S A R K A N BA LT S A R K A N A IS KO DS
N°
11 / 12
SINDIJA VILDE-SPINGA: MANĪ IR NEAPR AK STĀMA BRĪVĪBA S SA JŪTA
SLEJA LILLÁ
Ļ AUTI E S DZ Ī V E I
FOTO:SHUTTERSTOCK
I V E TA Š N E PA
SLEJA LILLÁ
V
ai tev reizēm nešķiet, ka dzīve iet garām, bet tu neizmanto visas iespējas? Šis jautājums ir vismaz tik vecs, cik Ernesta Hemingveja romāns Un saule lec , kurā to uzdod viens no varoņiem. Apstākļi tā iegrozī jušies, ka jau kādu laiku dzīvoju autopilotā – bez garšas, bez smaržas, bez f īlinga . Neesmu izmantojusi jau desmitiem iespēju, palaidusi garām padsmitiem mirkļu. Esmu tā vienkārši stāvējusi un noskatī jusies, kā dzīve iet, bet es tajā it kā piedalos, it kā nepiedalos. Ja arī iesaistos, tad noteikti nespēlēju galveno lomu. Nav pieticis drosmes pieņemt lēmumus, kas nāktu par labu man, bet tajā pašā laikā nebūtu patī kami vai pat šķistu nepieņemami kādam no maniem tuvākajiem. Tā mūžīgā vainas apziņa, ka neesmu pietiekami laba mamma, meita, māsa, draudzene un arī neesmu bijusi pietiekami laba sieva.
B
SLEJA LILLÁ
et man tā gribas kā tajās skaistajās
dejas skolai. Vai nav apbrīnojami? Es nedomāju,
bildēs, kur meitene stāv, iebridusi zilzaļā
ka tā ir sagadīšanās.
jūras ūdenī, ap viņas potītēm čalo vilnīši
Blogere un rakstniece Mendija Heila atgādina
baltām putu cepurītēm, izlaistajos matos
pavisam
rotaļājas viegls vējš un viņa, izpletusi rokas un
domāta, lai to nodzīvotu perfekti. Tā vienkārši
aizvērtām acīm, sejā rotājoties svētlaimīgam
JĀDZĪVO. Ar prātu, bez prāta, skaisti, ar savu
smaidam, ieelpo... dzīvi... Man tā gribas ieelpot
daļu nenoteiktības, kļūdoties, bet JĀDZĪVO. Dejo,
dzīvi! Viegli, brīvi, ar pilnu krūti. Bet sanāk ti-
smaidi, ķiķini, uzticies, ceri, mīli, vēlies, tici, bet
kai tā – saraustīti. It kā būtu zem ūdens, pa lai-
vairāk par visu izbaudi katru šī ceļojuma mirkli
kam uzpeldot un iekampjot kādu malku gaisa,
un novērtē to, kur esi pašlaik, nevis ieciklējies uz
un tad atkal, aizturētu elpu kuļoties tālāk.
to, kā vajadzētu būt.”
„Sāc taču beidzot dzīvot!” katru reizi, kad šie
Jā, mēs ieciklējamies uz to, kā vajadzētu būt,
vārdi atkal sasniedz manas ausis, vēderā iemetas
vai uz to, ko padomās citi. Uzbūvējam rāmjus,
tā dīvainā tirpoņa. Kā skolas laikā, kad pēkšņi
kuros cenšamies ietilpināt savu dzīvi un arī citu
atskārtu, ka burtnīca ar mājasdarbu palikusi
dzīves. Bet rāmis varbūt ir par šauru! Un vai tas
mājās uz rakstāmgalda, vai kā bērnībā, kad mani
vispār ir vajadzīgs? Lai rāmji paliek fotogrāfijām
pieķēra kādā pārkāpumā. Un būtībā tā ir. Nedzīvot
– sastingušiem dzīves mirkļiem. Bet mēs šeit
un nebaudīt šo vienreizējo piedzīvojumu, šo
un tagad dzīvosim un ļausimies dzīvai dzīvei
ceļojumu, ko sauc par dzīvi, – tas ir pārkāpums!
bez rāmjiem un šabloniem. Aizmirsīsim savus
Pārkāpums pret sevi.
gadus un būsim laimīgi tādi, kādi esam, un tur,
Galu galā stāsta beigas ir zināmas, un visiem būs
kur esam, par spīti skrienošajam laikam. Vēl
pilnīgi vienādas. Tad kāpēc pašu stāstu nerakstīt
vairāk – skriesim kopā ar laiku, pieņemot jeb-
pēc iespējas aizraujošāku un interesantāku?
kuru izaicinājumu, nesūkstīsimies, bet iesim un
Mums visiem gadījies pazaudēt sevi. Mums
darīsim, elposim un baudīsim ar pilnu krūti. Un
visiem ir gadījies nokrist. Tā ir dzīve. Bet atkal
galu galā tieši mēs būsim uzvarētāji cīņā ar laiku,
atrast sevi un piecelties – lūk, tas ir dzīvot! Un
jo būsim spējuši saglabāt gara jaunību.
tā nu esmu sākusi meklēt iedvesmu dzīvei. Jau-
Iedvesmu dzīvei šomēnes smelies arī LILLÁ
nai dzīvei. SAVAI dzīvei. Un kad tu sāc tā lūkoties
digitālajās lappusēs. Sindija Vilde-Spinga, Arnis
apkārt, arī ieraugi! Atklājas tik daudz interesan-
Bikšus, Inese Apse-Apsīte, Vineta Legzdiņa, An-
ta un aizraujoša, ko dzīve piedāvā, bet, dzīvojot
tra Stafecka, Filisa Sjūza un vēl citi – tik dažādi
autopilotā, to nemaz nav iespējams pamanīt.
ir mūsu stāstu varoņi, taču visus viņus vieno
Man vienmēr ir paticis dejot, bet nekad nav bi-
māka ļauties dzīvei, elpot ar pilnu krūti, dzīvot
jis laika tam pievērsties nopietnāk, nekā tikai
un baudīt katru šī ceļojuma mirkli. Jo patiesībā
Rīgas naktsklubu reidos izdejotajās naktīs. Mani
jau tā, pa īstam, dzīvi ir tikai tie, kas tic paši sev
fascinē tango, un pavisam nesen manā darba
un savām spējām un ir pārliecināti, ka vislabākais
pastkastē iekrita aicinājums pievienoties tango
veids, kā dzīvot, ir to darīt uz pilnu klapi. L
3
L
vienkāršu
patiesību:
„Dzīve
nav
4
ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!
www.lilla.lv
LILLÁ DECEMBRIS
S K AT Ī T V I D E O
K O Š U M S L I L L A` Kļūdu Paradīze
LILLÁ SARUNAS
S I E V I E T E L I L L A` Sindija Vilde-Spinga: “ Ja agrāk nemitīgi skrēju, ņēmos, bija pat pārlieku daudz enerģijas, tad šobrīd man ir piepildījuma sajūta... laime.”
L I L L Á C I LV Ē K O S
D U E T S L I L L A`
M Ē S L I L L A`
J Ā ! L I L L A`
CILVĒKI LILL A`
VIŅPUS LILL A`
L I L L A` J A U TĀ
Viņu saruna
Latviešiem
Radīta
Sarkanbal-
Vineta
Ja patiesība
ir kā deja
ēšanas
dzīvei. Fil-
tsarkanais
Lagzdiņa
ir vīnā,
ar tikko
paražas un
isa Sjūza
kods. Kā to
met krāsainu
kāpēc
iepazītu
ēdiena loma
deviņdesmit
uzturam ne
varavīksnes
vajadzīgs
partneri.
ir bijusi tikpat
gadu
tikai svētku
loku no
melu detek-
Arnis Bikšus
nozīmīga kā
vecumā
reizēs, bet
Austrālijas
tors?
un Inese
tādām par
dejo tango,
arī ikdienā.
līdz Latvijai
Apse-Apsīte.
gurmānēm
komponē un
Raksta Inga
un atstāj siltu
uzskatītām
lec ar izplet-
Žolude.
atmiņu mirkli
tautām kā
ni.
ikvienam, kas
franči, spāņi
vismaz reizi
vai itāļi.
ir viņu saticis.
L I L L A` S T I L S
K O Š U M S L I L L A`
Z O O M L I L L A`
G A R Š Ī G I L I L L A`
Antra Stafecka.
Latvija 20. gadsimta
Arī pats garākais
Skābā krējuma kūka
Kļūdu Paradīze.
sākumā bija zināma
lidojums kādreiz ir
Eiropā ne tikai ar
galā, un ar viegla
savu slaveno bekonu
satraukuma trīsām
un sviestu, bet arī ar
speram drošu soli
kosmētiku.
pretējā zemeslodes pusē. Zane Burnicka par piedzīvoto Amerikā.
SIEVIETE LILLÁ
UG UNS S TIHI JA S
ROM ANTIK A A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: KRISTĪNE KRAUZE SLUCK A
SIEVIETE LILLÁ
P
ārdaugavas Kalnciema kvartālā slejas restaurēts XIX gadsimta koka nams, kura otrajā stāvā cits citu papildina tādi interjera elementi kā samta drapērijas, senlaicīgs Chesterfield mēbeļu komplekts un Cherry Picking lampiņu maigās gaismas. Te iekārtojusies radošās darbnīca Le Chocolat Chic un pasākumu aģentūra Chocolate Events , kuru īpašniece un, kā teikts interneta vietnē, emocionālā direktore ir Sindija Vilde-Spinga. Praktiskā direktora pienākumus veic viņas vīrs Jānis Spinga. Aizejot pie kāda klienta uz standartizētu biroju, Sindija saprot, ka iznīktu, vienkārši nespētu strādāt vidē, kur esi kā robotiņš būrītī. Viņai ir svarīgs siltums un mīļums, allaž paticis sagādāt prieku un radīt svētku sajūtu citiem. Tas esot nepieciešams kā ēst. „Es esmu uguns stihija,” viņa vairākkārt uzsver.
SIEVIETE LILLÁ
Kādās noskaņās tu sagaidi šo ziemu?
ietinu slingā un kopā devāmies gan uz darbu, gan uz
Jau gadu esmu jaunā atbildīgā amatā – es esmu mam-
visiem pasākumiem. Kopš sāka čāpot un mētāt visas
ma savam brīnišķīgajam puikam. Un tā ir jauna skola,
mantas pa gaisu, nākas padzīvoties ar auklīti. Hugo
jauns izaicinājums. Ja agrāk nemitīgi skrēju, ņēmos,
pieskata brīnišķīga auklīte! Aktīva, dzīvespriecīga,
bija pat pārlieku daudz enerģijas, tad šobrīd man ir
ļoti rūpīga. Viņi dzied un ņemas, viņš tiek vests uz bē-
piepildījuma sajūta... laime.
bīšu skolu, uz baseinu, uz vingrošanu, apciemo mani birojā. Tāds sabiedriski ļoti aktīvs puika. Es mēģinu
Kā izraudzījāties vārdu savam dēlam?
viņam veltīt pēc iespējas vairāk sava laika, – nav tā,
Bērnībā es, kā jau visas meitenītes, spēlēju ģimenī-
ka viņš tiktu atstāts vai aizmirsts. Un mūsu suns, kas
tēs, un tad man parasti bija mamma, tētis un dēliņš
man ir kā vecākais dēls, Hugo respektē un ļoti mīl, iz-
Hugo. Kad abi ar vīru apspriedāmies, kā mēs sauk-
jūt tikai veselīgu greizsirdību. Es, piemēram, spēlējo-
tu dēlu, ja mums tāds reiz būtu, es viņam atklāju, ka
ties ar Rausi, nespēju viņam noņemt bumbiņu, bet, ja
jau no bērnu dienām prātā ir vārds Hugo. Viņš bija
pierāpo mazais Hugucītis, viņam atliek vien pasniegt
izbrīnīts: „Kā? Tas nevar būt! Man arī jau no bērnī-
roku, un bumbiņa jau pati tajā iekrīt.
bas vārds Hugo neiziet no prāta!” Un tad sapratām, ka tā ir zīme. Pilnīgi pārliecināta gan nebiju, nolēmu
Kas bija viņa pirmais izrunātais vārds?
pagaidīt: kad ieraudzīšu, sapratīšu – ir Hugo vai nav.
Komiski, bet savu pirmo vārdu viņš pateica, paceļot
Bija!
pie auss telefonu: „Hallo!” Acīmredzot tas ir tas, ko
Un viņš jau no viena mēneša vecuma seko manām
ļoti bieži dzird no saviem vecākiem. Nākamais: „Atā,
gaitām. Kamēr Hugo vēl nebija sācis aktīvi rāpot, viņu
atā!” Tas tad arī veido viņa pašreizējo vārdu krājumu.
PAR SMALK ĀM MEŽĢĪNĒM UN PĒDĀM Tavai aģentūrai ir tik garšīgs, smaržīgs nosaukums...
to gribu sasniegt, zinu, ka katram mērķim seko nāka-
Jā, un tas arī bija pirmais, kas iešāvās prātā. Man pa-
mais. No tiem sastāv visa mana dzīve, un tas ir bai-
tīk sajūtas, ko rada šokolāde. Un, manuprāt, tieši tā
gais dzinulis.
mūsu pasākumiem piešķir to eleganci, maģiskumu un šokolādes bonbongām līdz pat galēji izsmalcinātai, ar
Kas būtu jāpiedzīvo, jānoklausās, jāredz, lai tevi saprastu bez smalkākas iztaujāšanas?
zelta maliņu. Tādi arī mūsu pasākumi – veidojam tos
Noteikti jāaizbrauc uz Parīzi, kad tur nav aktīvās tū-
visiem.
ristu sezonas, vienatnē jāizstaigājas pa Liepājas plud-
enerģiju. Šokolāde ir tik dažāda – sākot ar mazītiņām
mali, jāuzkāpj uz Ziemeļu mola, jāizvizinās ar retro
Savulaik tu teici, ka Chocolate Events ir tikai atspēriena solis uz ko lielāku. Vai tas joprojām spēkā?
auto... Nevis tādu, kas knapi kust uz priekšu, un bail,
Jā, tā ir. Tam jau ir konkrētas aprises, bet es par to
nobriedis un eleganti skaists. Mūzika – Sigur Rós, Col-
vēl nevaru runāt. Es esmu Strēlnieks pēc horoskopa
dplay, Nora Džounsa, arī Bejonsē vai Robijs Viljamss.
– mērķtiecīga. Ja kaut ko saku vai daru, es zinu, ko ar
Man patīk Frenka Sinatras vecie klasiskie gabali – tie
ka kuru katru mirkli kaut kas noplīsīs, bet tādu, kas ir
SIEVIETE LILLÁ
kā esmu aizrāvusies ar klasisko mūziku. No latviešu
motīviem. Kādas ir tavas attiecības ar kino un literatūru?
mūziķiem – jāklausās Instrumenti, Goran Gora, Sound
Teikšu godīgi – man tās ir tuvākas ar kino. Man jāie-
Poets, arī Prāta vētra, bet kuram latvietim gan nepatīk
mācās attīrīt domas, atslēgt prātu... Es mēģināju to iz-
Prāta vētra?
darīt ar grāmatu lasīšanas palīdzību, bet nevarēju. Es
dod svinīgu gandarījuma sajūtu. Jāteic, pēdējā lai-
esmu tik ļoti spilgta vizuāliķe, ka man tā sauktajās pie-
Nezinu, vai asi izjūt nepatiku, bet daudziem viņu mūzika ir visnotaļ vienaldzīga...
augušo grāmatās, kur visas lapas ir vizuāli vienādas –
Un tomēr - man šķiet, mēs stāvam un krītam par šo
to saturu. Paņemu rokās – jā, patīk, ļoti skaists vāks,
grupu, esam patriotiski noskaņoti un lepni par viņiem.
sāku lasīt... un pie kādas desmitās lapaspuses saprotu,
Man patīk apmeklēt izstādes, patīk Gustava Klim-
ka manī jau ir ielavījušās citas domas – par darbu, par
ta darbi. Nesen Parīzē aizgājām uz Oranžēriju (Musée
mazo... Varbūt vēl neesmu atradusi sev īsto grāmatu,
de l’Orangerie), kur eksponēti Kloda Monē ūdensrožu
toties kino ir mana pasaule. Man patīk filmas, kas liek
gleznojumi... iespaidīgi. Savā ziņā man patīk arī Frīdas
domāt, atstāj manī kaut kādas pēdas.
burti, burti, burti – nav, kur pieķerties, nevaru uztvert
Kalo māksla. Augstu vērtēju lietas ar vintage piesitienu; tādas, kam ir visādas aristokrātiskas, antīkas mazas
Kuras filmas tevī atstājušas pēdas?
detaļiņas: auskariņi, smalkas mežģīnes – franču vairāk
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the
nekā spāņu...
Cuckoo’s Nest) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā,
Manī ir kaut kāda neaprakstāma brīvības sajūta. Un šo
jau pieminētā Šokolāde (Chocolat). No jaunākām –
brīvību es parasti izbaudu pie dabas. Vienkārši staigā-
brīnišķīgā Karaļa runa (The King’s Speech), Medības
jot, neko nedomājot, atbrīvojot prātu. Tad raugos mā-
(Jagten). Tās ir spilgtākās, kas ienāk prātā. Man pa-
koņos un saskatu tajos dažādas formas. Bet mana lielā-
tīk, kad filmās atainoti patiesi notikumi, bet patīk
kā vājība ir zemenes. Es vispār esmu liela saldummīle,
arī fantāzijas filmas – piemēram, Čārlijs un šokolā-
un tāpēc man, protams, garšo šokolāde daudzās un da-
des fabrika (Charlie and the Chocolate Factory). Ne-
žādās izpausmēs.
vis tāpēc, ka tā saistīta ar šokolādi, bet tāpēc, ka tā ir krāšņa, izdomas pilna, vērsta uz sirsnību, audzina
Neizbēgami raisās asociācijas ar Lasses Halstrēma filmu Šokolāde, kas tapusi pēc Džoannas Harisas romāna
tavu raksturu. Neciešu jēlas komēdijas, un man nepatīk Holivudas kases grāvēji.
PA STĀVĒS , K A S PĀRVĒRTĪSIES Tev lieliski padodas radīt svētku sajūtu citiem tādēļ, ka pati šajā ziņā esi dzīvē lolota?
jama romantiķe, kaut arī ne standarta romantiķe. Man
Man pašai tā drīzāk pietrūcis. Padomāju – ārprāts, es
kā sarkanu rožu klēpis vai peldošas sveces vannā...
taču tikai divās kāzās esmu bijusi kā viešņa! Bet man
Tās var būt biezas vilnas zeķes kājās, mīļākais vīra
patīk skaistā iemīlēšanās sajūta, ko izbaudu katrās
krekls mugurā, sēdēšana pie... labi, kamīns ir klasiski
mūsu aģentūras rīkotajās kāzās... Šķiet, esmu nelabo-
romantiska lieta, bet mani uzreiz pārņema tā siltuma
patīk saskatīt romantiku lietās, kas nav tik klasiskas
SIEVIETE LILLÁ
Katram mērķim seko nākamais. No tiem sastāv visa mana dzīve, un tas ir baigais dzinulis.
SIEVIETE LILLÁ sajūta. Der arī brīnumsvecīte negaidītākajā brīdī vai
taļas, mazas lietiņas, un es ļoti augstu vērtēju roku
pašdarināta roze, ko esi kaut no papīra salocījis...
darbu – tu jūti, ka tam ir dvēsele. Tas mums abām ar māsu iedzimts. Evita nodarbojas ar rokdarbiem: taisa
Raugoties uz tavu dzīvi, izskatās, ka tu lietpratīgi pa to virzies...
lellītes, rotas un daudz ko citu. Dažkārt man ir neizsa-
Līdzko sāku klausīt savai intuīcijai, atklāju, ka tā ir
viņu tincinu: „Kā?! Kā tu to izdomāji?”
diezgan spēcīga. Tādā ziņā viss ir kārtībā... un lai-
Mans vecaispaps strādāja ražošanas apvienībā Daiļ-
kam jau īstajā brīdī man kāds cilvēks pateica: „Sin-
rade, un bērnībā daudz palīdzējām viņam knibinā-
dij, dzīvo savu dzīvi, tverot un izbaudot mirkļus!
ties. Savukārt vecmāmiņa bija čakla adītāja. Arī mana
Nepalaid garām situācijas!” Kā saka – carpe diem!
mamma turpināja šo ceļu, kopā ar tēti pievērsās ādas
Un tā ir kaut kāda maģija, tu ļaujies, nebaidies, audz
apstrādei, veidoja dažādus mākslas darbus.
un attīsties. Rainim taisnība: „...pastāvēs, kas pār-
Mamma tagad dzīvo Ogres rajonā, var teikt – laukos,
vērtīsies!” Es neko nenožēloju... Katram savs dzīves
bet tētis – Salaspilī. Ja kādreiz, kad biju mazāka, likās
ceļš, bet viss ir atkarīgs tikai no paša – nevajag gai-
– ak Dievs, kaut nu ātrāk projām no tiem laukiem, tad
dīt, vajag darīt!
tagad mani ļoti velk pie dabas. Es zinu, ka nevarētu
kāms pārsteigums par to, kas viņai sanācis. Un tad es
laukos dzīvot pastāvīgi, šajā ziņā tur pagaidām ir pā-
Reiz netīšām trāpīju uz raidījumu „Gandrīz ideālas vakariņas”, kurā tu piedalījies, un tajā mirklī tuvplānā rādīja tavas rokas – kā tu gatavo dāvaniņas citiem dalībniekiem, kā no tava pieskāriena top mazs brīnums...
rāk liels miers priekš manis, bet braucu pie mammas
Jā, es pievēršu uzmanību sīkumiem. Man patīk de-
lai tikšanās ir tik retas.
atpūsties. Es tomēr gribētu, lai Hugo būtu labākas attiecības ar saviem vecākiem, nekā tās ir man. Tādā ziņā, ka negribu, lai Hugo piedzīvo vecāku šķiršanos, un es negribu,
NE ŽĒLĪG Ā S PIL SĒTA S S VĒTKI Vakar sarunā ar vēsturnieku un literātu Kirilu Kobrinu mazliet pieskārāmies tēmai par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Viņa skatījumā Rīga ir Eiropas melanholijas galvaspilsēta. Kā tu te jūties?
tu izrādītos kaut ko pirmais izdarījis, izrādītos kaut ko
Kādreiz man patika salīdzinājums: Rīga ir mazā Parīze...
lidmašīnai nolaižoties, ieraudzīju to mazo, mazo čupi-
Manā uztverē Rīga šobrīd mostas, pamazām atgūst savu
ņu ar lampiņām lejā, un pēc tam tās pelēkās sejas, man
šarmu. Vēl pirms gada man tā likās pompoza, izlutināta
gribējās nekavējoties skriet uz kasi un teikt: tā, man va-
un arī nežēlīga. Iespējams, redzējums mainījies saistībā
jag biļeti uz nākamo lidojumu, es dodos tālāk, kaut kur
ar pārcelšanos uz dzīvi tepat, Āgenskalnā. Kad es dzī-
citur. Tagad šīs izjūtas mazinājušās, bet es joprojām ne-
voju centrā, Čaka ielā, man šķita – tu arvien esi straujā
esmu tiktāl nostabilizējusies, lai teiktu – jā, ir labi. Ja
ritenī, visu laiku nepaspēj, nepaspēj, nepaspēj, un tev
man būtu iespēja doties dzīvot un strādāt kaut kur ārpus
dažbrīd gribas skriet pat ātrāk, nekā tas ritenis rit, lai
Latvijas, es to nedomājot arī izdarītu.
pirmais sasniedzis. Bet nu pamazām saprotu, ka nē, nē... Agrāk es pēc katra sava ceļojuma ieslīgu depresijā. Man, godīgi sakot, bija diezgan skumīgi braukt mājās. Kad,
SIEVIETE LILLÁ
SIEVIETE LILLÁ
SIEVIETE LILLÁ
SIEVIETE LILLÁ
Ar ko saistās nežēlīgums, ko pieminēji?
vārdus, cik labprātīgi pārņemam Helovīnu svinēša-
Ar cilvēkiem. Mēs esam maza tauta un cits citu ēdam.
nu, bet Mārtiņdienu, kas principā ir tā pati doma, tas
Tā latviskā skaudība, tā nenovīdība... Galvenais – no-
pats mesidžs, pilnīgi aizmirstam.
riet otru. Es nespēju to pieņemt. Jā, primitīvi, banāli,
Mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots. Ar visiem
bet paraudzīsimies uz Eirovīziju. Mēs paši kā tauta
dabas brīnumiem. Kaut kā negribas to latvisko za-
iebalsojam savu favorītu, aizsūtām uz starptautisku
ļumu, to eko, kas ir pašiem pieejams. Noniecinām
konkursu. Viss ir superfantastiski. Bet, līdzko viņam
un apmainām to pret kaut kādu plastmasu. Turklāt
tur neveicas, tā, atbraucot atpakaļ, ir kauns un bai-
esam viegli pērkami. Mēs diemžēl esam pērkama
les uz ielas iziet. Pati tauta tevi iedzen kompleksos.
tauta.
Nevis uzsit uz pleca, pasaka – viss ir kārtībā! Tādā ziņā mēs esam diezgan nežēlīgi. Un par valodu ru-
Tam ir vēsturiski priekšnosacījumi...
nājot – cik viegli pakļaujamies visādiem svešiem iz-
Varbūt. Cik tad ilgi mēs esam neatkarīgi? Vienmēr
teicieniem, anglicismiem, cik daudz lietojam krievu
esam dzīvojuši kāda pakļautībā.
TRADĪCIJAS UN MŪSDIENAS Rīgas sabiedrība allaž bijusi un ir daudznacionāla. No tā nevar norobežoties. Vai jūs rīkojat pasākumus, kas domāti tikai krievu auditorijai? atšķirīgi. Latvietim nepieciešams ilgāks laiks, lai ie-
Vai daudz ir tādu, kuri grib svinēt kāzas tradicionālā garā? Kad biju maza, pēc kādām septītajām kāzām ar gandrīz identisku scenāriju, pieņēmu lēmumu nekad neprecēties, ja reiz kopdzīves oficiāla uzsākšana saistās ar faktiski publisku jaunā pāra spīdzināšanu...
kustētos ballītē, bet krievu tautības cilvēkam ballīte
...un publika vēl par to pasmejas. Godīgi sakot, salī-
sākas jau tad, kad viņš saņem ielūgumu. Viņš apdomā,
dzinoši, maz. Par tiltiem, kam jābrauc pāri, vispār ne-
ko vilks mugurā, kā izskatīsies. Un ierodas, jau attiecīgi
runāsim. Šī tradīcija pamazām izzūd. Bet ir cilvēki,
noskaņots un sagatavojies, aktīvi ļaujas notiekošajam.
kuri to vēlas. Viņi grib kaut kādu action. Mēs moderni-
Latvieši bieži vien atnāk, sakrusto rokas uz krūtīm un
zējam latviešu tradīcijas, lai nav tā, ka ierauga sagai-
gaida: nu, kā tad mūs te šodien izklaidēsiet? Kas te ta-
dīšanas vārtus un jau zina - ā, tūlīt man būs nagla jā-
gad būs? Ko varat? Bet krieviem acis deg – kur baļļuks?
iesit. Mums nav copy-paste variantu. Iepazīstam katru
Kad organizējam kāzas, kurās latviete precas ar ār-
konkrēto pāri, lai nodrošinātu individuālu pieeju. Ar
zemnieku, bieži vien dažas dienas iepriekš sarīkojam
domu, ka precamies taču vienreiz!
Rīkojam. Un nenoliegšu – mentalitātes ziņā esam ļoti
kaut kādu iepazīstināšanu ar latviešu tradīcijām, lai
mantu savācējs to savācis, lai nākamajā dienā varētu
Nesen folkloristi, latvisko rituālu vadītāji man teica, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku grib svinēt latviešu godus, pievērsties tautas tradīcijām.
notikt izpirkšana. Daudzās valstīs nekādu īpašu kāzu
Jā, tas tiešām pamazām notiek. Pagājušogad Ziemas-
tradīciju nav. Ne amatu dalīšanas, ne mičošanas, ne
svētkos lielam uzņēmumam sarīkojām īsti latvisku
kā. Skatās ar atplestām mutēm.
Ziemassvētku balli. Ar ķekatās iešanu, ar aušanu, ar
cilvēki saprastu un pieņemtu, kāpēc notiek līgavas zagšana, kā var būt, ka piepeši pazūd žakete. Kāds
SIEVIETE LILLÁ
Šķiet, esmu nelabojama romantiķe, kaut arī ne standarta romantiķe. Man patīk saskatīt romantiku lietās, kas nav tik klasiskas kā sarkanu rožu klēpis vai peldošas sveces vannā...
SIEVIETE LILLÁ puzuru taisīšanu, ar latvju zīmju iededzināšanu kokā,
interesanta. Ja kādreiz tas asociējās ar opīšu rotām,
ar lustīgām spēka dziesmām, ar dažnedažādu maģis-
nu dzintars uzskatāms par īstu Latvijas dārgakmeni.
ko tēju vārīšanu – tā tējiņa tam, tā tējiņa tam... Bija
Pamazām jau kaut kas notiek, un liels prieks par to.
dejošana, kokles spēlēšana. Pēc tam viņi teica, ka šī
Bet domāju, ka tieši no valstsvīru puses jānāk pamu-
saulgriežu svinēšana esot bijis labākais pasākums visā
dinājumam svinēt Mārtiņus, nevis Helovīnus.
uzņēmuma 20 gadu darbības vēsturē. Agrāk mazliet baidījušies ko tādu rīkot, lai nerastos konfliktsituāci-
Tev pašai dzīvē ir kaut kādi svētku rituāli?
jas, jo liela daļa darbinieku ir krievu tautības pārstāvji.
Ir, protams, mazi knifiņi, bet īpašu rituālu nav. Bēr-
Izrādījās, ka visi sajūsmā! Tā tāda izglītošana. Un viss
nībā, kad dzīvoju laukos, Ziemassvētkos bija obligāti
atkarīgs no tā, kā pasniedz.
basām kājām jāskrien apkārt mājai. Šī tradīcija gan
Ja paskatāmies, tagad jau pat pastalas modē ienāk. Vairs
mums ir saglabājusies – lai nākamajā gadā būtu ve-
nav kauna nēsāt prievītes... labi, tu tās nēsā citādi nekā
sels, lai nenāktos mānīties.
kādreiz, bet tik un tā. Meitenes prievītes iesien matos
Mūsu aģentūra nestrādā ne Ziemassvētkos, kas ir svē-
un savij kaut kādu interesantu copi, puiši nēsā ap roku
ta lieta, ģimenei domāta sanākšana, ne Vecgada va-
kā rokassprādzi. Stilizētas saktas, Lielvārdes josta...
karā, kad pašiem gribas pajautroties, ne Līgo svētkos
Mēs gatavojam pasākumu ārzemniekiem, kurā man
– tā kā mans vīrs ir Jānis, arī tie mums ir svarīgi.
gribas piešķirt mūsdienīgu garšu latviešu folklorai.
Esam tikuši pie lielākas mājas, tāpēc gribētos, lai šo-
Pētot izrādījās, ka Lielvārdes jostas motīvus tagad
gad Ziemassvētkos visi ģimenes locekļi sapulcētos pie
tik daudzos veidos izmantoti! Piemēram: nodrukāti
mums. Mājā ir divi kamīni, un to ieskauj dārzs, kurā
izcilnīšos uz moderna dizaina ādas somas. Kļūst ie-
aug ābeles, bumbieres, kastaņa, lapegle... tajā var ie-
cienīta lina gultasveļa, arī dzintara apstrāde kļuvusi
gūt to sniega sajūtu, pieredzēt svētku brīnumu.
SKUMJAS UN LAIKA RITĒJUMS Tu esi teikusi, ka gribi iemācīties dejot Argentīnas tango. Šīs dejas īsā definīcija ir: „Skumja doma, ko var izdejot”. Kas ir tās skumjās domas, pie kurām tu mēdz pakavēties, kaut arī tava ikdiena tiek veltīta dzīves svinēšanai?
laukos vēl aiziet parunāties ar savām gotiņām, cūci-
Tādu, atklāti sakot, ir daudz. Visvairāk skumstu saistī-
pēdējam sevi pilnveidot un darboties, darīt to, ko tu
bā ar netaisnīgu attieksmi. Gan pret bērniem, gan pret
gribi! Cilvēki neprot svinēt dzīvi, neprot dzīvot, ne-
dzīvniekiem, gan pret vecāka gadagājuma cilvēkiem.
prot baudīt ik mirkli, kas dots, neaizdomājas, ka visu
Un vēl man ir tādi kā nepiepildīti sapņi, kā cerības...
vajag darīt pēc iespējas pa maksimumu. Tā, lai nekas
Visskumīgāk ir skatīties uz Latvijas pensionāriem. Es
nebūtu jānožēlo. Netaisi neko uz ķep-ļep! Ja dari, tad
saprotu, ka pensijas ir mazas, bet viņi jau vispār ne-
dari! Nevis vienkārši – ai, pamēģināšu šo, ai, pamēģi-
dzīvo nekādu sociālo dzīvi. Mājas un televizors – tas
nāšu to...
arī viss, ko viņi redz. Es runāju par rīdziniekiem. Ja
Un skumīgi, ka cilvēki zaudē bērnišķīgumu. Tik ātri
ņām, rušinās savās vagās un tā kaut kādā mērā tomēr izbauda dzīvi, tad Rīgā pensionāri pilnīgi degradējas. Vēl daudzi uzskata, ka ap 50 vai 60 gadiem jau vairs nekam neder, jākrāj nauda zārkam. Tu taču vari līdz
SIEVIETE LILLÁ kļūst pieauguši! Tas man liekas dīvaini. Pašai bieži
ar draudzeni, ne vīru. Un ne jau tāpēc, ka man ar savu
nācies sastapties ar šādu attieksmi: „Cik tev gadu?
vīru nebūtu interesanti, bet tāpēc, ka mēs ar viņu
Kāpēc tu tā skrien pa tām rudens lapām, met tās gai-
diendienā esam kopā darbā un mājās. Jātiekas arī ar
sā un priecājies?” Nepieklājoties tā darīt. Man patīk
citiem cilvēkiem. Tā tu pilnveidojies, audz.
kopā ar Hugo rāpot pa grīdu, mēdīties... Tas taču ir
Draudzenēm jau apnicis, ka es parasti viņām atsaku.
forši, ja vari par sevi pasmieties!
Aizgājis tik tālu, ka man pat vairāk nepiezvana... un tā palaižu garām kaut kādas kopīgas pasēdēšanas,
Kā tu sevi apbalvo, kad esi kaut ko sasniegusi vai kaut ko labu paveikusi?
pankūku vakarus vai ko tamlīdzīgu. Labi apzinoties, ka
Es pērku apavus, lutinu sevi ar visādām gastronomis-
uzņēmusies pati viņas apzvanīt, ierosināt satikšanos.
kām izvirtībām restorānos, dodos uz SPA.
Es neesmu skarba vai nelaipna, bet šķiroju – kas ir
es esmu tā, kurai tas saspringtākais grafiks, nu esmu
mani cilvēki un kas nav mani cilvēki. Uzturu attiecī-
Tev atliek laika draudzībai?
bas ar tiem, kuri man ir interesanti, kuri spēj kaut ko
Sāpīgs jautājums. Nepietiek. Bet es tagad labojos, mē-
dot, ne sēž man virsū kā vampīri, izsūkdami enerģi-
ģinu izplānot brīvo laiku, lai aizbrauktu pie tiem vai
ju. Uzaicina uz randiņu un gaida, kad izklaidēšu. Tādu
citiem draugiem, lai apmeklētu kādu pasākumu kopā
cilvēku ir daudz.
AR EMOCIJĀM PRET AIZSPRIEDUMIEM Ar kuru no rīkotajiem pasākumiem lepojies visvairāk?
ikviena sieviete var būt dīva. Tikpat labi es vienu va-
Katram pasākumam sava odziņa, katrs no tiem ir
karu... iespējams, pat visu dzīvi savam dēlam esmu
jauns izaicinājums. Tu ieguldi savu jauno ideju, īsteno
dīva! Tas ir tāds abstrakts jēdziens.
to, un varbūt viss izdodas pat labāk nekā gaidīts.
hallē, un sākotnēji māca šaubas, vai ziemas saulgriežu
Vai kādā tavas aģentūras rīkotā pasākumā ir kaut kas nobrucis tā, ka smiekli nāk, kaut raudāt gribētos? Nu, vai otrādi.
noskaņojums tajā vispār iespējams. Patīkami atcerē-
Jā, bet es to visu uztveru pozitīvi. Piemēram – izsit
ties arī tās emocijas, ko radījām Dīvu nakts koncertšo-
korķus, elektrības vairs nav, un tu neko nevari izdarīt.
vos. Tie trīs gadus pēc kārtas bija publiski pasākumi,
Bet tad, ja to tā smuki, ar humoru pārveido, aizdedz
kas tika filmēti televīzijai.
svecītes, sanāk pat mīlīgāk un sirsnīgāk nekā tad, ja
Un atkal jau nācās saskarties ar latviskajiem aizsprie-
laistītos diskogaismas un skanētu skaļa mūzika. Visā-
dumiem. Sievietes, kuras dzied, skaisti izskatās, daudz
das situācijas ir bijušas...
sasniegušas, ar atpazīstamu vārdu, ar slavenības titu-
Ir cilvēki, kas māk no mušas uzpūst ziloni, pataisīt
lu, sāk sevi grauzt: kāda nu es dīva? Es taču neesmu!
kādu nieciņu par nenormāli lielu katastrofu. Agrāk
Es esmu vienkārši mazā, pelēkā pelīte. Nē, nē, nē, es
es arī pati vadīju pasākumus, un tad reiz nācās pa
nevaru būt dīva. Tas bija diezgan liels pārbaudījums
melnajām durvīm mukt prom no kādām sudrabk-
– lauzt šos stereotipus par to, kas ir dīva. Manuprāt,
āzām. Šim pārim savstarpējās attiecībās gan vairs
Viens no emocionāli spilgtākajiem pasākumiem bija jau pieminētā Ziemassvētku balle. Tā notika Skonto
SIEVIETE LILLÁ neštimmēja, tas bija tāds greizsirdīgas sievas izrā-
krāsā. Un man, gluži kā muļķikos rāda, atkārās žok-
dīšanās pasākums, mazs publisks teātris: re, viņš
lis. Tālākais noritēja pēc shēmas: ja kaut ko ļoti
tomēr ir manējais! Sievai ļoti nepatika kleita, kuru
stipri vēlies, iztēlojies, ka tas tev jau ir, un palaid
biju uzvilkusi. Neraugoties uz to, ka tā bija iepriekš
šo domu, lai materializējas. Es domāju – ak, Dievs,
saskaņota!
Dievs! Kad kādreiz pelnīšu daudz naudas, man noteikti būs tāds auto! Es gan daudz nepelnīju. Tolaik,
Pārāk izteiksmīgs dekoltē?
pirms trīspadsmit gadiem, strādāju par viesmīli un
Plika mugura. Tas bija drausmīgi – man nācās uzklau-
biju tikko ieguvusi autovadītājas apliecību. Es at-
sīt rupjas lamas un kaunināšanu, līdz beigu beigās lai-
radu šo mašīnu kādā sludinājumā, paņēmu kredītu
dos lapās...
un to nopirku! Tātad – ideālajā dienā notiek brauciens uz jūru. Man
Uzbur savu ideālo dienu!
līdzi ir mans suns Rausītis, mans dēls, mans vīrs, un
Ir vasara. Es redzu savu brīnišķīgo auto – man ir div-
mēs vienkārši izklaidējamies. Tu saproti, ka tas viss ir
vietīgs retro klases Mersedess zeltītu jūras smilšu
tavs, kā tā ir tava bagātība. Skrien jūrā, bet tev pakaļ
krāsā. Tas runājas ar mani, uzklausa mani, tas jāap-
lēkšo suns, laimē smaidīdams par to, ka var izskrie-
čubina...
ties un izlēkāties. Mazā pliko dupsi apspīd saules stari. Viņš ņemas pa pludmali, mute pilna ar smiltīm,
Kurš kuru atrada?
bet smejas... ierauga virzienu – jūra! Un aizrāpo vai
Viens otru atradām. Biju vēl jauns skuķis, kad uz
aizskrien. Smiekli un laimes sajūta. Glāsti. Sajūta, ka
ielas ieraudzīju šādu auto modeli, tikai sarkanā
esi vajadzīgs cilvēkiem, kurus mīli. L
Es neesmu skarba vai nelaipna, bet šķiroju – kas ir mani cilvēki un kas nav mani cilvēki.
L
DUETS LILLÁ
BĀ RM EN IS U N B U RV E ILZE ANNA VĪTOLA FOTO UN VIDEO: KRISTS SPRUKSTS
DUETS LILLÁ
V
iņiem ir septiņi bērni. Inesei – četri, Arnim – trīs. Lai par ko šajā sarunā spriestu, viss beigu beigās grozās par un ap bērniem. Gan sekss, gan kapusvētki. Kopumā šī saruna ir dīvaina. Viņš, Arnis Bikšus, ir bufetnieks, restorāna Burkāns īpašnieks, viens no Latvijas zināmākajiem bārmeņiem. Viņa, Inese Apse-Apsīte, ir zīmolvede, zīmolu ligzdas Matka radītāja. Krāšņāku sievieti par viņu grūti iedomāties. Viņu saruna ir kā deja ar tikko iepazītu partneri. Lūdzu piedošanu visiem Endzelīna tradīciju cienītājiem – lai gan šajā sarunā ir daudz tādu vārdu, kurus pieklātos aizstāt ar literāri pareizākiem un smalkākiem, piedodiet, tas nenotiks.
DUETS LILLÁ
Iepriekšējā vakarā pilsētu pārņēmis Helovīna
Otrs, deviņnieks, tas jau pirms trijām dienām bija
trakums. Un, kā jau teicu, viņiem ir bērni.
gatavs vilkt tērpu un iet testa gājienā. Slendermens viņš esot. Zini, kas ir Slendermens? Es arī nezināju!
Arnis: Tas ir mikrofons, ja? Rakstās?
Slendermens ir melns tērps, balta maska bez acīm,
Labdien, mani sauc Arnis Bikšus, sākam sarunu![..]
bez mutes; ome šuva masku – no marles... Bērns
Vakar aizkavējos darbā, un opis palika ar
laimīgs.
četrgadnieku. Ierados, opis jau ārprātā: tieši pieci
I.: Arni, tev liekas dabisks tas Helovīna pasākums?
zaičiki pie durvīm! Domāju, paliks pāri kāda konča,
A.: Sīkajiem, protams, kruta – taisās, ņemas,
skuju – par maz! Jāpērk labas končas, jo ledenes
pretīgā laikā – kaifs, mums, lielajiem, visiem
jau nevar, lai tie, kas nāk, nedomā – ā, tajā mājā –
100% jau, lūk, (izteiksmīgs žests – aut.), līdz
ko tur iet, tur sliktas končas, skopuļi!
kaklam! Nepatīkami – grebt ķirbi, bet tad es
Inese: Man viss beidzās ar zaudējumiem, [bērni]
iejutos, paņēmu drusciņ...
ārā negāja, bet vajadzēja sataisīties: asinis, pārējais,
I.: Nedaudz žēl, ka nemāku svinēt mūsu pašu
nu, protams, kas?! Mana lūpukrāsa! Lūpukrāsa līdz
svētkus, man šķiet, ir tik interesanti visi tie budēļi,
nullītei, baltais dīvāns ar sarkaniem, „asiņainiem”
kapusvētki...
nospiedumiem.
A.: Bet man patika: katram sīkajam savs ķirbītis
A.: Mana divpadsmitniece divas dienas prasīja:
ar vampīra zobiņiem, salika svecītes... Vienīgi,
„Tēt, atved melnos maisus!” „Kas ir, ko vajag...”
končas – baigais izdevums. Tā kā putekļusūcējs
domāju, izrādās – viņa būšot misters Ļaunums!
izpirku visu „Elvi”! Uz cepumiem būs jāpāriet.
S K AT Ī T V I D E O
DUETS LILLÁ
3+4. BEZ PĀRSTEIGUMIEM (GANDRĪZ ) I.: Pārsteigumi sākas tad, kad ieej dušā, kā ierasts,
– ir sestdienas vakars, un tu esi ... brīvs (skumjā
un, ieraugi, ka tur ir nevis tavs bērns, bet mazs
intonācijā – aut.). Sākumā bija grūti pierast.
vīrietis, un nākamajā brīdī viņš tev saka: „Noskūsi
Tomēr, kad to visu sakārto, tad dienas, kad esam
man ūsas?” Un tu domā: „Kas?! Ko?!” Tas ir tas
kopā, mēģinu pavadīt pēc iespējas pilnvērtīgāk,
lielais brīnums, ka viņš sāk veidoties par cilvēku!
ilgojos. [..] Lūkass – jā, viņš gan man vienmēr kā
Man ļoti patīk bērni, bet ne tā, kā citas, kuras
tāds liels pirksts līdzi.
šķirsta žurnālus un apgalvo, ka viņām „patīk
A.: Mēs bijām divi bračkas, un es zināju, ka man būs
bērni”. Man viņi dabiski patīk, gluži tāpat, kā man
par vienu vairāk – tā, lai ir gan čaļi, gan meitenes.
patīk, piemēram, mana roka; tā nav apsēstība.
Varbūt varētu arī ceturto, bet sāku domāt – labāk
A.: Tu esi atkarīga no bērniem, ja?
pagaidīt mazbērnus, tāpat jau būs: „Tēt, mums
I.: Nē!
jāiet uz ballīti!”, un paliec atkal auklēt. Par to mēs
A.: Vienu dienu bez sīkajiem, un viņu jau sāk
ar draugiem nesen smējāmies: iesi uz virtuvi tāds
pietrūkt? Kur viņi ir, ko dara?
pohains, pēc sava pēdējā aliņa, bet pie ledusskapja
I.: Bij’ bij’ sākumā tā. Redzi, dažas dienas nedēļā viņi
stāv divus metrus garš nēģeris ar tavu pēdējo aliņu
dzīvo pie manis un dažas – pie tēta. Sākumā bija
– meitai brūtgāns (atvainojiet, nav rasisma).
lomka, jā – viņi bija prom, un es dikti raudāju. No
I.: Manai antropologa dabai droši vien pat tas būtu
vienas puses, tu it kā tiec no viņiem vaļā. No otras
interesanti.
BĒRNI – KULBĀ, AIFONS – MĀJĀS. UN PA SAULĒ. JĀ VAI NĒ? A.: Kur es varu aizbraukt?! Es jau tieši nevaru,
check uz visu mūžu, viņam pilnīgi cita dimensija
man, sieva ir aktrise, viņai grafiks gadu uz priekšu
A.: Nav jābrauc uz Indiju! Uz Krieviju, uz Pleskavu
izplānots. Agrāk reizi gadā braucu prom, pa kalniem
aizved! Man tikko meita bija koklētāju konkursā.
pakāpelēt, bez sakariem. Man gribas bez visiem
Pirmo reizi Krievijā, es tieši gribēju viņu no tās
šiem aifoniem... Pirms divām nedēļām darbinieku
rozā pasaules, kur visu var dabūt, viss ir, izraut
balli sāku ar to, ka visiem atņēmu telefonus un
ārā. Paiet dažas dienas, viņa zvana, – prasu, nu kā
saliku maisā! Tā bija labākā balle, tik laba balle, ka
tad ir. „Es nezinu, kā lai, tēt, pasaka, nu tur ir tik –
neviens savu telefonu pēc tam atpakaļ negribēja!
katastrofāli!”
I.: Zini, ko man gribētos? Lai sistēma būtu tāda,
I.: Manā gadījumā, ja es gribētu to visu mainīt,
ka es bērnus varētu paņemt no skolas un mierīgi
skola, treniņi, – tas būtu full time job, un vēl ļoti
aizbraukt uz trim mēnešiem, gadu un ceļot. Šajā
daudz naudas kaut kur būtu jāizceļ, lai to varētu
vecumā, bērnam aizbraucot uz Indiju, ir reality
atļauties
DUETS LILLĂ
Ja tu tirgo forĹĄas kotletes, tad tirgo kotletes!
DUETS LILLÁ
A.: Tu varētu kā web dizainers – paņem savu
I.: ...un vienu nedēļu gadā aizbrauc paskatīties
laptopiņu un ceļo, strādā no jebkuras pasaules
džungļus.
vietas...
A.: Tomēr es saku: ja būtu jaunāks, bez kredītiem
I.: Tāpat – kur viņš tajā Kambodžā sēž?! Kaut kādā
un bērniem, mierīgi močītu! [..] kad bērni no ligzdas
smirdīgā kastē septiņas dienas nedēļā un...
aizlaižas, tad atkal divatā ar kundzīti sēž dīvānā –
A.: ...kvasī...
nu ko tad darīs? Gāzē kaut kur!
PENSIJAS PLĀNS I.: Varbūt esmu bezatbildīga un nezinu, kāds
var salikt kopā. Man bail konstruēt šos, „kā mēs
klikšķis saslēgsies rīt, bet es esmu redzējusi
kopā novecosim”.
tik daudz pēkšņu pārmaiņu cilvēkiem... Un arī
A.: Es gan zinu: audzēšu kaņepes, puķainā kostīmā
ne tik pēkšņu, kad redzi, ka tas „pēkšņais” ir
sēdēšu.
noticis, ieraugu, ka viss bijis ļoti likumsakarīgi.
I.: To jau tu vari darīt tagad!
Piemēram, mana māsa aizbrauca uz Brazīliju,
A.: Nevar īsti.
apprecējās un nodzīvoja tur desmit gadus.
I.: Kāpēc?
Šķiet, nu kurš gan varēja domāt, ka viņa pēkšņi
A.: [Bērni] skolā izstāstīs visu...
aizbrauks un dzīvos Brazīlijā?! Patiesībā es
I.: Nu lai stāsta!
ļoti labi atceros, ka viņa kā bērns naktī kliedza
A.: Sāciet ar sevi, es šo vēl nevaru!
portugāļu valodā! Mamma šos vārdus bija
I.: Tu taču vari legālās kaņepes audzēt!
pierakstījusi, un, tagad, attinot atpakaļ, to visu
A.: Mainām tematu!
PĀ RD OT, N EPĀ RD OT. PR A SME S U N TA L A NTI . A.: Kad staigā ar koferiem, pilniem ar naudu, te, gar
nu neko – kā tagad viss ir, arī ir forši. Naftu es
logiem, visādas idejas rodas. Jebko jau var pārdot,
netirgošu, to es zinu, obšepitā gan, jo jādara tas,
arī šo (restorāns Burkāns – aut.) var pārdot! Tas
ko tu saproti! Ķirsons gribēja mājas būvēt, nu, vot
bārs (Paldies Dievam, piektdiena ir klāt! – aut.) jau
– māju būvētājs... Ja tu tirgo foršas kotletes, tad
bija savu nokalpojis, un izdzīvo tas, kas mainās.
tirgo kotletes!
Nevar taču visu mūžu tikai vienu, lai gan ziepes un
I.: Manas prasmes un talanti var iet dažādos
kokakolu gan var visu mūžu ražot. Nepārdevām,
virzienos, es to esmu pieredzējusi. Prasme
jā, bet nu tur arī bija kosmosa skaitlis, un tā
mainās, pieņem dažādas formas, un man tas ir ļoti
ainiņa, ko bijām uzbūruši, – kosmosa kuģis. Bet
interesanti.
DUETS LILLÁ
Sekss un nāve – divas lietas, no kā normālais latvietis paliek nervozs, tikko kā sākas sarunas par to.
DUETS LILLÁ
MANTA S, LIETA S UN CENA S JAUTĀ JUMS A.: Katrs laikmets ir savs, tu nevari pēkšņi atteikties
kaut kā nesaprot! Ja viņi pastrādā, palīdz kaut ko,
no tā visa un dzīvot tā, ka bērns astotajā klasē
tad labi, bet arī tad to neievērtē, jo tas tikpat daudz,
uzzina, ka ir tāda multene Toms un Džerijs. Man kā
cik fāter’s kādreiz iedod. Man vispār ar šo tēmu ir
tēvam ir jāseko līdzi, nevar būt tā, ka es nerubīju, ko
grūti. Turklāt es esmu labais tēls, tāpēc regulāri no
bērni dara, nevar joprojām ar lenšu magnetafonu
mātes dzirdu: „Kāpēc tu neko nesaki? Bet kāpēc
dzīvot un veco Nokia. Ja dzīvo Nepālā, dzīvo pēc
tu neko nesaki!?”, kad sīkie dabū, tad es arī pie
tās vietas likumiem, bet šeit – vari nelietot visus
reizes dabūju iekšās. „Tev ir vienalga?!” “Nav man
tos tviterus, bet ir jāzina un jāsaprot, par ko ir runa.
vienalga!”, un tad es dabūju iekšās par to, ka man
I.: Man tikai nepatīk tajā visā brīdis, kad saprotu,
vienalga, tāpēc es labāk neko nesaku (smiekli).
kāda bērniem būs vērtību sajūta pret tiem
Bet viņai ātri uznāk un pāriet. Kad Santiņa vadīja
gadžetiem: piecsimt latu, sešsimt latu – vienalga!
Māmiņu klubu, es teicu: „Nofilmētu tevi – to īsto!”
Paiet gads, un atkal prasa jaunu! Man nav tie paši
Labāk logus pievērt, kad sāk ārstēt... (Smiekli.)
briesmonīgākie bērni, bet dauza un met, un vecā
„Kāpēc tu neko nesaki?” Bet ko man diskutēt, tur
Nokia – sūds...
vārdu krājums ir lielāks! (Smiekli.)
A.: Skaidrs, ka.
I.: Es mēģinu ar tādu reality check parādīt un
I.: Tā arī ir dilemma, jo negribu bērnam iemācīt
mācīt. Piemēram, lamu vārds, ko lieto visu laiku, ir
apsēstību ar „cieņu pret mantu”, tur tāda baigā
„daunis”.
robežiņa starp „cieņu pret mantu” un sapratni, ka
A.: Viņi zina, ko tas nozīmē?
bāc, māte ir sēdējusi un strādājusi nakti un droši
I.: Tur tā lieta, es rādu filmu, skaidroju, runājam,
vien gan priecājusies, gan pinkšķējusi, un tā ir
un tad, kad uzdod jautājumu, viņš visu saprot, bet
ķēdīte, kur tu dabū to mantiņu! Man tā ķēdīte ir
tas vārds jau galvā ir. Pašlaik tur neko vairāk nevar
ļoti redzama.
izdarīt, bet es ceru, ka viss, ko runājam, nosēžas, un
A.: Šis ir ļoti grūts temats, baigi sarežģīti, jo
paies tas stulbums...
manējie tādā rozā pasaulē dzīvo.
A.: Progresēs tikai.
Nu kā, tu satiecies ar draugiem aptuveni vienādā
I.: Varbūt, bet es tomēr redzu, ka tās lietas, ko man
ienākumu līmenī, un arī labi jūties tā, jo, ja vienam
bērnībā vecāki, ne jau tā, ka potējuši, bet lietas,
ir simts lati, bet tu vari tā, normāli... Un sīkie zina,
kas bijušas apkārt, paejot laikam, tomēr nosēžas kā
ka nauda vienmēr ir, – nu kā, aizej uz bankomātu
vērtība. Mans uzdevums – pastāstīt, tavs uzdevums
un paņem! Bet kā nauda bankomātā nonāk, to
– iemācīties vai neiemācīties.
L AT VIEŠA NACIONĀL Ā S ĪPATNĪBA S I.: Manuprāt, tas ir viens no tematiem, no kā atkal
normālais latvietis paliek nervozs, tikko kā sākas
notinamies. Sekss un nāve – divas lietas, no kā
sarunas par to. Viņš var koķetēt, var jokot – stulbi
DUETS LILLÁ
S K AT Ī T V I D E O
un forši, bet, tikko sākas nopietna saruna un pajautā
ka cilvēki īstenībā ar tevi runās tā, kā tu novilksi
kādam: „Kas ir sekss?”, atbildēs saņemu: „Man nav
robežu.
viedokļa! Es nezinu. Es negribu par to runāt.”
A.: Es piekrītu, ka mums, latviešiem, tas kaut kā tā...
Man ļoti patīk rituāli un tas, kā mūsu senči ir
Es ar visiem šiem jautājumiem pie mātes aizfīrēju,
dzīvojuši. Principā, kamēr bija pļaujas un ražas laiks,
lai darbojas! Un tad man tiek: „Tu tiem džekiem arī
spriedzīti nedrīkstēja nolaist, visiem bija jāstrādā kā
kaut ko pastāsti!” Nu ko tur, nofenderē man Klubu,
komandai. Spriedzīti varēja nolaist, kad bija Jāņi. Tad
Playboy, un tad ķiķina.
viens otram varēja pateikt visu, ko domā. Neesam
I.: Man vienmēr bijusi svarīga forša, dabiska
pieraduši. Un otra lieta, kad es sāku runāt par seksu
attieksme pret savu ķermeni, kas nozīmē arī, ka es
vai seksualitāti, – problēma jau tā, ka mums nav
plika staigāju pa māju, bet, novelkot robežas, ka „šo
bijusi seksa revolūcija! Ko nozīmēja sešdesmitajos
mēs darām mājās, un es plika nekur citur neskraidu”,
gados seksa revolūcija? Protams, ka visi kādu brīdi
ja nu vienīgi pludmalē.
paskraidīja plikiem pupiem, bet triks bija tāds, ka
A.: Tā pa pliko staigāšana... Nu es jau mierīgi varu,
atraisījās mezgls, spriedzīte atraisījās! Bet mums tas
bet meita kautrējas, un loģiski, es velku apenes!
mezgls, nu tāāāds turas!
I.: Nu jā, bet, ja viņa pludmalē nejauši ierauga, ka
A.: Bet tu jau dzīvo pēc tādiem likumiem, kādi ir
tev tur kaut kas karājas, lai tas nav šoks. Jo man tas
valstī, kurā tu dzīvo... Nevar tā, pēkšņi, sākt visu
bija šoks, kad es bērnībā ieraudzīju, kaimiņu ravējot
mainīt.
zemeņu dobi, ar tām lielajiem... nu kā tās sauc...
I.: Es gan domāju, ka var mainīt! Daudzas lietas
Pantaloni! Nu bāc, uz ceļa notupies un līdz zemei
ir tādas, kur tu uzsāc kaut ko darīt, un, es esmu
karājās ārā...
pārliecinājusies, un arī ar kolēģiem par to runājām,
A.: Wow!
DUETS LILLÁ
S K AT Ī T V I D E O
I.: Nē, nu nebija tur nekā tāda. Bet, ja tu neredzi
Baltezerā ar skatu uz ezeru.
vēl citus elementus tur klāt, var rasties nepareizs
A.: Ocean view!
priekšstats. Mani bērni pieraduši, ka esmu diezgan
I.: Jā, un tur notiek tik intīmas sarunas, visi
liels ekstrēms. Pašai gan man tā nešķiet, bet uz
ģimenes noslēpumi. Tur ir skaisti, viena no tādām
vidējā aritmētiskā fona viņiem jāklausās piezīmes.
mierīgākajām vietām.
A.: Sīkie baigi kopē vecākus, nu, nenormāli! Kā
A.: Nu miers tur ir!
es kaut ko daru, tā šie arī līdzi, un baigi jāčeko,
I.: [..] Vissmieklīgāk man bija, vērojot Lūkasu, kurš
jāsavaldās, un nevar runāt visu, kas ienāk prātā. Un
gāja pie visām tām kapu kopiņām un, pieliecies pie
tad esi pārsteigts: „No kurienes, kas un ko, kāpēc tu
režģīšiem, kliedza lejā: „O-oo! Ū-ū!”
tā runā?”, bet tu pats jau tā runā!
A.: Kad braucam uz Stendi, kur mums ir lauki, tad
I.: Maniem bērniem ir divas ģimenes: mana un tēta
arī vienmēr pie kapiem jāpiepīpina un jāmāj ar roku.
ģimene, tur arī ir maza meitenīte, un es labi redzu,
Un mēs sakām, ka opis tur, līdz pusei izlīdis ārā, arī
kā viņi mainās dažādās vidēs. Tomēr nevaru teikt,
māj ar roku!
ka man ir sajūta: tas nāktu par sliktu! Tas, protams,
Mani čigānu radi, nu tas vispār ir kaut kas! Rēcīgākā
neattaisno visas briesmas un šausmas, ar ko viņiem
tauta! „Melnais kaķis. Baltais kaķis”, nu precīzi! Pat
nācās saskarties... Tas process droši vien varēja arī
ja bēres, pēc tam tā noņirgušies, ka presīte sāp. Opis
nebūt, bet tas, ka viņi redz dažādās pasaules uztveres,
ar’ tāds bija, teica: „Jūs ieekonomējat, ierociet mani
– dienas beigās viņiem tas nāks tikai par labu.
līdz pusei un nokrāsojiet zelta krāsā!”
I.: Bet par kapusvētkiem. Man ārkārtīgi patīk tās
I.: Latgalē jau tas pats! Man vecmāmiņa nesen
retās reizes, kad māsa atbrauc un mēs ar mammu
nomira, un bērēs viss kā jau
aizdodamies turp trijatā. Mums ir ļoti skaisti kapi
vecāmamma, un vecākais man čukst ausī: “Bāc, bet
bērēs – zārks,
DUETS LILLÁ
S K AT Ī T V I D E O
Katrs laikmets ir savs, tu nevari pēkšņi atteikties no tā visa un dzīvot tā, ka bērns astotajā klasē uzzina, ka ir tāda multene „Toms un Džerijs”. es taču nedomāju, ka reāli, nu kā reāli šitā viņu man
alive. Bet mēs sīkajiem stāstām, ka visi kaut kad
rāda...” Un tas ir reality check, par ko es te runāju,
noliksim karoti. Es nomiršu, un tu arī, tāpēc ko jūs
jo līdz tam viņš to visu tikai filmās bija redzējis. Un
te uztraucaties, neviens jau nav mūžīgs, un drusciņ
otrs, kad vecāmamma nomira jau cienījamā, vairāk
uzliek „uz pauzes”.
nekā deviņdesmit gadu vecumā, es aizrakstu viņam:
I.: Arī visa tā mantas un mantojuma dalīšana... Man
„Diemžēl nomira Mimīte!”, un atbilde no mana
ļoti patīk māsas Brazīlijas pieredze: sanāk visi kopā,
tīņa: „Da labi...” (Smiekli.). Es pretim: „Kas tā par
uztaisa tusiņu, sadala futbolbumbu, kuram kas, viss
atbildi?!”, un viņš tik sirsnīgi atraksta man: „Da labi,
ir izrunāts! Latvijā ir „limuzīns Jāņu nakts krāsā” -
es viņu nesatiku, nebiju bijis ciemos pāris mēnešus,
nekas nav izrunāts!
bēdīgs...”, bet tā pirmā reakcija man – kas tas tāds?!
A.: Kad Nepālā redzēju, kā tur nokurina tos cilvēkus,
Ir jāmācās saprast, ko viņš domā ar to „da labi”, lasīt
es tā kā vairāk uz kremēšanu sliecos. Man pat patika.
viņu kodus.
Saprotot, ka sīkie man nenāks kasīt tās lapas, tad
A.: Man tas vēl priekšā, visi opji un omes still
labāk, mani izber virs Vecrīgas!
DUETS LILLÁ
Tas, kas mani nenormāli besī, ir dubultā morāle.
DUETS LILLÁ
I.: Nu manam vīram ir ideja, ka vislabāk būtu kremēt
tev ir prieki ar saviem čigānu radiem, – jo ekspresija
un tad uzšaut salūtā!
ir uz āru! Varbūt arī tā ir slēpšanās forma, bet tas,
A.: Vai izšņaukt... (Vispārēja jautrība – aut.)
kas mani nenormāli besī, ir dubultā morāle, un
I.: Bet, ja tas atbilst personībai!? Tas nav mans
tik komfortabli visi tajā jūtas, ka neviens to vairs
raksturs, mani nevar izšaut salūtā, tas nav man!
nemana!
No manis varētu uzaudzēt puķi! Bet mana Mārtiņa
A.: Vajag legalizēt kaņepes! Viss! Un mums būs
personībai tikt izšautam salūtā ir ļoti atbilstoši!
budžeta pārpalikums, un prāmji Daugavā stāvēs
A.: Nu kā, Vīlipsōns savu muteri nokurināja un pālī
trijās rindās!
urnu pazaudēja! Osīrisā, no rīta. Kur ir?! Labi, ka
I.: Man ir piemērs tam, ko nupat teicu: ja tu esi
atradās! Es esmu baigi sācis par šo domāt: kāpēc
cilvēks, kuram nav ne mazāko aizspriedumu
jārok zemē? Ar draugiem aizrunājāmies tik tālu:
izkarināt ārā visu, kas tev karināms, uz Kluba
kurš ir redzējis ķīniešu kapus?
vāka, un pēc tam atbildi, ka tu nekomentē neko
A.: [..] Himna jau arī ir bēdīga! Mums vajadzētu
par seksu, tu esi liekulis, jo tu komentē ar saviem
nevis citu tekstu, bet ātrāk spēlēt! Saules mums
pupiem! Tu jau to dari! Kāpēc ir dubultā morāle,
par maz! Būtu vairāk saules, mēs būtu priecīgāki!
kāpēc?!
Novembris besī ārā ar savām trim stundām saules!
A.: Bet kurā valstī tad tā nav? Nevar jau visi ar
I.: Domāju, ka esam nenormāli liekuļi. Nu, labi,
saviem krāniem skraidīt apkārt!
saules mums tiešām varētu būt vairāk, bet mums
I.: Ne par to ir runa! Problēma rodas tad, ja
jau tas ir iemācīts, nevis mēs tiešām esam ārkārtīgi
izveidojas disfunkcija sabiedrībā vai tu redzi, ka
bēdīgi. Nevar taču parādīt, ka esi laimīgs, priecīgs,
neiet īsti forši vai šķiras... Kāpēc šķiras? Iespējams,
nevar rādīt savas emocijas! Tas, ko tu saki, kāpēc
ir ļoti daudz jautājumu, ko neviens nav izrunājis!
ŠĶIRTIES. NEŠĶIRTIES. SATIK ŠANĀ S BRĪNUMS. A.: Šķirties ir ekonomiski neizdevīgi, un jaunā sieva
varbūt man nemaz nevajag? Ja man būtu mazliet
pēc gada būs tieši tāda pati! Un labāk ir dzīvot tur,
vairāk dots, ka es pati varu šos jautājumus pafiltrēt,
kur baigi inčīgi, un man ir baigi inčīgi, nekad nevaru
iespējams, ka būtu bijis... labāk. Iespējams,
zināt, ko sieva uzvilks, kas atkal būs... bet tas ir mans
šķiršanās nebūtu notikušas, jo varbūt nebūtu bijis
personiskais viedoklis.
arī pats sākums. [...] Nu afigenna bail! Pirms tam
I.: Man nepatīk, ja mani skaita pie statistikas un
bija bail un pēc tam vēl vairāk bija bail! Un pirms
tas, ko nupat teicu par šķiršanos... Pieļauju, ja man
tam desmit gadus arī bija bail. Tāpēc jau arī neko
bērnībā un pusaudzes gados būtu vairāk stāstīts par
nemaina un viss baigi labi. Es neesmu no tiem, kas
pašvērtību, par to, kā uzdot sev vairāk jautājumu, kā
saka: „Viss bija traki un pilnīgi sūdīgi!”, ļoti daudz
mēģināt izfiltrēt, kāpēc es kaut ko daru, vai tāpēc,
kas bija foršs; nebūtu trīs bērnu, ja nebūtu bijis
ka bailes būt vienai un man vajag kādu blakus? Bet
forši, – tik stulba arī neesmu... Bet, ja tās bailes
DUETS LILLÁ
S K AT Ī T V I D E O
līdzsvaro, tad ko tev vairāk bail darīt: atzīties, ka esi
tās ir tur! Atb rauc te, cik mums te viss skaisti!
izdarījis nepareizus lēmumus un iziet no komforta
Sievietes mums laikam bišķi vairāk ir, nu un čaļi arī
zonas, vai arī...
izlaižas. Un sievietei negribas būt vienai.
A.: Mēs ar Santiņu bijām drugāni, viņa bija tāds foršs
I.: Esmu to redzējusi vairakkārt: ja tu esi foršs un
čoms, tajā oficiantu – bufetnieku tusiņā satikāmies,
laimīgs, tad pie tevis kā pie avota nāk klāt.
un pat nesparatu, kurā brīdī kaut kā pats no sevis
A.: Man baigi labi, es jau sen varu necensties ar
viss notika.
latviešu zaičikiem iepazīties, jo, ja ne pirmais, tad
I.: Tā ir ar tiem čomiem, man arī Mārtiņš ir
otrais teikums vienmēr ir: „Tev ir baigi foršā sieva!”,
klasesbiedrs un draugs. Un, visticamāk, es ar Mārtiņu
tāpēc man vispār nav variantu.
nekad nebūtu kopā tajā sākumā, nu nekādā veidā;
I.: Es jūtu vibrācijas, bet tas ir stāsts par robežu
tur briedums nebija ne man, ne viņam. Vajadzēja
novilkšanu. Ja es uzreiz atklāti pasaku, ka man
apdauzīties abiem diviem, apmirt, un tad pēc tam
ir forša ģimene, ar kuru es lepojos, un tad, ja ir
celies jaunā kvalitātē. Bet tā saite, ka ir foršs čoms,
vibrācija, tā turpinās, bet tur arī rodas cieņa, jo ir
tā jau paliek!
novilkta skaidra robeža. Un, kad vīrietim un sievietei
A.: Mums ir ļoti skaistas sievietes Latvijā. Tāpēc
attiecībās ienāk cieņa, tā ir baigi labā sajūta.
jau mēs, čaļi, izlaižamies! Aizbrauciet uz Vāciju,
A.: Mums jāpaņem šņabītis, bet laikam šodien
padzīvojiet, visa tā Londona, nu tas taču ir
nevaram atļauties... To seksa tēmu mēs neattīstījām,
drausmīgi! Es biju Argentīnā – neglītākās sievietes
kaut kā nobremzējās... Ko jūs gribat vēl izzināt? Kā
pasaulē! Man liekas, tās, kas izsūtītas no Spānijas,
man tur iet? Nu, kā iet, tā iet. L
Pēc sarunas viņi dodas bildēties. Divas pilnīgi dažādas planētas. Mirkli riņķojušas vienā orbītā. L
STIL S LILLÁ
Kļūdu P aradīze D Z I E D A N T R A S TA F E C K A FOTO: TOMS NORDE
STILS: LĪGA VEKMANE
V I DEO: K A SPA R S B A L A M OV SK I S VIDE: RESTOR ĀNS “DĀRZ S”
STIL S LILLÁ
STIL S LILLÁ
STIL S LILLÁ
STIL S LILLÁ
S K AT Ī T V I D E O
L
KOŠUMS LILL Á
K Ā KOS M Ē TI K U S Ā K A R A ŽOT L AT V I JĀ DACE BR ANTE
KOŠUMS LILL Á
I
epriekšējā žurnāla numurā tika sniegs ieskats, kā rūpnieciski ražota kosmētika un tādējādi dažādi zīmoli radās pasaulē. Šoreiz, patriotisku jūtu vadīta, piedāvāju ieskatu pat to, kas kosmētikas lauciņā notika Latvijā. Un jāteic, ka Latvija 20. gadsimta sākumā bija zināma Eiropā ne tikai ar savu slaveno bekonu un sviestu, bet arī ar kosmētiku.
2
#
P
KOŠUMS LILL Á
agāja tikai divi gadi, kopš 1918. gada 18.
kosmētiku, bija 1849. gadā Rīgā, Stabu ielā 10, di
novembrī Nacionālajā teātrī tika prokla-
binātā Heinriha Adolfa Brigera ziepju un parfimē-
mēta Latvijas Republika, un Latvijā jau va-
rijas fabrika, kas sākotnēji ražoja ziepes, sveces un
rēja runāt par piecām labi attīstītām rūpniecības
veica no Francijas ievestu gatavu smaržu un ode-
nozarēm – kokapstrādi, pārtikas un garšvielu
kolonu iepildīšanu nelielā apjomā. 20.gs. 30. gados
rūpniecību, metālapstrādi un mašīnbūvi, tekstil-
tā ražoja savus odekolonus, lanolīna ziepes sejai,
rūpniecību un ķīmisko rūpniecību. Tieši pēdējā
sejas krēmu Minerva, kur nosaukums aizgūts no
ietvēra arī kosmētisko līdzekļu ražošanu. 20.gs.
romiešu dievietes Minervas, kas ir bijusi gudrības,
20. – 30. gadus var pamatoti uzskatīt par Latvijā
mākslas, tirdzniecības aizbildne. Šis uzņēmums ir
ražotu kosmētisko līdzekļu ziedu laiku. Jāteic, te
arī aizsākums tagad zināmajai Latvijas kosmētikas
nopelns bija arī valsts realizētajai politikai, kas
markai Dzintars.
bija vērsta uz pašmāju ražošanas atbalstīšanu un
1911. gadā kāds uzņēmīgs divdesmit trīs gadus
saražotās produkcijas noieta realizāciju. Tā, pie-
vecs jauneklis, vārdā Pēteris Putniņš liek pama-
mēram, 1925. gadā Veselības ministrija aktīvi ie-
tus vienai no modernākajām kosmētikas ražoša-
stājās par ievedmuitas paaugstināšanu ārzemju
nas laboratorijām Latvijā, par kuras produkciju
farmācijas, higiēnas un kosmētikas līdzekļiem.
1936. gadā prese raksta: „Putniņa kosmētiskie
Tā uzdod Farmācijas pārvaldei ievākt no visām
līdzekļi ir dāmu sapņi un cerības.” Viss sākas ar
kosmētisko līdzekļu ražotnēm informāciju par
nelielas drogērijas pārpirkšanu, kas no vienkār-
to, kādus līdzekļus tās izgatavo, kāds apgrozī-
ša veikaliņa drīz vien pārtop par nopietnu tirgus
jums ir un kāds ir paredzams, ja aizliegs ievest
līderi farmaceitiskajā, ķīmiskajā un kosmētiskajā
līdzīgus ārzemju analogus. Pēc 1934. gada 15.
rūpniecībā. Pirmā pasaules kara laikā bizness gan
maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā vietējai
cieš, taču, karam beidzoties, jau 1921. gadā Putni-
ražošanai bija īpaši labvēlīgs laiks, jo gan zem-
ņa drogu veikals sāk darboties lieltirdzniecībā un
niecība, gan rūpniecība tika stimulēta dažādos
apgādā valsts iestādes, aptiekas, drogu veikalus,
veidos. Arī vietējie kosmētikas ražotāji preses
slimo kases ar ārstniecības līdzekļiem, bet rūp-
slejās iesaistās pašmājas produkcijas reklamēša-
niecības uzņēmumus — ar ķīmiskajām izejvielām.
nā un propagandā. Tā 1938. gada žurnālā Zeltene
Putniņa ražotie kosmētiskie preparāti ir ļoti iecie-
var lasīt: „Iegaumējiet, ka mūsu pašu zemes ra-
nīti ne tikai latviešu dāmu vidū. Ar labiem panā-
žojumi ir daudz labāki par ārzemju līdzekļiem ar
kumiem P. Putniņš savus ražojumus eksportē uz
skanīgām reklāmām.”
Zviedriju, Igauniju, Lietuvu un Palestīnu. Turklāt
Laikā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijā pastāvēja
Parīzes izstādē P. Putniņa laboratorijā ražotos Pe-
40 uzņēmumu kosmētiskās laboratorijas, kas ra-
ruin preparātus matiem un sejai godalgo ar zel-
žoja kosmētiskos preparātus. Salīdzinājumam –
ta medaļu. Var teikt, ka Pētera Putniņa veiksmes
pašlaik Latvijā kosmētiku ražo aptuveni 50 uzņē-
stāsts kosmētikas ražošanas biznesā ir piemērs un
mumu. Pārstāvēts pilnībā viss kosmētisko līdzekļu
dzinulis arī citiem sarosīties šajā lauciņā.
spektrs: sejas kopšanas līdzekļi, ķermeņa kopšanas
Kosmētisko līdzekļu daudzveidības klāsts, ko ra-
kosmētika, dekoratīvā kosmētika, higiēnas preces,
žoja pašmāju kosmētikas ražotnes, ir ievērības
matu kopšanas līdzekļi.
cienīgs. Piemēram, 1921. gadā dibinātā ķīmiski
Viena no vecākajām iestādēm, kas Latvijā ražoja
kosmētiskā laboratorija A. Tombergs 20. gados ra-
KOŠUMS LILL Á
žoja 93 kosmētisko līdzekļu veidus: divdesmit sešu
Savukārt kosmētiķe Ance Vitenberga – Baķis par
veidu medicīniskās ziepes, septiņpadsmit veidu
godu tā laika slavenajai aktrisei Lilijai Štengelei
tualetes ziepes, desmit veidu odekolonus, deviņu
bija radījusi kosmētisko līniju Lilija Stengel.
veidu ādas kopšanas līdzekļus, piecpadsmit veidu
Viena no tā laika zināmākajām kosmētiķēm, ku-
matu kopšanas līdzekļu, un trīs veidu zobupastas.
rai pieder ne tikai sava kosmētiskā līnija, bet arī
Tomberga vārds bija pazīstams arī ārpus Latvijas,
sava kosmētiķu skola, ir Elza Pērkone. Viņa izvei-
jo ne vienu vien gadu pēc kārtas šīs laboratorijas
do kosmētisko preparātu līniju, kuras nosaukumu
ražotie pūderi – Six flowers – normālai ādai, Zelta
rotā viņas vārda un uzvārda pirmie divi burti ELPĒ.
Lotoss – sausai ādai un Aīda – taukainai ādai, bija
Tajā ietilpst gan sejas kopšanas līdzekļi visiem
godalgoti arī Vakareiropas kosmētisko līdzekļu iz-
ādas tipiem, gan tam laikam inovatīvā skābekļa
stādēs ar augstāko godalgu. Savukārt Latvijas dāmām bija pieejams plašs klāsts smaržu ikvienai gaumei. Gan Havaju puķe, Six Flowers, Jūlija nakts, Neļķe, Jasmīns, Maijpuķīte, gan arī Ķelnes ūdens ar lavandas smaržu. Augsto kvalitāti, protams, nodrošināja nemitīgas investīcijas savu uzņēmumu modernizācijā. Tā 1937. gada laikrakstā Brīvā Zeme par jaunatvērto daktera Lietuvieša kosmētisko laboratoriju institūtu var lasīt šādus vārdus: „Kā institūts, tā laboratorija apgādāta ar modernām ierīcēm, kādas nav atrodamas pat visās Baltijas valstīs.” Kosmētikas ražošanas lauciņā veiksmīgi darbojās ne tikai farmaceiti, ārsti, bet arī kosmētiķi. Pirmās
Latvija 20. gadsimta sākumā bija zināma Eiropā ne tikai ar savu slaveno bekonu un sviestu, bet arī ar kosmētiku.
Latvijas brīvvalsts laikā bija ļoti raksturīgi, ka katrs sevi cienošs kosmētiķis pie sava kosmētiskā kabi-
maska, matu kopšanas līdzekļi, pūderi, dekoratī-
neta turēja kosmētikas laboratoriju, kur pagatavo-
vā kosmētika. Elza Pērkone kā daudzi tajā laikā,
ja vai nu pats, vai sadarbībā ar farmaceitu krēmus
nākot Padomju varai, emigrē uz Kanādu. Var tikai
saviem klientiem, vai arī jau plašākai tirdzniecībai.
apbrīnot šīs sievietes uzņēmību. Viņa drīz vien
Piemēram, kosmētiķe Elīza Kronberga bija izvei-
pēc emigrēšanas turpina savu darbošanos skais-
dojusi kosmētisko līniju Effekta, kurā ietilpa četr-
tumkopšanā, atverot skaistumkopšanas institūtu
desmit kosmētisko līdzekļu veidu. Sastāvos bija
Toronto Amaryllis Cosmetological institute, izvei-
tam laikam tādas modernas sastāvdaļas kā F vita-
dojot jaunu kosmētisko līniju Amaryllis un 1956.
mīns (linolskābe) un holesterols. Kosmētiķei Klārai
gadā izdodot brīnišķīgu grāmatu Skaistuma noslē-
Stakenai piederēja kosmētikas līnija Bosex, kas cen-
pumi, kur atklāj visas savas profesionālās zināša-
tās pārspēt konkurentus ar pretgrumbu krēmiem,
nas skaistumkopšanā.
kuros izmantoja arī tam laikam modernu sastāv-
Lai arī pašlaik daudz dzird runājam par to, ka, lūk,
daļu – hormonus jeb augu izvilkumus, kā arī matu
agrāk gan nav bijušas problēmas ar veselīgu uztu-
pūderi, kas piešķīra matiem izsmalcinātu spīdumu.
ru, tīru gaisu un arī dabisku kosmētiku, tad jāteic,
KOŠUMS LILL Á
ka te kārtējo reizi var teikt, ka zāle vienmēr šķiet
šodien, ir vērojama tendence, ka ir brīdis, kad kāda
zaļāka tur, kur mūsu nav. 20.gs. 20. – 30. gadu pre-
ķīmiska viela ir slavas zenītā un visi tik ļoti apbrī-
sē par kosmētiku var rast šādus vārdus: „Jāsargājas
no tās pozitīvos efektus, ka nepamana vai nevēlas
lietot sliktus krēmus, ķīmiskas eļļas, dažādus pre-
pamanīt negatīvās blaknes. Vajadzīgi pāris gadi,
parātus, kas satur ūdeņradi, dzīvsudrabu (balino-
lai saprastu, ka tomēr defektu beigās ir vairāk nekā
šas ziedes).” Jau tad kosmētikas ražotāji, tāpat kā
efektu. Tā 20.gs. sākumā dāmas ir neglābjami aiz-
tagad, dalās divās frontēs – dabiskās kosmētikas
rāvušās ar ūdeņraža pārskābi. Tas ir ļoti efektīvs
un tā dēvētās ķīmiskās, pareizāk būtu teikt, sintē-
līdzeklis, lai ne tikai iegūtu blondu matu toni, bet
tiskās kosmētikas ražotājos. Kā viens no redzamā-
arī aristokrātiski bālu seju, – tāpēc tika ražoti spe-
kajiem tā laika dabiskās kosmētikas pārstāvjiem
ciāli balinoši krēmi ar šo vielu sastāvā. Ne velti tā
ir daktera Kļaviņa laboratorija, kas pārstāv kos-
laika prese ironizē, ka modernu sievieti var atšķirt pēc tā, vai viņai rokassomiņā ir vai nav ūdeņraža pārskābe. Kā jau iepriekš minēju, pašmāju kosmētiskās ra-
Viena no vecākajām
žotnes ražo pilnīgi visu kosmētisko līdzekļu spektru, tai skaitā arī skropstu augšanu veicinošus un
iestādēm, kas Latvijā
liekā apmatojuma noņemšanas līdzekļus. Pēdējie konkurē ar tajā laikā jau tirgū esošo un tagad pa-
ražoja kosmētiku, bija
zīstamo matiņu likvidēšanas zīmolu Weet. Kā redzams, Latvijā kosmētikas lauciņā netrūkst
1849. gadā Rīgā dibinātā
piedāvājuma, turklāt kvalitatīva. Par to tieši un arī netieši rūpējās Veselības ministrijas Farmācijas
Heinriha Adolfa Brigera
pārvade. Pirmkārt, tā apstiprina visu līdzekļu sastāvus, kā arī regulāri inspicē ražotnes. Otrkārt, ja
ziepju un parfimērijas
kosmētiskā līdzekļa recepti apstiprina, tad līdz ar atzinumu ražotājs no pārvaldes saņem produkta
fabrika.
cenu, kuru ražotājs nedrīkst pārsniegt. Tāpēc šādos apstākļos, kad valsts kontrolē cenu politiku, ražotāji konkurē savā starpā nevis ar cenām, bet
mētisko līniju Nazenda. Tās sastāvā ietilpst tikai
gan ar kvalitāti. Kas zina, ja Latvija nebūtu divu
dabiskas izcelsmes izejvielas – augu eļļas, augu
karu izpostīta, iespējams, pasaule būtu iepazinusi
tinktūras un balzami. Un jau tajā laikā, tāpat kā
Latvijas Šaneli, Švarckopfu, Meibelinu. L
L
Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS
L I L L Á C I LV Ē KO S
S A RK A NBA LT S A RK A N A IS KODS INGA ŽOLUDE FOTO: OJĀRS JANSONS UN N O I E VA S R O Z E N B E R G A S P E R S O N I S K Ā A R H Ī VA
L I L L Á C I LV Ē KO S
Šo laiku iezīmē dažādu krāsu paletes. Ja skatās dabā – tā ir krāsu pārbagātība, īpaši izceļot zemes brūnās un Siguldas krāsas. Ja raugās sevī – nereti tas ir drūmi pelēkais tonis. Bet, ja ielūkojas kalendārā – tas ir sarkanbaltsarkanais. Novembrī latvieši ieskatās sevī un pulcējas kopā, lai svinētu Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Šīs ir dienas, kad pat visaizņemtākie un vistālāk esošie latvieši apstājas un savas domas raida uz Latviju. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, ar kuru esam piedzimuši Latvijā un mūžam paliksim latvieši. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, kas liek izrunāt vārdus – tēvzeme un māte – visskaistākajā valodā pasaulē, mūsu valodā. Šis sarkanbaltsarkanais kods latviešiem liek sanākt kopā, lai aizdegtu svecītes, ietu gājienos, dziedātu himnu, būtu kopā, atcerētos, būtu vienoti vienā karogā. Vienā – sarkanbaltsarkanajā kodā. Kā šo kodu ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā uztur Latvijas valsts armija ar Godasardzi pie Brīvības pieminekļa, stāsta karavīrs Rolands Jansons, par latviskumu vēsta Ieva Rozenberga, kas pārstāvējusi Latviju pasaules mēroga pasākumā, un Ieva Lāce, kas nes cilvēcību un patriotismu savā sirdī dienu no dienas.
2
#
L I L L Á C I LV Ē KO S
ROLANDS JANSONS
GODASARDZĒ PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA – VAIR ĀK NEK Ā 1000 STUNDU
L I L L Á C I LV Ē KO S
Pašlaik godasardzē pie Brīvības pieminekļa esmu
novembra krastmalu, cilvēki mums aplaudē, uz-
nostāvējis 1005 stundas. Tāds bija mans mērķis,
sauc: „Malači! Malači!” Arī mani tuvākie cilvēki
ko vēlējos sasniegt. Turpmāk dienēšu citur. Stāvēt
to atbalsta, viņiem patīk tas, ko daru, un viņi
godasardzē ir grūti, bet ātri vien var pie tā pierast.
lepojas, ka viņu vidū ir tāds Latvijas patriots, kas
No sākuma nostāvēju 500 stundas, pēc tam
dien armijā. Esmu redzējis, ka dažos brīžos tas uz-
izdomāju – nostāvēšu vēl 500, tad arī viss, pieliku
plaukst arī manos draugos, bet pārējā laikā viņiem
punktu tam – tā simboliski. Neesmu vienīgais, kas
varbūt tas tik ļoti neinteresē, jo viņi grib mācīties,
ir nostāvējis 1000 stundas, ir vēl daži. Es nezinu,
izglītoties, varbūt viņus biedē disciplīna un
kā viņiem, bet es sev šo mērķi biju izvirzījis, lai ar
skarbā vide. Ikdienā šo patriotisma sajūtu varētu
to lepotos, pastāstītu draugiem, vēlāk – bērniem.
veicināt noformējums pilsētā – karogi. Cilvēkiem
Viņi varēs lepoties, ka esmu bijis godasardzē,
jābūt vairāk pašpārliecinātiem par savu valsti,
stāstīs saviem draugiem, kā viņu tēvs tur stāvējis.
jāapzinās, ka viņi ir latvieši, ka vienīgā vieta, kur
Es viņus nespiedīšu sekot manās pēdās, tā būs
viņiem dzīvot, ir Latvija.
viņu pašu izvēle.
Skatoties uz pieminekli, cilvēkus pārņem dažādas
Ir liels gods stāvēt pie Brīvības pieminekļa, visa
emocijas – dažiem tas šķiet ļoti emocionāli,
Latvija uz tevi raugās, arī visa
dažiem ir pretenzijas pret to, ka
pasaule, tūristi brauc, fotografē,
tur stāvam, jo cilvēki nesaprot,
tu apzinies, ka tieši tu tur stāvi. Kamēr stāvu, domāju par visu ko, skaitu cilvēkus, raugos pulkstenī, kā minūtes pa iet, domāju par dzīvi. Ja sanāk
Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst par Latvijas simbolu. Man šis dienests ir patriotisma izpausme, un es to tiešām jūtu.
kāpēc tur jāstāv. Es domāju, ka ir jāstāv, jo tas ir brīvības simbols. Man ir gods aizsargāt Latviju, apzināties, ka es tur atrodos, ka esmu cēlies par Latviju
nošķaudīties, neko darīt. Esam
un gatavs par to krist. Šīs izjūtas
parasti cilvēki. Kad darbs bei-
man nāca līdzi dienestam, ar
dzas, dodamies atpūsties un izklaidēties. Man
katru dienu arvien vairāk tas iespiedās sirdī, ka tur
tiešām patīk tas, ko daru, dienests ir mans darbs,
atrodos. Godasardzē nonācu pēc obligātā dienes-
mans hobijs. Es nespēju izskaidrot, kāpēc man
ta trijiem mēnešiem, kurus es pavadīju Alūksnē,
tas patīk, tas ir patriotisms – sargāt savu val-
biju domājis iet dienēt Ādažos, bet komandieris
sti. Jauniešiem par dienestu varu teikt, ka tā
aizsūtīja mani uz Rīgu, uz godasardzi. Iepriekš
uzsākšana atkarīga no tā, vai viņi ir gana spēcīgi,
es par godasardzi neko daudz nezināju. Es sāku
lai to izturētu, un vai viņiem tas interesē.
interesēties, kas ir godasardze, ar ko tā nodarbo-
Es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku piemīt
jas, kāpēc esam kā vienība, kad uzsāku dienestu
patriotisma jūtas, parasti tās visuzskatāmāk
godasardzē. Tagad tas iespiedies manā sirdī un pa-
izpaužas Lāčplēša dienā, var redzēt, ka cilvēki ir
liks vienmēr, es vienmēr šeit atgriezīšos, nolikšu
vienoti vienā himnā, vienā karogā, bet pēc tam,
puķes pie savas Mildas. Svarīgākie valsts simboli,
es nezinu, vai tas viss noplok, vai vienkārši iz-
manuprāt, ir, pirmkārt, pats Brīvības piemineklis,
gaist. Kad redzu šīs lielās tautu masas, kas ir
pēc tam Rīgas pils, mēs arī tur stāvam, bet pašlaik
vienojušās, mani pārņem gan lepnums, gan gods,
tā ir remontā; karogs, ģerbonis un himna.
gan aizkustinājums. Īpaši parādēs, kad soļo pa 11.
Mēs stāvam katru dienu, visu gadu, izņemot
L I L L Á C I LV Ē KO S
nelabvēlīgus laika apstākļus – ja līst vai ir pārāk
Valentīndienā meitenes nākušas klāt un devušas
liels vējš un sniegs. Mēs stāvam parādes formas
mīlestības vēstules. Savukārt kāzinieki mums pie
tērpos, un ierocis ir īsts, tas ir karavīra simbols.
kājām noliek mazas alkohola glāzītes, protams, tā
Mūs ikdienā redz cilvēki, garāmgājēji, esam kā
nedrīkst, apsargs aizrāda par to. Paši uzmācīgākie
valsts seja, uz mums raugās ne tikai Latvija, bet
ir tūristi, kas bariem nāk un mūs fotografē vairākas
arī visa pasaule, tāpēc mums jāizskatās īpašākiem
stundas pēc kārtas. Ir gan diezgan interesanti
nekā citiem.
iedomāties, ka mana bilde aizceļos uz kādu citu
Tūristus var ļoti vienkārši atšķirt, bet arī viņi ir
pasaules valsti. Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst
dažādi – daži ir pieklājīgi, daži atnāk paķēmoties,
par Latvijas simbolu zināmā mērā. Man šis die-
tad apsargs viņus raida projām, lai netraucē mums
nests un godasardze ir patriotisma izpausme, un
strādāt. Ir bijuši smieklīgi gadījumi, ka tūristi
es to tiešām jūtu. Jauniešiem vajadzētu vairāk
nāk, lien klāt, smīdina, meitenes mēģina gandrīz
interesēties par vēsturi, kāpēc mēs tur stāvam, jo
izģērbties, lai tikai puiši pasmaidītu. Ir arī bijis, ka
tas ir ne jau tikai smukuma pēc.
L I L L Á C I LV Ē KO S
IE VA ROZENBERGA
2012. GADA OLIMPISK A JĀS SPĒLĒS BIJA 8000 L ĀPNE ŠU, BET MĒS B I JĀ M ĪPA ŠIE L AT VIE ŠI
L I L L Á C I LV Ē KO S
Gads pirms Olimpiskajām spēlēm bija īpašs, bija
kai. Tāds man bija arī manā „latviskākajā” laikā,
ļoti daudz uzmanības, taču es sapratu, ka ir jālepo-
kad biju jauna, pilna ideālu, studēju latviešu filo-
jas par to, ka man tāds pienākums uzticēts. Tā bija
logos, aizrāvos ar folkloru.
arī psiholoģiska skola, jo bija sev jāiemāca, ka ne-
Lāpas nešana būs paliekošs notikums manā dzī-
vajag baidīties kādu brīdi būt izceltam, būt ar mi-
vē, tas ierakstīts arī Rozenbergu dzimtas grāmatā.
siju. Visas atsauksmes bija tikai pozitīvas. Nabaga
Otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs. Lāpa zinā-
politiķi, kuriem ik dienas pār galvu nāk arī dubļu
mā mērā arī manī pašu atguva, iededza jaunu ugu-
jūra… Visi radi ļoti lepojās, lai gan lāpnešu kopā
ni, jo nevaru noliegt, ka gadi pēc avārijas ir bijuši
bija ap 8000. Skrējiena laikā galvenokārt domāju
grūti un smagi, ar pastāvīgu enerģijas trūkumu un
par tiem cilvēkiem, kas man palīdzējuši līdz tam
bezcerību, ar domām par to, kāpēc vispār jādzīvo
nonākt – izvirzījuši un palīdzējuši atveseļoties, jo
tālāk. Bet lāpa man deva uguni, kas lika saprast,
sešus gadus pirms tam cietu smagā avārijā, mans
ka ir vērts turpināt. Varbūt man tā bija vairāk seno
ķermenis bija tā salauzts, ka bija jāsaliek atpakaļ
grieķu, nevis seno latviešu uguns? Tas brīdis bija
kā puzles gabaliņi. Prognozes bija diezgan bezce-
iedvesmojošs, kaut ļoti īss – 300 metros nepaspēj
rīgas, un tas ir Dieva brīnums, ka staigāju. Domā-
visu dzīvi pārdomāt, bet vairāk domā par to, kā
ju, ja man ir dota spēja staigāt,
godam noskriet šo gabaliņu, at-
tā ir jāizmanto, tāpēc lāpas ne-
cerēties pasmaidīt, pamāt. Ta-
šanas brīdī domāju par tiem cilvēkiem, kas fiziski, materiāli un emocionāli mani ir atbalstījuši. Tas ir patriotisms. Jo patriotisms neizpaužas tikai pret valsti, bet arī pret cilvēkiem tajā, ģimeni un dzimtu. Man ir laimējies,
Esmu audzināta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar mammas pienu”, un „latvisko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man tas šķiet normāls stāvoklis.
ka mana dzimta ir ļoti stipra. Ir
jās dienās mūs pozicionēja un uzsvēra kā Latvijas pārstāvjus, mēs bijām īpašie latvieši. Man gan nebija sajūtas, ka pašai būtu jādzied latviskas dziesmas vai jādara kas cits īpašs, jo patriotisms ir mana iekšējā sajūta un man tas nav klaji uz āru jāizrā-
svarīgi, ka tu neesi viens pats Latvijā – man ir ģi-
da. Neesmu no tiem, kas krāso karodziņus uz vai-
mene, mans milzīgais balsts. Tāpēc arī sava šķirtā
giem. Ja esi piedzimis kādā konkrētā valstī, tu ne-
vīra uzvārdu (Liepiņa) tagad nomainīju atpakaļ uz
vari pēkšņi kļūt, piemēram, par bulgāru vai čehu,
dzimto – Rozenberga. Vairāk nekā divdesmit gadu
jo tu esi latvietis. Ja esmu nosaukta par Ievu, tad
mums tapa dzimtas grāmata ar daudzu atmiņu ap-
varu izstiepties vai sarauties, bet nevaru būt Džū-
kopojumu un dzimtas koku. Kamēr veidojām šo ap
dija vai tamlīdzīgi.
500 lappušu biezo grāmatu, mans patriotisms pret
Esmu augusi ļoti latviskā ģimenē un audzinā-
savu dzimtu pieauga vēl vairāk – es domāju – tie ir
ta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar
Cilvēki ar lielo burtu, kādām grūtībām viņi ir gāju-
mammas pienu”, visas šīs tradīcijas, un „latvis-
ši cauri... un ko mēs te vispār čīkstam! Domāju –
ko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man
kaut es mazliet varētu līdzināties saviem senčiem,
tas šķiet normāls stāvoklis. Es sevi dažkārt salī-
tik izpalīdzīgiem un nesavtīgiem savā nabadzībā,
dzinu ar maniem draugiem, kas ir daudz inter-
tik izturīgiem, tik latviskiem. Esmu ļoti lepna par
nacionālāki – labā nozīmē, jo pārzina pasaules
savu dzimtu, un mans uzvārds liek justies stiprā-
kultūru... Es turklāt labi pārzinu latviešu kino,
L I L L Á C I LV Ē KO S
teātri, literatūru. Vienmēr esmu draudzējusies
jās bija tikai likumsakarīgas. Pirmie atmodas
ar folkloristiem, un agrāk bieži jutos, it kā būtu
gadi ļoti laimīgā kārtā sakrita ar manu jaunības
piedzimusi 100 gadu par vēlu, it kā mana ideālā
degsmes laiku ne tikai valstī, bet arī personī-
vieta būtu tādā Blaumaņa laika viensētā, Silmaču
gi, jo tas ir vecums, kad esi ideālu pilns. Tad es
saimē! Līdz divdesmit trīsdesmit gadu vecumam
laimīgā kārtā satikos ar draugiem, kuriem bija
varēju staigāt gandrīz tikai tautas tērpā, pastalās
līdzīgi uzskati, un mēs, Ziedoņa iedvesmoti,
un justies ļoti organiski. Man nekad nav licies, ka
braucām uz talkām, bijām Kultūras fonda talku
es varētu iedzīvoties citā valstī. Ja nāktos emigrēt
kopā, sakopām daudzus Latvijas stūrus, vien-
kā pēckara paaudzei, droši vien nekas cits neat-
mēr pa ceļam dziedājām.
liktu... Es tagad ļoti labi saprotu arī, kā viņi jutās,
Mani vecāki ir ļoti lieli patrioti, un viņi vien-
piespiedu kārtā izbraukuši, jo vecus kokus grūti
mēr mūs, četras meitas, ir veduši uz muzejiem,
pārstādīt. Ja tu vairs neesi jauns, ir sarežģīti, jo
ievērojamām vietām, ekskursijās pa Latviju –
sava kultūra ir sava un tu pārzini visas vietējās
ar riteņiem, laivām, vēlāk ar mašīnu. Mamma
ieliņas un visas īpašības, ko vari sagaidīt no vie-
mums ir iemācījusi ļoti daudz latviešu dzies-
tējās publikas.
mu, jo viņas tēvs bija kordiriģents un mūzika
Ģimenē vienmēr esam svinējuši gadskārtas
ģimenē bija pierasta. Kad kaut kur braucām, pa
un valsts svētkus. 18. novembrī mūsu ģimene
ceļam vienmēr dziedājām, spēlējām dziesmu
vienmēr sanāk kopā pie vecākiem pusdienās,
minēšanu. Es varu pateikties vecākiem, ka zinu
dziedam himnu. Tāpat arī Ziemassvētkos esam
tik daudz dziesmu, kultūras citātu, filmu, teātra
kopā. Jāņus svinam pēc etnogrāfiskajām tradī-
izrāžu utt. Viss, kas saistās ar latvisko kultūru,
cijām. Arī padomju laikā – protams, bez ska-
nāk no vecākiem. Es savām meitām arī to mācu,
ļiem pretvalstiskiem lozungiem, jo zinājām, ko
mēģinu izbrīvēt laiku, lai aizvestu viņas kādā
drīkst runāt un ko – ne, taču es neatceros, ka
ekskursijā pa Latviju, uz muzejiem, arī mēs mi-
mēs būtu kaut kā represēti vai ierobežoti, svinot
nam dziesmas – mēģinu nodot visu to kultūras
Jāņus vai Ziemassvētkus. Turklāt Ziemassvētki
bagāžu, kas dota man. Man šķiet visai šausmīgi,
sakrita ar manu vārdadienu, tāpēc svinības mā-
ja uzaug tikai tāda „pokemonu paaudze”.
L I L L Á C I LV Ē KO S
IE VA L ĀCE
SENĀK Ā S L AT VI JA S S TUDENŠU KORP OR ĀCI JA S DAUG AVIETE FILISTRE
L I L L Á C I LV Ē KO S
Studenšu korporācija Daugaviete ir īpaša, jo tā dibināta 1921. gadā un ir pirmā un vecākā studenšu korporācija. Tāpēc citas korporācijas seko mūsu paraugam. Pirmie latvieši sāka studēt 19. gadsimtā. Šīs dzimtas vēl arvien ir dzīvas, un tās ir cieši saistītas ar universitāti, jo korporācijas ir akadēmiskas organizācijas. Arī manā ģimenē no tēva puses visi ģimenes locekļi kopš 1921. gada ir korporācijās – vecaistēvs un viņa brālis bija korporācijā Lettonia, un vectēva māsa – Daugavietē. Viņa iestājās 1922. gadā, un bija otrā coetus, viņas paraksts ir Daugavietes lielajā grāmatā, kurā mēs apliecinām ar parakstu, ka solām uzticību savām krāsām – visam tam, kas ir rakstīts mūsu Komānā, – nekad neapkaunot korporāciju, nepārkāpt pieklājības normas, nekad nenoliegt Latvijas valsti. Padomju laikā korporācijas aizliedza, jo tās atbalstīja neatkarīgo Latvijas valsti, tas ir pirmais punkts korporāciju Komānos, tādējādi 1940. gadā korporācijas aizliedza, kara laikā tās atjaunoja trimdā, un 1989. gadā tās atjaunoja Latvijā, tad arī mans tēvs un brālis iestājās korporācijā Lettonia, ejot vectēva pēdās. Es iestājos Daugavietē 1991. gadā. Tradīcijas, ar kurām uzaugu, ir saistītas ar latviešu inteliģenci. Padomju laikā, manā bērnībā, visapkārt valdīja nekulturālums, padomiskums sliktākajā nozīmē, cilvēki neprata uzvesties, bija izplatīts brutālais dūres spēks. Un tajā bezkulturālībā un ikdienas pelēcībā mans vecaistēvs saistījās ar to, ko nozīmē būt inteliģentam cilvēkam, – viņš prata runāt, uzvesties, dejot, viņš vienmēr bija uzvalkā. Viņam bija pat dārza uzvalks, kad viņš gāja
Es strādāju Aerodiumā, būvējam vertikālos vēja tuneļus, kuros var lidot cilvēki. Pirmo reizi ieraudzīju Aerodiumu Turīnas olimpiādes noslēguma ceremonijas translācijā, un man tas šķita fantastiski skaisti, cilvēki, kas lido, izskatās kā putni. Mēs arī būvējām Expo 2010 Latvijas paviljonu. Visa komanda bija ļoti saliedēta un personīgi iesaistījās. No 190 valstīm Latvija bija 8. vietā – tātad must see. Uz paviljona atklāšanu ieradās arī ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kurš arī lidoja tunelī. Tas bija pārraidīts Šanhajas vakara ziņās – Šanhajā ir 20 miljoni cilvēku, nākamajā dienā visās metro stacijās televizoros rādīja Latvijas paviljonu Valdis Dombrovskis lido – man tas ir lielākais notikums – uzbūvēt šo Latvijas paviljonu Aerodium komandas sastāvā, kam bija tādi panākumi. Tā bija fantastiska sajūta – pasaule ir liela un plaša, mēs uz tā fona esam mazi, mūsu komanda ir maza, mēs tur stāvējām – daži cilvēki tajā visā lielajā kontekstā, bet to varējām paveikt. Mēs esam mazi, bet tajā pašā laikā – lieli ar to, ko darām. Nav nemaz jāsalīdzinās ar citiem. Lai varenība paliek lielajām varenajām valstīm un nācijām, mēs esam stipri, jo viens cilvēks dara piecu cilvēku darbu – nekur citur tas nav iespējams, tikai pie mums. Mūsu paviljona celtniecības budžets bija 1,6 milj. eiro, Vācijas paviljonam celtniecības budžets – 30 milj. eiro. Man bija sajūta, ka tie esam mēs, latvieši, – ar latviešiem es domāju tos, kas dzīvo Latvijā, arī citu tautību cilvēkus, bet mēs runājam vienā valodā.
dārzā apkopt ābeles, viņš vienmēr bija pieklājīgā izskatā. Viņš bija labs sarunu biedrs, un es vienmēr uz to raudzījos kā uz brīnumu un domāju, ka gribu
cijas. Un tas, ka esam korporāciju locekļi, mums
piederēt tam visam. Zināju, ka viņš ir lettonis, un
vienmēr atgādina, ka ir jāprot uzvesties sabiedrībā,
man tas vārds saistījās ar latviešu inteliģenci.
– nekad nesastapsiet nevienu korporācijas locekli,
Korporācijās uzturam dzīvas akadēmiskas tradī-
kas neatbilst šīm vērtībām, – godaprāts, taisnības
L I L L Á C I LV Ē KO S
izpratne, korporāciju locekļi prot sasveicināties ar
korporācijas ir 30 līdz 50 gadu vecākas par Latvijas
dāmām, ar vecākiem cilvēkiem... To nekontrolē, bet
valsti. Šo korporāciju pārstāvji kā brīvprātīgie pie-
to ieaudzina. Pirmkārt, cilvēki, kas nāk uz korporā-
dalījās Latvijas brīvības cīņās studentu rotā. Kor-
cijām, jau ir ar šādām pamatvērtībām. Ja cilvēkā ve-
porācijas nenodarbojas ar politiku, tas nav mūsu
cāki nav ielikuši šādas pamatvērtības, viņš uz kor-
uzdevums, bet Latvijas valsts, lai kāda tā arī būtu,
porāciju nemaz neatnāk. Ja konstatē pārkāpumu,
tā ir mūsu valsts, vai to vadītu, pēc mūsu domām,
no korporācijas var izslēgt, bet mūsu korporācijā
labi vai slikti cilvēki, tas nekādā veidā neietekmē
tā vēl nav noticis. Korporācija ir
to, ka mīlam šo valsti; ja šī valsts
mūža organizācija. Sākumā esam
nav pietiekami laba, tas ir mūsu
nepilntiesīgas locekles, pēc tam esam pilntiesīgas locekles, bet, kad beidzam studēt, kļūstam par filistrēm. Šajā statusā esam jau nedaudz attālinājušās no korpo-
Man vārds „patriotisms” bieži saistās ar banalitātēm, tāpēc man nepatīk to lietot. Patriotisms katram ir dziļi sirdī.
uzdevums to darīt labāku, mēs neatļaujamies, un tas ir pilnīgi nepieņemami necienīgi izteikties par savu valsti. Valsts svētkus korporācijas svin ļoti plaši – sākot ar gājienu no
rācijas aktīvās dzīves, savukārt mums ir citi uzdevumi – rūpēties par finansiālo pusi
Latvijas Universitātes līdz Brāļu kapiem, kurā pēdē-
un lai korporācijai būtu telpas. Es strādāju celtnie-
jos gados piedalās vairāk nekā 1000 cilvēku, lai go-
cības jomā un atbalstu korporāciju, kad konventa
dinātu Latvijas valsts neatkarību un tos studentus,
dzīvoklim nepieciešami remonti un tamlīdzīgi.
kas krita par Latvijas brīvību. Brāļu kapos noliekam
Korporācijas audzina patriotismu, bet mēs neie-
ziedus. Daudzi filistri, kas dzīvo ārzemēs, ierodas
slīgstam banalitātēs. Man vārds „patriotisms” bieži
uz šo notikumu. Pēc gājiena korporācijas dodas uz
saistās ar banalitātēm, tāpēc man nepatīk to lietot,
saviem konventa dzīvokļiem. 18. novembra vakarā
jo es piedzīvoju neatkarības atgūšanas laiku, kad
ejam kopīgi klausīties Prezidenta uzrunu un skatī-
bija patriotisms ar karogiem un dziesmām, tas bija
ties salūtu. Tas ir brīvprātīgi, bet atsaucība ir fan-
toreiz un vajadzīgs, bet šodien ir jāiet tālāk, vairs
tastiska, kas liecina, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. Pēc
nav nekas jāizcīna – mums jau ir brīvība, bet mums
tam ir saviesīga balle, kas notiek Fraternitas Lata-
tā jānosargā, taču tas vairs nav iedzīvotāju uzde-
viensis korporācijas namā, apmeklētība ir neticami
vums. Tāpēc vārds „patriotisms” man galvenokārt
liela, nams ir pilns. Ir manieres, uzvedības un ģērb-
saistās ar Dziesmoto revolūciju.
šanās stils, korporācijas krāsas uzliek zināmus pie-
Patriotisms katram ir dziļi sirdī. Korporācijas ir ve-
nākumus, un ir patīkami uzturēties labi audzinātu
cākas par Latvijas valsti – pirmās piecas studentu
cilvēku sabiedrībā. L
L
IEPAZĪSTIETIES AR PILNĪGI JAUNO NISSAN NOTE!
PAREDZIET NEPAREDZAMO!
JAUNĀ NISSAN NOTE AR «DROŠĪBAS VAIROGA» TEHNOLOĢIJĀM. «Aklās» zonas brīdinājuma sistēma | Brīdinājums par izbraukšanu no savas braukšanas joslas | Kustīgu objektu noteikšanas sistēma
JAUNĀ NISSAN NOTE,
sākot no
8 140 Ls.
Ikmēneša maksājums, sākot no 99 Ls*.
ĪPAŠAIS PIEDĀVĀJUMS! Iegādājoties jauno Nissan NOTE ar Acenta aprīkojuma līmeni, Jūs saņemsiet Tech Pack aprīkojumu 700 Ls vērtībā bez maksas! Tech Pack aprīkojumā ietilpst: inteliģentā atslēga, Nissan Connect navigācijas sistēma, apkārtskata monitors, «drošības vairoga» tehnoloģijas («aklās» zonas brīdinājuma sistēma, brīdinājums par izbraukšanu no savas braukšanas joslas, kustīgu objektu noteikšanas sistēma), 6 skaļruņi.
PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN! SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433 www.norde.lv
MĒS LILLÁ
UZ ŠĶ ĪVJA NACI ONĀL Ā IDENTITĀTE R Ū TA K E S N E R E , L A I K R A K S T S D I E N A
MĒS LILLÁ
P
asaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi, – šo franču filosofa Žana Antelma Brijā-Savarēna teicienu var attiecināt ne tikai uz konkrētu cilvēku, bet arī uz katru sabiedrību, tautu un valsti. Ēdiens ir ne tikai katra personiskās, bet arī nacionālās un kultūras identitātes nozīmīga sastāvdaļa. Par nacionālo virtuvi kā tautas identitātes spoguli domā arī Lillá.
2
#
MĒS LILLÁ
ĒDIENS K Ā STĀ STS
Katras valsts nacionālā virtuve atspoguļo ne tikai
ģiskās dzīves sastāvdaļa. Tai ir stingri priekšraksti
klimatiskās īpatnības vai šai zemei raksturīgo flo-
gan par ēdiena sagatavošanu, gan tā baudīšanas
ru un faunu, bet tā veido arī savdabīgu stāstu par
kārtību.
valsts vēsturi, tās etnisko sastāvu, kultūras vēs-
Tas liecina, ka jau izsenis ēšanai ir bijusi ne tikai
turi, dzīves uztveri un pasaules izjūtu. Piemēram,
fizioloģiska – dzīvības nodrošināšanas – funkcija,
vīna kultūra Dienvideiropā un viskija dzeršanas
bet tai piemitusi arī sakrālā un simboliskā dimen-
paradumi ASV ir spilgta liecība par šīm sabiedrī-
sija. Ēdienam ir nozīmīga vieta ikvienas tautas
bām. Ja vīna dzeršana ir laikietilpīga, to pavada
mitoloģijā, tam ir sava nozīme arī reliģiskajās
ilgas un nesteidzīgas sarunas, tad valstī, kur laiks
tradīcijās un nacionālo svētku svinēšanā. Tieši
ir nauda, aktuālāki ir šoti jeb vienā malkā izdze-
ēdienu pienes kā upuri uz upuraltāra gan jūdu,
rami stiprie dzērieni, kas tev neliek apstādināt
gan citu tautu tradīcijās. Mūsu senči rudenī –
ikdienas straujo ritējumu. Spānijas virtuve atklāj
veļu laikā – vīkšīja veļu mielastu, kurā piedalījās
stāstu gan par šīs valsts katoliskajām saknēm,
dievaiņi, bet dzīvajiem šai sakrālajai pārtikai pie-
gan mauru spēcīgo ietekmi un klātbūtni kultūr-
skarties bija liegts.
telpā. Jūdu tautai ēšana un ēdiens ir būtiska reli-
ĒDIENS KĀ MITOLOĢISKA UN SAKR ĀL A K ATEGORIJA Latviešu folkloras un mitoloģijas pētniece Janīna
šiem ir alus dzeršanas kultūra: pati gatavošana,
Kursīte stāsta, ka latviešiem ēšanas paražas un
piedāvāšana un dzeršana. Alus mūsu senčiem bija
ēdiena loma ir bijusi tikpat nozīmīga kā tādām
sakrālais dzēriens, kura lietošana savu kulmināciju
par gardēdēm uzskatītām tautām kā franči, spāņi
sasniedza Jāņos,” stāsta J.Kursīte. Par alus dievišķo
vai itāļi. „Kas gruzīniem bija un ir vīns, tas latvie-
izcelsmi liecina šāda tautasdziesma:
Jau izsenis ēšanai ir bijusi ne tikai fizioloģiska – dzīvības nodrošināšanas – funkcija, bet tai piemitusi arī sakrālā un simboliskā dimensija.
MĒS LILLÁ
„Ak tu, Dievs, saldens alus,
dots mājas dievībām, gan tajā mazgājušās mei-
Kur tie šķīti apenīši?
tas, lai saglabātu jaunību un vairotu skaistumu.
Aiz upītes līcītī,
20. gadsimta beigās pienu kā sakrālu kategoriju
Pašā Dieva dārziņā.”
aktualizēja Imants Ziedonis savā Poēmā par pienu. Dažviet Latvijas laukos vēl joprojām dzīva
Savukārt siers ir maģiskais rituālēdiens – to
ir tradīcija mājās uz grīdas turēt piena bļodiņu,
sien apaļā ritulī kā līdzību ar sauli, un to ēd
ko nodzerties zalktim, kas senajam latvietim
Jāņos, ar to baro bāleliņu, kad tas pošas karā.
iemiesoja mājas svētību.
Gan alus, gan siers ir upurēdieni, kurus ne tikai
Ēdiena simboliskā nozīme atklājas arī latviešu
bauda cilvēki, tos ziedo arī dieviem, piemēram,
tautas pasakās, kur kāds ēdiena veids – maize,
tam pašam Jānīšam Līgo svētkos.
putra, biezpiens, piens, eļļa, krējums, medus,
„Jāņa māte sieru sēja
ābols, ola, zirņi – tiek apveltīts ar burvju spēku.
Deviņiem stūrīšiem;
No mitoloģijas arī ir pazīstamā aina no tautas
Šim stūrītis, tam stūrītis,
eposa Lāčplēsis, kur Spīdala un raganas gatavo
Jānīšam viducītis.”
burvju dziru, kuras baudīšana Lāčplēsim simbo-
Sakrāls dzēriens ir bijis arī piens, kas ir gan zie-
liskā nozīmē atver acis.
SIMBOLISKĀ UN PRAKTISKĀ SIMBIOZE = NACIONĀLĀ VIRTUVE Nacionālās virtuves specifiku nosaka ne tikai
„Nāciet šurpu, puiši, meitas,
mitoloģiskās un reliģiskās tradīcijas, bet arī tādi
Mārtiņdienu nosvinēt:
praktiski apsvērumi kā sabiedrībā dominējošie
Ir man zosis, ir man maize,
nodarbošanās veidi un klimats. Tā kā latvieši
Ir ar saldais alutiņš.”
vairumā ir bijuši lauksaimnieki un lopkopji, tad, protams, uzturā ir dominējuši tādi produkti kā
Vienu no pirmajiem detalizētajiem latviešu vir-
miežu, rudzu un auzu milti, no kuriem vārītas
tuves aprakstiem 17. gadsimtā vēl pirms kartu-
putras, dažādi pākšaugi un gaļas ēdieni. Kurze-
peļu audzēšanas sākšanas ir sniedzis vācu lite-
mē, tuvāk pie jūras, izplatītas ir arī zivis: siļķes
rāts Lentīlijs: „Zemnieki pa lielākai daļai pār-
un butes. Tā kā latviešiem nacionālie svētki ir
tiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī no
saistīti ar gadskārtu ieražām un lauku darbiem,
miežu putras, abas vārītas ar pienu, pa lielākai
tad arī šiem svētkiem piedienošie ēdieni ir sais-
daļai sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos.
tīti ar konkrētā gada laika specifiku. Piemēram,
Tāpat viņi ēd putriņas un visādus sakņaugus.
lopus kauj rudenī, nevis pavasarī, tādēļ tādos
Parastais zemnieku dzēriens nav vis vienkāršs
rudenī svinamos svētkos kā Mārtiņos galdā tiek
ūdens, bet nezinu, kas par sālījumu, kas, vismaz
celta rudenī nokautā zoss.
pēc mana sprieduma, ir sliktāks par avota ūde-
MĒS LILLÁ
ni. Viņi noliek pirtī, aizkrāsnē, trauku ar tapu
tais dzēriens. To vāra divējādā veidā: viens ar
apakšgalā. Šī trauka iekšpuse izklāta ar linu
savu ļoti patīkamo skaidrumu nebūt neatpaliek
drēbi, caur kuru kāš nezinu ar ko raudzētu šķid-
spāniešu vīnam pakaļ. Tas ir salds un reibinošs
rumu. [..] Medus ūdens ir kurzemnieku paras-
dzēriens. Otrs krāsas ziņā sacenšas ar alu.”
NACIONĀL AIS NAV TIK AI VĒSTURISK AIS JEB VECA DZIESMA JAUNĀS SKAŅĀS Jāuzsver, ka nacionālie ēdieni, tāpat kā tradī-
un garšvielas, kādu laukos vienkārši nebija. Ur-
cijas, nepaliek nemainīgi un mainās. To nosa-
banizācija arī noteica to, ka latvieša ēdienkarte
ka vēsturiskie un kultūras apstākļi, kurus lielā
gan ikdienā, gan svētkos kļuva mazāk atkarīga
mērā ietekmējusi mijiedarbe ar citām tautām.
no gadalaikiem. Mūsdienu nacionālās virtuves
Tādējādi latviešu virtuvi ļoti lielā mērā ir ie-
spēcīgi ir ietekmējuši trīs tādi galvenie fakto-
spaidojuši gan vācieši, gan krievi. Piemēram,
ri kā jau minētā urbanizācija, globalizācija un
Ziemassvētku galdam tik svarīgās piparkūkas Latvijā ienāca no Vācijas, kur tās parādījās vien ap 11. gadsimtu, bet savu īsto pilnbriedu piparkūku cepšana sasniedza vien ap 17., 18.gadsimtu. Uzskatāmu liecību par tradīciju attīstību un ietekmēšanos no citām tautām sniedz pagājušā gadsimta sākuma un Latvijas laika pavārgrāmatas, kurās atrodamas receptes, kas jau kļuvušas par latviešu virtuves klasiku, taču dainās netiek pieminētas vispār. Te var minēt gan rasolu, gan cūkas ribiņas un štovētus kāpostus, gan no krievu virtuves ienākušo boršču. Ēdiens mainās arī līdzi ar dzīvesveidu. Ja vēl līdz 19. gadsimta vidum latvieši pārsvarā dzīvo-
Latviešiem ēšanas paražas un ēdiena loma ir bijusi tikpat nozīmīga kā tādām par gardēdēm uzskatītām tautām kā franči, spāņi vai itāļi.
ja laukos un strādāja smagu fizisku darbu, kas noteica tam atbilstošu ēdienkarti (sātīgu, spē-
tehnoloģiju attīstība, piemēram, ēdiena saldē-
ku dodošu), tad, sākot jau ar 20.gadsimtu, kad
šanas vai ilgas uzglabāšanas jomās, kas ļauj tos
aizvien vairāk latviešu ienāca Rīgā, mainījās arī
samērā viegli pārvietot pāri valstu robežām.
viņu ēdienkarte un ēšanas paražas. To noteikti
Runājot par nacionālo virtuvi mūsdienās, 21.
ietekmēja Rīgas kā ostas un internacionālas pil-
gadsimta globalizētajā pasaulē, pavāru kluba
sētas specifika – pateicoties attīstītajai tirdznie-
prezidente Svetlana Riškova teic, ka tā balstās
cībai, galvaspilsētā bija pieejami tādi produkti
nevis senās receptēs un pirms vairākiem gad-
MĒS LILLÁ
simtiem gatavotos ēdienos, bet gan vietējos pro-
tuvi ar vēsturisku. Piemēram, tāds mūsdienīgs
duktos, no kuriem gatavo mūsdienīgus ēdienus.
ēdiens kā skābeņu krēms ar tomātu rabarberu
Tā teikt, veca dziesma jaunās skaņās. Bieži tā
sorbetu, lai gan nav vēsturisks, bet ir pilnībā na-
dēvētie nacionālie ēdieni, kurus drīzāk vajadzē-
cionāls ēdiens, jo gatavots tikai no vietējiem un
tu dēvēt par vēsturiskajiem, ir atrodami tikai
sezonāliem produktiem. Šefpavāre arī bilst, ka
tūristiem domātos krogos, jo vietējo ēdienkartē
pirms pāris gadiem tik aktuālais fusion jeb da-
tie nav aktuāli. To var teikt arī par latviešu vēs-
žādu valstu virtuvju sajaukums vairs nav modē.
turiskajiem ēdieniem, no kuriem tikai nedaudzi
„Pašlaik dominē vietējais, sezonālais, tīras un
ir izturējuši laika pārbaudi, piemēram, zirņi ar
skaidras garšas. Tieši šī iemesla dēļ pasaule jūk
speķi vai asinsdesas. Bet pūtelim vai sklandrau-
prātā skandināvu virtuves dēļ, kas, tāpat kā viņu
šiem un skābputrai, lai gan tie ir mūsu vēstu-
dizains, ir klasiska, minimālistiska, ar skaidrām
riskais mantojums un laikmeta liecība, tomēr
garšām, kurā tomēr netrūkst pārsteiguma.”
nav nozīmīga vieta mūsdienu latvieša aktuālajā
Sagaidot valsts svētkus un Ziemassvētkus, kad
ēdienkartē. Mūsdienās tik aktuālais uzsvars uz
pulcēsimies pie klātiem galdiem ar nacionāliem
vietējiem un sezonas produktiem ir ļāvis tādam
un ne tik nacionāliem, vēsturiskiem un ne tik
tradicionālam dzērienam kā bērzu sulas pava-
vēsturiskiem ēdieniem, gribētos nepazaudēt un
saros ieņemt goda vietu restorānu ēdienkartēs.
paturēt prātā profesores Kursītes teikto: „Lat-
S.Riškova bilst, ka nevajag jaukt nacionālu vir-
vietim svarīgi bija ēdienā dalīties.” L
L
VIŅPUS LILLÁ
VINETA un VARAVĪKSNE HELJU RALBRINGA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA
VIŅPUS LILLÁ
Viņa dzīvo tur, kur saule aust, kad pie mums tā norietējusi, un, kad sniega sega pārklāj Latviju, tur ir pašas vasaras viducis. Viņa saka mums: „Ar labu nakti!”, kad tikko pamodusies. Viņa dzīvo otrā pasaules malā – Austrālijā. Viņa – Vineta Lagzdiņa, sieviete, kura met krāsainu varavīksnes loku no Austrālijas līdz Latvijai un atstāj siltu atmiņu mirkli ikvienam, kas vismaz reizi ir viņu saticis. Vineta Lagzdiņa – komponiste, skaņu un performanču māksliniece, flautiste, mūziķe, mūzikas terapeite, žurnāliste un pedagoģe, labirintu būvētāja, Latvijas Transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas asociācijas biedre. Bakalaura grāds mūzikā, maģistra grāds mākslā un mūzikas terapijā, Oki-Do Jogas mācību sertifikāts. Latviete, kura dzimusi Vācijā, uzaugusi Austrālijā, apguvusi izglītību gandrīz visos pasaules kontinentos, un viņas sirds pieder Latvijai.
2
#
V
VIŅPUS LILLÁ
inetas dzīvi var salīdzināt ar varavīksnes
bet vai tad nu dzīve būtu bez iekšējiem strīdiem,
krāsu dzīpariem austu segu. Katrs dzīpa-
pārdzīvojumiem un asarām sirdī un acīs. Citas
riņš nes savu informāciju, starojumu, no-
krāsas pāriet toņkārtās un skan jau kā mūzika.
tikumu. Brīžiem krāsas saliktas blakus „kodīgas”,
Bet visam pirmsākums ir baltais.
B A LTĀ K R Ā S A – P I E DZ I M Š A N A Otrais pasaules karš ir beidzies, bet tā atblāzmu
enīgo atbalstu svešajā zemē un palikt vienai ar di-
var sajust visās kara skartajās un neskartajās
viem bērniem, kur mazākais ir zīdainis, tas šķiet
valstīs. Vācijā 1945. gadā ir vairāk nekā 580 000
Magdai pilnīgi neiespējami. Vienīgā cerība ir lūgt
bēgļu no Baltijas. Cilvēki bēg no boļševiku terora
palīdzību Vladislava māsīcai Longinai, kura kopā
un deportācijas. Viņu liktenis ir nezināms, un viņi
ar vīru Kārli Lagzdiņu un meitu Lia atrodas Vācijā,
dzīvo tai dienai, kas pienākusi.
Voltendingenas bēgļu nometnē. Citādi meitene
Bēgļu gaitās kopā ar citiem latviešiem dodas arī
jāatdod patversmē.
mūziķu Vitānu ģimene no Rīgas: Magda un Vla-
Longina, tāpat kā Vladislavs, ir poļu izcelsmes
dislavs kopā ar savu trīsgadīgo meitiņu Īru. Vla-
un bērnībā kopā dzīvo Rīgā, Maskavas forštatē,
dislavs pirms kara mācās Latvijas Valsts konser-
Rītupes ielā. Lagzdiņu ģimene un Vitānu ģimene
vatorijā un spēlē oboju Operas orķestrī Arī Magda
uztur sakarus, cik vien ir iespējams svešajā zemē.
pirms kara mācās konservatorijā un dzied Reitera
Lagzdiņu ģimenei ir liels prieks par Vladislava
korī soprānu. Vēlāk – dubultkvartetā Daugava. Kad
vēstuli, kurā viņš paziņo par Vinetas piedzimša-
Un tā 1946. gada augustā mazās meitenes dzīve tiek izlemta. Vineta iegūst jaunu ģimeni.
nu. Tā ir viņa pēdējā vēstule. Ar nākamo pienāk sēru vēsts no Magdas un aicinājums uz bērēm. Tas ir trieciens Lagzdiņu ģimenei. Pēc bērēm Magda izteic Loniginai (saukta Ļoļa) savu lūgumu. Ļoļa negrib pieļaut, ka brālēna meitu atdod patversmē. Brālēns ir bijis viņai ļoti mīļš, un viņa jūtas pateicību parādā gan viņa vecākiem, gan viņam. Četru gadu vecumā Ļoļas vecāki traģiski iet bojā, un viņas mātes māsas ģimene jau kopš
ģimene dodas bēgļu ceļā, Magda ir gaidībās ar otro
bērnu dienām ir vislielākais atbalsts. Bet Ļoļai ir
bērnu, un gada nogalē ir paredzētas dzemdības.
ģimene, un viņa nav tiesīga vienpusīgi pieņemt
Un tad tas notiek. Vācijā 1945. gada 11. novembrī,
lēmumu par mazo Vinetu. Pēc bērēm viņa brauc
Oldenburgas slimnīcā, netālu no bēgļu nometnes,
pie vīra un jautā viņas domas. Kārlis Lagzdiņš at-
pasauli ierauga Vineta Vitāne. Maza meitenīte.
bild, ka tas ir liels pienākums, ko viņi uzņemas. Un
Vineta vēl nav mēnesi veca, kad viņas māte Mag-
tā 1946. gada augustā mazās meitenes dzīve tiek
da 6. decembrī saņem traģisku ziņu, ka vīrs Vla-
izlemta. Vineta iegūst jaunu ģimeni. Neviens nez-
dislavs ir nogalināts un izsviests no vilciena ceļā
ina, kāds būtu bijis Vinetas liktenis, ja tēvs būtu
uz Brēmeni. Šoks. Zaudēt vīru, bērniem tēvu, vi-
dzīvs.
VIŅPUS LILLÁ
GAIŠI ZIL AIS – PĀRCELŠANĀ S Pēc trijiem ilgiem gadiem bēgļu nometnē Lagzdiņu
neesmu bijusi uzticīga baltajos halātos ģērbtajiem
ģimene kopā ar abām meitām kāpj uz kuģa Nea Hel-
ārstiem un māsiņām. Izvairos no slimnīcām, cik
las no Neapoles un dodas uz Austrāliju. Tur viņus
vien varu.
sagaida nometnes dzīve. Tā nav no vieglajām, jo viss
Kad sāku apmeklēt pamatskolu Adelaidā, sajutu arī
jāsāk no nekā.
rasismu attieksmē pret mani un latviešiem. Mūs
Vinetai par to laiku ir spilgtas atmiņas. „Man bija
sauca par dīpīšiem (displaced person – pārvieto-
tikai trīsarpus gadu, kad pārcēlāmies. Galvenais, ko
ta persona), new australians (jaunie austrālieši jeb
atceros no iebraukšanas, bija tas, ka mani steidzīgi
nevēlamie), baltajiem (svešinieki). Mani izsmēja,
ielika lauku slimnīcā, jo biju saslimusi ar masalām
jo es ģērbos citādi nekā visi citi bērni. Es ņēmu uz
un nevienu nelaida man klāt. Mamma stāvēja ārā
skolu pusdienām līdzi ēdienu, kas vietējiem šķita
pie loga un māja ar roku. Es domāju, ka viss ir cauri
jocīgs. Mēs, latvieši, turējāmies kopā, cik vien bija
un nekad vairs viņu neredzēšu. Biju slima, nerunāju
iespējams. Dalījāmies ar pārtiku. Rīkojām saviesīgus
angliski un nevarēju nevienam pateikt, ka man vajag
pasākumus un dziedājām latviešu dziesmas. Visas
čurāt. Saslapināju gultu un par to saņēmu rājienu.
manas bērnības dienu draudzenes bija latvietes.”
Man bija kauns. Pēc pārdzīvotā vēl līdz šim nekad
Kārlis Lagzdiņš un drīz arī Ļoļa, kā jau darbīgi lat-
VIŅPUS LILLÁ
vieši būdami, dabū darbu Adelaidā. Ir lielākas iespē-
jau katram latvietim gribas izjust pelnītu labklājību,
jas pašiem veidot savu dzīvi, skolot meitas, un kā
pēc pārdzīvotā kara un bēgļu gaitām.
SARK ANAIS – SATIK ŠANĀ S UN Ģ IMENES LOK S Vēlāk, ap 1951. gadu, Lagzdiņu ģimene uzzina, ka
Viņa nesaprot, kāpēc es braucu uz Latviju, un pat
arī Vinetas īstā māte Magda atceļojusi uz Austrāli-
reizēm dusmojas par to. Īrai ir tikai attāla inter-
ju kopā ar meitu Īru un jauno vīru Dzintaru Veidi.
ese par Latviju un kas tur notiek. Angliski runājot,
Ar Dzintaru Magda iepazinusies pēc vīra nāves, kad
māsa jau gandrīz pilnībā ir aizmirsusi latviešu val-
kopīgi dziedāts vienā korī.
odu. Lai gan esam tik dažādas, Īra man ir daudzreiz
„Pirmo reizi Magdu satiku, kad man bija septiņar-
izpalīdzējusi. Viņa jūt pienākumu pret mani, bet
pus gadu,” stāsta Vineta. „Viņa bija atbraukusi ar manu māsu Īru un Dzintaru mani apciemot. Es biju pieklājīga, bet nelaidu viņus sev tuvu. Mani vecāki (Lagzdiņu ģimene) bija stāstījuši par Magdu, ka viņa bija slikta sieviete, jo atdevusi mani prom un jau pēc īsa laika apprecējusies. Mana māsa gribēja būt ar mani draudzīga, bet es atturējos. Biju dusmīga uz Magdu, ka viņa ir mani pametusi. Dzintars man nemaz nepatika. Mani šī situācija mulsināja, jo mēs visu laiku un vienmēr bijām latviešu sabiedrībā ar cilvēkiem, kuri atbrauca ar to pašu kuģi, un visi zināja manu stāstu par pieņemšanu ģimenē. Pēc daudziem gadiem viss mainījās, bet lēni. Ar Magdu vēlāk satikāmies un kļuvām tuvākas. 2001. gadā Magda aizgāja bojā avārijā. Īsi pirms nelaimes bijām kopā un pavadījām jauku nedēļu. Mūs vienoja daudz kas kopīgs. Mūzikas interese, mīlējām dzīvniekus un runājāmies ar putniem. No viņas man interese par rokdarbiem. Magda man arī iemācīja aust. Ar manu īsto māsu Īru mēs satikāmies, kad bijām
Pirmo reizi Magdu satiku, kad man bija septiņarpus gadu. Viņa bija atbraukusi ar manu māsu Īru un Dzintaru mani apciemot. Es biju pieklājīga, bet nelaidu viņus sev tuvu. Biju dusmīga uz Magdu, ka viņa ir mani pametusi.
padsmitnieces. Viņa daudz atcerējās no Vācijas
pēdējos gados mēs tiekamies arvien retāk un retāk.
nometnes laikiem, kad es piedzimu. Atcerējās, kā
Man ir žēl, ka tas ir tā, jo mēs esam māsas.
mani, deviņus mēnešus vecu, atdeva projām. Mēs
Ar māsu Liu un viņas ģimeni man ir ļoti tuvas at-
esam ļoti atšķirīgas māsas. Īra mani uzskata par
tiecības. Mēs kopā uzaugām un tiekamies arī tagad.
sapņotāju, kas neprot rīkoties ar naudu, mājām.
Viņa runā latviski un rūpējas, lai arī bērni un ma-
VIŅPUS LILLÁ
zbērni runātu latviski. Kādu brīdi dzīvoju Latvijā,
klējusi savas dzimtas saknes arhīvos un uzklausīju-
Lias mājā Mellužos un pieskatīju viņas mazmeitu
si radiniekus. Es izbraucu arī ceļu Vācijā, ko mans
Remi, kura gāja Pumpura vidusskolā, lai uzlabotu
tēvs Volodja pēdējo reizi brauca no Oldenburgas uz
savu latviešu valodu. Esot Latvijā, esmu daudz me-
Brēmeni. Man ir svarīga mana ģimene.”
SUDR ABA PAVEDIENS , GAR MĀKOŅA MALIŅU – SAPŅI, IEKŠĒJĀ PA SAULE Lagzdiņu ģimenē Vineta aug drošībā. Viņa saņem
ir gaisā un mēs krītam ūdenī. Un tad mēs ienirstam.
visu, kas nepieciešams bērnam un ko ģimene var
Es peldu zem ūdens. Te ir klusums un miers. Zaļi
dot. Meitene ir paēdusi, apģērbta. Kārlis Lagzdiņš
zilā zemūdens krāsa apkampj mani. Redzu jūras dz-
sauc Vinetu par Circenīti, jo viņa vienmēr jauki čivi-
īvniekus, kādus nekad neesmu redzējusi, un jūtos
na. Vinetai pašai patīk putni, un jebkura maza dabas
laimīga.
dzīvībiņa izraisa viņā apbrīnu. Arī koki, lapas, ziedi. Sadzīvojot ar Austrālijas dabu dvēseliski, Vinetu pārņem atklāsme, ka viņa sadzird mūziku krāsās un visu redz citādi nekā pārējie bērni. Paralēli reālajai pasaulei, kurā bērniem ir svarīgi mācīties, vecākiem strādāt, lai nodrošinātu stabilu materiālu nākotni ģimenei, Vinetai radusies viņas iekšējā pasaule. Tur viņa rod paslēptuvi un jūtas pret sevi. Tur krāsām ir skaņa, balsis čukst, ēnas parādās un zūd. Viņa sazinās ar tām, klausās debesu mūzikā un seko dabas dejām. Vineta savu pasauli sargā un baidās, ka kāds varētu par to uzzināt. Viņa domā, ka tad viņu nosauktu par traku un atņemtu šīs īpašās
Sadzīvojot ar Austrālijas dabu dvēseliski, Vinetu pārņem atklāsme, ka viņa sadzird mūziku krāsās un visu redz citādi nekā pārējie bērni.
krāsu un mūzikas sajūtas, kas dzīvo viņā un kopā
Man šis sapnis atkārtojās ilgāku laiku, tādēļ arī tik
ar viņu. Arī sapņos ir dota īpaša vieta mūzikai un
labi to atceros. Līdz pat desmit gadu vecumam.
krāsām.
Kādreiz tas mazliet mainījās, bet zemūdens pas-
”Pirmais sapnis, kuru atceros,” stāsta Vineta, „bija
aule vienmēr bija maiga, mīļa un brīnumaina. Man
Austrālijā, kad es sēžu automašīnā un mans papus
bija apmēram septiņi gadi, kad papus nopirka pir-
(Kārlis Lagzdiņš) ir pie stūres. Mēs braucam pāri
mo mašīnu un mēs svētdienās visa ģimene braucām
lielam tiltam, kas atveras. Es skatos lielām acīm,
pie zvejniekiem pirkt svaigas zivis. Tur bija tilts, kas
un man ir bail, vai varēsim to šķirbu pārbraukt, jo
varēja atvērties. Tas mani iespaidoja.
esam pie tilta malas, kas arvien vairāk un vairāk at-
Bērnībā sadraudzējos ar mednieku zirnekli (Hanter
tālinās no krasta. Es uzticos papam, bet mašīna jau
spider), kuru pirmo reizi ieraudzīju savā guļamistabā.
VIŅPUS LILLÁ
Kad sāku apmeklēt pamatskolu Adelaidā, sajutu arī rasismu attieksmē pret mani un latviešiem.
VIŅPUS LILLÁ
Bija sajūta, ka tas mani pieskata. Zirneklis bija gaiši
mēr bijušas nozīmīgas. Šogad esmu redzējusi īpaši
brūnā un nedaudz tumši brūnākā krāsā. Tāds paliels
daudzas. Dubultas, viena virs otras. Vienreiz braucu
ar spalvainām kājām, kas mušas ķer. Šie zirnekļi
ar mašīnu Tasmānijā, un man blakus parādījās liela
tīklus neauž. Austrālijā mani bieži apciemo šādi
varavīksne. Tā ceļoja man līdzi, un es tai. Pat aizmir-
zirnekļi, un es esmu laimīga, ka atkal kāds mani
su, kur braucu. Tas bija kalnos, un es gribēju būt
sargā. Interesanti, ka tad, kad esmu mainījusi savu
kopā ar varavīksni. Reiz Holandē (1992) biju kopīgā
dzīves vietu, neilgi pēc ievākšanās mani apciemo
grupas meditācijā, gulēju uz grīdas un pārvērtos
atkal šāds zirneklis, un es zinu, ka tā man būs laba
varavīksnē. Visās krāsās. Es biju tur – iekšā. Laiks
vieta.
apstājās, un tas bija brīnišķīgi. Varavīksnei nav gala.”
Un varavīksne... Manā dzīvē varavīksnes vien-
ZILAIS – SKOLA, STUDIJAS, DZĪVES IZGLĪTĪBA, NODARBOŠANĀS Zilās krāsas līnija ietver visas četras varavīkšņotās
Vineta pirmo reizi sastopas ar mākslas izjūtām.
dzīves segas malas un veido noslēgtu loku. Tu vi-
Pamazām viņas iekšējā pasaule atraisās. Tomēr,
enmēr vari atgriezties tajā vietā, kur esi uzsācis
lai arī kā Vinetai patiktu balets, viņa trīspadsmit
ceļu, un turpināt to jaunā gaitā. Un vai tad tas
gadu vecumā beidz dejas studijas, jo saprot, ka
nav tā, ka jebkurā dzīves dienā iemācāmies ko
viņa nav domāta baletam.
jaunu, ko līdz šim nebijām zinājuši.
Par pamatskolas laiku Vineta atceras: „Angļu sko-
Skolas, universitāte, konservatorija, privātas
lu apmeklēju no pirmdienas līdz piektdienai, bet
skolas un dzīves skola. Bakalaurs, maģistratūra,
sestdienās devos uz latviešu skoliņu. Tur mēs visi
sertifikāti. Tas nav maz. Vineta nemācās tādēļ, lai
bijām latviešu bērni. Mācījāmies latviešu valodu,
saņemtu diplomus un ieņemtu labi apmaksātus
vēsturi, Bībeli un vēl dažādas citas zinības. Viens
darbus. Kā viņa pati saka: „Es mācības izdzīvoju.
no skolotājiem, kas mūs mācīja, bija gados vecs,
Tās man pavēra iespēju citādi redzēt un dzīvot.
vārdā Nabadziņš. Viņš tik tiešām atbilda savam
Tika apmierināta mana ziņkāre, un es uzzināju,
vārdam, jo bija garlaicīgs, pelēks, neinteresants
kas to es apgūstu.”
un skumjš. Kādā reizē viņš mums stāstīja par Lat-
Pirmsākums ir angļu valoda. To Vineta apgūst
vijas lauksaimniecību un rādīja diapozitīvus ar
ātri. Pamatskola, sestdienas latviešu skoliņa un
Latvijas cukurbietēm. Tas bija tik neinteresanti,
pirmās privātās mūzikas nodarbības pie krievu
ka es uz mazas papīra lapiņas uzrakstīju: „Latvijā
klavierskolotājas Pavlova kundzes, kura arī ir no
ir daudz kaķu.” Lapiņu ieliku tajā vietā, kur liek
Latvijas. Paralēli mūzikas nodarbībām Vineta
diapozitīvus, un uzraksts parādījās kā nākamā
apmeklē baleta skolu pie bijušās krievu balerīnas
bilde. Visi sāka smieties, un Nabadziņš nezināja,
Babačeva madāmas. (Starp citu, Vineta šogad ir
ko darīt. Bet nemaz mani nesabāra. Tāda es biju
uzsākusi mācīties krievu valodu.) Mūzikā un dejā
visu skolas laiku. Kaitināju skolotājus un jokojos.
VIŅPUS LILLÁ
Tā bija jautrāk. Tikai tad, kad es astoņdesmitajos
un zināšanās, kurām bija savs segums.
gados aizbraucu uz Latviju, uzzināju, ka tiešām
Mēs, studenti, bijām izsalkuši pēc jaunas mūzi-
tur ir daudz kaķu.”
kas. Bijām laimīgi dzirdēt toreiz vēl pasaulē nep-
Tīņa gados Vineta aizrāvusies ar ģitāras spēli. To
azīto mūziķi Rāvi Šankaru, kurš sniedza koncer-
viņa darījusi nopietni un ar lielu atbildību. Nāka-
tus universitātē. Indiešu mūzika tad nebija tik
mais pakāpiens mūzikā ir flauta. Tas jau ir kaut
populāra kā šodien. Baudījām moderno baletu,
kas!
elektronisko mūziku, džezu. Ticēju, ka liktenis
Ir laiks augstskolas mācībām, un Vineta iestā-
nav nolemts, bet mēs paši to nesam savā iekšējā
jas Adelaidas universitātē, lai studētu juristos
būtībā un domās. Es ticēju, ka ir iespējams veidot
un Humanitārajā fakultātē. Tomēr mūzika ņem
savu pasauli un tajā dzīvot. No Adelaidas latviešu
virsroku, un turpinās mācības Adelaidas konser-
sabiedrības attālinājos, jo tur pastāvēja šaura
vatorijā klavieru un flautas klasēs. Paralēli tiek
domāšana un tā bija kritiska pret jauniešiem,
apgūta elektroniskā mūzika.
kas nesniedza pretī gaidīto. Es lasīju H.Heses
Par studiju gadiem Vinetai ir savas atmiņas: „Līdz
grāmatas, un man gribējās sekot viņa rakstiem.
mācībām universitātē mani draugi bija tikai lat-
Biju aizrāvusies ar R.Tagores darbiem un vēlējos
vieši, bet studējot es satikos ar austrāliešiem un
mācīties viņa dibinātajā skolā Bengālijā, Indijā.
cittautiešiem. Tas bija pavērsiens manā dzīvē
Man gribējās ceļot un atrast savu īsto Es, īsto Vi-
–satikt citādi domājošus cilvēkus. Un tad sākās
sumu. Bet ar gribu un pārliecību sākās arī šaubas.
arī mana pirmā mīlestība. Viņš bija ebrejs. Māte
Kas tad es esmu? Smalks graudiņš baltā smilšu
viņam dzimusi Francijā, bet tēvs – Ēģiptē, kur arī
saujā, kas birst starp pirkstiem?!
man mīļotais ir dzimis. Manā latviešu sabiedrībā
Atstājot šaubas aiz sevis, metos visā, ko dzīve
tas izraisīja zināmas problēmas. Es pat iedomāties
piedāvāja. Lasīju Karla Junga darbus, izmēģināju
nespēju, ka manai ģimenei ir pretestība pret ebre-
LSD, marihuānu. Mēs, jaunieši, caurām naktīm
jiem. To jau pēc kara atklāti nevarēja teikt. Vēlāk
sēdējām, runājot par visu iespējamo pasaulē un
uzzināju, ka arī korporācija Daugavietes ir pret
kā palielināt domāšanas robežas. Mēs pasūtījām
ebrejiem, un es izstājos no korporācijas. Mam-
grāmatas un mūzikas plates no tālām zemēm un
ma brīdināja, lai esmu uzmanīga, bet man tā bija
gaidījām mēnešiem ilgi, kamēr saņēmām.”
mīlestība. Viņš bija gudrs. Matemātiķis un džeza
Vinetai ir divdesmit četri gadi un viņam, Pēter-
mūziķis. Līdz šim brīdim vēl arvien esam draugi.
im, – divdesmit viens. Viņi ir tuvi. Pēteris ir dz-
Tieši viņš bija tas, kurš man uzdāvināja flautu un
ejnieks un studē universitātē. Abi piedalās ielu
ieteica mācīties mūziku Konservatorijā.
teātra izrādēs, bieži ar politisku pieskaņu. Abi ir
Studiju gadi mums, jauniešiem, bija īsta revolūci-
Vjetnamas kara pretinieki. Un tad Pēteris saņem
ja. Protestējām pret karu Vjetnamā, bijām Miera
armijas iesaukuma pavēsti. Risinājums ir tikai
kustības dalībnieki. Mēs bijām brīvi mīlēt un ne-
viens. Viņi abi ar svešu vārdu dodas prom no
domājām par precībām. Man bija daudz pielūdzē-
Austrālijas uz Jaunzēlandi. Doma ir pastrādāt un
ju, jo latviešu meitenes bija un ir skaistas.
nopelnīt naudu, lai varētu aizbraukt uz Londonu.
Mācējām labi ģērbties, staigāt augsti paceltām
Tas jauniešiem izdodas. Londona viņus sagaida
galvām un bijām gudras. Bet tas bija jaunības
ar nelegālu dzīvošanu pie draugiem pamestos
gudrums, kuru balstījām savās iekšējās sajūtās
dzīvokļos, kuros nav pat ūdens. Vineta gaida
VIŅPUS LILLÁ
Studiju gadi mums, jauniešiem, bija īsta revolūcija. Protestējām pret karu Vjetnamā, bijām Miera kustības dalībnieki. Mēs bijām brīvi mīlēt un nedomājām par precībām. Man bija daudz pielūdzēju, jo latviešu meitenes bija un ir skaistas.
VIŅPUS LILLÁ
bērniņu, un viņai ir pirmtiesības uz vannu, kad
Mediju, instalācijas un performances mācību
ūdens parādās.
nodaļu. Viņa rada kompozīcijas ar dejas elemen-
Londonas laiks ir skaists, bet ir jādomā par at-
tiem. Rada mūziku teātrim un filmām. Producē
griešanos Austrālijā. Vineta vēl cer tikt uz Latvi-
radio skaņdarbus. Sidnejas laiks nav ilgs. Tā ir
ju, bet nokārtot vīzu uz Padomju Savienību viņai
dārga pilsēta, kurā vienai ar bērnu grūti izdzīvot.
neizdodas. Abi ar Pēteri viņi caur Franciju dodas
Vineta pārdod māju, mēbeles, drēbes, grāmatas
uz Kanāriju salām, lai nopelnītu naudu atpakaļ
un ar Ninu atgriežas Adelaidā. Turpmākā Vinetas
ceļam uz Austrāliju. Drīz ir jādzimst bērniņam.
dzīve un mācības ir ļoti intensīvas. Viņa atstāj
1973. gada martā Austrālijā pasaulē nāk Vine-
Ninu pie tēva, un pati dodas uz Ameriku. Amer-
tas un Pētera meitiņa Nina. Kopdzīve kā tāda ar
ikā Vineta satiekas ar Džonu Keidžu un veido ra-
Pēteri nav ilga, bet saite, kas vieno viņus abus,
dioprogrammu par viņu. Arī Holandē viņa veido
pastāv vēl līdz šim brīdim. Viņš ir Vinetas labākais
Keidžam veltītu raidījumu. Ņujorkā un Filadelfijā
draugs.
Vineta sniedz koncertus izstāžu zālēs, dārzos un
Pēc meitas piedzimšanas Vineta turpina mācības,
privātās mājās. Viņa iemācās spēlēt Japānas flau-
strādā Adelaidas lielajā teātrī Festival Theatre
tu, dodas uz tibetiešu templi Apalači kalnos un
Centre. Viņa komponē mūziku teātra izrādēm,
apgūst mācības meditācijā un filozofijā. Ņujorkā
filmām un ir skaņu tehniķe. Viņa māca studen-
uzsāk jogas mācības pie blakus dzīvojošā simt-
tiem flautas spēli. Sadarbojas ar aborigēniem
gadīgā Guru un vēlāk turpina tās Austrālijā pie
jaunas mūzikas radīšanā, kad atveras mūzikas
Japānas skolotāja.
centrs aborigēnu apmācībām universitātē. Viņa
Astoņdesmito gadu beigās Vineta gadu nodzīvo
mācās mūsdienu deju pie Elizabetes Dalmanas,
Holandē, jo ir radusies iespēja būt Āfrikas mūzi-
kas ir Austrālijas deju teātra dibinātāja. Vineta
kas apmācībās. Viņa spēlē džambu un mācās af-
jūt, ka viņa dara to, kas patīk un tas ir tikai sā-
rikāņu deju pamatus. Mēnesi pirms Ziemassvēt-
kums. Ar katru pakāpienu augstāk apvārsnis red-
kiem Vineta paņem brīvu no mācībām un nopērk
zams tālāk. Vineta brauc uz Ņujorku, iepazīstas
meitai biļeti lidojumam uz Eiropu. Tas ir bezga-
ar slaveno amerikāņu komponisti Lauriju Špīge-
la jauks laiks abām. Viņas apceļo Vāciju, Švei-
lu, satiek Mereditu Munku, kura ir pazīstama ar
ci, Itāliju, Austriju un Franciju. Pēc Jaungada
savām kompozīcijām, performancēm un muz-
sagaidīšanas Venēcijā Ninai jāatgriežas Austrāli-
ikālajām filmām, un pazīstamo akordeonisti un
jā, lai pabeigtu skolu.
komponisti Paulīni Oliveru. Stundām ilgi viņa
Vinetas interese par afrikāņu mūziku ir neaps-
stāv rindā, lai tiktu iekšā Ņujorkas džeza klubiņā,
lāpējama. Deviņdesmito gadu beigās Vineta
kas vēlāk atgādinās viņai Latvijas Karaliskās Bites
brauc uz Gambiju, jo grib iemācīties spēlēt Āfri-
Blūza klubu. Vineta ir pārsteigta par mūziku un
kas flautu, ko arī izdara. Tur viņa satiek Latvijas
izpildījumu, ko rada tieši sievietes. Viņu mūzika
perkusionistu Nilu Īli, kuru jau pazīst no Latvijas
ir tik mūsdienīga un mērķtiecīga! Vineta saprot,
apmeklējumiem, un viņi kopā dodas meklēt Lat-
ka ir jāiet ceļš, kas palīdzētu atrast viņas iekšējo
vijas noskaņu Gambijas salā, kur 17. gs. 50.–60.
balsi.
gados ieradās latviešu zemnieki, amatnieki un
Atgriežoties no Ņujorkas, Vineta ar meitu pārceļas
tirgotāji. Daudzi no aizbraucējiem tur saslima un
uz Sidneju un Sidnejas mākslas skolā vada savu
nomira.
VIŅPUS LILLÁ
VIŅPUS LILLÁ
1992. gadā Vineta saņem no Austrālijas atbalstītu
universitātē maģistrantūrā mūzikas terapiju un
Composer in residence stipendiju, ko piešķir kom-
līdz šai pašai dienai strādā Austrālijā kā mūzikas
ponistiem un mūziķiem, ja viņiem tiek piedāvāti
terapeite ar autismu slimiem bērniem, psihia-
radoši darba apstākļi ārzemēs.
triskās slimnīcās ar dažāda vecuma pacientiem
No 2002.–2003. gadam viņa studē Melburnas
pēc kritiskām dzīves situācijām.
S A R K A N I B A LT I S A R K A N A I S U N DZ Ī V E S Z A Ļ A I S PIESK ĀRIENS – L AT VI JA Vinetas Latvija, izsapņota, krāsās, mūzikā, tautas
zemes pieskārienu kailajām kājām. Te ir viņas vie-
dziesmās un nekad vēl nepiedzīvota klātienē. Beid-
ta, te viņa jūtas brīva, piederīga un laimīga. Viņa ir
zot tas notiek.1987. gada oktobrī viņa pirmo reizi
latviete.
dodas uz Latviju. Tas ir tikai iesākums. Sajust zemi,
Iesākas spraigs darbības laiks Latvijā. Viņa kopā ar
kas jau virmo viņas asinsritē, bet vēl nav sajus-
draugiem – Ingrīdu, gleznotāju Birutu Delli, kustī-
ta fiziski, stāvot kailām kājām svaigi uzartā zemē.
bu teātra vadītāju Ansi Rūtentālu un citiem VAK
Ir padomju laiks, un Vinetai līdz zemes taustīša-
(Vides aizsardzības kluba) biedriem piedalās Vides
nai tālu. Viņai ir dotas tikai piecas dienas un zilā
aizsardzības un kultūras centra veidošanā Arkādijas
viesnīca Latvija. Vineta atceras, kāda bijusi atšķirī-
parkā. Viņa saņem Pasaules Brīvo latviešu apvienī-
ba starp laipnajiem un draudzīgajiem radiem, kurus
bas stipendiju un uzsāk darbu Valmieras Mākslas
bija lemts satikt, un pelēkas ikdienas pārklātajiem
vidusskolā. Vinetas vadībā skolēni apgūst vizual-
ļaudīm pilsētā. Skumji.
izācijas mācību, zīmē mandalas un veido instalāci-
Nākamais brauciens uz Latviju jau ir pēc pusgada,
jas. Valmieras teātrī viņa vada jauniešu kustību gru-
pateicoties Birutai Ķēdei, ar kuru Vineta iepazi-
pu. Pēcāk Vineta strādā kā žurnāliste avīzes Baltic
nusies agrāk. Vinetas radi neuzdrošinās sūtīt viņai
Times redakcijā un raksta par kultūras un mākslas
ielūgumu. Atbraucot uz Latviju, Vineta dzīvo pie
notikumiem. Intervē māksliniekus. Piedalās Anša
Birutas, kas ir angļu valodas pasniedzēja Mākslas
Rūtentāla Kustību teātrī. Kopā ar perkusionistu
akadēmijā. Vineta palīdz viņai ar angļu valodas
Nilu Īli spēlē pasākumos un koncertos. Vineta ra-
tulkošanu, un kā gide vada ekskursijas angļu val-
doši piedalās Latvijas Radio 1.programmas mūzi-
odā Rundāles pilī. Viņa iepazīstas ar Birutas mei-
kas ierakstos.
tu Ingrīdu Indāni, un tas ir sākums draudzībai un
No saviem vecākiem (Legzdiņu ģimenes) Vine-
sadarbībai, kas turpinās līdz pat šai baltai dienai.
ta manto zemi Jūrmalā, kur agrāk bija pionieru
Ingrīda ir māksliniece, psiholoģe, mākslas terapijas
nometne. Īpašuma pierādīšanai bija nepieciešams
speciāliste.
tik daudz dokumentu, ka vieglāk bija to pārdot.
Ir deviņdesmitie gadi. Latvija atguvusi brīvvalsts
Doma kaut ko uzbūvēt un pārcelties pilnīgi uz dzīvi
statusu. Cilvēki ir cerību pilni. Vineta atkal ir Lat-
Latvijā tā arī paliek neīstenota.
vijā un uz ilgu laiku. Viņa sajūt ilgi gaidīto Latvijas
2001. gads aizsauc Vinetu uz Austrāliju. Meita Nina
VIŅPUS LILLÁ
ir šķīrusies no sava dzīvesdrauga, un Vineta jūt ne-
jā. Ik pēc pāris gadiem, cik atļauj līdzekļi, Vineta
pieciešamību būt tuvāk viņai un mazmeitai Izabel-
atbrauc. Kā mūzikas terapeite viņa dalās pieredzē
lai. Tas nenozīmē, ka Vineta neatgriezīsies Latvi-
Liepājas akadēmijā, Latvijas Universitātē.
Z E LT S – D R AU G I Ja tu nedomā par viņu, viņa domās par tevi. Bet,
kundzes, kur īpaši labi nejutāmies. Saimniece
ja reiz esi saticis Vinetu, tu nevari nedomāt par
gan centās būt laipna un smaidīga, tomēr tas
viņu. Tā jau ir, ka tas ir liktenis, kas izkārto mūsu
izskatījās nedabiski, un varēja just, ka viņa gaida
ceļus, krustpunktus, kuros satiekam dažādus
ātrāk mūsu aizbraukšanu. Dienā, kad devāmies
cilvēkus un turpinām paralēlus ceļus. Draugi ir
ceļā un gājām gar puķu veikalu, Vineta teica: „Es
bagātība, un Vineta ir bagāta.
gribu tai kundzītei nopirkt puķu pušķi, viņa šķiet
Ingrīdai
Indānei Vineta
ir
no
tuvākajām
tāda stresaina, laikam dzīvē nav viegli klājies...”
saukt,”
Es biju nedaudz pārsteigta par Vinetas vēlmi,
saka Ingrīda, „par vienu no savām labākajām
jo zināju, ka viņai līdz pensijai palikuši tikai 12
draudzenēm. Mums ir daudz kopīgu interešu
dolāri un ne centa vairāk, bet man kā ceļotājai no
profesionālajā jomā. Abas esam sertificētas
Latvijas bija jāskaita katrs cents. Centos Vinetu
transpersonālās psihoterapeites. Es – māks-
atrunāt, bet Vineta pazuda veikalā un atgriezās
las, bet Vineta – mūzikas terapijā. Mēs kopīgi
ar mārtiņrožu pušķi par 11,5 dolāriem. „Redzi,
devāmies uz Eiropas Transpersonālās asociāci-
cik skaistas, kā Latvijā. Saimniece priecāsies,
jas konferencēm Barselonā un Milānā. Kopīgi
vai ne? Un vēl kāda mīļa zīmīte mums jāpieliek
strādājām EUROTAS XVI konferencē Jūrmalā.
klāt.” Saimniece tiešām bija pārsteigta un beid-
Kad iepazinos ar Vinetu, viņa bija daudz ceļo-
zot uzsmaidīja mums no sirds.
jusi, bet man, uzaugušai aiz „dzelzs aizkara”,
Vineta ir kā pļavas orhideja – īsts dabas bērns,
tas bija nepiepildīts sapnis. Reiz, kad pēc vie-
kas gatava palīdzēt un atvērt savu sirdi jebku-
sošanās Arkādijā pavadīju Vinetu uz Torņakalna
ram, kas ir viņas tuvumā. Vienlaikus viņa ir
staciju, stāstīju viņai, cik ļoti man gribas apceļot
noslēpumaina un gudra. Pareizāk – vieda. Viņa
pasauli, un es jautāju, vai tas kādreiz būs iespē-
prot sarunāties ar dzīvniekiem un putniem, kok-
jams arī man. Vineta atbildēja: „Pavisam noteik-
iem un puķēm. Šķiet, ka tieši no dabas viņa smeļ
ti. Es zinu, ka tu to izdarīsi.” Šie vārdi man bija
savu dzirkstošo enerģiju. Viņa izglābs sīku ku-
nozīmīgi un šķita pravietiski. Kā dzīvē tas vēlāk
kainīti, kas iekritis ūdenī, un pateiks tam kādu
pierādījās, tā bija taisnība.
mīļu ceļavārdu.”
2013. gada pavasarī trīs mēnešus nodzīvoju
Mazliet humora pilns un sirsnīgs ir Tūra Selgas
Austrālijā, kur atkal tikāmies ar Vinetu. Vien-
(biologs, doktors un pasniedzējs LVU) stāsts par
mēr esmu apbrīnojusi Vinetas gaišo optimis-
notikumu ar Vinetu viņa lauku mājās, kas tiek
mu, pozitīvo attieksmi pret dzīvi un sirds siltu-
sauktas par Karalisti. Tur atrodas arī Baltijā
mu. Atceros, ka Melburnā nakšņojām pie kādas
lielākais labirints.
draudzenēm. „Es
viņu
droši
varu
VIŅPUS LILLÁ
„ Bija brīnišķīgi skaists septembris. Mēs bijām
mīlestība – apzināti būt klāt, piedalīties, izprast.
pulciņš VAK Arkādijas grupas biedru un draugu,
Tās ir dziļas acis. Un, kad dzirdēju Vinetu spēlē-
kas bijām devušies uz Karalisti, lai raktu kartu-
jam flautu, s pa īstam sapratu, kādai ir jābūt
peļus un „iedzīvinātu” labirintu. Vakarā pirms
mūzikai, kaut apzinājos to krietni vēlāk, kad
talkas baudījām vīnu, kūrām uguni un mēnesnīcā
mūzikas skaņas manā dzīvē arvien vairāk sāka
pie Svētajiem akmeņiem veicām Saules rituālus.
atgādināt par kaut kā vesela neiztrūkstošo sas-
Nākamajā rītā pulksten septiņos kartupeļu laukā
tāvdaļu.
ieducinājās traktors. Daudzie palīgi – liepājnieki
Domāju, ka manas ilgas pēc mūzikas un Vinetas
un citi pārpalīgi – krāca huzāru miegā. Vienīgi
un daudzu citu mūziķu spēlēšanas ir spēja pi-
Vineta, jogas piekritēja, bija pamodusies reizē
etuvoties Mājām. Jo dvēselei tuvākas skaņas, jo
ar sauli, un mēs divatā gājām apsveicināties ar
labāk mūziķis uztvēris signālu un ir klausītājs...
traktoru. Kad pirmā kartupeļu vaga bija uzarta,
klausītājs dzird to, ko ir gatavs dzirdēt. Ne velti
Vineta man jautāja: „Kādi izskatās tie kartupeļi,
cilvēki arvien vairāk un biežāk saprot, ka mūzi-
kas mums jārok? „ Es paņēmu vienu no traktora
ka ir dziedējoša, jo skaņa ir pirmatnēja vienība;
„uzceltajiem” un parādīju Vinetai.”
nošu gamma un OM, tāpat kā mātes labā vēlē-
Kristīne Ulberga, rakstniece, stāsta: „Ar Vinetu
jums bērnam.
pirmo reizi satikos kādā man mīļā un svarīgā vietā
Vineta ir viens no nedaudziem cilvēkiem, kas liek
– Arkādijas parkā. Nezinu, kāpēc, pirms tikšanās
man justies mierīgai, un ar savu klātbūtni viņa
biju ļoti satraukta. Nosvīdušās plaukstas ik pa
atgādina par brīnišķīgām Mājām, varbūt vietu,
brīdim slaucīju biksēs. Laikam atkalredzēšanās
kur pirmo reizi satikāmies. Kad esi „komandē-
prieks! Vinetas acīs gan toreiz, gan tagad var
jumā”, bieži nesanāk satikt savējos, taču kādreiz
redzēt neparastu mirdzumu. Varbūt tā ir dzīves
paveicas. Man ir veicies. Paldies Vinetai.”
DZ E LT E N A I S – S AU LE , TAU TA S DZ I E S M A , DZIEDINĀŠANA No Vinetas skatījuma, tieši tautas dziesmas, dz-
kos un bēdās. Dziedot aktivizējas elpošana, tiek
iedāšana ir palīdzējusi latviešiem izturēt smagos
vairāk uzņemts skābeklis, kas ar asinsriti „aiziet”
laikus un grūtības zem svešu zemju zābaka. Tau-
līdz slimajam orgānam. Prāts nomierinās, un
tas dziesmas ir kā mantras un dejas kā labirin-
ķermenis saņem dziedināšanu. Mūzika un skaņa
ti. Ne velti visā pasaulē izklīdušie latvieši sanāk
palīdz cilvēkam atrast un saglabāt spēkus. Tas ir
kopā dziedāt un dejot. Un tās vibrācijas, ko Latvi-
visiem pieejams spēka un dziedināšanas avots.”
ja saņem Dziesmu svētku laikā. Tādas nav nevie-
Vineta pašlaik ir Austrālijā. Viņas sirds ir Latvijā.
nai tautai uz Zemes.
Vineta cer, ka drīz, pavisam drīz viņa atgriezīsies
„Cilvēki – dziediet!” saka Vineta. „Dziediet koros,
tur, kur iesākas varavīksne – Latvijā. Varbūt pa-
mežā, dušā, stāvot virtuvē pie plīts. Dziediet prie-
visam.
VIŅPUS LILLÁ
EPILOG A VIETĀ Ir nakts. Es atrodos vienā no Zviedrijas slimnīcām.
trālijas dienvidiem. Sadzirdu Vinetas možo balsi.
Pēc mēnesi regulārām mirdzaritmijas lēkmēm
Mēs parunājamies, un es izklāstu viņai savas bail-
beidzot ir noteiktas jaunas zāles. Ir bail aizmigt...
es. Pēc mirkļa viņa man saka: „Klausies... Es tev
ja nu tās nelīdz. Pustumsā pētu savu mobilo tāl-
paspēlēšu.” Un atskan bungu ritmi, spēle, ritmi.
runi un ieraugu, ka skaipam ir pieslēgusies Vineta.
Es klausos, klausos... un nepamanu, ka jau esmu
Aizskan zvans no Zviedrijas rietumkrasta uz Aus-
miegā. Paldies! L
L
Z O O M L I L L A`
NEC EĻOTĀ JA S TĀ L A IS LIDOJUM S ZANE BURNICKA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA
Z O O M L I L L A`
Manu sapņu zemju vai tālāko mērķu sarakstā Amerika nekad nav ietilpusi. Bet, ja piedāvājums apskatīt šo Kolumba jaunatklājumu nokrīt pie kājām kā aklai vistai grauds, grēks būtu griezt galvu sāņus un izlikties to nemanām. Kādā pavasara pēcpusdienā liktenis manas klasesbiedrenes izskatā elektroniskā pasta kastītē iemet intriģējošu vēstuli, kas manus vasaras plānus maina par 180 grādiem. Tas ir izlemts – jaunākais dēls pie rokas, un Pēterdienas agrā rītā zaļš taksītis pieved mūs pie Rīgas lidostas. Pat lielie bērni savu pusaudžu miegu ir noziedojuši, lai pavadītu māmuliņu un mazo brāli tālajā ceļā. Jāsaka godīgi, man nekad nav paticis atrasties vietās, no kurām nevaru aiziet prom, kad vēlos. Šajā sadaļā ietilpst prāmji, ar kuriem joprojām spītīgi atsakos braukt, un, protams, lidmašīnas. Līdz Parīzei vai Berlīnei vēl ir manos spēkos aizturēt elpu, aizžmiegt acis un pārlaist „pacelšanās - nolaišanās” drudzi, mēģinot sev iestāstīt, ka tagad es meditēju, jo elpoju gandrīz mierīgi. Bet doma, ka, tiklīdz acīm nozudīs Amsterdamas oranžie jumti, karāšos gaisā veselu darba dienu, liek maniem ceļgaliem saļodzīties. No sākumpunkta līdz pārsēšanās vietai mēģinu sevi morāli noskaņot grūtākajam posmam, bet dēliņa pacilātais noskaņojums liek noticēt, ka viss būs labi. Arī skrējiens pa milzīgo termināli, lai atrastu pareizos iekāpšanas vārtus, neatstāj laiku liekam uztraukumam.
2
#
Z O O M L I L L A`
A
tkāpšanās nav iespējama, un es snie-
var teikt par viņa kolēģi, – nenosakāma vecuma,
dzu savu biļeti aviokompānijas Delta
ļoti koptu, manierīgu, sievišķīgi graciozu latī-
blondajai, smaidīgajai, bārbijveidīgajai
ņamerikāni ar blondi balinātām matu šķipsnām.
stjuartei. Klusībā nospriežu, ka nu ļoti jau ame-
I koferus augstajos plauktos noliekot, i pusdienu
rikāniska tā sieviete, kā Brūka no Hameleonu ro-
kārbiņas izsniedzot, i dzērienus salejot, jaušama
taļām, gudrā blondīne Rīsa Viterspūna vai Kelli-
absolūta apmierinātība ar sevi un pasauli. Bet
ja no bērnības seriāla Beverlihilza 90210. Tomēr
lidmašīnas valdniece ir cita – slavenās reperes
drīz vien pārliecināšos, ka šāds priekšstats par
Queen Latifah līdziniece: dabas dāsni apveltītā
eiropeiska izskata cilvēkiem kā tālā kontinen-
figūra iespīlēta koši sarkanā kleitā (atšķirībā no
ta pamatiedzīvotājiem, ir ļoti maldinošs. Un šis
pārējiem kolēģiem, kas paklausīgi valkā stjuar-
brīdis ir vien soļa attālumā. Jo vietu ierāda ple-
tu formastērpus), melnās afro cirtas gludi sasu-
cīgs meksikāņu izcelsmes stjuarts ar bakurētai-
kātas augstā copē, lūpukrāsa ne par toni neat-
nu seju. Vidusskolas izlaidums, šķiet, šim kun-
paliek no izmeklētā tērpa. Mūsu Latifa labprāt
gam bijis vismaz pirms diviem gadu desmitiem,
aprunājas ar pasažieriem, joko, iesaka un no-
bet vēsā pieklājība un smaida neesamība sejā
mierina, vārdu sakot, rūpējas par visu labsajūtu
liek domāt, ka šis nav viņa sapņu darbs, ko ne-
Karalienes Mātes stingrībā un laipnībā.
Z O O M L I L L A`
Z O O M L I L L A`
Paldies Amerikas filmu industrijai par bagātī-
līdz pašam pilsētas centram. Jo tuvāk pieiet, jo
go produkcijas klāstu, ko skatīt sēdekļa atzveltnē
grūtāk saprast, kura tad bija tā īstā augstceltne,
iemontētajā ekrāniņā. Dēls savu kinoprogrammu
kurai gribam pielikt roku un pataustīt auksto gra-
sāk ar simtreiz redzētajiem Vāģiem, kam seko vi-
nīta sānu. Galvas atgāzuši, klīstam pa Tirgus ielu
sas Madagaskaras un Ledus laikmeta daļas pa ga-
(Market street) no nama pie nama un sasveicinā-
baliņam vien. Es savu neomulību, skatot caur ilu-
mies personiski. Domāju, ka skats no malas varētu
minatoru nebeidzamos okeāna ūdens klajus sešu
būt diezgan amizants, bet mēs nudien neesam tie
stundu garumā, kliedēju ar izklaidējošām komē-
dīvainākie cilvēki šajā pilsētā – būs jāsastopas gan
dijām un mēģinu iztēloties, kā būs – ieraudzīt šo
ar skaļu sludinātāju, kurš uzbrūkošā tonī piesauc
vidi pašas acīm. Ne reizi vien pirmā viesošanās
tā Kunga vārdu, gan ar dziedošu riteņbraucēju,
mēneša laikā izsaukšos: „Nu gluži kā filmās!”
kurš, lavierējot starp automašīnām, izpilda kvali-
Arī pats garākais lidojums kādreiz ir galā, un
tatīvus džeza gabalus labi nostādītā balsī. Ja vēla-
ar viegla satraukuma trīsām speram drošu soli
ties vēsturisku atkāpi (un ceru, ka vēlaties), varu
pretējā zemeslodes pusē. Starp citu, paši pirmie
atklāt, ka pirms eiropiešu ierašanās Filadelfijas te-
šī kontinenta pamatiedzīvotāji nonāca mūsdienu
ritoriju apdzīvoja delavēru indiāņi (Delavēras upe
Aļaskas teritorijā pirms 10 – 15 tūkstošiem gadu
cauri pilsētai joprojām plūst to piemiņai), pirmie
no Āzijas, šķērsojot Beringa jūras jūras šaurumu.
ieceļotāji bija zviedri un vācieši, bet 18. gadsimtā
Es savu Amerikas iepazīšanu sāku no Newark lid-
Filadelfija kādu laiku bija lielākā Savienoto Valstu
ostas. Laipns vjetnamiešu izcelsmes ierēdnis bez
pilsēta. Savukārt no 1790. līdz 1800. gadam tā ir
liekām aizdomām noformē mūsu uzturēšanās at-
pat tikusi galvaspilsētas godā, izkonkurējot Va-
ļaujas un saprotoši māj ar galvu, kad stāstu, ka divi
šingtonu. Arī pats svarīgākais notikums – Neatka-
mēneši ir mazākais laiks, kas man nepieciešams,
rības deklarācijas pieņemšana 1776. gada 4. jūlijā
lai apciemotu kaut daļu no draugiem un paziņām,
– norisinājās šeit, par ko, protams, liecina muzejs,
kas par savu mītnes vietu izvēlējušies šo viesmī-
milzu zvans (kas ticis skandināts ikreiz, kad pie-
līgo valsti. Koferu ritentiņiem draiski ducinot pa
vienoja jaunu štatu) un daudzie suvenīri, kas uz-
garajiem lidostas koridoriem, dodamies pretī jau-
sver tieši šo notikumu. Tiesa, salūts, ko katru gadu
nas pasaules iepazīšanai.
dodas vērot vai visa pilsēta, lika man vilties. Mūsu
Pa ātrgaitas šoseju jāmēro gandrīz divas stun-
18. novembra uguņošanas ir krietni iespaidīgākas,
das, lai nokļūtu Filadelfijā. Šeit mana klasesbied-
nemaz nerunājot par Rīgai 800 veltīto salūtu, kas
rene Līga dzīvo jau 19 gadus un jūtas ļoti apmie-
vispasaules pirotehnisko veikumu topā noteikti
rināta. Drīz vien atklāju, ka attālumus vieglāk
ierindotos augšgalā.
mērīt stundās, ne jūdzēs. Ceļš ir samērā vienmuļš,
Bet manu sirdi Filadelfija iekaroja ar mīlestī-
jo dabas skatus aizsedz augstas aizsargsienas gar
bu uz ziediem. Gandrīz katrs nams lepojas ar savu
braucamās daļas malām, toties tikšanās klačas sa-
mazdārziņu. Vai tās būtu puķu kastes uz palodzes,
īsina to par trešdaļu. Brīdis, kad pirmo reizi ierau-
dažāda izmēra toveri pie rindu māju sliekšņiem,
gu Filadelfijas augstos torņus, paliks man atmiņā
lielāki un mazāki puķupodi uz balkoniem un vi-
mūžam. Jau otrā dienā dodamies tos apciemot
ņiem tik populārajām jumtu terasēm, it visa pilsē-
klātienē, kas aizņem vien piecpadsmit minūtes,
ta šķita kā izraibināta ar ziedošiem ielāpiem. Arī
lai no Namdaru ielas (Carpenter street) nosoļotu
klimats dārzniecībai ir ļoti pateicīgs – pavasari ir
Z O O M L I L L A`
agri, rudeņi – vēli, un vasarās valda pamatīga svel-
un piepildīta ar zemi un košumaugiem. Savukārt
me, kas mijas ar kārtīgām lietus gāzēm. Tiesa, kar-
trīsstāvīgai mājai no jumta dažādos līmeņos saka-
stums līdz + 40 grādiem, manuprāt, nedod tiesības
rināti trosītēs iesieti puķupodi, gluži kā afrikāņu
autobusus, vilcienus, veikalus un muzejus aprīkot
bizītes mazām tumšādainām meitenītēm. Pāris
ar vājprātīgām kondicionēšanas sistēmām. Nu ie-
vietās, kur rindu māju virtenē kāds tukšums kā
domājies, ka tāda, pārkarsusi un iesvīdusi, plānā
robs piecgadnieka zobu krellē, ierīkots pavisam
kleitiņā, nokļūsti telpā, kur dzestrums kā pie RIMI
īsts dārziņš ar avenājiem, gurķu stādiem, kaba-
ledusvitrīnām. Skaidrs, ka klepus un iesnas nav
čiem, garšvielu dobēm, saulespuķēm un gladio-
ilgi jāgaida un arī aukstumpumpa ir klāt ne sauk-
lām, kas ziedēja jau jūlija sākumā. Tiesa, uzraksts,
ta, ne aicināta. Starp citu, kā atzina mans draugs,
ka šis ir ekoloģiski tīrs dārziņš, izraisīja vieglu
nu jau filadelfietis Ivars, viņi paši šovasar esot kle-
smīnu, ja ņem vērā, ka automašīnu izpūtes gāzes
pojuši ne pa jokam. Tad nu – gribi vai negribi –
to apvirmo no rīta līdz vakaram. Bet kāds resto-
bija vien jātūcī somiņā maza, bet sildoša jaciņa, lai
rāniņš Dienvidu ielas (South street) stūrī lepojas
nav jādrebinās un ātrāk jāmeklē izeja, staigājot pa
ar īstu garšaugu izlasi. Garām ejot, degunā iesitas
Mākslas muzeja zālēm vai daudzstāvu lielveika-
kairinoša smaržu buķete – piparmētra, raudene,
liem. Bet, atgriežoties pie dārzniecības, jāatzīmē
timiāns un baziliks bija tie pazīstamākie. Man pat
daži vērā ņemami risinājumi. Piemēram, visparas-
izveidojās savdabīgs rituāls – ikvakara pastaigās
tākā koka palete ir atstutēta pie kafejnīcas sienas
uz „lielajiem torņiem”, vismaz vienā virzienā ejot,
Z O O M L I L L A`
obligāti apraudzīt tomātu krūmiņu, kas savus aug-
draugus vai lelles, lielveikala pārdevēju, kas sēž
līšus gatavināja garāmgājēju acu priekšā. Kad pēc
kasē pie aparāta un skenē produktus, vai pircēju,
pāris mēnešiem pretī raudzījās jau sarkani kārdi-
kas piepilda savu iepirkumu grozu ar visu, ko sirds
nošā dārzenīša vaigi, jutos savu krustmātes pienā-
kāro, gan par kosmonautu skafandrā, kurš lidinās
kumu paveikusi un gatava palaist „bērnu” lielajā
izplatījumā, vai porolona raķetes gaisā palaidēju,
pasaulē.
gan par kāmīti, kas traucas pa skrienamo ratu. Ir
Vēl viens pieminēšanas vērts objekts ir Plea-
zāle, kas iekārtota mistiskās Āfrikas noskaņās, kur
se touch muzejs bērniem, kur rosīties aicināti gan
parībināt bungas, ir sporta sacensību telpa ar al-
tikko staigāt sākušie, gan bērnudārznieki, gan
pīnisma sienu un rotaļu svaru stieni. Kad uzvilkts
mazie skolnieciņi. Jau nosaukums liek saprast, ka
mazs lietusmētelītis, var izmēģināt kuģīšu laiša-
šeit viss ir ar rokām aiztiekams, atšķirībā no lielā-
nu pa straumi vai bumbiņu krišanu ūdenskritumā.
kā vairuma man zināmo izstāžu telpu, kur mam-
Pagrabstāvā novirpuļojot, tu kļūsti par Alisi Brī-
mām jājož pakaļ mazajām dipošajām kājiņām ar
numzemē. Marta Zaķis un Cepurnieks ar prieku
saucienu: „Tikai neko neaiztiec!” uz lūpām. Milzī-
padzers tēju kopā ar mazajiem draugiem. Labirin-
ga senatnīga ēka, kas celta 1876. gadā kā Mākslas
ti, slīdkalniņi un pat īsts seno laiku karuselis kā
galerija Neatkarības simtgades svētkiem, atvēlēta
pie Eifeļa torņa Parīzē – itin viss aizrauj ikreiz, kad
pašiem jaunākajiem filadelfiešiem. Idejas autore
te ierodies. Amerikāņi ir apsēsti ar drošību, tāpēc
ir Porša Sperra, kas pirmos 400 apmeklētājus ne-
pie katras atrakcijas ir lillā džemperītī tērpts pie-
lielās muzeja telpās pilsētas centrā sagaidīja 1976.
skatītās un savainoties aktīvie darboties gribētā-
gadā. Vairākkārtīgi mainījis mājvietu, „Lūdzu, pie-
ji nevar nekur. Ja kāds uzņemtos ko tādu radīt arī
skaries!” muzejs pirms pieciem gadiem uz palik-
pie mums, domāju, ne tikai pirmklasnieku mam-
šanu iekārtojies šajos karaliskajos apartamentos
mas varētu atviegloti nopūsties un nesatraukties,
Feirmonta parkā pilsētas rietumos. Te mazais cil-
kā izklaidēt bērnu brīvlaikos. Ja atrastos investo-
vēciņš var kļūt gan par automehāniķi, kas pieliek
ri, pati būtu gatava ķerties pie tāda projekta. Pāris
un noņem riteņus, izpucē motoru vai nomaina
piemēroti pamesti nami Rīgā jau noskatīti... Redz,
mašīnai (īstai!) eļļu (pa jokam), autobusa, vilcie-
ko Amerika ar cilvēkiem dara, – iedvesmo lieliem
na vai ātrās palīdzības vadītāju, dakteri, kas ārstē
darbiem! L
L
ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!
www.lilla.lv
J Ā ! L I L L A`
R A DĪTA DZ Ī V E I I V E TA Š N E P A
J Ā ! L I L L A`
Par šo apbrīnojamo sievieti es pavisam nejauši uzzināju sociālajos tīklos, kad kāds no maniem draugiem bija padalījies ar viņas rakstu „Mīlēt dzīvi 90 gadu vecumā”. Noklikšķināju uz piedāvāto saiti, un tas, ko izlasīju, mani gan pārsteidza un iedvesmoja, gan uzjundīja dabisko sievietes ziņkāri, liekot mesties interneta dzīlēs un izpētīt sīkāk, kas īsti ir šī trauslā, enerģiskā, dzirkstošā, spriganā un šķelmīgā deviņdesmitgadniece. Šis ir stāsts par uzdrīkstēšanos stāties pretim laikam un vienlaikus pierādījums, ka cilvēka spējām nav robežu. Tās uzbūvē cilvēks pats. Un arī nojaukt var tikai pats.
2
#
F
J Ā ! L I L L A`
ilisa Sjūza (Phyllis Sues) piedzima 1923.
un justies labi ir pilna laika darbs, kas nepieļauj
gada 4. aprīlī Ņujorkā. To, ka deja ir viņas
atkāpes, šmaukšanos vai slaistīšanos. Alga? Pa-
stihija, Filisa saprata jau 14 gadu vecu-
tikt sev pašam un iespēja dzīvot radošu dzīvi.
mā pēc savas pirmās baleta nodarbības. Kopš
Filisas radošā dzīve apgriezienus uzņēma 50 gadu
1941. gada jau kā profesionāla dejotāja Filisa
vecumā, kad pēc pārcelšanās uz Losandželosu
īstenoja savu sapni, gan iesaistoties Brodve-
viņa nodibināja savu zīmolu un radīja sieviešu
ja šovos, gan arī dejojot Russe de Monte Carlo
apģērbu līniju, lai gan iepriekš ne ar uzņēmēj-
baleta trupas sastāvā. 1948. gadā viņa sastapa
darbību, ne modes industriju nebija saskārusies.
profesionālu dejotāju Donaldu Veismilleru, ar
Kompānija veiksmīgi darbojās 22 gadus. „Dzī-
kuru kopā izveidojās veiksmīgs skatuves duets.
ve pati par sevi ir izaicinājums,” ir pārliecināta
Abi devās neskaitāmās pasaules tūrēs, snie-
Filisa. „To var pieņemt un rīkoties vai arī sēdēt,
dzot izcilus priekšnesumus. Ziņu par Filisas
neko nedarot. Izvēle ir katra paša ziņā, bet es
privāto dzīvi ir visai maz. 1953. gadā viņa appre-
dodu priekšroku rīcībai, kustībai un dzīvošanai
cējās ar tolaik populāro komiķi un aktieri Elanu
neatkarīgi no vecuma.” Ja cilvēks mīl dzīvi un iz-
Sjūzu (Alan Sues) un piedalījās viņa uzvedumos
bauda to burtiski ar katru sava ķermeņa šūnu, kā
Ņujorkā un Losandželosā. Šī laulība izjuka pēc
to dara Filisa, gadu skaits ir tikai cipars. „Man ir
pieciem gadiem. Filisa apprecējās otrreiz, bet vēl
90, bet es nejūtos ne par gramu sliktāk kā jutos
līdz šim brīdim ir saglabājusi sava pirmā vīra uz-
savos 30,” stāsta Filisa. „Godīgi sakot, pat neap-
vārdu. Otrā laulība ar producentu Normenu Pin-
tveru, ka man aiz muguras jau tik daudz gadu!
kesu (Norman Pincus) bija veiksmīga; viņi kopā
Toties es skaidri apzinos, ka fiziski pašlaik jūtos
aizvadīja 20 gadus līdz Pinkesa nāvei.Izskatīties
lieliski, bet garīgi – pat vēl labāk nekā jebkad.” 90
S K AT Ī T V I D E O
J Ā ! L I L L A`
gados justies kā divdesmitgadīgai – tai jābūt ļoti
na. Tāpēc nākamreiz, kad domāsi, ka esi par vecu,
labai sajūtai! Cilvēka ķermeni Filisa salīdzina ar
lai uzsāktu ko jaunu savā dzīvē, padomā vēlreiz!
mūzikas instrumentu, kas jādarbina katru die-
„Mācīšanās process ir ļoti iedvesmojošs, bet ie-
nu, citādi iesūbēs un neskanēs, kā nākas. Tāpēc
dvesma ir nepieciešama, lai cilvēks varētu būt
deja un citas fiziskas aktivtātes ir viņas ikdiena.
radošs. Savukārt radošums būtiski uzlabo dzīves
„Ķermenim jāzina, kurš te ir boss,” arī ar humora
kvalitāti. Tieši tāpat, kā netrenējot ķermeni katru
izjūtu Filisai viss kārtībā. Ja jautāsi, kāds ir Filisas
dienu, tas savīst, arī, netrenējot prātu, tas zūd.”
noslēpums, saņemsi pavisam īsu un kodolīgu at-
Lai vingrinātu un darbinātu prātu, 70 gadu vecu-
bildi – kusties, mācies un klausies! „Ķermenis un
mā Filisa sāka apgūt itāļu un franču valodu, bet
prāts jāvingrina jau kopš pirmā elpas vilciena, ci-
80 gadu vecumā sāka mācīties klavierspēli, tur-
tādi ceļš ved tikai no kalna lejup. Attiecībā uz sevi
klāt kaislība uz tango sniedza iedvesmu sākt arī
šajā ziņā esmu ļoti savtīga, ķermeni un prātu uz-
pašai komponēt. Pieaicinot vairākus izcilus mū-
tveru kā veselumu. Mēs esam partneri – strādā-
ziķus, Filisa 87 gadu vecumā radīja sešus brīniš-
jam, izklaidējamies un dzīvojam kā viens. Skaitļi
ķīgus tango skaņdarbus un ierakstīja savu debijas
un domas par vecumu ir slazds, jo nekāda vecuma
albumu Tango Insomnia. Pēc tam klajā nāca arī
nav! Ir dzīve, un katrs tās mirklis jāizdzīvo pēc
viņas džeza albums Scenes of Passion, kurā ap-
iespējas pilnīgāk.” Tas, ka dzīvot nozīmē kustē-
kopoti Filisas klavierspēles skaņdarbi un vokāls
ties un otrādi, nav jaunums, tikai diemžēl ne visi
kopā ar Skārletu Rūžu (Scarlet Rouge). Filisa jop-
to atceras, un ne visi praktizē aktīvu dzīvesveidu.
rojām dejo tango ar savu desmit gadus jaunāko
Tomēr Filisas piemērs rāda, ka nekas un nekad
partneri un apgalvo, ka šī kaislīgā deja trenē at-
nav par vēlu. Ar tango un akrobātisko vingroša-
miņu. Arī komponēšana ir Filisas ikdiena. „Joga
nu Sjūza sāka nodarboties pēc 80 gadu vecuma,
nav tikai pozas, mūzika nav tikai notis, un deja
bet pirmo jogas nodarbību apmeklēja, kad viņai
nav tikai soļi. Pozu, nošu un soļu skaistums un
bija 85. Citas obligātas ikdienas aktivitātes patla-
kvalitāte ir atkarīgi no spējas meistarīgi pāriet no
ban jau deviņdesmit gadus nosvinējušajai dzīves
viena pie otra.”
baudītājai ir arī pārgājieni, teniss un gumijlēkša-
Tango Insomnia
Scenes of Passion
J Ā ! L I L L A`
No Filisas Sjūzas ekspresintervijas izdevumam Huff/Post50: Ko zināt tagad, bet ko būtu gribējusi zināt jau daudz senāk?
Ko uzskatāt par savu lielāko risku dzīvē?
Kāds ir labākais padoms, ko esat saņēmusi?
Sieviešu modes biznesa uzsāk-
No sirds mīli to, ko dari!
Domāt, pirms darīt. Ar to man
šana bez jebkādas biznesa pie-
problēmas ir joprojām.
redzes 50 gadu vecumā.
Kuru likumu šajā dzīves posmā jūs varētu pārkāpt, nebaidoties saņemt sodu?
Kas iekvēlina radošumu? Pirksti, kas pieskaras klavieru
Lielākā nožēla? Tas, ka neizrādīju savai mammai, cik ļoti viņu mīlu, kamēr viņa bija dzīva.
taustiņiem.
Nelikumīgi ārlaulības sakari.
Apstāties? Nē, tas nav Filisas garā: „Katra diena ir
Viena no priekšrocībām, kas nāk līdz ar vecumu,
kā jauns pakāpiens un es negrasos padoties.” Ka-
esot pacietība. Cilvēks iemācās nesteigties, iet
mēr tapa šis raksts, Filisa ir pieveikusi vēl vienu
soli pa solītim. „Esmu sapratusi, ka iespējams ir
pakāpienu, veicot lēcienu ar izpletni. Kad pirms
jebkas, ja vien tu pats sev patīc un mīli to, ko dari.
lēciena žurnāliste painteresējas, vai Sjūzai šis pa-
Darbs un izvirzīto
sākums nešķiet bīstams, viņa smaidot atbild: „Bet
katru dienu dzīvošanas vērtu. Pieveikt laiku ir ie-
man taču nav nekā, ko zaudēt, varu tikai iegūt. Tur-
spējams. Esi aktīva, uzturi sevi formā un izbaudi
klāt bailes nekad nav bijušas mana stiprā puse.”
šo ceļojumu, kas ir dzīve!” L
L
mērķu sasniegšana padara
ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!
www.lilla.lv
I N T E R E S A N T I L I L L A`
SPI RG TA IS JAU N U LIS: B E AUJ O L A I S N O U V E AU I V E TA Š N E PA
I N T E R E S A N T I L I L L A`
Viegls, vienkāršs, bez pārsteiguma un pretenzijām, bet šī gaisīgā un spirgtā jaunuļa ierašanos ar nepacietību gaida katru gadu un tas vienmēr ir iemesls svinībām.
Turpinājums
2
#
N
I N T E R E S A N T I L I L L A`
ovembra trešā ceturtdiena (šogad tas ir
Kā svinamdiena Beaujolais Nouveau ir salīdzinoši
21. novembris) ne tikai Francijā, bet arī
jauna – radusies tikai 20. gadsimta vidū Francijā kā
daudzviet citur pasaulē tiek sagaidīta ar
savdabīga komercizstāde. Arī iemesls ir pavisam
vārdiem: „Le Beaujolais Nouveau est arrive!” (Jau-
triviāls – vīnogas, no kurām gatavo Bužulē, jūtami
nais Bužulē ir klāt! – franču val.).
atpaliek no Burgundijas vai Bordo provincēs
Beaujolais Nouveau ir šīgada sarkanais vīns, ko dzer
audzētajām. Senākos laikos franču aristokrāti dažkārt
nenoturētu – dažkārt tas ir tikai pāris dienu, bet cit-
Bužulē vīnu dēvēja par riebīgu suslu un pat aizliedza
reiz – pāris nedēļu vecs. Ja citiem vīniem ir svarīgs
to pasniegt galdā. Tāpēc Bužulē darītāji ķērās pie
gada skaitlis, tad šim – tā ieiešanas laiks tirgū un
viltības – viņi izsludināja Jaunā vīna svētkus, un pēc
baudīšana tikai sešus mēnešus.
šāda reklāmas trika pārdošanu apjoms palielinājās.
1. Neatkarīgi no vīnogu ievākšanas laika sākuma Beaujolais Nouveau tirgū vienmēr nonāk novembra trešajā ceturtdienā.
I N T E R E S A N T I L I L L A`
2. Bužulē reģions Francijā ir nepilnus 55 km garš, bet platumā tā izmēri svārstās no 11 līdz 14,5 km. Šajā gleznainajā reģionā, kas atrodas uz ziemeļiem no Francijas trešās lielākās pilsētas Lionas, dzīvo un iztiku sev pelna četri tūkstoši vīndaru.
3. Bužulē reģionā vīnogas vāc ar rokām. Šis ir viens no diviem Francijas reģioniem (otrs ir Šampaņa), kuru vīnadārzos ražas novākšana ar rokām ir obligāta prasība.
I N T E R E S A N T I L I L L A`
4. Bužulē vīna gatavošanai izmanto tikai Gamay šķirnes vīnogas. Interesanti, ka citviet pasaulē audzētām (piemēram, Kalifornijā, ASV) šīs šķirnes vīnogām piemīt pilnīgi citas garšas īpašības nekā oriģinālajām, Francijas Bužulē reģionā audzētajām.
5. No visa Bužulē reģiona vīnogu ražas izgatavotā vīna daudzuma tikai aptuveni vienu trešdaļu pārdod kā Beaujolais Nouveau.
I N T E R E S A N T I L I L L A`
6. Klasiskā Bužulē ražošanas apjoms ik gadu ir 50 miljoni pudeļu.
7. Ar īpašo vīna darīšanas tehnoloģiju – oglekļa macerāciju, kuru dēvē arī par veselo ogu fermentāciju, Beaujolais Nouveau iegūst tam raksturīgo svaigo augļu aromātu bez miecvielu rūgtuma.
I N T E R E S A N T I L I L L A`
8. Beaujolais Nouveau jādzer nenoturēts, un šī gada krājumi jāiztukšo līdz nākamā gada maijam, jo tiek uzskatīts, ka tieši tik ilgi vīns spēj saglabāt savu svaigo aromātu. Tomēr ir arī izņēmumi, un labas ražas gados Bužulē var dzīvot ilgāk un tikt baudīts, līdz ienākas nākamā gada raža.
9. Beaujolais Nouveau uzglabājams +8°C – +10°C grādu temperatūrā, un pasniedzot tas nav nedz jāsilda, nedz jādzesē.
I N T E R E S A N T I L I L L A`
10. Speciālisti iesaka Beaujolais Nouveau baudīt kopā ar Emmental, Rougett un kazas sieru. No augļiem pie šī vīna var piedāvāt maigos persikus un bumbierus, bet nekādā gadījumā – citrusaugļus! Lai varētu izbaudīt Beaujolais Nouveau garšas buķeti, klāt var pasniegt baltmaizi, vislabāk jau, protams, franču!
L
J A U TĀ L I L L Á
FOTO: SHUTTERSTOCK
JA PATI E S Ī BA I R V Ī N Ā , K Ā PĒC VA JA DZ ĪG S M ELU DE TEK TO R S?
ANDRIS BLAKA aktīvists
Patiesība ir melu detektorā. Vīns to aizvieto gadījumos, kad nav elektrības.
NAURIS OZOLS
nomedīs jebko, bet dzīves galvenais medījums jau ir rokā. Lai apstiprinātu, ka vīnā ir patiesība.
EDGARS STROLIS stratēģis
Melu detektors nepieciešams atturībniekiem.
EJ UZ LILLÁ KONCERTI
M ĒN E S SN A K T S L AT V I J A S P I L Ī S U N M U I Ž Ā S NO 30.NOVEMBR A
1
Turpinājums
3
Ar
Ziemassvētku koncertprogrammu Mēnessnakts Latvijas pilīs un muižās viesosies Igo, Aivars Hermanis un Raimonds Macats.
Ziemassvētku programmā iekļautas Igo un Hermaņa kopīgi radītās kompozīcijas, kā arī pasaules mūzikas klasika Hermaņa ģitāras un Macata čella aranžējumā. Igo arī ir ieskaņojis dziesmu Mēnessnakts ar Hermaņa mūziku un Aspazijas dzeju. Koncerti: 30.novembrī Jaunpils pilī, 6.decembrī Ventspils pilī, 7.decembrī Mālpils muižā, 22.decembrī Vecgulbenes muižā, 23.decembrī Vecauces pilī un 26.decembrī Bīriņu pilī. Koncertsērija noslēgsies 27.decembrī Rīgā, Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Biļetes uz koncertiem nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā
.
EJ UZ LILLÁ KONCERTI
A N E V EN I N G O F B U R LE S Q U E RĪGA S KONGRESU NAMĀ 10. DECEMB RĪ
3
Turpinājums
3
An
Evening of Burlesque no Londonas ir lielākais burleskas šovs Eiropā un neoburleskas žanra pērle, kurā līdzās krāšņajiem tērpiem, asprā-
tīgajai režijai un lielākajām mūsdienu burleskas zvaigznēm virmo sievišķīga, glamūrīgi erotiska noskaņa, kas bez pārspīlējuma un nepiedienības dāvā īstu horeogrāfijas, teātra, ironijas un gaumīga erotisma kokteili. „An Evening of Burlesque saturam, kurā dzirkstī šarms, humors, izteiksmīga ķermeņa valoda un šova dinamika, tulkojums nav vajadzīgs,” saka producents Maikls Teilors (Michael Taylor), „mēs esam lepni, ka varam piedāvāt burleskas krējumu tik milzīgai auditorijai visā pasaulē”. Biļetes uz koncertu nopērkamas Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās visā Latvijā.
EJ UZ LILLÁ KONCERTI
M A RTA RITOVA K O N C E R T Z Ā L Ē PA L L A D I U M 16 . D E C E M B R Ī
5
Turpinājums
3
M
arta Ritova ir viena no spilgtākajām jaunās paaudzes dzidātājām un dziesmu autorēm un šis būs viņas pirmais lielais koncerts, kurā mūziķe prezen-
tēs arī savu debijas albumu Mainiet vārdus. “Albums un koncerts ir ļoti gaidīts, lolots un loģisks rezultāts tam, ko daru un tik ļoti mīlu - rakstīt un izpildīt savu mūziku. Viss ir ritējis tā, lai šie notikumi noslēgtu vienu manas dzīves posmu, lai tālāk augtu citā līmenī un kvalitātē. Koncerts būs kā atskats uz mani - Martu pie klavierēm, to Martu, kas aizsākās pirms aptuveni četriem gadiem,” par koncertu stāsta pati mūziķe. Savukārt albuma izdevējs Guntars Račs, kurš Martu uzskata par vienu no nopietnākajām latviešu mūzikas cerībām ilgākā laikā, ir pārliecināts, ka koncerts Palladium daudziem būs pārsteidzošs atklājums. Koncertā Marta kā parasti spēlēs klavieres, viņu pavadīs instrumentālā grupa un stīgu kvartets. Piedalīsies arī Līgas Libertes dejas teātra grupa. Biļetes uz koncertu nopērkamas Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās visā Latvijā un Dziesmas “Mainiet vārdus”video.
EJ UZ LILLÁ KONCERTI
V Ī NS U N MŪZ I K A . FR A NC I JA SPĪĶERU KONCERTZ ĀLĒ 21.DECEMBRĪ
7
Turpinājums
3
L
aba mūzika un labs vīns – šo baudu salikumu, kā arī profesionāļu stāstījumu par šīm abām baudām varēs dzirdēt jaunajā koncertsērijā Vīns un mūzika, šoreiz
pievēršoties Francijas tematikai. Programmā: restorāna Kitchen līdzīpašnieks Jānis Jenzis un profesionāls vīnzinis – sarunā par vīnu; Latvijas Koncertu direktors Guntars Ķirsis – sarunā par mūziku; mūziķi Trio Petit Paris - Egils Upatnieks (oboja), Jānis Semjonovs (fagots), Agnese Egliņa (klavieres) - izpildīs Ežēna Boca, Kloda Debisī, Žana Fransē, Fransisa Pulenka, Kamila Sensānsa mūziku.
EJ UZ LILLÁ KONCERTI
M ELO-M RĪGA S KONGRESU NAMĀ 26.DECEMBRĪ
9
3
Č
ellu trio «Melo-M» gada noslēguma koncertā «Jaunā sērija» dzirdēsim pazīstamu televīzijas seriālu mūzikas tēmas.
Mūziķu izpildījumā skanēs melodijas no televīzijas seriāliem “Troņu spēles”, “Sekss un lielpilsēta”, “A-komanda”, “Monthy Pyton”, “Star Trek”, “Draugi”, “Tvinpīka” un citām filmām. Kopā ar trio gada noslēguma lielkoncertā muzicēs arī sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. “Vecgada lielkoncerti jau vairākus gadus kļuvuši par labu un noturīgu tradīciju – tie ir svētki gan mums, gan klausītājiem, gan arī iespēja palūkoties gada laikā paveiktajā un jautrā un svinīgā noskaņā doties pretī Jaunajam gadam,” par koncertu stāsta “Melo-M” dalībnieki.
EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES
PAVA S A R A ATMO DA L I E PĀ J A S T E ĀT R Ī
FOTO: HENRIKS DUNKERS
PIRMIZR ĀDE 6.DECEMBRĪ
M
ūzikls jauniešiem Pavasara atmoda Ģirta Ēča režijā ir stāsts par apmulsumu, izmisumu un konfliktu, kas rodas, saduroties jauniešu seksualitātes uzplau-
kumam un vecākās paaudzes aizspriedumiem un liekulībai. Iestudējumam par pamatu ņemta Franka Vedekinda skandalozā luga „Pavasara atmoda”, kurai pats autors devis žanrisko apzīmējumu – jaunības traģēdija. Luga sarakstīta 1891. gadā – tā apsteidza savu laiku un izsauca milzīgu sabiedrības sašutumu, jo atklāti runāja par jauniešu seksuālajām attiecībām, vardarbību un pašnāvību. Savu pirmiestudējumu luga piedzīvoja piecpadsmit gadus pēc sarakstīšanas – 1906. gadā Berlīnē. Simts gadus vēlāk – 2006. gadā Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja Dankana Šeika un Stīvena Seitera radītais mūzikls. Beidzot viena no strīdīgāk vērtētajām lugām piedzīvoja savu triumfu – mūzikls saņēma 8 Tonija balvas dažādās nominācijās, ieskaitot „Labākā mūzikla” nosaukumu, un tika nospēlēts 888 reizes. Liepājas teātrī dzīvās rokmūzikas pavadījumā jauniešu sarežģīto attiecības stāstu izdzīvos Everita Pjata un Viktors Ellers.
EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES
DI V U K U N G U K A LP S N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī PIRMIZR ĀDE 28.NOVEMBRĪ
3
Turpinājums
4
L
atvijas Nacionālajā teātrī 28. novembrī pirmizrādi piedzīvoja Ričarda Bīna komēdija “Divu kungu kalps. Anno 1963” Valtera Sīļa režijā. Galvenajā lomā būs Mārtiņš Egliens.
Luga ir slavenās Karlo Goldoni komēdijas “Divu kungu kalps” komiskās situācijas un tēlu attiecību pārlikums uz sešdesmito gadu Angliju. Situāciju komēdija par seksu, pilnu vēderu un naudu - tā savu parafrāzi par Golodoni darba tēmu piesaka pats lugas autors.Anglijā šai komēdijai pēdējo pāris gadu laikā bijuši grandiozi panākumi. Nacionālā teātra izrādes režisors Valters Sīlis stāsta, ka viens no iemesliem, kāpēc izvēlējies šo lugu, ir tas, ka, jau pirmo reizi to lasot, viņš patiešām smējies. “Tā atgadās salīdzinoši reti. Luga ir tīra komēdija, un tajā pašā laikā tā ir gudra un stāsta par noteiktu vēsturisku periodu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam jāsitas kā plikam pa nātrēm, meklējot visdažādākos variantus kā nopelnīt vismaz tik daudz, lai izdzīvotu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam, lai paēstu, ir jāizdara neiespējamais. Joki ir raupji un rupji, bet tiem ir savs stils. Daļa no jokiem veidoti tā, ka joks ir joka dēļ, bet tas tiek darīts ar prieku, nevis ar aprēķinu,” stāsta režisors.
S K AT Ī T V I D E O
Video: 10 jautājumi režisoram Valteram Sīlim
EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES
S U DR A BA S LI DA S N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī 13 . , 1 4 . U N 15 . D E C E M B R Ī
5
Turpinājums
4
Š
ī muzikālā izrāde visai ģimenei ir viens no pazīstamākajiem Ziemassvētku stāstiem, kas aizved uz 19. gadsimta Holandi – tās aizsalušajiem kanāliem, pa kuriem
bērni skrien ar slidām; vējdzirnavām, kas griežas ziemas vē-
jos, un mājām, kurās mīt mazie holandiešu bērni. Viņi ir paēduši, silti apģērbti un laimīgi. Tikai pašā pilsētas nomalē pussabrucis un pelēks slejas kāds trūcīgs namiņš, kurā dzīvo mazā Grētele, viņas krietnais brālis Hanss, vienmēr norūpējusies un darbos nogurusī mamma un slimais tēvs, kurš pēc nelaimes gadījuma uz dambja ir zaudējis atmiņu un neatceras, kur noglabājis paprāvu naudas summu. Tuvojas slidošanas sacensības, bet Grētelei un Hansam nav slidu, lai viņi kopā ar pārējiem bērniem varētu tajās piedalīties. Tomēr izrādās, ka dzīve bagātos bērnus nebūt nav padarījusi skopus un ļaunus, un viņu sirdis nepieņem cilvēku šķirošanu pēc maka biezuma. Šī izrāde ļauj bērniem dāvāt ticību brīnumam un pārliecību, ka laba sirds ļauj pārvarēt visus šķēršļus. Lomās: Ainārs Ančevskis, Sanita Pušpure, Indra Burkovska, Ilze Rūdolfa, Ivars Puga, Voldemārs Šoriņš, Zane Dombrovska u.c. Režisors – Edmunds Freibergs. Komponists – Raimonds Pauls.
E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S
E I RO IZ S TĀ DE D A I L E S T E ĀT R Ī L Ī D Z 13 . D E C E M B R I M
1
Turpinājums
3
C
eļojošā “Eiro izstāde” tika atklāta 2008.gada jūnijā Eiropas Centrālās Bankas telpās Frankfurtē. Kopš tā laika izstāde viesojusies daudzās Eiropas pilsētās -
Bratislavā, Barselonā, Romā, Berlīnē, Luksemburgā, Varšavā, Tallinā, Bukarestē, Parīzē, Sofijā, Madridē. Nu tā nonākusi arī Rīgā. Šī interaktīvā izstāde, kas ir piemērota visa vecuma apmeklētājiem, ļauj tuvāk iepazīt eiro un tā vēsturi, kā arī dizainu un pretviltošanas pazīmes. Ir padomāts par jaunākajiem apmeklētājiem, kuriem atvēlētas aktivitātes bērnu stūrītī. “Eiro izstādes” laikā plānoti vairāki speciāli pasākumi ģimenēm sestdienu ģimenes rīti. “Eiro izstāde” ir daļa no sabiedrības informēšanas aktivitātēm, kas tiek īstenotas pirms Latvijas kļūšanas par 18.eirozonas dalībvalsti nākamā gada janvārī.
E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S
E D G A R S D E G Ā B A L E TA M Ē Ģ I N Ā J U M S U Z S K AT U V E S , G L E Z N A , 1 8 47. G .
N ER EDZ A M Ā S SK ATU V E S D A I L E S T E ĀT R Ī L Ī D Z 2 9. D E C E M B R I M
3
3
I
zstādes kuratore Inga Šteimane izvēlējusies piecus autorus – Džemmu Skulmi, Juri Dimiteru, Kristiānu Dimiteri, Kristapu Ģelzi un Annu Iltneri. Uzmanīgi ielūkojoties
viņu darbos un biogrāfijās, kas aptver mūsdienu mākslas visdažādākās formas un dod iespēju tikties ar mākslu četru paaudžu diapazonā, pamanām spēcīgu teātra stihijas klātbūtni katrā. Izstādi veido māksla un komentārs – katra mākslinieka ekspozīciju papildina teksts, kas izceļ ar teātri saistītos dzīves un mākslas faktus. Neredzamās skatuves piedāvā aplūkot mākslu un teātri mijiedarbībā. Izstāde uzbūvēta tā, lai aicinātu skatītāju kļūt par pētnieku, kas saskata kultūru, ko veidojis teātris, un tās ietekmi tālu ārpus teātra sienām, atklājot neredzamās skatuves. Izstāde bez maksas apskatāma stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā.
EJ UZ LILLÁ MŪZIK A
F O T O G R Ā F I J A I : E D G A R S D E G Ā B A L E TA M Ē Ģ I N Ā J U M S U Z S K AT U V E S , G L E Z N A , 1 8 47. G .
ELĪ N A – TH E B E S T O F ELĪ N A G A R A NČ A ELĪNA S GAR ANČ A S L ABĀKO IER AK STU IZL A SE M Ū Z I K A S V E I K A L O S V I S Ā L AT V I J Ā
1
3
J
aunajā Elīnas Grančas CD Elīna – The Best of Elīna Garanča mūsu pasaulslavenā operdīva
pašrocīgi atlasījusi labākos ierakstus no saviem albumiem, kas līdz šim iznākuši lielājā apgādā Deutsc-
he Grammophon. Māksliniece pati saka, ka šis disks atklāj viņas stiprās puses pēdējo gadu ieskaņojumos un sniedz rezumējumu par padarīto, bet nu pienācis laiks jaunai ierakstu karjeras fāzei ar citu muzikālo trajektoriju. Elīna Garanča: “Šī izlase ir sava veida punkts uz “i”.” Savukārt latviešu klausītāji novērtēs faktu, ka, lai arī jaunais izdevums paredzēts visas Eiropas (un ne tikai) tirgum, tā nosaukuma “Elīna” rakstībā virs “i” likts nevis punkts, bet gan latviskā garumzīme – vēl viens apliecinājums latviskajai stājai, ko Elīna Garanča konsekventi saglabājusi spožās starptautiskās karjeras laikā. Izlasē skan Bizē, Delība, Sen-Sansa, Bellīni, Doniceti, Mocarta u.c. komponistu skaņdarbi, to skaitā arī Elīnas dueti ar slavenajiem kolēģiem Annu Ņetrebko un Roberto Alanju.
EJ UZ LILLÁ KINO
K A P TE I N IS FI LI P S S: S O M Ā LI JA S PI R ĀTU G ŪS TĀ P I R M I Z R Ā D E 1 0 .1 1 . 2 0 13 . FORUM CINEMAS I E S A K A I E VA V I E S E
1
Turpinājums
2
R
ežisors Pols Grīngrāss (Borna ultimāts, Borna pārspēks) darbu kino uzsāka, veidojot dokumentālas filmas par aktuālām problēmām. Arī režisora spēlfilmās redzama pastiprināta vēlēšanās runāt par notikumiem, kas satricinājuši sabiedrību, par politiski un
cilvēciski karstām, grūtām tēmām. Režisors uzņēmis filmas par asiņaino 1972. gada incidentu Īrijā, kad policisti sašāva 26 cilvēktiesību aizstāvjus (Bloody Sunday), par 11. septembra noti-
kumiem Ņujorkā (Pazudušais reiss), par ASV karadarbību Irākā (Zaļā zona), un šīm filmām raksturīga dokumentālisma garša, ko pastiprina režisoram zīmīgais rokas kameras izmantojums. „Četri pirāti trešdien Indijas okeānā ieņēma Dānijai piederošo 17 000 tonnu konteinerkuģi Maersk Alabama, uz kura atradās 21 amerikānis,” ziņoja mediji 2009. gada 14. aprīlī. „Kuģa kravā ir pārtikas produkti, kas sūtīti kā humānā palīdzība Āfrikai.” Pirāti, kuri pēc ASV Aizsardzības ministrijas ziņām bija vecumā no 17 līdz 19 gadiem, saņēma kapteini par ķīlnieku. Kuģa komanda savukārt bija saņēmusi gūstā vienu no pirātiem, taču iecerētā ķīlnieku apmaiņa neizdevās, jo brīdī, kad kuģa komanda atbrīvoja somālieti, kapteinis atbrīvots netika. Filipss pavadīja pirātus uz glābšanas laivu un parādīja, kā ar to darboties, bet laupītāji aizbēga ar visu kapteini. Filmas sižeta pamatā ir grāmata, ko pēc iepriekš minētajiem notikumiem kapteinis Filipss sarakstīja kopā ar Stefanu Taltiju – Kapteiņa pienākums: Somālijas pirāti, Jūras spēki SEALs un bīstamās dienas jūrā. Kapteini atveido Toms Henkss, ar kuru identificēties skatītājs sāk jau no pirmajiem kadriem. Taču režisors gan ar kino izteiksmes līdzekļiem (dinamiska montāža, jau minētā dokumentālisma sajūta), gan psiholoģiski precīzu spēli panāk, ka skatītājs izjūt sakāpināto un sarežģīto būšanu pasaulē, kā to pieredz somālieši. Un tālāk jau notiek tas jocīgais, kad kino sāk likt domāt.
EJ UZ LILLÁ KINO
DIŽ A IS SK A IS TU MS P I R M I Z R Ā D E 15 .1 1 . 2 0 13 . FORUM CINEMAS I E S A K A I E VA V I E S E
3
2
P
aolo Sorentīno filma Dižais skaistums ir reizē atklāta un mīklaina, tā ir pilna aizraujoša dzīves baudījuma un klusas vēlēšanās laicīgo, pārejošo ieraudzīt no mū-
žības puses. Tomēr būtu sarežģīti formulēt, „par ko” vēsta šis darbs, jo visi centieni atrast kādu pamata patiesību tiek ātri apgāzti vai ieved strupceļā. Tāpat kā Roma, kur risinās filmas darbība, Sorentīno darbs ir atmiņu, asociāciju, individuālas un kolektīvas vēstures piesūcināts. Džeps Gamberdella (Tonijs Servillo) ir atzīts žurnālists pusmūžā, viņš pazīst visus pilsētas salonu lauvas, prot atmaskot klišejisku mākslinieku pašstilizāciju un izklaidējas ar eleganci, ko jaunie var tikai apskaust. Rezumējot viņa sarunu ar tuvu draudzeni Stefāniju, Džepa Gambardellas pasaules izjūtu varētu raksturot šādi: labākais, ko darīt, ir gvelzt muļķības patīkamā kompānijā. Mēģinājumā apcerēt jautājumus par to, kas ir piepildīts cilvēka mūžs, sanāk neizbēgami attapties, maļot pa riņķi mazisku pašapjūsmu. Gamberdella jaunībā sarakstījis vienu romānu un uzskata par sasniegumu to, ka turpmāk no prozas rakstīšanas atturējies. Tikai kāds negaidīts svešinieka apciemojums un atstāsti no slepenas dienasgrāmatas liek viņam pārskatīt attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem tajā. Šīs spēcīgās pārdomas virza Džepu tuvāk apjautai, ka viņa īstais romāns vēl tikai sāk tapt. Šī filma nesniegs atbildi uz to, kas ir dižais skaistums. Tā nekādā ziņā nesniegs recepti, kā šim skaistumam tuvoties. Tā diezgan skarbi pateiks, ka dižais skaistums sajūtams tikai retos un nepastāvīgos uzplaiksnījumos, jo to nemitīgi nomāc cilvēciskais „bla bla”. Un tad tu prātosi, vai patiešām nupat tu to tur nomanīji, vai varbūt tā tikai šķita.
E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I
Z I EM A S S V Ē TK U EG ĻU C EĻ Š 5 . D E C E M B R I S - 1 2 . J A N VĀ R I S
1
Turpinājums
3
P
ēc kārtas ceturtais festivāls „Ziemassvētku egļu ceļš 2013” tiek rīkots ne tikai ar mērķi popularizēt Rīgu kā Ziemassvētku egles dzimteni, tas ir izaicinājums mek-
lēt radošas izpausmes, kas veicinātu jaunu dizaina nozares personību veidošanos. Festivāla ideja ir realizēt inovatīvas un oriģinālas urbānās mākslas pasākumu – festivālu, kurā Ziemassvētku simbols – egle – tiek eksponēta arī kā vides objekts jaunos, neparastos un dekoratīvos vizuālos risinājumos, kur katra egle ir ar savu stāstu un vēstījumu. Festivāls aizsākās pirms vairākiem gadiem. Pilsētā bija redzamas gan klasiski rotātas, gan neierasti noformētas egles. Ar katru gadu objektu skaits pieaug un Ziemassvētku egles parādās gan tradicionālos, gan jaunos un inovatīvos risinājumos, radot patiesu rīdzinieku un pilsētas viesu interesi un sajūsmu. Festivāls ir savdabīgs seno notikumu un tradīciju mūsdienu māksliniecisks turpinājums – tas ļauj dzīvot senajai leģendai par Rīgu kā pirmās izrotātās Ziemassvētku egles galvapilsētu. Visus festivāla objektus iespējams apskatīt, izmantojot īpaši sagatavotu Festivāla ceļvedi - karti, kura atrodama interneta vietnē
.
E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I
E I RO PA S Z I EM A S S V Ē TK I RĪGA S KONCERTZ ĀLĒS UN DIEVNAMOS NO 5. LĪDZ 28.DECEMB RIM
3
Turpinājums
3
A
dventa, Ziemassvētku un Jaungada skaistajā laikā klausītājiem ik gadu tiek piedāvāta iespēja šo svētku noskaņu izbaudīt gan Baha, Haidna, Mocarta, Vival-
di un citu klasiķu dzīvespriecīgajā mūzikā, gan arī mūsdienu komponistu skaņdarbos un dzīvīgajos džeza ritmos. Mūzikas festivāls “Eiropas Ziemassvētki” šogad notiks no 5. līdz 28.decembrim, piedāvājot daudzveidīgu mūzikas programmu, sākot no izsmalcinātas kamermūzikas un džeza līdz prieka pilnām motetēm un majestātiskiem oratoriju fragmentiem. Festivāla atklāšanas koncertā 5.decembrī Lielajā ģildē Aurēlija Šimkus klausītājiem piedāvās Johana Sebastiana Baha kontrapunktu no “Fūgas mākslas”, kas kā Baha polifonā skaņu raksta augstākais sasniegums Latvijas koncertzālēs skan ļoti reti; Ludviga van Bēthovena 18. Sonāti un Franča Šūberta trīs skaņdarbus klavierēm.
E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I
N E W YO R K VO I C E S RĪGA S KONGRESU NAMĀ 6.DECEMBRĪ
5
Turpinājums
3
F
estivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvaros Rīgā viesosies vokālā džeza grupa “New York Voices” - divkārtējā “Grammy” balvas ieguvēja, kas ieskaņojusi septiņus
studijas albumus un jau divus desmitus gadu ceļo pa visu pasauli, koncertējot pasaules slavenākajās koncertzālēs. Vokālo džeza grupu “New York Voices” pavadīs leģendārais Latvijas Radio Bigbends, kas veiksmīgi atsācis savu darbību Latvijas džeza mūzikas lauciņā. Šobrīd Bigbends ir paguvis izveidot vairākas starptautiski nozīmīgas sadarbības ar džeza mūzikas grandiem, kas ir pazīstami visā pasaulē. Tostarp Latvijas Radio Bigbends ir uzstājies ar leģendāro amerikāņu džeza vokālistu Kurtu Elingu un izcilo itāļu džeza dīvu Robertu Gambarinu. Roberta atzinusi, ka Latvijas Radio Bigbenda un tā solistu uzstāšanās bija satriecoša. Bigbenda sastāvā muzicē ievērojams zviedru trompetists Lasse Lindgrēns.
E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I
Š I M K US U N Č U R ĻO Ņ A S TĪG U K VA RTE T S LIELAJĀ ĢILDĒ 13 . D E C E M B R Ī
7
3
F
estivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvaros uz Lielās ģildes skatuves viens no spožākajiem latviešu pianistiem Vestards Šimkus uzstāsies kopā ar vienu no redzamā-
kajiem lietuviešu kameransambļiem – gleznotāja Konstantīna Čurļoņa vārdā nosaukto stīgu kvartetu. Viņi kopīgi atskaņos vienu no romantisma laikmeta kamermūzikas šedevriem – Šūmaņa Klavieru kvintetu un paša Šimkus jauno kompozīciju šādam izpildītāju sastāvam. Koncertā skanēs arī Čurļoņa, Teisuta Makačina un Fausta Lantena opusi. Čurļona stīgu kvartets izveidots 1968. gadā, kad topošā kvarteta dalībnieki vēl studēja konservatorijā. Kopš tā dibināšanas kvartets sniedzis ap četriem tūkstošiem koncertu, uzstājoties Lietuvā un ārvalstīs un muzicējot Leipcigas Gewandhaus, Amsterdamas Concertgebouw, Bonnas Bēthovena zālē, Berlīnes Schauspielhaus, Parīzes Orsē muzejā, Londonas Karaliskajā Svētku zālē, arī Varšavas, Briseles un Japānas filharmoniju zālēs. Mūziķu repertuārā ir vairāk nekā 300 kompozīciju, un tas ir stilistiski daudzveidīgs.
GARŠĪGI LILLÁ
Č E T R A S S E ZO N A S P I E DĀVĀ
S K Ā BĀ KRĒJUMA KŪKA
FOTO: ARMANDS MEIRĀNS
S I G N E M E I R Ā N E , W W W. C E T R A S S E Z O N A S . LV
M
anas mammas „firmas” kūka, kas tikusi gatavota laikos, kad neko nevarēja dabūt. Tad lietoja vasarā izvārīto ievārījumu, augļu vai ogu vietā noplaucēja ābolus vai vispār iztika bez tiem, tikai vien ar želeju. Ja esi veģetārietis un nevēlies izmantot želatīnu, kas tiek gatavots no dzīvnieku kauliem, Gourmet Studio veikalos ir nopērkams augu valsts želatīns.
SASTĀVDAĻAS: 1,3 l skābā krējuma, 150 g cukura + pēc garšas krēmam, 2 tējkarotes cepamā pulvera, 300 g bīdelētu kviešu miltu, 3 tējkarotes ar kaudzi želatīna + 1 tējkarote dekorēšanai, ogas vai augļi dekorēšanai, 100 ml sulas vai cukura sīrupa dekorēšanai, 2 ēdamkarotes ruma vai konjaka, 3 ēdamkarotes cidoniju sīrupa, 200 ml brūkleņu ievārījuma vai svaigas brūklenes, saberztas ar cukuru.
PAGATAVOŠANA: 1. Gatavo mīklu biskvītam: sajauc 300 g skābā krējuma, 150 g cukura, cepamo pulveri un miltus, samīca no mīklas bumbu, ietin to pārtikas plēvē un liek ledusskapī uz 2 stundām atdzist. 2. Kad mīkla atdzisusi, sadala to 5 vienādās daļās. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. 3. Ņem apaļu cepamo plāti apmēram 26 cm diametrā, ieziep kārtīgi ar sviestu, ņem vienu mīklas gabalu, un, ar pirkstiem plikšķinot, to izveltnē pa visu plāti. Cep 10–12 minūtes. Tā rīkojas ar visiem mīklas gabaliem. 4. Kamēr cepas biskvīti, uzbriedina želatīnu, aplejot 3 tējkarotes ar nelielu daudzumu auksta ūdens, izmaisa un citā traukā, aplejot 1 tējkaroti želatīna ar nelielu daudzumu auksta ūdens, izmaisi. 5. Sagatavo krēmu: sajauc atlikušo 1 litru skābā krējuma ar cidoniju sīrupu, rumu un pievieno cukuru pēc garšas. 6. Kad izcepti visi biskvīti, izkausē ūdens peldē to želatīnu, kurš ir no 3 tējkarotēm, un pievieno krēmam. 7. Liek kūku kārtās: biskvīts, brūkleņu ievārījums, biskvīts, skābā krējuma krēms. Pēdējā kārtā kārto ogas. Liek uz kādām 20 min ledusskapī. 8. Izkausē atlikušo želatīnu ūdens peldē, pievieno cukura sīrupam vai sulai. Ņem kūku un pārslaka ar dažām ēdamkarotēm ogu. Atkal liek kūku ledusskapī sarecēt vismaz uz 4 stundām. Labu apetīti!
2
Va i r ā k r e c e p t e s m e k l ē w w w. c e t r a s s e z o n a s . l v
4
ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!
www.lilla.lv
Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS