LILLA' 01 2014 by Žurnāls LILLÁ

MARTA KUK AR ANE: VISLABĀK JŪTOS KUSTĪBĀ

N°

01/ 2014

DIENESTA ROMĀNU DISKRĒTAIS ŠARMS

LILL Á FEBRUĀRIS/MARTS

K O Š U M S L I L L A` Žurnāla tapšanas aizkulises. Lilla` ielūkojas Dona un viņa grupas mēģinājumā.

S I E V I E T E L I L L A` Marta Kukarane: “Man vajag mieru akūtās situācijās, kad šķietami pārāk daudz visa kā... Bet tikai uz īsu brīdi. Kā vienreiz gadā aizbraukt uz Karību salām.“

L I L L Á C I LV ĒKO S

V I Ņ Š L I L L A` “Vai saredzat Rīgā dzimušos un augušos? Iesakņotājus. Vai saredzat sevi?” Speciāli šomēnes raksta nodibinājuma Rīga2014 sabiedrisko attiecību programmas vadītājs Mārtiņš Drēģeris.

D U E T S L I L L A` Andrejs Ēķis un Iveta Šnepa. Tikai nesaki - nekad!

M Ē S L I L L A` Dienesta romānu diskrētais šarms

G R A N D L I L L A` “Viņš ir no tiem latviešiem, kas priecājas par otra veiksmi un nelabprāt sevi izliek publiskajai apskatei.” Par Valdi Rūmnieku raksta Sandra Krauze.

J Ā ! L I L L A` “Viņa nav ekspansīva vai šerpa, nevalkā kliedzošus tērpus un nemēģina nevienu izaicināt. Klusa, smaidīga un ārkārtīgi laipna.” Modes māksliniece Baiba Tolpežņikova.

C I LV Ē K I L I L L A` Reiņa Fjodorova fotostāstā “Daži dažādi daugavpilieši” uz jautājumu, kas ir māksla mūsdienu mākslinieku skatījumā, atbild Daugavpils mākslinieki.

LILLÁ GARŠA

L I L L A` S T I L S

V I Ņ P U S L I L L A`

G A R Š Ī G I L I L L A`

Z O O M L I L L A`

Dons. Atbilde.

Latvijas deviņpa-

Sālī gatavota forele.

Aizokeāna spožums

dsmitais. 1936/2008.

un posts? Nē, tra-

Ar kādiem sapņiem

kums un miers. Zane

dzīvoja Latvija 1936.

Burnicka apceļo

gadā?

Ameriku.

SLEJA LILLÁ

DAU DZ L A I M E S DZ I MŠ A N A S DI EN Ā , LI LL Á! LINDA SAULĪTE,

FOTO:SHUTTERSTOCK

LILLÁ IZDEVĒJA

SLEJA LILLÁ

isas savā dzīvē patiesi nozīmīgākās lietas esmu paveikusi tikai tāpēc, ka pirms to uzsākšanas man nebija ne mazākā priekšstata, ko tas īsti nozīmēs un ko no manis prasīs. Tā ir kā iziešana ārpus savas komforta zonas, pat neapzinoties, ka šāds solis tiek sperts. Tajā brīdi netraucē bailes – no neizdošanās, izgāšanās vai pārmaiņām, – un tajā brīd ī arī nezini, cik daudz piepūles, laika, naudas un kompromisu vēl vajadzēs.

SLEJA LILLÁ

ēl nesen domāju, ka, iespējams, šāda

lam ir lieliska priekšrocība – neesam ierobežoti

rīcība – lēkšana nezināmajā – tomēr ir

lappušu skaita ziņā, tādēļ varam jums piedāvāt

muļķība vai brieduma trūkums. Tomēr

17 lappušu garu interesantu, vērtīgu un ļoti cil-

tas vienmēr ir solis un parasti uz priekšu. Uz

vēcīgu interviju ar Martu. Mazliet jūs apskau-

priekšu personīgajā attīstībā, zināšanās un

žu, jo jums tikšanās ar mūsu autori un vienkārši

pieredzē. Tieši šādu domu sarunā ar LILLÁ iz-

lielisku cilvēku LILLÁ lappusēs vēl tikai priek-

saka mūsu šī mēneša galvenā varone Marta Ku-

šā. Marta šajā patiešām atklātajā sarunā stās-

karane.

ta, ka cilvēks būtībā ir viens, un, protams, tā arī

Šis ir LILLÁ jubilejas numurs. Mazliet vairāk

ir, tomēr jebkurā ceļā svarīgi ir, ar ko kopā tu

nekā pirms gada satraukti, gaidoši, priecīgi un

to veic. Tās ir īpašas saites, kas vieno cilvēkus,

pārstrādājušies publicējām pirmo žurnāla nu-

kuri kopā uzkāpuši kalnos, noskrējuši marato-

muru – vairāku mēnešu, daudzu dienu un stundu

nu, radījuši ģimeni, uzņēmumu vai digitālu žur-

darba rezultātu jeb lēcienu nezināmajā. Ar lie-

nālu. Attiecības ir tās, kas rada. Tieši tāpēc šajā

lām cerībām, bažām un arī satraukumu radījām

numurā mūsu Dueta saruna ir par attiecībām

Latvijā pirmo neierasto lasāmvielu – digitālo

– attiecībām ar otru, ar sevi un apkārtējo vidi.

interaktīvo ikmēneša žurnālu. Mūsu komandas

LILLÁ galvenā redaktore Iveta Šnepa sarunājas

mērķis toreiz un arī tagad ir radīt augstvērtīgu

ar producentu Andreju Ēķi – cilvēku, kurš ir ra-

saturu digitālajā vidē – bez kompromisiem par

dītājs mākslā, biznesā un attiecībās. Un saruna

kvalitāti. Strādājam, lai radītu lasāmu, skatāmu

ir par mīlestību. Par kādu – lasiet un skatieties!

un klausāmu materiālu, kādu vēlētos redzēt, la-

Pirms gada manas slejas nosaukums bija Viens

sīt un saņemt paši – respektējot un cienot ikvie-

– par to, cik ļoti ikviens mūsu žurnāla lasītājs,

na mūsu lasītāja vērtības, uzskatus un pieredzi.

lilla.lv lapas apmeklētājs un atbalstītājs ir sva-

Bez padomiem, ieteikumiem vai norādījumiem.

rīgs mūsu ceļā. Tagad, kad pagājis gads, varu

Jā, tas brīžiem nozīmē, ka mūsu ceļš pie lasītāja

teikt, ka nu jau jūsu ir tūkstoši, tomēr nekas nav

ir ilgāks un sarežģītāks, toties vienmēr – palie-

mainījies – redzam, jūtam un dzirdam ikvienu.

košs.

Lai arī katra e-pasta vēstule vai cita saziņa mani

Domājot par šo numuru un lielās intervijas per-

joprojām pārsteidz – ar uzmanību, prieku un pa-

sonību, mums redakcijā acumirklī bija skaidrs,

teicību, ko saņemam, – mūsu komanda ir sapra-

kura tā būs. Tā ir viņa, kas gandrīz iknedēļu pre-

tusi, ka LILLÁ ir saticis savu lasītāju – gudru,

cīzi, sirsnīgi un trāpīgi uzrunā mūsu lasītājus

zinātkāru, brīvu un mazliet gurmānu.

savās epifānijās – Marta Kukarane. Mūsu žurnā-

Arī šogad esam un būsim ar jums.

Daudz laimes dzimšanas dienā, LILLÁ!

JAUNĀ NISSAN NOTE. A PRĪKOTA AR INOVĀCIJĀM DROŠAI UN BEZRŪPĪGAI BRAUKŠANAI.

JAUNĀ NISSAN NOTE AR ZIEMAS RIEPĀM, REĢISTRĀCIJU, SIGNALIZĀCIJU, SALONA PAKLĀJIŅU KOMPLEKTU UN AUTOMOBIĻA DROŠĪBAS KOMPLEKTU,

SĀKOT NO 99

€* MĒNESĪ.

JAUNĀ NISSAN NOTE AR ZIEMAS RIEPĀM, REĢISTRĀCIJU, SIGNALIZĀCIJU, SALONA PAKLĀJIŅU KOMPLEKTU UN AUTOMOBIĻA DROŠĪBAS KOMPLEKTU,

SĀKOT NO 99

€* MĒNESĪ.

PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN! SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433 www.norde.lv

PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN! SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433 www.norde.lv Piedāvājums ir spēka līdz 31.03.2014. Attēliem ir ilustrējoša nozīme. Piedāvājumu nav iespējams kombinēt ar citiem piedāvājumiem vai atlaidēm. Nissan Note vidējais degvielas patēriņš ir no 3,6 - 4,7 l/100 km, CO2 izmešu apjoms no 92 -109 g/km. *Aprēķins veikts Nissan Note par cenu 12 000 €, ieskaitot PVN. 5 gadu operatīvais līzings (kreditēšanas / nomas līgums). Aizņēmuma likme: 1,55% (ko veido 3 mēnešu EURIBOR (0,302% (fiksēts 20.01.2014.)) + 1,25%), gada procentu likme: 2,11%. Pirmā iemaksa: 20%, automašīnas atlikusī vērtība: 35%, nobraukuma ierobežojums: 50 000 km. Maksa par līguma sagatavošanu: 180 €. Aizņemieties atbildīgi, izvērtējot savas kredīta atmaksāšanas iespējas! Finansējumu nodrošina Nissan Finance (SIA “Nordea Finance Latvia).

Piedāvājums ir spēka līdz 31.03.2014. Attēliem ir ilustrējoša nozīme. Piedāvājumu nav iespējams kombinēt ar citiem piedāvājumiem vai atlaidēm. Nissan Note vidējais degvielas patēriņš ir

SIEVIETE LILLÁ

M ARTA S KUK AR A NE S

R AIBĀ DZĪVE A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: KRISTĪNE KRAUZE SLUCK A STILS: LĪGA VEKMANE

SIEVIETE LILLÁ

ILLÀ ir priekšnams, priekšnamā ir Epifāniju niša, bet Epifāniju nišā lasītājus mēdz sagaidīt Marta Kukarane, un tad tur iestājas burziņš. Kā sirsnīgu un strādīgu cilvēku ar ārkārtīgi skaistu balsi viņu savulaik raksturoja mūziķis Mārtiņš Freimanis. Tāda gan. Jāpiebilst – sīksta sieviete ar teicamu pašironiju, humora un valodas izjūtu. Pateicoties Martas personībai, kas kā magnēts pievelk dažnedažādas nejaušības, iespējas, sakritības un gadījumus, iekarotā teritorija ir krietni plaša: galvaspilsēta, reklāma un teksti, mediji, skatuve un aizkulises... „Tā visa amplitūda, ko esmu kaut kad mēģinājusi vai darījusi, vai kaut kur iesaistījusies, ir tāda... ā-ā-ā! Raiba dzīve!” Par to piesēdām aprunāties vietā, kur sola mierīgas sarunas un sirdi veldzējošu mūziku – Takā.

SIEVIETE LILLÁ

Kas tagad ir tava pamatnodarbošanās?

pārdzīvojumu – nevar būt, ka man tā vienīgajai!

Es esmu reklāmas tekstu autore, jau divarpus ga-

Un sāku par to rakstīt draugiem.lv dienasgrāmatu

dus strādāju reklāmas aģentūrā.

sadaļā. Cilvēkiem iepatikās. To ievēroja arī portāla espati.lv veidotāji un uzaicināja mani rakstīt par

„Jā, viņa prot virpināt burtiņus,” atzīst cilvēks, kuram nolasīju priekšā tavā blogā publicēto seriālu Kāzas EXTREME. Kad atskārti, ka to pieproti?

dažādām tēmām. Pārgalvīgi riskēju – līdz tam ne-

Tā rakstīšana aizsākās nejauši. Vienmēr bija šķitis

es tā, es taču nemāku, man nav pieredzes.... Bet

jocīgi, ja kāds palūdza uzrakstīt vēstuli vai kādu

tobrīd tiktāl neaizdomājos. Bieži vien ir labi, ja ne-

garāku izklāstu – tas taču elementāri! Tomēr sa-

zini – vari vai nevari, jo tad tu vienkārši ej un dari.

pratu, ka ir cilvēki, kas to nespēj. Savukārt es ne-

Nekad neesmu meklējusi vietu, kur rakstīt, nekad

varētu grāmatvedības atskaiti uztaisīt – no tiem

neesmu lūgusi ko publicēt, tomēr galu galā nonācu

cipariem prātā sajuktu!

tur, kur kādreiz vēlējos – rakstīju portālam, izdev-

Bērnībā ļoti daudz lasīju; pieļauju, ka tas varbūt

niecībai Rīgas Viļņi... bija publikācijas Martā, San-

izveido vārdu krājumu, vieglāk izteikt domu, kaut

tā, pat Lilitā.

ko virpināt, uzlikt uz papīra. Pabeigusi vidussko-

Arī tad, kad piekritu uzaicinājumam strādāt rek-

lu, apsvēru: parunāt varu, parakstīt varu... studēt

lāmas aģentūrā DDB, es neapzinājos, kurp eju.

žurnālistiku? Bet LU sagatavošanas kursos profe-

Ja kāds būtu pateicis, ka tā ir vadošā, prestižākā

sore Inta Brikše pateica: „Tas, ja te kāds spēj sa-

aģentūra Latvijā, ka tajā ir tādas un tādas prasības,

cerējumu uzrakstīt uz 10, nekad mūžā nepalīdzēs.

ka jābūt pateicīgai par katru dienu, ko tur strādā,

Jūs visi esat nulles, sākot no šodienas!” Sapratu, ka

es vienkārši neieietu, jo man būtu bail izgāzties,

kaut kādas ekstrēmas situācijas, kaut kur rakties

bail sarūgtināt cilvēkus, kas uzticējušies...

– mani neinteresē vispār... gribēju darboties vieg-

Nu gan esmu pārgājusi uz citu aģentūru. Jutu, ka

lajā žanrā, izklaidē. Kad pateicu to iestājeksāmenu

vajadzētu mainīt apstākļus, izkāpt no savas kom-

pārrunās, uz mani skatījās kā uz idioti – meitenīt,

forta zonas, un man deva tādu iespēju. Nē, nepār-

kāpēc tu vispār šurp esi atnākusi? Iespējams, tais-

pirka – vienkārši... esmu neracionāls cilvēks tādā

nība: ja negribi apgūt analītisko, nopietno žurnā-

ziņā, ka neprotu detalizēti plānot lietas vai finan-

listiku, tev tajā fakultātē nav ko darīt.

ses. Neprotu kalt tālejošus plānus un apņēmīgi

Pirms gadiem pieciem iestājos autoskolā, nolēmu,

virzīties uz augstiem mērķiem. Ja slikti jūtos, man

ka beidzot kaut kas pašai sev jāpierāda, vēl kaut kas

nekas nesanāk. Un tad meklēju, kur justies labi. Es

dzīvē jāizdara... Bija traki daudz visādu emociju un

esmu emociju cilvēks.

biju nevienu rakstu uzrakstījusi. Es vispār esmu cilvēks, kam šausmīgi bail: kā nu

LIKUMSAKARĪGĀS NEJAUŠĪBAS Kā tevī vairāk – miera vai nemiera?

tikai uz īsu brīdi. Kā vienreiz gadā aizbraukt uz

Drīzāk – nemiera. Man vajag mieru akūtās si-

Karību salām. Pārējā laikā jāatrodas kaut kādā

tuācijās, kad šķietami pārāk daudz visa kā... Bet

kustībā, šuvienā. Pārnāku mājās nogurusi, nav

SIEVIETE LILLÁ

manā dzīvē ir tad, kad kalendārs ir pilns, kad

Kādā epifānijā tu apgalvo, ka vislielākā nozīme dzīvē ir tam, kas „uzzīmējies” pilnīgi negaidīti. Kāpēc tā?

visu laiku ir ko darīt.

Tāpēc, ka man tā ir bijis. Jau teicu – es nemāku

Draugu lokā esam runājuši par vienaudžiem

izplānot: gribu sasniegt to un to, tāpēc rīkošos

– piemēram, kopā skatoties šovu Saimnieks

šādi... Es pati nekad neizdomāšu, kā būtu, ja pie-

meklē sievu, kad ieraudzīju kādu konkrēti pa-

teiktos darbā tur, kur nekad neesmu bijusi. Tie

dzīvojušu cilvēku, bet uz ekrāna vīdēja mans

vienmēr ir kaut kādi apstākļi, kaut kādas likum-

dzimšanas gada skaitlis. Nobijos. Ārprāts! No-

sakarības, kas mani uz to izprovocējušas vai ne-

pietni? Tas jau ir tā? Un bakstīju blakussēdē-

tīši atnākušas. Tā ir daudzās jomās. Es rītos lasu

tāju: klau, es arī tā izskatos? Vairs nevaru da-

biržas ziņas Biznesa radio. „Klau – tu dzīvo pāri

rīt tās vai tās lietas, jo esmu jau par vecu? Un

ielai, varbūt vari no rītiem paspēt?” A, ko nē?

tad mēs sapratām, cik svarīgi alkt pēc kā jau-

Atkal jau – es nezināju, ko tas nozīmē, nesabijos.

na, neiesūnot, ņemties, iesaistīties... Ja esi ak-

Izrādījās – o, varu lasīt ziņas!

tīvs un domājošs, tas tevi vismaz uz kaut kādu

Bet tas, ko pati izdomāju – piemēram, iemācīties

laiku saglabā, bišķiņ iekonservē. Negribu, lai

braukt ar mašīnu – ... Es to izdarīju! Noliku eksā-

man ir tik un tik gadi sejā vai uzvedībā. Tāpēc

menu ar pirmo reizi, gadu pabraukāju ar draugu

– tiklīdz sāku saprast, ka domāju vienās ieras-

mašīnām – naktīs vedu iedzērušus cilvēkus uz

tajās sliedēs, pierastajos maršrutos, viss – nē,

mājām – , bet ar to arī beidzās, jo tā bija plānvei-

nē, nē! Tagad mēģinām kaut ko citu, trenējam

da sevis pierādīšana, mākslīgi konstruēta situā-

citas muskuļu grupas. Tam arī bija nozīme lē-

cija. Ne man vajag, ne es to izmantoju.

mumā mainīt darbavietu.

Savulaik tulkoju TV3 filmas SDI Media Latvia,

spēka, toties jūtos pilnvērtīga. Labākie periodi

un arī tur es pilnīgi nejauši nokļuvu! Aktieris

Vai, tavuprāt, ikvienam jāspēj atbildēt uz jautājumu – kas tev padodas vislabāk?

Artūrs Skrastiņš, kurš tās filmas ierunā, zvana

Manuprāt, ir svarīgi zināt, kas padodas visla-

negribi filmas patulkot?” Filmas?! Tulkot? Kā?

bāk. Bet mēsli var būt tādi, ka atklāj to ļoti vēlu.

Tas taču atbildīgs uzdevums... „Nu, pamēģini,

Katram ir kas tāds, ko viņš pieprot vislabāk. Tas

nav nekāda zinātniskā fantastika.” Man atsūtīja

ir pierādījies. Tikai cilvēkam pašam jāgrib to

testa darbiņu, un, jā, aizgāja tā lieta, trīs gadus

saskatīt un atzīt. Jāatbild uz jautājumiem: vai

filmas tulkoju. Skatītāji atzinīgi novērtēja.

un saka: „Klausies, tu to angļu valodu mācēji,

tam, ko daru, ir pieprasījums? Kā uz to reaģē citi?

Kā apguvi angļu valodu?

Varu uzzīmēt kādu karikatūru vai kaut ko no-

Esmu no Ventspils. Vienu gadu nomācījos

dziedāt, bet tas noteikti nav tas, kas man sanāk

Ventspils augstskolas Tulkošanas studiju fa-

vislabāk. Es droši vien varētu kaut ko uzrakstīt,

kultātē, bet tad sapratu, ka negribu vairs ilgāk

jā! Vai ātrāk izdomāt, ietērpt vārdos. Patlaban

dzīvot savā hometown, tas ir, savā skaistajā

šķiet, ka no visa, ko varu, tieši tas man padodas

pilsētā. Bija vienkārši līdz šlipsei! 18 gadu ve-

vislabāk. Var jau būt, ka pēc pieciem vai divdes-

cumā sapratu, ka jāiesper sev pa pakaļu – tā

mit gadiem atklāšu, ka – hei, neparasti labi kār-

kā tagad! – un kaut kas jādara. Aizbraucu uz

tis lieku! Un tad tas būs mans wow!

Rīgu, iestājos LU Moderno valodu fakultātē.

SIEVIETE LILLÁ

Es nesēdēšu bārā pie letes ar atšautu dupsi, nevirpināšu pirkstos ķirsīti, neradīsies par mani iespaids, ka es varētu būt tā noslēpumainā

APĢĒRBI NO: MONTON, H&M, NEW YORKER, COPCOPINE

liktenīgā sieviete...

SIEVIETE LILLÁ

Tiku budžeta grupā un četrus gadus mācījos

iemācījusies, apguvusi, neviens man diplomu

angļu filoloģiju. Lai arī otrajā kursā piedzima

nekad nav prasījis. Prasījuši: ko tu proti? Un

mana meita Elīza, izturēju godam. Bet lie-

man vienmēr bijis jāpierāda, ko es māku, ko

lā mērā jutos vīlusies – ieguvums labi ja 10

es varu. Tad, kad tika aizstāvēti bakalaura

procenti no tā, ko es būtu gribējusi šajā laikā

darbi, es tādus brīnumus redzēju, dzirdēju –

iemācīties vai sasniegt. Tāpēc arī neesmu gā-

un tie cilvēki dabūja grādu! – ka man absolūti

jusi studēt nekur tālāk. Jo to, ko esmu darī-

zuda ticība augstākās izglītības nozīmei. Es

jusi savā dzīvē, es pati esmu izzinājusi, pati

uz to skatos ļoti skeptiski.

KAS BŪS, KAS NEBŪS Ja valsts mērogā izsludinātu rakstītā vārda higiēnas dienu medijos – nekādu pļāpu, nekā pārmalta, nekādu formālās loģikas pārkāpumu, bet tev jānodod raksts. Par ko tu visdrīzāk rakstītu, par ko noteikti nerakstītu?

būs! Es nesēdēšu bārā pie letes ar atšautu dupsi,

Man ir ļoti grūti kaut ko uzrakstīt tikai tāpēc,

tenīgā sieviete, kura kaut ko domā, uz kaut ko

ka obligāti vajag. Ir bijis tā, ka neuzrakstu. Bieži

cer vai nez kas ar viņu ir noticis. Raksti par at-

ne, bet esmu pateikusi – nebūs. Un tāpēc kaut

tiecību noslēpumiem nav par mani, tāpēc es par

kā pārmalšana vai liekvārdība man pašai ar sevi

to izvēlos nerunāt.

Zinu, ka es varu sataisīties, ja baigi vajag, bet ikdienā to no manis nekad ārā nedabūt. Nu nenevirpināšu pirkstos ķirsīti, neradīsies par mani iespaids, ka es varētu būt tā noslēpumainā lik-

neasociējas. Es noteikti nerakstītu par sieviešu un vīriešu

Sievietes un vīrieši jau ir ārkārtīgi dažādi...

attiecībām. Šī tēma mani neinteresē un vispār

Ir, ir dažādi, bet... ir sievietes, kurām vienmēr ir

nekad nav interesējusi. Ir tādas smalkas sievie-

gatavs kategorisks viedoklis – par attiecībām,

tes – ēteriskas, gaisīgas būtnes... vai arī ļoti ko-

vīriešiem, par visu ko. Tas mani allaž mazliet

ķetas minkas. Tās, manuprāt, ir tās, uz kurām

kaitinājis. Man nav rakstu – viņš to, viņa šito.

vīrieši skatās izkārtām mēlēm. Labā nozīmē. Es

Esmu lasījusi pamācības, spriedelējumus, kā ie-

arī skatos, izkārtu mēli – wow, ir super! Un ik-

vilināt vīrieti savos valgos 69 dažādos veidos

dienā satieku sievietes, kuras ārējo dotumu dēļ

vai tamlīdzīgas muļķības. Es nepazīstu, vismaz

it kā nebūtu liekamas uz pjedestāla, bet viņas

tā šķiet, tieši nevienu vīrieti, kuru varētu tādos

ir tik koptas, tik līgani... sievišķīgas. Kustības

veidos kaut kur ievilināt. Acīmredzot neko no

lēnas, ar bišķiņ tādiem izliekumiņiem, bišķiņ

smalkajiem gājieniem nesaprotu. Un par politi-

tādiem līkumiņiem, un vienmēr kleitiņa, zāba-

ku es arī nekad nerakstītu. Tas nav mans lau-

ciņi... tā un šitā. Skaties un saproti: viņa nav

ciņš. Nu nevajag izrādīt savu dumjumu sfērā,

skaista sieviete, bet viņa IR skaista sieviete.

par kuru neko daudz nezini.

SIEVIETE LILLÁ

K AD IET PA G AISU TĀ , K A BRŪK Tomēr tavs raksts pēc Zolitūdes traģēdijas noslēdzās tieši ar politisku aicinājumu: „Tiem, kam uzticēta mūsu nauda un zemes vadība, tā būtu jāvada ar lielu pašaizliedzību, veselo saprātu un atbildību. (..) Ja nevaram atļauties maksāt ugunsdzēsējiem, mediķiem un skolotājiem, kūkas valdības pilī nav pelnītas. Pārdodiet savus kažokus un spīguļkarietes, biedri.”

Zini, uzskatu, ka mums būs sūdi tik ilgi, kamēr

Tas bija tikai tā gadījuma sakarā. Bet tā jau nav

tāda sērga! Bet neviens par to nav atbildīgs! Kā-

tāda politika...

pēc man ir savi 100 lati jāmaksā nodokļos? Nu

tie sūdi būs tik augstā līmenī, jo psiholoģiski jau cilvēki nespēj sagremot, kāpēc jāpilda pilsoņa pienākums, ja ziņās katru dienu lasām: izsaimniekots tas, kļūdas pēc šitais, nozagts miljons, pazuduši trīs, banka – čau, 700 000 komponistam – čau. Visu laiku kaut kādi šmuguļi... tā kā

pasaki, pastāsti man, tam mazajam cilvēkam!

Emociju iespaidā?

Es varu gribēt būt nevainojami godīga, katram

Tā bija konkrēti mana emocija. Tajā brīdī sapratu,

jau jāsāk no sevis, bet skaties – tādos apmēros

ka kāds nav izdarījis savu darbu. Pat nevis kāds,

viss iet pa gaisu!

bet, re – tas un tas, un tas. Kāpēc bieži vien neiz-

Iespējams, tās ir padomju laiku bērnībā gūtās

darām to, kas jāizdara, ar pilnu atbildību? Tāpēc,

nabadzības traumas sekas vai kas tamlīdzīgs, ja

ka slinkums, negribējās... Zinām, ka tā var, ka par

reiz tik nepārvarama vēlme raust un šmaukties.

to nekas īpašs nebūs. Un ir čupām jautājumu, ku-

Kamēr paaudzes nenomainīsies, kamēr to savās

rus daudzi gribētu uzdot lēmējiem, valdībai. Kā

galvās neizārstēsim un nenodosim saviem bēr-

vispār šādas absurdas situācijas var rasties? Vai

niem tālāk veselīgu attieksmi – labāk nebūs.

nevar, piemēram, ar lētāku mašīnu braukt? Ko no-

Par krustā sišanu... Nav jau tur tikai maitas,

zīmē reprezentācijas vajadzības? Dzīvo nabadzīgā

protams. Kādu man pazīstamu cilvēku – ar ne-

valstī, ko tu tur reprezentēsi?! Es savā naivajā prā-

samaitātu skatu uz dzīvi, entuziasmu – ievēlēja

tā spriežu, ka mūs kā valsti cienītu vairāk, ja mēs

Saeimā. Un to cilvēku piemeklēja skarba atklās-

mācētu šo un to izlīdzināt, neaizejot stulbumā un

me, ka no viņa patiesībā nekas nav atkarīgs, ka

galējībās. Protams, ka uz tikšanos ar ārvalstu pre-

viņš ir iekļuvis tādā mašinērijā, kur viss jau iz-

zidentu nav ar riteni jābrauc, tik zemu nenolaidī-

lemts un sakārtots. Tur ir konkrēti virzītājspē-

simies... Bet tie mūžīgie jautājumi, piemēram, par

ki, personas, kas savā lauciņā riktē savus da-

Zatlera dzīvokli vai ko tamlīdzīgu – nu nevar man

rījumus. Cilvēks nelaimīgs. „Es biju tik naivs!”

iestāstīt, ka bijušais prezidents pelnījis īpaša di-

viņš man teica.

zaina sazin ko... Nu nav pret to ģimeni kā svēto govi jāizturas. Gribas pajautāt – es tagad pārspīlēšu – jums nudien vajag to dimanta podu? Kāpēc?!

Bet vai nav tā, ka uzveļam politiķiem visu atbildību par to, kādi esam paši? Un attiecamies pret viņiem kā krustā sišanai nolemtajiem.

Kaut ko jēgpilnu Zolitūdē notikušā sakarā tiecās paust teju katrs kaut ar niecīgāko rakstītdziņu apveltītais. Vai tas nav iemesls būt sevišķi sliktās domās par sevi, ja tikai piepeša nelaime pamudina citādi attiekties pret līdzcilvēkiem, nonākt pie fundamentālām atklāsmēm un secinājumiem?

SIEVIETE LILLÁ

Skaidrs, ka tas ir nožēlojami! Tieši tāpēc par to

Paradoksālā kārtā vienotības sajūta ļoti līdzīga.

rakstīju, ka sēdēju un domāju: paldies Dievam, ka

tie griesti nogāzās deguna priekšā. Un tāpēc arī

Tev nešķiet, ka tas ir tikai dabisks mirkļa instinkts saliedēties kopīgu šausmu izraisītā jūtu uzplūdā, kas patiesībā ne par ko neliecina?

visi bija šokā. Re, kur iznākums tai manai vai cita

Pēc pāris mēnešiem, ja tas tevi nav skāris perso-

bezatbildībai kādā situācijā, kaut sīkumos. Aiz-

nīgi, notikušais aiziet kaut kādā otrajā vai sestajā

domājos par to, ka ir jau simtreiz mazākas katas-

plānā, un sākas tā pati vecā dziesma. Jā, taisnība

trofas, neizdošanās, bet tās tik un tā ir katastro-

– atskatoties kļūst skaidrs, ka tas diemžēl bija ti-

fas un neizdošanās, lai arī neviens nav nomiris.

kai tāds mirkļa vājums. Maxima sabrukšana drīz

Un lielākoties vainojama tikai mūsu pašu „pūt

vien palika „kaut kad pagājušogad”, uzmanības

un palaid” attieksme. To dienu murgā šķita, ka

centrā nonāca kaut kas pavisam cits. Neviens

pat gaiss ir citāds, visu skatienos izmisums... Ja

negrib kavēties ārprāta sajūtās ilgu laiku, ja nu

Dziesmusvētku laikā, braucot tramvajā, cilvēki

vienīgi esi spiests to darīt. Arī es norobežojos,

nenīdēja par to, ka ir saspiesti, visi dziedāja un

vairs negribu tajā iedziļināties, kaut zinu, cik tas

bija laimīgi, tad nu visi kolektīvi bija nelaimīgi.

ir nežēlīgi pret iesaistītajiem.

tas nav noticis ne ar mani, ne ar kādu man tuvu cilvēku, bet kopumā raugoties – mums jau visiem

C I LV Ē K I I R TĀ D I Vai tu kā bijusī ventspilniece skaties Aivara Lemberga video atbildes uz iedzīvotāju jautājumiem?

Tas ir raksturīgi Ventspilij?

Nē, nekad. Neesmu sekojusi līdzi tam, ko viņš

anekdotes: ja Latgalē paprasīsi krūzi ūdens, ie-

dara. Mani tas neinteresē. Bet attiecībā uz

dos spaini, bet, ja Kurzemē, – tev par to latu

pašu Ventspili... kad beidzās Fabrikas Muzikā-

pieprasīs. Uzstājoties Ventspilī, nekad nav biju-

lais teātris, uzstājāmies ar 10 izrādēm 10 Lat-

si īpaši silta attieksme tikai tāpēc, ka esmu vie-

vijas pilsētās, jo bijām 10 dalībnieki. Atšķirība

tējā. Tieši otrādi – nu un kas? Tā ir tāda kur-

cilvēku mentalitātē izrādījās ekstrēma. Mums

zemnieciska nostāja.

Tas ir raksturīgi Kurzemei. Klīst jau dažādas

bija Guntis Rasims (daGunchi) no Latgales – Rēzeknē viņu uz skatuves sagaidīja ar sirsnību

Bet Liepāja taču turpat!

un neaprakstāmām ovācijām, kultūras nama

Liepāja un Liepājas mūziķi ir cits stāsts. Leģen-

pārstāvji dāvināja mums kliņģerus, jo „esam

dāra vieta. Ja tur kāds ir pierādījis savu vērtību,

taču viena ģimene”, „mūsu Guntis”, „mēs le-

tad tas ir „mūsējais”, bet Ilva Šeškauska-Štāla

pojamies” . Katrā pilsētā vislielākās ovācijas

(Chilli) arī teica to pašu: viņa ir no Dunalkas,

bija tieši tam dalībniekam, kurš tai bija vairāk

kas atrodas pie Liepājas, un no liepājniekiem

piederīgs. Pēdējā izrāde notika Ventspilī... un

nesagaidīja nekādu atbalstu. Ja vēl neesi pietie-

atbalstu neizjutu nekādu. Drīzāk attieksmi:

kami sevi pierādījis, tad mēs tevi nepazīstam,

padomā tik, pff!

neapkauno mūs...

SIEVIETE LILLÁ

Tiklīdz sāku saprast, ka domāju vienās ierastajās sliedēs, pierastajos maršrutos, viss – nē, nē, nē! Tagad mēģinām kaut ko citu, trenējam citas muskuļu grupas.

SIEVIETE LILLÁ

Rakstā par savas omītes vešanu uz slimnīcu tu vaicā, kāpēc tik grūti būt laipniem citam pret citu. Kāpēc sašuti par jautājumu, kas tev visdrīzāk skaidrs? Mentalitāte veidojas, sākot ar bērnudārzu: kāds ierodas no rīta grupiņā un pasaka: „Labrīt!” Cik daudzi atbild ar to pašu? Varbūt labākais draugs vai draugi... vai neviens. Tas netiek iemācīts. Nav izredžu izpausties tam, kas cilvēkā nav ielikts.

Pārņem vieglas skumjas: kāpēc esam tik norai-

Tas jau arī ir stāsts par mani! Neesmu augusi ne

bas sevi lauzt un sev iemācīt, ka ir jādraudzējas,

mākslinieku, ne inteliģentu, ne intelektuāļu iz-

jāmeklē risinājumi.

smalcinātā vidē. Nāku no parastas mietpilsoņu

Jebkura saskarsme noteikti ir produktīvāka, ja

ģimenes un jau bērnībā samanīju, ka cilvēki ir

ieaudzinātas manieres, iemācīta pieklājība, to-

sausi, bailīgi, strupi... Manī bija izziņas kāre –

lerance. Tās ir vērtības! Ja tev saka: „Lūdzu”,

aizgāju prom no dzimtās pilsētas, lai piespies-

saki: „Paldies”. Ja kādam ko nodari, pasaki:

tu sevi par kaut ko interesēties. Bija šausmīgi

„Atvainojiet!” Pasmaidīt, pateikt: „Labdien!”,

neērti, bail un grūti, kad atbraucu uz Rīgu. Vēl

„Uz redzēšanos!” ir tikai normāli...

līdz šim brīdim, piemēram, ir problēmas pateikt

Raugos uz cilvēkiem, kuriem tas sanāk dabiski.

citam: „Labu apetīti!” Tāpēc ka man tas nekad

Kaut es tā varētu! Vēroju, kā ap viņiem citi spie-

ģimenē nav mācīts. Kas tev par daļu gar manu

to, kā viņus mīl, cik viņi ir ieredzēti. Visbries-

apetīti? Kāpēc man tev kas tamlīdzīgs jāsaka?

mīgākais, ja tevi neviens nemīl, ja citiem esi

Cilvēki ir tādi – tādi kā vienaldzīgi...

vienaldzīgs. Man bija tāds periods vairāku gadu

doši pret to, ko nezinām, nepazīstam vai ieraugām no jauna? Ko tu man te smaidi? Ko tu vispār gribi? Tā kā man tur pateica: „Nesaprotu, ko jūs sakāt, mēs te bijām pirmie... Neko nedzirdu, nemanīju.” Nu, ko... Man žēl – tā arī viņi to savu dzīvi nodzīvos. Kā jau teicu – es pati esmu no tādas ģimenes, bet man ir pretēja vēlme: gri-

garumā, kad biju apvainojusies uz visu pasauli,

Jā, svešzemnieki man teikuši, ka mēs te pat runājam atsvešinātās intonācijās, cits citam nekādi neuzmācamies, un tas esot skaisti, jo liedz aizmaldīties ilūzijās, ka neesi vientuļš. Neieinteresētība kā vērtība.

likās, ka cilvēki ir neiejūtīgi, ļauni. Kā ezis uz-

Neieinteresētība ir viens, bet tad, kad tev kaut

Kad aptver, ka tev jau vairs nav, kam piezvanīt,

ko lūdz vai ir neizbēgama saskarsme, kādas

un nevienu neinteresē, kāpēc tā uzvedies – var-

emocijas raisās? Es arī neeju pa ielu, smaidot

būt kāds aizvainojums, dziļā sāpe – jāsāk do-

visiem pretimnācējiem. Un man īpaši nerūp, vai

māt, radināt pie tā, ka ar tevi var sarunāties, ka

visiem ir labi, vai visi jūtas brīnišķīgi, bet cil-

tu normāli iesaistīsies, normāli atbildēsi. Es vēl

vēciskās emocijas tomēr ir svarīgas. Slimnīcā

aizvien mācos. Lielākā daļa manu draugu sa-

jutos pilnīgi atmesta citā pasaulē – es atkal sa-

tiekoties dod bučas uz vaiga un apskaujas. Man

stapos ar cilvēkiem, ar kādiem ikdienā man ceļi

tā ir milzīga problēma. Man tā bērnībā nekad

nekrustojas, kuri vēl joprojām dzīvo, ierāvušies

nav bijis, un man tas derdzas. Vai mani tas aiz-

sevī, tikai par sevi domājot... Vienkārši negatīvi

vaino? It kā jau nē. Bet ir ļoti lielas grūtības to

pārsteidz, cik ļoti dziļa vēl var būt neizpratne,

izdarīt. Ja neizdaru vienreiz, otrreiz, trešo un

kāds spēks ir normālā komunikācijā. Tie taču ir

ceturto, kaut kāds cilvēku loks jau ir pieņēmis,

80 procenti no veiksmes jebkurā gadījumā!

ka es esmu... diezgan sarežģīta, pikta, bieži vien

vedos un kā ezis arī dzīvoju.

Kā no tā izkļuvi laukā?

SIEVIETE LILLÁ

neapmierināta. Man pašai tā nešķiet, vienkārši

bāk neaiztikt, labāk neaicināt vai labāk ar mani

es tā nedaru un pat neiedziļinos. Bet tāds ie-

nerunāt. Un tad es sev saku – protams, ka es

spaids rodas... un tā man tā dzīve sāk veidoties,

gribu, lai ar mani runā, lai aicina, lai mīl! Ja reiz

jo viņi pieņem: spriežot pēc tā, ko redz, mani la-

tā gribas, jādod arī pretī, kaut kas jāiemācās.

R AK STĪŠANA K Ā ATKL Ā JUMS Pastāv viedoklis, ka cilvēks ar publiskā telpā rakstīto tiecas kliedēt vientulību – izsaukt kādu uz sarunu, simpātijām, ieinteresētību. Tavs gadījums?

Jā, jā, jā... Citi bija pārliecināti, ka es ēdu ar pirk-

Jā! Es to nedaru apzināti, bet, ja tu man tagad tā

ka esmu nulles vērtībā. Vienkārši eju un daru to,

prasi – droši vien. Sajutu savu noderīgumu, pub-

kas man patīk, – dziedu bekvokālu tam un tam, jo

likas mīlestību, uzmanību – sauc, kā gribi – , kad

man tas sagādā pozitīvas emocijas. Kāds laižas ar

cilvēki teica: „Paldies! Mums patīk tas, ko tu dari!

ūdensslēpēm vai lec ar izpletni, bet es eju dziedāt

Raksti vēl!” Tā ir laba sajūta.

– to es varu, mani aicina līdzi...

Atskatoties uz pieredzēto saistībā ar 2004. gada

Bekvokāls gan ir mazāk svarīgs skatītājam, bet

TV5 realitātes šovu Fabrikas Muzikālas teātris, jā-

mūzikā tas ir ļoti grūts, atbildīgs darbs – nedod

atzīst, tā ir drausmīga psiholoģiska trauma visiem

Dievs, kaut ko salaidīsi grīstē. Jāteic, dziedāt akor-

dalībniekiem. Neesmu gan par to runājusi ar citiem

dos jau nevar jebkurš. Nevar jebkuru solistu iebīdīt

šova kolēģiem, bet es ļoti ilgi pēc tam dzīvoju, ap-

bekvokālā, būs pilnīgas auzas.

radusi ar uzskatu, ka esmu slikts cilvēks jau tāpēc

Bet tad tā rakstīšana kā atklājums! Šeit mani neap-

vien, ka vispār izdarīju tādu izvēli piedalīties šovā,

saukā, nenorāda, ka man ir divu pirkstu piere... Jā,

jo taču tikai idioti, deģenerāti, garīgi atpalikušie

rakstīšana man noteikti ir veids, kā labi justies, jo

to dara. Pirms tam es nezināju, ka man jājūtas TIK

es to atgriezenisko saiti jūtu. Pirms tam man teica

vainīgai vai ka esmu tik slikta. Tu jau ar to saaudz...

tikai sliktu – kāda tu nesmuka, neko neproti, ko

stiem no burciņas, un arī pašai vienā brīdī sāka tā šķist. Pēc dažiem gadiem es jau dzīvoju ar domu,

vispār kāp uz skatuves... Pirmkārt – neesi to gaidī-

Kā?!

jis, otrkārt – pamazām sāc tam noticēt.

AIZRAUTĪBA, KURĀ MĒDZ ARĪ SADEGT Sava bloga 2010. gada ierakstā Es visiem nolēmu pateikt patiesību tu paironizē par savu muļķību, sakot: „Jā, starp citu, man taču tas ir piedodami – es esmu Reinika bekvokāliste. Un man tas čalis pie tam patīk. Chiers.” Vai izjuti apzīmogotību?

Protams! Par jautājumu – kas ir Lauris Reiniks? – varētu runāt stundām. Bet viņš savu lietu dara mērķtiecīgi un nemainīgā aizrautībā, par ko es viņu cienu. Ja ražo sērkociņus, tad ražo sērkociņus, un zini, kam tos ražo. Ne jau tiem,

SIEVIETE LILLÁ

kam vajadzīgas šķiltavas! Laurim piemīt tas, kā

varbūt tu gribi mums piedziedāt?” Kāpēc ne?

man trūkst, – pārliecības, ka viss ir un būs labi.

Pēc tam jau sekoja Muzikālās bankas un Eirovī-

Tajā, ko viņš dara, nav nekādas izlikšanās. Tic,

zijas un ikgadējie Tumsas koncerti.

ka būs super ceļojums vai super koncerts... un

No malas varēja nodomāt: atkal tā Freimaņa bli-

ir! Saproti?! Un atkal viņam bijusi taisnība! Es

ce, visa varza savākusies kopā, kaut ko sameis-

esmu teikusi – klausies, man nepatīk tavs pla-

tarojusi. Bet tieši tā arī bija! Varbūt kāds tagad

kāts. Reāli stulbs. Izskaties pēc tirliņa. Viņš

apvainosies par to, ka salīdzinu, bet, skatoties

saka: „Redzēsim, kā būs. Man vajag tā.” Un at-

uz fondu Viegli, – kā viņi visi barā savācas uz

nāk pilna arēna! Tas nekas, ka viņš tajā plakā-

skatuves ar Ziedoņa dzeju un tās fantastiskās

tā... Es tagad pārspīlēju, protams. Bet viņš zina,

dziesmas atskaņo... protams, mums bija pom-

ka es mūžīgi visu pārspīlēju. Viņš apzinās, ko

pozāks šovs un popmūzika, bet sajūta principā

dara, ļoti labi pārzina savu auditoriju. Gribēt

tā pati, jo visi savējie, visi uz viena viļņa. Mār-

pierādīt, izcīnīt vēl kaut ko? Nezinu, vai tas maz

tiņam nekā nevienam nebija žēl. Vispār. Un vi-

vajadzīgs.

ņam nebija nekādas aizsardzības pret apkārtējo.

Pēc tik daudziem uz skatuves kopā pavadīta-

Tā dzīvot ir drausmīgi – ko dod, to ņem. Dod ko

jiem gadiem vairs neesam tikai kolēģi, jau esam

labu – saņem, dod kaut ko sūdīgu – to arī uzsūc.

tāda kā pusģimene. Tāpēc es uz viņu vispār ci-

Un vienkārši iekšēji sadedz. Viņam nekad nebi-

tādi raugos... kopā braucam ceļojumos, bieži

ja vienalga, svarīgs pilnīgi viss – šie cilvēki un

vien kopā pavadām brīvo laiku. Es viņu ļoti labi

tie... lai draugiem ir labi, lai ģimenei ir labi, lai

saprotu, varam būt atklāti, pieņemt vai nepie-

menedžerim ir labi, lai izdevējiem ir labi un lai

ņemt viens otra viedokli – ik pa laiciņam mums

viņa sunim ir labi. Nevar tā!

rodas domstarpības.

Mēs esam pieraduši kaut kādas prioritātes izvirzīt, un tā arī darījām. Iespējams, šī iemesla dēļ

Šogad janvārī aprit trīs gadi kopš mūziķa Mārtiņa Freimaņa nāves. Ko viņš ienesa tavā dzīvē?

viņš pēdējā laikā palika vientuļš, jo visi taču bi-

Kad atbraucu uz Rīgu mācīties, sāku dziedāt

Bet viņš gribēja katru dienu pilnasinīgu dzīvi,

bekvokālu pie Gunāra Kalniņa – sava pirmā lie-

lai ir cilvēki apkārt, – darām, dzīvojam... un ne-

lās skatuves skolotāja. Gunāram bija tāds lido-

mācēja izvēlēties savu prioritāti. Mārtiņa bērēs

jums, tāda vēlme radīt pārpasaulīgas lietas, ka

atskārtām, ka beidzot atkal esam visi kopā...

viņš pats, manuprāt, tajā visā sadega.

Pēc atceres koncerta aizbraucām Piecos Vilkos

Mārtiņš Freimanis piedalījās kāda Gunāra diska

pasēdēt; dziedājām, skatījāmies ierakstus, kon-

tapšanā, un tā mēs satikāmies koncertā Latvijas

certus un filmas, un – smejies vai raudi – nu

televīzijā. Iesprāga iekšā ģērbtuvē, uzreiz metās

mums ir organiska vajadzība ik pa laikam tik-

ap kaklu, deva bučas – es biju samulsusi. Džeks

ties.

jām pieauguši cilvēki – ģimene, karjera, darbs...

jau tad – 2000. vai 2001. gadā – bija tāds... paranormāli draudzīgs.

Kas ir tie mēs?

Otrā tikšanās notika pēc pāris gadiem ierakstu

Tie cilvēki, kas bijām klāt visos viņa koncer-

studijā. Es gāju projām, bet nāca trio F.L.Y. –

tos. Arī draugi, kuri nav mūziķi. Tagad tieka-

Lauris, Mārtiņš un Jana. Lauris teica: „Klausies,

mies daudz biežāk. Neizcelšos ar oriģinalitāti,

SIEVIETE LILLÁ

to daudzi teikuši, – torīt, kad man piezvanīja un

ja Kad Ēģiptē sniegs... un tā jau bija pilnīgi cita

pateica, ka Mārtiņš nomiris, radio SWH skanē-

dziesma, ar citu nozīmi.

AR SAPR ATNI PAR IKDIENIŠĶO Kad ieraudzīju tavas epifānijas nosaukumu Mazo lietu dievs, nodomāju –o, būs saistībā ar šo grāmatu... (Bukera prēmijas laureātes Indijas rakstnieces Arundhati Rojas 1997. gadā izdotā grāmata ar šādu nosaukumu. – Red.) ...bet nebija. Kaut esmu to lasījusi.

forši! Iespējams, cits izvēlas tādus izteiksmes līdzekļus vai tādu leksiku, ka līdz cilvēkiem neaiziet. Man ir prasījuši: kad tu uzrakstīsi kaut ko garāku, kaut ko lielāku? Bet es nemāku rakstīt par to, ko nezinu, ko nesaprotu. Un es nemāku izdomāt. Tas gan! Daiļliteratūrā man nekas prātīgs

Nebija. Arundhati Roja skaidro, ka raksta ikvienam, kurš vēlas kaut ko saprast. Tev arī rūp, lai kāds ko labāk saprot?

nesanāktu. Toties es gribēju uzrakstīt stāstus

Jā, tas ir tas, kāpēc rakstu. Es gūstu pozitīvas

va romāns Jelgava 94, kas principā ir ļoti tuvu

emocijas no uzrakstītā tādēļ, ka cilvēki ir kaut

tam, ko pati biju iecerējusi, nopūtos – ko nu

ko sapratuši. Nekad neesmu rakstījusi par kos-

vairs! Bet es to gribētu, jo atceros ļoti daudz,

mosu, tikai par ikdienišķām lietām. Man šķiet,

jau no trīs gadu vecuma vai pat agrāk.

par sevi – no padomju bērnības līdz šim brīdim. Kad manās rokās nonāca kopīraitera Jāņa Joņe-

ka dažreiz vajag parādīt, paskaidrot, uzzīmēt.

informācija nepareizi pasniegta. Cenšos pa-

Izbrīna, ka tavā balsī skan pārliecība – atceros un vienmēr atcerēšos, tāpēc var pierakstīt, var arī nepierakstīt.

skaidrot, jo man ir tā ilūzija, ka to „kaut ko”

Jā, daudzi brīnās, kā tas iespējams. Man pat

vēl nesaprot. Ja saprot, bet attiecīgi nerīkojas,

liekas – visādas interesantas nianses ar katru

tad gan skumjāk. Es labāk pieņemu: varbūt vēl

gadu atceros arvien vairāk. Bet es nezinu, vai

nezina, vēl nav aizdomājušies. Un lasītāji ir

kādreiz izdomāšu, kādā veidā, kā un kāpēc un

teikuši: zini, tu uzrakstīji tā, ka es saprotu. Nu

vai to vajag uzrakstīt.

Cilvēki mēdz kaut ko neredzēt. Ne jau speciāli, tas vienkārši nav bijis pareizā vietā nolikts vai

NENOKLUSĒTĀ MĪLESTĪBA Vai tev ir iešāvies prātā, ka tevis rakstītais varētu derēt tavai meitai kā instrukcija dzīvē?

viņas vecumā. Tas, kas man šķiet problēmjau-

Elīzai pašlaik ir 11 gadu... Es nezinu, vai derēs,

pašsaprotams. Man bija epifānija, ko pabeidzu

jo viņa jau tagad ir stipri citāda, nekā es biju

ar Ziedoņa pantiņu par mīlestības izpausmi, –

tājums, tai paaudzei, iespējams, būs kaut kas

SIEVIETE LILLÁ

“… es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā jau no bērnības apbrīnoti teikt vai neteikt, ka es tevi… nu jā un varbūt pat ļoti.”

Mums lika paštaisītās kartītēs ierakstīt dzejolīšus, piemēram: „Tu, mana mīļa māmiņa, es mīlu tevi kā nevienu, tu esi manim dārgāka par saulīti un baltu dienu.” Arī prātoju – vai to vispār iespējams tā izjust? Atceros šos dzejolīšus, bet es tos nekādā vei-

Tagad jau es mācos tos apskāvienus un tās bu-

dā nesaistīju ar realitāti. Vispār! Noraksti, kas

čas, bet tas ir ļoti grūti. Var jau būt, ka mēs, no

tev uzrakstīts priekšā, vai pieraksti, ko nodiktē.

padomju laika nākušie, nemākam mīlēt tā skaļi,

Tāpat kā dziesma: „Silta, jauka istabiņa, bēr-

tādās rozā krāsās... Mums tie koka zirdziņi ga-

za malkas kurināta. Vēl siltāka, vēl jaukāka,

diem bijuši, un mēs par viņiem esam mācējuši

kad māmiņa istabā.” Tieši kā tas ir iespējams?!

priecāties. Nesakām: „Es tevi mīlu!” pa labi un

Mamma mājās – jā, ir mājās, labi, ka ir mājās.

pa kreisi. Gandrīz nekad nesaku. Ja pateikšu,

Savāc no dārziņa, aizved uz dārziņu. Ja arī rau-

tad, pieļauju, kāds nokritīs no krēsla.

dāsi, tāpat tevi tur atstās. Kāda atšķirība? Tu

Meitai, visticamāk, šādu pārdomu nebūs, jo es

jau tos savus piedzīvojumus vai emocijas prin-

viņu pavisam citādi audzinu, viņai tas viegli

cipā ķer sētā ar bērniem... pilnīgi nekādā sais-

nāk. Viņa par mani uztraucas, un es par viņu

tībā ar mīlestību pret vecākiem. Tikai tad, kad

uztraucos, mēs varam samīļoties, izrunāties.

kopā ar draudzeni viņas tēta mašīnā braucām

Man pašai vajadzēja saprast, kas man ir patie-

uz Rīgu mācīties un es pamāju mammai, ievē-

sībā svarīgi, kāpēc esmu tāda, kāda esmu – iz-

roju, ka viņa, stāvot pie trepju telpas durvīm,

rādās, mamma nav to vai ko citu iemācījusi vai

raud. Domāju: kas tad nu?

nav bijusi pietiekoši mīļa. Tikai tagad mēs ar mammu esam šīs lietas izrunājušas.

Kāpēc nepiemini savu tēti? Tāpēc, ka mans īstais tētis nomira divdesmit as-

Kā līdz tam nonācāt?

toņu gadu vecumā, kad man bija septiņi gadi. No

Mamma piezvanīja un pateica, ka izlasījusi

kādu piecu sešu gadu vecuma mani audzināja

manu epifāniju par noklusēto mīlestību. Esot

patēvs, jo mamma tolaik jau bija iepazinusies ar

raudājusi. Sapratusi, ka tā īstenībā arī ir. Tā

viņu. Par tēti saucu patēvu, un uzskatu, ka man ir

mums dialogs izveidojās, tagad varam daudz

tēvs. Es pati arī neesmu kopā ar sava bērna tēvu

labāk saprasties un daudz vairāk runāties, kā

– tāpēc, protams, ir ļoti svarīgi, lai vīrietis spētu

bērnībā vispār nebija... Jo tā neviens nedarī-

pieņemt manu meitu. Šajā ziņā man ir diezgan

ja. Neviens neauklējās, neuķinājās. Atceros,

augstas prasības, un es novērtēju savu tēti, kurš

ka bērnudārzā bija 8. marts, ne Māmiņdiena,

superīgi tika ar to galā. Un man ir astoņus ga-

bet tik un tā pieklājās samīļot mammas. Vēl

dus jaunāka māsa Vanesa. Salīdzinoši lielās gadu

saglabājusies bilde, kurā esmu viņu apķērusi.

starpības dēļ mums diezgan ilgu laiku bija visai

Tajā brīdī domāju: „OK, ja visi mīļo, tad visi

sarežģītas savstarpējās attiecības, bet nu viņa ir

mīļo. Ja ļoti vajag, varu samīļot, kaut zinu, ka

jauna sieviete, pieaudzis cilvēks, arī dzīvo Rīgā –

mammai jau nu galīgi šitais nepatīk.” Nezinu,

varam sazvanīties, satikties. Māsa ir tetovētāja.

vai nepatika, vienkārši mums tā nebija pie-

Tas ir interesanti – man nav neviena tetovējuma,

ņemts.

viņai puse ķermeņa tetovējumos.

SIEVIETE LILLÁ

Jūs izšķīrāties ar Elīzas tēvu – dziedātāju Jāni Kurševu – drīz pēc tavas piedalīšanās šovā...

sajūtu atrada reliģijā, pieslējās katoļu baznīcai.

Mēs bijām ļoti jauni, bez pieredzes krīzes situā-

savu ticību. Manā redzējumā gan tas dažkārt ir

ciju pārvarēšanā. Viņam šķita, ka kaut kā nav,

pat bezatbildīgi, jo uzskatu, ka būtu jāspriež ra-

man šķita, ka kaut kā nav. Toreiz attiecībās viss

cionāli.

bija fatāli – ja nav, nav! Šajā ziņā abi esam līdz-

Kad izšķīrāmies, Elīzai bija pusotrs gads, un bēr-

vērtīgi, jo vispār nemeklējām nekādus kopsau-

na audzināšana gūlās vairāk uz maniem pleciem,

cējus vai risinājumus. Nemaz nevaram atbildēt,

jo viņš vēl bija kaut kādos sevis meklējumos, pat

kurš bija vainīgs vai kuram bija sāpīgāk. Bet man

aizbrauca un gadu nodzīvoja Vācijā. Diezgan

vēl joprojām ir sajūta – ja viņam būtu slikti, vaja-

smagi. Toties tagad viņiem ir ļoti laba un cieša

dzētu palīdzību, es noteikti gribētu parūpēties.

saikne, un tas to visu kaut kā atsver. Mana meita

Tā ir arī Jānim. Mēs esam kā radinieki.

ir ļoti gudra... spēj nošķirt, kas ir mājās, kas ar

Ir cilvēki, kuriem vajag kaut kam pieķerties vai

tēti. Un viņa ciena gan manas, gan tēta izvēles.

kaut kur atrast atbalsta punktu, jo pašiem grūti

Rīkojas tā, lai nevienu neaizvainotu. Jau sapra-

orientēties dzīvē. Kad bijām kopā, Jānis paļāvās

tusi, ka pasaulskatījumi var būt dažādi. Un ne-

uz mani, bet, kad izšķīrāmies, viņš sev vajadzīgo

viena izvēle nav nepareiza.

Tā laikam vieglāk – visu risināt un tulkot caur

SK ANĒT PA ĪSTA M Šajā brīdī kafejnīcas zālē atskan „Guvernante diversante”, un Marta smaida.

Vēl nesen biji grupas FINX soliste... kāpēc pajuka jūsu sadarbība?

Reiz aizbraucām ar draudzeni Rūtu uz Liepāju. Sē-

FINX nekad nav bijuši profesionāli mūziķi –

žam bārā, mums pienāk klāt viens džeks un saka:

katram savas darīšanas, savas lietas: viens ir

„Tu esi Laura Reinika māsa, es zinu, bet tu – tā

LNT žurnālists, otrs – autosalona darbinieks,

meitene, kas dziedāja kopā ar Baušķenieku!” Šo

trešajam – savs bizness. Man bija grūti saprast,

faktu jau biju aizmirsusi. Jā, Arņa Medņa studijā

ko tie puiši vispār grib, ko mēs darām, kurp

iedziedājām reklāmas džinglu, te pēkšņi ienāk In-

ejam. Un skaidrs, ka man vairs nav astoņpad-

gus Baušķenieks: „Edīte netiek, man vajag meite-

smit vai divdesmit gadu, kad es būtu gatava

ni – nav, kas dzied.” Milzīti-Ilzīti, Guvernanti-di-

spēlēt jebkurā klubā, jebkurā Latvijas vietā par

versanti un citas dziesmas. Arnis skatās un noteic:

velti vai 20 latiem. Esmu jau krustām šķērsām

„Re, kur man ir viena meitene studijā.” „Ā, ja? Nu

izbraukājusi valsti dažādos sastāvos. Un mani

labi – ja tu saki, ka viņa var...” Iedeva man vārdus

neinteresē studijas grupas statuss. Tā viss li-

un pateica – rīt Pulkvedī koncerts. Atkal jau kā sū-

kumsakarīgi beidzas.

tījums no kosmosa! Un es tajā savā apzinīgumā džeki bija reālā sajūsmā. Kopā uzstājāmies vairā-

Tev nekad nav gribējies, lai kāda konkrēta dziesma skanētu tieši ar tavu balsi?

kos koncertos Rīgas underground klubos.

Tā arī bija problēma FINX sastāvā – es nevarē-

piekritu. Samācījos, turklāt vajadzīgajā manierē,

SIEVIETE LILLÁ

Ja esi aktīvs un domājošs, tas tevi vismaz uz kaut kādu laiku saglabā, bišķiņ iekonservē.

SIEVIETE LILLÁ

ju pielikt savu artavu tāpēc, ka viņi negribēja

trēm, jādomā, cik koncertu mēnesī, kur mē-

manu skanējumu, viņi gribēja savējo. Nācās

ģinājumu telpas sadabūt, pa naktīm kaut kur

pielāgoties. Nesapratu, kāpēc man būtu par to

jāperas... un no tā atkarīga iztikšana?! Vēl vi-

jādeg. Es esmu citādāka! Ja negribat dzirdēt

sas tās negācijas – kad 80% Latvijas tevi ciest

manu balsi, ja tā kaut kā speciāli jāreducē vai

nevar, varbūt ne tik traki, bet sapratu – šis nav

speciāli jāpārveido, tad tas acīmredzot nav pa

man.

īstam.

Vēlme būt uz skatuves nav tik liela, lai es par

Nekad neesmu mēģinājusi uzsākt solokarjeru

katru cenu rautos kaut ko izdomāt. Savu dzie-

– tāda emocionālā spriedze nav bijusi vajadzī-

dāšanas mīlestību esmu veiksmīgi iegrūdusi

ga. Iespējams, ka arī nesanāktu, bet nepaspē-

hobija līmenī – varu pašrealizēties kaut kādos

ju pat izgāzties, jo vienkārši neko neizdarīju.

projektiņos, bet neviens mani netraucē, un es

Man gan ātri kļuva skaidrs, ka es nevarētu sa-

nevienu netraucēju. Man ir darbs, sava nodar-

mierināties ar to, ka jāsitas kā plikai pa nā-

bošanās, ar ko esmu laimīga.

JO PA ŠAI JĀTIEK G AL Ā Par ko visbiežāk niknojies uz sevi, ja niknojies?

Pa lielam cilvēks ir viens. Viens pats. Grūtākajos

Par pašapziņas un varbūt pat nekaunības trūku-

momentos es nezvanu draudzenēm, neraudu kā-

mu...

dam uz pleca, bet apzinos, ka pašai jātiek galā. Nezinu, kā būtu, ja es patiešām būtu viena. Man ir

Tāpēc, ka tas liedz kaut ko panākt?

meita, mazs cilvēks, par kuru esmu atbildīga, un

Jā, tāpēc, ka tas daudz ko liedz. Tas bremzē vi-

līdz ar to arī pamatīgs spēks savākties. Jo nav jau

sādos veidos: šo es nemāku, šo es diez vai varu,

citu variantu! Esmu dzīvojusi dzīvoklī, kur grīdā

šo es noteikti nespēju. Kad mani lūdz izpalīdzēt,

ir bedre, kur tecējis ūdens no griestiem, un krī-

kaut ko uzrakstīt vai izdarīt, es saku: nesolu, ka

zes laikā bijuši vien trīs lati kontā, bez nojausmas,

sanāks, bet varu pamēģināt. Man vienmēr bail

kad būs nākamie trīs, bet savākšanās spēja manī

pievilt cilvēku cerības.

saglabājusies vienmēr. Nemainīgi. Kāds vēl mierinājums?! Vienkārši nav neiespējamā. Jārīkojas! Ir

Kas tev sniedz mierinājumu sarūgtinājuma, iekšējās sakāves brīžos?

klājies visādi, bet visas situācijas esmu atrisinājusi, un ar to arī lepojos. L

VIŅŠ LILLÁ

MEK LĒ JOT S A K NE S MĀRTIŅŠ DRĒĢERIS

FOTO: SHUTTERSTOCK

SPECIĀLI ŽURNĀLAM LILLÁ

VIŅŠ LILLÁ

ai zinājāt, ka Rīgā ir 58 apkaimes? Vai zinājāt, ka no vecās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas līdz jaunajai ir tieši 2014 metri? Vai esat piedzīvojuši Rīgas tveici pēc burziņa Spīķeros, Mierielā vai Kalnciema kvartālā? Vai esat dzirdējuši vistu klukstēšanu Teikas un Āgenskalna pagalmos? Vai ievērojāt tikai Rīgai raksturīgo tramvaja skaņu? Vai zināt, cik gatvju un pakalnu ir Rīgā? Paverieties augšup! Vai saredzat Rīgas smailes, Rīgas horizontu? Visbeidzot, pats galvenais – vai saredzat Rīgā dzimušos un augušos? Iesakņotājus. Vai saredzat sevi? Tā visa ir Rīga. Mana un tava Rīga. Mūžam mainīgā Rīga. Šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Turpinājums

VIŅŠ LILLÁ

erasti, ka jebkura lielāka vai mazāka no-

(1895 – 1938). Kāda eksperimenta anatomija, kas

tikuma mērogu vislabāk var raksturot ar

būs līdz šim vērienīgākā pasaulslavenā kons-

skaitļiem. To pašu var sacīt par Rīgai pie-

truktīvista izstāde dzimtenē ar vairāk nekā

šķirto Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu

200 eksponātiem no Latvijas un citiem Eiropas

un izveidotās programmas notikumu mērogu.

muzejiem.

Var droši apgalvot, ka Eiropas kultūras gal-

No novembra būs skatāma starptautiska izstā-

vaspilsētas programmas īstenošana ir līdz šim

de Tutanhamona dzintars, kas ieskicēs Dzintara

vērienīgākais notikums Latvijas kultūras vēs-

ceļu caur Itāliju līdz pat galapunktam – Ēģip-

turē, jo tajā iekļauti vairāki simti īpašu kultū-

tei. Izstāde būs veidota mūsdienu tehnoloģi-

ras gadam veidotu pasākumu, kurus raksturo

ju un senu artefaktu saspēlē, piedāvājot ie-

jaunrades un meklējumu gars. Ikviens var bau-

pazīties ar Senās Ēģiptes aizkapa dzīves kulta

dīt savām interesēm atbilstošus pasākumus,

priekšmetiem. Savukārt decembrī Rīgā pirmo

jo programmā iekļauts plašs kultūras norišu

reizi norisināsies Eiropas Kinoakadēmijas bal-

spektrs – gan pasaules un Eiropas mēroga kul-

vu pasniegšanas ceremonija.

tūras notikumi, gan mākslinieciski augstvēr-

Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas

tīgi koncerti, izstādes, izrādes, gan rīdzinieku

sagatavošanā un īstenošanā visa 2014. gada

pašu veidoti pasākumi kādā no 58 Rīgas apkai-

garumā iesaistīti vairāk nekā 12 000 dalībnie-

mēm.

ku no teju simts dažādām kultūras institūci-

Turklāt daudzas norises Rīgā būs skatāmas,

jām, valsts un pilsētas kultūras iestādēm un

klausāmas un taustāmas pirmo reizi. Aprī-

nevalstiskajām kultūras organizācijām. Prog-

lī būs skatāma līdz šim plašākā izcilās Latvijā

rammas mākslinieciskajā īstenošanā piedalās

dzimušās amerikāņu popārta un fotoreālisma

vairāk nekā 1900 radošo mākslinieku. Daudzi

mākslinieces Vijas Celmiņas darbu izstāde Vija

pasākumi veidoti, mūsu radošajām grupām sa-

Celmiņa. Dubultā realitāte. No maija sākuma

darbojoties ar starptautiskiem partneriem.

līdz oktobra beigām tiks atvērta bijusī Valsts

Viss sacītais ir tikai ārēji fakti, kas praktiski

drošības komitejas ēka, tautā dēvētā par Stūra

nepasaka neko. Taču būtiskākais ir mērogs, tā

māju. Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014 ar sešām

prāta un dvēseles zemestrīce, ko sevī ļauj pie-

tematiskajām izstādēm un dažādiem kultūras

dzīvot Eiropas kultūras galvaspilsētas notiku-

pasākumiem rosinās diskutēt par cilvēka un

mi. Un tiem vajag ļauties. Ļauties un traukties

varas attiecībām. Vasaras Saulgriežos ikvie-

dzīves karnevālā!

nam būs iespēja piedalīties līdz šim nebijušā

Rīga vienmēr bijusi sastapšanās, satikšanās,

Jāņu nakts mistērijā Lec, saulīte!. Tas būs vē-

sadraudzēšanās vieta. Vieta, no kuras sākas.

rienīgs koncertuzvedums, kura pamatā ir Jāņu

Aizsākas. Vieta pirms, nevis pēc. Pirms kaut kā

nakts svinēšana tradicionālajā un rituālajā no-

jauna. Vieta jaunam ceļa sākumam. Rīga ir per-

risē.

sonību vieta. Saknes. Ne velti, Rīgā aizsācies

Jūlijā pirmo reizi Latvijā norisināsies Pasau-

Riharda Vāgnera, Sergeja Eizenšteina, Jesaja

les koru olimpiāde, kas pulcēs vairāk nekā 20

Berlina, Filipa Halsmaņa, Mihaila Barišņikova,

000 dziedātāju no visas pasaules. Savukārt no

Māra Liepas un Marisa Jansona ģēnija ceļš. Tā

augusta būs aplūkojama izstāde Gustavs Klucis

varētu turpināt bezgalīgi. Un pati Rīga ir ceļa

VIŅŠ LILLÁ

sākumā. Rīga ir arī pieturu un sarunu vieta. Vai

– Vai zini, kāpēc es ēdu tikai saknes?

zinājāt, ka 1939. gada augustā, pārdesmit soļu

– Nē, kāpēc?

attālumā no Ķeizardārza, Pētera Lielā dēstītās

– Jo saknes ir nozīmīgas. Es vēlos tev kaut ko parā-

gobas un Vašingtona laukuma Rīgā, Ausekļa

dīt. Tas vienmēr beidzas tā. Ar nāvi. Bet pirms tās

ielā 22, piecas dienas uzturējies ASV vēlākais

bija dzīve. Apslēpta zem visa tā bla, bla, bla. Tas

prezidents Džons Fidžeralds Kenedijs?

atrodas zem čalām un trokšņa. Zem klusuma un

2014. gada 13. decembrī pirmo reizi tās pastā-

jūtām. Zem emocijām un bailēm. Zem vārgajiem,

vēšanas vēsturē Eiropas Kinoakadēmijas bal-

nepastāvīgajiem skaistuma uzplaiksnījumiem. Arī

vas pasniegšana notiks Rīgā. Varbūt tieši šeit

zem pamatīgas netīrības un nožēlojamas cilvēcī-

būs atkal lemts piedzimt kādai jaunai izcilībai?

bas. To visu kā sega pārklāj kauns par savu eksis-

Varbūt tieši Rīga būs vieta, kas ļaus sadzirdēt

tenci šajā pasaulē. Tālāk seko tas, kas atrodas aiz

atbildi eksistenciāli sūrajiem vaicājumiem, ku-

tā visa. Es nenodarbojos ar to, kas atrodas aiz.

ros, elpu aizturējuši, klausāmies šīgada Eiropas

Un tādēļ… lai šis romāns sākas. Galu galā… tas ir

Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremoni-

tikai triks. Jā, tas ir tikai triks.

jā triumfējušajā itāļu režisora Paolo Sorrentī-

Jā, patiesi. Vai tas ir tikai triks? Un kur slēp-

no filmas „Dižais skaistums” beigu kadros:

jas mūsu saknes? Kas ir tas paliekošais – aiz

– Kādēļ tu neesi uzrakstījis vēl kādu grāmatu?

mums? Un tieši tāpēc – lai sākas! Lai svinam

– Es meklēju dižo skaistumu, bet man neizdevās

dzīvi šeit un tagad! Rīgā! Eiropas kultūras gal-

to atrast.

vaspilsētā! L L

DUETS LILLÁ

TI K A I N E S A K I – N EK A D TEKSTS: ILZE ANNA VĪTOLA FOTO UN VIDEO: ANDREJS STROKINS VIDE: VĪNA BĀRS GAR AGE, BERGA BA Z ĀRS

DUETS LILLÁ

LILLÁ

galvenā re d a k to re I v e t a Šnepa un producents Andrejs Ēķis ir iepazinuši gan mīlestības dāvāto prieku, gan tās zaudējumu un sāpes. Viņš traģiskā negadījumā zaudējis savu pirmo sievu, dzīvesdraugu Ivetu, nesen apprecējies otrreiz. Viņas sirds joprojām ir mazliet klāta šķiršanās sāpju rētām. Viņu abu dzīvēs tik daudzi atrastu sev pazīstas notis. Tāpēc arī šī saruna.

DUETS LILLÁ

PIRMĀ MĪLESTĪBA Iveta: Man prātā uzreiz ir konkrēts tēls, jo mī-

Andrejs: Katram savs. Bērnudārza laikā ie-

lestība, ko izjutu kā pirmo, bija pusaudžu ve-

mīlējies nebiju, varbūt vidusskolā... Bet no

cumā. Taureņi vēderā, negulētas naktis – biju

šodienas viedokļa tam nav nekādas nozīmes.

iemīlējusies tik ļoti, ka tad, kad viņš bija kaut

Sievietēm tas ir mazliet citādi: visu laiku im-

kur tuvumā, es kļuvu pilnīgi paralizēta. Kā jau

pulsi, ik pa brīdim iemīlējusies. Man kā zie-

pirmā mīlestība – nelaimīga, jo iemīlējusies

meļnieciskajam vīrietim viss notiek lēnām,

biju tikai es. Tagad viņš ir precējies, trīs bērni,

jābūt kādām darbībām, kopējiem notiku-

bet jā, ja runājam par pirmo mīlestību, tās sa-

miem, ceļojumiem, lai viss krājas. Es neva-

jūtas un emocijas man bija ļoti, ļoti spēcīgas.

ru tā – ieskatīties, un aiziet! Krieviem tāds

Kad saka: pirmā mīlestība nerūs – nezinu, vai

skaists apzīmējums: odnoļub. Vienmīlis. Un,

piekrist, vai ne, drīzāk teiktu, ka tā mazliet ap-

ja tā man jāsaka, tad pirmā mīlestība, ko es

sūbē un, laikam ejot, pieklust. Tomēr atmiņas

visu laiku atceros, protams, ir mana pirmā

par sajūtām, ko manī modināja tas puisis, ne-

sieva. Tas ir tas, kur es neko nevaru aizmirst,

kur nepazūd, un, nejauši viņu satiekot vai re-

kur nekas nav izdzēšams. Īstā mīlestība ir

dzot tagad, sajūtu atbalsis no pusaudžu gadiem

tad, kad tev savas dzīvības nav žēl otram at-

kļūst skaļākas. Pirmā mīlestība, ko tur darīt...

dot.

S K AT Ī T V I D E O

DUETS LILLÁ

LĪDZ DIEVS MŪS ŠĶIRS. VAI ĀTR ĀK A.: Pirmkārt, viena pagale nedeg. Otrkārt, lau-

I.: Vēl viens aspekts. Lasot kādu grāmatu, uz-

lība un kopdzīve ir kā eksperiments, kur vie-

dūros atziņai, ka mīlestība ietver spēju pieļaut

nam veicas, citam neveicas. Turklāt, skatoties

aiziešanu. Tās patiesumu sapratu tikai tad, kad

no kino viedokļa, es izšķiru 12 tipāžus, kas sa-

pati piedzīvoju tādu situāciju, – dažādu apstāk-

kārtoti pēc kaut kādas ideoloģijas: uguns, zeme

ļu dēļ bija jāpalaiž cilvēks, kuru mīlēju. Tagad

un ūdens, un ir kombinācijas, kas vienkārši ne-

saprotu, ka to varēju izdarīt tieši tāpēc, ka mī-

iet. Saviem dēliem esmu mācījis: ja tu gribi dzī-

lēju. Tāpēc esmu pārliecināta, ka īsta mīlestība

vot kopā vai apprecēties, aizbrauciet 10 dienu

pieļauj to, ka otrs drīkst aiziet. Turklāt tu viņam

ceļojumā – visu sapratīsi! Kā otrs mostas, ce-

vēli laimi, neturot ļaunu prātu un pieņemot, ka

ļas, ēd, ieiet veikalā – uz to pusi vai šo pusi,

arī tā drīkst notikt.

māk piekāpties vai nemāk... Nekādā gadījumā

A.: Nu es gan tik labs neesmu. Es tā nevarētu

nerunāšu par visiem vīriešiem! Man arī kādreiz

– novēlēt laimi, tas man būtu pārāk... Es, pro-

šķita, ka es esmu labs un tā... bet tajā brīdī, kad

tams, nekādā ziņā nevēlētu ļaunu, bet tas man

jūti: neštimmē ar kādu cilvēku kopā, un vēl, ne-

būtu pārāk... tāds personisks mazohisms. Tieši

dod Dievs, būtu pārgulējis un bērns, un appre-

otrādi, ja pie otra esmu pieradis, iestājas nāka-

cies ar pilnīgi pretēju algoritmu – nu tajā mirklī

mais posms: kā var aiziet? Tā man būtu node-

vari palikt riebīgs. Drausmīgi riebīgs! Un viss

vība.

tajā cilvēkā var tracināt! Bet, ja laimes spēlē esi

I.: Bet, ja tu saproti, ka tā ir labāk?

atradis īsto, – tev viss var patikt. Tāpēc tā ir

A.: Nu labi, katrs cilvēks ir citāds. Ja es tā runātu

laimes spēle.

kā jūs, man tas būtu personiskais mazohisms.

K Ā NEPA Z AUDĒT VIENA M OTRU. DZĪVE K Ā KINO A.: Īsts kino ir tad, kad cilvēks spēj sevi identi-

par mājsaimnieci, kuras galvenais mērķis ir bijis

ficēt ar to, kas notiek ekrānā. Kino meklē pie-

izaudzināt bērnus. Viņa sevi pilnībā ir atdevu-

mērus īstos stāstos, kas varētu cilvēku uzrunāt.

si bērniem, bet nav tā kā mazlietiņ uz sevi pa-

Mūsdienu kino, kas grib visu laiku pārsteigt,

skatījusies. Un vīrietis kādā brīdī saprot: bērnu

sāk izgudrot visādus vājprātus, bet dzīve jau ir

audzināšanas funkcija ir izpildīta, bet sieviete

tik interesanta un pilna vājprāta, ka nekas spe-

izskatās mazliet pēc viņa mammas. Es ne ļauni,

ciāli nav jāizgudro. Piemēram, tā pati vīriešu

Dieva dēļ... Vienkārši ir jāaug līdzi abiem, un tai

četrdesmitgadnieku krīze. Vīrietis ir noguris,

sievietei arī kādā brīdī ir jāsaprot, ka viņa nevar

meklē kaut ko... Es negribētu teikt, ka tā ir tikai

dzīvot bērnu dzīvi. Viņai ir jādzīvo sava dzīve.

vīrieša krīze, tā ir pāra krīze. Divi cilvēki aug,

I.: Es tam pilnīgi piekrītu! Kad mani bērni bija

attīstās, un varbūt vienā brīdī sieva ir kļuvusi

pavisam mazi, biju līdzīgā situācijā. Vispār ne-

DUETS LILLÁ

bija sapratnes par to, kā līdzsvaroti tikt ar visu

nav tik viennozīmīgi. Viena pagale nedeg.

galā. Kādu laiku biju mājās, veltot savu dzīvi ti-

I.: Protams! Savstarpēja komunikācija, spēja sa-

kai viņiem, un pēkšņi aptvēru, ka es vairs ne-

runāties, uzklausīt un, galvenais, sadzirdēt no-

zinu, kas notiek pasaulē, ka stāvu kā pie stikla

teikti ir viens no veiksmīgu un laimīgu attiecību

sienas: visa dzīve ir tur, otrā pusē, bet es šaipus

stūrakmeņiem.

stiklam tā arī palieku – vienā punktā. Nenolie-

A.: Sarunāšanās ir ārkārtīgi nozīmīga, cik tad

dzami, sievietei ir šie posmi dzīvē, kad galveno-

ilgi uz seksuālās bāzes dzīvosi? Tu pieķeries

kārt esi koncentrēta mājai un bērniem, un tie ir

sievietei tādēļ, ka viņa mīl tavus bērnus, tādēļ,

brīnišķīgi, bet no tiem arī jāspēj laikus izrau-

ka viņa tevi palutina, tu viņu palutini... Dzīves

ties. Atsākot strādāt, atguvu sajūtu, ka dzīvo-

draugs. Tā ir atbilde: dzīves draugs. Ar džeku

ju, augu, mainos, nevis esmu apstājusies kādā

nevar visu laiku braukt ceļojumos kopā un gulēt

vienā punktā, kamēr visi pārējie jau sen aizgā-

vienā gultā... Dzīves draugs – uzskatu, formula

juši tālāk, dzīvo citā līmenī un domā par citām

ir tāda. Un tad var ļoti ilgi būt kopā. Piemēram,

lietām. Skaidrs, ka bērni izaug, viņi nebūs visu

diviem esot kopā, ir projekts: bērns. Pēc 18 ga-

mūžu blakus, un arī viņiem gribas, lai mamma

diem bērns aiziet no mājām un pēkšņi – ko ta-

ir dzīvespriecīga, forša un aktīva, nevis aprakusi

gad? Tie, kas paliek kopā bērnu dēļ, ir nelaimīgi,

sevi mājas darbos.

un viņi arī tā nomocīsies. Es esmu riebīgs, tā sa-

A.: Tieši tā! Sieviete, kas šo lietu saprot, būs ļoti

kot, bet tev jābūt egoistam. Es uzsveru.

uzmanīga. Jo liekas – mana funkcija ir uzaudzi-

I.: Man ir milzīga atbildības sajūta, dažbrīd pat

nāt bērnus. It sevišķi laukos to var ļoti daudz re-

šķiet, ka par daudz, un ilgu laiku šķita, ka jāpa-

dzēt, ka sieviete tā arī paliek gan pēc izskata, gan

liek kopā bērnu dēļ.

pēc visa cita. Vīrietis iet uz darbu, ir apritē, bet

A.: Tas ir instinkts. Tur neko nevar darīt.

viņa visu dienu ir mājās. Un vakarā viņiem nav,

I.: Varbūt.

par ko runāt, jo sieva jautā: „Nu, kā tev darbā

A.: Nevis „varbūt”. Es zinu! Tu būtu drausmīga

gāja?”, bet vīrs atbild: „Negribu runāt, es esmu

sieviete, ja nebūtu tāda instinkta. Starp citu, vī-

noguris.” Un sarunas nav. Tāpēc arī ir svarīgi,

rietim tas ļoti svarīgi. Tas arī ir instinkts. Viņš

lai sievietei ir dzīve ārpus mājas. Ja nav kopīgu

var iet medīt tikai tad, kad zina, kam atnest šo

sarunas tēmu, vīrietis sāk runāt ar citiem cil-

medījumu. Ja vīrietis nemedī jau pašā sākumā,

vēkiem par to, kas viņu interesē. Un, ja nav par

tad gan ir sūdi. Ja sieviete saprot, ka viņa uztur

ko runāt, tad ir – čau. Un, man nepatīk, ja visu

bērnus un vēl džeku, – tad ir auzas.

reducē uz vīrieša četrdesmitgadnieku krīzi. Tas

I.: Tas gan!

SABIEDRĪBAS SPIEDIENS A.: No vīrieša mazāk prasa. Turklāt sieviete

nus, vēl viņai smuki jāizskatās, jāaizskrien uz

visu jūt sešas reizes spēcīgāk, jebkura pārestība

darbu – tas ir ārprāts!

viņai ir sešas reizes smagāka. Viņa auklē bēr-

I.: Noteikti piekrītu! Pēdējā laikā ļoti daudz re-

DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Sieviete ir tā, kas māk vīrietim nemanāmi dot impulsu, lai tas ieraudzītu tieši viņu. dzu tādus vīriešus, kas sievietei uzstāda mil-

A.: Ne velti ir teiciens, ka sieviete ir kakls,

zīgas prasības, bet pašiem pret sevi – prasību

bet vīrietis – galva, un sievietes ir ļoti gud-

nekādu. Bezatbildīgi. Viņi tā viegli iet, svilpo-

ras. Turklāt, ja atrod savu īsto, tad – nema-

dami.

nāmi...

KURŠ KURU? IZVĒLE A.: Esmu pārliecināts, ka sieviete izvēlas vīrieti.

I.: Noteikti! Sieviete ir tā, kas māk vīrietim ne-

I.: Es arī.

manāmi dot impulsu, lai vīrietis ieraudzītu tieši

A.: Vīrietis var domāt, cik grib, ka ir tāds ērglis,

viņu.

bet viens skatiens... to jūt. Vīrietis ir arī gļēvu-

A.: Un, ja viņš neievēro, tad kaut kas tur nav

lis, nu kā viņš tā – ies klāt, bet... tas ir kaut kur

abpusēji, kaut kas nav... Nav lemts.

gaisā. Jūs arī tāpat domājat, vai ne?

DUETS LILLÁ

MEDĪJUMS A.: Man nekad nav bijušas meitas, bet tagad

A.: Es zinu, kas tas tāds ir. Kas tāds, ko es pat

mājās ir septiņgadīga meitenīte. Viņai ir rotaļu

negribu līdz galam atcerēties. Vistrakākie ir bi-

Kens, un viņa saprot: princese satiek princi. Tas

juši piektdienas vakari, kad darbs beidzas un

jau iekodēts. Apprecēties, ģimene, bērni – es to

visi kaut kur aizskrien, bet tu paliec viens. Es

redzu, skatoties uz bērnu.

ienīdu piektdienas un sestdienas. Tāds bezcerī-

Nevienam nepatīk, ja viņš ir medījums. Zem-

gums... Internets šajā ziņā ir interesants: vari

apziņā ir tikai normāli, ka cilvēks meklē pāri,

paslēpties, vari neparādīties, bet jūti algorit-

otru cilvēku. Es personīgi redzu, ka sievietei, ja

mu, kādā cilvēks raksta, kā formulē domu. Un

viņa ir viena, zināmā vecumā kleita paliek ar-

tas ļauj neapdedzināties. Jo negribi arī sajusties

vien sarkanāka, izgriezums – arvien dziļāks un

vēl sūdīgāk: ka esi izmantots... Var jau aiziet uz

auskari – arvien lielāki. Tā ir kinovaloda. Bet

dejām tiem, kam pāri 30, bet tur momentā ir citi

arī vīrietim – ja viņš dara savu darbu un dara

spēles noteikumi. Man tuvāks ir veids, kad otru

to labi, balva ir sieviete. Tas viss ir dabiski, tikai

cilvēku vispirms iepazīsti kā draugu, ir kopējas

jautājums par samēru. Izmisums palikt vienam

intereses, vērtības. Piemēram, tu krāj markas

ir tik briesmīgs...

un atrodi meiteni, kas arī krāj markas! Nu stilī-

I.: Mani tas biedē...

gi! (Es, protams, pārspīlēju).

S K AT Ī T V I D E O

DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

I.: Man šķiet, tāda mērķtiecīga iešana meklēt vī-

I.: Kā sieviete to uztver. Es arī biju apjukusi. Jop-

rieti – tas nenostrādā jau saknē. Ir jābūt klik-

rojām esmu apjukusi tajā visā, un tikai tagad

šķim, un nav svarīgi – internetā, veikalā, ka-

sāku apjaust sevi, sakārtot... Kādu brīdi man bija

fejnīcā vai uz ielas. Bet iet un meklēt, un gaidīt

tāds bardaks galvā! Par visu. It kā pamats zem

ar domu: „Tā, man tagad tas vecis ir jāatrod, un

kājām būtu izsists, un nav, kur pieķerties. Bez

kur viņš ir?” – tas ir bezcerīgi.

savas vietas, starp debesīm un zemi. Kā pusju-

A.: Tā ir, jo vai nu vīrietis to izmanto, un nāka-

kusi – tāda tā sajūta. Jau laiks ir pagājis, bet tikai

majā dienā viņš vairs tevi nepazīst, vai arī sa-

tagad sāku atgūties un saskatīt to, kur es eju un

jūta, ka viņš ir bijis medību objekts – un tur arī

kāpēc.

nav kaut kas kārtībā. Esmu redzējis daudzas sie-

A.: Zini, ja es arī nebūtu bijis tādā pašā periodā,

vietes, kas tikko izšķīrušās. Tas sievietei ir tāds

es nesaprastu. Bet tagad gan – to saprotu, un tā ir

īpatnējs stāvoklis, bruņas ir vaļā. Viņa ir kā saju-

pavisam citāda sajūta. Vīriešu slengā tas saucas

kusi tajā brīdī, vairs nav stabila. Glābjas no viena

jocīgi, nu tā kā pirmais aplis un tad otrais aplis.

pie otra, domājot: „Tās ir īstās attiecības.”

Pirmais aplis ir, kad pirmoreiz jaunībā apprecies,

I.: Pēc savas pieredzes es varu pateikt – droši

un tad ir atkal otrais... traka lieta. Labā ziņa ir

vien kā nu kura sieviete.

tā, ka tad, kad esi mierīgs, arī viss notiek. Esmu

A.: Protams, es negribēju vispārināt. Bet esmu

tam piemērs. Jo ir vēl kaut kur kāds, ar tādu pašu

redzējis sabiedrībā zināmas sievietes tajā brīdī,

problēmu, vienīgi – kur lai atrod? Tad šķiet, ka

ar sajūtu – es neesmu mīlama. Un vajag šo sajūtu

varbūt jāiet uz krogiem un daudz jādzer, bet tad

dabūt atpakaļ, jo spiediens ir sešas reizes stip-

saproti, ka tur toč nekā nav...

rāks.

DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

VECUMS A.: Es negribētu nevienu gadu jaunāks būt, jo

ir maza nozīme, ja tu atrodi savu otro cilvēku.

man būtu žēl zaudēt to, ko tagad saprotu. Sa-

Protams, ir jākopj sevi, bet katrā ziņā es negri-

prast ir tik interesanti, ar katru gadu vairāk.

bētu zaudēt to, ko zinu. Tagad būt divdesmit-

Cits jautājums, ka es gribētu, lai šī mašīna, kurā

gadniekam – stulbenim – nekādā ziņā!

mana apziņa ir iekāpusi, labāk kustas, bet ar

I.: Man ar saviem gadiem arī ir pavisam normā-

laiku esmu sapratis, ka ķermenim varbūt nav tik

las attiecības. Mēs viens otram netraucējam, un

lielas nozīmes attiecībās. Agrāk varbūt šķita, ka

es jūtos ļoti labi tur, kur esmu.

sešpaku vajag vai ko tamlīdzīgu, bet tam visam

BĒRNI. SAVĒ JIE. UN SAVĒ JIE A.: Man ļoti svarīgi bija redzēt, kā sieviete iz-

pateiktu vīrieša attieksme pret saviem bērniem,

turas pret saviem bērniem. Man patīk šis algo-

kā arī pret sievietes bērniem, ja tie nav viņu ko-

ritms, un triviāli skanēs: ļoti var redzēt, vai bērni

pējie bērni.

ir kopti, vai ne. To var redzēt. Nemāku izstāstīt...

A.: Protams, loģiski, viennozīmīgi! Es ar Dainas

I.: Vai par viņiem rūpējas. Arī man ļoti daudz

bērniem esmu tagad bagātāks kļuvis. Bagātāks!

DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Mūsdienu kino, kas grib visu laiku pārsteigt, sāk izgudrot visādus vājprātus, bet dzīve jau ir tik interesanta un vājprāta pilna, ka nekas speciāli nav jāizgudro.

VĪRIEŠA DVĒSELE I.: Uz vīrieti gulstas baigā atbildība. Jau vēs-

A.: Varbūt ir otrādi: viņa nepārtraukti saka: „Tu

turiski vīrietim piešķirta ģimenes apgādnieka

esi nulle, tu esi lupata, un re, kā Pēteris var”. Un

loma, viņam jābūt stipram, jo to no viņa sagai-

nav viņam, ar ko parunāt, un pašvērtība ir tik

da. Latvijā vīrieši pašnāvības izdara aptuveni

maza...

piecas reizes biežāk nekā sievietes. Turklāt vai-

I.: Arī. Tieši tā arī bieži vien ir.

rumā gadījumu tie ir vīrieši spēka gados. Pie-

A.: Latvijas sieviete ir spēcīga, tā vēl ir kara lai-

ļauju, ka tie, kas izšķiras par tik radikāli galēju

ka ietekme. Padomju laiks beidzās 1991. gadā,

soli, ir salūzuši zem šīs atbildības nastas. Var-

un tas zināmā mērā arī ir bijis kara laiks. Nor-

būt viņš nespēj atrast darbu, lai nodrošinātu

mālā ģimenē Zviedrijā tēvs atstāj savam dēlam,

savu ģimeni, bet mājās sieva un bērni...

dēls – savam dēlam, un tur ir kaut kas, no kā var

DUETS LILLÁ

Tāda mērķtiecīga iešana meklēt vīrieti – tas nenostrādā jau saknē. Ir jābūt klikšķim.

DUETS LILLÁ

uztaisīt startu. Mums 1991. gadā neviens neko

I.: Es tam piekrītu. Izglītība ir pats svarīgākais.

neiedeva startam. Es uzskatu, pats svarīgākais,

Tāpat, audzinot dēlu, ir svarīgi viņam iedot pār-

ko savam dēlam var iedot, ir starts. Skola un

liecību par sevi un savām spējām, kā arī iemācīt

varbūt, ja vari palīdzēt, dzīvoklis.

būt atbildīgam.

OTRĀ IESPĒJA A.: Tas ir vienkārši brīnums. Jo tev liekas, ka

jo viņai tas... Man likās, ka es tā kā raudu par

nekas tāds vairs nevar būt. Kad es kļuvu atrait-

viņu – cik žēl, bet īstenībā es raudāju par sevi.

nis, mani izglāba mācītājs Juris Rubenis, kurš

Tad viss iekapsulējas, kaut kas iekšēji pārkārto-

pateica divas frāzes, kas joprojām palikušas at-

jas, un tad ir ļoti liels brīnums, ka tas var notikt

miņā. Viņš teica: „Viens tu atnāci, viens tu aiz-

vēlvienreiz.

iesi. Tu esi tādā kā tramvajā: tu brauc kopā ar

I.: Tas tiešām ir brīnums... Jo man savā situāci-

vecākiem, tad vecāki izkāpj ārā, tad iekāpj lau-

jā, kas ir tik radikāli atšķirīga un pilnīgi nesa-

lību partneris, tad pēkšņi laulību partneris iz-

līdzināma ar jūsējo, brīžiem tomēr iezogas šau-

kāpj ārā, un tu brauc atkal tālāk...” Kinovalodā

bas par to „vēlvienreiz”.

ir vārds „pēkšņi”! Tas bija viens, un otra frāze

A.: Liekas jau, ka nekad. Tāpēc tikai nesaki –

bija: „Tagad tu raudi par sevi. Nevis par viņu.”

nekad! Es biju sev to pateicis – tagad dzīvošu

Jo viņa jau ir citā līmenī. Tu jau raudi par sevi,

ciets kā krams, nekad, viss beidzies. Bet nē. Tā

S K AT Ī T V I D E O

DUETS LILLÁ

nav. Un viss, kas bijis, paliek tāds... ļoti jocīgs,

ir brīnums! Lai ko teiktu par Koelju „Alķīmiķi”,

tāds gaišs, kaut kas līdzīgs kā filmā „Spoks”,

tā ir ļoti skaista grāmata. Par to „kāpēc”. Tu jau

kaut kur... tur. Tā ir cita dzīve. Es tagad esmu cits

nekad nezini, „kāpēc” tev tā notiek. Varbūt tā-

cilvēks. Upē jau nevari iekāpt divreiz. Es esmu

pēc, „lai”...Tāpēc, „lai”. Vienkārši. Tas dzīves

cits Andrejs, nevis tas, kas bija ar Ivetu. Tā ir

paklājs ir nesaprotams. Vienkārši jādzīvo un jā-

cita Daina tagad. Un mums kopā ir tik labi. Tas

saprot, ko Dievs tev grib iemācīt. L

Sievietei, ja viņa ir viena, zināmā vecumā kleita top arvien sarkanāka, izgriezums – arvien dziļāks, un auskari – arvien lielāki.

KOŠUMS LILLÁ

Atbilde DZIED DONS

FOTO: JĀNIS SALIŅŠ

V I D E O : K A S PA R S N O R D E N S STILS: LĪGA VEKMANE

VIDE: SOUND DIVISION STUDIO

KOŠUMS LILLÁ

STIL S LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

MĒS LILLÁ

DI EN E S TA RO M Ā N U DI SK R Ē TA I S ŠARMS R Ū TA K E S N E R E

MĒS LILLÁ

Esmu iemīlējusies, vēderā dejo tauriņi, un šķiet, ka es lidoju dažus centimetrus virs zemes. Šķiet, arī Viņam es neesmu vienaldzīga. Skaisti? Nē, brīnišķīgi. Taču...Viņš ir mans kolēģis. Ko man tagad darīt? Nogriezt visu pašā saknē, aizžmiegt acis un ausis un mesties iekšā emociju virpulī, varbūt censties saglabāt prāta dominanci?

MĒS LILLÁ

ādā situācijā iekļuvusi ne viena vien no

māns – ir tabu, sliktas gaumes izpaudums vai

mums, un šādus vai līdzīgus jautājumus

gluži dabiskas jūtas starp vīrieti un sievieti,

esam uzdevušas gan pašas sev, gan savām

kas neizvēlas, kad un kur tām izplaukt? Atbil-

draudzenēm, gan savam psihoanalītiķim.

de droši vien atkarīga no katra individuālās

Vai attiecības darbā – tā sauktais dienesta ro-

pieredzes.

ATTIECĪBA S DARBAVIETĀ NAV TABU Literatūrā attiecības starp darba devēju un pa-

Gan psihoterapeite Aija Laukstraupe, gan per-

doto jau 19. gadsimtā atklājusi Šarlote Bron-

sonālvadības speciālists Andris Pētermanis

tē savā romānā „Džeina Eira”, gan Emīls Zolā

mierina – attiecības darbavietā nav nedz labā-

„Dāmu paradīzē”. Jā, nu un, protams, slavenās

kas, nedz sliktākas par tām, kas izveidojas korī,

„Mūzikas skaņas”...

klubā vai draudzenes dzimšanas dienā. Tām ir

Dienesta romāni, protams, izplatīti arī mūsdie-

tādas pašas tiesības dzīvot kā attiecībām, ku-

nu politiskajā vidē. Kurš gan nav dzirdējis par

ras izveidojušās ārpus darba vietas.

bijušā vides un reģionālās attīstības ministra

„Viss ir atkarīgs no attiecību rakstura un cil-

Edmunda Sprūdža šķiršanos no sievas, jo ir iz-

vēkiem, kuri tajās iesaistījušies. Ja sieviete ir

veidojušās attiecības ar sava biroja vadītāju?

neprātīgi iemīlējusies un jau sapņo par kopī-

Ventspils mērs Aivars Lembergs neslēpj attiecī-

giem bērniem, bet vīrietis grib tikai karstu

bas ar savu jaunāko padoto – domes Attīstības

seksu, tad tādu attiecību ilgstpējai starp ko-

pārvaldes vadītāju Kristīni Krasovsku. Bet poli-

lēģiem ir visi tie paši riski, kas būtu attiecībās

tiķa Andra Šķēles un politiķes Kristiānas Lība-

ar „nekolēģi”. Tāpat uzsākt attiecības ar pre-

nes romāns beidzās ar kāzām un kopīgu ģimeni,

cētu cilvēku ir vienādi riskanti gan darbavie-

tāpat kā bijušajam iekšlietu ministram Ivaram

tā, gan ārpus tās,” pārliecināta A. Lukstraupe.

Godmanim un valsts sekretārei Ilzei Pētersonei.

A. Pētermanis lietišķi rēķina, ka darba vie-

Bet kā tas ir mūsdienu ofisa vidē vai, Dievs ne-

tā pavadām lielāko daļu diennakts nomo-

dod, valsts pārvaldē? Vai tiešām drīkstu iemī-

da stundu, turklāt tiek darīts viens darbs un

lēt savu kolēģi, kurš strādā manā departamen-

pārvarēti kopēji izaicinājumi. Tādējādi ir ti-

tā, un kas notiek, ja liktenīgais Viņš ir mans

kai loģiski, ja visā šajā procesā gadās „saska-

priekšnieks?

tīties”.

ROMANTISKIE KĀRDINĀJUMI Iespējams, šī kopējā darba gaisotne, kas satuvina

tik daudzi ārpuslaulību sakari ir tieši ar kolēģiem.

vienādi domājošus cilvēkus, ir iemesls tam, kādēļ

Tam gan īsti nevēlas piekrist A. Lukstraupe, kas

MĒS LILLÁ

stāsta, ka darbavietas īpašā aura pati par sevi vēl

Turklāt tiekamies dienu dienā, jo taču strādājām

nav iegansts, lai tajā rastos romantiski kārdināju-

kopā. Lieki teikt, ka, atnākot mājās un dzirdot vīra

mi laimīgi precētiem cilvēkiem. „Ja vīram vai sie-

sūkstīšanos par kaut kādām ikdienas nebūšanām,

vai uzrodas attiecības darbā, tad iemesls ir nevis

man gribējās kliegt. Biju jau tuvu šķiršanās pro-

kopējais darbs, bet gan nesaskaņas paša precētā

cesam, kad gluži neviļus no paziņām dzirdēju, ka

pāra attiecībās. Ja vīram šķiet, ka ar jauko kolēģi

mana lieliskā vīrieša sieva, ar kuru taču viņam jau

ir tik daudz ko pārrunāt atšķirībā no sievas, tad, iespējams, vaina jāmeklē nevis „neinteresantajā” dzīvesbiedrē, bet sevī pašā.” Psiholoģe bilst, ka tā ir ne visai nobriedušas personas pazīme grūtībām savstarpējās attiecībās meklēt risinājumus ārpusē, uzsākot ārlaulības dēkas. Tomēr šajā kārdinājumā krīt neviens vien. Anete stāsta, ka kolēģī iemīlējusies, būdama precēta sieva. „Viss sākās ar viņa komplimentiem, kādus no vīra sen nebiju dzirdējusi, ar aicinājumiem iet kopīgās pusdienās, kad viņš īpaši maigi man palīdzēja novilkt un uzvilkt mēteli. Es jutos kā iekārojama sieviete, kāda diemžēl nejutos savā laulībā. Līdz tam man šķita, ka mums ar vīru viss ir

Attiecības darbavietā nav nedz labākas, nedz sliktākas par tām, kas izveidojas korī, klubā vai draudzenes dzimšanas dienā.

kārtībā, attiecībās ir tādas, kādas tās mēdz būt pēc piecpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem. Bez īpa-

sen nebija nekā kopīga, ir tikko kā palikusi stāvok-

šas kaisles, komplimentiem, sarunas pārsvarā par

lī. Tā man bija kā auksta ūdens šalts. Priecājos, ka

sadzīves lietām un ikdienu. Un te, pēkšņi, uz mani

neiesniedzu šķiršanos, un jāteic, pēc notikušā arī

skatās kā uz kaut ko brīnumainu, mēs runājām

manas attiecības ar vīru uzlabojās, jo novērtēju

par dzīves jēgu, filosofējām par augstām sfērām.

viņa uzticamību un stabilitāti.”

ŠĶIRŠANĀ S DARBAVIETĀ Kādēļ tomēr attiecībām darbavietā mazliet iet lī-

naidu un pēc tam nespēj viens ar otru pat sasvei-

dzi sēra smaka un dzirdamas brīdinošas balsis, ka

cināties. Un tam nav saistības ar to, vai viņi bija

attiecību bēdīga iznākuma gadījumā, iespējams,

kolēģi vai nē. Un droši vien lielākie brīdinātāji par

būs jāzaudē arī darbs? Psiholoģe smaida un teic:

iespējamu darba zaudēšanu ir cilvēki, kas paši ne-

viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ir pāri, kuri izšķi-

spēj mierīgi un cieņpilni pārtraukt attiecības.

roties spēj saglabāt lieliskas attiecības un eksvīra

Sigita stāsta, ka viņas attiecības ar kolēģi (abi

vai sievas mātes jubilejā pat apsēsties pie kopīga

strādāja valsts pārvaldē) ilgušas trīs gadus. Par

svētku galda, un ir pāri, kuri šķiras ar mežonīgu

tām zinājuši visi kolēģi, to respektējuši, lai gan

MĒS LILLÁ

darbavietā viņi nav aizrāvušies ar savu jūtu pub-

na un jādomā: kas viņā ir labāks par mani, kāpēc

lisku demonstrāciju. Pēc trim gadiem kolēģis Sigi-

viņš izvēlējās to otru. Jāteic, iedzīvojos pamatī-

tu pametis jaunākas sievietes dēļ. „Biju apvaino-

gos mazvērtības kompleksos, jo, lai gan vēlējos

jusies, dusmīga, jutos arī pazemota kā sieviete, jo

domāt, kāda viņa ir neglīta govs, tomēr realitā-

tā otra, protams, bija jaunāka un smukāka. Tomēr

tē „cepos” par to, ka viņas smiekli ir foršāki par

man nebija ne prātā taisīt skandālus darba vietā.

manējiem, ka viņai ir seksīgāka gaita utt. Ja tās

Mani motivēja saņemties tieši tas, ka mūsu attie-

nebūtu attiecības darbavietā, es būtu pasargāta

cības gan izveidojās, gan izjuka visu acu priek-

no noraudzīšanās, kā cilvēks, kuru vēl joprojām

šā. Un manī ieslēdzās spīts, kas bija stiprāks pat

mīlēju, tik aizrautīgi mīlinās ar citu. Mani izglāba

par aizvainojumu un šķiršanās sāpēm – nē, mī-

tikai tas, ka mana nodaļa pārcelās uz citām tel-

ļie kolēģi, manas asaras jūs neredzēsiet. Pozitīvi

pām, kas atradās pietiekami tālu no galvenā ofi-

bija tas, ka mūsu darba pienākumi nepārklājas,

sa. Ar savu šodienas pieredzi varu teikt, ka negri-

un mums nebija profesionāli cieši jākontaktējas.

bētu atkal iesaistīties attiecībās ar kolēģi. Jo, ja

Vienīgie neērtie mirkļi bija, sastopoties smēķēta-

tās izjūk, tad nevēlos visu laiku sev acu priekšā to

vā, īpaši kolēģu norūpējušos skatienu dēļ. Taču,

otru cilvēku redzēt.”

tā kā telpai bija stikla durvis, tad pirms ieniršanas

A.Pētermanis bilst, ka viens no attiecību izirša-

dūmpilnajā kūpinātavā pārliecinājos, vai tur nav

nas riskiem darba vietā ir iespējamā vēlme otram

arī Viņa.”

atspēlēties profesionālajā ziņā, kas var apgrū-

Pilnīgi cits stāsts ir Annai, kuras mīļākais un ko-

tināt iestādes vai uzņēmuma darbu. „Ja aizvai-

lēģis vienā personā pēc īsām un vētrainām attie-

nojums vai dusmas pāriet uz profesionālo jomu,

cībām Annu pameta, lai sāktu attiecības ar citu

tas ir slikti, jo tad cieš darbs. Ja tam nespēj tikt

kolēģi. „Man bija tik sāpīgi viņus redzēt kopā,

pāri, tad vienam darbs ir jāatstāj, jo neizdevušās

īpaši tādēļ, ka savas jūtas viņi demonstrēja atklāti

personiskās attiecības, pārnestas uz profesionālo

un nekautrējoties. Man visu laiku bija jāsalīdzi-

jomu, var nodarīt lielus zaudējumus.”

PRIEK ŠNIEK S UN PADOTĀ Īpaša tēma, protams, ir attiecības starp hierar-

Diāna, svinot savu desmit gadu kāzu jubileju,

hiskā ziņā atšķirīgiem darbiniekiem, piemēram,

ar smaidu atceras laikus, kad bija jaunā speciā-

departamenta direktoru un vecāko referenti. Lai

liste, bet viņas nākamais vīrs – toreizējais tie-

nu paliek vecie joki par priekšniekiem un sekre-

šais priekšnieks. „Tas bija liktenis, ko tur daudz!

tārēm... Psiholoģe A.Lukstraupe norāda, ka arī

Cerējāmies divus gadus, attiecības neafišējām,

šādā gadījumā attiecību liktenis un nākotne ir

bet uz kāzām uzaicinājām visus kolēģus.” Diāna

tikai paša pāra rokās. „Normāli cilvēki spēs no-

bilst, ka pēc kāzām no darba aizgājusi, jo dzimuši

šķirt profesionāli hierarhiskās attiecības no pāra

bērni un viņa izvēlējusies mājsaimnieces karjeru.

attiecībām, kurās abi partneri ir absolūti līdzvēr-

„Mūsu personīgajās attiecībās nekad neesmu ju-

tīgi.”

tusi, ka būtu kopā ar savu priekšnieku. Gluži otrā-

MĒS LILLÁ

di – sadzīves lietās lēmumu pieņemšana ir manā

var atspēlēties darba attiecībās, kur darba alga

ziņā. Uzsākot attiecības ar priekšnieku, mans ie-

ir nevis fiksēta, bet atkarīga no paveiktā apjoma

teikums meitenēm būtu stingri nošķirt profesio-

un kvalitātes. Jo tad vienmēr varēs pārmest, ka

nālo no privātā un necensties uz romantisko jūtu

priekšnieks savu draudzeni ir nepamatoti dāsni

rēķina sev izsist profesionālus bonusus. Tas agri

novērtējis un atalgojis. Viņš gan norāda, ka tas

vai vēlu sagandēs attiecības. Nevar veidot karje-

ir tikai potenciāls risks, no kura, protams, gud-

ru uz romantiska pamata,” ir pārliecināta Diāna.

ri rīkojoties, ir iespējams izvairīties. Tieši tādēļ

A. Pētermanis uzskata, ka hierarhisku attiecību

valsts pārvaldē ir nerakstīts likums: vīrs ar sievu

gadījumā ir profesionālie riski, piemēram, favorī-

var strādāt vienā darbavietā, bet ne tiešā pakļau-

tisms. „Ir nepieļaujami, ja priekšnieks pret kādu

tībā.

vienu padoto sāk izturēties profesionāli labvē-

Gan A. Lukstraupe, gan A.Pētermanis norāda, ka

līgāk nekā pret pārējiem. Piemēram, mazāk no-

attiecības darbavietā ir bijušas, ir un būs. No tā

slogot, netaisnīgi sadalīt darāmo darbu apjomu,

nevajag kautrēties, to nevajag slēpt, bet jāpatur

piešķirt nepamatotas prēmijas. Tas rada nelabvē-

prātā – tās nedrīkst sajaukt ar profesionālajām

līgu mikroklimatu darba vidē.” Īpaši skaudri tas

darba attiecībām. L

Attiecības darbavietā ir bijušas, ir un būs, bet jāpatur prātā – tās nedrīkst sajaukt ar profesionālajām darba attiecībām. L

J Ā ! L I L L A`

A R O DZ I Ņ U I V E TA Š N E P A F O T O : G AT I S I G N ĀT S U N N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

J Ā ! L I L L A`

“Mani neviens neapstādinās,” kad jau dodos ārā no 14 kvadrātmetrus lielā, omulīgā ateljē Avotu ielas līkumiņā, apņēmīgi saka tā īpašniece, BAI:DOO zīmola radītāja, modes māksliniece Baiba Tolpežņikova. Pēc sarunas esmu pārliecināta: lai nu kas varētu jauno mākslinieci apstādināt, bet tās noteikti nebūs kaimiņos esošo modes salonu pārstāves, kuras īsi pēc BAI:DOO ateljē atvēršanas pie Baibas mēdza iegriezties, lai pateiktu, ka viņa šeit ilgi nenoturēsies, jo visi klienti jau ejot pie tām... Viņa nav ekspansīva vai šerpa, nevalkā kliedzošus tērpus un nemēģina nevienu izaicināt. Klusa, smaidīga un ārkārtīgi laipna. Kad runājam par modi, viņa kļūst aizrautīga, un acis burtiski mirdz. Pavērojot, kā Baiba rosās savā ateljē, ir skaidrs, ka viņa ir tur, kur vienmēr vēlējusies būt. Ar visu sirdi. Ak, jā! Runājot par BAI:DOO, es apzināti nelietoju vārdu – salons, jo līdz tam vēl ir ceļš ejams. Tomēr nešaubos ne mirkli, ka Baiba to izdarīs.

J Ā ! L I L L A`

Baiba, ko jums nozīmē mode?

un jāatzīst, man patīk dažādība. Ir klienti, kas

Man tas ir dzīvesstils. Par modi interesējos no

nezina, ko vēlas, un tad es esmu noskrējusies

kādas astotās vai devītās klases. Vispār esmu no

kā zirgs pa audumu veikaliem, safotografējusi

Suntažiem, laukiem. Godīgi sakot, es tur nebiju

idejas, un es tik un tā nopelnu to pašu, ko tad, ja

īpaši laimīga. Man nepatīk vienveidība, bet lau-

atnāk klients jau ar savu audumu, ar savu ideju,

kos cilvēkiem ir ļoti vienveidīga domāšana. Es

un man ir tikai jāuzšuj. Tāpēc ir labi, ja ir šis

nerunāju tieši par Suntažiem, bet tā vienkārši

balanss. Vislabākais variants ir tad, ja klients

ir tāda vispārīga tendence. Ļoti gribēju tikt pro-

zina, ko grib, bet atļauj man attīstīt savas idejas.

jām. Jāsaka, tieši aizraušanās ar modi un tēr-

Vienlīdz labi man patīk arī, ja klients ierodas ar

pu šūšanu, kas sākās mājturības stundās skolā,

savu audumu un ideju. Šajā gadījumā gan, pro-

man tādu iespēju nodrošināja. Sāku apmeklēt

tams, pietrūkst radošā procesa, un tā drīzāk ir

sagatavošanas kursus Rīgas Dizaina un māks-

tehniska ražošana.

las vidusskolā un beigās iestājos skolā ar trešo labāko rezultātu, pārsteidzot savu tēvu tā, ka viņš bija gar zemi. Viņš vispār neticēja, ka es kaut ko spēju darīt. Tad sāku piedāvāt savus šūšanas pakalpojumus, un uzradās arī pirmie pasūtījumi. Nevaru teikt, ka šuvu no rīta līdz vakaram, bet apmēram piecus tērpus mēnesī sašuvu. Tā tas sākās... pirms

Laukos cilvēkiem ir ļoti vienveidīga domāšana. Es nerunāju tieši

kādiem astoņiem gadiem.

par Suntažiem, bet

Tā jau ir samērā liela pieredze...

tā vienkārši ir tāda

It kā – jā, bet, lai gan man ļoti patīk šūt, es vēl joprojām neuzticos savai tehnikai, tāpēc man ir palīgi. Es, protams, sekoju visām jaunākajām modes

vispārīga tendence.

darbs ar klientiem, jo ļoti patīk komunikācija ar

Ir bijuši gadījumi, kad atnāk klients ar savu domu, bet jums kā māksliniecei ir skaidrs, ka konkrētajam cilvēkam viņa izvēlētais fasons, stils vai krāsa galīgi nepiestāvēs?

cilvēkiem. Turklāt no klientiem arī bieži vien

Pirmkārt, modē nav tādu situāciju, kad kaut

gūstu iedvesmu darbam.

kas ir neiespējams. Savukārt, runājot par to, ka

tendencēm un aktualitātēm, bet vēlos pati radīt ko jaunu. Man patīk smelties idejas, bet kopēt es necenšos. Tomēr pats svarīgākais man šķiet

Kā ir vieglāk – kad klients atnāk un vispār nezina, ko grib, un jūs varat izpausties un piedāvāt viņam savas vīzijas, vai tomēr, kad viņš precīzi zina, ko grib, un ir strikti tas jāievēro? Es par šo jautājumu esmu ļoti daudz domājusi,

klienta izvēlētais modelis vai krāsa varētu viņam nepiestāvēt, tādu gadījumu savā līdzšinējā pieredzē atceros tikai vienu. Tas bija ļoti grūti. Tāda cīņa ar sevi! Un īstenībā es neko tur nevarēju darīt. Meitene bija atnākusi pie manis, viņa zināja, ko grib. Par modeli vienojāmies, es

J Ā ! L I L L A`

to uzzīmēju. Viss bija kārtībā līdz brīdim, kad

formā, jo uz sporta zāli neeju. Bet, ja runā par

viņa izdomāja pati sev nopirkt audumu, un es

materiāliem, saviem klientiem, protams, pirm-

redzēju, ka tā krāsa un materiāls bija... nu jā...

kārt, piedāvāju visdabiskākos un vispatīkamā-

Audums man neparko nepatika, piedāvāju citus

kos audumus.

variantus, bet kliente bija burtiski iemīlējusies tieši tajā audumā, un es nevēlējos uzspiest savu viedokli, jo galu galā to tērpu jau valkās viņa.

Un kā ir šādos gadījumos likt savu vārdu uz tā, kas pašai nemaz nepatīk? Iespējams, ka nepatiks vēl kādam...

Cik daudz pati esat iesaistīta tērpa tapšanas procesā? Esat klāt visos etapos neatkarīgi no tā, vai tā realizēšanā pati piedalāties, vai nē? Tieši tā arī ir – sekoju līdzi pilnīgi katram tērpa tapšanas posmam. Pirmkārt, satiekos ar klientu. Klients, kā jau iepriekš teicu, man ir galve-

Jā, uzreiz novērtē manu gaumi kā sliktu... Es

nais, un es vēlos, lai, ienākot pie manis salonā,

to saprotu, un no tā gadījuma guvu pamatīgu

klients jūtas kā mājās, bet, izejot no salona, ir

mācību. Tur un tanī brīdī neko nedarīju un arī,

apmierināts un laimīgs. Es esmu sava uzņēmu-

ja godīgi, neko nevarēju izdarīt, bet tagad, kad

ma seja, un klientam nav jāredz, ja mums ar

man ir savs zīmols un visiem tērpiem ir birkas

šuvēju, piemēram, ir kaut kādas savas nesapra-

ar manu vārdu, otrreiz tāds gadījums vairs ne-

šanās. Mēdz gadīties, ka jāpiedalās konstrukci-

atkārtosies. Es vienkārši nevaru to atļauties,

ju gatavošanā. Par to gan neesmu īpaši priecī-

jo vairs jau nešuju mājās. Tas ir salons, mans

ga, bet, ja ir vajadzība, piemēram, šuvējai bijis

zīmols un mans vārds, un es vēlos parādīt, ko

daudz pasūtījumu, tad nekas cits neatliek, un

varu, kāds ir mans stils un gaume.

man ir jāpalīdz. Ja vajag, iesaistos arī šūšanas

Atgriežoties pie audumiem, tagad pasaulē aktuāla ekoloģiskā tendence it visā, arī modē. Tērpus darina no pārstrādātiem apģērbiem, audumus iegūst no pārstrādātām PET pudelēm... Kāda ir jūsu attieksme pret šo tendenci un modes ilgtspēju gan kā modes māksliniecei, gan cilvēkam?

procesā. Ar savu šuvēju strādāju ļoti ciešā sadarbībā, un tērpa veidošana ir mūsu abu kopdarbs. Pati ņemu mērus, gatavoju skices un piegrieztnes. Pati arī nodarbojos ar reklāmas lietām. Tomēr jūtu, ka raujos uz visām pusēm. Pašai vairāk gribētos nodarboties ar tērpiem un to radīšanu, jo tā ir mana lielā aizraušanās.

Ar pārstrādātajiem audumiem pati diemžēl ne-

Kā nonācāt līdz savam zīmolam?

strādāju. Zinu, ka ir vietējie dizaineri, kas ie-

Pēc RISEBA absolvēšanas pagājušajā gadā sa-

pērkas second-hand veikalos un tad šos apģēr-

pratu, ka uzreiz turpināt kaut ko studēt nevē-

bus pārtaisa. Esmu apmeklējusi arī vienu šādu

los. Ir doma par modes studijām ārzemēs, bet

modes skati. Man šis piegājiens šķiet ļoti inte-

tas pagaidām atlikts uz nedaudz vēlāku laiku.

resants, tomēr neesmu tik liela šīs tendences

Un tad piezagās sajūta, ka kaut kā tā kā pie-

piekritēja, lai pati ar to nodarbotos. Par ekolo-

trūkst, un šķita, ka ir laiks sākt ko savu. Līdz

ģiju patlaban domāju tikai tik daudz, ka pilsētā

tam klienti nāca pie manis uz mājām, un man

pārvietojos ar velosipēdu un tādā veidā mēģi-

tas nešķita profesionāli. Bija nepieciešamība pēc

nu nepiesārņot dabu, pie reizes uzturot arī sevi

savas vietas. Lūk, šeit (modes ateljē BAI:DOO)

J Ā ! L I L L A`

Man ļoti patīk Latvijas mode. Esmu pārsteigta, kā tā ir izaugusi un attīstījusies pēdējos gados. Tā ir tik dažāda!

J Ā ! L I L L A`

man ir tikai 14 kvadrātmetri, bet šī ir mana vie-

masku, kuras valkājam. Un vīrišķīgais tēls ir ti-

ta. Vieta, kur nāk klienti, vieta, kur parunāties,

kai viena no šīm maskām. Es aicināju novilkt

piemērīt tērpus un tikties ar šuvēju. Savukārt

maskas un ieraudzīt cilvēkus aiz tām. Jo mēs to-

zīmolu BAI:DOO un mājaslapu man palīdzēja

mēr esam ļoti dažādi dažādās sociālās situācijās

izveidot viens foršs reklāmas jomas pārzinātājs.

– darbā, mājās, pasākumos –, un bieži vien mūs

Nosaukums BAI:DOO, kas radies no mana vārda

pašus vairs nemaz nav iespējams redzēt.

pirmās zilbes un angliskā “do”, veidojot šifrētu frāzi: “Baiba dara!”, ir viņa ideja. Intriga, bet

Kāda ir Latvijas mode?

vienlaikus ļoti skaidri pasaka, ar ko es nodar-

Man ļoti patīk Latvijas mode. Esmu pārsteigta,

bojos.

kā tā ir izaugusi un attīstījusies pēdējos gados.

Kā jūs raksturotu savu stilu?

Tā ir tik dažāda! Ir QooQoo ar savu superīgo rakstu, ir Pavlovs un Jansone – stabilas vērtī-

Sievietes, kas nāk pie manis, pieprasa vienkār-

bas Latvijas modē, viņi ir tāda klasika, tāds pa-

šus tērpus, bet lai tie būtu ar odziņu. Un tieši

mats Latvijas modei! Varbūt trūkst kādu jaunu

tā arī varu raksturot gan savu personīgo stilu,

vēsmu, bet tās ievieš jaunie dizaineri. Man pa-

gan to, kas man ir galvenais, radot tērpus. Cik

tīk Narciss ar savu glamūrīgo piesitienu, Žanete

man ir izdevies papētīt citu vietējo dizaineru

Auziņa – ļoti tīra un ar savu stingru raksturu.

tērpus, šeit jaušama vai nu eleganta vienkāršī-

Man liekas, ka latviešu dizaineriem vispār ir

ba, vai glamūrs. Tāda izteikta avangarda, ma-

savs raksturs. Visu atļauties es nevaru, bet daž-

nuprāt, Latvijā nav, ja nu vienīgi savā ikdienas

reiz kādus aksesuārus nopērku.

stilā to reizēm piekopj Agnese Kleina un Elita īsti nekur atrast nevar, un tieši to cenšos reali-

Ja runā par vietējo tirgu, kā jums šķiet, vai Latvijas modes mākslinieks šeit ir pieprasīts?

zēt savos tērpos.

Ir cilvēki, kas var atļauties pirkt vietējo dizaine-

Patmalniece. Savukārt vienkāršību ar odziņu tā

Rudens modes nedēļā prezentējāt savu kolekciju Maskarāde. Kādas atsauksmes?

ru darinājumus, bet nedomāju, ka Latvijas modes mākslinieki savu lielāko tiesu nopelna šajā tirgū. Lielu daļu eksportē – piemēram, Zviedri-

Vispār tie, kas bija atnākuši, izņemot ģimeni un

jā mūsu modes mākslinieku radītie tērpi ir ļoti

klientus, kas zina, kā es strādāju, bija pārsteigti.

pieprasīti. Un tad ir lielie pasūtījumi – kafejnī-

Visiem patika. Maskarāde simbolizēja sievieti,

cas, veikali vai saloni, kas vēlas izveidot gaumī-

kura tēlo vīrieti, – viņa ir stipra, bez emocijām,

gus un stilīgus tērpus.

prot un var visu izdarīt.

Tādu jūs redzat sievieti Latvijā?

Kā jūtas modes mākslinieks, kad viņam jārada mode plašam patēriņam?

Jā, Latvijā lielākoties ir tādas sievietes. Stipras.

Visi lielie dizaineri katru sezonu rada divas ko-

Un mums jau arī tādām vajag būt, jo vīriešu taču

lekcijas – viena ir augstā mode, avangards, ar

šeit ir mazāk!

kuri viņi demonstrē savu radošumu, un otrs ir

Tomēr mans mērķis ar kolekciju Maskarāde bija

komerciālā jeb plaša patēriņa mode, ko pieprasa

parādīt, cik esam dažādas, cik daudz ir sociālo

tauta.

J Ā ! L I L L A`

Man šajā jautājumā ir dažāds viedoklis. No vie-

mīlestībai pret to, ko tu dari, jo mīlestība pret

nas puses, tiešām žēl, ka nevaru savu rado-

savu darbu ir galvenais virzītājspēks. Jābūt pār-

šo lidojumu piedāvāt visiem, jo zinu, ka nebūs

liecībai par sevi, lai neminstinoties var pateikt

daudz tādu, kas tāda veida tērpus vēlēsies ie-

– nāciet pie manis, es esmu ģeniāls! No prak-

gādāties, bet, no otras puses, es pati arī nemaz

tiskā viedokļa nenāktu par sliktu zināšanas par

nevaru atļauties valkāt avangarda tērpus ikdie-

mārketingu un reklāmu. Man, piemēram, izglī-

nā. Es to pieņemu tāpēc, ka pati ģērbjos pilnīgi

tība reklāmas jomā ļoti noder. Tāpat arī noder

normāli un saprotu, ka arī cilvēki ikdienā vēlas

kontakti, kas izveidojušies studējot.

kaut ko pilnīgi normālu. Man patīk radīt tērpus,

Modes māksliniekam būtu jāpiemīt neapslāpē-

ko var nēsāt ikdienā, tas vienkārši ir dabiski. Šķiet, varu teikt, manā dzīvē viss ir sabalansēti – ir iedvesma gan avangardam, kuru radu ar domu kaut vai vienkārši parādīt cilvēkiem, uz ko esmu spējīga, gan arī komerciālajam. Nejūtos apspiesta, veidojot arī plaša patēriņa modi.

Cik lielā mērā modi, kas radīta Latvijā, vispār var saukt par Latvijas modi? Man tomēr šķiet, ka ietekme no ārzemēm ir liela. Jo, lai arī varbūt tā neapzināmies, bet visas tendences taču kaut kur sākas. Ar modes skatēm, bildēm, ar kaut kur redzētiem tērpiem. Un tad pamazām tas ienāk arī Latvijā. Tagad, piemēram, gaidām atgriežamies kļošenes. Pavisam nopietni! Un vīriešiem pie šortiem būs aktuāli valkāt garās zeķes. Ja par kļošenēm savā piedā-

Ir jāpiemīt milzīgai, vārdos neaprakstāmai vēlmei darboties un mīlestībai pret to, ko tu dari, jo mīlestība pret savu darbu ir galvenais virzītājspēks.

vājumā neesmu īsti pārliecināta, tad par garajām zeķēm pie šortiem gan! Hipsterīgais stils

jamai interesei par visu jauno un aktuālo, lai

man ļoti patīk – One Wolf, piemēram, un tas

nav tā, ka viņa unikalitāte ir tikai viņa ilūzi-

patlaban arī ir ļoti aktuāls.

ja, un patiesībā dzīve jau sen aizgājusi tālu uz

Ja man jautātu, kādām iemaņām ir jāpiemīt labam modes māksliniekam, es vispirms domātu par zīmētprasmi, spēju radoši domāt, stila izjūtu un sapratni par modi. Kas vēl ir vajadzīgs, lai modes mākslinieks būtu veiksmīgs savā biznesā?

priekšu. Šajā gadījumā modes radīšana ir hobijs, ne bizness. Tāpēc modes māksliniekam, ja viņš vēlas būt pieprasīts, ir svarīgi apmeklēt dažādus pasākumus, iepazīties ar cilvēkiem un būt lietas kursā par notiekošo, par to, ko cilvēki vēlas, un jāmēģina ķert savus klientus.

Pirmkārt, jābūt ļoti aktīvam, ir jāpiemīt milzī-

Un kas ir jūsu klients?

gai, vārdos neaprakstāmai vēlmei darboties un

Sieviete, kura novērtē augstu kvalitāti un ku-

J Ā ! L I L L A`

rai patīk interesants dizains. Manām klientēm

Kur smeļaties iedvesmu darbam?

raksturīgi izvēlēties vienkāršus un elegantus

Tas atkarīgs no katra konkrētā darba specifikas.

tērpus, tomēr viņas grib kādu interesantu piesi-

Skatos dažādas ar modes lietām saistītas mājas-

tienu. Odziņu.

lapas – VOGUE ir mana pirmā izvēle. Tad vēl ir modes blogi, kurus lasu. Iedvesmu rodu, arī

Modes māksliniekiem ir tā privilēģija dzīvot soli priekšā laikam – par katras nākamās sezonas tendencēm modes skatēs uzzinām jau labu laiku iepriekš. Kā pavasara/vasaras sezonai gatavojas BAI:DOO?

vērojot cilvēkus uz ielām un apskatot skatlogus. To visu papildina arī modes vēstures grāmatas, kurās var smelties ļoti labas idejas, un grafiskais dizains, kuru pētot, veidoju gan formas, gan krāsu salikumus.

Pirmā kolekcija un rudens modes nedēļa man un pašlaik strādāju pie individuāliem pasūtī-

Kā iedomājaties savu radošo darbību pēc pieciem gadiem?

jumiem, kā arī šuju atsevišķus tērpus pārdo-

Pēc pieciem gadiem es gribētu būt pazīstama

šanai, bet jauna kolekcija netop. Paralēli tam

kā dizainere, pie kuras ienākot, cilvēks jūtas kā

mēģinu radīt jaunu trendu – tās ir manas kos-

mājās. Vēlētos, lai mans vārds un zīmols būtu

mētikas somiņas, kuras vajadzības gadījumā

kvalitātes zīme, bet klienti – vienmēr gandarīti

var izmantot arī kā clutch somiņas vai planšet-

un priecīgi. Vēl ceru, ka man būs savs veikals,

datora ietvarus. Decembrī pēc tām bija ļoti liels

kurā varēšu piedāvāt to, kas maniem klientiem

pieprasījums.

patīk, – vienkāršus apģērbus ar odziņu. L

personīgi bija tiešām ļoti liels pārbaudījums,

GRAND LILLÁ

VA LDA RŪ M N I EK A M E IS TA R K L A SE SANDRA KRAUZE

GRAND LILLÁ

Viņš ir no tiem latviešiem, kas priecājas par otra veiksmi un nelabprāt sevi izliek publiskajai apskatei. Valdis Rūmnieks, gluži tāpat kā latvju Dainu tēvs Krišjānis Barons apkopoja tautasdziesmas, jau vairākus desmitus gadu vāc un veido materiālus par vienīgo pilsētas romantiķi Aleksandru Čaku, pelnīti pirms pāris gadiem saņemot jau otro reizi (nebijis gadījums) Čaka balvu par deviņus gadus tapušo vēsturisko romānu „Čaks”.

GRAND LILLÁ

alda dzimtas kokā lasām gan ģeniālās

(daudzi cilvēki savā ziņā no viņas baidās) – Lat-

latviešu aktrises Bertas Rūmnieces vār-

vijas Gāzē, viņa ir privātabonentu daļas vadītā-

du, gan viņa mīļo vecāku atzīmes – žur-

ja, pārzina visus neliešus un grēkāžus Latvijā.

nālists, rakstnieks, žurnāla „Dadzis” dibinātājs

Mans jaunākais dzimtas brīnums ir mazmeitiņa

Fricis Rūmnieks un tulkotāja Laima Rūmniece.

Katrīna.» Valdis Rūmnieks ir mans darbaudzi-

Savu dzimtas koku viņš turpina ar dēliem – Fri-

nātājs žurnālistikā, ieņēmis daudzus vadošus

ci, 3. kursa studentu starptautiskajā ekonomi-

posteņus, sākot ar Rakstnieku savienību, Lat-

kā un komercdiplomātijā; vecāko dēlu Helmāru

viešu biedrību un beidzot ar priekšniekošanu

– datorguru un sistēmu administratoru, kam

Čaka biedrībā, bet es nevienu mirkli mūsu pazī-

aizraušanās ar kalnu velosipēdiem kļuvusi par

šanās laikā neesmu pamanījusi viņā priekšnieka

dzīvesveidu. «Zinu, ka viņš ik pa laikam braukā

dabas aizmetņus. Vēl vairāk – ja kādā Latvijas

uz kaut kādiem semināriem Londonā,» Valdis

skolā esat noilgojušies pēc interesanta literatū-

iestarpina. «Mana jaunākā meitiņa Ieva strā-

ras stāstītāja, droši aiciniet Valdi ciemos – tas

dā Ārlietu ministrijā, un vecākā meita Kristīne

ir viņa sirds darbs.

«TĀ PĒC K A E S E SMU VA LDIS RŪMN I EK S!» Kaut dažbrīd šķiet, ka gadu rakstniekam Val-

divas Murjāņu pasaku grāmatas. Tur aktīvi

dim Rūmniekam gana daudz, īstenībā viņš

darbojās pieci Muri un briesmīgā līdaka, pare-

dzimis gluži nesen un aizvadītajā gadā svinē-

tam piepulcējās citi varoņi. «Es darbojos avī-

ja tikvien kā savu sešdesmito dzimšanas die-

zē „Kurmītis”, no turienes mans pseidonīms,»

nu. Kā rakstnieks pats saka – viņš varētu būt

Valdis saka. «Un arī Friču mūsu ģimenē pulka

īsts rīdzinieks, ja vien daudzie piedzīvojumi,

– gan mans tētis, gan mans dēls. Aizeju pie sa-

pārdzīvojumi un darbi nebūtu uzrakstīti Mur-

vas mazmeitiņas uz dzimšanas dienu, viņa sa-

jāņos, kur Valdis pavadījis daudzas vasaras, jau

ņem dāvanas un nemierīgi dīdās: «Vecotēv, es

sākot no 1953. gada. Ar Rīgu arī nemaz neesot

tev tūliņ kaut ko parādīšu!» Un, ko domājies –

tik vienkārši. «Visas apzinīgās sajūtas un pie-

es ieraugu ceturtās klases Lasāmgrāmatu, kur

dzīvojumi sākas 1954. gada pavasarī, kad pār-

fotogrāfijā es un mans mazais Fricis. Man bija

vācāmies dzīvot Mežaparkā piecdzīvokļu mājā

tāda maza grāmatiņa „Desa dzied”, kur pierak-

ar varen lielu, kokiem, dārziem un pļavām no-

stīju dēla jociņus, un tā nu tagad man jaunā-

klātu sētu. Mežaparks – brīnišķīga vieta, un,

kais, staltais trešā kursa students Fricis nokļu-

lai to izstāstītu, vajag biezu ķieģeļa smaguma

vis klasiķu kārtā. Viņš pats gan par to, šķiet,

grāmatu. Pateikšu tikai, ka visu mūžu esmu

mazliet apvainojies.» Valdis smaida – laikam

te un negribētu nemaz no tā šķirties,» saka

atcerējās, kā Fricis kutināja viņa bārdu tajā lik-

Valdis Rūmnieks. Savulaik Valdim iznāca pat

tenīgajā fotografēšanās dienā...

GRAND LILLÁ

ČAK, ČAK, ČAK... «Mums bija interesanta māja,» Rūmnieks grem-

kad mani vecāki sāka strādāt laikrakstā „Padom-

dējas atmiņās. «Blakus dzīvoklī mita dzejnieks

ju Jaunatne”, tepat Blaumaņa ielā 38 – 40, tre-

Jānis Sudrabkalns, vēl vienā dzīvoklī – rakstnieks

šajā, ceturtajā stāvā. Tā laika situācijā redakcijas

Ēvalds Vilks. Izveidojās tāds patīkami radošs mi-

nebija tik milzīgas, un, ja jau vienā stāvā strādā,

teklis. Bet nav taisnība Reinim Ādmīdiņam (li-

ir gluži cilvēciski, ka satiekas un sapazīstas it kā

terāts – aut. piez.), kas izpļāpājās, ka dzejnieks

pavisam sveši ļaudis. Man tikai žēl, ka mamma

Aleksandrs Čaks mani ucinājis uz viena ceļa. Čaks

visas Čaka rakstītās mīļzīmītes kaut kur atstāju-

nomira gadā, kad es vēl pat nebiju iecerēts. Vien-

si, varbūt izmetusi. Sašam bijusi tāda tieksme –

kāršā patiesība ir tāda, ka mani vecāki bija labi

ja mana mamma nebija redakcijā uz vietas, viņš

pazīstami ar dzejnieku; viņš bija vecāku kāzās

vienmēr atstāja lielu ābolu, uzliekot zem tā zīmī-

klāt. Viņi kļuva par draugiem 1944. gada rudenī,

ti: «Laimiņa, še tev ābols, garšīgs.»

VAI Č AK S BIJA CITPL ANĒTIETIS? Pilsoņu kara laikā Saša uzraksta savus pirmos

tena līdz briesmīgi sarkanam tonim – atkarī-

dzejoļus – bēdīgus, sliktus, diletantiskus un

bā no dzejnieka izjūtas. Aleksandram Čakam

vājus. Atgriežoties Latvijā, Saša turpināja tādā

zvaigznes ir zaļas!!! Zaļās zvaigznes. Bet zaļais

pašā garā. Vienā brīdī dzejnieks pārstāja raks-

ir kosmiskā krāsa. Man tā Maskavas studente

tīt. Un tad radikāli mainīja rokrakstu – no ļoti

saka – viņa zina, ka Čaks ir saticies ar lidojošo

sīkiem un dažkārt pat atpakaļ atgāzušiem ķe-

šķīvīti 1923. gadā.» Tas sakrīt ar īpatnību, ka

buriem burti pēkšņi kārtojas skaistā slīpumā

tieši tad noticis šis radikālais pavērsiens rok-

pa labi. Tāda sajūta, it kā pirms tam būtu raks-

rakstā un talantīgumā. Protams, var teikt, tas

tīts ar kreiso, bet pēc tam – ar labo roku. Valdis

ir tāds mīts un fantāzija, no otras puses, nekad

atminas: «1989. gadā man bija lekcija Maskavā.

nevar absolūti zvērēt līdz galam, kas ar šo cil-

Kāda studente pienāca pie manis pēc sarīkoju-

vēku bijis: «Kas no cilvēka pāri paliek, ja slēp-

ma, sakot – es zinu, Čaks noteikti ir saticies ar

ta nav vairs nekā.» Visi, kas tikušies ar Čaku,

lidojošo šķīvīti. Mana pirmā sajūta – studente

stāsta, ka to, kas bijis, viņš nevienam līdz ga-

tāda eksaltēta, varbūt pat mazliet jukusi. Bet

lam neatklāj. Turklāt dzejniekam piemitušas

tad sapratu, ka viņa bija diezgan nopietni la-

īpašas paredzēšanas spējas – citi jau skeptiski

sījusi Čaku; izpētījusi, ka dzejā viņam dominē

teiks: «Mūža beigās ļoti dzēra, tāpēc arī pare-

zaļā krāsa attiecībā uz Kosmosu, kas gan ir vi-

ģoja savu nāvi.» Tas būtu mazākais. «Ir zīmīgi

sai īpatnēji. Arī es sāku pētīt. Kā tad romantiķi

pieturpunkti, ko arī man ir grūti izskaidrot,»

agrākajos gadsimtos tēlojuši zvaigznes? Zilais

turpina Rūmnieks. «1927. gadā Čaks intensīvi

debesu jums, dzeltenīgais, sārtais. No dzel-

raksta, top dzejolis „Dzīves variācijas” vairā-

GRAND LILLÁ

Ja kādā Latvijas skolā esat noilgojušies pēc interesanta literatūras stāstītāja, droši aiciniet Valdi ciemos – tas ir viņa sirds darbs.

GRAND LILLÁ

kās daļās, kuru viņš vēl nepublicē. Varbūt tā-

nenomirs pirmais?! Taču viņš pareģo mātes

pēc, ka ir tajā neparasti atklāts – attiecības ar

nāvi.» Pēc deviņiem gadiem Čaka māte mirst.

tēvu ir pasvešas, bet viņi ar tēvu būs vienoti

1932. gada dzejā dzejnieks runā par Otro pa-

kopā tikai reizi gadā, ejot uz kapiem pie mā-

saules karu vēl pirms Hitlera apvērsuma. Un

tes. 1927. gadā Čakam tēvs un māte ir dzīvi,

vēl – dzejniekam uz visu notiekošo bijusi īpaša

bet viņš uzraksta dzejoli, ka kopā ar tēvu ies

organisma reakcija – lielu pārdzīvojumu, īpa-

pie mātes kapa. Čaka tēvs ir stingri vecāks

ši negatīvu, brīžos viņa ķermeņa temperatūra

par māti – kā Saša varēja zināt, ka viņa tēvs

sacēlusies pat līdz 39, 40 grādiem.»

ARĪ PUIK A S L A SA GR ĀMATA S «...Manai mammai ir pāri par 60 tulkotu grā-

tautas pasakām (50. gadu vidus izlasei) – tā-

matu no vācu valodas, čehu, slovāku, krievu...

dos baltos audekla vākos, ko pats arī uzlabo-

Daudz. Ēriha Kestnera „Mazais cilvēks”, daudz

ju...» Valdis viltīgi smaida, turpinot, «... esmu

nebeidzamu sēriju par tādu Miroslavu Stinglu

kārtības mīlētājs. Kāda tolaik bija izdevniecī-

– čehu ceļotāju. Viņa arī izveidoja pirmo čehu

bu tradīcija? Numurēja tikai «pilnās» lappuses,

un latviešu vārdnīcu, kas iznāca 70. gadu sāku-

kur teksts. Kad pasaka beidzās un jaunā pasa-

mā. Mamma nodzīvoja ilgu un ražīgu mūžu...

ka sākās tikai nākamajā, tā jau bija puslappu-

Jā, man bija vecākais brālis, kas nomira sešu

se, un tādās numuriņa parasti nebija. Tas man

gadu vecumā dakteru cūcības dēļ. Viņi kļūdai-

šķita nepieņemami – es tad nu paņēmu kārtī-

ni noteica, ka brālim angīna. Īstenībā viņam

gu zīmuli un sanumurēju trūkstošās lapas, lai

bija difterija ļoti smagā formā. Kad viņš jau

beidzot iedibinātu savu kārtību. Ar lasīšanu

smaka nost, bija stipri vēlu ko mainīt. Atce-

ir tā – man gluži labi patika lasīt interesantas

ros, tēvs bija kaislīgs fotogrāfs, un man ir ļoti

grāmatas un pasakas. Humors tāds, ka iemā-

daudz bilžu ar brāli kopā. Tāda drusku atmiņa

cījos rakstīt pasakas, vēl nemācēdams rakstīt.

man palikusi,» Valdis uz mirkli apklust. Droši

Tas ļoti vienkārši iespējams. Manas pirmās pa-

vien iedarbinājis savas fantāzijas laika mašīnu

sakas nosaukums – „Paniņu pīrāgs”, „Gludek-

un pārcēlies vairāku desmitu gadu senā pagāt-

lis” un „Pankūka”. Pie mums mājās kā jau pie

nē. Lai! Tad jau varu mēģināt un riskēt. «Mazs

literāriem cilvēkiem bija trīs rakstāmmašīnas,

zēns un lasīšana – pēc mūsdienu standartiem,

tātad kāda allaž bija brīva. Starp citu, ja gribas

nesavienojami jēdzieni...» klusi saku un no-

iemācīties pazīt burtiņus, tieši rakstāmmašīna

pietni veros Valda sejā. Esmu ievērojusi – ja

ir ideāls variants, kā to izdarīt. Man ārkārtīgi

kādreiz izmetu kādu muļķībiņu, viņš neko ne-

patika uzsist pa tās taustiņiem, lai redzētu, kā

pārmet, tikai acīs sāk dejot neizskaidrojamas

izlec tie maģiskie burti. Tāds negaidītības mo-

uguntiņas. «Pirmkārt, man patika. Starp citu,

ments, kad burts uzreiz lec, tu sit, un čiks!» Es

bērnības mīļākā grāmata bija Blaitonas „Sla-

pat nepamanu, ka rakstnieks apklusis. Laikam

venais pīlēns Tims”, tad pienāca kārta latviešu

kāda jauna bērnu grāmatiņa prātā.

GRAND LILLÁ

SLEPENI – KURMĪTIS Pamatskolā nebija nedz iemīlēšanos, nedz cieša-

trimdinieks Andrejs Johansons ar savu ‘’Rīgas

nu – tas Valdim ir gājis secen, jo viss laiks atdots

svārki mugurā’’ un „Visi Rīgas nami skan”, kur

slepenu biedrību organizēšanai. Nu, piemēram,

viņš uzsver savu personisko autobiogrāfisko

slepenā brālība, kas ķēra laupītājus, ābolu zag-

daļu, kur gājis, kādus cilvēkus saticis, kur dzī-

ļus. «Tā mēs tur staigājām, novērojām, izseko-

vojis un kā tas ir, un reizēm kāds kultūrvēstu-

jām un ar visādiem prožektoriem spīdinājām,»

riskais materiāls riņķī apkārt – par tām mājām

Kurmītis padalās ar mani savā slepenajā infor-

vai cilvēkiem. Es instinktīvi jūtu, ka tas ir mans

mācijā. «Tā kā darījām visu ko citu interesantu,

ideāls, ko gribētu pastāstīt. Stāstīšu arī, kā aiz-

mīlestībai nemaz īsti laika neatlika. Tagad raks-

rāvāmies ar metāllūžņu vākšanu. Mežaparkā to

tu memuārus – darba nosaukums „Starp Meža-

darīt bija izdevīgi atšķirībā no centra skolām,

parku un Murjāņiem”. Protams, autobiogrāfis-

jo mūsu skolai bija pagalma teritorija, kurā va-

ka grāmata, bet, ja runā par memuāriem, mans

rēja izkraut desmitiem autokravu. Kad ar mums

vienmēr skaistais un cēlais ideāls ir dzejnieks

konkurējošā klase sāka vinnēt, man tas ārkārtī-

GRAND LILLÁ

gi nepatika. Tad pamanījām, ka pie 11. tramvaja

skolās un bibliotēkās nebija, un mamma jau lai-

līnijas, kas iet uz Zooloģisko dārzu, sāk remon-

kus piekodināja, ka tās uz skolu nedrīkst nest.

tēt sliedes. Tālāk laikam varu nestāstīt, tu jau

Kas attiecas uz literatūru un rakstniekiem, tādā

visu saprati, vai ne?» Valdis man sazvērnieciski

sabiedrībā, kurā visu patiesību nedrīkst teikt,

piemiedz ar aci. «Nu tas mums bija tāds milzī-

viņi bija atraduši veidu, kā to izdarīt. Un kurš

gais azarts, bet pēc tam bija arī liels tracis. Mēs

tagad vairs pateiks – ja Rainim nebūtu cenzūras

gan savu slepeno darbību veicam agri no rīta,

spaidu, vai viņš būtu Rainis. Arī „Klusā grāma-

kad vēl neviens nebija sācis strādāt.» Puspatie-

ta” neiznāktu tik spēcīga, ja nebūtu šī cenzūras

sības teikt Valdis Rūmnieks nemāk galīgi ne-

spēka. ‘’Tālas noskaņas zilā vakarā’’ neiznāktu

maz... Un nekad nav praktizējis. «Mana iekšē-

tik simboliski spēcīgas, ja būtu absolūta demo-

jā dzīve ir tāda, ka es jau no kādas 5., 6. klases

krātija ar domu – nu raksti, mīļais Raini! Nezin

klausījos radio „Amerikas balsi”. Mājās man bija

kā Vācietis šodien rakstītu – vai maz būtu spē-

visas Latvijas vēstures grāmatas – tādas, kuru

jīgs izdzīvot?!»

VA JAG TIK AI R AK T «Negribēju nosist divus gadus savas dzīves ar-

reiz vienā vakarā man zvana kāda visai laba pa-

mijā, tāpēc studēt bija jāiet obligāti,» Rūmnieks

ziņa no bērnības: «Valdi, brauc tūliņ uz Māks-

strikti nosaka. Literatūra viņam faktiski bijusi

las darbinieku namu, tev steidzami jātiekas ar

vistuvākā, kaut padevusies gan fizika, gan ķī-

Andreju.» Zināju, kas ir Andrejs Migla (drama-

mija. Bet viņš negribēju, lūpas sakodis, aiziet

turgs – aut. piez.), kaut nebijām personiski pa-

uz pretējo pusi. «Man bija šoks, ka otrajā kursā

zīstami. («Tagad Andrejs Migla ir mans labākais

pēc kolhoza vienu veselu grupu izslēdza tikai

draugs (otrs – Uldis Auseklis, arī dzejnieks!).

par to, ka tie „Zilo lakatiņu” dziedāja. Domā-

Daudz lugu esam uzrakstījuši kopā. Drīz iznāks

ju, tie, kas studējuši, sapratīs, ko nozīmē tāda

ceturtais mūsu kopīgais romāns – „Viestura zo-

kritiska izšķiršanās – uz kuru profesionālo pusi

bens” – par seno zemgaļu varonīgajām cīņām

virzīt savu skatu; trešajā kursā bija mana pirmā

un Viestura slaveno kauju 1219. gadā Mežotnē.

pedagoģiskā prakse manā mīļotajā 11. vidus-

Andrejs ir arī savdabīga Latvijas teātra leģen-

skolā. Mana prakses vadītāja bija izcili laba lite-

da – 1968. gadā viņš kopā ar Imantu Kalniņu

ratūras skolotāja Gaida Cakule, bet viņai diem-

radīja „Princi un ubaga zēnu”,» Valdis mazliet

žēl «uz manu prakses laiku» bija jāiet slimnīcā.

vēlāk piemetinās, lai iešautu manī nelielu šau-

Parasti pirmās prakses ir tādas «drusku» trakas,

bu dzirksti – varbūt vajadzēja rakstīt uzreiz par

bet viņa uzskatīja, ka esmu bijis labs skolnieks

abiem: mūslaiku brāļiem Kaudzītēm?!)

viņai, – noteikti ar visu tikšot galā un, tā sakot,

zvans atskanēja kādos pulksten pusdesmitos

varēšu paņemt viņas pilno slodzi. Bija 11. klase,

vakarā: es teicu, ka man no rīta atkal jāiet uz

tātad tikai divus gadus par mani jaunāki, bet

stundām. Tur tā 11. klase. Bet viņa tikai: «Brauc,

nu... Mums it kā klājās labi. Paiet nedēļa, un uz-

brauc, brauc!» Nu un aizbraucu arī. Galdi klāti,

Pats

GRAND LILLÁ

visi baigi buras, iepazīstas. Man saka, lai es di-

klājies, ir jau gluži tīkamas atmiņas. Kurmītim

vās nedēļās uzrakstu lugu ‘’Brēmenes muzikan-

taču pats galvenais ir rakšana. Man bērnības

ti’’. Imants Kalniņš paralēli sacerēšot mūziku

lielākās piedzīvojumu atmiņas arī ir rakšana!

– divās nedēļās!? Bet trakākais jau, ka prakse

Man ārkārtīgi patika kopā ar kaimiņu bērniem

man vēl priekšā un kārdinājums tik milzīgs!!!

rakt, meklēt senos traukus, senos kaulus un se-

Pirms tam gadus četrus biju trenējies – rakstīju

nās pudeles. Turklāt mēs Murjāņos rakām ļoti

humoreskas, miniatūras. Kaut biju katastrofālā

smalki, nopietni – līdz divu metru dziļumam,

miega badā, zināju, ka nedrīkstu savu skolotāju

ar visu tuneļa ierīkošanu. Beidzām rakšanu, kad

piekrāpt, bet arī lugu ļoti gribējās uzrakstīt. Tad

nolēmām pablēņoties, ka vienu bedri nomaskē-

nu apmēram divās nedēļās tāds – ne īsti dzīvs,

sim, pieliksim zariņus, sūniņas un vēl lielu ba-

ne miris – izdzīvoju tikai uz kafijas bāzes, ar

raviku uzliksim. Gaidījām, vai kāda tantīte ie-

sērkociņiem acīs. Tas nu bija mans trešā kursa

kritīs... Un iekrita. Nu skaisti! Tāpēc jau reizēm

trakākais piedzīvojums. Bet nu visādi jautri ir

saku – meklēju piedzīvojumus ar rakšanu.»

DIVREIZ DIVI IR... PIECI Rūmnieka vecākiem labos draugos bija dzejnieks

tas mana tēva bikses. Tā mēs lustējām, piekožot

Jānis Sudrabkalns, un Valdiņš šīs draudzības

nēģus, limonādi un varbūt arī ko mazliet stip-

vārdā ik pa laikam tika izmantots, ja tā var teikt.

rāku... Protams, Sudrabkalna dzīve nebija jaut-

«Zināju, ka dzejniekam patika iedzert, bet viņam

ra vien, drīzāk nelaimīga. Traģiskā mīlestība uz

bija ļoti dusmīgā, stingra saimniece, kas to neļā-

Birutu Skujenieci 20. gados atstāja savu ēnu visā

va. Kāds risinājums? Jānis Sudrabkalns ienāk pie

Sudrabkalna dzīvē. Šķiet, klusībā viņš mīlēja

mums un saka – Valdi, ienāc pēc 15 minūtēm un

savu ilgadīgo saimnieci Birutu Ampermani, bet

spalgā balsī pasaki, ka gribi pabraukāties. Es jau

precēties? Atceros, kā bērnībā savā pārcentībā

sapratu, par ko runa. Durvis kā vienmēr atvēra

uzrakstīju apsveikuma kartīti – Jānim un Birutai

Birutas tante. Tad nu saucu spalgā balsī: «Sud-

Sudrabkalniem. Kāds tracis tad sacēlās! Un mūža

rabkalnonkul, es gribu pabraukāties!» Sudrab-

beigās – dažas nedēļas pirms nāves – precības

kalnam to tikvien vajadzēja – ā, redz, Valdiņš

ar Ernu Strautu jau bija Komunistiskās partijas

grib pabraukāties, es piezvanīšu šoferim. Viņš

CK īpašs gājiens, kam ar mīlestību nebija abso-

piezvana, un atbrauc šoferis Priedītis ar mašīnu.

lūti nekāda sakara. No skolas laikiem Valda krā-

Tā mēs „Pobedā” devāmies uz Carnikavu uz-

tuvē ir stāsts par to, kā viņš pirmajā klasē gājis

dzīvot. Nākamajā reizē saimniece ieslēdza visas

uz skolu. «Izeju no mājas, man līdz skolai piecas

bikses skapī, un Sudrabkalns palika bez biksēm,

minūtes. Jāiet pa savu Vatsona ielu, pēc tam pa

bet viņam taču tik ļoti gribējās graķīti. Manam

Stokholmas un tad jāpagriežas uz Gdaņskas ielu,

tēvam bija mīksta sirds. Sudrabkalns ienāca pie

un pie tās ielas man bija tāds piedzīvojums. Man

mums, un viņi norunāja, ka pēc pusstundas es

stundas sākās pusdeviņos, es tur biju apmēram

atkal iešu pie viņa un slepus ienesīšu avīzē ietī-

8.15, 8.20 eju garām. Tajā brīdī, kad eju garām,

GRAND LILLÁ

Ja kādā Latvijas skolā esat noilgojušies pēc interesanta literatūras stāstītāja, droši aiciniet Valdi ciemos – tas ir viņa sirds darbs.

GRAND LILLÁ

atveras rakstnieka Viļa Lāča mājas durvis, iznāk

na vien... Tad neviena nebija mājās, tad uzskrēju

divi viņa miliči ārā, un es tur kā štiks vienmēr

kaut kādiem dzērājiem, vārdu sakot, savācu pilnu

esmu. Sākumā tie miliči mani nelaida, domājot,

komplektu, kāds vien varēja būt. Tagad tajā die-

ka es tīšām vienā un tajā pašā laikā atrodos pie

nā, kad faktiski jau biju pietuvojies beigām, ga-

viņu mājas. Vienkārši tajā brīdī Ministru kabine-

līgi saguris, sviedriem noplūdis, četras stundas

ta priekšsēdētājs brauca uz darbu, bet man gar

staigājis, atkal piezvanīju, un manā acu priekšā

viņa māju bija jāiet uz skolu. Nu gribas jau arī

parādījās meiča – kādi gadi 16, 17, tikai mazās

tādas lietiņas pastāstīt. Mani vilināja literatūra

biksītēs. Pliki pupi, un es uzdodu savu parasto

un vēsture. Domāju, ka nodarbošos ar literatūru,

jautājumu: «U vas jest deti vozrasti do semi let?»,

kaut ko pētīšu, meklēšu – tas būs mans darbības

viņa koķeti atbild: «Jā, es tā esmu, kam septiņi

lauks, kur rakt. Tā jau skolā man principā ļoti

gadi!» Ne jau uzreiz aptvēru, ka mani nes cauri,

patika gan, kad pats mācījos, gan, kad mazliet

nemaz nemanot, ka manā priekšā stāv pliks mei-

pamācīju. Nu vēl viens tāds azartisks piedzīvo-

tēns. Tā, lūk! Bet mans darbaudzinātājs Rūķītis

jums, šoreiz pleiboja stilā. Pēdējā pedagoģiskā

bija brīnišķīgs cilvēks, skolā – bezgala azartisks.

prakse man bija piektajā kursā. Mans prakses va-

Man ārkārtīgi patika viņa antipedagoģiskā me-

dītājs, ļoti labs cilvēks, ģimenes labākais draugs,

tode – viņš saka bērniem desmit teikumus. «Zēns

skolotājs Rūķītis lika staigāt pa Āgenskalna mik-

gāja pa skaistu ielu – nu tagad analizēsim! Zēns

rorajona mājām un uzskaitīt skolas vecuma bēr-

– tas, protams, ir īpašības vārds.» Visi uzreiz

nus, lai pārrediģētu sarakstus. Vārdu sakot, man

kliedz: «Nē, nē, nē, tas lietvārds!» Tīšām saka ko

iedalīja deviņstāvenes. Piecas sešas mājas, kas

nepareizi, un bērniem uzreiz rodas azarts pasa-

bija jāizstaigā. Saņēmos un sāku apstaigāt, bet

cīt pareizi. Viņš man deva sapratni par pedago-

nu darbs bija tik traks – ne jau tikai kāpelēša-

ģijas galveno mērķi – bērniem jāmāca saprast...»

APZIŅAS PLŪSMA «Zīlēt nākotni tagad negribu un arī nevēlos. Li-

ka. Dažkārt dažs arī kādu labu darbu tāpēc ne-

teratūra līdz apmēram 1991. gadam bija uzņē-

izlasīs. Man šķiet, jebkurā gadījumā – dzīves-

musies ļoti lielu un nopietnu misiju būt par sa-

stāsts, kuru varēs izlasīt, intriģēs daudz vairāk.

biedrības tribūnu. Pēc tam sekoja atkritiens un

Esmu pārņēmis Raiņa pieredzi: dienu hroniku

nomierināšanās – rakstniekam nav jāaizpilda

rakstu jau no 1984. gada – katru dienu vienu,

visas pasaules sāpes. Tāpēc sākās tāds visādu

divus teikumus. Nekādu baigo pārdzīvojumu...

meklējumu laiks, kas atbīdīja lasītājus intereses

Ir apmēram 1971., 1972. padomijas gads, esmu

ziņā. Starp citu, pastāv vēl viena bīstamība... Ir

atbraucis un atrodos netālu no Siguldas un sla-

arī pavisam atvieglinātā literatūra, par ko au-

venās „Sēnītes”. Gaidu autobusu un skatos, ka

tori saka – tā vairs nav literatūra, bet piepra-

pie pieturas ir izlaidies viens kaķis, un tas kaķis

sījums – šis ir dzeltenā krāsā, tātad šī skaitās

nu nekādā gadījumā nav parasts kaķis. Kaut pēc

literatūra; šī ir zaļā grāmata – šī būs vēl labā-

skata – pelēkais. Pirmkārt, viņam ir vismaz des-

GRAND LILLÁ

mit kilogramu, milzīgs vēders, spalvas spīd un

Bet Dievs mani sodīja, jo aiz viņa brauc nākamā

laistās, nu super kaķis! No Gaujas, Murjāņu pu-

laiva, un tajā sēdēja Jāzeps Baltinavietis (filo-

ses nāk krieviņi, jau drusku ierāvuši. Redzams,

zofs un mākslas zinātnieks – aut. piez.). Viņš,

ka neko prātīgu nav noķēruši. Un pēkšņi viņi

ieraugot mani, arī sāk aurot: «Kad būs raksts?!»’

ierauga šo superkaķi: «O! Koška!» Un sāk vilkt

Jo es viņam biju apsolījis tekstu „Literatūrai un

laukā kaut kādas mailītes, raudiņās un dod tam

Mākslai” un kavējos. Dievs, redz, sodīja neka-

kaķim. Ja tu zinātu, kā kaķis uz viņiem paskatī-

vējoties. Otrs gadījums – dzīvoklī Pārdaugavā

jās!? Ar tāāādu nicinājumu. Viņi, protams, neli-

pie Čaka pēdējās mīlestības Mildas Grīnfeldes

kās mierā. Bet kaķis tik noraustīja mugurkaulu,

bija svinēšana. Bija atbraukusi rakstniece Aina

lai vēders mazliet atpūšas, un lēnā garā aizgāja

Zemdega ar vīru Pāvilu Vasariņu no Kanādas;

uz mājām, kur viņam uz kārā zoba gan stirnu

viss rit jautrā noskaņā, sākās visādi piedzīvoju-

fileja, gan vēža astītes... Šis Muris noteikti ne-

mu stāsti, un es jau atkal par savu mīļoto tēmu

izmainīs sevi sīknaudā.»

– apslēpto mantu un rakšanu. Stāstu, kā ma-

Ir svētdiena. Atkal esam Murjāņos, lai kļūtu par

nās bērnu dienās visādi piedzīvojumi notiku-

lieciniekiem, kā Dievs soda Valdi Rūmnieku. Šo-

ši Mežaparkā, mēs strādājam dārzā, un turpat

reiz par viņa garo mēli. Gaujmalā esam sanākuši

blakus viens krievu ģenerālis zem ābelēm atra-

uz peldēšanos – cilvēku jūra. «Es skatos, brauc

dis mantu. Vasariņš jautāja, vai lāde bijusi liela.

laiviņa. Laiviņā sēž Vilnis Eihvalds (literatūr-

Pastāstīju, ka ne tikai liela, bet iekšā pat bijušas

zinātnieks – aut. piez.) ar kādu trūcīgi ģērbtu

sudraba zeltlietas. Vasariņš pēkšņi atzinās, ka

meiču – nezinu, kāds velns mani dīdīja viņam

viņš to kasti bija ieracis Mežaparkā – tur, aiz

uzsaukt: «Vilni! Kad būs raksts?» Viņš man bija

sētas, un nevienam to nebija pateicis; neviens

parādā rakstu krājumam „Ceļā uz Čaku”. Viņš

no mums jau arī nebija prasījis. Burtiski divus

no tās laivas gandrīz izkrīt ārā: «Būs, būs, būs!»

metrus aiz sētas.»

ARĪ SIEVIETES PASAULĒ IR JĀMĀK RAKT «Ar pirmo sievu Brigitu iepazinos, kad 1968.

esi vīrietis, un tev ir jāmēģina sava sieviete sa-

gada rudenī laikraksts „Padomju Jaunatne” no-

prast. Vismaz to esmu daļēji iemācījies, ka tā ir

dibināja skolēnu klubu „Mēs plusos un mīnu-

atšķirīga, cita vērtību sistēma, un ir ārkārtīgi

sos”. Tur izveidojās sava kompānija, un tieši

svarīgas nianses, kas jāpieņem. Atceros, skolas

tur es viņu satiku. Arī mana pirmā sieva sāka

laikā man meitenes šķita ārkārtīgi stulbas kaut

studēt filoloģiju, bet pēc tam pameta un aizgāja

tāpēc vien, ka viņas neinteresējās par jaunā-

pa tirdzniecības līniju. Nezinu, vai pateikšu ko

kajiem politikas notikumiem. Es reizēm pat uz

jaunu, bet sieviešu pasaule ir pilnīgi atšķirīga

skolu neaizgāju – klausījos trīs dienas un trīs

no vīriešu pasaules. Lai sadzīvē, rakstniecībā

naktis radio Čehoslovakijas notikumus. Tagad

vispār kaut kā spētu orientēties, tev tā ir jāiz-

jau man skaidrs, ka meitenēm varbūt tajā brīdī

prot. Tu nevari tajā iejusties līdz galam, bet tu

politika nemaz neinteresēja. Kāpēc izšķīros no

GRAND LILLÁ

Nevar attiecības mocībā pārvērst. Katra kļūda agri vai vēlu nāk kā mācība.

GRAND LILLÁ

pirmās sievas? Visai sarežģīti mums klājās, arī

kādas 40 grāmatas iztulkojusi. Katru gadu iznāk

citas mīlestības vīdēja pa starpu. Tā jau dzīvē

vēl kādi divi trīs darbi. Divi radoši cilvēki kopā –

gadās. Nevar attiecības mocībā pārvērst. Kat-

tā nav nekāda traģēdija. Ir jau tādi superjūtīgie,

ra kļūda agri vai vēlu nāk kā mācība. Nezinu,

kurus uztrauc, ja kaut kas noklaudz vai kāds pie

vai šķiršanās bija nesāpīga, bet es centos, lai tā

roktura klabinās – mums abiem tā nav. Laika

būtu pēc iespējas nesāpīgāka. To gan. Arī ta-

bada dēļ esmu rakstījis romānus pat tramvajā,

gad satiekamies. Manai dzīves uztverei naids

arī lidmašīnā. Dzīvoju visu mūžu Mežaparkā,

vispār ir netipisks; varbūt tāpēc es esmu neti-

un tur, kā zini, ir 11. tramvajs – viens no labā-

piskais latvietis. Man ir bijis jāsaskaras gan ar

kajiem. Iekāpju, man vienmēr sēdvieta. Es ap-

cilvēku ļaunumu, atriebību, intrigām, un man

sēžos, redzu ceļu, man 25 minūtes laika; bieži

tas ir principā nepieņemami. Esmu gatavs drī-

vien ir visādi tekstiņi, kas jārediģē. Man patīk.

zāk ko pārprasti muļķīgi labu izdarīt, nekā kaut

Atveru savu diplomātu un zinu, ka šajās nieka

ko visu laiku kombinēt un bīdīt. Man ir ganda-

pārdesmit minūtēs kaut ko padarīšu. Lidmašīnā

rījums, kad kādam no mūsu rakstniekiem iedod

ar sievu katru gadu lidojam uz Krētas salu Grie-

prēmijas. Tad domāju – o, tagad varēs vismaz

ķijā – arī trīsarpus stundās lidmašīnā var ielīst

normāli parunāties. Mums, latviešiem, laikam

katrs savā radošajā alā.» Kad biju jau izslēgusi

tomēr vajadzētu pamācīties no citām nācijām,

diktofonu, Valdis klusi nopūtās: «Nu nevaru es

kā labāk pabalstīt vienam otru, nevis apmētāt

saprast tos, kas aizbrauc no Latvijas. Nevaru,

dubļiem. Ar otro sievu Māru jaunībā strādājām

un viss. Ja man atņemtu iespēju rakstīt, es būtu

kopā Valodas un literatūras institūtā, viņa jau

gatavs šeit strādāt kaut par sētnieku...» L

Nu nevaru es saprast tos, kas aizbrauc no Latvijas. Nevaru, un viss. Ja man atņemtu iespēju rakstīt, es būtu gatavs šeit strādāt kaut par sētnieku...

Z O O M L I L L A`

AIZOK E Ā N A SP OŽUM S UN P OS T S ? NĒ, TR A KUM S UN MIER S ZANE BURNICKA F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

Z O O M L I L L A`

Kā jums šķiet – cik daudz laika nepieciešams, lai apceļotu Amerikas Savienotās Valstis? Matemātika nav mana stiprā puse, tāpēc pat necentīšos izmērīt visu ceļu, šoseju un taciņu kopējo garumu, un šis teksta uzdevums paliks bez atbildes. Bet, ja nu akurāt ar šo jautājumu esmu iesējusi jūsos ziņkārības sēklu, tad 9,83 miljonus kvadrātkilometru pareiziniet ar okeāna šalkām, cilvēku straumēm lielpilsētu ielās, majestātiskajām debesskrāpju smailēm, parku zaļajām oāzēm un lielveikalu skatlogu spožajām stikla acīm. Cik sanāca? Domāju, katram šīs lielvalsts apceļotājam būs savs rezultāts. Jo ir vietas, kur sajūties kā maza skudriņa, kuru tūdaļ samīs, bet ir paradīzes saliņas, no kurām prom doties liek tikai vajadzība paspēt aplūkot vēl kādu pārsteigumu pilnās zemes stūrīti. Mana vasaras apmešanās vieta Filadelfija šajā ziņā bija ļoti ērts sākuma punkts, jo divu stundu brauciena attālumā varēju nokļūt gan Ņujorkā, gan Vašingtonā, gan spēlmaņu paradīzē Atlantiksitijā, gan okeāna piekrastē. Bet vēl pāris stundiņu līgani ļaujoties vilciena ritmiskajai ducināšanai, skatam paveras burvīgā sala Longailenda, kas manu sirdi iekvēlināja viskarstāk.

Z O O M L I L L A`

KAZINO UN OKEĀNS Pirmais divu stundu brauciens no Filadelfijas ir okeāna piekrastes pilsētas Atlantiksitijas virzienā. Autoostā gaidītāju rinda jau stundu pirms noliktā laika ir milzīga. Un lai gan biļetes uz reisu 7:20 ar numurētām sēdvietām ir man kabatā, kā vēlāk izrādās, tās negarantē, ka izvēlētajā autobusā tev vietas pietiks. Satiksmes regulētājzēniņš ielaiž pirmos laimīgos divdesmit, pēc brīža atgriežas un laipni aicina vēl vienu bez kompanjona pasažieri doties ieņemt vietu, bet pārējiem žēlīgi noziņo, ka diemžēl šis autobuss ir jau pārpildīts, bet pēc minūtēm divdesmit saņemsim papildu nosūtītu braucamo. Neesmu eksperte Latvijas apceļošanā ar autobusu, bet, manuprāt, mūsu zemē kas tāds nebūtu iedomājams. Es ceru. 1:0 mūsu labā. :) Gaidīšanas minūtes paiet, klausoties bēdu brāļu sarunās, jo amerikāņi ir ļoti sabiedriski un nespēj rāmi stāvēt rindā, nekomunicējot ar blakus stāvošajiem. Tā nu uzzinu, ka vieniem tas ir ik pārnedēļas rituāls doties pamērcēties okeānā, bet kāds no Lielbritānijas iebraucis pensionāru pāris mērķē uz laimestiem kādā no daudzajiem kazino. Un to tur tiešām netrūkst. Pārspīlēti milzīgas celtnes ar zirgu un grieķu dievu skulptūrām, nami kā butaforijas no vesterniem vai gaismas virteņu izraibinātas viesnīcas rindojas viena otrai blakus gar visu okeāna piekrasti. Kāds vienpadsmit stāvu augsts nams šķiet aizdomīgi monotons, un vienubrīd pat nodomāju, ka nudien dīvaina vieta izvēlēta cietumam. Tomēr, tuvāk pieejot, atklājas, ka tā ir autostāvvieta, turklāt mēreni pārpildīta. Pārējā pilsēta šķiet izslaucīta, nelielie namiņi – tukši un pamesti, neviens nerosās saules izkaltētajos dārziņos, bet vienīgā cilvēku plūsma ir tikai okeāna virzienā. Ej, pa kuru ielu gribi, sāļā vel-

dze būs tās galā. Arī mūsu mērķis ir pēc iespējas ātrāk mesties viļņu skavās, tomēr mana sešgadīgā pavadoņa skatiens pielīp mirguļojošajiem, tingeltangeļu pavadījumā virpuļojošajiem karuseļiem. Vai tur plīst vai lūst – vajag. Lūk, brīvdienu priekšrocība – nekur nav jāsteidzas, okeāns nekur neaizmuks, kāpēc gan neļauties bērnišķīgam priekam? Pāris stundas paiet nemanot, tik jūtu, ka sakarsētā āda kļūst arvien sārtāka, un prasīt prasās pēc sauļošanās aizsargkrēma uzreiz pēc tam, kad tiks izmērcēta vasarnieku pārblīvētajā okeānā. Divi soļi, un vilnis nogāž no kājām. Nākamais jau metas pār galvu un sniedz pirmo mācību: turi muti ciet! Jo mūsu jūra garšo kā tēja ar cukuru, salīdzinot ar Atlantijas okeāna ūdeni. Un tomēr – bauda, bauda, bauda ir tā mērcēties, krist un celties, un ļauties ūdens nesavtīgajai terapijai. Kad izmirkusi atkrītu smiltīs uz deķīša un izvelku no somas pusdienu turzu, saņemu otro mācību: neplāties ar kārumiem, jo ātri vien vari tikt no tiem atbrīvots. Nē, tiem neuzglūn badacietēji, kas kazino zaudējuši visu savu īpašumu, jo pilsētā ir vairāk lombardu nekā pārtikas veikalu un ieķīlāt var kaut zelta zobu. Manu maltīti apdraud milzu kaijas, kas izmanto ikvienu vieglprātīgi bez uzraudzības atstātu čipsi, cepumu vai maizīti, lai zibenīgi to satvertu savā knābī. Atliek tik pagriezt galvu uz otru pusi, lai roka jau būtu tukša. Pašai izdodas glābt ēdmaņu, bet blakus sēdētāja ar skaļu izbīļa un pārsteiguma kliedzienu atvadās no sava hamburgera. Bet rezultātu 2:0 mūsu zemes labā palīdz sasniegt smiltis! Atlantijas okeāna apskalotās ir pelēcīgas un raupjas, pēc dušas pat redzami melni smilšu nosēdumi. Tik baltas kā mūsējās nav nekur citur pasaulē (tā pirms daudziem gadiem stāstīja Liepājas tūris-

Z O O M L I L L A`

ma aģentūras „Ap sauli” īpašnieki, kas smiltis no visas pasaules kolekcionē stikla trauciņos, un es viņiem ticu!) Dienas noslēgumā jautrību mums sagādā motelis, kur esam nolēmuši pārnakšņot. Jau dienā ievērojām, ka no busiņiem tiek celti ārā jauni matrači. Urā! Būsim pirmie sapņu ķērāji uz šiem sniegbaltajiem mākoņiem. Tomēr, kad priecīgi atkrītam patīkamā bezspēkā, sajūtam, ka

plastmasas iepakojums matracim nav noņemts! Paladziņš rūpīgi pa virsu uzklāts, un lūdzu – dusiet saldi! Meklēt manikīra šķērītes un mēģināt izpakot? Vai izlikties nemanām nelielo traucēkli un grimt miegā? Izvēlamies otro variantu. Gan jau kāds kašķīgāks viesis aizrādīs, un nepilnība tiks likvidēta. Bet varbūt viņiem tā pieņemts? Who knows?

VĒSTURE UN VĀVERES Cita nedēļas nogale tiek veltīta galvaspilsētas apskatei. Šoreiz ar autobusiem aizķeršanās nav, un mēs tiekam apsēsties ekskluzīvās vietās – otrajā stāvā pašā priekšā! Dēls ir bezgala priecīgs par plašo skatu un iespēju iejusties šofera tēlā, jo sēž taču viņam tieši virs galvas! Arī pirmais pārsteigums Vašingtonā ir gana grandiozs – autoosta ir kā divi mūsu Valsts Mākslas muzeji kopā ņemti! Bet es pie tā jau sāku pierast, ka Amerikā viss ir liels (lielāks, vislielākais). Tad nu arī mēs lieliem soļiem dodamies uz izeju. Atveru karti un mirkli minstinos, jo gribas doties taisnā ceļā uz Kapitoliju, bet tikpat ļoti liela ir vēlme apciemot Latvijas vēstniecību Masačūsetsas avēnijā un redzēt mazo dzimtenes saliņu otrā pasaules malā. Kur gadījies, kur ne, pie manis pienāk laipns policists un saka: „You look lost!” (Jūs izskatāties apmaldījusies!) Atklāju viņam savu dilemmu un saņemu izsmeļošas norādes abiem virzieniem. Patriotisko jūtu vadīta, sāku ceļu vēstniecības virzienā, tomēr tas, kas kartē izskatījās viegli sasniedzams, dzīvē izrādās nepārvarams attālums, īpaši +35 grādu karstumā un ar mazu pavadoni pie sāniem, kura vienīgā vēlme ir iekāpt ikvienā ieraudzītajā strūklakā. Patiesībā, mana arī... Tad nu pievērsāmies tam, ko šī pilsēta piedāvā

pārpārēm – valsts daudzveidīgajai vēsturei. Un šo izzināšanas procesu patīkamāku padara tas, ka centrālie muzeji ir ar kondicionieriem un bez ieejas maksas. Tiesa, ar stingru drošības kontroli – somiņas tiks caurskatītas, paši caur metāla detektoru izstumti. Pasta muzejs, Nacionālā Mākslas galerija, Botāniskais dārzs, Amerikas indiāņu muzejs, Lidotāju un Kosmosa muzejs – tā ir tikai daļa no paspētā. Bet galvenais ir sajūta, ka esi vietā, kas redzēta neskaitāmās filmās un hronikās, vietā, kur valstu līderi pulcējas, spriež un lemj, vietā, kur neviena māja nav augstāka par Kapitolija balto kupolu, lai neaizēnotu tā nozīmīgumu un varenību. Diez, daudzās vāveru ģimenes, kas skraida no koka uz koku, apzinās, kādā nozīmīgā vietā liktenis tām atvēlējis dzīvot? Komunicēt ar garāmgājējiem tām patīk kā tipiskām amerikānietēm, un, sajutušas cienastiņa tuvumu, tās met kaunu pie malas un ēd no rokas. Tiesa, kāds gādīgs kungs gan uzskatīja par savu pienākumu brīdināt mūs, nesaprātīgos eiropiešus, par mazo dzīvnieciņu asajiem zobiem un nešpetno dabu. Tomēr japāņu tūristu pāris ar prieku mums pievienojās. Velorikšas, staigājošie ūdens pārdevēji un uzkodu vagoniņi ielu malās izraibināja pilsētas majestātisko seju kā vasarraibumi Čelsijas Klintones vaigu.

Z O O M L I L L A`

STEIGA UN OĀZE Visapdzīvotākā pilsēta Amerikā ar vairāk nekā 8 miljoniem iedzīvotāju, kuri runā vismaz 800 valodās, protams, ir Ņujorka. Šogad tā atzīmēs savu 390. dzimšanas dienu. Nosaukumu par godu Jorkas hercogam tā ieguvusi, pateicoties angļiem, kad tie kļuva par trešajiem šīs vietas saimniekiem, atkarojot teritoriju holandiešiem (tolaik New Amsterdam), kas savukārt to atņēma lenapu indiāņiem. Ja nabaga pirmiedzīvotāji pēkšņi nokļūtu mūsdienu Ņujorkas ielās, manuprāt, tie labprātīgi pamestu šo vietu ar šausmās saķertām galvām. Nu ir traka, traka, traka šī metropole! Te ir viss – mākslas tempļi, finansistu mītnes, modes meka, zinātnes, tehnoloģiju un izglītības pasaule. Un, protams,

Brīvības statuja, ko neatkarības simtgadē Amerikai dāvājuši francūži. Pats Gustavs Eifelis piedalījies tās izstrādē, bet skulptūras autors ir Frederiks Ogists Bartoldi. Burvīgs brauciens ar kuģīti pa Hudzonas upi ļauj izbaudīt skatu uz pilsētu no visām pusēm. Divstāvīgi autobusi gatavi izvizināt pa tematiskiem maršrutiem kaut cauru diennakti. Bet uzbraukt Empire State building smailē uzskatu par savu svētu pienākumu. Jau tuvojoties namam, mūs pārtver veikli biļešu tirgotāji, kas apgalvo, ka viņu piedāvājums ir izdevīgākais, ērtākais un lētākais. Skeptiskā mierā uzklausu zeļļu runas plūdus, mēģinu galvā izrēķināt solītos ieguvumus un padodos kārdinājumam, kad puiši manu sešgad-

Z O O M L I L L A`

nieku ierosina iekļaut mazo bērnu kategorijā (līdz pieciem gadiem), kuriem ieeja būs bez maksas. Nodoklis, ko pierēķina klāt, gan ir stipri lielāks, nekā plānoju („Bet te taču ir Ņujorkā!” attrauc tirgotāji...), arī dzeramnauda, šķelmīgi smaidot, tiek izkaulēta, un beigu beigās tas pats vien sanāk, ja būtu gājusi uz biļešu kasi. Bet par priekšrocību varu uzskatīt personīgo apkalpošanu bez rindas un pavadīšanu līdz pat ieejas durvīm. Darbinieki glītos formastērpos akurāti sagaida un pavada no telpas uz telpu. Vispirms tiekam ievesti istabā ar televizoriņiem, kur stāsta dažādus faktus par torni. Nākamā zāle ir kā kinoteātra un atrakciju parka apvienojums, jo, sasēdinātus krēslu rindās, mūs paceļ gaisā un šūpina, it kā lidojot ar helikopteru, kamēr ekrānā redzam skatus no augšas uz visu pilsētu. Brīžam lēnāk, brīžam straujāk, dažbrīd pat

trilleru cienīgiem manevriem pa tuneli, zem tilta vai starp mājām pārlidojam visai metropolei. Un, lai gan neesmu karuseļu cienītāja, šis triks man šķiet iespaidīgs. Mans juniors vēlas to izbaudīt vēl reizi, bet vietu ierādītājs mudina doties liftu virzienā. Ausis brīžiem aizkrīt, pēc kā varu secināt, ka ceļamies arvien augstāk. Un tad jau paveras satriecošais skats no 82. stāva. Nu ir tas iespaidīgi, ir. Man visskaistākie šķiet zaļie jumta dārzi, par kuru eksistenci, pa ielu ejot, pat nojaust nevar. Iedomājies – no rīta ar svaigi spiestas sulas glāzi tu izej uz savas divdesmitā stāva terases un nokļūsti mazā paradīzē, kamēr kaut kur zemu, zemu, viens otram pikti pīpinādami, garām traucas dzeltenie taksometri; no kartona krūzītēm kafiju dzerdami, uz darbu steidzas ierēdņi vai, galvas riņķī grozīdami, aiz skaļa gida drūzmējas tūristi. Pilsētas

Z O O M L I L L A`

trakumā oāzi meklējām Centrālparkā, kur starp celiņiem un zālieniem laukā spraucas pelēkas klinšu muguras. Tāpēc esot iespējams būvēt tik daudz un tik augstus debesskrāpjus, ka tiem ir kur ieķerties un noturēties. Bet sievišķīgu kaifu ķeru,

ejot pa Piekto avēniju, kur „Tiffany” skatlogs ar Odrijas Hepbernas atspulgu, un publiskajā bibliotēkā, kurā Kerija Bredšova neapprecējās. (Lidojot mājup, skatījos filmu „Sex and The City” jau ar citām acīm...)

PRIEDES UN GULBJI Kā saldais ēdiens un vieta, kur noteikti esmu nolēmusi atgriezties vēl reizi, ir burvīgā sala Longailenda. Ar vilcienu no Ņujorkas centra aiztraucam uz pašu salas vidu, kur tiekos ar meiteni no manas klases. (Vismaz sajūta nudien ir tāda pati kā izlaiduma dienā, baltās kleitiņās pie skolas fo-

tografējoties vai priekšpēdējā solā sēžot un slepeni no vēstures skolotāja „kauliņus” spēlējot.) Divi no četriem salas apgabaliem – Bruklina un Kvīnsa – pieder Ņujorkai, savukārt Nasava un Sufolka ir tās piepilsētas. Ja pasaule pēkšņi sāktu griezties uz otru pusi un man būtu jāpamet Latvija, šī ir tā

Z O O M L I L L A`

jām šosejām vai lielpilsētu krustojumos. Lai gan Longailenda ir septiņpadsmitā apdzīvotākā sala pasaulē, nevienu brīdi neradās sajūta kā tirgus laukumā. Ja nu vienīgi atrakciju parkā, kur bērniem par prieku devāmies svētdienas rītā. Nebija jau prāta darbs, jo, šķiet, visi salas mazie iedzīvotāji gribēja izmantot pēdējās brīvās dienas pirms jaunā skolas gada sākuma, lai vēl kārtīgi izdauzītos. Bet harmonija, ko guvu, iepriekšējo dienu pavadot pie okeāna, nespēja mani izsist no līdzsvara, un mājup devāmies ar milzu smaidu uz lūpām. Sajūsmu izraisīja arī kāda krāšņa melnādaina sieviete, kas, pa ielu pretim nākot, pārsteidza mani ar uzsaucienu: „Oh, I love Your skirt!” (Man patīk tavi svārki!) Tik vienkārši, tieši un sirsnīgi, ka vēl ilgi, to atceroties, smējāmies, bet Latvijas ziemā šīs atmiņas silda manu sirdi. L

vieta, kur es sevi redzu dzīvojam. Gaišie namiņi ar logu slēģiem un ķēdēs iekārtiem šūpuļdīvāniem uz terases, bagātīgi ziedošie dārzi un glīti apcirptie mauriņi, pīles un gulbji, kas mierīgi pastaigājas pa celiņiem ap dīķi, kanāli ar jahtām, kas dodas uz okeānu, melnbaltais bākas tornis, kas slejas debesīs un raida skatu ūdens tālēs – šeit viss ir skaists. Starp piekrastes mazajām priedītēm pazib vairākas stirnas un ir redzamas arī zaķu pēdas. Pirms vairākiem gadiem milzu plūdos daudz kas ticis aizskalots, bet koka dēlīšu taciņas ir atjaunotas, un staigāt gribētāji pa līkloču celiņiem atkal dodas šurpu turpu, elpojot dziļi sāļo okeāna gaisu. Iespējams, šī vieta mani uzrunāja arī ar savu pārskatāmību. Manuprāt, 190 kilometrus garo un 37 kilometrus plato salu pat es spētu izbraukāt bez apmaldīšanās, par ko galīgi nebiju droša uz lielaL

I E VA D T E K S T S : I V E TA Š N E PA

* N o s a u k u m s m ā k s l a s k a t a l o g a m p a r D a u g a v p i l s m ā k s l i n i e k i e m , k a s i z d o t s 19 9 7. g a d ā .

C I LV Ē K I L I L L Á

DA ŽI DA Ž Ā DI DAUG AVPILI E ŠI * F O T O : R E I N I S FJ O D O R O V S

C I LV Ē K I L I L L Á

Lai gan viens no 20.gadsimta nozīmīgākajiem māksliniekiem Marks Rotko (25.09.1903 – 25.02.1970) pasaules slavu ieguva, jau dzīvodams ASV, kur pelnīti ierindots starp Amerikas pēckara glezniecības centrālajām figūrām, viņa saknes ir šeit – Latvijā. Daugavpilī. Gluži tāpat kā Liepāja mums asociējas ar mūziku, Daugavpils – ar mākslu. Un ne tikai tāpēc, ka šeit dzimis Rotko. Latvijas otra lielākā pilsēta šodien lepojas ar pilnasinīgu kultūras dzīvi – teātris, Latgales Centrālā bibliotēka, kultūras centri un, protams, Marka Rotko mākslas centrs. “Mūsuprāt, māksla tā ir dēka, kas aizvilina nezināmā pasaulē, kuru izzināt var tikai tas, kas gatavs riskēt,” vēstulē laikrakstam New York Times 1943. gada 13. jūnijā rakstīja Marks Rotko un Ādolfs Gotlībs. Kas ir māksla mūsdienu mākslinieku skatījumā un ko nozīmē būt māksliniekam? Uz šiem jautājumiem LILLÁ fotostāstā atbild deviņi Daugavpils mākslinieki.

C I LV Ē K I L I L L Á

DMITRIJS BARANOVSKIS, 24. “Es meklēju lietas, kas mani iedvesmo, – tas var būt jebkas, sākot no pamestas ēkas, beidzot ar celafāna maisiņu. Es to saucu par Fotaž, tas ir jauns fotogrāfijas žanrs, kura autors esmu es pats. Es fotografēju ar mobilo telefonu un vēlāk p a l i e l i n u š o f o t o g r ā f i j u l ī d z p a t 70 r e i z ē m . M i l z ī g a i s f o t o g r ā f i j a s palielinājums un citas manipulācijas dod man iespēju meklēt jaun a s f o r m a s u n s a t u r u s . E s m e k l ē j u t o , k a s a t r o d a s a i z p i k s e ļ i e m .”

C I LV Ē K I L I L L Á

MAIRITA FOLKMANE, 43. “Māksla man dod iespēju justies brīvai. Manuprāt, mākslas uzdevums ir virzīt pasaules domu uz līdzsvaru starp materiālo un garīgo, starp racionālo un iracionālo. Bet jo vairāk es domāju, jo m a z ā k e s m u p ā r l i e c i n ā t a p a r l i e t u v i e n n o z ī m ī g u m u .”

C I LV Ē K I L I L L Á

OLEGS MARINOHA, 52. “Būt māksliniekam ir interesanti, jo vienmēr gribas kaut ko izdomāt, realizēt, vai izdarīt kādu māksliniecisku nejaucību, bez tā visa paliek mazliet skumji. Svar īga ir spontanitāte. Bet māksliniekam ir liela atbildība, jo viņš var ietekmēt citu cilvēku vidi, kurā viņi dzīvo un pat individuālo uztveri, tāpēc m ā k s l i n i e k a m j ā e k s i s t ē ā r p u s p o l i t i k a s .”

C I LV Ē K I L I L L Á

INGŪNA LIEPA, 48. “Es neuzskatu, ka būšana par mākslinieku kaut kā atšķiras no būšanas, piemēram, par krāšņu mūrnieku, jo tiek izmantoti tie paši elementi, – forma, līnija, krāsa, galvenais to darīt radoši. Gleznošana dod man iespēju nepriekšmetiski domāt – es spēlējos ar dažādu priekšmetu formu un enerģiju, līdz tie pārvēršas a b s t r a k c i j ā s .”

C I LV Ē K I L I L L Á

GRIGORIJS MIHEJEVS, 56. “Māksla ir kaut kas l īdzīgs mūzikas komponēšanai – no apkārtējās realitātes pretrunīgiem elementiem tu radi ko harmonisku un veselu. Un radot ir jāizprot konteksts, kurā atrodas šie dažādie elementi. Būt māksliniekam nozīmē sistemātiski domāt, un tas nav dabisks p r o c e s s , t u r i r j ā p i e l i e k a p z i n ā t a p i e p ū l e .”

C I LV Ē K I L I L L Á

RENATE BOJARUNE, 32. “Mani mākslas darbi ir kā mani bērni, un kaut kādā ziņā darbu radīšana ir mātišķo instintktu piepildīšana. Radīšanas procesā ir k a u t k a s k o s m i s k s , e s t o p a t s a l ī d z i n ā t u a r s e k s u ā l u o r g a s m u .”

C I LV Ē K I L I L L Á

NATAĻ JA MARINOHA , 52. “Mākslai ir jāizraisa emocijas, tā nedrīkst atstāt vienaldzīgu, un tai jārosina arvien jaunas interpretācijas skatītājos. Man mākslā i r s v a r ī g a s a j ū t a , k a t o v a r u i z d a r ī t t i k a i e s u n n e v i e n s c i t s . Tā i r g a n b r ī v ī b a , g a n a t b i l d ī b a v i e n l a i k u s .”

C I LV Ē K I L I L L Á

INĀRA PETRUSEVIČA, 43. “Būt māksliniekam ir savdabīgs prāta stāvoklis, no kura nevar a t s l ē g t i e s – t u t a j ā e s i 24 h d i e n n a k t ī . S v a r ī g i i r b r ī n ī t i e s p a š a m un spēt pārsteigt citus, citādi ikdiena ir diezgan pelēka un pārāk n o r m ā l a .”

C I LV Ē K I L I L L Á

A N N A G R I N Č U K A , 2 9. “Es strādāju dažādās telpās, bet mežs ir tā vieta, kur es to daru vislabprātāk. M a n d a b a u n d z ī v n i e k i i r g a n i e d v e s m a s a v o t s , g a n i z p ē t e s o b j e kt s v i e n l a i k u s , c a u r t i e m c e n š o s i e p a z ī t p a t i s e v i .”

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

VIŅPUS LILLÁ

L AT V I JA S DE V I Ņ PA DSM ITA IS . 1936/ 2008 LĪVIJA DŪMIŅA FOTO: RAKSTNIECĪBAS UN MŪZIK AS MUZEJA ARHĪVS

VIŅPUS LILLÁ

Aktīva kustība virzienā uz Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu sākās 2008. gadā. Tas ir deviņpadsmitais pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Bet kāds bija jaunās neatkarīgās Latvijas deviņpadsmitais gads? Ar kādiem sapņiem dzīvoja Latvija 1936. gadā?

VIŅPUS LILLÁ

1934.

gada 15. maijā Latvijas

1935. gada 28. janvārī Kārlis Ulmanis sāka

Ministru

prezidenta

Draudzīgā aicinājuma kustību, vedinot ie-

Kārļa Ulmaņa veiktais

dzīvotājus dāvināt grāmatas savām pirma-

valsts apvērsums pielika punktu parlamentā-

jām skolām. Šī kustība turpinājās visus piecus

ras republikas pastāvēšanai, sākās autoritārā

viņa vadonības gadus, līdz 1939. gada beigām

Ulmaņa režīma jeb vadonības laiks, kas bei-

bija saziedots vairāk nekā 1,5 miljoni grāma-

dzās līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā. No

tu. 1936. gadā presē parādās atkārtots Ulma-

1936. gada pavasara Ulmaņa rokās bija gan

ņa aicinājums turpināt iesākto. Draudzīgais

valsts, gan Ministru prezidenta vara, kas kon-

aicinājums ir viens no iemesliem, kas Līgotņu

centrējās uz nacionālo ideju, latviskas Latvijas

Jēkabam 1936. gada izskaņā, vērtējot latviešu

veidošanu. Tika novērtēta izglītības un kultū-

rakstniecību, liek secināt – krīze ir beigusies.

ras lielā loma, jo kultūra kļuva par valsts re-

1936. gadā dibināts Latvijas Vēstures institūts,

prezentācijas formu.

tā uzdevums ir „latviešu un vispārīgās vēs-

Kultūras procesiem svarīgs bija 1934. gada 24.

tures notikumu un parādību pētīšana un no-

jūlijs, kad pieņemts jaunais likums par Kul-

skaidrošana nacionālisma un patiesības garā”.

tūras fondu, kas paredzēja: „Kultūras fondam

Institūta darbība vēstures avotu apzināšanā

par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko

un izdošanā ir ļoti nozīmīga.

dzērienu cenām.” Kultūras fonds, kura funkci-

Maijā Latvijā pilnīgi pārgāja uz latīņu alfabētu,

jas līdzinās tagadējā Valsts Kultūrkapitāla fon-

pasakot ardievas vecajai gotiskajai rakstībai.

da darbībai, rīkoja Latvijas mākslas izstādes. 1935.–1936. gadu mijā notika otrā, kurā piedalījās 201 mākslinieks ar 476 gleznām. Kā vēsta Latvijas Kareivis, tikai no 18 māksliniekiem pieņemts pilns skaits gleznu, t. i. – piecas. Tāda iespēja, neatkarīgi no žūrijas vērtējuma, bijusi tikai kādreizējiem un esošiem Mākslas akadēmijas mācībspēkiem, taču „vislabākie no

1936. gada vasarā Rīgā valdīja rosīga kultūras dzīve.

tiem šo tiesību nav izmantojuši: prof. Purvī-

Jau 1930. gadā bija uzsākti Uzvaras laukuma

tis izstādījis tikai 2 gleznas, rektors Kuga un V.

labiekārtošanas darbi, bet 1936. gada 11. jūnijā

Tone – tikai pa vienai.”

Ministru kabinets pieņēma likumu par Uzvaras

Izglītībai piešķirti 14,7% no Latvijas budžeta,

laukuma izbūvi Rīgā. Tas paredz izbūvēt un iz-

norisa aktīva skolu celtniecība. Latvija pat bija

daiļot Rīgas Uzvaras laukumu, ierīkojot tajā pa-

pirmajā vietā Eiropā pēc skolu nodrošinājuma

rādes un sporta laukumu un izbūvējot estrādes

ar skolotājiem un studentu skaita uz 10 000 ie-

telpas un citas labierīcības parādēm, sportam,

dzīvotājiem.

zemnieku, strādnieku, jaunatnes, dziesmu un

VIŅPUS LILLÁ

citiem tautas svētkiem. Ziedojumu vākšana šim

Ja šogad esam pievienojušies eirozonai, tad

mērķim turpinājās visu gadu. Šīs aktivitātes at-

1936. gada septembrī, lai veicinātu eksportu,

gādina šodienas situāciju ar Likteņdārzu, kura

tika devalvēts lats, pielīdzinot Anglijas sterli-

tapšanā iegulda gan tautas līdzekļus, gan darbu.

ņu mārciņai.

IZ STĀDES, KONCERTI, TEĀTRIS Janvārī Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagad

dolfa Piņņa personālizstāde.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) atklāja

Aprīlī, „pēc muzikāli mākslinieciskiem panā-

ungāru lietišķās mākslas izstādi. Februārī tur-

kumiem ārzemēs ar lauriem, balvām un preses

pat bija apskatāma dāņu mākslas izstāde, bet

atsauksmju saiņiem” atgriezās slavenais Reitera

Latviešu biedrībā – Jāņa Tīdemaņa izstāde. Jan-

koris un uzstājās Valsts konservatorijā. 4. maijā

vārī Rīgas pilī notika 1935. gada vasarā arheo-

ar M. Lengjela Nakts serenādes pirmizrādi Lat-

loģiskajos izrakumos atrasto senlietu izstāde.

vijas teātra leģenda, primadonna Lilija Štengele

Novembra beigās Rīgā atklāta gleznotāja Rū-

atzīmēja 25 gadu skatuves darba jubileju.

VA SAR A Gatavojoties IX latviešu Dziesmu svētkiem,

uz Baireitas Vāgnera operu sezonu, Zalcburgas

kas 1938. gadā notika Rīgā, jau 1936. gadā da-

svētku spēlēm [..]. Diriģents Teodors Reiters šīs

žādās pilsētās rīkotajos svētkos Latvijas va-

vasaras atpūtu nolēmis ziedot novadu dzies-

saru pieskandināja kora dziesma. Rīgā vasarā valdīja rosīga kultūras dzīve. Ieskats vienas jūnija nedēļas afišā: Vērmanes dārzā dzied Mariss Vētra, Arkādijā – simfoniskās mūzikas koncerts, 1905. gada parkā muzicē 5. Cēsu kājnieku pulka orķestris, Miera dārzā — Vidzemes

artilērijas

pulka

orķestris.

Mariss

Vētra tovasar dzied arī Mellužos un Ķemeru kūrmājā, kur tāpat notiek simfonijkoncerti. Vērtīga laika liecība, kas ļauj sajust tās vasaras kultūras dzīves elpu, ir sezonas izskaņā Jaunākajās Ziņās publicētie raksti par mākslinieku plā-

Tika novērtēta izglītības un kultūras lielā loma, jo kultūra kļuva par valsts reprezentācijas formu.

niem. Piemēram, raksta fragments, kas veltīts

musvētkiem. [..] Režisors Jānis Zariņš pēc ār-

LNO piederīgajiem: „Diriģents Jānis Kalniņš kā

zemēs pavadītiem 2 mēnešiem, kur noskatījies

Kultūras fonda un mecenātu grupas stipendiāts

43 izrādes, grib atpūsties un domas koncentrēt,

aizbrauc uz veselu gadu: vispirms uz Berlīni, tad

lai jūlija sākumā varētu stāties pie jaunu ope-

VIŅPUS LILLÁ

ru sagatavošanas [..]. Milda Brehmane-Štengele

Dailes teātra tālāko izveidošanos.” Režisors

grib vasaras atpūtu pavadīt Ķemeros. Ogļskābes

Jānis Muncis visu vasaru būs aizņemts pie

vannas esot labākās nervu stiprinātājas. Aman-

patriotiskiem brīvdabas inscenējumiem. [..]

da Liberts-Rebāne izbrauks uz Vāciju un kādu

Dekorators O. Skulme arī domā vasaru ziedot

laiku padzīvos Berlīnē, lai pavērotu turienes te-

darbam. „Man Liepājas pilsētas valdei jāgata-

ātrus. Lidija Blūmentāle atpūtīsies jūrmalā, tad

vo liela glezna – „Saratova” ierašanās Liepājā.

dosies uz Parīzi, kur studēs dziedāšanu pie prof.

Tā jāpabeidz līdz 26. jūnijam. Pārējo vasaras

Gladkajas-Kedrovas.”

daļu pavadīšu Mālpilī un nodošos brīvai glez-

Par savām turpmākās vasaras gaitām stāsta

niecībai un pie dekorāciju projektiem teāt-

arī Dailes teātra mākslinieki: „Kad apjautā-

rim.” [..] Plastikas konsultante Felicita Ertnere

jos direktoram Eduardam Smiļģim, vai viņš

atrodas jau studiju ceļojumā ārzemēs: iepazī-

vasaru brauks uz ārzemēm, skan laipna, bet

sies ar Berlīnes, Parīzes, Prāgas un Varšavas

noteikta atbilde: „Kamdēļ? Mums taču te-

teātriem. [..] Krūmiņu Olga dosies uz Dāniju

pat, Latvijā, tik daudz skaistu vietu. Dzīvošu

un Angliju, bet Lilija Amerika, paredzēdama

Āgenskalnā un kārtošu materiālus nākamajai

karstu vasaru – uz Ziemeļiem: Igauniju, So-

sezonai. Padomā daudzi projekti, kas veicinās

miju un Zviedriju.”

L AT VIJĀ VIESOJA S Vairāki uzmanības vērti notikumi saistīti ar Na-

slavenās čellistes Rajas Garbuzovas (1906–1997)

cionālo operu. Mūsu Baltajā namā viesojies sla-

koncerts.

venais ungāru pianists, neredzīgais Imre Ungārs

Krievu teātrī uzstājies ebreju izcelsmes krievu

(1909–1972). Zviedru karaliskās operas galvenais

estrādes mākslinieks, ievērojamā Maskavas te-

diriģents Nils Grevilliuss diriģējis operu Ekebi-

ātra–kabarē Sikspārnis aktieris Viktors Henkins

jas kavalieri. Operā noticis amerikāņu dziedātā-

(1882–1944). Turpat, Krievu teātrī, pārpildītās

jas, kontralta Mariannas Andersones vienīgais

zālēs notikuši krievu tautas dziesmu un roman-

koncerts Latvijā. Filadelfijā dzimusī Marianna

ču izpildītājas, mecosoprāna Nadeždas Pļevickas

Andersone (Marian Anderson, 1897–1993) ir pir-

(1884–1940) divi koncerti.

mā afroamerikāniete, kas kāpusi uz Metropoles

Augustā Rīgā bija ieradies Lietuvas valsts teātra

operas skatuves, un tas notika 1955. gadā Ver-

direktors Žadeika un ar Nacionālās operas direk-

di Masku ballē Ulrikas lomā. Maijā LNO izsludi-

toru Jēkabu Poruku „vienojies par izcilāko oper-

nāts spāņu dejotājas Nati Moralēses atvadvakars,

dziedoņu, baletsolistu un koncertantu apmaiņu,

kurā piedalījies leģendārais flamenko ģitārists un

kas paredzēta jau sezonas sākumā un turpināsies

komponists Karloss Montoija (1903–1993). Nacio-

visu gadu. [..] Dir. Žadeika grib panākt, lai nākotnē

nālajā operā viesojusies Maskavas Lielā teātra so-

Latvija, Lietuva un Igaunija rīkotu kopējas māks-

liste Marija Maksakova Karmenā, viņas Hosē bija

las izstādes Rīgā, Kauņā un Tallinā, lai izdotu arī

Mariss Vētra. Rudenī Baltajā namā noticis pasaulē

almanahu lietuvju, latviešu un igauņu valodās.”

VIŅPUS LILLÁ

Ja šogad esam pievienojušies eirozonai, tad 1936. gada septembrī, lai veicinātu eksportu, tika devalvēts lats, pielīdzinot Anglijas sterliņu mārciņai.

L AT VIJA S VĀRDS PA SAULĒ Latviešu mūzika skanēja Beļģijā, jo 2. jūnijā

skatāma arī Antverpenes augstākās mākslas

Briseles radiofonā latviešu komponistu darbus

institūtā. Bet novembrī Varšavas mākslas vei-

spēlēja komponists, Latvijas konservatorijas

cināšanas biedrības telpās atklāta LR ārkārtējā

klavieru spēles profesors Pauls Šūberts (1884–

sūtņa un pilnvarotā ministra Polijā un Ungāri-

1945). Helsinku Ateneum muzejā notikusi lat-

jā Miķeļa Valtera kundzes iesieto grāmatu iz-

viešu mākslas izstāde. Latviešu māksla bijusi

stāde.

SVINĪBAS Atceroties Veco Stenderu viņa 140. nāves die-

M. Skujenieks, izglītības ministrs A. Tentelis,

nā, Sunākstē notikušas piemiņas svinības. Bija

ārlietu ministrs V. Munters u.c.) un ko apsveicē-

celti goda vārti pie Sunākstes baznīcas, kur

ji dāvinājuši (dominē ziedi, lauru vainagi, taču

notika piemiņas dievkalpojums, tajā uzstājās

ir glezna, kristāla augļu vāze, dzejolis). Izskan

operdziedātāja Anna Ludiņa. Vakarā Saviesīgās

arī kritika: „Sarīkojot mūsu visizcilākā, nopel-

biedrības namā Līgotņu Jēkabs noturēja priekš-

nu bagātākā skaņraža jubilejas koncertu, bija jā-

lasījumu par Vecā Stendera nozīmi latviešu

dara viss, lai tas arī visādi būtu reprezentatīvs.

rakstniecībā.

Nevaram būt vienisprātis par skaņdarbu izvēli.

Decembrī tika atzīmēta Jāzepa Vītola 50 darba

[..] Arī solistu izvēle varēja būt pa daļai citāda.

gadu jubileja. Jaunāko Ziņu 14. decembra nu-

Vispār programma šķita vairāk piedienīga šau-

murā var lasīt smalku pasākuma atreferējumu.

rāka vēriena sarīkojumam.” Uz goda mielastu

„Ierodoties gaviļniekam ar kundzi operas direk-

Latviešu biedrības Baltajā zālē sanākuši vairāk

cijas ložā, visi svinīgā vakara dalībnieki, piece-

nekā 200 viesu.

ļoties no sēdekļiem, sveicina ilgiem, jūsmīgiem

1936. gadā Atpūta turpinājumos publicē Viļa

aplausiem.” Tiek ziņots, kādi valdības pārstāvji

Lāča Vecā jūrnieka ligzdu un Pāvila Rozīša Val-

ir klāt godināšanā (Ministru prezidenta biedrs

mieras puikas.

VIŅPUS LILLÁ

1942 Plosās Otrais pasaules karš. Cepļa autors Pāvils

skalbēm, veseļiem un citiem, kas pārdevušies

Rozītis ir miris 1937. gadā, bet Vilis Lācis, Lat-

savas tautas gadsimtu ienaidniekam, kas nodod

vijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsē-

un sagandē latvju kultūru un mākslu!” Savējie

dētājs, kaismīgā radiorunā Latvijas tautai, kas

kļuva par svešajiem. Latvija savu neatkarību

publicēta 23. februāra Cīņā, sauc: „Tautas nici-

bija zaudējusi. Bet atjaunotās Latvijas 25. gadā

nāšana un riebums būs alga visiem šiem kugām,

Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. L

AV O T I U l m a ņ l a i k i . L e ģ e n d a s u n f a k t i . S a s t . V. A v o t s . R ī g a , J u m a v a . Agora. (LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas Sociālo un politisko p ē t ī j u m u i n s t i t ū t a r a k s t u k r ā j u m s) N r. 6 Raksti periodikā.

J A U TĀ L I L L Á

HUTTERSTOCK

JA V E I K A L S S TR Ā DĀ 24H DI EN N A K TĪ, K Ā PĒC DU RV Ī M I R VA JA DZ ĪG A AT SLĒG A?

KRISTAPS SKUTELIS

JĀNIS

jauno tehnoloģiju zinātājs

kvantitatīvās finanses, Čikāga

„Pat ja veikals darbojas 24/7, pārdevēji ne-

„Lai veikalniece vienreiz dienā tomēr to varētu

var lepoties ar tādu produktivitātes līmeni un

aizslēgt un naudu saskaitīt.”

dažkārt ir nepieciešama pauze, kuras laikā aiziet uzvārīt tēju, veikt preču inventarizāciju vai apdomāt dzīvi. ”

VALDIS LIEPIŅŠ

SANDIS

Latvijas golfa attīstītājs

likumu un likumsakarību pārzinātājs

„Ja ir durvis, tad ir labi, ka tām ir atslēga, jo

„Ņemot vērā, ka 21. gadsimtā ievēro arī dažādu

jebko kādreiz vajag aizslēgt, lai atkal atslēgtu.”

minoritāšu tiesības, iespējams, ir kāda cilvēku grupa, kuri nespēj pieņemt lēmumu par ieiešanu veikalā vai jebkurā citā telpā, pirms nav ielūkojušies tajā caur atslēgas caurumu.”

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

PŪT, V Ē J I Ņ I! D A I L E S T E ĀT R Ī 24 . U N 2 5 . F E B R U Ā R Ī

Turpinājums

iepājas teātris uz Rīgu ved skatītāju mīlestību iemantojušo un profesionāļu augstu novērtēto Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūziklu „Pūt, vējiņi!”.

Izrāde Liepājas teātra repertuārā ir jau trešo sezonu –2011. gada rudenī to iestudēja režisors Dž.Dž.Džilindžers. Mūzik-

lu iecienījuši gan Liepājas, gan pārējās Latvijas iedzīvotāji – līdz šim tas spēlēts pilnās zālēs, un to noskatījušies jau vairāk nekā 30 000 skatītāju. „Pūt, vējiņi!” atzīta par 2011./2012. sezonas „Gada muzikālo izrādi” (par iestudējumu „Spēlmaņu nakts” balvas saņēmuši arī horeogrāfe Inga Krasovska un Kārlis Lācis), ieguvusi raidījuma „100g kultūras” balvu „Kilograms kultūras 2011” nominācijā „Teātris”, bet pavisam nesen iegūta arī Egona Līva piemiņas balva „Krasta ļaudis” nominācijā „Labākā realizētā literārā iecere”. Pēc „Pūt, vējiņi!” noskatīšanās teātra kritiķe Zane Radzobe atzinusi, ka „režisora Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudētie Raiņa, Kārļa Lāča un Jāņa Elsberga Pūt, vējiņi! kļuvuši par Latvijas teātra sensāciju”.

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

LI LI O MS N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī 16 . F E B R U Ā R Ī

Turpinājums

„Atkal, atkal ir debesis pušu,” tā ir ne tikai Nacionālā teātra himna ar leģendāro Imanta Kalniņa mūziku un Māra Čaklā vārdiem, bet arī Lilioma – brīvā un nepieradināmā karuseļa iekšāsaucēja – dziesma, kas aicina pacelties pāri ikdienas rūpēm un aizmirst vilšanās brīžus. 20. gadsimta sākuma mīlestības stāsts no kādas ungāru pilsētas nomales ikdienas pārtaps stāstā, ko režisors Edmunds Freibergs veltīs visiem mums, kam patīk sapņot par mīlestību un prieku, jo „viena vieta uz brieža vēl brīva” – tieši jums!

S K AT Ī T V I D E O

10 jautājumi režisoram Edmundam Freibergam

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

V EC PU IŠ I U N V EC M E ITA S D A I L E S T E ĀT R Ī P I R M I Z R Ā D E 9. M A R TĀ

Turpinājums

anoka Levina lugas „Vecpuiši un vecmeitas” jauniestudējuma režisors ir Regnārs Vaivars. ...Znaiduhs nemīl Pukicu, bet viņi precēsies. Tā, lūk!

Pukica nav pārāk glīta, bet ir iemīlējusies Znaiduhā līdz bezsamaņai. Viņa gribēja precēties – viņš piekrita. Viņa gatavojās – viņš neiebilda. Bet iet un to tiešām izdarīt? Naivajām sievietēm būtu jāsaprot – viņi, vīrieši, vēlas daudz, bet visizmisīgāk viņi vēlas, lai tos liktu mierā. No otras puses – kāpēc jābaidās no sievas? Nav jau pasaules gals, dzīve taču ir arī pēc kāzām. Kaut kā jau cilvēki izgrozās. Apprecas – izšķiras. Bet varbūt viss ir otrādi, un Pukicai viņš nemaz nepatīk? Taču Znaiduham viņa pēkšņi šausmīgi patīk! Viņš ir gatavs uz jebkuru muļķību, jebkuru kaprīzi – pat precēties ar viņu. Lomās: Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Artūrs Dīcis, Juris Bartkevičs un Dainis Gaidelis.

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

MIHAILS UN MIHAILS SPĒLĒ Š A H U L AT V I J A S N A C I O N Ā L Ā O P E R A , J A U N Ā Z Ā L E P I R M I Z R Ā D E 1 2 . M A R TĀ

Turpinājums

aunā komponista Kristapa Pētersona operas centrā ir šaha spēles neparastās popularitātes fenomens Aukstā kara laikā. Būtisku lomu tajā spēlē tā dēvētais Burvis

no Rīgas – tituliem bagātākais Latvijas šahists Mihails Tāls. Operas muzikālā dramaturģija precīzi balstīta 1960. gadā Maskavā Pasaules čempionātā izspēlētajā sensacionālajā šaha partijā, kurā Tāls pieveica šķietami neuzvaramo padomju tautas šaha spēles elku Mihailu Botviņiku. Šis leģendārais mačs tiks izspēlēts multimediālas lekcijas formā, akcentējot gan šaha ideoloģisko nozīmi Padomju Savienībā, gan Tāla intuīcijā un improvizācijā balstīto taktiku, kas ļāva viņam uzvarēt racionālo, akadēmisko Botviņiku. Projekta radošo komandu veidos spilgti jaunās paaudzes latviešu mākslinieki, kuri guvuši panākumus arī starptautiskajā mērogā.

EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

M I LĒDI JA D A I L E S T E ĀT R Ī P I R M I Z R Ā D E 7. M A R TĀ

rika Emanuela Šmita lugu „Milēdija”, kas tapusi pēc Aleksandra Dimā romāna „Trīs musketieri” motīviem, Dailes teātra Lielajā zālē iestudē Dž.Dž.Džilindžers.

„Trīs musketieri” ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kas patīk jauniem cilvēkiem. Patīk tāpēc, ka visu notikumu centrā ir sieviete, – neizsakāmi pievilcīga, gudra, jutekliska, neparedzama. Viņas mīlestība sola debesu svētlaimi, taču tā var būt arī nāvējoša – un dažreiz vienlaikus. Tāda ir lēdija Vintere – Milēdija. Milēdija – tās ir avantūras, mūžīgs nemiers, negulētas naktis, negaidīta nodevība, sirdsapziņas pārmetumi, nepiepildītas cerības, lauzti solījumi. Viņa valdzina un biedē, uzbrūk un aizsargājas. Viņa ir bende un upuris. Kas viņa ir? Protams, pati dzīve... Lēdijas Vinteres lomā – Rēzija Kalniņa vai Agnese Zeltiņa.

EJ UZ LILLÁ KONCERTI

D O NS K O N C E R T Z Ā L Ē „ PA L L A D I U M ” 1 4 . , 15 . , 16 . , 17. , 1 8 . U N 2 0 . F E B R U Ā R Ī

Turpinājums

ons prezentēs savu ceturto studijas albumu „Varanasi”, kas būs šogad maijā iznākušās plates „Signāls” turpinājums.

Visos koncertos kā viešņa piedalīsies arī Dona audzēkne, TV šova „Jaunā talantu fabrika” uzvarētāja Aminata Savadogo. „Koncerts „Varanasi” ir zināms apļa noslēgums un jauns sākums – ar šiem koncertiem „Palladium” svinēšu savu pirmo desmitgadi uz skatuves, Aminatai šis ir tikai ceļa sākums,” saka Dons. Koncertā vairākas dziesmas Dons izpildīs kopā ar kori „Kamēr” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Koncerta „Varanasi” programmā iekļautas gan jaunā albuma dziesmas, gan jau popularitāti guvuši hiti. Dziesmu muzikālo vēstījumu papildinās arī īpaši koncertam un katrai dziesmai veidotas video un grafikas projekcijas, kā arī gaismu un lāzeru spēle mūzikā.

S K AT Ī T V I D E O

EJ UZ LILLÁ KONCERTI

„ M ELO-M” JAU N Ā S ĒRI JA K O N C E R T Z Ā L Ē S L AT V I J A S P I L S Ē TĀ S F E B R U Ā R Ī U N M A R TĀ

Turpinājums

ellu trio „Melo-M” aicina savus klausītājus uz koncertu, kam šoreiz dots īpaši zīmīgs nosaukums „Jaunā sērija”. Tas apliecina, ka koncertā skanēs

ne vien pašas pazīstamākās grupas izpildītās kompozīcijas, bet arī ir sagaidāms jaunas programmas pirmatskaņojums. Koncerta apmeklētāji būs pirmie, kas ekskluzīvā kārtā varēs klātienē noskatīties un noklausītīes „Melo-M” jaunāko veikumu – koncertprogrammu, kas veltīta pasaulē pazīstamu televīzijas seriālu mūzikas tēmām. Jaunās un pārsteidzošās versijās trīs čellu izpildījumā skanēs melodijas no TV seriāliem –„Troņu spēles”, „Sekss un lielpilsēta”, „A-komanda”, „Monthy Pyton”, „Tvinpīka” un citas pazīstamas seriālu tēmas. Neiztrūkstoši koncertā sagaidāmi arī dažādi pārsteigumi un paši pazīstamākie grupas izpildītie skaņdarbi no pasaules hitiem līdz tautas mūzikai, operu tēmām un grupas dalībnieka Kārļa Auzāna oriģināldarbiem.

EJ UZ LILLÁ KONCERTI

TH E DELTA M AC H I N E W I NTER TO U R ARĒNĀ RĪGA 2 . M A R TĀ

ēc jaunā albuma „Delta Machine” iznākšanas, kā arī veiksmīgās stadionu turnejas kulta grupa „Depeche Mode” savas jaunās koncertturnejas ziemas posmā, 2.

martā, uzstāsies „Arēnā Rīga”, un „The Delta Machine Win-

ter Tour” laikā šis būs vienīgais koncerts Baltijā. „Delta Machine” ir grupas 13. studijas albums, un tā oriģinālais skanējums iemantojis gan mūzikas kritiķu, gan fanu atzinību. Daudzi mūzikas apskatnieki uzsver, ka tas ir labākais un spēcīgākais grupas veikums pēc leģendārā „Violator” ieraksta. „Depeche Mode” ar vairāk nekā 100 miljoniem pārdotu ierakstu kopiju ir panākumiem bagātākā elektroniskās mūzikas grupa vēsturē. Savukārt britu mūzikas žurnāls „Q” to iekļāvis starp 50 grupām, kas mainījušas pasauli.

EJ UZ LILLÁ KINO

DA L A S A S PI RC Ē J U K LU BS FORUM CINEMAS I E S A K A I E VA V I E S E

Turpinājums

ona Vudrūfa (Metjū Makonohijs) kaislības ir rodeo, uzdzīve un gadījuma sakari, līdz viņš izdzird ārsta diagnozi – AIDS – un prognozi, ka atlicis dzīvot vien mē-

nesi. Šāds ārstu spriedums viņā raisa neizpratni un dusmas, jo par HIV izplatības ceļiem astoņdesmitajos gados ir zināms maz un populārs ir uzskats, ka šī slimība galvenokārt skar homoseksuālus vīriešus. Maskulīnais Vudrūfs nikni aizsviež slimnīcas informatīvos bukletus un, sakliedzis uz ārstiem, pamet slimnīcu. Diagnoze pamazām maina Ronu, viņš atsvešinās no homofobiskās draugu kompānijas, pārvērtē vērtības un sadraudzējas ar transseksuāli, kura arī ir inficēta. Viņi abi, meklējot alternatīvas vienīgajai oficiāli atzītajai ārstēšanas metodei, uzsāk nesertificētu medikamentu izplatīšanu, lai palīdzētu sev un citiem Dalasas HIV slimniekiem. Filmas pamatā ir patiess stāsts par HIV slimnieka Rona Vudrūfa cīņu pret slimību un valsts veselības aprūpes sistēmu, kuras smagnējā birokrātija nebija gatava pretoties 20. gadsimta mēra izplatībai. Rona lomas tēlotājs Makonohijs lieliski tiek galā ar lomu, iejūtoties apņēmīgā cīnītāja tēlā, kurš negaida palīdzību un pats uzņemas kontroli pār savu dzīvi; šo noteikti varētu uzskatīt par viņa labāko aktierspēli. Arī transseksuālās kolēģes lomas tēlotājs Džareds Leto iegulda savu talantu, lai abu attiecībās ekrānā būtu gan komiskas situācijas, gan spēcīgu emocionālu satricinājumu brīži. Dallasas pricēju klubs ir klasisks biogrāfiskās drāmas kino, kas bez kinematogrāfiskām ekstravagancēm un ar ļoti labu aktieru darbu atklāj stāstu par nesamierināšanos, draudzību un mirstīgumu.

EJ UZ LILLÁ KINO

K A I M I Ņ U TRO K ŠŅ I I E S A K A I E VA V I E S E

r pirmajiem kadriem Klebera Mendosas Fiļju filma mudina ieskatīties un vērot. Filma sākas ar melnbaltu fotoattēlu virkni, kas ieskicē tagadējās lielpil-

sētas Resifes pagātni un ar tās uzplaukumu saistītos apstākļus un cilvēkus. Jau pavisam drīz attēlus nomaina kameras klejojums caur pilsētu šodien. Gaismas stari, uz asfalta rakstīta atzīšanās mīlestībā, bumba, kas pārlec baltām flīzēm un citas mazas nianses rada skatam interesantu vidi. Taču „būt tur” rosina ne tikai siltās Brazīlijas ainas ledainā Latvijas ziemā, jo tikpat siltu patiku izraisa ekrānā redzamo svešinieku mazie un savādie paradumi, grūti saprotamās attiecības, kuras rodas vēlēšanās uzminēt. Jau drīz skatītājam nākas apjaust, ka par spīti vizuālajam kadru vieglumam ekrānā redzamos cilvēkus un viņu apdzīvoto rajonu nomāc drūmums, neapmierinātība un neskaidras izcelsmes naids. Bia, divu bērnu māte, saindē suni, kas traucē viņai gulēt, un ar pētniecisku bezkaislību nākamajā dienā vēro dzīvnieka vārgo elpošanu. Resife ir režisora Fiļju dzimtā pilsēta, taču lēni ritošā filma nav dokumentālas ievirzes impresijas. Tas ir smalkās detaļās izstrādāts stāsts, kas pēta tagadnes un pagātnes attiecības, sabiedrību un uzticēšanos. Kādreizējās cukurniedru plantācijas vietā tagad atrodas debesskrāpji, tomēr pilsētas iedzīvotāju starpā arī pašlaik pastāv vēsturiski veidojušās priekšstatu atšķirības un sociāla spriedze. Tā meklē veidu, kā izlauzties. Filma apbalvota festivālos Sanpaulu, Roterdamā, Sidnejā, Toronto un Riodežaneiro. Brazīļi kinodarbu izvirzījuši labākās ārzemju filmas nominācija šīgada „Oskara” balvai.

E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L S

RĪG A 2014 K R I S T I A N A B O LTA N S K A P E R S O N Ā L I Z S TĀ D E I Z S TĀ Ž U Z Ā L Ē „ A R S E N Ā L S ” LĪDZ 20. APRĪLIM

īdz 20. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā Kristians Boltanskis prezentēs divus izcilus, pasaulē plašu atzinību

guvušus mākslas projektus – videodokumentāciju „Starp laikiem” (Entre Temps) un radošo pētījumu „Sirdspuksti”, kurā varēs piedalīties ikviens izstādes apmeklētājs. Ievērojamā franču laikmetīgās mākslas meistara Kristiana Boltanska personālizstāde ir viens no Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas programmas nozīmīgākajiem notikumiem tematiskās līnijas „Brīvības iela” ietvaros. Sirdspukstu arhīva veidošanu Kristians Boltanskis sāka 2005. gadā, tajā jau piedalījušies vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Izstādes apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja ierakstīt savus sirdspukstus, kurus vēlāk pārraida uz projekta galveno serveri – sirdspukstu bibliotēku, kas atrodas Edzimas salā Japānas jūrā. Katrs radošā pētījuma dalībnieks varēs iegūt personīgo sirdspukstu ierakstu CD datu nesējā.

GARŠĪGI LILLÁ

Č E T R A S S E ZO N A S P I E DĀVĀ

S Ā LĪ G ATAVOTA FO R ELE

Turpinājums

FOTO: ARMANDS MEIRĀNS

S I G N E M E I R Ā N E , W W W. C E T R A S S E Z O N A S . LV

ādi gatavota zivs garšo nepārspējami, tā saglabā savu sulīgumu un dabisko garšu, un tā nemaz nav sāļa, kā tas varētu likties. Pagatavot to ir ļoti ātri, un šo metodi vari izmantot, gatavojot arī citas zivis: karpu, asari, buti, lasi, āti. Šoreiz pagatavoju foreli, kuras vēderu piepildīju ar sev tīkamiem garšaugiem.

SASTĀVDAĻAS: svaiga forele (0,5 kg), nesadalīta, 2,5 kg rupjās sāls, buntīte svaiga timiāna, buntīte svaigu pētersīļu, buntīte svaigu diļļu, buntīte svaiga bazilika, divas citrona šķēles

1. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 250 grādiem. 2. Sagatavo piemērota lieluma cepešpannu un izklāj to ar dubultu foliju tā, lai katrā malā ir vismaz 15 cm garš uzlaidums. Uzber aptuveni 2 cm biezā kārtā sāli. 3. Sagatavo zivi: nomazgā, izņem iekšas un notīri zvīņas, vari palūgt, lai to izdara jau veikalā. Piebāz tās vēderu ar garšaugiem un citrona šķēlītēm, tos nav nepieciešams obligāti smalcināt, tikai raugies, lai vēders piebāzts pilns, tad sāls neiekļūs zivī. 4. Pildītu zivi liec uz sāls kārtas un apber ar atlikušo sāli. Tad lieko foliju ieburzi starp sāli un pannas malu. Sāli apslaki ar nelielu daudzumu ūdens, lai veidotos garoziņa. 5. Liec cepeškrāsnī un cep 15 minūtes, katriem 500 gramiem paredzot 15 minūtes. 6. Pēc cepšanas ļauj zivij 15 minūtes atpūsties, tad uzmanīgi salauz un noņem sāls garozu, lai āda paliek neiegriezta, citādi kļūs sāļa. Labu apetīti!

Va i r ā k r e c e p t e s m e k l ē w w w. c e t r a s s e z o n a s . l v

ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv

LILLÁ KOMANDA

LINDA SAULĪTE

IVETA ŠNEPA

linda.saulite@lilla.lv

iveta@lilla.lv

LILLA` izdevēja un vadītāja

LĪGA VEKMANE stils

LILLA` galvenā redaktore

SANDRA KRAUZE

literārā redaktore

IEVA VIESE

LILLA` autore, kinokritiķe

ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

ILZE ANNA VĪTOLA LILLA` autore

RŪTA KESNERE

LILLA` autore, Diena

A SNĀTE VA SIĻ JEVA LILLA` autore

ANDREJS STROKINS

LĪVIJA DŪMIŅA LILLA` autore

Nodibinājums Rīga 2014

KRISTĪNE K R A U Z E -S L U C K A

JĀNIS SALIŅŠ

REINIS FJ O D O R O V S

foto un video

foto

Vāka foto

K ASPARS NORDENS video

Rīga, Cēsu iela 31, korpuss 3, LV-1012 birojs@lilla.lv +37167374574

MĀRTIŅŠ DRĒĢERIS

foto

Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS