LILLA' 06 by Žurnāls LILLÁ

DACE RUK ŠĀNE UN MĀRIS GAVARS

N°

MĪLESTĪBA IR GAISĀ... 1

SLEJA LILLÁ

VA S A R A PI L SĒ TĀ FOTO N O PER S O N ĪG Ā A RH ĪVA

H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A , L I L L A` G A LV E N Ā R E D A K T O R E

SLEJA LILLÁ

ik ilgi un mokoši nāca siltais bula lai-

un tomēr patīkama. Vārdos nepasakāma „bei

ks, ka trenči, slēgtās kurpes un „starp

dzot, pa īstam, te es esmu” sajūta. Tā man ir

sezonu” apavi tā arī palika neizpa-

joprojām arī pēc katra ārzemju brauciena.

koti – no zābakiem uzreiz ielēcu sandalēs.

Un nav tiesa, ka vasarās Rīgā nav ko darīt.

Latvieša sirds kā pēc komandas sāk alkt pēc

Mana Pārdaugava grimst lapotņu un zālienu

laukiem, jūras, plašuma un meža. Savas alkas

zaļumā un Kalnciema kvartāla tirdziņu rai-

tā radikāli – uz visu gadu – uzdrīkstējušies

bi priecīgajā, garšīgajā burzmā. Rīgā ir meži!

realizēt vairāki LILLA` varoņi – Māris Olte un

Biķernieku mežs un Mežaparka lepni izslējušās

Jānis Kļaviņš, piemēram. Neiztikt arī bez dārza

priedes, kuru pavēnī mīt šā numura LILLA`

sapņiem, kaut, izlasot Ilzes Vītolas atzīšanos

sieviete – Dace Rukšāne. Zaļo Bastejkalns, kur

mīlā operai, bet nepatikā pret zemes darbiem,

skrituļo cits mūsu varonis – Māris Gavars, zaļo

piekrītu – laikam arī man nav pienācis īstais

Vērmanītis un zied Ziedoņdārzs. Ķīpsala aicina

vecums.

palūkoties savos namiņos un pabaudīt dolce vita

Un vispār mana sirds pieder Rīgai. Kādreiz, kad

brīnišķīgajās savu restorānu terasēs (vienā no

vasaras likās ilgas, ilgas (un tomēr vienmēr

tām lieliskā Dārta Daneviča Kārļa Lāča dzie-

beidzās negaidīti), vecāki pēc skolas beigšanās

mas pavadībā pielaiko sev Žaklīnas Kenedijas

aizveda mani uz vasarnīcu Saulkrastos pie

imidžu). Vai ik kvartālā un lielo māju pagalmā

vecvecākiem, un tā nu es tur vadīju garus,

ir koku ieskauts rotaļu laukums, ir parki (ne ti-

garus mēnešus, ik gadu iepazīstot jaunus rotaļu

kai centrā!), ir kafejnīcas ar obligātajiem āra

biedrus (vasarniekus), pamazām iegūstot pie

galdiņiem, lai kādā nostalģijā pēc aizgājušo

na šokolādes nokrāsas ādu, ko neizbēgami

laiku šika arī grimtu mūsu nelabojamais au-

klāja jūras un sviedru sāls kārtiņa.

tors Andrejs Šavrejs – ir gana daudz foršu

Tomēr no tiem laikiem nez kāpēc visspilgtāk

vietu arī šodien! Manam Rīgas vasaras vietu

„kaut kur krūšu rajonā” palikusi tā smeldzīgā

topam (Dzegužkalns, Spilves lidosta, Ķīšezers)

sajūta, kas mani pārņēma, atgriežoties Rīgā.

nu pievienojusies arī Ziemeļblāzma ar krāšņo,

Šķita, ka pagājuši gadi. Vienmēr tādos brīžos

atjaunoto kultūras namu un parku (komplekss

saule rietēja, pārklājot drusku aplupušos Čaka

ticis zem LILLA` zoom). Nebēdā par vasaru, kas

(toreiz Suvorova) ielas tornīšus ar zelta patinu.

paiet Rīgā! Tā var būt arī skaistākā vasara, ko

Sajūta bija mazliet skumja (vasara beidzas!)

piedzīvot. L

LILLÁ SARUNAS

VĪRIETIS LILLÁ Sešu bērnu tētis Māris Gavars par mīlestību un mājmācību. „Laikam saaugam kopā.”

SIEVIETE LILLÁ Rakstniece Dace Rukšāne sajūt nemieru. „Tādā gadījumā es esmu riktīgs lohs!”

L I L L Á C I LV Ē K O S

JĀ! LILLÁ Jānis Kļaviņš no Vides faktiem nosit bebru un dzīvo mežmalā

VIŅPUS LILLÁ Par mācītāju Aija Grehema varēja kļūt tikai Detroitā

DUETS LILLÁ Evita Sniedze un Māris Olte. Pēc sarunas viņš viņai pasniedza vimbas

GRAND LILLÁ Tikai pirms nāves Miervaldis Ozoliņš uzzināja, kas ir viņa tēvs. Raiņa mazmeitas stāsts

IEKŠĀ LILLÁ Par ko izaug Pepija? Lūcijas fonda vadītāja Anna Buša par vilšanos un cerībām

MĒS LILLÁ Noderīgās dusmas – niknuma menedžments

VIŅŠ LILLÁ Andrejs Šavrejs par vecajām, labajām Vecrīgas kafejnīcām

LILLÁ STILĀ Dārta Daneviča jutekliskā K. Lāča/I. Ziedoņa dziesmā Es tevi gribu

KOŠUMS LILL Á Kā skaistumkopšana no buduāra pārcēlās uz saloniem

MĒS LILLÁ „Vai mīla ir karš?” – vaicā Marta Kukarane

ESI LILLÁ Sokrāta trīs jautājumi – pamēģini atbildēt

IEKŠĀ LILLÁ Rozeto ciema noslēpums: kāpēc viņi dzīvo tik ilgi?

JOPROJĀM VAR IEGĀDĀTIES ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA NUMURUS

www.lilla.lv

SIEVIETE LILLÁ

DACE RUK Š ĀNE DUMPIS B RIE S T! M A R TA K R I VA D E F O T O : K R I S T Ī N E K R A U Z E -S L U C K A STILS: LĪGA VEKMANE

SIEVIETE LILLÁ

isi zina, kas ir Dace Rukšāne. Tā ēteriskā būtne ar šķelmīgo smaidu un zēngalviņu, kura Latvijas sabiedrību tracināja ar slejām par attiecībām un seksu, kas tolaik trīs meitu mammai šķita neticama uzdrīkstēšanās, ar dedzinošām attiecībām ar režisoru Dž.Dž. Džilindžeru un augstu virs galvas pacelto bohēmas karogu.

SIEVIETE LILLÁ

z interviju pie Daces ierodos viņas

Skaļā balsī?

Mežaparka mājās. Dzīvojamās ista-

Jā, skaļā balsī. Es viņām teicu – es jūs pagriezu

bas bibliotēkā no filigrāni sakārtoto

uz otru pusi, lai...

grāmatu muguriņām pār plaukta malu karājas krāsainās grāmatzīmes. Gluži kā tibetiešu

...ar smukāko pusi pret ciemiņiem...

karodziņi, kas vēstī par rakstnieces harmoni-

...jā, un ar to nesmuko pret sauli, lai pa vasaru

sko ģimenes dzīvi, kurā viņa ir pilnībā node-

ataug. Es viņām teicu – neuztraucieties, tas nav

vusies mīlestībai, iet puķēs, sēnēs, putnos,

ļauni domāts, šādi jūs kļūsiet harmoniskas un

mežos, jāj ar zirgu un drīzumā laidīs klajā savu

simetriskas. Sviests, ne? Bet es lasīju twitter, ka

ceturto grāmatu – vēsturisku stāstu krājumu

nav jāuztraucas, ja sarunājies ar puķēm. Jāuz-

par Rīgas Domu. Vai tiešām visi zina, kas ir

traucas, ja viņas sāk tev atbildēt.

Dace Rukšāne?

devniecībai jānodod vēsturisku stāstu krā-

Kad piezvanīju un vienojāmies par intervijas laiku, teici, ka uz vakaru tev nāk miegs. Tas izklausās bēdīgi. Es, piemēram, nevaru saņemties aiziet gulēt, jo visu laiku liekas, ja es tagad aiziešu gulēt, tas nozīmē – viss, šī diena ir beigusies!

jums par Rīgas Domu. Patiesībā sākotnējo no-

Man tagad sāk rasties liels dumpīgums pret agro

došanas termiņu esmu jau nokavējusi. Ziemā

gulētiešanu un celšanos. Es jūtu, ka briestu re-

bija drūmāk, mazāk rakstījās. Man nenormāli

formai, ka tūlīt es dzīvošu augšā pa naktīm un

riebjas tas vārds „prokrastinācija”. Es saku –

rakstīšu. Tas ir mans īstais laiks.

luņoties. Ja tu nedari, tad tu luņojies.

Vienu brīdi es biju aizgājusi pavisam prom no

Tu esi pazudusi gan no publiskās, gan literārās vides. Es esmu mājās un rakstu. Vasaras beigās iz-

sabiedrības, kādu pusgadu, kad vispār nelīdu

Bet luņošanās sevi neattaisno, ar to nodarbojas tikai lohi, kamēr prokrastinēšanai nododas smalki cilvēki.

laukā no mājas. Tikai tik daudz, cik uz mežu, pie

Tādā gadījumā es esmu riktīgs lohs!

nēm ir sarunāts, ka vismaz reizi mēnesī ejam

zirgiem. Bet tagad es eju ārā, mums ar draudzeārpus mājas satikties un runāties. Nevis tā, ka

Saki, vai nav grūti vest to īsto rakstnieka dzīvi, kad visu laiku esi pa māju?

pa mājām, bet izejam pilsētā.

(Caur zobiem, ironiski velk.) Eeeeeee... Jaaaaaa,

Sanāk, ka Dace Rukšāne tagad ir mājas cilvēks?

rit jau otrais gads. Bet nepavisam nav grūti,

Nu jā, kamēr lauki nesauc. Man gan nākamnedēļ

un es arī negribētu piekrist, ka vedu rakst-

jau sarunāts brauciens murķeļos un māllēpēs, un

nieka dzīvi. Esmu vairāk ar ģimeni, un no šīs

tad jau sāksies visādu citu ziediņu laiks, ko vaja-

ģimenes dzīves mēģinu izbrīvēt laiciņu rakst-

dzēs vākt un lasīt, un tad mēs ar suni būsim mežā.

niecībai. Man ļoti, ļoti patīk ģimenes dzīve!

Bet man sanāk izlīst no mājas diezgan daudz zir-

Man patīk būt mājās, gatavot ēst, rūpēties

gu dēļ. Man ir zirdziņš, pie kura es braucu vis-

par māju. Es esmu riktīga mājsaimniece. Pie-

maz trīsreiz nedēļā. Es ilgus gadus meklēju, ko

mēram, šorīt gaidīju tevi, viss it kā apdarīts,

es varētu darīt. Skriet man riebjas, visilgāk no-

tad es staigāju pa māju un runājos ar puķēm.

turējos jogā – mēnesi. Bet būsim atklāti, arī joga

SIEVIETE LILLÁ

izdarīt. Es gāju mēnesi un neko vairāk nevarēju

Kādā ziņā? Kamēr viņš pierod pie tevis vai tas, ka viņš neklausa?

izdarīt. Es esmu no dabas diezgan nelokana. Pro-

Redzi, kad tu iesēdies mašīnā, ja māki raustīt

tams, spēks klāt pienāca, bet stāvēt uz paklājiņa

kloķus, griezt stūri un mašīna ir kārtībā, viss ir

un skatīties priekšā stāvošajam dibenā, un mēģi-

atkarīgs no tevis. Bet ar zirgu nepārtraukti vajag

nāt kaut kā sevi pārvarēt pa milimetram. Nē, nē,

sadarboties un veidot saskaņu. Pat pieredzēju-

nē. Es tiešam vienu gadu izmēģināju pilnīgi visu,

šiem jātniekiem nav divu vienādu treniņu. Vienu

ieskaitot nūjošanu, skriešanu, trenažieru zāli,

dienu zirgs no visa grib baidīties un satrūkstas

pilates, ārstniecisko vingrošanu.

pie katra nieka un lēkā, bet nākamajā jau iet kā

man riebjas, riktīgi nepatīk. Es tur neko nevaru

pulkstenītis, ir labs un mīļš, es nokāpju no zirga

Bet varbūt tad nevajag? Varbūt tā ir tikai tāda modes lieta?

pēc treniņa un ir tik forši, ka nevaru atlikt vietā

Tomēr ir tā, ka tad, kad kaut ko fiziski regulāri

dienu atkal pārnāc dusmīgs uz sevi, jo neko ne-

dari, tad ir labāka sajūta. To es zinu pēc vasarām,

varēji izdarīt, te viens zirgs spītējās, tad pēkšņi

jo vasarā iet puķēs, sēnēs, mežā un putnos, un

arī manējais saspītējās, un nekas nenotiek, kā

tad vasarā jūties apmierināts. Savukārt ziemā,

gribētos. Zirgs ir dzīva radība, viņš jūt Mēness

kad visas tās iespējas ir liegtas, nejūties fiziski

fāzes un Valpurģu naktis. Bet vīriešiem nav pa-

labi. Lēnāk domājas, ir miegainība un kūtrums,

cietības, viņiem visu vajag ātrāk un uzreiz.

un tas kūtrums atsaucas ne tikai uz fizisko ķer-

lūpu kaktiņus, jo tie ir pielipuši pie ausīm. Citu

jaunībā vairākus gadus jāju ar zirgiem, un sa-

Ainārs [Ainārs Ščipčinskis, Daces Rukšānes vīrs. – red.] arī jāj?

pratu, ka tas man patīk. Beidzot esmu atradusi

Arī viņš mēģināja, līdz saprata, cik ilgs laiks un

sportu, kas mani saista.

kāds darbs jāiegulda no brīža, kad pirmoreiz uz-

Tev patīk tāpēc, ka tas ir kopā ar dzīvnieku, vai tieši sajūta, ko dod būšana zirga mugurā?

sēdies uz zirga, līdz laikam, kad vari pastāvīgi

Jā, kad pasaka – sievietes un zirgi, tad sākas

Kraties zirgā, nesaproti, uz kuru pusi griezt, uz

divdomīgās piezīmes par jāšanas tēmu. Taču

kuru – krist.

meni, bet arī uz domāšanu. Tad es atcerējos, ka

jāt. Turklāt, pats treniņu sākums ir reāli tizls.

jautājums ir vietā: kāpēc jāšanas sportā ir tik

stāvokli. Ja būsi nemierīgs, arī viņš sāks lēkāt,

Tavs sākotnējais publiskais tēls, kuru radīji, ir stipra, kaislīga, spilgta sieviete. Joprojām daudzi tevi neuztver tādu, kāda esi tagad – cilvēks, kurš brien mežā, vēro putnus, osta puķes, sēž mājās un nodevies kulināriem hobijiem. Kas tas tāds bija, kas tu biji pirms tam? Vai tā bija izmisīga cīņa iekļauties dzīvē vai arī tā tiešām biji tu?

trīcēs un būs grūtāk vadāms. Tas nozīmē, ka

Šis jautājums man pašai ir ļoti interesants. Ja

tev sevi jādisciplinē, tu nedrīksti baidīties. Otrs

raugāmies retrospektīvi, tagad es jūtos komfor-

iemesls, kāpēc tur nav vīriešu, – šis sports prasa

tablāk, tā mīļāk. Bet, kas zina, ja man nebūtu

lielu pacietību.

bijis tas trakais laiks, kā dzīve būtu iegrozīju-

daudz sieviešu? Stallī ir tikai viens vīrietis un tas pats – staļļa īpašnieks. Iespējams, tas saistīts ar sieviešu spēju un vēlmi sajust dzīvnieka siltumu un enerģiju. Tu zirgam pieglaudies un jūti, kā ienāk miers. Un tev pašam ir jābūt mierīgam, jo zirgs ļoti labi uztver cilvēka gara-

Man joprojām ik pa brīdim

tā neglītā pīlēna sajūtas

nāk atpakaļ.

A P Ģ Ē R B S U N R O TA S : M A S S I M O D U T T I , P R O M O D , N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

SIEVIETE LILLÁ

sies, jo tas bija ļoti spēcīgs un ekspresīvs sevis

ir iezīsts ar pienu, varbūt pat iedzimts. Esmu

meklējums. Ja es nebūtu to pamēģinājusi, ne-

dzirdējusi par bērniem, kas savu tēvu nekad nav

dod Dievs, man tagad vai pēc pieciem gadiem

redzējuši, bet vienu dienu izaug par precīzām

ienāktu prātā vilkt īsus brunčus un tīkliņzeķes,

tēva kopijām. Taču tagad ir tas foršais vecums,

un dragāt pa krogiem. Tādas dāmītes ir redzē-

kad tu zini, kā ar to tikt galā. Ja ir izdevība aiz-

tas, ui, nē, paldies.

braukt pie zirga, tad visu aizmirst treniņā, jo tur

Es domāju, ka tas bija diezgan izmisīgs dzīves

nav laika koncentrēties uz saviem kompleksiem,

mēģinājums un, pēc maniem novērojumiem,

jo jābūt šeit un tagad, citādi nebūs labi.

visi šādi izmisīgi soļi ir mēģinājums bēgt no vientulības – vienalga – iekšējās vai ārējās. Jau

Tev par izskatu arī ir kompleksi?

toreiz zināju, ka nejūtos labi.

Tagad nē. Bet bija kompleksi, kad pirms diviem gadiem atmetu smēķēšanu un pieņēmos svarā

Arī tad, kad biji kopā ar Dzilindžeru, tavu toreizējo dzīves vīrieti, kurš par tevi ir teicis, ka esi viņa liktenīgā sieviete?

par 16 kg. Man visi prasīja, vai neesmu stāvok-

Toreiz taču viss bija kā uz adatām. Taču tas pe-

kai ar ūdeni, atnācu un konstatēju, ka klāt nā-

riods bija ļoti svētīgs manā dzīvē, jo tagad zinu,

kuši vēl 2 kg klāt uz muskuļu rēķina. Nospļāvos

ko negribu. Otra lieta – tajā laikā es sāku raks-

un atsāku pīpēt. Es pat ne tik daudz pārdzīvoju

tīt. Jāsaka paldies Džilindžeram, jo tas laiks

par izskatu, cik, piemēram, paņemot divus pil-

man atvēra apziņu, ka es varu rakstīt, ka man

nus spaiņus rokās un iedomājoties, ka tas ir jā-

ir šīs spējas. Ja tas nebūtu bijis, droši vien tagad

nes manai sirdij un locītavām, mugurkaulam.

sēdētu kādā starptautiskā kompānijā un strādā-

Pretīgi.

tu par kaut kādu menedžeri, kas man personīgi

Bērnībā tu biji neveiklais pīlēns...

Kā bija sadzīvot neveiklajam un apdauzītajam pīlēnam ar to, ka viens tāds Džilindžers saka, ka esi viņa femme fatale? Vai vīrieša spēkos savai sievietei ir piešķirt citādu identitāti, nekā viņa pati apzinās?

Ne tikai neveikls, bet arī apdauzīts. Iekaustīša-

Viņš citādi nevarētu būt režisors, viņš sajūt cil-

na jau arī visā tajā komplektā iekļaujas. Un man

vēka vājās vietas un spēj tās padarīt par stip-

joprojām ik pa brīdim tā pīlēna sajūtas nāk at-

rajām. Viņš pasaka, ka savā mūžā nav redzējis

pakaļ. Vēl pirms pāris dienām man šķita, ka es

tik pašapzinīgu sievieti, un, lai gan tas ir pilnīgi

nevaru ne rakstīt, ne garšīgi uztaisīt ēst, neko

pretēji tam, kā jūties, var teikt, ka tā man ir vā-

nemāku, nekas neesmu. Tas visu laiku nāk at-

jākā vieta, īpaši tajā brīdī, kad biju viena ar trīs

pakaļ. Tikai tagad es zinu, kā ar to tikt galā –

bērniem uz rokām, tas paceļ pašapziņu. Uz kaut

tas ir jāpārlaiž, jāierokas zemē, jāuzkašā lapas

kādu brīdi to var iegalvot.

šķiet atbaidošs darbs.

lī. Tad arī izmēģināju visus tos sporta veidus. Aizgāju nedēļu garā pārgājienā bez ēšanas, ti-

virsū un jānogaida.

Neskatoties uz to, ka tagad esi laimīga, harmonijā ar sevi un tuvu cilvēku? Kompleksi jau nekur nepazūd. Es domāju, ka tas

Bet, kad jūs izšķīrāties, nebija tā, ka no viņa atkarīgā pašapziņa sašķīst līdz ar šķiršanos? Nē, tad es biju ļoti stipra. Tas bija mans lēmums, un es biju pārliecināta par to, ka tā ir visparei-

SIEVIETE LILLÁ

Domāju taisīt iekšējo revolūciju, uzspļaut kārtīgajam dzīvesveidam un pāriet uz nakts režīmu.

SIEVIETE LILLÁ

zāk, un es domāju, ka tad man tā pašapziņa arī

kārtīgajam dzīvesveidam un pāriet uz nakts re-

pa īstam parādījās. Tas bija ilgi briedis, stabils

žīmu.

lēmums un tieši tā pieņemšanas brīdī es strauji izaugu.

Kāpēc sievietēm ir tik grūti pieņemt lēmumu aiziet no tā, kurš dara pāri?

Vai tu to kārtīgo režīmu pati sev esi izdomājusi vai to tev prasa dzīve vai, piemēram, vīrs? Nē, vīrs man neko neprasa. Viņš grib, lai es esmu laimīga. Režīmu es pati sev izdomāju, jo

Sievietēm ir augsti attīstīta tolerance, pacietī-

man likās, ka tad es būšu līdzsvarotāka. Tas arī

ba, un viņas tic cilvēka spējai mainīties. Vīrie-

nostrādāja labi pirmos divus mēnešus, regulāri

ši ir daudz švirkstīgāki un aizdegas ātrāk nekā

ēdu, visu darīju pareizi, jutos mundra un atdzi-

sievietes. Vīrietis ir Saule, kas spēj visu sadedzi-

musi. Bet kā ar visu – sākumā tas aizrauj, bet

nāt, sieviete ir Mēness, lēns un pacietīgs. Visu,

pēc tam šķiet garlaicīgi un pats sev liecies nūģis.

ko Saule pa dienu nodedzina, Mēness pa nakti

Tagad citreiz no rīta twitter lasu – kāds ir raks-

atveldzē.

tījis četros piecos naktī, un man drusku skauž. Tagad es nezinu, kā tas viss beigsies. Riktīgi sa-

Ko tu domā par atvērto attiecību modeli? Vai tas reizēm neatrisina kaut kādas problēmas? Man ir paziņas, kas saka, ka tas palīdzējis saprast „patiesās vērtības”.

dumpošos! (Smejas.)

Nekad neesmu to atbalstījusi. Taču, nenoliegšu,

Nē, pilnīgi noteikti nē. Tas ir viens no mītiem,

esmu centusies iepriekšējās attiecībās pieņemt,

ko esmu daudz lasījusi un dzirdējusi, ka rakst-

ka to dara otrs cilvēks. Pilnīgi godīgi nodevos

niekam jābūt nelaimīgam un izsalkušam, lai

šim eksperimentam, cenšoties sevi pierunāt,

viņš varētu kaut ko radīt. Man ir tieši pretēji.

skatoties uz tiem slavenajiem pāriem, kas tā ir

Es nedrīkstu būt nelaimīga. Es visus savus dar-

darījuši un kopuši savas attiecības šādā veidā.

bus esmu radījusi periodos, kad esmu ļoti laimī-

Bet man tas nestrādā. Man tas grauj pašapzi-

ga. Arī manas pirmās grāmatas bija laikā, kad

ņu. Nē, es tā nevaru. Eto mi prohoģiļi (to mēs

mums ar Džilindžeru vēl klājās ļoti labi.

Tev ir jābūt drusku nelaimīgai, lai varētu rakstīt?

esam pamēģinājuši – krievu val.). Pati gan neesmu mēģinājusi to darīt, ja esmu ar kādu kopā,

Tagad gan ilgi neesi neko rakstījusi...

tad visas poriņas uz citu seksuālo pasauli man

Bet es tagad varu rakstīt! Ak dievs – tā ir tik sā-

ir ciet.

pīga tēma! Redzi, kad mēs ar Aināru apprecējāmies un sākām kopā dzīvot, es nekad mūžā ne-

Nav tā, ka tu ej pa ielu un redzi – o, seksīgs džeks?

biju izbaudījusi to laimi, ko dod mierīga ģimenes

Nē, tur jau tā lieta. Ja attiecībās viss ir kārtībā,

dzīve. Un es to grābu lieliem malkiem, un nekam

tad uz vīriešiem es skatos un vienmēr esmu ska-

citam nebija laika. Ar lielu prieku pavadīju bēr-

tījusies kā uz intelektuālām būtnēm, tieši tikpat

nus uz skolu un sagaidīju mājās, izvadāju uz tre-

intelektuālām kā sievietes.

niņiem, lai gan viņi tobrīd bija diezgan lieli un paši varēja to darīt, gatavoju visādus kulinārijas

Kas tevi tagad interesē?

brīnumus. Nu jau esmu nobriedusi, ka varu pati

Ha, domāju taisīt iekšējo revolūciju, uzspļaut

mājās uztaisīt pelmeņus. Tik tālu nu esam.

SIEVIETE LILLÁ

Es nedrīkstu būt nelaimīga. Es visus savus darbus esmu radījusi periodos, kad esmu ļoti laimīga.

SIEVIETE LILLÁ

Bet tev šī saimnieciskā kārpīšanās kādā brīdī neliekas kaut kā bezjēdzīga?

mežu izciršana. Pa ziemu, cūkas tādi, izcirtuši

Varbūt sāks šķist, es to jūtu pēc tās iekšējās

gar šoseju atkal parādījušies pliki rajoni. Sirds

prasības mainīt režīmu. Bet tad, kad esi tajā

asiņo. Tas mani sāpina. Otrs, mani sāpina at-

līdz ausīm iekšā, tad ne. Tas ir kā ar visu jauno,

tieksme pret kultūru – gan valsts, gan sabied-

ko apgūsti. Es esmu izgājusi cauri tik smagām

rības attieksme. Finansējums kultūrai joprojām

un sāpīgām pieredzēm, ka ļoti novērtēju stabi-

ir smieklīgs, ne tikai rakstniecībai. Kultūra taču

las attiecības. Bet jā, drusku žēl, ka tās smukās

ir galvenais tautas pastāvēšanas pīlārs. Mani

kleitas un kurpes skapī skumst. Dumpis briest!

sāpina tas, ka Bērnu slimnīca ir tik briesmīgā

vienu manu sēņu mežu! Braucot uz Ventspili,

stāvoklī, kamēr turpat blakus tiek darītas kaut

Tu varētu dzīvot citā valstī, ar noteikumu, ka pārcelies ar visu ģimeni?

kādas pilnīgas muļķības – piemēram, Arkādijas

Es varētu, bet es negribu. Man te patīk.

kopā pat ar parka konceptu. Būtu to naudu ie-

parkā liks kaut kādus piemineklīšus, kas neiet guldījuši kaut vai Bērnu slimnīcas onkoloģijas

Tevi nekas nesāpina Latvijā?

nodaļā.

Sāpina. Mani ļoti sāpina mežu izciršana. Tas

Bet ārzemēs mani sāpinātu tas, ka tur nav lat-

izklausās traki, ka es nerunāju uzreiz par so-

viešu valodas un tur vairs nav meža. Mums vēl

ciālām problēmām, bet visvairāk mani sāpina

mežs ir, bet man bail, ka varētu arī manai dzīvei

SIEVIETE LILLÁ

vairs nepietikt, kur nu vēl bērniem vai mazbēr-

Ko tu domā par to, ka tavs vīrs grasās iet politikā?

niem.

Es gribu, lai cilvēks, kas ir man blakus, ir laimīgs. Ja viņam tas ir vajadzīgs, tātad tas jādara.

Bet runā, ka izcērtot taču ar mēru, lai nodrošinātu ataudzi, turklāt tā ir nozīmīga mūsu eksporta prece.

Lai gan domāju, ka viņš nebūs politiķis, jo pie-

Jā, jā, redzēju, kāds tas mērs ir. Dānijā, kur arī

arī saimnieciska.

it kā tiek cirsts ar mēru, tagad viņiem smiltis programmas, kurās investē miljonus, lai sa-

Bet tu varētu samierināties, ja viņš būtu iesaistīts lēmumu pieņemšanā par kaut kāda veida atbalstu esošajai mežu izciršanas politikai?

smeltu izlieto ūdeni. Viņi ir sapratuši, kādas

Nē, es domāju, ka nē. Es domāju, ka tad gan

muļķības ir izdarījuši.

mēs sakašķētos. Man nav daudz tādu vājo vietu.

Par šo jautājumu varu sakašķēties ar draugiem,

Viens ir tā pašapziņa, otrs – dabas iznīcināšana.

pa gaisu nēsā un ir speciālas mežu stādīšanas

derība kādai idejai nav tikai politiska, tā var būt

es varu par šo sākt arī kliegt. Tad, kad mēs par to atkal runājam, beigās saku – ja mēs šo sarunu turpināsim, varu sākt sist. Mežs ir jautājums, par kuru runājot, es varētu arī palaist rokas.

Vai var teikt, ka esi nomainījusi rakstīšanas fokusu? Ar stāstu Gundegas Repšes iniciētajā grāmatā Mēs. XX gadsimts un tagad vēsturisko Rīgas Doma stāstu krājumu, ir sajūta, ka tu vairs neraksti par sevi.

SIEVIETE LILLÁ

DACE RUK ŠĀNE Dzeja Publicistika • Pēdas ūdenī. Izdots par pašas līdzekļiem • Sarunas par attiecībām. R.: Dienas Grāmata ( 19 9 9 ) ( 2 0 0 8 ) - -S i m t s s e k s ī g a s s e s t d i e n a s . R . : D i e n a s • Gudram būt. Izdots par pašas līdzekļiem Grāmata ( 2005) ( 19 9 8 ) Dramaturģija Proza • R īt atbrauks Florinda ( 2001, iestudēta Dailes • Kāpēc tu raudāji? R.: Atēna ( 2003) teātrī), • Romāniņš. R.: Atēna ( 2002) • K ā d s e ņ ģ e l i s . Vē l n e k r i t i s ( 2 0 0 1 ) • Beatrises gultas stāsti. R.: Atēna ( 2002) • Es tev nepateicu visu ( 2003, iestudēta Limbažu teātrī). Īsproza • Ē r g l i s // M ē s . X X g a d s i m t s . R . : D i e n a s G r ā m a t a Tu l k o j u m i ( 2011) • Ī v a E n s l e r e . Va g ī n a s m o n o l o g i . R . : A t ē n a • Ķīpsalas putni. R.: Dienas Grāmata. (2009) • (2004) Z a r a F o r e v e r // S t ā s t i : p r o z a s l a s ī j u m i k l ā t i e n ē H e n r i j s M i l l e r s . Ta s t r a k a i s , t r a k a i s H e n r i j s ( D a i un neklātienē. R.: Dienas Grāmata (2008) • Kas l e s t e ā t r ī 2 0 0 8 . g a d ā) t a d i r ī s t s j e b “ F r a n č u m a u k a s” // S t ā s t i : p r o zas lasījumi klātienē un neklātienē. R.: Dienas Romāns Grāmata ( 2007 ) • K ā p ē c t u r a u d ā j i ? t u l k o t s u n i z d o t s Vā c i j ā ( 2007 ), savukārt Romāniņš nācis klajā Dānijā ( 2007 ).

No sevis nekur nevar aizbēgt. Arī šajos stāstos ir

psihoterapijas seansiņu. Pēc tam jau kļūst neinte-

daļiņa manis un manas vides, bet, jā, sava naba ļoti

resanti. Būsim godīgi, par to var uzrakstīt vienu,

ātri pārstāj interesēt. Tā ņemšanās ap sevi ir inte-

maksimums, divus romānus prozā. Dzejot gan var

resanta tikai pašā sākumā, kamēr tu veic savu mazo

bezgalīgi, kamēr vien tevī dzīvo mīlestība. L

LILLÁ STIL Ā

KO M PLEK T S ILZE ANNA VĪTOLA F O T O : K R I S T Ī N E G A R K L ĀVA

Turpinājums

LILLÁ STIL Ā

ēdz teikt, ka mīlestība pret dārza dar-

rējos, lai gan olīvas nav trifeles, pareizāk būtu

biem un operu nāk reizē ar vecumu.

teikt – nevis „patērējos”, bet kārtīgi iepirkos.

Vēl vecums nākot komplektā ar gar-

Par smiekla naudu!

šas kārpiņu attīstību, un tie, kas līdz gadiem

Bet nu miers ar tām gastronomijas „padarīša-

trīsdesmit ēduši piena šokolādi un dzēruši tikai

nām”, kā Bībelē teikts – „cilvēks nedzīvo no mie-

apšaubāmas kvalitātes deserta vīnus, pēc tam

sas vien”, parunāsim par operu! Ko jūs pēdējo

rūgtās šokolādes garšas nianses un sausā sar-

esat redzējuši? Kara dabu aizpērnajā ziemā, ja?

kanvīna pēcnotis spējot izbaudīt teju līdz mole-

Bet arī tikai tāpēc, ka „uzķērāties” uz vārdiem

kulāram smalkumam.

„multimediāls projekts”. Visi gāja, un negribē-

Šai sarakstā ir arī olīvas. Kuram divdesmitgad-

jāt izskatīties pēc... nu, īsi sakot, negribējāt „at-

niekam garšo olīvas? Vai ne? Bet pēc trīsdes-

rauties no kolektīva”. Nu labāk tā, nekā – nekā!

mit – ar anšoviem un bez anšoviem, zaļās un

Lielu piepūli šis gājiens no jums arī neprasīja,

melnās. Es, piemēram, olīvas zogu. Protams, ne

viencēliens taču! Varat uzskatīt, ka jums pat ir

Krimināllikuma kontekstā, bet no draugu šķīv-

paveicies. Varējāt aiziet arī uz Zigfrīdu – piecas

jiem, ģimenes locekļu pusapēstajām maltītēm,

stundas un trīs cēlieni atliektiem galiem!

vēl nepagatavotiem salātiem. Kauns atzīties –

Teikšu, kā ir, – operas mīlestība man atnāca

pat kāzās. Cilvēkiem ar augstu morāles līmeni

krietni vēlu – divdesmit trešais gads jau gāja.

ieteiktu tālāk nelasīt, bet... zināt, tās aizdomī-

Jā, jā, šai vietā visi parasti „izbolās” tā, kā jūs

gās gaļas ruletītes, ko dekorē ar olu, zvaigznes

tagad, bet apdomājiet kārtīgi – divdesmit trīs

formā grebtiem burkāniem un, man par prieku

gadi, var piedalīties vēlēšanās, pirkt ieroci un

– olīvām! Viena neuzkrītoša rokas kustība, un

dibināt ārzonu firmas! Atceros kā šodien, bet,

gaļas veidojumu rotā vairs tikai burkāna zvaig-

ticiet man, tas nebija pat ne aizvakar – burvīgs

znīte un ceturtdaļa olas. Un, runājot par olīvām

augusta vakars Kuldīgā, Pārventas estrāde tīri

(lai gan vispār gribēju runāt par operu un dār-

tā neko, man mugurā kaut kāds latviešu dizaina

za darbiem), reiz Marokā, nerunāsim par to, kā

lina gabals, pie diriģenta pults – maestro Viļu-

tur nebija (piemēram, tualetes papīra gandrīz

manis un aiziet – Mīlas dzēriens!

visās „dāmu istabās”), bet, ja nu kas bija, tad

Opermākslas mīla, ziniet, ir kā skriešana – va-

olīvas noteikti! Mārrakešas centrālajā parkā

jag pareizi iesākt. Sāksiet skriet ziemā, sniegā

un saules nogurdinātajos laukos olīvkoku cik

un uz laiku – ar vienu reizi būs gana! Sāksiet

tik uziet. Diemžēl negaršoja ne pēc kā. Sīvas,

skriet jaukā maija novakarē jūras krastā, kas

rūgtas, un mutē palika velkoša sajūta. Ceļma-

zina – pēc gada maratonu noskriesiet! Nav jums

lās augošie apelsīni šajā ziņā ir daudz uztica-

obligāti jāredz viss Nībelungu gredzena cikls vēl

māki. Bet varbūt – kā teiktu Mārtiņš Sirmais

šovasar (lai gan tieši ir tā retā iespēja!), esiet

– nebiju „sezonā”. Bet visvairāk man „asisns-

rāmi! Kāds draugs, kam vēl nav trīsdesmit, vai-

spiediens sakāpa” Meknā. Pati pilsēta nu tā –

cāja: „Bet vai operā var tā kārtīgi „pavilkties”?”

„nothing special”, bet veikals gadījās vienkārši

Skaidrs, ka var! Speciāli tiem, kas grib „pavilk-

izcils: tikai olīvas! Eļļās, sālījumos, marinādēs,

ties”, Dievs radīja Pučīni un Verdi!

pildītas ar to, pildītas ar šito, pildītas ar Dievs

Un, ziniet, liela nelaime nebūs, ja arī „nepavilk

vien zina ko un nepildītas nemaz. Smuki patē-

sieties”. Ne uz Pučīni, ne operu! Katram savs!

LILLÁ STIL Ā

Bet vai mīla pret opermūziku nāk reizē ar vecu-

kāda ņemšanās ar tām zemenēm? Nu labi, ar

mu? Pilnīgi neredzu kopsakarību!

zemenēm vēl ne tik ļoti, bet tomātiem? Stā-

Bet par dārza darbiem gan – nav man nekādu

dīšana, laistīšana, ravēšana, siltumnīca vaļā

„zaļo īkšķu”, ir parasts, klasisks manikīrs. Kas

– siltumnīca ciet, un vēl „padusītes” šiem jā-

diemžēl pēc dārza darbiem ir „kaput”, velc cim-

izkniebj! „Padusītes”! Endzelīns kapā otrādi

dus vai nevelc! Nezinu, kā jums, bet man ar dār-

apgrieztos! Un tas jūsu pesto arī Rimi neaug!

zu ir kā Ziemassvētku dziesmā: „katru gad’ no

Baziliks ir jāravē, ķiploki – tāpat, un es ne-

jauna” tiek dibinātas šīs nepavisam ne vienkār-

gribu laupīt ilūziju, bet arī pētersīlim ar kapli

šās attiecības. Mums vajadzētu satikties jūlija

garām jānoiet!

vidū. Ja jums ir pilsētas balkons ar trim puķu-

Un vēl jau ir puķes (es nerunāju par tām, kas sa-

podiem un uz palodzes virtuvē tikai baziliks un

kabinātas grozos visos pakšos), kas aug taisni

timiāns – visticamāk, es jūs ienīdīšu. Būšu

durvju priekšā un neravētas lūr man acīs, sakot:

nātru sadzelta un jūsu runas par zemenēm ar

„Kauns!”

rukolu, kazas sieru un svaigiem zirnīšiem ne-

Jācer, ka patikšana uz zemes darbiem tiešām

gribēšu ne dzirdēt. Un jūsmu par tomātiem,

nāk ar laiku. Un laika man vēl ir – pērnvasar

kas „beidzot garšo pēc tomātiem”, ar baziliku,

nopirku skeitborda dēli! Izravēšu puķes un iešu

mocarellu un pesto labāk pietaupiet. Zināt,

uzskeitot! L

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

VIRIETIS LILLÁ

M ĀRIS G AVAR S KOSMISK AIS B RĪ DIS A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: JĀNIS SALIŅŠ STILS: LĪGA VEKMANE

VIRIETIS LILLÁ

ad trīs meitu un trīs dēlu tētis uzņēmējs Māris Gavars atsteidzas no Jūrmalas uz tikšanos ar LILLA`, laukā joprojām ir sniegs un ledus. Lielākie bērni aizbraukuši paciemoties viņa vecāku saimniecībā Latgalē, bet sieva Una Gavare (kādreiz Kārkliņa), kura pirms 14 gadiem mīlestības un ģimenes vārdā pateica ardievas spožai modeles karjerai ārzemēs, ar jaunāko atvasi mājās gatavo biezpienkūku.

VIRIETIS LILLÁ

abai sarunai jānotiek labā vietā, tāpēc

plānotais nenotiek. Viss allaž notiek citādi, tā-

dodamies uz klubu Piens, radošu cilvēku

pēc nekādus plānus nekaļam.

oāzi, ko Māri jau sen mudinājis apmeklēt

vien ieviest kaut niecīgākās pārmaiņas, lai viss

Tā nav tipiska ziņa, ka vīrietis upurē kaut ko no darba dzīves, lai pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet 2005. gadā medijos izskanēja, ka tieši šā iemesla dēļ pārdevāt daļu sava biznesa.

būtu jau pavisam citādi. Reiz Māris gadu dzī-

Toreiz daudz kas bija apnicis. Upurēju to, kas

vojis pēc astrologa sastādīta kalendāra katrai

vairs nešķita interesants. Atdevu to projām, lai

dienai, bet gada beigās secinājis, ka paļauša-

dotos nezināmajā.

viņa draugs Renārs Kaupers. Ceļā, riņķodami pa Rīgas ielām, tērzējam par dzīvi kā radošu procesu, aizraujošu laika plūdumu, kurā atliek

nās uz savu prātu un savām izjūtām ne ar ko nav sliktāka.

Tātad tas nebija bērnu dēļ? Nē, vienkārši gribēju pētīt tālāk kaut ko jaunu.

Vai vēl pazīstat to sevi, kāds jūs bijāt pirms laulībām un bērniem?

Un bija sajūta, ka tiešām nāk kaut kas jauns.

Jā, pazīstu, bet, protams, ka viss attīstības pro-

mēram, vakaros pēkšņi jābrauc mājās, nez kā-

cesā mainījies. Tāds savdabīgs evolūcijas ceļš,

pēc… (Smejas.)

kas bijis jānoiet. Parādījušās citas intereses...

Ar pirmo bērnu nekādus ierobežojumus neju-

Tas Māris toreiz arī bija vērtīgs tips. Nu, nebi-

tām – visur gājām, ceļojām kopā. Izbraukājām

ja slikts. Ar laiku jau viss drusciņ apnīk. Gribas

malu malas. Pieņemu, ka arī bērnam droši vien

kaut ko citu. Toreiz bija labi, un man liekas, ka

bija ļoti interesanti. Visi draugi tolaik bija bez

tagad arī ir labi.

bērniem, bet viņi mūsu meitas klātbūtni uztvē-

Bērni jau vispār maina visu dzīves grafiku. Pie-

ra kā pašsaprotamu, tas netraucēja.

Tas Māris varēja paredzēt, kā viss izvērtīsies nākotnē?

Toreiz dzīvoju tam laikam. Uzskatu, ka allaž

Unā, pateicoties astoņus gadus ilgušajai veiksmīgajai modeles karjerai, bija pasaules elpa. Tas taču pat fiziski atbalsojas cilvēkā... un piepeši jūs abi noenkurojāties. Vai viņai nebija sajūtas, ka kaut kā trūktu?

jādzīvo šodienai. Tik labi, cik vien konkrētajā

Nē, nedomāju vis. Pirmajos laulības gados daudz

brīdī iespējams. Nav jau zināms, kas būs. Lie-

ceļojām. Un strādāt citās valstīs nav nemaz tik

kas, ka tāpat jau viss ir un ka ir superīgi. Vispār

viegli. Ar laiku arī apnīk. Kā jau viss. Jāizmēģi-

mums ar Unu rit bezplāna dzīvošana, jo mūsu

na jaunas iespējas.

Viņš vienkārši nezināja.

Viņam bija idejas attiecībā uz to, ko gribētu?

VIRIETIS LILLÁ

MĀJĀS Tieši jūs iedrošinājāt Unu mājdzemdībām...

Jo vairāk bērnu, jo ciešāka piesaiste ģimenei?

Vienkārši negribējās nekur iet vai braukt, jo mā-

Nē, ne obligāti. Dažkārt var būt tieši otrādi. Dzī-

jās bija ļoti labi. Sava mūzika mierīgai noskaņai,

vē jāmēģina ievērot kaut kādu līdzsvaru. Jāspēj

kamīns... Tā jau nebija, ka neizpētījām piedāvā-

nobalansēt.

tās iespējas. Diemžēl viss redzētais šķita neinti. Turklāt izdomājām, ka gribam, lai dzemdības

Jūsu bērni tiek skoloti mājmācībā. Kas jūs uz to pamudināja?

notiktu ūdenī. Par to mēs tolaik dzirdējām tā-

Iesākumā visi apmeklēja Jūrmalas Alternatīvo

das replikas – cilvēki taču neesot zivis un ko ti-

skolu, tomēr bija grūti izvadāt, vienmēr noka-

kai vēl ne. Tas nekur netika piedāvāts. Bet mēs

vējām. Un tad nācās rakstīt paskaidrojumus.

mājās noorganizējām! Visi mūsu bērni dzimuši

Mēnešiem ilgi katru dienu rakstīju kaut kādus

ūdenī, kaut arī katrs pilnīgi citādi. Piedzimšana

paskaidrojumus. Nolēmu, ka tā tas nedrīkst

izjūtu ziņā vienmēr ir kosmisks brīdis... neap-

turpināties. Kāpēc mums vispār kaut kas jāpa-

rakstāms.

skaidro, ja esam piecas minūtes nokavējuši? Kas

teresants. Ja nav interesanti, tad nav interesan-

tur tāds tiek mācīts? Kas īsti ir nokavēts? Kur

Draugu loku bērnu piedzimšana nemainīja?

tas zaudējums? Izrādījās – vienkārši prāta ča-

Nē. Tusiņš vispār turpinājās ļoti ilgi. Tas bei-

karēšana, un viss.

dzās tikai tad, kad mums sāka dzimt dēli. Ar

Turklāt skolā nav nekādu nopietnāku mūzikas

meitām viss notika tā ļoti viegli. Bijām piera-

nodarbību, nav izteiktas fizkultūras, vēl kaut

duši pie meitenēm un jutāmies komfortabli. Tik

kā. Ja ko gribi, jāpērk klāt. Un tas pieejams tikai

rātnas un pašpietiekamas, ka nevarēja pat īsti

pēc mācību stundām. Nu ir daudz vieglāk, va-

saprast, vai viņas tur maz bija vai ne. Bet puikas

ram brīvi rīkoties ar laiku.

ieviesa jaunu ritmu, viņi izrādījās čīkstīgāki, prasīgāki pret vecākiem. Ar viņiem baigā ņem-

Šāds lēmums nešķita riskants?

šanās un ir daudz grūtāk. Tā nu mūsu dzīves ko-

Nekādu risku nesaskatu. Risks būtu tad, ja Lat-

paina radikāli mainījās. Un tagad jau aizbraukt

vijā skolu beidzēji zinātu, ka viņiem te pēc tam

pie kāda ciemos arī ir izaicinājums ne pa jokam.

būs, ko darīt. Bet šeit jau nekādas garantijas ne-

Kopā esam astoņi...

viens nedod. Vispār nekam. Līdz ar to nav vērts īpaši saspringt. Ja kaut kas pamainīsies, tad būs

Vai līdz ar bērnu piedzimšanu nevajadzēja sevī neko lauzt?

pamats pie tā piedomāt. Kamēr nekas nav mai-

Jā, protams, vajadzēja. Tas jau notiek uzreiz – ar

Pagāja ilgs laiks, lai likumīgi nokārtotu forma-

pirmā bērna parādīšanos. Tad, manuprāt, tāds

litātes. Bērni joprojām skaitās piesaistīti skolai,

lūzums notiek. Divatā ir labi, te piepeši kāds sāk

kārto pārbaudes darbus. Una pati pēta mācī-

kliegt mājās, tu nevari gulēt. Sākumā domā, kā

bu metodiku, viņai ir zinošas draudzenes, pa-

nu vispār dzīvot... Pēc tam jau aprodi. (Smejas.)

zīstamas pedagoģes. Turklāt bērni ir diezgan

nījies, tikmēr var dzīvot bohēmā! (Smejas.)

VIRIETIS LILLÁ

No bailēm jāvairās.

VIRIETIS LILLÁ

patstāvīgi, cits citam palīdz. Šāda pieeja ļauj

aktuālāks. Ņemot vērā to, kāds Latvijā ir poli-

dzīvot normālāk, nav baigi jānēsājas, jāvadā.

tiskais klimats, maz ticams, ka tuvākajā laikā

Paspēt divus, piemēram, aizvest uz bērnudār-

te kas būtiski mainīsies.

zu, trīs uz skolu – tas ir neiespējami. Allaž ir rodas tad, kad kāds saslimis. Viena no mājmā-

Kā ar baiļu faktoru, domājot par savu un savu bērnu nākotni?

cības priekšrocībām – bērni ilgstoši neuzturas

No bailēm jāvairās. Jā sāksi baidīties, tad būs,

klasēs, kuras netiek pienācīgi vēdinātas. Tāpēc

kā būs. Mēs par to pagaidām pārāk nesatrau-

daudz retāk slimo. Ja ir vairāki bērni, ar vīru-

camies. Vienkārši neesam reālitāti ilustrējošā-

su infekcijām saslimst cits pēc cita, vēl pats sa-

kais piemērs, bet skaidrs, ka Latvijā daudzbēr-

slimsti... Tad aizej uz aptieku, kur atstāj aptu-

nu ģimenēm izdzīvot ir visai nereāli, tās bieži

veni simt latu sīrupiem, tinktūrām... Kam tas

cieš trūkumu. Nav jau arī nekāda jūtama valsts

vajadzīgs? Labāk no tā izvairīties, ja iespējams.

vai pašvaldību atbalsta. Bet visi jāpabaro, jāap-

Mājskološana jau ir aktuāla tikai nedaudziem.

ģērbj, jāskolo... un tad vēl, ja kaut kur jābrauc,

Principā es domāju, ka bērniem jāapmeklē vis-

vajag kaut kādu mašīnu vai autobusu, kurš jāuz-

pārizglītojošā skola. Tas ir daudz jēdzīgāk, nekā

pilda ar ārkārtīgi dārgu degvielu... Pat nezinu,

turēt mājās. It sevišķi, ja runa par vienu bērnu.

kur un cik jāpelna, lai vispār galus savilktu. Se-

kaut kas aizmirsts un tā... Un lielas problēmas

cinājums: Latvija ne vismazākajā mērā nav pie-

Nav bijis tā, ka Una sagaida jau pie vārtiņiem ar vārdiem: „Ej un tiec tagad tu ar visu galā!”

mērota daudzbērnu ģimenēm. Nav tā īstā vieta.

Ir bijis. Protams, ka mums kaut kas ik pa laikam

tuācija. Tiem, kuriem tā ir, katram pašam jāiz-

„uzkaras”. Mājmācība jau vispār tikai tāds no-

domā, kā šeit iekārtoties un justies labi.

Daudzbērnu ģimenes Latvijā ir nestandarta si-

saukums. Nav tā, ka augām dienām sēdi mājās savā nodabā. Turklāt tas ir ļoti dārgi. Jāapmak-

Vai liekat savus bērnus noteikta dienas režīma rāmjos?

sā mācību līdzekļi, individuālo pedagogu darbs,

Tā gluži nesanāk, jo viņi ir dažāda vecuma. Pie-

dažādas nodarbības…

mēram, divgadīgo disciplinēt nav reāli – viņu vienkārši tas viss absolūti neinteresē. Dara, kā

Kā vērtējat to, ka Zviedrijā, kas bieži tiek uzlūkota kā piemērs Latvijai, kopš 2010. gada stājies spēkā likums, kas nosaka valsts monopolstāvokli izglītības jomā? Veseliem bērniem vairs nepastāv nekādas alternatīvas, mājmācību ieskaitot.

grib. Pārējie visi paši organizējas – pagatavo

Zviedrijā tas ir normāli. Kam vajadzīga māj-

zora.

brokastis, paēd, paspēlē klavieres, mazliet parotaļājas un tad sāk mācīties. Tādā ziņā vairs nav stresa, nekur nav jāpaspēj, nekas nav nokavēts. Un mūsmājās nav laika zagļa – televi-

mācība, ja tiek nodrošināta lieliska izglītība un daudz dažādu iespēju? Tur cīnās par saviem

Kā izskatās sešu bērnu gulētiešanas rituāls?

zviedru pilsoņiem nodokļu maksātājiem. Vi-

Ar mazāko ir visgrūtāk – pašlaik ir zobu šķil-

siem iedzīvotājiem ir normālas sociālās garan-

šanās vecums. Lielākie jau paši savācas un iet

tijas. Laba sistēma, kas strādā un attīstās tālāk.

gulēt. Es teiktu – ideāli! Ik pa laikam abi ar Unu

Šeit jau tā nav, šeit jāraugās uz to, kas personīgi

uz maiņām viņiem vakaros lasām grāmatiņas.

VIRIETIS LILLÁ

VIENS, DIVI, DAUDZ Ja jūsu bērniem pavaicātu – ar kādiem jautājumiem jūs ejat pie tēta, ar kādiem – pie mammas? Ar kuru no vecākiem vieglāk kaut ko sarunāt?

nav. Pašiem tāda sajūta, ka dzīvojam kā neatliekamā palīdzība – nemitīgi uz kaut ko jāreaģē, kaut kas jādara.

Puikas grib turēties pie manis, draudzēties ar vēlas ar mani parunāties, visu ko noskaidrot.

Vai ir tā bijis, ka tētis pārnāk mājās un piesaka: nenāciet man klāt, jau tā esmu pārguris?

Meitenes – ne. Pilnīgi citādākas. Viņas tagad ir

Nē, nē. Tas tā pievelk – mājas, bērni… Laikam

paaugušās, vairāk saista mammas pasaule, arī

saaugam kopā. Kaut arī dažkārt ir grūti un no-

mammas modeles gadu fotogrāfijas... Un pui-

gurdinoši, tu zini, ka viņi grib redzēt tevi, tev

kas meitenēm traucē, visu viņām izjauc, tāpēc

gribas būt kopā ar viņiem. Parasti, kad pārnā-

jāvāc prom. Puikas salauž visu, ko var salauzt.

ku, viņi visi saskrien apkārt, lai izstāstītu savus

Viņiem uz to ir reālas dotības. Galvenie intere-

stāstus, turklāt dara to vienlaikus. Un tas ir bai-

ses objekti – dažādi praktiski rīki: āmurs, nazis

gi forši! Saproti, ka kaut kas reāli notiek.

mani. Viņiem ārkārtīgi interesē, ko es daru,

vai kas tamlīdzīgs... Meitenes savukārt knibinās ar kaut kādiem nieciņiem, mazām rotaļlietām.

Vai tas, ka dzīvojat Jūrmalā, ir jūsu apdomāta izvēle?

Vecākā meita vairāk lasa grāmatas. Viņas ir

Agrāk dzīvoju Vecrīgā, bet jūras tuvumā bija va-

diezgan aizņemtas, nav daudz brīva laika – da-

sarnīca. Vecrīgā šķita foršāk – nemitīgs tusiņš.

žādas nodarbības, treniņi, Majoru mūzikas sko-

Bērnu dēļ tomēr pārcēlāmies uz Jūrmalu. Laba

la, kur tiek apgūta klavieru, vijoles, flautas un

satiksme ar Rīgu, baseini, slidošana, parks, kur

nu arī ģitārspēle. Bieži jāpiedalās koncertiņos.

var braukt ar skrituļdēļiem, skrituļslidām, dis-

Manā skatījumā mūzikas instrumentu spēle ir

tanču slēpēm. Netālu atpūtas komplekss Milz-

vienīgais, ko vispār šķiet interesanti mācīties

kalns ar slaloma slēpošanas trasēm – tur pats

Latvijā. Kaut vienu dziesmiņu prast nospēlēt

esmu saviem bērniem instruktors. Rekonstruē-

jau ir labi, jau kaut kāds rezultāts. Man grūti

jām esošo māju ar aprēķinu, ka viens divi bērni

spriest, vai pārējais, ko skolā māca, maz noder

būs labi.

vai nenoder. Te vismaz skaidrs, ka tu kaut ko Tas ļoti patīk. Katra grib savu zirgu, protams.

Tie viens divi izvērtās par mazliet vairāk. Vai nepieprasa atsevišķas telpas?

Mums pat iesniegtas fotogrāfijas, kādus zirgus

Pieprasa, protams. Kad sapratīsim, kas īsti va-

vajadzētu iegādāties, kas gan nav īstenojams.

jadzīgs, kaut ko darīsim lietas labā. Viņi šogad

Bērniem vispār savā starpā ir interesanti – spē-

mācās franču valodu, nu gribētu nākamo ziemu

lējas, draudzējas, nodarbojas, citus draugus

pavadīt Francijā. Kā to izdarīt, es vēl nezinu, bet

piesaista.

jāapsver. Valodas un citas kultūras apgūšanai –

zini. Viņas arī slido, reizi nedēļā jāj ar zirgiem.

lieliska doma! Latvijā pa visiem muzejiem jau

Ko jūs saucat palīgā, kad vajadzīgi papildspēki?

ir izstaigājušies, visu izpētījuši, laiks pāriet uz

Mums mazliet piepalīdz vecvecāki. Neviena cita

nākamo līmeni…

VIRIETIS LILLÁ

Luvra!?

to, kādā veidā varētu pareizāk saprast pasauli.

Jā! Man jau liekas, ka varētu daudz izzināt arī

Un cilvēkiem jau dažādi reliģiskie rituāli arī

Sanktpēterburgā – Ziemas pili vai vēl kaut ko.

reāli dzīvē kaut ko uzlabo, pārmaina. Kaut vai

Tikko no turienes atgriezos. Biju aizgājis uz

pašsajūtu. Mūsu bērnus gan tas īpaši neinte-

pareizticīgo Kristus augšāmcelšanās baznī-

resē, nav saprotams, jo viņiem viss ir dzīvs.

cu („Спас-на-крови ”), kas uzcelta vietā, kur

Domāju, nav jāstāsta, ka Dievs ir šitāds vai

atentātā tika nāvējoši ievainots imperators

tāds… Viņš tikpat labi ir skābeklis, ko elpo-

Aleksandrs II. Stāvēju tur un domāju – esmu

jam... Un tāpēc mēs esam. Tas arī ir tas, kas

bijis daudzviet, bet kaut kas tāds vēl nav re-

visu vieno.

dzēts. Saules apmirdzētās smalkās akmens

Šobrīd ir Lieldienu laiks. Man, piemēram, lie-

mozaīkās attēloti visi Bībeles stāsti. Apzeltī-

kas interesanti, ka laikā, kad pareizticīgie pēc

tas durvis, kokgriezumi, raksti, zīmes, vēstī-

vecā kalendāra Jeruzālemē svin Lieldienas,

jumi. Kaut kas neiedomājams! Sanktpēterbur-

Kristus kapa vietā Augšāmcelšanās baznīcā

gā ir daudz īpašu vietu.

katru gadu parādās Svētā Gaisma, kas pārtop ugunī. No tās tiek aizdegtas sveces un gais-

Kādas ir jūsu ģimenes attiecības ar reliģiju?

mekļi. Lai vērotu šo brīnumu, tur allaž pul-

Lai ģan abi esam katoļi – laulājāmies katoļu

cējas visām reliģijām piederīgie. Pareizticīgo

baznīcā –, sekot reliģijai man nešķiet aktuāli.

patriarhs paņem rokās un izdala Svēto Uguni,

Reliģija daudzējādā ziņā ir ļoti komerciāla. Tā

kuru pat ar lidmašīnām ved uz svētnamiem

pati par sevi nav Dievs. Kaut arī pastāsta par

visā pasaulē. Kaut kas patiesi pārdabisks!

VĪRIŠĶĪBAS ZONA Jūs esat pabeidzis Industriālo politehnikumu...

darbojos ar ostas attīstības projektiem. A/s

Jā, man bija laba specialitāte – mašīnbūvnie-

Ventsone, kurā esmu valdes loceklis, gatavo-

cība. Iemācījos uztaisīt jebko, pilnīgi jebkuru

jas uzbūvēt sašķidrinātās dabasgāzes rūpnīcu

lietu tā, lai to varētu nodot ražošanai. Ļoti

Ventspilī. Ražot siltumu, elektrību un piedā-

noderīgi dzīvē, jo palīdz orientēties apkārtē-

vāt alternatīvu Krievijas gāzei. Jau esam pro-

jā vidē. Kaut ko projektēt birojos gan tolaik

jektēšanas stadijā. Vistuvāk iegūtajai profe-

nešķita aizraujoši, citur varēja labāk nopel-

sijai ir mans ģenerāldirektora amats smagās

nīt. Pat nezinu, vai kāds no tiem, kuri kopā ar

rūpniecības līdera Hyundai Heavy Industries

mani pabeidza, strādā šajā profesijā vai kaut

oficiālajā pārstāvniecībā.

kādā veidā ar to ir saistīts savā karjerā. Bet studiju gadi bija lieliski.

Ar ko jūs pašlaik nodarbojaties? Strādāju dažādos uzņēmumos, pamatā no-

Kāds ir tūrisma infrastruktūras projekta Dienvidlatgales dabas parks liktenis? Tas tāds mūsu vasaras projekts, ko nav vērts īpaši komercializēt. Ar to nav plānots pelnīt

VIRIETIS LILLÁ

Uzskatu, ka ik pa laikam vajag attālināties. Un pēc tam satuvināties.

VIRIETIS LILLÁ

naudu, jo tūrisma sezona Latvijā ir ļoti īsa. To-

pavisam ko citu... Nu jau abiem ar Unu gadu

ties mani vecāki tur tūkstošiem dažādu koku

gaitā sakrājies nogurums, esam gatavi nā

sastādījuši.

kamajam dzīves posmam. Domājam, ka bērni drīz būs paaugušies, varēsim beidzot mazliet

Mājdzemdību tradīcijas atbalstītāji ziedojuši savus personīgos līdzekļus un laiku, lai Kauguru pagastā starp Valmieru un Smilteni uzbūvētu Jaunpalejas – mājdzemdību praksi, kā arī bez atbalsta palikušo grūtnieču patvērumu. Cik lielā mērā piedalāties šā projekta tapšanā?

uzelpot.

Tā ir lieliska dabīgo dzemdību vieta, ja pašu

vināties. Par to nebūtu jāsatraucas. Jautājums,

mājas nešķiet īsti piemērotas. Tāds moderns

cik tāla tā attālināšanās. Ja tikai pēc gada sa-

centrs 100 km attālumā no Rīgas. Apkārt lau-

tiekas, tad gan pārāk ilgi. (Smejas.)

Kā pārim izvairīties no savstarpējas attālināšanās, ja lielākā daļa laika un enerģijas tiek veltīta bērniem? Nezinu. Tas jau ir normāli. Uzskatu, ka ik pa aikam pat vajag attālināties. Un pēc tam satu-

ki, miers. Projekta īstenošanā piedalījās daudz rāk, tagad iesaistāmies mazāk. Šādu alterna-

Vai jums atliek laika un spēka kādam vaļaspriekam? Vai vispār izjūtat vajadzību pēc kā tāda?

tīvu centru Latvijā trūkst. Vieniem patīk lie-

Cenšos aiziet uz baseinu. Slidoju, slēpoju, va-

las viesnīcas, citiem – bungalo. Ne jau katram

sarā laižam ar ričukiem, skrituļslidām. Tā kā

tas ir vajadzīgs, bet labi, ja ir izvēles iespējas.

jau daudzus gadus dzīvoju pastāvīgā noguru-

cilvēku. Kad bija vairāk laika, palīdzējām vai-

mā, nav sajūtas, ka vēl kaut ko baigi vajadzē-

„Seši bērni, tas ir skaisti, bet ar nosacījumu, ka tev ir labs vīrs,” kādā intervijā atzīst Una. Jums tas izdodas dabiski vai arī nācās apgūt un īpaši pie tā piedomāt?

tu. Ja rastos iespēja izgulēties – tas būtu su-

Es īpaši necenšos. Mums nav nekādas tādas

nāt kaut ko jaunu. Ja radīsies tāda iespēja, gan

politikas. Katrs mēģina palīdzēt otram, kā

jau izmantošu.

perīgi. Man savulaik bijuši dažādi hobiji, esmu daudz redzējis, tāpēc tik ļoti nealkstu izmēģi-

māk. Tas notiek pats par sevi.

Vai var runāt par kaut kādu ekskluzīvu vīrieša atbildības zonu attiecībās vai arī nav gadījies tādu uztaustīt?

Kā ar seno sapni par mākslinieka darbnīcu? To kādreiz gribējām uztaisīt. Beigu beigās iecere īstenojās manu vecāku mājās Latgalē. Tur pa vasarām zīmējam, gleznojam ar eļļas,

Mums ir kopīga atbildība attiecībās. Koppro-

akrila, guaša krāsām – ar visu, kas smērējas.

jektiņš sanāk gribot negribot. Ik pa laikam

Savulaik bijām iztēlojušies bohēmiski foršu

maināmies vietām. Nav tādi simtprocentīgi

mākslinieku tusiņu... nu viss notiek bērniem.

mani darbi vai Unas darbi, jo nevar būt tā, ka

Viņi turp brauc, rīko savus nelielos plenērus

neko nesaproti par kaut kādām lietām. Ja būtu

vasarās. Tur ir visādas izvēles: gribi – glezno,

tikai viens bērns, tad tas būtu citādāk, bet

gribi – ar ričuku braukā, zvejo, peldies ezerā,

viņu ir daudz – un mums viņiem nemitīgi

vizinies ar laivu, ej pirtī, pēti mājputnus un

jānodrošina serviss. Vienam vajag to, citam

kukaiņus...

VIRIETIS LILLÁ

JO ŠEIT IR L AT VIJA Vai tas, ka līdz šim lielākoties Una runājusi ar medijiem, ir jūsu abu savstarpēja vienošanās?

dalīšanu. Saskaitīšanu un reizināšanu Latvijā

Jā. Būt publiskam jau nav viegls darbs. Jābūt

nevirza kā prioritāti, tāpēc ir tā, kā ir. Tik liela

spēcīgai motivācijai, lai iesaistītos diskusijās ar

platība ar tik maz iedzīvotājiem... varētu veidot

medijiem. Ja es redzētu, ka ar to var ko panākt...

normālu korporatīvu attīstību. Kā korejieši, ja-

kaut gan Unai sanāk. Viņai sokas tās lietas, ku-

pāņi attīstīja savas zemes. Ja Latvija iegādātos

rām viņa ķeras klāt.

sev kaut kādus aktīvus ārvalstīs, būtu intere-

īsti neviens neveicina. Ar to nenodarbojas un

santi lobēt pašiem savas intereses, rastos vaja-

Vai jums ir kāda saistība ar Reformu partiju, ņemot vērā, ka jūsu sieva bija šīs partijas izvirzīta Saeimas deputātes kandidāte?

dzība pēc manevrspējīgiem politiķiem. Tad gan valsts sektoram būtu lielāka atbildība un darba apjoms.

Una kopā ar savām domubiedrenēm, kas jau bija volūciju Latvijā. Varbūt, ka viņas galu galā to

Valdošās partijas. Kā jums šķiet, vai tām ir iemesls vairāk kaunēties vai lepoties ar padarīto?

arī īstenos. Kaut nesaistīti ar partijas darbību.

Raivis Dzintars man šķiet foršs čalis, forša par-

Paraudzīsimies. Pats nekad neesmu apsvēris ie-

tija. Es pats gan neesmu tik ekstrēmi nacionā-

saistīšanos politikā, nekad arī neesmu aicināts.

listiski noskaņots. Bet Vienotība, manuprāt, ir

To, kas man liekas aktuāli, partijas nemaz ne-

tāds labs nosaukums, kas reālajā dzīvē izskatās

piedāvā. Nav nekā tāda, kas šķistu interesants,

pavisam citādi. Domāju, ka visas politiskās par-

nekā tāda, kas manā skatījumā varētu būt val-

tijas Latvijā piedāvā vienu un to pašu, jautājums

stij nozīmīgi.

tikai, kā sevi iesaiņo un pasniedz. Man liekas, ka

iestājušās partijā, gribēja uztaisīt nelielu re-

tās galvenokārt nodarbojas ar pašreklāmu, savu

Jums tomēr bija cieša saikne ar Aināru Šleseru...

imidžu uztur. Nav alternatīva piedāvājuma.

Jā, mūsu attiecības nepavisam nav sliktas. sēdējām vienā solā. Vērtējot viņa politisko

Tomēr ne viena vien politiskā partija iestājusies par kuplām ģimenēm...

darbību, domāju, ka viņš ļoti daudz strādāja.

Tās tikai piesaista uzmanību loģiskām lietām.

Katrā ziņā viņam bija interese kaut ko darīt.

Praktiski dzīvē neesmu ievērojis, ka pēdējā laikā

Cik nu pareizi vai nepareizi, bet vismaz bija

kāds būtu ko reāli izdarījis. Beidzamie jūtamie

gatavs iet uz kaut kādu pelnošu attīstības

darbi bija tad, kad pastāvēja Bērnu un ģimenes

modeli. Viņu vadīja vēlēšanās pelnīt naudu –

lietu ministrija. Tā pati Vienotība to likvidēja,

valstiski, nevalstiski... Tas bija viņa galvenais

un viss – jautājums vairs nav aktuāls. Bet pro

dzinulis – izdomāt veidus, kā nopelnīt. Paš-

blēmas ir milzīgas, atbalsta mehānismi – ļoti

laik neesmu dzirdējis, ka pēc tā, lai valsts fi-

vārgi. Daudzbērnu ģimenēm vispār nav nekādu

nansiālais stāvoklis būtu citādāks, kāds sevišķi

priekšrocību. Negribas nodarboties ar cīņām,

tiektos. Pārsvarā nodarbojas ar atņemšanu un

bet principā nav nekādas pretimnākšanas.

Iepazināmies jau studiju laikā – tehnikumā

VIRIETIS LILLÁ

Uz ko vajadzētu virzīties Latvijai ģimeņu atbalsta, izglītības jautājumos?

bet tā tuvumā atrodas nams, kuru joprojām rotā

Sākt ar esošā kvalitātes uzlabošanu. Vispār jau

un vēl Latvijas ģerbonis virsū.

sauklis Latvijas Krājbanka – tava tuvākā banka

mums te viss ir super, pat jūras tuvums. Tikai

Par jūsu ģimeni publiskajā telpā pietiekami daudz mēļots – „pārāk skaisti, lai būtu patiesība...”, „nevar būt, ka skarbā ikdiena nesaēd” u. tml. Citi no sirds priecājas, uzlūko jūs kā savu ideālu iemiesojumu...

jāpieslīpē kvalitāte, lai cilvēki paši būtu ieinteresēti savā valstī. Varētu dibināt bērnu izglītības centrus, kur apgūt arī praktiskas lietas, ne tikai obligātos mācību priekšmetus.

Nav jau tā, ka viss ir tik labi un tik superīgi, ka

Kurš ar politiku saistīts process Latvijā jūs visspēcīgāk spējis izsist no līdzsvara?

pat nevar saprast, ko darīt tālāk. Nerimstoši

Man lika aizdomāties Raimonda Paula gadī-

piepildītas vēlmes – kaut ko gribētos vairāk un

jums – atņēma visu naudu un pateica, lai iet

citādāk... Domāju, ka mūsu ģimene neder vis kā

tik strādāt tālāk. Tas, manuprāt, spilgti ilustrē,

universāls paraugs. Arī trīs bērni ģimenē – tas

kā valsts attiecas pret saviem labākajiem cilvē-

jau ir labi. Ne visiem vajadzīgs tas, kas ir mums,

kiem. Blakus manam birojam ir Pulvertornis,

un mums nav vajadzīgs tas, kas ir citiem. L

smags darbs. Mums ar Unu jau arī ir savas ne-

KOŠUMS LILLÁ

Es tevi gribu FOTO: TOMS NORDE

STILS: LĪGA VEKMANE V I D E : Ķ Ī P S A L A , R Ī G A S G I P Š A FA B R I K A DZIE SM A NO ALBUM A ZIEDONIS.L ĀCIS. SIE VIE TE S.

APĢĒRBS UN AKSESUĀRI: VIVEMARIA, KLASE, MONTON, SANDRO FERRONE, KAZENE

KOŠUMS LILLÁ

MĒS LILLÁ

LABĀS SLIK TĀ S DUS M A S

FOTO: SHUTTERSTOCK

Z ANE MAGONE

MĒS LILLÁ

ad Skārleta O’Hāra pieķēra dzimtajās mājās Tarā ielauzušos jenkiju dezertieri ar Skārletas mirušās mātes šūšanas piederumu lādīti rokās, viņas „kājas kļuva aukstas no bailēm, taču seju bija pārvērtušas milzīgas dusmas. [..] Ar ātru kā zibens kustību viņa pacēla roku ar pistoli, mērķējot apstulbušajā bārdainajā sejā, un, pirms kareivis paguva atpogāt pistoles maksti, nospieda gaili. [..] „Tā ir slepkavība, – viņa truli nodomāja. – Esmu nogalinājusi cilvēku. Nē, tas nenotiek ar mani.” Tad viņai acīs iekrita īspirkstaina spalvaina roka uz grīdas, pavisam tuvu no šūšanas lādītes, un piepeši viņā ar neparastu spēku atgriezās dzīvība, un Skārletu pārņēma nežēlīga, dzīvnieciska līksme. Viņai sagribējās uzkāpt uz asiņainā cauruma deguna vietā, ar baso kāju sajust siltās asinis. Viņa bija atriebusies – par Taru, par Ellenu.”

MĒS LILLÁ

e mūsu platuma grādos, ne politiskajā

tuviniekus, tikai pateicoties negantām dusmām

situācijā nav jāņem rokās ierocis, lai pie-

uz sasodītajiem jenkijiem. Dusmas izgaisināja

rādītu savu taisnību (lai kā reizēm tomēr

viņas sastingumu, ko radīja bailes. Un, lai gan

gribētos...). Tomēr šajā tik spilgtajā ainā daiļā

sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka dusmas ir

īru ieceļotāju pēctece Skārleta no amerikānie-

kaut kas ļoti slikts, cilvēces evolūcijas gaitā pie-

tes Mārgaretas Mičelas pasaulslavenā romāna

rādījies, ka tām ir milzīga nozīme cilvēka izdzī-

Vējiem līdzi nosargāja sevi, savu namu un savus

vošanā.

KLUSĀ GRUZDĒŠANA Kādreiz tukšais vēders dusmīgi dzina alu cilvē-

izpaust laikus. Šķiet, ir uzskats, ka septiņas se-

kus pēc medījuma, bet šodien, kā skaidro psiho-

kundes ir tas mirklis, kad jāpaspēj reaģēt, tātad

loģe Guntra Zariņa, dusmas mobilizē rīcībai, liek

– gandrīz uzreiz! Sajūtu – izpaužu. Parasti jau

darboties. „Dusmas ir iedzimts afekts, kas spēj

šķiet – nu gan jau pāries, varbūt viņa tā to nemaz

izlauzties itin visiem. Pieņemot to kā aksiomu,

nebija domājusi, es taču esmu tik laba, nu kā es

par cilvēku, kurš uzskata, ka viņā nav šo emociju,

vecākam cilvēkam aizrādīšu...! Protams, kad dus-

rodas likumsakarīgs jautājums – kur tās ir? Tām

mas izvirda, bija baigais šoks visiem – tāda pai-

mūsos ir jābūt. Varbūt slēpjam tās paši no sevis

meitenīte un pēkšņi īsta ragana... Kādu pusgadu

vai kautrējamies izpaust? Mēģinām izstumt, jo

iekšēji vārījos, bet tad, kad sapratu, ka pati esmu

tās šķiet nepieņemamas? Bet nekur ārā izlikt jau

vainīga, ka tik ilgi esmu to taupījusi un krājusi,

tās nevar, arī izoperēt ne. Kaut kādā citādā, ne

tad mani „atlaida”. Par ko sadusmojos? Vīramāte

tajā veselīgākajā veidā tās vienalga izpaužas.”

norādīja uz manām kļūdām nelaikā un nevietā.

Mana paziņa Rūta (41), kura ir sirsnīguma un

Man vajadzēja momentā pateikt, ka neprasīju vi-

atsaucības iemiesojums, stāsta, ka iedzīvojusies

ņas viedokli, bet es noklusēju. Bet kad divu gadu

sirdskaitē tieši apspiestu dusmu dēļ. „Es sadus-

garumā es to vienkārši cietu, tad vienā momen-

mojos uz vīramāti, neizpaudu viņai to, noklusēju,

tā bija sprādziens, kādu pusgadu uz laukiem vairs

bet pēc tam sapratu, ka pati biju vainīga, ka esmu

nebraucām. Es vārījos savās dusmās. Bet arī lē-

krājusi tās mazās dusmiņas ilgu laiku, līdz sa-

mums uz dzimtas mājām nebraukt ir slimīgs, nav

krāju vienu lielu un uzsprāgu. Tā krāšana ļoti at-

normāli, ka dēls neapciemo mammu. Pati biju

saucās uz manu veselību. Ar vīru gan cenšamies

vainīga, vajag mācēt sevi aizstāvēt! Un uzreiz,

visu izrunāt, jo esmu lasījusi, ka dusmas vajagot

nevis gaidīt baigo laiku. Dusmas tomēr ir laba un

Dusmas ir emocijas, kas saistītas ar nepatiku, neapmierinātību un niknumu pret konkrēta indivīda vai indivīdu grupas darbību, – netiek sasniegts izvirzītais mērķis vai noteikta vajadzība. Dusmas izraisa konflikts, netaisnība, pazemošana, nodevība un citi faktori. Dusmas ir aktīva reakcija.

MĒS LILLÁ

pozitīva aizsargreakcija. Un – kā sāka gudri cilvē-

es tev pasaku un viss, tālāk tu neiesi, tava robeža

ki – dusmas palīdz nolikt robežu: es sadusmojos,

beidzas šeit.”

DUSMAS KĀ DAKTERIS Dusmu aktīvais spēks reizēm ir labs pretspars

glabāt savu pašcieņu, pašvērtību, gan īstenot to,

vienai otrai mūslaikos aktuālai ligai. Psiholoģe

ko vēlamies.”

Guntra Zariņa atzīst: „Dusmas bieži izrauj cil-

Arī literāte Aiva godīgi atzīst, ka viņai šī emoci-

vēku no depresijas. Lai paskatāmies uz grima-

ja nav sveša: „Mana māsa nesen pētīja dzimtas

si, kādu pauž šī emocija – sarauktas uzacis, sa

vēsturi, skatīja senču un radinieku likteņus un

žmiegtas lūpas, izteiktas rievas starp uzacīm un

izteicās, ka, pēc visa spriežot, mani uz priekšu

pierē. Tā visnotaļ skaidri liek saprast, ka cilvēks

virzot dusmas. Un tiešām, man bieži pārmet, ka

nesamierināsies ar netaisnību, bet dos prettrie-

esmu dusmīga. Lai gan pašai šķiet, ka tas nemaz

cienu: „Nē! Te nebūs nekādas gaušanās un žē-

tā nav, ka es tikai skaļāk izsaku viedokli. Varbūt

lošanās, ir jārīkojas!” No iekšējām dusmām un

tā ir nepārejoša pubertāte – cīņa ar mammu, kura

gruzdēšanas, kas ir nekustīgs, apātisks stāvoklis,

vienmēr uzsver, ka vajag būt priecīgākai, un kurai

aktīvās dusmas palīdz piedabūt sevi pie sajēgas

ļoti nepatīk, ja valkā melnas drēbes? Un es pama-

– tagad es kaut ko darīšu, sākšu domāt, sākšu ri-

tā tērpjos melnā... Mans tēvs gan ir cilvēks, kurš

sināt situāciju. Šī ir enerģija, kas no letarģiskā

dusmu brīžos sakož zobus un pazūd. Iespējams,

miega izvedīs cilvēku uz rīcības takas. Tādā ziņā

ka tieši nespēja aktīvi izpaust niknumu viņam

dusmas ir ļoti noderīgas, lai mēs varētu gan sa-

lika to slīcināt alkoholā?”

SLŪŽ A S VAĻ Ā! Bērnībā mēs visskaidrāk zinām, ko gribam – būt

ņa. „Tā ir dabīga lieta. Arī vecāko brāli nedrīkst

par kosmonautu, aktrisi vai mazo sunīšu frizieri.

rāt un kaunināt, ja viņš atsakās mazākajam dot

Un konfekti! Noteikti šo konfekti! Bet tad pieau-

savu pildspalvu vai mīļāko mašīnīti. Tās ir viņa

gušais, labu nodomu vadīts, saka: „Mīlulīt, nē,

lietas, jārespektē viņa telpa un vide, lai netik-

sabojāsi zobiņus.” Kāda ir reakcija? Dusmas, pro-

tu ieaudzināta nevajadzīga pakļāvība – tev nekā

tams. Un tad rūpīgie vecāki pamāca: „Dusmoties

nav, tev nav tiesību novilkt robežas, tu nedrīksti

nav labi, daudz dusmosies, ātri vecs paliksi” vai

sevi aizstāvēt. Bet iedomājies, ja kāds – pat tuvs

„Dusmas bojā skaistumu!” Jau kopš mazotnes

cilvēks – tā vienkārši atnāks un sāks valkāt tavas

mazajam cilvēkam tiek iepotēts, ka dusmas ir kas

mīļākās kurpes vai paņems pabraukties tavu ma-

slikts un nevēlams. „Kad mēs dusmojamies, mēs

šīnu. Kā tu jutīsies? Vai, nedod Dievs, brīdī, kad

sevi aizstāvam,”– skaidro psiholoģe Guntra Zari-

liksi mutē sen nopelnīto šokolādes gabaliņu, vīrs

MĒS LILLÁ

Pirms atgriešanās mājās būtu vērts paskraidīt augšā un lejā pa trepēm.

MĒS LILLÁ

uzsauks: „Mīļā, nē, tu esi par resnu, lai ēstu sal-

mas, kur visi sliktie dabū pa seju. Atzīstu, mēdzu

dumus!” Skaidrs, ka dusmu zibeņi spers un dār-

dusmoties arī uz citiem. Nav ko te iztaisīties par

dēs.”

labo feju. Bet pagaidām vēl pietiek saprāta tām

Gan savu darbu varoņos, gan sevī Aiva ne-

neļaut ārēju vaļu. Toties kādi iekšējie monologi

baidās atklāt arī dažu labu skarbāku emoci-

top! Mani rāmjos tur vecenes uz ielām un trans-

ju: „Mūslaikos visur pieprasa pozitīvi orientētu

portos, kuru ģīmjos ir sastingušas dusmu rie-

personību. Bet es sev – vismaz sev! – vairs

vas. Par tādu negribas kļūt. Agrāk dusmu lēkmēs

neizliekos.

sāk

mēdzu izspļaut indīgas piezīmes. Ceru, ka tagad

šņirkstēt starp zobiem dusmas. Un es ļauju sev

sarkasmu nomainījusi ironija. Domāju, ka vecum-

izpukstēties un dusmās vaibstīt ģīmi, rūpējoties

dienās būšu visu žulti izspļāvusi un rakstīšu gai-

tikai par to, lai tas netraucē maniem tuvākajiem

ša humora pilnus joku stāstus. Starp citu, modē

cilvēkiem. Cilvēkam ir tiesības uz dažādām emo-

regulāri – arī šodien – atgriežas ādas jakas, drau-

cijām! Visbiežāk dusmojos pati uz sevi. Par neiz-

dīga paskata kniedes un miroņgalvas, bet filmās

darīto, par to, ka varēju labāk, citādāk. Dusmas

un literatūrā plosās vampīri, pludo asinis... Un

sakuļ iekšēju vētru, palīdz izkustēties no sasalu-

tas viss sabiedrībā, kur augstu vērtē pozitīvismu!

ma. Iespējams, savas dusmas un agresiju subli-

Hm... Cilvēkā ir dievišķais un velnišķais. Tā ir in-

mēju, skatoties asiņainus seriālus un action fil-

teresantāk.”

Uzspiestā

smaidā

man

BOKSA MAISS UN JOGA „Uz sevi dusmoties nav iespējams, cilvēks tā nav

ļošanās process, kāds ar tiesas lēmumu tika pie-

uzbūvēts!” – kā iebilstot Aivai un par atviegloju-

spriests Ādama Sendlera varonim Deivam, kurš

mu mums visiem, skaidri un gaiši paziņo klīniskā

strādā par kaķu apģērbu dizaineru. Izcilais Džeks

psiholoģe Anita Codere. „Tas ir aizkaitinājums.

Nikolsons doktora Badija Raidela tēlā tomēr pa-

Tās nav dusmas, ja šķiet, ka par maz vai par daudz

nāk aktīvu un pat agresīvu reakciju no visnotaļ

strādāju, ka varēju izdarīt labāk vai pateikt pa-

harmoniskā un ļoti pieklājīgā, taču inertā jaunek-

reizākus vārdus savā attiecību saraušanas mono-

ļa Deiva. Ja jau tas pat budistu mūku iekaustīja...

logā. Nē, tā ir tikai neapmierinātība. Galvenais,

Bet ko darīt, lai sakrājušās negācijas negāztos

lai tā nepārvēršas par pašagresiju, kad, nespējot

tieši pār tuvākajiem cilvēkiem nenomazgātas

izgāzt dusmas uz kritiski noskaņotu priekšnieku

krūzītes vai nevietā nomestas zeķes dēļ? Psiho-

vai tēvu, kurš ieslēdzis draiskuli meitu, lai tā ne-

loģe Guntra Zariņa komentē: „Ja darbā priekš-

tiktu uz „diseni”, cilvēks sagraiza sevi – dažkārt

nieks bijis netaisns, uz viņu ir milzīgas dusmas,

gluži fiziski, tā paužot pretreakciju. Dusmas jā-

bet hierarhijā viņš stāv stipri augstu un kaut ko

mācās pareizi izpaust.”

sejā pateikt nemaz nebūtu iespējams, kur to sa-

Būtu jau labi, ja trešajā klasē ieviestu mācību

šutumu lai liek? Jānes mājās. Normāls cilvēks jau

priekšmetu – dusmu terapija. Tad nebūtu jāizcieš

tuviniekiem uzreiz to virsū negāzīs, bet pietiek

garais un brīžam vājprātīgi kaitinošais atvese-

ar vienu pilienu, lai slūžas atrautu vaļā un viss

MĒS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Dusmu terapija (Anger management), 2003, rež. Peter Segal.

aizvainojums gāztos ārā. Šīs dusmas, protams,

pārņēmis tavu miesu un garu. Savukārt manai

ir neadekvātas reālajam tuvinieka nodarījumam.

temperamentīgajai draudzenei, kurai sportiskas

Tāpēc varbūt pirms atgriešanās mājās būtu vērts

aizraušanās nav raksturīgas, tieši dusmas ir lie-

paskraidīt augšā un lejā pa trepēm, aiziet uz aero-

lisks stimuls ķerties klāt plašā dzīvokļa uzkopša-

biku vai boksa treniņu.”

nai, izmēzt vecās drēbes no skapjiem vai sagrābt

Es ieteiktu staipīšanās vai, starptautiskajā valo-

lapas un gružus dārzā.

dā runājot, „strečinga” nodarbības. Pēc tām ir

Savukārt Japānas birojos esot ieviests nebēdnīgs,

sajūta, ka augumā esi pastiepies vismaz par pus-

priekšnieku akceptēts dusmu izlādēšanas „stūrī-

metru, Tādēļ pat Big Boss ar savām norādēm un

tis” – iekaustīšanai katrā laikā pieejama lelle pēc

pārmetumiem līdz tavam līmenim nespēs aiz-

lielākā un dusmīgākā bosa ģīmja un līdzības, ko

sniegties. Jo TIK pāri stāvošs cilvēks tu tagad

apstrādāt ar dūrēm, lai dusmas nekrājas. Neesmu

esi. Savukārt harmonizējošā dervišjoga ir neti-

dzirdējusi, ka Rīgas birojos kas tāds būtu atro-

cami dziedinoša – ne tikai dusmas izkūpēs kā

dams, bet mēs, latvieši, taču varam bērzu birzīs

nebijušas kopā ar vīraka smaržkociņa dūmiem,

izdziedāties, pie jūras izkliegties vai aiz dusmām

bet pat gadiem mocījušās muguras sāpes kapi-

ar gumiju no Gaujas tilta nolēkt! Galvenais, lai

tulēs absolūtā prieka un miera priekšā, kas būs

plīst tas dusmu burbulis! L

JOPROJĀM VAR IEGĀDĀTIES ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA NUMURUS

www.lilla.lv

DUETS LILLÁ

PR ĀTĪG I C I LV ĒK I ILZE ANNA VĪTOLA FOTO UN VIDEO: ANDREJS STROKINS

DUETS LILLÁ

irms intervijas Māris atsūta īsziņu ar lūgumu pārcelt tikšanās laiku par stundu. Ne tāpēc, ka lepns, bet tāpēc, ka šeptīgs. Cēlies melnā naktī, braucis no Ēgļiem, kur dzīvo, pāri vai pusei Latvijas, lai Kurzemes mežos filmētu raidījumu, tad triecies uz Rīgu, uz Radio, kur taisījis citu raidījumu, un brīdī, kad viņa izspūrušais matu cekuls beidzot parādās kafejnīcas durvīs, ir skaidrs, ka šī saruna viņam vajadzīga tikpat ļoti kā zivij velosipēds. Acis ir sagurušas un sarkanas, visprātīgāk būtu šai mirklī ieliet viņam šļuku viskija un ļaut turpat dīvāniņā nosnausties. Evitas acīm nav ne vainas, bet arī viņa ir „tālbraucēju kapteinis” – no Valmieras uz Rīgu, visu dienu sapulcēs un plānošanās, ar Coca-Cola pudeli somā mirklim, kad baterijas būs gandrīz izlādējušās, bet vēl atceļš uz Valmieru.

DUETS LILLÁ

ieki teikt, ka pirms šī vakara viņi nav ti-

Liezēres. Abiem ir dēli: Evitai – viens, Mārim –

kušies ne reizi. TV un radio raidījumu va-

trīs. Mums šķita, ka viņiem jāsatiekas.

dītājs, „zivju sabiedrisko attiecību spe-

ciālists” Māris Olte un dramaturģe, Valmieras

M.: – Klausies, tev viens puika ir? Vajag vēl!

Drāmas teātra direktore Evita Sniedze. Darbi

E.: – Es zinu, jā, to es zinu...

un amati viņiem tik tādi pilsētnieciski, patie-

M.: – Vienam ir gūti. Nu jā, bet večiem nav jā-

sībā abi ir riktīgi lauku cilvēki. No Ērgļiem. Un

taisnojas.

LIETA S PAREIZ A JOS FAILOS M.: – Pirms tam [pirms bērniem] esi dzīvojis

bet braukt uz piecdesmit, tikai tāpēc, ka, redz,

reālā „haļāvā” visu laiku, visu laiku brīvdienas

kāds tā ir izdomājis – baigi skumji. Ja kādreiz

bijušas „ojojoj” – gribi aizej tur, gribi aizej ci-

būs Ērgļu novads, pie norādes apakšā būs otra

tur, bet tad, kad tev ir sīkais, stunda brīva –

šiltīte: „Vieta, kur cīnās ar idiotismu.”

wow, vesela stunda! Tā ir kā laika mašīna, pēc

E.: – Tas ir līdzīgs stāsts kā par Raudupieti

tam jau sākas smadzeņu lietas: ko tu dosi sa-

mūsu teātrī! Brīnišķīga izrāde, bet tur saliktas

vam bērnam ēst, kur viņš ies, kur dzīvos, ko tu

kopā divas noveles, tikai nosaukums Raudupie-

pats darīsi tanī brīdī... Es jau aizvilku visus uz

te. Skolēni nāk un domā, ka tā ir tikai Raudu-

savējo pusi, kur esmu uzaudzis.

piete, un skolotāji uzskata, ka skolēniem labāk

E.: – Cik ilgi jūs Ērgļos dzīvojat?

to neskatīties, jo „jābūt” savādāk!

M.: – Es tur esmu piedzimis, tad bija kādi

M.: – „Neiet failos”, ja?

padsmit gadi Rīgā, un tagad četri, kopš esam

E.: – „Neiet failos”, pareizi! Viņiem sajūk varo-

Ērgļos. Viss tā lēnām veidojas. Cik tu bieži esi

ņi, un eksāmenā...

Rīgā?

M.: – ...neko nevar uzrakstīt sacerējumā! Es

E.: – Dažreiz pat trīs reizes nedēļā.

tagad mēģinu dzīvot un iedzīvoties tā, lai man

M.: – Es cenšos vienreiz, dažreiz palieku uz

vairs nav jābrauc uz Rīgu, bet lai Rīga brauc

divām dienām. (Šajā mirklī abi iekaist dis-

pie manis. Kad distancējies un paskaties, kā tie

kusijā uz pāris minūtēm par Vidzemes ceļu

cilvēki dzīvo laukos, – skarbi! Deguns pa zemi,

segumiem. – aut.) Iedomājies, lai labotu ceļus,

un nevis runājas viens ar otru, bet cenšas viens

tos nokaisa ar kaut kādiem akmeņiem, bet –

no otra noslēpties, izņemot brīdi, kad zeme at-

kad nāk ziema, akmeņi sāk lēkt pa gaisu. Un

kūst , un tad visi „štepselējas” iekšā dārziņos –

tad ir tā: lai akmeņi nelēktu citiem stiklos,

rušinās un tādā veidā nokauj to savu skumju.

uzliek zīmi – brauc uz 50! vai uz 70! Nu kas

Redz, Blaumaņi dzīvoja kalna galā, otra „psi-

tas ir?! Es taču nevaru braukt piecpadsmit ki-

hā banda” – Jurjāņi – tie dzīvoja Āķēnu ezera

lometrus uz piecdesmit tikai tāpēc, ka akme-

galā, un man ir aizdomas, ka tie raksturi stai-

ņus kāds nepareizi uzkaisījis! Brauc pa tukšu

gā apkārt joprojām! No tiem laikiem mūsdie-

ceļu, ārā spīd saule, viss forši, ceļš ir gluds,

nās ir tieši tādi paši! Sākot ar brāļu Kaudzīšu

DUETS LILLÁ

radītajiem un beidzot ar Blaumaņa. Visi ši-

kur acis piesiet, – augšas un lejas, ir drausmīg’

tie Edgari, vecie Indrāni, visi viņi tur ir, Trī-

daudz mālu, līdz ar to neko normālu nevar iz-

nes ieskaitot! Man Vidzeme patīk, patīk, ka ir,

taisīt, viss notiek „uz bui dui”, nu – brīnišķīgi!

LAUKI UN KARTUPEĻI E.: – Arī mans tēvs, jo mums bija zeme, vienus

M.: – Bet nav tā, ka tu esi nolikta pa sitienam;

rudzus sēja mālainā augsnē, otrus – sausā aug-

kamēr šie tur mākslu taisa, tev jābrauc uz Kul-

snē, tāpēc, ka...

tūras ministriju?

M.: – ...vieni izaugs!

E.: – Esmu! Protams! Šodien arī biju Kultūras

E.: – Vieni izaugs! Lai būtu drošība – arī. Es arī

ministrijā, bija gada pārskats jāapstiprina...

rakstu, un man patiesībā ir vienalga, kur tobrīd

M.: – Janvārī, februārī un martā dažādu apstāk-

sēžu, es varu jebkur sēdēt un skatīties, kas aiz

ļu dēļ „sprāgu badā”, bet, pat „sprāgstot badā”,

loga notiek, un tā ļoti pietrūkst, ka varētu vien-

es sapratu savu milzīgo priekšrocību: es zinu,

kārši sēdēt un stāstus krāt, vērot, kas notiek.

ko pats varu izdarīt! Šorīt es esmu cēlies velns

DUETS LILLÁ

viņu zina kad, braucis velns viņu zina kādu ga-

mes dienestu, kurš braukā par maniem latiem ar

balu, filmējis, pēc tam ķeskājies pa Rīgu, bet es

helihopteru un skatās, kas kam ir vai nav. Kurš

zinu, ka tā ir tikai viena diena, bet rīt es braukšu

ir muļķis tajā gadījumā? Es domāju, tas, kurš

orientēties ar puikām! Varu darīt tā, kā gribu, jo

lido ar helikopteru!

es esmu saimnieks!

E.: – Un kas tev tur aug?

E.: – Cik tev daudz zemes?

M.: – Tas jau atkal stāsts par bērniem. Pašiem

M.: – Divdesmit pieci hektāri. Iedomājies, es

jāizaudzē savi ķiploki, sīpoli, visa māja lūrēja,

maksāju zemes nodokli, un, izrādās, Lauku At-

kad es sniegā „maucu iekšā”, uzkrita sniegs, bet

balsta dienests, draņķi, brauc pa gaisu! Visu

es zināju, ka zeme ir mīksta un to smukumu, tās

esmu samaksājis, bet viņi pierēķinājuši kaut kā-

strīpas, kas latvietim tā patīk, jau pēc tam var

dus plusus – jāmaksā trīsdesmit lati – un pēkšņi

sataisīt. Ņēmu un sabadīju iekšā ziemas sīpolus

– piecdesmit divi! Kas tas tāds? Domāju, varbūt

un ķiplokus. Vēl ir burkāni, bietes, pupas...

kaut ko neesmu samaksājis... Izrādās, nē, esot,

E.: – Kartupeļi?

redz, aizdomas, ka man zeme apstrādāta ne tā,

M.: – Štrunts par kartupeļiem, četrus gadus tur

kā viņiem vajadzētu. Protams, varu iesniegt

nekas nesanāca, vienu gadu noraka cūkas, tad

apelāciju, lai viņi paskatās – varbūt kaut ko kļū-

puve piemetās... es pat nevaru saprast... zinu, ka

daini aprēķinājuši, bet es samaksāju tos piec-

bioloģiskajā saimniecībā vienā brīdī jāsmidzina

desmit latus – lai viņi aizrijas! Gan jau to naudu

sūkalas, bet, velns parāvis, kur es dabūšu sūka-

kaut kā nopelnīšu, neiešu kašāties ar Valsts ze-

las, veselu mucu ar sūkalām?! Es varu izaudzēt

S K AT Ī T V I D E O

DUETS LILLÁ

citas lietas un pēc tam apmainīt pret kartupe-

lauki ir galvenie, nevis šitā pilsēta! Tāpēc, ka te

ļiem. Laukos, lai arī grūtā dzīve liek iemācīties

mēs varam kaut ko iztaisīt, bet viņi visi [pilsētā]

darīt visu, tomēr vari darīt to, kas vislabāk sanāk.

var tikai visu nopirkt. Vinnē tas, kurš kaut ko

E.: – Vai ne? Tas īstenība ir pats foršākais...

taisa: ja tu taisi izrādes, tad pie tevis brauc! Kāds

M.: – ...ka var satikties, aprunāties!

cits var izaudzēt kartupeļus – šeit, uz Miera ie-

E.: – Man liekas, ka tajā ir kļūda – gribēt izda-

las, kartupeļus izaudzēt nevar, tātad viņam jā-

rīt visu, bet vajadzētu specializēties katram savā

brauc pie manis, nevis otrādi! Kad to sapratīs, –

lietā, un viss būtu normāli. Un tā ir visās jomās,

es nezinu! Pilsētnieks nopērk veikalā velns zina

ne jau tikai laukos!

ko, apēd, tad viņam liekas, ka ir paēduši, bet is-

M.: – Man „fāterīši” vienmēr ir teikuši: „Oi, tu

tenībā viņi ir „piečakarējušies”! Un [tā pārliecī-

neko nemāki izdarīt!” Bet es labāk samaksāju

ba] nāk ar bērniem tāpēc, ka tev gribas bērniem

apmetējam, nekā pats „čakarējos” ar kaut kādu

dot latvisku pārtiku! Kas ir latviska pārtika? Šitā

sienu. Es varu nopelnīt naudu citā veidā, bet

(Norāda uz tēju. – aut.) ir Izraēlā audzēta pipar-

viņš nāk pie manis un mēs runājamies – tas ir

mētra, es varu saderēt, tas ir nekas! (Ierauga pie

vissvarīgākais šitajā jomā, ka mēs sarunājamies!

sienas dekoratīvu sīpolu virteni. – aut.) Sīpols ir

Es pasaku, ka man vajag apaļu stūri, viņš prasa:

īsts! Un atkal – ja viņu iebāztu kūdrā...

„Kāpēc tu negribi kantainu?” – „Bet kantains

E.: – Vai ne? Tas ilgāk būtu!

stūris – priekš kam man tas vajadzīgs?” – „Tā

M.: – Un dotu trīsreiz vairāk loku! Bet šitā ir

būs smuki!” – „Nē, būs smuki, ja būs apaļš!” Un

smuki.

viņš aiziet no manis jau savādāks. Mēs esam ap-

Un, ja mēs runājam par teātri un dzīvošanu, nav

runājušies, un viņš stāsta nākamajam, ka var

svarīgi – laukos vai pilsētā –, tad man liekas, ka

apaļu stūri uztaisīt.

tu vari uztaisīt lugu un tev kāds pateiks, ka tai

Es tiešām ceru, ka mēs kādreiz sagaidīsim – mani

lugā ir gājis tāpat kā dzīvē.

DZĪVĒ KĀ LUGĀ E.: – Īstenībā ir tā, ka dzīvē iet trakāk nekā lu-

tuves pa sarkano aizbrauca pirmā mašīna, tad

gās! Arī es kolekcionēju neskaitāmus stāstus,

brauc nākamā, kura ved zārku, un tajā brīdī

kurus nevaru pa tiešo ielikt lugās, jo dzīvē iet

brauca lokomotīve – sniega tīrītājs –, kas „uz-

trakāk nekā lugās! Viens no maniem mīļākajiem

ņēma” to mašīnu ar zārku – vecmāmiņa pa gai-

stāstiem ir stāsts par manas vecmāmiņas bē-

su, dēļi pa gaisu, viss pa gaisu!

rēm. Kusturica varētu filmu taisīt, kā vilciens

M.: – Man ir klases biedrene, kura tad, kad viņa

aizbrauca ar mirušo vecmāmiņu. Tas bija 1985.

bija iemīlējusies, vismaz tā ļaudis runā un man pa-

gadā, bija auksta ziema, mīnus 25 grādi, un bija

tīk tā domāt, varbūt īstenība bija daudz savādāk...

jāaizbrauc no Mārcienas līdz Liezēres kapiem,

E.: – ...tas ļoti labs formulējums – „man patīk tā

bet pārbrauktuve nestrādāja – kādu nedēļu vis-

domāt”.

maz dega tie sarkanie lukturīši. Pie pārbrauk-

M.: – Nu jā, viņa bija iemīlējusies tā gruntīgi...

DUETS LILLÁ

braukusi ar traktoru, aizsapņojusies, nu man pa-

Ērgļiem!

tīk tā domāt, un bija pārbrauksi pārbrauktuvei

E.: – Ja es to ierakstītu lugā, man teiktu – tā

pāri, un vilciens bija nonesis piekabi – haijā! –,

nenotiek! Bet stāsti vienkārši krājas, tas gan, tie

pati palika traktorā, bet piekabe aizbrauca uz

dzīves stāsti tikai jāpadara ticami!

NAUDA UN CITA S „TIZL A S PADARĪŠANA S” M.: – Nauda ir riktīgi tizla padarīšana! Naudas

ir iekalts galvās, ka naudas nav un nebūs. Kāpēc

tizlums ir tanī, ka tā šeit ir pārprasta, jo nauda

tad kaut ko darīt, ja naudas nav un nebūs?! Ne-

ir paredzēta tāpēc, lai tev būtu motivācija kaut

var jau visi sākt pīpēt zāli un „fiškot” – naudas

ko darīt. Te tu vari darīt, ko tu gribi, bet tu nau-

nav, nu labi, varbūt atnāks, nolīs, ja nenolīs –

du nevari nopelnīt!

varbūt attecēs pa upi, ja neattecēs pa upi, tad

E.: – Tas ir tizli.

atbrauks ar metro.

M.: – Jābūt tā, ka tu kaut ko dari, un dabū nau-

E.: – Mēs vēl baigi jaunie esam kā valsts, un

du. Bet te tu vari izstiepties, vari dīrāt suņus

man liekas, ka problēma ir tajā, ka cilvēki vēl

katru dienu, un neviens nemaksās par to. Mums

nav pieraduši būt atbildīgi par sevi. Mums visu

DUETS LILLÁ

laiku liekas, ka atnāks kāds un pateiks, kā un

muļķis esmu, bet es taču... savā zemē... es gribu

kas jādara, un piedevām līdzi atnesīs naudu. Un

gaļu ēst! Kāpēc, kad es braucu no Kangariem,

arī no valsts nav uzstādījuma, ka tu pats esi at-

tur kaut kādi poļu furgoni ar gaļu stāv?! Kāpēc

bildīgs, un, ja tu dari, tad tev arī samaksā.

poļu? Kas ir, mēs stulbi esam palikuši? Cūkas te

M.: – Akadēmiķis Stradiņš forši teica, ka pirmās

neaug ? Man tas liekas apkaunojoši, ka smērē

Latvijas laikos, kad valsti veidoja, tā bija mīlēts

iekšā ziepes pa acīm un ausīm, tā ir sistēma,

bērns no abiem – gan no tautas, gan tiem, kas

kam mēs neesam vajadzīgi kā domājoša un ra-

valsti radīja. Bet šobrīd ir tā, ka... Ir tāds repe-

žojoša tauta! Kāpēc mēs neēdam Latvijas pie-

ris Armands, kuram ir viena dziesma par pēr-

krastē noķertas zivis, kāpēc jāved laši no Nor-

kamajām dirsām – par to stāsts! Mums jau tas

vēģijas? Kas tas par stulbumu?! Tantukam piens

bija mīlestības pasākums, bet citam – biznesa

jālaiž grāvī! Man ir kaimiņos viens tāds tantuks

plāns. Un tas „kož”! Cilvēks ir nolikts tajā tizla-

– optimists nenormāls – viņa saka: „Pienu ne-

jā situācijā tāpēc, ka kāds kādam ir iepiķojis, un

gribas pārdot, baigi lēti.” Nu, un ko viņa dara?

tev pārdod poļu gaļu desās! Tev neļauj pašam

Taisa sviestu un lej tukšās plastmasas pudelēs.

strādāt! Sēdi kā suns un reaģē uz visiem kai-

Aizbraucu pie viņas – visa siena noklāta sviesta

rinātājiem, ko tev dod: au, atlaides – jāskrien,

pudelēm, tādām dzeltenām – kā saulēm. Viņa

au, šodien jāpērk sūdīgi makaroni, tāpēc, ka

saka: „Nu jā, govis pa vasaru dod pienu, nu tad

pats makaronus uztaisīt vairs nemāki! Tevi par

pa ziemu es mēģinu apēst to visu.” Tantuks

muļķi taisa! Es aiziešu uz Rimi, paprasīšu, lai

sēž ar savu sviestu, zieķē to iekšā, un cilvēks ir

man iedod Latvijā audzētu gaļu, domās, ka es

foršs, tik nav neviena, kas viņam palīdz, pasa-

S K AT Ī T V I D E O

DUETS LILLÁ

ka šis ir „a” un šis ir „z” – mēs tev palīdzēsim, lai tev labi iet! Viņš sēž ar to tonnu sviesta, kas maksā puslitrā piecus latus, un viņai tā siena ir – johaidī – tūkstoš latu vērta, bet atbrauks Pārtikas un veterinārais dienests un pateiks, ka viņa nav formalitātes nokārtojusi. Varēs barot cūkām to sviestu! Tur tas žēlums, ka ir divas puses, un tās nekādi neriktējas kopā! Cik tev ir no tava vecvectēva mantas tavā īpašumā? E.: – Baigi maz, vectēva mājas atdeva meliorācijā, tajā laikā dzina visus uz ciematiem... Ir kaut kādas mazās lietiņas – cukurtrauki, grāmatas, bet tikai drusciņ. Bet ir vēl viena sliktā lieta, ko es gribu pateikt, un es nezinu, kā to dabūt ārā, ka ņem no šīs valsts to, ko var paņemt, tā, it kā „valsts” neattiektos uz mums, kā padomju laikos – ja tu vari nofenderēt pildspalvu, papīru vai benzīnu – tad ņem. Ārzemēs ir sajūta, ka, ja neatstāsi to naudu, kur tas šķīvītis vai kastīte nolikta, pat ja neviens nepārbaudīs, tu pats jutīsies slikti, jo tur tās ir lietas, kas ir pašsaprotamas, ko visi ievēro, un tādā veidā vide cilvēku audzina.

R Ī G A . K Ā VA R I A N T S M . : – E s n e n ā k t u ! Tu k o , t r a k a e s i p a l i k u s i ? E.: – Bet puikām ja vajadzētu tālāk mācīties? M.: – Es viņus atbalstīšu, bet nelīdīšu uz Rīgu vairs nekad mūžā! Man tak bija jau Hanzas vidusskolā sarunāta pirmā klase, lielais puika b i j a d i v r e i z g ā j i s s k a t ī t i e s , b e t 15 . a u g u s t ā , braucot no Ērgļiem uz R īgu, sapratām, ka j ā b r a u c p r e t ē j ā v i r z i e n ā . Tu s a p r o t i , e s n e d ē ļ s a v a e g o i s m a , j o m a n š o b r ī d i r k ā E l s b e rg a m „v e l c , t ē t i ! ”, u n e s v e l k u , v e l k u , k a m ē r izdomāšu kaut ko gudrāku, bet bērnam šeit nevajag būt. Skaidrs, ka 1. septembrī viņš Ērgļos raudāja kā dīrāts, protams, nevienu no tiem ķēmaraušiem nezina un nepazīst, bet t a g a d v i ņ u ā r ā [n o s k o l a s] n e v a r d a b ū t ! U n m a n tā patī k mazpilsēta! Cik tev gadu puikam? E.: – Seši! Man liekas, runājot par dzīvošanu pilsētā vai laukos, ka svarīgi ir nevis tas, kas notiek kilometru attālumā, bet – kas notiek t e v t u v u m ā . Te v i r s a v a s a l a , u n t u d z ī v o . Te v i r bērns un būs vēl kāds, un ir savs cilvēks un tu vienkārši jūties labi.

M.: – Mūsu cilvēks, razbainieks, ir izdomas bagāts, viņš visu izdomās, viņš ir ģeniāls, bet nu ielikt to ģenialitāti „pareizā zābakā”! E.: – Turklāt šeit, mēģinot ievērot noteiku-

E.: – Es arī reizi nedēļā „eju kārties”... Bet gan

mus, tevi atkal čakarē! Es taču to zinu, man ir

jau valsts izfiltrēsies, tak vēl nenormāli jau-

tik daudz papīru!

na... iedomājies, viens Oļģerta Krodera mūžs,

M.: – Es pat negribu domāt, tavā vietā droši

vairāk nav! Kas tur var iznākt? Nekas! Un pie

vien jau būtu pakāries!

tam pa vidu gadiem nekas jau nav bijis!

VILCĒJSPĒKS E.: – Man jau liekas, ka sievietes velk dzīvi, velk

reiz uzvāros, kad runā par demogrāfijas problē-

Latviju. Ir ir, ir riktīgi sajucis. Par ko es katr-

mam, grib aizliegt abortus un tā tālāk, bet man

DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

liekas – ir jāsāk no cita gala, no tā, kur tiek au-

es tevi saprotu, bet tajā pašā laikā es negribētu

dzināta sabiedrība, kur ir atbildība un kaut kādi

ļaut tev tik daudz strādāt, cik tu strādā. Es ne-

pienākumi! Citēšu Kroderu, kurš ir teicis, ka

gribētu! Jo es taču redzu – kur tas tavs roman-

karš izlaida palikušos latviešu vīriešus, tagadē-

tisms ir palicis? Bet ir baigi neiespējami prasīt,

jos vīriešus uzaudzināja tās pašas sievietes, tā-

lai tu velc un vēl uzturi romantismu! Un jautā-

pēc viņiem tā pienākumu izjūta ir pazudusi un

jums sev pašam: kāds tu pats esi...?

ir tā, ka sievietes velk. Un mēs esam laimīgas

E.: – Es arī labprāt gribētu, lai varētu tā sēdēt

satikt vīriešus, kuri velk.

un tikai rakstīt! Lai gan ilgi es droši vien tā ne-

M.: – Bet tiešam ir tā, ka sievietes velk? Baigi

varētu izturēt. Teātrī, protams, tas ir mežonīgs

interesanti!

darbs

E.: – Jā! Sievietes velk! Tāpēc, ka uz sievietēm

M.: – Tas trakākais ir, ka tu jau esi stūrī nodzī-

var paļauties! Tu vienkārši neesi to pamanījis.

ta, tu esi tas kuģa priekšnieks un dabū šķelt visu

M.: – Mana mamma ir aptiekas vadītāja, ko es

to stulbumu, pēc kura viss labais var notikt, tu

neesmu pamanījis?! Es tev pastāstīšu: karš sie-

radi to telpu. Tā ir tā ciešamā un darāmā kār-

vieti izdrāž, bet vīrieti – nokauj. Un ko tu vari

tā – ja tu esi darāmās kārtas cilvēks, tad nekas

gribēt no briežu dārza, kur puslīdz perspektīvi

nav par grūtu, ja ciešamās kārtas – viss būs par

brieži uzreiz tiek nokauti. Bet labā ziņa ir tā, ka

grūtu. Man liekas, tev jau kā priekšniecei zinā-

evolūcija strādā problēmas virzienā – tas nozī-

mā mērā mātišķais sit arī uz to teātri. Tu nevari

mē, ka tie, kas mums dzims, būs ar lielāku po-

teikt, ka tev ir tikai viens bērns.

tenciālu tam, kā trūkst šajā sabiedrībā. Es sa-

E.: – Tas gan, tādā ziņa man ir vairāki.

protu, jā, kad tu saki, ka pasauli tur sievietes,

M.: – Un vēl vecais Kroders arī bija tavā paspār-

DUETS LILLÁ

nē! Tas gan bija smuki, kad viņš saprata, ka tūlīt

dabūtu nost, paiet trīs gadi.

būs „tūtā”, ko varēja, viņš vēl izstāstīja! Tas gan

E.: – Nu tik traki nav! Bet kad veči sabrūk, tad

forši, ka tik ilgi spožs un gaišs prāts paliek, bet,

gan ir traki!

kā Sebris teica un Kroders viņu citēja – „tas ve-

M.: – Večiem? Man liekas, ka tā iekšējā pasaule

cums ir viena sasodīta cūcība!”.

ilgāk ir tādās kā pusēnās.

E.: – Sievietes to tradicionāli izjūt vairāk.

E.: – Un viņi ilgāk jūtas jauni. Un drošāk sāk

M.: – Brīdī, kad rodas bērni, ir baigi maz sievie-

visu no jauna.

šu, kas var palikt tādas, kādas viņas ir bijušas.

M.: – Ko viņš [vīrietis] var sākt no jauna? Sapro-

Sievietei tas nozīmē pirmā līmeņa skaistumam –

ti, tas jau nav kļūdu labojums, ko viņš var sākt no

fiziskam skaistumam – beigas, čau!

jauna... Viņš sāk to pašu stabuli pūst, tikai paņem

E.: – Bet viņai nāk klāt kaut kas cits.

no citas fabrikas! Tas nav par skriešanu projām,

M.: – Protams, ka nāk klāt! Bet tev nekad vairs

tas ir par sadzīvošanu, tāpēc ka, nu, nedrīkst ot-

nebūs tik apaļi pupiņi, aizmirsti! Protams, ja tu

ram cilvēkam fleitēt. Ir jautājums, cik daudz tev

neiesmērēsi tam savam „kidam” kaut kādu baigo

ar otru cilvēku jārunā, cik daudz tev viņam ir jā-

maisījumu, – tad tev uzreiz vajag pa pieri iedot

stāsta un cik daudz otrs cilvēks grib zināt. Cik

par to, ka tu mēģini maisījumu viņam dot. Tas

daudz ir jābāžas virsū ar to, kā man gāja, un cik

viss veidojas citādi, „konstitūcija” veidojas citā-

daudz es gribu paklausīties, kā tev gāja. Un kāpēc

dāk, tu tomēr esi bijusi bērnam par šūpuli, tev

mēs vispār runājam, varbūt kaut ko citu, foršā-

ir mainījusies mugura, gurni, tos „balkonus” lai

ku, interesantāku [komunikāciju] varam atrast.

DUETS LILLÁ

Man liekas, ka visas nelaimes sākas no kaut kā-

personisks, valsts – esmu es! Nedomā, es esmu

diem kompromisiem un muldēšanām, no mazām

diplomātisks, un ir jomas, kur man liekas, ir la-

lietām. Es viņai neteikšu, kur tas divdesmitnieks

bāk izrunāties, un es neesmu ass cilvēks, bet

palika, es vēl kaut ko nepateikšu, un beigās divi

tajā brīdī, kad man rāda pirkstu un saka, ka tā ir

sveši cilvēki. Notiek aizslīdēšana. Tas, kas bija,

pankūka, tas ir stulbi! Padomā, ko tu esi šodien

kad satikās, ir vienā brīdī pazudis.

ēdusi, un cik daudz no tā ir Latvijā audzēts?

E.: – Vai tam ir nozīmē, ja tev ir četrdesmit pieci

E.: – Es šodien neesmu neko daudz ēdusi.

gadi? Tas jau var notikt, vienalga, jebkurā brīdī.

M.: – Tev zivi vajag? Es iedošu, man ir atasiņo-

M.: – Tas var notikt jebkurā brīdī. Un tas ir

tas vimbas!

stāsts gan par vīriešiem, gan par sievietēm – tās saprašanas līmeņi, kas kurā brīdī tev patīk, –

Ir deviņi vakarā. Viņus gaida, bet viņi ne-

tās visas ir taisnības, tie nav meli!

kur nesteidzas, rāda viens otram bērnu bildes

Klau, jūs abi esat tādi prātīgi cilvēki, kā jums

un spriež, ka jābrauc ciemos. Evitas puikam,

liekas, skatoties uz visu, kas mums apkārt

lielajam lasītājam, Māra grāmata Ēst ir tavā

notiek, – latvieši izdzīvos? Kas būs ar tiem,

dabā! esot viena no mīļākajām, un joda sāli,

kas tagad aizbrauc prom?

kas nāk tai līdzi, viņš mammai neļaujot ņemt, jo „ja mēs brauksim piknikā, mums to sāli va-

E.: – Es domāju, ka latvieši izdzīvos, kāpēc ne!

jadzēs!”. Jātaisa kopīgs pikniks!

Pat ja viņi aizbrauc prom, viņi būs latvieši!

Mēs atvadāmies, ir sācis līt, un ir drēgns.

M.: – Viņi brauc prom tāpēc, ka ēd nepareizo

Māris dodas uz vienu pusi, mēs ar Evitu – uz

paiku, uz to es uzstāju! Saēdas kaut kādus sū-

otru. Esam jau gabaliņu gājušas, kad līdzās

dus un tad arī uzvedas kā sūds, un tanī brīdī,

nobremzē Oltes auto un viņš sauc: „Eu, tās zi-

kad tu aizbrauc pie viņiem paskatīties, kā viņi

vis! Tu aizmirsi zivis!” Uz Eņģeļu mājas (Evita

tur dzīvo, visi tā kā dzēstas dzēšlapas staigā, tā

ir viena no scenāristēm) sezonas noslēguma

kā pa pauri dabūjuši, tā kā nozombēti! Tas viss

balli viņa aizbrauc ar svaigām vimbām ba-

no sūda ēšanas rodas! Un valsts nav nekas bez-

gāžniekā. L

P a l d i e s p a r s a d a r b ī b u D A D C a f e M i e r a i e l ā 17

LILLÁ REKLĀMA

ESI LILLÁ

3 JAUTĀ J U M I I V E TA Š N E PA

ESI LILLÁ

irms par kādu kaut ko saki, varbūt izpildi Sokrāta trīskāršā filtra testu! Kaut kad sirmā senatnē, tik sen, ka visi stāsti no tiem laikiem

drīzāk līdzinās teikām un neviens tā īsti nevar būt pārliecināts, vai tiešām tas notika, izcilais filozofs Sokrāts reiz esot sarunājies ar kādu savu paziņu. Kad tas viņam jautājis – vai zini, ko es nupat dzirdēju par tavu draugu? –, Sokrāts paziņas stāstījumu pārtraucis ar vārdiem: „Mirkli pagaidi. Pirms turpini, ļauj man tev uzdot trīs jautājumus. Es to saucu par trīskāršā filtra testu, un pirmais filtrs ir taisnība.

1. Vai esi pārliecināts, ka tas, ko sacīsi par manu draugu, ir taisnība?” „Nē,” atbildējis vīrs. „Vispār es tikai nupat to dzirdēju un…” „Labs ir,” turpinājis Sokrāts. „Tātad tu nezini, vai tā ir taisnība vai nav. Paraudzīsimies, kā būs ar otro filtru. Sauksim to par labumu.

2.Vai tas, ko stāstīsi man par manu draugu, ir kaut kas labs?” „Nē, gluži otrādi…” skanējusi atbilde. „Tātad tu par manu draugu gribi man pastāstīt kaut ko sliktu, bet neesi pārliecināts, vai tā ir taisnība,” secinājis Sokrāts. „Tomēr manā testā ir atlicis vēl viens jautājums. Šis filtrs ir lietderība.

3. Vai tas, ko es no tevis uzzināšu par savu draugu, man vismaz būs noderīgs?” „Vispār jau ne,” vīrs kļuvis domīgs, bet Sokrāts pabeidzis sarunu ar jautājumu: „Ja tu gribi man pateikt kaut ko, kas neatbilst patiesībai, nav labs un pat ne noderīgs, kāpēc vispār kaut kas jāsaka?” L

VIŅPUS LILLÁ

PIEDOŠ ANA TATJ A N A Ž A G A R E -V Ī T I Ņ A F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

VIŅPUS LILLÁ

ums bija iemācīts, ka sieviete mācītāja ir gandrīz vai grēka vārds, Svēto Rakstu zākāšana, –atzīst Detroitas Sv. Pāvila latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Aija Grehema (Graham). 2010. gadā ASV pilsētā Indianapolisā viņu ordinēja mācītājas amatā. 33 gadu vecumā, desmit gadus pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes beigšanas, Aija noticēja, ka var nostāties draudzes priekšā un viņai ir, ko pateikt otram cilvēkam. Bet ir dienas, kad līdzīgi kā studiju gados viņai liekas, ka atkal aiz muguras dzirdēs dzēlīgas piezīmes par izdarīto izvēli.

VIŅPUS LILLÁ

ieldienu rīts atnāk pelēks un nomācies,

mu neviens pagaidām neņemas atbildēt.

bet Svētā Pāvila baznīcas priekštelpā val-

Piecdesmitgadnieki, kuri pārstāv emigrācijas

da priecīga rosība. Mazās meitenes gaišās,

otro paaudzi, baznīcu apmeklē reti. Iemeslus

ziediņiem rotātās princešu kleitās skraida, spēlē

var meklēt gan Mičiganas ekonomikas krīzē, kas

sunīšus ar puikām un piestāj, lai ļautos vecāko

cilvēkiem darbspējas vecumā lika meklēt darbu

baznīcēnu sajūsmai par skaistajām kleitām. Arī

citos štatos, gan šīs paaudzes protestā pret lat-

sanākušās sievietes drēbju skapjos atradušas

vietību – uzskata Aija: „Viņi runā latviski, tas

košākus apģērbus, zaļā, dzidri zilā, zeltainā un

viņiem ir iemācīts, reizēm visai drastiskā veidā.

rožainās krāsās. Kā jau Lieldienās. Tās šogad

Tas ir pāraudzis pretestībā, sevis neasociēšanā

bija iekritušas agri, saule gan vēl kaut kur no-

ar latviešu mentalitāti, kultūru, izjūtām. Ir dau-

slēpusies, un nevienam narcises ziediņam nav

dzi, kas bijuši latviešu baznīcā, bet kaut kādā

izdevies izspraukties no aukstās, vēju appūstās

ziņā izstumti no tās. Ir cilvēki vidējā paaudzē,

Mičiganas zemes.

kas sapratuši, ka latvietība ir lielāks dievs nekā

Baznīcas altāris slīgst tvanīgi smaržojošās li-

pats Trīsvienīgais Dievs.”

lijās. Baltās Lielās dienas liecinieces saliktas

Jaunos iebraucējus baznīcā redz vēl mazāk. Mi-

vai katrā brīvā vietā. Divus austrumnieciskā

čigana vēl nav kļuvusi tik pievilcīga darba mek-

izsmalcinātībā sakārtotus ziedu pušķus novē-

lētājiem, bet, piemēram, netālajā Čikāgā, pēc

lējusi korejiešu kristiešu draudze, kas latviešu

aptuvenām aplēsēm, patlaban dzīvo trīs četri

baznīcā īrē telpas dievkalpojumiem, ik nedēļas

tūkstoši iebraucēju, tikai gandrīz nav neviena,

nogali piepildot tās ar elektroniskas mūzikas

kas būtu atradis ceļu uz latviešu dievnamiem.

pavadītām dziesmām un kimchi (populārs ko-

Daudzus attur tas, ka viņi ASV uzturas nelegā-

rejiešu ēdiens no kāpostiem) smaržu. Bez kore-

li, citi nenāk tāpēc, ka nejūtas kā savējie: „Cil-

jiešu īres maksas latviešu sarūkošajai draudzei

vēki, kuri ASV dzīvo ilgāk par 50 gadiem, bieži

būtu grūti nosegt ēkas uzturēšanas izdevumus

vien nesaprot, ka pa šiem 60–70 gadiem Latvijā,

vai pielāpīt dievnama tekošu jumtu.

pateicoties padomju mantojumam, ir notikušas

Lieldienās un Ziemassvētkos baznīcā dievlūdzē-

ļoti radikālas pārmaiņas, ka šie izdzīvošanas

ju vienmēr ir daudz. Detroitas latviešu draudze

instinkti, pastāvēšanas noteikumi ir atstājuši

nav liela. 120 cilvēku „uz papīra”, dievkalpoju-

milzu ietekmi uz cilvēkiem. Cilvēki šeit ne vien-

mus ik svētdienas apmeklē apptuveni 30–35 cil-

mēr ir gatavi pieņemt to, ka arī tā ir latvietība.

vēki. Detroitas pieminēšana draudzes nosauku-

Tāpēc jauniebraucējiem no Latvijas te ienākt

mā gan nav īsti vietā, jo pašā pilsētā dzīvo tikai

nav viegli.”

viena latviete. Pārējie latvieši autoindustrijas

Bērni kopā ar mammām nodzied Lieldienu

citadeli atstāja pēc 1967. gada nemieriem, kad

dziesmu, un mācītāja Aija, tērpusies baltā albā

pilsēta kļuva pārāk nedroša vieta dzīvošanai.

un baltās kurpēs ar siksniņām, kādās vidusskolā

Svētā Pāvila draudze pastāv 60 gadus, un tās

mēdzām dejot tautas dejas, uzsāk dievkalpoju-

fenomens joprojām ir draudzes darbībā aktīvie

mu. Aijas garie, rūsganie, viļņainie mati, tērpa

dibinātāji – matriarhi un patriarhi, kā viņus te

un ziedu baltuma ieskauti, atgādina mākslinieka

sauc. Draudzes enkurs. Vai draudze pastāvēs arī

pārgalvīgu, bet skaistu otas triepienu uz neap-

pēc tam, kad šis enkurs pazudīs, uz šo jautāju-

gleznota audekla.

VIŅPUS LILLÁ

A i j a a r ģ i m e n i - v ī r s To d s , d ē l s D ā v i d s u n m e i t a A u d r a .

Varbūt tas ir dabas labvēlības žests, varbūt zīme

Skaļruņos pastiprināta, Aijas balss skan skaid-

augšāmcelšanās brīnumam, bet dievkalpojuma

ri un saprotami, bet baznīcēni lūgšanu solos

laikā, Lieldienu dziesmai skanot, caur logiem

šķiet pat pieliekušies altāra virzienā, kā dara

iespīd saules stari.

cilvēki, kad baidās palaist garām kaut vārdu

Mācītāja sprediķī runā runā par sērām, „kas

no runātā. Ikvienam tik pazīstama ir vientu-

dienas gaismu var pārvērst par tumsu”. „Jūs zi-

lība un sāpes, par ko mācītāja runā. Pērmin-

nāsiet,” viņa saka, „kā tas ir, kad sēras tevi dzen

deris Rihtera kungs pirms dažiem gadiem

uz kapsētu, lai kaut mirkli tur klusumā pabūtu

zaudējis sievu Zigrīdu. Vienmēr smaidīgā baz-

ar to, kas tur guldīts. Jūs zināsiet, kā sirds jūtas,

nīcas bibliotekāre Rihtera kundze bija latvie-

kad šķiet, ka daļa no tās ir palikusi pie kapa

šu sabiedrības labais gariņš, bet pēdējos gados

kapsētā, bet otra daļa liek dzīvot tālāk.” Tad

daudz slimoja un kaunējās no apkārtējiem par

Aija uzrunā klātesošos, atgādinot, ka „tu neesi

to, ka nespēj pārvietoties bez sava „valkerī-

viens, ka aiz tevis stāv dzīvs Dievs, augšāmcel-

ša” palīdzības. Vienmēr tuvāk altārim sēdošā

tais Jēzus”.

Ūdenāna kundze mājās palikusi viena. Slimī-

VIŅPUS LILLÁ

bas nespēka pieveikto vīru Alfrēdu nācās ielikt

amerikānieti, kura nomira pēc pārciestas sma-

veco ļaužu aprūpes namā. Augumā smalkajai

gas slimības pirms septiņiem gadiem, nepilnu

Mirdzas kundzei pietrūka spēka viņu izcilāt,

50 gadu vecumā. Ingai tolaik bija tikai 21, un

meita strādā Vašingtonā, bet palīgiem no Lat-

zaudējuma sāpes laiku pa laikam uzvirmo ar

vijas ASV vēstniecība vairs nedeva uzturē-

jaunu spēku.

šanās atļaujas valstī. 28 gadus vecā Inga lasa

Aijai zināmi draudzes cilvēku stāsti un zaudē-

sprediķa tulkojumu angliski no lapiņas. Viņas

jumi. Iespējams, tieši tāpēc sprediķis tik kon-

tētis – Amerikā dzimis latvietis – apprecēja

krēti un smeldzīgi uzrunā ikvienu atnākušo.

ES KĀ JONA Aija uzauga Latvijā, Gulbenē, ģimenē, kurā – kā

grāmatu. Lai gan tika arī pie jauniem zābakiem.

viņa saka – „Dievs nebija ielaists”. Vasaras viņa

Jau 16 gadu vecumā viņa saprata, cik svarīga vi-

pavadīja pie omītes Vaiņodē. Tur atrada opīša

ņai ir baznīca. Nedēļas nogalē viņa „dzīvojās tik

Jauno Derību, ko viņš, leģionā dienēdams, bija

pa baznīcu”, dievkalpojumos spēlēja ērģeles, va-

saglabājis cauri kara gadiem. Opīša Svētos Raks-

dīja divas klases svētdienas skolā. Reiz, dodoties

tus viņa paturēja kā relikviju, bet omītei mēdza

draudzenei līdzi katoļu svētceļojumā uz Aglonu,

uzdot jautājumus par Dievu. Kad Aija bija 12

grupa piestāja Zilupes baznīcā. „Un tur es saju-

gadus veca, viņas mammai atklāja krūts vēzi.

tu tādu kā pieskārienu – Aija, tu man kalposi.

Aijas vecākā māsa jau bija nodibinājusi savu

Es uzsāku domās šo pretējo cīņu – nē, es esmu

ģimeni un gaidīja bērniņu. Aijas tēvam sievas

meitene. Es zināju, ka tas Latvijā nav iespējams,

slimošanas laiks sakrita ar viņa pusmūža krīzi,

bet tā sajūta, ka es Dievam kalpošu, palika.”

un ģimenē viņš „bija tikai ar vienu kāju”. Kad

1995. gadā Aija iestājās Latvijas Universitātes

mamma devās uz Rīgas Onkoloģijas slimnīcu,

Teoloģijas fakultātē. Viņai nebija plāna B. Teo-

lai izietu mēnešiem ilgās ārstēšanās procedūras,

loģija bija viņas vienīgā izvēle.

Aija mājās palika viena. Savu vientulību, bailes

„Fakultātes dekāns toreiz bija Vilis Vārsbergs.

zaudēt mammu viņa remdēja, spēlējot klavieres

Viņš bija tas, kurš atvēra durvis uz Rietumiem,

un komponējot. Tā mūzika kļuva par viņas pir-

aicinot studēt sievietes un cerot, ka arī Latvijā

mo lūgšanu. Kad mammas audzēju bija izdevies

tiks atjaunota sieviešu mācītāju ordinācija,” at-

apturēt, Aija aicināja mammu apmeklēt Gulbe-

ceras Aija.

nes luterāņu baznīcu.

Iestājeksāmenos viņai jautāja – vai tu gribi būt

Reiz viņa mammai lūgusi: „Mammu, ir iznākusi

mācītāja? Aija atbildēja – „jā”, baidoties, ka,

jaunā baznīcas Dziesmu grāmata, vai es varu to

atbildot „nē”, viņu teologos neuzņems. „Mans

nopirkt?” Tāpat kā vairums ģimeņu mazpilsētā,

jāvārds jau pēc pirmajiem diviem studiju mē-

arī Aijas ģimene dzīvoja „no algas līdz algai”, tā-

nešiem tika slēpts un teikts „nē”. Pirmajā kur-

pēc mamma piedāvāja izvēlēties starp jauniem

sā rudenī fakultātē ieradās LELBĀL (Latvijas

zābakiem un Dziesmu grāmatu. Aija izvēlējās

Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas)

VIŅPUS LILLÁ

P ē c o r d i n ā c i j a s a r L E L B Ā L a r h i b ī s k a p u E l m ā r u E r n s t u R o z ī t i , d ē l u D ā v i d u u n v ī r u To d u .

arhibīskaps Rozītis no Vācijas, lai satiktos ar

profesors nāca ar savu skatījumu, „gan liberāli

potenciālajām mācītājām. Paziņojums par to,

rietumniecisko, gan konservatīvo”. „Es redzē-

ka studentes, kas vēlas kalpot, aicinātas sa-

ju šo šķelšanos Dieva vārdā. Ne tikai jautājumā

tikties ar arhibīskapu, bija izlikts fakultātē pie

par sievietēm macītājām, bet par ļoti daudziem

dēļa. Es tās divas dienas negāju uz Universitāti.

jautājumiem. Tas mani sāpināja. Domāju, ka

Atcerējos, ka esmu devusi šo jāvārdu, bet sevī

daudzi mani vienaudži pirmā kursa laikā izgāja

nebiju gatava, es baidījos no šā soļa un gribēju

cauri šai ticības krīzei.”

izslīdēt no Dieva pirkstiem. Kā Jona no Vecās

Ar kursabiedriem vīriešiem Aijai bija draudzīgas

Derības, kad Dievs viņam saka – tev jāiet uz

attiecības, bet jautājumā par sieviešu ordināciju

Nīnivi, viņš atbild – nē, nē, man pašam savi

puiši bijuši vienisprātis – nekad. „Lekciju laikā

plāni.”

mēs auditorijās sēdējām divās rindās. Pirmajā –

Teoloģijas fakultātē nonākusi, Aija jutās apmul-

meitenes, kā vienmēr skolā, aizmugurē – pui-

susi. Tur nebija tās kopības un vienotības, ko

ši. Un aiz muguras vienmēr dzirdējām dzēlīgus

viņa meklēja un tolaik arī atrada baznīcā. Fa-

izteikumus par feministēm, izsmejot ideju par

kultāte izrādījās kontroversiāla vide, kurā katrs

sieviešu ordināciju. Es sajutu, ka man ir jāslēpj

VIŅPUS LILLÁ

mana dziļākā pārliecība un mana mīlestība. 18

to domāt. Varbūt tādēļ, ka dzēlīgās piezīmes par

gadu vecumā man nepietika drosmes sacelties

sieviešu ordināciju studiju laikā man vienmēr

pretī valdošajai nostājai. Pirmajā kursā divu

skanēja aiz muguras, man vēl joprojām palikusi

mēnešu laikā man tas triju gadu laikā iznēsātais

sajūta, ka arī tagad, kad esmu mācītaja, kādam

bērniņš tika nogalināts un es sev aizliedzu par

aiz muguras ir ko teikt…”

SIEVIETĒM DRAUDZES SANĀKŠANĀS JĀSĒŽ KLUSU Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Evaņģēlis-

šķērsli, runājot par abu baznīcu iespējamu ap-

ki luteriskās baznīcas paspārnē esošajos diev-

vienošanos: „Ir grūti dabūt darba atļauju ASV

namos kā evaņģēlistes vai kā mācītājas kalpoja

un citās valstīs, lielākajai daļai tā tiek dota ti-

20 sievietes. 1993. gadā pēc arhibīskapa Kārļa

kai uz nenoteiktu laiku. Viena vai vairākas no

Gailīša traģiskās nāves viņa vietā amatā stājās

šīm ordinētajām dāmām ir atgriezušās Latvijā.

Jānis Vanags, kurš nepārprotami paziņoja, ka

Es nezinu, kāds viņām varētu būt pielietojums,”

ir pret sieviešu ordināciju. Ir jāturas pie Dieva

1999. gadā viņš atzina intervijā kristiešu žurnā-

vārda, paziņoja arhibīskaps, un tas neparedz

lam Touchstone.

sievietēm ieņemt priestera amatu.

1995. gada 22. janvārī Anglijā, pēc izturētajiem

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB)

LELBĀL ordinācijas komisijas pārbaudījumiem,

ir viena no nedaudzajām Eiropā, kas joprojām

mācītājas amatam tiek ordinēta pirmā atjauno-

neordinē sievietes. LELB vadība atrunājas ar

tās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes

plāniem iekļaut sinodē jautājumu par sieviešu

absolvente Zane Blaumane. Paralēli studijām

ordināciju, tomēr aplēses liecina, ka arī daudzi

Londonas universitātē viņa uzsāk kalpošanu

luterāņu mācītāji Latvijā aizstāv konservatīvo

latviešu draudzēs Lielbritānijā.

viedokli – sievietes nedrīkst ordinēt. No mācī-

Pirms studijām Teoloģijas fakultātē Zane bija

tājiem esot saņemts pat priekšlikums ierakstīt

piederīga Mežaparka Evaņģēliski luteriskajai

Baznīcas satversmē, ka LELB neordinē sievie-

draudzei. Tās gans tolaik bija leģendārais teo-

tes, apgalvo arhibīskaps.

loģijas profesors Roberts Feldmanis, un baznīca

„Tas ir jautājums, kā mēs Bībeles mācības pār-

bija pazīstama ar fundamentālo un konservatī-

ceļam tagadnē,” atzīst Latvijas Evaņģēliski lu-

vo nostāju teoloģijas jautājumos, kur pat doma

teriskās baznīcas arhibīskaps ārpus Latvijas

par sievieti mācītāju šķita kaut kas pilnīgi ne-

Elmārs Ernsts Rozītis. Viņa vadībā LELBĀL pie-

piedienīgs.

ņēmusi lēmumu ordinēt sievietes, kuras pamet

„Iestājeksāmenos arhibīskaps Gailītis man tei-

Latviju, lai kalpotu mācītājas amatā.

ca,” atceras Zane, „jūs mācaties, jums ir izcilas

J. Vanags neslēpa savu neapmierinātību par šo

sekmes, veiksmīgi nokārtoti eksāmeni, viss ar

lēmumu, piebilstot, ka tas kļūst par galveno

jums ir labi. Baznīca jūs aicina kalpot un piedāvā

VIŅPUS LILLÁ

jūs ordinēt. Ko jūs uz to atbildētu?” – „Es atbil-

„Tas man liekas ļoti nedabīgi, tas būtu apmēram

dētu kategorisku – „nē”,” tā Zane. „Kāpēc?” –

tā, kā ieraudzīt suni ar cūkas galvu.”

NEKUR NO SEVIS NEAIZMUKSI Aija bija iestājusies teologos 1995. gadā, kad

to visu darīšu tālāk?” viņa sev uzdeva jautāju-

ārpus Latvijas esošā baznīca Anglijā ordinē-

mu. Studiju laikā bija nodibināta ģimene, nācās

ja Zani Blaumani. 2000. gada izlaidumā Aija

pieņemt praktiskus lēmumus, kā to uzturēt?

kopā ar savu trīsgadīgo dēlu Dāvidu saņēma

Jaunā ģimene atgriezās Gulbenē, kur Aijai pie-

Universitātes diplomu ar ierakstu – „bakalaura

dāvāja darbu novada laikrakstā Dzirkstele. Viņa

grāds teoloģijā un reliģiju zinātnēs”. „Ko es ar

rakstīja avīzei septiņus gadus, paralēli iegūs-

VIŅPUS LILLÁ

tot maģistra grādu žurnālistikā: „Kad atgriezos

neilga laika ļaundabīgu audzēju atklāja arī tē-

Gulbenē pie mammas un tēta, man atgriezās

vam. Āsti paziņoja, ka nekas vairs nav glābjams.

drošības sajūta. Tā bija mana mazā, mīļā māla

„Es histēriski raudāju un zvanīju savam drau-

bļodiņa, kur es jutos vislabāk. Atgriezos arī Gul-

gam, Gulbenes katoļu priesterim Vjačeslavam,

benes baznīcā – atkal mācīju svētdienas skolā

ar ko joprojām esam labos draugos. Es, tāpat kā

un spēlēju ērģeles.”

visi tādos gadījumos, jautāju – kāpēc? Prieste-

Aijas māla bļodiņa izrādījās pavisam trausla un

ris pateica vienu teikumu, kas man joprojām ir

drīz sāka plaisāt nenovēršamā nolemtībā. 27

svarīgs: „Aija, man liekas, ka Dievs tev saga-

gadu vecumā izjuka viņas laulība. Dažus mē-

tavo jaunu ceļu.” Es pie sevis domāju – kādas

nešus pēc šķiršanās mammai atgriezās audzējs,

muļķības! Kādu ceļu? Tāpat kā 12 gadu vecumā,

un pēc sešiem mēnešiem mamma nomira. Pēc

es atkal esmu atstāta mājās viena!”

ĻAUTIES PLŪDUMAM „Tad manā dzīvē ienāca Tods. Tētis tad jau bija

sies piekrist pārcelties uz dzīvi ASV: „Savā ziņā

ļoti, ļoti slims, viņš knapi varēja ierasties uz

man tā bija arī bēgšana – no manām sāpēm, sē-

mūsu kāzām un pēc trīs mēnešiem nomira.”

rām, zaudējumiem.”

Ar amerikāni Todu Grehemu Aija iepazinās caur

2007. gada augustā viņi pārcēlās uz dzīvi Ore-

portālu draugiem.lv. Pēc laika Tods uzaicinā-

gonas štata pilsētā Jūdžīnā, bet Aija saprata, ka

ja Aiju ciemos uz Oregonu, ASV, vēlāk atlidoja

nekur „no sevis neaizmukt”. Pirmie divi svešu-

uz Latviju apciemot viņu un Dāvidu. 2006. gadā

mā pavadītie gadi izrādījās smagāki, nekā Aija

viņi apprecējās.

bija iedomājusies – ne darba, ne draugu. Sa-

„Mana mamma pirms nāves teica: „Meitiņ, kad

ņemties lika bērni – meitiņa Audra, kuras grū-

es būšu debesīs, tad es tev atradīšu vislabāko

ti iegrožojamā enerģija attaisnoja viņai doto

vīru.” Pagāja divi mēneši pēc mammas nāves,

vārdu, kas lietuviešu valodā nozīmē – ‘vētra’,

kad Tods ienāca manā dzīvē. Es tā arī domāju,

un Dāvids, kurš apbrīnojami ātri iejutās vietējā

ka Tods man ir mammas novēlēts.”

vidē un patlaban, 16 gadu vecumā, ir viens no

Pēc kāzām ģimene pārcēlās uz Rīgu, Tods ir

labākajiem skolēniem klasē pat angļu valodas

izstudējis politikas zinātnes un vēl pirms ie-

stundās.

pazīšanās ar Aiju 1997. gadā studentu apmai-

2009. gadā Tods saņēma labu darba piedāvāju-

ņas programmas ietvaros trīs mēnešus dzīvojis

mu Mičiganā. Viņš to Aijai paziņoja kā prieka

un mācījies Latvijā, paspējot apgūt latviešu un

vēsti – Lansingā dzīvo viņa vecāki, bērniem būs

krievu sarunvalodu. Tomēr atrast pastāvīgu,

vectētiņš un vemāmiņa, Mičiganā dzīvo daudz

labi apmaksātu darbu Rīgā Todam nebija viegli.

vairāk latviešu un Aijai būs vieglāk atrast dar-

2007. gada jūnijā Rīgā piedzima Aijas un Toda

bu.

meitiņa Audra, un Aijai kļuva skaidrs – ja viņa

Lūk, no tā arī Aija nobijās: „Vidienē ir daudz vai-

grib saglabāt veselīgas attiecības ģimenē, nāk-

rāk latviešu draudžu. Es intuitīvi jutu, ka, no-

VIŅPUS LILLÁ

Tā bija ilga un sāpīga iekšējā cīņa. Galu galā es nolēmu tomēr ļauties plūdumam.

VIŅPUS LILLÁ

nākot tur, mans vārds var tikt pievienots esošo

tījies tik daudz cerību, sapņu, es, būdama prie-

mācītāju sarakstam. Sevis nenovērtēšana, uz-

cīga divu bērnu mamma, nespēju atrast mieri-

skatīšana par amatam necienīgu un arī iedzītā

nājuma vārdus.”

atziņa, ka sieviete nevar kalpot, manī veicināja

Lai cik paradoksāli tas šķistu ikdienas prātam,

kategorisku „nē” Mičiganai. Tā bija ilga un sāpī-

vismīļākā nodaļa Aijai bija tā, kurā „cilvēki paši

ga iekšējā cīņa. Galu galā es nolēmu tomēr ļau-

skatās acīs nāvei”: „Daudzi baidījās, daudzi bija

ties plūdumam, tam, kur Dievs mani nesīs.”

piekusuši un gaidīja atvieglojumu. Bija cilvēki,

Drīz vien pēc pārcelšanās Aijai piedāvāja izturēt

pie kuriem es atgriezos vairākas reizes un kļuvu

ordinācijas eksāmenu. Pirms ordinācijas visiem

lieciniece samierināšanās un izlīgšanas proce-

mācītājiem nepieciešams iziet obligāto kapelāna

sam, ka cilvēkam varēju pateikt – Dievs ir lie-

apmācību slimnīcā. Deviņus mēnešus trīs rei-

lāks par tavu izmisumu un tavām bailēm.”

zes nedēļā Aija braukāja uz Kalamazū slimnīcu,

Mācītājas amatā Aiju ordinēja 2010. gada

kur viņai pastorālajai kalpošanai (critical care

maijā. Viņas ordinācija bija viņas šķīstīšanās

unit) ierādīja neārstējami slimo, ortopēdisko un

brīdis, Aijai likās, kā šajā brīdī viņa izlīgst ar

priekšlaikus dzimušo bērnu nodaļas: „Man jā-

Dievu, ka Viņš viņu pieņem tādu, kāda viņa pa

saka godīgi, ka apmeklēt priekšlaikus dzimušo

dažādiem ceļiem pie Viņa atnākusi. Ordināci-

bērnu nodaļu es izvairījos. Pāris reižu tur iegāju

jas laikā vienīgā viņas lūgšana bija: „Dievs, dod

un sapratu, ka tajā brīdī, kad mammītei mirst

man kādu gudrību, kad man nav, ko cilvēkiem

mazs, tikko dzimis bērniņš, ar kuru viņai sais-

teikt!”

PAR PIEDOŠANU Pusotru gadu mācītāja Grehema kā Vidienes

karojusi popularitāti, arī kādreizējie patriarhi

apgabala vikāre kalpoja dažādās draudzēs, vien-

un matriarhi nespēj pretoties Aijas spējai uz-

laikus sākot spēlēt ērģeles Svētā Pāvila latvie-

jundīt viņos gatavību runāt par savām sāpēm:

šu draudzes dievkalpojumos, reizēm izpalīdzot

„Cilvēki ir baidīti ar Dieva vārdu. Gadiem viņi

diakonam Fricim Sīpolam ar dievkalpojumu va-

nākuši uz baznīcu, bet tajā pietrūcis cilvēcības

dīšanu Detroitas pusē. Aija priecājas, ka drau-

un mīlestības. Es mēģinu iedziļināties cilvēkos,

dzē ienāca pakāpeniski, ka nekļuva par mācītāju

es nebaidos parādīt arī savu ievainojamību. Tie

uzreiz no skolas sola: „Vispār būtu jāpieņem no-

cilvēki, kas savulaik tikai pasniedza roku, ta-

teikumi, ka nevar par mācītāju kļūt uzreiz pēc

gad apkampjas un dod man buču uz vaiga. Var-

augstskolas. Varbūt pat būtu pirms tam jāiegūst

būt kādreiz šķiet, ka to apkampienu pat ir par

cita profesija, jāsaprot sevi. Visbriesmīgāk ir

daudz, bet es zinu, ka cilvēkiem to vajag, ka tā

tad, ja mācītājs savu neizdzīvoto dzīvi sāk dzī-

mēs viens otru stiprinām.

vot draudzes acu priekšā.”

Līga Jēkabsone, kurai kopā ar Aiju izdevies no-

Aija ir otrā mācītāja sieviete draudzes 60 gadu

dibināt „korīti”, kā viņas sauc savu atzīstamā

ilgajā pastāvēšanas vēsturē. Draudzē viņa ie-

kvalitātē skanošo ansambli, atzīst: „Manuprāt,

VIŅPUS LILLÁ

Aija ir labākā mācītāja Svētā Pāvila draudzes

Tā ir sieviete, kas skrien uz visām pusēm un

vēsturē, un, manuprāt, mācītāja darbs nav vī-

kas ir pārgurusi. Vīrietim tajā pašā laikā ir ļoti

rieša darbs, vīrietis var uzrakstīt labu sprediķi,

nodarīts pāri. Viņam ir izgriezta mēle, īpaši

bet viņā nekad nebūs tās līdzjūtības, kas ir sie-

laukos, redzams, ka nav šīs proporcijas starp

vietē.”

vīrišķo un sievišķo būtību. Sieviete arī vīrieti,

Aptaujātie vīrieši Detroitas draudzē par mācī-

protams, ir izlutinājusi, ar to atņemot vīrišķī-

tāju Aiju izsakās ar lielu cieņu, bet labi atceras,

bu. Vīrietis ir palicis tāda izlutināta un kopja-

ka arī ārpus Latvijas esošajā luterāņu baznīcā

ma bērna lomā. 30 un 40 gadu vecumā mēģi-

savulaik ir bijušas asas diskusijas par to, vai sie-

not atrast dzīvesbiedru, tu saskaries vai nu ar

vietei ir tiesības stāvēt kancelē. Dainis Rudzītis

laulības pārkāpējiem un sevis meklētājiem, vai

atceras, ka pat viņa paziņa profesors, kura mei-

nu arī paņem kādu, kurš tev būs jākopj. Tāpēc

ta kļuva par mācītāju, neslēpa savu neapmieri-

varbūt arī ir šī stingrā nostāja pret sievietēm

nātību, sakot – kas tā būs par mācītāju, ja viņa

mācītājām, jo vīrieši šo nišu neapzināti sargā.

gaidīs bērnu un ar apaļu vēderu stāvēs kancelē

Šo it kā tuvo vietu Dievam. Nenoliegšu, pat īsi

draudzes priekšā?”

pirms ordinācijas manī izskanēja šaubu jautā-

„Ja tu pajautātu pretimnācējam vīrietim Lat-

jums Dievam – vai tiešām, uzsākot kalpošanu,

vijā, kādas profesijas, pēc viņa domām, pie-

es uzsāktu kādu grēka ceļu? Bet vai tas nav ab-

nāktos sievietei, viņš nenosauktu mācītājas

surds jautājums? Es it kā Dievam jautāju – vai

amatu,” atzīst Aija. „Es domāju, ka padomju

Tu man piedosi, ja es Tev kalpoju un ja es ci-

laikā kaut kādā brīdī sieviete ir aplauzusi vī-

tiem pasludinu, ka viņu grēki ir piedoti un ka

rietim spārnus un pati uzņēmusies visa lidoju-

viņi ir mīlēti? Šobrīd es zinu droši, ka Dievs

ma smagumu. Reizēm liekas, ka vīrietis ir kas-

man nepiedotu, ja es neietu un nedarītu, ko

trēts, zaudējis savu balsi. Paskaties, kas Latvijā

Viņš man kādreiz, svētceļojuma laikā Zilupes

vada ģimeni, kas ir tā lokomotīve, vilcējspēks?

dievnamā, ir uzticējis.” L

VIŅŠ LILLÁ

IDEĀLĀ KAFEJNĪCA A N D R E J S Š AV R E J S , T E L E G R A F U N F O C U S . LV Ž U R N Ā L I S T S , N E N O G U R D I N Ā M S K U LT Ū R M Ī L I S , V Ē L A S D I B I N ĀT O R N I T O L O Ģ I J A S C I E N Ī TĀ J U P A R T I J U , L A I K O N G R E S U S VA R Ē T U S A S A U K T B Ē R Z U BIR ZĪS, PUTNU DZIE SM Ā S K L AUSOTIE S...

VIŅŠ LILLÁ

irms 12 gadiem ar man atgadījās visai pamācošs piedzīvojums. Sarunāju interviju ar Raimondu Paulu. Loģiski, satikāmies pie Latvijas radio. Viņš rezignēti pavaicāja: „Nu, kur iesim?” Es ieaicināju Maestro vietā, kur pašlaik atrodas Fīlings, bet tur, ne lūgta, ne gaidīta – sanitārā stunda. Tad mēs aizstaigājām līdz Mazajai Pils ielai, kur ir jauka „teoloģiska” kafetērija. Taču tur viss izrādījās aizņemts! Abi ar klasiķi atgriezāmies Doma laukumā un nolemti devāmies uz krodziņu 13 krēsli. Pa ceļam, lai nolīdzinātu neveiklo situāciju, es izteicos: „Nesen pie mums Rīgā bija atbraukusi pazīstamā krievu dzejniece Tatjana Ščerbina, kura pēc tam žurnālā Ogoņok uzrakstīja milzum garu rakstu Miljons kafejnīcu pilsēta. „Jā, bet nevienas pieklājīgas,” acumirklī noburkšķēja ģeniālais Pauls.

VIŅŠ LILLÁ

tļaušos mazliet citēt minēto rakstu.

pirmo reizi nogaršoju putukrējumu – tas jop-

„Rīgā nebiju bijusi 11 gadus,” toreiz

rojām ir viens no manas dzīves spilgtākajiem

rakstīja Tatjana. „Pirmā sajūta bija

iespaidiem. Atceros, man pasniedza kaut ko

vilšanās: savulaik, pavadot nakti vilcienā, tu

gaisīgu, baltu, tādas kā putas – uz parasta ēd-

no krievu kūts nokļuvi kā izlaizītā Rietumu

nīcas šķīvja. Kad es to nogaršoju, sapratu, ka

pilsētiņā (par īstām Rietumu pilsētām tolaik

esmu ar mieru to ēst ik dienas visu dzīvi. To-

es neko daaudz nezināju), bet patlaban – vairs

reiz mana restorānu dzīve sita augstu vilni,

nekāda kontrasta! Nespēju noticēt, ka padomju

man taču bija tikai 20 gadu. Ar Mišu Kozakovu,

laikā Vecrīgā bija tikai sešas kafejnīcas – man

kurš arī spēlējā Slepkavībā..., mēs staigājām pa

likās, ka to ir miljons, jo Maskavā kafejnīcu

šiem restorāniem. Kaut kāds francūzis spēlē-

vispār nebija. Tagad Latvijā tiešām ir miljons

ja mums saksofonu. Nē, laikam jau tas nebija

kafejnīcu. Līdzās kā zobu sāpes apnikušajam

francūzis, protams, ka latvietis, bet mums li-

Coca-Cola logo ik pēc simt metriem acīs cērtas

kās – lūk, īstens francūzis! Jo īpaši tādēļ, ka

vārdi Aldaris un Parex-bank.”

viņš spēlēja lieliski! Dienā mēs dzērām kafiju,

Un nav šajos vārdos nekāda apvainojuma, kas

vakarā – vīnu. Mēs jutāmies pieauguši, svarīgi,

skartu mūsu latvisko gastronomisko jomu. Jo,

šikos uzvalkos. Miša naktīs apstaigāja bārus

raugi, kā, Rīgā viesodamies, teica lielais satīri-

un visiem stāstīja, ka spēlē galveno lomu, tur-

ķis Mihails Žvaņeckis, „mūsu nožēlojamajā pa-

klāt pie paša Romma. Protams, ka viņam ga-

domju dzīvītē jūs bijāt mūsu nožēlojamie Rietu-

dījās romāns pēc romāna, viņš iemīlējās visās

mi”. Un vienalga, pēc visa spriežot, tolaik viss

simpātiskajās sievietēs pēc kārtas. Un viņas

šķita tik burvīgs!

iemīlējās Mišā. Man visu laiku viņam gribējās

Kad 1956. gadā dižais Mihails Romms Latvijas

iesist – aiz skaudības.”

galvaspilsētas šaurajās ielās filmēja Slepkavību

No jau minētā citāta izcelšu kādu atslēgas frā-

Dantes ielā, tolaik gluži jauniņie aktieri Mihails

zi. Gafts stāsta, ka ielās smaržoja pēc kafijas

Kozakovs un Valentīns Gafts nebija izraujami

un smalkmaizītēm. Diez vai viņš bija redzējis

no viesnīcas bāra un tiem pašiem 13 krēsliem.

slaveno latviešu filmu Ceplis, par kuru zinātāji

Pirms diviem gadiem atbraucis pie mums, lai

stāsta, ka tā smaržo pēc kafijas un smalkmai-

uzstātos koncertā, Valentīns Josifovičs šo rindu

zītēm un tai piemīt 30. gadu aromāts, kas, par

autoram uzticēja to, ko gadiem bija glabājis dziļi

spīti padomju varai, līdz galam nebija izgaisis

sirdī.

pat 50 gados. Taču tagad šis gars, par kuru runā

„Rīga man ir svarīga, jo šeit, izrādījās, es pir-

Gafts, ir izplēnējis.

mo reizi esam „ārzemēs”,” Gafts atzina. „Es

Var jau atsaukties uz to pašu iepriekšējā LILLA`

nepagurstu atkārtot, ka, 1969. gadā pirmo reizi

citēto Aleksandra Puškina dzejas rindu: „Kas

izbraucot uz īstajām ārzemēm – Šveici –, es to

beidzies – mīļš mums būs.” Bet, mazliet apdo-

izjutu kā mazāk svarīgu notikumu nekā 55 ga-

mājoties, man jāpiekrīt Ščerbinas kundzei: „Pa-

dus seno braucienu uz Rīgu. Šeit it visur smar-

domju laikos Vecrīgā bija tikai sešas kafejnīcas –

žoja pēc kafijas! Šeit uz ielām stāvēja galdiņi,

man likās, to ir miljons.” Man ir 41 gads, bet es

un mēs ēdām tā-ā-ādas smalkmaizītes, kādas

mazliet vēl atceros skarbos padomju okupācijas

vairs nekur citur pasaulē neesmu ēdis. Šeit es

laikus un arī tās sešas kafejnīcas.

VIŅŠ LILLÁ

1. Pirmā prātā nāk, protams, slavenā Vecrī-

desmit gadiem, bet Lunā es tā arī ne reizi nees-

ga Vaļņu un tagadējās Kaļķu ielas stūrī. Tam

mu bijis, jo drīz pēc tam, kad man beidzot bija

ir grūti noticēt, bet brīvdienās pie tās vienmēr

16, restorāns tika slēgts.

bija rindas. Lai tiktu iekšā, bija jāstāv vismaz

Taču kādu laiku vēl strādāja Mazā Luna, kas

40 minūtes. Pie ieejas dežurēja „ārā metējs” Pa-

ardievas Rīgai pamāja pirms 15 gadiem. Tagad

šonkulis, kuram nebija labās plaukstas (bet bija

tajā vietā ir banka, bet pašas Lunas telpās –

protēze). Mamma deva šim 50 kapeikas, un mēs

McDonald’s. C’est la vie!*

tikām iekšā bez rindas baudīt kafiju un saldēju-

3. Viesnīcas Rīga restorāns. Tur bija divas zāles,

mu. Te var pieminēt arī plaši pazīstamo vasa-

lielā un mazā. Abās ieeja bija liegta vienkārša-

ras terasi Kaza, kas atradās tagadējās viesnīcas

jiem mirstīgajiem. Taču mana mamma bija Ope-

FG Royal vietā (agrāk – Hotel de Rome). Vieta,

ras vijolniece ar Latvijas PSR Teātra darbinieku

kur pulcējās vietējā mākslinieciskā bohēma, bet

savienības biedra karti, tāpēc kopā ar viņu svēt-

stūrī gandrīz visu laiku sēdēja noslēpumaina

dienās – trijos pēcpusdienā – es tomēr Rīgā tiku

tante platmalē (tikai pēc tam uzzināju, ka tā bi-

ielaists. Mazajā zālē. Pirms tam iekšā laidējam

jusi lieliskā gleznotāja Maija Tabaka). Turklāt tā

iešķiebjot „ķepā” rubli. Toties par atlikušajiem

bija Rīgas baložu centrālā tusiņu vieta, tos pa

4 rubļiem mēs degustējām, pirmo, otro un trešo

kaktiem ar tīru, dabisku maizi baroja līdzjūtīgas

ēdienu. Divatā! Un kafiju. Iespaidu pietika visai

vecenītes.

nākamajai nedēļai.

Tas, kas tagad ir Vecrīga (kura pārvietojusies uz

Kapitālisma laikos mazajā zālē ilgu laiku bija ka-

Teātra ielu) – vien skumjas atmiņas un normā-

zino, bet pirms vairākiem mēnešiem visa viesnī-

la kafija. Un kā nostalģisks deserts – leģendā-

ca tika slēgta rekonstrukcijai, jo to ir iegādājies

rā Čau, Rasma!, proti, tante Rasma, kas pēdējo

slavens armēņu miljardieris. Esmu pārliecināts,

40 gadu laikā nekādi nav mainījusies, joprojām

ka arī pēc rekonstrukcijas te būs restorāni – itā-

darbā. Mums gan ir vēl divas Vecrīgas – Krišjā-

liešu, franču un ķīniešu.

ņa Barona un Valdemāra ielā, taču tās neatbilst

4. Savukārt viesnīcas Rīga otrā pusē bija sla-

nostalģiskajam žanram kaut vai tā iemesla dēļ,

venais Skapis. Tas, manuprāt, bija ilgdzīvotājs

ka neatrodas Vecrīgā.

starp vecajām kafejnīcām, jo to aizvēra pirms

2. Restorāns Luna. Nu, man tā bija aizliegtā

nieka desmit gadiem. Pēc tam šeit bija ķīniešu

zona, jo nokļūt tur – tas bija visu cerību vaina-

ēstuve, vēlāk – turku aviolīniju filiāle, pēc tam

gojums, aizliegtā zona, jo bērnus līdz 16 gadiem

vispār viss tika aiztaisīts ciet. Bet runā, ka pagā-

Lunā neielaida. Tomēr zinu, ka par ārā sviedē-

jušā gadsimta 50. gados tieši tā bijusi Raimon-

ju tur strādāja resnais Viktors Želabs, kurš pie-

da Paula iecienītākā vieta. Kafija ar balzamu un

strādāja arī par pantomīmas aktieri Latvijas

šņabis, šņabis, šņabis. Tas bija Skapis, kurp va-

operā. Lunā tika rīkotas kāzas, ekskluzīvi saieti;

karos gāja skumjā Lana Paula, lai nogādātu mā-

runā, ka tajā tika pasniegts leģendārs koktei-

jās „aizmirsušos” Maestro.

lis Semafors, sajaukts no trīs noslēpumainiem

5. Neko nevaru pastāstīt par viesnīcas Latvija

dzērieniem – zaļā, dzeltenā un sarkanā krāsā.

visā PSRS izslavēto bāru, jo ne reizi tur neesmu

Un maksāja šis kokteilis neiedomājamos 3 rub-

bijis tolaik bērnišķā vecuma dēļ. Varu tikai pie-

ļus (mamma stāstīja!) Viktors nomira jau pirms

bilst, ka tur viss bija pieejams par t. s. valūtas

VIŅŠ LILLÁ

rubļiem un bāra zvaigzne bija kāda prostitūta,

mosfēru kaut kā atšķitos no citām Eiropas ka-

kura šodien ir veiksmīga latviešu miljonāre. Tas

fejnīcām. Un pēdējais piliens šai nostalģiskajā

viss piešķīra iestādījumam neatkārtojamu rī-

atmiņu straumē – pirms diviem gadiem slēgtais

dziniecisku kolorītu.

Ķieģelītis, kas atradās pašā Rīgas centrā, Doma

6. Nu un, lūk, bārs 13 krēsli, kur mēs toreiz ar

laukumā, bet par kura eksistenci zināja vien ne-

Paulu atradām vietu. Stundiņu patērzējis, Ma-

daudzi.

estro, raugoties kaut kur mūžībā, noteica: „Bet

Tas mita mājā, kur augšējos stāvos atrodas NEPLP

kafija šeit laba!” un kā dāvanu man nopirka

– starp Latvijas radio un restorānu Fīlings (at-

konfekti Serenāde. Nemaz nezinu, vai tur jopro-

gādināšu, ka padomju laikos tā nosaukums bija

jām ir laba kafija un vai tur joprojām var nopirkt

Doms). Ēkas dziļumā – bija jāiet cauri trepju tel-

Serenādes. Pieeju kafejnīcai stipri vien apgrū-

pai. Kafejnīcas sienas bija no tumšsarkaniem ķie-

tina iedzert gribošie ārzemnieki, bet lauzties

ģeļiem, kam pateicoties, tā ieguva savu nosau-

cauri – slinkums.

kumu. Saudzīgas cenas, soļankas, siļķe kažokā,

Protams, bija arī citas kafejnīcas. Ar klusuma

aliņš un šņabītis – viss te bija. Tāpat kā vienmēr

brīdi pieminēsim Mārstaļu ielas M-6. Un Tirgo-

ieslēgtais Latvijas radio 1 un tā veterāni.

ņu ielas Zilo putnu, kur tagad tirgo beļģu alu. Un

Bija arī patiešām lieliska vieta Doma laukumā –

Kolonādi pie Brīvības pieminekļa, kur tagad ir

restorāns Možums. Padomju laikos tas pozicio-

picērija (!) un ar to neko nevarēja iesākt pat Rī-

nējās kā pankūkotava, bet pēc tā laika standar-

gas Dome. Pašā Rīgas sirdī pie patriotiskākā no

tiem viss bija „pa smuko” – pankūkas ar sviestu,

pieminekļiem no vienas puses – itāliešu picēri-

krējumu, medu un pat ar ikriem! Plaša izvēle!

ja, no otras – McDonald’s. Runā, ka tā jau ir tā

Uz sienas dancoja trīs dāmas tautas tērpos, sim-

globalizācija! Tiešām brīnos, ka Pētergailis vēl

bolizējot Latviju, Igauniju, Lietuvu. Gaisotne

strādā – pamirstot sirdij, mēdzu iztēloties, ka

bija neaizmirstama, īpaši pēc tējas ar balzamu.

vēl mazliet, mazliet – un tā vietā arī būs kāda

Tagad tur ir bezpersoniskais Charlie.

picērija vai ķīniešu bistro.

Ir jau Rīga miljons kafejnīcu pilsēta. Ir. Taču

Lai kā arī būtu, Rīgā ir vietas, kur var garšīgi

elementāru sešu septiņu kafejnīcu, kas piešķir-

paēst un ar patiku pasēdēt. Bet nemaz, nu ne-

tu mūsu pilsētai īpašu, tikai tai piemītošu kolo-

maz nav tādu Rīgas kafejnīcu, kas ar savu at-

rītu, manuprāt, vairs nav. Bet žēl. L

* Tāda ir dzīve! – franču val.

VIŅŠ LILLÁ

В ПОИСКАХ ИДЕАЛЬНОГО РИЖСКОГО КАФЕ А Н Д Р Е Й Ш А В Р Е Й , Ж У Р Н А Л И С Т Т Е Л Е Г РАФ А И F O C U S . LV, Н Е У Т О М И М И Й К У Л ЬТ У Р О Ф И Л , Х О Ч Е Т С О З Д АТ Ь ПАРТИЮ ЛЮБИТЕЛЕЙ ОРНИТОЛОГИИ, ЧТОБЫ СЪЕЗДЫ ПРОВОДИТЬ В БЕРЕЗОВЫХ РОЩАХ, СЛУШАЯ ПЕСНИ ПТИЦ...

VIŅŠ LILLÁ

днажды, 12 лет назад, у меня приключилась весьма показательная история. Договорился я на интервью с Раймондом Паулсом. Встретились, разумеется, у Латвийского радиофона. Он печально спросил: „Ну, куда пойдем?” Я пригласил Маэстро в ныне ресторан Feelings, но там в кои веки был санитарный час. Тогда мы прошли до Маза Пилс, где есть милая „теологическая” кафешка. Но там все было занято! Я с классиком завернул обратно на Домскую площадь и мы обреченно пошли в кабачок 13 стульев. По пути, чтобы сгладить легкую неловкость, я произнес: „Недавно у нас в Риге была известная российская поэтесса Татьяня Щербина и вот она в Огоньке потом написала огромный текст Город миллиона кафе. „Да, и ни одного приличного!” моментально буркнул великий Паулс.

vП

VIŅŠ LILLÁ

озволю себе небольшую выдержку

нам подавали такие булочки, которых больше

из той статьи. „Я не была в Риге 11

нигде в мире не видел. Здесь я впервые

лет, “ – писала тогда Татьяна. –

попробовал взбитые сливки – и это одно из

Первым

разо-

самых больших впечатлений в моей жизни до

чарование: если раньше, проведя ночь в

сих пор. Помню, подали что-то воздушное и

поезде, ты попадал из русского хлева в

белое, пену – в обычных столовых тарелках.

вылизанный западный городок (настоящих

И когда я попробовал, понял, что согласен это

западных городов я тогда еще не видела),

есть всю жизнь.

теперь никаких контрастов. Я не поверила,

Тогда

что в советские времена в старом городе было

ресторанной жизни, мне ведь было 20 лет. И

всего шесть кафе – мне казалось, их миллион:

с Мишей Козаковым, игравшем в Убийстве...

в Москве-то их не было вовсе. Теперь кафе

главную роль, мы ходили по этим ресторанам.

в Латвии на самом деле миллион. Помимо

Какой-то француз играл нам на саксофоне.

набившего

Coca-Cola

Нет, наверное, это был не француз, конечно,

по всей Латвии каждые сто метров в глаза

а латыш, но нам казалось – вот, настоящий

бросаются слова Aldaris и Parex-bank.

француз! Тем более, что играл действительно

Опять же, тут нет никакого оскорбления в

великолепно!

нашу латвийскую гастрономическую область.

вечером вино. Чувствовали себя взрослыми,

Потому что, как говорил, приехав однажды в

мощными, в шикарных костюмах. Мишка

Ригу, великий сатирик Михаил Жванецкий,

ночами ходил в бары и всем говорил, что он

„в нашей убогой советской жизни вы были

играет главную роль, причем у самого Ромма.

нашим убогим советским Западом”. Но все

И, разумеется, у него были сплошные романы,

равно, судя по всему, тогда все казалось

влюблялся во всех симпатичных женщин

волшебным.

подряд. И в него влюблялись. Мне его все

Когда в Риге в 1956-м великий Михаил Ромм

время хотелось ударить – из зависти.”

снимал в узких улочках латвийской столицы

Так

фильм Убийство на улице Данте, молодые

„вычленю” один ключевой момент. Гафт

актеры Михаил Козаков и Валентин Гафт не

говорит о том, что на улицах пахло кофе и

вылезали из бара столичного отеля и из тех

булочками. Навряд ли он смотрел знаменитый

же 13 стульев. Приехав два года назад к нам

латышский фильм Цеплис, о котором знатоки

с концертом, Валентин Иосифович говорил

говорят, что этот фильм пахнет кофе и

автору этих строк чуть ли не сокровенное.

булочками, духом тридцатых годов, который

„Рига для меня важна тем, что я впервые

даже при советской власти еще не до конца

оказался „за границей”,” – говорил Гафт.

был убит и в пятидесятые годы. А вот сейчас

„Не устану повторять, что когда в 1969 году

этот, дух который подразумевал Гафт, исчез.

я впервые выехал в настоящее зарубежье, в

Или все можно списать на все то же великое

Швецию, то для меня это было менее значимо,

стихотворение Александра Пушкина, которое

чем Рига 55-летней давности. Здесь всюду

я цитировал в своей предыдущей публикации

пахло кофе! Здесь на улице стояли столики и

в LILLA` – о том, „что пройдет, то будет

чувством

оскомину

стало

логотипа

вот,

меня

из

было

Мы

настоящее

пили

днем

вышеприведенной

буйство

кофе,

цитаты

VIŅŠ LILLÁ

мило”? Но немного поанализировав, должен

запретная

согласиться с фразой госпожи Щербины: „В

туда

советские времена в старом городе было всего

запретная

шесть кафе – мне казалось, их миллион.” Мне

до 16 лет вход туда был запрещен. Знаю

41 год, но я немного помню суровые годы

только,

советской оккупации и те шесть кафе.

толстый Виктор Желабс, подрабатывавший

1. Разумеется, прежде всего это знаменитая

на

Вецрига на углу Вальню и ныне улицы Калькю.

Латвийской опере. В Луне проводили свадьбы

В это трудно поверить, но в выходные там

и эксклюзивные посиделки и, говорят, там был

всегда стояла очередь. Чтобы попасть внутрь,

легендарный коктейль „семафор”, сделанный

надо было стоять как минимум минут 40. А на

из трех загадочных напитков – зеленого,

входе был „вышибала” дядя Паша, у которого

желтого и красного цвета. И стоил он жуткие

не было правой кисти (протез). Мама давала

3 рубля (мама рассказывала)! Виктор умер

ему 50 копеек, и мы попадали без очереди, в

лет десять назад, а в Луну я так ни разу не

результате насладившись кофе и мороженым.

попал, потому что вскоре после того, как мне

Сюда же можно приплюсовать и знаменитую

исполнилось 16 лет, ресторан как раз закрылся.

открытую летнюю террасу Козу, которая

Но оставалась еще какое-то время Малая Луна,

находилась на месте нынешнего отеля FG Roy-

приказавшая долго жить лет 15 назад. Теперь

al (прежде Hotel de Rome). Место, где постоянно

на месте Малой Луны – банк, а в самой Луне –

собиралась местная художественная богема

Макдональдс! C` est la vie.

и в уголке все время сидела загадочная тетя

3. Ресторан гостиницы Рига. Там было два

в шляпе (только потом я узнал, что это была

зала, большой и малый. И вход в оба туда был

великая художница Майя Табака). Кроме

для простых смертных закрыт. Но поскольку

того, это было центральное место „тусовки”

моя мама была скрипачкой Оперы и имела

рижских голубей, которых кормили по

удостоверение

углам сердобольные бабули – натуральным

деятелей Латвийской ССР, я туда с ней попадал

хлебом.

в три пополудни по воскресеньям. В малый

То, что сейчас из себя представляет «Вецрига»

зал. Предварительно дав „вышибале” рубль

(та, что переместилась на улицу Театра) – это

„на лапу”. Зато на оставшиеся 4 рубля мы

только печальное воспоминание и нормальный

дегустировали первое, второе и третье блюдо.

кофе. И в качестве ностальгического десерта

И кофе. Впечатлений было на неделю вперед.

– легендарная Чао, Расма!, то есть тетя Расма,

которая за последние 40 лет внешне никак не

зале долгое время было казино, а пару

изменилась, до сих пор работает. Есть еще две

месяцев назад вся гостиница закрылась

Вецриги – на Кришьяна Барона и на Валдемара,

на реконструкцию, поскольку ее приобрел

но они не соответствуют ностальгическому

знаменитый армянский миллиардер. И я

жанру хотя бы по одной причине – расположены

уверен, что после реконструкции тут будут

за пределами Вецриги.

рестораны – итальянский, французский и

2. Ресторан Луна. Ну, для меня это была

китайский.

–

зона, это

потому

был

предел

территория,

что

досуге

что

артистом

капиталистические

мечтаний

поскольку

вышибалой

члена

попадание

Союза

там

детям работал

миманса

театральных

времена

малом

VIŅŠ LILLÁ

4. А с другой стороны гостиницы Рига был

Удивляюсь, что еще работает Pētergailis –

знаменитый

всегда с содроганием думаю, что еще чуть-

Skapis.

долгожителем

Он

прежних

стал,

по-моему,

рижских

чуть, и тут будет или китайский ресторан,

кафе,

поскольку закрылось всего лет десять назад.

или итальянская пиццерия.

Потом здесь оборудовали китайский ресторан,

Как бы там не было, но в Риге есть места,

затем – филиал турецких авиолиний, потом

где можно вкусно поесть и посидеть. Но

там вообще все закрылось. А в 1950-е годы

совершенно не осталось рижских кафе, тех,

это, говорят, как раз и было излюбленное

что своей атмосферой хоть как-то отличаются

место Раймонда Паулса. Кофе с бальзамом и

от всех прочих европейских кафе. Последняя

водка, водка, водка. По вечерам именно сюда

капля в этой ностальгической истории —

заходила молодая Лана Паулс и забирала

закрывшийся года два назад знаменитый

„забывшегося” Маэстро домой.

Кирпич. Кафе, которое находилось в самом

5. Ничего не могу сказать о знаменитом

сердце Вецриги и о котором мало кто знал.

баре гостиницы Латвия, поскольку я там ни

Оно находилось сразу между Латвийским

разу не был в силу младенческого возраста.

радио и ныне рестораном Feelings (в советские

Могу сказать только, что там было все за

времена ресторан Doms). В глубине здания.

инвалютные рубли и звездой бара была

Стены его были сделаны из красного кирпича,

проститутка, которая нынче преуспевающая

благодаря которому заведение и получило

латвийская миллионерша. Что и придавало

свое название. Щадящие цены, солянки,

заведению некоторый рижский колорит.

„селедка под шубой”, пивко, водочка – все

6. Ну, и вот этот бар 13 стульев, где мы сидели

тут было. Равно как и работающий постоянно

тогда с Паулсом. Побеседовав часок, Маэстро

первый канал Латвийского радио и ветераны

тогда сказал, глядя куда-то в вечность:

Латвийского радио, которые теперь питаются

„А кофе тут еще хороший!” И купил мне в

дома.

качестве подарка конфетку Серенада. Не знаю,

Ведь было еще одно замечательное место

до сих пор ли хороший кофе там и есть ли там

на Домской. Рeсторан Можумс. В советские

конфетки Серенада. Потому что подходы к

времена он позиционировался, как блинная,

кафе

пиво

но по тем меркам это было круто – блины с

иностранцами, а пробиваться через них к

маслом, сметаной, медом и даже с икрой.

тому кабачку лень.

Выбор был! На стене танцевали три дама в

Были наверняка и другие кафе. Почтим

национальных нарядах – символизировали

минутой молчания М-6 на улице Марсталю. И

Латвию, Литву, Эстонию. Атмсофера была

Синюю птицу на Тиргоню, где теперь продают

незабывааемая, особо под чай с бальзамом.

бельгийское пиво Августин. И Колоннаду у

Теперь там безликий Чарли.

памятника Свободы, где теперь итальянская

Потому что Рига – действительно город

пиццерия и ничего с этим не могла поделать

миллиона кафе. Но вот элементарных шести-

Рижская дума. В самом центре города с одной

семи кафе, которые бы придавали нашему

стороны итальянская пиццерия, с другой –

городу особый рижский колорит, на мой

Макдональдс. Говорят, это и есть глобализация!

взгляд, уже нет. А жаль. L

заняты

выпивающими

MĒS LILLÁ

VAI MĪL A IR K ARŠ? M A R TA K U K A R A N E

MĒS LILLÁ

Atzīšos, vienmēr sabīstos, saistībā ar attiecībām lasot par iekarošanas un medību plāniem. Kāpēc tāda agresija? Un vēl vēsturiskais teiciens – „mīlā un karā visi līdzekļi atļauti”…

ēl par skaisto satikšanās un pieradi-

Man tika iedalīta loma, kurā es nemaz nevē-

nāšanas brīdi (kā es sauktu „iekaroša-

lējos iejusties.

nu”) tiek runāts no „mednieka un me-

Mani nogurdina sarežģītas rotaļas un iztai-

dījuma” pozīcijām. Viņš lenc, Viņa bēg, Viņš

sīšanās par kaķeni seksystile apakšveļā, no-

vajā, bet tikai tā, lai Viņa varētu aizmukt.

gurdina stereotipi par izdevušos Valentīndie-

Viņa bēg tik ātri, lai tomēr redzētu, ka Viņš

nu, par to, kā jāuzvedas un jāizturas seksīgai

Viņu galu galā noķers.

sievietei. Manās acīs tāds mūždien stresā un

Vienmēr pastāv risks, ka Viņa aizbēgs pārāk

uzbrukuma pozā nostājies vīrietis ir muļķīgs.

tālu vai skries pārāk ātri, un tad Viņam zudīs

Piedodiet.

interese. Vēl ir situācija, kad medījums ļaujas

Bet laikam jau tāda mierīga satuvināšanās un

noķerties pārāk ātri. Šis Viņam nepatīkot vis-

vienam otra iepazīšana nekad īsti nav bijusi

vairāk. Eh, sarežģīti.

modē. Bilancē jābūt pieveiktai sāncensei, sa-

Atceros, bija gadījums, kad vīrietis izrādīja

plēstai blūzītei vai uzirušām zeķēm no mežo-

uzmanību. Notika īsziņu un skype sarakstes

nīga seksa kaut kur neatļautā vietā. Protams,

asprātību pingpongs, līdz beidzot uzsākām

mēs esam dažādas, bet žēl, ka tik daudz jaunu

sarunas arī par kopīgām pusdienām, tēju vai

sieviešu, uzsākot pirmās attiecības, domā, ka

kino. Atzīšos, ka savā ziņā biju no šiem „pār-

tā ir norma – mīlēt kā Greja piecdesmit nokrāsu

spēj mani asprātībā un divdomībā” tekstiem

plastmasas varoņi. Reālā dzīve ir daudz skaistā-

nogurusi, tāpēc zaudēju modrību un tā arī pa-

ka. Ja nu jums būtu mazliet laika izkāpt no citu

jautāju: „Vai varam rīt vienos pusdienās aiz-

nospraustā spēles laukuma, iesaku pamēģināt.

iet, lai beidzot risinātu sarunas „dzīvajā”.”

Un noslēgumā gribētos pateikt, ka patiešām

Kunga atbilde mani atsēdināja principā uz vi-

var mīlēt arī citādi – bez agresijas, godīgi,

siem laikiem: „Vīrietis ir mednieks, sieviete ir

vienkārši, mierīgi un cilvēciski. Bet katram

medījums. Tu tikko šo noteikumu pārkāpi.”

savs. L

Turpinājums

KOŠUMS LILLÁ

PUB LISK A IS SK A IS TUM S DACE BR ANTE

KOŠUMS LILLÁ

kaistumkopšanas saloni, centri, kabineti – šodien tik pierastas vietas. Milzīga nozare, kura ietver ne tikai skaistuma kopējus (kosmētiķus, kosmetologus, ārstus). Aiz šiem speciālistiem kā Ķīnas mūris stāv kosmētikas un skaistumkopšanas aparatūras ražošanas industrija. Bet vai tā ir bijis vienmēr?

KOŠUMS LILLÁ

kaistumkopšana kā nozare un pat kā

dzi kari un nogrimuši kuģi (ir gan arī aizdomas,

profesija savas pastāvēšanas ilgumā ne-

ka tā visa ir tāda vīriešu aizbildināšanās), taču,

var konkurēt ar virkni citu profesiju. Kā

pateicoties sievietēm, ir radušās arī šādas tādas

skaistumkopšana no intīmas padarīšanas pār-

labas lietas, ieskaitot kosmētiķa profesiju. Starp

tapa par publisku jomu? Restaurējot šo procesu

citu, tieši pēc kara – Pirmā pasaules kara (1914–

Latvijā, atklājas pārsteidzošas lietas un intere-

1918) – skaistumkopšana no sievietes buduāra

santi fakti.

iznāca publiski uz ielas un sāka gozēties teju vai

Sieviešu dēļ pasaulē ir izcēlušies ne tikai dau-

katra nama skatlogos.

VĪRIEŠI ZAUDĒ, SIEVIETES IEGŪST Ir 19. gadsimta sākums. Tāpat kā daudzus gad-

to nespēja samierināties. 1928. gada laikraksts

simtus iepriekš, sieviete turpina pildīt padevī-

Latvijas Kareivis par straujo sieviešu emancipā-

gas sievas, mātes un mājsaimnieces lomu. Sie-

cijas kustību cerīgi raksta: „Pasaules karā gan

vietei aizvien vēl teju visur aizliegts studēt un

sievietes pārņēma daudzus pienākumus, ku-

strādāt algotu darbu (izņemot kalpones un ap-

rus agrāk veica vīrieši. Tagad sievietes cenšas

teksnes). Tikai 19. gadsimta vidū Eiropā sievietes

iet vēl tāļāk. Bet kāds kanādiešu ārsts ir pareizi

varēja strādāt par medicīnas māsām, kas pildīja šodienas sanitāra darba pienākumus, bet mazliet augstākas kārtas jaunkundzes – par guvernantēm un kompanjonēm (un arī tad – tikai līdz laulībām). Taču 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ASV un Lielbritānijas sievietes saviļņoja līdzšinējo, gadsimtiem ilgušo sociālo iekārtu. Uzplauka feminisma un emancipācijas idejas. Drīz vien pasauli pāršalca Pirmais pasaules karš – viens no asiņainākajiem kariem cilvēces vēsturē. Ierastā kārtība uz visiem laikiem

Vīrieši masveidā devās karā, bet sievietes likumsakarīgi uzņēmās viņu lomu civilajā dzīvē.

tika satricināta. Vīrieši masveidā devās karā, bet sievietes likumsakarīgi uzņēmās viņu lomu

raksturojis sieviešu piemērošanos vīriešu dar-

civilajā dzīvē. Dāmas aizstāja vīriešus viņu civi-

bam kara laikā. Kamēr labā roka (vīrieši) pārāk

lajos amatos, strādāja kara rūpniecībā, uzturē-

aizņemta (karā), tikmēr darbus mēģina paveikt

ja ģimeni. Par brīnumu pašām un arī vīriešiem,

kaut kreisā roka (sievietes). Bet kad labā roka

viņām tas padevās itin labi.

atkal atbrīvojusies, kreisai jāpāriet pie paras-

Karš beidzās, un visam vajadzētu nostāties sa-

tas, agrākas nodarbošanās. Tas drīz arī notiks.”

vās vecajās vietās. Taču sievietēm bija iepati-

Prognozes nepiepildījās. Sievietes savu sociālo

kusies jaunā sociālā loma. Protams, vīrieši ar

lomu izmainīja uz neatgriešanos.

KOŠUMS LILLÁ

Pārciestās Pirmā pasaules kara grūtības, sa-

ki. Šajā dzīves baudīšanas virpulī sievietes dara

lauztie likteņi, neizdzīvotā jaunība, zudusī ticī-

visu, lai tiktu pamanītas sabiedriskās dzīves no-

ba jēgpilnai cilvēka eksistencei radīja savdabīgu

risēs. Turklāt ienākumi no algota darba viņām

psiholoģisko efektu pēckara periodā, radīja t. s.

sniedz lielāku neatkarību un iespējas rūpēties

zudušo paaudzi, kuras izjūtas lasāmas, piemē-

par sevi. Sievietes studē, apliecina sevi mākslā,

ram, Ērika Marijas Remarka romānos. Cilvēki

dzejā, biznesā. Protams, lai to darītu sekmīgi, ir

no dzīves gribēja gūt iespējami vairāk baudas,

jāmaina arī vizuālais tēls. Korsetes, garie svārki

atgūt iekavēto. Sabiedrību pārņēma vispārē-

un arī garie mati tiek atstāti vēsturei. Tā vietā

ja aizraušanās ar sportu, kino, mūziku, dejām,

dāmas no vīriešu garderobes uz neatdošanu aiz-

spēlēm un – jā – uzdzīvi. „Rīga bija lielpilsēta

ņemas uzvalku un cigāru, izaicinoši atklāj sa-

ar ultramoderniem kabarē un loto klubiem, ar

vus dabas dotumus un nievājoši izturas pret ti-

neskaitāmiem parkiem, ar pilsētniecēm stilīgās

kumību. Dzimst modernā flapper sieviete, kuru

zeķēs un iebraukušām lauku sievām, kurām jeb-

pavada cigarešu dūmi, brīva izpratne par seksu,

kura apģērba jēga bija siltumā un ērtumā. Rī-

māka vadīt automobili un, protams, ūdeņraža

dzinieki un viesi dzīvoja rosīgu galvaspilsētas

pārskābe rokassomiņā – kā nu bez tās. Tā pa-

dzīvi: ar omulīgām kafejnīcām, ar kārdinošām

līdz ne tikai iegūt ondulācijas un Holivudas dī-

kūkām un smaržīgām cigaretēm...”, tādu Rīgu

vas cienīgu blondo matu toni, bet arī izbalināt

pirmās brīvvalsts laikā uzbur tā laika pētnie-

tolaik tik nīstos vasarasraibumus.

ELEGANCES ĒRAS NORIETS Laiku no 1919. gada līdz 20. gadsimta 30. gadiem

jājas un ir izturīga,” mazliet ironiski modes ska-

pieņemts uzskatīt par pēdējo elegances periodu

ti hipodromā atainoja laikraksta Rīts žurnālists

gan modē, gan dzīves stilā. Tieši tolaik Rīga tika

1935. gadā. „Modes medīšana” bija dāmu dzīves

salīdzināta ar mazo Parīzi, kur teju vai katru

stila sastāvdaļa. Tas pats Rīts gadu vēlāk raksta:

nedēļu norisinājās kāda modes skate. „Vairums

„Ap pieciem pēcpusdienā vienā no dzīvākajiem

dāmu ieradušās milzīgās salmu platmalēs un

Rīgas satiksmes rajoniem – Aspazijas bulvā-

baltos cimdos. Kungi slejas pie barjeras, rokas

rī un Kr. Barona ielā, pret galveno pastu vakar

sabāzuši elegantās kabatās. Zemē pie estrādes

straume divkāršojās. Pa Kr. Barona, Marijas, Te-

bija novietoti sarkani lakoti galdiņi, kur dāmas

ātra, Vaļņu un 13. janvāra ielām, pa Aspazijas

līdzās saldējuma šķīvīšiem balstīja elkoņus, bet

bulvāri – visur sāka traukt daudzās automašī-

kungi uzšķērda desiņas ar kāpostiem. Tikmēr

nas, kurām visām bija viens mērķis L. Ķēniņa

skaļrunī maigs tenors dziedāja, ka katra mīla

ielā. Ieeja amatu biedrības telpās bija pārvēr-

izgaistot. [..] Dāmas ložās, solos un pie sarkana-

tusies, – krāsains baldachins līdz pašai ietves

jiem galdiņiem rosīgi lietoja spogulīšus, pūde-

malai tai piedeva filmās redzēto lepno viesnī-

ra slotiņu un lūpu krāsuli. Mūsu dāmas to dara

cas ieejas skatu. Automobiļos ieradās Rīta lūgtie

modes dēļ, nevis tādēļ, ka krāsota manta nebo-

viesi un galvenā kārtā – viešņas. Lai arī ielū-

KOŠUMS LILLÁ

Latvijas kosmētiķu radītie krēmi plūca laurus Parīzes izstādēs.

KOŠUMS LILLÁ

gums aicināja uz modes apskati, ko rādītu Rī-

un līdz puslielam atkailinātās kājas nu nekādi

gas populārākie un ievērojamākie modes nami,

nepieļāva apspalvojuma klātbūtni. Sejai bija jā-

tomēr pavasara mode daudzkrāsainā pilnībā un

būt veselīgai, acīm mirdzošām, rokām – koptām.

dažādībā atmirdzēja jau Rīta viešņu – dāmu tēr-

Tā taču izskatījās Holivudas filmu skaistules un

pu parādē.”

aktrises žurnālos. Te nu vairs nelīdzēja vecmā-

Tā savu gaumi izkopa turīgās dāmas, bet visām

miņu padomi, un straujiem soļiem attīstījās kos-

pārējām bija pieejami sieviešu žurnāli, tādi kā

metoloģijas nozare, kurā saimniekoja sievietes.

Atpūta, Zeltene, Magazina, Sievietes pasaule, kas

Latvijā radās četras kosmētiķu skolas ar dāmām

ikvienā numurā izglītoja sievietes par jaunāka-

to vadībā. Mācekļus apmācīja pēc Parīzes, Vī-

jām modes tendencēm. Un, kur ir interese par

nes, Berlīnes kosmētikas skolu metodēm. Laikā

modi, tur ir arī interese par skaistumkopšanu.

no 1927. līdz 1938. gadam šīs skolas beidza vai-

Dzīves svinēšanas un baudīšanas ideja pastā-

rāk nekā sešsimt skaistumkopšanas profesionā-

vēja it visā. Taču – lai bauda būtu pilnīga, sie-

ļu – sieviešu, tāpēc 20. gadsimta 30. gadu beigās

vietei vajadzēja pielikt diezgan daudz pūļu, lai

Rīgā bija vairāk nekā simt kosmētisko kabinetu.

atbilstu tā laika priekšstatam par skaisto. Cen-

Novados kosmētisko kabinetu skaits gan bija

šoties apmierināt prasīgo modes dāmu iegribas,

niecīgs. Vairāk bija paveicies Kurzemes dāmām,

latviešu skaistumkopšanas nozare sasniedza

kur trīsdesmitajos gados bija deviņi skaistum-

ļoti augstu attīstības līmeni. Latvijas kosmēti-

kopšanas saloni. Tad sekoja Zemgale, Vidzeme

ķu radītie krēmi plūca laurus Parīzes izstādēs,

un visbeidzot Latgale. Taču novada dāmas itin

kosmētiskie kabineti bija aprīkoti ar modernā-

bieži savos kultūras un biedrības namos varē-

ko aparatūru. Un, ja tas viss nelīdzēja, prasmīgi

ja nākt uz tikšanās vakariem ar Rīgas kosmēti-

ķirurgi prata padarīt sejas jaunākas.

ķiem un plastikas ķirurgiem, kas labprāt izglī-

Un skaistuma kopēju darba lauks bija plašs, jo

toja skaistuma noslēpumos. Jāteic, ka tāpat kā

tērpi bija kļuvuši atkailinātāki, vidukli vairs

mūsdienu krīzes laikā, arī tolaik „lielās depresi-

nesaturēja korsete. Tam nu bija jāturas pašam.

jas” gados (no 1929. līdz 1935. g.) kosmetoloģija

Turklāt jāturas labi, jo modē taču bija augumam

nepavisam necieta. Sievietes vēlas būt koptas,

jauki piegulošie Šaneles kostīmiņi. Zīda zeķes

par spīti finansiālajiem apstākļiem.

SĀPĪGĀ DAILE Ko tā laika saloni spēja piedāvāt modernajai

asinsvadus. Ja dāma vēlējās slaidināt savas kā-

sievietei? Skepsi pie malas! Pilnīgi visu. Pedi-

jiņas, tad par četriem latiem varēja saņemt kāju

kīru par 1–2 latiem, sejas tīrīšanu ar sutu pel-

attaukošanas procedūru, kurā ietilpa parafīna

di un elektrību par 2 latiem, ādas nolobīšanu ar

komprese, elektrizācija, kalnu saule un masā-

„kalnu sauli” par 5 latiem, rētu noņemšanu ar

ža. Lai cīnītos ar lieko apmatojumu, drogērijās

„diegveida dušu” par vienu latu. Traucēja sar-

varēja nopirkt Veet depilācijas krēmu, kas pēc

kans deguns – par trim latiem varēja izņemt

vairāk nekā deviņdesmit gadiem joprojām ir

KOŠUMS LILLÁ

tirdzniecībā. Taču, ja maciņā atradās lieki divi

sas parādīšanos uz nagiem. Komponistam Jā-

trīs lati, tad varēja doties uz kosmētisko salo-

nim Kalniņam bija viedoklis, ka šādi nagi iz-

nu, kur par šādu naudu piedāvāja ar elektrolīzes

skatās kā asinsdesas mīcījuši, komponistam

palīdzību likvidēt 50 matiņus. Un kur tad vēl

Volfgangam Dārziņam tie šķita neētiski, bet

skaistuma injekcijas – pēc sirds patikas un ma-

operdziedātājam Marisam Vētram – pat pretī-

ciņa biezuma. Turklāt katrs sevi cienošs kosmē-

gi. Savukārt dzejnieks Alfons Francis apgalvo-

tiķis gatavoja arī kosmētiku pie sava kabineta

ja, ka dažām sievietēm tie piestāv, bet citām –

speciāli aprīkotā laboratorijā.

izskatās jēli. Vienaldzīgu šī krāsa gan neatstā-

Ja nu kosmētisko kabinetu piedāvājums neva-

ja nevienu. Taču sievietes vairs īpaši neieklau-

rēja līdzēt izskata uzlabošanai, tad varēja do-

sījās vīriešu spriedelējumos. Viņām vairāk rū-

ties pie plastikas ķirurgiem. Rīgā slavena bija dr. Staprāna un dr. Sniķera klīnika uz Merķeļa ielas. Tā laika prese vēsta: „Šodien kosmētiskā

Es esmu, būšu, palikšu

ķirurģija bezsāpīgi atsvabina cilvēku no rētām, ādas sabiezējumiem. Līkus degunus iztaisa par

jauna un skaista.

taisniem. Lielas, atkārušās ausis samazina, pievelk. Biezas lūpas izdaiļo par plānām, izgriež sejā, pierē grumbas, pārveido krūšu formu, izgriež liekos taukus, izņem „asaru maisiņus” un

pēja sava dzimuma profesionāļu viedoklis. Un,

izlīdzina „sāpju līniju” ap muti”.

ja viena no zināmākajām skaistuma kopējām

Ne jau viegli nācās būt modes dāmai. Presē „ca-

Ance Vitenberga sarkanus nagus presē atzina

cas” bieži vien tika izsmietas. Tā žurnāls Dailes

par moderniem, tad ar to arī pietika, lai tiem

magazina 1934. gadā „līdzjūtīgi” raksta: „Visa

tiktu dota „zaļā gaisma”. Savukārt, ja sievie-

pēcpusdiena ir pagājusi iepērkoties. Dienas

tes skaistuma medību virpulī nomaldījās un

programmā jāietilpst vēl frizierei, sportam un

no medniecēm kļuva par upurēm, lieti node-

drēbniecei. Jāinteresējas arī par literatūras sen-

rēja kosmētiķes Elzas Pērkones skaistuma de-

sācijām, jo vajag taču kādu tematu, par ko runāt

finīcija (publicēta laikrakstā Rīts 1936. gada

sabiedrībā. Un tad šīs drēbnieces! Vai jūs zināt,

12. jūlijā): „Skaistai jābūt ikvienai sievietei.

kā viņas izmoca dāmas? Un kā dāmas viņas? Tā

Un katra sieviete arī var būt skaista. Jo skaista

ir savstarpēja mocīšana, īpaši sezonas sākumā.

sieviete ir labi kopta sieviete, kas prot sevi uz-

Ne katrreiz viņai ir viss sagatavots uzlaikoša-

mundrināt – es esmu, būšu, palikšu jauna un

nai. Ne katrreiz viss pieguļ tā, kā vajadzētu. Un

skaista. Un ja sievietei ir iekšējais šarms, ne-

nervozēšana par to, vai apģērbu saņems laikā.

izsīkstošs dzīves prieks, sava tipa izpratne un

Nav jābrīnās, ka modernā un elegantā sieviete

īsta sievišķība, tad viņa ir skaista.” Šie vārdi,

ir nervoza.”

manuprāt, ir jāpārlasa un „jāliek aiz auss” arī

Un kur tad vēl cīņa par sarkano nagu laku, kas

šodienas modes un skaistuma medniecēm un,

nomainīja bēšīgi pērļaino mirdzumu. Kas tik

ak vai, upurēm, jo laiki mainās, bet sievietes –

„modes medniecei” nebija jādzird par šīs krā-

ne visai. L

JOPROJĀM VAR IEGĀDĀTIES ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA NUMURUS

www.lilla.lv

JĀ! LILLÁ

M EDN I EK S JĀ N IS K Ļ AV I ŅŠ ILZE ANNA VĪTOLA FOTO: ANDREJS STROKINS

JĀ! LILLÁ

avu sievu uz Parīzi Sēnas krastos dzert vīnu Jānis Kļaviņš nav vedis. Reiz gan aizbraukuši uz Spānijas kūrortu, bet tas bijis vēl „pirms Jukonas”. Un Kļaviņa dzīvē viss ir „pirms” un „pēc Jukonas”. Tas čalis „pirms” varbūt tagad sēdētu cietumā.

JĀ! LILLÁ

eraksti Jāņa Kļaviņa „darba grāmatiņā”, ja

darba grāmatiņu. Kļaviņa kontā ir divas Ju-

kādu tas interesē, ir vienkārši kā bērnu grā-

konas upes ekspedīcijas Aļaskā, divas Altaja

matā: televīzijas un radio raidījumu vadī-

kalnu ekspedīcijas, Tālo Austrumu ekspedīcija

tājs, Latvijas Loku mednieku asociācijas valdes

ar poētisko nosaukumu Pa Usūrijas tīģera pē-

loceklis. Medību gids. „Nedejo ar zvaigznēm

dām, un, ja jums joprojām līdz galam nav ta-

un – esmu droša – viņam nav acu krēma,” ir

pis skaidrs, par kuru no Latvijas „jāņiem kļavi-

mana pēdējā piebilde numura plānošanas sa-

ņiem” ir šis stāsts, viņš ir viens no tiem diviem

pulcē, kad izlemjam uzrunāt Kļaviņu intervijai.

„dullajiem daukām”, kas 2006. gadā devās no

Esmu pārliecināta, ka sarunu viņš atteiks vai

Rīgas uz Melburnu Austrālijā. Ar motocikliem.

arī – ja piekritīs, atbildes būs jāvelk arā kā ar

Un tādi ekspedīciju vīri nav pati runīgākā nā-

knīpstangām, jo, redz’, stāsts jau nav tikai par

cijas daļa.

PROLOGS AR BEBRU GAĻU Kļaviņš sarunai piekrīt. Bet tad, pārslēdzot tele-

krāsniņu un ļauj aplūkot lokus, bultas un visu

vizora kanālus, nejauši ieslēdzu vienu no Kļavi-

veidu skrotis un lodes. Savā Pierīgas īpašumā

ņa raidījumiem. Nepievēršot pārāk lielu uzma-

iekārtojis atsevišķu nelielu māju darbam – tādu,

nību aizkadra tekstam, skatos attēlu, jo attēls ir

kas varētu būt katra maza puikas bērnības sap-

skaists: liels, resns un omulīgs bebrs rāmi peld

nis par savu vigvamu vai štābiņu, – tikai zaru

pa upi, peld, peld, nu teju National Geographic

un sūnu veidojuma vietā uzceļot ko pamatīgā-

cienīgs kadrs, līdz atskan šāviens un... bebrītim

ku.

beigas. Pārslēdzu kanālus. Pēc mirkļa, ieslēdzot

Jānis Kļaviņš ir septiņkārtējs Latvijas čempions

to pašu kanālu vēlreiz, Kļaviņš kopā ar vēl vienu

motosportā, bet – kad vaicāju, kāpēc nepiemin

bebru apkarotāju nes radībiņu dīrāt. Viss, izslē-

to, ka bijis septiņpadsmitajā vietā pasaulē, at-

dzu televizoru, jūtos neomulīgi un sāku domāt

bilde ir īsa: „Nav jau pirmā!” Jāņa tēvs ir mo-

kaut cik sakarīgu atrunu, kāpēc sarunu nāksies

tosporta treneris Andris Kļaviņš, kurš šāgada

atlikt uz nenoteiktu laiku. Zināju taču, ka Kļa-

maijā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni par iegul-

viņš ir mednieks, bet – kod nu pirkstos.

dījumu motosporta attīstībā. „Mana dzīve bija

Nekas tomēr atcelts netiek, un pāris dienu

skaidra: motosports, Sporta akadēmija... Un tā

vēlāk dodamies ciemos. Nolemju, ka nav ko

arī bija – vienīgais, ko es darīju septiņpadsmit

slēpt – kadrs ar bebra nošaušanu ir bijis gana

gadus. Tas ir ilgs posms. Tad noliku moci malā

iespaidīgs, lai rastos vēlme atcelt sarunu. Jānis

un mani paaicināja uz medībām, kas nebija in-

paskatās uz mani, kā uz vakar dzimušu, nosmīn

teresantas, – sēdēju tornī, lija lietus, bija tumšs,

un saka: „Pacienāšu tevi ar bebra gaļas desu!”

iedeva plinti, ar kuru es nemācēju sevišķi rīko-

Lieliska perspektīva, – klusībā nodomāju, bet

ties, bet, nosēdējis to nakti, nākamajā dienā es

skaļi saku pieklājīgu „paldies!”

biju mednieks. Dvēselē. Man to vienkārši vaja-

Viņš ir viesmīlīgs namatēvs – vāra tēju, kurina

dzēja vairāk kā dzīvot!”

JĀ! LILLÁ

M e d ī b u “n o f o r m ē j u m s”

PROM NO PIL SĒTA S Uzaudzis Rīgas centrā, jau vairāk nekā desmit

Brīdis, kad Kļaviņi sāka veidot savu dzīvi ārpus

gadus viņš ar ģimeni – sievu Lailu un abiem bēr-

Rīgas centra burzmas, bija teju vienlaikus ar

niem Artūru un Agati – dzīvo, kā pats to sauc,

pirmo Jukonas ekspedīciju 2002. gadā, kas vai-

„laukos”, meža ielokā – upes krastā, un zemes

rākkārt rādīta arī Latvijas televīzijā, – Lejup pa

viņam ir tieši tik, ka „ko pļaut pietiek”. „Šī vie-

Jukonas upi. Režisors un operators Sandris Jūra,

ta bija tāda, kur – es domāju – neviens negri-

kurš kopā ar Jāni piedalījies vairākās ekspedīci-

bēja dzīvot! Kad mēs to nopirkām, vecāki teica:

jās, atzīst, ka šis brauciens zināmā mērā bijis kā

„Nu labi, nopirkāt, lai jau ir kā joks, bet – kad es

pagrieziena punkts visu ekspedīcijas dalībnieku

pārdevu Rīgas dzīvokli, viņi saprata, ka tiešām

dzīvēs. „Tas bija pārmaiņu laiks pēc motokrosa,

mēs esam nolēmuši dzīvot šeit. Pirmos trīs ga-

kad es staigāju, kā apmāts, ka vajag nokļūt Aļas-

dus nodzīvojām mājiņā, kur bija tikai krāsns ap-

kā, Jukonā, redzēt Klondaiku, visas Zelta dru-

kure. Tualete – ārā, duša savukārt bija pirtiņas

dža vietas. Meklējot domubiedrus, iepazinos ar

mājā – tas nozīmē, ka ziemā tur ir auksti, tikai

Māri Olti, kuram bija Sandris, kurš mācēja turēt

ūdens ir silts; uzvelc lielos medību gumijniekus,

rokās kameru, Olte arī pazina Raimondu [Dom-

halātu un pa sniegu aizbrien līdz dušai.”

brovski], kurš bija laivu speciālists un mazliet arī

JĀ! LILLÁ

E k s p e d ī c i j a “ L e j u p p a J u k o n a s u p i ”, 2 0 0 2 . g a d s

zināja Ameriku, jo ir tur dzīvojis, un Gatis Bir-

Šodien viņš dzīvo urbanizētajam 21. gadsim-

kavs, kurš fotogrāfēja, bija piektais. Mana dzīve

tam visnotaļ ekskluzīvu dzīvesveidu – uz Rīgu

tad tikai sākās, tā dzīve, kas ir pēc motosporta.”

dodas reizi nedeļā, kad Radio SWH jāieraksta

Braucot pa Aļaskas highway, daudz runājuši ar

raidījums Zaļais stūris, ir arī nodarbības Loku

Sandri, kurš kopā ar Māri bija sācis veidot raidī-

mednieku asociācijā, apmācot jaunos loka šā-

jumus par makšķerēšanu, savukārt Kļaviņš, jau

vējus. Jānim pietiek laika arī tādai nodarbei kā

aizrāvies ar medībām, nācis ar savām idejām, tā

„sēdēt lapenē un domāt. Ja nav laika domāt,

nakts pārbraucienos uz Amerikas lieceļiem dzi-

tad kas ir tas, ko tu uzzini? No rīta ieslēdzot

musi ideja par medību raidījumu Uz meža takas,

ziņas – tikai to, kas ir noticis. Bet tas, ko tur

kas Latvijas televīzijā skatāms joprojām http://

rāda, ir piecdesmit procenti „melnais”, divdes-

www.ltv7.lv/raidijumi/Uz-meza-takas/1055/. Jau-

mit – „dzeltenais”, un pārējais – kaut kas aktuā-

tāts, vai Jukona bijusi tāda, kādu cerēts ierau-

ls. Un viss. Bet padomāt, kurp mēs ripojam, kurp

dzīt, Kļaviņš saka: „Tāda un vēl vairāk!” Bet ne

pasaule ripo un kurp es pats gribu „aizripot”, –

jau viena televīzijas raidījuma dēļ Kļaviņš Juko-

tam nav laika vispār. Man kopš Jukonas ir laiks

nu dēvē par „atslēgas punktu savā dzīvē”. Dzī-

domāt. Skaidrs, ka tad, kad jāfilmē, trīs dienas

vesveids, skatījums uz vērtībām, dabu un galu

no vietas ir darbs, tikko nofilmējām astoņus rai-

galā – medībām bijis tas, kas mainījies reizē ar

dījumus. Tad mēnesis ir sarežģīts un skrejošs,

„pirmo Jukonu”.

bet, kopumā raugoties, man pietiek laika”.

JĀ! LILLÁ

„Mežā iet? Da nu nafig – nekad!”

Ar sievu Lailu

JĀ! LILLÁ

Tomēr ir lietas, ko viņš nekādi nespēj izdomāt,

nepadarīts. Elementāras lietas. Nē, pašvaldības

piemēram, kādēļ vietējā pašvaldība ziemā laikus

deputātu kandidātos viņš nav ierakstījies, bet ne-

netīra aizputinātos ceļus vai skolas bērnus ne-

izslēdz, ka reiz tas varētu notikt, jo „es zinu šeit

nodrošina ar transportu. Tad Kļaviņš ik pa lai-

simt problēmu, kas būtu jārisina, un es ietu darīt

kam pašvaldībai laipni atgādina, ka darbs stāv

darbu”.

TA S, K A S IR PA ĪSTAM „Deputātēšanu” viņš atlicis vēlākam laikam,

bū informāciju, jo nav cilvēka, kas viņu aizved

šobrīd savu enerģiju veltot tam, kam patiesi sa-

mežā un iemāca iekurt ugunskuru. Un, ja tāds

skata jēgu un kas nav mākslīgi izdomāts un ap-

cilvēks pirmoreiz aiziet mežā ar nemākuļiem,

rēķināts, tai skaitā – raidījumam Piedzīvojums

viņam ir auksti, pūš vējš, jo apģērbs ir nepa-

dabā. Tajā „mērķis ir ņemt pārīti, kas nemāk dabā

reizs, nav uzvilcis gumijniekus, bet atnācis čī-

iet, – savukārt mēs ejam cauru gadu – un rādīt,

biņās, jo tā viņš staigā pa pilsētu, guļammaiss

ka, ja ir zināšanas un ekipējums, gulēt var arī

ir tāds, kas neatbilst temperatūrai, tāpēc naktī

sniegā. Padomju laikos tūrisma vai laivu pulci-

salst, un no rīta viņš pasaka: „Mežā iet? Da nu

ņi bija ļoti populāri, ģimenes gāja ar teltīm vai

nafig – nekad!”

brauca ar laivām, tas bija pašsaprotami! Nesen

Turklāt Latvija ir ideāla vieta, lai ietu dabā, kur

manu bērnu skolā bija vecāku sapulce, un pirms

vēl labāk! Tādēļ šobrīd mēs strādājam pie tā, lai

brīvdienām radās jautājums: ko bērniem da-

tiktu izveidota Baltijas dabas taka. Taka, kur

rīt, varbūt organizēt kopēju klases pārgājienu?

varētu iet, kur ziemā var slēpot, un nevis pa apli

Mana sieva izteica priekšlikumu, ka varu noor-

uz laiku, bet doties pārgājienā. Lai būtu smuka

ganizēt vai nu pārgājienu ar nakšņošanu, vai

kartīte, kur var redzēt, lūk, atbrauksi, piemē-

laivu braucienu, vai tikšanos ar mežu, – man

ram, uz Tukumu, iziesi te vienu dienu, lūk, te

ir gan iespējas, gan zināšanas to izdarīt. Beidz!

būs naktsvieta. Un tas ir jautājums par vērtī-

Sacēlās tāds tracis – jūs ko? Viņi saslapinās kā-

bām, jo lielai daļai sabiedrības to nav. Mērķi ir

jas, izkritīs no laivām, nosals mežā, izdurs acis

attīstīties, uzbūvēt, iegūt lielākoties materiālas

– vispār visi būs pagalam! Un, ja vecāki to saka

lietas.”

klasē, ko tad viņi mājās bērniem stāsta?! Es do-

Tā ir Jāņa pārliecība, ka pasaule savā attīstībā

māju, ka viņi iedod datoru, jo tā ir visvieglāk.

nav gājusi uz priekšu, bet gan atpakaļ un degra-

Iedod datoru, un bērns liek šiem mieru. Un, ja

dējusies: „Vērtības, kas šodien tiek sludinātas,

vecāki negrib šo iešanu dabā, tad tam ir lavīnas

ir supermārkets un tūrisma ceļojumi uz Turci-

efekts. Kas notiek pilsētvidē – negribas iet ārā,

ju. Industrija, kas liek pelnīt naudu un turpat

jo tas nav iemācīts. Ja pāraugāmies uz skolu

to arī iztērēt, ir radījusi cilvēku kā naudu pel-

programmu: ko tur māca? Jaunam džekam da-

nošu mašīnu, kuras funkcionēšanu nodrošina

bas zinību mazliet māca, bet iešanu dabā nemā-

bankas, lai puslīdz kustētos un ģenerētu naudu

ca nemaz. Un tas cilvēks, jaunais džeks, neda-

sistēmai. Tas ir ceļš lejup. Savukārt iešana dabā,

JĀ! LILLÁ

“A r m o t o c i k l i e m c e ļ ā u z b r ī v ī b u” k o p ā a r A n d i P i k ā n u p i e U l u r u k l i n t s A u s t r ā l i j ā

dabas saprašana un spēja dabā pašam iegūt sev

vienmēr, darot jebkādu darbu. Nu un, ja kāds

ēdienu – ir tas ceļš, kuru es gribu iet.”

projekts beigsies? Galvenā vērtība tomēr ir tas,

Jau sen – pēc „pirmās Jukonas”– izlēmis ne-

kas tu esi un ko dari, bet patērētāju sabiedrī-

strādāt algotu darbu birojā no deviņiem līdz

bas būtība mums māca – galvenais, cik tev uz

pieciem, lai beigās no biroja netiktu iznests ar

kartes „piķa”. Tas ir stāsts par īstumu – pilsētā

kājām pa priekšu, Kļaviņš par to saka: „Pilnī-

[īstam vīrietim] ir jābūt džipam un jāspēj rei-

gi skaidrs, ka ar šādu dzīvesveidu nevar pelnīt

zi gadā aizvest savu sievieti uz salām. Bet mēs

naudu izpratnē „pelnīt naudu”, bet var normā-

varam arī aizbraukt kurināt ugunskuru, un tas

li un pietiekami dzīvot, visa pietiek. Bet, ja nu

būs pa īstam.”

kas mainītos – es jūtos stiprs un vesels un varu

Jaunākās paaudzes iPhone Kļaviņi saviem bēr-

kaut vai rīt iet zāģēt kokus, man ir pietiekami

niem nav nopirkuši. Dabūs, kad izaugs lieli un

daudz zināšanu, un naudu iztikai es nopelnīšu

paši nopelnīs.

MEDNIEKA DNS Vēl neesam sākuši runāt par medībām, kad

ripiņās sagrieztu desu. Esam ciemos, un at-

Kļaviņš uz mirkli nozūd un atgriežas ar glītās

teikties nav pieklājīgi, un galu galā – nav jau

JĀ! LILLÁ

Ir tāds gandarījums – es pats, pats te esmu atnācis, nevis „helītis” atvedis!”

Kāpjot sasalušu ūdenskritumu Norvēģijā

JĀ! LILLÁ

čūska. Mēs ar fotogrāfu nejautājam, no kādas

svešas planētas, kuriem – ka tik kādu nošaut!

gaļas ir desa, bet mums, protams, ir stipras

Pat ja sabiedrība apgalvo, ka tai nav vajadzī-

aizdomas (skat. ievadu). „Tev vienkārši jāpa-

ga medniecība, šo problēmu – dzīvnieku skai-

saka – garšo vai ne,” Kļaviņš neliekas mierā.

ta regulēšanu – tik un tā nāksies risināt! Tādā

Nākas secināt, ka psiholoģiskās barjeras un

gadījumā sabiedrībai vajadzēs par to maksāt,

aizspriedumi ir viena lieta, bet garšas kārpiņu

kamēr šobrīd par medībām maksā mednieks.

reakcija – pavisam cita. Desai nav ne vainas,

Protams, ir dažādi mednieki. Pozējot žurnālos

ir laba. Tikai nevajag domāt, ka ēd bebru. Un

ar asiņainu medījumu un demonstrējot – biju

vispār bebrs nav cūka vai liellops, pagatavot

Āfrikā, iztērēju simt „štukas” un „nomočīju”

bebra gaļas desu ir daudz laikietilpīgāks pro-

tik un tik dzīvnieku –, tas ir tālu no medību fi-

cess, tāpēc jāprotas novērtēt.

lozofijas, sabiedrībai rodas priekšstats, ka me-

Mēs neesam pirmie aizspriedumainie ļaudis,

dības ir bagāto izprieca.”

kurus Jānis saticis, un viņš labi zina, ko domā

Kļaviņam, esot Loku mednieku asociācijas val-

tā sabiedrības daļa, kas ikdienā medījumu uz-

dē, pēdējā laikā ir iznācis daudz diskutēt par

turā nelieto un uz pašiem medniekiem raugās

loku medību aizliegumu Latvijā, pārliecinot

ar šķību aci: „Protams, stereotipi ir vairāki,

birokrātus, ka medības ar loku un bultām – šo-

viens – ļoti populārs –, ka mednieki ir gatavi

brīd Latvijā nav atļautas – nav vēl viens barba-

šaut visu, kas parādās, otrs, ka medības ir iz-

risma paveids. Turklāt ar aizspriedumiem pret

klaide. Sabiedrībai būtu jāsaprot, ka mednieki

loku medībām nācies saskarties arī pašu med-

zina, ko un kad medīt, viņiem ir ētikas princi-

nieku vidē: „Loks vienkārši ir vēl viens medī-

pi, netiek šauts viss pēc kārtas. Cilvēkam, kurš

bu rīks, ko es atļautos nosaukt par vēsturisku

dzīvo pilsētā un vispār neko nezina par me-

mantojumu. Lidojošus ūdensputnus ar loku

dībām, es teiktu, ka tā ir savvaļas dzīvnieku

es nemedīšu, ja man vajadzēs tikt ar bebriem

skaita regulēšana. Iedomājies, kas notiktu, ja

galā – likšu slazdus, bet, ja bebrs ir jāšauj ūde-

pilsētā izslēgtu satiksmes regulēšanu... Tāpat

nī, kur, ar plinti šaujot, tas var nogrimt, tad,

ir jāregulē dzīvnieku skaits mežā. Visā pasau-

bultai pieliekot klāt auklu, es nomedīju bebru

lē tās vietas, kur agrāk mitinājušies dzīvnie-

un izvelku to ārā.” Kļaviņš ne tikai man, bet arī

ki, tagad ir apsētas. Meži tiek kopti, lai būtu

ierēdņiem ir gatavs vēlreiz un vēlreiz pacietīgi

kokmateriāls, no kā uztaisīt „beņķīti” pie te-

skaidrot, ka pasaulē šobrīd ir četri miljoni loku

levizora, tāpēc tas viss mums rūp kā bizness.

mednieku, un loku medības ir atļautas četr-

Ir taču labi zināms, cik daudz mežu pēdējo

padsmit Eiropas valstīs, ieskaitot kaimiņus –

gadu laikā ticis izcirsts, un, ja dzīvnieku skaits

Igauniju.

netiks regulēts, jauns mežs neizaugs, jo prie-

„Turklāt šaušanā ar loku ir patiesāka konku-

dīte, kamēr maza – līdz diviem metriem –, ir

rence starp mani un dzīvnieku, kas var mani

jāaizsargā. Ja aļņu vai briežu būs par daudz,

sadzirdēt un saost, un, lai es viņu nomedītu,

mežs nekad neizaugs, ja mežacūku būs par

man ir jākļūst par „dzīvnieku”. Ir uzskats, ka,

daudz, lauksaimnieks nekad nevarēs novākt

medījot ar loku, dzīvnieki vairāk cietīs un zels

savu ražu. Daudzi uzskata, ka mednieks – tas

malumedības. Bet kurš zina un var pateikt, cik

nav „mūsējais”, bet mēs jau neesam cilvēki no

ļoti dzīvnieks cieš? Kā to var izmērīt? Un Eiropā

JĀ! LILLÁ

nav reģistrēts neviens malumedību gadījums

DNS, bet ir jāiet uzpīpēt. Un pīpē Jānis daudz.

ar loku un bultām! Lai medītu ar loku, vismaz

Kad Sandrim Jūram vaicāju, kas ir Jāņa slikto

gadu ir jātrenējas, attālums starp dzīvnieku

īpašību sarakstā, tieši smēķēšanu viņš nosauc

un mednieku ir 20 metri. Kurš malumednieks

kā pirmo. Un, godīgi sakot, vienīgo. Uz manu

var atļauties pavadīt mežā desmit stundas, lai

jautājumu – kā tev šķiet, kurā brīdī vīrietis

tiktu klāt dzīvniekam?”

sāka lietot acu krēmu? – Jānim atbilde ir teju

Mēs varētu runāt par medībām vēl stundas

uz līdzenas vietas: „Tajā brīdī, kad vairs neva-

trīs, jo medības ir daļa no viņa Dieva dotā

jadzēja iet mežā un nest mājās medījumu.”

GREBENŠČIKOVS PALIEK AIZK ADRĀ Īstumu, pēc kura Jānis ilgojas, viņš atrod, ne ti-

nav pieveicis šo attālumu ar motocikliem. Brau-

kai dzīvojot prom no pilsētas, bet kāpjot kalnos

ciena laikā gūto atziņu jaudu Kļaviņš pielīdzina

un dodoties ekspedīcijās. „Kalnos vakarā atsē-

„pirmajai Jukonai”, varbūt pat jaudīgāk. „Pirm-

dies, redzi sniegotas virsotnes, un ir tāds gan-

kārt, piecus mēnešus mēs bijām divatā; tomēr

darījums – wow, es pats, pats te esmu atnācis,

tas ir citādi, ar moci braucot, tu visu dienu vari

nevis „helītis” atvedis!” Un vēl Kļaviņa īstums

pavadīt viens. Tu sajūti smaržas, nopļautu zāli,

ir vēstulēs, rakstītās ar roku. Vēstules ir pie-

to, ka mežā paliek auksti, bet, izbraucot no

spraustas viņa štābiņā pie sienas. Tas ir stāsts

meža, – silti. Un tu daudz domā, jo esi viens.

ar sešus gadus garu vēsturi un plāniem nākot-

Vakarā notiek komunikācija, kuru jau gribas.

nei. „Sajānu kalnos, netālu no Baikāla, es sati-

Stāstus sāc no agrīnas bērnības – noslēpumu

ku Andreju, un man iepatikās viņa dzīvesveids:

mums ar Andi laikam vairs nav nekādu. Un tad

viņš dzīvo tā, kā mēs esam dzīvojuši agrāk, –

sākas māksla komunicēt, jo ir jāpieņem lēmumi,

rudenī sāk medību sezonu un ar to nodrošina

un divatā – tā ir grūtākā kombinācija, kādā pie-

iztiku savai ģimenei. Ciematā, līdz kuram var

ņemt lēmumus. Es to mācījos. Andim katra die-

vai nu atlidot, vai dienām ir jāiet, redzēju har-

na bija kā cīņa; vai ar mākoni vai vēju – jācīnās

moniju. Kā cilvēki dzīvo, par ko viņi domā, par

ir līdz galam. Savukārt es teicu – ja ir mākonis,

kādām vērtībām – par to es gribu uztaisīt filmu.

tas pāries, pagaidīsim. Es mācījos sarunāties ar

Gribu parādīt, kā divdesmit pirmajā gadsimtā

cilvēku, kas ir pilnīgi citādāks nekā es.”

cilvēks var kvalitatīvi dzīvot. Man patīk realizēt

Andis Pikāns, jautāts, kā gāja Ceļā uz brīvību,

savus mērķus, es esmu „procesa cilvēks” – kā

atklāj to, ko Jānis, būdams ļoti diplomātisks

sieva mani reiz nosauca. Realizācijā, manuprāt,

cilvēks, noklusējis. To, ka pēc pieciem ceļā uz

ir lielākais kaifs.”

Austrāliju kopā pavadītiem mēnešiem, atgrie-

Viens no „realizētajiem procesiem” ir 2006. gadā

zušies Latvijā, abi nav sarunājušies pusgadu. Tā

kopā ar Andi Pikānu veiktais maršruts no Rīgas

īsti izrunājušies tikai otrajā Jukonas braucienā

līdz Melburnai Ar motocikliem – ceļā uz brīvību.

(2008. gadā). „Es jutos vainīgs,” Andis saka. Un

Unikāla ekspedīcija, jo neviens, izņemot viņus,

viss. Viņš negrib stāstīt sīkāk, bet es negribu iz-

JĀ! LILLÁ

prāšņāt. „Man bija palikušas kādas sāpes, un es

zaglis, acis nepamirkšķinādams, nofenderējis

cerēju, ka mēs varēsim tās izrunāt.” Izrunājuši.

latviešu mantas, vērtīgo filmēšanas tehniku ie-

Vaicāts, vai Kļaviņam ir kādas ne tik slavējamas

skaitot. Sekojusi vainīgā operatīva sazīmēšana,

īpašības, Andis min to, ka „dažreiz viņš lēmu-

atrašana, un ekspedīcija pārvērtusies par labu

mus pieņem pārāk ilgi. Altajā es gāju pa priekšu,

žanra kino ar action filmu cienīgiem elemen-

un mani „besī ārā”, ka jāgaida. Jo mums katram

tiem. Tikuši izteikti vairāki varianti, kur zaglī-

ir savs temps. Un tā ir māksla, atrast pareizo sa-

gajam Džonijam pienāktos palikt – piemēram,

kabi, lai atšķirīgie tempi netraucē”. Abi joprojām

upes dzelmē, bet viss beidzies miermīlīgi. Tiesa,

ir draugi. Ar Kļaviņu esot „tā fantastiskā sajūta,

vīri vēl kādu brīdi nav varējuši nomierināties.

ka tu vari braukt kopā pa upi vai kāpt kalnos”.

Kļaviņš sacījis: „Beigās, kad viss bija atklājies

Uz atvadām, ja nu tu sen neesi redzējusi nevienu

un mantas atdabūtas, bija dažādi viedokļi, ko ar

no Jāņa ekspedīcijām, es pavisam ātri izstāstīšu

Džoniju iesākt, – bet man nevienā brīdī negri-

mazu fragmentu. Kādā no ekspedīcijas dienām

bējās viņam darīt pāri. Viņš ir vienkārši nelai-

otrajā Jukonas braucienā vīri atstājuši laivas ne-

mīgs cilvēks, kurš nozaga mūsu mantas. Tas arī

pieskatītas. Ilgi nav bijis jāgaida, kad vietējais

viss.” L

IEKŠĀ LILLÁ

PEPI JA A R NOB EL A PRĒMI J U A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA F O T O : J Ā N I S S A L I Ņ Š U N N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

IEKŠĀ LILLÁ

isiem zināms, ka Lennebergas Emīls, par kuru kalpone Līna nešpetni izteicās – „tādu zēnu manas acis savu mūžu nav redzējušas”, pieaudzis kļuva par komunālvaldes priekšsēdētāju. Bet kā dzīvo un par ko kļūst meitenes, kuru bērnības varones un pat prototipi ir Pepija, Ronja, Čorvena vai, izejot ārpus Lindgrēnes daiļrades rāmjiem, Brīnumzemes Alise un P ītera Pena draudzene Vendija? Kā bērnu dienu sapņi ietekmē pieauguša cilvēka dzīves nopietnību? LILLA` piedāvā pirmo „varoni” literāro tēlu un viņu iemiesotāju galerijā.

IEKŠĀ LILLÁ

nna Buša, Lūcijas fonda Latvija prezi-

tolaik neierastas idejas bērnu audzināšanā un

dente, uz tikšanos paņēmusi līdzi savu

psiholoģijā: bērni ir jāciena, viņu domas un jūtas

veco mīļo 1972. gadā izdevniecībā Lies-

ir jāņem vērā. Speciālistu viedokļi krasi dalījās –

ma izdoto grāmatiņu par Pepiju Garzeķi, kuru

vieni aplamāja grāmatu par viduvēju un nekul-

šķirstot, mūsu rotaļīgā tērzēšana vārds pa vār-

turālu, bet citi aizrāvās ar tās fascinējoši revo-

dam izvēršas sarunā par cilvēciskā meklēju-

lucionāro garu. Vēl ne tik sen kāds Zviedrijas

miem globalizācijas laikmeta sabiedrībā. Šajā

sabiedrības pētnieks secināja, ka „Pepijas kults”

skandināviski skaistajā sievietē ar izteiksmīga-

ir postoši ietekmējis kā skolēnus, tā pirmskolas

jām acīm, garajiem blondajiem matiem un mai-

vecuma bērnus – viss ticis sagriezts kājām gaisā

gi plūstošo balsi ir neparasta nopietnība. Anna

gan mācību iestādēs, gan ģimenēs, gan izpratnē

nudien ir unikāla: daudzu gadu garumā līdzīgu

par normālu uzvedību. Pati Lindgrēne skaidro-

cilvēku neesmu sastapusi. Viņa patiešām pat

ja: „Es netiecos apzināti iespaidot bērnus, kuri

sīkumos ir nopietnāka, nekā tam vispār iespē-

lasa manas grāmatas. Uzdrīkstos vien cerēt, ka

jams noticēt. Un tā nav maska! Nekāda latvie-

tās padarīs šo bērnu pasaules uztveri kaut par

šu cilvēka asprātības apvalka vai žonglēšanas

kripatiņu humānāku un demokrātiskāku.”

ar daudznozīmībām. Tieša un sirsnīga – jā. Bet

Pepija ir vienlaikus labestīga, tieša, sīksta,

bez Latvijā kaldinātas humora izjūtas un domu

dzirkstoša, drosmīga un neatkarīga. To visu var

iepakošanas variācijām. Viņas runas manierē

attiecināt arī uz Annu Bušu. Viņas bērnībā ve-

ne uz mirkli neiezogas cinisma intonācija – tik

cāmāte bija pagurusi no vienu un to pašu stās-

bieži vērojamais piesegatribūts, kad paustais

tu lasīšanas katru vakaru, bet citus Anna pie-

viedoklis ir nesaudzīgs.

krita klausīties reti, jo pārāk spēcīgi valdzināja Pepijas piedzīvojumu kāre, brīvība un atļauša-

Astridas Annas Emīlijas Lindgrēnes pirmā grā-

nās. Tā visa netrūka arī radošajā ģimenē, kurā

mata par Pepiju Garzeķi tapa 1945. gadā, pārda-

saplūdušas mākslinieku dzimtas. Meitenītei

rinot vakara stāstiņus, kurus viņa bija sacerējusi

bija pašas izvēlēts ikdienas rituāls – trīs stundu

savai meitai. Tā lauza literāro tradīciju, jo Pepi-

ilga gleznošana, uz ko iedvesmoja viņas vec vec

jas tēls iemiesoja pilnīgu pretstatu valdošajam

tēvs – tonālās glezniecības vecmeistars Jānis Rik-

priekšstatam par to, kādiem jābūt vidusšķiras

manis, un vectēva, dzejnieka Otomāra Rikmaņa,

bērniem un kas jāsēj viņu prātos. Pepija jautā –

mā sa – grafiķe Māra Rikmane. Annas vecāki

vai tad šī nav brīva pasaule? – un, lai panāktu

atbalstīja teju visas viņas dullības, eksperimen-

pārmaiņas, aizstāvētu vājos un apspiestos, ne-

tus un „kazakus–razbainiekus” pēc stundām, ar

baidās no izaicinājumiem, un dažreiz pārkāpj

pārliecību, ka bērna domāšanā jau agrīnā vecu-

visas robežas.

mā jāieliek radoši pamati un iedrošinājums ak-

Lindgrēne atbalstīja jaunu virzienu bērnu izglī-

tīvi rīkoties, citādi viņš vēlākā dzīvē ne uz ko

tībā, kas 20. gadsimta 30. un 40. gados attīstīja

tādu nebūs spējīgs.

IEKŠĀ LILLÁ

Daudzus gadus viņa bija klusībā cerējusi, ka būs aktrise.

IEKŠĀ LILLÁ

PEPIJA DODA S PĀRI ROBEŽ ĀM Otu un krāsu periods bija pārlaists, tā vietā

kur Selma Lāgerlēva savulaik radīja Gēstas Ber-

iestājies jauns – ar dziedāšanu Pionieru pils ka-

linga sāgu. Par to izdzirdot, es atceros slave-

merkorī Tonika. Vienā no nedaudzajiem kolektī-

nā romāna dvēseli plosošāko fragmentu: „Tajā

viem, kuri bieži brauca koncertēt un piedalīties

dienā mira Mārgareta Cēlsinga, nu bija vien

konkursos ārpus PSRS. Un tā no 12 gadu vecuma

Ekebijas majoriene, [..] viņa ticēja ļaunumam.”

pasaules durvis viņas priekšā sāka vērties vaļā

Un vaicāju, vai arī Anna sevī kādā dzīves brī-

aizvien plašāk...

dī jutusi, ka iekšēji jānocietinās, jo pasaule iz-

Kādudien astoņdesmito gadu beigās, kāpjot lau-

rādījusies daudz skarbāks spēles lauks, nekā

kā no autobusa, tieši uz pēdējā pakāpiena Annai

cerēts? Atklājas, ka tā ir, un tas saistās ar ie-

dzima zibsnīga doma. Nonākusi ar abām kājām

dziļināšanos politikā. Jo politika skaidri atve-

uz ietves, viņa jau zināja, ka mācīsies zviedru

rot acis uz to, kas ir iespējams un kas nav. Viņa

valodu. Tuvinieki centās atrunāt no šī lēmu-

saka: „Manī allaž bijis milzum daudz ideālismā

ma kā bezjēdzīgas laika izšķiešanas, bet Anna

sakņotas enerģijas. Bet neizbēgami saduries ar

uzstāja, ka grib, un viss. Galu galā tā bija vie-

šķēršļiem. Un ideālisms laika gaitā tiek visā-

na viņas dzimtas atzara valoda. Laimīgā kārtā

dā veidā noplicināts. Tā tas spēks un pozitīvā

Latvijā tobrīd jau tika piedāvāti pirmie zviedru

enerģija mazinās.”

valodas privātkursi.

Pēc studijām Zviedrijā Anna drīz vien sāka

1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, bet

strādāt Ārlietu ministrijā, kur gan ilgi neuz-

Anna pabeidza vidusskolu, nācās palauzīt galvu

kavējās – aizbrauca mācīties uz Budapeštu,

par nākotni. Jau daudzus gadus viņa bija klusībā

Centrāleiropas universitātē ieguva maģistra

cerējusi, ka būs aktrise, un gatavojās tam teātra

grādu Starptautiskajās attiecībās un Eiropas

kursos pie Lidijas Stiebras. Te piepeši – Padomju

zinātnēs. „Kad tiku uzņemta šajā universitātē,

Savienība sabrukusi, jauns aktieru kurss augst-

noskaidroju, ka tā vismazāk pieteikumus saņem

skolā uzņemts netiek, valda mērenas jukas.

tieši no Latvijas. 90. gados daudzi tik ļoti kon-

Anna aši pārlaida skatienu programmām, kas

centrējās uz naudas pelnīšanu, ka neizmantoja

vēl varētu šķist interesantas. Un iestājās tikko

iespējas, kādas pavērās izglītības jomā.”

atklātās Kultūras akadēmijas Latvijas–Zviedri-

Un tad jau viņa ar diplomātisko pasi kabatā de-

jas kultūras sakaru nodaļā. Tajā laikā vēl nebija

vās uz Parīzi – studēja starptautiskās attiecības

pienācīgas mācību literatūras latviešu valodā

un diplomātiju Amerikas augstskolā (American

par politiku un politiskajiem procesiem, tāpēc

Graduate School in Paris) un strādāja par le-

Ērika Svena Līdmana grāmatas No Platona līdz

ģendāras personības mūsu valsts diplomātijas

komunisma sabrukumam: politisko ideju vēsture

vēsturē – vēstnieces Ainas NagobadsĀbolas –

tulkojums bija arī Annas diplomdarbs.

palīdzi Latvijas pārstāvniecībā pie UNESCO.

Pa iemīto taku Anna devās tālāk – studē-

Anna arī bija klāt, kad notika pirmās nopiet-

ja zviedru valodu, politiku un administrāciju

nās sarunas par UNESCO atbalstu Gaismas pils

Karlstādes universitātē Vermlandes novadā,

celtniecībā.

IEKŠĀ LILLÁ

PAR MIERU UN IDEĀLIEM Miera nebija. Anna izturēja studiju konkursu

gan ar Džoanu Kroku, McDonald’s impērijas

un ieguva otru maģistra grādu – šoreiz mie-

mantinieci, kura savulaik piešķīra 50 miljonus

ra zinātnēs ASV Notrdamas universitātē, ko

USD ziedojumu Notrdamas universitātes miera

1842. gadā nodibināja Svētā Krusta kongregāci-

programmas darbībai.

jas franču garīdznieks ar saviem kompanjoniem.

Studentiem tur ikdienā jādzīvo „miera mājā”.

Starp citu, tieši šajā universitātē savu maģistra

Annas kursā mācījās visu kontinentu pārstāvji

grādu ieguvusi arī bijusī ASV Valsts sekretāre

ar radikāli atšķirīgu pieredzi – cilvēki no kara

Kondolīza Raisa.

raustītās Kongo, no Palestīnas, no Somijas, no

Atzīstos, ka man ir visai miglains priekšstats

komunistiskās Ķīnas, no Nepālas, pat princis no

par to, ko sevī ietver miera zinātnes, un Anna

Ganas. Neiedomājami grūts pārbaudījums. To-

izskaidro, ka tā ir starpnozaru disciplīna. Īsi sa-

ties rodas praktiska pieredze, kā sadzīvot dažā-

kot, ideālistiska pieeja starptautiskajām attie-

du kultūru pārstāvjiem, kādi ir viņu priekšstati par citām kultūrām, kā jārunā ar konkrēto cil-

Annas kursā mācījās visu kontinentu pārstāvji ar radikāli atšķirīgu pieredzi.

vēku, lai viņš tevis sacīto vispār uztvertu. Vaicāta, ar ko parasti nodarbojas, kur nonāk miera zinātņu eksperti, Anna atbild, ka daudziem tā ir politiskā joma, bet vairumam darbs dažādās nevalstiskajās organizācijās, jo tās var brīvāk paust sabiedrisko viedokli. Ekonomiskā krīze pasaulei likusi atgriezties pie kara kultūras gan globālā, gan lokālā līmenī. Viņa norāda uz vienu no tās sliktākajām iezīmēm – ienaidnieku meklēšanu savos līdzcilvēkos, nostatot „mēs” pret ”

cībām. Ja reālisti konfliktu skata kā risināmu

viņiem” – svešajiem, atšķirīgajiem „ļaundariem”.

ar militāru iejaukšanos, tad ideālistiskā pieeja

Annai bija paredzēta prakses vieta Kanādā –

nozīmē izpildīt noteiktas darbības, lai situāci-

Pīrsona miera uzturēšanas centrā, kas ir pa-

ja nemaz neizvērstos konfliktā. Miera zinātnes

saules līderis miera un drošības stratēģiju un

sastāv no politikas, likumdošanas, cilvēktie-

risinājumu apmācības programmās. To stāstot,

sībām, dažādu kultūru studijām, psiholoģijas,

viņas sejā piepeši pavīd šķelmīgums: „..Rīgā ie-

mediācijas kursa, kas ir absolūta nepieciešamī-

pazinos ar puisi, no kura negribējās tik ātri šķir-

ba diplomātiskajās sarunās. Viens no program-

ties, un izlēmu palikt šeit. Iespējams, tas nebija

mas mērķiem ir veicināt izpratni un sadarbību

labākais lēmums manā dzīvē, toties nesatrūka

starp reliģiskajām un sekulārajām tradīcijām.

saites ar Latviju. Ja būtu aizbraukusi, diez vai

Studiju laikā Annai bijušas diskusijas gan ar Ma-

es jebkad atgrieztos. Kad pārrados te ar Rietu-

hatmas Gandija mazdēlu, gan ar slaveno ame-

mu demokrātijas ideāliem un izpratni par dzī-

rikāņu televīzijas žurnālisti Barbaru Voltersu,

vi, man bija ārkārtīgi grūti noticēt, ka ilgajā

IEKŠĀ LILLÁ

prombūtnes laikā Latvijā panākts tik niecīgs

rību, bet tā nenotika. Ārlietu ministrijā, kur

progress. Tolaik satiku uz ielas pazīstamu poli-

viņa ilgstoši gaidīja iespēju attīstīt savu kar-

tiķi, kurš man uzdeva jautājumu: kā tu pēc tik

jeru, atbilstoši iegūtajai izglītībai, reiz per-

daudz gadiem redzi šo zemi? Neslēpu, ka jūtos

sonāldaļā izskanēja, ka nu vairs neviens bez

šokēta. Faktiski nekas nebija mainījies. Ja nu

ministrijas ieteikuma nevarēs strādāt starptau-

vienīgi tās deviņdesmito gadu sākumā skaisti

tiskās organizācijās ārvalstīs. Anna pierādīja

nokrāsotās ēku fasādes Vecrīgā nodrupušas. Šim

pretējo, jo ar pasaules mērogā konkurējošu iz-

cilvēkam acīs sariesās asaras – neesot iespējams

glītību valsts atļauja nav obligāti nepieciešama:

pārvarēt procesu inertumu, tāpēc nozīmīgi mēr-

„Kad tiek darīts viss, lai perspektīvus cilvēkus

ķi nav sasniedzami. Klasisks lielas vilšanās pie-

bremzētu, jāiet apkārtceļš. Bet tādā gadījumā

mērs. Par kādiem ideāliem vairs var runāt?”

jau ir liekulīgi lepoties ar pilsoņu sasniegu-

Anna bija cerējusi atrast pārliecinoši caurska-

miem, ja tiem no valsts puses nav bijis pat mo-

tāmāku, demokrātiskāku, godīgāku sabied-

rālā atbalsta.”

NOBEL A PRĒMI JA UN ATGRIEŠANĀ S 2001. gadā Anna uzsāka darbu Konfliktu novēr-

daudz strādāja ar PACT programmu 2, kuras

šanas centrā Eiropas Drošības un sadarbības or-

ietvaros tika īstenotas vēža ārstniecības teh-

ganizācijā (EDSO) Vīnē. Viņa tur bija vienīgais

noloģiju piegādes un apmācības.

darbinieks no Latvijas.

„Tas, ko pieredzēju Gruzijā, Grieķijā un jo īpa-

Bet šajā pilsētā atrodas arī ANO mītne, kur Anna

ši Albānijā, atstāja neizdzēšamu iespaidu. Pie-

allaž bija vēlējusies strādāt. Vēlme piepildījās. Pēc

mēram, Marijas Terēzes slimnīcā Tirānā cilvē-

nepilniem trīs gadiem viņa kļuva par program-

ki zem klajas debess gan svelmē, gan lietū, gan

mu vadītāju Tehniskās sadarbības departamentā

salā stāvēja garās rindās uz apstarošanu, kas

vienā no vadošajām ANO sistēmas organizācijām

turklāt bija ilgstoša procedūra un skāra pārāk

– Starptautiskās Atomenerģijas aģentūrā1.

plašu audu zonu. Mana misija bija nodrošināt

Nu viņa apceļoja savā pārziņā esošās Eiropas

modernu aparatūru. Kad tā tika izpildīta, es

valstis, iepazina to vajadzības, veidoja valdību

apzinājos, ka nu daudziem mazināsies cieša-

līmeņa sadarbības stratēģijas, izstrādāja teh-

nas, daudzi atgūs cerības uz pilnvērtīgu dzīvi,

niskās palīdzības projektus, tikās ar Pasaules

un tas bija īsts gandarījums.”

Bankas un Pasaules Veselības organizācijas

2005. gadā Atomenerģijas aģentūras profesio-

pārstāvjiem, kuri varēja sniegt savu artavu

nālajiem vadītājiem uz pusēm ar tās direktoru

izvirzīto mērķu sasniegšanā. Tobrīd ANO aiz-

Mohamedu El Baradeju piešķīra Nobela prēmi-

sākās milzīgu reformu laiks, kas turpinās vēl

ju par viņu veikto uzraudzību, lai kodolenerģi-

joprojām. Organizācija gribēja attīstīt ārēju

ja netiktu izmantota militāriem nolūkiem, un

līdzekļu piesaisti, tādēļ Anna piedalījās nozī-

nopelniem kodolenerģijas izmantošanā mier-

mīgā finanšu piesaistes forumā ASV, Atlantā,

mīlīgiem mērķiem. Tā Anna nopelnīja presti-

IEKŠĀ LILLÁ

žāko apbalvojumu pasaulē un līdz ar to – pago-

rus starp Latviju un Ziemeļvalstīm. Anna pati

dinājumu arī visai mūsu valstij.

bija pirmā kronētā Lūcija Latvijā 1991. gadā un

Aptuveni četru gadu laikā šajā darbā Pepi-

tāpēc nolēma uzturēt Lūcijas dienas svinēša-

jas apņēmīgā līdziniece vēl paguva apgūt

nas tradīciju. „Kas var būt skaistāks par jaunu

spāņu valodu, kā arī iemācījās dejot salsu un

sievieti, kura nes gaismu! Brīnišķīgs estētisks

flamenko.

pārdzīvojums gada vistumšākajā laikā. Un šo-

2009. gadā Anna beidzot atkal atgriezās mājās,

brīd valstī visur ir vajadzīga palīdzība, jo īpaši

ķērās pie savas doktora disertācijas par Lat-

ārpus galvaspilsētas.”

vijas politisko partiju eiropeizācijas tenden-

Pēc neilga laika Anna uzsāka darbību Rīgas

cēm un jau nākamajā gadā nodibināja Lūcijas

Starptautiskajā sieviešu klubā, kā arī bija

fondu3. Tā mērķis – atbalstīt labdarību, soci-

Labklājības ministres Eiropas lietu padom-

ālo iekļaušanos, kā arī veicināt kultūras saka-

niece.

KĀ PEPIJAI LIEDZA TĒVZEMES TĒLU APSKĀDĒT 2010. gadā tika rīkots konkurss Latvijas institū-

Anna kļuva domīga. Par daudz ko. Piemēram,

ta direktora amatam. Atlasi koordinēja Ārlietu

kāda jēga par valsts līdzekļiem uzturēt Latvi-

ministrija. Anna pieteicās un tika uzaicināta uz

jas institūtu, kas ārvalstīs spodrina mūsu tēlu,

pārrunām. Šķiet, komisija nešaubījās, ka viņa ar

ja tas nekādi nesakrīt ar realitāti ministrijās

vienu kāju uz gājēju ietves, ar otru – renstelē at-

un strauji krīt uzņēmības, kultūras, izglītības

muguriski atlēkājusi, jo sagaidīja ar paziņojumu,

un morāli ētiskais līmenis sabiedrībā. „Pro-

ka Anna esot ārkārtīgi nekulturāls cilvēks. Pat

vinciālā domāšana, īpaši Latvijas ierēdniecībā,

latviešu valodu nemākot, jo pieteikumā vienā

nekādi nav savienojama ar pašreizējo globālo

saliktā paplašinātā teikumā 11 svešvārdi ierak-

realitāti, un pie tā būtu ļoti jāpiestrādā, ja gri-

stīti. Un kāds no komisijas locekļiem atkārtoti

bam kļūt konkurētspējīga valsts kaut vai Ei-

tincināja: „Nu, jums taču nav tās Nobela prēmi-

ropas kontekstā. Tiek nepārtraukti sludināts,

jas, vai ne?” Klausījās, klausījās Annas vārdos,

ka trūkst uzņēmīgu cilvēku, bet godīga kon-

rūpīgi pierakstīja viņas mārketinga idejas, no

kurence šeit pagaidām nav iespējama, jo pārāk

kurām dažas nu tiek pat iedzīvinātas (!), līdz at-

lielā mērā politizēta uzņēmējdarbība un pro-

zina, ka viņa esot pārāk radoša šim amatam. Tik

jektu naudas izdale. Precīzāk – darbojas klien-

izglītotam un radošam cilvēkam Latvijā neesot,

telisms, proti, ir patrons un ir klienti. Patrons

ko darīt, vajagot meklēt darbu ārvalstīs. Vēl ilgi

kontrolē izdalāmos resursus. Klienti sniedz

un jautri trīs valodās iztaujāja, bet pēc laiciņa

pretī atbalstu. Visu izšķir tas, vai esi konkrētā

viņa saņēma vēsti, ka nav iekļauta ministram

patrona tīklā vai neesi. Par to tiek runāts pā-

rekomendējamo kandidātu sarakstā.

rāk maz.”

IEKŠĀ LILLÁ

A r s a v u v i e s ģ i m e n i ( h o s t f a m i l y) - p o l i t o l o g u J ā n i P e n i ķ i u n v i ņ a k u n d z i G u n d e g u - A S V I n d i a n a s š t a t ā , A r vS ēt as tr npPiveiarclm ēs m taui sAmiLnaeutmvNoi jaraagsno dKb au dlptsaū- rĀabksosaltukī šauadnMnēaiSmeaIri nAjaadEszrAiuin.zāKTe l ataņihldunnuiisemsttkusi ād19 (a si jbsu9a5lds.aaicgrkeabāndī.tbāra.ā)sA dr19eLp9Ka8Ar.trgaem akdetāonrtLusR PVvēīēntseētrn2i i0Le 0ac ī7. ķbi ā.g aPda sr .ī z ē .

ZIEMEĻU DIMENSIJA Vēlos noskaidrot, kāpēc Anna uzskata, ka Zie-

dījumā – kriminālu un netolerantu vidi.”

meļu reģions ir vislabākais paraugs Latvijai.

Iebilstu, ka nav jau garantijas neuzskriet tiem

Viņa izvēlas aplūkot Zviedrijas piemēru, kur

pašiem zemūdens akmeņiem, kuriem uzskrēju-

elastība ekonomikas un sociālajā politikā, spē-

ši skandināvi – piemēram, zviedra Daniela Ha-

ja mainīt visu sistēmu, neaizmirstot augstāko

marberga grāmatā Trakonams: kritisks Zviedrijas

mērķi – savus cilvēkus, ir bagātīgi atmaksāju-

sabiedrības pētījums4 apgalvots, ka liberālisms

sies. „Mēs savukārt gadu desmitiem esam darī-

valstī izvērties maskētā totalitārā marksismā. Ja

juši visu, lai padarītu savus cilvēkus par valsts

viņa skatījums varētu šķist pārāk tendenciozs,

un sabiedrības ienaidniekiem. Sekas – absolūtas

nav nekāda iemesla apšaubīt Ziemeļvalstu stu-

bezatbildības politika. Arī attieksme pret izglī-

diju centra pētnieka Johana Stranga6, grāmatas

tību nav salīdzināma, bet būt izglītotam nozīmē

Ziemeļvalstu kopienas un nākotnes vīzija auto-

valdīt. Ir ārkārtīgi svarīgi, kas notiek cilvēku

ra, teikto – nordiskais labklājības valsts mode-

galvās. Kādas valsts un pasaules veidotāji būs

lis krīzes brīdī gan pierādījis savu dzīvotspēju,

bērni, kuriem šobrīd jādzīvo trūkumā? Mēs fak-

bet ir tikušas pārmērīgi upurētas demokrātijas

tiski veidojam revolucionāru vai – sliktākajā ga-

vērtības, un šis upuris izraisījis daudzas pret-

IEKŠĀ LILLÁ

kustības. Strangs atgādina, ka politika ir pārāk

votāju interešu apkrāpšana, lieka birokrātija –

nozīmīga, lai to atstātu tikai politiķu rokās, bet

tas viss nav jāpiecieš. Un tā nav demokrātija,

tā nu ir noticis.

ja vārdos tiek sacīts, ka vari teikt un brīvi da-

Anna piekrīt: „Jābūt ļoti uzmanīgam, lai ne-

rīt visu, bet realitātē cilvēkiem nav pārtikas

ietu totalitārisma virzienā. Nav attaisnojama

un apavu, ar ko no mājas iziet. Kultūras aka-

attīstība, ja tā notiek uz cilvēktiesību, brīvības

dēmijā man bija divi brīnišķīgi pasniedzēji, nu

rēķina. Negatīvās tendences piemērs – bērnu

abi jau aizsaulē, – Pēteris Laķis un Raitis Vil-

atņemšana ģimenēm [Zviedrijā, Norvēģijā un

ciņš. Filozofs Vilciņš aicināja ielāgot – ja tev

vairākās citās Eiropas valstīs aizvien plašāku

nav rīsu bļodiņas, tad kultūru vari aizmirst.

rezonansi iegūst gadījumi, kad sociālie die-

Nav iespējams veicināt pozitīvas tendences uz

nesti, pamatojoties uz likuma burtu, izārda

negatīva fona. Tās tur nevar rasties. Mums ir

ģimenes, kurās bērnu tiesību aizskārumu ne-

arī labie piemēri, bet lielākoties tie ir cilvē-

saskata ne paši bērni, ne viņu vecāki. – red.]

ki, kuri gūst atzinību starptautiskajā arēnā –

Nav tādas institūcijas, kas varētu aizstāt ve-

kino, kultūra, informācijas tehnoloģijas. Viņi

cākus. Ģimene jau nav tikai konstrukcija, tā ir

apiet institūcijas, apiet šo valsti, lai kaut ko

arī garīga vienība. Ja sabiedriskās aktivitātes

sasniegtu. Jo bieži netiek virzīti labākie, bet

ir konfliktā ar priekšstatu par to, kas vispār

tie, uz kuru turpmāko lojalitāti paļaujas vir-

ir dzīve, cilvēks, cilvēcīgais, tad tās kļūst de-

zītājs. Agrāk to dēvēja par blatu sistēmu. Var

struktīvas. Kaut vai amatpersonu meli, iedzī-

saukt arī par korupciju.”

PEPI JA VAIRS CEĻOT NEK ĀRO Kad vaicāju, kurp viņa tuvākajā laikā grasās aiz-

savām darbībām un interesēm, nomācošu vien-

ceļot, Anna negaidīti atzīst, ka nu vairs neesot

tulību neizjūt. Arī Pepijas tēlā es skumjas ne-

plānu kaut kur traukties. Pati par to brīnoties,

nolasīju – Pepija ir stipra, viņai vienmēr ir kaut

kaut „vispār jau nav svarīgi, uz kurieni tu dodies.

kāda nodarbe, kaut kāds plāns, kaut kāds paš-

Jā, ir lokālās atšķirības dabā un mentalitātē, bet

realizācijas mērķis, kas vērsts uz sabiedrību.”

lielās līnijās cilvēki visur jūt to pašu. Man vairs

Neatlaižos – atgādinu, ka Pepija spēja panest

nav vajadzīgi ārējie stimuli – tie neko nemaina,

citiem nepanesamo. Kas bijusi Annas smagā-

jo tu esi tas, kas tu esi”. Es tomēr saklausu viņas

kā nešļava dzīvē? „Man laikam laimējies, kā

balsī vieglu skumju atblāzmu un pieļauju, ka

saka – knock the wood7 – nekas dikti nepane-

varbūt tā ir vientulības izjūta, kas negaist, lai

sams nekad nav uzvēlies. Ja nu vienīgi atgrieša-

kur arī atrastos, un vienlaikus arī laupa degs-

nās Latvijā bija smags process. Kultūršoks jau ir

mi apgūt jaunus apvāršņus. Anna to noliedz:

gan aizbraucot, gan atgriežoties.”

„No vienas puses – ja nenonāc vientulības si-

Pēc viņas domām, esam atradinājušies darīt da-

tuācijā, tu nemaz nevari sevi atrast, bet – no

rāmo ar pilnu atdevi, bet tas noved pie nemitī-

otras – cilvēks, kurš pats spēj sevi piepildīt ar

gas svārstīšanās un izraisa absurdas situācijas.

IEKŠĀ LILLÁ

„Izvēlies ceļu un dodies pa to! Kāpēc citam citu

Sarunas noslēgumā vaicāju, ko Pepija ieteiktu

nemitīgi jābremzē? Tāpēc jau grūti ko pavirzīt

Latvijas cilvēkam. „Es domāju, ka katram jācīnās

uz priekšu un rodas vilšanās gan līderiem, gan

ar savu slinkumu un ietrenēto konformismu, un

pašai sabiedrībai...” Minu, ka vainojama men-

klusēšanu. Ir jāspēj atļauties būt arī dumpinie-

talitāte, bet Anna ir asāka: „Domāju, ka tā ir

kam, jāpiedalās sabiedriskajās debatēs, tā vietā,

demokrātija vissliktākajā izpausmē. Demokrā-

lai sēdētu malā un ļautos pašplūsmai. Arī ierēd-

tija faktiski tiek uzurpēta procesiem, kas to iz-

niecībā un valsts pārvaldē ir vajadzīgi radoši

manto destruktīvā veidā. Labklājības valstīs

risinājumi, lielāka rotācija un jaunas asinis, jo

atbalsta talantīgo un interesanto, šeit – gluži

labi redzams – neatmaksājas dot darba iespē-

otrādi – gremdē. Cilvēki, kas Latvijā kontrolē

jas vieniem un tiem pašiem bezierunu izpildītā-

finanšu resursus, lielākoties nav īpaši izcili ne

jiem.”

garā, ne intelektā. Tas jaunatnē liedz attīstīties

Jā, tā nebūtu Pepija Garzeķe, ja nemudinātu

veselīgai pašpārliecinātībai, bet Rietumu sa-

meitenes visā pasaulē uzdrīkstēties rīkoties pēc

biedrībā tā ir veiksmes pase, un te nu radikāla

sava prāta, allaž saglabāt dzīvesprieku un ticēt

kultūratšķirība.”

saviem spēkiem. L

TURPINĀJUMS SEKOS! J a u d r ī z u m ā l a s i L I L L A` , k ā L a t v i j ā k l ā j a s Alisei no Brīnumzemes.

1 h t t p:// w w w. i a e a . o r g / – I n t e r n a t i o n a l A t o m i c E n e r g y A g e n c y 2 h t t p://c a n c e r. i a e a . o r g / – P r o g r a m m e o f A c t i o n f o r C a n c e r T h e r a p y 3 h t t p:// w w w. l u c i j a s f o n d s . o r g / – L ū c ij a s f o n d s , L a t v ij a 4 h t t p:// w w w. a m a z o n . c o m / T h e - M a d h o u s e - c r i t i c a l - S w e d i s h - s o c i e t y /d p / 919 79 3 6 219 – D a n i e l H a m m a r b e r g . „T h e M a d h o u s e : A C r i t i c a l S t u d y o f S w e d i s h S o c i e t y ” 5 h t t p:// w w w. z i e m e l u s t a s t i . l v/ – t i k š a n ā s a r J o h a n u S t r a n g u , g r ā m a t a s Z i e m e ļ v a l s t u k o p i e n a s u n n ā k o t n e s v ī z ij a a u t o r u 7 Piesist pie koka – a ngļu val.

LILLÁ STIL Ā

ASOS EUR 112.67

ASOS E U R 15 . 9 1

ASOS E U R 17 2 . 3 2

TOPSHOP E U R 16

ASOS E U R 3 3 .1 4

TOPSHOP EUR 20

TOPSHOP E U R 45

TOPSHOP EUR 85

LILLÁ STIL Ā

ASOS EUR 26.51

ASOS E U R 15 . 9 1

ASOS E U R 7. 9 5

ASOS EUR 92.79

ASOS E U R 3 3 .1 4

ASOS EUR 8.33

ASOS EUR 11.93

ASOS EUR 23.86

IEKŠĀ LILLÁ

V I V ER E L A V ITA* I V E TA Š N E P A

IEKŠĀ LILLÁ

ispārpieņemtie uzskati, ka cilvēka dzīves garumu nosaka gēni un iedzimtība, uzturs, fizisko aktivitāšu daudzums un medicīnas sistēmas efektivitāte, nepavisam nav noteicošie.

IEKŠĀ LILLÁ

o kā atkarīgs cilvēka mūža ilgums? No

saka ne tikai mūsu individuālie lēmumi attie-

pareiza un sabalansēta uztura? Veselīga

cībā uz sevi, bet lielā mērā arī spēja būt sabied-

dzīvesveida? Fiziskām aktivitātēm? Jā,

riskiem un atvērtiem, spēja rūpēties par ciešām

droši vien ir simtiem piemēru, kas to arī apstip-

ģimenes saitēm, novērtēt cilvēkus sev apkārt

rina. Tomēr, lasot Malkolma Gledvela grāmatu

un galu galā – vienkārši priecāties par dzīvi un

Outliers, secinu, ka cilvēka dzīves ilgumu no-

baudīt to ar pilnu krūti.

ROZETO NOSLĒPUMS Mani vienmēr fascinējuši itālieši, spāņi, arī

mirstības līmenis Rozeto vispār bija par 35% ze-

grieķi. Visi šo tautību cilvēki, kurus pazīstu

māks nekā citviet ASV.

personīgi, ir apskaužami pozitīvi un atvērti, sa-

Zinātnieki bija izpētījuši visu – sākot ar ciema-

biedriski, ar izkoptām ģimenes tradīcijām. Pat

ta iedzīvotāju ēšanas paradumiem un beidzot

ikdienišķas tikšanās ar viņiem kļūst par svēt-

ar dzīvesveidu. Pārsteidzoši, bet Rozeto iedzī-

kiem, kad mana ziemeļnieciskā atturība izkūst

votāji ikdienas maltīšu gatavošanā lietoja cūku

kā saldējums karstajā dienvidu saulē. Dzīves

taukus, nevis daudz veselīgāko olīveļļu, viņu

svinēšana ir tas, ko mācos no saviem itāliešu,

picas nemaz nelīdzinājās itāliešu plānajām un

spāņu un grieķu draugiem. Kā izrādās, tas ir

kraukšķīgajām – biezā baltmaizes mīklas pa-

mans ceļš uz ilgāku dzīvi!

matne tika apkrauta ar peperoni, salami, šķiņķi

Interesantu atklājumu par kādu itāliešu imig-

un olām, bet saldumi netika taupīti tikai svēt-

rantu ciema (Rozeto, Pensilvānija, ASV) iedzī-

ku dienām. Turklāt Rozeto iedzīvotāji smēķē-

votāju dzīves ilgumu pagājušā gadsimta piec-

ja uz nebēdu, daudzi cīnījās arī ar lieko svaru.

desmitajos gados veica ārsts Stjuarts Vulfs.

Veicot pētījumus vairākos apkārtnes ciematos,

Izrādījās, ka šajā diezgan savrupajā ciematā cil-

kurus apdzīvoja tādi paši darbarūķi – imigranti

vēki praktiski neslimoja ar sirds slimībām, kas

no citām Eiropas valstīm –, zinātnieki secinā-

bija neticams rādītājs, ņemot vērā, ka visā pā-

ja, ka tur vīrieši pēc 65 gadu vecuma no sirds

rējā valstī infarkts bija galvenais nāves cēlonis

slimībām mira trīs reizes vairāk nekā Rozeto.

vīriešiem, kas jaunāki par 65 gadiem. Turklāt

Neviens netika gudrs.

DZĪVO NOST! Stjuarts Vulfs lauzīja galvu un – bingo!, Ro-

grāfiskajā izvietojumā. Nē! Rozeto ciemata

zeto iedzīvotāju ilgās dzīves noslēpums nebi-

noslēpuma atslēga bija paši cilvēki! Staigājot

ja nedz viņu ēšanas paradumos vai fiziskajās

pa ciematu, nevarēja nepamanīt, cik savstar-

aktivitātēs, nedz arī gēnos vai ciemata ģeo-

pēji atvērti un pozitīvi bija tā iedzīvotāji. Uz

IEKŠĀ LILLÁ

ielas viņi negāja viens otram garām, bet vien-

ras tika koptas un stiprinātas saskaņā ar viņu

mēr apstājās, lai papļāpātu itāliski, apciemoja

pašu izkoptajām dzīves vērtībām.

cits citu un rīkoja kopīgas vakariņas. Zināt-

Šis pētījums pierāda – vispārpieņemtie uzskati,

nieki saprata, cik nozīmīgas itāliešiem ir viņu

ka cilvēka dzīves garumu nosaka gēni un ie-

ģimenes – zem viena jumta dzīvoja pat trīs

dzimtība, uzturs, fizisko aktivitāšu daudzums

paaudzes. Šeit visi cits uz citu paļāvās. Turī-

un medicīnas sistēmas efektivitāte, nepavi-

gie nelielījās ar saviem panākumiem, bet ma-

sam nav noteicošie. Vide un kultūra, kuras daļa

zāk veiksmīgajiem pārējo atbalsts palīdzēja

mēs katrs esam, mūsu draugi un ģimenes, galu

pārvarēt grūtības.

galā – pat mūsu pilsēta vai ciems atstāj daudz

Vulfs un viņa kolēģi secināja – Rozeto iedzīvo-

lielāku ietekmi uz to, cik ilgu un kvalitatī-

tāji par savu labo veselību varēja pateikties sa-

vu dzīvi mēs nodzīvosim. To, kas un kādi mēs

vam ciematam, kuru viņi bija uzbūvējuši paši

esam, lielā mērā nosaka cilvēki, kurus pulcējam

savām rokām, un savstarpējām attiecībām, ku-

ap sevi, un vērtības, kuras paši veidojam. L

S K AT Ī T V I D E O

B u e n a V i s t a S o c i a l C l u b ‘C h a n C h a n ’ a t C a r n e g i e H a l l

* L a i d z ī v o d z ī v e! – i t ā l i e š u v a l .

GR AND LILLÁ

R A I N IS U N M A N A TĒ VA LEĢ EN DA HELJU RALBRINGA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA U N R M M A R H Ī VA

GR AND LILLÁ

is stāsts ir par leģendu, kuru mēs saņēmām mantojumā no mūsu tēva Miervalda Ozoliņa. To var pieņemt un nepieņemt. Literatūrvēsturnieki lauž un lauzīs šķēpus, muzeja darbinieki noliegs un atzīs. Mums ir skaidrs tikai viens – kādēļ gan Miervalda māsīcai un viņas vecmāmiņai būtu bijis jāizdomā šis stāsts. Mēs pieņēmām to tādu, kāds tas ir. Tā ir mūsu leģenda.

GR AND LILLÁ

HELJU UN KĀRLIS Tā bija parasta piektdiena 1922. gada mar-

policijas priekšnieks vēlāk tika reģistrējis, bija

ta vidū. 17. marts. Rīgā šajā dienā nekas īpašs

vīriešu kārtas. Iecirknī par atradumu sastādīja

un ievērības cienīgs nebija noticis, izņemot

protokolu Nr. 642, un to ir parakstījis Policijas

to, ka Roza Arona meita Grolmane (Grollman),

iecirkņa priekšnieks un darbvedis.

kura dzīvoja Rūpniecības ielā 3a, dzīvoklis 6,

Kas bija šis jaundzimušais bērns? Kas ir viņa ve-

pēcpusdienā ap pulksten pieciem pie sava dzī-

cāki? Kāds bijis iemesls vecākiem atteikties no

vokļa durvīm bija atradusi lielu pītu grozu ar

bērniņa? Kāds liktenis ielikts līdzi grozā maza-

jaundzimušu bērniņu. Bērns bija ģērbts labās,

jam, noslēpumainajam bērnam? Vai patiesība

dārgās drēbītēs un līdzās viņam grozā bija ie-

par notikušo kādreiz nāks gaismā?

likta paprāva naudas summa. Jaundzimušais, kā

Patiesība bija jāgaida 77 gadus.

NOZIEGUMS – FRANCIJAS SMARŽA Jaunpiedzimušais zēns bija Miervaldis Ozoliņš.

pulcējās, lai kopīgi pārrunātu to, ko bija agrāk

Dailes teātra aktieris, vēlākos gados arī grima

lasījuši, un sagatavotu kādus priekšlasījumus

mākslas pasniedzējs Latvijas Valsts konservato-

par kādu noteiktu franču kultūras tēmu. Kurts

rijas Teātra fakultātē un skatuves mākslas pa-

Fridrihsons trīsdesmitajos gados Parīzē bija

sniedzējs Rīga Kultūras tehnikumā. Pēc 26 ga-

mācījies pie Derēna viņa mākslas darbnīcā un

diem tieši tajā dienā, kad viņš grozā tika atrasts

tur iepazinies ar rakstnieku Andrē Židu un vē-

Rūpniecības ielas trepju telpā, tas ir, 17. martā,

lāk sarakstījies ar viņu. Dzejniece Elza Stērste

Miervaldis kā dāvanu no savas sievas Maijas Sil-

bija studējusi Sorbonnā un apmeklējusi Luvras

males saņēma meitiņu, vārdā Helju Lelde Maja.

mākslas skolu. Viņi bija trīspadsmit cilvēki, kuri

Tā biju es.

iesākumā satikās Kurta Fridrihsona mājās, bet

No savas bērnības tēti un mammu es daudz ne-

vēlāk – pie aktieriem Irīnas un Arnolda Stu-

atceros. Un nebija jau arī, ko atcerēties, jo, kad

bauiem viņu Dzirnavu ielas dzīvoklī. Kā tētis

nācu saprātīgā vecumā, tētis un mamma bija iz-

vēlāk filmā Sods par sapni (1994) atzina, ka tajā

sūtījumā. Abi vecāki bija dzimuši brīvās Latvi-

smagajā, nospiestajā laikā šīs tikšanās palīdzēja

jas laikā, saņēmuši labu izglītību un bija brīvi

izdzīvot. Tas bija 1946. gads, bet atskaņas šiem

savu domu lidojumos. Pēckara gados, kad Sta-

vakariem atnāca 1951. gadā.

ļina režīms ierobežoja absolūti visu, pat domā-

1951. gadā 5. janvārī es gulēju saldā un mierī-

šanu, dzīve bija pelēka un bezkrāsaina. No Uni-

gā miegā pie vecmāmiņas, kad Valsts drošības

versitātes un citu lielu bibliotēku plauktiem bija

komiteja jeb „čeka” atnāca un arestēja manu

pazuduši visi ārzemju autoru darbi. Neliela lat-

mammu. Tētis tika paņemts tajā pašā naktī pēc

viešu inteliģences grupiņa, kas interesējās par

izrādes Dailes teātrī. Arī visi citi literāro vakaru

franču literatūru un kultūru, mākslinieka Kur-

dalībnieki tika saņemti ciet ar dažu dienu star-

ta Fridrihsona rosināta, pirmdienu novakarēs

pību. Kad Valsts drošības komitejai tika jautāts,

GR AND LILLÁ

R a i n i s u n A s p a z i j a To r ņ k a l n ā , p i e D i k ļ u i e l a s d z ī v o k ļ a , a p 19 2 5 . g a d u . M i e r v a l d i m t o b r ī d 3 g a d i .

Miervaldis Ozoliņš 20. gs. 80. gados.

Olga Kliģere – Raiņa Mēnessmeitiņa.

GR AND LILLÁ

Miervaldis bērnībā ar audžuvecākiem

GR AND LILLÁ

kāds ir literārās grupas noziegums un kādēļ tās

si no franču valodas. Tētis zīmēja ilustrācijas un

biedri tika apcietināti tikai tagad, kad literārie

veica tīri tehniskus iesiešanas darbus. Daļu no

vakari jau vairs nepastāv, „čeka”atbildēja, ka

tām pie kratīšanas paņēma „čeka”, bet dažas vēl

tieši tagad viņi kļuvuši bīstami padomju val-

ir saglabājušās.

stij un sabiedrībai. Viņus visus apsūdzēja bur-

Vienīgais, kas man ir palicis atmiņā no ģime-

žuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju

nes, ir Ziemassvētku vakars 1950. gadā, kad

sanāksmēs. Franču grupai, kā vēlāk pati „čeka”

pie manis bija atnācis Ziemassvētku vecītis. Es

nosauca literārās grupas dalībniekus, piesprieda

biju divarpus gadus veca, un man tobrīd tik ļoti

ieslodzījumu no 7 līdz 25 gadiem. Mammu izsū-

sāpēja bērna sirds, ka tētis nav mājās un to visu

tīja uz Taišetu Sibīrijā, bet tēti aizveda uz zie-

neredz (tētis pats bija vecītis). Un vēl līdz šai pa-

meļiem – uz Vorkutu, Intu. Viņiem nebija nekā-

šai dienai es saprotu, ka tētis bija klāt šajā brīdī,

das iespējas sarakstīties. Reizēm dažas vēstules

bet sāpe vēl aizvien neatstājas.

tika nosūtītas caur Latviju, caur manu vecmā-

Mamma tika atbrīvota 1956. gada maijā un pār-

miņu. Ja es skatos atpakaļ, tad tādas īstas ģime-

brauca jūnijā. Tētis atgriezās 1956. gada augus-

nes dzīves mammai ar tēti nemaz nebija. Var-

tā kopā ar Nelliju – sievieti, kura tur, tālajos

būt tam bija arī savs iemesls, jo manas mammas

ziemeļos, izsūtījumā bija cīnījusies un rūpēju-

vecāki tēti nelabprāt pieņēma. Tētim ar mam-

sies par slimā tēva veselību un dzīvību. Viņa dā-

mu nebija kopīgas mājas, kopā dzīvošanas. Bija

vāja viņam divus dēlus Eduardu un Kārli. Edu-

mīlestība, kopīgas intereses un kopīgs bērns, ko

ards aizgāja bojā nelaimes gadījumā Ķīšezerā 14

audzināja un par kuru rūpējās vecmāmiņa. Mani

gadu vecumā. Nellija un Kārlis rūpējās par tēti

vecāki iesēja grāmatas, ko mamma bija tulkoju-

līdz pat viņa pēdējam elpas vilcienam.

ATZĪŠANĀ S 1999. gada 1. maijs iekrita sestdienā. No paša

tāja, vai es zinot, ka viņš ir bijis adoptēts bērns.

rīta piezvanīja mana tētes sieva Nellija. Viņa lū-

Uz ko es atbildēju – jā. Kādreiz manā bērnībā

dza, lai es atnākot, jo tēvs jūtoties ļoti vārgs un

tas tika pieminēts, bet es kā bērns tam nebiju

viņam esot kaut kas man sakāms. Es zināju, ka

pievērsusi uzmanību. Mazliet atceros savu tēta

tēvs bija smagi slims ar vēzi, un no Nellijas teik-

audžutēvu Kārli Ozoliņu, kas reizēm mani ap-

tā sapratu, ka viņam nav atlicis vairs ilgs laiks

ciemoja, kad tētis bija izsūtījumā.

šajā saulē.

Tēvs klusu turpināja savu stāstu, jo viņam bija

Svētdienas pusdienas laikā ar satrauktu sirdi

grūti elpot. Es sakārtoju viņa pagalvi ērtāk, sa-

stāvēju pie Ozoliņu ģimenes dzīvokļa durvīm.

ņēmu viņa roku savējā un klausījos. Es sajutu

Tēvs mani sagaidīja guļus, jo viņam nebija pat

sevi kā bērnu. Un es arī biju bērns, lai gan jau

spēka apsēsties. Tik ļoti viņš bija slimības no-

pāri piecdesmit. Viņš stāstīja par to, ka vārda-

vārdzināts. Nellija atstāja mūs divatā. Pārmijām

dienā viņu apciemojusi māsīca Velta Ābelīte un

dažus nenozīmīgus teikumus, un tad tētis jau-

atnesusi ziņu, ko viņš bija gaidījis visu mūžu.

GR AND LILLÁ

19 5 6 . g a d a j a n v19 ā r 5ī 7.I ngtaād, ā2V.i lizēdsģuūest srī jakuopml uaāsn, klsatpāi ēk. lāFē oj ot ot tneoā tprei r s o n i g ā s l i e t a s

GR AND LILLÁ

Sibīrijas laiks.

Miervalža sieva Nellija. Viņi iepazinās izsūtījumā.

Maija Silmale

Maija Silmale ar meitu Heljū

GR AND LILLÁ

Tas bija vēstījums, par to, kas ir bijuši viņa tēvs

bērnu apģērbu šuvēja. Ar šiem darbiem tajos

un māte. Velta ilgus gadus bija glabājusi šo ziņu,

gados neko daudz nevarēja nopelnīt. Tētim

ko viņas vecmāmiņa vēl pirms savas nāves bija

tika dota laba izglītība. Viņš mācījās vijoļspē-

atklājusi, un likusi Veltai apsolīt, ka viņa ne-

li Rīgas Tautas konservatorijā, zīmēšanu un

ļaus Miervaldim nomirt, neuzzinot, kas ir viņa

aktiermākslu Latvju Drāmas ansambļa studijā.

vecāki. Šis smagais slimības laiks bija pēdējais

Viņam bija lieliska bibliotēka. (Pēc vairāk nekā

brīdis, lai beidzot atklātu patiesību.

desmit gadiem arhīvā tiks atrasts pieraksts, ka

„Mans tēvs ir Rainis un māte – Olga Kliģere jeb

Anete Ozoliņa 1923. gada vasarā ir īrējusi dzī-

Mēnessmeitiņa,” to pateicis, tētis, apklusa.

vesvietu Jūrmalā, Edinburgā jeb Dzintaros, kā

Istabā iestājās klusums. Man šķita, ka es vairs

tos sāka saukt pēc 1922. gada. Atļauties vasar-

neelpoju.

nīcu par saviem ienākumiem, lai mazajam, gadu

Ievilcis elpu, tētis turpināja stāstāmo. Veltas

vecajam, tikko adoptētajam puisītim būtu dzī-

vecmāmiņai savā laikā bijusi draudzene, kura

vošana svaigā gaisā, Ozoliņu ģimene bez mate-

strādājusi Izglītības ministrijā un dzirdējusi, kā

riālas palīdzības nu nekādi nevarēja.)

darbinieki runā un apspriež Raiņa un jauniņās

Te nu tētis mazliet iesmējās un sacīja, ka pats

Olgas Kliģeres tuvās attiecības un mīlestību.

bija domājis, ka viņš ir Eduarda Smiļģa un kādas

Tika runāts arī par šīs mīlestības turpinājumu

aktrises dēls. Iemesls esot tas, ka, atgriežoties

bērnā. Protams, ka tas viss ir bijis tikai dūmu

no ieslodzījuma 1956. gadā, Smiļģis viņu uzreiz

līmenī, jo pašu uguni bija apslāpējusi Aspazija,

pieņēmis darbā Dailes teātrī, nerēķinoties ar to,

kura veikli, lai izvairītos no skandāla valsts lī-

ko citi par to nodomās. Jo viņš tomēr ir bijis iz-

menī un izglābtu savas ģimenes, vīra Raiņa, kas

sūtījumā. Teātrī arī vēlāk tika runāts par Smiļ-

tajā laikā bija Saeimas deputāts un Nacionālā te-

ģa attieksmi pret Miervaldi. Ja lugā, ko iestudēja

ātra direktors, godu, darīja visu, lai noslēpums

Smiļģis, nebija lomas Miervaldim, tad Smiļģis

tiktu miglā tīts. Jaundzimušo puisīti Aspazi-

to izdomāja. Tētis nekad nav saņēmis kādu asu

ja atdeva Anetei un Kārlim Ozoliņiem audzi-

piezīmi vai aizrādījumu no Smiļģa, no kura ne-

nāšanā. Aspazija labi pazinusi Aneti, jo viņas

viens nav bijis pasargāts. Vai tā bija solidarizē-

brālim Zāmuelim jaunībā bijusi liela mīlestība

šanās un lielās mīlestības noslēpuma glabāšana

un aizraušanās ar Aneti. Šajā mīlestībā dzimis

kopīgā draudzībā ar Raini?

bērniņš, kas drīz zīdaiņa vecumā nomiris. Vēl

Ienāca Nellija, un mēs abas pagrozījām tēti, lai

Velta stāstījusi, ka vecmāmiņas paziņai, kas

viņam būtu ērtāk. Nellija paskatījās uz mani

strādājusi slepenpolicijā, caur Valsts kanceleju

smaidošām, noslēpumainām acīm, kas sacīja:

uzdots sekot, lai mazajam Miervaldim audžuģi-

„Nu tu arī to zini!”

menē nekā netrūktu un būtu laba izturēšanās.

Ieņēmu vietu atkal blakus tētim. Tagad viņš pa-

Tētis atcerējās, ka viņa dzimšanas dienās sa-

ņēma manu roku, pasmaidīja un teica: „Un tu

nākuši radi, sēdējuši pie bagātīgi klātiem gal-

brīnies, kāpēc tu raksti...” (Tiekoties es biju pa-

diem un strīdējušies, vai nauda, kas saņemta

ņēmusi līdzi savus pirmos uzrakstītos darbiņus,

bērna audzināšanai, tiekot izlietota pareizi.

lai tētim nolasītu.)

Viņam bērnībā nekā neesot trūcis, lai gan Kār-

Tētis atgriezās pie stāstījuma. Kad Rainis jau

lis Ozoliņš bija sētnieks un Anete Ozoliņa

bija miris un tētim bija gandrīz astoņi gadi, viņa

GR AND LILLÁ

E dMuaazr adiss SMmi ei ļrģvias l d(ni so akrr eaius dā žs)u vuenc āMkiieermv aul dn i st a5n0t .ē m g a Jdūur bmeai lgāā. s .

audžumamma Anete bija aizvedusi viņu pie As-

„Tas ir viss, ko es gribēju tev pastāstīt,”

pazijas. Aspazija bija ļoti gribējusi redzēt bērnu.

tētis pabeidza savu stāstu. Viņš bija noguris

Viņš esot stāvējis un juties mazliet bailīgi. Tad

no stāstīšanas, bet priecīgs, ka tas ir pateikts.

Anete viņu drošinājusi un pagrūdusi uz Aspazi-

Mēs parunājām vēl kādu brīdi visi kopā ar

jas pusi, čukstot pie auss: „Tev jābūt pateicīgam

Nelliju un Kārli – par ikdienišķām lietām,

šai kundzei par visu, kas tev ir.” Tētis arī atce-

jo tēva stāsts man bija tik šokējošs, ka tam

rējās, ka šī kundze šad un tad viņus apciemoja

bija nepieciešams laiks, lai aptvertu, kas ir

Mazajā Kalēju ielas dzīvoklītī.

kas.

MAKSA PAR MĪLESTĪBU Stāsts bija izstāstīts, bet tas bija tikai sākums.

dzi bija mans kokerspaniels Ričards, kas aizveda

Ejot mājās, es sapratu, ka savu vienu pusi es ne-

mani tieši līdz dzīvokļa durvīm. Tajā svētdienas

pazīstu. Tā ir tēva puse. Visu ceļu no Hospitāļu

vakarā ataicināju arī abus savus dēlus un izstās-

ielas līdz pat Centram gāju kājām, un labi, ka lī-

tīju viņu vectētiņa stāstu.

GR AND LILLÁ

Kārlis Ozoliņš gadsimta sākumā pie, iespējams, vectētiņa pieminekļa.

N e l l i j a , K ā r l i s , M i e r v a l d i s u n E d u a r d s 19 6 3 . g a d ā .

Ne llija , M ier va l dis , He lju a r d ē lu un kā ds pazi ņ a ap ga dsimtu miju .

Nellija, Helju, Mier valdis un Ieva Lase – Franču grupas tik šanās 80.gadu beigās.

GR AND LILLÁ

Mani urdīja nemiers, un es sapratu, ka nelikšos

rināšana ir izpildāma, un 17. martā atrastajam

mierā, kamēr vēl kaut ko vairāk neuzzināšu par

puisēnam, kurš kristībās dabūjis vārdu Mierval-

šo notikumu. Jau nākamajās dienās ieguvu in-

dis Ozoliņš, piešķirt vārdu, tēvavārdu un uzvār-

formāciju no arhīva par Olgu Kliģeri, kur un kad

du. Tālāk seko paraksti. Rīgas apgabaltiesas III

viņa ir bijusi pierakstīta Rīgā un dzīvojusi ista-

Civilnodaļa nosūta šo norakstu Rīgas dzimtsa-

bās blakus Rainim un Aspazijai. Man bija Poli-

rakstu nodaļai dēļ zināšanas un paziņo, ka aug-

cijas iecirkņa priekšnieka 1922. gada 11. aprīlī

šā minētais Tiesas lēmums gājis likumīgā spēkā

izdota uzziņa Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu no-

Rīgā, 9. augustā, 1923. gadā. Parakstījis priekš-

daļai, ka 17. martā pēc pusdienas Rūpniecības

sēdētāja vietnieks A. Blumens.

ielā atrasto jaunpiedzimušo bērnu vīrieša kārtas

Izlasot apgabaltiesas sēdes protokolu, man ra-

„vēlas pieņemt par savu, pilsone Anette Jāņa m.

dās jautājums, kas ir šis Miervalda Ozoliņa aiz-

Ozoliņ, dzimusi Frej, dzīvojoša Mazā Kalēju ielā

bildnis, kurš ir devis savu piekrišanu adopcijai?

Nr. 24 dz. 5 un to kristīt ar vārdu „Miervalds”,

Noslēpumaini, jo nav pat pieminēts aizbildņa

dot viņam savu uzvārdu „Ozoliņš””. Dzimša-

vārds. Arī Rīgas Bāriņu tiesas fonda dokumen-

nas apliecība tika izsniegta pēc četrām dienām.

ti nesniedz ziņas, kas apliecinātu par izdoto

Te vēl varētu piebilst, ka Anete bija stāstījusi

apliecību tiesai, par atrastā bērna reģistrāciju

Miervaldim, ka tieši 17. martā 1922. gadā viņa

un atzinumu, ka bērns var tikt adoptēts.

bija gājusi viņam pakaļ uz Rūpniecības ielu un

Ar tēti es sazvanījos visu nākamo nedēļu. Stās-

grozā pārnesusi mājās.

tīju par to, ko esmu uzzinājusi un ko vēl esmu

1923. gada 24. jūlijā Rīgas Apgabaltiesas III Ci-

nolēmusi darīt. Norunājām tikties sestdienas

vilnodaļā notiek atklāta tiesas sēde, kurā iz-

rītā, bet... Sestdienas rītā pulksten septiņos no

klausīja lietu par Kārļa Kārļa d. Ozoliņa un viņa

rīta zvanīja Nellija un pateica, ka agri no rīta

sievas Anetes Jāņa m. dzimušas Frei, pēc pir-

tētis mūs ir atstājis. Pēc smagās slimības viņš

mā vīra Vizbulis, lūgumu adoptēt Miervaldi

aizgāja atvieglots, jo savā dzīves nogalē bija uz-

Ozoliņu. Pievienotie dokumenti ir jau piemi-

zinājis, kas ir bijuši viņa īstie vecāki. Pārtrūka

nētā dzimšanas apliecība ar ieraksta Nr. 1500,

dzīvīte, bet leģendas risināšana tikai iesākās.

Sv. Jāņa baznīcas virsmācītāja apliecība Nr. 1111

Jūnija vidū es tikos ar Veltu Ābelīti, un viņa

par to, ka Kārlis Ozoliņš un Anete Ozoliņa ir

man vārds vārdā pastāstīja to pašu stāstu, ko

salaulāti 1912. gadā, apliecība no Sociālās ap-

bija stāstījusi tētim. Viņa pieminēja Aspazi-

gādības nodaļas, Rīgas bāriņu tiesas apliecība,

ju, kura bija rūpējusies, lai mazais Miervaldis

ka Miervaldis Ozoliņš ir atrasts uz ielas un no

saņemtu iztikas līdzekļus. Veltas vecmāmiņa

lūdzējiem audzināts. Adoptētāji tajā laikā ir 45

vēl bija stāstījusi, ka Anete drausmīgi pārdzī-

un 44 gadus veci, un viņiem pašiem savu bērnu

vojusi Raiņa nāvi. Kapos stāvējusi maliņā rau-

nav. Adoptējamā Miervalda Ozoliņa aizbildnis

dādama un elsodama, līdz izmisumā metusies

ir devis savu piekrišanu adopcijai, un Rīgas pil-

pie zemes. Ilgam laikam bijis jāpaiet, kamēr

sētas Bāriņu tiesa ir atzinusi, ka adopcija adop-

viņa atguvusies no šī pārdzīvojuma. Te varētu

tējamam nenāk par ļaunu. Apgabaltiesa nolē-

jautāt, vai viņa tik ļoti mīlēja Raini un viņa

ma, ka tādos apstākļos Kārļa Kārļa d. Ozoliņa

dzeju? Vai tas bija Raiņa dēls, kuru viņa auk-

un Anetes Ozoliņas, dzim. Frei adopcijas apstip-

lēja un audzināja kā savu bērnu, un pārdzīvoja

GR AND LILLÁ

sava audžudēla tēva aiziešanu citā saulē?

Ozoliņi zināja, no kurienes nācis bērns, bet

Mēs abas ar Veltu pārrunājām visu sīkumos,

klusēšanas solījums par bērnu bija dārga

ko viņas vecmāmiņa bija stāstījusi. Šis stāsts

maksa, lai vēlākos gados, pēc Raiņa nāves, to

nevarēja

atklātu.

būt

izdomāts.

Kārlis

Anete

NEPABEIGTĀ LEĢENDA Tā paša 1999. gada vasarā es īrēju verandiņu pie

vasarnīcas lieveņa, klausījos jūras šalkās un rei-

draudzenes Majoros J. Pliekšāna ielā pretī Raiņa

bu no sarkano flokšu smaržas. Es sēdēju uz tre-

muzejam. Biju sazinājusies ar muzeja direktori

pītēm, pa kurām Rainis bija kāpis augšup, gājusi

Astrīdu Cīrules kundzi un ar viņas laipnu ielū-

Aspazija un varbūt arī slepus savus soļus likusi

gumu apmeklēju Raiņa vasarnīcu-muzeju. Mēs

Olga Kliģere. Šajā vietā es apjautu to, ka mans

daudz runājām par leģendu, kas bija tapusi zi-

otrais vārds – Lelde – ir Raiņa radīts, un tikai

nāma jau daudziem, bet neviens tā īsti to ne-

vēlāk es uzzināju, ka viņš gribēja tajā saukt arī

varēja apliecināt. Cīrules kundze, kas savā laikā

Olgu, bet viņa nebija piekritusi, jo nejutusies šā

bija satikusi Olgu Kliģeri, pastāstīja, ka, pirms

simboliskā vārda cienīga. Man vārds tika vecā-

savas dienasgrāmatas nodošanas muzejam, viņa

ku dots, viņiem neko nezinot par leģendu. Kā

to esot pārrakstījusi. No Raiņa dienasgrāmatas

tāda maza zīmīte no pagātnes...

par šo laiku, kad ir gaidīts un dzimis bērns, la-

Jauni apstiprinājumi leģendai atnāca, kad par

pas esot izplēstas. Aspazija savu dienasgrāma-

to biju pastāstījusi savai draudzenei Ievai Ro-

tu arī esot rediģējusi un pārrakstījusi. Iespēja-

zentālei (gleznotāja Miķeļa Rozentāla meitai,

mās informācijas pēdas pilnībā izdzēstas... Kad

gleznotāja Jaņa Rozentāla mazmeitai, kura ta-

Olga Kliģere svinējusi savu 80. dzimšanas dienu

gad jau mirusi). Ieva bija pārsteigta, ka es ne-

Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā, Baznīcas ielā,

esot zinājusi, ka mans tēvs Miervaldis Ozoliņš

bija sanākuši daudz apsveicēju. Starp viņiem arī

ir Raiņa un Olgas Kliģeres dēls. Viņu ģimenē

kāda žurnāliste, kura, starp citu, jautājusi Ol-

tas esot daudzas reizes pārrunāts, it īpaši pēc

gai, vai Rainim ir varējis būt bērns. Jautājums ir

Dailes teātra izrādēm, un tas bijis pats par sevi

samulsinājis Kliģeres kundzi, bet viņa pēc maza

saprotams.

brīsniņa atbildējusi, ka uz šo jautājumu viņa ne-

Mans brālis Kārlis Ozoliņš bija dzirdējis no glez-

grib atbildēt, tāpat kā uz jautājumu, vai viņai ir

notāja Alfeja Bromulta atraitnes Tirzītes, ka

bijušas tuvas attiecības ar Raini.

viņi ir zinājuši, kas ir bijuši Miervaldim īstais

Tā pagāja vasara, dzīvojot pretī iespējamā vec-

tēvs un māte. Mana interese bija tik liela, ka uz-

tētiņa vasarnīcai. Skatiens bieži pārslīdēja pāri

zināju – Alfejs Bromults ir dzimis tajā pašā Ku-

žogam, iedomājoties, kā tas varēja būt tajā laikā,

sas pagastā, kur Olga Kliģere, un viņiem ir ti-

kad Rainis tur mita. Un dažus vakarus ne tikai

kai 15 gadu starpība. Ja kādam pagastā ir bijusi

skatiens pārslīdēja pāri, bet arī es pati. Nokrēslā

vismazākā nojausma par Olgas un Raiņa bērnu,

neviens mani nevarēja ieraudzīt, un es sēdēju uz

tad tas nav bijis noslēpums nevienam. Protams,

GR AND LILLÁ

Skolā.

GR AND LILLÁ

arī Bromults, sargādams Miervaldi no šīs ziņas,

Tēva leģenda kā ābelīte katru gadu pamazām

nav teicis ne vārda, bet ģimenē ar Tirzīti šis no-

sāka nest vairāk skaidrības augļu un apstiprinā-

tikums ticis pārrunāts. Alfejs nomira gadu pēc

jumu. Izrādās, ka daudzi to ir zinājuši, tikai ne

Olgas.

tētis pats. Kāpēc Olga nesameklēja savu dēlu?

2008. gadā mēs abi ar vīru ciemojāmies Latvi-

Daudzi pārmeta Olgai, ka viņai nav bijušas mā-

jā. Dzīvojām viesnīcā Konvents. Vēlā vakarā, kad

tes jūtas, bet jau gadu pēc Raiņa nāves Olga ar

pārradāmies viesnīcā, mans vīrs uzsāka sarunu

savu meitu Margaritu – meita dzimusi laulībā ar

ar jauku meiteni, vārdā Linda, kas tajā naktī de-

vīru Vladimiru Kliģeri (Klieger) – dzīvoja kopā.

žurēja reģistratūrā. It kā starp citu, viņš pajau-

Par to liecības sniedz Rīgas mājas grāmatas. Ap-

tāja meitenei, vai viņa zinot, ka Rainim ir bi-

stiprinoši ierakstu dokumenti no mājas grāma-

jis dēls. Es gan raustīju vīru aiz rokas, lai beidz

tām, kur abas ir bijušas pierakstītas. Mīlestība

traucēt meiteni, jo man negribējās, ka viņš uz-

uz Raini ir bijusi tik liela, ka Olga atteikusies no

sāk tēmu par Raini, bet liels bija mans pārstei-

bērna uz to laiku, kas viņai bija dots izdzīvot ar

gums, kad Linda atbildēja – jā. Es biju pilnīgi ap-

dzejnieku. Cik saprotams, tad tas nebija viegls

mulsusi, ka viena sveša meitene viesnīcā pēkšņi

laiks. Pēdējos gados Rainis bija gribējis pamest

atbildēja apstiprinoši. Viņa pastāstīja, ka mā-

Aspaziju, bet Olga ir kategoriski atteikusies no

cījusies ģimnāzijā ar literatūras novirzienu un

šāda upura. Viņai bija svarīgi, lai Rainis saglabā

pēdējā klasē gatavojusi lielu pētījumu par Raini.

savu tēlu gaišu un tīru. Viņa bija un palika Mē-

Par to, ka Rainim bijis dēls no Olgas Kliģeres,

nessmeitiņa.

viņai pastāstījusi vecmāmiņa. Lindai nebija ne-

Tētes leģenda vēl nav pabeigta. Te ir tikai ais-

kādu šaubu par to. Vecmāmiņa bija jau krietnos

berga redzamā daļa. Cik liela daļa ir zem ūdens

gados, un to viņa zinājusi kopš savas bērnības.

paslēpta, to mēs nezinām neviens. Ir tik daudz

Linda, protams, to pētījumā nav pieminējusi,

jautājumu, uz kuriem jāmeklē atbildes, un es,

bet zināt zinājusi.

mēs ar brāli ticam, ka vēl daudz kas atklāsies. L

K Ā DA B I JA TAVA PI RM Ā M Ī LE S TĪ BA?

FOTO: SHUTTERSTOCK

J A U TĀ L I L L Á

ELMĀRS SEŅKOVS iestudē Blaumani un ne tikai

Es gāju bērnudārzā, kur bija krievu un latviešu grupiņas. Krievu grupiņā bija meitene sarkanā kleitā ar melnām pumpiņām, kā tagad atceros, – Nastja. Man bija 6 gadi, bet es vakaros nevarēju aizmigt, jo domāju par viņu. Pat mātei jautāju, vai tā ir mīlestība, kad nevar aizmigt. Lai izrādītu savu mīlu, es pusdienlaikā, kad vajadzēja iet gulēt un tīrīt zobus, domāju, ka viņu satikšu... tualetē, kur bija kopējās izlietnes. Apakšbikšēs biju sabāzis „faņtikus” (košļājamo gumiju papīriņus), gribēju palielīties, cik man forši faņtiki. Tīrīju zobus un gaidīju, kad viņa atnāks, lai no apenēm izvilktu faņtikus un apbrīnotu tos kopā ar Nastju. Bet tas nenotika. Tā es tīrīju zobus ar apenēs noslēptiem faņtikiem gaidās, kad atnāks Nastja.

ROL ANDS R ATFELDERS pabijis ne vienas vien jūras dzelmē

Pirmā bija klasesbiedrene... viņa – skaista slaida meitene ar gariem matiem, es – izstīdzējis, maigi izsakoties, ne pārāk sportisks jaunietis, kas dzīvo savā ceļojumu grāmatu pasaulē... bezcerīgi... toreiz...

J A U TĀ L I L L Á

ANDULIS VITTE sporta entuziasts

Viņa bija maza un mīļa, ar lielām acīm. Tas bija tik sen – skolas laikā vai pat, iespējams, bērnudārzā –, ka tās izjūtas šodien jau tā īsti pat neatceros.

ANDRA NEIBURGA viesnīcas un stāstu saimniece

Interesanti ir atcerēties agrīnā pusaudža gadus skolā, tādu pastāvīgu drudžainas iemīlēšanās un aizraušanās stāvokli, ar kuru gan modos no rīta, gan aizmigu vakarā. Šo aizraušanos objekti bija vecāko klašu zēni, ar kuriem pat ne vārds nebija pārmīts, bet gadījās saskatīties skolas gaiteņos, tāpēc katrs starpbrīdis bija cerību un spriedzes pilns – satikšu vai nesatikšu. Paskatīsies uz mani vai ne? Te viens, te otrs vai trešais – viņi bija dievināšanas objekti man un draudzenei Inesei, ar kuru viņus dalījām savā starpā greizsirdīgi un kaislīgi. Vienu vasaru abas iemīlējāmies čehu Lunaparka darbiniekā, kurš dežurēja pie karuseļiem. Lunaparks, ja pareizi atceros, bija Dubultos, mēs īrējām vasarnīcu Majoros, draudzene brauca pie manis ciemos, un mēs gandrīz katru dienu kā uz darbu gājām skatīties uz savu elku. No darbinieku savstarpējām sarunām bijām noskaidrojušas, ka viņu sauc Karels. Viņam bija kļošenes, krekls uz spalvainajām krūtīm vaļā līdz vismaz ceturtajai pogai un un kaut kāda smaga metāla rota. Lielāko daļu laika viņš pavadīja, vienaldzīgi relaksētā pozā atspiedies pret karuseļa margām un pīpējot. Man liekas, viņš uz mums pat ne reizi nepaskatījās.

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

RĪG A S O PER A S FE S TI VĀ L S N O 4 . L Ī D Z 9. J Ū N I J A M L AT V I J A S N A C I O N Ā L A J Ā O P E R Ā

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

Turpinājums

eraugoties uz Doniceti, Pučīni un pat Andra Dzenīša klātbūtni Rīgas Operas festivāla afišā (minētie komponisti pārstāvēti ar operām Lucia di Lammermoor,

Toska un Dauka), bez šaubām šogad ROF galvenais varonis ir šāgada jubilārs Rihards Vāgners. Tiesa, arī otrs divsimtgadnieks – Džuzepe Verdi – tiek pārstāvēts ar diviem galā koncertiem, taču Verdi ir populārs, klausāms un dungojams arī ikdienā, kamēr saņemties uz Vāgneru grūti ir gan klausītājam (jārēķinās tomēr ar vismaz piecām apdullinoši intensīvas mūzikas stundām!), gan – vēl jo vairāk – attiecīgajam operteātrim, kuram tas prasa papildu izdevumus viessolistiem un viesmūziķiem (Vāgnera izpildītāji ir īpaša kategorija). Tomēr iestudēt visas četras leģendārā Nībelungu gredzena operas ir katra opernama sapnis un teju unikāls notikums. Mazpamazām (sākot ar Reinas zeltu 2006. gadā) Latvijas Nacionālā opera šo mērķi ir sasniegusi. Vāgnera 200. jubilejas gadā vācu ikoniskākā komponista fanus gaida viss Nībelungu gredzens diriģenta Korneliusa Meistera vadībā: Reinas zelts (rež. Stēfans Herheims), Valkīra, Zigfrīds un Dievu mijkrēslis (rež. Viesturs Kairišs). Režisori starp dieviem, varoņiem un leģendu personāžiem notiekošo darbību pārcēluši uz 20. gadsimtu, tāpēc operas skatīties ir aizraujoši, bet par to, kā labāk izbaudīt neparasto Vāgnera mūziku, lasi Ievas Rozentāles rakstā Vāgnera draivs LILLA` 4. numurā.

http://www.opera.lv/

EJ UZ LILLÁ

MUZ E J U N A K T S L AT V I J A S M U Z E J O S , T E ĀT R O S , K U LT Ū R A S N A M O S 1 8 . M A I J Ā

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

Turpinājums

k, šī nakts, kad izstāžu zāles un teātru foajē pārplūdina ļaužu masas, kuri, vai nu bezmērķīgi, vai pildot kādu muzeju nakts īpašo uzdevumu (piemēram, sa-

krāt uzlīmes, ko vēlāk iemainīt pret simbolisku balvu), vai, vēlēdamies ietapt pavisam konkrētā izstādē-akcijā-performancē, ir aizmirsuši gulētejamo laiku un, miegainos bērneļus stiepdami, siltajā maija naktī ver jau kurās mākslas iestādes durvis, vairāku stundu laikā iespēdami to, ko dažkārt nepagūst gada laikā. Zini, nav pat tik svarīgi, ka pagājušajā gadā Muzeju nakts vadošā krāsa un inspirāciju avots bija zilā jūra, šogad – zaļais mežs, bet 2014. – Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā – sarkanais dzintars. Galvenais ir mākslas medīšanas azarts, kopības gars, kam nav nekāda sakara ar bara sajūta, un, ja ejat krietnā ģimenes pulkā, jā – arī ietaupījums! Ļoti iedvesmojošs pasākums, ja nav konstantas alerģijas pret cilvēkpūli.

http://www.muzeju-nakts.lv/

EJ UZ LILLÁ

RĪG A S FE S TI VĀ L S RĪG Ā , JŪRM AL Ā , ME ŽOTNĒ UN S AULK R A S TOS NO 3. LĪDZ 20. JŪNI JA M I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

ielisks ikgadējs pasākums, kurš diemžēl nereti daļēji dublējas ar Rīgas Operas festivālu. Šogad tie, kas apņemsies noskatīties visas četras Nībelungu gredzena operas,

nevarēs izbaudīt vissenlaicīgāko un vismodernāko Rīgas festivāla piedāvājumu: 6. jūnijā Pēterbaznīcā rēgaini fascinējošos viduslaiku dziedājumus ar nespeciālistam noslēpumainiem žanra apzīmējumiem – kerols, kondukts, antēms... Tā kā dzied ASV četru dāmu grupa Anonymous 4, būs arī gospeļi un pat divas seno laiku garā darinātas jaunas kompozīcijas. Un 7. jūnijā Vāgnera faniem secen ies modernais Lielpilsētas stāsts – jaunā komponista Edgara Raginska skaņdarbs saksofonam un elektronikai ar saksofonista Arvīda Kazlauska un DJ Krii (Kristapa Krieva) līdzdalību. Savdabīgi, bet lielpilsētas stāsts risināsies mazajos Saulkrastos – domes zālē. Toties arī Rīgas Operas festivāla apmeklētāji varēs izbaudīt pārējos Rīgas festivāla notikumus, tostarp lieliskās, pasaulē atzītās akordeonistes Ksenijas Sidorovas (tandēmā ar čellisti Gunu Āboliņu) un ne mazāk brīnišķīgā pianista Vestarda Šimkus koncertus. Mans lielais RF kārdinājums – sitaminstrumentālistu koncerts Dzelzceļa muzejā 13. jūnijā, kurā dalību ņems marimbas virtuozi Rihards Zaļupe un Guntars Freibergs, perkusionisti Elīna Endzele un Mikus Bāliņš, LNO sitaminstrumentālists Edgars Saksons. http://latvijaskoncerti.lv/

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

4 K US TĪG I DZ E J O ĻI R Ī G A S B I R Ž Ā L Ī D Z 16 . J Ū N I J A M I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

Turpinājums

ehs Majevskis (Lech Majewski) dzimis 1953. gadā Katovicē, Polijā. Studējis Varšavas Mākslas akadēmijā, ko pabeidzis 1977. gadā. Poļu māksliniekam Leham Majevskim ir 60 gadu, augstas

klases kino izglītība (Polijas Nacionālā filmu skola Lodzā), viņš ir gan Eiropas, gan Amerikas Kinoakadēmijas biedrs (1981. gadā māks-

linieks pārcēlies uz dzīvi ASV, bet viņa radošie projekti – filmas, instalācijas, videomākslas darbi, teātra un operas iestudējumi – tiek realizēti visā pasaulē). 2006. gadā plaša viņa darbu retrospekcija notika Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), kas māksliniekam ir pagodinājums. Izstāde 4 kustīgi dzejoļi, ko rīdzinieki var skatīt, pateicoties mecenātu Teterevu fonda atbalstam, aptver četrus no viņa lielākajiem videodarbu cikliem: Dievības, Dzejnieka asinis, Brēhela svīta un Stirnu istaba. Pirmais no tiem saturiski un emocionāli atvasināts no paša Majevska filmas Dzirnavas un krusts (The Mill & the Cross), kuru iedvesmojusi Pītera Brēgela glezna Ceļš uz Golgātu. Filma ir tehniski sarežģītu, bet jutekliski ļoti iedarbīgu elementu kopums, balstīts jaunajās CG tehnoloģijās un izmantojot 3D efektus, protams, arī izcilais aktieru darbs: Rutgers Hauers (Rutger Hauer) Brēgela lomā, Šarlote Remplinga (Charlotte Rampling) un Maikls Jorks (Michael York). Savukārt opera Stirnu istaba (1998), kurā līdzās mākslinieka uzburtajai poētiskajai dabas un cilvēku mijiedarbībai skan viņa paša sacerēta mūzika, ir autobiogrāfiska. Izstāde ir ļoti tuva LILLA`sajūtai – katrs darbs ir kā vizualizēts kustīgs dzejolis, tā ir kā glezniecība ar videokameru. Un atceries, ka neparastā izstāde ir izcila, pasaulē augsti novērtēta mākslinieka pirmā un tuvākajā laikā vienīgā viesošanās Rīgā. www.lechmajewski.com

E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

IZ S TĀ DE Z I EM EĻB L Ā ZM A S K U LTŪ R A S N A M Ā I E S A K A I E VA V I E S E

Turpinājums

arbs pārspēj visu,” – uzņēmēja un mecenāta Augusta Dombrovska vārdi vislabāk raksturo izstādes koptēlu un notikumu, kam izstāde ir veltīta – brīnumaino Ziemeļblāzmas

atdzimšanu, par ko vairāk rakstu LILLA` zoom rubrikā. Taču bez At-

turības biedrības nama (kas bija Ziemeļblāzmas pils galvenais uzdevums), 1907. gadā viņš atklāja arī Burtnieku namu – pirmo rakstnieku un mākslinieku namu tagadējā Latvijas teritorijā. Ap to sāka veidoties savdabīga „mākslinieku oāze”, lielākā daļa no kultūras personībām, kas baudīja Dombrovska viesmīlību, iekļauti Latvijas kultūras kanonā. Izcili profesionāļi, mākslinieki, kuru darbi ne tikai sniedz estētisku baudījumu, bet spēj runāt arī par visai sabiedrībai aktuālām problēmām. Ticība kultūras, izglītības, mākslas nozīmei sociāli integrētas sabiedrības veidošanā vieno arī māksliniekus, vecmīlgrāviešus Ivetu Vecenāni, Jāni Straupi, Uģi Traumani un Tatjanu Krivenkovu. Viņu darbos – gobelēnos, tēlniecībā un glezniecībā skatītāji var atpazīt Vecmīlgrāvja iedzīvotājiem svarīgus motīvus: trauksmi par ekoloģisko apdraudētību, miera un harmonijas meklējumus apkārtējā vidē un sevī. Atspoguļojot norises sabiedrībā, katrs mākslinieks brīvi rīkojas ar dažādiem materiāliem un izteiksmes paņēmieniem, piešķirot mūsdienu pasaules eksistences problēmām universālu raksturu.

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

WORLDPRESSPHOTO S TEEI FS E N CGHC OH W/ W EN SMITHSONIANMAGA ZINE

S V. P Ē T E R A B A Z N Ī C Ā N O 1 4 . M A I J A L Ī D Z 2 . J Ū N I J A M

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

asaulē pazīstamākā preses bilžu izstāde. Rīga, starp citu, ir viena no pirmajām pilsētām, kurā iespējams apskatīt WPP 2013. gada uzvarētāju darbus. Ik gadu kon-

kursam tiek pieteiktas vairāk kā 100 000 fotogrāfijas – tās iesūta gan fotogrāfi, gan fotoredaktori un preses aģentūras un izstādei atlasa eksperti. Līdzās mākslinieciskajai kvalitātei un efektam, fotogrāfijas ir arī aizraujošs atskats uz visjaunāko „vēsturi”, uz to, kas pasaulē noticis. Var tikai apbrīnot fotogrāfus par viņu drosmi, pacietību, amatprasmi un cilvēkmīlestību. Noteikti apskaties!

http://www.worldpressphoto.org/

EJ UZ LILLÁ KINO

R EN UĀ R S (RENOIR) I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A S P L E N D I D PA L A C E

Turpinājums

ā arī neuzzināju, vai Žaks Renuārs, kas Žila Burdo (Gilles Bourdos) filmas titros norādīts kā scenārija līdzautors, ir rados ar Ogistu Renuāru vai viņa dēlu – slaveno kinorežisoru

Žanu Renuāru, savdabīgā mīlas trīsstūra dalībnieku. Skaidrs, ka filma tapusi dēļ milzīgas mīlestības uz Renuāra gleznām, tā vizuāli atdarina viņa gleznošanas manieri. Te gluži vai atdzīvojas brokastis zaļumos, garām paslīd dāma ar saulessargu, gaismas, krāsas un sajūtas ir smeldzīgas, bet gaišas. Un tās ir ne mazāk filmas varones kā galvenie sižeta virzītāji – no vecuma un progresējošas paralīzes cietušais Renuārs, viņa karā ievainotais dēls Žans un „pieklīdusī”, brīnumskaistā meitene Andrē, kas dāvā vecajam māksliniekam jaunu elpu gleznošanai, bet viņa dēlam – mīlestību. Un kļūst par abu iekāres objektu, bez kura savu dzīvi tie vairs nespēj iedomāties. Renuārs ir 2012. gada Kannu Kinofestivāla konkursa programmas filma, to, iespējams, nevajag skatīties action cienītājiem, jo tā ir

rimta, mierīga un – skaista.

EJ UZ LILLÁ KINO

KRĀPŠANAS I LŪZ I JA (NOW YOU SEE ME)

Turpinājums

rancijā dzimušais un Ņujorkā izglītotais režisors Luiss Leterjē (Titānu cīņas, Kurjers) spēj savienot aizraujoša grāvēja un dumpinieciska autorkino uzstādījumus – šķiet, ka jaunā filma

Krāpšanas ilūzija pasmeļas no Pirmsākuma (rež. Kristofers Nolens) vēriena un Skaņu trokšņa (rež. Ūla Simonsons un Johaness Šērne Nilsons) brīvdomīgajām idejām. Četri jātnieki ir burvju mākslinieku apvienība, kas savos priekšnesumos spēj pārkāpt neiespējamā robežas – piemēram, aplaupīt banku citā kontinentā. Magu līderis ir noslēpumainais Maikls Atlass, ko atveido Sociālā tīkla zvaigzne Džese Eizenbergs. Arēnā notiekošais izraisa atbildīgo instanču šoku un haotisku plosīšanos, un apvienībai pa pēdām dodas FIB aģents Dilans (Marks Rufalo) un Interpola aģente Alma (Melānija Lorēna). Bet kādi ir patiesie grupējuma darbības mērogi?

EJ UZ LILLÁ KINO

S A MS Ā R A I E S A K A I E VA V I E S E

aleidoskopiskās Barakas autora Rona Frikes jaunā filma ir tapusi vairāk nekā piecu gadu garumā, un tā piedāvā rūpīgi atlasītus dokumentālus kadrus no divdesmit piecām valstīm.

Tie ir skaisti un biedējoši, emocionāli iedarbīgi skati, kuriem piemīt arī izteikta mērķtiecība. Šajā darbā nav stāstītāja teksta (un jebkāda cita teksta), un tas ļauj saelpoties brīvību, jo uzmanība netiek tieši virzīta un domāšana atslābst. Taču sāk darboties daudz spēcīgāka klātesamība, skatītājs attiecībās ar šo darbu nav vērotājs, viņam ir aktīvi jāiesaistās filmā. Ciešanas tiek rādītas līdztekus laimei, skaistums – šausmām, un kadra klusums ļauj paraudzīties uz pasauli ar atvērtām, bet nevērtējošām acīm. Tempļi, metro stacijas, tuksneša ainavas, bēres ieroča formas zārkā, aziātu izcelsmes striptīzdejas un kautķermeņi uz konveijera – tas viss tiek rādīts kā viens ritmisks elpas vilciens, viens posms lielajā dzīves ratā.

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

V Ē J I EM LĪ DZ I D A I L E S T E ĀT R Ī 2 1 . , 2 2 . , 3 0 . U N 3 1 . M A I J Ā , 1 . U N 2 . J Ū N I J Ā I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

Turpinājums

j uz lillá grāmatu sadaļā rakstīju par izcilu grāmatu, kas tās autorei pagaidām ir vienīgais darbs. Līdzīgi tas bija ar amerikāņu rakstnieci Mārgaretu Mičelu, kura bez dažiem skolas

laiku stāstiņiem radījusi vien epohālo, apjomīgo ASV Pilsoņu karu sāgu Vējiem līdzi. Ķerties tai klāt teātrī, turklāt latviešu teātrī ir ļoti drosmīgi – nu kas mums korsetēs iežmiegto, saulessargu retušēto lēdiju skumjas par zelta laikmeta beigām, ko iezīmē verdzības atcelšana (!). Turklāt simtiem lappušu garā romānā. Turklāt pēc ikoniskās filmas ar Vivjenu Lī ietiepīgās siržu lauzējas Skārletas O’Hāras un Klārku Geiblu ciniskā romantiķa Reta Batlera lomās. Taču britu– nīderlandiešu režisors Jans Villems van den Boss, kurš bagātinājis Dailes teātra repertuāru ar izcilo Spilvencilvēku un gandrīz tikpat spēcīgo Amadeju, ir bijis gana drosmīgs. Tapusi dinamiska, teju piecas stundas ilga izrāde – slava teātra mākslai, bez pretenzijām uz reālismu, toties ar brīnišķīgu lomu Kristīnei Nevarauskai (šai sezonā jau trešo!). Jo tieši par sievieti–izdzīvotāju, kurai, lai iepatiktos, nav jābūt eņģelītim (kur nu!), arī ir šis stāsts. http://www.dailesteatris.lv/

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

M I N H AUZ EN A PR EC Ī BA S L I E PĀ J A S T E ĀT R Ī 1 4 . U N 15 . J Ū N I J Ā

I E S A K A I V E TA Š N E P A

avu 106. sezonu Liepājas teātris beigs 14. jūnijā ar muzikālu Mārtiņa Zīverta lugas Minhauzena precības iestudējuma pirmizrādi.

Latviešu literatūrā ir tēli, kas atpazīstami ikvienam latvietim – sapņotājs un fantazētājs Minhauzens ir viens no tiem. Vai atceries vīru, kurš pats sevi aiz bizes no purva izvilka kopā ar visu zirgu? To pašu, kurš pa turku pupu uzrāpies līdz Mēnesim, lai dabūtu atpakaļ tur paša aizmesto sudraba cirvi. Vispār baronam Minhauzenam tiek piedēvēti vairāk nekā simts melu stāsti, un daļa no viņa neticama-

jiem piedzīvojumiem ir par laiku, kad Minhauzens uzturējās tagadējās Latvijas teritorijā. Kas šodien ir Minhauzena neiespējamo stāstu pamatā? Galvenokārt ironija, jo tas ir vienīgais veids, kā eksistēt pasaulē, kura tevi uzskata par nenormālu. „Es nemeloju, nē, es dzīvi svinu un visos jūsos Dievu atdzīvinu,” šādus vārdus Minhauzenam veltījis dzejnieks Jānis Peters, kurš radījis tekstus Valda Zilvera oriģināldziesmām. Oriģinālie un laikmetīgie, bet Zīverta garu saglabājušie Petera teksti, veiksmīgi papildinās dramaturģisko materiālu, lai vēl niansētāk atklātu varoņu dvēseļu peripetijas. Minhauzena lomā iejutīsies Mārtiņš Kalita, bet viņa mīļoto Jakobīni atveidos Everita Pjata. Izrādes režisors – Valdis Lūriņš. http://liepajasteatris.lv/

L I L L Á G R Ā M ATA S

M A R I A M A P E T R O S JA N A

N A MS , K U R Ā ... JĀ Ņ A R OZ E S A P G Ā D S , 2013

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

zlasi ne mazums lappušu, kamēr pa īstam, līdz kaulam saproti, ka nojauta izrādījusies pareiza. Mariamas Petrosjanas grāmatas Nams, kurā... varoņi ir bērni. Un nams ir bērnunams. Taču šie bērni ir īpaši ne tikai ar to, ka dažam

nav roku, citi pārvietojas ratiņkrēslā (tādu ir vairākums), vēl citiem ir poliomielīta izraisīti kustību traucējumi, dažs ir neredzīgs... un vēl, un vēl. Kamēr saproti, ka mītiskais gājiens uz namu patiesībā ir vecāku atteikšanās no bērniem, ar kuriem viņi nezina, ko darīt, arī paiet krietns brīdis. Bet bērni jau nebūtu bērni, ja neradītu savu – krāšņu, tumšu, nežēlīgi un nerimstošas fantāzijas bagātinātu pasauli, kurā pieaugušie – skolotāji, direktors, saimniecības darbinieki – ir tikai ienācēji, lielākoties naidīgi. Lai galīgi sajauktu galvu, šai nosacīti reālajai pasaulei līdzās ir paralēlā, kur nokļūst – hmm...– pēc dažādu vielu lietošanas un kuru apdzīvo it kā jau tie paši bērnunama iemītnieki ar tām pašām iesaukām (īstie vārdi netiek lietoti nevienam, arī pieaugušajiem). Pēc kāda laika šī otra pasaule sāk izspiest „reālo”, jo tā ir īstāka, vieliskāka, aizraujošāka. Jo maģiska, bet nav nedz Krēslas, nedz Harija Potera pasakainās maģijas, drīzāk (ja jau jāsalīdzina) Haruki Murakami tipiskā nesaudzīgā citas realitātes ielaušanās. Nekādas zīdaiņu susināšanas un aizkustinošu ainu bērnu grāmatu garā. Tā vispār nav bērnu grāmata, manuprāt, jo tajā ir asums, mīlestība (arī sekss, kaut arī vecākajiem iemītniekiem, kā var noprast, nav vēl 18). Un netiek minēti jēdzieni „bērnunams”, „adopcija”, „invalīdi”, „īpašās vajadzības”. Ne reizi – autores valoda ir tik tēlaina, ka – jau rakstīju – šķiet, aprakstīti tiek noslēpumainu leģendu personāži. Vēstījums ir pirmajā personā – galvenais varonis ir jauniņais. Bet patiesībā galvenais varonis ir Nams, kurš tikai šķietami ir parasta, nolupusi trīsstāvu māja – tajā mītošajiem tas ir kā labirints no attiecīgās filmas ar Deividu Boviju. Tā ir viena no ievelkošākajām grāmatām, kādu zinu, no kuras ļoti grūti „atbrīvoties” pēc izlasīšanas (patiesībā arī negribas) – un tici man, es lasu daudz. Lasīju to krievu valodā, bet tagad, ļoti labās tulkotājas Māras Poļakovas pārcelta, tā pieejama arī latviski. Mariama Petrosjana (1969) ir animācijas filmu māksliniece, dzīvo Erevānā, raksta krieviski. Nams, kurā... (2009) ir viņas pirmā un pagaidām vienīgā grāmata, kas saņēmusi prēmiju Русская премия – augstāko apbalvojumu, kādu var saņemt ārpus Krievijas dzīvojošs krievu rakstnieks. Pati autore kautrīgi atzinusi intervijās, ka rakstīt vairāk negrasās – tikai šie varoņi esot uzstājīgi „prasījušies” grāmatā. Bet žēl.

L I L L Á G R Ā M ATA S

K L A R I S A P I N KO L A E S T E S A

S I E V I E TE S , K U R A S SK RI EN A R V I LK I EM Z VA I G Z N E A B C I E S A K A I V E TA Š N E PA

ar sieviešu Bībeli jau nodēvētā filozofijas zinātņu doktores un Junga skolas analītiķes Klarisas Pinkolas Estesas grāmata vēl pirms lasīšanas manī izraisīja divējādas izjūtas: no vienas puses – baidījos, ka tā būs viena no

tām pašpalīdzības „esi-stipra-un-uzdrīksties” vai „mierīgi-vari-iztikt-bez-veča” grāmatām apspiestām, savu „es” pazaudējušām vai vēl neatradušām sievietēm, bet – no otras puses – mani intriģēja fakts, ka starp autores titulu un zinātnisko grādu uzskaitījumu atrodas viens netipisks ieraksts – cantadora jeb seno teiksmu glabātāja Latīņamerikas tautu kultūrā. Nav taču nekāds jaunums, ka pasakas nav vis tukša muldēšana, bet to mērķis ir palīdzēt dzīvot reālo dzīvi, brīdināt, rosināt, ar fantastisku un brīnumainu notikumu palīdzību iemācīt atšķirt labo no ļaunā, galu galā formēt vērtību skalu. Tieši tā – kā pasaka – arī būtu jālasa Sievietes, kuras skrien ar vilkiem. Tas ir kā ceļojums dažādu tautu pasakās un teikās, kuru apslēptos vēstījumus atklājot un lasot zīmes, mēs iemācāmies iepazīt un izprast sevi. Šis arī ir grāmatas galvenais mērķis – likt atdzīvoties tai mūsu pirmatnējai un dabiskajai būtībai (vari saukt to arī par seno gudrību), kura mīt ikvienā no mums, tikai dažādu iemeslu dēļ ir pieklususi. Ja ceri atrast recepti, kā kļūt veiksmīgai desmit dienās, šī nebūs īstā grāmata. Tā drīzāk ir domāšanu raisoša literatūra, kuru es iesaku lasīt lēni, izbaudīt autores krāšņo valodu un aizraujošo stāstījumu un sajust, kā mostas Pirmatnējā Sieviete.

EJ UZ LILLÁ KONCERTS

L A N A DEL R E Y A R Ē N Ā R Ī G A 1 4 . J Ū N I J Ā

I E S A K A I V E TA Š N E P A

ūsu lielākajā koncertzālē uzstāsies viena no šābrīža populārākajām amerikāņu alternatīvās popmūzikas izpildītājām – Lana del Rey. Laba iespēja pārbaudīt,

vai runas par to, ka Lanu del Rey labāk klausīties ierakstos, atbilst patiesībai. Lai vai kā, Lana del Rey ir ieguvusi vairākus prestižus apbalvojumus, tostarp 2012. gada Lielbritānijas Brit Awards balvu par labāko starptautisko debiju, MTV mūzikas balvu par labāko alternatīvo performanci, kā arī gada labākās starptautiskās mākslinieces balvu šāgada Brit Awards ceremonijā. Parakstot līgumu ar ierakstu kompāniju 20 gadu vecumā, dziedātāja, kuras īstais vārds ir Elizabete Grānta (Elizabeth Grant), pēc sava pirmā digitālā albuma izdošanas pieņēma pseidonīmu Lana del Rey. 2011. gadā tika izdots mūziķes pirmais singls Video Games, kas, pateicoties dziedātājas pašas veidotajam video, kļuva par interneta sensāciju. Koncerta biļetes meklē Biļešu Servisa un Ticketpro tirdzniecības vietās.

G ADŽE TI LILL Á

200 gramu B IB LIOTĒK A MIKUS KARLSONS

G ADŽE TI LILL Á

a jau lasi šo žurnālu, tad lasītprieks tev labi zināms un vairs nav jāskaidro, kāpēc cilvēkam būtu jālasa. Bet lasīt mēs varam dažādi. Parastu papīra grāmatu vai žurnālu, kas smaržo pēc tipogrāfijas krāsas... Elektronisko izdevumu planšetē vai datorā, kas līdzās tekstam ļauj baudīt dzīvas bildes un dalīties ar saturu sociālajos tīklos... Bet varam arī izmantot e-grāmatu lasītāju.

G ADŽE TI LILL Á

K ĀPĒC UN VAI MAN TO VA JAG? Nezinu, kā tev, bet man mēģinājumi datorā izla-

vai neorganizētību neuztversim kā planšetes

sīt garāku tekstu (piemēram, grāmatu) ir beigu-

trūkumus – tā tiešām ir laba. Taču tik un tā vai-

šies tikai un vienīgi ar sāpošām acīm. Planšetē ir

rāk par diennakti planšete nespēs nostrādāt bez

krietni labāk, bet arī tur ir savi zemūdens akme-

uzlādes, tā ik pa laikam ir jāpabaro. Tie ir daži

ņi un akmentiņi. Planšete ir laba, tajā ir arī bez-

no iemesliem, kāpēc tomēr ir vērts padomāt par

gala daudz citu kārdinājumu – uzspēlēt spēles,

īpaša e-grāmatu lasītāja iegādi. Protams, ja grā-

kādu filmu paskatīties utt. Taču manu slinkumu

matu lasīšana ir tava aizraušanās.

K A S TA S IR PAR Z VĒRU – E-GR ĀMATU L A SĪTĀ JS? E-grāmatu lasītājs būtībā ir specializēta planšete, kas paredzēta tam, lai jūs varētu nēsāt sev līdzi nelielu bibliotēku un lasīt ikvienā vietā, turklāt šī ierīce ir ļoti energotaupīga. Tā ir jālādē tikai reizi mēnesī. Jā, tu nepārlasījies, tikai vienu reizi mēnesi. Lasītājā tiek izmantots ekrāns ar principiāli citu tehnoloģiju nekā tā, kuru izmanto parasto planšetdatoru ekrānos. Grāmatu lasītāju ekrānos tiek lietots elektroniskais papīrs. Uz šā ekrāna informācija līdzīgi kā uz papīra ir salasāma tikai tad, ja tas ir apgais-

KO L A SĪT UN KUR TO DABŪT E-grāmatas var iegādāties gan ārzemju interneta veikalos, piemēram, Amazon, Barnes&Nooble, gan arī mūsu pašu izdevēju interneta v i e t n ē s , p i e m ē r a m , Zv a i g z n e A B C . Ta č u i r a r ī d a u d z a s v i e t n e s internetā, kurās var iegūt grāmatas par velti vai arī par ļoti simbolisku samaksu. Lūk, dažas no tām.

mots. Ekrāns pats nespīd, tāpēc pilnīgā tumsā uz tā lasīt nevarēs. Elektrību tas patērē tikai tad, kad tiek pāršķirta lappuse. Ekrānu veido īpašas mikrokapsulas, kurās ievietotas melnas un baltas krāsas daļiņas. Atkarībā no elektriskā lādiņa polaritātes ekrāna virspusē ir vai nu baltās, vai melnās krāsas daļiņas, un tā tiek veidots teksts. Ekrāns spēj parādīt melnbaltu attēlu ar daudzām pelēkā niansēm. Pēdējā laikā ir izstrādāti arī krāsaini elektroniskā papīra ekrāni, taču šai tehnoloģijai vēl jāpaaugas.

• h t t p : // w w w. g u t e n b e r g . o r g / • h t t p : // f l i b u s t a . n e t / b o o k • h t t p : // g r a m a t a s e l e k t r o n i s k i . b l o g . c o m / Arī daudzi ārzemju žurnāli piedāvā savas iepriekšējā mēneša numurus par velti. Viss tavās rokās, un lasi ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā – par lasāmvielas trūkumu nebūs jāsūdzas.

G ADŽE TI LILL Á

L ABĀ S LIETA S, UN NE TIK L ABĀ S Labās lietas e-grāmatu lasītājam:

Nedaudz sliktākas lietas:

• Iekārta ir kompakta un portatīva. Tajā var gla-

• Diemžēl e-grāmatas var tikt fiziski bojātas –

bāt lielu daudzumu grāmatu (līdz pat vairākiem

kā ikviena elektroniska ierīce.

tūkstošiem). Un ierīce ir vieglāka par parastu

• Aktuālās grāmatas elektroniskajā versijā var

grāmatu.

parādīties vēlāk kā papīra izdevumi.

• Vari izvēlēties un piemērot sev lasāmā teksta iz-

• E-grāmatu lasītājam sākumā iespēja lasīt e-

mēru. Tas sniedz iespēju lasīt grāmatas pat tiem,

grāmatu izmaksās vairāk par parastas grāmatas

kuri nekādi nevar saredzēt mazos burtus grāma-

pirkumu.

tās. Tāpat teksts var tikt attēlots vai nu vertikāli,

• Daļā grāmatu mēdz būt iestrādāta DRM aiz-

vai horizontāli, portreta vai ainavas režīmā.

sardzības sistēma, kura ļauj izdevumu lasīt ti-

• Papildu iespējas grāmatā, piemēram, meklēša-

kai vienā iekārtā.

na tekstā, grāmatzīmes, piezīmes, un iebūvēta vārdnīca. Bieži e-grāmatās ir iebūvēts balss sintezators, kurš ļauj atskaņot tekstu. Tāpat ir iespēja klausīties audio grāmatas. • Grāmatas, vismaz pasaulē, elektroniskajā versijā ir krietni vien lētākas. • Tekstu pieejamība. Var tikt izmantotas interneta bibliotēkas un citi resursi. • Astmatiķiem un alerģiskiem cilvēkiem nebūs reakcijas, kāda rodas grāmatu un papīra putekļu dēļ.

G ADŽE TI LILL Á

A M A ZO N K I N DL E PA PERW H ITE – L A BĀK AIS DAUDZ Ā S JOM Ā S

Pieminot e-grāmatu lasītāju, cilvēki vairumā gadījumu teiks – jā, Amazon Kindle. Amazon ir līderis e-grāmatu lasītāju tirgū. Viņi piedāvā četrus modeļus, taču pats interesantākais u n l a b ā k a i s n o t i e m i r K i n d l e P a p e rwhite. Lasītājs ir ar skārienjutīgu sešu collu diagonāles ekrānu un 2 GB lielu atmiņu. Lietotājam pieejami 1,25 GB, un ar to pietiks, lai uzglabātu aptuveni 1100 grāmatu. Ja ar to ir par maz, tad tev būs papildu vieta Amazon serveros, kur varēsi glabāt savas grāmatas. Lasītājs sver tikai 2 13 g r a m u s , u n t a m i r k ā d a l i e l i s k a īpatnība, kura to atšķir no daudziem c i t i e m – i e b ū v ē t s a p g a i s m o j u m s . Tu vari mierīgi lasīt grāmatas vakarā gultā, netraucējot savu gulošo draugu ar lieku gaismu istabā. Lasītājs ir aprīkots ar Wi-Fi bezvadu savienojumu un atpazīst gan teksta, gan PDF failus. Amazon interneta veikalā t a s m a k s ā 1 19 U S D v a i a r ī 1 3 9 U S D, atkarībā no tā, vai vari ik pa laikam pieciest reklāmas. Amazon Kindle Paperwhite ir pārdomāts un tieši lasīšanai paredzēts rīks, kurš pilda savus pienākumus tieši tik daudz un tā, kā solījis.

BARNES&NOBLE NOOK HD – K A D E - G R Ā M ATA C E N Š A S B Ū T ARĪ PLANŠETE

Slavenais interneta grāmatu veikals Barnes&Noble, lai konkurētu ar Amazon, radījis e-grāmatu lasītāju a r k r ā s a i n u e k r ā n u – N o o k H D. U n ar iezīmēm, kuras klasiskajiem e-grāmatu lasītājiem nav manītas. Ir krāsains un skārienjutīgs 7 collu diagonāles ekrāns. Ir Android operētājsistēma un pieeja spēlēm, m ū z i k a i , a p l i k ā c i j ā m , v i d e o u n c i ti e m e - l a b u m i e m . Ta č u i r a r ī i e s p ē j a izvēlēties kādu no vairāk nekā 3 miljoniem grāmatu, kuras piedāvā Barnes&Nooble, vai arī lasīt savas grāmatas. Tiesa, kā karote darvas visā šajā prieku medusjūrā jāmin mazais akumulatora darba laiks. Kārtīgi lietojot, ar vienu uzlādi Nook HD strādā tikai astoņas stundas. Nepietiks pat pārlidojumam no Rīgas l ī d z Ņ u j o r k a i . Ta č u v a r ē s i l i e t o t i n t e rnetu un lasīt elektroniskos žurnālus, j ā , a r ī l e j u p i e l ā d ē t L I L L A`. C e n a i r p a t ī k a m a , s ā k o t n o 19 9 U S D p a r 8 G B a t m i ņ a s m o d e l i . Ta s i r m a z ā k n e k ā daudzām planšetēm. Iegādāties šo lasītāju var Barnes&Nooble interneta veikalā.

KOBO AUR A HD – K A D E - G R Ā M AT U L A S Ī TĀ J S V Ē L A S B Ū T AT Š Ķ I R Ī G S E-grāmatu lasītājs Kobo Aura HD i r p i l n ī b ā j a u n s p i e d ā v ā j u m s . Ta m ir ClarityScreen+ ekrāns ar E Ink Pearl tehnoloģiju, kas nodrošina iz šķir tspēju 14 40 x 1080, tādas nav nevienam no lasītājiem. Arī atmiņa pamatīga – veseli 4 GB, kuros var saglabāt līdz pat 3000 grāmatu, turklāt to ar Micro SD atmiņas karti var paplašināt līdz pat 32 GB. Ir arī ekrāna apgaismojums un tam papildus – lieliska korpusa ergonomika. Tiek apgalvots, ka šis lasītājs rokā ieguls tikpat ērti kā īsta grāmata. Diemžēl tā svars jau ir i z a u d z i s l ī d z p a t 24 0 g r a m i e m . Lasītājs atpazīst gandrīz visus pieejamos e-grāmatu standartus. Š i s j a u n u m s m a k s ā 170 U S D.

LILLÁ REKLĀMA

GARŠĪGI LILLÁ

Č E T R A S S E ZO N A S P I E DĀVĀ

VA N I Ļ A S S A LDĒ J U MS

Turpinājums

FOTO: ARMANDS MEIRĀNS

S I G N E M E I R Ā N E , W W W. C E T R A S S E Z O N A S . LV

GARŠĪGI LILLÁ

lasiku klasika, vaniļas saldējums, kas pagatavots, manuprāt, garšo visiem un ikvienam. Tajā nav lieku garšu un piedevu, tas ir salds un ļauj sev pievienot, ko vien sirds vēlas. Un, protams, mājās gatavots, no labām olām un piena – ideāli. Bērniem nav nekā labāka, ar ko uzcienāt ballītē. Pazūd zibens ātrumā. Pasākumā vislabāk pasniedz vafeļu konusos vai glāzītēs.

SASTĀVDAĻAS: 800 ml piena, 1,5 vaniļas pākstis, 200 g baltā cukura, 10 olu dzeltenumi

PAGATAVOŠANA: 1. Katliņā lej pienu. Pievieno vaniļas pāksti un

koka karoti maisi, līdz mērce ieguvusi tādu kon-

liec uz mazas uguns sildīties. Visu laiku uzma-

sistenci, ka, apgriežot koka karotes aizmugurējo

ni, jo, līdzko liekas, ka piens sāks burbuļot, tas

daļu un pa to novelkot ar pirkstu, paliek ļoti

no liesmas jāņem nost.

skaidra un tīra līnija. Tas varētu prasīt aptuveni 7–10 minūtes, bet tomēr tas ir jājūt pašam, jo

2. Kamēr sildās piens, puto olu dzeltenumus ar

daudz kas atkarīgs no katla un plīts virsmas un

cukuru, lai izveidojas nedaudz gaisīgāka masa.

liesmas veida (gāze uzkarst ātrāk nekā elektriskā

Tā ir laba, kad, paceļot putojamo slotiņu, no tās

virsma). Galvenais – visu laiku maisīt, lai olas

bļodā notekošā masa veido nelielas, vismaz 3

nesarauj kunkuļos.

sekundes paliekošas līnijas.

5. Kad liekas, ka mērce ir gatava, tad to pārlej

3. Olu dzeltenumiem lēnam lej klāt karsto pienu,

tīrā traukā un uzliec traukam vāku. Ieliec aukstā

visu laiku ar putojamo slotiņu olas aktīvi mai-

ūdens peldē, lai pilnībā atdziest.

sot. Ātrā maisīšana ir ļoti svarīga, lai olas nesa-

Kad mērce auksta, liec to saldējuma mašīnā

rautos kunkuļos no strauji pievienotā karstuma.

un gatavo pēc ražotāja norādījumiem (saldē apmēram 30 minūtes). Tad pārliec citā traukā ar

4. Kad viss piens iemaisīts, tad masu lej atpakaļ

vāku un to liec saldētavā uz vēl 1–2 h.

katlā. Katlu liec uz mazas liesmas un aktīvi ar

Pasniedz vafeļu glāzītēs vai trauciņos.

Va i r ā k r e c e p t e s m e k l ē w w w. c e t r a s s e z o n a s . l v

ZOOM LILLÁ

ZI EM EĻU RA JONA SK AISTULE I E VA V I E S E

Turpinājums

ZOOM LILLÁ

r sazaļojis ilgi gaidītais pavasaris, un patīkamais laiks ir labs iemesls klejojumiem pa Rīgas nomalēm. Vari iekāpt vilcienā un divdesmit minūšu laikā no Centra nokļūt stacijā ar poētisko nosaukumu – Ziemeļblāzma . Izkāpjot no vilciena, kādu brīdi jāiet gar veloceliņu un svaigi zaļiem kokiem. Tad pie norādes jānogriežas pa kreisi, kur visai drīz skatam atklāsies nupat restaurētā kultūras pils Ziemeļblāzma – grandioza jūgendstila ēka nožogota parka centrā. Darbdienas novakarē parka teritorijā rotaļājas bērni, pastaigājas jaunās māmiņas, rāmo pēcpusdienu izbauda pensionāri – idilliska aina. 4. maijā to pārplūdināja cilvēku straumes, bet atjaunotā nama cēlums ietekmēja arī apmeklētājus, kas citkārt šai rajonā gatavi ne tām kulturālākajām izpriecām. Pat pēc simt gadiem tas joprojām pilda mērķi, kura dēļ uzcelts. Turpinājums

ZOOM LILLÁ

ī iespaidīgā celtne nomales ainavu grez-

Kad jaunās paaudzes aktivitātes bija nokārto-

no, pateicoties rūpniekam un mecenātam

tas, Dombrovskis novēroja, ka arī viņu vecā-

Augustam

(1845–1927).

kiem trūkst produktīvu izklaižu un tie daudz

Augusts Dombrovskis piedzima mazturīgā zvej-

laika pavada, lietojot alkoholu. 1903. gadā viņš

nieku ģimenē. Būdams strādīgs, izveicīgs un

nodibināja

attapīgs, viņš tika pie laba amata attāla radinie-

un jau nākamajā gadā bija uzcelts skaists bied-

ka kokzāģētavā, kur, laika gaitā apguvis pras-

rības nams, kur risinājās dažādi kultūras pasā-

mes un iekrājis nepieciešamo naudas summu,

kumi: priekšlasījumi, teātra izrādes, koncerti.

dibināja savu kokzāģētavu. Tā izauga par veik-

1906. gadā nams tika nopostīts tā radītāja acu

smīgu fabriku ar aptuveni 300 darba vietām, un

priekšā (tā bija cara laika soda ekspedīcijas atriebe

Dombrovskis rūpējās par strādnieku materi-

par pārlieko draudzību ar strādniekiem), bet Dom-

ālo un intelektuālo labklājību. Redzēdams, ka

brovskis nepadevās un 1913. gadā pabeidza jaunu,

fabrikā strādājošo bērni paliek bez izglītības

vēl vērienīgāku namu, kas tagad, atjaunots visā

(tautskolas pārpildītības un maksas dēļ), viņš

krāšņumā, gaida savu simto jubileju 1. septembrī.

uzcēla tiem skolu un pēc tam arī bērnudārzu.

Kopš 2003. gada ēka ir Rīgas pilsētas īpašumā.

Dombroviskim

atturības

biedrību

Ziemeļblāzma,

ZOOM LILLÁ

Uzzināt Augusta Dombrovska dzīves gaitu un

C I T U R V E C M Ī L G R ĀV Ī Ja pēc rajona spožākā objekta apskates rodas v ē l ē š a n ā s i e p a z ī t a r ī n i a n s ē t ā k u s Ve c m ī l g r ā v j a vaibstus, vēl ir iespēja pieteikties Laikmetīgās mākslas centra piedzīvojumu klejojumam E k s p e d ī c i j a . Ve c m ī l g r ā v i s , k a s n o r i s i n ā s i e s 25. maijā. Pasākumu ievadīs kuģošana uz Ve c m ī l g r ā v i n o 1 1 . n o v e m b r a k r a s t m a l a s , u n u z k u ģ a k l ā j a v a r ē s k l a u s ī t i e s f i l o z o f a J . Ta u r e n a priekšlasījumu par utopijām pilsētā. Braucie n a m v a r p i e t e i k t i e s h t t p : // e j . u z / e k s p e d i c i j a s _ kugis , bet iespējams pievienoties notikumiem j a u Ve c m ī l g r ā v i , k u r b e z m a k s a s b ū s p i e e j a m a s i z s t ā d e s , i n s t a l ā c i j a s , e k s k u r s i j a s u n p e r f o r m a n c e s . h t t p : // w w w. l c c a . l v/

aplūkot liecības iespējams mecenātam veltītajā ekspozīcijā; nama telpās izkārtoti arī plakāti un avīžraksti, kas liecina par Ziemeļblāzmas seno kultūras norišu vēsturi. Vēl pilī līdz 31. maijam aplūkojama izstāde Brīnumzeme. Četru vecmīlgrāviešu – profesionālu mākslinieku – darbu izlase: Tatjanas Krivenkovas gleznas, Ivetas Vecenānes gobelēni (starp tiem arī monohromatisks darbs, kas austs ar dzintara pavedienu), Jāņa Straupes un Uģa Traumaņa koktēlniecības darbi. Laikmetīgie mākslinieku darbi saspēlējas ar atjaunoto interjeru pils gaiteņos un kāpnēs, bet lielā zāle gatavojas uzņemt līdz 700 apmeklētāju (kamerzāle un svinību zāle – līdz 400). Protams, te ir arī kafejnīca, kura gan tikai meklē savu garšas rokrakstu. Piecus hektārus plašajā parkā jaunu elpu atguvis izskatīgais skatu vērošanas tornis – nepavisam ne tik bieža ekstra

pulciņi un kolektīvi, risinās koru mūzikas ska-

Rīgā, atsvaidzinoša strūklaka un Eižena Laubes

tes, gaidāmi koncerti un citi vietēja un plašāka

projektēts tējas namiņš! Protams, arī bērnu spē-

mēroga notikumi. Šī ir iespējām pārpilna vieta

ļlaukums atvērts mazajiem apmeklētājiem.

vietējiem iedzīvotājiem un patīkamas atpūtas zona priekšpilsētas ciemiņiem. L

Šobrīd namā darbojas 12 dažādi interešu

I E VA D S L I L L Á

I M A N T S Z I E D O N I S . R A I M O N D S T I G U L S . E P I FĀ N I J A S

Man ļoti patīk mans draugs. Jums viņa var nepatikt. Viņa ir mans draugs, mēs esam dzimuši vienā pasaulē. Jūs esat dzimuši citā pasaulē. Mēs runājam vienā valodā, to, ko mēs runājam, to nevar pārtulkot. Ko raksta rakstnieki, tā ir tāla nojausma par to, ko runā mans draugs. Mēs esam zābaki katrs savā kājā. Kad es kliboju, viņa neļauj ceļam nogriezties uz vienu pusi. Es esmu viena acs, viņa ir otra acs. Un, kamēr viņa skatās šķībi (viņai reizēm tā iepatīkas), tikmēr es skatos taisni, skatos par abiem. Kad es mizoju sīpolus, viņa raud līdzi.

Es esmu viņas suns. Kad viņa nošauj pīli, es peldu pakaļ. Kad viņa ēd desu, viņa zina, ka man siekalas tek, viņa mani neaizmirst. Mēs esam dvīņu draugi. Kad viņai sāp auss vai zobs, vai sirds, viņa brīdina mani, lai es sargu savējo. Kad mana roka kādam nepatiesi iesitusi, tā iet un lūdz viņas rokai piedošanu. Es esmu viņas zīmogs. Viņa uzpūš man siltu elpu un iesit savas matrikulas stūrī. Es apliecinu viņas dzimšanu un viņas parakstu pasē. Bez manis viņas papīri ir nederīgi. Mēs esam dvīņu draugi. Mātei draudzībai mēs piedzimām abi reizē. Un tas ir gandrīz neticami.

LILLÁ KOMANDA

KOMANDA

LINDA SAULĪTE LILLA` izdevēja un vadītāja linda.saulite@lilla.lv

BAIBA RETIGA literārā redaktore

HENRIETA VERHOUSTINSKA LILLA` galvenā redaktore

IVETA ŠNEPA www.lilla.lv redaktore un LILLA` autore iveta@lilla.lv

henrieta@lilla.lv

LĪGA VEKMANE stils

KRISTĪNE KR AUZE-SLUCK A vāka foto

IEVA VIESE

SANDIS SAULĪTIS

LILLA` autore, kinokritiķe

LILLA` atbalsts

ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

TATJANA Ž AGARE LILLA` autore

ILZE ANNA VĪTOLA

HELJŪ RALBRINGA LILLA` autore

LILLA` autore

A SNĀTE VA SIĻ JEVA

DACE BRANTE

JĀNIS SALIŅŠ

LILLA` autore

foto

LILLA` autore

TOMS NORDE

EDIJS PĀLENS

ANDREJS STROKINS

foto

foto un video

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!