kaut kāda maģija, tu ļaujies, nebaidies, audz

apstrādei, veidoja dažādus mākslas darbus.

un attīsties. Rainim taisnība: „...pastāvēs, kas pār-

Mamma tagad dzīvo Ogres rajonā, var teikt – laukos,

vērtīsies!” Es neko nenožēloju... Katram savs dzīves

bet tētis – Salaspilī. Ja kādreiz, kad biju mazāka, likās

ceļš, bet viss ir atkarīgs tikai no paša – nevajag gai-

– ak Dievs, kaut nu ātrāk projām no tiem laukiem, tad

dīt, vajag darīt!

tagad mani ļoti velk pie dabas. Es zinu, ka nevarētu

kāms pārsteigums par to, kas viņai sanācis. Un tad es

laukos dzīvot pastāvīgi, šajā ziņā tur pagaidām ir pā-

Reiz netīšām trāpīju uz raidījumu „Gandrīz ideālas vakariņas”, kurā tu piedalījies, un tajā mirklī tuvplānā rādīja tavas rokas – kā tu gatavo dāvaniņas citiem dalībniekiem, kā no tava pieskāriena top mazs brīnums...

rāk liels miers priekš manis, bet braucu pie mammas

Jā, es pievēršu uzmanību sīkumiem. Man patīk de-

lai tikšanās ir tik retas.

atpūsties. Es tomēr gribētu, lai Hugo būtu labākas attiecības ar saviem vecākiem, nekā tās ir man. Tādā ziņā, ka negribu, lai Hugo piedzīvo vecāku šķiršanos, un es negribu,

NE ŽĒLĪG Ā S PIL SĒTA S S VĒTKI Vakar sarunā ar vēsturnieku un literātu Kirilu Kobrinu mazliet pieskārāmies tēmai par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Viņa skatījumā Rīga ir Eiropas melanholijas galvaspilsēta. Kā tu te jūties?

tu izrādītos kaut ko pirmais izdarījis, izrādītos kaut ko

Kādreiz man patika salīdzinājums: Rīga ir mazā Parīze...

lidmašīnai nolaižoties, ieraudzīju to mazo, mazo čupi-

Manā uztverē Rīga šobrīd mostas, pamazām atgūst savu

ņu ar lampiņām lejā, un pēc tam tās pelēkās sejas, man

šarmu. Vēl pirms gada man tā likās pompoza, izlutināta

gribējās nekavējoties skriet uz kasi un teikt: tā, man va-

un arī nežēlīga. Iespējams, redzējums mainījies saistībā

jag biļeti uz nākamo lidojumu, es dodos tālāk, kaut kur

ar pārcelšanos uz dzīvi tepat, Āgenskalnā. Kad es dzī-

citur. Tagad šīs izjūtas mazinājušās, bet es joprojām ne-

voju centrā, Čaka ielā, man šķita – tu arvien esi straujā

esmu tiktāl nostabilizējusies, lai teiktu – jā, ir labi. Ja

ritenī, visu laiku nepaspēj, nepaspēj, nepaspēj, un tev

man būtu iespēja doties dzīvot un strādāt kaut kur ārpus

dažbrīd gribas skriet pat ātrāk, nekā tas ritenis rit, lai

Latvijas, es to nedomājot arī izdarītu.

pirmais sasniedzis. Bet nu pamazām saprotu, ka nē, nē... Agrāk es pēc katra sava ceļojuma ieslīgu depresijā. Man, godīgi sakot, bija diezgan skumīgi braukt mājās. Kad,


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

Ar ko saistās nežēlīgums, ko pieminēji?

vārdus, cik labprātīgi pārņemam Helovīnu svinēša-

Ar cilvēkiem. Mēs esam maza tauta un cits citu ēdam.

nu, bet Mārtiņdienu, kas principā ir tā pati doma, tas

Tā latviskā skaudība, tā nenovīdība... Galvenais – no-

pats mesidžs, pilnīgi aizmirstam.

riet otru. Es nespēju to pieņemt. Jā, primitīvi, banāli,

Mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots. Ar visiem

bet paraudzīsimies uz Eirovīziju. Mēs paši kā tauta

dabas brīnumiem. Kaut kā negribas to latvisko za-

iebalsojam savu favorītu, aizsūtām uz starptautisku

ļumu, to eko, kas ir pašiem pieejams. Noniecinām

konkursu. Viss ir superfantastiski. Bet, līdzko viņam

un apmainām to pret kaut kādu plastmasu. Turklāt

tur neveicas, tā, atbraucot atpakaļ, ir kauns un bai-

esam viegli pērkami. Mēs diemžēl esam pērkama

les uz ielas iziet. Pati tauta tevi iedzen kompleksos.

tauta.

Nevis uzsit uz pleca, pasaka – viss ir kārtībā! Tādā ziņā mēs esam diezgan nežēlīgi. Un par valodu ru-

Tam ir vēsturiski priekšnosacījumi...

nājot – cik viegli pakļaujamies visādiem svešiem iz-

Varbūt. Cik tad ilgi mēs esam neatkarīgi? Vienmēr

teicieniem, anglicismiem, cik daudz lietojam krievu

esam dzīvojuši kāda pakļautībā.

TRADĪCIJAS UN MŪSDIENAS Rīgas sabiedrība allaž bijusi un ir daudznacionāla. No tā nevar norobežoties. Vai jūs rīkojat pasākumus, kas domāti tikai krievu auditorijai? atšķirīgi. Latvietim nepieciešams ilgāks laiks, lai ie-

Vai daudz ir tādu, kuri grib svinēt kāzas tradicionālā garā? Kad biju maza, pēc kādām septītajām kāzām ar gandrīz identisku scenāriju, pieņēmu lēmumu nekad neprecēties, ja reiz kopdzīves oficiāla uzsākšana saistās ar faktiski publisku jaunā pāra spīdzināšanu...

kustētos ballītē, bet krievu tautības cilvēkam ballīte

...un publika vēl par to pasmejas. Godīgi sakot, salī-

sākas jau tad, kad viņš saņem ielūgumu. Viņš apdomā,

dzinoši, maz. Par tiltiem, kam jābrauc pāri, vispār ne-

ko vilks mugurā, kā izskatīsies. Un ierodas, jau attiecīgi

runāsim. Šī tradīcija pamazām izzūd. Bet ir cilvēki,

noskaņots un sagatavojies, aktīvi ļaujas notiekošajam.

kuri to vēlas. Viņi grib kaut kādu action. Mēs moderni-

Latvieši bieži vien atnāk, sakrusto rokas uz krūtīm un

zējam latviešu tradīcijas, lai nav tā, ka ierauga sagai-

gaida: nu, kā tad mūs te šodien izklaidēsiet? Kas te ta-

dīšanas vārtus un jau zina - ā, tūlīt man būs nagla jā-

gad būs? Ko varat? Bet krieviem acis deg – kur baļļuks?

iesit. Mums nav copy-paste variantu. Iepazīstam katru

Kad organizējam kāzas, kurās latviete precas ar ār-

konkrēto pāri, lai nodrošinātu individuālu pieeju. Ar

zemnieku, bieži vien dažas dienas iepriekš sarīkojam

domu, ka precamies taču vienreiz!

Rīkojam. Un nenoliegšu – mentalitātes ziņā esam ļoti

kaut kādu iepazīstināšanu ar latviešu tradīcijām, lai

mantu savācējs to savācis, lai nākamajā dienā varētu

Nesen folkloristi, latvisko rituālu vadītāji man teica, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku grib svinēt latviešu godus, pievērsties tautas tradīcijām.

notikt izpirkšana. Daudzās valstīs nekādu īpašu kāzu

Jā, tas tiešām pamazām notiek. Pagājušogad Ziemas-

tradīciju nav. Ne amatu dalīšanas, ne mičošanas, ne

svētkos lielam uzņēmumam sarīkojām īsti latvisku

kā. Skatās ar atplestām mutēm.

Ziemassvētku balli. Ar ķekatās iešanu, ar aušanu, ar

cilvēki saprastu un pieņemtu, kāpēc notiek līgavas zagšana, kā var būt, ka piepeši pazūd žakete. Kāds


SIEVIETE LILLÁ

Šķiet, esmu nelabojama romantiķe, kaut arī ne standarta romantiķe. Man patīk saskatīt romantiku lietās, kas nav tik klasiskas kā sarkanu rožu klēpis vai peldošas sveces vannā...


SIEVIETE LILLÁ puzuru taisīšanu, ar latvju zīmju iededzināšanu kokā,

interesanta. Ja kādreiz tas asociējās ar opīšu rotām,

ar lustīgām spēka dziesmām, ar dažnedažādu maģis-

nu dzintars uzskatāms par īstu Latvijas dārgakmeni.

ko tēju vārīšanu – tā tējiņa tam, tā tējiņa tam... Bija

Pamazām jau kaut kas notiek, un liels prieks par to.

dejošana, kokles spēlēšana. Pēc tam viņi teica, ka šī

Bet domāju, ka tieši no valstsvīru puses jānāk pamu-

saulgriežu svinēšana esot bijis labākais pasākums visā

dinājumam svinēt Mārtiņus, nevis Helovīnus.

uzņēmuma 20 gadu darbības vēsturē. Agrāk mazliet baidījušies ko tādu rīkot, lai nerastos konfliktsituāci-

Tev pašai dzīvē ir kaut kādi svētku rituāli?

jas, jo liela daļa darbinieku ir krievu tautības pārstāvji.

Ir, protams, mazi knifiņi, bet īpašu rituālu nav. Bēr-

Izrādījās, ka visi sajūsmā! Tā tāda izglītošana. Un viss

nībā, kad dzīvoju laukos, Ziemassvētkos bija obligāti

atkarīgs no tā, kā pasniedz.

basām kājām jāskrien apkārt mājai. Šī tradīcija gan

Ja paskatāmies, tagad jau pat pastalas modē ienāk. Vairs

mums ir saglabājusies – lai nākamajā gadā būtu ve-

nav kauna nēsāt prievītes... labi, tu tās nēsā citādi nekā

sels, lai nenāktos mānīties.

kādreiz, bet tik un tā. Meitenes prievītes iesien matos

Mūsu aģentūra nestrādā ne Ziemassvētkos, kas ir svē-

un savij kaut kādu interesantu copi, puiši nēsā ap roku

ta lieta, ģimenei domāta sanākšana, ne Vecgada va-

kā rokassprādzi. Stilizētas saktas, Lielvārdes josta...

karā, kad pašiem gribas pajautroties, ne Līgo svētkos

Mēs gatavojam pasākumu ārzemniekiem, kurā man

– tā kā mans vīrs ir Jānis, arī tie mums ir svarīgi.

gribas piešķirt mūsdienīgu garšu latviešu folklorai.

Esam tikuši pie lielākas mājas, tāpēc gribētos, lai šo-

Pētot izrādījās, ka Lielvārdes jostas motīvus tagad

gad Ziemassvētkos visi ģimenes locekļi sapulcētos pie

tik daudzos veidos izmantoti! Piemēram: nodrukāti

mums. Mājā ir divi kamīni, un to ieskauj dārzs, kurā

izcilnīšos uz moderna dizaina ādas somas. Kļūst ie-

aug ābeles, bumbieres, kastaņa, lapegle... tajā var ie-

cienīta lina gultasveļa, arī dzintara apstrāde kļuvusi

gūt to sniega sajūtu, pieredzēt svētku brīnumu.

SKUMJAS UN LAIKA RITĒJUMS Tu esi teikusi, ka gribi iemācīties dejot Argentīnas tango. Šīs dejas īsā definīcija ir: „Skumja doma, ko var izdejot”. Kas ir tās skumjās domas, pie kurām tu mēdz pakavēties, kaut arī tava ikdiena tiek veltīta dzīves svinēšanai?

laukos vēl aiziet parunāties ar savām gotiņām, cūci-

Tādu, atklāti sakot, ir daudz. Visvairāk skumstu saistī-

pēdējam sevi pilnveidot un darboties, darīt to, ko tu

bā ar netaisnīgu attieksmi. Gan pret bērniem, gan pret

gribi! Cilvēki neprot svinēt dzīvi, neprot dzīvot, ne-

dzīvniekiem, gan pret vecāka gadagājuma cilvēkiem.

prot baudīt ik mirkli, kas dots, neaizdomājas, ka visu

Un vēl man ir tādi kā nepiepildīti sapņi, kā cerības...

vajag darīt pēc iespējas pa maksimumu. Tā, lai nekas

Visskumīgāk ir skatīties uz Latvijas pensionāriem. Es

nebūtu jānožēlo. Netaisi neko uz ķep-ļep! Ja dari, tad

saprotu, ka pensijas ir mazas, bet viņi jau vispār ne-

dari! Nevis vienkārši – ai, pamēģināšu šo, ai, pamēģi-

dzīvo nekādu sociālo dzīvi. Mājas un televizors – tas

nāšu to...

arī viss, ko viņi redz. Es runāju par rīdziniekiem. Ja

Un skumīgi, ka cilvēki zaudē bērnišķīgumu. Tik ātri

ņām, rušinās savās vagās un tā kaut kādā mērā tomēr izbauda dzīvi, tad Rīgā pensionāri pilnīgi degradējas. Vēl daudzi uzskata, ka ap 50 vai 60 gadiem jau vairs nekam neder, jākrāj nauda zārkam. Tu taču vari līdz


SIEVIETE LILLÁ kļūst pieauguši! Tas man liekas dīvaini. Pašai bieži

ar draudzeni, ne vīru. Un ne jau tāpēc, ka man ar savu

nācies sastapties ar šādu attieksmi: „Cik tev gadu?

vīru nebūtu interesanti, bet tāpēc, ka mēs ar viņu

Kāpēc tu tā skrien pa tām rudens lapām, met tās gai-

diendienā esam kopā darbā un mājās. Jātiekas arī ar

sā un priecājies?” Nepieklājoties tā darīt. Man patīk

citiem cilvēkiem. Tā tu pilnveidojies, audz.

kopā ar Hugo rāpot pa grīdu, mēdīties... Tas taču ir

Draudzenēm jau apnicis, ka es parasti viņām atsaku.

forši, ja vari par sevi pasmieties!

Aizgājis tik tālu, ka man pat vairāk nepiezvana... un tā palaižu garām kaut kādas kopīgas pasēdēšanas,

Kā tu sevi apbalvo, kad esi kaut ko sasniegusi vai kaut ko labu paveikusi?

pankūku vakarus vai ko tamlīdzīgu. Labi apzinoties, ka

Es pērku apavus, lutinu sevi ar visādām gastronomis-

uzņēmusies pati viņas apzvanīt, ierosināt satikšanos.

kām izvirtībām restorānos, dodos uz SPA.

Es neesmu skarba vai nelaipna, bet šķiroju – kas ir

es esmu tā, kurai tas saspringtākais grafiks, nu esmu

mani cilvēki un kas nav mani cilvēki. Uzturu attiecī-

Tev atliek laika draudzībai?

bas ar tiem, kuri man ir interesanti, kuri spēj kaut ko

Sāpīgs jautājums. Nepietiek. Bet es tagad labojos, mē-

dot, ne sēž man virsū kā vampīri, izsūkdami enerģi-

ģinu izplānot brīvo laiku, lai aizbrauktu pie tiem vai

ju. Uzaicina uz randiņu un gaida, kad izklaidēšu. Tādu

citiem draugiem, lai apmeklētu kādu pasākumu kopā

cilvēku ir daudz.

AR EMOCIJĀM PRET AIZSPRIEDUMIEM Ar kuru no rīkotajiem pasākumiem lepojies visvairāk?

ikviena sieviete var būt dīva. Tikpat labi es vienu va-

Katram pasākumam sava odziņa, katrs no tiem ir

karu... iespējams, pat visu dzīvi savam dēlam esmu

jauns izaicinājums. Tu ieguldi savu jauno ideju, īsteno

dīva! Tas ir tāds abstrakts jēdziens.

to, un varbūt viss izdodas pat labāk nekā gaidīts.

hallē, un sākotnēji māca šaubas, vai ziemas saulgriežu

Vai kādā tavas aģentūras rīkotā pasākumā ir kaut kas nobrucis tā, ka smiekli nāk, kaut raudāt gribētos? Nu, vai otrādi.

noskaņojums tajā vispār iespējams. Patīkami atcerē-

Jā, bet es to visu uztveru pozitīvi. Piemēram – izsit

ties arī tās emocijas, ko radījām Dīvu nakts koncertšo-

korķus, elektrības vairs nav, un tu neko nevari izdarīt.

vos. Tie trīs gadus pēc kārtas bija publiski pasākumi,

Bet tad, ja to tā smuki, ar humoru pārveido, aizdedz

kas tika filmēti televīzijai.

svecītes, sanāk pat mīlīgāk un sirsnīgāk nekā tad, ja

Un atkal jau nācās saskarties ar latviskajiem aizsprie-

laistītos diskogaismas un skanētu skaļa mūzika. Visā-

dumiem. Sievietes, kuras dzied, skaisti izskatās, daudz

das situācijas ir bijušas...

sasniegušas, ar atpazīstamu vārdu, ar slavenības titu-

Ir cilvēki, kas māk no mušas uzpūst ziloni, pataisīt

lu, sāk sevi grauzt: kāda nu es dīva? Es taču neesmu!

kādu nieciņu par nenormāli lielu katastrofu. Agrāk

Es esmu vienkārši mazā, pelēkā pelīte. Nē, nē, nē, es

es arī pati vadīju pasākumus, un tad reiz nācās pa

nevaru būt dīva. Tas bija diezgan liels pārbaudījums

melnajām durvīm mukt prom no kādām sudrabk-

– lauzt šos stereotipus par to, kas ir dīva. Manuprāt,

āzām. Šim pārim savstarpējās attiecībās gan vairs

Viens no emocionāli spilgtākajiem pasākumiem bija jau pieminētā Ziemassvētku balle. Tā notika Skonto


SIEVIETE LILLÁ neštimmēja, tas bija tāds greizsirdīgas sievas izrā-

krāsā. Un man, gluži kā muļķikos rāda, atkārās žok-

dīšanās pasākums, mazs publisks teātris: re, viņš

lis. Tālākais noritēja pēc shēmas: ja kaut ko ļoti

tomēr ir manējais! Sievai ļoti nepatika kleita, kuru

stipri vēlies, iztēlojies, ka tas tev jau ir, un palaid

biju uzvilkusi. Neraugoties uz to, ka tā bija iepriekš

šo domu, lai materializējas. Es domāju – ak, Dievs,

saskaņota!

Dievs! Kad kādreiz pelnīšu daudz naudas, man noteikti būs tāds auto! Es gan daudz nepelnīju. Tolaik,

Pārāk izteiksmīgs dekoltē?

pirms trīspadsmit gadiem, strādāju par viesmīli un

Plika mugura. Tas bija drausmīgi – man nācās uzklau-

biju tikko ieguvusi autovadītājas apliecību. Es at-

sīt rupjas lamas un kaunināšanu, līdz beigu beigās lai-

radu šo mašīnu kādā sludinājumā, paņēmu kredītu

dos lapās...

un to nopirku! Tātad – ideālajā dienā notiek brauciens uz jūru. Man

Uzbur savu ideālo dienu!

līdzi ir mans suns Rausītis, mans dēls, mans vīrs, un

Ir vasara. Es redzu savu brīnišķīgo auto – man ir div-

mēs vienkārši izklaidējamies. Tu saproti, ka tas viss ir

vietīgs retro klases Mersedess zeltītu jūras smilšu

tavs, kā tā ir tava bagātība. Skrien jūrā, bet tev pakaļ

krāsā. Tas runājas ar mani, uzklausa mani, tas jāap-

lēkšo suns, laimē smaidīdams par to, ka var izskrie-

čubina...

ties un izlēkāties. Mazā pliko dupsi apspīd saules stari. Viņš ņemas pa pludmali, mute pilna ar smiltīm,

Kurš kuru atrada?

bet smejas... ierauga virzienu – jūra! Un aizrāpo vai

Viens otru atradām. Biju vēl jauns skuķis, kad uz

aizskrien. Smiekli un laimes sajūta. Glāsti. Sajūta, ka

ielas ieraudzīju šādu auto modeli, tikai sarkanā

esi vajadzīgs cilvēkiem, kurus mīli. L

Es neesmu skarba vai nelaipna, bet šķiroju – kas ir mani cilvēki un kas nav mani cilvēki.

L


DUETS LILLÁ

BĀ RM EN IS U N B U RV E ILZE ANNA VĪTOLA FOTO UN VIDEO: KRISTS SPRUKSTS


DUETS LILLÁ

V

iņiem ir septiņi bērni. Inesei – četri, Arnim – trīs. Lai par ko šajā sarunā spriestu, viss beigu beigās grozās par un ap bērniem. Gan sekss, gan kapusvētki. Kopumā šī saruna ir dīvaina. Viņš, Arnis Bikšus, ir bufetnieks, restorāna Burkāns īpašnieks, viens no Latvijas zināmākajiem bārmeņiem. Viņa, Inese Apse-Apsīte, ir zīmolvede, zīmolu ligzdas Matka radītāja. Krāšņāku sievieti par viņu grūti iedomāties. Viņu saruna ir kā deja ar tikko iepazītu partneri. Lūdzu piedošanu visiem Endzelīna tradīciju cienītājiem – lai gan šajā sarunā ir daudz tādu vārdu, kurus pieklātos aizstāt ar literāri pareizākiem un smalkākiem, piedodiet, tas nenotiks.


DUETS LILLÁ

Iepriekšējā vakarā pilsētu pārņēmis Helovīna

Otrs, deviņnieks, tas jau pirms trijām dienām bija

trakums. Un, kā jau teicu, viņiem ir bērni.

gatavs vilkt tērpu un iet testa gājienā. Slendermens viņš esot. Zini, kas ir Slendermens? Es arī nezināju!

Arnis: Tas ir mikrofons, ja? Rakstās?

Slendermens ir melns tērps, balta maska bez acīm,

Labdien, mani sauc Arnis Bikšus, sākam sarunu![..]

bez mutes; ome šuva masku – no marles... Bērns

Vakar aizkavējos darbā, un opis palika ar

laimīgs.

četrgadnieku. Ierados, opis jau ārprātā: tieši pieci

I.: Arni, tev liekas dabisks tas Helovīna pasākums?

zaičiki pie durvīm! Domāju, paliks pāri kāda konča,

A.: Sīkajiem, protams, kruta – taisās, ņemas,

skuju – par maz! Jāpērk labas končas, jo ledenes

pretīgā laikā – kaifs, mums, lielajiem, visiem

jau nevar, lai tie, kas nāk, nedomā – ā, tajā mājā –

100% jau, lūk, (izteiksmīgs žests – aut.), līdz

ko tur iet, tur sliktas končas, skopuļi!

kaklam! Nepatīkami – grebt ķirbi, bet tad es

Inese: Man viss beidzās ar zaudējumiem, [bērni]

iejutos, paņēmu drusciņ...

ārā negāja, bet vajadzēja sataisīties: asinis, pārējais,

I.: Nedaudz žēl, ka nemāku svinēt mūsu pašu

nu, protams, kas?! Mana lūpukrāsa! Lūpukrāsa līdz

svētkus, man šķiet, ir tik interesanti visi tie budēļi,

nullītei, baltais dīvāns ar sarkaniem, „asiņainiem”

kapusvētki...

nospiedumiem.

A.: Bet man patika: katram sīkajam savs ķirbītis

A.: Mana divpadsmitniece divas dienas prasīja:

ar vampīra zobiņiem, salika svecītes... Vienīgi,

„Tēt, atved melnos maisus!” „Kas ir, ko vajag...”

končas – baigais izdevums. Tā kā putekļusūcējs

domāju, izrādās – viņa būšot misters Ļaunums!

izpirku visu „Elvi”! Uz cepumiem būs jāpāriet.

S K AT Ī T V I D E O


DUETS LILLÁ

3+4. BEZ PĀRSTEIGUMIEM (GANDRĪZ ) I.: Pārsteigumi sākas tad, kad ieej dušā, kā ierasts,

– ir sestdienas vakars, un tu esi ... brīvs (skumjā

un, ieraugi, ka tur ir nevis tavs bērns, bet mazs

intonācijā – aut.). Sākumā bija grūti pierast.

vīrietis, un nākamajā brīdī viņš tev saka: „Noskūsi

Tomēr, kad to visu sakārto, tad dienas, kad esam

man ūsas?” Un tu domā: „Kas?! Ko?!” Tas ir tas

kopā, mēģinu pavadīt pēc iespējas pilnvērtīgāk,

lielais brīnums, ka viņš sāk veidoties par cilvēku!

ilgojos. [..] Lūkass – jā, viņš gan man vienmēr kā

Man ļoti patīk bērni, bet ne tā, kā citas, kuras

tāds liels pirksts līdzi.

šķirsta žurnālus un apgalvo, ka viņām „patīk

A.: Mēs bijām divi bračkas, un es zināju, ka man būs

bērni”. Man viņi dabiski patīk, gluži tāpat, kā man

par vienu vairāk – tā, lai ir gan čaļi, gan meitenes.

patīk, piemēram, mana roka; tā nav apsēstība.

Varbūt varētu arī ceturto, bet sāku domāt – labāk

A.: Tu esi atkarīga no bērniem, ja?

pagaidīt mazbērnus, tāpat jau būs: „Tēt, mums

I.: Nē!

jāiet uz ballīti!”, un paliec atkal auklēt. Par to mēs

A.: Vienu dienu bez sīkajiem, un viņu jau sāk

ar draugiem nesen smējāmies: iesi uz virtuvi tāds

pietrūkt? Kur viņi ir, ko dara?

pohains, pēc sava pēdējā aliņa, bet pie ledusskapja

I.: Bij’ bij’ sākumā tā. Redzi, dažas dienas nedēļā viņi

stāv divus metrus garš nēģeris ar tavu pēdējo aliņu

dzīvo pie manis un dažas – pie tēta. Sākumā bija

– meitai brūtgāns (atvainojiet, nav rasisma).

lomka, jā – viņi bija prom, un es dikti raudāju. No

I.: Manai antropologa dabai droši vien pat tas būtu

vienas puses, tu it kā tiec no viņiem vaļā. No otras

interesanti.

BĒRNI – KULBĀ, AIFONS – MĀJĀS. UN PA SAULĒ. JĀ VAI NĒ? A.: Kur es varu aizbraukt?! Es jau tieši nevaru,

check uz visu mūžu, viņam pilnīgi cita dimensija

man, sieva ir aktrise, viņai grafiks gadu uz priekšu

A.: Nav jābrauc uz Indiju! Uz Krieviju, uz Pleskavu

izplānots. Agrāk reizi gadā braucu prom, pa kalniem

aizved! Man tikko meita bija koklētāju konkursā.

pakāpelēt, bez sakariem. Man gribas bez visiem

Pirmo reizi Krievijā, es tieši gribēju viņu no tās

šiem aifoniem... Pirms divām nedēļām darbinieku

rozā pasaules, kur visu var dabūt, viss ir, izraut

balli sāku ar to, ka visiem atņēmu telefonus un

ārā. Paiet dažas dienas, viņa zvana, – prasu, nu kā

saliku maisā! Tā bija labākā balle, tik laba balle, ka

tad ir. „Es nezinu, kā lai, tēt, pasaka, nu tur ir tik –

neviens savu telefonu pēc tam atpakaļ negribēja!

katastrofāli!”

I.: Zini, ko man gribētos? Lai sistēma būtu tāda,

I.: Manā gadījumā, ja es gribētu to visu mainīt,

ka es bērnus varētu paņemt no skolas un mierīgi

skola, treniņi, – tas būtu full time job, un vēl ļoti

aizbraukt uz trim mēnešiem, gadu un ceļot. Šajā

daudz naudas kaut kur būtu jāizceļ, lai to varētu

vecumā, bērnam aizbraucot uz Indiju, ir reality

atļauties


DUETS LILLĂ

Ja tu tirgo forĹĄas kotletes, tad tirgo kotletes!


DUETS LILLÁ

A.: Tu varētu kā web dizainers – paņem savu

I.: ...un vienu nedēļu gadā aizbrauc paskatīties

laptopiņu un ceļo, strādā no jebkuras pasaules

džungļus.

vietas...

A.: Tomēr es saku: ja būtu jaunāks, bez kredītiem

I.: Tāpat – kur viņš tajā Kambodžā sēž?! Kaut kādā

un bērniem, mierīgi močītu! [..] kad bērni no ligzdas

smirdīgā kastē septiņas dienas nedēļā un...

aizlaižas, tad atkal divatā ar kundzīti sēž dīvānā –

A.: ...kvasī...

nu ko tad darīs? Gāzē kaut kur!

PENSIJAS PLĀNS I.: Varbūt esmu bezatbildīga un nezinu, kāds

var salikt kopā. Man bail konstruēt šos, „kā mēs

klikšķis saslēgsies rīt, bet es esmu redzējusi

kopā novecosim”.

tik daudz pēkšņu pārmaiņu cilvēkiem... Un arī

A.: Es gan zinu: audzēšu kaņepes, puķainā kostīmā

ne tik pēkšņu, kad redzi, ka tas „pēkšņais” ir

sēdēšu.

noticis, ieraugu, ka viss bijis ļoti likumsakarīgi.

I.: To jau tu vari darīt tagad!

Piemēram, mana māsa aizbrauca uz Brazīliju,

A.: Nevar īsti.

apprecējās un nodzīvoja tur desmit gadus.

I.: Kāpēc?

Šķiet, nu kurš gan varēja domāt, ka viņa pēkšņi

A.: [Bērni] skolā izstāstīs visu...

aizbrauks un dzīvos Brazīlijā?! Patiesībā es

I.: Nu lai stāsta!

ļoti labi atceros, ka viņa kā bērns naktī kliedza

A.: Sāciet ar sevi, es šo vēl nevaru!

portugāļu valodā! Mamma šos vārdus bija

I.: Tu taču vari legālās kaņepes audzēt!

pierakstījusi, un, tagad, attinot atpakaļ, to visu

A.: Mainām tematu!

PĀ RD OT, N EPĀ RD OT. PR A SME S U N TA L A NTI . A.: Kad staigā ar koferiem, pilniem ar naudu, te, gar

nu neko – kā tagad viss ir, arī ir forši. Naftu es

logiem, visādas idejas rodas. Jebko jau var pārdot,

netirgošu, to es zinu, obšepitā gan, jo jādara tas,

arī šo (restorāns Burkāns – aut.) var pārdot! Tas

ko tu saproti! Ķirsons gribēja mājas būvēt, nu, vot

bārs (Paldies Dievam, piektdiena ir klāt! – aut.) jau

– māju būvētājs... Ja tu tirgo foršas kotletes, tad

bija savu nokalpojis, un izdzīvo tas, kas mainās.

tirgo kotletes!

Nevar taču visu mūžu tikai vienu, lai gan ziepes un

I.: Manas prasmes un talanti var iet dažādos

kokakolu gan var visu mūžu ražot. Nepārdevām,

virzienos, es to esmu pieredzējusi. Prasme

jā, bet nu tur arī bija kosmosa skaitlis, un tā

mainās, pieņem dažādas formas, un man tas ir ļoti

ainiņa, ko bijām uzbūruši, – kosmosa kuģis. Bet

interesanti.


DUETS LILLÁ

Sekss un nāve – divas lietas, no kā normālais latvietis paliek nervozs, tikko kā sākas sarunas par to.


DUETS LILLÁ

MANTA S, LIETA S UN CENA S JAUTĀ JUMS A.: Katrs laikmets ir savs, tu nevari pēkšņi atteikties

kaut kā nesaprot! Ja viņi pastrādā, palīdz kaut ko,

no tā visa un dzīvot tā, ka bērns astotajā klasē

tad labi, bet arī tad to neievērtē, jo tas tikpat daudz,

uzzina, ka ir tāda multene Toms un Džerijs. Man kā

cik fāter’s kādreiz iedod. Man vispār ar šo tēmu ir

tēvam ir jāseko līdzi, nevar būt tā, ka es nerubīju, ko

grūti. Turklāt es esmu labais tēls, tāpēc regulāri no

bērni dara, nevar joprojām ar lenšu magnetafonu

mātes dzirdu: „Kāpēc tu neko nesaki? Bet kāpēc

dzīvot un veco Nokia. Ja dzīvo Nepālā, dzīvo pēc

tu neko nesaki!?”, kad sīkie dabū, tad es arī pie

tās vietas likumiem, bet šeit – vari nelietot visus

reizes dabūju iekšās. „Tev ir vienalga?!” “Nav man

tos tviterus, bet ir jāzina un jāsaprot, par ko ir runa.

vienalga!”, un tad es dabūju iekšās par to, ka man

I.: Man tikai nepatīk tajā visā brīdis, kad saprotu,

vienalga, tāpēc es labāk neko nesaku (smiekli).

kāda bērniem būs vērtību sajūta pret tiem

Bet viņai ātri uznāk un pāriet. Kad Santiņa vadīja

gadžetiem: piecsimt latu, sešsimt latu – vienalga!

Māmiņu klubu, es teicu: „Nofilmētu tevi – to īsto!”

Paiet gads, un atkal prasa jaunu! Man nav tie paši

Labāk logus pievērt, kad sāk ārstēt... (Smiekli.)

briesmonīgākie bērni, bet dauza un met, un vecā

„Kāpēc tu neko nesaki?” Bet ko man diskutēt, tur

Nokia – sūds...

vārdu krājums ir lielāks! (Smiekli.)

A.: Skaidrs, ka.

I.: Es mēģinu ar tādu reality check parādīt un

I.: Tā arī ir dilemma, jo negribu bērnam iemācīt

mācīt. Piemēram, lamu vārds, ko lieto visu laiku, ir

apsēstību ar „cieņu pret mantu”, tur tāda baigā

„daunis”.

robežiņa starp „cieņu pret mantu” un sapratni, ka

A.: Viņi zina, ko tas nozīmē?

bāc, māte ir sēdējusi un strādājusi nakti un droši

I.: Tur tā lieta, es rādu filmu, skaidroju, runājam,

vien gan priecājusies, gan pinkšķējusi, un tā ir

un tad, kad uzdod jautājumu, viņš visu saprot, bet

ķēdīte, kur tu dabū to mantiņu! Man tā ķēdīte ir

tas vārds jau galvā ir. Pašlaik tur neko vairāk nevar

ļoti redzama.

izdarīt, bet es ceru, ka viss, ko runājam, nosēžas, un

A.: Šis ir ļoti grūts temats, baigi sarežģīti, jo

paies tas stulbums...

manējie tādā rozā pasaulē dzīvo.

A.: Progresēs tikai.

Nu kā, tu satiecies ar draugiem aptuveni vienādā

I.: Varbūt, bet es tomēr redzu, ka tās lietas, ko man

ienākumu līmenī, un arī labi jūties tā, jo, ja vienam

bērnībā vecāki, ne jau tā, ka potējuši, bet lietas,

ir simts lati, bet tu vari tā, normāli... Un sīkie zina,

kas bijušas apkārt, paejot laikam, tomēr nosēžas kā

ka nauda vienmēr ir, – nu kā, aizej uz bankomātu

vērtība. Mans uzdevums – pastāstīt, tavs uzdevums

un paņem! Bet kā nauda bankomātā nonāk, to

– iemācīties vai neiemācīties.

L AT VIEŠA NACIONĀL Ā S ĪPATNĪBA S I.: Manuprāt, tas ir viens no tematiem, no kā atkal

normālais latvietis paliek nervozs, tikko kā sākas

notinamies. Sekss un nāve – divas lietas, no kā

sarunas par to. Viņš var koķetēt, var jokot – stulbi


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

un forši, bet, tikko sākas nopietna saruna un pajautā

ka cilvēki īstenībā ar tevi runās tā, kā tu novilksi

kādam: „Kas ir sekss?”, atbildēs saņemu: „Man nav

robežu.

viedokļa! Es nezinu. Es negribu par to runāt.”

A.: Es piekrītu, ka mums, latviešiem, tas kaut kā tā...

Man ļoti patīk rituāli un tas, kā mūsu senči ir

Es ar visiem šiem jautājumiem pie mātes aizfīrēju,

dzīvojuši. Principā, kamēr bija pļaujas un ražas laiks,

lai darbojas! Un tad man tiek: „Tu tiem džekiem arī

spriedzīti nedrīkstēja nolaist, visiem bija jāstrādā kā

kaut ko pastāsti!” Nu ko tur, nofenderē man Klubu,

komandai. Spriedzīti varēja nolaist, kad bija Jāņi. Tad

Playboy, un tad ķiķina.

viens otram varēja pateikt visu, ko domā. Neesam

I.: Man vienmēr bijusi svarīga forša, dabiska

pieraduši. Un otra lieta, kad es sāku runāt par seksu

attieksme pret savu ķermeni, kas nozīmē arī, ka es

vai seksualitāti, – problēma jau tā, ka mums nav

plika staigāju pa māju, bet, novelkot robežas, ka „šo

bijusi seksa revolūcija! Ko nozīmēja sešdesmitajos

mēs darām mājās, un es plika nekur citur neskraidu”,

gados seksa revolūcija? Protams, ka visi kādu brīdi

ja nu vienīgi pludmalē.

paskraidīja plikiem pupiem, bet triks bija tāds, ka

A.: Tā pa pliko staigāšana... Nu es jau mierīgi varu,

atraisījās mezgls, spriedzīte atraisījās! Bet mums tas

bet meita kautrējas, un loģiski, es velku apenes!

mezgls, nu tāāāds turas!

I.: Nu jā, bet, ja viņa pludmalē nejauši ierauga, ka

A.: Bet tu jau dzīvo pēc tādiem likumiem, kādi ir

tev tur kaut kas karājas, lai tas nav šoks. Jo man tas

valstī, kurā tu dzīvo... Nevar tā, pēkšņi, sākt visu

bija šoks, kad es bērnībā ieraudzīju, kaimiņu ravējot

mainīt.

zemeņu dobi, ar tām lielajiem... nu kā tās sauc...

I.: Es gan domāju, ka var mainīt! Daudzas lietas

Pantaloni! Nu bāc, uz ceļa notupies un līdz zemei

ir tādas, kur tu uzsāc kaut ko darīt, un, es esmu

karājās ārā...

pārliecinājusies, un arī ar kolēģiem par to runājām,

A.: Wow!


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

I.: Nē, nu nebija tur nekā tāda. Bet, ja tu neredzi

Baltezerā ar skatu uz ezeru.

vēl citus elementus tur klāt, var rasties nepareizs

A.: Ocean view!

priekšstats. Mani bērni pieraduši, ka esmu diezgan

I.: Jā, un tur notiek tik intīmas sarunas, visi

liels ekstrēms. Pašai gan man tā nešķiet, bet uz

ģimenes noslēpumi. Tur ir skaisti, viena no tādām

vidējā aritmētiskā fona viņiem jāklausās piezīmes.

mierīgākajām vietām.

A.: Sīkie baigi kopē vecākus, nu, nenormāli! Kā

A.: Nu miers tur ir!

es kaut ko daru, tā šie arī līdzi, un baigi jāčeko,

I.: [..] Vissmieklīgāk man bija, vērojot Lūkasu, kurš

jāsavaldās, un nevar runāt visu, kas ienāk prātā. Un

gāja pie visām tām kapu kopiņām un, pieliecies pie

tad esi pārsteigts: „No kurienes, kas un ko, kāpēc tu

režģīšiem, kliedza lejā: „O-oo! Ū-ū!”

tā runā?”, bet tu pats jau tā runā!

A.: Kad braucam uz Stendi, kur mums ir lauki, tad

I.: Maniem bērniem ir divas ģimenes: mana un tēta

arī vienmēr pie kapiem jāpiepīpina un jāmāj ar roku.

ģimene, tur arī ir maza meitenīte, un es labi redzu,

Un mēs sakām, ka opis tur, līdz pusei izlīdis ārā, arī

kā viņi mainās dažādās vidēs. Tomēr nevaru teikt,

māj ar roku!

ka man ir sajūta: tas nāktu par sliktu! Tas, protams,

Mani čigānu radi, nu tas vispār ir kaut kas! Rēcīgākā

neattaisno visas briesmas un šausmas, ar ko viņiem

tauta! „Melnais kaķis. Baltais kaķis”, nu precīzi! Pat

nācās saskarties... Tas process droši vien varēja arī

ja bēres, pēc tam tā noņirgušies, ka presīte sāp. Opis

nebūt, bet tas, ka viņi redz dažādās pasaules uztveres,

ar’ tāds bija, teica: „Jūs ieekonomējat, ierociet mani

– dienas beigās viņiem tas nāks tikai par labu.

līdz pusei un nokrāsojiet zelta krāsā!”

I.: Bet par kapusvētkiem. Man ārkārtīgi patīk tās

I.: Latgalē jau tas pats! Man vecmāmiņa nesen

retās reizes, kad māsa atbrauc un mēs ar mammu

nomira, un bērēs viss kā jau

aizdodamies turp trijatā. Mums ir ļoti skaisti kapi

vecāmamma, un vecākais man čukst ausī: “Bāc, bet

bērēs – zārks,


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Katrs laikmets ir savs, tu nevari pēkšņi atteikties no tā visa un dzīvot tā, ka bērns astotajā klasē uzzina, ka ir tāda multene „Toms un Džerijs”. es taču nedomāju, ka reāli, nu kā reāli šitā viņu man

alive. Bet mēs sīkajiem stāstām, ka visi kaut kad

rāda...” Un tas ir reality check, par ko es te runāju,

noliksim karoti. Es nomiršu, un tu arī, tāpēc ko jūs

jo līdz tam viņš to visu tikai filmās bija redzējis. Un

te uztraucaties, neviens jau nav mūžīgs, un drusciņ

otrs, kad vecāmamma nomira jau cienījamā, vairāk

uzliek „uz pauzes”.

nekā deviņdesmit gadu vecumā, es aizrakstu viņam:

I.: Arī visa tā mantas un mantojuma dalīšana... Man

„Diemžēl nomira Mimīte!”, un atbilde no mana

ļoti patīk māsas Brazīlijas pieredze: sanāk visi kopā,

tīņa: „Da labi...” (Smiekli.). Es pretim: „Kas tā par

uztaisa tusiņu, sadala futbolbumbu, kuram kas, viss

atbildi?!”, un viņš tik sirsnīgi atraksta man: „Da labi,

ir izrunāts! Latvijā ir „limuzīns Jāņu nakts krāsā” -

es viņu nesatiku, nebiju bijis ciemos pāris mēnešus,

nekas nav izrunāts!

bēdīgs...”, bet tā pirmā reakcija man – kas tas tāds?!

A.: Kad Nepālā redzēju, kā tur nokurina tos cilvēkus,

Ir jāmācās saprast, ko viņš domā ar to „da labi”, lasīt

es tā kā vairāk uz kremēšanu sliecos. Man pat patika.

viņu kodus.

Saprotot, ka sīkie man nenāks kasīt tās lapas, tad

A.: Man tas vēl priekšā, visi opji un omes still

labāk, mani izber virs Vecrīgas!


DUETS LILLÁ

Tas, kas mani nenormāli besī, ir dubultā morāle.


DUETS LILLÁ

I.: Nu manam vīram ir ideja, ka vislabāk būtu kremēt

tev ir prieki ar saviem čigānu radiem, – jo ekspresija

un tad uzšaut salūtā!

ir uz āru! Varbūt arī tā ir slēpšanās forma, bet tas,

A.: Vai izšņaukt... (Vispārēja jautrība – aut.)

kas mani nenormāli besī, ir dubultā morāle, un

I.: Bet, ja tas atbilst personībai!? Tas nav mans

tik komfortabli visi tajā jūtas, ka neviens to vairs

raksturs, mani nevar izšaut salūtā, tas nav man!

nemana!

No manis varētu uzaudzēt puķi! Bet mana Mārtiņa

A.: Vajag legalizēt kaņepes! Viss! Un mums būs

personībai tikt izšautam salūtā ir ļoti atbilstoši!

budžeta pārpalikums, un prāmji Daugavā stāvēs

A.: Nu kā, Vīlipsōns savu muteri nokurināja un pālī

trijās rindās!

urnu pazaudēja! Osīrisā, no rīta. Kur ir?! Labi, ka

I.: Man ir piemērs tam, ko nupat teicu: ja tu esi

atradās! Es esmu baigi sācis par šo domāt: kāpēc

cilvēks, kuram nav ne mazāko aizspriedumu

jārok zemē? Ar draugiem aizrunājāmies tik tālu:

izkarināt ārā visu, kas tev karināms, uz Kluba

kurš ir redzējis ķīniešu kapus?

vāka, un pēc tam atbildi, ka tu nekomentē neko

A.: [..] Himna jau arī ir bēdīga! Mums vajadzētu

par seksu, tu esi liekulis, jo tu komentē ar saviem

nevis citu tekstu, bet ātrāk spēlēt! Saules mums

pupiem! Tu jau to dari! Kāpēc ir dubultā morāle,

par maz! Būtu vairāk saules, mēs būtu priecīgāki!

kāpēc?!

Novembris besī ārā ar savām trim stundām saules!

A.: Bet kurā valstī tad tā nav? Nevar jau visi ar

I.: Domāju, ka esam nenormāli liekuļi. Nu, labi,

saviem krāniem skraidīt apkārt!

saules mums tiešām varētu būt vairāk, bet mums

I.: Ne par to ir runa! Problēma rodas tad, ja

jau tas ir iemācīts, nevis mēs tiešām esam ārkārtīgi

izveidojas disfunkcija sabiedrībā vai tu redzi, ka

bēdīgi. Nevar taču parādīt, ka esi laimīgs, priecīgs,

neiet īsti forši vai šķiras... Kāpēc šķiras? Iespējams,

nevar rādīt savas emocijas! Tas, ko tu saki, kāpēc

ir ļoti daudz jautājumu, ko neviens nav izrunājis!

ŠĶIRTIES. NEŠĶIRTIES. SATIK ŠANĀ S BRĪNUMS. A.: Šķirties ir ekonomiski neizdevīgi, un jaunā sieva

varbūt man nemaz nevajag? Ja man būtu mazliet

pēc gada būs tieši tāda pati! Un labāk ir dzīvot tur,

vairāk dots, ka es pati varu šos jautājumus pafiltrēt,

kur baigi inčīgi, un man ir baigi inčīgi, nekad nevaru

iespējams, ka būtu bijis... labāk. Iespējams,

zināt, ko sieva uzvilks, kas atkal būs... bet tas ir mans

šķiršanās nebūtu notikušas, jo varbūt nebūtu bijis

personiskais viedoklis.

arī pats sākums. [...] Nu afigenna bail! Pirms tam

I.: Man nepatīk, ja mani skaita pie statistikas un

bija bail un pēc tam vēl vairāk bija bail! Un pirms

tas, ko nupat teicu par šķiršanos... Pieļauju, ja man

tam desmit gadus arī bija bail. Tāpēc jau arī neko

bērnībā un pusaudzes gados būtu vairāk stāstīts par

nemaina un viss baigi labi. Es neesmu no tiem, kas

pašvērtību, par to, kā uzdot sev vairāk jautājumu, kā

saka: „Viss bija traki un pilnīgi sūdīgi!”, ļoti daudz

mēģināt izfiltrēt, kāpēc es kaut ko daru, vai tāpēc,

kas bija foršs; nebūtu trīs bērnu, ja nebūtu bijis

ka bailes būt vienai un man vajag kādu blakus? Bet

forši, – tik stulba arī neesmu... Bet, ja tās bailes


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

līdzsvaro, tad ko tev vairāk bail darīt: atzīties, ka esi

tās ir tur! Atb rauc te, cik mums te viss skaisti!

izdarījis nepareizus lēmumus un iziet no komforta

Sievietes mums laikam bišķi vairāk ir, nu un čaļi arī

zonas, vai arī...

izlaižas. Un sievietei negribas būt vienai.

A.: Mēs ar Santiņu bijām drugāni, viņa bija tāds foršs

I.: Esmu to redzējusi vairakkārt: ja tu esi foršs un

čoms, tajā oficiantu – bufetnieku tusiņā satikāmies,

laimīgs, tad pie tevis kā pie avota nāk klāt.

un pat nesparatu, kurā brīdī kaut kā pats no sevis

A.: Man baigi labi, es jau sen varu necensties ar

viss notika.

latviešu zaičikiem iepazīties, jo, ja ne pirmais, tad

I.: Tā ir ar tiem čomiem, man arī Mārtiņš ir

otrais teikums vienmēr ir: „Tev ir baigi foršā sieva!”,

klasesbiedrs un draugs. Un, visticamāk, es ar Mārtiņu

tāpēc man vispār nav variantu.

nekad nebūtu kopā tajā sākumā, nu nekādā veidā;

I.: Es jūtu vibrācijas, bet tas ir stāsts par robežu

tur briedums nebija ne man, ne viņam. Vajadzēja

novilkšanu. Ja es uzreiz atklāti pasaku, ka man

apdauzīties abiem diviem, apmirt, un tad pēc tam

ir forša ģimene, ar kuru es lepojos, un tad, ja ir

celies jaunā kvalitātē. Bet tā saite, ka ir foršs čoms,

vibrācija, tā turpinās, bet tur arī rodas cieņa, jo ir

tā jau paliek!

novilkta skaidra robeža. Un, kad vīrietim un sievietei

A.: Mums ir ļoti skaistas sievietes Latvijā. Tāpēc

attiecībās ienāk cieņa, tā ir baigi labā sajūta.

jau mēs, čaļi, izlaižamies! Aizbrauciet uz Vāciju,

A.: Mums jāpaņem šņabītis, bet laikam šodien

padzīvojiet, visa tā Londona, nu tas taču ir

nevaram atļauties... To seksa tēmu mēs neattīstījām,

drausmīgi! Es biju Argentīnā – neglītākās sievietes

kaut kā nobremzējās... Ko jūs gribat vēl izzināt? Kā

pasaulē! Man liekas, tās, kas izsūtītas no Spānijas,

man tur iet? Nu, kā iet, tā iet. L

Pēc sarunas viņi dodas bildēties. Divas pilnīgi dažādas planētas. Mirkli riņķojušas vienā orbītā. L


STIL S LILLÁ

Kļūdu P aradīze D Z I E D A N T R A S TA F E C K A FOTO: TOMS NORDE

STILS: LĪGA VEKMANE

V I DEO: K A SPA R S B A L A M OV SK I S VIDE: RESTOR ĀNS “DĀRZ S”


STIL S LILLÁ


STIL S LILLÁ


STIL S LILLÁ


STIL S LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

L



KOŠUMS LILL Á

K Ā KOS M Ē TI K U S Ā K A R A ŽOT L AT V I JĀ DACE BR ANTE


KOŠUMS LILL Á

I

epriekšējā žurnāla numurā tika sniegs ieskats, kā rūpnieciski ražota kosmētika un tādējādi dažādi zīmoli radās pasaulē. Šoreiz, patriotisku jūtu vadīta, piedāvāju ieskatu pat to, kas kosmētikas lauciņā notika Latvijā. Un jāteic, ka Latvija 20. gadsimta sākumā bija zināma Eiropā ne tikai ar savu slaveno bekonu un sviestu, bet arī ar kosmētiku.

2

#


P

KOŠUMS LILL Á

agāja tikai divi gadi, kopš 1918. gada 18.

kosmētiku, bija 1849. gadā Rīgā, Stabu ielā 10, di­

novembrī Nacionālajā teātrī tika prokla-

binātā Heinriha Adolfa Brigera ziepju un parfimē-

mēta Latvijas Republika, un Latvijā jau va-

rijas fabrika, kas sākotnēji ražoja ziepes, sveces un

rēja runāt par piecām labi attīstītām rūpniecības

veica no Francijas ievestu gatavu smaržu un ode-

nozarēm – kokapstrādi, pārtikas un garšvielu

kolonu iepildīšanu nelielā apjomā. 20.gs. 30. gados

rūpniecību, metālapstrādi un mašīnbūvi, tekstil-

tā ražoja savus odekolonus, lanolīna ziepes sejai,

rūpniecību un ķīmisko rūpniecību. Tieši pēdējā

sejas krēmu Minerva, kur nosaukums aizgūts no

ietvēra arī kosmētisko līdzekļu ražošanu. 20.gs.

romiešu dievietes Minervas, kas ir bijusi gudrības,

20. – 30. gadus var pamatoti uzskatīt par Latvijā

mākslas, tirdzniecības aizbildne. Šis uzņēmums ir

ražotu kosmētisko līdzekļu ziedu laiku. Jāteic, te

arī aizsākums tagad zināmajai Latvijas kosmētikas

nopelns bija arī valsts realizētajai politikai, kas

markai Dzintars.

bija vērsta uz pašmāju ražošanas atbalstīšanu un

1911. gadā kāds uzņēmīgs divdesmit trīs gadus

saražotās produkcijas noieta realizāciju. Tā, pie-

vecs jauneklis, vārdā Pēteris Putniņš liek pama-

mēram, 1925. gadā Veselības ministrija aktīvi ie-

tus vienai no modernākajām kosmētikas ražoša-

stājās par ievedmuitas paaugstināšanu ārzemju

nas laboratorijām Latvijā, par kuras produkciju

farmācijas, higiēnas un kosmētikas līdzekļiem.

1936. gadā prese raksta: „Putniņa kosmētiskie

Tā uzdod Farmācijas pārvaldei ievākt no visām

līdzekļi ir dāmu sapņi un cerības.” Viss sākas ar

kosmētisko līdzekļu ražotnēm informāciju par

nelielas drogērijas pārpirkšanu, kas no vienkār-

to, kādus līdzekļus tās izgatavo, kāds apgrozī-

ša veikaliņa drīz vien pārtop par nopietnu tirgus

jums ir un kāds ir paredzams, ja aizliegs ievest

līderi farmaceitiskajā, ķīmiskajā un kosmētiskajā

līdzīgus ārzemju analogus. Pēc 1934. gada 15.

rūpniecībā. Pirmā pasaules kara laikā bizness gan

maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā vietējai

cieš, taču, karam beidzoties, jau 1921. gadā Putni-

ražošanai bija īpaši labvēlīgs laiks, jo gan zem-

ņa drogu veikals sāk darboties lieltirdzniecībā un

niecība, gan rūpniecība tika stimulēta dažādos

apgādā valsts iestādes, aptiekas, drogu veikalus,

veidos. Arī vietējie kosmētikas ražotāji preses

slimo kases ar ārstniecības līdzekļiem, bet rūp-

slejās iesaistās pašmājas produkcijas reklamēša-

niecības uzņēmumus — ar ķīmiskajām izejvielām.

nā un propagandā. Tā 1938. gada žurnālā Zeltene

Putniņa ražotie kosmētiskie preparāti ir ļoti iecie-

var lasīt: „Iegaumējiet, ka mūsu pašu zemes ra-

nīti ne tikai latviešu dāmu vidū. Ar labiem panā-

žojumi ir daudz labāki par ārzemju līdzekļiem ar

kumiem P. Putniņš savus ražojumus eksportē uz

skanīgām reklāmām.”

Zviedriju, Igauniju, Lietuvu un Palestīnu. Turklāt

Laikā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijā pastāvēja

Parīzes izstādē P. Putniņa laboratorijā ražotos Pe-

40 uzņēmumu kosmētiskās laboratorijas, kas ra-

ruin preparātus matiem un sejai godalgo ar zel-

žoja kosmētiskos preparātus. Salīdzinājumam –

ta medaļu. Var teikt, ka Pētera Putniņa veiksmes

pašlaik Latvijā kosmētiku ražo aptuveni 50 uzņē-

stāsts kosmētikas ražošanas biznesā ir piemērs un

mumu. Pārstāvēts pilnībā viss kosmētisko līdzekļu

dzinulis arī citiem sarosīties šajā lauciņā.

spektrs: sejas kopšanas līdzekļi, ķermeņa kopšanas

Kosmētisko līdzekļu daudzveidības klāsts, ko ra-

kosmētika, dekoratīvā kosmētika, higiēnas preces,

žoja pašmāju kosmētikas ražotnes, ir ievērības

matu kopšanas līdzekļi.

cienīgs. Piemēram, 1921. gadā dibinātā ķīmiski

Viena no vecākajām iestādēm, kas Latvijā ražoja

kosmētiskā laboratorija A. Tombergs 20. gados ra-


KOŠUMS LILL Á

žoja 93 kosmētisko līdzekļu veidus: divdesmit sešu

Savukārt kosmētiķe Ance Vitenberga – Baķis par

veidu medicīniskās ziepes, septiņpadsmit veidu

godu tā laika slavenajai aktrisei Lilijai Štengelei

tualetes ziepes, desmit veidu odekolonus, deviņu

bija radījusi kosmētisko līniju Lilija Stengel.

veidu ādas kopšanas līdzekļus, piecpadsmit veidu

Viena no tā laika zināmākajām kosmētiķēm, ku-

matu kopšanas līdzekļu, un trīs veidu zobupastas.

rai pieder ne tikai sava kosmētiskā līnija, bet arī

Tomberga vārds bija pazīstams arī ārpus Latvijas,

sava kosmētiķu skola, ir Elza Pērkone. Viņa izvei-

jo ne vienu vien gadu pēc kārtas šīs laboratorijas

do kosmētisko preparātu līniju, kuras nosaukumu

ražotie pūderi – Six flowers – normālai ādai, Zelta

rotā viņas vārda un uzvārda pirmie divi burti ELPĒ.

Lotoss – sausai ādai un Aīda – taukainai ādai, bija

Tajā ietilpst gan sejas kopšanas līdzekļi visiem

godalgoti arī Vakareiropas kosmētisko līdzekļu iz-

ādas tipiem, gan tam laikam inovatīvā skābekļa

stādēs ar augstāko godalgu. Savukārt Latvijas dāmām bija pieejams plašs klāsts smaržu ikvienai gaumei. Gan Havaju puķe, Six Flowers, Jūlija nakts, Neļķe, Jasmīns, Maijpuķīte, gan arī Ķelnes ūdens ar lavandas smaržu. Augsto kvalitāti, protams, nodrošināja nemitīgas investīcijas savu uzņēmumu modernizācijā. Tā 1937. gada laikrakstā Brīvā Zeme par jaunatvērto daktera Lietuvieša kosmētisko laboratoriju ­ institūtu var lasīt šādus vārdus: „Kā institūts, tā laboratorija apgādāta ar modernām ierīcēm, kādas nav atrodamas pat visās Baltijas valstīs.” Kosmētikas ražošanas lauciņā veiksmīgi darbojās ne tikai farmaceiti, ārsti, bet arī kosmētiķi. Pirmās

Latvija 20. gadsimta sākumā bija zināma Eiropā ne tikai ar savu slaveno bekonu un sviestu, bet arī ar kosmētiku.

Latvijas brīvvalsts laikā bija ļoti raksturīgi, ka katrs sevi cienošs kosmētiķis pie sava kosmētiskā kabi-

maska, matu kopšanas līdzekļi, pūderi, dekoratī-

neta turēja kosmētikas laboratoriju, kur pagatavo-

vā kosmētika. Elza Pērkone kā daudzi tajā laikā,

ja vai nu pats, vai sadarbībā ar farmaceitu krēmus

nākot Padomju varai, emigrē uz Kanādu. Var tikai

saviem klientiem, vai arī jau plašākai tirdzniecībai.

apbrīnot šīs sievietes uzņēmību. Viņa drīz vien

Piemēram, kosmētiķe Elīza Kronberga bija izvei-

pēc emigrēšanas turpina savu darbošanos skais-

dojusi kosmētisko līniju Effekta, kurā ietilpa četr-

tumkopšanā, atverot skaistumkopšanas institūtu

desmit kosmētisko līdzekļu veidu. Sastāvos bija

Toronto Amaryllis Cosmetological institute, izvei-

tam laikam tādas modernas sastāvdaļas kā F vita-

dojot jaunu kosmētisko līniju Amaryllis un 1956.

mīns (linolskābe) un holesterols. Kosmētiķei Klārai

gadā izdodot brīnišķīgu grāmatu Skaistuma noslē-

Stakenai piederēja kosmētikas līnija Bosex, kas cen-

pumi, kur atklāj visas savas profesionālās zināša-

tās pārspēt konkurentus ar pretgrumbu krēmiem,

nas skaistumkopšanā.

kuros izmantoja arī tam laikam modernu sastāv-

Lai arī pašlaik daudz dzird runājam par to, ka, lūk,

daļu – hormonus jeb augu izvilkumus, kā arī matu

agrāk gan nav bijušas problēmas ar veselīgu uztu-

pūderi, kas piešķīra matiem izsmalcinātu spīdumu.

ru, tīru gaisu un arī dabisku kosmētiku, tad jāteic,


KOŠUMS LILL Á

ka te kārtējo reizi var teikt, ka zāle vienmēr šķiet

šodien, ir vērojama tendence, ka ir brīdis, kad kāda

zaļāka tur, kur mūsu nav. 20.gs. 20. – 30. gadu pre-

ķīmiska viela ir slavas zenītā un visi tik ļoti apbrī-

sē par kosmētiku var rast šādus vārdus: „Jāsargājas

no tās pozitīvos efektus, ka nepamana vai nevēlas

lietot sliktus krēmus, ķīmiskas eļļas, dažādus pre-

pamanīt negatīvās blaknes. Vajadzīgi pāris gadi,

parātus, kas satur ūdeņradi, dzīvsudrabu (balino-

lai saprastu, ka tomēr defektu beigās ir vairāk nekā

šas ziedes).” Jau tad kosmētikas ražotāji, tāpat kā

efektu. Tā 20.gs. sākumā dāmas ir neglābjami aiz-

tagad, dalās divās frontēs – dabiskās kosmētikas

rāvušās ar ūdeņraža pārskābi. Tas ir ļoti efektīvs

un tā dēvētās ķīmiskās, pareizāk būtu teikt, sintē-

līdzeklis, lai ne tikai iegūtu blondu matu toni, bet

tiskās kosmētikas ražotājos. Kā viens no redzamā-

arī aristokrātiski bālu seju, – tāpēc tika ražoti spe-

kajiem tā laika dabiskās kosmētikas pārstāvjiem

ciāli balinoši krēmi ar šo vielu sastāvā. Ne velti tā

ir daktera Kļaviņa laboratorija, kas pārstāv kos-

laika prese ironizē, ka modernu sievieti var atšķirt pēc tā, vai viņai rokassomiņā ir vai nav ūdeņraža pārskābe. Kā jau iepriekš minēju, pašmāju kosmētiskās ra-

Viena no vecākajām

žotnes ražo pilnīgi visu kosmētisko līdzekļu spektru, tai skaitā arī skropstu augšanu veicinošus un

iestādēm, kas Latvijā

liekā apmatojuma noņemšanas līdzekļus. Pēdējie konkurē ar tajā laikā jau tirgū esošo un tagad pa-

ražoja kosmētiku, bija

zīstamo matiņu likvidēšanas zīmolu Weet. Kā redzams, Latvijā kosmētikas lauciņā netrūkst

1849. gadā Rīgā dibinātā

piedāvājuma, turklāt kvalitatīva. Par to tieši un arī netieši rūpējās Veselības ministrijas Farmācijas

Heinriha Adolfa Brigera

pārvade. Pirmkārt, tā apstiprina visu līdzekļu sastāvus, kā arī regulāri inspicē ražotnes. Otrkārt, ja

ziepju un parfimērijas

kosmētiskā līdzekļa recepti apstiprina, tad līdz ar atzinumu ražotājs no pārvaldes saņem produkta

fabrika.

cenu, kuru ražotājs nedrīkst pārsniegt. Tāpēc šādos apstākļos, kad valsts kontrolē cenu politiku, ražotāji konkurē savā starpā nevis ar cenām, bet

mētisko līniju Nazenda. Tās sastāvā ietilpst tikai

gan ar kvalitāti. Kas zina, ja Latvija nebūtu divu

dabiskas izcelsmes izejvielas – augu eļļas, augu

karu izpostīta, iespējams, pasaule būtu iepazinusi

tinktūras un balzami. Un jau tajā laikā, tāpat kā

Latvijas Šaneli, Švarckopfu, Meibelinu. L

L


Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS


L I L L Á C I LV Ē KO S

S A RK A NBA LT S A RK A N A IS KODS INGA ŽOLUDE FOTO: OJĀRS JANSONS UN N O I E VA S R O Z E N B E R G A S P E R S O N I S K Ā A R H Ī VA


L I L L Á C I LV Ē KO S

Šo laiku iezīmē dažādu krāsu paletes. Ja skatās dabā – tā ir krāsu pārbagātība, īpaši izceļot zemes brūnās un Siguldas krāsas. Ja raugās sevī – nereti tas ir drūmi pelēkais tonis. Bet, ja ielūkojas kalendārā – tas ir sarkanbaltsarkanais. Novembrī latvieši ieskatās sevī un pulcējas kopā, lai svinētu Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Šīs ir dienas, kad pat visaizņemtākie un vistālāk esošie latvieši apstājas un savas domas raida uz Latviju. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, ar kuru esam piedzimuši Latvijā un mūžam paliksim latvieši. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, kas liek izrunāt vārdus – tēvzeme un māte – visskaistākajā valodā pasaulē, mūsu valodā. Šis sarkanbaltsarkanais kods latviešiem liek sanākt kopā, lai aizdegtu svecītes, ietu gājienos, dziedātu himnu, būtu kopā, atcerētos, būtu vienoti vienā karogā. Vienā – sarkanbaltsarkanajā kodā. Kā šo kodu ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā uztur Latvijas valsts armija ar Godasardzi pie Brīvības pieminekļa, stāsta karavīrs Rolands Jansons, par latviskumu vēsta Ieva Rozenberga, kas pārstāvējusi Latviju pasaules mēroga pasākumā, un Ieva Lāce, kas nes cilvēcību un patriotismu savā sirdī dienu no dienas.

2

#


L I L L Á C I LV Ē KO S

ROLANDS JANSONS

GODASARDZĒ PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA – VAIR ĀK NEK Ā 1000 STUNDU


L I L L Á C I LV Ē KO S

Pašlaik godasardzē pie Brīvības pieminekļa esmu

novembra krastmalu, cilvēki mums aplaudē, uz-

nostāvējis 1005 stundas. Tāds bija mans mērķis,

sauc: „Malači! Malači!” Arī mani tuvākie cilvēki

ko vēlējos sasniegt. Turpmāk dienēšu citur. Stāvēt

to atbalsta, viņiem patīk tas, ko daru, un viņi

godasardzē ir grūti, bet ātri vien var pie tā pierast.

lepojas, ka viņu vidū ir tāds Latvijas patriots, kas

No sākuma nostāvēju 500 stundas, pēc tam

dien armijā. Esmu redzējis, ka dažos brīžos tas uz-

izdomāju – nostāvēšu vēl 500, tad arī viss, pieliku

plaukst arī manos draugos, bet pārējā laikā viņiem

punktu tam – tā simboliski. Neesmu vienīgais, kas

varbūt tas tik ļoti neinteresē, jo viņi grib mācīties,

ir nostāvējis 1000 stundas, ir vēl daži. Es nezinu,

izglītoties, varbūt viņus biedē disciplīna un

kā viņiem, bet es sev šo mērķi biju izvirzījis, lai ar

skarbā vide. Ikdienā šo patriotisma sajūtu varētu

to lepotos, pastāstītu draugiem, vēlāk – bērniem.

veicināt noformējums pilsētā – karogi. Cilvēkiem

Viņi varēs lepoties, ka esmu bijis godasardzē,

jābūt vairāk pašpārliecinātiem par savu valsti,

stāstīs saviem draugiem, kā viņu tēvs tur stāvējis.

jāapzinās, ka viņi ir latvieši, ka vienīgā vieta, kur

Es viņus nespiedīšu sekot manās pēdās, tā būs

viņiem dzīvot, ir Latvija.

viņu pašu izvēle.

Skatoties uz pieminekli, cilvēkus pārņem dažādas

Ir liels gods stāvēt pie Brīvības pieminekļa, visa

emocijas – dažiem tas šķiet ļoti emocionāli,

Latvija uz tevi raugās, arī visa

dažiem ir pretenzijas pret to, ka

pasaule, tūristi brauc, fotografē,

tur stāvam, jo cilvēki nesaprot,

tu apzinies, ka tieši tu tur stāvi. Kamēr stāvu, domāju par visu ko, skaitu cilvēkus, raugos pulkstenī, kā minūtes pa­ iet, domāju par dzīvi. Ja sanāk

Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst par Latvijas simbolu. Man šis dienests ir patriotisma izpausme, un es to tiešām jūtu.

kāpēc tur jāstāv. Es domāju, ka ir jāstāv, jo tas ir brīvības simbols. Man ir gods aizsargāt Latviju, apzināties, ka es tur atrodos, ka esmu cēlies par Latviju

nošķaudīties, neko darīt. Esam

un gatavs par to krist. Šīs izjūtas

parasti cilvēki. Kad darbs bei-

man nāca līdzi dienestam, ar

dzas, dodamies atpūsties un izklaidēties. Man

katru dienu arvien vairāk tas iespiedās sirdī, ka tur

tiešām patīk tas, ko daru, dienests ir mans darbs,

atrodos. Godasardzē nonācu pēc obligātā dienes-

mans hobijs. Es nespēju izskaidrot, kāpēc man

ta trijiem mēnešiem, kurus es pavadīju Alūksnē,

tas patīk, tas ir patriotisms – sargāt savu val-

biju domājis iet dienēt Ādažos, bet komandieris

sti. Jauniešiem par dienestu varu teikt, ka tā

aizsūtīja mani uz Rīgu, uz godasardzi. Iepriekš

uzsākšana atkarīga no tā, vai viņi ir gana spēcīgi,

es par godasardzi neko daudz nezināju. Es sāku

lai to izturētu, un vai viņiem tas interesē.

interesēties, kas ir godasardze, ar ko tā nodarbo-

Es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku piemīt

jas, kāpēc esam kā vienība, kad uzsāku dienestu

patriotisma jūtas, parasti tās visuzskatāmāk

godasardzē. Tagad tas iespiedies manā sirdī un pa-

izpaužas Lāčplēša dienā, var redzēt, ka cilvēki ir

liks vienmēr, es vienmēr šeit atgriezīšos, nolikšu

vienoti vienā himnā, vienā karogā, bet pēc tam,

puķes pie savas Mildas. Svarīgākie valsts simboli,

es nezinu, vai tas viss noplok, vai vienkārši iz-

manuprāt, ir, pirmkārt, pats Brīvības piemineklis,

gaist. Kad redzu šīs lielās tautu masas, kas ir

pēc tam Rīgas pils, mēs arī tur stāvam, bet pašlaik

vienojušās, mani pārņem gan lepnums, gan gods,

tā ir remontā; karogs, ģerbonis un himna.

gan aizkustinājums. Īpaši parādēs, kad soļo pa 11.

Mēs stāvam katru dienu, visu gadu, izņemot


L I L L Á C I LV Ē KO S

nelabvēlīgus laika apstākļus – ja līst vai ir pārāk

Valentīndienā meitenes nākušas klāt un devušas

liels vējš un sniegs. Mēs stāvam parādes formas

mīlestības vēstules. Savukārt kāzinieki mums pie

tērpos, un ierocis ir īsts, tas ir karavīra simbols.

kājām noliek mazas alkohola glāzītes, protams, tā

Mūs ikdienā redz cilvēki, garāmgājēji, esam kā

nedrīkst, apsargs aizrāda par to. Paši uzmācīgākie

valsts seja, uz mums raugās ne tikai Latvija, bet

ir tūristi, kas bariem nāk un mūs fotografē vairākas

arī visa pasaule, tāpēc mums jāizskatās īpašākiem

stundas pēc kārtas. Ir gan diezgan interesanti

nekā citiem.

iedomāties, ka mana bilde aizceļos uz kādu citu

Tūristus var ļoti vienkārši atšķirt, bet arī viņi ir

pasaules valsti. Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst

dažādi – daži ir pieklājīgi, daži atnāk paķēmoties,

par Latvijas simbolu zināmā mērā. Man šis die-

tad apsargs viņus raida projām, lai netraucē mums

nests un godasardze ir patriotisma izpausme, un

strādāt. Ir bijuši smieklīgi gadījumi, ka tūristi

es to tiešām jūtu. Jauniešiem vajadzētu vairāk

nāk, lien klāt, smīdina, meitenes mēģina gandrīz

interesēties par vēsturi, kāpēc mēs tur stāvam, jo

izģērbties, lai tikai puiši pasmaidītu. Ir arī bijis, ka

tas ir ne jau tikai smukuma pēc.


L I L L Á C I LV Ē KO S

IE VA ROZENBERGA

2012. GADA OLIMPISK A JĀS SPĒLĒS BIJA 8000 L ĀPNE ŠU, BET MĒS B I JĀ M ĪPA ŠIE L AT VIE ŠI


L I L L Á C I LV Ē KO S

Gads pirms Olimpiskajām spēlēm bija īpašs, bija

kai. Tāds man bija arī manā „latviskākajā” laikā,

ļoti daudz uzmanības, taču es sapratu, ka ir jālepo-

kad biju jauna, pilna ideālu, studēju latviešu filo-

jas par to, ka man tāds pienākums uzticēts. Tā bija

logos, aizrāvos ar folkloru.

arī psiholoģiska skola, jo bija sev jāiemāca, ka ne-

Lāpas nešana būs paliekošs notikums manā dzī-

vajag baidīties kādu brīdi būt izceltam, būt ar mi-

vē, tas ierakstīts arī Rozenbergu dzimtas grāmatā.

siju. Visas atsauksmes bija tikai pozitīvas. Nabaga

Otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs. Lāpa zinā-

politiķi, kuriem ik dienas pār galvu nāk arī dubļu

mā mērā arī manī pašu atguva, iededza jaunu ugu-

jūra… Visi radi ļoti lepojās, lai gan lāpnešu kopā

ni, jo nevaru noliegt, ka gadi pēc avārijas ir bijuši

bija ap 8000. Skrējiena laikā galvenokārt domāju

grūti un smagi, ar pastāvīgu enerģijas trūkumu un

par tiem cilvēkiem, kas man palīdzējuši līdz tam

bezcerību, ar domām par to, kāpēc vispār jādzīvo

nonākt – izvirzījuši un palīdzējuši atveseļoties, jo

tālāk. Bet lāpa man deva uguni, kas lika saprast,

sešus gadus pirms tam cietu smagā avārijā, mans

ka ir vērts turpināt. Varbūt man tā bija vairāk seno

ķermenis bija tā salauzts, ka bija jāsaliek atpakaļ

grieķu, nevis seno latviešu uguns? Tas brīdis bija

kā puzles gabaliņi. Prognozes bija diezgan bezce-

iedvesmojošs, kaut ļoti īss – 300 metros nepaspēj

rīgas, un tas ir Dieva brīnums, ka staigāju. Domā-

visu dzīvi pārdomāt, bet vairāk domā par to, kā

ju, ja man ir dota spēja staigāt,

godam noskriet šo gabaliņu, at-

tā ir jāizmanto, tāpēc lāpas ne-

cerēties pasmaidīt, pamāt. Ta-

šanas brīdī domāju par tiem cilvēkiem, kas fiziski, materiāli un emocionāli mani ir atbalstījuši. Tas ir patriotisms. Jo patriotisms neizpaužas tikai pret valsti, bet arī pret cilvēkiem tajā, ģimeni un dzimtu. Man ir laimējies,

Esmu audzināta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar mammas pienu”, un „latvisko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man tas šķiet normāls stāvoklis.

ka mana dzimta ir ļoti stipra. Ir

jās dienās mūs pozicionēja un uzsvēra kā Latvijas pārstāvjus, mēs bijām īpašie latvieši. Man gan nebija sajūtas, ka pašai būtu jādzied latviskas dziesmas vai jādara kas cits īpašs, jo patriotisms ir mana iekšējā sajūta un man tas nav klaji uz āru jāizrā-

svarīgi, ka tu neesi viens pats Latvijā – man ir ģi-

da. Neesmu no tiem, kas krāso karodziņus uz vai-

mene, mans milzīgais balsts. Tāpēc arī sava šķirtā

giem. Ja esi piedzimis kādā konkrētā valstī, tu ne-

vīra uzvārdu (Liepiņa) tagad nomainīju atpakaļ uz

vari pēkšņi kļūt, piemēram, par bulgāru vai čehu,

dzimto – Rozenberga. Vairāk nekā divdesmit gadu

jo tu esi latvietis. Ja esmu nosaukta par Ievu, tad

mums tapa dzimtas grāmata ar daudzu atmiņu ap-

varu izstiepties vai sarauties, bet nevaru būt Džū-

kopojumu un dzimtas koku. Kamēr veidojām šo ap

dija vai tamlīdzīgi.

500 lappušu biezo grāmatu, mans patriotisms pret

Esmu augusi ļoti latviskā ģimenē un audzinā-

savu dzimtu pieauga vēl vairāk – es domāju – tie ir

ta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar

Cilvēki ar lielo burtu, kādām grūtībām viņi ir gāju-

mammas pienu”, visas šīs tradīcijas, un „latvis-

ši cauri... un ko mēs te vispār čīkstam! Domāju –

ko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man

kaut es mazliet varētu līdzināties saviem senčiem,

tas šķiet normāls stāvoklis. Es sevi dažkārt salī-

tik izpalīdzīgiem un nesavtīgiem savā nabadzībā,

dzinu ar maniem draugiem, kas ir daudz inter-

tik izturīgiem, tik latviskiem. Esmu ļoti lepna par

nacionālāki – labā nozīmē, jo pārzina pasaules

savu dzimtu, un mans uzvārds liek justies stiprā-

kultūru... Es turklāt labi pārzinu latviešu kino,


L I L L Á C I LV Ē KO S

teātri, literatūru. Vienmēr esmu draudzējusies

jās bija tikai likumsakarīgas. Pirmie atmodas

ar folkloristiem, un agrāk bieži jutos, it kā būtu

gadi ļoti laimīgā kārtā sakrita ar manu jaunības

piedzimusi 100 gadu par vēlu, it kā mana ideālā

degsmes laiku ne tikai valstī, bet arī personī-

vieta būtu tādā Blaumaņa laika viensētā, Silmaču

gi, jo tas ir vecums, kad esi ideālu pilns. Tad es

saimē! Līdz divdesmit trīsdesmit gadu vecumam

laimīgā kārtā satikos ar draugiem, kuriem bija

varēju staigāt gandrīz tikai tautas tērpā, pastalās

līdzīgi uzskati, un mēs, Ziedoņa iedvesmoti,

un justies ļoti organiski. Man nekad nav licies, ka

braucām uz talkām, bijām Kultūras fonda talku

es varētu iedzīvoties citā valstī. Ja nāktos emigrēt

kopā, sakopām daudzus Latvijas stūrus, vien-

kā pēckara paaudzei, droši vien nekas cits neat-

mēr pa ceļam dziedājām.

liktu... Es tagad ļoti labi saprotu arī, kā viņi jutās,

Mani vecāki ir ļoti lieli patrioti, un viņi vien-

piespiedu kārtā izbraukuši, jo vecus kokus grūti

mēr mūs, četras meitas, ir veduši uz muzejiem,

pārstādīt. Ja tu vairs neesi jauns, ir sarežģīti, jo

ievērojamām vietām, ekskursijās pa Latviju –

sava kultūra ir sava un tu pārzini visas vietējās

ar riteņiem, laivām, vēlāk ar mašīnu. Mamma

ieliņas un visas īpašības, ko vari sagaidīt no vie-

mums ir iemācījusi ļoti daudz latviešu dzies-

tējās publikas.

mu, jo viņas tēvs bija kordiriģents un mūzika

Ģimenē vienmēr esam svinējuši gadskārtas

ģimenē bija pierasta. Kad kaut kur braucām, pa

un valsts svētkus. 18. novembrī mūsu ģimene

ceļam vienmēr dziedājām, spēlējām dziesmu

vienmēr sanāk kopā pie vecākiem pusdienās,

minēšanu. Es varu pateikties vecākiem, ka zinu

dziedam himnu. Tāpat arī Ziemassvētkos esam

tik daudz dziesmu, kultūras citātu, filmu, teātra

kopā. Jāņus svinam pēc etnogrāfiskajām tradī-

izrāžu utt. Viss, kas saistās ar latvisko kultūru,

cijām. Arī padomju laikā – protams, bez ska-

nāk no vecākiem. Es savām meitām arī to mācu,

ļiem pretvalstiskiem lozungiem, jo zinājām, ko

mēģinu izbrīvēt laiku, lai aizvestu viņas kādā

drīkst runāt un ko – ne, taču es neatceros, ka

ekskursijā pa Latviju, uz muzejiem, arī mēs mi-

mēs būtu kaut kā represēti vai ierobežoti, svinot

nam dziesmas – mēģinu nodot visu to kultūras

Jāņus vai Ziemassvētkus. Turklāt Ziemassvētki

bagāžu, kas dota man. Man šķiet visai šausmīgi,

sakrita ar manu vārdadienu, tāpēc svinības mā-

ja uzaug tikai tāda „pokemonu paaudze”.


L I L L Á C I LV Ē KO S

IE VA L ĀCE

SENĀK Ā S L AT VI JA S S TUDENŠU KORP OR ĀCI JA S DAUG AVIETE FILISTRE


L I L L Á C I LV Ē KO S

Studenšu korporācija Daugaviete ir īpaša, jo tā dibināta 1921. gadā un ir pirmā un vecākā studenšu korporācija. Tāpēc citas korporācijas seko mūsu paraugam. Pirmie latvieši sāka studēt 19. gadsimtā. Šīs dzimtas vēl arvien ir dzīvas, un tās ir cieši saistītas ar universitāti, jo korporācijas ir akadēmiskas organizācijas. Arī manā ģimenē no tēva puses visi ģimenes locekļi kopš 1921. gada ir korporācijās – vecaistēvs un viņa brālis bija korporācijā Lettonia, un vectēva māsa – Daugavietē. Viņa iestājās 1922. gadā, un bija otrā coetus, viņas paraksts ir Daugavietes lielajā grāmatā, kurā mēs apliecinām ar parakstu, ka solām uzticību savām krāsām – visam tam, kas ir rakstīts mūsu Komānā, – nekad neapkaunot korporāciju, nepārkāpt pieklājības normas, nekad nenoliegt Latvijas valsti. Padomju laikā korporācijas aizliedza, jo tās atbalstīja neatkarīgo Latvijas valsti, tas ir pirmais punkts korporāciju Komānos, tādējādi 1940. gadā korporācijas aizliedza, kara laikā tās atjaunoja trimdā, un 1989. gadā tās atjaunoja Latvijā, tad arī mans tēvs un brālis iestājās korporācijā Lettonia, ejot vectēva pēdās. Es iestājos Daugavietē 1991. gadā. Tradīcijas, ar kurām uzaugu, ir saistītas ar latviešu inteliģenci. Padomju laikā, manā bērnībā, visapkārt valdīja nekulturālums, padomiskums sliktākajā nozīmē, cilvēki neprata uzvesties, bija izplatīts brutālais dūres spēks. Un tajā bezkulturālībā un ikdienas pelēcībā mans vecaistēvs saistījās ar to, ko nozīmē būt inteliģentam cilvēkam, – viņš prata runāt, uzvesties, dejot, viņš vienmēr bija uzvalkā. Viņam bija pat dārza uzvalks, kad viņš gāja

Es strādāju Aerodiumā, būvējam vertikālos vēja tuneļus, kuros var lidot cilvēki. Pirmo reizi ieraudzīju Aerodiumu Turīnas olimpiādes noslēguma ceremonijas translācijā, un man tas šķita fantastiski skaisti, cilvēki, kas lido, izskatās kā putni. Mēs arī būvējām Expo 2010 Latvijas paviljonu. Visa komanda bija ļoti saliedēta un personīgi iesaistījās. No 190 valstīm Latvija bija 8. vietā – tātad must see. Uz paviljona atklāšanu ieradās arī ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kurš arī lidoja tunelī. Tas bija pārraidīts Šanhajas vakara ziņās – Šanhajā ir 20 miljoni cilvēku, nākamajā dienā visās metro stacijās televizoros rādīja Latvijas paviljonu Valdis Dombrovskis lido – man tas ir lielākais notikums – uzbūvēt šo Latvijas paviljonu Aerodium komandas sastāvā, kam bija tādi panākumi. Tā bija fantastiska sajūta – pasaule ir liela un plaša, mēs uz tā fona esam mazi, mūsu komanda ir maza, mēs tur stāvējām – daži cilvēki tajā visā lielajā kontekstā, bet to varējām paveikt. Mēs esam mazi, bet tajā pašā laikā – lieli ar to, ko darām. Nav nemaz jāsalīdzinās ar citiem. Lai varenība paliek lielajām varenajām valstīm un nācijām, mēs esam stipri, jo viens cilvēks dara piecu cilvēku darbu – nekur citur tas nav iespējams, tikai pie mums. Mūsu paviljona celtniecības budžets bija 1,6 milj. eiro, Vācijas paviljonam celtniecības budžets – 30 milj. eiro. Man bija sajūta, ka tie esam mēs, latvieši, – ar latviešiem es domāju tos, kas dzīvo Latvijā, arī citu tautību cilvēkus, bet mēs runājam vienā valodā.

dārzā apkopt ābeles, viņš vienmēr bija pieklājīgā izskatā. Viņš bija labs sarunu biedrs, un es vienmēr uz to raudzījos kā uz brīnumu un domāju, ka gribu

cijas. Un tas, ka esam korporāciju locekļi, mums

piederēt tam visam. Zināju, ka viņš ir lettonis, un

vienmēr atgādina, ka ir jāprot uzvesties sabiedrībā,

man tas vārds saistījās ar latviešu inteliģenci.

– nekad nesastapsiet nevienu korporācijas locekli,

Korporācijās uzturam dzīvas akadēmiskas tradī-

kas neatbilst šīm vērtībām, – godaprāts, taisnības


L I L L Á C I LV Ē KO S

izpratne, korporāciju locekļi prot sasveicināties ar

korporācijas ir 30 līdz 50 gadu vecākas par Latvijas

dāmām, ar vecākiem cilvēkiem... To nekontrolē, bet

valsti. Šo korporāciju pārstāvji kā brīvprātīgie pie-

to ieaudzina. Pirmkārt, cilvēki, kas nāk uz korporā-

dalījās Latvijas brīvības cīņās studentu rotā. Kor-

cijām, jau ir ar šādām pamatvērtībām. Ja cilvēkā ve-

porācijas nenodarbojas ar politiku, tas nav mūsu

cāki nav ielikuši šādas pamatvērtības, viņš uz kor-

uzdevums, bet Latvijas valsts, lai kāda tā arī būtu,

porāciju nemaz neatnāk. Ja konstatē pārkāpumu,

tā ir mūsu valsts, vai to vadītu, pēc mūsu domām,

no korporācijas var izslēgt, bet mūsu korporācijā

labi vai slikti cilvēki, tas nekādā veidā neietekmē

tā vēl nav noticis. Korporācija ir

to, ka mīlam šo valsti; ja šī valsts

mūža organizācija. Sākumā esam

nav pietiekami laba, tas ir mūsu

nepilntiesīgas locekles, pēc tam esam pilntiesīgas locekles, bet, kad beidzam studēt, kļūstam par filistrēm. Šajā statusā esam jau nedaudz attālinājušās no korpo-

Man vārds „patriotisms” bieži saistās ar banalitātēm, tāpēc man nepatīk to lietot. Patriotisms katram ir dziļi sirdī.

uzdevums to darīt labāku, mēs neatļaujamies, un tas ir pilnīgi nepieņemami necienīgi izteikties par savu valsti. Valsts svētkus korporācijas svin ļoti plaši – sākot ar gājienu no

rācijas aktīvās dzīves, savukārt mums ir citi uzdevumi – rūpēties par finansiālo pusi

Latvijas Universitātes līdz Brāļu kapiem, kurā pēdē-

un lai korporācijai būtu telpas. Es strādāju celtnie-

jos gados piedalās vairāk nekā 1000 cilvēku, lai go-

cības jomā un atbalstu korporāciju, kad konventa

dinātu Latvijas valsts neatkarību un tos studentus,

dzīvoklim nepieciešami remonti un tamlīdzīgi.

kas krita par Latvijas brīvību. Brāļu kapos noliekam

Korporācijas audzina patriotismu, bet mēs neie-

ziedus. Daudzi filistri, kas dzīvo ārzemēs, ierodas

slīgstam banalitātēs. Man vārds „patriotisms” bieži

uz šo notikumu. Pēc gājiena korporācijas dodas uz

saistās ar banalitātēm, tāpēc man nepatīk to lietot,

saviem konventa dzīvokļiem. 18. novembra vakarā

jo es piedzīvoju neatkarības atgūšanas laiku, kad

ejam kopīgi klausīties Prezidenta uzrunu un skatī-

bija patriotisms ar karogiem un dziesmām, tas bija

ties salūtu. Tas ir brīvprātīgi, bet atsaucība ir fan-

toreiz un vajadzīgs, bet šodien ir jāiet tālāk, vairs

tastiska, kas liecina, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. Pēc

nav nekas jāizcīna – mums jau ir brīvība, bet mums

tam ir saviesīga balle, kas notiek Fraternitas Lata-

tā jānosargā, taču tas vairs nav iedzīvotāju uzde-

viensis korporācijas namā, apmeklētība ir neticami

vums. Tāpēc vārds „patriotisms” man galvenokārt

liela, nams ir pilns. Ir manieres, uzvedības un ģērb-

saistās ar Dziesmoto revolūciju.

šanās stils, korporācijas krāsas uzliek zināmus pie-

Patriotisms katram ir dziļi sirdī. Korporācijas ir ve-

nākumus, un ir patīkami uzturēties labi audzinātu

cākas par Latvijas valsti – pirmās piecas studentu

cilvēku sabiedrībā. L

L


IEPAZĪSTIETIES AR PILNĪGI JAUNO NISSAN NOTE!

PAREDZIET NEPAREDZAMO!

JAUNĀ NISSAN NOTE AR «DROŠĪBAS VAIROGA» TEHNOLOĢIJĀM. «Aklās» zonas brīdinājuma sistēma | Brīdinājums par izbraukšanu no savas braukšanas joslas | Kustīgu objektu noteikšanas sistēma

JAUNĀ NISSAN NOTE,

sākot no

8 140 Ls.

Ikmēneša maksājums, sākot no 99 Ls*.

ĪPAŠAIS PIEDĀVĀJUMS! Iegādājoties jauno Nissan NOTE ar Acenta aprīkojuma līmeni, Jūs saņemsiet Tech Pack aprīkojumu 700 Ls vērtībā bez maksas! Tech Pack aprīkojumā ietilpst: inteliģentā atslēga, Nissan Connect navigācijas sistēma, apkārtskata monitors, «drošības vairoga» tehnoloģijas («aklās» zonas brīdinājuma sistēma, brīdinājums par izbraukšanu no savas braukšanas joslas, kustīgu objektu noteikšanas sistēma), 6 skaļruņi.

PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN! SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433 www.norde.lv


MĒS LILLÁ

UZ ŠĶ ĪVJA NACI ONĀL Ā IDENTITĀTE R Ū TA K E S N E R E , L A I K R A K S T S D I E N A


MĒS LILLÁ

P

asaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi, – šo franču filosofa Žana Antelma Brijā-Savarēna teicienu var attiecināt ne tikai uz konkrētu cilvēku, bet arī uz katru sabiedrību, tautu un valsti. Ēdiens ir ne tikai katra personiskās, bet arī nacionālās un kultūras identitātes nozīmīga sastāvdaļa. Par nacionālo virtuvi kā tautas identitātes spoguli domā arī Lillá.

2

#


MĒS LILLÁ

ĒDIENS K Ā STĀ STS

Katras valsts nacionālā virtuve atspoguļo ne tikai

ģiskās dzīves sastāvdaļa. Tai ir stingri priekšraksti

klimatiskās īpatnības vai šai zemei raksturīgo flo-

gan par ēdiena sagatavošanu, gan tā baudīšanas

ru un faunu, bet tā veido arī savdabīgu stāstu par

kārtību.

valsts vēsturi, tās etnisko sastāvu, kultūras vēs-

Tas liecina, ka jau izsenis ēšanai ir bijusi ne tikai

turi, dzīves uztveri un pasaules izjūtu. Piemēram,

fizioloģiska – dzīvības nodrošināšanas – funkcija,

vīna kultūra Dienvideiropā un viskija dzeršanas

bet tai piemitusi arī sakrālā un simboliskā dimen-

paradumi ASV ir spilgta liecība par šīm sabiedrī-

sija. Ēdienam ir nozīmīga vieta ikvienas tautas

bām. Ja vīna dzeršana ir laikietilpīga, to pavada

mitoloģijā, tam ir sava nozīme arī reliģiskajās

ilgas un nesteidzīgas sarunas, tad valstī, kur laiks

tradīcijās un nacionālo svētku svinēšanā. Tieši

ir nauda, aktuālāki ir šoti jeb vienā malkā izdze-

ēdienu pienes kā upuri uz upuraltāra gan jūdu,

rami stiprie dzērieni, kas tev neliek apstādināt

gan citu tautu tradīcijās. Mūsu senči rudenī –

ikdienas straujo ritējumu. Spānijas virtuve atklāj

veļu laikā – vīkšīja veļu mielastu, kurā piedalījās

stāstu gan par šīs valsts katoliskajām saknēm,

dievaiņi, bet dzīvajiem šai sakrālajai pārtikai pie-

gan mauru spēcīgo ietekmi un klātbūtni kultūr-

skarties bija liegts.

telpā. Jūdu tautai ēšana un ēdiens ir būtiska reli-

ĒDIENS KĀ MITOLOĢISKA UN SAKR ĀL A K ATEGORIJA Latviešu folkloras un mitoloģijas pētniece Janīna

šiem ir alus dzeršanas kultūra: pati gatavošana,

Kursīte stāsta, ka latviešiem ēšanas paražas un

piedāvāšana un dzeršana. Alus mūsu senčiem bija

ēdiena loma ir bijusi tikpat nozīmīga kā tādām

sakrālais dzēriens, kura lietošana savu kulmināciju

par gardēdēm uzskatītām tautām kā franči, spāņi

sasniedza Jāņos,” stāsta J.Kursīte. Par alus dievišķo

vai itāļi. „Kas gruzīniem bija un ir vīns, tas latvie-

izcelsmi liecina šāda tautasdziesma:

Jau izsenis ēšanai ir bijusi ne tikai fizioloģiska – dzīvības nodrošināšanas – funkcija, bet tai piemitusi arī sakrālā un simboliskā dimensija.


MĒS LILLÁ

„Ak tu, Dievs, saldens alus,

dots mājas dievībām, gan tajā mazgājušās mei-

Kur tie šķīti apenīši?

tas, lai saglabātu jaunību un vairotu skaistumu.

Aiz upītes līcītī,

20. gadsimta beigās pienu kā sakrālu kategoriju

Pašā Dieva dārziņā.”

aktualizēja Imants Ziedonis savā Poēmā par pienu. Dažviet Latvijas laukos vēl joprojām dzīva

Savukārt siers ir maģiskais rituālēdiens – to

ir tradīcija mājās uz grīdas turēt piena bļodiņu,

sien apaļā ritulī kā līdzību ar sauli, un to ēd

ko nodzerties zalktim, kas senajam latvietim

Jāņos, ar to baro bāleliņu, kad tas pošas karā.

iemiesoja mājas svētību.

Gan alus, gan siers ir upurēdieni, kurus ne tikai

Ēdiena simboliskā nozīme atklājas arī latviešu

bauda cilvēki, tos ziedo arī dieviem, piemēram,

tautas pasakās, kur kāds ēdiena veids – maize,

tam pašam Jānīšam Līgo svētkos.

putra, biezpiens, piens, eļļa, krējums, medus,

„Jāņa māte sieru sēja

ābols, ola, zirņi – tiek apveltīts ar burvju spēku.

Deviņiem stūrīšiem;

No mitoloģijas arī ir pazīstamā aina no tautas

Šim stūrītis, tam stūrītis,

eposa Lāčplēsis, kur Spīdala un raganas gatavo

Jānīšam viducītis.”

burvju dziru, kuras baudīšana Lāčplēsim simbo-

Sakrāls dzēriens ir bijis arī piens, kas ir gan zie-

liskā nozīmē atver acis.

SIMBOLISKĀ UN PRAKTISKĀ SIMBIOZE = NACIONĀLĀ VIRTUVE Nacionālās virtuves specifiku nosaka ne tikai

„Nāciet šurpu, puiši, meitas,

mitoloģiskās un reliģiskās tradīcijas, bet arī tādi

Mārtiņdienu nosvinēt:

praktiski apsvērumi kā sabiedrībā dominējošie

Ir man zosis, ir man maize,

nodarbošanās veidi un klimats. Tā kā latvieši

Ir ar saldais alutiņš.”

vairumā ir bijuši lauksaimnieki un lopkopji, tad, protams, uzturā ir dominējuši tādi produkti kā

Vienu no pirmajiem detalizētajiem latviešu vir-

miežu, rudzu un auzu milti, no kuriem vārītas

tuves aprakstiem 17. gadsimtā vēl pirms kartu-

putras, dažādi pākšaugi un gaļas ēdieni. Kurze-

peļu audzēšanas sākšanas ir sniedzis vācu lite-

mē, tuvāk pie jūras, izplatītas ir arī zivis: siļķes

rāts Lentīlijs: „Zemnieki pa lielākai daļai pār-

un butes. Tā kā latviešiem nacionālie svētki ir

tiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī no

saistīti ar gadskārtu ieražām un lauku darbiem,

miežu putras, abas vārītas ar pienu, pa lielākai

tad arī šiem svētkiem piedienošie ēdieni ir sais-

daļai sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos.

tīti ar konkrētā gada laika specifiku. Piemēram,

Tāpat viņi ēd putriņas un visādus sakņaugus.

lopus kauj rudenī, nevis pavasarī, tādēļ tādos

Parastais zemnieku dzēriens nav vis vienkāršs

rudenī svinamos svētkos kā Mārtiņos galdā tiek

ūdens, bet nezinu, kas par sālījumu, kas, vismaz

celta rudenī nokautā zoss.

pēc mana sprieduma, ir sliktāks par avota ūde-


MĒS LILLÁ

ni. Viņi noliek pirtī, aizkrāsnē, trauku ar tapu

tais dzēriens. To vāra divējādā veidā: viens ar

apakšgalā. Šī trauka iekšpuse izklāta ar linu

savu ļoti patīkamo skaidrumu nebūt neatpaliek

drēbi, caur kuru kāš nezinu ar ko raudzētu šķid-

spāniešu vīnam pakaļ. Tas ir salds un reibinošs

rumu. [..] Medus ūdens ir kurzemnieku paras-

dzēriens. Otrs krāsas ziņā sacenšas ar alu.”

NACIONĀL AIS NAV TIK AI VĒSTURISK AIS JEB VECA DZIESMA JAUNĀS SKAŅĀS Jāuzsver, ka nacionālie ēdieni, tāpat kā tradī-

un garšvielas, kādu laukos vienkārši nebija. Ur-

cijas, nepaliek nemainīgi un mainās. To nosa-

banizācija arī noteica to, ka latvieša ēdienkarte

ka vēsturiskie un kultūras apstākļi, kurus lielā

gan ikdienā, gan svētkos kļuva mazāk atkarīga

mērā ietekmējusi mijiedarbe ar citām tautām.

no gadalaikiem. Mūsdienu nacionālās virtuves

Tādējādi latviešu virtuvi ļoti lielā mērā ir ie-

spēcīgi ir ietekmējuši trīs tādi galvenie fakto-

spaidojuši gan vācieši, gan krievi. Piemēram,

ri kā jau minētā urbanizācija, globalizācija un

Ziemassvētku galdam tik svarīgās piparkūkas Latvijā ienāca no Vācijas, kur tās parādījās vien ap 11. gadsimtu, bet savu īsto pilnbriedu piparkūku cepšana sasniedza vien ap 17., 18.gadsimtu. Uzskatāmu liecību par tradīciju attīstību un ietekmēšanos no citām tautām sniedz pagājušā gadsimta sākuma un Latvijas laika pavārgrāmatas, kurās atrodamas receptes, kas jau kļuvušas par latviešu virtuves klasiku, taču dainās netiek pieminētas vispār. Te var minēt gan rasolu, gan cūkas ribiņas un štovētus kāpostus, gan no krievu virtuves ienākušo boršču. Ēdiens mainās arī līdzi ar dzīvesveidu. Ja vēl līdz 19. gadsimta vidum latvieši pārsvarā dzīvo-

Latviešiem ēšanas paražas un ēdiena loma ir bijusi tikpat nozīmīga kā tādām par gardēdēm uzskatītām tautām kā franči, spāņi vai itāļi.

ja laukos un strādāja smagu fizisku darbu, kas noteica tam atbilstošu ēdienkarti (sātīgu, spē-

tehnoloģiju attīstība, piemēram, ēdiena saldē-

ku dodošu), tad, sākot jau ar 20.gadsimtu, kad

šanas vai ilgas uzglabāšanas jomās, kas ļauj tos

aizvien vairāk latviešu ienāca Rīgā, mainījās arī

samērā viegli pārvietot pāri valstu robežām.

viņu ēdienkarte un ēšanas paražas. To noteikti

Runājot par nacionālo virtuvi mūsdienās, 21.

ietekmēja Rīgas kā ostas un internacionālas pil-

gadsimta globalizētajā pasaulē, pavāru kluba

sētas specifika – pateicoties attīstītajai tirdznie-

prezidente Svetlana Riškova teic, ka tā balstās

cībai, galvaspilsētā bija pieejami tādi produkti

nevis senās receptēs un pirms vairākiem gad-


MĒS LILLÁ

simtiem gatavotos ēdienos, bet gan vietējos pro-

tuvi ar vēsturisku. Piemēram, tāds mūsdienīgs

duktos, no kuriem gatavo mūsdienīgus ēdienus.

ēdiens kā skābeņu krēms ar tomātu rabarberu

Tā teikt, veca dziesma jaunās skaņās. Bieži tā

sorbetu, lai gan nav vēsturisks, bet ir pilnībā na-

dēvētie nacionālie ēdieni, kurus drīzāk vajadzē-

cionāls ēdiens, jo gatavots tikai no vietējiem un

tu dēvēt par vēsturiskajiem, ir atrodami tikai

sezonāliem produktiem. Šefpavāre arī bilst, ka

tūristiem domātos krogos, jo vietējo ēdienkartē

pirms pāris gadiem tik aktuālais fusion jeb da-

tie nav aktuāli. To var teikt arī par latviešu vēs-

žādu valstu virtuvju sajaukums vairs nav modē.

turiskajiem ēdieniem, no kuriem tikai nedaudzi

„Pašlaik dominē vietējais, sezonālais, tīras un

ir izturējuši laika pārbaudi, piemēram, zirņi ar

skaidras garšas. Tieši šī iemesla dēļ pasaule jūk

speķi vai asinsdesas. Bet pūtelim vai sklandrau-

prātā skandināvu virtuves dēļ, kas, tāpat kā viņu

šiem un skābputrai, lai gan tie ir mūsu vēstu-

dizains, ir klasiska, minimālistiska, ar skaidrām

riskais mantojums un laikmeta liecība, tomēr

garšām, kurā tomēr netrūkst pārsteiguma.”

nav nozīmīga vieta mūsdienu latvieša aktuālajā

Sagaidot valsts svētkus un Ziemassvētkus, kad

ēdienkartē. Mūsdienās tik aktuālais uzsvars uz

pulcēsimies pie klātiem galdiem ar nacionāliem

vietējiem un sezonas produktiem ir ļāvis tādam

un ne tik nacionāliem, vēsturiskiem un ne tik

tradicionālam dzērienam kā bērzu sulas pava-

vēsturiskiem ēdieniem, gribētos nepazaudēt un

saros ieņemt goda vietu restorānu ēdienkartēs.

paturēt prātā profesores Kursītes teikto: „Lat-

S.Riškova bilst, ka nevajag jaukt nacionālu vir-

vietim svarīgi bija ēdienā dalīties.” L

L


VIŅPUS LILLÁ

VINETA un VARAVĪKSNE HELJU RALBRINGA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA


VIŅPUS LILLÁ

Viņa dzīvo tur, kur saule aust, kad pie mums tā norietējusi, un, kad sniega sega pārklāj Latviju, tur ir pašas vasaras viducis. Viņa saka mums: „Ar labu nakti!”, kad tikko pamodusies. Viņa dzīvo otrā pasaules malā – Austrālijā. Viņa – Vineta Lagzdiņa, sieviete, kura met krāsainu varavīksnes loku no Austrālijas līdz Latvijai un atstāj siltu atmiņu mirkli ikvienam, kas vismaz reizi ir viņu saticis. Vineta Lagzdiņa – komponiste, skaņu un performanču māksliniece, flautiste, mūziķe, mūzikas terapeite, žurnāliste un pedagoģe, labirintu būvētāja, Latvijas Transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas asociācijas biedre. Bakalaura grāds mūzikā, maģistra grāds mākslā un mūzikas terapijā, Oki-Do Jogas mācību sertifikāts. Latviete, kura dzimusi Vācijā, uzaugusi Austrālijā, apguvusi izglītību gandrīz visos pasaules kontinentos, un viņas sirds pieder Latvijai.

2

#


V

VIŅPUS LILLÁ

inetas dzīvi var salīdzināt ar varavīksnes

bet vai tad nu dzīve būtu bez iekšējiem strīdiem,

krāsu dzīpariem austu segu. Katrs dzīpa-

pārdzīvojumiem un asarām sirdī un acīs. Citas

riņš nes savu informāciju, starojumu, no-

krāsas pāriet toņkārtās un skan jau kā mūzika.

tikumu. Brīžiem krāsas saliktas blakus „kodīgas”,

Bet visam pirmsākums ir baltais.

B A LTĀ K R Ā S A – P I E DZ I M Š A N A Otrais pasaules karš ir beidzies, bet tā atblāzmu

enīgo atbalstu svešajā zemē un palikt vienai ar di-

var sajust visās kara skartajās un neskartajās

viem bērniem, kur mazākais ir zīdainis, tas šķiet

valstīs. Vācijā 1945. gadā ir vairāk nekā 580 000

Magdai pilnīgi neiespējami. Vienīgā cerība ir lūgt

bēgļu no Baltijas. Cilvēki bēg no boļševiku terora

palīdzību Vladislava māsīcai Longinai, kura kopā

un deportācijas. Viņu liktenis ir nezināms, un viņi

ar vīru Kārli Lagzdiņu un meitu Lia atrodas Vācijā,

dzīvo tai dienai, kas pienākusi.

Voltendingenas bēgļu nometnē. Citādi meitene

Bēgļu gaitās kopā ar citiem latviešiem dodas arī

jāatdod patversmē.

mūziķu Vitānu ģimene no Rīgas: Magda un Vla-

Longina, tāpat kā Vladislavs, ir poļu izcelsmes

dislavs kopā ar savu trīsgadīgo meitiņu Īru. Vla-

un bērnībā kopā dzīvo Rīgā, Maskavas forštatē,

dislavs pirms kara mācās Latvijas Valsts konser-

Rītupes ielā. Lagzdiņu ģimene un Vitānu ģimene

vatorijā un spēlē oboju Operas orķestrī Arī Magda

uztur sakarus, cik vien ir iespējams svešajā zemē.

pirms kara mācās konservatorijā un dzied Reitera

Lagzdiņu ģimenei ir liels prieks par Vladislava

korī soprānu. Vēlāk – dubultkvartetā Daugava. Kad

vēstuli, kurā viņš paziņo par Vinetas piedzimša-

Un tā 1946. gada augustā mazās meitenes dzīve tiek izlemta. Vineta iegūst jaunu ģimeni.

nu. Tā ir viņa pēdējā vēstule. Ar nākamo pienāk sēru vēsts no Magdas un aicinājums uz bērēm. Tas ir trieciens Lagzdiņu ģimenei. Pēc bērēm Magda izteic Loniginai (saukta Ļoļa) savu lūgumu. Ļoļa negrib pieļaut, ka brālēna meitu atdod patversmē. Brālēns ir bijis viņai ļoti mīļš, un viņa jūtas pateicību parādā gan viņa vecākiem, gan viņam. Četru gadu vecumā Ļoļas vecāki traģiski iet bojā, un viņas mātes māsas ģimene jau kopš

ģimene dodas bēgļu ceļā, Magda ir gaidībās ar otro

bērnu dienām ir vislielākais atbalsts. Bet Ļoļai ir

bērnu, un gada nogalē ir paredzētas dzemdības.

ģimene, un viņa nav tiesīga vienpusīgi pieņemt

Un tad tas notiek. Vācijā 1945. gada 11. novembrī,

lēmumu par mazo Vinetu. Pēc bērēm viņa brauc

Oldenburgas slimnīcā, netālu no bēgļu nometnes,

pie vīra un jautā viņas domas. Kārlis Lagzdiņš at-

pasauli ierauga Vineta Vitāne. Maza meitenīte.

bild, ka tas ir liels pienākums, ko viņi uzņemas. Un

Vineta vēl nav mēnesi veca, kad viņas māte Mag-

tā 1946. gada augustā mazās meitenes dzīve tiek

da 6. decembrī saņem traģisku ziņu, ka vīrs Vla-

izlemta. Vineta iegūst jaunu ģimeni. Neviens nez-

dislavs ir nogalināts un izsviests no vilciena ceļā

ina, kāds būtu bijis Vinetas liktenis, ja tēvs būtu

uz Brēmeni. Šoks. Zaudēt vīru, bērniem tēvu, vi-

dzīvs.


VIŅPUS LILLÁ

GAIŠI ZIL AIS – PĀRCELŠANĀ S Pēc trijiem ilgiem gadiem bēgļu nometnē Lagzdiņu

neesmu bijusi uzticīga baltajos halātos ģērbtajiem

ģimene kopā ar abām meitām kāpj uz kuģa Nea Hel-

ārstiem un māsiņām. Izvairos no slimnīcām, cik

las no Neapoles un dodas uz Austrāliju. Tur viņus

vien varu.

sagaida nometnes dzīve. Tā nav no vieglajām, jo viss

Kad sāku apmeklēt pamatskolu Adelaidā, sajutu arī

jāsāk no nekā.

rasismu attieksmē pret mani un latviešiem. Mūs

Vinetai par to laiku ir spilgtas atmiņas. „Man bija

sauca par dīpīšiem (displaced person – pārvieto-

tikai trīsarpus gadu, kad pārcēlāmies. Galvenais, ko

ta persona), new australians (jaunie austrālieši jeb

atceros no iebraukšanas, bija tas, ka mani steidzīgi

nevēlamie), baltajiem (svešinieki). Mani izsmēja,

ielika lauku slimnīcā, jo biju saslimusi ar masalām

jo es ģērbos citādi nekā visi citi bērni. Es ņēmu uz

un nevienu nelaida man klāt. Mamma stāvēja ārā

skolu pusdienām līdzi ēdienu, kas vietējiem šķita

pie loga un māja ar roku. Es domāju, ka viss ir cauri

jocīgs. Mēs, latvieši, turējāmies kopā, cik vien bija

un nekad vairs viņu neredzēšu. Biju slima, nerunāju

iespējams. Dalījāmies ar pārtiku. Rīkojām saviesīgus

angliski un nevarēju nevienam pateikt, ka man vajag

pasākumus un dziedājām latviešu dziesmas. Visas

čurāt. Saslapināju gultu un par to saņēmu rājienu.

manas bērnības dienu draudzenes bija latvietes.”

Man bija kauns. Pēc pārdzīvotā vēl līdz šim nekad

Kārlis Lagzdiņš un drīz arī Ļoļa, kā jau darbīgi lat-


VIŅPUS LILLÁ

vieši būdami, dabū darbu Adelaidā. Ir lielākas iespē-

jau katram latvietim gribas izjust pelnītu labklājību,

jas pašiem veidot savu dzīvi, skolot meitas, un kā

pēc pārdzīvotā kara un bēgļu gaitām.

SARK ANAIS – SATIK ŠANĀ S UN Ģ IMENES LOK S Vēlāk, ap 1951. gadu, Lagzdiņu ģimene uzzina, ka

Viņa nesaprot, kāpēc es braucu uz Latviju, un pat

arī Vinetas īstā māte Magda atceļojusi uz Austrāli-

reizēm dusmojas par to. Īrai ir tikai attāla inter-

ju kopā ar meitu Īru un jauno vīru Dzintaru Veidi.

ese par Latviju un kas tur notiek. Angliski runājot,

Ar Dzintaru Magda iepazinusies pēc vīra nāves, kad

māsa jau gandrīz pilnībā ir aizmirsusi latviešu val-

kopīgi dziedāts vienā korī.

odu. Lai gan esam tik dažādas, Īra man ir daudzreiz

„Pirmo reizi Magdu satiku, kad man bija septiņar-

izpalīdzējusi. Viņa jūt pienākumu pret mani, bet

pus gadu,” stāsta Vineta. „Viņa bija atbraukusi ar manu māsu Īru un Dzintaru mani apciemot. Es biju pieklājīga, bet nelaidu viņus sev tuvu. Mani vecāki (Lagzdiņu ģimene) bija stāstījuši par Magdu, ka viņa bija slikta sieviete, jo atdevusi mani prom un jau pēc īsa laika apprecējusies. Mana māsa gribēja būt ar mani draudzīga, bet es atturējos. Biju dusmīga uz Magdu, ka viņa ir mani pametusi. Dzintars man nemaz nepatika. Mani šī situācija mulsināja, jo mēs visu laiku un vienmēr bijām latviešu sabiedrībā ar cilvēkiem, kuri atbrauca ar to pašu kuģi, un visi zināja manu stāstu par pieņemšanu ģimenē. Pēc daudziem gadiem viss mainījās, bet lēni. Ar Magdu vēlāk satikāmies un kļuvām tuvākas. 2001. gadā Magda aizgāja bojā avārijā. Īsi pirms nelaimes bijām kopā un pavadījām jauku nedēļu. Mūs vienoja daudz kas kopīgs. Mūzikas interese, mīlējām dzīvniekus un runājāmies ar putniem. No viņas man interese par rokdarbiem. Magda man arī iemācīja aust. Ar manu īsto māsu Īru mēs satikāmies, kad bijām

Pirmo reizi Magdu satiku, kad man bija septiņarpus gadu. Viņa bija atbraukusi ar manu māsu Īru un Dzintaru mani apciemot. Es biju pieklājīga, bet nelaidu viņus sev tuvu. Biju dusmīga uz Magdu, ka viņa ir mani pametusi.

padsmitnieces. Viņa daudz atcerējās no Vācijas

pēdējos gados mēs tiekamies arvien retāk un retāk.

nometnes laikiem, kad es piedzimu. Atcerējās, kā

Man ir žēl, ka tas ir tā, jo mēs esam māsas.

mani, deviņus mēnešus vecu, atdeva projām. Mēs

Ar māsu Liu un viņas ģimeni man ir ļoti tuvas at-

esam ļoti atšķirīgas māsas. Īra mani uzskata par

tiecības. Mēs kopā uzaugām un tiekamies arī tagad.

sapņotāju, kas neprot rīkoties ar naudu, mājām.

Viņa runā latviski un rūpējas, lai arī bērni un ma-


VIŅPUS LILLÁ

zbērni runātu latviski. Kādu brīdi dzīvoju Latvijā,

klējusi savas dzimtas saknes arhīvos un uzklausīju-

Lias mājā Mellužos un pieskatīju viņas mazmeitu

si radiniekus. Es izbraucu arī ceļu Vācijā, ko mans

Remi, kura gāja Pumpura vidusskolā, lai uzlabotu

tēvs Volodja pēdējo reizi brauca no Oldenburgas uz

savu latviešu valodu. Esot Latvijā, esmu daudz me-

Brēmeni. Man ir svarīga mana ģimene.”

SUDR ABA PAVEDIENS , GAR MĀKOŅA MALIŅU – SAPŅI, IEKŠĒJĀ PA SAULE Lagzdiņu ģimenē Vineta aug drošībā. Viņa saņem

ir gaisā un mēs krītam ūdenī. Un tad mēs ienirstam.

visu, kas nepieciešams bērnam un ko ģimene var

Es peldu zem ūdens. Te ir klusums un miers. Zaļi

dot. Meitene ir paēdusi, apģērbta. Kārlis Lagzdiņš

zilā zemūdens krāsa apkampj mani. Redzu jūras dz-

sauc Vinetu par Circenīti, jo viņa vienmēr jauki čivi-

īvniekus, kādus nekad neesmu redzējusi, un jūtos

na. Vinetai pašai patīk putni, un jebkura maza dabas

laimīga.

dzīvībiņa izraisa viņā apbrīnu. Arī koki, lapas, ziedi. Sadzīvojot ar Austrālijas dabu dvēseliski, Vinetu pārņem atklāsme, ka viņa sadzird mūziku krāsās un visu redz citādi nekā pārējie bērni. Paralēli reālajai pasaulei, kurā bērniem ir svarīgi mācīties, vecākiem strādāt, lai nodrošinātu stabilu materiālu nākotni ģimenei, Vinetai radusies viņas iekšējā pasaule. Tur viņa rod paslēptuvi un jūtas pret sevi. Tur krāsām ir skaņa, balsis čukst, ēnas parādās un zūd. Viņa sazinās ar tām, klausās debesu mūzikā un seko dabas dejām. Vineta savu pasauli sargā un baidās, ka kāds varētu par to uzzināt. Viņa domā, ka tad viņu nosauktu par traku un atņemtu šīs īpašās

Sadzīvojot ar Austrālijas dabu dvēseliski, Vinetu pārņem atklāsme, ka viņa sadzird mūziku krāsās un visu redz citādi nekā pārējie bērni.

krāsu un mūzikas sajūtas, kas dzīvo viņā un kopā

Man šis sapnis atkārtojās ilgāku laiku, tādēļ arī tik

ar viņu. Arī sapņos ir dota īpaša vieta mūzikai un

labi to atceros. Līdz pat desmit gadu vecumam.

krāsām.

Kādreiz tas mazliet mainījās, bet zemūdens pas-

”Pirmais sapnis, kuru atceros,” stāsta Vineta, „bija

aule vienmēr bija maiga, mīļa un brīnumaina. Man

Austrālijā, kad es sēžu automašīnā un mans papus

bija apmēram septiņi gadi, kad papus nopirka pir-

(Kārlis Lagzdiņš) ir pie stūres. Mēs braucam pāri

mo mašīnu un mēs svētdienās visa ģimene braucām

lielam tiltam, kas atveras. Es skatos lielām acīm,

pie zvejniekiem pirkt svaigas zivis. Tur bija tilts, kas

un man ir bail, vai varēsim to šķirbu pārbraukt, jo

varēja atvērties. Tas mani iespaidoja.

esam pie tilta malas, kas arvien vairāk un vairāk at-

Bērnībā sadraudzējos ar mednieku zirnekli (Hanter

tālinās no krasta. Es uzticos papam, bet mašīna jau

spider), kuru pirmo reizi ieraudzīju savā guļamistabā.


VIŅPUS LILLÁ

Kad sāku apmeklēt pamatskolu Adelaidā, sajutu arī rasismu attieksmē pret mani un latviešiem.


VIŅPUS LILLÁ

Bija sajūta, ka tas mani pieskata. Zirneklis bija gaiši

mēr bijušas nozīmīgas. Šogad esmu redzējusi īpaši

brūnā un nedaudz tumši brūnākā krāsā. Tāds paliels

daudzas. Dubultas, viena virs otras. Vienreiz braucu

ar spalvainām kājām, kas mušas ķer. Šie zirnekļi

ar mašīnu Tasmānijā, un man blakus parādījās liela

tīklus neauž. Austrālijā mani bieži apciemo šādi

varavīksne. Tā ceļoja man līdzi, un es tai. Pat aizmir-

zirnekļi, un es esmu laimīga, ka atkal kāds mani

su, kur braucu. Tas bija kalnos, un es gribēju būt

sargā. Interesanti, ka tad, kad esmu mainījusi savu

kopā ar varavīksni. Reiz Holandē (1992) biju kopīgā

dzīves vietu, neilgi pēc ievākšanās mani apciemo

grupas meditācijā, gulēju uz grīdas un pārvērtos

atkal šāds zirneklis, un es zinu, ka tā man būs laba

varavīksnē. Visās krāsās. Es biju tur – iekšā. Laiks

vieta.

apstājās, un tas bija brīnišķīgi. Varavīksnei nav gala.”

Un varavīksne... Manā dzīvē varavīksnes vien-

ZILAIS – SKOLA, STUDIJAS, DZĪVES IZGLĪTĪBA, NODARBOŠANĀS Zilās krāsas līnija ietver visas četras varavīkšņotās

Vineta pirmo reizi sastopas ar mākslas izjūtām.

dzīves segas malas un veido noslēgtu loku. Tu vi-

Pamazām viņas iekšējā pasaule atraisās. Tomēr,

enmēr vari atgriezties tajā vietā, kur esi uzsācis

lai arī kā Vinetai patiktu balets, viņa trīspadsmit

ceļu, un turpināt to jaunā gaitā. Un vai tad tas

gadu vecumā beidz dejas studijas, jo saprot, ka

nav tā, ka jebkurā dzīves dienā iemācāmies ko

viņa nav domāta baletam.

jaunu, ko līdz šim nebijām zinājuši.

Par pamatskolas laiku Vineta atceras: „Angļu sko-

Skolas, universitāte, konservatorija, privātas

lu apmeklēju no pirmdienas līdz piektdienai, bet

skolas un dzīves skola. Bakalaurs, maģistratūra,

sestdienās devos uz latviešu skoliņu. Tur mēs visi

sertifikāti. Tas nav maz. Vineta nemācās tādēļ, lai

bijām latviešu bērni. Mācījāmies latviešu valodu,

saņemtu diplomus un ieņemtu labi apmaksātus

vēsturi, Bībeli un vēl dažādas citas zinības. Viens

darbus. Kā viņa pati saka: „Es mācības izdzīvoju.

no skolotājiem, kas mūs mācīja, bija gados vecs,

Tās man pavēra iespēju citādi redzēt un dzīvot.

vārdā Nabadziņš. Viņš tik tiešām atbilda savam

Tika apmierināta mana ziņkāre, un es uzzināju,

vārdam, jo bija garlaicīgs, pelēks, neinteresants

kas to es apgūstu.”

un skumjš. Kādā reizē viņš mums stāstīja par Lat-

Pirmsākums ir angļu valoda. To Vineta apgūst

vijas lauksaimniecību un rādīja diapozitīvus ar

ātri. Pamatskola, sestdienas latviešu skoliņa un

Latvijas cukurbietēm. Tas bija tik neinteresanti,

pirmās privātās mūzikas nodarbības pie krievu

ka es uz mazas papīra lapiņas uzrakstīju: „Latvijā

klavierskolotājas Pavlova kundzes, kura arī ir no

ir daudz kaķu.” Lapiņu ieliku tajā vietā, kur liek

Latvijas. Paralēli mūzikas nodarbībām Vineta

diapozitīvus, un uzraksts parādījās kā nākamā

apmeklē baleta skolu pie bijušās krievu balerīnas

bilde. Visi sāka smieties, un Nabadziņš nezināja,

Babačeva madāmas. (Starp citu, Vineta šogad ir

ko darīt. Bet nemaz mani nesabāra. Tāda es biju

uzsākusi mācīties krievu valodu.) Mūzikā un dejā

visu skolas laiku. Kaitināju skolotājus un jokojos.


VIŅPUS LILLÁ

Tā bija jautrāk. Tikai tad, kad es astoņdesmitajos

un zināšanās, kurām bija savs segums.

gados aizbraucu uz Latviju, uzzināju, ka tiešām

Mēs, studenti, bijām izsalkuši pēc jaunas mūzi-

tur ir daudz kaķu.”

kas. Bijām laimīgi dzirdēt toreiz vēl pasaulē nep-

Tīņa gados Vineta aizrāvusies ar ģitāras spēli. To

azīto mūziķi Rāvi Šankaru, kurš sniedza koncer-

viņa darījusi nopietni un ar lielu atbildību. Nāka-

tus universitātē. Indiešu mūzika tad nebija tik

mais pakāpiens mūzikā ir flauta. Tas jau ir kaut

populāra kā šodien. Baudījām moderno baletu,

kas!

elektronisko mūziku, džezu. Ticēju, ka liktenis

Ir laiks augstskolas mācībām, un Vineta iestā-

nav nolemts, bet mēs paši to nesam savā iekšējā

jas Adelaidas universitātē, lai studētu juristos

būtībā un domās. Es ticēju, ka ir iespējams veidot

un Humanitārajā fakultātē. Tomēr mūzika ņem

savu pasauli un tajā dzīvot. No Adelaidas latviešu

virsroku, un turpinās mācības Adelaidas konser-

sabiedrības attālinājos, jo tur pastāvēja šaura

vatorijā klavieru un flautas klasēs. Paralēli tiek

domāšana un tā bija kritiska pret jauniešiem,

apgūta elektroniskā mūzika.

kas nesniedza pretī gaidīto. Es lasīju H.Heses

Par studiju gadiem Vinetai ir savas atmiņas: „Līdz

grāmatas, un man gribējās sekot viņa rakstiem.

mācībām universitātē mani draugi bija tikai lat-

Biju aizrāvusies ar R.Tagores darbiem un vēlējos

vieši, bet studējot es satikos ar austrāliešiem un

mācīties viņa dibinātajā skolā Bengālijā, Indijā.

cittautiešiem. Tas bija pavērsiens manā dzīvē

Man gribējās ceļot un atrast savu īsto Es, īsto Vi-

–satikt citādi domājošus cilvēkus. Un tad sākās

sumu. Bet ar gribu un pārliecību sākās arī šaubas.

arī mana pirmā mīlestība. Viņš bija ebrejs. Māte

Kas tad es esmu? Smalks graudiņš baltā smilšu

viņam dzimusi Francijā, bet tēvs – Ēģiptē, kur arī

saujā, kas birst starp pirkstiem?!

man mīļotais ir dzimis. Manā latviešu sabiedrībā

Atstājot šaubas aiz sevis, metos visā, ko dzīve

tas izraisīja zināmas problēmas. Es pat iedomāties

piedāvāja. Lasīju Karla Junga darbus, izmēģināju

nespēju, ka manai ģimenei ir pretestība pret ebre-

LSD, marihuānu. Mēs, jaunieši, caurām naktīm

jiem. To jau pēc kara atklāti nevarēja teikt. Vēlāk

sēdējām, runājot par visu iespējamo pasaulē un

uzzināju, ka arī korporācija Daugavietes ir pret

kā palielināt domāšanas robežas. Mēs pasūtījām

ebrejiem, un es izstājos no korporācijas. Mam-

grāmatas un mūzikas plates no tālām zemēm un

ma brīdināja, lai esmu uzmanīga, bet man tā bija

gaidījām mēnešiem ilgi, kamēr saņēmām.”

mīlestība. Viņš bija gudrs. Matemātiķis un džeza

Vinetai ir divdesmit četri gadi un viņam, Pēter-

mūziķis. Līdz šim brīdim vēl arvien esam draugi.

im, – divdesmit viens. Viņi ir tuvi. Pēteris ir dz-

Tieši viņš bija tas, kurš man uzdāvināja flautu un

ejnieks un studē universitātē. Abi piedalās ielu

ieteica mācīties mūziku Konservatorijā.

teātra izrādēs, bieži ar politisku pieskaņu. Abi ir

Studiju gadi mums, jauniešiem, bija īsta revolūci-

Vjetnamas kara pretinieki. Un tad Pēteris saņem

ja. Protestējām pret karu Vjetnamā, bijām Miera

armijas iesaukuma pavēsti. Risinājums ir tikai

kustības dalībnieki. Mēs bijām brīvi mīlēt un ne-

viens. Viņi abi ar svešu vārdu dodas prom no

domājām par precībām. Man bija daudz pielūdzē-

Austrālijas uz Jaunzēlandi. Doma ir pastrādāt un

ju, jo latviešu meitenes bija un ir skaistas.

nopelnīt naudu, lai varētu aizbraukt uz Londonu.

Mācējām labi ģērbties, staigāt augsti paceltām

Tas jauniešiem izdodas. Londona viņus sagaida

galvām un bijām gudras. Bet tas bija jaunības

ar nelegālu dzīvošanu pie draugiem pamestos

gudrums, kuru balstījām savās iekšējās sajūtās

dzīvokļos, kuros nav pat ūdens. Vineta gaida


VIŅPUS LILLÁ

Studiju gadi mums, jauniešiem, bija īsta revolūcija. Protestējām pret karu Vjetnamā, bijām Miera kustības dalībnieki. Mēs bijām brīvi mīlēt un nedomājām par precībām. Man bija daudz pielūdzēju, jo latviešu meitenes bija un ir skaistas.


VIŅPUS LILLÁ

bērniņu, un viņai ir pirmtiesības uz vannu, kad

Mediju, instalācijas un performances mācību

ūdens parādās.

nodaļu. Viņa rada kompozīcijas ar dejas elemen-

Londonas laiks ir skaists, bet ir jādomā par at-

tiem. Rada mūziku teātrim un filmām. Producē

griešanos Austrālijā. Vineta vēl cer tikt uz Latvi-

radio skaņdarbus. Sidnejas laiks nav ilgs. Tā ir

ju, bet nokārtot vīzu uz Padomju Savienību viņai

dārga pilsēta, kurā vienai ar bērnu grūti izdzīvot.

neizdodas. Abi ar Pēteri viņi caur Franciju dodas

Vineta pārdod māju, mēbeles, drēbes, grāmatas

uz Kanāriju salām, lai nopelnītu naudu atpakaļ

un ar Ninu atgriežas Adelaidā. Turpmākā Vinetas

ceļam uz Austrāliju. Drīz ir jādzimst bērniņam.

dzīve un mācības ir ļoti intensīvas. Viņa atstāj

1973. gada martā Austrālijā pasaulē nāk Vine-

Ninu pie tēva, un pati dodas uz Ameriku. Amer-

tas un Pētera meitiņa Nina. Kopdzīve kā tāda ar

ikā Vineta satiekas ar Džonu Keidžu un veido ra-

Pēteri nav ilga, bet saite, kas vieno viņus abus,

dioprogrammu par viņu. Arī Holandē viņa veido

pastāv vēl līdz šim brīdim. Viņš ir Vinetas labākais

Keidžam veltītu raidījumu. Ņujorkā un Filadelfijā

draugs.

Vineta sniedz koncertus izstāžu zālēs, dārzos un

Pēc meitas piedzimšanas Vineta turpina mācības,

privātās mājās. Viņa iemācās spēlēt Japānas flau-

strādā Adelaidas lielajā teātrī Festival Theatre

tu, dodas uz tibetiešu templi Apalači kalnos un

Centre. Viņa komponē mūziku teātra izrādēm,

apgūst mācības meditācijā un filozofijā. Ņujorkā

filmām un ir skaņu tehniķe. Viņa māca studen-

uzsāk jogas mācības pie blakus dzīvojošā simt-

tiem flautas spēli. Sadarbojas ar aborigēniem

gadīgā Guru un vēlāk turpina tās Austrālijā pie

jaunas mūzikas radīšanā, kad atveras mūzikas

Japānas skolotāja.

centrs aborigēnu apmācībām universitātē. Viņa

Astoņdesmito gadu beigās Vineta gadu nodzīvo

mācās mūsdienu deju pie Elizabetes Dalmanas,

Holandē, jo ir radusies iespēja būt Āfrikas mūzi-

kas ir Austrālijas deju teātra dibinātāja. Vineta

kas apmācībās. Viņa spēlē džambu un mācās af-

jūt, ka viņa dara to, kas patīk un tas ir tikai sā-

rikāņu deju pamatus. Mēnesi pirms Ziemassvēt-

kums. Ar katru pakāpienu augstāk apvārsnis red-

kiem Vineta paņem brīvu no mācībām un nopērk

zams tālāk. Vineta brauc uz Ņujorku, iepazīstas

meitai biļeti lidojumam uz Eiropu. Tas ir bezga-

ar slaveno amerikāņu komponisti Lauriju Špīge-

la jauks laiks abām. Viņas apceļo Vāciju, Švei-

lu, satiek Mereditu Munku, kura ir pazīstama ar

ci, Itāliju, Austriju un Franciju. Pēc Jaungada

savām kompozīcijām, performancēm un muz-

sagaidīšanas Venēcijā Ninai jāatgriežas Austrāli-

ikālajām filmām, un pazīstamo akordeonisti un

jā, lai pabeigtu skolu.

komponisti Paulīni Oliveru. Stundām ilgi viņa

Vinetas interese par afrikāņu mūziku ir neaps-

stāv rindā, lai tiktu iekšā Ņujorkas džeza klubiņā,

lāpējama. Deviņdesmito gadu beigās Vineta

kas vēlāk atgādinās viņai Latvijas Karaliskās Bites

brauc uz Gambiju, jo grib iemācīties spēlēt Āfri-

Blūza klubu. Vineta ir pārsteigta par mūziku un

kas flautu, ko arī izdara. Tur viņa satiek Latvijas

izpildījumu, ko rada tieši sievietes. Viņu mūzika

perkusionistu Nilu Īli, kuru jau pazīst no Latvijas

ir tik mūsdienīga un mērķtiecīga! Vineta saprot,

apmeklējumiem, un viņi kopā dodas meklēt Lat-

ka ir jāiet ceļš, kas palīdzētu atrast viņas iekšējo

vijas noskaņu Gambijas salā, kur 17. gs. 50.–60.

balsi.

gados ieradās latviešu zemnieki, amatnieki un

Atgriežoties no Ņujorkas, Vineta ar meitu pārceļas

tirgotāji. Daudzi no aizbraucējiem tur saslima un

uz Sidneju un Sidnejas mākslas skolā vada savu

nomira.


VIŅPUS LILLÁ


VIŅPUS LILLÁ

1992. gadā Vineta saņem no Austrālijas atbalstītu

universitātē maģistrantūrā mūzikas terapiju un

Composer in residence stipendiju, ko piešķir kom-

līdz šai pašai dienai strādā Austrālijā kā mūzikas

ponistiem un mūziķiem, ja viņiem tiek piedāvāti

terapeite ar autismu slimiem bērniem, psihia-

radoši darba apstākļi ārzemēs.

triskās slimnīcās ar dažāda vecuma pacientiem

No 2002.–2003. gadam viņa studē Melburnas

pēc kritiskām dzīves situācijām.

S A R K A N I B A LT I S A R K A N A I S U N DZ Ī V E S Z A Ļ A I S PIESK ĀRIENS – L AT VI JA Vinetas Latvija, izsapņota, krāsās, mūzikā, tautas

zemes pieskārienu kailajām kājām. Te ir viņas vie-

dziesmās un nekad vēl nepiedzīvota klātienē. Beid-

ta, te viņa jūtas brīva, piederīga un laimīga. Viņa ir

zot tas notiek.1987. gada oktobrī viņa pirmo reizi

latviete.

dodas uz Latviju. Tas ir tikai iesākums. Sajust zemi,

Iesākas spraigs darbības laiks Latvijā. Viņa kopā ar

kas jau virmo viņas asinsritē, bet vēl nav sajus-

draugiem – Ingrīdu, gleznotāju Birutu Delli, kustī-

ta fiziski, stāvot kailām kājām svaigi uzartā zemē.

bu teātra vadītāju Ansi Rūtentālu un citiem VAK

Ir padomju laiks, un Vinetai līdz zemes taustīša-

(Vides aizsardzības kluba) biedriem piedalās Vides

nai tālu. Viņai ir dotas tikai piecas dienas un zilā

aizsardzības un kultūras centra veidošanā Arkādijas

viesnīca Latvija. Vineta atceras, kāda bijusi atšķirī-

parkā. Viņa saņem Pasaules Brīvo latviešu apvienī-

ba starp laipnajiem un draudzīgajiem radiem, kurus

bas stipendiju un uzsāk darbu Valmieras Mākslas

bija lemts satikt, un pelēkas ikdienas pārklātajiem

vidusskolā. Vinetas vadībā skolēni apgūst vizual-

ļaudīm pilsētā. Skumji.

izācijas mācību, zīmē mandalas un veido instalāci-

Nākamais brauciens uz Latviju jau ir pēc pusgada,

jas. Valmieras teātrī viņa vada jauniešu kustību gru-

pateicoties Birutai Ķēdei, ar kuru Vineta iepazi-

pu. Pēcāk Vineta strādā kā žurnāliste avīzes Baltic

nusies agrāk. Vinetas radi neuzdrošinās sūtīt viņai

Times redakcijā un raksta par kultūras un mākslas

ielūgumu. Atbraucot uz Latviju, Vineta dzīvo pie

notikumiem. Intervē māksliniekus. Piedalās Anša

Birutas, kas ir angļu valodas pasniedzēja Mākslas

Rūtentāla Kustību teātrī. Kopā ar perkusionistu

akadēmijā. Vineta palīdz viņai ar angļu valodas

Nilu Īli spēlē pasākumos un koncertos. Vineta ra-

tulkošanu, un kā gide vada ekskursijas angļu val-

doši piedalās Latvijas Radio 1.programmas mūzi-

odā Rundāles pilī. Viņa iepazīstas ar Birutas mei-

kas ierakstos.

tu Ingrīdu Indāni, un tas ir sākums draudzībai un

No saviem vecākiem (Legzdiņu ģimenes) Vine-

sadarbībai, kas turpinās līdz pat šai baltai dienai.

ta manto zemi Jūrmalā, kur agrāk bija pionieru

Ingrīda ir māksliniece, psiholoģe, mākslas terapijas

nometne. Īpašuma pierādīšanai bija nepieciešams

speciāliste.

tik daudz dokumentu, ka vieglāk bija to pārdot.

Ir deviņdesmitie gadi. Latvija atguvusi brīvvalsts

Doma kaut ko uzbūvēt un pārcelties pilnīgi uz dzīvi

statusu. Cilvēki ir cerību pilni. Vineta atkal ir Lat-

Latvijā tā arī paliek neīstenota.

vijā un uz ilgu laiku. Viņa sajūt ilgi gaidīto Latvijas

2001. gads aizsauc Vinetu uz Austrāliju. Meita Nina


VIŅPUS LILLÁ

ir šķīrusies no sava dzīvesdrauga, un Vineta jūt ne-

jā. Ik pēc pāris gadiem, cik atļauj līdzekļi, Vineta

pieciešamību būt tuvāk viņai un mazmeitai Izabel-

atbrauc. Kā mūzikas terapeite viņa dalās pieredzē

lai. Tas nenozīmē, ka Vineta neatgriezīsies Latvi-

Liepājas akadēmijā, Latvijas Universitātē.

Z E LT S – D R AU G I Ja tu nedomā par viņu, viņa domās par tevi. Bet,

kundzes, kur īpaši labi nejutāmies. Saimniece

ja reiz esi saticis Vinetu, tu nevari nedomāt par

gan centās būt laipna un smaidīga, tomēr tas

viņu. Tā jau ir, ka tas ir liktenis, kas izkārto mūsu

izskatījās nedabiski, un varēja just, ka viņa gaida

ceļus, krustpunktus, kuros satiekam dažādus

ātrāk mūsu aizbraukšanu. Dienā, kad devāmies

cilvēkus un turpinām paralēlus ceļus. Draugi ir

ceļā un gājām gar puķu veikalu, Vineta teica: „Es

bagātība, un Vineta ir bagāta.

gribu tai kundzītei nopirkt puķu pušķi, viņa šķiet

Ingrīdai

Indānei Vineta

ir

no

tuvākajām

tāda stresaina, laikam dzīvē nav viegli klājies...”

saukt,”

Es biju nedaudz pārsteigta par Vinetas vēlmi,

saka Ingrīda, „par vienu no savām labākajām

jo zināju, ka viņai līdz pensijai palikuši tikai 12

draudzenēm. Mums ir daudz kopīgu interešu

dolāri un ne centa vairāk, bet man kā ceļotājai no

profesionālajā jomā. Abas esam sertificētas

Latvijas bija jāskaita katrs cents. Centos Vinetu

transpersonālās psihoterapeites. Es – māks-

atrunāt, bet Vineta pazuda veikalā un atgriezās

las, bet Vineta – mūzikas terapijā. Mēs kopīgi

ar mārtiņrožu pušķi par 11,5 dolāriem. „Redzi,

devāmies uz Eiropas Transpersonālās asociāci-

cik skaistas, kā Latvijā. Saimniece priecāsies,

jas konferencēm Barselonā un Milānā. Kopīgi

vai ne? Un vēl kāda mīļa zīmīte mums jāpieliek

strādājām EUROTAS XVI konferencē Jūrmalā.

klāt.” Saimniece tiešām bija pārsteigta un beid-

Kad iepazinos ar Vinetu, viņa bija daudz ceļo-

zot uzsmaidīja mums no sirds.

jusi, bet man, uzaugušai aiz „dzelzs aizkara”,

Vineta ir kā pļavas orhideja – īsts dabas bērns,

tas bija nepiepildīts sapnis. Reiz, kad pēc vie-

kas gatava palīdzēt un atvērt savu sirdi jebku-

sošanās Arkādijā pavadīju Vinetu uz Torņakalna

ram, kas ir viņas tuvumā. Vienlaikus viņa ir

staciju, stāstīju viņai, cik ļoti man gribas apceļot

noslēpumaina un gudra. Pareizāk – vieda. Viņa

pasauli, un es jautāju, vai tas kādreiz būs iespē-

prot sarunāties ar dzīvniekiem un putniem, kok-

jams arī man. Vineta atbildēja: „Pavisam noteik-

iem un puķēm. Šķiet, ka tieši no dabas viņa smeļ

ti. Es zinu, ka tu to izdarīsi.” Šie vārdi man bija

savu dzirkstošo enerģiju. Viņa izglābs sīku ku-

nozīmīgi un šķita pravietiski. Kā dzīvē tas vēlāk

kainīti, kas iekritis ūdenī, un pateiks tam kādu

pierādījās, tā bija taisnība.

mīļu ceļavārdu.”

2013. gada pavasarī trīs mēnešus nodzīvoju

Mazliet humora pilns un sirsnīgs ir Tūra Selgas

Austrālijā, kur atkal tikāmies ar Vinetu. Vien-

(biologs, doktors un pasniedzējs LVU) stāsts par

mēr esmu apbrīnojusi Vinetas gaišo optimis-

notikumu ar Vinetu viņa lauku mājās, kas tiek

mu, pozitīvo attieksmi pret dzīvi un sirds siltu-

sauktas par Karalisti. Tur atrodas arī Baltijā

mu. Atceros, ka Melburnā nakšņojām pie kādas

lielākais labirints.

draudzenēm. „Es

viņu

droši

varu


VIŅPUS LILLÁ

„ Bija brīnišķīgi skaists septembris. Mēs bijām

mīlestība – apzināti būt klāt, piedalīties, izprast.

pulciņš VAK Arkādijas grupas biedru un draugu,

Tās ir dziļas acis. Un, kad dzirdēju Vinetu spēlē-

kas bijām devušies uz Karalisti, lai raktu kartu-

jam flautu, s pa īstam sapratu, kādai ir jābūt

peļus un „iedzīvinātu” labirintu. Vakarā pirms

mūzikai, kaut apzinājos to krietni vēlāk, kad

talkas baudījām vīnu, kūrām uguni un mēnesnīcā

mūzikas skaņas manā dzīvē arvien vairāk sāka

pie Svētajiem akmeņiem veicām Saules rituālus.

atgādināt par kaut kā vesela neiztrūkstošo sas-

Nākamajā rītā pulksten septiņos kartupeļu laukā

tāvdaļu.

ieducinājās traktors. Daudzie palīgi – liepājnieki

Domāju, ka manas ilgas pēc mūzikas un Vinetas

un citi pārpalīgi – krāca huzāru miegā. Vienīgi

un daudzu citu mūziķu spēlēšanas ir spēja pi-

Vineta, jogas piekritēja, bija pamodusies reizē

etuvoties Mājām. Jo dvēselei tuvākas skaņas, jo

ar sauli, un mēs divatā gājām apsveicināties ar

labāk mūziķis uztvēris signālu un ir klausītājs...

traktoru. Kad pirmā kartupeļu vaga bija uzarta,

klausītājs dzird to, ko ir gatavs dzirdēt. Ne velti

Vineta man jautāja: „Kādi izskatās tie kartupeļi,

cilvēki arvien vairāk un biežāk saprot, ka mūzi-

kas mums jārok? „ Es paņēmu vienu no traktora

ka ir dziedējoša, jo skaņa ir pirmatnēja vienība;

„uzceltajiem” un parādīju Vinetai.”

nošu gamma un OM, tāpat kā mātes labā vēlē-

Kristīne Ulberga, rakstniece, stāsta: „Ar Vinetu

jums bērnam.

pirmo reizi satikos kādā man mīļā un svarīgā vietā

Vineta ir viens no nedaudziem cilvēkiem, kas liek

– Arkādijas parkā. Nezinu, kāpēc, pirms tikšanās

man justies mierīgai, un ar savu klātbūtni viņa

biju ļoti satraukta. Nosvīdušās plaukstas ik pa

atgādina par brīnišķīgām Mājām, varbūt vietu,

brīdim slaucīju biksēs. Laikam atkalredzēšanās

kur pirmo reizi satikāmies. Kad esi „komandē-

prieks! Vinetas acīs gan toreiz, gan tagad var

jumā”, bieži nesanāk satikt savējos, taču kādreiz

redzēt neparastu mirdzumu. Varbūt tā ir dzīves

paveicas. Man ir veicies. Paldies Vinetai.”

DZ E LT E N A I S – S AU LE , TAU TA S DZ I E S M A , DZIEDINĀŠANA No Vinetas skatījuma, tieši tautas dziesmas, dz-

kos un bēdās. Dziedot aktivizējas elpošana, tiek

iedāšana ir palīdzējusi latviešiem izturēt smagos

vairāk uzņemts skābeklis, kas ar asinsriti „aiziet”

laikus un grūtības zem svešu zemju zābaka. Tau-

līdz slimajam orgānam. Prāts nomierinās, un

tas dziesmas ir kā mantras un dejas kā labirin-

ķermenis saņem dziedināšanu. Mūzika un skaņa

ti. Ne velti visā pasaulē izklīdušie latvieši sanāk

palīdz cilvēkam atrast un saglabāt spēkus. Tas ir

kopā dziedāt un dejot. Un tās vibrācijas, ko Latvi-

visiem pieejams spēka un dziedināšanas avots.”

ja saņem Dziesmu svētku laikā. Tādas nav nevie-

Vineta pašlaik ir Austrālijā. Viņas sirds ir Latvijā.

nai tautai uz Zemes.

Vineta cer, ka drīz, pavisam drīz viņa atgriezīsies

„Cilvēki – dziediet!” saka Vineta. „Dziediet koros,

tur, kur iesākas varavīksne – Latvijā. Varbūt pa-

mežā, dušā, stāvot virtuvē pie plīts. Dziediet prie-

visam.


VIŅPUS LILLÁ

EPILOG A VIETĀ Ir nakts. Es atrodos vienā no Zviedrijas slimnīcām.

trālijas dienvidiem. Sadzirdu Vinetas možo balsi.

Pēc mēnesi regulārām mirdzaritmijas lēkmēm

Mēs parunājamies, un es izklāstu viņai savas bail-

beidzot ir noteiktas jaunas zāles. Ir bail aizmigt...

es. Pēc mirkļa viņa man saka: „Klausies... Es tev

ja nu tās nelīdz. Pustumsā pētu savu mobilo tāl-

paspēlēšu.” Un atskan bungu ritmi, spēle, ritmi.

runi un ieraugu, ka skaipam ir pieslēgusies Vineta.

Es klausos, klausos... un nepamanu, ka jau esmu

Aizskan zvans no Zviedrijas rietumkrasta uz Aus-

miegā. Paldies! L

L


Z O O M L I L L A`

NEC EĻOTĀ JA S TĀ L A IS LIDOJUM S ZANE BURNICKA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA


Z O O M L I L L A`

Manu sapņu zemju vai tālāko mērķu sarakstā Amerika nekad nav ietilpusi. Bet, ja piedāvājums apskatīt šo Kolumba jaunatklājumu nokrīt pie kājām kā aklai vistai grauds, grēks būtu griezt galvu sāņus un izlikties to nemanām. Kādā pavasara pēcpusdienā liktenis manas klasesbiedrenes izskatā elektroniskā pasta kastītē iemet intriģējošu vēstuli, kas manus vasaras plānus maina par 180 grādiem. Tas ir izlemts – jaunākais dēls pie rokas, un Pēterdienas agrā rītā zaļš taksītis pieved mūs pie Rīgas lidostas. Pat lielie bērni savu pusaudžu miegu ir noziedojuši, lai pavadītu māmuliņu un mazo brāli tālajā ceļā. Jāsaka godīgi, man nekad nav paticis atrasties vietās, no kurām nevaru aiziet prom, kad vēlos. Šajā sadaļā ietilpst prāmji, ar kuriem joprojām spītīgi atsakos braukt, un, protams, lidmašīnas. Līdz Parīzei vai Berlīnei vēl ir manos spēkos aizturēt elpu, aizžmiegt acis un pārlaist „pacelšanās - nolaišanās” drudzi, mēģinot sev iestāstīt, ka tagad es meditēju, jo elpoju gandrīz mierīgi. Bet doma, ka, tiklīdz acīm nozudīs Amsterdamas oranžie jumti, karāšos gaisā veselu darba dienu, liek maniem ceļgaliem saļodzīties. No sākumpunkta līdz pārsēšanās vietai mēģinu sevi morāli noskaņot grūtākajam posmam, bet dēliņa pacilātais noskaņojums liek noticēt, ka viss būs labi. Arī skrējiens pa milzīgo termināli, lai atrastu pareizos iekāpšanas vārtus, neatstāj laiku liekam uztraukumam.

2

#


Z O O M L I L L A`

A

tkāpšanās nav iespējama, un es snie-

var teikt par viņa kolēģi, – nenosakāma vecuma,

dzu savu biļeti aviokompānijas Delta

ļoti koptu, manierīgu, sievišķīgi graciozu latī-

blondajai, smaidīgajai, bārbijveidīgajai

ņamerikāni ar blondi balinātām matu šķipsnām.

stjuartei. Klusībā nospriežu, ka nu ļoti jau ame-

I koferus augstajos plauktos noliekot, i pusdienu

rikāniska tā sieviete, kā Brūka no Hameleonu ro-

kārbiņas izsniedzot, i dzērienus salejot, jaušama

taļām, gudrā blondīne Rīsa Viterspūna vai Kelli-

absolūta apmierinātība ar sevi un pasauli. Bet

ja no bērnības seriāla Beverlihilza 90210. Tomēr

lidmašīnas valdniece ir cita – slavenās reperes

drīz vien pārliecināšos, ka šāds priekšstats par

Queen Latifah līdziniece: dabas dāsni apveltītā

eiropeiska izskata cilvēkiem kā tālā kontinen-

figūra iespīlēta koši sarkanā kleitā (atšķirībā no

ta pamatiedzīvotājiem, ir ļoti maldinošs. Un šis

pārējiem kolēģiem, kas paklausīgi valkā stjuar-

brīdis ir vien soļa attālumā. Jo vietu ierāda ple-

tu formastērpus), melnās afro cirtas gludi sasu-

cīgs meksikāņu izcelsmes stjuarts ar bakurētai-

kātas augstā copē, lūpukrāsa ne par toni neat-

nu seju. Vidusskolas izlaidums, šķiet, šim kun-

paliek no izmeklētā tērpa. Mūsu Latifa labprāt

gam bijis vismaz pirms diviem gadu desmitiem,

aprunājas ar pasažieriem, joko, iesaka un no-

bet vēsā pieklājība un smaida neesamība sejā

mierina, vārdu sakot, rūpējas par visu labsajūtu

liek domāt, ka šis nav viņa sapņu darbs, ko ne-

Karalienes Mātes stingrībā un laipnībā.


Z O O M L I L L A`


Z O O M L I L L A`

Paldies Amerikas filmu industrijai par bagātī-

līdz pašam pilsētas centram. Jo tuvāk pieiet, jo

go produkcijas klāstu, ko skatīt sēdekļa atzveltnē

grūtāk saprast, kura tad bija tā īstā augstceltne,

iemontētajā ekrāniņā. Dēls savu kinoprogrammu

kurai gribam pielikt roku un pataustīt auksto gra-

sāk ar simtreiz redzētajiem Vāģiem, kam seko vi-

nīta sānu. Galvas atgāzuši, klīstam pa Tirgus ielu

sas Madagaskaras un Ledus laikmeta daļas pa ga-

(Market street) no nama pie nama un sasveicinā-

baliņam vien. Es savu neomulību, skatot caur ilu-

mies personiski. Domāju, ka skats no malas varētu

minatoru nebeidzamos okeāna ūdens klajus sešu

būt diezgan amizants, bet mēs nudien neesam tie

stundu garumā, kliedēju ar izklaidējošām komē-

dīvainākie cilvēki šajā pilsētā – būs jāsastopas gan

dijām un mēģinu iztēloties, kā būs – ieraudzīt šo

ar skaļu sludinātāju, kurš uzbrūkošā tonī piesauc

vidi pašas acīm. Ne reizi vien pirmā viesošanās

tā Kunga vārdu, gan ar dziedošu riteņbraucēju,

mēneša laikā izsaukšos: „Nu gluži kā filmās!”

kurš, lavierējot starp automašīnām, izpilda kvali-

Arī pats garākais lidojums kādreiz ir galā, un

tatīvus džeza gabalus labi nostādītā balsī. Ja vēla-

ar viegla satraukuma trīsām speram drošu soli

ties vēsturisku atkāpi (un ceru, ka vēlaties), varu

pretējā zemeslodes pusē. Starp citu, paši pirmie

atklāt, ka pirms eiropiešu ierašanās Filadelfijas te-

šī kontinenta pamatiedzīvotāji nonāca mūsdienu

ritoriju apdzīvoja delavēru indiāņi (Delavēras upe

Aļaskas teritorijā pirms 10 – 15 tūkstošiem gadu

cauri pilsētai joprojām plūst to piemiņai), pirmie

no Āzijas, šķērsojot Beringa jūras jūras šaurumu.

ieceļotāji bija zviedri un vācieši, bet 18. gadsimtā

Es savu Amerikas iepazīšanu sāku no Newark lid-

Filadelfija kādu laiku bija lielākā Savienoto Valstu

ostas. Laipns vjetnamiešu izcelsmes ierēdnis bez

pilsēta. Savukārt no 1790. līdz 1800. gadam tā ir

liekām aizdomām noformē mūsu uzturēšanās at-

pat tikusi galvaspilsētas godā, izkonkurējot Va-

ļaujas un saprotoši māj ar galvu, kad stāstu, ka divi

šingtonu. Arī pats svarīgākais notikums – Neatka-

mēneši ir mazākais laiks, kas man nepieciešams,

rības deklarācijas pieņemšana 1776. gada 4. jūlijā

lai apciemotu kaut daļu no draugiem un paziņām,

– norisinājās šeit, par ko, protams, liecina muzejs,

kas par savu mītnes vietu izvēlējušies šo viesmī-

milzu zvans (kas ticis skandināts ikreiz, kad pie-

līgo valsti. Koferu ritentiņiem draiski ducinot pa

vienoja jaunu štatu) un daudzie suvenīri, kas uz-

garajiem lidostas koridoriem, dodamies pretī jau-

sver tieši šo notikumu. Tiesa, salūts, ko katru gadu

nas pasaules iepazīšanai.

dodas vērot vai visa pilsēta, lika man vilties. Mūsu

Pa ātrgaitas šoseju jāmēro gandrīz divas stun-

18. novembra uguņošanas ir krietni iespaidīgākas,

das, lai nokļūtu Filadelfijā. Šeit mana klasesbied-

nemaz nerunājot par Rīgai 800 veltīto salūtu, kas

rene Līga dzīvo jau 19 gadus un jūtas ļoti apmie-

vispasaules pirotehnisko veikumu topā noteikti

rināta. Drīz vien atklāju, ka attālumus vieglāk

ierindotos augšgalā.

mērīt stundās, ne jūdzēs. Ceļš ir samērā vienmuļš,

Bet manu sirdi Filadelfija iekaroja ar mīlestī-

jo dabas skatus aizsedz augstas aizsargsienas gar

bu uz ziediem. Gandrīz katrs nams lepojas ar savu

braucamās daļas malām, toties tikšanās klačas sa-

mazdārziņu. Vai tās būtu puķu kastes uz palodzes,

īsina to par trešdaļu. Brīdis, kad pirmo reizi ierau-

dažāda izmēra toveri pie rindu māju sliekšņiem,

gu Filadelfijas augstos torņus, paliks man atmiņā

lielāki un mazāki puķupodi uz balkoniem un vi-

mūžam. Jau otrā dienā dodamies tos apciemot

ņiem tik populārajām jumtu terasēm, it visa pilsē-

klātienē, kas aizņem vien piecpadsmit minūtes,

ta šķita kā izraibināta ar ziedošiem ielāpiem. Arī

lai no Namdaru ielas (Carpenter street) nosoļotu

klimats dārzniecībai ir ļoti pateicīgs – pavasari ir


Z O O M L I L L A`

agri, rudeņi – vēli, un vasarās valda pamatīga svel-

un piepildīta ar zemi un košumaugiem. Savukārt

me, kas mijas ar kārtīgām lietus gāzēm. Tiesa, kar-

trīsstāvīgai mājai no jumta dažādos līmeņos saka-

stums līdz + 40 grādiem, manuprāt, nedod tiesības

rināti trosītēs iesieti puķupodi, gluži kā afrikāņu

autobusus, vilcienus, veikalus un muzejus aprīkot

bizītes mazām tumšādainām meitenītēm. Pāris

ar vājprātīgām kondicionēšanas sistēmām. Nu ie-

vietās, kur rindu māju virtenē kāds tukšums kā

domājies, ka tāda, pārkarsusi un iesvīdusi, plānā

robs piecgadnieka zobu krellē, ierīkots pavisam

kleitiņā, nokļūsti telpā, kur dzestrums kā pie RIMI

īsts dārziņš ar avenājiem, gurķu stādiem, kaba-

ledusvitrīnām. Skaidrs, ka klepus un iesnas nav

čiem, garšvielu dobēm, saulespuķēm un gladio-

ilgi jāgaida un arī aukstumpumpa ir klāt ne sauk-

lām, kas ziedēja jau jūlija sākumā. Tiesa, uzraksts,

ta, ne aicināta. Starp citu, kā atzina mans draugs,

ka šis ir ekoloģiski tīrs dārziņš, izraisīja vieglu

nu jau filadelfietis Ivars, viņi paši šovasar esot kle-

smīnu, ja ņem vērā, ka automašīnu izpūtes gāzes

pojuši ne pa jokam. Tad nu – gribi vai negribi –

to apvirmo no rīta līdz vakaram. Bet kāds resto-

bija vien jātūcī somiņā maza, bet sildoša jaciņa, lai

rāniņš Dienvidu ielas (South street) stūrī lepojas

nav jādrebinās un ātrāk jāmeklē izeja, staigājot pa

ar īstu garšaugu izlasi. Garām ejot, degunā iesitas

Mākslas muzeja zālēm vai daudzstāvu lielveika-

kairinoša smaržu buķete – piparmētra, raudene,

liem. Bet, atgriežoties pie dārzniecības, jāatzīmē

timiāns un baziliks bija tie pazīstamākie. Man pat

daži vērā ņemami risinājumi. Piemēram, visparas-

izveidojās savdabīgs rituāls – ikvakara pastaigās

tākā koka palete ir atstutēta pie kafejnīcas sienas

uz „lielajiem torņiem”, vismaz vienā virzienā ejot,


Z O O M L I L L A`

obligāti apraudzīt tomātu krūmiņu, kas savus aug-

draugus vai lelles, lielveikala pārdevēju, kas sēž

līšus gatavināja garāmgājēju acu priekšā. Kad pēc

kasē pie aparāta un skenē produktus, vai pircēju,

pāris mēnešiem pretī raudzījās jau sarkani kārdi-

kas piepilda savu iepirkumu grozu ar visu, ko sirds

nošā dārzenīša vaigi, jutos savu krustmātes pienā-

kāro, gan par kosmonautu skafandrā, kurš lidinās

kumu paveikusi un gatava palaist „bērnu” lielajā

izplatījumā, vai porolona raķetes gaisā palaidēju,

pasaulē.

gan par kāmīti, kas traucas pa skrienamo ratu. Ir

Vēl viens pieminēšanas vērts objekts ir Plea-

zāle, kas iekārtota mistiskās Āfrikas noskaņās, kur

se touch muzejs bērniem, kur rosīties aicināti gan

parībināt bungas, ir sporta sacensību telpa ar al-

tikko staigāt sākušie, gan bērnudārznieki, gan

pīnisma sienu un rotaļu svaru stieni. Kad uzvilkts

mazie skolnieciņi. Jau nosaukums liek saprast, ka

mazs lietusmētelītis, var izmēģināt kuģīšu laiša-

šeit viss ir ar rokām aiztiekams, atšķirībā no lielā-

nu pa straumi vai bumbiņu krišanu ūdenskritumā.

kā vairuma man zināmo izstāžu telpu, kur mam-

Pagrabstāvā novirpuļojot, tu kļūsti par Alisi Brī-

mām jājož pakaļ mazajām dipošajām kājiņām ar

numzemē. Marta Zaķis un Cepurnieks ar prieku

saucienu: „Tikai neko neaiztiec!” uz lūpām. Milzī-

padzers tēju kopā ar mazajiem draugiem. Labirin-

ga senatnīga ēka, kas celta 1876. gadā kā Mākslas

ti, slīdkalniņi un pat īsts seno laiku karuselis kā

galerija Neatkarības simtgades svētkiem, atvēlēta

pie Eifeļa torņa Parīzē – itin viss aizrauj ikreiz, kad

pašiem jaunākajiem filadelfiešiem. Idejas autore

te ierodies. Amerikāņi ir apsēsti ar drošību, tāpēc

ir Porša Sperra, kas pirmos 400 apmeklētājus ne-

pie katras atrakcijas ir lillā džemperītī tērpts pie-

lielās muzeja telpās pilsētas centrā sagaidīja 1976.

skatītās un savainoties aktīvie darboties gribētā-

gadā. Vairākkārtīgi mainījis mājvietu, „Lūdzu, pie-

ji nevar nekur. Ja kāds uzņemtos ko tādu radīt arī

skaries!” muzejs pirms pieciem gadiem uz palik-

pie mums, domāju, ne tikai pirmklasnieku mam-

šanu iekārtojies šajos karaliskajos apartamentos

mas varētu atviegloti nopūsties un nesatraukties,

Feirmonta parkā pilsētas rietumos. Te mazais cil-

kā izklaidēt bērnu brīvlaikos. Ja atrastos investo-

vēciņš var kļūt gan par automehāniķi, kas pieliek

ri, pati būtu gatava ķerties pie tāda projekta. Pāris

un noņem riteņus, izpucē motoru vai nomaina

piemēroti pamesti nami Rīgā jau noskatīti... Redz,

mašīnai (īstai!) eļļu (pa jokam), autobusa, vilcie-

ko Amerika ar cilvēkiem dara, – iedvesmo lieliem

na vai ātrās palīdzības vadītāju, dakteri, kas ārstē

darbiem! L

L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


J Ā ! L I L L A`

R A DĪTA DZ Ī V E I I V E TA Š N E P A


J Ā ! L I L L A`

Par šo apbrīnojamo sievieti es pavisam nejauši uzzināju sociālajos tīklos, kad kāds no maniem draugiem bija padalījies ar viņas rakstu „Mīlēt dzīvi 90 gadu vecumā”. Noklikšķināju uz piedāvāto saiti, un tas, ko izlasīju, mani gan pārsteidza un iedvesmoja, gan uzjundīja dabisko sievietes ziņkāri, liekot mesties interneta dzīlēs un izpētīt sīkāk, kas īsti ir šī trauslā, enerģiskā, dzirkstošā, spriganā un šķelmīgā deviņdesmitgadniece. Šis ir stāsts par uzdrīkstēšanos stāties pretim laikam un vienlaikus pierādījums, ka cilvēka spējām nav robežu. Tās uzbūvē cilvēks pats. Un arī nojaukt var tikai pats.

2

#


F

J Ā ! L I L L A`

ilisa Sjūza (Phyllis Sues) piedzima 1923.

un justies labi ir pilna laika darbs, kas nepieļauj

gada 4. aprīlī Ņujorkā. To, ka deja ir viņas

atkāpes, šmaukšanos vai slaistīšanos. Alga? Pa-

stihija, Filisa saprata jau 14 gadu vecu-

tikt sev pašam un iespēja dzīvot radošu dzīvi.

mā pēc savas pirmās baleta nodarbības. Kopš

Filisas radošā dzīve apgriezienus uzņēma 50 gadu

1941. gada jau kā profesionāla dejotāja Filisa

vecumā, kad pēc pārcelšanās uz Losandželosu

īstenoja savu sapni, gan iesaistoties Brodve-

viņa nodibināja savu zīmolu un radīja sieviešu

ja šovos, gan arī dejojot Russe de Monte Carlo

apģērbu līniju, lai gan iepriekš ne ar uzņēmēj-

baleta trupas sastāvā. 1948. gadā viņa sastapa

darbību, ne modes industriju nebija saskārusies.

profesionālu dejotāju Donaldu Veismilleru, ar

Kompānija veiksmīgi darbojās 22 gadus. „Dzī-

kuru kopā izveidojās veiksmīgs skatuves duets.

ve pati par sevi ir izaicinājums,” ir pārliecināta

Abi devās neskaitāmās pasaules tūrēs, snie-

Filisa. „To var pieņemt un rīkoties vai arī sēdēt,

dzot izcilus priekšnesumus. Ziņu par Filisas

neko nedarot. Izvēle ir katra paša ziņā, bet es

privāto dzīvi ir visai maz. 1953. gadā viņa appre-

dodu priekšroku rīcībai, kustībai un dzīvošanai

cējās ar tolaik populāro komiķi un aktieri Elanu

neatkarīgi no vecuma.” Ja cilvēks mīl dzīvi un iz-

Sjūzu (Alan Sues) un piedalījās viņa uzvedumos

bauda to burtiski ar katru sava ķermeņa šūnu, kā

Ņujorkā un Losandželosā. Šī laulība izjuka pēc

to dara Filisa, gadu skaits ir tikai cipars. „Man ir

pieciem gadiem. Filisa apprecējās otrreiz, bet vēl

90, bet es nejūtos ne par gramu sliktāk kā jutos

līdz šim brīdim ir saglabājusi sava pirmā vīra uz-

savos 30,” stāsta Filisa. „Godīgi sakot, pat neap-

vārdu. Otrā laulība ar producentu Normenu Pin-

tveru, ka man aiz muguras jau tik daudz gadu!

kesu (Norman Pincus) bija veiksmīga; viņi kopā

Toties es skaidri apzinos, ka fiziski pašlaik jūtos

aizvadīja 20 gadus līdz Pinkesa nāvei.Izskatīties

lieliski, bet garīgi – pat vēl labāk nekā jebkad.” 90

S K AT Ī T V I D E O


J Ā ! L I L L A`

gados justies kā divdesmitgadīgai – tai jābūt ļoti

na. Tāpēc nākamreiz, kad domāsi, ka esi par vecu,

labai sajūtai! Cilvēka ķermeni Filisa salīdzina ar

lai uzsāktu ko jaunu savā dzīvē, padomā vēlreiz!

mūzikas instrumentu, kas jādarbina katru die-

„Mācīšanās process ir ļoti iedvesmojošs, bet ie-

nu, citādi iesūbēs un neskanēs, kā nākas. Tāpēc

dvesma ir nepieciešama, lai cilvēks varētu būt

deja un citas fiziskas aktivtātes ir viņas ikdiena.

radošs. Savukārt radošums būtiski uzlabo dzīves

„Ķermenim jāzina, kurš te ir boss,” arī ar humora

kvalitāti. Tieši tāpat, kā netrenējot ķermeni katru

izjūtu Filisai viss kārtībā. Ja jautāsi, kāds ir Filisas

dienu, tas savīst, arī, netrenējot prātu, tas zūd.”

noslēpums, saņemsi pavisam īsu un kodolīgu at-

Lai vingrinātu un darbinātu prātu, 70 gadu vecu-

bildi – kusties, mācies un klausies! „Ķermenis un

mā Filisa sāka apgūt itāļu un franču valodu, bet

prāts jāvingrina jau kopš pirmā elpas vilciena, ci-

80 gadu vecumā sāka mācīties klavierspēli, tur-

tādi ceļš ved tikai no kalna lejup. Attiecībā uz sevi

klāt kaislība uz tango sniedza iedvesmu sākt arī

šajā ziņā esmu ļoti savtīga, ķermeni un prātu uz-

pašai komponēt. Pieaicinot vairākus izcilus mū-

tveru kā veselumu. Mēs esam partneri – strādā-

ziķus, Filisa 87 gadu vecumā radīja sešus brīniš-

jam, izklaidējamies un dzīvojam kā viens. Skaitļi

ķīgus tango skaņdarbus un ierakstīja savu debijas

un domas par vecumu ir slazds, jo nekāda vecuma

albumu Tango Insomnia. Pēc tam klajā nāca arī

nav! Ir dzīve, un katrs tās mirklis jāizdzīvo pēc

viņas džeza albums Scenes of Passion, kurā ap-

iespējas pilnīgāk.” Tas, ka dzīvot nozīmē kustē-

kopoti Filisas klavierspēles skaņdarbi un vokāls

ties un otrādi, nav jaunums, tikai diemžēl ne visi

kopā ar Skārletu Rūžu (Scarlet Rouge). Filisa jop-

to atceras, un ne visi praktizē aktīvu dzīvesveidu.

rojām dejo tango ar savu desmit gadus jaunāko

Tomēr Filisas piemērs rāda, ka nekas un nekad

partneri un apgalvo, ka šī kaislīgā deja trenē at-

nav par vēlu. Ar tango un akrobātisko vingroša-

miņu. Arī komponēšana ir Filisas ikdiena. „Joga

nu Sjūza sāka nodarboties pēc 80 gadu vecuma,

nav tikai pozas, mūzika nav tikai notis, un deja

bet pirmo jogas nodarbību apmeklēja, kad viņai

nav tikai soļi. Pozu, nošu un soļu skaistums un

bija 85. Citas obligātas ikdienas aktivitātes patla-

kvalitāte ir atkarīgi no spējas meistarīgi pāriet no

ban jau deviņdesmit gadus nosvinējušajai dzīves

viena pie otra.”

baudītājai ir arī pārgājieni, teniss un gumijlēkša-

Tango Insomnia

Scenes of Passion


J Ā ! L I L L A`

No Filisas Sjūzas ekspresintervijas izdevumam Huff/Post50: Ko zināt tagad, bet ko būtu gribējusi zināt jau daudz senāk?

Ko uzskatāt par savu lielāko risku dzīvē?

Kāds ir labākais padoms, ko esat saņēmusi?

Sieviešu modes biznesa uzsāk-

No sirds mīli to, ko dari!

Domāt, pirms darīt. Ar to man

šana bez jebkādas biznesa pie-

problēmas ir joprojām.

redzes 50 gadu vecumā.

Kuru likumu šajā dzīves posmā jūs varētu pārkāpt, nebaidoties saņemt sodu?

Kas iekvēlina radošumu? Pirksti, kas pieskaras klavieru

Lielākā nožēla? Tas, ka neizrādīju savai mammai, cik ļoti viņu mīlu, kamēr viņa bija dzīva.

taustiņiem.

Nelikumīgi ārlaulības sakari.

Apstāties? Nē, tas nav Filisas garā: „Katra diena ir

Viena no priekšrocībām, kas nāk līdz ar vecumu,

kā jauns pakāpiens un es negrasos padoties.” Ka-

esot pacietība. Cilvēks iemācās nesteigties, iet

mēr tapa šis raksts, Filisa ir pieveikusi vēl vienu

soli pa solītim. „Esmu sapratusi, ka iespējams ir

pakāpienu, veicot lēcienu ar izpletni. Kad pirms

jebkas, ja vien tu pats sev patīc un mīli to, ko dari.

lēciena žurnāliste painteresējas, vai Sjūzai šis pa-

Darbs un izvirzīto

sākums nešķiet bīstams, viņa smaidot atbild: „Bet

katru dienu dzīvošanas vērtu. Pieveikt laiku ir ie-

man taču nav nekā, ko zaudēt, varu tikai iegūt. Tur-

spējams. Esi aktīva, uzturi sevi formā un izbaudi

klāt bailes nekad nav bijušas mana stiprā puse.”

šo ceļojumu, kas ir dzīve!” L

L

mērķu sasniegšana padara


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


I N T E R E S A N T I L I L L A`

SPI RG TA IS JAU N U LIS: B E AUJ O L A I S N O U V E AU I V E TA Š N E PA


I N T E R E S A N T I L I L L A`

Viegls, vienkāršs, bez pārsteiguma un pretenzijām, bet šī gaisīgā un spirgtā jaunuļa ierašanos ar nepacietību gaida katru gadu un tas vienmēr ir iemesls svinībām.

Turpinājums

2

#


N

I N T E R E S A N T I L I L L A`

ovembra trešā ceturtdiena (šogad tas ir

Kā svinamdiena Beaujolais Nouveau ir salīdzinoši

21. novembris) ne tikai Francijā, bet arī

jauna – radusies tikai 20. gadsimta vidū Francijā kā

daudzviet citur pasaulē tiek sagaidīta ar

savdabīga komercizstāde. Arī iemesls ir pavisam

vārdiem: „Le Beaujolais Nouveau est arrive!” (Jau-

triviāls – vīnogas, no kurām gatavo Bužulē, jūtami

nais Bužulē ir klāt! – franču val.).

atpaliek no Burgundijas vai Bordo provincēs

Beaujolais Nouveau ir šīgada sarkanais vīns, ko dzer

audzētajām. Senākos laikos franču aristokrāti dažkārt

nenoturētu – dažkārt tas ir tikai pāris dienu, bet cit-

Bužulē vīnu dēvēja par riebīgu suslu un pat aizliedza

reiz – pāris nedēļu vecs. Ja citiem vīniem ir svarīgs

to pasniegt galdā. Tāpēc Bužulē darītāji ķērās pie

gada skaitlis, tad šim – tā ieiešanas laiks tirgū un

viltības – viņi izsludināja Jaunā vīna svētkus, un pēc

baudīšana tikai sešus mēnešus.

šāda reklāmas trika pārdošanu apjoms palielinājās.

1. Neatkarīgi no vīnogu ievākšanas laika sākuma Beaujolais Nouveau tirgū vienmēr nonāk novembra trešajā ceturtdienā.


I N T E R E S A N T I L I L L A`

2. Bužulē reģions Francijā ir nepilnus 55 km garš, bet platumā tā izmēri svārstās no 11 līdz 14,5 km. Šajā gleznainajā reģionā, kas atrodas uz ziemeļiem no Francijas trešās lielākās pilsētas Lionas, dzīvo un iztiku sev pelna četri tūkstoši vīndaru.

3. Bužulē reģionā vīnogas vāc ar rokām. Šis ir viens no diviem Francijas reģioniem (otrs ir Šampaņa), kuru vīnadārzos ražas novākšana ar rokām ir obligāta prasība.


I N T E R E S A N T I L I L L A`

4. Bužulē vīna gatavošanai izmanto tikai Gamay šķirnes vīnogas. Interesanti, ka citviet pasaulē audzētām (piemēram, Kalifornijā, ASV) šīs šķirnes vīnogām piemīt pilnīgi citas garšas īpašības nekā oriģinālajām, Francijas Bužulē reģionā audzētajām.

5. No visa Bužulē reģiona vīnogu ražas izgatavotā vīna daudzuma tikai aptuveni vienu trešdaļu pārdod kā Beaujolais Nouveau.


I N T E R E S A N T I L I L L A`

6. Klasiskā Bužulē ražošanas apjoms ik gadu ir 50 miljoni pudeļu.

7. Ar īpašo vīna darīšanas tehnoloģiju – oglekļa macerāciju, kuru dēvē arī par veselo ogu fermentāciju, Beaujolais Nouveau iegūst tam raksturīgo svaigo augļu aromātu bez miecvielu rūgtuma.


I N T E R E S A N T I L I L L A`

8. Beaujolais Nouveau jādzer nenoturēts, un šī gada krājumi jāiztukšo līdz nākamā gada maijam, jo tiek uzskatīts, ka tieši tik ilgi vīns spēj saglabāt savu svaigo aromātu. Tomēr ir arī izņēmumi, un labas ražas gados Bužulē var dzīvot ilgāk un tikt baudīts, līdz ienākas nākamā gada raža.

9. Beaujolais Nouveau uzglabājams +8°C – +10°C grādu temperatūrā, un pasniedzot tas nav nedz jāsilda, nedz jādzesē.


I N T E R E S A N T I L I L L A`

10. Speciālisti iesaka Beaujolais Nouveau baudīt kopā ar Emmental, Rougett un kazas sieru. No augļiem pie šī vīna var piedāvāt maigos persikus un bumbierus, bet nekādā gadījumā – citrusaugļus! Lai varētu izbaudīt Beaujolais Nouveau garšas buķeti, klāt var pasniegt baltmaizi, vislabāk jau, protams, franču!

L


J A U TĀ L I L L Á

FOTO: SHUTTERSTOCK

JA PATI E S Ī BA I R V Ī N Ā , K Ā PĒC VA JA DZ ĪG S M ELU DE TEK TO R S?


ANDRIS BLAKA aktīvists

Patiesība ir melu detektorā. Vīns to aizvieto gadījumos, kad nav elektrības.

NAURIS OZOLS

nomedīs jebko, bet dzīves galvenais medījums jau ir rokā. Lai apstiprinātu, ka vīnā ir patiesība.

EDGARS STROLIS stratēģis

Melu detektors nepieciešams atturībniekiem.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

M ĒN E S SN A K T S L AT V I J A S P I L Ī S U N M U I Ž Ā S NO 30.NOVEMBR A

1

Turpinājums

3


Ar

Ziemassvētku koncertprogrammu Mēnessnakts Latvijas pilīs un muižās viesosies Igo, Aivars Hermanis un Raimonds Macats.

Ziemassvētku programmā iekļautas Igo un Hermaņa kopīgi radītās kompozīcijas, kā arī pasaules mūzikas klasika Hermaņa ģitāras un Macata čella aranžējumā. Igo arī ir ieskaņojis dziesmu Mēnessnakts ar Hermaņa mūziku un Aspazijas dzeju. Koncerti: 30.novembrī Jaunpils pilī, 6.decembrī Ventspils pilī, 7.decembrī Mālpils muižā, 22.decembrī Vecgulbenes muižā, 23.decembrī Vecauces pilī un 26.decembrī Bīriņu pilī. Koncertsērija noslēgsies 27.decembrī Rīgā, Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Biļetes uz koncertiem nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā

.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

A N E V EN I N G O F B U R LE S Q U E RĪGA S KONGRESU NAMĀ 10. DECEMB RĪ

3

Turpinājums

3


An

Evening of Burlesque no Londonas ir lielākais burleskas šovs Eiropā un neoburleskas žanra pērle, kurā līdzās krāšņajiem tērpiem, asprā-

tīgajai režijai un lielākajām mūsdienu burleskas zvaigznēm virmo sievišķīga, glamūrīgi erotiska noskaņa, kas bez pārspīlējuma un nepiedienības dāvā īstu horeogrāfijas, teātra, ironijas un gaumīga erotisma kokteili. „An Evening of Burlesque saturam, kurā dzirkstī šarms, humors, izteiksmīga ķermeņa valoda un šova dinamika, tulkojums nav vajadzīgs,” saka producents Maikls Teilors (Michael Taylor), „mēs esam lepni, ka varam piedāvāt burleskas krējumu tik milzīgai auditorijai visā pasaulē”. Biļetes uz koncertu nopērkamas Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās visā Latvijā.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

M A RTA RITOVA K O N C E R T Z Ā L Ē PA L L A D I U M 16 . D E C E M B R Ī

5

Turpinājums

3


M

arta Ritova ir viena no spilgtākajām jaunās paaudzes dzidātājām un dziesmu autorēm un šis būs viņas pirmais lielais koncerts, kurā mūziķe prezen-

tēs arī savu debijas albumu Mainiet vārdus. “Albums un koncerts ir ļoti gaidīts, lolots un loģisks rezultāts tam, ko daru un tik ļoti mīlu - rakstīt un izpildīt savu mūziku. Viss ir ritējis tā, lai šie notikumi noslēgtu vienu manas dzīves posmu, lai tālāk augtu citā līmenī un kvalitātē. Koncerts būs kā atskats uz mani - Martu pie klavierēm, to Martu, kas aizsākās pirms aptuveni četriem gadiem,” par koncertu stāsta pati mūziķe. Savukārt albuma izdevējs Guntars Račs, kurš Martu uzskata par vienu no nopietnākajām latviešu mūzikas cerībām ilgākā laikā, ir pārliecināts, ka koncerts Palladium daudziem būs pārsteidzošs atklājums. Koncertā Marta kā parasti spēlēs klavieres, viņu pavadīs instrumentālā grupa un stīgu kvartets. Piedalīsies arī Līgas Libertes dejas teātra grupa. Biļetes uz koncertu nopērkamas Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās visā Latvijā un Dziesmas “Mainiet vārdus”video.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

V Ī NS U N MŪZ I K A . FR A NC I JA SPĪĶERU KONCERTZ ĀLĒ 21.DECEMBRĪ

7

Turpinājums

3


L

aba mūzika un labs vīns – šo baudu salikumu, kā arī profesionāļu stāstījumu par šīm abām baudām varēs dzirdēt jaunajā koncertsērijā Vīns un mūzika, šoreiz

pievēršoties Francijas tematikai. Programmā: restorāna Kitchen līdzīpašnieks Jānis Jenzis un profesionāls vīnzinis – sarunā par vīnu; Latvijas Koncertu direktors Guntars Ķirsis – sarunā par mūziku; mūziķi Trio Petit Paris - Egils Upatnieks (oboja), Jānis Semjonovs (fagots), Agnese Egliņa (klavieres) - izpildīs Ežēna Boca, Kloda Debisī, Žana Fransē, Fransisa Pulenka, Kamila Sensānsa mūziku.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

M ELO-M RĪGA S KONGRESU NAMĀ 26.DECEMBRĪ

9

3


Č

ellu trio «Melo-M» gada noslēguma koncertā «Jaunā sērija» dzirdēsim pazīstamu televīzijas seriālu mūzikas tēmas.

Mūziķu izpildījumā skanēs melodijas no televīzijas seriāliem “Troņu spēles”, “Sekss un lielpilsēta”, “A-komanda”, “Monthy Pyton”, “Star Trek”, “Draugi”, “Tvinpīka” un citām filmām. Kopā ar trio gada noslēguma lielkoncertā muzicēs arī sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. “Vecgada lielkoncerti jau vairākus gadus kļuvuši par labu un noturīgu tradīciju – tie ir svētki gan mums, gan klausītājiem, gan arī iespēja palūkoties gada laikā paveiktajā un jautrā un svinīgā noskaņā doties pretī Jaunajam gadam,” par koncertu stāsta “Melo-M” dalībnieki.


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

PAVA S A R A ATMO DA L I E PĀ J A S T E ĀT R Ī

FOTO: HENRIKS DUNKERS

PIRMIZR ĀDE 6.DECEMBRĪ


M

ūzikls jauniešiem Pavasara atmoda Ģirta Ēča režijā ir stāsts par apmulsumu, izmisumu un konfliktu, kas rodas, saduroties jauniešu seksualitātes uzplau-

kumam un vecākās paaudzes aizspriedumiem un liekulībai. Iestudējumam par pamatu ņemta Franka Vedekinda skandalozā luga „Pavasara atmoda”, kurai pats autors devis žanrisko apzīmējumu – jaunības traģēdija. Luga sarakstīta 1891. gadā – tā apsteidza savu laiku un izsauca milzīgu sabiedrības sašutumu, jo atklāti runāja par jauniešu seksuālajām attiecībām, vardarbību un pašnāvību. Savu pirmiestudējumu luga piedzīvoja piecpadsmit gadus pēc sarakstīšanas – 1906. gadā Berlīnē. Simts gadus vēlāk – 2006. gadā Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja Dankana Šeika un Stīvena Seitera radītais mūzikls. Beidzot viena no strīdīgāk vērtētajām lugām piedzīvoja savu triumfu – mūzikls saņēma 8 Tonija balvas dažādās nominācijās, ieskaitot „Labākā mūzikla” nosaukumu, un tika nospēlēts 888 reizes. Liepājas teātrī dzīvās rokmūzikas pavadījumā jauniešu sarežģīto attiecības stāstu izdzīvos Everita Pjata un Viktors Ellers.


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

DI V U K U N G U K A LP S N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī PIRMIZR ĀDE 28.NOVEMBRĪ

3

Turpinājums

4


L

atvijas Nacionālajā teātrī 28. novembrī pirmizrādi piedzīvoja Ričarda Bīna komēdija “Divu kungu kalps. Anno 1963” Valtera Sīļa režijā. Galvenajā lomā būs Mārtiņš Egliens.

Luga ir slavenās Karlo Goldoni komēdijas “Divu kungu kalps” komiskās situācijas un tēlu attiecību pārlikums uz sešdesmito gadu Angliju. Situāciju komēdija par seksu, pilnu vēderu un naudu - tā savu parafrāzi par Golodoni darba tēmu piesaka pats lugas autors.Anglijā šai komēdijai pēdējo pāris gadu laikā bijuši grandiozi panākumi. Nacionālā teātra izrādes režisors Valters Sīlis stāsta, ka viens no iemesliem, kāpēc izvēlējies šo lugu, ir tas, ka, jau pirmo reizi to lasot, viņš patiešām smējies. “Tā atgadās salīdzinoši reti. Luga ir tīra komēdija, un tajā pašā laikā tā ir gudra un stāsta par noteiktu vēsturisku periodu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam jāsitas kā plikam pa nātrēm, meklējot visdažādākos variantus kā nopelnīt vismaz tik daudz, lai izdzīvotu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam, lai paēstu, ir jāizdara neiespējamais. Joki ir raupji un rupji, bet tiem ir savs stils. Daļa no jokiem veidoti tā, ka joks ir joka dēļ, bet tas tiek darīts ar prieku, nevis ar aprēķinu,” stāsta režisors.

S K AT Ī T V I D E O

Video: 10 jautājumi režisoram Valteram Sīlim


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

S U DR A BA S LI DA S N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī 13 . , 1 4 . U N 15 . D E C E M B R Ī

5

Turpinājums

4


Š

ī muzikālā izrāde visai ģimenei ir viens no pazīstamākajiem Ziemassvētku stāstiem, kas aizved uz 19. gadsimta Holandi – tās aizsalušajiem kanāliem, pa kuriem

bērni skrien ar slidām; vējdzirnavām, kas griežas ziemas vē-

jos, un mājām, kurās mīt mazie holandiešu bērni. Viņi ir paēduši, silti apģērbti un laimīgi. Tikai pašā pilsētas nomalē pussabrucis un pelēks slejas kāds trūcīgs namiņš, kurā dzīvo mazā Grētele, viņas krietnais brālis Hanss, vienmēr norūpējusies un darbos nogurusī mamma un slimais tēvs, kurš pēc nelaimes gadījuma uz dambja ir zaudējis atmiņu un neatceras, kur noglabājis paprāvu naudas summu. Tuvojas slidošanas sacensības, bet Grētelei un Hansam nav slidu, lai viņi kopā ar pārējiem bērniem varētu tajās piedalīties. Tomēr izrādās, ka dzīve bagātos bērnus nebūt nav padarījusi skopus un ļaunus, un viņu sirdis nepieņem cilvēku šķirošanu pēc maka biezuma. Šī izrāde ļauj bērniem dāvāt ticību brīnumam un pārliecību, ka laba sirds ļauj pārvarēt visus šķēršļus. Lomās: Ainārs Ančevskis, Sanita Pušpure, Indra Burkovska, Ilze Rūdolfa, Ivars Puga, Voldemārs Šoriņš, Zane Dombrovska u.c. Režisors – Edmunds Freibergs. Komponists – Raimonds Pauls.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

E I RO IZ S TĀ DE D A I L E S T E ĀT R Ī L Ī D Z 13 . D E C E M B R I M

1

Turpinājums

3


C

eļojošā “Eiro izstāde” tika atklāta 2008.gada jūnijā Eiropas Centrālās Bankas telpās Frankfurtē. Kopš tā laika izstāde viesojusies daudzās Eiropas pilsētās -

Bratislavā, Barselonā, Romā, Berlīnē, Luksemburgā, Varšavā, Tallinā, Bukarestē, Parīzē, Sofijā, Madridē. Nu tā nonākusi arī Rīgā. Šī interaktīvā izstāde, kas ir piemērota visa vecuma apmeklētājiem, ļauj tuvāk iepazīt eiro un tā vēsturi, kā arī dizainu un pretviltošanas pazīmes. Ir padomāts par jaunākajiem apmeklētājiem, kuriem atvēlētas aktivitātes bērnu stūrītī. “Eiro izstādes” laikā plānoti vairāki speciāli pasākumi ģimenēm sestdienu ģimenes rīti. “Eiro izstāde” ir daļa no sabiedrības informēšanas aktivitātēm, kas tiek īstenotas pirms Latvijas kļūšanas par 18.eirozonas dalībvalsti nākamā gada janvārī.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

E D G A R S D E G Ā B A L E TA M Ē Ģ I N Ā J U M S U Z S K AT U V E S , G L E Z N A , 1 8 47. G .

N ER EDZ A M Ā S SK ATU V E S D A I L E S T E ĀT R Ī L Ī D Z 2 9. D E C E M B R I M

3

3


I

zstādes kuratore Inga Šteimane izvēlējusies piecus autorus – Džemmu Skulmi, Juri Dimiteru, Kristiānu Dimiteri, Kristapu Ģelzi un Annu Iltneri. Uzmanīgi ielūkojoties

viņu darbos un biogrāfijās, kas aptver mūsdienu mākslas visdažādākās formas un dod iespēju tikties ar mākslu četru paaudžu diapazonā, pamanām spēcīgu teātra stihijas klātbūtni katrā. Izstādi veido māksla un komentārs – katra mākslinieka ekspozīciju papildina teksts, kas izceļ ar teātri saistītos dzīves un mākslas faktus. Neredzamās skatuves piedāvā aplūkot mākslu un teātri mijiedarbībā. Izstāde uzbūvēta tā, lai aicinātu skatītāju kļūt par pētnieku, kas saskata kultūru, ko veidojis teātris, un tās ietekmi tālu ārpus teātra sienām, atklājot neredzamās skatuves. Izstāde bez maksas apskatāma stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā.


EJ UZ LILLÁ MŪZIK A

F O T O G R Ā F I J A I : E D G A R S D E G Ā B A L E TA M Ē Ģ I N Ā J U M S U Z S K AT U V E S , G L E Z N A , 1 8 47. G .

ELĪ N A – TH E B E S T O F ELĪ N A G A R A NČ A ELĪNA S GAR ANČ A S L ABĀKO IER AK STU IZL A SE M Ū Z I K A S V E I K A L O S V I S Ā L AT V I J Ā

1

3


J

aunajā Elīnas Grančas CD Elīna – The Best of Elīna Garanča mūsu pasaulslavenā operdīva

pašrocīgi atlasījusi labākos ierakstus no saviem albumiem, kas līdz šim iznākuši lielājā apgādā Deutsc-

he Grammophon. Māksliniece pati saka, ka šis disks atklāj viņas stiprās puses pēdējo gadu ieskaņojumos un sniedz rezumējumu par padarīto, bet nu pienācis laiks jaunai ierakstu karjeras fāzei ar citu muzikālo trajektoriju. Elīna Garanča: “Šī izlase ir sava veida punkts uz “i”.” Savukārt latviešu klausītāji novērtēs faktu, ka, lai arī jaunais izdevums paredzēts visas Eiropas (un ne tikai) tirgum, tā nosaukuma “Elīna” rakstībā virs “i” likts nevis punkts, bet gan latviskā garumzīme – vēl viens apliecinājums latviskajai stājai, ko Elīna Garanča konsekventi saglabājusi spožās starptautiskās karjeras laikā. Izlasē skan Bizē, Delība, Sen-Sansa, Bellīni, Doniceti, Mocarta u.c. komponistu skaņdarbi, to skaitā arī Elīnas dueti ar slavenajiem kolēģiem Annu Ņetrebko un Roberto Alanju.


EJ UZ LILLÁ KINO

K A P TE I N IS FI LI P S S: S O M Ā LI JA S PI R ĀTU G ŪS TĀ P I R M I Z R Ā D E 1 0 .1 1 . 2 0 13 . FORUM CINEMAS I E S A K A I E VA V I E S E

1

Turpinājums

2


R

ežisors Pols Grīngrāss (Borna ultimāts, Borna pārspēks) darbu kino uzsāka, veidojot dokumentālas filmas par aktuālām problēmām. Arī režisora spēlfilmās redzama pastiprināta vēlēšanās runāt par notikumiem, kas satricinājuši sabiedrību, par politiski un

cilvēciski karstām, grūtām tēmām. Režisors uzņēmis filmas par asiņaino 1972. gada incidentu Īrijā, kad policisti sašāva 26 cilvēktiesību aizstāvjus (Bloody Sunday), par 11. septembra noti-

kumiem Ņujorkā (Pazudušais reiss), par ASV karadarbību Irākā (Zaļā zona), un šīm filmām raksturīga dokumentālisma garša, ko pastiprina režisoram zīmīgais rokas kameras izmantojums. „Četri pirāti trešdien Indijas okeānā ieņēma Dānijai piederošo 17 000 tonnu konteinerkuģi Maersk Alabama, uz kura atradās 21 amerikānis,” ziņoja mediji 2009. gada 14. aprīlī. „Kuģa kravā ir pārtikas produkti, kas sūtīti kā humānā palīdzība Āfrikai.” Pirāti, kuri pēc ASV Aizsardzības ministrijas ziņām bija vecumā no 17 līdz 19 gadiem, saņēma kapteini par ķīlnieku. Kuģa komanda savukārt bija saņēmusi gūstā vienu no pirātiem, taču iecerētā ķīlnieku apmaiņa neizdevās, jo brīdī, kad kuģa komanda atbrīvoja somālieti, kapteinis atbrīvots netika. Filipss pavadīja pirātus uz glābšanas laivu un parādīja, kā ar to darboties, bet laupītāji aizbēga ar visu kapteini. Filmas sižeta pamatā ir grāmata, ko pēc iepriekš minētajiem notikumiem kapteinis Filipss sarakstīja kopā ar Stefanu Taltiju – Kapteiņa pienākums: Somālijas pirāti, Jūras spēki SEALs un bīstamās dienas jūrā. Kapteini atveido Toms Henkss, ar kuru identificēties skatītājs sāk jau no pirmajiem kadriem. Taču režisors gan ar kino izteiksmes līdzekļiem (dinamiska montāža, jau minētā dokumentālisma sajūta), gan psiholoģiski precīzu spēli panāk, ka skatītājs izjūt sakāpināto un sarežģīto būšanu pasaulē, kā to pieredz somālieši. Un tālāk jau notiek tas jocīgais, kad kino sāk likt domāt.


EJ UZ LILLÁ KINO

DIŽ A IS SK A IS TU MS P I R M I Z R Ā D E 15 .1 1 . 2 0 13 . FORUM CINEMAS I E S A K A I E VA V I E S E

3

2


P

aolo Sorentīno filma Dižais skaistums ir reizē atklāta un mīklaina, tā ir pilna aizraujoša dzīves baudījuma un klusas vēlēšanās laicīgo, pārejošo ieraudzīt no mū-

žības puses. Tomēr būtu sarežģīti formulēt, „par ko” vēsta šis darbs, jo visi centieni atrast kādu pamata patiesību tiek ātri apgāzti vai ieved strupceļā. Tāpat kā Roma, kur risinās filmas darbība, Sorentīno darbs ir atmiņu, asociāciju, individuālas un kolektīvas vēstures piesūcināts. Džeps Gamberdella (Tonijs Servillo) ir atzīts žurnālists pusmūžā, viņš pazīst visus pilsētas salonu lauvas, prot atmaskot klišejisku mākslinieku pašstilizāciju un izklaidējas ar eleganci, ko jaunie var tikai apskaust. Rezumējot viņa sarunu ar tuvu draudzeni Stefāniju, Džepa Gambardellas pasaules izjūtu varētu raksturot šādi: labākais, ko darīt, ir gvelzt muļķības patīkamā kompānijā. Mēģinājumā apcerēt jautājumus par to, kas ir piepildīts cilvēka mūžs, sanāk neizbēgami attapties, maļot pa riņķi mazisku pašapjūsmu. Gamberdella jaunībā sarakstījis vienu romānu un uzskata par sasniegumu to, ka turpmāk no prozas rakstīšanas atturējies. Tikai kāds negaidīts svešinieka apciemojums un atstāsti no slepenas dienasgrāmatas liek viņam pārskatīt attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem tajā. Šīs spēcīgās pārdomas virza Džepu tuvāk apjautai, ka viņa īstais romāns vēl tikai sāk tapt. Šī filma nesniegs atbildi uz to, kas ir dižais skaistums. Tā nekādā ziņā nesniegs recepti, kā šim skaistumam tuvoties. Tā diezgan skarbi pateiks, ka dižais skaistums sajūtams tikai retos un nepastāvīgos uzplaiksnījumos, jo to nemitīgi nomāc cilvēciskais „bla bla”. Un tad tu prātosi, vai patiešām nupat tu to tur nomanīji, vai varbūt tā tikai šķita.


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

Z I EM A S S V Ē TK U EG ĻU C EĻ Š 5 . D E C E M B R I S - 1 2 . J A N VĀ R I S

1

Turpinājums

3


P

ēc kārtas ceturtais festivāls „Ziemassvētku egļu ceļš 2013” tiek rīkots ne tikai ar mērķi popularizēt Rīgu kā Ziemassvētku egles dzimteni, tas ir izaicinājums mek-

lēt radošas izpausmes, kas veicinātu jaunu dizaina nozares personību veidošanos. Festivāla ideja ir realizēt inovatīvas un oriģinālas urbānās mākslas pasākumu – festivālu, kurā Ziemassvētku simbols – egle – tiek eksponēta arī kā vides objekts jaunos, neparastos un dekoratīvos vizuālos risinājumos, kur katra egle ir ar savu stāstu un vēstījumu. Festivāls aizsākās pirms vairākiem gadiem. Pilsētā bija redzamas gan klasiski rotātas, gan neierasti noformētas egles. Ar katru gadu objektu skaits pieaug un Ziemassvētku egles parādās gan tradicionālos, gan jaunos un inovatīvos risinājumos, radot patiesu rīdzinieku un pilsētas viesu interesi un sajūsmu. Festivāls ir savdabīgs seno notikumu un tradīciju mūsdienu māksliniecisks turpinājums – tas ļauj dzīvot senajai leģendai par Rīgu kā pirmās izrotātās Ziemassvētku egles galvapilsētu. Visus festivāla objektus iespējams apskatīt, izmantojot īpaši sagatavotu Festivāla ceļvedi - karti, kura atrodama interneta vietnē

.


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

E I RO PA S Z I EM A S S V Ē TK I RĪGA S KONCERTZ ĀLĒS UN DIEVNAMOS NO 5. LĪDZ 28.DECEMB RIM

3

Turpinājums

3


A

dventa, Ziemassvētku un Jaungada skaistajā laikā klausītājiem ik gadu tiek piedāvāta iespēja šo svētku noskaņu izbaudīt gan Baha, Haidna, Mocarta, Vival-

di un citu klasiķu dzīvespriecīgajā mūzikā, gan arī mūsdienu komponistu skaņdarbos un dzīvīgajos džeza ritmos. Mūzikas festivāls “Eiropas Ziemassvētki” šogad notiks no 5. līdz 28.decembrim, piedāvājot daudzveidīgu mūzikas programmu, sākot no izsmalcinātas kamermūzikas un džeza līdz prieka pilnām motetēm un majestātiskiem oratoriju fragmentiem. Festivāla atklāšanas koncertā 5.decembrī Lielajā ģildē Aurēlija Šimkus klausītājiem piedāvās Johana Sebastiana Baha kontrapunktu no “Fūgas mākslas”, kas kā Baha polifonā skaņu raksta augstākais sasniegums Latvijas koncertzālēs skan ļoti reti; Ludviga van Bēthovena 18. Sonāti un Franča Šūberta trīs skaņdarbus klavierēm.


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

N E W YO R K VO I C E S RĪGA S KONGRESU NAMĀ 6.DECEMBRĪ

5

Turpinājums

3


F

estivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvaros Rīgā viesosies vokālā džeza grupa “New York Voices” - divkārtējā “Grammy” balvas ieguvēja, kas ieskaņojusi septiņus

studijas albumus un jau divus desmitus gadu ceļo pa visu pasauli, koncertējot pasaules slavenākajās koncertzālēs. Vokālo džeza grupu “New York Voices” pavadīs leģendārais Latvijas Radio Bigbends, kas veiksmīgi atsācis savu darbību Latvijas džeza mūzikas lauciņā. Šobrīd Bigbends ir paguvis izveidot vairākas starptautiski nozīmīgas sadarbības ar džeza mūzikas grandiem, kas ir pazīstami visā pasaulē. Tostarp Latvijas Radio Bigbends ir uzstājies ar leģendāro amerikāņu džeza vokālistu Kurtu Elingu un izcilo itāļu džeza dīvu Robertu Gambarinu. Roberta atzinusi, ka Latvijas Radio Bigbenda un tā solistu uzstāšanās bija satriecoša. Bigbenda sastāvā muzicē ievērojams zviedru trompetists Lasse Lindgrēns.


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

Š I M K US U N Č U R ĻO Ņ A S TĪG U K VA RTE T S LIELAJĀ ĢILDĒ 13 . D E C E M B R Ī

7

3


F

estivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvaros uz Lielās ģildes skatuves viens no spožākajiem latviešu pianistiem Vestards Šimkus uzstāsies kopā ar vienu no redzamā-

kajiem lietuviešu kameransambļiem – gleznotāja Konstantīna Čurļoņa vārdā nosaukto stīgu kvartetu. Viņi kopīgi atskaņos vienu no romantisma laikmeta kamermūzikas šedevriem – Šūmaņa Klavieru kvintetu un paša Šimkus jauno kompozīciju šādam izpildītāju sastāvam. Koncertā skanēs arī Čurļoņa, Teisuta Makačina un Fausta Lantena opusi. Čurļona stīgu kvartets izveidots 1968. gadā, kad topošā kvarteta dalībnieki vēl studēja konservatorijā. Kopš tā dibināšanas kvartets sniedzis ap četriem tūkstošiem koncertu, uzstājoties Lietuvā un ārvalstīs un muzicējot Leipcigas Gewandhaus, Amsterdamas Concertgebouw, Bonnas Bēthovena zālē, Berlīnes Schauspielhaus, Parīzes Orsē muzejā, Londonas Karaliskajā Svētku zālē, arī Varšavas, Briseles un Japānas filharmoniju zālēs. Mūziķu repertuārā ir vairāk nekā 300 kompozīciju, un tas ir stilistiski daudzveidīgs.


GARŠĪGI LILLÁ

Č E T R A S S E ZO N A S P I E DĀVĀ

S K Ā BĀ KRĒJUMA KŪKA

FOTO: ARMANDS MEIRĀNS

S I G N E M E I R Ā N E , W W W. C E T R A S S E Z O N A S . LV


M

anas mammas „firmas” kūka, kas tikusi gatavota laikos, kad neko nevarēja dabūt. Tad lietoja vasarā izvārīto ievārījumu, augļu vai ogu vietā noplaucēja ābolus vai vispār iztika bez tiem, tikai vien ar želeju. Ja esi veģetārietis un nevēlies izmantot želatīnu, kas tiek gatavots no dzīvnieku kauliem, Gourmet Studio veikalos ir nopērkams augu valsts želatīns.

SASTĀVDAĻAS: 1,3 l skābā krējuma, 150 g cukura + pēc garšas krēmam, 2 tējkarotes cepamā pulvera, 300 g bīdelētu kviešu miltu, 3 tējkarotes ar kaudzi želatīna + 1 tējkarote dekorēšanai, ogas vai augļi dekorēšanai, 100 ml sulas vai cukura sīrupa dekorēšanai, 2 ēdamkarotes ruma vai konjaka, 3 ēdamkarotes cidoniju sīrupa, 200 ml brūkleņu ievārījuma vai svaigas brūklenes, saberztas ar cukuru.

PAGATAVOŠANA: 1. Gatavo mīklu biskvītam: sajauc 300 g skābā krējuma, 150 g cukura, cepamo pulveri un miltus, samīca no mīklas bumbu, ietin to pārtikas plēvē un liek ledusskapī uz 2 stundām atdzist. 2. Kad mīkla atdzisusi, sadala to 5 vienādās daļās. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. 3. Ņem apaļu cepamo plāti apmēram 26 cm diametrā, ieziep kārtīgi ar sviestu, ņem vienu mīklas gabalu, un, ar pirkstiem plikšķinot, to izveltnē pa visu plāti. Cep 10–12 minūtes. Tā rīkojas ar visiem mīklas gabaliem. 4. Kamēr cepas biskvīti, uzbriedina želatīnu, aplejot 3 tējkarotes ar nelielu daudzumu auksta ūdens, izmaisa un citā traukā, aplejot 1 tējkaroti želatīna ar nelielu daudzumu auksta ūdens, izmaisi. 5. Sagatavo krēmu: sajauc atlikušo 1 litru skābā krējuma ar cidoniju sīrupu, rumu un pievieno cukuru pēc garšas. 6. Kad izcepti visi biskvīti, izkausē ūdens peldē to želatīnu, kurš ir no 3 tējkarotēm, un pievieno krēmam. 7. Liek kūku kārtās: biskvīts, brūkleņu ievārījums, biskvīts, skābā krējuma krēms. Pēdējā kārtā kārto ogas. Liek uz kādām 20 min ledusskapī. 8. Izkausē atlikušo želatīnu ūdens peldē, pievieno cukura sīrupam vai sulai. Ņem kūku un pārslaka ar dažām ēdamkarotēm ogu. Atkal liek kūku ledusskapī sarecēt vismaz uz 4 stundām. Labu apetīti!

2

Va i r ā k r e c e p t e s m e k l ē w w w. c e t r a s s e z o n a s . l v

4


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS


Turn static files into dynamic content formats.

Create a flipbook
Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.