Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa — konferences tēzes by LU Filozofijas un socioloģijas institūts

starptautiska zinātniska konference

Zinātnieka ētika:

Latvija, Baltija, Eiropa tēzes

Rīga 2012

ERAF projekts Nr. 2010/0195/2DP/2.1.1.2.0./10/APIA/VIAA/008 „Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kapacitātes attīstība un starptautiskās sadarbības veicināšana”

starptautiska zinātniska konference

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa tēzes

International scientific conference

Ethics of a scientist: Latvia, Baltics, Europe

UDK

17:001 (062) Zi 666

Starptautiskas zinātniskas konferences „Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa” tēzes.

Rīga, LU aģentūra „LU Filozofijas un socioloģijas institūts”, 2012, 248 lpp.

ERAF projekts Nr. 2010/0195/2DP/2.1.1.2.0./10/APIA/VIAA/008 „Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kapacitātes attīstība un starptautiskās sadarbības veicināšana” Konferences zinātniskā komiteja: prof. I. Šuvajevs, prof. M. Kūle, as. prof. J. Broks, prof. H. Pozers (Vācija), prof. A. Degutis (Lietuva), prof. J. Ozoliņš (Austrālija), prof. G. Miniotaite (Lietuva) Konferences organizācijas komiteja: L. Vijupe (atbildīgā sekretāre), J. Broks (ERAF projekta kontaktpersona), V. Rone (ERAF projekta sekretāre), K. Auziņa (LU FSI sabiedrisko attiecību speciāliste), M. Dundurs (LU FSI speciālists saimniecības jautājumos) Tēzes izdošanai sagatavoja: L. Vijupe, M. Kūlis, M. Dundurs, A. Jāne

Konferences mājas lapa: http://sc-ethics2012.fsi.lu.lv/ Tēzes virtuālā formā pieejamas arī LU FSI mājas lapā www.fsi.lu.lv/ Kontakti ar konferences referentiem un tēžu autoriem: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV 1940, Latvija, tel. 67229208, fsi@lza.lv © Latvijas Universitātes aģentūra „LU Filozofijas un socioloģijas institūts” © Tēžu autori ISBN 978-9934-506-02-4

Saturs

Konferences programma The programme . . . . . . . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

11 17

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne Otfried Höffe

Moral als Preis der neuzeitlichen Forschung .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Hans Poser

Ethics of Technology as a European Task Jānis Tālivaldis Ozoliņš

Peer Review: A key Component of the Research Ethics Approval Process . Maija Kūle

Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē The Ethics of a Scientist: the Situation in Latvia and in the World . . . . . . . . . . . . . . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Igors Šuvajevs

Filosofija un ētika

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

103

Peter Kemp

Love and Justice in Ricœur .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

113

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Dr. Gatis Krūmiņš, Dr. Astra Auziņa-Emsiņa

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības Ētikas komisija: aktualitātes Latvijā . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

114

2. daļa. Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot Jens Georg Reich

Molecular Medicine – New Types of Moral Conflict Introduced . . . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

119

Gunārs Brāzma

Zinātniskas argumentācijas izmantošana bioētikā: „sudzisma” piemērs . . . . . . . . . .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

122

Vija Sīle

Patiesība un pacients medicīnas ētikas skatījumā – pagātnes un tagadnes aspektos .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

125

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība Mirko Wischke

Unveräußerliche Schuld? Menschliche Fehlbarkeit und die Formen der Beurteilung von Schuld bei Jaspers

. . . . . . . . .

129

Velga Vēvere

Zinātnes komunikācijas sociālajos medijos: ētiskie aspekti

. . . . . . .

132

. . . . . . . . . . . . .

137

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

140

Gražina Miniotaitė

Scientist and Power: Professor Gene Sharp and the Liberation Movement of the Baltic States . Algirdas Degutis

From Scientism to Moral Inversion . Raivis Bičevskis

No fenomenu pieredzes pie zinātnes ētikas .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

142

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

144

Jānis Broks

Par ētiskā robežām zinātnē .

Saturs

Rihards Kūlis

Atkārtots tulkojums un autorības problēma .

. . . . . . . . . . . . . . . . . .

149

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

161

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

170

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

174

4. daļa. Vēsturnieks un ētika Guntis Kalme

Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais aspekts. Guntis Zemītis

Vēsturnieks seko laikam. Vai vienmēr? Kaspars Zellis

Sociālā atmiņa un vēsturiskā atbildība. Sandra Zirne

Arheologu profesionālās ētikas jautājumi kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

177

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

183

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

187

Gunita Zariņa

Bioarheoloģisko pētījumu ētiskie aspekti Mārtiņš Mintaurs

Kultūras mantojums kā ētiska problēma . Ilgvars Butulis

Vēstures pētniecība un ētika (Daži aspekti 21.gs.sākumā)

. . . . . . . .

190

. . . . . . . . . .

195

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

202

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums Iveta Pirktiņa

Ideāla komunikācijas kopība kā zinātniskas un ētiskas patiesības kritērijs diskursa ētikas kontekstā Marco Simionato

Is There a Limit to Science? . Ansis Zunde

Par filozofijas Alas ētosu un oikonomiju .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

208

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Edijs Šauers

I. Kants par filosofa un zinātnieka uzdevumiem .

. . . . . . . . . . . . . . .

213

. . . . . . . . . . . . . . . . .

215

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

217

Ģirts Jankovskis

Zinātne – zināšana un griba. Zinātniskās izziņas problēma Hēgeļa filozofijas kontekstā . Anna Kande

Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā. . . . . . . . . Laura Bitiniece

Morāle un meli: Platona γενναῖόν ψευδoς

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

223

6. daļa. Bioētikas spožums un posts Signe Mežinska

Zinātnieka ētika un biobankas .

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

231

Vents Sīlis

Bioētika un tanatopolitika – izaicinājums vai sabiedrotais? .

. . . . . .

236

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

239

Iļja Marija Boļšakovs

Cilvēka daba, dabiskais likums, transhumānisma ētiskie izaicinājumi .

Konferences programma

Starptautiska zinātniska konference „Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa” Rīgā, LU Mazajā aulā, Raiņa bulv.19 20. septembrī plkst. 10.00 – 16.30 21. septembrī plkst. 10.00 – 18.30

20. septembris LU Mazā aula, Rīga, Raiņa bulv. 19 10.00 10.15 – 14.00 10.15 11.00 11.40 12.20 13.00 13.15 13.30

Konferences atklāšana. LU vadības uzrunas. 1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne vada: prof. Rihards Kūlis prof. Peter Kemp: Love and Justice in Ricoeur prof. Jānis Ozoliņš: A key component of the research ethics approval process prof. Otfried Höffe: Die Moral als Preis der neuzeitlichen Forschung prof. Hans Poser: Ethics of technology as a European task prof. Maija Kūle: Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē// The Ethics of a scientist: the situation in Latvia and in the World prof. Igors Šuvajevs: Filosofija un ētika / Philosophy and ethics Dr.hist. Gatis Krūmiņš, Dr.oec. Astra AuziņaEmsiņa. Latvijas jauno zinātnieku apvienības ētikas komisija: aktualitātes Latvijā Jautājumi, diskusija

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

14.00 14.30 – 16.30

14.00 14.40 15.20 15.40

kafijas pauze 2. daļa. Zinātnieks, bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot vada asoc.prof. Jānis Broks prof. Noriko Hashimoto: Ethics and aesthetics in the technological conjuncture prof. Jens Reich: Ethical challenges from Individualized genomic Diagnostics asoc. prof. Gunārs Brāzma: Zinātniskas argumentācijas izmantošana bioētikā: „sudzisma” piemērs prof. Vija Sīle: Patiesība un pacients bioētikas skatījumā - pagātnes un tagadnes kontekstā Jautājumi, diskusija

* * * Visi konferences dalībnieki un apmeklētāji tiek aicināti uz Tematisko vakaru „Zinātne un ētika” sadarbībā ar Baltijas – Vācijas augstskolu biroju, plkst. 17.00 LU Vēstures un Filozofijas fakultātes 4. auditorijā, Mārstaļu ielā 28/30 uzstājas prof. Otfrīds Hefe, prof. Hanss Pozers un prof. Jenss Reihs par mūsdienu filosofijas un zinātnieka ētikas aktualitātēm. Lekcijas vācu valodā ar tulkojumu latviešu valodā. Plašāka informācija: www.hochschulkontor.lv

Konferences programma

21. septembris LU Mazā aula, Rīga, Raiņa bulv. 19 10.00 – 13.30 10.00 10.20 11.00 11.40 12.00 12.40 13.00

13:30

1. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība vada prof. Igors Šuvajevs prof. Rihards Kūlis: Atkārtots tulkojums un autorības problēma prof. Mirko Wischke: Unveräußerliche Schuld? Menschliche Fehlbarkeit und die Formen der Beurteilung von Schuld bei Jaspers prof. Algirdas Degutis: From Scientism to Moral Inversion asoc. prof. Jānis Broks: Par ētiskā robežām zinātnē prof. Gražina Miniotaitė: Scientist and power: Professor Gene Sharp and the liberation movement of the Baltic states Dr.phil. Raivis Bičevskis: No fenomenu pieredzes pie zinātnes ētikas asoc. prof. Velga Vēvere: Zinātnes komunikācijas ētika sociālajos medijos Jautājumi, diskusija kafijas pauze

14.00 – 16.00 2. daļa. Vēsturnieks un ētika vada Dr.hist. Andris Šnē 14.00 14.15 14.30 14.45 15.00

Prof. Ilgvars Butulis: Vēstures pētniecība un ētika (Daži aspekti 21.gs.sākumā) Prof. Guntis Zemītis: Vēsturnieks seko laikam. Cik tālu? Dr.hist. Kaspars Zellis: Sociālā atmiņa un vēsturiskā atbildība Dr.theol. Guntis Kalme: Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais aspekts Dr.hist. Mārtiņš Mintaurs: Kultūras mantojums kā ētiska problēma

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

15.15 15.30

Sandra Zirne: Arheologu profesionālās ētikas jautājumi kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā Dr.hist. Gunita Zariņa: Bioarheoloģisko pētījumu ētiskie aspekti Jautājumi, diskusija

16.00 – 18.00 16.00 16.15 16.30 16.45 17.00 17.15 17.30

3. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums vada Dr. phil. Raivis Bičevskis Mg. phil. Iveta Pirktiņa: Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē Mg. phil. Marco Simionato: Is there a limit to science? Mg. phil. Edijs Šauers: I.Kants par filosofa un zinātnieka uzdevumiem Mg. phil. Ģirts Jankovskis: Zinātne – zināšana un griba. Zinātniskās izziņas problēma Hēgeļa filozofijas kontekstā Mg. phil. Anna Kande: Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā Mg. phil. Laura Bitiniece: Morāle un meli: Platona γενναῖόν ψευδoς Ansis Zunde: Par filozofijas Alas ētosu un oikonomiju Jautājumi, diskusijas

18.00 – 19.00 18.00 18.15 18.30 19:00

4. daļa. Bioētikas spožums un posts: Latvijas skatījums vada prof. Māra Rubene Dr.sc.soc. Signe Mežinska: Zinātnieka ētika un biobankas Dr.phil. Vents Sīlis: Bioētika – tanatopolitikas attaisnojums vai izaicinājums? Mg. phil. Iļja Boļšakovs: Cilvēka daba, dabiskais likums, transhumānisma ētiskie izaicinājumi Konferences noslēgums. Secinājumi. * * * Programmā iespējamas izmaiņas!

Konferences programma

The Programme

International scientific conference „Ethics of a scientist: Latvia, Baltics, Europe” Riga, University of Latvia, Raiņa bulv.19 September 20, 2012 at 10.00 – 16.30 September 21, 2012 at 10.00 – 18.30

September 20 Riga, University of Latvia, Raiņa bulv. 19 10.00 10.15 – 14.00 10.15 11.00 11.40 12.20 13.00 13.15 13.30

14.00

Opening of the conference. Welcome speeches by the principals of the University 1st session. Philosophy, ethics, science Chairing: prof. Rihards Kūlis prof. Peter Kemp: Love and Justice in Ricoeur prof. Jānis Ozoliņš: A key Component of the Research Ethics Approval Process prof. Otfried Höffe: Morality as a Price of Modern Research prof. Hans Poser: Ethics of Technology as an European task prof. Maija Kūle: The Ethics of a Scientist: the Situation in Latvia and in the World prof. Igors Šuvajevs: Philosophy and Ethics Dr.hist. Gatis Krūmiņš, Dr.oec. Astra AuziņaEmsiņa. Ethics Commission at the Association of Latvian Young Scientists: the Situation in Latvia Questions and discussion Coffee break

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

14.30 – 16.30

14.00 14.40 15.20 15.40

2nd session. A scientist dealing with bioethics, medical ethics and eco-ethics Chairing: asoc.prof. Jānis Broks prof. Noriko Hashimoto: Ethics and Aesthetics in the Technological Conjuncture prof. Jens Reich: Ethical Challenges from Individualized Genomic Diagnostics asoc. prof. Gunārs Brāzma: The use of Scientific Argumentation in Bioethics: the Case of Speciesism prof. Vija Sīle: Truth and Patient in a Bioethical Perspective – the Former and the Actual Context Questions and discussion

* * * All the participants and listeners are invited to take part in a Thematical evening on: „Science and Ethics” organized in cooperation with The Baltic-German University Liaison Office Time: 17.00 Venue: University of Latvia, faculty of History and philosophy, Mārstaļu str. 28/30, room 4 Participants: prof. Otfried Höffe, prof. Hans Poser and prof. Jens Reich on the subject of modern philosophy and ethics of a scientist. All lectures will be held in German with a translation in Latvian. More information: www.hochschulkontor.lv

The Programme

September 21 Riga, University of Latvia, Raiņa bulv. 19 10.00 – 13.30

1st session. Ethics of a scientist: risks and responsibility Chairing: prof. Igors Šuvajevs

prof. Rihards Kūlis: A repeated translation and the problem of the authorship 10.20 prof. Mirko Wischke: Inalienable guilt? Human fallibility and the opinions of guilt in Karl Jaspers 11.00 prof. Algirdas Degutis: From Scientism to Moral Inversion 11.40 asoc. prof. Jānis Broks: On the ethical limitations in science 12.00 prof. Gražina Miniotaitė: Scientist and power: Professor Gene Sharp and the liberation movement of the Baltic states 12.40 Dr.phil. Raivis Bičevskis: From the experience of the phenomena to the ethics of science 13.00 asoc.prof. Velga Vēvere: Science communication in social media: ethical aspects Questions and discussion 13:30 coffee break 14.00 – 16.00 2nd session. A historian and ethics Chairing: Dr.hist. Andris Šnē 10.00

14.00 14.15 14.30 14.45 15.00

Prof. Ilgvars Butulis: Ethics and the historical research: some aspects in the beginning of the 21st century Prof. Guntis Zemītis: A historian goes with the time. How far? Dr.hist. Kaspars Zellis: Social memory and historical responsibility Dr.theol. Guntis Kalme: Historian’s responsibility for history: the aspect constituting the national identity Dr.hist. Mārtiņš Mintaurs: Cultural heritage as an ethical problem

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

15.15 15.30

16.00 – 18.00 16.00 16.15 16.30 16.45 17.00 17.15 17.30 18.00 – 19.00

18.00 18.15 18.30 19:00

Sandra Zirne: The issues of archaeologists’ professional ethics in the light of protection of the cultural heritage Dr.hist. Gunita Zariņa: The ethical aspects of bioarchaelogical research Questions and discussion 3rd session. Ethics of a scientist: a philosophical view Chairing: Dr. phil. Raivis Bičevskis Mg. phil. Iveta Pirktiņa: Ethics of a scientist: the situation in Latvia and in the world Mg. phil. Marco Simionato: Is there a limit to science? Mg. phil. Edijs Šauers: Kant on the tasks of a philosopher and a scientist Mg. phil. Ģirts Jankovskis: Science – knowledge and will. The problem of a scientific epistemology in Hegel’s philosophy Mg. phil. Anna Kande: The interpretation methods and experiences of the ancient texts in the philosophy of P. Hadot Mg. phil. Laura Bitiniece: Morality and lies: γενναῖόν ψευδoς in Plato Ansis Zunde: Ethos and oikonomia of the philosophy cave Questions and discussion 4th session. The splendor and misery of bioethics: the situation in Latvia Chairing: prof. Māra Rubene Dr.sc.soc. Signe Mežinska: Ethics of a scientist and biobanks Dr.phil. Vents Sīlis: Bioethics: a justification or a challenge of thanatopolitics? Mg. phil. Iļja Boļšakovs: Human nature, natural law and the ethical challenges of transhumanism Closure of the conference. Conclusions. * * * The programme is subject to change!

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Otfried Höffe

Moral als Preis der neuzeitlichen Forschung Mit der Moral verhält es sich ein wenig wie mit dem Geld: In der Regel spricht man nur dann darüber, wenn man zu wenig hat. Zur Berufsmoral derjenigen, die professionell genügend Geld haben, der Bankiers, gehört es deshalb, diskret und verschwiegen zu sein. Erst wenn das Geld knapp wird, an Wert verliert oder zu verlieren droht, gerät es in den Strudel öffentlicher Auseinandersetzung. Genauso ergeht es der Moral der Medizin- und Naturforschung und ihrer philosophischen Untersuchung, der Forschungsethik. Nicht deshalb erfreut sie sich seit Jahren einer internationalen Hochkonjunktur, weil die Forscher als Musterknaben moralischer Verantwortung gelten. Im Gegenteil sind massive Zweifel aufgekommen. Freilich besteht zwischen dem Geld und der Moral ein feiner Unterschied: Über das Geld redet, wer selber zu wenig hat, über die Moral dagegen, wer sie bei den anderen vermißt. Deshalb gehören zur entsprechenden Debatte der moralische Zeigefinger und eine Stimme der Empörung. Ihretwegen frage ich: Warum braucht die neueste Forschung, worauf sie früher weitgehend verzichten konnte, das Gespräch mit der methodischen Erforschung der Moral, mit der philosophischen Ethik? Warum verdient sie vielleicht sogar Empörung? Die Antwort ergibt sich aus Besonderheiten der modernen und modernsten Naturforschung. Diese wiederum gewinnen ihr Profil vor dem 23

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Hintergrund der Wissenschaftsgeschichte. Denn sie zeigt, welche Veränderungen das Gespräch mit der Ethik herausfordern und welcherart die geforderte Ethik ist. Dieses Vorgehen hat zwei Vorteile. Zum einen entgeht sie der Gefahr einer wirklichkeitsfernen Moralisierung. Statt bei einem externen und dann oft sachfremden Blick setzt sie bei der Wirklichkeit der Forschung an und erarbeitet sich aus ihr eine moralische Aufgabe. Dabei tritt sie zum anderen einer weit verbreiteten Verkürzung der Forschungsethik entgegen und erweitert die bekannte Kritik- und Kontrollethik um grundsätzlich andere Aufgaben. Durchläuft man nun die Wissenschaftsgeschichte in Siebenmeilenstiefeln, so ragen fünf Phasen heraus. Für jede von ihnen ist ein besonderes Verhältnis zur Ethik charakteristisch. Erste Phase: Im alten Orient hat es die Wissenschaft moralisch gesehen leicht. Ob Medizin, Beobachtung der Sterne oder mathematische Meßverfahren – planmäßige Beobachtungen und deren rezeptartige Überlieferung stehen im Dienst des menschlichen Lebens, was die Forschung so offensichtlich rechtfertigt, daß sich ein Gespräch mit der Ethik erübrigt. Moralisch bedenklich ist allenfalls, daß die Leistungen vornehmlich einer kleinen Schicht zugute kommen: dem Herrscher, seiner Familie, dem Adel und den hohen Beamten. Nur wenig zugespitzt: Die Wissenschaft ist humanitär, aber nicht gerecht. Zweite Phase: Hinter den enormen Fortschritten im griechischen Kulturraum steht eine wissensbezogene, epistemische Revolution, die (im Alten Orient vorbereitete) Entdeckung, der „logischen” Ordnung der Natur. Die Entdeckung entmachtet den gesamten Mythos. Der Regenbogen beispielsweise gilt nicht länger wie im überlieferten Mythos als eine Göttin namens Iris. Er ist vielmehr, wie der Philosoph Xenophanes sagt, „auch nur eine Wolke, purpurn und hellrot und gelbgrün anzusehen”. Zwei Aspekte dieser epistemischen Revolution verdienen eine Betonung, beide haben das Gewicht von epistemischen Revolutionsschüben, vielleicht sogar Revolutionen. Der eine, wissenschaftstheoretische Evolutionsschub nimmt dem Wissen seinen rezeptartigen Charakter und macht es sowohl überprüfbar als auch in höherem Maße lehr- und lernbar: Das Wissen im

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

vollen Sinn bestimmt sich durch allgemeine Begriffe und ebenso allgemeine Gründe, Ursachen und Gesetze. Etwas, das die neueste, zunehmend anwendungsverpflichtete, sogar merkantil orientierte Forschungspolitik gern verdrängt: Um die epistemische Revolution zustande zu bringen, braucht es eine zweite, jetzt intentionale Revolution, eine Legitimation der Forschung, die sie von Nutzenerwartungen weitgehend entlastet. Diese Entlastung hat eine doppelte für uns fremdgewordene Tragweite. Erstens eröffnet sie eine neuartige Forschungsethik, eine die Forschung initiierende und sie legitimierende Ethik. Und zweitens schmälert sie den Rang des heute dominanten humanitären Wissens. Obwohl uns heute weithin fremd, hat diese Entlastung eine allgemeinmenschliche, anthropologische Wurzel: Wie unsere Freude an Sinneswahrnehmungen zeigt, unsere Lust zu hören, zu riechen, zu fühlen, zu schmecken und vor allem unsere Augenlust, hat der Mensch ein natürliches Interesse am Wissen. Dieses Interesse läßt sich nun steigern, indem man Sinneswahrnehmungen festhält („Erinnerung”), Zusammenhänge sieht („Erfahrung”), deren Ursachen und Gründe erforscht („Wissenschaft”), um schließlich die höchsten, allgemeinsten Ursachen und Gründe zu erkennen und diese Erkenntnis nur um der Erkenntnis willen zu suchen. Wie der Freie im Unterschied zum Knecht bzw. Sklaven um seiner selbst willen lebt, so wird das im epistemischen Sinn höchste, freie Wissen um seiner selbst willen gesucht (Aristoteles, Metaphysik I 2, 982b 26-28). Dieser Rang gebührt übrigens nicht nur der Ersten Philosophie, die man später auch Metaphysik nennt, sondern ebenso der Mathematik, sofern sie mehr als bloß Dienerin der Landvermessung ist, ferner der Astronomie, sofern sie nicht bloß Kalender erstellt, und vor allem auch der theoretischen Physik und der theoretischen Biologie. Unter der Wissenschaftsfreiheit verstehen wir heute ein Grundrecht: den subjektiven Anspruch der Wissenschaftler, ihre Themen, Methoden und Hypothesen selber zu wählen. In der Antike lernen wir eine weitere Bedeutung kennen: daß die Forschung sich in keinerlei Dienste begibt und genau darin, im Fehlen jedes epistemisch externen Interesses und jeder epistemisch externen Verpflichtung, ihre Rechtfertigung findet. Viele denken bei der Ethik nur an Verbote und halten sie deshalb für neuerungsfeindlich. In Wahrheit fragt sie auch nach dem guten und gelungenen, dem glücklichen und zugleich humanen Leben. Infolgedessen

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

verbindet sich die zweite epistemische Revolution mit einer weiteren, jetzt moralischen Revolution oder, bescheidener gesagt, mit einem moralischen Evolutionsschub: Da die pure Wißbegier zur Natur des vernunftbegabten Lebewesens Mensch gehört, hat eine Forschung, die sich in keinerlei Dienste begibt, also die epistemisch freie Forschung, einen humanen und zugleich moralischen Rang. Die Kriterien des antiken Moralprinzips, der Eudaimonia, des Glücks, erfüllt sie nämlich im höchsten Maß. Denn bei der im epistemischen Sinn freien Forschung vollendet sich die Logos-Natur des Menschen und dieser Vollendung wegen auch das Glück. Zugleich, allerdings stillschweigend, wird der moralische Rang der humanitären Forschung entwertet. Nicht etwa die dem Kranken helfende Medizin, sondern die epistemisch freie Forschung erhält den (höchsten) moralischen Rang (vgl. Aristoteles, Nikomachische Ethik X 6-7). Wer Philosophie oder reine Naturforschung betreibt, führt ein eu zēn: ein glücklich-gelungenes, kurz gutes Leben. Diese Einschätzung bildet nun den Kern einer uns unvertrauten Wissenschafts- und Forschungsethik. Sie zwingt die Forschung nicht auf die Anklagebank, ersetzt vielmehr die kompromittierende Kritik durch eine positive Rechtfertigung, man kann auch sagen: durch eine affirmative Kritik. Da diese aber nicht auf der Hand liegt, es überdies mehr als nur einen Rechtfertigungsgrund gibt, empfiehlt sich der Forschung ein erstes Mal die Ethik, hier wie gesagt als forschungsinitiierende und forschungslegitimierende Ethik. Diese weist die freie Forschung als eine Höchstform humanen Lebens aus: Was Emanzipation und Aufklärung noch suchen, ist hier schon gefunden, nicht bloß ein Medium für menschliche Würde, sondern ein Ausdruck dieser Würde selbst. Der große Vertreter dieser forschungsinitiierenden und forschungslegitimierenden Ethik, Aristoteles, selber Sohn eines Arztes, leugnet nicht den Wert des väterlichen Berufes. Am Maßstab des freien Wissens gemessen, steht aber nicht die Medizin an der Spitze der Wissenshierarchie, sondern nachdrücklich alle nichtutilitäre, also auch alle nichthumanitäre Wissenschaft und Philosophie. Wo sich die Forschung auf möglichst allgemeine Ursachen und Gründe richtet, droht die Gefahr, die Natur in ihrer unendlichen Vielfalt zu vernachlässigen. Dem tritt der wohl bedeutendste Zoologe vor Darwin, erneut Aristoteles, mit einem zweiten forschungslegitimierenden Argument

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

entgegen: Selbst die niedrigsten Tiere haben in ihrer Zweckmäßigkeit etwas Bewundernswertes an sich (De partibus animalium/Über die Teile der Tiere, I 5, 645a 4-26). Diese Bewunderung der Natur in ihrem unendlichen Reichtum beläuft sich nun auf einen dritten epistemischen Evolutionsschub. Seinetwegen trägt Aristoteles ein so immenses Beobachtungsmaterial zusammen, daß niemand Geringerer als Darwin ihn „einen der größten, wenn nicht den größten Beobachter, der je gelebt hat”, nennt (Brief an Crawley, 12.2.1879). Im Rahmen der Medizin erbringen die Griechen nicht bloß bedeutende diagnostische und therapeutische Fortschritte. Ihnen gelingt auch ein zweiter moralischer Evolutionsschub: die feierliche Selbstverpflichtung der Ärzte. In ihr deutet sich eine zweite Forschungsethik an, die uns vertraute, sogar dominante Kontrollethik. Im Wissen um die Gefahr des Mißbrauchs allen utilitären, auch des humanitären Wissens unterwirft sich der hippokratische Arzt zwei moralischen Verbindlichkeiten, die in wenig abgewandelter Form für die gesamte biomedizinische Forschung bis heute gültig sind. Allerdings verstehen sie sich im wesentlichen von selbst, weshalb es hier zwar die Moral, aber noch kaum das Gespräch mit der philosophischen Ethik braucht: Die erste hippokratische Verbindlichkeit, ein Gebot, enthält einen dritten forschungslegitimierenden, zugleich auch forschungskontrollierenden Grund. Er ist ein erstes Element der Kontrollmoral: Das Wohl des Patienten bzw. der Menschen sei höchstes Gesetz (salus aegroti suprema lex). Die zweite Verbindlichkeit, ein Verbot, stellt eine Grenze auf, sie erweitert die Kontrollmoral bzw. die forschungskontrollierende Ethik um das Verbot zu schädigen (nil nocere). Und die neuere medizinische Ethik fügt einen dritten Grundsatz hinzu, das Gebot der aufgeklärten Zustimmung. Dritte Phase: Durch das Christentum wird ähnlich wie im Judentum, später im Islam alle natürliche Wißbegier mit einer rangmäßig überlegenen Weisheit konfrontiert, der göttlichen Offenbarung. Ihretwegen fordert in der Spätantike und im Übergang zum christlichen Mittelalter ein Philosoph und Theologe, Augustinus, zu einem gottesfürchtigen Forschen auf (religiose quaerere: Confessiones/Bekenntnisse V 3). Damit wirft er all denen Hoffart und überheblichen Stolz vor, die sich nur für Naturgesetze und die durch sie ermöglichten Prognosen interessieren, statt dahinter auch den Schöpfer, Gott, zu suchen. Die Folge ist dem antiken, besonders Aristotelischen

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Denken fremd: daß das pure Wissenwollen, die curiositas, als eine Begierde (concupiscientia) gebrandmarkt wird, die zu einem Laster auszuwachsen droht. Der Theologe mag es anders beurteilen – der Philosoph sieht darin eine Gefährdung des epistemisch freien Wissens. Unter Rückgriff auf Aristoteles werden Albert der Große und Thomas von Aquin die autonome Vernunft wiederentdecken. Sie bleiben aber dem epistemischen Augustinismus insoweit verhaftet, als sie einer natürlichen Neugier, die sich selbst absolut setzt, statt hinter der Natur den Schöpfer zu sehen, acedia (intellektuelle) Sorglosigkeit und Trägheit vorwerfen: (Thomas von Aquin, Summa theologica, IIa-IIaa, 35, 3). Um dem entgegenzutreten, braucht es ein erstes Mal das Gespräch mit der Ethik, hier mit einer forschungslegitimierenden Ethik, die sich entweder auf einen humanitären Zweck oder aber auf die natürliche Wißbegier berufen kann. Vierte Phase: Die Forschung der Frühen Neuzeit entfaltet sich vor dem doppelten Gegenbild, der Antike und dem Mittelalter. Wer sich nicht in wissenschaftsgeschichtlichen Spezialstudien verlieren will, vertiefe sich in das berühmte Bild, das das Hauptwerk eines Propheten der wissenschaftlich-technischen Zivilisation schmückt: die Instauratio magna (Große Erneuerung) bzw. das Novum Organum (Neue Methode, 1620) von Francis Bacon: Das Titelkupfer zeigt ein Schiff, das von seiner Reise auf dem unbegrenzten Ozean zurückkehrt und sich wieder der Meerenge nähert, die es auf dem Hinweg hinter sich gelassen hat. Dieses Bild visualisiert zwei für die Neuzeit charakteristische Evolutionsschübe. Daß das Schiff sich von den Fesseln der Meerenge befreit hatte, symbolisiert eine intellektuelle Emanzipation, die gegenüber dem Mittelalter wieder unbegrenzt freie Wißbegier. Trotzdem wird nicht die im antiken Sinn freie Forschung erneuert. Denn das Schiff, das sich auf den grenzenlosen Ozean hinausgewagt hatte, steht für ein „Abenteuer des Entdeckens”, das die Suche nach einem qualitativ höchsten Wissen, die nach allgemeinsten Ursachen und Gründen, zugunsten einer rastlosen Forschung relativiert. An die Stelle von Aristoteles’ Erster Philosophie tritt jetzt die stete Innovation, exemplarisch gesagt: Medizin statt Metaphysik. Andererseits verlangt Bacon, um den Erfolg der entfesselten Neugier zu sichern, was er als Justizminister (Lordkanzler), gewohnt war: „lawful evidence”, gerichtsfeste Beweise. Bei der Forschung bestehen sie in nachprüfbaren Experimenten. Kant wird zu Recht in diesem weiteren Evolutionsschub

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

eine epistemische Revolution sehen: Wie die Tätigkeit des Segelns andeutet, wird die Natur nicht mehr passiv beobachtet, sondern aktiv bearbeitet, indem man sich präzise Fragen, Hypothesen, ausdenkt und mit Hilfe von Eingriffen, den Experimenten, auf Antwort dringt. Bacon und Kant übersehen aber eine moralische Folgelast, deretwegen die Forschung erneut eine Kontrollmoral und jetzt auch ihre methodische Erörterung als Ethik braucht: Wer mittels Experimenten in die Lebenswelt des Menschen eingreift, lädt sich Verantwortung für das auf, was er in der Welt und an der Welt tut, einschließlich für die Risiken, die er in die Welt setzt. Bacon erläutert sein Forschungsprogramm durch einen sprechenden Vergleich: Die Wissenschaft soll die Natur ganz neu zu sehen lernen, so unvorbelastet und vorurteilsfrei wie kleine Kinder. Der Vergleich ist treffender, als der Autor gemeint hat: Denn Kinder leben nicht bloß unvorbelastet, sondern handeln auch in einer bestimmten Hinsicht gedankenlos: Negative Nebenfolgen werden nicht wahrgenommen und die Kosten einer Unternehmung lieber übersehen. Lange Zeit hat die Neuzeit versucht in diesem Stand der Unschuld zu leben und ihren Innovationen zu unterstellen, sie hätten keinerlei Folgelast. Unschuldig ist aber lediglich die Theoria, die allenfalls Gedankenexperimente durchläuft, die Natur aber unberührt läßt, nicht jedoch eine mittels Experiment in die Natur eingreifende Wissenschaft. In der Frühzeit war die entsprechende Unterstellung vielleicht fruchtbar, setzte sie doch ungeheure epistemische Kräfte voraus; heute läge darin fatale Blindheit. Nicht etwa, weil damals geringere moralische Ansprüche erhoben wurden, war die Kontrollmoral zunächst inaktuell, sondern weil die Experimente in der Regel, beispielsweise als Galileis Fallversuche, unbedenklich waren. Auch die neuerdings erforderliche Kontrollmoral bleibt der richterlichen Unparteilichkeit der Ethik treu. Sie beginnt nicht als Anklage, sondern als Entlastung: Solange (1) die Experimente im Kleinmaßstab erfolgen, sie (2) leblose Materie betreffen, (3) ihre Veränderungen an der Natur gut abschätzbar sind, sie (4) keinen erheblichen Schaden und überdies (5) einen reversiblen Schaden anrichten, ist die Forschung entlastet. Bacons dritter Evolutionsschub und zweiter Grund, warum er das antike Ideal freier Forschung nicht erneuert: Was in der Aristotelischen Wissenschaft gewissermaßen naiv geschah, wird jetzt zum wissenschaftlichen

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Programm. Bacon verpflichtet den wissenschaftlichen Fortschritt auf das menschliche Wohlergehen. Im Prinzip schon zu Beginn, bei Bacon, in der Realität aber erst nach und nach, in den späteren Jahrhunderten, wird die Aristotelische Selektion aufgegeben, und in den Genuß der humanitären Forschung geraten mehr und mehr alle Menschen. Für dieses Mehr-undMehr sind allerdings forschungsexterne Faktoren verantwortlich. Das qualifizierte Neugierverbot wird durch ein Humanitätsgebot abgelöst. Solange diese moralische Verpflichtung, erneut eine Initialmoral, jetzt aber für humanitäre Forschung, aus einer allgemeinmenschlichen, natürlichen Moral erfolgt, bedarf es wie schon im alten Orient und bei Hippokrates keines Gespräches mit einer (philosophischen) Ethik. Um sein Forschungsprogramm gegen die Augustinische Verdächtigung der curiositas zu verteidigen, braucht sich Bacon nur auf das christliche Gebot der Nächstenliebe zu berufen. Während das christliche Mittelalter kontemplative Wissenschaften wie Philosophie und systematische Theologie höher schätzt, erhebt paradoxerweise die nicht mehr so christliche Neuzeit das christliche Ideal der Nächstenliebe zum Leitprinzip. Weil die Forscherrepublik von Bacons wissenschaftlicher Utopie, Neu- Atlantis, Mittel gegen Hungersnöte, Unwetter, Seuchen und Krankheiten sucht, stellt sie sich unter die schon genannte Devise: Medizin statt Metaphysik. Auch in dieser Hinsicht ist die Forschung grenzenlos, in Bacons Worten: „but of charity, there is no excess”, frei übersetzt: von einer humanitären Forschung kann es nie genug geben. Erneut lädt sich die neuzeitliche Forschung eine Folgelast auf, die die Ethik, jetzt als ideologiekritische Ethik, auf den Plan ruft: Die Forschung wird für zweierlei verantwortlich, zum einen wird sie zwar nicht allein-, aber doch mitverantwortlich für die Einstellungsänderung, für das neue utilitaristische Selbst- und Weltverhältnis; zum anderen trägt sie Verantwortung für das Einhalten ihres humanitären Versprechens. Der Gefahr, zu hohe oder sogar falsche Erwartungen zu wecken, tritt nun die Ethik mit einer Kritik von Illusionen, zumal Allmachtsillusionen, entgegen: Einer der ersten großen Anhänger Bacons, René Descartes, nahm an, „daß man unendlich viele Krankheiten sowohl des Körpers als auch des Geistes würde loswerden können, vielleicht sogar auch die Altersschwäche” (Abhandlung über die Methode, 6. Teil). In dieser Annahme bündeln sich viele kleine Hoffnungen zu einer Utopie im wörtlichen Sinn. Denn wir

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

wissen längst, daß sich die Annahme niemals und nirgendwo einlösen läßt. Trotzdem werden immer wieder überzogene Erwartungen laut, nicht nur in einer Pharma-Werbung, die da sagt: „Damit sie außer Liebesproblemen keine Herzprobleme mehr haben.” Ein besonders krasses Beispiel unseriöser Erwartungen liefert ein 1962 in London abgehaltener Kongreß führender Molekularbiologen. Denn damals erwartete man: eine keimfreie, folglich der Gefahr von Infektionskrankheiten enthobene Welt, ein schmerzfreies, überdies dank Organtransplantationen unendliches Leben; schließlich – immer für den Menschen – eine Verbesserung der genetischen Ausstattung. In ihrer richterlichen Unparteilichkeit weist die ideologiekritische Ethik auch Allmachtsunterstellungen zurück. Den beliebten Vorwurf an manche biomedizinische Forschung, sie wolle Gott spielen, entkräftet schon Bacon. Den Mittelpunkt des genannten zweiten Hauptwerks, Neu-Atlantis (1627), bildet eine Forscherrepublik. Sie trägt den Namen „Kolleg des Sechs-Tagewerkes”, weil sie das gesamte Schöpfungswerk nachschaffen und im Nachschaffen, aber auch nur Nachschaffen vollenden soll. Was Gott vermag, kann der Mensch nie, er vermag niemals, sich oder die Natur aus dem Nichts zu erschaffen. Dazu kommt eine zweite Ohnmacht, sichtbar in dem Umstand, daß bei Bacons Nachschaffen der siebente Tag der Schöpfung fehlt, das Sich-Ausruhen, das mit Wohlgefallen auf das Erreichte blickt. Die ideologiekritische Ethik sagt freilich: das Defizit besteht zu Recht. Als Gattung einer übermächtigen, bald hilfreichen, bald gefährlichen Natur ausgesetzt; als Individuum von Geburt aus hilfsbedürftig und ein Leben lang von Krankheiten, Unfällen und Schmerzen bedroht; gezwungen, im Schweiße des Angesichts sein Brot zu verdienen, hat der Mensch ein nie endgültig gestilltes Interesse an Innovationen. In einer neuartigen Gier, einem Immer-Mehr-Wollen an humanitärer Forschung, sollen diese Ziele immer nachdrücklicher erreicht werden: daß das menschliche Leben teils gesichert und verlängert, teils erleichtert und angenehmer gestaltet werde. Ein Forschungsverbot – „ab hier und jetzt werde nicht mehr geforscht” – widerspricht beiden, sowohl der dem Menschen angeborenen Wißbegier als auch zusätzlich dem kaum minder angeborenen Interesse an Lebenserleichterung und Lebensverbesserung. Dabei gibt es kein prinzipielles Ende.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Auch bei einer noch so weit fortgeschrittenen Forschung kann der Mensch zwar vorübergehend eine Pause einlegen, aber nie endgültig sagen, was Gott, der Schöpfer, am siebenten Tag sprach: „Und er sah, daß es gut war.” Weder ist die Gesamtheit menschlicher Schöpfungen jemals unverbesserbar gut, noch gelingt dem Menschen jemals, ein säkulares Paradies zu errichten. Fünfte Phase: Auch dort, wo sich die neueste Forschung keine grundsätzlich neuartigen Verantwortungsbereiche auflädt, kann sie das Gespräch mit der Ethik benötigen. Die Forschung verändert nämlich die Randbedingungen so grundlegend, daß die schon in der frühen Neuzeit entstehenden Verantwortlichkeiten massiv aktuell werden. Der erste moralische Evolutionsschub der Neuzeit, die gesellschaftliche Verantwortung für das Handeln in und an der Welt, enthält nämlich einen Zeitzünder. Solange die genannten fünf Bedingungen erfüllt sind, ist die Forschungsethik inaktuell. Wer wie Galilei die Fallzeit eines Steins mißt, achtet darauf, daß niemand im Fallweg steht; ansonsten trägt er keine gesellschaftliche Verantwortung. Sobald die Folgen lebenspraktisch gesehen irreversibel sind, entsteht eine neue Situation. Galilei kann den gefallenen Stein an seinen alten Platz zurückstellen, freigesetzte Radioaktivität läßt sich hingegen nicht „wieder einsperren“. Weil die Radioaktivität auch natürlicherweise vorkommt, liegt freilich in der Irreversibilität allein noch kein zureichendes Argument. Experimente im Kleinmaßstab wie bei Fritz Haber, Lise Meitner und Fritz Straßmann waren doch ziemlich ungefährlich. Die Folgen müssen auch, wie bei Atomversuchen, signifikant schädlich sein. Noch umfassender werden die Randbedingungen der frühen Neuzeit in der Genforschung verletzt. Denn hier experimentiert man mit den Bausteinen des Lebens und kann die Folgen auf der Welt außerhalb des Labors kaum abschätzen. Bekanntlich befürchtete man vor allem zu Beginn verhängnisvolle Folgen, etwa weltweite Epidemien. Ob derlei Gefahren überhaupt drohen und gegebenenfalls mit welcher Wahrscheinlichkeit, vermag die philosophische Ethik nicht zu entscheiden. Sie kann aber die der Sache angemessene Verantwortung benennen und als Teil der Kontrollethik eine Risikoethik entwickeln. Man muß nicht, wie Hans Jonas gegen Blochs Prinzip Hoffnung (1959) ein Privileg der Furcht vertreten (Prinzip Verantwortung 1979, 392). Beim Gang in riskantes Neuland bewege man sich aber wie ein umsichtiger

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Skifahrer im Nebel; statt draufloszuforschen, betreibe man eine substantielle Risikoforschung, für die nun die Ethik ein Verlaufsmuster skizziert: Zunächst erkunde man, welche Arten von Gefahren drohen. Sodann überlege man, ob die noch unbekannten, daher unheimlichen Gefahren sich in bekannte, daher überschaubare Risiken überführen lassen. Diese wiederum versuche man insofern zu domestizieren, als man sie dadurch in beherrschbare Risiken umwandelt, daß man beispielsweise biologische und physikalische Sicherheitsvorkehrungen trifft. Nicht zuletzt ist nach dem Preis zu fragen, zu dem die Gefahren, wenn sie überhaupt beherrschbar sind, tatsächlich beherrscht werden. Und die Währung, in der der Preis bezahlt wird, besteht nicht bloß in Geld. Zu berücksichtigen sind auch personale, soziale und kulturelle, selbst ästhetische Kosten. Daher darf man allerdings nicht vergessen, daß die Risiken, die man auf sich zu nehmen bereit ist, nicht ahistorisch zu bestimmen sind, sondern nur kulturabhängig (Höffe 42000, 78). Weil im Konkurrenzsystem „Wissenschaft” geringere moralische Skrupel einen Wettbewerbsvorteil erbringen, verläßt sich die Risikoethik besser nicht allein auf die personale Gestalt der Moral, das Gewissen. Damit der moralisch agierende Forscher nicht als der Dumme dasteht, sind soziale Vorkehrungen vonnöten, die allerdings so flexibel sein müssen, daß sie die Kreativität der Forschung nicht ersticken. Schon um ihren Kredit nicht zu verspielen, also aus Eigeninteresse, könnte die internationale Forschergemeinschaft berufs- und standesethische Regeln entwickeln und mit ihrer Hilfe einem aufgeklärten Eigenwohl zur Wirklichkeit verhelfen: Wer gegen die Regeln verstößt, büßt jene Reputation unter Kollegen ein, die zu den stärksten Antriebskräften ehrgeiziger Forscher zählt, außerdem zur Einwerbung von Drittmitteln unabdingbar ist. Weil aber mit Grenzen der Selbstkontrolle zu rechnen ist, außerdem mit der internationalen Standortkonkurrenz, muß der Gesetzgeber, um seine Forscher nicht zu benachteiligen, auf international gültige Regeln dringen. Auch der zweite moralische Evolutionsschub der Neuzeit kommt erst mit einem Zeitzünder zum Tragen. Bis ins letzte Jahrhundert dienen viele überragende Forschungsleistungen primär der reinen Erkenntnis. Die Newtonschen Gesetze und Darwins Evolutionstheorie, die Quantentheorie und die Relativitätstheorie, selbst die Entschlüsselung der DNS sind nicht von humanitären Antriebskräften, sondern von purer Wißbegier inspiriert.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Die Ethik sollte, statt zu einer puren Verbotsethik zu degenerieren, diese Seite der Forschung unterstützen, indem sie an den humanen Rang einer freien Forschung erinnert. So wie jede Gesellschaft bedauernswert arm ist, die nicht Musik, Theater, Museen und andere Künste blühen läßt, so ist es eine Gesellschaft, die die Wissenschaften nur noch an ihrer merkantilen Verwertbarkeit mißt. Die derzeitige Wertschätzung zeigt aber in die Gegenrichtung: Daß weltweit die Epoche der Lebenswissenschaften angebrochen ist, dürfte auch deshalb der Fall sein, weil in der bislang dominanten Wissenschaft, der (mathematischen) Physik, das bloße Wissenwollen noch ein größeres Gewicht behält, während man von der neuen Dominanzwissenschaft, den Lebenswissenschaften, den höheren Nutzen erwartet. Eine der lebenswissenschaftlichen Leistungen, die Entzifferung des genetischen Codes, markiert eine strukturelle Veränderung. Sie besteht in einer neuen Abfolge von Theorie und Praxis; ihretwegen läßt sich eine Grundlagenforschung binnen kurzem in eine neuartige Technik umsetzen. Technisch verwertbar sind schon die Mendelschen Erbgesetze. Sie liefern aber nur den theoretischen Überbau zu einer längst praktizierten Technik, der traditionellen Pflanzen- und Tierzüchtung. Bei der Molekularbiologie kehrt sich dagegen die Reihenfolge um; die Theorie geht der Technik voran. Mehr noch: Die Grundlagenforschung eröffnet fast von allein Anwendungsmöglichkeiten, die man ebenfalls fast von allein, wegen des Imperativs der grenzenlosen Verbesserung, möglichst weit auszuschöpfen sucht. Unmittelbar auf der Hand liegen die Techniken zwar nicht; es bedarf noch einer Zwischenforschung, einer Erforschung der Anwendungsgrundlagen. Ihretwegen ist erneut die ideologiekritische Ethik gefordert: Wer schon für die Zwischenforschung, beispielsweise die an embryonalen Stammzellen, den humanitären Gewinn beansprucht, ist nicht bloß unseriös. Er begeht auch einen humanitaristischen Fehlschluß. Denn er beruft sich auf eine Hilfsmöglichkeit, obwohl er erst mit Vorarbeiten befaßt ist, über deren Hilfspotential er noch gar nicht sicher sein kann. Hier gilt folgendes Gebot: Weil vor allem schwerkranke Patienten und ihre Angehörigen nach jeder realen Chance wie nach einem Strohhalm greifen, darf man ihnen keine zu vollmundigen Versprechen machen.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Selbst wer neue Hilfsmöglichkeiten zusichern kann, leistet noch keine aktuelle Hilfe. Wer dies unterschlägt, begeht vielmehr einen zweiten humanitaristischen Fehlschluß. Unseriös ist auch manche Einschätzung der epistemischen Innovation. Beispielsweise wird zwar das menschliche Genom, aber nicht der Mensch selbst entschlüsselt: Was der Mensch ist; wie er zum Verbrecher wird; wie er Glanzleistungen hervorbringt oder eine globale Rechts- und Friedensordnung schafft – für diese Fragen braucht es, darf man über dem Boom der Lebenswissenschaften nicht vergessen, die Philosophie und die Geisteswissenschaften. Und der glückliche Umstand, daß die nicht bloß im alten Orient vorherrschenden Privilegien in liberalen und sozialen Demokratien längst aufgegeben sind, da die Segnungen der Medizin allen Bürgern zugute kommen, ist eine forschungsexterne Leistung. Sie verdankt sich der gesetzlichen Krankenversicherung, genereller: dem Sozialstaat, dessen Rechtfertigung erneut einer Ethik, der Sozialethik, obliegt. Auf einen neuen, fünften Evolutionsschub beläuft sich die Molekularbiologie menschlichen Lebens. Dieser Evolutionsschub hat vielleicht sogar drei Gesichtspunkte. Erstens dürften beim Menschen die molekularbiologischen Verhältnisse per Saldo noch komplizierter sein als im subhumanen Bereich. Zweitens ist die Gesundheit ein elementares Gut, so daß eine Forschung in ihren Diensten zweifellos einen humanitären Rang hat; allerdings darf man hier keine voreiligen Versprechen abgeben. Noch gravierender ist der dritte Aspekt: Weil der Mensch und er allein den Rang eines Selbstzweckes hat, den wir „Menschenwürde“ nennen, besteht hinsichtlich der Mittel eine höhere moralische Verantwortung. Nehmen wir als Beispiel die künstliche Befruchtung. Früher war Unfruchtbarkeit ein Schicksal, in das man sich ergeben mußte. Wer trotzdem ein Kind wollte, mußte es adoptieren. Seit der künstlichen Befruchtung kann man sich immer noch dem Schicksal beugen, muß es aber nicht, weshalb eine erste ethische Frage lautet: Darf der Mensch die Macht des Schicksals zurückdrängen? Wenn die Ethik sagen würde, der Mensch darf es nicht, wenn sie also ein absolutes Veto aufstellte, wäre sie, was viele von ihr befürchten, ein Fortschrittskiller. Das absolute Nein trifft jedoch nicht zu. Ob man den Menschen säkular als vernunftbegabtes Lebewesen bestimmt oder religiös als Ebenbild Gottes – er hat die Fähigkeit und das Recht, nicht zuletzt die

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Pflicht, sein Leben selbst in die Hand zu nehmen. Das schließt die künstliche Befruchtung nicht grundsätzlich aus. Insofern spricht die Ethik kein pures Veto aus. Statt dessen schaut sie sich die näheren Verfahren an; die angewandte Ethik macht sich also sachkundig. Greifen wir die Präimplantationsdiagnostik, abgekürzt: PID, heraus. Die PID besteht streng genommen nur in einem Diagnoseverfahren. Angewandt wird es bei Eltern, die ein hohes Risiko tragen, daß ihr Kind an einer schweren erblichen Krankheit leiden wird. Von diesem ersten Komplex ist streng zu unterscheiden die eventuell im Anschluß erfolgende Auswahl unter mehreren Embryonen. Dort ist der Arzt zuständig, hier allein das Elternpaar, dabei vor allem die Frau, die das Kind austragen wird. Als nächstes überlegt sich die Ethik die Argumente des Dafür und des Dawider. Nach Ansicht von Gegnern sprechen gegen die Präimplantationsdiagnostik mindestens drei Argumente. Erstens gehe mit der PID eine Zerstörung von Embryonen einher, was gegen deren Lebensrecht verstoße. Zweitens drohe die Gefahr einer Ausweitung der Indikationen, also die Gefahr eines Dammbruchs. Drittens diskriminiere die PID die Menschen, die mit jenen Krankheiten leben, zu deren Vermeidung die PID dienen soll. Die Befürworter einer – selbstverständlich nur begrenzten – Zulassung argumentieren vor allem mit den Interessen und Rechten der Eltern. Wie sind, so der dritte Schritt, die Argumente einzuschätzen? Für Paare, die ein großes Risiko tragen, daß ihr Kind an einer schwer erblichen Krankheit leiden wird, kann neben dem Erleben von Tod oder Fehlgeburt die lebenslange Versorgung eines schwerstkrankes Kindes ein Problem sein, das für sie subjektiv, nicht selten aber auch objektiv schwerlich zu bewältigen ist. Das Problem verschärft sich, wenn schon ein schwerstkrankes Kind zu versorgen ist, wobei das Problem je über die eigene Lebenserwartung der Eltern hinaus besteht. Im übrigen kann die Versorgung schwerstkranker Kinder auch zu lebenslangen negativen Folgen für andere Kinder des Elternpaares führen. In ihrem vierten Schritt trennt die Ethik zwei Fragen ab, die Frage: „Was darf der Gesetzgeber erzwingen?“ von der Frage: „Was erachte ich für mich als richtig und rate es Verwandten und Freunden?“ Beschränkt man sich auf die erste Frage, so muß sich der Gesetzgeber auf jeden Fall vor Wertungswidersprüchen hüten. Als nicht widerspruchsfrei erscheint eine Position,

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

die dem frühen Embryo (vor einer PID) in der Glasschale (in vitro) einen höheren Lebens- und Würdeschutz zuerkennt als dem deutlich reiferen Fötus im Mutterleib (vor der Pränataldiagnostik). Daher legt sich schließlich die folgende Einschätzung nahe: Man weiß seit Jahrhunderten, daß es schwere Erbkrankheiten gibt. Einige davon lassen eine Totgeburt erwarten oder daß der Säugling bald nach der Geburt stirbt. Vor der Möglichkeit der Präimplantationsdiagnostik mußten sich die betroffenen Eltern entscheiden, ob sie lieber ganz auf Kinder verzichten. Für sie stellt nun die PID eine Chance dar, ein Kind zu bekommen, das der Gefahr einer schwer erblichen Krankheit nicht ausgesetzt ist. Das ist meines Erachtens ein erheblicher und seitens der Ethik begrüßenswerter Fortschritt. Nach diesem Beispiel komme ich zum Schluß. In ihm formuliere ich ein Kriterium für die bei der Forschung an Menschen moralisch zulässigen Mittel. Das Kriterium wird aus einer langen Tradition von Moral und Recht beglaubigt, nicht zuletzt vom hippokratischen Verbot zu schädigen. Die philosophische Ethik bringt das Gebot „nur” auf den Begriff. Sie unterscheidet zwischen der einander geschuldeten Rechtsmoral und der freiwilligen Mehrleistung einer Tugendmoral und stellt fest: Im Namen der Tugendmoral darf man nicht die Rechtsmoral verletzen, vor allem darf man im Namen des Hilfsgebotes kein menschliches Leben töten; von Notwehr abgesehen, darf man es nicht einmal schädigen. Zitierte Literatur Aristoteles: Metaphysika, hrsg. v. W. Jaeger, Oxford 1963; dt. Metaphysik, übers. v. H. Bonitz, neu hrsg. v. U. Wolf, Reinbek 1994. –: Ethika Nikomachea, hrsg. v. I. Bywater, Oxford 1963; dt. Nikomachische Ethik, übers. u. hrsg. v. U. Wolf, Reinbek 32006. Augustinus: Confessiones; dt. Bekenntnisse, hrsg. u. übers. v. K. Flasch/ B. Mojsisch, Stuttgart 2009. Bacon, F. 1620: Novum Organum; dt. Neues Organon, 1. Teilbd., lat.-dt., übers. v. R. Hoffmann, hrsg. v. W. Krohn, Hamburg 1990. – 1627: New Atlantis; dt. Neu-Atlantis, Stuttgart 1982. Bloch E. 1959: Das Prinzip Hoffnung, 3 Bde., Frankfurt/M. Descartes, R. 1637: Discours de la Méthode. Von der Methode, franz.-dt. übers. u. hrsg. v. L. Gäbe, Hamburg 1960.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Höffe, O. 42000: Moral als Preis der Moderne. Ein Versuch über Wissenschaft, Technik und Umwelt, Frankfurt/M. Jonas, H. 1979: Das Prinzip Verantwortung. Versuch einer Ethik für die technologische Zivilisation, Frankfurt/M. 1998. Thomas von Aquin: Summa Theologica, hrsg. v. J. Pecci, 5 Bde. Paris 1927.

Hans Poser

Ethics of Technology as a European Task

Introduction We live in a globalized world, which, on the other hand, is also characterized by highly different cultures with highly differing regional value systems. This leads to a difficult problem, since all of us are involved in global exchange of products and ideas. The Charter of the United Nations is the only global document, which prescribes norms and values, such as Human Rights. Yet, even these norms are interpreted differently, by different cultures and societies. One might say that this is a theoretical problem, which needs a period of Enlightenment – but there are rigid practical difficulties, which demand practical solutions: Technology and its impact does not have any global barrier – the way technology permeates across the world can be seen in the identical concepts and technologies used in most commercial cars sold by companies like VW, Ford, or Toyota. The impact of technology can also be the same, as seen by the identical radioactive fallouts of nuclear mishaps in Japan’s Fukushima, or in Riga. However, not only does the views and understanding of technology differ, but also the way in which culture is influenced by technology and how culture influences technology. So, even in Europe, safety and security standards of technology differ to some extent. 39

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

This demands a kind of engineering morality, also called engineering ethics, which we have to have in common, in Europe and in the world.1 But what about engineering science ethics? Science Ethics is the theme of this conference! Up to now, the topic of ethics or ethical practices did not concern engineering sciences. Yet, in fact, there are areas, where we find specialized approaches – one might think of biotechnology, nanotechnology or nuclear technology: Here we come across ethical rules, as the background of legislation concerning these technologies, as well as, the corresponding sciences. Nevertheless, because technology depends completely on engineering sciences, because engineering sciences are taught at universities, and because engineering sciences differ radically from other sciences, ethics of engineering sciences has to be developed as a part of ethics of technology not only in Latvia, not only in the Baltic States, but at least in Europe, yet finally worldwide. Its main elements will be sketched here. The Question of Responsibility Ethics of technology depends fundamentally on responsibility. So an “Editor’s overview” of papers on engineering ethics, to be published, starts from the remark “responsibility has been a major theme in the Journal of Science and Engineering Ethics”.2 As a first step, this concept needs some clarifications. Responsibility is at least a relation of six elements:3 when: in advance / afterwards who: subject why: norms

to whom: court

is responsible

for what: object

for what: consequences

Fig. 1: Elements of responsibility (according to G. Ropohl, 1987) All of these elements imply challenging questions. Already the starting point is difficult. Who or what is the subject of responsibility concerning technology? Candidates might be r the user of technology, whoever and whatever it might be – think of a gun;

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

the tool as such: a machine, a technological system (including media) – think of a broken wheel causing an accident; r the individual engineer, who develops, installs and maintains a technical tool; r the designing or developing team of engineers; r the company, which produces the technological artifacts; r the engineering scientist, who develops the theoretical possibilities of technological artefacts – e.g. of a PC program or an atomic bomb. In fact, all of these six cases have to be taken into account: If someone kills someone else using a gun, we accuse the user as a murder – but, at the same time, we try to control the possibilities of someone buying a gun or a submarine or an atomic bomb. This shows that we intend to control the use of technological means – which makes sense, only if we perceive the tools as dangerous for human life, for plants or animals. This indicates that we attribute values, and at the end, ethical ones, to technology. But, the fact is that responsibility can only be attributed to an actor. To say that a broken wheel had caused an accident, there is normally no question of responsibility, but a case for the insurance. Now, what about the actor? If a car has manufacturing defects, not only the worker, but the company as well, has to take responsibility as an institution. The developments of artifacts up to whole industrial plants are done by teams of engineers – so responsibility has to be ascribed to the whole team. If a car is wrongly constructed – think of the Pinto scandal decades ago – not only the development engineers, but the Ford Company itself had to take responsibility. What about the government as an actor? Politics tries to influence the development of new industrial plants or new key technologies, and it fixes the standards of security, health, pollution, etc. – which influences engineers, companies and engineering sciences. The outcome is as such: Responsibility as the corner stone of engineering ethics has to be taken by individuals and societal communities, from companies up to the government, by users, by engineers, as well as, by engineering scientists – i.e. by everyone involved. This extended understanding of the subject of responsibility demands, beneath an ethics of institutions4, a new kind of evaluation of the weight of each involved person or organization. r

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

A proposal going back to Hans Lenk is as follows:5 Everyone who is involved – not only the engineer, but the worker, as well as, the client, the expert, the bank etc. – have to take responsibility, namely in a weight which corresponds to his legal possibility of influence on the project. Nevertheless, concerning technology, the experts, namely the individual engineer, will have to bear the greatest burden. Now, what is the object of responsibility? A Kantian philosopher might say: the intention, the will. But concerning technology, this would be misleading – in most cases, we can observe good will on the side of the subject of responsibility, which would imply that an accident (like Chernobyl, when engineers had switched off the security equipment, for intended research) is a question of liability insurance, not of responsibility in an ethical perspective. Therefore, in most cases, one might say the action is the object – yet what is meant are the consequences of the action. But what about unforeseen consequences and consequences in the long run? The engineer, and especially the engineering scientist, has to reflect on these in advance, and sometimes, additional research is needed – not to forget methods of feasibility studies. Nonetheless, since we never can avoid the so-called residual risk, it is the society, which must be willing to bare it, in the hope of a better future. This leads us to the temporal aspect: Normally, we are looking backward asking: Who is responsible for this or that past action? Yet, the whole undertaking of technology assessment depends on future actions. Or, the other way round: Technology demands a future oriented kind of responsibility for ethical reasons, since each artifact has a purpose, which is, per se, futureoriented: You cannot build a new type of bridge, as an experiment – it would be cynical to say that if it crashes, it falsifies the basic construction hypothesis, warranting a Popperian progress in science. In fact, lessons learnt from accidents are always used, to seek for better future technological solutions. This shows that the orientation towards future is essential for technological responsibility. But how long is the future? Industrial goods are sold with a warranty for one, two or three years – yet, this is a question concerning the insurance, not at all the responsibility! However, the consequences of an action can never be undone. Therefore, one has to reflect on possible consequences in an adequate time horizon , and not for eternity.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

The fourth challenge concerns the legal institution, the court: Traditionally, it had been an injured neighbor and his community in the first instance, and, finally, God. Today, it is a juridical court representing a local or national society. But, strictly speaking, thinking of the globalization of technology and its future consequences, the court in question has to be taken as representative of the whole of the future humankind – which is a theoretical and regulative idea. Therefore, it is represented by a court or an Ethical Review Board: Courts are on the way to be installed not only as national institutions, but, as pan-European entities, and partly already as UN-wide bodies: This will be a necessity for technology, in future. On the other hand, we need local institutions already on the way of technology assessment – this will be the task of Ethical Review Boards, as they exist already for the industrial development of pharmaceutics, thanks to the Helsinki Declaration of 1964. Both ways show that global regulations are possible even for technology. The Difference Between Sciences of Nature and Engineering Sciences Technology is traditionally understood as the application of science. This is not only misleading – it is a dramatic misunderstanding of technology and engineering. First of all: Scientific problems are internal ones – they come up during the development of the science in question, may it be by newly discovered phenomena of relevance for this science, or by theoretical inconsistencies. Technological problems are external ones – they are imposed by needs of individuals, or of the society. Secondly: Scientists seek for probably true propositions depending on descriptions, made sure by means of experiments. Engineers seek for effective means for ends depending on creative solutions, made sure by tests of a prototype. Or, to put it in a different way: Scientists seek for most general laws, which hold for the whole universe constituting the fundament of their science – they want to describe the world. But engineers seek for better ends;6 and engineering scientists seek for efficient rules for better ends – they want to change the world.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

‘Better solutions’ is not only meant concerning a technological problem in the narrow sense, but finally concerning a societal problem. All this causes the difference between past views of responsibility and its understanding of today. Think e.g. of the company and its engineers, who had to develop the incinerator for the Nazis at Auschwitz. They took it as a completely technological problem in the narrow sense – their understanding of responsibility was just this, therefore, they did not ask for the real purpose of their products. We have a much broader view today, so that we must understand even the essence of technology and of engineering sciences in a different way: their theories differ completely from the simple adoption of laws of nature. Instead of this, they seek better means for a better end – from the narrow technological solution on, up to the needs of the society. If ethics of technology depends primarily on responsibility, this seems to be a consequentialist ethics, and if it depends on better ends, one might expect ethics of an utilitarian type. But, this is much too narrow, because not only actions, but also means, will be evaluated, and evaluations presuppose values. Moreover, as the ethical codes of engineers will show, mental attitude plays a central role. In fact, it makes no sense to ask for ethics of technology, as a type of Mill’s utilitarianism, Kant’s duty ethics, Rawls’ distributive ethics, Scheler’s value ethics, or, of Aristotelian virtue ethics: all of them pick up just one element of morality in seeking for a general foundation – and, as we know, without success. Instead of this, we are not looking for an absolute foundation, but for a kind of ‘mesotes ethics’ with so to say mid-level principles, combining all these approaches without dogmatism and open for alterations.7 The Problem of Values ‘Better ends’ as the aim of technology indicate that engineering is value oriented from the very beginning. Many of these values, for e.g., safety or health or environment protection are understood as morally ones. Therefore, the question of the norms and values remains the central one. Concerning values, one could develop a concept analysis as broad as it had been done for responsibility in § 2. There is an intense discussion, starting with Hermann Lotze in 19th century, which cannot be repeated

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

here. It will be enough to remember the fundamental difference between intrinsic and instrumental values.8 The first ones concern those, which are good in themselves (e.g good will, beauty, morality), the second ones concerns something which allows realizing another value. The first are ideal, whereas the second ones are attributed to objects of a very different kind, e.g. to intentions as well as to material things: These objects are no values at all – we attribute values to them, namely with regard to a purpose. That implies a hierarchy of extrinsic values, which at least implicitly finally ends up by an intrinsic value. But this seems to presuppose ‘eternal’ intrinsic values, whereas the whole discussion has shown that even values have a history. Therefore, it will be helpful to introduce a further differentiation, going back to Christoph Hubig, namely between option values and legacy values: option values entail differing action possibilities, whereas legacy values guarantee the conservation of the decision-making authority, namely the conservation of those societal structures, which warrant that individuals learn how to evaluate; this does not mean that legacy values are really fixed once and for ever, since to learn how to evaluate includes elements of criticism within a stabile societal structure.9 Thinking of globalization, optional values are open for amendments, alterations and extensions without touching the cultural background, whereas, this is much more difficult, if not impossible, concerning legacy values. This implies that necessary global changes have to take place on the level of optional values. Back to values in technology. One of the important differences between engineering including engineering sciences on the one side and sciences of nature on the other side is the really broad horizon of those values, which are constitutive elements of technology. At most, they are not made explicit, even if technological responsibility has to take them into account. This is highly important, since at the very end, all of these values have an ethical background. An interdisciplinary group of German philosophers, historians of technology, sociologists and engineers has studied this subject. The outcome is a guideline for technology assessment initiated and published by the powerful VDI – the German Association of Engineers.10 ‘Guideline’ does not mean just a kind of map, which is open for someone to follow – much more, it is obligatory for engineers to observe it correctly; otherwise, they would be guilty, if it goes to court.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

The main categories of the values in question are functionality, on the one side, connected with safety, health, environmental quality, on the other side, with microeconomic economy and macroeconomic prosperity, whereas both sides come together under the headings of personal development and social quality (see fig. 2). This clearly shows that the value level on top consists of legacy values, which might be intrinsic ones, whereas, the lower values contain optional or instrumental ones. At the same time, it is evident that there are elements of a hierarchic structure, even if it is not a linear hierarchy.

Fig. 2: Value levels in technical action, VDI Guideline 3780, p. 23

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

All of these value level categories are differentiated, e.g. in case of safety, as an open list, as follows: “Freedom from bodily harm. Survival of the individual human being. Survival of the entire human race. Minimisation of risk (extent of damage and probability of event) for Operating risk, Failure risk, Misuse risk. Etc.” Even concerning functioning we meet a long list of sub-values: “Usefulness. Feasibility. Effectiveness. Perfection (i.e. Simplicity; Robustness; Precision; Life-span; Technical efficiency; Energetic efficiency; Yield of materials; Quantitative productivity …” This is going on for all levels of the scheme. Long lists of sub-values, partly with an extended explanation, follow. The final and most general part, “personality development and social quality”, is based on the insight that technology belongs to the basic conditions of individual human life and human society. This leads to “freedom of action”, warranting “creativity”, on the one side, and to the necessity of “cultural identity”, warranted by societal “regulations concerning order, stability and regularity” on the other side – which, in both cases, lead to technology and to the necessity of “control of technology”.11 At the same time, the scheme indicates that there are not only positive relationships among two different value levels, but also hard conflicts: security, for instance, has its price, which influences the micro- and macroeconomy. The cheap nuclear power confronts future generations, even in cases of safe technology, with the environmental problem of radioactive litter etc. Therefore, each technology is connected with a deep-rooted need of balancing conflicting values. This belongs to the central tasks of engineers. These last points will be important for my theme, insofar as we see a tension between the necessity of a global understanding of technological norms (e.g. for security, health and environment protection) and for the ethical principles of technology, whereas, just the VDI guideline emphasizes the necessity of cultural identity for a society, depending on societal regulations and its constitutive legacy values.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Values and Norms Values are the central point of understanding the sense of life, the sense of our actions, and the sense of living together in a community. But they are far from being fixed. They have a history, which plays a big role in value philosophy approaches of Max Scheler or Nicolai Hartmann. Yet, for engineering ethics, it will not be helpful to concentrate on absolute values –values have to be seen as given in history in their cultural dependence. Nevertheless, even under these auspices one needs a framework, which is flexible enough. Thinking of globalization in ethics of technology a common basis is required to fix responsibility. Candidates are: r Industrial norms or laws concerning safety, health, environment protection etc. r Action principles, i.e. rules of so-called Engineering Ethics or Rules of Engineering Conduct. r Global aims on a mid-level, below fundamental principles as e.g. religious principles or the different types of ethics mentioned above. Industrial norms are highly important, since they include, for example, the conditions for safety. In most cases they are fixed by special national commissions e.g. for DIN-norms (Deutsche Industrie-Norm). By the way – in some countries specialized philosophers are members of the national organizations in question. Today, national norms are transformed into EN- or ISO-norms (EURO-Norms or International Organization for Standardization norms). Industrial norms are seemingly only technological ones, but, among them, we find beneath purely technological ones, norms for Risk management, Quality management, Social responsibility, Environmental management. Their names show already that they depend on a transformation of moral values into action rules. Since ISO has 164 countries as members, these norms are a first and important step for globalization, even if no member country is forced to follow ISO norms – they are only a recommendation. Yet, ISO explains: “ISO International Standards ensure that products and services are safe, reliable and of good quality.” This allows to hope that globalization of these norms will take place step by step. Values play an essential role in all documents on technology assessment, as well as, in codes or fundamentals of engineering ethics. Both of them

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

consist in action principles based on values. This will be seen by some quotations of the explicitly formulated central values, which an engineer has to observe, from the VDI Fundamentals of Engineering Ethics of 2002,12 compared with those in the Code of Ethics for Engineers of the US-American National Society of Professional Engineers (NSPE) of 2007:13 VDI Preamble

NSPE Preamble

responsibility criteria of ethics

honesty and integrity impartiality, fairness, and equity protection of public health, safety, welfare

It is remarkable that codes of engineering have a long tradition – in USA beginning in 1913, in Germany in 1950. Both of them rest on on values as central concepts – but the lists differ in fact. The VDI list depends on responsibility and critical reflection as the entire background, clearly expresses in § 3.2: “In cases of conflicting values, they [i.e. engineers] are expected to analyse and weigh controversial views through discussions that cross borders of disciplines and cultures. In this way they acquire and strengthen their ability to play an active part in such technology assessment.” This statement is the consequence of the insight of the VDI Guideline that values of technology include hard conflicts, as the value level figure shows. The NSPE Code formulates “Professional duties”, “Rules of Practice”, and “Professional obligations”, which indicates that it contains very detailed rules what to do and what to leave undone: it intends to give waterproofed instructions of behavior. An example from § II.5: “Brochures or other presentations incident to the solicitation of employment shall not misrepresent pertinent facts concerning employers, employees, associates, joint venturers, or past accomplishments.”

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

This shows that values given in the preamble allow completely different norms as the outcome. Similar differences can be observed when looking at the short French Charte d’éthique de l’Ingénieur of 200114, or at the UK Statement of Ethical Principles.15 This indicates the difficulty to reach explicit ethical standards in common. But we should not forget that all of them intend to introduce moral rules of conduct, which, in its very end, depend on ethical values. Engineering Ethics All this has to be seen not only as a question of a narrow responsibility, but much more under ethical aspects. The purpose of the last paragraph was preparing the insight that technology depends on normative elements, which, in most cases, make no sense in non-technological sciences. This will be evident from the VDI ethical principles for the action of engineers just quoted, formulated by the same interdisciplinary group of scientist as the Guideline. VDI takes these principles as its central document.16 Let us start from the Preamble: “Engineers recognise natural sciences and engineering as important powers shaping society and human life today and tomorrow. Therefore engineers are aware of their specific responsibility. They orient their professional actions towards fundamentals and criteria of ethics and implement them into practice.” This gives an overview of the given situation and draws the consequence that responsibility principles of ethics have to be implemented by engineering practice. Without going into details, the summary of these principles will show the main line of its content: “Fundamentals of Engineering Ethics r Engineers are responsible for their professional actions and tasks corresponding to their competencies and qualifications while carrying both individual and shared responsibilities

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Engineers are committed to developing sensible and sustainable technological systems r Engineers are aware of the embeddedness of technical systems into their societal, economic and ecological context, and their impact on the lives of future generations r Engineers avoid actions which may compel them to accept given constraints and thus lead to reducing their individual responsibility r Engineers base their actions on the same ethical principles as everybody else within society. They honour national laws and regulations concerning technology use, working conditions, and the natural environment r Engineers discuss controversial views and values across the borders of disciplines and cultures r Engineers apply to their professional institutions in cases of conflicts concerning engineering ethics r Engineers contribute to defining and developing further relevant laws and regulations as well as political concepts in their countries r Engineers are committed to keeping up and continually developing further their professional skills and competencies r Engineers are committed to enhancing critical reflection on technology within schools, universities, enterprises, and professional institutions” This quotation is only the “Summary” – the full text of two pages has three paragraphs, which develop the rules thoroughly under the headings Preamble / Responsibilities / Orientation / Implementation. It will be necessary to indicate the background of these principles, since they have to be seen as a typical cultural dependent kind of ethics of technology. It will be clear from contrasting the German Fudamentals of Engineering Ethics, once again, with the US-solution. The Preamble of the Code of Ethics for Engineers of the NSPE says:17 “Engineering is an important and learned profession. As members of this profession, engineers are expected to exhibit the highest standards of honesty and integrity. Engineering has a direct and vital impact on the quality of life for all people.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Accordingly, the services provided by engineers require honesty, impartiality, fairness, and equity, and must be dedicated to the protection of the public health, safety, and welfare. Engineers must perform under a standard of professional behavior that requires adherence to the highest principles of ethical conduct.” As always in these codes, both Preambles formulate a general orientation – but they differ in a significant way, since the NSPE code starts from the importance of engineering as a profession and addresses directly the members of the profession, who, in fact, are members of NSPE. Yet at the same time, there are official French, German and Spanish translations, which indicate an attempt of globalization. What follows are Fundamental Canons, explained in Rules of Practice, ending up with Professional Obligations. All this holds explicitly for individuals or “living persons”. The VDI-codex however uses the plural “engineers” and includes therefor crews of engineers. Moreover, VDI demands nearly in each rule to reflect instead of obeying strict rules. – A further obvious difference depends on negative experiences in US concerning so-called whistleblowers, i.e. engineers who criticize a technological undertaking, for good reasons, in public: In earlier times, they would lose their jobs; therefore, it had been necessary to protect them and to install whistle-blowing as an act of responsibility. There are no direct rules of this kind in the VDI code, but from its content it is absolutely clear that an engineer’s responsibility demands a critical attitude. These preambles as well as the whole codes miss an explicit foundation on moral or ethical principles, and the same holds for the morally louden norms, mentioned above. But they are acceptable for engineers as well as for non-engineers;18 this might be the case, because they presuppose only what Otto Friedrich Bollnow has called Einfache Sittlichkeit – elementary morality – or common morality, as Bernard Gerts says, consisting in rules as to do ones duties, to be honest, to help others, to respect the living space of others (Bollnow) or Do not kill – Do not cause pain – Do not disable – Do not deprive from freedom (Gert).19 This is a first step, yet not sufficient for several reasons.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

All of these canons are characterized by three main problems. The first one: Do engineers and engineering scientists really need these codes? The answer will be ‘no’ at the first glance: They do not read them first, before beginning their job. But in fact – would Christians first have a look at the Decalogue, Confucians at the Analects, US citizens at their country’s constitution, and so on? This means that we have to see these engineering codes in a different way. Secondly: Very profession-orientated rules of behavior (including rules how to behave in cases of conflicts) are mixed up with really ethical rules.20 This indicates that the rules of conduct in a narrow sense are conflict orientated – but even here holds the first problem. Thirdly: Ethical codices are group-orientated.21 The VDI Guideline for VDI members, NSPE Canon for NSPE members and so on. Both of them address only engineers, not physicians or shoemakers. So it is the modern version of medieval guild statutes! These statutes had been profession orientated, city orientated and – as the iron cat on one of the old houses of Riga shows – group orientated (in the Riga case: to be a Guild member one had to be not only merchantmen – the traditional German speaking organization of merchantmen at Riga excluded the membership of a Latvian merchantman: As a symbol of his protest, he installed the cat). The codes are even today not only profession-orientated, but region- or nation-orientated. In the case of engineering ethics codes, this might depend on their purpose: They are, on one hand, a collection of positions of identification, on the other, a much more important side, they express responsibilities, which allow members to say: This or that is not in accordance with our professional code, if, e.g., a customer or a firm tries to postulate a cost reduction by neglecting security standards.22 In fact, in the history of engineering ethical codes we can observe that they had been formulated, amended, substituted in many cases in Europe as well as in the US, as a consequence of hard accidents. This explains why there are about 15 differing engineering ethics codes in US. The situation in Europe is nearly the same: Under these auspices, it is remarkable that FEANI, the European Federation of National Engineering Associations, has developed in 2000 a Code of Conduct 23 and, in 2006, a short position paper on Ethics and Conduct of Professional Engineers as a basis for all European members.24 But this paper explicitly demands to establish national

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

codes: So it is neither a globalization nor immediately useful, because the short statements cannot even be a small guideline how to act. What to do now? Shall we give up stating that all these codes are not useful and, therefore, unnecessary? Following Davis, Pritchard gives a clear answer concerning the purpose of these codes: A “Code of ethics is seen as an agreement among members of a profession to commit themselves to a common set of standards that serve the shared ends of their profession. The obligation to comply with a code is an obligation to one’s fellow professionals, and it is an obligation of fairness to one another — to do one’s part. This gives an engineer a reason for wanting to join a professional Society with a code of ethics.”25 Consequences for Engineering Sciences One might argue that all of these details are unimportant for engineering sciences – they have to develop theories, which allow a formal approach to a technological problem; and this seems to be a neutral undertaking, even if one has to give in that these theories consist in rules describing the media used by engineers. But that is misleading. This is already evident when one thinks of scientifically developed means for, e.g., CAD (Computer Aided Design): These programs include all the conditions given by laws, all the formal security factors etc. Consequently, the technological theories have to respect, from the very beginning, the values formulated in the Guidelines, not only in Germany. As these are the fundamental principles of the acting of engineers, it is evident that engineering scientists have to develop the theoretical technological tools in such a way that all of these principles are respected. In many cases, engineering sciences learn from accidents. Let me just pick up one famous example – the Tacoma Narrows Bridge of 1940. It was a new way of constructing a suspension bridge, but the authorities were forced to close it, since, under wind, it swayed; and, finally, after four months, it collapsed. Engineering scientists used this as an object of research, to find a better solution for the future. And interesting enough – the outcome in the US had been a stiffening of the track way, whereas the European solution developed the profile of the track way, similar to airplane wings: regional

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

solutions of a technological problem depending on local traditions, as I learned from a historian of technology. But it demonstrates indeed that engineering sciences are always connected with the practical side – they are action sciences. This implies that each engineering scientist is responsible to the society – and at the very end to the world society. Responsibility demands the faculty to reflect on values and evaluations. A formal criterion, as Kant’s categorical imperative, will not be sufficient in this case. But concerning values, we had to learn that absolute foundations are not at hand – value systems vary as already said from culture to culture and change in time. But this implies by no means, that ‘anything goes’. The VDI-Fundamentals of Engineering Ethics explicitly state: r “Engineers discuss controversial views and values across the borders of disciplines and cultures r Engineers contribute to defining and developing further relevant laws and regulations as well as political concepts in their countries” This indicates that a globalization of the principles and their results is intended. How difficult this will be, is shown by the fact that even the understanding of technology and the solution of technological problems on the practical, as well as, on the theoretical level, differ from one country to the other.26 But this is no reason at all, not so seek for such principles – not as global ones, as a part of a philosophia perennis, but as middle range rules, which we can accept across cultures at the moment, and which are open to criticism, to reformulations and emendations. As we saw, this causes no problem for those based on optional values – which allows at the same time that those legacy values constituting a culture and a society need no immediate change. Consequences for Europe In fact, from the beginning of the 20th century, many industrial countries have developed ethical principles of engineering; but even if they differ in many respects, they show important similarities Otherwise, it would have been impossible to develop the FEANI code as a basic code for all European members.27 It starts from an “Ethical Principle”:

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

“The decisions and actions of engineers have a large impact on the environment and on society. The engineering profession thus has an obligation to ensure that it works in the public interest and with regard for health, safety and sustainability.” It is highly important for engineering sciences that this principle, as well as, all its consequences, elaborated in the national and international codes of engineering ethics, find a place at the universities in a twofold hindsight: First, as an essential part of teaching ethics of technology in curricula of engineering sciences. So, it is noteworthy that the European Ethics Network prepared A European Textbook on Engineering Ethics, as a “core material for the development of courses in professional ethics”.28 Whereas, its “target group” consists in “lecturers and professors” (p. XIII), there is a further remarkable book by Ibo van de Poel and Lambèr Royakkers, written explicitly as an introduction for students and for courses.29 It shows that Europe has developed significant approaches in this field. But whereas engineering ethics is on the way to become one of the standard topics of US schools of engineering, a corresponding European approach is missing. The second draft of the Epilogue of the Textbook states that the complexity of technology “strains the European culture itself ”, since history has shown that the modern program of rationality has led to totalitarianism “precisely linked to the rational mechanisms of a technical management”. Secondly: Research in engineering sciences should relate to engineering ethics. Since ‘better ends’ are the aim of each engineer, he or she needs the theoretical tools for better ends. This implies that engineering sciences are obliged to prepare means to reach this aim by theories as an instrument for development and design.30 These theories are not descriptions of the world, not mere instructions, but in fact, commands to change the world. Therefore, security factors, for example, have to be fixed as a moral value, in a combination of empirical tests and evaluations and finally to be included as an essential element of a theoretical model. * * * Back to the main problem. In philosophy and especially in ethics, we aim at general principles and timeless truths. But all these so-called principles of engineering ethics are neither principle allowing timeless deductions

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

of eternal truths nor do they belong to ethics as the discipline seeking for a foundation of moral rules – all together, these codices consist of actual praxis orientated action rules with a moral background. All this shows how important the task is to develop not only Fundamentals of Engineering Ethics accepted in all European countries, but to use this as a first and basic step in order to develop common standards of security, health protection and ecology. It is not enough that there are national institutions for questions of technology assessment – they have to be brought together. The Declaration of Helsinki shows that it is possible to introduce detailed rules for the development of new pharmaceutics world wide – so it should be possible for technology in general. This is the way of following Hans Jonas’ new categorical imperative of responsibility: “Act so that the effects of your action are compatible with the permanence of genuine human life”.31 Notes 1

2 3 4 5 6

Here, the terms ‘ethics’ and ‘morality’ will be used interchangeable, since in discussions on science ethics as well as on ethics of technology the sharp philosophical distinction between ‘morals’ as action rules and ‘ethics’ as the foundational principles of these moral rules is given up in most cases. Neelke Doorn, Ibo van de Poel: Editors’ Overview: Moral Responsibility in Technology and Engineering, in: Science and Engineering Ethics 18 (2012) 1-11. Günter Ropohl: Neue Wege, Technik zu verantworten, in: Hans Lenk, Günter Ropohl (ed.), Technik und Ethik. Stuttgart: Reclam 1987, 149-176, here p. 155. Christoph Hubig: Ethik institutionellen Handelns. Frankfurt: Campus 1997. Hans Lenk, Matthias Maring: Verantwortung und Mitverantwortung bei korporativem und kollektivem Handeln. In: Hans Lenk, Matthias Maring (eds.), Wirtschaft und Ethik. Stuttgart: Reclam 1992, p. 153-164. See Mario Bunge: Technology as Applied Science. In: Technology and Culture 7 (1966) 329-347. Revised in: Friedrich Rapp (ed.): Contributions to a Philosophy of Technology: Studies in the Structure of Thinking in the Technological Sciences. Dordrecht: Reidel, 1974, 19-39, p. 20. – Henryk Skolimowski: The structure of thinking in technology. Technology and Culture 7 (1966) 371–383. – Herbert A. Simon: The Sciences of the Artficial. Cambridge, MA.: The MIT Press, 1969. See Brenda Almond : Ethics in Engineering: Foundations of Ethical Practice. In: Philippe Goujon, Bertrand Hériard Dubreuil: Technology and Ethics. A European Quest for Responsible Engineering, (= European Ethics Network. Core Materials for

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26

the Development of Courses in Professional Ethics). Leuven: Peeters 2001, p. 31-44, here p. 42. See Ibo van de Poel: Values in Engineering Design, in: Philosophy of Technology and Engineering Sciences, ed. by Anthonie Meijers (= Handbook of the Philosophy of Science v. 9). Amsterdam: Elsevier 2009, p. 973-1006. Christoph Hubig: Die Kunst des Möglichen II. Grundlinien einer dialektischen Philosophie der Technik. Ethik der Technik als provisorische Moral. Bielefeld: transcript Verlag 2007, p. 143f. VDI-Richtlinie 3780: Technikbewertung – Begriffe und Grundlagen / Technology Assessment – Concepts and Foundations. German/English Issue. Düsseldorf: VDI 2000, p. 23; the categories are explained in detail p. 12-25. VDI-Richtlinie 3780, p. 21f. http://www.vdi.de/fileadmin/media/content/miv/FundamentalsOfEngineeringEthics. pdf http://www.nspe.org/Ethics/CodeofEthics/index.html http://www.cnisf.org/page_dyn.php?lang=FR&page_id=MDAwMDAwMDA2Mg== www.engc.org.uk/ecukdocuments/internet/document%20library/Statement%20of%20 Ethical%20Principles.pdf VDI: Fundamentals of Engineering Ethics; www.vdi.de/fileadmin/media/content/miv/ FundamentalsOfEngineeringEthics.pdf http://www.nspe.org/Ethics/CodeofEthics/index.html See Pritchard, p. 958. Otto Friedrich Bollnow: Einfache Sittlichkeit. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht 1947; Bernard Gert: Common Morality: Deciding What to Do. Oxford University Press, 2004. See Christoph Hubig: Die Kunst des Möglichen II. Grundlinien einer dialektischen Philosophie der Technik. Ethik der Technik als provisorische Moral. Bielefeld: transcript Verlag 2007, p. 181. See Michael Davis: Do the Professional Ethics of Chemists and Engineers Differ? In: Hyle 8.1 (2002) 21-34. This point is central for Michael Davis: Thinking Like an Engineer. The Place of a Code of Ethics in the Practice of a Profession. In: Philosophy and Public Affairs 20. 2 (1991) 150-167. http://www.eesc.europa.eu/self-and-coregulation/documents/codes/private/003-private-act.pdf p. 12. http://www.feani.org/site/ – Publications and agreements – Position and Policy Papers – Code of Conduct Michael S. Pritchard: Professional Standards in Engineering Practice. In: Philosophy of Technology and Engineering Sciences, ed. by Anthonie Meijers (= Handbook of the Philosophy of Science v. 9). Amsterdam: Elsevier 2009, p. 953-971, here p. 957. For examples see Christoph Hubig, Hans Poser (eds.): Technik und Interkulturalität. Probleme, Grundbegriffe, Lösungskriterien (= VDI Report 36). Düsseldorf: VDI 2007.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

27 There is a much more elaborated paper concerning “FEANI Code of Conduct”, http:// ebookbrowse.com/feani-code-of-conduct-doc-d162909933, with paragraphs on Personal Ethics / Professional Ethics / Social Responsibility; but it is not listed among the official FEANI documents. 28 Philippe Goujon, Bertrand Hériard Dubreuil: Technology and Ethics. A European Quest for Responsible Engineering, (= European Ethics Network Core Materials for the Development of Courses in Professional Ethcis). Leuven: Peeters 2001. 29 Ibo van de Poel, Lambèr Royakkers: Ethics, Technology, and Engineering. An Introduction. Oxford: Wiley & Blackwell 2011. 30 See e.g. Sven Diekmann, Martin Peterson: The Role of Non-Epistemic Values in Engineering Models, in: Science and Engineering Ethics, 2011, http://www.springerlink. com/content/21r45148730721gk/fulltext.pdf 31 Hans Jonas: The Imperative of Responsibility: In Search of Ethics for the Technological Age (trans. of Das Prinzip Verantwortung, 1979). University of Chicago Press 1984.

Jānis Tālivaldis Ozoliņš

Peer Review: A key component of the research ethics approval process

Abstract Peer review is recognised in the academic community as an important means of attesting to the quality of academic research work which is offered for publication. That the system is not foolproof is also recognised and there has been some discussion in the literature of how the process of peer review may be improved. Not so well recognised is the need for peer review of research projects before they commence. In particular, this is crucial where research projects involve human participants. Biomedical research quite often carries significant risk for the participant and so before an ethics committee can approve a research proposal, it must satisfy itself that the research to be undertaken has research merit and is being conducted by researchers with the appropriate training and skills to achieve the outcomes being aimed for by the research. The same will be the case for research involving human participants in other non-biomedical areas of research. This paper examines some of the issues associated with peer review of research prior to its approval by an ethics committee. It argues that there are significant advantages for researchers in having their research projects peer reviewed 60

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

before they seek ethics approval. Some models for peer review of different kinds of research are briefly discussed. Key words: peer review, human research ethics, biomedical research, social science research Introduction Peer review is accepted by academics as a means of providing certification of the quality of the academic research work that is published in journals, books, book chapters and conference proceedings. In professional associations associated with particular professions peer review acts as a means of determining whether someone has demonstrated sufficient competence to practise that profession. Hence, professional bodies, such as, the Certified Practising Accountants society, sets out the requirements for someone to be certified as meeting the prescribed standards of an accountant. Similar accreditation is required by other professions. In the medical field, peer review originated as a means of reflecting on the treatment offered to patients by physicians, and so as a way of improving practice. In most of these, peer review occurs after the research has been completed, the treatment given or the training done. Peer review, however, is also important before a research project commences and this is particularly so for research projects involving human participants. Peer review, whatever its faults, and we shall touch on these, is of particular importance to Human Research Ethics Committees (HRECs), sometimes also called Institutional Ethics Committees,(IECs) or simply Research Ethics Committees (RECs). This is because there is no justification for involving human participants in research which lacks merit or integrity. That is, if the design of the research is seriously flawed, there seems to be little reason for it to be allowed to be conducted. This is, however, not as well recognised as one might expect, though in some countries, there are separate scientific or technical committees whose task is to examine the research methodology of biomedical research projects before they can proceed to consideration by a human research ethics committee. Not every project requires examination or peer review by a scientific or technical committee,

ZinÄ tnieka Ä&#x201C;tika: Latvija, Baltija, Eiropa

even in biomedical research, but it is not obvious where the boundary is to be drawn. This paper explores the question of the justification for peer review, arguing that it is not just something for biomedical research, but for all research involving human participants. This will mean that every project which involves human participants should be subject to scrutiny by peer review. If this is so, then the question of what kinds of peer review processes are appropriate for the different kinds of research projects involving human participants in the different disciplines is raised. It will be argued that because there are different levels of risk for participants in being involved in research projects, that the level of peer review, as well as the level of expertise required of reviewers, will depend on the level of risk of the project and its complexity. As a consequence, there will be a variety of ways in which peer review of a research project involving human participants can take place. Some of these will be discussed. History and Peer Review It is thought that the peer review process originated in the ancient Greece, where scholars such as Plato and Aristotle discussed their ideas with other scholars and with their students, refining them in the process. Books were a rarity, since they had to be copied by hand and publication was not usual, though various canonical texts have managed to survive. Peer review, if it could be called that, was restricted to copyists correcting minor textual errors, rather than changing the masterâ&#x20AC;&#x2122;s ideas. Of course, as is well known, in some cases the purported correction distorted the original meaning and it has been left to later scholars to retrieve the original meaning. The value of particular ideas was recognised through commentaries on particular works and so peer review could be said to have occurred through a recognition that a work was worth commenting on. This is certainly a far cry from modern conceptions of peer review. Another use of what we can call a form of peer review was used in the time of Hippocrates to check to see if a physician had used the right procedures in treating a patient, though it cannot be stated with certainty that

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

this was systematically applied. A documented and more serious effort at peer review is attempted in the time of the Arabic physician, Ishap bin Ali Al Rahwi (854-931 AD), who describes the process of physicians being required to take notes about their treatments of patients. If patients subsequently did not respond to the treatment, the physician could be held liable and sued by their patients.1 Nothing much has changed in relation to physicians being sued for malpractice, except that, arguably, the world has grown more litigious since the time of Al Rahwi. Physicians still face having their care of patients assessed, particularly if there is death or serious deterioration in a patient’s health as a result of treatment.2 Medicine remains as much an art as a science, so there is good reason to take careful note of treatment and its subsequent efficacy. This can be in order to eliminate poor quality care and to ensure physicians act to the highest possible standards, deterring those who might otherwise seek to exploit the sick and vulnerable with promises of miracle cures, but can also be in order to learn from the treatments that have been tried. This is perfectly reasonable, since physicians themselves are interested, or should be, in discovering both why particular treatments have gone wrong and why particular treatments have succeeded. Biomedical research has grown out of a vital concern for the improvement of treatment and prevention of disease, but now encompasses more general health care research, including epidemiological research. Peer review is now not just about a retrospective reflection on the treatments that physicians have used in seeking to cure their patients. In clinical trials, for example, the testing of a new drug takes some considerable time and must successfully go through several trial phases before it can be made available for the treatment of a particular condition. Trials will typically involve a large number of participants, some of whom are healthy, and some who may be quite seriously ill. In phase 1 trials, these will be healthy individuals, whereas in later stages these will be people with a serious illness that the drug will help to either cure or slow the progress of the illness. Major clinical trials, particularly at the Phase 3 stage will require a large participant population and this will routinely require participants from a number of different hospitals across the globe. A new treatment for a particular form of ovarian cancer, for example, in order to achieve statistically significant results will require a large cohort of participants with the

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

relevant disease and this will mean accessing participants in many different countries. As the trial proceeds, any Serious Adverse Events (SAEs), that is, where the medical condition of participants being treated by the trial drug deteriorates or in the worst cases, where the participants die, need to be investigated to check whether this is due to the trial drug or for some other causes. This in itself may not be so easy to determine, since in a Phase 3 trial, the participants will have serious medical conditions and health complications because of that. Nevertheless, side-effects of drugs need to be investigated as thoroughly as possible and documented, so that participants who may join a trial at a later stage are fully informed about the risks that they may be accepting in deciding to be involved in the trial. It is incumbent on researchers to ensure that they minimise any risks that participants face as a direct – or indirect – result of their involvement in research.3 Given its connections to health care and given the origins of human research ethics in medical research, it is evident that peer review in biomedical research is justified on the grounds that researchers need to ensure that the research methodology that they use does as little harm to research participants as possible. It follows from this that researchers are obliged to have considered the harms that research might result in for participants and take steps to minimise them. It is also evident that it is difficult to claim that there are no risks to participants, as there is always the possibility of an unforeseen event which causes harm, injury or distress to a participant. If we take the value of respect for persons seriously and the Hippocratic injunction to do no harm as demanding genuine commitment, then researchers in the biomedical sciences are under a significant obligation to ensure that what they propose to do is as minimally harmful participants as possible. There are two aspects to minimising harm. The first, is concerned with the research methodology and design itself and the second with what avenues are available to deal with the risks to participants that have been foreseen. In considering the first, a peer reviewer might ask whether the research question being asked could be investigated in a way which did not involve participants or if it did whether the data to be collected from them can be done in a less obtrusive or invasive way. If the answer is in the affirmative, then researchers need to be informed that there are alternative, less demanding ways in which participants can be asked to consent to be involved in the

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

research. In the second case, if a researcher foresees that particular harms are likely to arise for a participant, he or she needs to find ways of mitigating the possible harm. Hence, we can mitigate harm either by better research design, or by providing assistance to the participant to mitigate the harms which are likely to result from their involvement in the research. It must be acknowledged, however, that when research in non-biomedical areas is considered, there are fewer serious risks to the participant and so the same argument for peer review of research projects in these areas is weaker. Research in other areas of knowledge, such as the natural sciences, social science, humanities, education, business and the arts, as a result of participation in research, will generally not have death or serious harm as a possibility. Peer review in these latter areas originated much later, and its justification is not because of the connection to human beings who are being treated, but because of the need to consider the quality of the research work that is being presented as original and because of the need to establish priority of discovery. Nevertheless, even if there are fewer serious risks to participants, this does not mean that these should not be minimised. As we have already suggested, in other areas of knowledge, peer review arose because of the need by journals to control what was being published and to ensure that it was quality work. It was also to check whether something similar had not already been published and to make sure that the work was that of its author and not someone else’s. Later, with the advent of grants for research, it became important that applications for funding were assessed according to objective criteria and not simply awarded on the basis of subjective judgment to colleagues and friends. In addition, it was a guard against fraudulent and extravagant claims by researchers about what their research would accomplish, if only it was funded. 4 Peer Review Described As we have described peer review so far, it has consisted of fellow professional practitioners, in the case of physicians, examining the case notes of a colleague and providing a judgement about the appropriateness of a particular treatment. This is one way of doing peer review. There are many other ways in which peer review can be undertaken, though in all cases, it is carried

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

out by those with expertise in the relevant field – that is, for any academic in a discipline, it will be his peers, hence the term, peer review. In biomedical research, we have indicated that a scientific or technical committee could be one way in which the research methodology of a project could be reviewed in order to assess whether it was likely to achieve its aims. This was, it was asserted, particularly important if the research involved human participants, since the research could not be justified if the research methodology was flawed. It could, of course, be flawed in many different ways, for example, the population sample was too small, the hypothesis to be tested was not precisely stated, variables could not be controlled or were not recognised at all, and so on. Here we have only mentioned research involving quantitative methods and only considered biomedical research. We have not as yet mentioned qualitative research and non-biomedical research. Drawing on what we have said so far, it is clear that peer review requires reviewers with: (i) expertise in the relevant discipline; (ii) knowledge and understanding of the research methodologies being used; (iii) no conflict of interest in relation to the research project and researchers being reviewed; (iv) an ability to provide an objective, unbiased review of the research project; (v) a capacity to maintain confidentiality and (v) an ability to be constructive in their review of the research methodology. In the case of a scientific committee, it would be expected that committee members act collaboratively in making their assessment of a research project. There are two broad aims for the peer review process. These aims are to attest to: (1) the quality of a research proposal, where the review is of research methodology and (2) the originality and worthiness of publication of the outcomes of research. In relation to the first aim, the review will seek to: (a) determine whether the research project is well designed and the methods to be employed can achieve the stated goals of the research; (b) assess whether the researchers have sufficient expertise to carry out the research; (c) whether the facilities to support the research exist and (d) whether the researchers are sufficiently aware of other research in the field and so not duplicating what has already been done.5 In relation to the second broad aim, peer review will seek to: (a) control the dissemination of knowledge that has been attested as being knowledge within a particular field; (b) provide, through publications, archiving of the canonical knowledge base; (c) through the acceptance or

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

rejection of submissions for publication, enable quality control of published data and new contributions to knowledge and (d) assign priority and credit for authors. As we have outlined, the peer review process is undertaken to improve the quality of the research produced by researchers.6 In relation to research projects, peer review tests the methodology and appropriateness of the research procedures and likewise, in relation to journals, peer review tests whether an article is of sufficient quality to be accepted for publication, as well as to suggest improvements to the article. Most academics will be familiar with this latter process, while the former is not as commonplace in many disciplines. We will return to a brief consideration of the pros and cons of peer review below. Peer Review and Competitive Grants Where the process is about research methodology, the aim of peer review is to provide advice about how the methodology can be improved. Peer review is also used in the competitive assessment of applications for grants and this will be so. In Australia, major grant bodies such the National Health and Medical Research Council (NHMRC) and Australian Research Council (ARC) use peer review to assess the quality of an application. This is, of course, not quite the same as peer review of the methodology of a research project, which has as its aim, helping the researcher to design a better research project. In this instance, the researcher is competing with other researchers for funding for his or her research project and it would be expected that the research methodology would have undergone scrutiny prior to its submission to the granting body. Peer review in such cases could be expected to be a two tiered process. The granting bodies themselves will have their own procedures for peer review and the process of selection of research projects for funding is highly dependent on that review. In the case of the ARC, its grants process is quite complicated, involving three levels of peer review, firstly, peer reviewers who provide individual reports on applications, panel reviewers, who moderate individual assessments, make funding recommendations to the interdisciplinary leaders and develop feedback on uncompetitive proposals, and interdisciplinary leaders, who are described as having a broad expertise and whose task it is to make the final

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

funding recommendations and finalise feedback to uncompetitive proposal submitters. It might be expected that such a highly developed and complex system of peer review would provide both researchers and the government with some confidence that the process of peer review was fair, rigorous and ensured that only the best research was funded. This does not seem to be the case, since the merit of the proposal and the quality of the researcher are given equal weight. A highly successful researcher will be rated highly, whereas the project may not be so highly rated. Bias might step in where an assessor might be inclined to rate a project highly because the assessor rated the researcher highly.7 Peer review in this context is only partly concerned with the conduct of the research itself. To some degree, it is expected that the researcher will be sufficiently experienced to successfully conduct the project and so less weight is placed on the research methodology that is being employed. It may be that the research project itself is not considered innovative or ground-breaking, even if the research methodology is considered sound. Alternatively, the project is considered ground-breaking, but the research methodology questionable. Failure to be funded may, therefore, occur for a variety of reasons. This suggests that there is an element of luck involved in ARC grant success and peer review in the ARC process is not decisive in the research grant allocation process.8 The National Health and Medical Research Council (NHMRC) process involves, firstly, the NHMRC Academy, a group of eminent experts, chosen for the pre-eminent expertise in international medical and health research. The task of the Academy will be allocate applications to one of approximately 45 Grant Review Panels (GRP) each with approximately ten members, whose task is to provide an assessment of the research project application. The discussion of a research proposal within the GRP is facilitated by 2 Spokespersons and there are also two external assessors who provide comment on the project. The GRP will provide a ranking of the project on a 7 point scale, with 1 the lowest ranking and 7 the highest. Projects rated 3 or below are not considered further in the grant allocation process. Those ranked at 6 or 7 will all be funded, while those ranked at 5 will also be funded at the proportion of those ranked 6 or 7. Proposals at level 4 are considered worthy of funding, but not funded because of the unavailability of sufficient funds. Although the NHMRC process mentions

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

that the peer review process must be fair, transparent, expert and objectively assess the project, there is little discussion of what this means in practice. Peer reviewers are given some guidance through description of each of the 7 levels, but there is no further advice given in the document. Moreover, like the ARC, the number of proposals to be considered is relatively high, with each GRP assessing up to 75 applications in a relatively short time. Practice can make the task shorter, but nevertheless, there are concerns about the quality of the peer review. In any case, the document relies on researchers having appropriate experience and it seems that an understanding of peer review is taken for granted.9 The European Research Council (ERC) has also established peer review guidelines for its various grant schemes. In the case of new projects and advanced projects, selection for funding is based entirely on peer review. Peer review panels are grouped into three broad disciplinary domains: social sciences and humanities, life sciences, physical sciences and engineering. Panels consist of 15 reviewers and each proposal is assessed by three reviewers. Reviewers must be experts10 in the relevant field and the panel may also make used of external referees in order to arrive at a decision in relation to the relative merit of a proposal for funding. Proposals are judged on two criteria: (i) an eligibility criterion and (ii) an evaluation criterion. Leaving aside eligibility, for peer review, the evaluation criterion is the most important. According to the ERC, the sole criterion for deciding whether a research proposal is its excellence. This, obviously, is insufficient to provide an assessment of a proposal’s merit, but fortunately, some further broad guidelines are provided. The first broad guideline relates to the degree to which the research proposal is innovative, ground-breaking and whether it has the potential to contribute in a major way to knowledge. The second guideline broadly speaking covers what we have already discussed in relation to research methodology and the third considers whether the research requires new kinds of collaborations with a research team.11 Peer review as it relates to competitive grants suggests that in assessing the relative merit of the research project as it relates to human participants that the receipt of a grant is sufficient evidence of the merit of the research project. As we have stated, in the case where the researcher wants to involve human participants, it is important that the research has merit, or at least

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

is of such negligible risk that the participants suffer no ill effect because of their involvement in the research. If the research has little or no merit, but there is little or negligible inconvenience to the participants then there may be little reason to prevent the researcher from undertaking the research. If, however, the research has no merit, there does not seem to be any reason why it should be done at all. Given that they are expected to be of excellent quality, it will not be the case for competitive grants, that they will have little or no merit, hence, where an human research ethics committee is asked to approve the research it will generally be able to accept that the research has merit and not seek additional advice about the research methodology.12 Peer Review and Research Lacking Merit In terms of human research ethics, if the research has no merit, then it does not seem to be any reason why human participants should be expected to take part in the research. There are two questions which arise in relation to this. The first is to be able to show that the research has negligible risk attached to it and concomitantly, that there is merit in the research. Both these questions will turn on what we mean by ‘negligible’ and how we assess merit. If research has no merit, it could only be justified if there are no foreseen risks and no foreseen harms. It should be noted in passing that these two conditions need to be both met, if we judge that the research has no merit, but nevertheless, given its importance to the researcher, a human research ethics committee is prepared to allow it to undertaken. When we think about whether research has merit, we generally will think about whether or not it results in new knowledge, new insights being gained, or the solution of a difficult problem. At a minimum, research which has merit will result in something new being learned that will benefit society in general. In such a broad judgement of merit, we include the benefit that accrues to the researcher. This is generally the situation with student researchers, who are learning to become researchers and whose research projects may not result in a great deal of new knowledge of themselves, but the training of whom will be a benefit to society in general. The peer review of student research projects, whether these have merit or not, is important, since it is a crucial part of the learning that students

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

undertake. They face, for the first time, having to justify, usually to a committee of senior academics, the projects that they have, normally with the help of their academic supervisors, chosen to undertake. These for the most part will not be complex and difficult projects, since it is unlikely that they will have the necessary expertise to carry them out. In some disciplines, their project will form a part of a larger project and so they will be restricted to something which they can manage. Depending on the level of the higher degree, a project may well consist in repeating something which has already been done and which will add very little to human knowledge. As long as the project does not require participants to accept more than negligible risk, such a project can be justified. A more difficult question arises when the research project is being undertaken by an academic employed by a university and where the project has little or no merit. For example, a lecturer may undertake a student evaluation of their teaching in a particular subject, and having done so, seek to use the data to produce a piece of research. Aside from the question of whether the data collected for the purposes of quality assurance can be used for research, there is a serious issue whether such a project meets the definition of research and even if it is judged that it does, whether it has merit is a further question. Peer review has a significant and central role to play in determining whether certain kinds of research meet the criteria for worthwhile research. In Australia, Human Research Ethics Committees are provided with guidelines for the conduct of ethics review in a document called The National Statement on Ethical Conduct in Human Research.13 This document explains that though among the values that researchers must uphold in their relationships with research participants respect is central, unless a proposed research project has merit and the researchers who are to carry it out have integrity, the involvement of human participants in the research cannot be ethically justified. Researchers themselves are called upon to assess and take into account the risks of harm and the potential benefits of their research both participants and to wider community, as well as to be sensitive to the welfare and interests of the people involved in their research. They should also reflect upon the social and cultural implications of their work.14

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

A judgement that a research project has research merit is made through peer review and in the Australian context, the National Statement says that merit means that the research is justified by (i) its potential benefits; (ii) use of proper and appropriate research methods in the achievement of its aims; (iii) awareness of current literature and previous studies; (iv) a research design that ensures that respect for participants is not compromised by the aims of the research, the means by which it is carried out or by the results; (v) being conducted or supervised by experienced researchers, competent in the field of research and (vi) being carried out using facilities and resources appropriate for the research.15 Although this appears to be straightforward, there will be different measures of merit depending on whether the research is qualitative of quantitative, whether it is biomedical research or non-biomedical research and what is the aim of the research. If the aim of the research, for example, is to establish a causal link between a certain drug and improvement in health, a qualitative approach is not likely to be satisfactory. Alternatively, if the aim of the research is to document specific experiences, a quantitative approach which treats data uniformly will not elicit the information required. Research where the methods are unsuitable and unable to achieve its aims will have no merit. This will be the case whatever discipline the research is in. Peer review when it is undertaken to assess the merit of a research project must involve reviewers with relevant experience in assessing the research methodology. Hence, a quantitative expert is not asked to review a qualitative project and vice versa. Peer Review and Contract Research Peer review of a kind is also used in researchers competing and winning contracts to undertake research for a client organisation, agency or even individual. Research in this instance will be constrained by the requirements of the client, who will provide the researcher with the details of what it is to which the organisation wants to find an answer. The kind of peer review in this case will be selective, with the organisation not just deciding to award a contract to a particular researcher or research team, but also on whether it was the most cost effective. It may also be seeking a particular outcome and hence, the researchers may be expected, at least covertly, to obtain results

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

which are in line with the expectations of the organisation. A big drug company, for example, may award a contract to researchers to test a new drug they have developed, but expect that the researchers will not report any embarrassing findings about side effects. This need not be overtly corrupt in that nothing is said, but given the extent of funding promised in some cases, an adverse finding could be seen to jeopardise any further contracts and so the livelihoods of the researchers themselves. Since it is contract research, the findings belong to the organisation that has funded it and the researchers may find that they are not free to publish their research. This clearly creates tensions where adverse findings are not reported. 16 The conclusion that we can draw from this is that winning of a contract grant may not mean that any kind of rigorous peer review of the project has taken place. Peer Review and Non-Biomedical Research There are two further reasons for undertaking peer review that need to be made explicit. The first is to improve the quality of the research being conducted so that it has merit and the second is to make a judgement about the risks that the research poses for the participants and to decide whether the researchers have made every effort to minimise the risks. In the context of biomedical research, risks perhaps with low probability nevertheless can have very high risk if they occur. A researcher, for example, working with a strain of H1N1 virus17 who lets it escape can be responsible for the virus spreading and causing the deaths of many individuals. While the probability of this happening may be low, due to the various safety procedures in place, the consequences of such an escape are potentially catastrophic. Risks in non-biomedical research can also be considerable and so the question of research design is also crucial. In Social Science research, for example, a researcher may wish to interview victims of war and ask a number of questions which seek to elicit information about their experiences. In some cases, some of these could include witnessing the deaths of their loved ones and the destruction of their homes. Such interviews carry the risk of causing significant emotional distress and the research design needs to take this into account. In this situation, the peer reviewers need to carefully examine the aims of the research

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

and decide whether the interview questions are sufficiently sensitive to avoid as far as possible emotional distress. It may be that it is only possible to partly mitigate the distress by the provision of appropriate counselling. An ethics committee, since its primary responsibility is the well-being of the participant, will need to assess whether the researchers have adequately addressed the mitigation of the risks to the participants. Moreover, it will also need to assess whether the benefits of the research outweigh the harms that it will cause. In some cases, the harms will outweigh the benefits and the research cannot be approved. There are numerous examples of social science research which has as great a risk of causing harm to human participants as any clinical trial. Research involving studying populations of homeless people and the incidences of drug-taking and crime amongst such populations, for instance, necessarily seeks participants to incriminate themselves. There is no question that such research could be harmful. Other examples where researchers will need to take particular care with research design and methodology will include vulnerable populations, such as residents of nursing homes, people with mental illnesses or disabilities and young children. Here peer review will be crucial in giving research ethics committees confidence that the best possible design has been constructed. Non-biomedical research can also be as complex as biomedical research. An educational research project, for example, may be a longitudinal study of the efficacy of a particular learning approach and use action research involving the researchers themselves, teachers, students and parents. The researchers, moreover, within the action research paradigm may want to employ mixed research methods, that is, both quantitative and qualitative methods, utilising surveys, interviews, focus groups and participant observation. These could include video and audio-recordings, the collection of student work and assessment data. The assessment of the research study design by peer reviewers requires significant expertise in a variety of methods and although the study could be classed as low risk, nevertheless the time commitment required of participants could be considerable. Risk could be heightened if the learning approach was in relation to a sensitive area, such as sex education or racism. This could result in the project becoming more than low risk and a research ethics committee seeking significant changes

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

in the research design to mitigate the risk. It could also be the case that the research cannot be approved. Peer review of research projects in the creative arts involving human participants are problematic because, firstly, creative arts works, such as literature, music and artworks, are difficult to classify as research. They do not fit traditional conceptions of research. Where research involves, say, fine arts or history of art or the development of certain kinds of techniques, it is possible to see how such research can be subsumed under traditional conceptions of research. Creating an artwork, for example, and claiming it contributes to knowledge, requires rethinking what is meant by knowledge.18 Secondly, there are difficulties in determining whether a performance of a creative work or a new interpretation of a musical piece, for instance, can be considered a research output. The issue also arises in relation to plays, ballet and other dramatic works which are being performed in new productions. These are clearly recognisable as creative works, but whether these are also research works is another question. There are also difficulties in determining quality of a work, especially of avant garde work which it is difficult to assess, since its intention is to break new ground. Thirdly, and significantly for this discussion, when researchers involve human participants in creative works, the issue of whether this constitutes research is compounded. For example, suppose an artist in residence, with a view to producing a publishable case study of a project, proposes to involve human participants in the creation of an art installation and videorecord the participants as they engage in its creation. It is not clear whether all of the project is research or only part constituting the case study. If the case study is omitted, but the art installation exhibited in a public place, it is not obvious that this is the same as a research publication. It could be that the research methodology being used is action research, but this itself has its difficulties.19 The peer review of creative arts projects is problematic since there are no uniform research methodologies which will apply across the creative arts.20 Human Research Ethics Committees need to seek appropriate expert advice to advise them whether a research methodology is sound and poses little foreseeable risk to participants. The bulk of non-biomedical research, however, falls into the low risk category and the research design is generally not complex. In this instance,

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

assessment of the research design and methodology could be left to the Human Research Ethics Committee. There are, however, good reasons why this should not be the case. If the aim of peer review is to improve the quality of research design and methodology and if it is expected that research with human participants does not involve them unnecessarily in research with negligible merit, then a process which aims to improve quality and lift its merit is required. It would be difficult to defend the view that peer review does not aim to improve the quality of research design. Nor is it easy to argue that research with human participants is necessarily expected to involve them in research with negligible merit. On the contrary, if research with human participants is to take place at all, it is to be expected that it would have more than negligible merit. If this is so, it follows that a process which aims to improve the quality of research design and so it merit is needed. The form of this peer review, however, that needs to used will vary depending on the type and complexity of the research. Complex, highly significant research is expected to have gone through a stringent process of scrutiny, even more so when the research is being competitively funded. Varieties of Peer Review It has already been argued that peer review of research projects is important, whatever the kind of research project. What has not been made explicit are the varieties of peer review that can be employed in the review of research projects. The first principle in determining the kind of peer review to be used is that it be appropriate to the level of research project. That is, complex projects with serious risks for participants will be need to be scrutinised more closely by those with a higher level of expertise than those with low risks and relatively simple research design. The second principle is that kind of peer review appropriate to a research project is to be determined by those with the disciplinary expertise in the discipline of the research project. The third principle is that where the research project involves human participants, the peer review process satisfies the human research ethics committee that as far as possible the foreseen risks to participants have been reduced as far as possible. The Australian National Statement, in its discussion of research governance, states clearly that the Human Research Ethics Committee has

1. daÄźa. Filosofija, Ä&#x201C;tika, zinÄ tne

responsibility for the ethical review of research, but also emphasises the role of institutions in reviewing research so that it is quality research, safe and ethically responsible.21 Arguably, this will include the development of processes to ensure that peer review of the research is undertaken in order to improve the quality of the research methodology. It is not intended to prescribe the kinds of peer review that institutions should use for different kinds of research. This is because different kinds of peer review will be required in different disciplines. We shall provide an indicative list only. Student higher degree research, for example, will generally face confirmation of candidature committees that will decide whether the research methodology is appropriate for the proposed study. Normally, such committees will include senior academics in the discipline in which the student is undertaking his or her studies. Research which has received competitive grant funding will have had significant scrutiny, both before submission and on submission. We have outlined the Australian and European process above. In other complex and high risk research, it would be expected that it has been reviewed by a small committee of experts in the field, who have experience with the kind of research being proposed. Where the research is low risk, a departmental committee of say two, would be sufficient. In all cases, peer review should be seen as a constructive process aiming to improve the quality of research and not another impediment for researchers to overcome. Abuses of Peer Review It should not be thought that peer review is not without its difficulties. It should be noted that it is not a perfect system and peer reviewers need to be mindful of the responsibility that they have to the researchers whose work they review and their own need to maintain high standards. In relation to journal articles, there are a number of ways in which unjust practices can become entrenched in peer review process. The following abuses of the peer review process have been observed: (i) subjectivism on the part of an editor who simply rejects the paper out of hand, not because of its poor quality, but because the editor does not like it; (ii) bias against a researcher on religious, racial, gender or institutional affiliation grounds; (iii) abuse by authors who

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

eke out several publications from the one set of data and abuse by reviewers who steal ideas from papers they are reviewing; (iv) reviewers detecting defects and errors in research, or failing to do so; (v) fraud and misconduct where authors falsify data and results, plagiarise other researchers’ data or claim authorship of other researchers’ work. Peer review of research projects is similarly not immune to abuses and unjust practices. A reviewer could well be so damning in his or her criticism that it results in the researcher deciding not to continue with the research project. There is also the possibility of a reviewer stealing the ideas of another researcher and failing to detect defects and problems in the research design. The latter is particularly problematic since a researcher may waste a considerable amount of time, as well as funding, continuing a project in which a fatal flaw has not been detected and which will result in outcomes which are either meaningless or simply false. Cursory consideration of a research methodology, failure to consider possible risks, and lacking sufficient expertise to conduct a review are all problems that peer review of research projects also faces. The solution to these difficulties is to ensure that those who undertake peer review are adequately trained. Conclusion The main contention of this paper is that peer review is a crucial element in the process of ethical review of research involving human beings. If respect for human persons, care for their welfare and their just treatment are central values in research with human participants, then it follows that the research which is undertaken with them will be designed in such a way that these principles are optimised. If a better design for an experiment can be devised, then it is to replace poorer design. In the biomedical field, this principle is well recognised, as care and welfare of patients is the guiding value of the medical profession. What applies in the biomedical field, it was argued, also applies in the non-biomedical field. It would be illogical for a researcher to design a research project, knowing that a better design could be constructed, that is, being too lackadaisical to thoroughly research the possibilities. Sometimes an

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

outcome of this can be serious harm to a participant, for example, by failure to provide sufficient counselling to participants emotionally disturbed by questions which evoke painful memories. There is also significant potential harm for participants if there is inadequate protection of their data from being made publicly available and identifying them. For example, a questionnaire exploring infidelity could have very harmful effects if participants are identifiable and the responses are not kept confidential. The review of research design by those with sufficient expertise to provide good advice to the researcher is crucial if the research conducted is to have merit. The kinds of peer review are many because the number of fields of research are many. Complex projects need good review by small group of academics, well versed in the research methodology of the proposed projects. This will be the case whether the research is more than low risk or not. Projects which are high risk, but not necessarily complex, also need to be peer reviewed by a small committee of experts to see if there is any procedures which could help reduce the risk for participants. Researchers who have gained competitive research grants would typically have already been through a stringent peer review process and will not need further review, though the Human Research Ethics Committee normally would reserve the right to conduct a further review if it thought it necessary. Other research projects which are relatively simple, can be peer reviewed by colleagues as part of their contribution to building a supportive collegial research atmosphere. Peer review, we conclude, supports good research design, helps to protect participants by reducing their risks and promotes ethical research. Notes 1 2

Spier, R. (2002) “The History of the Peer Review Process”, Trends in Biotechnology, 20, 8, 357 See Keville, Terri D. and Ovsepyan, Helen E. (2009) “Protecting Peer Review to Protect Patients” , AHLA Connections, At URL: http://dev.ahla.susqtech.com/News/Connections/CurrentIssue/Documents/2009%20Features/AC0907_Feature.pdf Accessed: 8/8/2012. This article provides a history of the American peer review process. There are well established regulations and international agreements on the conduct of clinical trials. See, for example, the document produced by the International Conference on Harmonisation of Technical Requirements for Registration of Pharmaceuticals for

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Human Use (ICH), which brings together the regulatory authorities of United States, Japan and European Union, with input from other countries such as Australia, Canada, the Nordic Countries and the World Health Organisation (WHO). At URL: http:// www.ich.org/fileadmin/Public_Web_Site/ICH_Products/Guidelines/Efficacy/E6_R1/ Step4/E6_R1__Guideline.pdf Accessed: 9/8/2012 4 Shamoo, A.E. and Resnick, D. (2009) Responsible Conduct of Research (2nd Edition), Cary, NC, USA: Oxford University Press, 111-113 5 The University of Newcastle, Australia, has established a peer review process for research projects involving human participants. It can be examined at the following URL: http:// www.newcastle.edu.au/faculty/business-law/research/peer-review-process.html Accessed: 9/8/2012. 6 An example of a project being put through a stringent peer review process is described on the Multiple Sclerosis Research Australia website. At URL: http://www.msra.org. au/commentary-proposed-alfred-hospital-ccsvi-procedure-trial Accessed: 9/8/2012 7 For example, the weighting given to a Discovery project (a new project) is 60%, which suggests that the greater part of the assessment concerns the project, but 30% of weighting is not concerned with the research itself, but its significance and innovation. Only 20% of the weighting is allocated to the conceptual framework and research methodology. 10% of the weighting is assigned to a judgement about whether the research will result in economic or social benefits to Australia. This judgement must also be set within the context of National Research Priorities. For humanities and the creative arts, although in 2012 this was recognised with the addition of a National Research Priority that acknowledged the contribution that the humanities and creative arts make to the national interest, this has not resulted in these areas attracting more research funding. 8 Response to this criticism is made in the ARC Newsletter of 2005. At URL: http://www. google.com.au/url?sa=t&rct=j&q=&esrc=s&source=web&cd=2&ved=0CE4QFjAB &url=http%3A%2F%2Fwww.arc.gov.au%2Frtf%2Fdiscovery_spring05.rtf&ei=BaIjUIu kLeuwiQfNyoHACw&usg=AFQjCNEHW9jJwlXRvE1fFTJoj58Hi5Kx2A Accessed: 9/8/2012. See also the report by Cheryl Jones in The Australian, May 20th , 2009, which suggests that the peer review process is flawed. At URL: http://www.theaustralian.com. au/news/health-science/growing-disillusion-for-scientists/story-e6frg8gf-1225713511476 Accessed: 9/8/2012. 9 Details of the NHMRC Peer Review Guidelines are found in the National Health and Medical Research Council (2012) NHMRC Project Grants Peer Review Guidelines, Canberra: Australian Government. Also at URL: https://www.nhmrc.gov.au/_files_nhmrc/ file/grants/apply/projects/project_grants_peer_review_guidelines_120525.pdf Accessed: 9/8/2012. 10 We do not propose to examine how the expertise of any reviewer is determined. It should not be supposed, however, that this is self-evident. 11 See the European Research Council guidelines for peer reviewers for more details about the process of peer review of grant applications. At URL: http://erc.europa.eu/sites/ default/files/document/file/erc_2011_guide%20for%20peer%20reviewers_poc.pdf

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

13 14 15 16 17 18 19

20 21

Accessed: 9/8/2012. See also the criteria for evaluation of research projects in the ERC Work Programme 2013. At URL: http://erc.europa.eu/sites/default/files/document/ file/erc_work_programme_2013.pdf Accessed : 9/8/2012. This is not absolute, however. It is still possible that a competitively funded research project has a fatal flaw that has not been picked up by the reviewers. For example, it may be that in recruiting participants to test the efficacy of a particular procedure, some participants may already be receiving treatment which betters the new procedure. If this is the case, then the results will be skewed and mask the actual efficacy of the new proposed treatment. This could happen where a new procedure is trialled across many sites and the researchers are not aware of particular treatments at specific sites. National Health and Medical Research Council (2007) National Statement on Ethical Conduct in Human Research, Canberra: Australian Government [hereinafter, National Statement] National Statement, 11 National Statement, 12 Shamoo, A.E. and Resnick, D., Op. cit., 113 For details about the H1N1 virus, see MedlinePlus. At URL: http://www.nlm.nih.gov/ medlineplus/h1n1fluswineflu.html Accessed: 10/8/2012 Barrett, E. and Bolt, B. (eds. (2007) Practice as Research: Approaches to Creative Arts Enquiry, London: I.B. Tauris and Co. Ltd., 2 Action research is a legitimate research methodology, but this does not mean that there are not problems with knowing how to draw a line between researcher and participant in a way that allows the participant to have control over whether he or she continues to consent to his or her participation in the research. If the participant is also researcher, it is difficult for there to be a withdrawal from the research, since he or she has become enmeshed in the research as researcher. In some cases, of course, the partnership between researcher and participant is illusory: the researcher controls the research and the participant is only given as much of a collaborative role in the research as the researcher allows. But see Grierson, E. and Brearley, L. (eds.) (2009) Creative Arts Research: Narratives of Methodologies and Practices, Rotterdam: Sense Publishers, who and the other contributors to the book, discuss different kinds of research methodologies in the creative arts. National Statement, 4

Maija Kūle

Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē 21. gadsimta jautājumi par zinātnieka ētiku ir specifiski. Tos nevar identificēt, piemēram, ar 18.–19. gadsimta situāciju Eiropā, kad zinātniskajā darbībā bija no mūsdienām atšķirīgas pārvaldes formas, nebija tehnoloģiski attīstītu plašsaziņas līdzekļu un jautājumu risināšanā daudz mazāku lomu spēlēja masas viedokļi. Apgaismības filosofiskā platforma, kas kopš 17. gadsimta izplatījās eiropeiskajā kultūrā, sekmēja zinātnes attīstību un lielākoties piešķīra zinātniekam racionāli un lietderīgi domājoša subjekta statusu. Taču, kā grāmatā „Malkasceļi” par pasaules ainas laiku raksta Martins Heidegers, domātājs līdz ar zinātnisko institūciju savairošanos, pasaules priekš-statīšanu, jaunlaiku pavērsienu uz metafiziku un esošā tvērumu kļuva par pētnieku. Pētnieks nav neatkarīgs patiesības meklētājs, jo ir iekļauts sabiedrības sociālajās struktūrās, viņam ir attiecības ar varu, pasūtījumiem, līgumiem, samaksu utt. Pētniekam ir jāapliecina sava sabiedriskā lietderība, ekonomiskais derīgums, ideoloģiskā saderība ar valdošo režīmu un paklausība zinātnisko institūciju varai. Pētniekam iesaka būt radošam un patstāvīgam, taču reizē ar to katrā laikmetā un domāšanas paradigmā pētnieku iesprosto valdošo uzskatu rāmjos par to, kas ir lietderīgs vai nelietderīgs, prasībās pēc noteikta veida publikācijām, pieprasa darbošanās attaisnojumu, izejot no varas vēlmēm, sociālā pieprasījuma un masu gaumes. 82

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Zinātnieka ētikas jautājumi, īpaši pēc Otrā pasaules kara, ir kļuvuši par sabiedriskiem – morāles – jautājumiem. Tie ir nonākuši plašas publikas redzeslokā, kas ar mediju starpniecību piedalās viedokļu veidošanā. Zinātnieka ētiskās uzvedības jautājumi tagad ir atvērti nespeciālistiem, sociālajiem aktīvistiem, nemierīgiem pensionāriem un augstskolu pirmkursniekiem, nezinošiem žurnālistiem, kas ātri sacer spriedumus par lietām, kuras nesaprot. Iespējams, dažreiz saprot, taču nekad pārāk dziļi, jo nepriekšstata zinātniska darba savdabību. Zinātnieka ētika tagad ir caur un caur sociāla ētika, kas pakļaujas sabiedrības kopnoskaņām un varas pieprasījumam. Tajā ir ļoti maz metafizikas, minimāli teorētiski apsvērumi, taču daudz situatīvu spriedumu un mainīgu noskaņojumu. Praktiski tā ir prasība gan varas līmenī, gan Kodeksu līmenī pēc zinātnieka morāles priekšrakstu ievērošanas. Zinātnieka ētikas jautājumi atšķiras no zinātnes ētikas, kurā kopš 20. gadsimta otrās puses ir daudz teorētisku virzienu, ekspertu, diskusiju un secinājumu. Zinātnes ētika ir daudz mazāk pūļa varā nekā zinātnieka ētika, vai precīzāk sakot, zinātnieka morāles priekšraksti. Savdabīgi, ka rokasgrāmatas par zinātnisko pētījumu ētiskajiem noteikumiem saista kopā zinātnieka ētiku ar etiķeti, t.i., kā uzvesties sabiedrībā (Ethics and etiquette in scientific research). Tātad šai ētikai ir jābūt uzvedības standartu garantam, lai iepriecinātu sabiedrību, sekotu parašām, nevis būtu patiesības meklējumi. Kāds Latvijas dabaszinātniskais institūts (vārdā nesaukšu) sacerēja zinātnieka ētikas kodeksu kopā ar zinātnieka uzvedības standartiem. Tas izklausījās apmēram tā: kad viens runā, tad tu nerunā, bet klausies; kad pēti atomu, nedari tam pāri!, utt. Kas starptautiskos apcerējumos tiek uzskatīti par zinātnieka parastākajiem pārkāpumiem? Interneta avoti min plaģiātismu, interešu konfliktu, cilvēku izmantošanu par līdzekli pētījumā, aizbildināšanos ar nepareizu uzvedību pētījumā, intelektuālā īpašuma piesavināšanos, datora aprēķinu privatizēšanu, seksuālu uzmākšanos utt. (www2.cmu.edu/policies un http:onlineethics.org). Kā redzams, visi šie pārkāpumi ir sociālas dabas, saistīti ar attiecībām ar citiem cilvēkiem, īpašumu, komunikāciju. Par to visu jebkurā sabiedrībā pastāv priekšraksti, kā darīt ir labi, kā ne. Nekas no minētā nav paša zinātnieka kā patiesības meklētāja ētikas jautājums, bet gan ir zinātnieka attiecību ar sabiedrību raksturojumi. Zinātnieks nedrīkst būt viens

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

pats, nedrīkst būt savdabis, rezultāti ir jādod citiem un jābūt sabiedrības dzīvesveida akceptētam pilsonim. Šādi noteikumi attiecas arī uz citām profesijām un gadījumiem. Nav paš-ētikas, bet ir sabiedrības tā brīža konstruētā zinātnieka morāle. Tāpat uz sociālo darbību attiecas arī zinātnieka sliktās uzvedības raksturojumi: trimming – datu izpušķošana, lai sasniegtu iedomāto rezultātu; cooking – datu cepšana, vērā ņemot tikai tos datus, kas der; forging – viltoti ziņojumi par nekad nenotikušiem eksperimentiem. No filosofiskā viedokļa šādus rīcības veidus var klasificēt ne tikai kā sociāli nepieņemamus, bet arī kā ētiski sliktus – tā ir melošana. Taču arī starp izciliem zinātniekiem ir bijuši izcili meļi, piemēram, Keplera ziņojums par planētu elipsēm, kas nebūt nav elipses utt. Zinātnieka ētikas jautājumi mūsdienās tiek aplūkoti arī šādos rakursos: cik zinātne ir korumpēta (tas attiecas arī uz sabiedrību kopumā, jo zinātne ir tās daļa); cik zinātniekiem uzliktās prasības tiek sacerētas kādas grupas izdevīguma vārdā, piemēram, līdzekļu pārdales labad; kādā veidā – atbalstošā vai piesavinošā – tiek realizēta mentora, zinātniskā vadītāja darbība, cik lielu ieguldījumu dabaszinātnēs dod pētnieku grupu priekšniecība un kā to publiski atzīmēt autorības sakarā; autortiesību pārkāpumi, nepatiesas un angažētas recenzijas, zinātnes pārvaldība noteiktu zinātnes nozaru labā, noniecinot citas nozares, u.c. Taču ir pāris jautājumi sakarā ar zinātnieka ētiku, kas lielākoties nav nonākuši eiropeiskās sabiedrības redzeslokā un par tiem praktiski netiek spriests. Tas izskatās dīvaini, jo tie neskar tikai un vienīgi atsevišķus gadījumus, par kuriem mediji piekliedz pilnu pasauli (piemēram, par WOO Suk Hwang par cilvēka cilmes šūnu klonēšanu, kas bija meli), bet gan veselu laikmetu un sistēmu. Viens no šādiem jautājumiem ir: kas no zinātnieka ētikas viedokļa notika laikā, kad padomju laika sociālistiskās zinātnes tika pārveidotas par kapitālistiskās iekārtas zinātni? Tas skar visas bijušās 15 padomju republikas un Eiropas post-sociālistiskās valstis. Kuri zinātnieki apzināti grāva zinātnes sistēmu un darbojās nevis nolūkā to pārveidot, bet gan privatizēt sava labuma dēļ, nereti aizbildinoties ar it kā jaunu zinātnes stratēģiju? Kas un cik lielā mērā piesavinājās tā laika zinātniskos atklājumus, paņemot tos kā savus, kaut arī atklājumus bija radījusi liela institūcija vai

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

nozīmīga pētnieku grupa? Kas kalpoja padomju specdienestiem, militāri rūpnieciskajam kompleksam, bija čekas ziņotāji un aģenti, lai panāktu savu izvirzīšanos zinātnes priekšgalā? Ja daudzās post-padomju valstīs ir notikušas diskusijas par valsts rūpnīcu, ostu, sakaru tīklu, kolhozu mantas u.c. piesavināšanos politiskās iekārtas izmaiņu procesā, ir tikuši uzrādīti cilvēki, kas rīkojušies pret sabiedrības interesēm, tad zinātnes sfērā, vismaz Latvijā, nekas tāds nav noticis un, kā izskatās, nenotiks. Divdesmit gadi modernajās sabiedrībās mēdz būt pārāk ilgs laiks, lai par seniem notikumiem runātu ētiski, vai vismaz uzdotu ētiskus jautājumus. Ja ētika nebalstās absolūtā, mūžīgās vērtībās un stabilās normās, tad vienas paaudzes dzīves laiks (ap 20 gadiem) skaitās pietiekams, lai tā saucamo zinātnieka ētiku vairs neattiecinātu uz pagātnes notikumiem un ētikas vietā iebarotu situatīvu morāli. Ja šodien viens pētnieks X, piemēram, nebūs apkopojis pietiekamu skaitu anketu (bet būs tās uzrādījis), komisijas un zinātnes kontroles sistēmas sacels milzīgu troksni, piesaucot ētikas kodeksu. Piekritīsim, ka tā jādara kārtības labad. Bet ja, piemēram, pirms 10–15 gadiem kāda zinātnieku grupa ir izjaukusi pētījumu struktūru, paņemot sev laboratoriju īpašumu un piesavinājusies labākās idejas, tas it kā neattiecas uz zinātnieka ētiku. Par to nerunā un sodus neuzliek, jo tāda jau esot sabiedrības pāreja uz kapitālismu. Zinātnes pārveide līdz ar privatizāciju, likvidāciju, kapitāla un tirgus ieviešanu ir noritējusi nemanāmi, prom no acīm. Saprotams, ka deviņdesmitajos gados zinātnes pārvaldības sfērā ielauzās aktīvi biznesa cilvēki un varbūt daudz kas notika pašu zinātnieku naivuma dēļ, atdodot un pārdodot savus sasniegumus, institūcijas, eksperimentālos ražošanas cehus, tipogrāfijas utt. Tomēr nevar noliegt, ka bez pašu zinātnieku klātbūtnes tas nevarēja notikt. Kā jautājums par zinātnieka ētiku var pārtraukt šo klusuma – darījumu zonu? Izskatās, ka nekā. Ja nav ētikas, kā var runāt par tās iedarbīgumu? Līdz ar to jāsecina, ka zinātnieka ētika šodien ir maksimāli sašaurināta, tā nepieskaras sabiedrības politiskajām un ekonomiskajām norisēm, neprasa atbildību plašākā mērogā par visas zinātnes nozīmīgumu sabiedrībai, bet mīņājas ap zinātnieka uzvedību. Kāpēc tā? Varbūt atbildi var meklēt padomju laika situācijā, kad zinātnieka atbildība bija ideoloģiska, nevis ētiska, un pārejas laikā šī atbildība beidzās kopā ar komunistiskās ideoloģijas beigām?

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Melnā svītra: padomju laiki. Ideoloģija, zinātne, morāle un ētika Latvija, 1991. gadā atjaunojot neatkarību, nonāca citā politiskā režīmā nekā tas bija PSRS laikos, kad dominēja marksisms-leņinisms un uz to balstītie ideoloģiskie principi. Šie principi padomju laikā noteica zinātniskās darbības gaisotni, proti, dot maksimālu sabiedrisku labumu, kādu to iztēlojās komunistiskās partijas līderi, zinātniskiem pētījumiem bija jānorit pēc valsts plāna, zinātniekiem bija jābūt ideoloģiski pareiziem un, kā mēdza rakstīt personu raksturojumos, morāli noturīgiem un politiski izglītotiem (moralno ustoiciv i političeski gramotnij), valstij piederēja izgudrojumi, individuālās karjeras un izvirzīšanos zinātnē kontrolēja partija. Atbildība bija hierarhiska – par kļūdām, neizdarībām, ideoloģiski apšaubāmu pozīciju atbildēja ne tikai pats zinātnieks, bet arī viņa kolektīvs, partijas organizācija, arī priekšniecība, ja tā nebija pamanījusi novirzīšanos no kursa. Zinātnieka ētikas jautājums padomju sistēmā ir reducējams pirmām kārtām uz viņa pasaules uzskata atbilstību padomju ideoloģijai un ticībai komunisma lietai. Tikai sekundāru lomu spēlēja zinātnieka morālā atbildība par pētījuma gaitu, pareiziem rezultātiem, solidāru komunikāciju kopīgā darbā un publikācijām. Zinātnieka ētikas kodeksa nebija, jo tas tika saprasts kā Komunisma cēlāju morāles kodeksa daļa. Ja pastāvēja zinātniski viltojumi, noziedzīga darbība, kas izpaudās pierakstījumos un eksperimentu neveikšanā, uzdodot tos par notikušiem, nosodījums bija atkarīgs no personas (vai grupu) politiskā pozicionējuma – kādu – cik svarīgu – lomu un vietu persona spēlēja padomju sistēmā. Nereti notika tā, ka aiz zinātniskās darbības muguras slēpās tādas nodarbes kā spiegošana, valsts drošības komitejas aģenti uzdevās par zinātniekiem un realizēja nezinātniskus mērķus. Pat talantīgi zinātnieki iekļāvās aģentu un ziņotāju rindās, jo tas nepārprotami deva karjeras iespējas. Neatkarīgajā Latvijā nebūt nav noskaidrots un publiskots, cik daudz un kādā veidā zinātniskie pētījumi tika saistīti ar PSRS drošības komiteju un kādi pienākumi zinātniekiem tika uzticēti. Atskaņas var redzēt tikai tik daudz, ka var minēt – cik un kuriem ar zinātni saistītiem pārstāvjiem tagad atsaka pieeju LR valsts un NATO noslēpumiem, jo neatkarīgās Latvijas drošības dienestiem ir informācija par zinātnieka sadarbību pagātnē

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

ar čeku. Ja attiecībā uz politiski aktīvām personām mūsdienu Latvijas sabiedriskajā domā vienmēr ir pastāvējis viedoklis, ka jānoskaidro viņu pagātne, tad attiecībā uz zinātniekiem – pilnīgs klusums (izņemot ārsta anesteziologa, akadēmiķa Georga Andrejeva publisko atzīšanos un akadēmiķa Andreja Siliņa deviņdesmitajos gados iegūto tiesas lēmumu, kas atzīst nesadarbošanās faktu). Latvijas sabiedrība mierīgi „norij” faktus, ka dažas zinātni un augstskolas vadošās personas, iespējams, ir padomju laikā angažētas personas. Latvijai pietiek, ka tai ir viens eks-čekists, tas ir Juris Bojārs, un viens komunists – Alfrēds Rubiks. Simboliskā skaidrība un nepanesamais esamības vieglums. Kādēļ zinātniskajās aprindās būtu jāatgriežas pie tik tāla – pagātnes laika – un citas ekonomiski politiskās situācijas – zinātnieka ētikas izvērtēšanas. Manuprāt, tādēļ, ka zinātnieks ir saistīts gan ar ētiku, gan ar morāli. Un ētika turpinās visu dzīvi, tā nebeidzas reizē ar politiskās varas izmaiņām. Taču mūsdienu situācija, to skaitā arī Latvijā, tiek pielāpīta ar prasību pēc situatīvās morāles, bet ētika paliek nesaredzamā tālumā. Kā paskaidro franču filosofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur): etimoloģiski vārdiem „ētika” un „morāle”, kaut viens ir radies sengrieķu valodā, otrs – latīņu valodā, ir kopīga nozīme, tā ir tikumība, laba un saprātīga darbība. Taču pierasts, ka uz „morāli” attiecina to sfēru, kas skar jābūtību, vispārnozīmīgas prasības, normas, imperatīvus, kas jāpilda autonomā kārtā, neatkarīgi no daudzveidīgiem ārējiem faktoriem. Bet vārdu „ētika” lieto dažādās nozīmēs, ar to saprotot ko vairāk nekā normu un pienākumu sistēmu. Morālās motivācijas avotus cilvēka darbības ētikā meklē pašā dzīves norisē, cilvēku patiesajās vēlmēs. Līdzīgi kā Aristotelis darbā „Nikomaha ētikā” ētiku izprata kā vēlmju racionalizāciju. Tātad, pieņemsim, ka padomju sistēmā kā totalitāri vardarbīgā sistēmā zinātniekam jāpakļaujas tā laika morāles ideoloģiskajām normām, lai vispār varētu strādāt, taču viņš var brīvāk un neatkarīgāk izpausties tajā sfērā, kas skar zinātnieka ētiku, t.i., situācijās, kā un kad morāles jābūtība ir jāsaskaņo ar dzīves konkrēto norisi. Vienkāršāk sakot, ne visi zinātnieki atļāvās nonākt čekas kalpībā, ne visi piekrita piedāvātajam aģenta statusam, ne visi atļāvās neētisku rīcību Rietumu komandējumu vai citu tā laika labumu dēļ. Zinātnieka ētikā pastāv sarkanā līnija – kaut arī morāle (kas slēptā vai atklātā veidā ir sakņota ideoloģijā, tirgū, interešu grupās utt.) spiež, ētika

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

liek nepakļauties. Normas prasa, sirdsapziņa neatļauj. Nebūt nav tā, ka visos kultūrvēsturiskajos laikmetos morāle un ētika iet roku rokā. Pēc Rikēra domām, pastāv trīs veidi, kā domāt par ētiskajiem jautājumiem: 1) cilvēka darbību nosaka morālās normas, 2) jāpievēršas reālajai dzīvei, no Kanta pienākuma ētikas jāiet pie Aristoteļa tikumu ētikas, 3) jāattīsta pāreja no morālajām normām uz konkrēto dzīves norisi, praksi – tā var tikt attīstīta kā hermeneitiskā ētika. Ētika līdz ar to parādās divos veidos: a) kā pastarpinātība, darbības nosacītība ar morālajiem principiem un b) kā morāles interpretācija attiecībā uz konkrēto situāciju. Tāpēc ētika nozīmē fundamentālāku skatījumu nekā morāle un tā ir praktiskāka. Pateicoties ētikai, morāle izpaužas pielietojumā – konkrētajā situācijā. (Ricoeur P. History and Truth, p.13) Tas liek pārvarēt Kanta principu par morālo autonomiju un ētikas iedibināšanu dzīvē. Taču mūsdienās, kā uzskata Rikērs, nav iespējams atteikties no Kanta piedāvātās pienākumu ētikas, jo tā pārāk dziļi ir ieaudusies pasaules uzskatā. Aristoteli jāuzklausa un morāle jāsaista ar reālu dzīves problēmu risinājumu. To var darīt, pievēršoties hermeneitiskajai tradīcijai, kas paredz morāles pielietošanu dzīvē. Sekojot Rikēra uzstādījumam, zinātnieka ētiku (vārda plašā nozīmē) var aplūkot kā uz zinātni vērstu morāli un kā zinātnieka ētisko rīcību, iekļaujot viņa nodomus, vēlmes, konkrētās situācijas skaidrojumu. Ētiskais tukšums – deviņdesmito gadu sākums Pēcpadomju laikā Latvijā zinātnieka ētika būtiski izmainās. Pazūd morāles ciešā saistība ar ideoloģiju, jo Latvijas valsts, pārņemot kapitālisma ideju kā brīvo tirgu, konkurences radītu sacensību un demokrātiju kā politisku sistēmu, neveido noteiktu valsts ideoloģiju, kurā būtu noteiktas ētiskās vērtības. Ideju kopums, uz ko deviņdesmitajos gados tiek būvēta attīstība, ir neoliberālisms, akcentējot katras personas pašpietiekamību, konkurenci un risku. Taču tā nav Maksa Vēbera aprakstītā protestantisma ētika, kas 19. gadsimtā sekmēja kapitālisma garu. Drīzāk: kapitālisms top, ētika zūd. Zinātne no lielas valsts zinātnes pārvēršas par mazas valsts zinātni (akadēmiķa Jāņa Stradiņa formulējums). Latvijas zinātnieku skaits sarūk no 17 000 1990. gadā uz ap 3000 zinātniekiem 21. gadsimta sākumā. Visi

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

tiek iemesti topošā tirgus mudžeklī, nacionālo attiecību trauksmē, Latvijas Zinātņu akadēmija no sevis izstumj institūtus, liekot tiem pašiem meklēt eksistences vietu. Zinātnes centralizācija, bijušie uzstādījumi, administratīvās un sociālās normas izgaist. Tagad uz to skatās galvenokārt kopumā kā uz neizbēgamo lielo pārmaiņu laiku, bet, pietuvinot skatu, atmiņā paliek neglītas, nesaimnieciskas, nesaprātīgas un neētiskas ainas. Zinātnieku darbība tajā laikā saistās ar procesiem, kas valsti no plānveida regulētas ekonomikas pārvērš par tirgus ekonomiku, zinātniskās laboratorijas, eksperimentālie cehi, ar zinātnisko izstrādājumu ieviešanu saistītās rūpnīcas tiek privatizētas. Attiecībā uz šiem procesiem pat grūti lietot vārdu zinātnieka ētika, jo privatizētāji nedomā zinātniskā derīguma kategorijās, un praktiski pēc 1991.–1993. gada vairs šie privatizētāji nepieder zinātnieku sociālajai grupai. Nāk citi cilvēki, citu sociālo grupu un citas domāšanas pārstāvji, par kuru darbošanos kritiski varētu runāt vispārcilvēciskās ētikas rāmjos, taču tas nekad vairs netiek darīts. Privatizācijas procesā zinātnei stratēģiskas tuvredzības dēļ tiek nodarīts daudz ļauna – viss iekārojamākais, iespējamu peļņu sološs un pat peļņu tūlītēji nesološs, – tiek paņemts privātajās rokās un izrauts ārā no bijušās zinātnes sistēmas. Jaunajos apstākļos šī sistēma nespēj pastāvēt, taču tās nogalināšanas veids nereti ietver amorālas darbības. Starptautiskajā līmenī publicētajos universāla rakstura darbos par zinātnes ētiku parasti neapspriež Austrumeiropas un Viduseiropas deviņdesmito gadu norises, kad lielā mērā tika sagrautas racionāli darbojošās zinātnes un zinātniski ražojošās institūcijas. To mēdz piedēvēt reformām, lai gan šajos procesos ir daudz vairāk neētiskas rīcības, pašlabuma meklēšanas, kolēģu darba noliegšanas un piesavināšanās, ekonomiskas tuvredzības nekā tajos individuāla rakstura Zinātnieka ētikas kodeksa pārkāpumos, par ko, izvirzot priekšplānā, mēdz runāt kopš deviņdesmito gadu vidus. Sociālo, ekonomisko un politisko pārmaiņu vilnis it kā aizslauka sev līdzi neminētus un nesodītus zinātnieka ētikas pārkāpumus, jo, lūk, zinātnieks (veiksmīgākais privatizētājs, administrators) jau pieder saimniecisko pilsoņu kārtai, nevis bijušajai profesijai. Un to, ka post-sociālisma valstīs pāreja no sociālisma uz kapitālismu daudzkārt ir notikusi negodīgos un netaisnīgos apstākļos, zina visa pasaule, taču, kā parasti, revolucionārie soļi nesaņem ētisku vērtējumu. Trūkst ētiskā vērtējuma subjektu un sabiedriskās

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

gribas to darīt. Iestājas ētiskās izpratnes vakuums. Izbrīna tas, ka 22 gadu laikā tikai reizumis Latvijā atskan nožēla, piemēram, par sekmīgi funkcionējošā farmakoloģijas zinātniskā un rūpnieciskā kompleksa izjaukšanu, nevēloties veltīt uzmanību tam, kuri un kādā veidā to izdarīja. Līdz ar to šajā posmā zinātnieka ētikas nav, jo nav arī atskaites sistēmas – sabiedriski ētisko nostādņu, kas vērtētu notiekošo. Atjaunotās Latvijas zinātnieku centieni pēc ētikas un realitāte 1997. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijā parādās iniciatīva izstrādāt Zinātnieka ētikas kodeksu, lai jau liberālisma garā individualizējies zinātnieks varētu atbildēt pats par sevi un zināt, kā pareizi rīkoties.1 Pie kodeksa šūpuļa stāv akadēmiķi Edgars Imants Siliņš, Austrālijas pilsonis akadēmiķis Jānis Priedkalns, akadēmiķi Jānis Stradiņš, Vija Kluša, piebiedrojos arī es, akadēmiķis Andris Strakovs, korespondētāloceklis Arturs Balklavs-Grīnhofs u.c. Zinātnieka ētikas kodekss ir labticīgi sastādīts dokuments, kas tapis daudzu pasaules Zinātņu akadēmiju un Zinātņu padomju teorētisko nostādņu iespaidā. Tas tiek oficiāli apstiprināts LZA Senāta sēdē 1997. gada 4. novembrī līdz ar Ētikas komisiju, to pieņem arī Latvijas Zinātnes padome. Kodeksa izstrādāšana atbilst kopējām Eiropas zinātnes telpas nostādnēm – normām jābūt fiksētām, tās jāmāca, zinātniekiem ir iespēja vērsties Komisijā ar iesniegumiem, Komisijai ir iespējams izskatīt lietas, pieņemt lēmumus, aizrādīt, publicēt lēmumus presē (nelielas tirāžas avīzē „Zinātnes Vēstnesis”). Profesionālo ētikas kodeksu sabiedriskā nozīme tiek skaidrota četros aspektos: 1) publiski pavēstīt par konkrētās institūcijas vērtībām un ideāliem, 2) nodrošināt institucionālo disciplīnu, 3) parādīt sabiedrībai, ka profesija ir saistīta ar noteiktiem standartiem, 4) izglītot, lai institūcijā panāktu sadarbību vienotu un līdzīgu mērķu sasniegšanā. Vai ētikas komisija ir instance, kas sakārto morāli un ētiku? Par to man ir viedoklis: sabiedrība Latvijā ir diferencējusies dažādos līmeņos – gan pēc bagātības un nabadzības, pēc izglītības un nodarbinātības, gan pēc

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

tautībām. Šai diferenciācijai var pievienot vēl vienu – cilvēki ir dažādi pēc ticības morālei un ētiskiem kritērijiem. Viena daļa principā tic ētiskajam diskursam, spēkā tādi vārdi kā „labais” un „ļaunais”, „morāle” utt., bet citi tam vairs principā netic un par to neinteresējas. Vai interesējas tikai tad, ja tas apdraud pašlabuma meklējumus. Vai arī interesējas tad, kad ētikas kodeksus, priekšrakstus var izmantot savas varas nostiprināšanai. Diskusijas par ētikas kodeksu jēgu Latvijā ir bijušas, taču nav izvērsušās ne plašumā, ne dziļumā.2 Paradokss ir tur, ka ētika tiek pakļauta politiskā un varas izdevīguma diskursam. Morāles un ētikas piesaukšana nereti sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo ētiskā vērtējuma būtība ir būt galīgai instancei, tas ir būt sev un ideālu labā, nevis kaut kā cita – izdevīguma, intrigu, pazemošanas – labā. Taču ar nožēlu jāatzīst, ka daļa inteliģences un zinātnieku atļauj sevi ievilkt šajā morālā diskursa pazemošanā un izmantošanā citiem mērķiem. Tās ir nožēlojamas neizpratnes sekas – piedalīties šādās akcijās un domāt, ka ar to tiek saglabāts morālais diskurss. KNAB vadītāja vietn. A. Vilks (tagad jau bijušais KNAB darbinieks) diskusijā par ētikas kodeksu jēgu izsakās: „Tāpēc jau mums tās normas nedarbojas, ka izpratne ir ļoti dažāda. Latvijā jurisprudencē valda uzskats, ka ir likuma normas un ir ētikas normas. Kad interešu konfliktu likums bija sagatavošanas stadijā un tika saskaņots dažādās valsts institūcijās, tajā ietvertais pants par ētikas normu ievērošanu izvērsa samērā lielu ažiotāžu. Ja likuma norma, tad likuma norma, valsts akceptēts uzvedības standarts, kas jāievēro. Ētikas normas var būt daudz un dažādas, tās piemērot nemaz nav iespējams. Tās varētu būt divas lielākās problēmas, lai ieviestu efektīvus ētikas kodeksus Latvijā”.3 Mūsdienās, un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna problēma: ne tikai lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. Sarunai par ētiku ir jābūt ētiskai, un tā nedrīkst sevī slēpt nekādus citus mērķus. Taču pēdējā laikā ir parādījusies tendence ētikas sfēru sasaistīt ar administratīvo un pārvaldes sfēru.4 It īpaši administrācijai ētikas jautājumi var kalpot par vienu no „maigās” varas svirām. Politiskās partijas Latvijā izstrādā savus ētikas kodeksus, kas gan patiesībā ir situatīvās morāles priekšraksti, un tad nepaklausīgos (iespējams, ka kādreiz arī ētiski nepieņemamos, bet vairāk gan nepakļāvīgos) padzen no partijas.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Prasība, ko Latvijā ieviesa Ministru Kabinets un pastiprināja Valsts kontrole, ir katrai institūcijai radīt un apstiprināt savu Ētikas kodeksu. Tie tiek pavairoti, norakstīti, sacerēti un iekļauti noteiktu komisiju darba kārtībā. Taču komisijas mēdz būt cieši saistītas ar administratīvo varu, tā, piemēram, Latvijas Universitātē Akadēmisko ētikas komisiju vada I. Dedze, kas ir piederīga nevis mācībspēkiem, bet gan pie pārvaldes personāla un ir tieši pakļauta vadībai. Izrādās, ka Akadēmiskās ētikas komisijas spriestspējas neatkarība no pārvaldes struktūrām ir taktikas jautājums, nevis apriora nepieciešamība. Cits variants, kā iedarbināt zinātnieka morālo priekšrakstu kodeksu, ir nemitīgi veidot jaunas un jaunas ad hoc komisijas, to sastāvā izvēloties (izvēli izdara priekšniecība) personas, kuru viedokļi ir prognozējami. Ir morāli apspriežams gadījums, to ierosina kāds cits gadījums, kāda persona, un secinājumi tiek izdarīti ad hoc variantā, katrreiz pēc sabiedriskās saprašanas līmeņa. Latvijas Zinātnes padome pēdējā laikā praktizē šo ad hoc komisiju radīšanu, tā teikt, katram gadījumam savi spriedēji. Lai lēmums būtu kolektīvāks, to nobalso LZP sēdē bez jautājuma būtības izklāsta. Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta dibinātā Ētikas komisija, kura pastāv kopš 1997. gada un kuras valstisko nozīmi bija atzinusi arī LZP, lielākoties no LZP nesaņem uzdevumus, jo stabilitāte un skaidrība ētiskajos spriedumos netiek uzskatīta par vērtību. Labāk katrreiz no jauna situatīvi radītās komisijas spriedums. Runājot par LZA Ētikas komisiju, jāsecina, ka komisijai pašai par sevi, pat atklājot pārkāpumus, nav iespējams panākt situācijas izmaiņu, ja to nevēlas iesaistītā institūcija, pārvalde, varas struktūras, sabiedrotie utt. Tā, piemēram, divi skaidri atklāti plaģiāti (A. Runča gadījums, I. Spīčas gadījums), bet LU sekojoši nekas netiek darīts, drīzāk otrādi – abiem, tikai katram citā fakultātē, paaugstinājums no docenta uz asociēto profesoru. Doktora disertācijas medicīnā apšaubīšana, LZA Ētikas komisija prasa tās izstrādes bāzes materiālus, ko disertācijas autors neuzrāda, arī attiecīgā universitāte un klīnika balsta neuzrādīšanu, tādējādi atstājot komisiju bez sprieduma, kaut arī disertācijā ir acīmredzamas dīvainības. Ētikai būtu jābūt brīvības sfērai, kurā ir tikai viens likums – mūžīgās un skaidrās vērtības (Kanta kategoriskais imperatīvs). Taču modernajā sabiedrībā tā liekas pārāk ideāla prasība. Turpretī morālo priekšrakstu sfēra mēdz

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

būt institucionāli angažēta, jo gan prasības iesniedzējam, gan atbildētājam, gan pārvaldes sfērai, birokrātijai, varas pārstāvjiem – katram ir savas intereses, idejas un priekšlikumi. Ētikas komisijām nav nozīmīgas nosodīšanas funkcijas, nav juridisku mehānismu (tas ir pareizi). Taču modernās dzīves īpatnība ir tāda, ka tiek izmantota masu plašsaziņas līdzekļu palīdzība, tā teikt, „kausim” amorālo subjektu publiskajā telpā! Pazīstot mediju nespēju iedziļināties zinātnes būtībā, ziņnesības ātrumu, zinātnisko gadījumu sarežģītību, mēdz notikt, ka tā saucamie ētiskie pārkāpumi tiek apspriesti publiskajā telpā, kurā nav pietiekamas informācijas, saprašanas un visvairāk saskatāma vēlme pēc „jauka” vakara skandāla. Ētika nonāk intrigantu, mahinatoru un pūļa varā, kas spriedumus balsta uz sadomāto un saklausīto. LU Akadēmiskās ētikas komisijas spriedums par pārkāpumiem filosofu profesoru Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumos un attieksmē pret studentu X, 2010. gadā tika skaļi un drakoniski izbaudīts publiskajā telpā un tagad var kalpot kā piemērs manipulācijai, ko nozīmē, ja spriedēji – žurnālisti un pūlis – nesaprot un nespēj novērtēt filosofiskās klasikas tulkošanas darbu un nepārzina situāciju ar studentiem fakultātē. Taisīja „publisku ētiku”, sanāca neētisks un manipulatīvs pasākums. Ar profesoru Rihardu Kūli 2012. gadā LU noslēdza mierizlīgumu. No ētikas viedokļa šo pasākumu gūzmu medijos kā „ceturtajā varā” var vērtēt tikai un vienīgi kā nepieņemamu šādas varas un nezināšanas izpausmi. No zinātnieka situatīvās morāles priekšrakstu viedokļa to var nosaukt par gadījumu, kad ētikas vārds tiek lietots citu interešu, nevis pašas ētikas labad. Vai tas nozīmē, ka nevajag Zinātnieka ētikas kodeksu? Filosofi atzīst: ja kādas parādības, norises sāk institucionalizēties, kad tās vajag aprakstīt un likt parakstīties, tad tas parasti nav no spēka pārpilnības, bet gan no vājuma. Ētikas kodeksi tiek radīti, lai sargātu ētisko diskursu, bet tajos nav garantijas, ka tā notiek. Ētiskās vērtības iegūst pragmatisku skatījumu. Kodeksu pastāvēšana vieš šķitumu par morāles vajadzību un dod tai idejisku stingrību. Šī institucionalizēšana, tekstu radīšana, komisiju piemērošana gadījumiem gala iznākumā arī spēku neiedod, tikai izveido vērtējuma telpu, kurā spriež par ētiskām norisēm. Bet par tām jau būtu jāspriež vienmēr un visā dzīves telpā, iedziļinoties, nepārsteidzoties, atklājot sevī paš-ētiku jeb cilvēcisko tikumu.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Daudzas struktūras jau tagad raksta savus morāles kodeksus: ierēdņi, politiķi, ārsti, pat Eiropas komisija, pieķerta korupcijā un izšķērdēšanā, solījās laboties, uzrakstot pat veselus trīs morāles kodeksus, taču vai tad tādēļ morālais klimats mainās? Zinātniekiem ir kāda priekšrocība – viņi vismaz spēj kritiski paskatīties uz sevi. Zinātniskās darbības joma principā ir tiešāka un skaidrāka – zinātnieks meklē patiesību un tam jābūt augstākajam mērķim. Zinātnes pārvalde turpretī meklē iespēju realizēt intereses, tā it kā apiet ētiku un izmanto situatīvās morāles prieksrakstus, lai panāktu savas ieceres, cilvēku izvērtēšanu, nozaru finansējuma pārdalīšanu, kādu pētniecisko grupu iecelšanu saulīte un kādu citu – likvidēšanu. Un tas viss nereti notiek ar zinātnisko stratēģiju un valstiskās politikas lozungiem. Ja atsevišķu zinātnieku nevēlamas rīcības gadījumi tiek publiski apspriesti, tad zinātnes pārvaldības struktūru rīcība nekad Latvijā nav ieguvusi ētisku vērtējumu. Un tam nebūtu liela nozīme, jo zinātnes vadība ir šīs valsts politikas sastāvdaļa, kas atspoguļo tos pašus pārkāpumus, ko visa pārvalde kopumā. Var secināt, ka zinātnes saistība ar padomju laika ideoloģiju pilnībā ir beigusies, padomju laiku zinātnieku kalpošana nevis patiesībai, bet militāristiem un čekistiem ir palikusi neapspriesta un neizvērtēta, zinātnes vērtību privatizācija un izputināšana ir norakstīta kā pārejas posma neizbēgamība un zinātnieka ētikas specifika ir pārvietojusies uz individuālo gadījumu sfēru. Rietumnieciskais liberālisms morāles izpratnē tagad liek zinātniekam pašam atbildēt par savu pētījumu, aicina uz definētu priekšrakstu ievērošanu, izmanto iespējas viņu kritizēt medijos, komisiju darbu nereti piesaista administratīvajam aparātam. Ētika ir sagūstīta, morāle ir konceptualizēta tekstuālā formā. Tā ir kļuvusi par resursu, ko izmantot ikdienas vajadzībām, nevērtējot pagātni, kas ļauns tika nodarīts Latvijas zinātnei, ne arī īpaši apspriežot zinātnieka sociālo situāciju mūsdienu Latvijā. Godāt entuazisma pilnu censoni – Latvijas zinātnieku būtu šodienas un nākotnes uzdevums. Tā vietā zinātnieks tiek ievīstīts birokrātijas un pārvaldes formālo tīklu mezglojumos, instrukciju neskaidrībās, saduras ar plānošanas veltīgumu, stratēģiju īslaicīgumu, prioritāšu nenoteiktību utt. Ja kultūra ideālā variantā sirdsapziņas mieram un rīcības skaidrībai piedāvā ētiku, tad tagad sekošana priekšrakstu morālei nozīmē zinātnieka dzīvi kā disciplinārās varas pārvaldītu dzīvi.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Ētikai ar patiesību būtu jābūt vienotai, tāpēc arī zinātnieka dzīvei ir jāveido dziļāki eksistenciāli tikumības pamati, lai paš-ētika būtu galvenais, nevis priekšrakstu diktēta morāle, kas var tikt izmantota neētiskiem mērķiem. Vēres 1

2 3 4

Ideja par ētikas kodeksiem parādās 18.gs. beigās.Ja neskaita Hipokrata zvērastu, tad pirmais ētikas kodekss, kā liecina R.Beikera analītiskais pētījums (http://ethics.iit.edu/ perspective/pers19_1fall99_2.html) publicēts 1794.gadā kā pamācība mediķiem. Raksturīgi, ka tā saucamā profesionālā ētika pirmām kārtām tika attiecināta uz medicīnas darbiniekiem, viņu atbildību par dzīvības saglabāšanu, operāciju izdošanos un ārstēšanas godīgumu. Pirmo medicīnas ētikas kodeksu sastādījis anglis T. Persivāls (Thomas Percival) (1740-1804), būdams praktizējošs terapeits un sabiedrības emancipācijas aktīvists. http://politika.lv/article/etika-aiz-sarkanas-linijas; par kukuļņemšanu medicīnā http:// politika.lv/article/ne-tikai-ziedi-bonbongas-un-tortes; http://www.politika.lv/index. php?id=4245 http://politika.lv/article/etika-aiz-sarkanas-linijas, diskusija, A.Vilks. Vairums LR izstrādāto ētikas kodeksu mērķis ir noteikt iestādes, institūcijas, uzņēmuma u.c. darbinieku profesionālās ētikas principus un skaidrot paredzētās uzvedības normas. Par to liecina arī ministriju, piemēram, LR Ārlietu ministrijas, Kultūras ministrijas, LR Izglītības un zinātnes ministrijas u.c. ētikas kodeksi, atrodami interneta mājas lapās. LR ĀM kodekss ir tipisks rīcības standarts. Līdzīgi funkcionē arī politisko partiju ētikas kodeksi, ietverot skaidrojumus par pieņemamo uzvedību. Kodeksi funkcionē gan kā izglītojošu, gan kā regulatīvu pasākumu kompleksi. Regulēšana nav atrauta no administratīvās piesaistes.

The Ethics of a Scientist: the Situation in Latvia and in the World The 21st century questions on the ethics of a scientist are specific. The Enlightenment furthered the development of science and mostly afforded the scientist the status of a rationally and practically thinking individual. However Martin Heidegger writes that with the emergence of scientific institutions, representation of the world, modern course towards metaphysics a thinker turned into a researcher. A researcher is not an independent truth seeker, he is bound up with orders, contracts, payment and etc. The researcher must confirm his social

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

value, economic efficacy, ideological compatibility with the regime in power. The problems of the scientist’s ethics have become social – moral – problems. They can be expanded on by laymen, social activists, restless senior citizens and first-year students, ignorant journalists who pronounce judgment on things they do not understand. The ethics of a scientist at present to a great degree obeys the mood of the masses, the media and the demand of the powers that be. There is very little metaphysics in it, minimal theoretical considerations and a lot of situational judgments and variable moods. The questions of the ethics of a scientist differ from the ethics of science in which since the second half of the 20th century there are many theoretical trends and conclusions. The ethics of science is to a by far lesser degree at the mercy of masses than the ethics of a scientist or, in other words, the moral regulations for scientists. It is of interest that handbooks combine the ethics of a scientist with etiquette (Ethics and Etiquette in Scientific Research), thus determining the style of behavior as well. Which are regarded to be the most common transgressions of a scientist? One can mention plagiarism, conflict of interest, use of human subjects in research, handling of allegations of misconduct in research, ownership of intellectual property, privacy of computer accounts, sexual harassment (www.2.cmu.edu/policies and http:onlineethics.org). All the transgressions mentioned are connected with relations with other people, property, communication. None of these refer to the ethics of a scientist as a truth seeker; they all refer to the relations with society. The ethics of a scientist in our day is also regarded in such aspects as these: various levels of corruption; to what degree the requirements set for the scientist are composed in the name of the benefit of a certain group, e.g., for the sake of redistribution of funds; whether the mentor, the supervisor’s role is supportive or appropriative (appropriates the results of the candidate for the doctor’s degree and the like); how large is the contribution into natural sciences of the research group’s authorities and in what way it should be marked publicly, copyright infringements, false and engaged reviews, management of science to the advantage of certain branches disparaging others and etc. As, for instance, of late in Latvia – composing requirements in a way financially advantageous for natural sciences discarding the humanities and social sciences.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

However, there are a few questions concerning the ethics of scientists that are not asked. And I’d like to raise them. What from the point of view of the ethics of scientists happened at the time when socialist science was being transformed into capitalist system science, the Soviet period coming to an end. Which scientists consciously destroyed the system of science the aim being not to transform it, but to privatize it for their own benefit? Who and to what extent appropriated scientific discoveries of the time although the discoveries were made by a big institution or a considerable group of researchers? Who collaborated with the Soviet secret service, the military-industrial complex as informers and agents to move to the front ranks of science? While in many post-Soviet countries there have been discussions about the appropriation of the state plants, harbors, communication networks, collective farm property and etc. in the process of the transformation of the political system, the people who acted contrary to society interests have been mentioned, in the sphere of science, at least in Latvia, nothing of the sort happened. If at present the researcher X, for instance, has not summarized a sufficient number of inquiry forms (but presented them) the science control systems will raise a hullabaloo invoking the code of ethics. Let us agree that it should be done for order’s sake. But if, for instance, 1520 years ago a group of scientists messed up the structure of investigations appropriating the laboratory property and the best ideas, it does not seem to have anything to do with ethics. Nobody speaks of it as that seems to be the way of transition to capitalism. Thus, the ethics of a scientist is a situational enterprise, at present it exists, but a generation ago it was unnecessary. It is quite clear that in the 1990ies active business people broke into the science management sphere and maybe a lot happened due to the naivety of scientists themselves who gave over and sold their achievements, experimental production workshops, printing works and etc. There is no denying that it could not have happened without the participation of scientists themselves. Thus we have to infer that the understanding of the scientist’s ethics is greatly narrowed, it does not require responsibility for the transition period, for the significance of science to Latvian society, it fidgets round the scientist’s behavior.

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Why so? In Soviet times the scientist’s responsibility was ideological, not ethical. The transition period did away with that responsibility and nothing came to take its place. The Black Line: Soviet Times. Ideology, Science and Ethics The USSR scientists had to be ideologically right and as it used to be written in the testimonials: morally stable and politically educated (moralno ustoičiv i političeski gramoten), inventions belonged to the state, the party controlled individual careers and promotion in science. Agents of the State Security Committee (KGB) pretended to be scientists, scientists joined the ranks of agents and informers as it eased one’s career growth. It has not been disclosed in Latvia how many scientists were linked to the USSR Security Committee, why it was so and what were the consequences of it in the transition period. One can only guess it from the fact which and how many representatives of the world of science today are refused access to the LR and NATO secrets. Ethical vacuum, symbolical obscurity and the unbearable ease of existence. Why should one speak of the ethics of the former times scientist? Because the scientist has to do both with ethics and morality. And ethical problems are lifelong, they do not terminate with the change of the political system. It goes without saying that in a violent totalitarian system the scientist had to comply with the ideological moral norms to be able to work at all, yet not all the scientists allowed themselves to serve the system as agents, not all agreed to unethical acts to be able to go abroad or to gain other benefits of the times. Can personal degradation be rectified by historical changes within the state, or is some deeper self-purification, self-assessment necessary alongside with moral discussions – no one gives an answer to this although it is the very essence of ethics. There is a red line in the scientist’s ethics – although morality ( secretly or openly rooted in ideology, the market, group interests and etc.) presses, ethics makes you resist. The norms require, conscience forbids. According to Paul Ricoeur, there are three ways of thinking about ethical questions: 1) that man’s actions are determined by moral norms, 2) that one must turn to real life, from Kant’s ethics of duty to Aristotelian ethics

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

of virtue, 3) that transition from moral norms to concrete practical life should be developed. Thus ethics appears in two forms: a) as intercession, the action being determined by moral principles and as b) interpretation of morality in reference to the concrete situation. Therefore ethics implies a more fundamental view than morality and is more practical. Ethical Vacuum – Beginning of the Nineties In post-Soviet times capitalism is in the process of making in Latvia, ethics disappears. Former big state science turns into small state science. Latvia Science Academy pushes out institutions, memory brings back ugly, thriftless, unreasonable and unethical scenes. Those who privatize do not think in the categories of what is scientifically valuable and in the process science suffers a lot due to the strategic shortsightedness – everything promising prospective profit is pulled out of the former system of science. In the internationally published papers on the ethics of science there is no mention of the processes that took place in the 1990ies in Eastern and Central Europe as a result of which rationally working sciences and scientific institutions were destroyed. That is usually ascribed to reforms. The wave of economic and political reforms sweeps away unmentioned and unpunished transgressions of the scientist’s ethics for, lo and behold, the scientist (the most successful privatizer, administrator) now belongs to the class of proprietors, not scientists. The world knows that the transition in post-socialist states more often than not took place in conditions that were far from honest, however the revolutionary steps do not receive ethical evaluation. And vacuum of ethical understanding sets in. Aspirations of the Restored Latvian State Scientists to Ethics and Reality In 1995 Latvia Science Academy comes to light with the initiative to work out the scientist’s code of ethics. At the cradle of the code stand the academicians Edgars Imants Siliņš, the Australian citizen academician Jānis Priedkalns, the academicians Jānis Stradiņš, Vija Kluša, I also joined

100

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

them, the academician Andris Strakovs, the corresponding member Artūrs Balklāvs and others. It is officially confirmed at the LSA Senate sitting in 1995 alongside with the Ethics Commission, it is adopted also by the Latvia Science Council. Drafting of the code corresponds with the viewpoints common to the European science domain – the norms should be fixed, they should be taught, scientists can hand in applications to the Ethics Commission, the Commission can examine matters, take decisions, reprove, publish the decisions in the press (the paper Zinātnes vēstnesis, of limited circulation). Is the Ethics Commission an instance to put in order morals and ethics? My viewpoint is: people differ as to their belief in morality. A part in principle believes in the ethical discourse, while others no longer believe in it in principle and are not interested in it. Still others make use of it. Nowadays, and it refers to Latvia as well, a new problem has emerged: not using the discourse, but rather protecting it in the first place from dishonorable usage. We see a tendency to closely link ethics with the administrative and management sphere. The Cabinet of Ministers of Latvia introduced the demand approved and strengthened by the State Control that each institution had to work out and approve of its Code of ethics. Those are duplicated, copied, composed and included in the procedure of work of certain commissions. Thus, in Latvia University the Academic Ethics Commission is headed by I.Dedze who does not belong to the teaching staff, but to the administration personnel, subjected directly to the management. It turns out that the independence of reasoning of the Academic Ethics Commission from management is a question of tactics, not an a priori necessity. Another variant is constant formation of new ad hoc commissions choosing the membership of those (the choice being made by the authorities) whose views, plainly speaking, are predictable. Of late Latvia Science Council is in the habit of forming such ad hoc commissions, one’s own ethical judges to be on the safe side, so to say. Speaking of the LSA Ethics Commission it must be admitted that the Ethics Commission itself is unable to achieve any change in the situation if the institution involved does not wish it, as, for instance, two plagiarism cases discovered (A. Runcis’ case and I. Spīča’s case), but LU instead of censuring promotes them to associate professors. Mistrust of a doctor’s

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

thesis in medicine, the Ethics Commission requires the presentation of work materials, it is not done and the university in question and the clinic support non-presentation, preventing the Commission to come to a conclusion though the thesis abounds in oddities. The ethics commissions have no punishing functions, no juridical mechanisms (that is correct), their functions are edifying, however, more often than not ethical problems are discussed in public with the participation of people who lack information and understanding. Ethical questions are thrown at the mercy of intriguers, manipulators and the crowd who back up their decisions on what they thought up influenced by the speakers whose wish is to destroy; the word ethics is used to support somebody’s interests and not ethics as such. It disgraces the situation of the scientist’s ethics rather than clarifies it. Ethical codes are created to guard ethical discourse, but they lack adequate means to ensure it. Most dangerous is making use of the commissions, mistrusting their independence when, as often happens, ethical procedures are unethically judged. But they should always be judged all through one’s life without acting rashly, the scientist discovering his own innate sense of human virtue. It is characteristic of science management to be looking for a chance to realize their interests, to bypass ethics so as to accomplish their plans in the assessment of people, redistribution of the department funding, praising some research groups to the skies and doing away with others. And it is usually done under the cover of the mottos of scientific strategies and state policy. While some undesirable cases of separate scientists’ behavior have been discussed in public, the conduct of science management structures in Latvia have never been given assessment from the ethical point of view. It stands to reason because science management is part of the state’s policy that reflects the transgressions of the management as a whole. We can come to the conclusion that the times of science’s close association with ideology are over, Soviet times scientists’ service to militarists and KGB, not the truth has escaped assessment, privatizing and ruining scientific values written off as an inevitability of the transition period, and the scientist’s ethics has transferred to the sphere of individual cases. Western liberalism in the understanding of morality bids to observe defined orders,

101

102

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

takes an opportunity to superficially criticize the scientist in the mass media, the work of the commissions being more often than not linked with the administrative apparatus. Ethics is captured, morality is conceptualized in textual form. To honor an enthusiastic striver – the Latvian scientist should be the task of the present and the future. Instead the scientist is wrapped up in the cobwebs of administrative bureaucracy, faces up to planning and strategy of short duration, vagueness about priorities and etc. Ethics, however, should be at one with truth and that is why the scientist’s life should be based on deeper foundations of existential morality.

Igors Šuvajevs

Filosofija un ētika Pieteiktais temats var raisīt izbrīnu, jo saiklis „un” var gan savienot, gan arī šķirt. Līdz ar to var jautāt, kā filosofija un ētika ir saistīta, ja vien tās vispār ir saistītas? Šī jautājuma pamatojums ir pēdējā laikā vērojamā gandrīz nemitīgā atsaukšanās uz ētiku, kura kulminē visdažādāko ētikas kodeksu bumā. Šī buma pavadonis vai nodrošinātājs ir visdažādāko institūciju izveide, kuru nosaukumos figurē vārds „ētika”. Tiesa, tūdaļ pat ir nepieciešami daži precizējumi. Runa ir par tā saukto praktisko ētiku. Kāpēc — tā sauktā? Latvijā tiek runāts un rakstīts par teorētisko un praktisko ētiku. Šādi var rasties pieļāvums, ka teorētiskā ētika nav praktiska, savukārt praktiskajā ētikā nenoņemas ar tukšu teoretizēšanu. Citviet šī praktiskā ētika tiek dēvēta par aplicējamo, piemērojamo ētiku. Līdz ar to var teikt, ka piedāvātās pārdomas ir ierobežotas ar Latviju. Tomēr var pieļaut, ka vismaz dažos aspektos pārdomas nav ierobežotas ar šo reģionu. Ētiskās problemātikas aktualizēšana ļauj izvirzīt dažus jautājumus. Otfrīds Hefe jautājumu par morāli pielīdzina naudas jautājumam.1 Un bilst, ka parasti par to sāk intensīvi runāt, kad naudas vai morāles trūkst vai tā devalvējas. Morāles gadījumā gan lielākoties norāda uz citiem. Vai tiešām ar morāli, ētiku ir tik bēdīgi? Varbūt problemātiska ir kaut kādu jomu vai profesionālā ētika? Varbūt problemātiska ir zinātnieka ētika? Šajā sakarībā var pajautāt, vai arī filosofam ir nepieciešama profesionāla ētika? Dīvains jautājums, ja pieļauj, ka ētika ir filosofijas sastāvdaļa vai disciplīna. Savukārt pretējā gadījumā 103

104

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

var atrunāties — kāda gan filosofam daļa gar aplicējamo ētiku. Tā ne tikai atrunājas, bet arī rīkojas. Var gan šaubīties, vai šāda aplicējamā ētika vispār ir ētika. Taču arī ar filosofiju acīmredzot nemaz nav tik vienkārši. Ekkehards Martens pat uzsver: „Aplicējamās ētikas vietā mums patlaban ir nepieciešama aplicējamā filosofija.”2 Nepieciešama lietojama, proti, dzīvojama filosofija, t.i., dzīvesmāksla. Tās izkoptība varbūt mazinātu konjunktūriskās aplicējamās ētikas nepieciešamību. Vai esot tikumīgam, krietnam, ir vajadzīga vēl kaut kāda īpaša ētika? Varbūt tāda ir nepieciešama tikai robežgadījumos, tur, kur iziet ārpus līdzšinējās morālās, ētiskās dzīvespasaules? Šī iziešana ārpus ir vērojama zinātnē, pareizāk sakot, zinātnēs. Necenšoties noskaidrot, kas ir zinātne vai zinātnes, vērts palūkoties, kā tās funkcionē, kāda ir attieksme.3 Mēdz teikt, ka kaut kas ir „zinātniski pierādīts”, mēdz atsaukties uz „zinātnisko progresu”, „zinātnisko standartu” u. tml. Zinātniskuma piesaukšana ir norāde uz objektivitāti. Savulaik ir runāts par zinātnisko komunismu, patlaban runā par citām zinātnēm, piemēram, par rasoloģiju. Nav svarīgi, ka var iebilst — tās nav zinātnes. Tās tiek uzdotas par zinātnēm, un šīs runas ir sajūgtas ar noteiktu darbību, nodrošinot noteiktu diskursīvo praksi. Atsaukšanās uz zinātniskumu ir atsaukšanās uz kaut ko autoritatīvu. Zinātnes autoritativitāte kontrastē ar to, ka principā zinātne ir faktoloģiska, to raksturo probabilisms, t.i., zinātne ir varbūtīga. Zinātnē tiek noskaidrots nevis tas, kas ir, kas ir īstenība vai kas ir īstenībā, bet gan atbilstība. Dabaszinātnē, piemēram, runa ir nevis par dabu, bet par dabas faktiskošanu ar likumu, cēloņsakarību u. tml. jēdzieniem. Tiek skatīts mehānisms. Arī tā sauktajās dzīvības zinātnēs svarīgākais jau nav dzīvība, svarīgākais ir iespējamās manipulācijas. Konjuktūras smaili sasniegušie centieni kontrastē ar to, ka novārtā tiek atstāta zinātne par dzīvošanu. Zinātne lielā mērā ir kļuvusi par faktu kopu, kas to dara problemātisku. Uzskatāmi tas figurē situācijās, kad zinātne tiek piesaukta eksperta lomas pildīšanai. Turklāt zinātne nepavisam nav tik vienota, kā vedina domāt apzīmējuma „zinātnisks” izmantošana. Dažādiem zinātniekiem ekspertīzes rezultāti var atšķirties. Ekspertīzi veic nevis zinātne, bet gan indivīdi, kas sevi noteiktā veidā apstrādājuši, lai pozicionētos kā zinātnieki. Taču pirmām kārtām zinātnieks ir cilvēks, nevis homo scientificus. Viņam ir savas kaislības, pasijas un arī aizspriedumi. Nikolajs Hartmans savulaik ir norādījis, ka filosofijas uzdevums ir „būt zinātnes

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

sirdsapziņai”4. Varbūt zinātnei tiešām nav sirdsapziņas? Taču jautājums par filosofijas uzdevumu saglabājas. Vai tai tiešām ir šāds uzdevums? Labāk gan būtu, ja sirdsapziņa būtu pašai zinātnei, katrā ziņā tās darinātājiem tāda varētu būt, turklāt — ne jau kā scientificētiem indivīdiem. Zinātne tiek nostādīta zināšanu hierarhijas augšgalā, tā pati nodrošina šādu hierarhiju, proti, „svēto varas izkārtojumu”. Parasti to pamato, atsaucoties uz to, ka zinātnes esot precīzākas, objektīvākas, drošākas, prognozējamākas u. tml. Taču arī citas zināšanas pretendē uz šādu īpašību ietvertību. Tās arī iegūst šādu statusu, ja tiek zinātniskotas. Pastāv arī iespēja atsaukties uz tradīciju. Šādā situācijā, piemēram, atrodas teoloģija, kas nereti pretendē arī uz reliģijpētniecības pārvaldīšanu, atstājot aiz iekavām konfesionalitāti un pat reliģiozitāti. Zinātniskošanas process iet roku rokā ar profesionalizāciju, iekļautību apmācības sistēmā. Šādi vēlreiz tiek nostiprināta zinātņu un to adeptu hierarhija. Zinātne pamatojas uz akumulētu pieredzi, līdz ar to pašiem zinātniekiem nemaz nav lielākās daļas šīs pieredzes. Zinātne ir kolektīvs pasākums, kurā tiek producētas ne tikai zināšanas, to raksturo egoistiska konkurence, pat sīkmanīga greizsirdība. Zinātnes kolektīvisms izpaužas darba dalīšanā, līdz ar to zinātnieks principā nepārskata pētniecisko lauku un paša zinātnes vēsturi. Zinātni nereti tieši raksturo savas vēstures aizmiršana. Savukārt darba dalīšana pieļauj dzīvot uz citu rēķina, bet inovatīvisma pieprasīšana ļauj izvirzīties izveicīgākajiem un izmanīgākajiem savas lietderības apliecinātājiem. Zinātnē svarīgs ir jaunākais, visjaunākais, tāpēc zinātniekiem nemitīgi nākas apliecināt savu lietderību. Zinātnes mērķis nav patiesības noskaidrošana, drīzāk jau tā to aizmirst vai jau ir aizmirsusi. Zinātnes uzdevums ir nodrošināt manipulācijas ar objektiem, tai jābūt derīgai, uz ko tā pati arī pretendē. Savukārt tās lietderīgums principā ir atkarīgs no tā, kas, kad un kur to izmanto. Ar zinātni saistītā citu zināšanu formu devalvēšana un degradēšana ir sava veida intelektuālais rasisms. Turklāt tiek producētas visnotaļ savdabīgas zināšanas, proti, zināšanas, ar kurām dzīvo vai var dzīvot, taču šajās zināšanās nedzīvo. Tas ļauj šīs zināšanas nesaistīt ar paša personu, ar sevi. Otra puse šai nesaistīšanai ir ekstrapolēšana, attiecināšana uz jebkuru vietu visā esošajā. Pozitīvais rezultāts nav noliedzams. Tomēr šādi visnotaļ pamatotas ir pārdomas par to, ka zinātnes, zinātņu pastāvēšanas cena ir morāle.5 Izsakoties citiem

105

106

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

vārdiem, morāle ir lieka. Dažkārt zinātņu pārstāvji pat uz to pastāv, proti, zinātne vērtību ziņā esot neitrāla. Taču mūsdienās dzīve tiek zinātniskota.6 Šādi tiek producētas nepatīgas zināšanas. Tomēr jāatzīst, ka principā laikam mūsdienu dzīve (vismaz rietumnieciskajā variantā) bez zinātnes nav iespējama. Taču zinātne nav arī reducējama uz kognitīvo vai tehnisko varēšanu. Savukārt nepatīgās zināšanas atsvešina no patīgās zināšanas, pašpieredzes, intīmās dzīvespasaules. Turklāt derētu ņemt vērā, ka vismaz 40 % zinātnieku un tehniķu strādā militārajā jomā.7 Zinātne ir sajūgta ar militārismu, un tikai pastarpināti tā var kalpot dzīvības, dzīvā apliecināšanai. Mūsdienīgā zinātne ir kļuvusi par uzņēmējdarbību vai pastāv ciešā saistībā ar to. Iespaidīgs šāda uzņēmēja-zinātnieka tips, kas vienlaikus ir emblemātiska zinātniska figūra, ir Pastērs. Viņš nodrošināja, ka no visiem valsts izdevumiem zinātnei Francijā viņam tiek 10%.8 Nav noliedzama bakterioloģijas nozīme, taču tā veidojas kā jauns koloniālizēšanas variants, turklāt Pastērs naudas līdzekļus izmanto arī savām vajadzībām, bet kopumā līdzekļu izmantošana nemaz nav tik lietderīga. Taču viņa piemērs par zinātni kā uzņēmējdarbību ir tik uzskatāms, lai šajā jautājumā vairs neiedziļinātos. Taču citi aspekti gan nav apejami. Var norādīt uz tradicionālo zinātņu iedalījumu trijās grupās; dabaszinātnēs, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Laikam jau lieki bilst, kas ir uzkundzējies, nostiprinājies zinātņu hierarhijā. Nereti citām zinātnēm pat tiek liegts zinātnes statuss, neveiksmes gadījumā tās var pieciest. Taču tādā gadījumā, piemēram, humanitārajām un sociālajām zinātnēm tiek uztiepti dabaszinātņu kritēriji. Turklāt, vismaz Latvijā, ir jāņem vērā arī vēsture. Padomju laikos nostiprinātās dabaszinātnes un tehniskās zinātnes ir sajūgtas ar militārismu, to pārstāvji (protams, ne visi) ir cieši saistīti ar drošības struktūrām. Šīs varas pozīcijas un sadarbība tiek pārmantotas, dažkārt tās rezultējas jaunā zinātniskā uzņēmējdarbībā. Ja zinātnes tiek salīdzinātas ar spēli, tad visnotaļ pamatoti var teikt, ka patlaban šī spēle nav godīga. Zinātnes pasaulē nelabprāt tiek runāts par varu, taču zinātne ir arī varas jautājums. Zinātne ir dispozitīvs, kura viena puse ir zināšanas, bet otra — vara. Iespējams, ka zinātnes pasaulē visvairāk trūkst tieši varas ētikas. Pēdējā laikā ļoti populāras ir runas par zināšanu sabiedrību. Tas spārno politiķus, izglītības reformētājus un ES komisārus, tas atsaucas arī uz zinātniekiem, neatstāj vienaldzīgus uzņēmējus. Zināšanas, resp., zinātne un izglītība esot vissvarīgākais izejvielām trūcīgajā Eiropā, tās ļaušot konkurēt

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

pasaulē. Taču arī citviet pasaulē tas ir zināms. Savukārt šo runu kopsaucējs: kas investē izglītībā, tas investē nākotnē. Tāpēc arī dedzīgi tiek spriests par skolu, universitāšu reformu, izcilības centru, zinātniski tehnisko parku u. tml. projektu īstenošanu. Tomēr ticamāk, ka rezultātā rodas vien neizglītotības diskursīvā prakse.9 Neizglītotība nepavisam nenozīmē zināšanu trūkumu vai neprasmi apieties ar informāciju. Neizglītotība nav arī nekultivētība, gluži pretēji, glītums, glīšums tiek izkopts. Neizglītotība jeb Unbildung, savukārt Bildung ietver pašizveidi, formas iestrādi. Neizglītotība ir sava veida bezformība, pašizveides atstāšana novārtā. Tā ir arī intensīva manipulēšana ar zināšanām bez izglītības. Zināšanas netiek saistītas ar sevi, tās ir sapārotas ar vienaldzīgumu, vienalga kā vienlīdz vienaldzīgo iespējamību. Zināšanu sabiedrība. Varētu lepoties, ka pastāv sabiedrība, kuras pašnoteikšanās pamatā ir zināšanas, t.i., prāts un saprašana, apsvēršana un piesardzība, domāšana un zinātniska zinātkāre, kritiska pašrefleksija, pārbaude, argumentācija. Sabiedrība, kas stāv pāri ideoloģijai, iedomām, iracionalitātei. Sabiedrība, kas eiropeiskajā tradīcijā izsenis sajūgta ar tikumību, krietnumu, godīgumu, dzīves gudrību. Taču šī zināšanu sabiedrība nav īpaši gudra, tās kļūdas, tuvredzība, grautkāre var tikai šausmināt. Tās mērķis nepavisam nav gudrība, sevis paša iepazīšana, kas vainagojas pašdomāšanā. Tā vietā ir zināšanas, kas ātri vien zaudē savu vērtību. Dažkārt producētais ir zaudējis vērtību jau producēšanas procesā. Savā ziņā zināšanu sabiedrībā vērtīgais ir nevērtīgais vai tas, kas jau nākamajā mirklī kļūst nevērtīgs. Uzskatāmi to apliecina tā sauktā mūžizglītība. Vienā ziņā tā ir pārmācīšanās, nemitīgā mācīšanās, tā arī neko neiemācotos. Otru aspektu raksturo nemitīgā gatavība mācīties, kas faktiski rezultējas izmanībā. Vinnē tas, kurš ir iemanījies īstajā brīdī apgūt pieprasīto. Tādējādi zināšanas transformējas par ziņām. To izmantojamība ir nevis saprotošu zināšanu, bet gan situācijas jautājums. Zināšanu iestrāde un saprotoša iesavināšana kļūst lieka. Tiek mācīts, kā mācīties, iemācīties visu mūžu mācīties. Pastāv pat motivācijas mācīšana, proti, kā motivēt mācīties. Savukārt tas paredz apmācīt motivētājus, taču arī viņus ir nepieciešams motivēt. Un tā nu sākas kursu kursi par motivēšanu, pašapziņas celšanu, karjeras plānošanu u. tml. Faktiski gan tiek apliecināta tikai fitnesība darbam. Uzrodas modernie guru, kuru runās dominē daudznozīmīgi vārdi, piemēram, kontrolings, monitorings, supervīzija utt. Universitātes kļūst par sertifikātu izsniegšanas centriem.

107

108

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Izglītība tiek privatizēta, turklāt šī privatizācija it labi sadzīvo ar valsts resursu izmantošanu. Izglītības politika ir pakļauta senajam neprātam, proti, rangu sarakstam. Ranžēšana ir kļuvusi par modes lietu — vienmēr un visur ir jābūt topā. Jautājums par topa jēdzīgumu nerodas. Mācību kvalitāte? Testēt un sarindot. Laba universitāte? Noskaidrojams testējošā salīdzināšanā un sarindošanā. Svarīgie pētnieciskie projekti? Ievākt atsauksmes un sarindot. Svarīgākais zinātnieks? Pārlūkot citējamību un sarindot. Kvantificējamība ir mūsdienīgā neprāta vēl viens aspekts. Nedrīkst aizmirs arī komandas izveidi, proti, nepieciešams iesaistīt topošos maģistrus, bakalaurus, neapejot dzimuma jautājumus. Svarīga arī satīklotība. Izsakoties vienkāršāk — kvantificējamība, atbilstība noteiktiem kritērijiem. Tas viss ir sajūgts ar nepatiku pret izglītību — formu, kas iegūstama un uzturama pašiepazīšanā, pašdomāšanā, sevis veidošanā, neatraujot zināšanas no paša personas. Prasība pēc elitārām universitātēm un ekscelences centriem — jauns rasisms zinātnē. Strādājošajam universitātē laikam ir tikai vienas alkas — darīt savu darbu. Taču tā vietā nākas noņemties ar birokrātisko darbu, „papīru” producēšanu. Taču līdz tam vēl ir jānokļūst, jo svarīga ir pašpārdošanās prasme. Un tad var ļauties Boloņas neprātam — modulēšanai, studiju pārtraukšanas leģitimēšanai, t.i., pusizglītotības, neizglītotības apstiprināšanai. Nedrīkst aizmirst arī uzspiesto angļu valodu, uzskatot dzimto valodu par sava veida reģionālu dialektu. Nevis universitātes un fakultātes, bet fleksibli pētnieciskie projekti. Nevis studijas, bet plūstoša peldēšana pa plūstošiem moduļiem. Zinātnes menedžeri, nevis profesori. Fragmentarizācija, nevis veselums. Tas viss vainagojas permanentā reformēšanā. Latvijā šajās norisēs ievijas arī 2010. gadā inscenētais plaģiātisma skandāls, kas sabalsojas ar pedofilisko diskursu.10 Savulaik diskursa formālo struktūru esmu iezīmējis, tāpēc inscenētā skandāla saistībā var aplūkot darbojošās personas. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka tajā iesaistīta persona, kas tiek uzskatīta un laikam arī pati sevi uzskata par filosofi, kas nodarbojas ar ētiku. 2006. gadā tiek publicēts Lasmanes sastādīts krājums „Rietumeiropas morāles filozofija”, kurā ievietots viņas tulkotais Kanta teksta fragments. Taču profesores statusā pabijusī Lasmane aizmirst sniegt norādījumu, ka savulaik šis darbs latviski jau ir pārtulkots. To ir pārtulkojis, kā raksta inscenējumam pietuvināta žurnāliste, 19. gadsimta trīsdesmito gadu filozofs Atis Rolavs.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

Īstenībā gan viņš to izdarījis 1952. gadā, vismaz tā liecina saglabātie manuskripti. Taču Lasmane neuzskata par vajadzīgu to norādīt. Kā ir ar tulkojumu? Izmantojot spulgacaino Latvijas plaģiātisma speciālistu piedāvātos plaģiāta noteikšanas paņēmienus, var nokļūt pie bēdīga secinājuma. Tas ir plaģiāts. Sakrīt kādas trīs ceturtdaļas teksta. Var iebilst, ka tas ir nevis plaģiāts, bet padziļinātas redakcionālas darbības rezultāts. Taču kāpēc Lasmane to neuzrāda? Citi inscenējumā iesaistītie eksperti runā par jūtamajām ietekmēm. Arī Lasmanes tekstā ir jūtamas Kanta ietekmes. Tikai šīs ietekmes ir ārkārtīgi niecīgas. Atliek vien izlasīt klasisko jeb tā saukto otro kategoriskā imperatīva formulējumu. „Praktiskais imperatīvs būs šāds: rīkojies tā, lai tu vienmēr vai nu savā vai ikviena cita personā lūkotos uz cilvēci vienmēr vienlaikus tikai kā uz mērķi, bet nekad tikai kā uz līdzekli!” (Lasmane) Latviski gan šī atziņa būtu atveidojama šādi: „Tātad praktiskais imperatīvs būs šāds: rīkojies tā, lai tu izmantotu cilvēci kā savā personā, tā jebkura cita personā ikreiz vienlaikus kā mērķi, nevis vienkārši kā līdzekli.” Taču tas ir tikai dīvainību sākums. Lasmane iemanās rakstīt par kaut kādām vērtībām sevī, mērķiem sevī u. tml. Kaut cik pārzinot Kantu, tas šķiet vairāk nekā dīvaini. Vērojama nevis Kanta ietekme, bet gan Kanta teksta pārveidošana. Turklāt arī tulkojums ir ne mazāk dīvains. „Bet iespējamā kategoriskā, t.i., praktiskā likuma pamatā var atrasties tikai tāds likums, kas dod kaut ko tādu, kā esamībai piemīt absolūta vērtība sevī. Tomēr pieņemsim, ka pastāv kaut kas, kā eksistencei piemīt absolūta vērtība sevī, kuru tad kā mērķi sevī varētu likt pamatā atbilstīgam kategoriskajam imperatīvam, t.i., praktiskam likumam. Tagad es saku: cilvēks un vispār ikviena saprātīga būtne pastāv kā mērķis sevī, nevis tikai kā līdzeklis jebkādas tās vai citas gribas rokās: viņam vajag visās savās darbībās — vienalga, vai tās vērstas pret sevi vai citām saprātīgām būtnēm, — tikt atzītam par mērķi. Visiem tieksmju objektiem piemīt tikai nosacīta vērtība: jo, ja nebūtu noslieču un uz tām balstītu vajadzību, tad to priekšmetam nebūtu vērtības. Nosliecēm pašām kā vajadzību avotiem ir tik maz absolūtas vērtības, ka tās to pašu dēļ nevajadzētu vēlēties, bet drīzāk ikvienas saprātīgas būtnes vispārējai vēlmei vajadzētu būt vienmēr virzītai uz pilnīgas brīvības no tām iegūšanu. Tādējādi mūsu rīcības radīto priekšmetu vērtība vienmēr ir nosacīta.” (Lasmane)

109

110

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Drīzāk jau latviski šī pasāža būtu šāda: „Taču pieņemot, ka pastāv kaut kas tāds, kā pastāvēšanai pašai par sevi ir absolūta vērtība, kura, kā mērķis pats par sevi, varētu būt noteiktu likumu pamats, tad tajā, un vienīgi tikai tajā, būtu iespējama kategoriska imperatīva, t.i., praktiska likuma, pamats. Nu saku: cilvēks un vispār jebkura prātīga būtne eksistē kā mērķis pats par sevi, nevis vienkārši kā līdzeklis tās vai citas gribas ikreizējai izmantošanai, visās savās darbībās, kas vērstas kā uz sevi pašu, tā arī uz citām prātīgām būtnēm, kuras ikreiz skatāmas vienlaikus kā mērķis. Visiem noslieču priekšmetiem ir tikai nosacīta vērtība; jo, ja nepastāvētu noslieces un tajās sakņotās vajadzības, tad to priekšmetam nebūtu vērtības. Taču pašām nosliecēm kā vajadzību avotiem ir tik maz absolūtas vērtības, lai tās vēlētos pašas par sevi, tā ka jebkuras prātīgas būtnes vispārējai vēlmei drīzāk jābūt — būt pilnīgi brīvai no tām. Tātad visu mūsu darbībā iegūstamo priekšmetu vērtība ir nosacīta.” Visnotaļ pamatoti var jautāt, no kādas valodas Lasmane ir tulkojusi? Kaut arī Kanta teksta nosaukums latviski atveidojams kā „Tikumu metafizikas pamatojums”, Lasmane ietiepīgi turas pie nosaukuma „Tikumu metafizikas pamati”. Taču Kantam nav teksta ar šādu nosaukumu. Cik profesionāli rīkojas Lasmane? 1) pilnīgi ignorē izstrādāto un aprobēto Kanta konceptuāli terminoloģisko atveidi latviešu valodā. 2) Lasmane norāda uz izdevniecībā Meiner izdoto Kanta darbu, taču tas nav pēdējais izdevums. Turklāt Lasmane noklusē (vai arī nezina), ka Kanta teksta „Tikumu metafizikas pamatojums” autoritatīvākais izdevējs ir Vilhelms Veišēdels. 3) Neizprotams ir izraudzītā fragmenta pamatojums. Viens no šī teksta galvenajiem jautājumiem ir šāds: „Kā ir iespējams kategoriskais imperatīvs?” Turklāt Kants par to raksta gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī. Šajā darbā Kanta raksta arī par gudrības imperatīvu, taču tulkotājai laikam nav bijis tik daudz gudrības, lai to skaidrotu. 4) Kanta mācības skaidrojums ir ļoti lasmanisks. Nepietiek ar to, ka kategoriskais imperatīvs ir likums, tam „piemīt universāls spēks, lai organizētu un pārvaldītu ķermenisko, empīrisko, fenomenālo būtni” (206. lpp.). Kur gan ir palicis Kants? Lasmane nodēvē Kantu par „pienākuma dzejnieku filozofijā” (206. lpp.), kaut gan drīzāk viņa pati ir kaut ko sadzejojusi, uzdodot to par Kanta mācību.

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

5) Akadēmisko nekorektumu Lasmane nodemonstrē, citējot vienu no kategoriskā imperatīva formulējumiem, proti, „Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu”, atsaucoties uz darba „Praktiskā prāta kritika” vācu izdevumu 1951. gadā. Taču šis darbs jau no 1988. gada ir pieejams latviešu valodā. 2006. gadā tiek publicēts šī darba otrais izdevums. Un šajos izdevumos var lasīt: „Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.” (187. lpp.) Varbūt tas liecina ne tikai par akadēmisku nekorektumu? Turklāt Lasmane ir Ētikas komisijas locekle, – komisijas, kuras vadībā tiek skatīts inscenētais plaģiātisma skandāls, kurā izskan apsvērumi, ko pati ir apgājusi vai pārkāpusi. Šādas komisijas darbību uzskatāmi raksturo arī protokolā fiksētās nenotikušās sarunas, jau iepriekš pieņemti lēmumi. Principā šāda komisija funkcionē kā administratīva institūcija noteiktu personu interesēs, ētiskie jautājumi nav tās primārais uzdevums. Toties Lasmane uzstājas kā praktiskās, aplicējamās ētikas lietpratēja, raksta par godprātību, godu, cieņu, atbildību saistībā ar komunikācijas ētiku. Iepriekšējais izklāsts ir domāts kā vedinājums pārdomāt dažus jautājumus. Kā ētisku izstrādņu autora rakstītais sabalsojas ar paša rīcību? Kādas ir filosofijas un ētikas attiecības? Varbūt ir vērts padomāt par ētikas filosofiskumu? Vai filosofija ir zinātne? Ciktāl ir pieļaujama tās zinātniskošana? Varbūt laiks uzsvērt filosofijas filosofiskumu? Un kāds galu galā ir Latvijas filosofu ētoss? Vai viņi ir tikai sīkmanīgi šiverētāji mūsdienu uzņēmumā „filosofija”, vai arī prot rīkoties kā filosofi? Vēres 1 2 3 4 5 6

Höffe O. Moral als Preis der neuzeitlichen Forschung (Rīga, 2012. gada 20. septembris). Marten E. Zwischen Gut und Böse. Stuttgart, 1997. S. 8. Šuvajevs I. Filosofija kā dzīvesmāksla. Rīga, 2007. 111. lpp. u. t. Ar literatūras norādēm. Hartmann N. Zur Grundlegung der Ontologie. Berlin, 1935. S. 239. Sal.: Höffe O. Moral als Preis der Moderne. Ein Versuch über Wissenschaft, Tachnik und Umwelt. Frankfurt/M., 1993. Sal.: Sarasin Ph., Tanner J. (Hrsg.) Physiologie und industrielle Gesellschaft. Studien zur Verwissenschaftlichung des Körpers im 19. und 20. Jahrhundert. Frankfurt/M., 1998.

111

112

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Böhme G. Einführung in die Philosophie. Weltweisheit. Lebensform. Wissenschaft. Frankfurt/M., 1997. S. 62. 8 Sarasin Ph. u.a. (Hrsg.) Bakteriologie und Moderne. Studien zur Biopolitik des Unsichtbaren 1870—1920. Frankfurt/M., 2007. S. 229. 9 Izvērstāk sk.: Liessmann K. P. Theorie der Unbildung. Die Irrtümmer der Wissensgesellschaft. München, 2009. 10 Šuvajevs I. Laika raksturojums. Vērtību un identitātes meklējumos. Rīga, 2012. 32. lpp. un tālāk. 7

Peter Kemp

Love and Justice in Ricœur One of the most important developments in ethics in our time was spearheaded by Paul Ricœur. In his philosophy, the idea of Justice, which founds society on the principle of treating everyone as an equal, is itself founded on the idea of care or solicitude for “the other”, extended to everyone who counts in just institutions as a person whom I then take care of as what Ricœur, Lévinas and others call “the third” in the good life. But the practice of justice is not sufficient for love in its highest forms as recognition, as pure gift, as shared memory with others in close relations, including forgiveness, which in very personal relationships can claim: “You are better than your actions”.

113

Dr. Gatis Krūmiņš, Dr. Astra Auziņa-Emsiņa

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības Ētikas komisija: aktualitātes Latvijā Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) Ētikas komisija (EK) tika izveidota 2011. gadā, LJZA kopsapulcē tika apstiprināts arī LJZA EK Kodekss. EK sākotnēji tika izveidota ar sekojošu mērķi - lai sekmētu akadēmiskās un zinātnes ētikas normu ievērošanu Latvijas doktorantu un jauno zinātnieku vidū, kā arī attiecībā pret tiem. EK kodeksā tika noteikti arī dokumenti, kuri ir izmantojami kā ētikas normu avoti: „Zinātnieka ētikas kodekss” vai cits, saskaņā ar Latvijas Republikas Zinātniskās darbības likumu izstrādāts un pieņemts, zinātniskās pētniecības ētikas kritēriju un diskusiju principu kopums; Eiropas Komisijas „Eiropas pētnieku harta” un „Uzvedības kodekss pētnieku pieņemšanai darbā”; Citi piemēroti ētikas normu krājumi (t.sk. augstskolu, profesionālo apvienību, izdevniecību un korporatīvie ētikas kodeksi vai deklarācijas). Atskatoties uz pirmo darbības gadu, jākonstatē, ka LJZA EK pildīja zināmas jauno zinātnieku arodbiedrības funkcijas, risinot jautājumus, kas bija saistīti ar jauno zinātnieku tiesību aizstāvēšanu. „Zinātnieka ētikas kodekss” tika izmantots, lai risinātu tādus jautājumus, kā zinātniskā darba vadītāja un izstrādātāja attiecības, kā arī plaģiātismu. Šobrīd ir skaidrs, ka LJZA EK ir lieli izaicinājumi, lai ētikas jautājumus skatītu plašāk un mudinātu zinātnieku sabiedrību izprast modernās pasaules 114

1. daļa. Filosofija, ētika, zinātne

zinātniskās ētikas pamatnostādnes. Viens no zinātnes ētikas jautājumiem, kas ir jāaktualizē, ir zinātnieka atbildība par publiskās naudas izlietojumu un sabiedrības informēšanu par šīs naudas izlietojuma lietderību – noderīgumu sabiedriskajām interesēm. Šis jautājums ir cieši saistīts ar zinātnieku un sabiedrības komunikācijas problēmām, daudzi zinātnieki ir iekapsulējušies savos pētījumos un nevēlas sabiedrību par tiem informēt, bieži šo komunikācijas aspektu uztver kā nesvarīgu. Diemžēl šādas situācijas sekas ir arī sabiedrības kopumā, tanī skaitā politiķu, vadošas ierēdniecības un citu lēmumu pieņēmēju, neizpratne par to, cik liela loma valsts nākotnes attīstībā ir straujam zinātnes finansējuma pieaugumam. Līdz šim šis jautājums ir skatīts tikai caur atsevišķu projektu nolikumu prizmu, sabiedrības informēšanas prasības no zinātnieku puses tiek uztvertas kā formalitāšu izpilde. Viens no soļiem, lai šo situāciju mainītu, ir „Zinātnieka ētikas kodeksa” iedzīvināšana, tanī skaitā liekot zinātniekiem saprast, cik būtiski ir popularizēt savu zinātnisko darbību. LJZA EK sadarbībā ar citām LJZA struktūrām, par nozari atbildīgo ministriju un zinātnieku sabiedriskajām organizācijām aktualizēs ētikas jautājumu aktualitāti, paplašinot rakursu, no kura tie ir jāskatās.

115

2. daļa. Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot

Jens Georg Reich

Molecular Medicine – New Types of Moral Conflict Introduced Apprehension about the health of one´s beloved children or other relatives, about possible severe malformation of an expected offspring, indeed about one´s own future severe or fatal disease, even about how one will die – such worry haunted thinking human beings since they existed on earth. Earlier generations could not do much against such concern; they had no information, no options, and no choice of action. They had to accept such fateful possibility without countermeasure; at best some uncertain pragmatic or even magic remedy could be tried to prevent hardship. Moral conflicts about these issues have traditionally been unconditional, on unavoidable uncertainty. People had to decide whether or not to beget a child or to let things happen, neither knowledge nor choice about the fate of a future offspring was the rule. A woman that realized to be pregnant had to decide analogously whether or not to continue – scanty or no diagnostic information about the embryo or fetus modified the option. Parents of a newborn could not do much to diagnose and to prevent a possibly developing severe handicap. Adults could try to lead a virtuous life to avoid one or more than one of the scourges brought about by nature or life in civilization – but the effect remained uncertain. All this has changed with the advent of modern molecular genetics and the technology that it has brought forth. Traditionally the genetic status, the 119

120

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

individual “genotype”, used to be a mystery, nowadays it ranks among the most precisely measurable elements of our body constitution. Often however, what all this information means remains a closed book to the individual that has to sort out options and to make a choice that may become beneficial or harmful with about equal probability. At the present time we are witnesses of a stormy development of the methods of DNA and gene product analysis. Miniaturization and massive parallel analysis make it possible to offer, already now or at least within a few years, to address the whole individual human genome and the ensemble of products of gene decoding which go under the name of epigenetics. Thus the molecular constitution of individual cells of any human being will be available at moderate cost. Our very private genetic “hardware” will become “downloadable”, and most people will certainly make use of this information and present it whenever in normal health or disease your genetic constitution is relevant. Adult people will have to make sense of this information. They will have to take care of its privacy, but inevitably it will matter in vital decisions. We will live with a spectrum of possibilities which somatic disturbances might be inflicted on us and which not. We will have to reject false promises and offers and the temptation to believe in genetic superstition. Prospective parents will have the choice of screening for possible genetic defects of their future offspring if they choose to mate as the proposed parental couple. If circumstances require the service of reproductive medicine then selection, by way of preimplantation genetic diagnosis, against unwanted genetic traits is possible. Woman may decide to continue or to abort a pregnancy in accordance with the result of a prenatal diagnostic test that involves the sacrifice a mere few milliliters of venal blood to be performed. And for a newborn baby a comprehensive screening test for a spectrum of mutations can serve to prevent the development of a severe metabolic or neural disease. Abundant application of genetic tests and ensuing analysis will help people to avoid disease risks but also to discriminate against them if they are genetically compromised. A host of moral questions will accompany the conflict between autonomous decision of one´s life and the necessity of paternalistic societal or state interference against possible abuse of personal genetic information. Ethical

2. daļa. Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot

concepts such as the personhood status of an embryo, whether in vitro or in vivo, or of a hopelessly mentally disabled child may cease to be abstract items and instead become a practical moral challenge. The lecture will try to sketch and sort out possible solutions to these new theoretical and practical moral issues.

121

Gunārs Brāzma

Zinātniskas argumentācijas izmantošana bioētikā: „sudzisma” piemērs Bioētika ir kļuvusi par vienu no aktuālākajiem praktiskās ētikas virzieniem. Interese par to aptver ne tikai šauru speciālistu loku, bet arī plašāku sabiedrību. Tajā pašā laikā ir parādījusies arī kritika, ka bioētika kļūst par kaut ko līdzīgu mūsdienu sofistikai, t.i., profesionālie bioētiķi mēdz izmantot savu erudīciju galvenokārt, lai piemeklētu asprātīgus (dažkārt arī virspusējus) argumentus jebkuras nostādnes vai biotehnoloģijas piedāvātās iespējas ētiskai attaisnošanai. Cik pamatota ir šāda kritika? Var iebilst, ka nav pamatoti runāt par bioētiku kā par vienotu nostādni visās ar dzīvības zinātņu, biotehnoloģiju un medicīnas attīstību saistītajās ētikas problēmās. Pastāv atšķirīgas pieejas un secinājumi gandrīz jebkuras bioētikas problēmas izpratnē. Neargumentēti pārmetumi sofistikā var viegli kļūt abpusēji. Tomēr jāpiekrīt, ka minētā bioētikas kritika nav gluži bez pamata. Kaut arī pastāv viedokļu dažādība, var saskatīt noteiktas valdošās tendences mūsdienu Rietumu bioētikā. Runājot par jaunu biotehnoloģijas virzienu radītajām iespējām, bioētiķi parasti izmanto utilitārisma ētikas metodoloģiju. Dažkārt šī pieeja noved pie secinājumiem (piemēram, runājot par iejaukšanos cilvēka dzīvības norisēs tās agrīnajās vai beigu stadijās), kas dažkārt varētu likties pārlieku radikāli un nepieņemami plašākai sabiedrībai, taču vienlaikus šāds radikālisms šķiet intelektuāli drosmīgs un piesaista uzmanību. 122

2. daļa. Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot

Kāpēc utilitārisms ir kļuvis par valdošo virzienu mūsdienu biotehnoloģiju ētiskā izvērtējumā? Viens no iemesliem ir, ka utilitārisma pieeja ar tai raksturīgajām ieguvumu un risku kalkulācijām rada zinātniskas objektivitātes iespaidu. Šādu iespaidu pastiprina arī tas, ka bioētiķu publikācijās atrodamā argumentācija ir cieši saistīta ar zinātnisku informāciju par biotehnoloģiju jaunākajiem sasniegumiem un ir balstīta dzīvības zinātņu teorētiskajās nostādnēs, sevišķi ģenētikā un evolucionārajā bioloģijā. Šādā kontekstā parasti tiek aplūkots viens no nozīmīgiem bioētikas jautājumiem – vai ir kāda ētiska nozīme tam, ka indivīds (precizitātes labad jāmin – agrīnā embrija gadījumā pastāv arī viedoklis, ka tas ir vienīgi šūnu grupa, nevis indivīds) ir cilvēks, t.i., pieskaitāms pie cilvēkiem kā sugas (Homo sapiens). Uzskats, ka indivīda morālo statusu nosaka piederība pie cilvēkiem kā bioloģiskas sugas (angl. species), mūsdienu bioētikā tiek dēvēts par „sudzismu” (no angl. speciesism), vērtējot to analoģiski tikpat zinātniski nepamatotam aizspriedumam kā rasisms. Sudzisma kritiķi uzskata, ka ētiska nozīme var būt vienīgi konkrētu indivīdu īpašībām un spējām, nevis piederībai pie tās vai citas sugas. Šāds secinājums par sudzisma nepamatotību skar 1) jautājumus, piemēram, par cilvēka embrija vai veģetatīvā stāvoklī esoša cilvēka morālo statusu, un 2) jautājumus par cilvēka un dzīvnieku morālā statusa salīdzinājumu. Piemēram, izmantojot dzīvniekus zinātniskos eksperimentos, sudzisma kritiķu skatījumā būtu jāpadomā, vai mēs būtu gatavi tajos izmantot arī tos Homo sapiens pārstāvjus, kuru spējas nepārsniedz augstāk attīstīto dzīvnieku spējas. Sava viedokļa pamatošanai sudzisma kritiķi dažkārt apraksta dažādus hipotētiskus zinātniskus eksperimentus, kuros ar ģenētisku manipulāciju palīdzību vienas sugas tiek pārvērstas citās. Sudzisma kritika ir viens no uzskatāmiem piemēriem, kad bioētiķu argumentācijā tiek izmantotas mūsdienu dzīvības zinātņu atziņas. Šajā kontekstā gribētu pievērst uzmanību tam, ka ne tikai bioētikas problēmas, bet arī dzīvības zinātņu pētījumu rezultāti un koncepcijas ir diskusiju objekts, ko var interpretēt dažādi. Runājot par sudzisma pielīdzināšanu rasismam, no mūsdienu ģenētikas un evolucionārās bioloģijas viedokļa nebūt nav pamata viennozīmīgi izdarīt sudzisma kritiķu secinājumus. Par nezinātnisku drīzāk būtu saucama kvalitatīvu atšķirību ignorēšana starp sugu un rasi. Arī hipotētiskie eksperimenti par vienas sugas pārvēršanu citā

123

124

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

vāji saskan ar izpratni par sugām mūsdienu ģenētikas skatījumā. Jāsecina, ka zinātniskas argumentācijas izmantošana bioētikā jāvērtē piesardzīgi un kritiski. Ja sugas būtiskās īpašības ir raksturojamas ne tikai bioloģiskās, bet arī ontoloģiskās un ētiskās kategorijās (piemēram, apziņa, spēja uz izvēles brīvību un atbildīgu rīcību), tad faktam, ka indivīds pieder pie šīs sugas, ir ētiska nozīme. Vienīgi balstoties uz zināšanām par sugas būtiskajām īpašībām, iespējams izvērtēt, kādai jābūt ētiski pamatotai attieksmei pret konkrēto indivīdu.

Vija Sīle

Patiesība un pacients medicīnas ētikas skatījumā – pagātnes un tagadnes aspektos Konfidencialitātes principa absolutizēšana, ignorējot sociālo labumu, stingrais paternālisms ārsta un pacienta attiecībās līdz pat 20. gadsimta vidum neietvēra patiesības teikšanu pacientam pat kā hipotētisku iespējamību. Stingrais paternālisms balstās uz uzskatu, ka indivīds pamatojas uz kļūdainiem vai neskaidriem nolūkiem un iejaukšanās viņa nodomos ir nepieciešama, lai atturētu indivīdu no šo nolūku īstenošanas, tāpēc tā ir morāli attaisnojama. Un melošana nav morāli nosodāma rīcība no medicīnas ētikas viedokļa. Gluži otrādi morālais uzstādījums ārsta profesionālismam bija melošana kā mākslas kategorija – „baltie meli” – psiholoģiskais atbalsts slimajam. Ne Hipokrātiskais zvērests, ne gadsimtu tradīcijas, ne padomju veselības aprūpes sistēma neparedzēja to, ka 20. gadsimta septiņdesmitajos gados šis uzstādījums, it īpaši attieksmē pret mirstošu pacientu radikāli mainīsies. Proti, diagnozes un prognozes noklusēšana no šodienas viedokļa ir ne tikai juridisks, bet arī ētisks ārsta pārkāpums. Arī paternālistiska attieksme pret pacientu piedzīvo izmaiņas: stingro paternālismu nomaina atklātais paternālisms. Tas balstās uz uzskatu, ka indivīda personīgo nolūku īstenošanai izvēlētie līdzekļi var tik koriģēti, ja šie līdzekļi varētu apdraudēt minēto nolūku īstenošanu. 125

126

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka ārsts ir valsts veselības aprūpes sistēmā strādājošs profesionālis, kura darbības ietvarus nosaka šī sistēma. Līdz ar to ārsta un citu ārstniecības personu darbība ir vērtējama veselības aprūpes sistēmas kontekstā, arī viņa medicīnas ētikas pamatprincipu un individuālās ētiskās atbildības noteikšana ir korelatīva ar sistēmas funkcionēšanas likumsakarībām, tendencēm, raksturīgākajām pazīmēm. Latvijas gadījumā tā ir pāreja no uz ārstu centrētas veselības aprūpes sistēmas uz pacientu orientētu veselības aprūpes sistēmu – ievērojamu paternālistiskas attieksmes mazināšanu. Savukārt, no pacienta puses uzticēšanās ārstam ir kā nerakstīta vienošanās un paļāvība, ka viņš kalpo pacienta labumam – vienošanās, paļāvības attiecību modelis. Vai šajās attiecībās ir vieta „baltajiem meliem”? Paļāvības attiecību modelis ne tikai paredz, bet arī pieprasa patiesību kā ārsta pacienta attiecību morālo pamatu.

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

Mirko Wischke

Unveräußerliche Schuld? Menschliche Fehlbarkeit und die Formen der Beurteilung von Schuld bei Jaspers Die Kritik an der ‚naturalistischen ökologischen Ethik’, wie Kritiker Hans Jonas’ Verantwortungsethik in bioethischen Diskussionskontexten der letzten Jahre in Deutschland zuweilen titulieren, rückte die Orientierungsproblematik in den Vordergrund der Diskussion, um die Grenzen des Verantwortungsbegriffs bei der Einschätzung von Risiken abzustecken. Der Zusammenhang von Verantwortung und Schuld, auf deren eigentümlich komplexe Problematik bereits Hans Jonas eindringlich hingewiesen hatte, wurde im Kontext dieses Diskussionsspektrums mehr oder minder auf reziproke Verhältnisse angewendet. Der Blickwinkel auf die Schuldfrage, wenn sie denn überhaupt explizit zur Sprache gebracht wurde, verengte sich auf kausal anmutende Handlungsrelationen: Handeln Personen unverantwortlich in der Weise, dass sich ihrer Verantwortung (gewollt oder ungewollt) nicht gerecht werden, so machen sie sich schuldig. Die mit den Anwendungs- und Orientierungsproblemen von Verantwortung verbundene Frage nach der Schuld blieb auf diese Weise unterbelichtet. Aber ist Schuld darauf zu reduzieren, dass Personen ohne Verantwortung handeln? Ist Schuld mit der Folge unverantwortlichen Handelns gleichzusetzen? Macht man sich allein durch Handlungsdefizite (aufgrund 129

130

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

mangelnder Verantwortung), falsche Einschätzung von Handlungsfolgen (Risikoeinschätzung) oder unterlassenes Tun (Hilfeleistungen) schuldig? Ausgehend von der These, dass Verantwortungs- und Handlungsrisiken weder restlos abschätzbar noch kontrollierbar sind, suche ich in den Ausführungen meines Vortrages nach Antworten, indem ich diese Fragen in den Kontext der Frage nach dem Gedächtnis der Schuld einbette. Dieser Umweg ist nicht unproblematisch, provoziert ich damit doch die Frage: Gibt es ein Gedächtnis der Schuld? Diese Frage scheint trivial zu sein. Denn ist es nicht die Aufgabe des Gedächtnisses, uns Schuld ebenso in Erinnerung zu halten wie Gelerntes über die zeitliche Dauer des Lernprozesses hinaus zu bewahren? Die Auffassung, wonach die Aufgabe des Gedächtnisses in der Bewahrung besteht, ist in zweifacher Hinsicht zu präzisieren: Zum einen steht das Gedächtnis lediglich für die Bedingung der Möglichkeit, etwas in Erinnerung zu behalten, um es später zu aktualisieren; und zum anderen gibt es Veränderungen der im Gedächtnis sedimentierten Erinnerungen. Dass jede Aktualisierung einer Erinnerung eine schöpferische Rekonstruktion ist, bedeutet auch, dass es Erinnerungsverfälschungen gibt. Zu solchen Verfälschungen die Verdrängung und Leugnung von Schuld zu zählen, die der Möglichkeit strafrechtlicher Sanktionen vorbeugen wollen, ist voreilig, wenn auch nicht unbegründet. Voreilig ist diese Zurechnung, weil sie Schuld auf Unrecht bezieht. Schuld ist jedoch nicht immer eine verantwortliche Entscheidung für das Unrecht. Schuld muss nicht im Gedächtnis fortdauern, um als Schuld bestehen zu bleiben, und auch im Akt der Reue – als dem Eingeständnis von Schuld – ist weniger das Gedächtnis, als vielmehr das Gewissen und die Verantwortung ausschlaggebend. Nicht ausgeschlossen ist zudem, dass Schuld nicht immer mitteilbar ist, beispielsweise dann, wenn es kein Schuldbewusstsein bzw. Wissen vom Schuldiggewordensein gibt. Die Frage ist, welche Gründe es dafür geben könnte, dass Schuld sich der Mitteilbarkeit entzieht; und die Frage ist, was Kommunikation mit Schuld zu tun hat. Jaspers’ Auffassung von Kommunikation und Existenz, um die es im ersten Teil meiner Überlegungen gehen soll, dient einer ersten Klärung der Frage, welche Dimension Schuld umfasst. Der zweite Teil meiner

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

Ausführungen geht auf den Unterschied von verschuldetem und unverschuldetem Unrecht ein. Interessiert mich im ersten Teil, warum Jaspers es für ausgeschlossen hält, dass Menschen ohne Schuld bleiben können, wenn sie miteinander kommunizieren, so im zweiten Teil Jaspers’ Kritik an der Verengung von Schuld auf Vorsatz oder Fahrlässigkeit. Die Unterscheidung zwischen einem verschuldeten und einem unverschuldeten Unrecht, wie sie sich u.a. bei Kant findet, ignoriert im gedanklichen Horizont von Jaspers’ Überlegungen zum einen, dass Angst vor den Schuldwerden sowohl unvorsätzliche als auch vorsätzliche Schuld auf sich ziehen kann; und zum anderen dass Schuld auch durch Nichthandeln hervorgerufen werden kann. Der Versuch, in Jaspers’ Verweis auf die ‚unveräußerliche’ Schuld eine abschließenden Antwort auf die eingangs genannten Fragen zu finden, ist im letzten Teil meiner Überlegungen dem Ziel untergeordnet, die Grenzen sowohl der Zusprechung als auch der Abbüßung von Schuld deutlich zu machen. Im Mittelpunkt dieses Teils problematisiere ich die Annahme von Jaspers, dass Freiheit untrennbar verbunden mit der Unvermeidlichkeit von Schuld ist, und seinen daraus folgende Schluss, dass das Wissen um die Verantwortung für ‚unausweichliche Schuld’ eine der tieferen Beunruhigungen ist, denen wir aufgrund unserer menschlichen Fehlbarkeit immer wieder ausgesetzt sind.

131

Velga Vēvere

Zinātnes komunikācijas sociālajos medijos: ētiskie aspekti Pēdējo divdesmit gadu laikā zinātnes komunikācijas prakse ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, pateicoties jaunām tehnoloģijām un to izmantošanas daudzveidībai, kā arī attieksmes maiņai pret ārpuszinātnes sabiedrību. Citiem vārdiem sakot, ja tradicionālais un ilgstoši praktizētais zinātnes komunikācijas veids var tikt raksturots kā “ nepietiekamības” modelis(tas paredz neizbēgamas plaisas starp akadēmisko un neakadēmisko vidi eksistēšanu un komunikācijas vienvirziena izglītojošo raksturu), tad mūsdienu “pietiekamības” modelis paredz neakadēmiskās sabiedrības iesaisti stratēģisku, taktisku, politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Tā rezultātā pētniekiem nākas nodarboties ar populāro zinātni, esejistiku un publicistiku. Še rodas divi ar akadēmiskās darbības ētiku saistīti jautājumi: Vai publikas nespēja pilnībā iedziļināties pētāmajos jautājumos un ikdienas domāšanas līmenis nenostāda zinātnieku eksistenciālas dilemmas priekšā: pētīt un tapt aprietam vai nepētīt un atražot triviālas nostādnes? Kādēļ zinātniekam, it īpaši ja viņa darba rezultāti ir „nepraktiski” (acumirklī praksē neieviešami) nākas būt apsūdzētā situācijā? Tomēr šo situāciju nevar uzlūkot vienpusīgi, jo sabiedrības iesaiste aktualizē jautājumu par zinātnieka atbildību par sava pētījuma rezultātiem un vai šādi rezultāti vispār tiek sasniegti? Iespējams, ka viens no risinājuma ceļiem ir jauno komunikācijas instrumentu un netradicionālo mediju izmantošana zinātnes komunikācijā. Šim jautājumam savā 132

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

darbā par jaunajiem mārketinga un sabiedrisko attiecību likumiem pievēršas D. M. Skots (Scot 2009). Viņš raksta par to, ka mūsdienu komunikatīvajā vidē cilvēkiem jāsniedz tieša, autentiska, informācija (nevis propaganda), kas mudinātu viņus iesaistīties diskusijās un meklēt atbildes uz būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem. Tas savukārt sniedz jaunas iespējas zinātnes komunikācijā un izvirza priekšplānā jaunu zinātnes un sabiedrības attiecību modeli, ko nosacīti varētu dēvēt par „zinātnes emuārattiecībām” (oriģinālā science blogging relations). Terminu „emuārattiecības” savā rakstā „Korporatīvā emuāra stratēģijas un taktikas” (Cass 2007), lai aprakstītu jaunu zinātnes un sabiedrības attiecību modeli, kurā uzsvērta sabiedrības aktīva iesaiste un demokrātiskā ievirze. Ētiskie aspekti, kas izvirzās priekšplānā šajā gadījumā ir: Vai ir ētiski publiskajā telpā apspriest nepabeigtus pētījumus un nepilnīgus secinājumus, jo zinātnieka viedoklis var tikt uztverts kā autoritatīvs spriedums? Jā, var uzskatīt, ka ieiešana virtuālajā telpā atbrīvo no ētiskās atbildības, jo tā ir brīva saruna divu vienlīdzīgu partneru starpā un, jā, tā var tikt panākta iesaiste procesos, bet atkal – vai ētiski būtu uzlūkot šādas zinātnes emuārattiecības kā nepieciešamu priekšnoteikumu zinātniskās jaunrades procesā? Un cik lielā mērā jāņem vērā publikas viedoklis, piemēram, par Huserla eidētisko redukciju vai Bergsona intuitīvismu, Kirkegora eksistenciālismu utt.? Tomēr, no otras puses, zinātnes emuārattiecības ļauj uzturēt dialogu ar sabiedrību uz paritātes principiem un pamatot akadēmisko pētījumu (kā eksakto, tā humanitāro) lomu un nozīmi sabiedrības attīstībā un intelektuālajā dzīvē, jo tas nozīmē iziet ārpus tradicionālās zinātnes komunikācijas robežām (publikācijām akadēmiskajos žurnālos, krājumos un monogrāfijās), jo tik izdzirdētam un vismaz uzklausītam ekonomiskās lejupslīdes, ko allaž pavada zināms intelektuālais cinisms, situācijā nozīmē izdzīvošanu, nīkšanu vai iznīcību. Taču vai atkal šādā gadījumā zinātnes attīstībā nedominē sabiedriskās domas spiediens un modes tendences? Ētiskais aspekts, kas izvirzās priekšplānā šajā gadījumā ir saistīts ar zinātniskās darbības ētiku, proti, atbildību par savu pētījumu ilglaicīgumu un akadēmiskajiem standartiem. Tajā pašā laikā zinātnes emuārattiecības jāuzlūko kā mediju attiecību sastāvdaļa. „Sociālie mediji demonstrē pāreju no zināšanu translēšanas mehānisma pie „no daudziem-pie-daudziem” modeļa, kas sakņojas diskusijās starp autoriem un interesentiem savos sociālajos tīklos.” (Solis & Breakinridge 2009: xvii)

133

134

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Zinātnes emuārattiecībām pievērsušies vairāki autori, kuri pētījuši tādus attiecību aspektus kā zināšanau sniegšana, pārvaldība un izplatīšana (Ojala 2005); jaunu vēstītāja un uztvērēja mijiedarbības formu veidošanās zinātnes emuāros (Shanahan 2011); jaunās sabiedrības iesaistes zinātnē prakses, problēmas un iespējas (Kouper 2010); zinātnes žurnalisma attīstība (Peters, Brossard, Cheveigne u.c.l. 2008). Tomēr, neraugoties uz visai augsto tēmas izpētes pakāpi, zinātnes komunikācijas ētikas aspekti ir aplūkoti visai vienpusīgi, analizējot vien zinātnieka atbildības un jaunās virtuālās etnogrāfijas kontekstā (Steinmertz 2012; Clarke 2008; Carrada 2006), kamēr ārpus uzmanības loka ir palikuši tādi jautājumi kā zinātnieka intelektuālā pastāvēšana mainīgajā ekonomiskājā un politiskajā situācijā, atrašanās pamatotas vai nepamatotas publiskas kritikas krustugunīs. Tas savukārt izceļ nepieciešamību zinātniekiem no savas puses apzināt zinātnes emuārattiecību iespējas; šajā ziņā var tikt izmantota korporatīvo emuāru veidošanas un uzturēšanas prakse, pildot tādas funkcijas kā informēšana, pārliecināšana, reputācijas un tēla uzturēšana, kā arī argumentācija (krīzes komunikācija). (Puschmann 2010: 93). “Termins zinātnes emuārs attiecas uz uz dažādām aktivitātēm, kas iekļauj (taču neaprobežojas ar) emuārus, kuri recenzē un kritizē aktuālos zinātniskos pētījumus, analizē zinātnes jaunumus [..], dokumentē biogrāfiskus faktus [..] un nodrošina vietu studentu publikācijām.” (Shanahan 2011: 904) Šāda formu daudzveidība gan risina problēmas, taču vienlaikus problēmas arī rada. Tā, piemēram, situācijā, kad zinātnes finansējums ir ierobežots un ir spēcīga konkurence, sociālajos tīklos var tikt izvērsta kritikas kampaņa. Tas liek pārdomāt krīzes komunikācijas iespēja zinātniskās institūcijas un zinātnieku privātajos emuāros. Ētiskais aspekts, kas izceļams šajā situācijā: kā zinātniskam izteikt savas privātās pārdomas par aktuāliem jautājumiem, vienlaikus saglabājot integritāti savai pārstāvētajai institūcijai. Vai tas nozīmē iekšējās kritikas liegumu? Nē, drīzāk tas nozīmē argumentētu pozīcijas izklāsti un neiesaistīšanos savstarpējā virtuālā attiecību noskaidrošanā. Jaunās komunikācijas formas, zinātnes emuārattiecības vispirmām kārtām paredz interaktivitāti, tas ir, atgriezenisko saiti un tiešaistes diskusijas, tieši tādēļ emuāristiem ir jāpārzina sava auditorija, tās intereses un uztverīgums – zināšanu un sapratnes līmenis, kā arī īpašs komunikācijas kā domapmaiņas (nevis viedokļa paušanas) veids. (Kouper 2010: 9) Intereaktivitātes nodrošināšanas vietne ir institūcijas mājas lapa, kurai

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

būtu jāsatur četras galvenās elementu grupas. (Marco 2002) Pirmā grupa: elementi, kas vērsti uz pozitīva institūcijas tēla veidošanu jeb pozitīvu reprezentāciju, parādot sasniegtos rezultātus; otrā grupa – informācija par publikācijām, anotācijas un lasītāju atsauksmes (šāda pieeja tiek izmantota, piemēram, Dailes teātra māja slapā); trešā elementu grupa attiecas uz saišu ar sabiedrību stiprināšanu, kas varētu ietvert specia;izētas un populāra spublikācijas, video lekcijas un prezentācijas, foto galerijas utt., tieši šeit ir jāievieto saites uz emuāriem, tvitetri vai Youtube; visbeidzot – ceturtā elementu grupa sniedz informāciju par pašu mājas lapu, kā arī apmeklētāju uzskaiti. Ētiskais aspekts: kā veidot institūcijas pozitīvu tēlu, veicināt integritāti, saglabājot zinātniskā godīguma principus, kā arī iesaistīt sabiedrību aktuālās intelektuālās diskusijās. Literatūra Argenti, P. A. & Barnes, C. M. (2009). Digital Strategies for Powerful Corporate Communications. New York, Chicago, San Francisco, Lisbon, London, Madrid, Mexico City, Milan, New Dehli, San Juan, Seoul, Singapore, Sydney, Toronto: McGraw Hill. Brown, R. (2009). Public Relations and the Social Web. How to Use Social Media and Web 2.0 in Communications. London Philadephia: Kogan Page. Byron, DL. & Broback, S. (2006). Publish and Prosper. Blogging for Your Business. Berkley, CA: New Riders. Carrada G. (2006) Communiatings Science. „A Scientist’s Survival Kit”. Directorate-General for Research, European Comission. Cass, J. Strategies and Tools for Corporate Blogging. (2007). Amsterdam, Boston, Heidelberg, London, New York, Oxford, Paris, San Diego, San Francisco, Singapore, Sydney. Tokyo: Elsevier. Clarke M. (2008). Ethics of science communication on the web. In: Ethics in Science and Environmental Politics. Kouper, I. (2010). Science Blogs and Public Engagement with Science: Practices, Challenges, and Opportunities. Journal of Science Communication. 09 (01) A02. Marco, M. J. L. (2002). A Genre Analysis of Corporate Home Pages. LSP & Professional Communication. Vol. 2 (1), p. 41-56. Ojala, M. (2005). Blogging. For Knowledge Sharing, Management and Dissemination. Business Information Review. 22, p. 269-276. Peters, H. H., Brossard, D., Cheveigne, D., Dunwoody, S., Kallfass, M., Miller, S., Tsuchida, S. (2008). Science-Media Interface: It’s Time to Reconsider. Science Communication. 30, p. 266-276.

135

136

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Poynter, R. (2010). The Handbook of Online and Social Media Research. Tools and Techniques for Market Researchers. (2010). Chichester: John Wiley, Ltd. Publications. Puschmann, C. (2010). The Corporate Blog as an Emerging Genre of Computer-Mediated Communication: Features, Constraints, Discourse Situation. Göttingen: Universitätsverlag Göttingen. Safko, L. (2010). The Social Media Bible. Tactics, Tools and Strategies for Business Success. Second edition. Hoboken, New Jersey: John Wiley and Sons, Inc. Scoble, R. & Israel, S. (2006). Naked Conversations. How Blogs are Changing the Way Business Talk With Customers. Hoboken, New Jersey: John Wiley and Sons, Inc. Scott, D. M. (2010). The New Rules of Marketing and PR. How to Use New Releases, Blogs, Podcasting, Viral Marketing, and Online Media to Reach Buyers Directly. Second edition. Hoboken, New Jersey: John Wiley and Sons, Inc. Shanahan, M.-C. (2011). Science Blogs as Boundary Layers: Creating and Understanding New Writer and Reader Interactions Through Science Blogging. Journalism 12 (7), p. 903-919. Solis, B. & Breakenridge, D. (2009). Putting the Public Back in Public Relations. Upper Saddle River, New Jersey: FT Press. Steinmetz K. F. (2012). Message Received: Virtual Etnography in Online Message Boards. In: International Journal for Qualitative Methods 11(1), p. 26-39. Vēvere, V. (2011). Science Communication Management in Latvia. Economics and Culture 3, p. 300-309. Walker, J. (2007). Inside the Ivory Tower. In: Bruns, A. & Jacobs, J. (eds). Uses of Blogs. New York, Washington D.C./Baltimore, Bern, Frankfurt am Main, Berlin, Brussels, Vienna, Oxford: Peter Lang.

Gražina Miniotaitė

Scientist and Power: Professor Gene Sharp and the Liberation Movement of the Baltic States Professor Gene Sharp has been called „the man who changed the world” (the Boston Globe) and the Karl Von Clausewitz of nonviolent warfare (Radio Free Europe/Radio Liberty). Director of the Oslo Peace Research Institute Kristian Berg Harpviken has pointed „Where Machiavelli, Clausewitz and Sun Tzu focus on the instruments of power and warfare, Sharp gives us the opposite: the art of confronting an opponent without resorting to violence“(2012). Now at 84 years of age, Sharp has devoted his entire life to research and spread of non-violent action as an efficient way of promoting political change. He created a catalogue of some 200 non-violent techniques. Gene Sharp writings have been widely circulated and have inspired activists from Chinas Tiananmen square in 1989 to Egypt’s Tahrir Square. In 1989, he flew to China to witness the uprising in Tiananmen Square, a year later sneaked into a rebel camp in Myanmar at the invitation of Robert L. Helvey, a retired Army colonel who advised the opposition there. In the early 1990s, he visited the Baltic States giving workshops on nonviolence for volunteers of the just established departments of defense. The Sharp’s book CivilianBased Defence (1990) was translated into Lithuanian already at the end of 137

138

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

1990. The manuscript of the translation was intently studied by the director of the Department of National Defense, other officers, the activists of the Sajudis. The other book by Sharp Self-Reliant Defense without Bankruptcy or War (1990) was also translated into the Lithuanian and published in 1992. Mark Beissinger in his book on the collapse of the Soviet rule noticed that the Balkans shows how ethnic passion can lead to war, the Baltics shows how they can be mobilized in non-violent struggle (Beissinger M. Nationalist Mobilization and the Collapse of the Soviet State .Cambridge: Cambridge University Press, 2002). The Baltic States liberation struggle in 1988-1991 proves the efficiency of the non-violent strategy and shows its perspectives in state defense. However, it would be very naive the achieved independence to explain only through the strategy of non-violence. Their independence was declared under especially favorable internal as well as external circumstances. Perestroika in the Soviet Union opened the way to the publicity and democratization, and has started to destroy the fundamentals of the totalitarian regime. The victory of the Solidarity in Poland, the “velvet” revolution in Czechoslovakia, the unification of Germany created very favorable international environment for the liberation movements in the Baltic States. During a few years the Baltic States, accumulated valuable experience of the non-violent resistance. In addition, the independent power structures were formed providing for the liberation movement the necessary direction and the normative justification. The declaration of the independence created a unique situation when the goals of the new power and of the society coincided. Besides, the determination of the population to keep the non-violent discipline, resisting the opponent’s provocations to respond to violence with violence, helped gain the support of world pubic opinion to the Baltic States. The independence was achieved with the minimal number of victims; the resources and the infrastructure of the country were preserved. Nevertheless, Gene Sharp is an unknown figure to most of us. As Kenneth Boulding noticed, historians have so far paid too little attention to organized non-violence as “an instrument of social and political change” (Boulding K. E. “Nonviolence and power in the twentieth century”, in S. Zunes et al., Nonviolent Social Movements: A Geographical Perspective. Oxford: Blackwell, 1999, p.9). The last few years have been a renaissance

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

for nonviolent activism and research. A new research agenda takes Sharp’s strategic framework seriously. The research answering to the question which protest movements are more effective in bringing about change; the nonviolent or the violent ones proves efficiency of nonviolence (See: Erica Chenoweth and Maria J. Stephan. Why Civil Resistance works: The Strategic Logic of Nonviolent Conflict. New York: Columbia University Press, 2011).

139

Algirdas Degutis

From Scientism to Moral Inversion Scientism is the view that all real knowledge is scientific knowledge – that there is no rational, objective form of inquiry that is not a branch of science. The view, however, is not itself scientifically based. It is a philosophical, metaphysical claim that was first espoused by ancient atomists, then revived by Enlightenment rationalists and finally proclaimed victorious by latter day positivists. The victory has been widely acknowledged, so that even anti-positivists concede that human phenomena are beyond the reach of rational, objective inquiry. The underlying metaphysics tells us that the only reality is atoms and the void, or some equivalent thereof, plus subjective experiences somehow inserted here and there in a basically mechanistic universe. The central feature of this modern metaphysics was its rejection of the Aristotelian and Christian worldview. With teleology removed from the natural world and with reason made the “slave of the passions” (Hume), the possibility of any objective standard of goodness in that world has been implicitly denied. This made the ordinary discourse of moral values, mental phenomena and free will seem mysterious, if not outright meaningless. Ordinary understanding of the human good was demoted to the realm of subjectivity. With reason downgraded to mere instrumentality, subjective preferences were made the basis for moral guidance. 140

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

The development was accompanied by the rise of liberalism, the modern ideology based on the premise of equal worth (equal groundlessness) of ultimate values. Every way of living was to be treated as good as any other and not to be ranked in value. The idea of an intrinsic moral structure of things was abandoned. The world had no purpose other than whatever purpose we give it, individually or collectively. That was part of what was understood as the scientific outlook. A huge question mark was thus posed over the inherited social and moral order. Under the scrutiny of the new ideology this order was increasingly perceived as unjust and oppressive. The idea of emancipation was born, to incite subsequent progressive movements, both reformist and revolutionary. Moral energy was redirected to serve moral inversion, the drive to reverse traditional valuations. Non-discrimination (specified as inclusiveness, diversity and multiculturalism) as the supreme value has been effectively used to flatten and dissolve traditional hierarchies and distinctions. “Political correctness” is a euphemism for the ideology that ultimately leads to the dismantling of the societies in which it becomes triumphant.

141

Raivis Bičevskis

No fenomenu pieredzes pie zinātnes ētikas 1. Zinātnes ētikas jautājumi bieži tiek aplūkoti tikai kā zinātnei internu vai eksternu kontrolējošo institūciju un regulējošas likumdošanas kompetencē esoši jautājumi. Tie tiek pat aplūkoti atsvešināti no zinātņu prakses, no zinātnieka vai zinātnieku kopienas konkrētajiem uzdevumiem, pat – atrauti no konkrētās zinātnes priekšmetiskā lauka un metodes. Var runāt pat par zinātnes ētikas un zinātnieka ētosa nošķiršanās procesu, kura saknes meklējamas zinātnes izpratnes transformācijās Eiropas domas vēsturē. 2. Svarīgs uzdevums ir apjaust saiknes, kas tomēr pastāv starp zinātnieka ētosu un zinātnes ētiku arī būtiski izmainītā eiropeiskās zinātnes un sabiedrības mūsdienu situācijā. 3. Lai par šādām saiknēm runātu, tuvāk jāraksturo zinātnieka ētoss. To var veikt, pārdomājot dažādus nozīmīgus ētiskus konceptus, kuri zinātnes pašapjēgsmei ir piedāvāti (piem., atbildības princips u. c.). Šajās pārdomās jākonstatē, ka zinātnieka ētosā iekļaujas ne tikai subjektīvi apgūta morāle vai noteiktā sabiedrībā vai kopienā pieņemtu normu akceptēšana. Subjektīvā ētika un normatīvisms ētikā nav vienīgais un izšķirošais pamats, kas nodrošina saikni starp zinātnes ētiku un zinātnieka ētosu. 4. Šis pamats meklējams noteiktā noskaņotībā, kas vispār raisa zinātnisku interesi par realitāti tās daudzveidīgumā un vienotībā. Šādu noskaņotību sengrieķu filozofi aprakstījuši kā izbrīnu. 20. gadsimtā Martins Heidegers apraksta šo noskaņotību kā izbrīnu un šausmas. Var atrast daudzus piemērus 142

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

no zinātnes un filozofijas vēstures un šodienas, kuros gan paši zinātnieki, gan par viņu praksi domājoši filozofi pūlējušies raksturot noskaņotību, kas atbilstu zinātnieka pieredzei uzsākot to īpašo dzīves ceļu un uzlūkojot realitāti tajā īpašajā veidā, kuru sauc par zinātni. 5. Lai arī kā šī noskaņotība (zinātnes sākotne) tiktu raksturota (piem., „godbijība pret visu dzīvo” utml.), raksturojumos atkārtojas vairāki akcenti, kuriem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, jo tie norāda uz saikni starp zinātnieka pētniecisko praksi un zinātnes ētiku, kas nav tikai subjektīva, vai tikai normatīva. 6. Gan subjektīvajai, gan normatīvajai ētikai zinātnē jāsmeļ no avotiem, kas atklājas pārdomājot noskaņotības aspektus, kuri aprakstāmi kā daudzpakāpju pieredze un kurus var propedeitiski saukt par „lietu valodu”, „transitīvu atraisīšanos no pieredzes kodifikācijām”, „repulsīvām apziņas izmaiņām”.

143

Jānis Broks

Par ētiskā robežām zinātnē Jautājums par ētiskā robežām zinātnē ir jautājums par to, kādi ar zinātni saistītie sižeti vispār ir pakļaujami ētiskam iztirzājumam, vērtējumam, regulējumam. Tas savukārt visupirms ir atkarīgs no tā, kā tiek traktēts, kas ir pati ētika, ētikas kompetences loks, no vienas puses un, kas ir zinātne, kādu parādību loku tā aptver, no otras. Abi šie jautājumi nebūt nav viegli un vienkārši atbildami, jo vienmēr ir pastāvējusi un mūsdienās kļuvusi vēl lielāka uzskatu dažādība par to, kas ir ētika un kas ir zinātne. Bez tam abas šīs jomas var skatīt dažādās savstarpēji izgaismojošās perspektīvās. Ētiku mēdz uzskatīt par vienu no humanitārajām zinātnēm. Tādā gadījumā tā kā zinātne pati būtu jāizvērtē no sevis pašas viedokļa. Pastāv arī citi ciešas saistības varianti, piem., pretenzijas veidot ētiku uz (dabas)zinātniskas bāzes. Šādā traktējumā zinātne pretendē būt par ceļa rādītāju ētikai. Taču zinātne, zinātniskā izziņa ir cilvēka darbības forma un kā tāda jau sākotnēji ir jāaplūko no ētiskā viedokļa, par cik ētiku visplašākajā nozīmē mēdz traktēt kā cilvēka darbību, tās motīvus, nosacījumus un konsekvences pētošu disciplīnu. Zinātne, pat visplašākajā šī vārda nozīmē, noteikti ir jaunāka par ētiku. Vēl jo vairāk tas jāatceras, ja runājam par zinātni tajā nozīmē, kā to saprot kopš t.s. jaunlaiku zinātniskās revolūcijas, kad no neieinteresētas patiesības meklēšanas pārsvarā privātā formā tā pārtop par sociālu institūtu un institūciju, kuras uzdevums ģenerēt pasaules pārveidošanai nepieciešamās 144

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

zināšanas. Šo pārtapšanu nav iespējams izskaidrot kā vienkārši kognitīvu pavērsienu. Tā pamatā bija izpratnes (kas pēc būtības ir ētiska rakstura) izmaiņas par cilvēka sūtību un iespējām to realizēt ar jaunveidojamā izziņas instrumenta palīdzību. Reizē ar to un atbilstoši tam veidojās arī pamatnostādnes par robežām, kādās zinātne būtu analizējama no ētiskā viedokļa. F. Bēkons XVII gs., izvērtējot Jaunlaiku cilvēcības tipa ambīcijas, kā nekrietnas un tādējādi kā ētiski nepieņemamas noraida vēlmes vienam cilvēkam uzkundzēties pār citiem, vai izplatīt vienas tautas varu pār citām. Turpretī vēlmi izplatīt visas cilvēku dzimtas varu pār dabu, viņš atzīst par cēlu un cildenu. Ceļš uz varu pār dabu savukārt ved caur zināšanu ieguvi, zinātniskās izziņas attīstību. Līdz ar to arī pētnieciskā darbība, kas vērsta ar dabā valdošo sakarību izpētīti iegūst ētiskās nevainojamības prezumpciju. Zinātnes, kas nodarbojas ar cilvēku savstarpējo attiecību izpēti, no šī viedokļa netiek pieminētas. Šo nostādņu apstiprinājums izpaudās kā Karaliskās biedrības attiekšanās no iejaukšanās teoloģiskajos, metafiziskajos, morālajos, politiskajos un citos humanitāro zinību jomu jautājumos. Zinātnei attīstoties gan tika atzīti zinātnes internā ētiskuma apgabali: ētiskie aspekti pētnieku savstarpējās attiecības un ierobežojumi pašos pētījumos, kad par to objektiem tiek izmantoti cilvēki vai vispār dzīvas būtnes. Taču pāri visam joprojām tiek stādīta neapstrīdama zinātniskā ētosa nostādne – nesavtīga patiesības meklēšana, kas attaisno un leģitimē zinātniskās darbības neapšaubāmu ētiskumu. Ētika, ētiskā problemātika visplašākajā nozīmē aptver tos ar cilvēka rīcību saistītos sižetus, kuros tas darbojas kā apzinīga un autonoma būtne, situācijas, kurās cilvēkam ir iespējams izvērtēt savas rīcības mērķus un līdzekļus, balstoties uz to izvēlēties pieņemamākos, kā arī atbildēt par savas darbības vai bezdarbības sekām. Ētika nav vienīgā, kas aicināta kaut kādā veidā regulēt cilvēka rīcību. Līdzās un dažkārt pretstatā tai tiek minēts tiesiskais regulējums un reliģija. Ētikas galvenā atšķirība, ka tā apelē pie savu rīcību maksimāli pašregulējoša subjekta. Šī skaidrojuma ietvaros paliek līdz galam nenoteikts, kādos mērogos jāvērtē cilvēka darbība. Tam ir divi aspekti. Pirmkārt, vai ētiskā regulācija aptver tikai atsevišķa indivīda rīcību, jeb attiecināma arī uz darbības veidiem, kuri norisinās kopā ar citiem. Kam jāatbild par to gadījumos, kad kopā ar citiem katrs dara kaut ko savu un specifisku un veidojas kopīgs rezultāts?

145

146

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Otrkārt, jautājums par rīcības tuvākām un tālākām sekām. Vistālākās sekas būtībā nekad nav paredzamas, taču cik lielā mērā gadījumos, kad attālākie efekti tomēr ir paredzami, tie ir kategoriski vērā ņemami, jebšu atvairāmi kā iespējamās nākotnes problēmas, kuras nākotnē arī tiks risinātas. Zinātne visplašākā izpratnē ir cilvēka darbība ar mērķi iegūt jaunas zināšanas. Zināšanas pašas par sevi it kā neko neizmaina esamībā un to iegūšana vai neiegūšana tāpēc nebūtu ētiski vērtējama. Zināšanas parasti tiek traktētas vienīgi kā iespējamās cilvēka darbības līdzeklis, kas būtu jāvērtē tajā brīdī un kontekstā, kad aktualizējas to pielietošanas kādu mērķu sasniegšanai. Balstoties uz šādu izpratni par zinātni, ētiskas dabas problemātika aktualizējas vienīgi saistībā ar izzinošo iedarbību uz pētāmo realitāti, kā arī jautājumiem, kas regulē attiecības zinātnieku vidē. Tie tad arī ir tradicionālie zinātnieku ētikas jautājumi, kas mūsu dienās tiek izstrādāti attiecīgu kodeksu veidā. Savukārt jautājumi par zinātnes lomu cilvēces kopējā pasauli pārveidojošā darbībā tiek kvalificēti kā sociālās vai politiskās problēmas. Paradoksālā veidā notiek savā ziņā asimetrisks process: jo vairāk cilvēku kopīgā darbība, kas arvien plašāk izmanto zinātnes piedāvāto līdzekļu klāstu, izmaina pasauli, jo mazāk šī parādība tiek analizēta un vērtēta no ētiskā viedokļa. Tas ir saistīts ar vispārējo „pieredzes sekvestru” (Gidenss), kā rezultātā darbības, kas saista individuālās dzīves norises ar aptverošiem visas cilvēces un kultūras procesiem, kļūst neuztveramas un nesaprotamas un tāpēc atmestas kā nevajadzīgas. Pārliecību par šādas sekvestrēšanas pareizību vairo īstermiņa pieredzē gūtie panākumi pasaules pārveidošanā. Taču sociālā un politiskā jomas ir ne tikai cilvēka darbības formas, bet arī attiecīgu zinātņu kompetences sfēras. Līdz ar to arī tajās būtu jāaktualizē jautājums par pētnieka attiecībām ar izziņas priekšmetu. Te runāt tikai par nesavtīgu zināšanu ieguvi, kuras pēc tam var tikt dažādi izmantotas vairs nevar. Runājot par zinātni ētiskā aspektā mēdz iezīmēt jau pieminētās iekšējās (internās) un ārējās zinātnes ētikas apgabalus. Attiecībā uz interno tematiku šķiet ir pamatoti dēvēt to par zinātnieku ētiku, jo tā aptver galvenokārt pašu pētniecisko darbību. Tradicionāli arī ārējos ētiskuma sižetus risina zinātnieki, jo viņi taču it kā vislabāk var zināt savu rezultātu iespējamos pielietojumus un to sekas. Vēsture gan liecina, ka paši zinātnieki dažādu

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

iemeslu dēļ ne vienmēr ar savas darbības ārējām un attālām sekām ir spējuši tikt pietiekamā skaidrībā. Daudzos jautājumos par zinātniskās darbības iespējamo rezultātu iespējamām lēmumi ir jāpieņem politiķiem, biznesa aprindām. Būtu naivi no viņiem prasīt lielāku kompetencei un atbildību par to, uz kādu ir spējīgi paši zinātnieki. Ne reti šo trūkumu cenšas novērst intensificējot zinātniskās darbības tiesisko regulējumu. Dažkārt izskan aicinājumi ievērot tradicionālākus ietvarus, kurus piedāvā reliģija. Tomēr šķiet, ka nav vēl izmantotas visas iespējas, ko paver pati zinātne. Tikai tad tā jāsaprot krietni plašākā nozīmē. Kopš XIX gs. otrās puses tiek atzīta divu visnotaļ atšķirīgu tipu zinātņu pastāvēšanu. Šī nošķīruma sākotnējais mērķis bija galvenokārt vērst uzmanību uz humanitāro zinātņu metodoloģijas atšķirībām, pamatot un aizstāvēt to specifiku. XX gs. vidū J. Hābermāss norāda arī uz dažādu zinātņu grupu specifiku to cilvēcisko vēlmju, jeb interešu apmierināšanas ziņā. Viņš visas zinātnes iedala trīs grupās atbilstoši trim cilvēces pamatinteresēm: 1) empīriski-analītiskās, kas apmierina tehniskās varēšanas interesi; 2) vēsturiski-hermeneitiskās, kas nodrošina praktisko, cilvēka kā kultūrvēsturiskā subjekta veidošanos interese; 3) kritiskās zinātnes, kuru mērķis īsteno emancipācijas intereses. Šis zinātnes redzējums no vienas puses turpina jaunlaiku tradīciju, bet reizē ienes tajā dažas novitātes. Bēkona aizsāktajā versijā emancipācijas interesi pilnībā nodrošināja tehniskās varēšanas attīstība. Cilvēcei, kura attiecībā pret dabu būs sasniegusi kondīciju, kad tai gluži vai viss kļūs iespējams, cilvēku un kopienu savstarpējo attiecību problēmas atrisināsies pašas no sevis. Kad XX gs. otrajā pusē kļuva nepārprotami skaidrs, ka no fiziskā trūkuma emancipēta rietumu cilvēka dzīves formu paplašināšana uz visu cilvēci nav iespējama ekoloģisku apsvērumu dēļ, bet XXI gs. sākumā, ka tās politiskās emancipācijas formas, kuras bija izstrādātas liberāli demokrātiskā konsensusa ietvaros, nedarbojas citu kultūras tipu ietvaros, īpašu aktualitāti iegūst otrajā zinātņu grupā veicamā pētniecība. Zinātne tikai šauri saprastas tehnoloģiskās varenības nodrošinātājas un vienveidīgas politiskās kultūras izkopšanas lomā nespēj veikt visas pasaules ilgtspējīgas un cilvēciskai cieņai atbilstošas dzīves perspektīvu nodrošināšanu, uz ko tā pretendēja laikā, kad pārdzima vadošā jaunlaiku sociālā institūta veidolā. To sociālo spēku un aktoru, kuri noteic dažādu nozaru zinātniskās pētniecības uzdevumus, finansējumu utt., sūtība ir veidot nosacījumus, lai

147

148

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

par dažādu kultūrvēsturisko subjekta veidošanās un daudzveidīgām cilvēka emancipācijas formām atbildīgu lēmumu pieņēmējiem būtu ne mazāk zināšanu, kā gadījumos, kad tiek risinātas kādas tehnoloģiska rakstura problēmas. Tā arī zinātnes, bet ne (tikai) zinātnieku ētika.

Rihards Kūlis

Atkārtots tulkojums un autorības problēma 2010. g. pavasarī LU izraisījās strīds, kas tika plaši atspoguļots masu medijos, par Riharda Kūļa veikto I. Kanta „Praktiskā prāta kritikas” tulkojumu autentiskumu. Tā saucamajā „plaģiāta lietā”1, 2012. g. tika panākts mierizlīgums, un LU no savas puses attiecībā uz R. Kūļa veiktajiem Kanta „Praktiskā prāta kritikas” tulkojumiem apņēmās nekad „nelietot vārdu „plaģiāts”, „plaģiators” u. tml. ne rakstveidā, ne arī mutvārdos”, bet šā raksta autors – aprakstīt sava „tulkojuma veikšanas un publicēšanas faktiskos un vēsturiskos apstākļus”, kā arī „pievienot tulkojumā izmantotās literatūras sarakstu”. Šajā sakarībā, lai nerastos nekādi pārpratumi, uzskatu par nepieciešamu vēlreiz atgādināt: nekad neesmu atzinis un neatzīšu, ka uz maniem tulkojumiem – I. Kanta „Praktiskā prāta kritika” (Rīga: Zvaigzne, 1988. un Rīga: Zinātne, 2006.) drīkstētu attiecināt apzīmējumus „plaģiāts”, „plaģiātisms”, „rediģēts Rolava tulkojums”, „iekļautais tulkojums” vai kaut ko tamlīdzīgu; tāpat arī noliedzu jebkuru A. Rolava tulkojuma (manuskripta) filosofiski konceptuālu ietekmi uz manu tulkojumu. Principiāli atzīstot, ka radošajā procesā visdažādākajās jomās ietekmes ir pieļaujamas un pat neizbēgamas (daudzos gadījumos norādes uz tām tiek uztvertas kā pagodinājums), tomēr vēlētos, lai, piedēvējot man Rolava tulkojuma ietekmes, tās konkrēti un argumentēti tiku uzrādītas. Līdz šim ir norādīts tikai uz atsevišķu teikuma daļu vai vārdkopu sakritību, ko nekādi nevar uzskatīt par zinātnisku 149

150

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

argumentu, drīzāk gan par profesionālas nekompetences izpausmi, jo šādas sakritības jebkurā atkārtotā filosofiskās klasikas tulkojumā ir absolūti neizbēgamas. Pirms tuvāk aplūkojam jautājumu par tulkošanas mērķiem un principiem, būtu jāatzīmē, ka filosofiskā klasika Latvijā līdz šim tulkota nepiedodami maz. Iespējams, tieši tāpēc sabiedrībā sastopami neadekvāti priekšstati par tulkošanas būtību, kā arī atkārtota tulkojuma specifiku. Pieļauju, ka tieši tas bija viens no iemesliem, kas manu un prof. I. Šuvajeva I. Kanta darbu tulkojumu sakarībā izraisīja (it īpaši interneta vietnēs) veselu absurdu izteikumu lavīnu. Tomēr jāatzīst, ka, neraugoties uz neadekvāto situācijas izgaismojumu, atkārtota tulkojuma sakarībā tika aktualizētas dažas Latvijā līdz šim nerisinātas problēmas: 1) kāpēc nepieciešami atkārtoti tulkojumi; 2) kādā mērā tulkotājam jāņem vērā iepriekšējā tulkotāja veikums; 3) tulkojuma atkarība no reālās valodiskās prakses un dominējošās teksta izpratnes; 4) tulkojuma atkarība no klasiska teksta, ņemot vērā, ka šādā tekstā (Platons, Aristotelis, Kants utt.) ir reģistrēts katrs vārds; 5) pie kādiem nosacījumiem var runāt par klasiska teksta atkārtota tulkojuma oriģinalitāti, apzinoties, ka atsevišķu teikuma daļu un vārdkopu sakritība ir nenovēršama. Nav šaubu, ka šīm problēmām piemīt arī ētiska dimensija, kuru, cerams, turpmākais teksts palīdzēs izgaismot. Tulkošana ir sarežģīts process, par kuru ir sarakstītas daudzas monogrāfijas, metodiskie ieteikumi, publikācijās aplūkoti jaunvārdu darināšanas principi, sistēmiskuma nozīme utt. Šajā gadījumā vēlos sākt izklāstu ar tulkošanas mērķu un principu vispārīgo aplūkojumu, jo tas vistiešākajā veidā attiecas uz maniem I. Kanta tulkojumiem un konkrēti uz „Praktiskā prāta kritikas” tulkojumiem. No latviešu tulkotājiem, kuri pievērsušies filosofiskajai klasikai, īpaši būtu jāatzīmē A. Feldhūns, V. Zariņš, I. Šuvajevs, R. Bičevskis, J. Vējš. Šo rindu autors ir tulkojis I. Kanta, L. Feierbaha, M. Vēbera, E. Huserla, M. Heidegera, K. Rānera un J. Hābermāsa darbus. Tas autoram ir sniedzis pietiekami lielu pieredzi, lai katrā gadījumā izvēlētos visatbilstošāko tulkošanas stratēģiju, reizē apzinoties, ka filosofiskās klasikas kvalitatīvs tulkojums nav iespējams bez zinātniskā darba pieredzes un attiecīgā tulkojamā autora koncepcijas perfektas pārzināšanas.

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

Taču vispirms atgādināšu lasītājam dažus vispārīgākos tulkošanas mērķus un principus, kuri manā izpratnē ir sevišķi nozīmīgi. Tulkošanas mērķi. Pasaulei tulkošanas prakse pazīstama jau gadu tūkstošiem ilgi. Varētu piesaukt daudzus gadījumus, kad tulkotāji gadsimtu ritumā regulāri atgriežas pie vieniem un tiem pašiem literārajiem avotiem, cenšoties rast precīzāku valodisko atveidojumu, labojot pieļautās kļūdas (reālas un iedomātas), domājot, ka tekstā atrasti agrāk nepamanīti jēgas un nozīmju slāņi. Kā vienu no šādiem avotiem būtu jāmin jūdaiski kristietisko Bībeli; arī Kanta darbi savā paradigmatiskajā nozīmē (Vismaz rietumu kultūrai) pielīdzināmi šim avotam. Paradoksāli, taču joprojām daudzkārt tiek jautāts, kāpēc mēs tulkojam, un vai vispār kādā valodā teikto ir iespējams adekvāti pārnest, pārtulkot citā valodā. Spāņu filosofs H. Ortega i Gasets savā darbā „Tulkošanas nabadzība un spožums” runā par tulkošanas neiespējamību (vienlaikus par tās spožumu).2 Atbildēt uz minētajiem jautājumiem nav viegli. Visupirms – nav grūti pamanīt dažādas tulkojumu kategorijas. Tiek tulkota dzeja, prozas darbi, filosofiskie un teoloģiskie teksti, apcerējumi eksaktajās zinātnēs, teksti, kas attiecas uz likumdošanu un starptautiskajām attiecībām utt, visbeidzot – ikdienā visdažādākajās jomās tiek veikta elementāra dzīvā tulkojuma prakse. Daudzos gadījumos tulkošanā prevalē centieni citai valodiskajai videi nodot informāciju vai arī gūt informāciju no atšķirīgas valodiskās vides. Šī prakse parasti neizraisa īpašu neizpratni (protams, arī tai ir savas problēmas, kuras šeit neaplūkosim) un tiek pieņemta kā pašsaprotama. Situācija mainās tiklīdz saruna aizsākas par tulkojumiem daiļliteratūrā, teoloģijā un filosofijā. Bieži vien nākas uzklausīt padomus iemācīties valodu un lasīt tekstu tajā valodā, kurā tie sacerēti. Vai tas ir tik vienkārši, kā sākotnēji varbūt šķiet? Ar pārliecību jāteic: daiļliteratūra, filosofu darbi tiek tulkoti ne tik daudz tāpēc, ka daļa interesentu tos nespētu izlasīt oriģinālvalodā. Tulkot nozīmē kādā kultūrā ienest citu valodisko pieredzi, kas neapšaubāmi ir arī apziņas, domāšanas un rīcības pieredze. Tulkojumam valodā un diskursīvajā praksē

151

152

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

ir jāiedzīvina tā realitāte, ko apzīmē tulkojamais vārds. Jāpiebilst, ka daudzos gadījumos valodā, uz kuru tiek tulkots, nav adekvāta pieredzes lauka. Tādējādi tulkojums pretendē paplašināt esošo pasauli un papildināt pastāvošo eksistenciālās pieredzes lauku. Šādā kontekstā aktualizējas jautājums, vai vide, kurā tulkotājs cenšas ienest līdz tam vēl neapzināto eksistenciālo pieredzi, ir spējīga to uzņemt savā diskursīvajā praksē. Turklāt ir jāsaprot: ne viss ir pasakāms citā valodā. To lieliski ilustrē centieni pārtulkot „Latvju dainas”. Dainu teksts, kas latvieti var skart līdz dvēseles dziļumiem, tulkotā variantā bieži vien raisa neizpratni vai pat apkaunojuma izjūtu (īpaši to var teikt par krievu mēģinājumiem Dainas tulkot kā častuškas). Tūkstoš gados slīpētajā četrrindē ir zudis pats būtiskākais, tas, kas izteic (nereflektēti) specifisku, unikālu eksistenciālo pieredzi. Katrai valodai pamatā mīt kāds principiāli netulkojams slānis, kas veido atbilstošā etnosa eksistenciālo kodolu, padara šo etnosu atšķirīgu no citiem. „Valoda ir esamības mītne”, savulaik teicis 20. gs. vācu filosofs M. Heidegers. Vai tulkotājs spēj ielūkoties mītnē, kurai viņš klauvē pie durvīm, vai nepazīstamā valodiskā realitāte, kuru viņš tajā sastapis, spēs iedzīvoties valodiskajā pasaulē, uz kuru tulkotājs to tiecas pārcelt? Šie jautājumi mūs konfrontē ar virkni citiem jautājumiem. To vidū īpaši nozīmīgi ir jautājumi par tulkojumu saistību ar valodas dabiski vēsturisko attīstību, tulkošanas skolu (dominējošo tekstu izpratni), tradīciju un jau izveidojušos terminu, jēdzienu un kategoriju tīklu. Valodas dabiski vēsturiskā attīstība Jebkura valoda atrodas nemitīgā izmaiņu un attīstības procesā. Tas nosaka objektīvu nepieciešamību veikt atkārtotus tekstu tulkojumus, jo tekstu, kas radīts pirms simt gadiem, lasītājs daudzos gadījumos vairs nesaprot. Katrs tulkojums ir vēsturiski nosacīts un atkarīgs no sava laika valodiskā diskursa, tulkojumi dabiski noveco, it īpaši, ja vēsturiskā situācija nesekmē tulkojumā izmantotās un jaunradītās valodas nostiprināšanos lietojumā. Vienlaikus būtu jāsaprot, ka ikviens jauns tulkojums ir cieši saistīts ar iepriekšējo versiju un nevar būt no tās neatkarīgs; ja tulkotājs izvēlas nostādni pilnībā ignorēt iepriekšējos tulkojumus, tas var vest (un pieredze rāda, ka ved) pie diletantisma un nevēlamas atrautības no kopējā kultūras un valodas attīstības procesa.

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

Dominējošā tekstu izpratne Tulkošanas specifiku ļoti būtiski nosaka dominējošā tekstu izpratne; filosofijas gadījumā būtu jārunā par filosofisko skolu, kuras pamatatzinumus atveido arī tulkojums. Šajā sakarībā varētu minēt daudzus pārliecinošus piemērus, atsaucoties uz atkārtotiem antīkās filosofijas (Platons, Aristotelis u. c.) kā arī vēlāku laiku filosofu apcerējumu atkārtotiem tulkojumiem. Tas uzskatāmi apliecina, ka tulkojums nevar būt burtisks vārdu pārcēlums, bet gan adekvāta un pamatota teksta interpretācija. Tulkošanas tradīcija. Esošais terminu, jēdzienu un kategoriju tīkls Tekstu tulkošana ir nesaraujami saistīta ar tulkošanas tradīciju, kas sevi apliecina arī atkārtotu tulkojumu gadījumos. Angļu valodā Kanta darbi daudzkārt ir tulkoti atkārtoti. Var uzrādīt šādus tulkojumus, kas gadsimtu gaitā seko viens otram. Kanta „Tīrā prāta kritika” anonīmi tulkota jau 18. gs. beigās, to paveica Francis Haywood, 19. gs. šo Kanta darbu tulkojuši arī William Pickering, John Miller Dow Meiklejohn, Friedrich Max Mueller, James Hutchison Stirling, John Watson, 20.gs. populārs tulkotājs ir Norman Kemp Smith, Indijā Kanta darba fragmentus tulkojis Narayanrao Appurao Nikam, 20. gs. otrajā pusē angliski iznāk Wolfgang Schwarz tulkojums, tam seko Humphrey Palmer, kā viens no pēdējiem parādījies Werner S. Pluhar „Tīrā prāta kritikas” tulkojums (Indianapolis/Cambridge, 1996). Tāpat daudzkārt ir angļu valodā ir tulkots Kanta darbs „Praktiskā prāta kritika”, sākot ar 19. gs. beigām, kad to tulkoja John William Semple, cita versija ir Thomas Kingsmill Abbott, John Watson, kurš pārtulkoja tikai fragmentus; 20. gs. šo Kanta darbu no jauna, bet nepilnā variantā, tulkoja Carl Joachim Friedrich, atkārtoti 1949. g. to tulkoja Lewis White Beck, jaunā redakcijā L. Vaita Beka tulkojumu izdeva 1956. g., vēl jaunākā – 1988. Daudzie lielas pasaules valodā – angļu val. – esošie tulkojumu izdevumi liecina par to, ka vienreiz uz visām reizēm Kantu pārtulkot nav iespējams, jo viņa sistēma un konceptuālais filosofiskais aparāts ir ļoti sarežģīts, atveidojumos nepieciešama terminu darināšana; intelektuālā izpratne, kas pastāv tulkošanas valodā, ir jātuvina Kanta idejām.

153

154

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Turklāt kompetentus speciālistus Anglijā (arī Latvijā) nav satraukušas pārtulkoto teksta fragmentu sakritības. Jāteic, ka atsevišķos gadījumos, formāli skatoties, atšķirības angļu tulkojumos ir gandrīz vai ar lupu meklējamas. Anglijā valda pārliecība, ka atkārtota tulkojuma oriģinalitāti nosaka jauna redzējuma un izpratnes piedāvājums, nevis centieni par katru cenu pārveidot ikvienu iepriekš pārtulkotā teksta vārdu. Tulkošanas praksei (arī atkārtotiem tulkojumiem) saistīgs ir jau pastāvošo terminu, jēdzienu un kategoriju tīkls – īpaši tad, ja ir izveidojusies un profesionālajā vidē pieņemta izvērsta kategoriju sistēma. Tulkotāja profesionāls pienākums ir saglabāt un nostiprināt agrākajos tulkojumos panāktos veiksmīgos vārddarinājumus. Tas nenozīmē, ka šajā sistēmā nekas nedrīkstētu mainīties, arī tā ir atkarīga no kopējās valodiskās prakses un izmaiņām teksta izpratnē kopumā. Risinot kādu terminoloģisko problēmu, prātā ir jāpatur sistēma veselumā. Absurdi, piemēram, būtu pārtulkot kādu atsevišķu Kanta teikumu, un censties iegalvot, ka te ir pārtulkots Kants. Ne tik sen man tika piedāvāts kāda Kanta teikuma tulkojums, kur „lieta pati par sevi” bija tulkota kā „tur tā noslēpumainā lieta”. Arī tā varot tulkot. Var jau gan. Tikai kāds tam sakars ar Kantu? Latvijas filosofu vidē joprojām mēdz spriest par termina „Sein” tulkošanu. Tas lielākoties tiek tulkots (tā to tulkoju arī es) kā „esamība”. Tiek piedāvāts – „būtība”. Piekrītu, tā varētu būt pat pareizāk, taču būtu labi, ja tas tā būtu darīts jau pirms simts gadiem. Tagad – jautājums, ko iesāksim ar terminu „Wesen”, kas līdz šim tulkots kā „būtība”? Ir viegli spīdēt ar oriģinalitāti, tulkojot vienu vārdu vai vienu teikumu. Diemžēl iedibinātā (un pieņemtā) terminu sistēma diktē savus noteikumus, kurus var pārkāpt tikai tad, ja ir pamatota nepieciešamība. Kas nosaka atkārtota tulkojuma oriģinalitāti? Ceru, ka mani iepriekš izteiktie apsvērumi lasītājam būs palīdzējuši atbildēt uz šo jautājumu. Ir jāsaprot, ka klasiska filosofiska teksta tulkojums nav atdzejojums un sakritības tulkojumos, cenšoties korekti atveidot tekstu, būs neizbēgamas. Bet vai tulkotājs var pretendēt uz visa teksta autorību arī tad, ja viņa tulkojumā konstatējamas vien nedaudzas – kaut arī būtiskas – valodiskas un terminoloģiskas izmaiņas. Protams, nevar. Tad kur rodama

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

šī oriģinalitātes robeža? Skaitīsim sakritības procentus? Tam nav jēgas, jo sakritība ir tieši atkarīga no teksta specifikas. Mans ieteikums – šo robežu vajadzētu ļaut meklēt tulkotājiem, kas specializējušies attiecīgajā nozarē un šās nozares pārstāvjiem, nevis nekompetentiem žurnālistiem vai politikāņiem. Ja atbilstošās specialitātes pārstāvji darbu novērtē kā oriģinālu un nepieciešamu, tad nebūtu iemesla šo vērtējumu apšaubīt. Citi kritēriji līdz šim nav piedāvāti arī pasaules praksē. Noslēdzot pārdomas par klasisko tekstu atkārtotu tulkojumu specifiku, salīdzinājumam piedāvāju fragmentu no I. Kanta „Praktiskā prāta kritikas” trīs angļu tulkotāju versijās. Salīdzinot Mary J. Gregor un Thomas Kingsmill Abbott tulkojuma fragmentus, ar kursīvu iezīmētas teksta daļas, kas abos tulkojumos sakrīt. 1788 The Critique of Practical Reason Immanuel Kant Translated and edited by Mary J. Gregor General introduction by Allen Wood The Cambridge Edition of the Works of Immanuel Kant. Practical Philosophy Cambridge University Press ISBN 0521371031 / 0521654084 I On the Deduction of the Principles of Pure Practical Reason This Analytic shows that pure reason can be practical – that is, can of itself, independently of anything empirical, determine the will – and it does so by a fact in which pure reason in us proves itself actually practical, namely autonomy in the principle of morality by which reason determines the will to deeds. At the same time it shows that this fact is inseparably connected with, and indeed identical with, consciousness of freedom of the will, whereby the will of a rational being that, as belonging to the sensible world cognizes itself

155

156

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

as, like other efficient causes, necessarily subject to laws of causality, yet in the practical is also conscious of itself on another side, namely as a being in itself, conscious of its existence as determinable in an intelligible order of things – conscious of this not, indeed, by a special intuition of itself but according to certain dynamic laws that can determine its causality in the sensible world; for it has been sufficiently proved elsewhere that freedom, if it is attributed to us, transfers us into an intelligible order of things. Translated by Thomas Kingsmill Abbott The Project Gutenberg EBook of The Critique of Practical Reason, by Immanuel Kant (#3 in our series by Immanuel Kant) Release Date: May, 2004 [EBook #5683] I Of the Deduction of the Fundamental Principles of Pure Practical Reason This Analytic shows that pure reason can be practical, that is, can of itself determine the will independently of anything empirical; and this it proves by a fact in which pure reason in us proves itself actually practical, namely, the autonomy shown in the fundamental principle of morality, by which reason determines the will to action. It shows at the same time that this fact is inseparably connected with the consciousness of freedom of the will, nay, is identical with it; and by this the will of a rational being, although as belonging to the world of sense it recognizes itself as necessarily subject to the laws of causality like other efficient causes; yet, at the same time, on another side, namely, as a being in itself, is conscious of existing in and being determined by an intelligible order of things; conscious not by virtue of a special intuition of itself, but by virtue of certain dynamical laws which determine its causality in the sensible world; for it has been elsewhere proved that if freedom is predicated of us, it transports us into an intelligible order of things.

3. daļa. Zinātnieka ētika: riski un atbildība

Translated by Werner S. Pluhar Introduction by Stephen Engstrom Hackett Publishing Company, Inc. Indianapolis/Cambridge ISBN 0872206181 / 0872206713 I On the Deduction of the Principles of Pure Practical Reason This Analytic establishes that pure reason can be practical, i.e., that it can on its own, independently of everything empirical, determine the will; specifically, it establishes this through a fact168 wherein pure reason does indeed prove itself in us practically, viz., the autonomy in the principle of morality by which pure reason determines the will to the deed. At the same time the Analytic shows that this fact is inseparably linked with the consciousness of the freedom of the will—indeed, that it and this consciousness are one and the same. Through this consciousness of its freedom the will of a rational being that, as belonging to the world of sense, cognizes itself as necessarily subject to the laws of causality like other efficient causes, is yet in the practical [sphere] at the same time conscious—on another side, viz., as a being in itself—of its existence [as] determinable in an intelligible order of things. It is conscious of this not, indeed, in conformity with a special intuition of itself, but in conformity with certain dynamical laws that can determine its causality in the world of sense. For, [my assertion] that freedom, if it is attributed to us, transfers us into an intelligible order of things has been proved sufficiently elsewhere. Vēres 1

Savu viedokli saistībā ar šo „lietu” esmu izteicis rakstā „Patiešām plaģiāts?”: Kultūras Forums. 2010. gada 19. – 26. marts. Nr. 11. Savu viedokli esmu paudis arī vairākos paziņojumos un tekstu analīzēs, kas atrodamas interneta vietnēs. Skat. Kentaurs XXI – 6, 86. lpp.

157

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

Guntis Kalme

Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais aspekts „Vēstures vērtība ir tajā, ka tā māca mums, ko cilvēks ir darījis un tādējādi, kas cilvēks ir.” (Roberts G. Kolingvuds, Collingwood, 1889-1943) Vēsturē ir folklorizējušies teicieni: „no vēstures jāmācās”, „kas valda pagātni, tas valda tagadni (nākotni)” utml. Visbiežāk tie netiek dziļāk analizēti. Šis referāts vēlas ieskicēt to būtisko nozīmi saistībā ar vēsturnieka ētiku. Vēsturnieka darbs ir ne tikai pētniecība per se, bet tas arī būtiski ietekmē nācijas paštēlu, identitāti, tāpēc vēsturniekam līdzās akadēmiskajai ir arī īpaša ētiskā slodze, jo vēsture ir mūsu cilvēcības atskaites punkts. Jebkura atskaite ir piesaiste, samērojamība, attiecība. Morālas atskaites gadījumā tā kļūst par atbildību. Pagātnes un tagadnes saikne Pagātne ir būtiski saistīta ar tagadni. Vēsture ir nozīmīgs kolektīvās identitātes avots. Uz jautājumu: „kas mēs esam?” ir iespējams atbildēt vispirms atbildot uz jautājumu: „no kurienes mēs nākam?”. Subjekta pašapziņai (tagadne) ir būtiska saikne ar atmiņu (vēsture), jo tikai atmiņa nodrošina kontinuitātes apziņu. Īpaši nozīmīgi tas ir kolektīvās 161

162

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

identitātes gadījumā. Kolektīvā atmiņa nav homogēna, bet ļoti strukturēta. Vēsture ir kas vairāk par skaitļiem un datiem.1 Tā vispirms ir par cilvēkiem, par to, kas viņiem ir svarīgs, par to, ko viņi mīl, ienīst, ko gatavi ziedot vai spiesti upurēt. Šādu vēsturi mēs rakstām katrs sevī, ar to, ko notikušais mums katram nozīmē kā cilvēkam, latvietim un Latvijas pilsonim. To rakstām ne tikai uz papīra, bet arī savā sirdsapziņā. Tāpēc kolektīvās identitāti veidojošiem, uzturošiem, aizstāvošiem akcentiem ir būtiska nozīme. Kopīga vēsturiskā pieredze kā cīņa par kopīgām vērtībām, ir viens no būtiskajiem nāciju veidojošajiem aspektiem. Uldis Ģērmanis (1915-1997) to kopsavelk šādi: „Latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums .. ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu.”2 Pagātne ir principiāli nemaināma, tas sniedz identitātei un tās apziņai stabilitāti mainīgajā laiktelpā. A.Čaks „Mūžības skartajos” šo saistību starp pagātni, tagadni un nākotni tautas identitātē parāda kā spēku, kas spēj piedalīties un pārsniegt tagadnes spēka rezerves: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, ... mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.” Vēsture noenkuro mūs savā nemaināmībā. Mēs lielā mērā dzīvojam uz pagātnes rēķina, no tās smeļoties lieluma, dižuma un izcilības u.c. vērtību paraugus. Tieši vērtību dēļ vēsturei ir ne tikai informatīva, bet transformatīva, tautas identitāti konstituējoša funkcija: „Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem”.3 Tāpēc vēsture ir nācijas milzīgs garīgi-morālo spēku veidojošs potenciāls, kuru katrai nākošai paaudzei ir iespēja un pienākums aktualizēt, lai nodrošinātu ilgstamību savā laiktelpā. Vēsture tās kolektīvās identitātes veidošanas būtiskā iespaida dēļ ir iesaistīta kā arguments arī kolektīvo identitāti iespaidojošos notikumos tagadnē, jo, lai arī vēsture kā pagājība ir nemaināma, taču tās uztvere gan. Tāpēc vēsture nespēj būt „tikai vēsture”, bet vienmēr tiek izmantota

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

nemitīgajā „karā par vēsturi” (John Keegan). Attiecībā uz mums tas nozīmē, ka tā kā mums joprojām ir svarīgas tās vērtības par ko savulaik cīnījās mūsu tautieši, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad, redzot šodienas propagandas kara reālijas, jāsecina, ka beigusies tikai militārā, ne principu un vērtību cīņa. Tā nav nejaušība, bet likumsakarība. Vēsturnieka atbildība par pētīšanas procesu. Vēstures pētniecība būtiski iesākas vēl pirms paša pētījuma, pētniekam ieņemot apzinātu vai līdz galam neapzinātu pieņemošu vai noraidošu attieksmi pret patiesību kā vērtību. Patiesība pēc savas būtības ir invarianta, tai attiecībā pret pētnieku ir pārpersonisks raksturs un autoritāte. Patiesībai ir eksistenciāls raksturs, tādēļ tā uzrunā pētnieku kā personību, viņa sirdsapziņu, tādēļ tai ir nozīmīga ētiska funkcija. Izvēle starp patiesību un patiku, kas pieder pie katra cilvēka ētiskajām pamatizvēlēm, veido personības ētiskos atribūtus. Piederība, vai ne-piederība patiesībai aktualizējas brīdī, kad cilvēkam palikšana patiesībā nozīmē nepieciešamību no kaut kā atteikties vai ko zaudēt. Tas var nozīmēt kaut ko neiegūt vai ko zaudēt (karjera, izdzīvošana, komforts, drošība). Šī pamatizvēle iniciē patiesības centrtieces vai centrbēdzes spēku. U.Ģērmanis, analizējot latviešu kolaborācijas vēsturi, secina: „Jebkāda aktīva kolaborācija ar ... okupācijas režīmiem ir bīstama un kaitīga. Tā sagādā mums liekus zaudējumus, tā pazemo, kompromitē un demoralizē cilvēkus. Un tāpēc tā jau principā noraidāma.” 4 Tā kā patiesībai ir ekskluzīvs raksturs, cilvēks nevar tai palikt piederošs daļēji, tad jebkurš apzināts kompromiss izraisa graujošu ietekmi gan uz personību, gan profesionālo kredibilitāti. Vēsturnieks vispirms ir atbildīgs par pētnieciskā procesa korektu norisi, proti, par tā zinātniskās procedūras ievērošanu. Tā mērķis ir godīgs (iespējami), nevis objektīvs (neiespējami) pētījums. Tas nozīmē vispirms apzināties savu nosacītību. Kā sacīja vācu filosofs Vilhelms Diltejs (Dilthey, 1833-1911): „Pirmais vēstures zinātnes nosacījums ir sastopams faktā, ka es pats esmu vēsturiska būtne, ka tas, kurš pēta vēsturi ir tas pats, kurš veido vēsturi.” Kā vienu no intelektuālās procedūras komplektiem var izmantot „Kritiskās domāšanas”5 skolas pārstāvja Ričarda Pola (Richard Paul) izvirzītos

163

164

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

universālos intelektuālos standartus, t.s. „kritiskās domāšanas apli” un zinātniskā prāta atribūtus.6 Šajā procedūrā intelektuālie standarti: 1) skaidrība, 2) precizitāte, 3) nozīmīgums, 4) atbilstība, 5) dziļums, 6) loģiskums, 7) jēga, 8) plašums, 9) objektivitāte, – tiek attiecināti uz katru no kritiskās domāšanas apļa7 elementiem: 1) mērķis, 2) jautājums, 3) atskaites punkts, 4) premisas, 5) idejas, 6) informācija, 7) interpretācija, 8) rezultāti, sekas. Pētniecības procesā personības ētiskie atribūti pārveidojas zinātniskā prāta atribūtos: 1) intelektuālā pazemība, 2) intelektuālā neatlaidība, 3) intelektuālā autonomija, 4) uzticība intelektam, 5) intelektuālā godprātība, 6) intelektuālā empātija, 7) intelektuālā drosme. Ja šī akadēmiskā procedūra tiek veikta godprātīgi, tā vismaz kaut kādā mērā nodrošina pētījuma pareizību, jo zinātniskā prāta atribūti darbojas kā pētījuma patiesuma subjektīvais garants. Vēsturnieka atbildība par pētījuma gala rezultātu Pētījumā nozīmīgākā ir secinājumu daļa, „sausais atlikums”. Tam jāspēj atbildēt uz jēgas jautājumu: „nu un tad?” („nu un tad, ka tā notika?” „kādi secinājumi no notikušā jāizdara?” „kā bijušais nosaka mūsu identitāti?” utml).”8 Karls Jaspers (Karl Jaspers, 1883-1969) sacīja: „kas es esmu, es mācījos no vēstures spoguļa.” 1936.14.01. likumā par Latvijas vēstures institūtu (LVI) teikts: „tā .. uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.” LVI uzdevumu šodien var izteikt – kalpošana tautai kā vēstures subjektam, jo nacionālisms ir nācijas pašapziņas forma. Tā ir izpratne par sevi kā kolektīvu vienību, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, kurai piemīt kopēja valoda, kultūra un to vieno kopēja vēsturiskā pieredze. Par nacionālismu kā nepieciešamu tautas pašapziņas formu Tadeušs Puisāns (1918-2006) saka: „Latviešiem nav jākaunas no sava nacionālisma. Tas nav ne mesiānisks, ne imperiālistisks, salīdzinājumā ar lieto tautu nacionālistiskām tendencēm. Latviešu nacionālisms ir izveidojies, lai tauta aizstāvētu pati sevi pret uzbrukumiem no ārpuses, kuru nekad nav trūcis. Bez nacionālas apziņas nevar būt tauta, tas var būt tikai cilvēku bars. Latvijas vēstures masīvajās grāmatās šis tautiskā gara aspekts nav uzsvērts, atstājot visas tautas garīgo orientāciju, tā sakot, gaisā karājoties. Latviešu nacionālisms

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

ir rietumniecisks savā izaugsmē un kā galvenais faktors tas pagrieza tautas garīgo seju prom no Austrumiem un pievienoja Rietumiem. Līdz ar to latvietim par to ir jārunā, lai tas varētu saprast pats sevi un likt saprast sevi arī citiem.”9 Vēsture ir ne tikai bijušā izziņas krātuve, bet arī identitātes avots. Tāpēc pārdomu vērti ir Lindas Kaljundi un Kaspara Kļaviņa vārdi, runājot par Livonijas Indriķa hronikas lomu mūsu tautas identitātes izveidē: „Nav skaidra un viegla ceļa kā izvairīties no identitātes, kas rodas no nolieguma, .. , balstoties uz neērtu kolonizētāja un kolonizētā perspektīvu vienību, kā arī uz sagrozošu kolonizatora diskursa pieņemšanu.”10 Ar Indriķi iesākas „svešās” identitātes uzspiešana mums. Tāpēc mūsu pašapziņa vēsturiski veidojās, no vienas puses – cenšoties atbrīvoties no „svešo” identitāšu aizbildnieciskuma (un zināmā mērā tāda tā turpinās joprojām), no otras – savu identitāti formulējot pozitīvi – mērķtiecīgi un kompetenti. Vēsture ir apjēgta pagājība, t.i., tai tikuši uzdoti eksistenciāli (piem., klasiskie filosofiskās antropoloģijas) jautājumi, un iegūtas identitātei nozīmīgas atbildes. Kā piemēru var skatīt latviešu nacionālās un valstiskās identitātes apziņas maiņu: Vēstures posms Identitātes pamatjautājumi 1. Kas mēs esam? a) kā tauta: b) kā valsts:

Latvijas Republika (1918-1939/40)

LPSR

Latvija ir latviešu a) „sociāliskā tās pamatnācijas tiska nācija”, valsts „padomju tauta”, faktiski – latvijieši b) LPSR PSRS sastāvā

a) apspiesti, bet nesalauzti b) zudusi augsta vērtība

2. No kurienes mēs nākam?

No gadsimtiem ilgas apspiestības un pretestības tai

No savas nacionālas un suverēnas valsts

PSRS izpratnē

No „brīvprātīgas” iekļaušanās PSRS

Latvijas Republika (1991-)

Mūsu pašapziņā

a) nacionālo pašapziņu un patriotismu zaudējoša tauta b) vilšanās savā valstī un daļēji arī valstiskumā; valsts vara ir korumpēta, tautas uzticību zaudējoša No LR un (diemžēl arī) LPSR

165

166

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

3. Kā daļa mēs esam?

Eiropas ģeopolitiskā, ekonomiskā un kultūrtelpa

4. Kas notiek: a) ar mums un b) mūsos?

Būtiskas izmaiņas a) a) Aneksija, pašapziņā: sovjetizācija, kolonizācija, a) valstiskuma b) pārtapasimilācija, iegūšana; šana par rusifikācija, b) atskaites punkta „padomju genocīds fundamentāla tautu” „dižās b) izmisīga, maiņa: no vēstures krievu tautas” spontāna objekta par tās vadībā pretestība subjektu Uz nacionālā Uz nāciju Uz latviešu valstiskuma saplūšanu kā pamanostiprināšanu, komutautas un latviešu tautas nistiskajā tautas vispār uzplaukumu, savas sabiedrībā izzušanu vēstures subjekta lomas pilnīgāku pašapzināšanos

5. Uz kurieni mēs ejam?

6. Kāda ir mūsu esības jēga?

Oficiāli (Satversmē) neformulēta; faktiski – uzplaukt

PSRS

Līdzdaļa komunisma celtniecībā

PSRS

Izturēt!

Pasaules globālo procesu daļa, ES dalībvalsts, un Krievijas „tuvējā pierobeža” a) Polittehnoloģiska manipulācija; b) vilšanās, depresija, rūgšana, sašutuma un protesta akumulācija un tā sporādiskas izpausmes, ekonomiskā trimda kā „protests ar kājām” Saglabājoties esošajām tendencēm – no ES puses tautas izpostīšana, no Krievijas – valsts izpostīšana, ilgākā termiņā – uz nacionālās pašapziņas degradāciju un pārvēršanos par nacionāli nediferencētu iedzīvotāju masu, demogrāfisku materiālu Joprojām oficiāli nenoformulēta, bet pamatnācijā – izturēt esošos destruktīvos procesus, atjaunot vēsturisko taisnīgumu un latviskumu, uzplaukt

Vēsturē ir ne tikai mainīgie lielumi, bet arī invarianti, būtiskākais no tiem – cilvēka daba. Tātad, tie paši motīvi nosaka cilvēces rīcību tās pastāvēšanas vēsturē. To apzinoties, ir iespējams mācīties no vēstures. U. Ģērmanis par latviešu 20. gadsimta vēstures pieredzi secina: „Gan krievi, gan vācieši, kā jau imperiālisti, centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstiem pasākumiem. .. Secinājums ..: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home). Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. .. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. .. Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. ... Pamatīgi un sistemātiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības .. Un mums reiz jāiemācās visas lietas .. izvērtēt no latviešu, nevis „svešo, gudro kungu” viedokļa.”11 Apkopojot tikai vienas nacionālās pretestības grupas „Kursa” pieredzi,12 secinām: 1. Par savu brīvību latviešiem ir nācies cīnīties katrā paaudzē, tāpēc būtiska ir pretestības stafetes tālāk sniegšana, 2. Dzimtenes mīlestības mērvienība ir upuris tās labā, 3. Dzimtene ir tās pilsoņu sirdsapziņas jautājums, 4. cīņas motīvu patiesums ir pārpersoniska rakstura, nereti balstīts Dievatziņā, 5. katrs pretestībai un cīņai nestais upuris ir pienesums uzvarai, 6. taisnība uzvar, bet tas notiek caur konkrētiem cīnītājiem13. Tiktāl par pētījuma tiešajiem rezultātiem – secinājumiem. Bez tiem ir arī sekas, kas ir pētījuma tālākais iespaids uz tautai nozīmīgiem jautājumiem un pētnieka paša sirdsapziņu. Pētījumu rezultāti – zinātniskie atklājumi, lappušu skaits, realizētie projekti, saņemtais honorārs, ir pārejoši, bet sekas ir daudz ilglaicīgākas, vai nepārejošas, ar tām pētniekam var nākties dzīvot līdz mūža beigām. Secinājumi Vēsture bez ētikas var izrādīties pašmērķīga, tautai kā kolektīvās identitātes nesējai nevajadzīga, bet to konstruktīva sadarbība var dot būtiskus rezultātus nācijas izaugsmē. Vēsturnieka ētiskā atbildība patiesības, savas personiskās un akadēmiskās sirdsapziņas, kā arī tautas priekšā, ir nozīmīga, jo viņš lielā mērā faktiski veido tautas paštēlu, pašapziņu. Vērojot šī brīža Latvijas pamatnācijas identitāti veidojošos procesus, jāsaka, ka mūsu

167

168

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

vēsturnieku iesaiste tajos ir kompetenta, bet vēl nepietiekoši operatīva un intensīva. Šodien, latviešu nācijas apdraudētības apstākļos, ir nepieciešama daudz enerģiskāka un aktīvāka vēsturnieku līdzdaļa. Un viņiem ir ko mums teikt. Ne velti Mārtiņs Luters (Luther, 1483-1546) savulaik sacīja: „vēsturnieki ... ir visderīgākie cilvēki un labākie skolotāji, tā ka neviens nevar tos pietiekoši godāt, slavēt un tiem pateikties.” 14 Vēres 1

2 3 4 5 6 7 8

Tā piem., 1941.14.07. deportācijā izsūtīto skaits „15 424 – par ko tas ir? – par mūsu senčiem! Aiz katra no šiem skaitļiem ir seja, vaibsti, dzīve, sapņi, vārdi. .. Neatkarīgi no attāluma laikā un telpā, mēs stāvam viņu priekšā. Mēs esam savstarpēji piederīgi, viņi mums, mēs – viņiem. Ne tikai tajā nozīmē, ka latvieši kā maza tauta vienā vai otrā veidā ir tuvāki vai tālāki asinsradinieki viens otram. Mūsu tautiešus un piederīgos pārvietoja no savas dzimtenes uz, kā toreiz sacīja, „attāliem PSRS apgabaliem”, un savukārt viņus te aizvietoja ar militārajiem un civilokupantiem.” .. „Deportācijas ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks vien, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar mūsējiem.” Kalme Guntis, Pēdas: mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi, manuskripts, (R: Antava, 2012), 48, 40. Ģērmanis Uldis, Latviešu tautas piedzīvojumi (R: Zvaigzne, 1991), 6. Līdacis, A. (1953). 16. marts – latviešu leģiona diena. Daugavas Vanagi. 25: 4–5. Ģērmanis Uldis, Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi (Stokholma: Memento, 1993), 27. Sk: www.criticalthinking.com Richard Paul and Linda Elder, Scientific Thinking (The Foundation for Critical Thinking, 2003). Šeit vietas ekonomijas dēļ apļa veida diagramma ir izņemta. Leopolda fon Rankes (Leopold von Ranke, 1795 – 1886) teiciens (iespējams, pārprasts): „wie es eigentlich gewesen” – „kā tas īstenībā notika” savulaik tapa par pozitīvisma lozungu, rodot savu ētosu vēstures datu vairošanā, kam mūsu apskatāmās problēmas gaismā nav nozīmīgas izejas uz kolektīvās identitātes veidošanu. Vēstures uzdevums nav pašmērķīga datu, faktu „ražošana”, tā veidojot sava veida „informatīvo troksni”, tās pētniecībai ir pedagoģiski mērķi. Ne velti Edvards H. Karrs (Edward Carr, 1892-1982) saka: „Vēsturnieka funkcija nav nedz mīlēt pagātni, nedz atraisīt sevi no tās, bet saprast to kā tagadnes izpratnes atslēgu.” Puisāns, Tadeušs, Vēstures mozaīka (Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2010), 5.

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

10 Linda Kaljundi, Kaspars Kļaviņš, The Chronicler and the Modern World: Henry of Livonia and the Baltic Crusades in the Enlightenment and the National Traditions/ Tamm Mark, et al, eds, Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia (Farnham: Ashgate, 2011), 455-456. 11 Ģērmanis Uldis, Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi (Stokholma: Memento, 1993), 25. 12 Jansons Roberts, Komunistu režīmam nepakļāvīgie Liepājas zēni. Pretpadomju organizācija „Kursa” 1945-1947 (Liepāja: Liepa, 2009). 13 Kalme Guntis, Pēdas: mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi, manuskripts, (R: Antava, 2012), 86-89. 14 Luther’s Works, American ed. 55 vols. Philadelphia: Muhlenberg Press; St. Louis: Concordia Publishing House, 1955–1986. vol. 34, 276.

169

Guntis Zemītis

Vēsturnieks seko laikam. Vai vienmēr? Vēsturnieka uzdevums ir pētīt pagātni. Pagātne savā būtībā ir fakts, ko nekas vairs nevar mainīt, bet zināšanas par pagātni atrodas attīstībā, tās pastāvīgi transformējas un pilnveidojas. (Marks Bloks). Vēsturniekam nav cita mērķa, kā vien aprakstīt notikumus „tādus, kādi tie ir notikuši”. Var sacīt – noskaidrot patiesību. Patiesība ir visa tā informācija, kas atbilst īstenībai (realitātei), kā arī visi tie apgalvojumi, kas ir patiesi. Kādā zinātnē patiesība ir visa tā informācija, ko var loģisku un pareizu spriedumu ceļā izsecināt no šīs zinātnes pamatpieņēmumiem. Tomēr vēsture, vairāk kā citas zinātnes nozares, ir pakļauta politiskajai ietekmei. Toties ne vienmēr šī ietekme ir tieša politiska spiediena rezultāts. Dažkārt tas izpaužas arī kā sekošana laikam, jaunākajām zinātnes atziņām utt. Viens no diskusijas jautājumiem – vai vispār vēsture var būt brīva no ideoloģijas? Mūsdienās ir pierādīts: nav pareizi uzskatīt, ka zinātne ir absolūti droša. Bet spriedumi par vērtībām ir subjektīvi un nedroši. Pat dabas zinātnēs liela loma ir iepriekšējiem pieņēmumiem, hipotēzēm u. c. paņēmieniem, kas lielā mērā atkarīgi no personības orientācijas. (G. Eberleins). Patiesība var būt dažāda, tāpat kā fotogrāfija nevar parādīt priekšmetu trīs dimensijās, vēsturnieks nevar atsegt visas dimensijas. Gluži tāpat kā fotokamera, arī vēsturnieks vienmēr melo. (Normans Devis). Zinātnieks 170

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

neatrodas tīrā ideju telpā, bet ietilpst mūsdienu sabiedriskajā sistēmā. Zinātniskais darbs ir sociālā darba daļa, un tas nav brīvs no vērtībām. Latvijas vēstures zinātnes attīstība ar saviem labi nodalāmiem periodiem – vācbaltiešu, Latvijas Republikas, padomju okupācijas perioda un atjaunotās Latvijas Republikas periodu, ir hrestomātisks piemērs. Noliekot malā okupācijas laiku, kad vēsturnieka izvēle tika ierobežota ar ideoloģijas rāmjiem, varētu minēt divus piemērus – vācbaltu pētniecības periodu 19. gs. otrā pusē un 20. gs. sākumā, kad uzmanība galvenokārt tika pievērsta Baltijas vēsturei – t.s. Landesgeschichte priekšplānā izvirzot sava laika galvenās politiskās figūras – bīskapus, ordeņmestrus, hercogus un 20. gs. 30. gadu vēsturi, kuru sevišķi spilgti raksturo tādas personības kā Francis Balodis un Arveds Švābe, kuri rakstīja galvenokārt „tautas vēsturi” – Volkgeschichte, priekšplānā izvirzot latviešu tautu. Vai kāda no tām bija nepareiza? Vai vēsturnieki viltoja, slēpa kādus avotus? Protams, nē. Atšķirīga bija avotu izvēle un interpretācija. Vēsturnieki paši izvēlējās kādu no vēstures dimensijām. Vēsturniekam, atšķirībā no citu zinātņu pārstāvjiem, ir īpaša atbildība, jo vēsture skar jautājumus, kas ir nozīmīgi nācijas pastāvēšanai. Atmiņai par vēsturi ir bijusi nozīmīga vieta jebkuras etniskās kopības pastāvēšanas nodrošināšanā. Entonijs D. Smits min sekojošas etnisko kopienu raksturojošās pazīmes: r kopienas nosaukums, r mīts par kopīgiem senčiem, r kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas, r viens vai vairāki savdabīgas kultūras elementi, r saistība ar īpašu “tēvzemi”, r vienotības apziņa, kas aptver nozīmīgus konkrētās populācijas sektorus. Pēc Gerta Hofštedes (Geert Hofstede) etniskā kopiena rada savu, specifisku kultūru, kuras kodolu veido vērtības, no vērtībām ir atkarīgi varoņi, kuri ir nozīmīgi kultūrai un kalpo par ideālu, kultūra tiek pārmantota ar rituāliem, tās ārējā izpausme ir simboli. Jautājums ir tajā – vai vēsturnieks ir atkarīgs no vērtībām, vai pats tās rada. Režīmā daļēji vai pilnīgi atkarīgs, demokrātiskā sabiedrībā – rada. Līdz ar to vēsturnieka atbildība demokrātiskā sabiedrībā ir augstāka.

171

172

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Demokrātiskā sabiedrībā zinātnieks ir atbildīgs par savas izziņas sekām nevis likuma, bet morāles priekšā. (Weisakär C. Fr.von.). Etniskās kopienas un nācijas pastāvēšana ir cieši saistīta ar mītu. Radīšanas, izcelšanās mīti ir veidojuši kopienas pamatu kopš cilvēces pirmsākumiem. Vēsturnieks var stiprināt mītu un var to sagraut. PSRS sabrukums sākās ar atklātību „glasnostj”, kad viens pēc otra tika sagrauti mīti, uz kuriem balstījās PSRS. Mūsdienu Krievijas ideoloģijas pamatu veido mīts par uzvaru Lielajā tēvijas karā, kas rūpīgi tiek sargāts no kritikas. Ar vērtībām cieši saistīti ir varoņi. Marks Bloks raksta, ka ilgu laiku vēsturnieks ir ticis uzskatīts par „elles tiesnesi”, kura uzdevums ir piešķirt slavu vai nosodījumu mirušiem varoņiem. Varoņu izvēle ir vistiešākā veidā saistīta ar vērtībām, uz kurām balstās nācija. Vācbaltu perioda varoņi bija Baltijas iekarotāji un valdnieki – bīskaps Alberts, Voters fon Pletenbergs, hercogs Jēkabs u.c. Nacionālai valstij atbilda 13. gs. vēstures avotos minētie senlatviešu vadoņi – Visvaldis, Viestarts, Nameisis, pēc neatkarības izcīnīšanas tiem piepulcējās latviešu strēlnieku un Brīvības cīņu varoņi – pulkveži Fridrihs Briedis, Oskars Kalpaks, ģenerālis Jānis Balodis. Mainoties ideoloģijai, vairākkārt mainījies lībiešu vadoņa Kaupo vērtējums – no nodevēja līdz Rietumu civilizācijas pionierim. Neatkarības idejas pamatā ir mīti par senlatviešu brīvību, zemgaļu „simts gadu brīvības cīņām”, lietuviešiem atmiņas par Lietuvas dižkunigaitiju, lietuviešu lomu Tannenbergas jeb Grīnvaldes kaujā. Šeit ir vieta diskusijai – vai vēsturnieks piedalās nācijas vērtību veidošanas procesā, vai ir tikai malā stāvētājs un kritizētājs? Mūsdienu Latvijā nav valsts ideoloģijas. Vērtību tām atbilstošu varoņu plejāde ir nenoteikta. Jānis Čakste un Kārlis Ulmanis– viens pārstāv demokrātiskas vērtības, otrs autoritāru režīmu, savstarpēji izslēdzošas vērtības. Varoņu lomā īsti neiederas ne leģionāri ne kurelieši. Pētījumi par Latviešu Nacionālo Padomi un nacionālajiem partizāniem uz leģionāru traģēdijas fona izskatās pieticīgi. Maz ir pētījumu par Brīvības cīņām, tie ir novecojuši un nepilnīgi. Pēdējā laikā varoņus aizstāj „mazais cilvēks” – kara upuris, cietējs. Tas pastiprina „cietēja tautas” paštēlu un ir turpinājums mītam par „700 verdzības” gadiem.

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

Laikā pēc neatkarības atgūšanas vēstures mīti tiek revidēti. Jebkurš notikums, kam savulaik bijusi piedēvēta mīta loma, ir revidējams. Piemēram,1236.g. lietuviešu uzvara pie Saules ir pamats mītam par baltu vienību 13. gs. Zemgaļu loma šajā kaujā ir diskutabla, pat ja zemgaļi ņēma dalību Saules kaujā vai vismaz tai sekojošajā ordeņa atlieku iznīcināšanā, pēdējie vismazāk domāja par baltu vienību, bet izdevīgu laupījumu. Nacionālo mītu sabrukums, raugoties no nācijas izdzīvošanas viedokļa, ir bīstams. Tikpat pašiznīcinošs ir mīts par mūžīgo verdzību. Maldīgi domāt, ka vēsture, kura balstās uz kritisku pieeju, ir vēsture bez ideoloģijas. Tā ir demokrātiskas, bet kosmopolītiskas sabiedrības ideoloģija, kas atbilst laikmetam, kad nacionālie kolektīvi zaudē savu nozīmi, veidojas sabiedrība bez robežām, vai robežas aprobežojas ar civilizāciju robežām, kas pēc Semjuela Hantingtona domām, sakrīt ar lielo reliģiju robežām – Rietumu kristietības, pareizticīgo, musulmaņu u. c. Vēsturnieka izaicinājums pastāv tajā, ka nacionāla valsts turpina pastāvēt. Līdz ar to pastāv arī nacionāla kultūra un vērtības un to pārmantošanas kārtība. Vēsturnieka izvēle ir, kuru no iespējamajām dimensijām viņš vēlas izgaismot.

173

Kaspars Zellis

Sociālā atmiņa un vēsturiskā atbildība. Referāta mērķis: 1) iezīmēt rakstītās vēstures/ historiogrāfijas vietu sociālajā atmiņā; 2) risināt vēsturiskā atbildības vietu sociālajā atmiņā. Sociālās atmiņas fenomens, kura pētniecība pakāpeniski izvēršas arī Latvijā, galvenokārt tiek skatīts starpdisciplināra diskursa līmenī, radot dažādas atmiņu koncepcijas. Socioloģiskā atmiņa (M. Halbwachs), arheoloģiskā atmiņa (M. Focault), kultūras atmiņa ( J.& A. Assmann), vēsturiskā atmiņa (P.Aries) u.c. ir sociālās (sabiedrības) vai kolektīvās (grupu) atmiņas diskursa neatņemamas sastāvdaļas. Ir iespējams izdalīt sekojošas diskursa vadlīnijas, kuras nepieciešamas referāta tematikas atklāšanai: a) atmiņas orientācija uz pagātni; b) atmiņas sociālais raksturs; c) sociālā atmiņa ir konstrukcija (tādējādi pakļauta manipulācijām, aktualizācijām vai aizmiršanai); d) tā pilda noteiktas funkcijas sabiedrībā: uzglabājot, reprezentējot un pārmantojot zināšanas par pagātni, veidojot pamatu kolektīvajai identitātei. Sociālā atmiņa ir cieši saistīta ar vēsturi un vēsturnieka profesionālo darbību. Nosacīti varam izdalīt četras pamatnostājas vēstures un sociālās atmiņas mijiedarbībai: 174

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

1) Iespējams vēsturi skaidrot kā atšķirīgu no atmiņas. Pieņēmumi, ka „vēsture sākās tur, kur beidzās tradīcija” (M. Halbwachs) vai „vēsture nogalina atmiņu” (P. Nora), ir apspriežami, ņemot vērā virkni sociālās atmiņas faktoru: tā ir nezinātniska, nesistematizēta, nepārtraukta, tā pastāv noteiktā sociālajā rāmī (t.i. tā raksturīga tikai noteiktām sociālajām grupām, kas pagātni izmanto pašidentifikācijai). 2) Vēsture var kalpot arī kā „kontratmiņa” (M. Focault), apkalpojot politiskās varas tā brīža aktualitātes un konstruējot varai izdevīgu pagātnes skaidrojumu. 3) Iespējams arī skatīt historiogrāfiju kā daļu no sociālās atmiņas, kura līdztekus pieminekļiem, kultūrfaktiem, masu medijiem, muzejiem etc. veido pamatu sabiedrības priekšstatiem par vēsturi. Sociālā atmiņa kopumā veido arī vēstures matricu, jo tā saglabā šodienas pagātnes reprezentatīvo problemātiku (P. Riceur). 4) Rakstītā vēsture sastāda daļu no kultūras atmiņas iepretim komunikatīvajai atmiņai, kurā pagātne tiek meditēta „dzīvajās atmiņās”(J. Assmann) Lai arī vēsture ir daļa no sociālās atmiņas, tomēr vēsture spēj koriģēt atmiņu, norādot uz kļūmīgiem pieņēmumiem, kas radušies pagātnē gan apzinātas vēstures politikas dēļ, gan arī dažādu citu aspektu (sociālā traumatisma, stereotipu etc.) iespaidā. Ja koriģēšana ir grūts uzdevums komunikatīvās atmiņas posmā, tad vēsturei kā nozīmīgai kultūras atmiņas veidotājai jābūt morāli atbildīgai par to kādas kolektīvās nozīmes un vērtības tiks iedzīvinātas sabiedrībā. To nevar izdarīt retušējot vienas vēstures epizodes un izceļot citas, tādējādi radot pamatu noklusējumiem vai nepamatotiem skatījumiem uz pagātni. Tāpat to nevar izdarīt izceļot vienas sociālas grupas un marginalizējot citas. Vēsturei jābūt pēc iespējas visaptverošai, daudzveidīgai, nedogmatizētai un atvērtai diskursiem. Vēsturei ne tikai jāizstāsta stāsti Rankes garā wie es eigentlich gewesen, bet arī jācenšas radīt arī morālas refleksijas, dodot nacionālajai identitātei vajadzīgo morālo vērtību summu, vienlaikus neieslīgstot anahronismā. Ar sociālo atmiņu cieši saistīts ir arī vēsturiskās atbildības jēdziens. Vēsturiskā atbildības diskurss politiskajā un zinātniskajā apritē nonāca pēc Otrā pasaules kara, denacifikācijas un totalitārisma noziegumu sakarā. Marka Bloka atziņa, ka vēsturiski asai pagātnes apziņai jākalpo kā bāzei nākotnē

175

176

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

vērstai politikai, pēc 1945.gada kļuva par rietumu pasaules vēstures morālo vērtējumu vadmotīvu. Tādējādi vēsturiskā atbildības diskurss nav tik daudz vērsts uz pagātnes pieredzi cik uz nākotnes cerībām (D. Levy). Lai arī tiek norādīts uz vēsturiskās atbildības jēdziena abstraktumu, pārsātinātību un tieksmi uz ritualizāciju, tomēr tā spēj definēt gan kolektīvu politiskos un morālos pienākumus pret pagātnē cietušajām sociālajām grupām un indivīdiem, gan sarežģīto kolektīvo grupu pagātnes pieredzes pārdzīvošanas/pārvarēšanas iespējas. Vēsturiskās atbildības esamība ir cieši saistīta ar komemorāciju, pienākumu, morālo vērtējumu. Tās trūkums savukārt izsauc aizmiršanu, izkropļojumus (ostalgie), morālas anomālijas u.c. Vēsturiskā atbildība izpaužas vairākos – politiskajos, ekonomiskajos, morāles līmeņos. Šādas izpausmes ir saskatāmas arī Latvijas atmiņu politikā, kaut arī par dažādām tās izpausmēm (komemoratīvie datumi, etnocentriskums etc.) varētu diskutēt. Problemātiska Latvijas gadījumā ir pārlieka koncentrēšanās uz vēsturisko traumatismu, kuru rezultātā, šķiet, varam runāt par t.s. „ļaunprātīgo atmiņas izmantošanu”(T. Todorow), kura ne tikai zaudē nākotnes orientāciju, bet arī mērķus un moralitāti. Svarīgi tāpēc ir veidot diskursīvu sarunu par to kā vēsturnieki spētu ietekmēt atbildīgas sociālās atmiņas veidošanu. Rekomendācijas: 1) aktīvāk pievērsties sabiedrības, tās dažādo grupu vēsturiskuma veidošanā; 2) veidot sabalansētu vēstures pētniecību, nepieļaujot jaunu „balto plankumu veidošanos”; 3) Aktīvāk piedalīties vēsturiskajos diskursos, vajadzības gadījumā tos radot; 4) Censties nevis padziļināt vēsturisko traumatismu, bet no tā mācīties.

Sandra Zirne

Arheologu profesionālās ētikas jautājumi kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā Profesionālās ētikas jautājumi arheoloģijā aktualizējās 20.gs. līdz ar arheoloģijas kā zinātnes attīstību un jauna profesionālu speciālistu- arheologu- loka veidošanos. Profesionālā ētika ietver daudzveidīgus regulējumus- normas, standartus un vērtības, kas būtu jāievēro noteiktu profesiju pārstāvjiem, veicinot gan profesionālās kopienas attīstību, gan arī profesijas prestižu sabiedrībā. Kultūras mantojums, tai skaitā arheoloģiskais mantojums kā neatņemama tā daļa, ir bijis un joprojām ir apdraudēts dažādu politisko, ekonomisko un sabiedrības attīstības procesu gaitā. Tā aizsardzībai pieņemti starptautiski dokumenti, kuros paustajām pamatnostādnēm pievienojusies arī Latvija. Nozīmīgākie no tiem ir UNESCO Konvencijas par pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību (1972)1 un par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā (1954)2, kā arī Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (2005)3. Aplūkojamās tēmas sakarā īpaši jāatzīmē Eiropas Konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai (1992)4. Minētajās Konvencijās paustās pamatnostādes akceptējušas vairums pasaules valstis, izstrādājot arheologu darba Ētikas kodeksus. Latvijas arheologiem īpaši izstrādāta Ētikas kodeksa nav, tomēr, ņemot vērā līdzdarbību Eiropas Arheologu Asociācijā, būtu tikai loģiski, ievērot tās ietvaros pieņemtās profesionālās ētikas normas5. 177

178

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Arheoloģiskā mantojuma aizsardzība katrā valstī tiek regulēta normatīvo aktu līmenī. Eiropas Arheologu Asociācijā (turpmāk- EAA) pieņemto vadīšanas principu 1.punkts nosaka, ka arheologam jābūt pārliecinātam, ka viņš darbojas atbilstoši valsts likumdošanai.6 Likumdošanas normas vienmēr ir nedaudz konservatīvas un pēc būtības tām tādām arī jābūt. Likums neregulē visu un tajā nevar visu paredzēt, taču tas darbojas sabiedrības interesēs. Tas, ka sabiedrība ir pieņēmusi, ka valstis var atļauties veidot likumisku aizsardzību senajām liecībām, galu galā pamatots ar izpratni par arheoloģiskā mantojuma vērtību un nozīmību. Šai sakarā arheologa darbs un darbība nedrīkst nonākt pretrunā likumdošanai un profesionālās ētikas normām ir jābūt tām, kas netiešā veidā papildina likumisko regulējumu. Vajadzība pēc arheoloģiskā mantojuma aizsardzības tomēr izriet no tā, ka cilvēki to saista ar sevi un uztver kā nozīmīgu vēstures stāstu. Galvenie ētikas jautājumi arheoloģijā izriet no fakta, ka tiek izmantots limitēts, neatjaunojams fenomens, kur katram elementam ir unikāla nozīme kā pētījuma subjektam. Arheologiem nepieder pagātne un viņi to nekontrolē, bet viņiem ir iespēja to respektēt un viņiem ir jāatzīst dažādu ieinteresēto personu intereses tagadnē.7 Kamēr vien arheologs veic savu galveno uzdevumu- pētījumu procesā rast un sniegt zinātniskas atbildes uz jautājumiem par senajām sabiedrībām, viņš tiek iesaistīts plašā attiecību struktūrā, kas ietver ne vien paša darbu, bet arī kolēģus, vietējo sabiedrību un pārvaldes institūcijas. Šo attiecību ietvaros tad arī tiek radīts priekšstats sabiedrībā par arheoloģiju kopumā un profesijas specifiku. EAA Prakses kodeksa 1.3 punkts nosaka, ka savas prakses laikā arheologiem jāveic aktīva darbība, lai visos līmeņos informētu sabiedrību par arheoloģijas mērķiem un metodēm kopumā, kā arī par individuālajiem projektiem atsevišķi, izmantojot visus pieejamos komunikācijas līdzekļus.8 Mūsdienu sabiedrībā iesakņojusies tendence par nozīmīgām atzīt tās zinātnes nozares, kuru pētījumu subjekts dod praktiski pielietojamu rezultātu. Līdz ar to arī profesionālās ētikas jautājumi šajās nozarēs parasti ir saistīti ar pētījuma produktu vai arī dzīvo materiālu kā pētījuma subjektu, radot ētiskas dabas jautājumus par pētījumu nepieciešamību. Vairums arheoloģiskajiem pētījumiem mūsdienās praktiskajam pielietojumam, ja vien tas netiek pacelts politiskā līmenī, ir niecīga vai vispār nav nozīmes. Šis apstāklis būtiski ietekmē plašākas sabiedrības priekšstatu veidošanos

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

par arheoloģisko mantojumu un tā vērtību. Sabiedrības informēšana par arheoloģiskajiem pētījumiem ir norma, ko neregulē likumdošana un kas tiek atstāta katra profesionāla arheologa ziņā- kādā veidā, cik korekti un pamatoti līdz sabiedrībai nonāk informācija par arheoloģisko izpēti un metodēm. Diemžēl līdzšinējās darbības ietvaros arheologi pamatvilcienos par sevi radījuši priekšstatu kā par noslēgtu profesionālu kopu, kas veic tikai savām vai šaura interesentu loka interesēm atbilstošus pētījumus, bieži vien plašākai sabiedrībai– nesaprotamus. Arheoloģiskās izpētes darbi atbilstoši Latvijā spēkā esošajai likumdošanai ir definēti kā arheoloģiskie izrakumi, arheoloģiskā uzraudzība, kā arī arheoloģiskā apzināšana, ja tā saistīta ar iejaukšanos kultūras piemineklī.9 Pēdējo gadu laikā Latvijā vērojams izteikts arheoloģiskās uzraudzības darbu daudzuma pārsvars, vienlaicīgi sarūkot arheoloģisko izrakumu skaitam, kas tiek veikti zinātniskās izpētes ietvaros. To nosaka valsts ekonomiskās attīstības tendences. Veicot arheoloģiskās uzraudzības darbus, informācija par to rezultātiem un metodēm tiek publiskota tikai atsevišķos gadījumos, līdz ar to radot uzskatu par arheoloģisko mantojumu kā papildus apgrūtinājumu. Stājoties līgumattiecībās ar arheoloģiskās izpētes darbu nodrošinātāju (finansētāju), kuram tas ir likumdošanā noteiktais pienākums, arheologa profesionālās ētikas normas paredz izvērtēt viņa kompetenci noteikta veida un datējuma objekta izpētē, iespējas nodrošināt kvalitatīvas un saprotamas informācijas sniegšanu, kā arī godprātīgi izvērtēt izpētes laikā atklāto arheoloģiskā mantojuma elementu saglabāšanas iespējas, kas izriet no jau iepriekš minētā arheoloģiskā resursa ierobežotā rakstura.10 Lai gan fiziski arheologam nepieder viņa izraktais materiāls, praktiski arheoloģiskajos izrakumos iegūtie dati paliek arheologa rīcībā līdz pilnīgai to apstrādei un publicēšanai, tādējādi kalpojot arheologa kā zinātnieka tālākai profesionālai darbībai. Ņemot vērā iepriekš teikto par arheoloģiskā resursa limitu, atklāts paliek jautājums par to, kuri arheoloģiskie dati un kādā formātā būtu saglabājami? Cik lielā mērā arheologs izvērtē savas zinātniskās intereses, iespējas un to, kā iegūtie dati turpmāk tiks izmantoti un kā tie noderēs plašākai sabiedrībai. Jau šobrīd redzams, ka pilnveidojoties tehnoloģijām, paplašinās arī datu analīzes iespējas, rezultātā ļaujot iegūt plašāku un daudzveidīgāku informāciju.

179

180

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Sākotnējais arheoloģiskās izpētes datu apkopojums un analīze atbilstoši likumdošanai Latvijā tiek iesniegts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā uzglabāšanai Pieminekļu dokumentācijas centrā. Kultūrvēsturiskās izpētes darbu pārskati jāiesniedz inspekcijā ne vēlāk kā 2 gadu laikā pēc izpētes darbu pabeigšanas, savukārt izpētes laikā iegūtais materiāls jānodod glabāšanā muzejos11. Kvalitāte šai gadījumā normatīvu līmenī nav noteikta un tā arī nav likumdošanas funkcija- vistiešākajā veidā tas ir ētikas jautājums- kā tiek saglabāti savāktie dati, kas un kā ar tiem turpmāk varēs darboties tālākas izpētes, analīzes un interpretācijas gaitā un kas to veiks. Principā, izpēti par noslēgtu varētu uzskatīt brīdī, kad visi dati pilnībā ir apkopoti, izanalizēti un publicēti. Praktiski tas nozīmē, ka divus gadus arheoloģiskās izpētes laikā iegūtie dati ir izpētes vadītāja- arheologa rīcībā. Pēc tam tiem būtu jākļūst publiski pieejamiem. Statistika rāda, ka noteiktajā termiņā netiek iesniegti 5% arheoloģiskās izpētes pārskatu, līdz ar to var uzskatīt, ka šāds daudzums no Latvijas arheoloģijas datiem uz pašreizējo brīdi ir zudis, īpaši uzverot, ka resurss ir neatjaunojams. Datu iegūšana arheoloģiskās izpētes darbu gaitā raksturo arheologu kā kolekcionāru. Mūsdienās savas profesionālās darbības ietvaros arheologi kolekcionē datus un vēl jo svarīgāk- kolekcionē kontekstu. Arheologus raksturo informācijas kolekcionēšana zinātniskā ceļā un morāles pienākums neļauj saistīt arheologus ne ar arheoloģisko vietu postītājiem, ne ar lietu kolekcionāriem.12 Mūsdienās viens no būtiskākajiem arheoloģiskā mantojuma apdraudējumiem ir mantraču darbība, kā rezultātā notiek arheoloģisko vietu izpostīšana. Mantrači un arheoloģisko senlietu kolekcionāri ir savstarpēji cieši saistīti, bieži nevarot iztikt viens bez otra. Jautājums ir par to, vai arheologam ir iespējams savas profesionālās darbības ietvaros norobežoties no sadarbības ar mantračiem un kā šāda sadarbība, ja tā tomēr no arheologa puses tiek akceptēta, veido plašākas sabiedrības priekšstatus par arheoloģiju kopumā un arheologu kā profesionālu savas nozares pārstāvi. Arheoloģiskā izpēte nav tikai senlietu materiāla analīze, katra informācija, ko sniedz senlietu meklētāji vai nejauši to atradēji ir profesionāli pārbaudāma un izvērtējama, tikai pēc tam to izmantojot zinātniskajos pētījumos. Atbilstoši jau iepriekš minētajām ētikas normām, arheologs nedrīkst aizmirst savus profesionālos pienākumus un viņam ir jādarbojas

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

atbilstoši valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Ja profesionāls arheologs atzinīgi novērtē nelikumīgā veidā iegūtu senlietu un izmanto to zinātniskajā pētījumā līdztekus arheoloģiskajos izrakumos iegūtajam senlietu materiālam, viņš daļēji padara lietas iegūšanas procesu tiesisku, tādējādi netieši veicinot tālāku tā attīstību. Vienlaikus, iekļaujot šādu materiālu zinātniskā pētījumā, tas tiek padarīts līdzvērtīgs profesionālu arheoloģisko izrakumu laikā iegūtajiem datiem, mazinot arheologa darba prestižu un radot maldīgu iespaidu par arheoloģiskā mantojuma vērtību, saistot to tikai ar senlietu materiāla izpēti. Katras profesijas pārstāvim savas darbības laikā nākas saskarties ar jautājumiem, kas rada pretrunu starp cilvēcisko dabu un profesionālās ētikas normām. Ētikas kodeksi un to ievērošana iezīmē profesionālās jomas rīcības kontekstu. Ilgtermiņā tam vajadzētu darboties kā sabiedrības izpratnes par noteiktu zinātnes nozari, tās pētījumu nepieciešamību veicinošam faktoram, kā arī vairot uzticību šīs nozares pārstāvju profesijai. Vēres 1 2 3 4 5 6 7 8 9

Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Parīze 1972.gada 16.novembris. Pieejams:http.//www.unesco.lv/dokumenti [aplūkots 16.08.2012.]. Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Hāga, 1954. gada 14.maijs. Pieejams:http.//www.unesco.lv/dokumenti [aplūkots 16.08.2012.]. Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai. Pieņemta Faro 2005.gada 27.oktobrī. Pieejams:http.//www.mantojums.lv/dokumenti/ normatīvie akti [aplūkots 16.08.2012.]. Eiropas Padomes Eiropas Konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai (pārstrādāta). Pieņemta Valetā 1992.gada 16.janvārī. Pieejams:http.//www.mantojums.lv/ dokumenti/normatīvie akti [aplūkots 16.08.2012.]. EAA codes. Pieejams:http.//www.e-a-a.org/codes.htm [aplūkots 16.08.2012.]. The EAA Principles of Conduct. Pieejams:http.//www.e-a-a.org/codes.htm [aplūkots 16.08.2012.]. Robert C.Dunnell. The Ethics of Archaeological Significance Decisions. Pieejams:http.//www. mendel.cla.csulb.edu/rcd/papers/Dunne-Tl// [aplūkots 16.08.2012.]. The EAA Code of Practice. Pieejams:http.//www.e-a-a.org/codes.htm [aplūkots 16.08.2012.]. Ministru Kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumi Nr.474 „Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta

181

182

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

statusa piešķiršanu” 24.p. Pieejams: http.//www.likumi. lv [aplūkots 16.08.2012.]. (turpmāk atsaucēs – MK noteikumi Nr.474) 10 The EAA Code of Practice. 11 MK noteikumi Nr.474, 31.8.p 12 Archaeology and the Ethics of Collecting. By Arlen F.Chase, Diana Z,Chase and Harriot W.Topsey. Pieejams:http.//www.caracol.org./included files/chase/co t88.pdf [aplūkots 16.08.2012.].

Gunita Zariņa

Bioarheoloģisko pētījumu ētiskie aspekti Kapulauku un kapsētu arheoloģiskajos izrakumos vairumā gadījumu kopā ar senlietām tiek iegūts apbedījumu osteoloģiskais materiāls. Tā izvērtējums sniedz plašu informāciju par seno iedzīvotāju morfoloģiju, veselību, demogrāfiju, migrācijām, uzturu un dzīves kvalitāti kopumā. Darbs ar cilvēku kaulu materiālu sabiedrībā vienmēr ir uztverts neviennozīmīgi. Kā zināms baznīcas un klosteros tiek glabāti un pielūgti svēto pīšļi, bet muzejos eksponēti dažādu vēsturisko periodu apbedījumi un kaulu materiāls ar sabiedrību izglītojošu nozīmi. Bioarheoloģiskā materiāla izpētes ētiskie aspekti ir bieža tēma Eiropas Antropologu asociācijas un Eiropas Arheologu asociācijas ikgadējos kongresos un konferencēs. Tā piemēram Eiropas Antropologu asociācijas 16. kongresā Odensā 2008. gadā tika organizēts apaļais galds par arheoloģiskajos izrakumos iegūtā osteoloģiskā materiāla izpētes, glabāšanas un pārapbedīšanas ētikas problēmām. Visi apaļā galda dalībnieki bija vienisprātis, ka skeletu materiāls satur nozīmīgu zinātnisko informāciju par senajām populācijām. Skandināvijas valstīs ētiskās problēmas, kas saistītas ar arheoloģiskajos izrakumos atsegtā osteoloģiskā materiāla izpēti, ir daudz mazākas nekā ASV un Austrālijā. Nelielā reliģijas ietekme un viendabīgais iedzīvotāju sastāvs, iespējams, ir novērsis izrakumu ierobežojumus un pārapbedīšanas likumu ieviešanu. Brīvi iespējams pētīt un izstādīt cilvēku palieku materiālu no priekšvēstures un viduslaiku periodiem. Patiesībā liela daļa skandināvu 183

184

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

izrāda lielu interesi par arheoloģiju un zinātnieki uzskata par pienākumu publicēt savus pētījumus presē. Zināmas problēmas var rasties gadījumos, kad tiek arheoloģiski pētītas jaunākas kapsētas un skeletus iespējams saistīt ar konkrētām personām. Šādos gadījumos nepieciešama profesionāli ētiska pieeja un dialogs, kurā piedalās visas ieinteresētās puses. Francijā Parīzes Cilvēka muzejā, kas ir Nacionālā Dabas Vēstures muzeja sastāvdaļa, tiek glabāta sestā lielākā cilvēku skeletu kolekcija pasaulē. Tās sastāvā ir 17 000 galvaskausu no dažādiem pasaules reģioniem – Eiropas, Amerikas, Okeānijas, Āfrikas un Āzijas. Ja skeleti ir anonīmi, tie nav pakļauti repatriācijai un pārapbedīšanai. Polijā atrodas osteoloģiskās kolekcijas tikai no pašas Polijas un tas vienkāršo situāciju. Cilvēku skeletu izpētes ētiskie jautājumi netiek diskutēti ne sabiedrībā ne zinātniskajā vidē. Darbojas vairāki likumdošanas akti, kas attiecas uz mūsdienu apbedījumiem, to aizsardzību un sodiem par to traucēšanu, bet tie neattiecas uz arheoloģiski pētītiem skeletiem. Vēstures pieminekļu aizsardzības likums, tiešā veidā arī neattiecas uz cilvēku kaulu materiālu. Tas noved pie dažādām nostādnēm attiecībā uz pētīto kaulu likteni. Atsevišķo gadījumos tiek veikta to pārapbedīšana. Ungārijā arheoloģiskajos izrakumos iegūtais cilvēku kaulu materiāls tiek uzglabāts nacionālajos un kopienu muzejos un universitāšu fakultātēs. Nacionālā Vēstures Muzeja Antropoloģijas nodaļā atrodas viena trešā daļa no valstī glabātā antropoloģiskā materiāla un tas ir 40 000 indivīdu. Skeletu materiāls no muzeju kolekcijām netiek pārapbedīts. Sabiedrības viedoklis atbalsta antropoloģiskā materiāla zinātnisko izpēti un tā vēsturiskā, zinātniskā un izglītojošā vērtība ir plaši atzīta. Spānijā kultūras mantojuma jautājumi tiek apskatīti vispārējā likumdošanā, tomēr atsevišķus jautājumus katrs reģions var risināt individuāli. Tā, piemēram, Katalonijā arheoloģiskajos izrakumos tiek pieprasīta bioloģiskā antropologa klātbūtne, jo Katalonijas valdības arheoloģiskais dienests to ir pieprasījis, citos reģionos tas nav obligāti. Lielais izrakumu skaits pēdējos gados izraisījis diskusijas par diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai nav jāpielieto pārapbedīšana gadījumos, kad muzeji telpu trūkuma dēļ nevar uzglabāt tik daudz kolekciju. Otrkārt, kādas vadlīnijas jāievēro, ja izrakumi notiek nekristiešu kapsētā. Anglijā bioloģiskie antropologi ievēro Ētikas kodeksu, atzīstot savu atbildību, strādājot ar

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

antropoloģisko materiālu. Pēdējos gados nacionālie muzeji Anglijā ir sadūrušies ar prasību repatriēt un pārapbedīt cilvēku kaulu materiālu no citām valstīm. Kaut arī šīs prasības bieži ir politiskas un emocionālas, tās bieži tiek apmierinātas. Britu seno cilšu cilvēku palieku pārapbedīšanas prasības izvirzīja pagānu grupas, kas balstās uz pieņēmumiem par garīgo kontinuitāti un mēģina apstrīdēt šādu palieku pētīšanas un glabāšanas likumību. Sabiedrības aktivitātes rezultātā Anglijā 2008. gadā tika pieņemts likums, kas nosaka, ka arheoloģiskajos izrakumos iegūtais cilvēku kaulu materiāls ir jāpārapbeda. Tāpat šajā valstī plaši tiek diskutēts jautājums par tā izstādīšanu muzejos. Cilvēku palieku izpētes ētikas jautājumi tika diskutēti arī 17. Eiropas Arheologu asociācijas konferencē Oslo 2011. gadā un uzrādīja sabiedrības tendenci pastiprināti pievērsties Eiropas muzejos uzkrātā plašā antropoloģiskā materiāla repatriācijai un pārapbedīšanai. Tā Norvēģijā 2011. gadā pārapbedīts pēdējos 100 gados uzkrātais sāmu materiāls un Austrijas Dabas vēstures muzejam Vīnē bija jārisina jautājums par Austrālijas un Dienvidāfrikas pirmiedzīvotāju antropoloģiskā materiāla pārsūtīšanu uz savām izcelsmes valstīm. Baltijas valstīs – Lietuvā, Latvijā, Igaunijā likumdošana attiecībā uz cilvēku osteoloģiskā materiāla glabāšanu un pētīšanu ir saskaņota ar Eiropas Arheoloģiskā Mantojuma Aizsardzības Konvenciju. Konkrēti likumdošanas akti par arheoloģiskajos izrakumos iegūto cilvēku osteoloģiskā materiāla pārapbedīšanu nav pieņemti. Attiecībā uz materiāla glabāšanu pastāv zināmas atšķirības. Lietuvā tas atrodas Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātē, Latvijā un Igaunijā, pamatā Vēstures institūtos. Visās Baltijas valstīs bioarheoloģija ir viena no arheoloģisko pētījumu sastāvdaļām un antropoloģiskā materiāla izvērtējums tiek regulāri iekļauts arheoloģiskajos pārskatos. Runājot par Latvijas sabiedrības attieksmi pret cilvēku kaulu materiāla izpēti, jāsaka, ka piedaloties arheoloģiskajos izrakumos un stāstot vietējiem iedzīvotājiem par to, kā šeit dzīvojuši viņu priekšteči, nācies sastapties ar lielu interesi par cilvēku sadzīvi Latvijas senatnē. Tāpat arī antropoloģiskais materiāls tiek izmantots muzeju ekspozīciju izveidē. Savukārt Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas nostāja ir, ka pēc arheoloģisko izrakumu veikšanas baznīcu kapsētās, cilvēku kaulu materiāls jāpārapbeda pēc iespējas ātrākā laikā. Pēdējos gados katrā gadījumā, kad šī prasība bija aktuāla baznīcas draudzei, tā tika arī izpildīta. Tādējādi pēc bioarheoloģiska izvērtējuma

185

186

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

pēdējos gados daļēji vai pilnībā pārapbedīts kaulu materiāls no Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas, Cēsu Sv. Jāņa baznīcas, Rūjienas Sv. Bērtuļa, Dobeles, Veselavas, Jēkabpils, Ropažu viduslaiku kapsētām. Jāatzīmē, ka gan dzīvnieku, gan cilvēku kaulu materiāla ilgstoša glabāšana saistīta ar nozīmīgiem materiāliem izdevumiem, tāpēc gan no ētiskā, gan praktiskā viedokļa to darīt ir nepieciešams gadījumos, ja osteoloģiskais materiāls ir labi saglabājies un ar nozīmīgu zinātnisko vērtību. Katrā gadījumā ir jācenšas saglabāt pētījumiem un muzeju ekspozīcijām nepieciešamo minimālo apbedījumu skaitu.

Mārtiņš Mintaurs

Kultūras mantojums kā ētiska problēma 1. Kultūras mantojuma aizsardzība, tāpat kā vēsturnieka darbs ir saistīta ar jautājumu par vērtībām, izvēli un atbildību, tādēļ ir pamats aplūkot kultūras mantojuma saglabāšanu ne tikai kā tehnoloģisku, bet arī kā ētisku problēmu. Kultūras mantojuma saglabāšana ir specifisks pasākumu komplekss, kas ietver vismaz divus līmeņus: a) konceptuālajā līmenī ir runa par kultūras mantojuma jēdziena definēšanas iespējām un tā vērtības noteikšanas kritērijiem („kas ir kultūras mantojuma objekts?”); b) praktiskajā līmenī ir runa par kultūras mantojuma objektu aizsardzības un saglabāšanas mērķiem un to realizāciju („ko darīt ar kultūras mantojumu?”). 2. Jautājumu par vēsturnieka darba ētiku ir pieņemts saistīt ar viņa/viņas zinātniskās darbības principiem, piemēram, ar objektivitātes un bezpartejiskuma ievērošanu pagātnes notikumu pētniecībā un rekonstrukcijā. Kultūras mantojums ir daļa no „reālās pagātnes”, tās ir materiālās un nemateriālās liecības par pagātnes dzīvi, kas tiek pamanītas un atzītas par vērtīgām, raugoties no šodienas skatījuma perspektīvas. Šādā izpratnē kultūras mantojums ir izteikti situatīva parādība, proti, tas vienmēr ir saistīts ar konkrētu vēsturisko kontekstu un tā noteikto vērtību izpratni. Neskatoties uz to, objektivitātes princips tiek izvirzīts arī attiecībā uz kultūras mantojumu kā vēstures avotu, un šāda nostāja vismaz teorētiski prasa izvairīties no populistiskas attieksmes pret kultūras mantojuma objektiem (iedalījums „savējā” un „svešajā” kultūras mantojumā). Tomēr praksē šī principa ievērošana ir saistīta ar zināmām 187

188

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

grūtībām, kas izriet arī no atšķirīgas vēsturisko notikumu nozīmes interpretācijas. Līdz ar to kultūras mantojuma saglabāšana kļūst par deontoloģiskās un situatīvās ētikas principu krustpunktu. 3. Kultūras mantojums ir vēsturiska konstrukcija, kas tiek veidota atbilstoši noteikta laikmeta vērtību sistēmai. Vienlaikus kopš 20.gs. otrās puses tiek definēts arī kā vērtību kopums ar universālu nozīmi (UNESCO Pasaules mantojuma saraksts u.c.), kas principā nav atkarīga no jebkādiem citiem apsvērumiem vai kritērijiem. Tas ir vēl viens aspekts, kas saista kultūras mantojumu ar deontoloģiskās ētikas problemātiku, liekot uzdot jautājumu: ko nozīmē profesionālais pienākums rūpēties par mantojuma objektu saglabāšanu, un kādas ir šīs rīcības tehnoloģiskās (piemēram, autentiskuma problēma arhitektūras un mākslas darbu restaurācijā) un ideoloģiskās konsekvences. Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas prakse pēdējo divdesmit gadu laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas sniedz bagātu vielu refleksijai un pētījumiem par šo tēmu („pieminekļu kari” un viedokļu sadursmes par Rātslaukuma apbūves atjaunošanu Rīgā, padomju okupācijas laika kultūras mantojuma apzināšanas un novērtēšanas problēmas u.c.). 4. Atbildības problēma ir tā, kas vistiešāk saista vēsturnieka darbu ar kultūras mantojuma saglabāšanas tematiku, jo tās ietvaros ir nepieciešams atrast atbildi uz jautājumu: kādas pagātnes liecības būtu jāsaglabā, piešķirot tām kultūras mantojuma objektu statusu, un kāda ir pareizā rīcība šo objektu saglabāšanā? Tāpat kā vēstures pētniecības sociālā nozīme pārsniedz akadēmiskas disciplīnas ietvarus, arī kultūras mantojuma saglabāšana jau sen nav vairs tikai nozares ekspertu, mākslas un tehnikas vēsturnieku vai muzeju speciālistu nodarbošanās. Kultūras mantojuma objekti nav priekšmeti muzeju vitrīnās vai krātuvju plauktos, jo tie ir iesaistīti daudzveidīgās sociālajās attiecībās, kas atspoguļo sabiedrības attieksmi pret savu pagātni, tagadni un arī nākotni. Veidojot kultūras mantojumu kā vēsturiski nosacītu pagātnes liecību izlasi vai kolekciju, vienlaikus tiek veidots noteikts priekšstats par vēsturi. 5. Atzīstot kultūras pieminekli par sava laika vēstures avotu, tiek akceptēta arī vēsturnieka atbildības pārnese uz kultūras mantojuma saglabāšanas sfēru – ja vēsturisko dokumentu iznīcināšana noved pie ‘faktu’ noklusēšanas vai manipulācijas ar vēsturi, tad tas pats ir sakāms arī par izvēli starp kultūras mantojuma objektu saglabāšanu un demontāžu. Kā vēsturnieki, tā arī

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

kultūras mantojuma speciālisti nodarbojas ar pagātnes rekonstruēšanu, veidojot sabiedrības vēsturisko (sociālo) atmiņu. Tādēļ būtu jāpievērš uzmanība tam, ar ko atšķiras izpratne par kultūras mantojumu nozares ekspertu un sabiedrības uztverē un tam, kā kultūras mantojuma apguvi ietekmē mūsdienu sociālie procesi – globalizācija, tūrisma industrijas attīstība un kultūras mantojuma politisko interpretāciju neizbēgamība.

189

Ilgvars Butulis

Vēstures pētniecība un ētika (Daži aspekti 21.gs.sākumā)

1. Vēstures zinātnes attīstība norisinās apstākļos, kas raksturojas ar pavisam jaunu informācijas lauku, iepriekšējo teorētiski–metodoloģisko principu eroziju, vēsturnieku pakāpenisku atbrīvošanos no apriorām metafiziskām konstrukcijām. 2. Pēdējo lielo starptautisko vēsturnieku forumu viedoklis ir, ka neviens vēsturnieks nevar izvairīties no politikas, ka valsts institūciju tieksme pēc stabilitātes arī vēstures skaidrojumā slēpj permanentu konfliktu ar vēstures zinātnes attīstību. No šejienes kā būtiski ētiski principi – vēsturnieks nedrīkstētu būt īpaši politiski angažēts un tam ir nepieciešama pētniecības brīvība un profesionālā autonomija. 3. Diezgan plaši izplatītā prasība vēsturniekiem noskaidrot „vēsturisko patiesību” pēc būtības ir absurda. Vienas vēsturiskās patiesības nav, vēstures skaidrojums ir atkarīgs no skatupunkta, vēsturnieka subjektīvās interpretācijas, vēsturniekam ir jāsaprot, ka visas zināšanas par vēsturi ir mainīgas laikā. 4. Tikpat absurda ir vēršanās pret „revizionismu” vēsturē. Katra paaudze ievirza vēsturei savus jautājumus un vienota, saskaņota vēsture vispār nevar eksistēt. Vēstures pētniecība – tas ir bezgalīgs strīds, kritisks vēsturnieku dialogs citam ar citu, kurā, protams, ir jāievēro vairāki ētiski principi. 5. Ir jāciena citu vēsturnieku darbs, pat tad ja tas ir kritizējams, un jāatzīst savu pētījumu nepilnības. Vēsturnieku ētika noraida safabricētus 190

4. daļa. Vēsturnieks un ētika

pierādījumus un prasa solīdu darba zinātnisko aparātu, kas nodrošina citiem pētniekiem orientēšanos konkrētā pētnieka darbā. 6. Vēstures pētījuma ļoti būtisks komponents ir avoti. Profesionālā ētika prasa avotu analīzes dziļumu un pamatīgumu, avotu daudzveidību, objektivitāti datu apstrādē, pretējo argumentu ievērošanu. Izslēdzama ir dokumentu apzināta nepareiza iztulkošana un lasītāju maldināšana. 7. Tirgus pieprasījuma un mediju veidotā vēstures aina orientē uz aptuvenību, vidējiem rādītājiem, sensacionāliem, nepierādītiem vai nepierādāmiem momentiem. Vēstures zinātnei ir jāciena vēsturiskie fakti, jāpēta tas, kas ir, nevis varētu būt bijis. 8. Vēsturniekam kā pētniekam ir trejāda atbildība: a) viņš realizē dialogu ar pagātni, uzdodot tai profesionālus jautājumus; b) vēsturnieks, pildot vidutāja funkciju starp pagātni un tagadni, veido mūsdienu sabiedrības vēsturisko apziņu; c) vēsturnieks ir atbildīgs arī par to, ko no šodienas vēstures zināšanām un mantojuma saņem nākamās paaudzes. 9. Ideāls vēsturnieks, lai veiksmīgi veiktu pētniecības darbu, būtu tāds, kurš kā savus profesionālos principus realizētu nepārtrauktu savu zinātniskās analīzes formu un metožu pilnveidošanu, izmantotu citu zinātņu sasniegumus, sadarbotos ar citu zinātņu pārstāvjiem.

191

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

Iveta Pirktiņa

Ideāla komunikācijas kopība kā zinātniskas un ētiskas patiesības kritērijs diskursa ētikas kontekstā Vācu filosofu Karla Otto Apela un Jirgena Hābermāsa izstrādātā diskursētikas metode kā mūsdienīgs intersubjektīvs morālas un sociālas dabas problēmu risinājuma veids nav tikai jauna ētikas modeļa piedāvājums, tā satur pretenzijas uz universālu principu pamatošanu modernajā ētikas projektā, kā arī uz universālu ētikas pamatojumu. Apels saskata, ka Kantam „mērķu valstības” jēdziens, kas izsaka „tīro prāta būtņu” savstarpējo attiecību kopību, bija nepieciešams, lai tajā iekodētu kategoriskā imperatīva universālo derīgumu. Taču šajā koncepcijā var tikt iešifrēta ideālas komunikācijas kopības transcendentālās argumentācijas priekšnoteikuma metafiziskā anticipācija”1. Šai kontrafaktiskai anticipācijai, kas, protams, nevar būt atvedināma no empīriskiem faktiem, un ko mēs varētu saprast kā apriorismu, ir jābūt saistītai ar jebkuru nopietnu argumentu, kas pretendē uz universālu derīgumu. Šāda argumentācija nav metafiziska, bet iedibina diskursa ētikas transcendentāli pragmatisko pamatu. Kanta „prāta fakts” implicē iespēju izvairīties no morālisko normu atvedināšanas no empīriskiem faktiem un tajā pašā laikā arī no metafiziskiem pamatiem, bet nonākt pie tām argumentācijas ceļā. „Prāta saskaņa pašam ar sevi” implicē iespēju arī pie argumentācijas pretrunām katrā nopietnā argumentācijā 195

196

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

atpazīt diskursa ētikas pamatnormas un pamato visiem neierobežota skaita diskursa kopības dalībniekiem vienādas tiesības un,- kas ir ļoti būtiski – vienādu līdzatbildību diskursam pakļauto morālisko problēmu risināšanā. Tātad ideāla komunikācijas kopība, kas var pretendēt uz ētisko normu universāla derīguma pamatošanu, kā arī prasīt šo normu izpildīšanu, implicē kategoriskā imperatīva universālismu. Kā problēmu risināšanas regulatīvais princips tiek atzīts konsensa veidošanās diskursīvais princips2. Konsensa princips nosaka, ka normu derīgumu – atbilstoši komunikatīvā principa konsekvencēm – akceptē visas personas, kas piedalās. Apels uzsver, ka šis konsensa universālais princips implicē Kanta kategoriskā imperatīva „diskursētisko atbilstību un konkretizāciju”3. „Filosofijas transformāciju” 1. grāmatā (1973) Apels, uzstādot retorisku jautājumu „vai filozofiskā transformācija caur metodisko racionalitāti?”, parāda, ka pirmais priekšstats par to, kā „lielo domātāju filozofisko transformāciju pašu var domāt kā filozofisku”4, varēja tikt saistīts ar zinātnieku kopības konsensa veidošanas koncepciju, kuras ideju pirmsākumos tika attīstījis Čārlzs Sanderss Pīrss. Acīmredzot, šo bezgalīgas zinātnieku kopības ideju Apels izmantoja, lai pamatotu ideālu komunikācijas kopības modeli, taču it kā ar citu mērķi. Pīrsa mērķis ir zinātniskas patiesības iespējamības konsensuāla pamatošana, Apela mērķis ir ētikas pamatošana. Šai eksperimentējošai un interpretējošai kopībai pēc Pīrsa vajadzēja atvadīties no „solipsistiski evidentā apriorisma” laikmeta un – kā Kanta transcendentālā subjekta konkretizācijai – atjaunot katru patiesības konsensu metodiski kontrolējamā intersubjektīvā formā. Pīrsa metode ir jēgkritika (Sinnkritik) ko dēvē arī par kantiānisko universāliju reālismu. Lieta pati par sevi (Kanta nozīmē) nav izzināma – mums ir tikai fikcijas. Bet, ja lieta par sevi nav izzināma, tad tā arī nekādā ziņā nevar tikt postulēta. Tomēr, ja lieta tiek postulēta, tad tā ir izzināma un pieejama. Tātad patiesība ir reāla Tātad, kā jēgveidojums ‘lieta-sevī”, ”’patiesība” ir realitāte. Pasakot, ka runa ir nevis par to, ko var izzināt, bet par to, kādas jēgas mums ir , Pīrss pāriet no izziņas kritikas uz jēgas kritiku. Pīrss nejautā, ko mēs varam zināt, bet gan, ko tas nozīmē, kas mums jau ir. Viņš jautā – ko mums nozīmē patiesība. Arī Apels savā teorijā, parāda, ka tiekšanās uz reālu patiesību ir mums visiem raksturīga, arī ja mēs sakām, ka

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

patiesības nav. Izziņas teorijā mums tās varbūt arī nav, bet kā jēga mums tā tomēr pastāv. Tieši nominālisma pieņēmumi var novest pie atziņas, ka patiesība ir iespējama. Nominālists apgalvo, ka eksistē kaut kas ne-konvencionāls. Bet katrs, kurš apgalvo, ka eksistē kaut kas, kas nav fikcija, apgalvo, ka viņš var izzināt kaut ko, kas nav fikcija. Viņš nonāk pretrunā ar sevi, jo kā gan viņš var apgalvot, ka visas zināšanas ir fikcija un reizē teikt, ka zina par kādas lietas eksistenci. Tieši šī reālā nominālisma nepastāvēšana noved pie Pīrsa universāliju reālisma. Patiesības realitāte gan nenozīmē, ka tā tūlīt ir iegūstama, tas ir ilgs process, kā Apels piezīmē:„ Pīrss pieslejas Kantam, ierobežojot visu jēdzienu derīgumu attiecībā pret iespējamo pieredzi un nosauc to par „pragmatismu” Bet tā kā viņš vienlaicīgi un tieši šīs kritiskās ierobežošanas dēļ noraida neizzināmo lietu pašu par sevi, tad viņam parādās iespēja, jā, nenovēršamība reālistiskai metafizikai, kuras hipotētiskie uzstādījumi gan visi ir „falibili”, bet kuras vispārīgiem jēdzieniem ilgtermiņā (in the long run) ir jāvar parādīt savs objektīvais derīgums. Jo ”reālais” mums nevar tikt domāts citādi kā vien kā „izzināmais””5. Pīrsa mērķis tātad ir ‘’in the long run’ verificējama, hipotētiski-induktīva metafizika. Tātad saskaņā ar Pīrsu patiesība ir reāla un visas mūsu hipotēzes – lai kādās jomās tās arī netiktu izteiktas – no vienas puses virzās uz šo patiesību, bet no otras puses arī tiek verificētas objektīvi. Kantam lieta pati par sevi palika aizplīvurota, jo ar izziņas metodēm tai nekādi nevar piekļūt (šajā kontekstā nepievērsīsimies cēloņiem, kādi ierobežojumi Kanta teorijas ietvaros tam varētu būt), taču lietas – sevī jēgu Kants redzēja skaidri, proti, tas ir regulatīvs princips, uz ko tiekties, tā ir lieta, kāda tā ir patiesībā. Svarīgi, ka šī tiekšanās uz lietu-sevī kā tiekšanās uz pilnību, atsedz sevī laikā izvērstu (in the long run) progresa ideju, kas bija ļoti svarīga Pīrsam un, protams, arī Apelam. Tā ir laika nosacījumiem pakļauta tiekšanās uz nenosacīto, taču uz tādu nenosacīto, kas reāli eksistē. Tātad teorētiskās izziņas ietvaros šī lietas – sevī problēma vispār nav risināma. Šo iepriekšminēto pretrunu Pīrss neatrisina izziņas teorijā, bet gan jēgas kritikā. To, ka patiesība ir iespējama, Pīrss pamato nevis izziņas teorijā, bet gan analīzē par to, kā mēs vispār cenšamies izzināt, kā mēs reāli izzinām. Mēs vienmēr domājam par lietām tā, it kā mēs tīri principiāli varētu sasniegt izziņu jeb patiesību par tām. Patiesība, tāpat izziņa jau vienmēr jau ir dota.

197

198

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Pīrsam visa realitāte ir izzināma un viss izzināmais ir reāls. Jo pat, ja pastāv kaut kas, kas nav izzināms, mēs nevaram to zināt. Mums kā cilvēciskām būtnēm, realitāte ir izzināma6. Tomēr šeit ir vēl viens aspekts. Kanta lieta pati par sevi, kā jau iepriekš tika minēts, ir regulatīva lieta. Bez šāda regulatīva momenta tiekšanās pēc patiesības nemaz nav iespējama. Pīrss šī regulatīvā principa vietā ieved „bezgalīgi izzināmā” principu jeb – ultimate opinion vai ideal perfection of knowledge7. Bezgalīgi izzināmais, proti, tas, kas ir izzināts bezgalīgi ilgā laikā (in the long run) no visiem iespējamajiem cilvēkiem (communion, indefinite community) – ir pretstats tam, kas konkrētā situācijā šeit un tagad dažkārt pat ļoti subjektīvi tiek atzīts par „patiesību”. Līdz ar to tiek arī atzīts, ka notiek zināms progress ceļā uz patiesību un ka visi cilvēki, precīzāk, visas zīmēs izzinošas būtnes, kas ir ceļā uz patiesību, iesaistās šajā procesā8. Atšķirībā no Kanta, ultimate opinion nepieder lietas pašas par sevi sfērai, bet gan realitātei – izziņas kā reāla procesa realitātei. Izzinošās būtnes intersubjektīvā procesā pašas var sasniegt reālu patiesību. Apels vērš uzmanību uz to, kāda ir Pīrsa bezgalīgas kopības izpratne: „Šis „indefinite community” raksturojums izgaismo divus sekojošus momentus: 1) ir runa par prāta paša kā ideāla, normatīva principa Kanta nozīmē iemiesojumu. Tam ir jāpaveic tas, ko neviena galīga apziņa savā faktiskajā izziņā un arī neviena galīga kopība, kura var izmirt vai kuru var iznīcināt katastrofas, nevar paveikt: tam ir jābūt gatavam bezgalīgi-izzināmajam reālajam neierobežotā iespējamā izziņas progresā. 2)otrkārt no šī Pīrsa raksturojuma kļūst arī skaidrs, ka „indefinite community” ir prāta iemiesojums, t.i., [te] nav runa par „apziņu vispār” vai par „garu pasauli” bet gan par – kā vienmēr bezgalīgu – būtņu kopību, kurām ir kaut kādi jutekļi un kuras var komunicēt ar zīmēm.9 Tātad patiesība ir reāla attiecībā uz ideālo kopību. Taču svarīgi ir atcerēties, ka Pīrss ir arī empīriķis tāpat kā, savā ziņā, Kants. Un Pīrss apliecina, ka patiesība nav intersubjektīva, bet gan objektīva. Izziņas iespēja ir intersubjektīva, – un tas tiek atklāts ar Sinnkritik palīdzību, bet izziņa pati ir objektīva. Tas nozīmē, ka visi jēdzieni un teorijas tiešām apraksta realitāti, precīzāk, tuvojas tās patiesajam aprakstam, un visiem jēdzieniem un teorijām ir sevi jāpierāda attiecībā pret pieredzē doto realitāti. Tātad patiesības nesējs ir nevis lieta – sevī, bet ideāla komunikācijas kopība, ko Pīrsa interpretācijā sākotnēji var saprast arī kā visu cilvēci

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

vai kā visas dzīvas būtnes, kurām piemīt izziņas spējas. Ja kāds kopības dalībnieks izsaka kādu apgalvojumu jeb hipotēzi, tad šī hipotēze iekļaujas kopējā perspektīvā tās vērstībā uz visas kopības izziņas rezultātu, kurā iekļaujas visu iepriekšējo pieredžu summa. Šis rezultāts „šeit un tagad” nevar tikt iegūts, bet principā ir reāls. Jēgas kritikas kontekstā Pīrss piedāvā vēsturisku skatījumu, kas arī daudz skaidrāk izgaismo viņa ideju. Konkrētā situācijā un laika mirklī ir skaidrs, ka neviens nevar apgalvot, ka ir sasniedzis patiesību, no ikreizējas situācijas viedokļa raugoties, šķiet, ka patiesība ir maldi un ilūzija. Nīčes apgalvojums par patiesību ko viņš devis „Varas gribā”: „patiesība ir maldu (Irrtum) veids, bez kura noteiktu dzīvo būtņu veids nevarētu dzīvot”, šeit ir labs ilustratīvs piemērs. Taču ikviens cilvēks kurš kultūras un vēstures kopainā apgalvo, ka nav objektīvas patiesības, ir tikai hipotētiski pieņēmumi, nonāk pretrunā ar sevi, jo jebkurš apgalvojums vai hipotēze tiek izteikts attiecībā pret kaut ko, kas eksistē, ir tikai jāpārliecinās, vai mūsu hipotēze atbilst šiem priekšstatiem, vai ne, vai tā apstiprinās, vai ne. Katram, kurš izsaka pieņēmumu, nepieciešami ir kritērijs, ar ko salīdzināt, kas jau ir bijis vai būs. Katrs, kurš izsaka pieņēmumu, jau iepriekš pieņem, ka ir patiesība. Vēl vairāk, – ja visi cilvēki pieņem, ka viss ir hipotēzes, ir arī jāpieņem, ka eksistē kāds kritērijs, kurš dod iespēju izteikt šo apgalvojumu. Tātad prātā ir jābūt idejai par patiesību. Pie tam šī ideja nav konstrukcija, tas ir novērojums, cilvēku dzīves praksēs, vēsturiskumā mēs varam novērot šo tiecību pēc ideāla. Pīrss redz, ka ir šāds jēgveidojums – patiesība. Tas ir novērojams arī zinātnisku zināšanu pamatojuma meklējumos. Noteiktā vēstures momentā mēs noteikti atbildēsim, ka nav iespējama absolūta zinātniska patiesība, un mums būs pilnīga taisnība, jo mums ir tikai hipotēzes, kuras gribam pārbaudīt, kuras tikai empīriski var apstiprināt vai falsificēt. (Karla Popera gadījums) Piemēram, hipotēze – visas vielas sastāv no molekulām. Lai apstrādātu šo hipotēzi, mums ir jābūt vielas jēdzienam un molekulas jēdzienam. Nav zināms, kurš pirmais pamanīja, ka viela vispār sastāv no sīkām daļiņām, kuras caur hipotēzēm un to apstiprināšanos kļuva arvien sīkākas un sīkākas, līdz sarežģītā šī instrumentārija lietošanas procesā mēs nonācām pie slēdziena, ka viela sastāv ir molekulām. Vai tā ir patiesība? Protams, tā ir nominālistiska „patiesība”, jo tā der tikai tad, molekula tiek definēta kā vielas vissīkākā daļiņa un viela tiek definēta kā noteikta substance ar noteiktām

199

200

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

ķīmiskām īpašībām. Bet meklējumi turpinās, pie tam, ja hipotēze apstiprinās eksperimentos, tad turpmākajos pētījumos tā jau kļūst par postulātu. Līdzīgi tiks meklēti atomi, elektroni, protoni, neitroni, kvarki, u.t.t., jo mums ir ideja par vissīkāko daļiņu. Visticamāk, mums neizdosies šo daļiņu atrast, jo mērījumu precizitātei ir robeža (kuras skaitliskā vērtība, savukārt, arī vēl nav zināma, taču ir zināms, ka šāda robeža eksistē). Tomēr mums ir skaidrs, ka šāda daļiņa ir, ņemot vērā fizikas vēsturisko pieredzi, tātad mēs tiecamies vairs nevis uz nominālistisku, bet uz reālu patiesību. Šis piemērs ilustrē Pīrsa ideju par bezgalīgu zinātnieku kopību, kura satur šo patiesības pretenziju, pie tam konsenss šādā izpratnē nav vienošanās par kaut ko, kam visi piekrīt, bet gan tas ir neizbēgams rezultāts, pie kura ir jānonāk. Tātad tā nav intersubjektīva, bet gan objektīva patiesība. Tā arī Apels, ietekmējoties no šī Pīrsa patiesības iespējamības pamatojuma nonāk pie secinājuma, ka visi cilvēki, kuri piedalās diskursā neierobežotā komunikācijas kopībā, tiecas uz patiesību. Objektivitāte ir dota ar pieredzi10, bet kļūdas, kuru dēļ visas teorijas ir hipotēzes, acīmredzot, rodas teorijas (ko vienmēr var uzlabot) nepilnību dēļ, un nevis tāpēc, ka pasaule būtu principiāli neizzināma. Ar ideālas komunikācijas kopības jēdzienu, ko Apels, izmantojot Pīrsa bezgalīgas pētnieku kopības jeb „interpretācijas kopības” ideju, tika panākta „teorētiskā’ un „praktiskā prāta” „transcendentālpragmatiskā vienība” Tas ir iespējams tādā veidā, ka diskursa iespējamības transcendentālie priekšnosacījumi ir normas, kuras visi valodas lietotāji apriori ievēro, lai varētu komunicēt. Atrodot valodas funkcionēšanas priekšnoteikumus, tātad pamatojot tos, tiek atrastas un tādējādi pamatotas arī pirmās ētikas normas. Normas ir nepieciešamas starpvalodiskas un starpkulturāla saprašanās subjektīvi-intersubjektīvi nosacījumi. Ideālas komunikācijas kopības jēdzienā tiek integrētas divas tā nozīmes – kā argumentācijas kopība Pīrsa nozīmē un kā komunikatīvo kompetenču kopība Hābermāsa nozīmē. Apela teorijā šī integratīvā vienība jeb ideāla komunikācijas kopība ir transcendentāls subjekts, kas satur jēgas interpretācijas un patiesības konsensa veidošanās vienības ideju.

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

Vēres 1

Apel. Karl – Otto. Diskursethik, Demokratie und Völkerrecht. / Kellerwessel. W., Cramm. W., Krause. D., Kupfer.H. (Hrsg). Diskurs und Reflexion. Würzburg: Verlag Königshausen & Neumann GmbH. – 2005. – S. 68. 2 Apel. Karl – Otto. Diskursethik, Demokratie und Völkerrecht. / Kellerwessel. W., Cramm. W., Krause. D., Kupfer.H. (Hrsg). Diskurs und Reflexion: Wolfgang Kuhlman. Zum 65. Geburtstag. Würzburg: Verlag Königshausen & Neumann GmbH. – 2005. – S. 43. 3 Ibid. 4 Apel. K.O. Transformation der Philosophie.Sprachanalitik, Semiotik, Hermeneutik. B1, Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1973., S.62. 5 Peirce.Ch.S. Schriften zum Pragmatismus und Pragmatizismus. Hrsg. von K.O.Apel, übers.von Gert Wartenberg, Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1991. S.116 – 120. 6 Sal. Ibid. 7 Ibid. 8 Sal. Ibid. 9 Apel.K.O. Der Denkweg von Charles Sanders Peirce. Eine Einfürung in der amerikanischen Pragmatismus., Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1973., S. 58 10 Ibid. S. 64

201

Marco Simionato

Is There a Limit to Science? In contemporary age we daily watch the increasing power of science that, through technologic action, modifies more and more our world. We are consequently involved in complex debates about the limits of science, above all when the subjects are the beginning or the end of human life. Various voices play a role in these debates: personal choice and responsibility, religious faith and religious institution, economic reasons, philosophic assumptions, politic decisions and so on. Ethics of science is the philosophic field that tries to settle the abovementioned questions, by showing the extent to which science should stop to modify the world. Therefore ethics of science assumes that science and technology`s activities must be subordinated by some values, according to which there are restrictions on what science can realize among its many possibilities. In the matter of mere scientific thought, science can realize what it can realize; according to ethics, it can realize what complies with ethical values. At this point a main question emerges: who or what can set a limit to scientific applications? This question seems very easy if we consider what has historically happened, i.e. the gradual setting of restrictions through laws, moral rules, and so on. But the question appears more difficult if we consider the above-mentioned limit in a strong way. What has historically happened is the imposition of a weak limit, that is a limit that one can bypass. 202

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

Of course, a strong authority can give force to the limit it has imposed...but that doesn`t mean that the limit couldn’t be trespassed. As Hegel noticed in The Phenomenology of Spirit, recognition of a limit implies its overcoming. This problem afflicts not only ethics of science, but also ethics in general. History shows as many limits of human behaviour has been increasingly trespassed, because the mere existence of a limit implies the existence of what stays beyond it, and this one implies the possibility that someone reaches it. So it seems ethics is doomed, because it works by limits and the meaning of limit is, in a manner of speaking, self-refuted. On the other hand ethics would be pointless without using limits. To this end it is very revealing that Heidegger considered ethics something impossible for its ontology, unless one means it in the following way (i.e. the correspondence between ethics and ontology): If the name ‘ethics’, in keeping with the basic meaning of the word ethos, should now say that ‘ethics’ ponders the abode of man, then that thinking which thinks the truth of Being as the primordial element of man, as one who ek-esist, is in itself the original ethics1 If ethics means inhabiting the truth of Being, we should question what is this truth. From the ancient words of Parmenides, we know “that [being] is and that [it] is not not to be” and we know that the other one – i.e. nothingness – “is not and [it] must not be”. Parmenides here names the fundamental ontological relation between being and nothingness, that is a relation of opposition where the first is not the second and vice versa. Although in Heidegger`s works the above-mentioned opposition between being and nothingness seems to be betrayed when he identifies the truth of being with nothingness itself, we shouldn`t forget that Heidegger – whether he likes it or not – keeps the fundamental ontological relation. As the Italian philosopher Emanuele Severino notices2, when Heidegger deals with `nothingness` as truth of being, he doesn`t mean `nihil absolutum`. So the German philosopher considers both Sein and Seiendes as different from absolute nothingness. Of course, Sein is different form Seiendes, but they are both different from nihil absolutum; and – of course – nothingness is the

203

204

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

truth of Sein, but it is different from absolute nothingess. To this end we can remember what Heidegger writes in Introduction to metaphysics: Surely it can come into doubt whether at some place and time an individual being is or is not. We can deceive ourselves about whether, for example, the window over there, which is of cours a being, is closed or is not. However, merely in order for such a thing to come into doubt in the first place, we must presume the definite distinction between Being and not-Being. Whether Being is distinct from not-Being is not something we doubt in this case.”3 Therefore it seems that Heidegger – at least in some measure – inherits the parmenidean opposition between being and absolute nothingness from the classical ontology. If ethics means: `staying in the truth of being` and the truth of being is its opposition to nihil absolutum, what is now the relation between ethics and the meaning of `limit`? We saw before that limit is a self-refuted concept because its existence implies the possibility of its trespassing. But `ethics`, thought as inhabiting the truth of being, deals with a peculiar limit, i.e. the limit between being and absolute nothingness: beyond being there is nothing, absolute nothingness. So this limit works because nobody can trespass being for reaching nothingness.4 In the light of this thesis, what is the limit of science? And who can set it? For answering to the first question, we need to remember Heidegger`s What is metaphysics?: “That with which the scientific confrontation in the irruption occurs are beings themselves – and beyond that nothing. [...] The nothing is rejected precisely by science, given up as a nullity. [...] Science wants to know nothing of the nothing”5. So the limit of science is nothingness; ethics – i.e. staying in the truth of being – of science is just the affirmation that science can do everything within being, but it is also the affirmation that science can`t think absolute nothingness. Science has no limit if we consider its operating power (so the sentence: “the limit of science is nothing” means “science has no limits”); but science has a limit if we consider its thinking power. One can objects that also this last limit is self-refuted because science could potentially exceed it; but this is

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

a peculiar limit because there is nothing beyond it and science could deal with nothingness only turning into philosophy6. We should pay attention to Heidegger`s use of term `nothingness` (Nichts) in What is metaphysics? As we noticed before, in his works Heidegger seems to oscillate between two ideas of `nothingness`: nothingness as nihil absolutum, that comes from traditional Greek ontology; and nothingness as truth of being, i.e. the difference respect to entities, that is also difference respect to absolute nothingness. When I said the limit of science is nothingness, I didn`t mean the second type of nothingness, but the first one. In What is metaphysics? it is not very clear if Heidegger means `nothingness` as the first or as the second type, when he considers it as the limit of science. To this end, in The elimination of metaphysics through logical analysis of language, Carnap notices that Heidegger mixes the traditional meaning of nothingness (nihil absolutum, i.e. negation of being) with a new meaning that should be found through an extra-logic experience7; but he also points out Heidegger is forced to deal with traditional meaning in any case because at the beginning of his work he sets the question of the relation between science and nothingness by considering the latter as negation of being: “What is to be investigated is being only – and nothing else”; the combination of `only` and `nothing else` shows unmistakably that the word `nothing` here has the usual meaning of a logical particle that serves for the formulation of a negative existential statement”8. Finally we need to answer to the second question of this paper: who can set the limit of science? If we accept the only limit is absolute nothingness, the reason of this limit is not an human decision or something that comes from an order. The reason is merely logical: it is the same logic we can find in Parmenides` poem and that Aristotle explicitly shows in the fourth book of Metaphysics when he shows the Law of non-contradiction (LNC) is irrefutable. Being and nothingness are mutually exclusive, according to LNC. I consider LNC with its ontological formulation, for example: “it is impossible to hold (suppose) the same thing to be and not to be” (Metaph. IV 3 1005b24). The LNC is undeniable because the negation of it is selfrefuting: if the negation of LNC wants to be truly a negation of LNC, it must confirm LNC; so the negation of LNC is impossible. More recently the Italian philosopher Emanuele Severino has deepened the Aristotelian

205

206

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

argument (or elenchos) in favour of LNC. In his works La struttura originaria and Essenza del nichilismo9 he shows that any contradiction is based on the original difference between x and NOT-x and this distinction is just what LNC affirms; so any contradiction presupposes the validity of LNC. A contradiction needs the afore-said difference because the identity between x and NOT-x is a real contradiction only if x and NOT-x are different. If they were not different, they would be the same, so there would not be a real contradiction. We can consider the following example: “Red is green”10 It is a contradiction only if ‘red’ and ‘green’ are different, otherwise it doesn’t identify two different entities. If ‘red’ and ‘green’ are not different, (1) is not a contradiction. If ‘red’ and ‘green’ are different, (1) is a contradiction, but just in actu signato, because it in actu exercito confirms LNC that affirms the difference between x (in our example it is ‘red’) and NOT-x (in our example it is ‘green’). We can also consider the following example: P ¬P It is a contradiction only if the proposition P is different from the negation of the same proposition. The contradiction again confirms LNC, so it is impossible in actu exercito. We can notice that the fundamental ontological opposition between being and nothingness is not an “external order” because there is an order only if what is ordered could be different; but a different world, i.e. a world where LNC is not true, is impossible, as we saw before11. So nothingness is the ethical limit of science. Does this limit affect the meaning of scientific and technological activities? That is what contemporary age should meditate on, remembering also that “when science tries to express its proper essence it calls upon the nothing for help”12

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

Notes 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

Heidegger, M. (1947), Letter on humanism, in Basic Writings. From ‘Being and time’ (1927) to ‘The task of thinking’ (1964), David Farrell Krell, Harper San francisco, p.258. Severino, E. (1994), Heidegger e la metafisica, Adelphi, Milano. Heidegger, M. (1935) Introduction to metaphysics, trans. by G. Fried and R. Polt, Yale University Press, 2000, p.82 However this limit could be considered self-refuted because what is beyond it – nothingness – appears, although in a peculiar and paradoxical way. At this end we should deal with the so-called aporia of nothingness, but I will not deal with it in this paper. Heidegger, M. (1929), What is metaphysics, in Pathmarks, W. McNeill (ed.), Cambridge University Press 1998, p.84. When science deal with ideas such as `vacuum` or `absence of matter`, it doesn’t mean `absolute nothingness`. For example through the anguish. Carnap, R. (1931), The elimination of metaphysics through the logical analysis of language, trans. A. Pap, in A.J. Ayer, logical positivism, Free Press 1966, p.71. Severino, E. (1981), La struttura originaria, Adelphi, Milano; Severino, E. (1982), Essenza del nichilismo, Adelphi, Milano. It is the example in Severino [1982]. However I don’t consider dialetheism in this paper, according to which there are true contradictions. Heidegger [1929], p.84.

207

Ansis Zunde

Par filozofijas Alas ētosu un oikonomiju 1. Hērakleita vārdi ēthos [ηθος] anthropoi daimon attiecas arī uz filozofiem. Cilvēka būtība ir viņa sūtība jeb liktenis – milzīga jautājumzīme. Taču der arī filoloģiski korektāks Hērakleita vārdu tulkojums: raksturs/savpatība ir cilvēkam dievība.1 Mūsdienu filozofi „cilvēki vien ir”, bet filozofē viņi lielāko tiesu ārpus savu dievību tempļiem un tos, savu raksturu un savpatību, cītīgi slēpj. – Lai nekļūtu „teologi” vai „subjektīvisti” un skaitītos „objektīvi zinātnieki”. Tādām filozofijām, kas sevi ieskata par kaut ko augstu un izcili kultivētu, parasti šķiet, ka nav atkarīgas no personu ētosiem un daimoniem un, ka to ētoss ir universāla ētika. Tā visbiežāk ir nepamatoti spēcīgu un iluzori skaidru apgalvojumu apmāta nodarbe. Ētikas uzstājība slēpj ētosa vainas. Turklāt, ja daimonu saista ar likteni, tad iznāk, ka filozofi slēpjas vai „bēg no likteņa” kā mazi oidipiņi. Grieķu vārdi ēthos un oikos min aptuveni to pašu, ko iezīmē Platōna līdzība par cilvēku eksistenci dzimtajā Alā – tādā polisā, kas galīgi neatbilst polisas idejai. Un tur iespējamā filozofija savukārt neatbilst filozofijas idejai. Alā filozofijas lomu spēlē sofistika. Turklāt spēlē veiksmīgi, jo ražo „noderīgas prasmes”. Ko gan varētu ražot kāda „labāka” filozofija? Filozofijas oikonomija ir vismaz par kārtu zemāks apzināmības un manipulējamības līmenis nekā tas, ko Kants skar vēstures filozofijā, ierunādamies par filozofijas pasaulpilsoniskumu (bet arī viņš lielāko tiesu apcer dabas oikonomiju, kaut gan, apsteigdams realitāti, lieto politisko terminu 208

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

‘pilsoniskums’). Oikumēnes aprises ir daudz neskaidrākas (intuitīvākas) nekā polisai. Par filozofijas iekšējo politiku runāt varētu vien tad, ja filozofijas darāmais darbs pats, Werksein des Werkes līmenī, atkal sāktu organizēties kaut jelkādā nozīmē politiski vai vismaz polinomiski (kā, piemēram, sarežģītais erastu un eromenu polinoms Platōna Dzīrēs). Un filozofs tad būtu kādas noteiktas – partikulāras – filozofijas pilsonis. Citādi grūti iedomāties, kā gan ļaudis bez jelkādas praktiskas pilsoniskuma pieredzes pēkšņi no zila gaisa varētu kļūt par „visas pasaules pilsoņiem”. Nekā tāda Latvijā nav. Kosmopolītisms, vietu deteritorializācija un „globalizācija” pasaulpilsoniskumu nevieš un nevairo, bet gan mazina. 2. Balss un tonis, kādā var pareizi runāt par filozofijas oikonomiju, ir arī vismaz par toņkārtu zemāks un ievērojami klusāks, nekā varētu runāt, ja filozofijā valdītu skaidra tās iekšējā politika un likumi. To nav un nebūs. Nebūs tikmēr, kamēr kādi tiešām izcili filozofi labprātīgi neatgriezīsies atpakaļ sava ētosa/oikosa un dzimtās valodas Alā. Taču atgriezties nevar nedz tie, kas no Alas nav izrāpušies, nedz tie, kam vēl tikai jāmācās ģeometrija un līdz labā (το αγατον) idejai ejams tāls ceļš. Platōns te neveido ideālas valsts utopiju, bet gan iztirzā valsts ideju. Ideja kā ideja nevar būt utopiska pēc definīcijas. Utopiska ir iedoma „realizēt” ideju visā pilnībā.2 Idejas ir konstruktīvas, taču ne sociotehniska konstruktīvisma nozīmē. Ontoloģiskā nozīmē filozofs, nolaižoties Alā, no esošā (το ον) atgriežas pie topoa/dzimstoa (γιγνομενον). Atgriežas nevis likuma vai morles spiests, bet gan tp c, ka lab idejas viedējums ir pamodinājis alkas atdarināt demiurgu – pārveidot gan savas dvēseles matēriju, gan valsts matēriju, jo abas ir cieši saaugušas. Tāpēc var teikt, ka Platōna filozofa ideāls ir esōterisks matērijists politiķis, un polisa ir izglītotāja un audzinātāja. Gudrības mīlestības un politiskas varas sakritība ir mazvarbūtīga, taču nenovēršama. Tā būs īpaša, nejaušas sakritības atraisīta nenovēršamība, ανάγκε τις εκ τύχης.3 Ne tā radīs „ideālu valsti”, ne „ideālu filozofiju”, bet labākus vispārējos eksistences un darba nosacījumus gan. 3. Kas ir un kas nav noticis divdesmit septiņos gados, kas pagājuši kopš 1985. gada pavasara? – Ir krasi pārvērtusies Latvijas kultūras vide un, līdz ar to, arī filozofijas infrastruktūra. Ir mainījušies filozofa pastāvēšanas,

209

210

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

profesionālā darba un domāšanas nosacījumi, arī filozofu kopības ētoss. Taču, lai varētu pienācīgi raksturot pārmaiņas filozofijas ētosā, ir vajadzīgi jauni metafilozofiski pētījumi. Runājot „pēc acumēra” es riskēju „krist sofistikā”. Izskatās, ka tagad noslēdzas pāreja no filozofiski (vai „garīgi”) pārsātinātas dzīves uz antifilozofisku dzīvi, kas draud bagātīgi izvērst tik ielu trūcību, ka trūks pat trūkuma. – Trūks sāta un svētības. Pēckara grūtību iedvesmotās Heidegera pārdomas par trūkuma svētīgumu4 sabalsojas ar nojēgumu par „bagāta” subjekta psihotisko konstitūciju, kas plaukst un zeļ mūsdienās. „Psihotisks kosmoss” nav tikai Hannas Ārendtes, Viktora Frankla u.c. diagnosticētie „totalitārismi”. Pasaules kā vēsturiskas pasaules psihotiska uztvere Eiropā dominē kopš ego-kogitālā subjekta mānīgās uzvaras XVII gadsimtā. Tā uzvara ir „normalizēta sociāla psihoze”, tagadējās veselā saprāta katēgoriskā reālisma realitātes konstrukcijas pamatne.5 Tās ietekmē pat sociālistiskā realitāte, kopā ar savu ideoloģiski estētisko pašatspulgu socreālismu, tēloja caurcaurēm ego-kogitālu „filozofisku realitāti” (īstenībā tā bija surplusreāla sirrealitāte). Turpretī tagad Latvijā valda kapitāla sākotnējās uzkrāšanās „mežonīgā loģika”. Tā atmet jebkādu stabilu „pašas filozofiju” un pieņem tikai tādas filozofijas, kas atbilst ikreizējai kapitāla plūsmu vajadzībai. Kapitāla un vēlmju šizo-plūsmas intensīvi producē atklātu un jau pilnīgi legalizētu („nevainojamu”) sholastisku teoretizēšanu.6 Kapitāls ir prāgmatiķis sofists, nevis metafiziķis filozofs. Gan šķiet, ka filozofiju ir daudz, bet tās atrodas atceltā, izslēgtā vai arhivētā stāvoklī, tās it kā rezervē gaida savu īsto brīdi, kad tiks izlaistas „spēles laukumā”.7 Līdz ar to valda relatīvisms un filozofijas deficīts; vēl vairāk metafilozofijas deficīts – surpluss ar mīnusa zīmi. Metafilozofisku pētījumu vietā „par brīvu izpalīdz” sholastika un sofistika – kapitāla mežonīgās loģikas turpinātājas –, kas attiecībā pret filozofijām, veic mežonīgu analīzi. – Mežonīgu tādā nozīmē, kas līdzīga psihoanalītiķu kritizētai wilde Psychoanalyse, wild analysis.8 4. Metafilozofiski jautājumi („Kas un kāpēc ir filozofija?”, „Kālab un kā būt filozofam?” u.tml.) klusē pavisam citādi nekā padomju laikā. Tagad tie paliek virtuāliju līmenī tāpēc, ka tos reāli formulēt nozīmē ne tikai „būt varmācīgam”, „politiski nekorektam”, bet arī runāt pretī paša vēlmēm un „objektīvām interesēm”. Tā pati „sholastika”, kas visu padomju filozofiju

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

padarīja principā par vienu vienīgu „metafilozofiju”, tagad metafilozofisku refleksiju bremzē. Iekļāvusies pasaules filozofiju tirgū un iemantojusi jaunu leģitimāciju, tā filozofiem neliek izstrādāt un apspriest individuālus eksistences stilus, kas sniegtos pāri „zinātnes fitnesa” prasībām. Uz akadēmiju un enciklopēdiju tendētā filozofija gan ļauj runāt par „citādo” un „atšķirīgo”, bet pašus runātājus labprātāk redz „tāpatīgus” un vienādus. Pievērsties pašu eksistencei un pārbaudīt sevi sōkratiski filozofiem vienmēr ir politiski bīstami, jo tā tie var zaudēt „akadēmisko statusu”. Platōna variēto taču aizvien cildeno Sōkrata figūru – un katru iespējamu mūsdienu „sōkratiķi” – īstenībā padara par apsmieklu un piedauzības akmeni. Šķiet, ka filozofiem par vienu no aktuālākiem mērķiem vajadzētu izvirzīt metafilozofiskas refleksijas atjaunināšanu un, līdz ar to, sōkratisma un pat sofistikas zināmu reabilitāciju. Tomēr tas darāms saudzīgi un piesardzīgi, tuvojoties mērķim no liela attāluma – reabilitējot dubultdomas ideju, cenšoties to paplašināt par „trijdomu”, rādot, ka doma kā doma ir strukturēta trīsvietīga un pat četrvietīga.9 Vēres 1

2 3 4

Hērakleits, 119. fragm. Pirmssōkratisko domātāju darbu fragmenti. Tulk. M. Vecvagars un I. Ķemere. R.: Vaga, 1994., 149 – 150. lpp. Vārds ētoss ietver divus nozīmes ziņā tuvus grieķu vārdus: ηθος (to izrunā ar garu un platu patskani ē) nozīmē ‘ierastā dzīvotne’, ‘iedaba’, ‘raksturs’, bet εθος nozīmē ‘ieradums’, ‘paraža’. Abas nozīmes sabalsojas ar saknes oikei~ vārdiem. Proti, ētoss ir kāda vieta un uzvedība, kas tajā vietā pieklājas-ieklājas, ir tai draudzīga, radniecīga – oikeios. Tā ir cilvēka ierastā vide, mājas (oikēsis), vieta, no kuras viņš cēlies vai kurā mīt, oikeiō – mīt tā, kā pieklājas tieši tajā vietā. ‘Mīt tā kā pieklājas’ nozīmē, ka prot saimniekot, oikonomikē. Grieķi arī visas citas zemes, kuras tie tiecās padarīt par draudzīgu vidi jeb kolonizēt (oikeiō), sauca par oikeomēnē vai oikoumēnē; tā sauca arī pasauli kopumā kā „grieķiski apdzīvotu” kosmos’u (kārtību). Ētosa piestrāvota pasaule kļūst par kosmisku saimniecību, par „ekonomiku”, kas kaut ko ražo. Turklāt ražo kādu īpašu, sev raksturīgu pārmēru (surplus) un to arī kapitalizē. Platōns. Valsts, 473a, 529ab. Platōns. Valsts, 499 b5 un tālāk 499 c7-d6. Salīdz.: Platōns. II vēstule, 310e. Martins Heidegers. Nabadzība. Tulk. R. Bičevskis. Filosofija. Nr. 6. 13 – 18. lpp. Par „antifilozofisku dzīvi” filozofam gan neklājas izsamist. Īsts gudrības mīlētājs mīl arī antifilozofisku dzīvi un saprot, ka filozofijai vienīgais „normālais stāvoklis” ir būt krīzē, būt paradoksā. Dzīve tikai šķiet antifilozofiska, – ja uz to raugās caur tradicionālā priekšstata brilli, kas filozofiju krasi nošķir no sofistikas.

211

212

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

5 6

7 8

Teresa Brennan. History After Lacan. London: Routledge, 1993. Sholastikas vārds atvasināts no sengrieķu scholastikon. Tas nozīmē brīvu laiku – vienu no skološanās un filozofēšanas priekšnosacījumiem (Aristotels. Politika, 1337b). Sholastika un sofistika vijas cauri visai filozofijas jeb gudrības mīlestības-un-naida vēsturei, pie tam tas notiek saskaņā ar mīlestības iedabu, ar tās nobriešanas vai izviršanas fāzēm. Apzīmējumu ‘sholastiska teoretizēšana’ lietoja arī Kants, piemēram, dienasgrāmatā atzīdamies, ka Tīrā prāta kritikas „izklāsta metode ir neveiksmīga; tā ir sholastiska, sapratniski sausa, pat ierobežota.” (cit. no: Andris Rubenis. Imanuels Kants, 96. lpp.). Savu prāgmatisko antropoloģiju viņš lika pretī divām spekulatīvas jeb sholastiskas teoretizēšanas versijām (Immanuel Kant. Gesammelte Schriften. Berlin: Walter de Gruyter. Bd. 25, S, 472, 856, 1120), ko piedāvāja, no vienas puses, racionālistiski filozofi, no otras puses, filozofējoši fiziologi. Tomēr sofistiku un sholastiku atražo pati prāta būtība un tā uzdevumu neizpildāmība. Plašā domāšanas vēstures kontekstā vērtējot var teikt, ka sholastiska teoretizēšana ir kādas varas bremzēta vai paralizēta domāšana, kas sev (iekšējā runā, sapņos, murgos) simulē brīvu kustību. Diamats-vēstmats atmodināja un hipertrofēja filozofijas prāgmatisko sofisma elementu, ko klasiskā metafizika bija nomākusi. Tirānijai nobriedušā zemē tas atdzima un ieguva tirānisku varu, bet citviet tāds pavērsiens nav obligāts. Sofisma un prāgmatisma reanimēšana ir viens no marksisma-ļeņinisma-staļinisma netīšiem ieguldījumiem eiropeiskās tradīcijas pašatziņā, jo atgādina tai tās neskaidro un joprojām aplam šauri izvērsto sākotni. Bez šāda atgādinājuma arī Platōna darbi, metafiziski lasīti, vietumis šķiet nesakarīgi; īstenībā Platōna un Kanta rakstībā netrūkst veselīga prāgmatisma. Gilles Deleuze, Felix Guattari. Anti-Oedipus: Capitalism as Schizophrenia. Piemēram, diletantiska filozofijas analīze, filozofējot par filozofiju no „zinātnes menedžeru” viedokļa. Filozofiju tulko un vērtē, neņemot vērā nedz tās konkrēti vēsturisko specifiku (it kā pastāvētu kāda vispārēja un monolīta „Filozofija”), nedz vērtētāja paša problēmatisko statusu. Tādā pieejā „mežonīga” ir nevis neziņa pati, bet gan tas, ka zinātnieki neziņu lieto savas varas stiprināšanai un finansējuma izkarošanai. Mežonīgai analīzei ir uzmācīgas idejas raksturs – tieksme visu „zinātniskot”, elastīguma trūkums, birokrātisks tehnicisms. Īstenībā ar mežonīgas analīzes palīdzību pašiedomātais „analītiķis” pretojas tieši tai analīzei, kurā tas iesaistījies. Līdz ar to zaudē spēju uztvert un saprast, ko īsti „analizējamais pacients” – filozofija – viņam saka. Jo viņam jau no paša sākuma ir gatava diagnoze un recepte. Ansis Zunde. Četri skatpunkti un četri principi ētikā: (Kierkegaard avec Kant) avec Lacan. Reliģiski filozofiski raksti. XII laidiens. R.: LU FSI, 2009. 91 – 128. lpp.

Edijs Šauers

I. Kants par filosofa un zinātnieka uzdevumiem Manas uzstāšanās mērķis ir aplūkot zinātnes un filosofijas attiecības, pievēršoties tieši filosofa un zinātnieka atšķirīgajiem un kopīgajiem uzdevumiem kādus abiem minētajiem darbības jomas pārstāvjiem savos darbos piedāvājis vācu filosofs Imanuels Kants. Uzreiz gan jāpiebilst, ka ‘atslēgas’ jēdziens šajā uzdevumā ir ‘zinātne’ (Wissenschaft), jo Kants par zinātni runā gan saistībā ar filosofiju kā metafiziku, gan dabas zinātni un matemātiku, līdz ar to vilkt stingru demarkācijas līniju starp filosofiju un zinātni Kanta darbos nav pamatoti. Kanta ‘kritiku’ triloģijas pirmais darbs „Tīrā prāta kritika” piedāvā skatījumu uz to, kā dabas zinātnes un matemātika būtu nošķirama no filosofijas. Kā jau tas ir labi zināms, runa ir par Kanta metafizikas projektu. Proti, filosofija nebūtu šķirama no zinātnes kā tādas, jo tās kā metafizikas uzdevums ir pašai kļūt par zinātni. Tai ir jāapliecina sava stingrība un nozīmība. (Atsaucoties uz Ž.F.Liotāru, varētu teikt – domāšanai ir jānosargā savs gods.) Filosofijas kā zinātnes uzdevums ir pievērsties izziņas pamatnosacījumiem, kuri atrodami prāta struktūrā, nevis pieredzē un ieradumos (D.Hjūms). Šā jautājuma risināšanā Kants veic ko analoģisku Kopernika devumam astronomijā: nevis prātu pielāgo lietām, bet lietas prātam. Tādējādi filosofijas uzdevums ir noskaidrot, kā ir iespējama dabas zinātne un matemātika, proti, uzdot kritiskus jautājumus par šo zinātņu pamatiem. 213

214

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Taču, lai gan Kants risina filosofijas kā metafizikas izveides jautājumus, viņš nemitīgi uzsver, ka runa ir par kādu kopīgu „prāta kultūras” interesi. Proti, runa nav tikai par kritiku kā robežu un nosacījumu uzrādīšanu prātam un izziņai, bet arī par prāta un brīvības attiecībām, kurās brīvība ir „velves slēgakmens visai tīrā, pat spekulatīvā prāta sistēmas celtnē”(PrPK:4). Filosofa un katra „mācīta vīra” uzdevums ir rūpēties ne tikai par „brīvību domāt”, bet arī par „brīvību runāt vai rakstīt”, kas viena bez otras nav iedomājam, jo „ārējā vara, kas atņem brīvību publiski pavēstīt savas domas, atņem tiem arī brīvību domāt”. Citi – „īstenā publika”, kopiena, kurā dzīvojam un veidojam cilvēciskās attiecības – ir arī viens no nosacījumiem mūsu domu pareizumam. Kants aicina: „Taču cik daudz un cik pareizi mēs domātu, ja nedomātu kopībā ar citiem, kuriem pavēstām savas domas un kuri pavēsta savas domas mums!” (Ko nozīmē orientēties domāšanā?:60.lpp). Filosofa kā „mācīta vīra” (Gelehrte) uzdevums ir rūpēties par brīvību, kas Kanta gadījumā nozīmē paļaušanos uz prātu – to, ka „brīvība domāšanā nozīmē arī prāta pakļaušanu tikai tiem likumiem, kurus tas dod pats sev” (Ko nozīmē orientēties domāšanā?:61.lpp). Tas nav viegls uzdevums. Lai to paveiktu, ir jāpiemīt noteiktiem tikumiem, piemēram, drosmei. Taču Kants šo aicinājumu izsaka ikvienam, kurš ir piederīgs apgaismības laikmetam, un tā moto ir „Sapare aude!” – „Esi drosmīgs lietot paša sapratni!”. Tas nozīmē realizēt „pašdomāšanu” – „meklēt augstāko patiesības pārbaudes akmeni sevī pašā”, kas realizējama caur prāta publisku izmantošanu, kas ir šķirama no prāta privāta izmantojuma, kas attiecas uz prāta darbu „civilā postenī”. Atsaucoties uz „Spriestspējas kritikas” 47.paragrāfu, var teikt, ka dabas zinātnieka (piemēram, Ī.Ņūtona) mērķis ir sekot noteiktām kārtulām, bet filosofa uzdevums ir ne tikai iztaujāt šo un ne tikai šo (dabas zinātņu) kārtulu nosacījumus, bet arī rūpēties, lai, meklējot šos nosacījumus, cilvēks būtu gatavs kritiski izvērtēt pats savu zināšanu pamatus. Jo tas tad arī nozīmē rūpēties pašam par savu un citu brīvību. Šis uzdevums gan būtu kopīgs kā filosofiem, tā dabas zinātniekiem.

Ģirts Jankovskis

Zinātne – zināšana un griba. Zinātniskās izziņas problēma Hēgeļa filozofijas kontekstā Aplūkojot mūsdienu priekšstatu par zinātni, var ievērot, ka patiesas zināšanas tiek šķirtas no cilvēcīgi subjektīvas gribas. Zinātnei pieder zināšana, bet griba, darbība un rīcība tiek atstāt aktīvā subjekta rokās. Zināšana ir autonoma vienība no subjektīviem priekšstatiem. Tādēļ var jautāt, kādā veidā saskaņot morālo likumu cilvēkā ar zināšanām, kas it kā tiek atstātas objektīvās dabas ziņā. Kā izprast cilvēka attiecības ar nesubjektīvām, ārpus konkrētā indivīda esošām zināšanām? Līdzīgs jautājums tika uzdots vācu ideālisma laikmetā, kurā centās atrast vienību jeb saskaņotību starp šo dualitāti – zināšanām kā objektīvām jeb vispārējām un cilvēka subjektīvo darbību (die Handlung). 1917.gadā Franca Rozencvaiga (Franz Rosenzweig) atklātajā Hēgeļa manuskriptā, kurš ir publicēts ar nosaukumu Vācu senākā sistēmprogramma (Ältestes Systemprogramm des deutschen Idealismus) tiek norādīts uz šiem diviem šķirtajiem zināšanu laukiem, kuri ir jāsaskaņo savstarpēji vienotā ideja.1 Šo pašu ideju var atrast vienā no Hēgeļa pirmajiem publicētajiem darbiem, kas pazīstams ar nosaukumu Ticība un zināšana (Glauben und Wissen), kurā izteiktie postulāti tiek izvērsti un pamatoti vienā no Hēgeļa filozofijas sistēmas centrālajiem darbiem Gara fenomenoloģijā (Phänomenologie des Geistes). Šajos 215

216

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

darbos izteiktie spriedumi ļauj aktualizēt un risināt jautājumu par zināšanas un cilvēka individuālās darbības savstarpējo saistījumu un ieskicēt tiešu saistījumu starp abiem jēdzieniem vai, precīzāk, abām jēdzienu grupām: objektīvs – subjektīvs; galīgs – bezgalīgs; noturīgs – mainīgs; noteikts – brīvs. Viens no iespējamiem ceļiem ir izslēgt kādu no dualitātes vienībām, lai atrisinātu jautājumu par to attiecībām. Tas nozīmētu, piemēram, paziņojot, ka zināšanas ir objektīvas, noturīgas un nemainīgas, tās nenes pašas par sevi nekādas ētiskās vērtības un drīzāk pielīdzināmas dabas lietām, nekā cilvēka apziņas fenomeniem – zināšanas ir pasaulē un cilvēks tās kā „dabas likumus” iegūst izzinot pasauli. No tā varētu secināt, ka zināšanām pašām par sevi nepiemīt nekāda morāla nozīme, savukārt morāles nozīme ir jāmeklē tikai cilvēka darbībā. Vai arī izslēdzot pirmo no pāra, pasaule vairs netiek izzināta, bet gan tiek izzināta cilvēka subjektīvā apziņa, visas zināšanas un pati zinātne ir tikai cilvēka subjektīvās apziņas patvaļa. (Kā norāda Hēgelis darbā Ticība un zināšana šādu nostāju var atrast Jakobī ( Jacobi) filozofijā). Trešais ceļš būtu prasība zinātnei saskaņot abus komponentus, lai radītu ne vien objektīvus, līdzīgus dabas mēmajiem objektiem (lietām), zināšanas, kuras tiek izlietotas cilvēka patvaļīgā darbībā, vai arī radīt subjektivitātes šķitumu pasauli, pret kuriem kritisks prāts atduras skepticismā. Lai zinātnē zināšanas varētu būt saskaņotas ar gribu, kā norāda Jurgens-Ekards Plaienes ( JürgenEckardt Pleines) savā darbā No Kanta līdz Hēgelim (Von Kant zu Hegel), ir nepieciešams izvirzīt vairākas prasības zinātniekiem. Lai gan minētais autors izvira četras prasības, tās var pārformulēt un ciešāk sasaistīt ar Hēgeļa filozofijas nostājām. Pirmā prasība būtu likt zinātniekam uzrādīt izziņu kā gribas darbību, otrkārt, zināšanās ir jāatsedz morālās vērtības, kas tās ir pamatojušas, treškārt, zinātnei ir jātiecas būt mītam. Mīts tiek izprasts vācu ideālisma, precīzāk, Helderlīna, Šelinga, Hēgeļa nozīmē, t.i., mīts ir jēdziens, kas apzīmē apziņas radīto un uzrādīto nepieciešamību, nevis cilvēka subjektīvās pasaules skaidrojums. Mīts ir tas, kas apvieno īstenību ar saprātīgumu un saprātīgumu ar īstenību, un šajā apvienojumā pastāv prasība pēc saprotamības. Vēres 1

Hegel G.W.F. Ältestes Systemprogramm des deutschen Idealismus// Mythologie der Vernunft. Hegels ›ältestes Systemprogramm‹ des deutschen Idealismus. Hrsg. von Christoph Jamme u. Helmut Schneider. Frankfurt a.M.: Suhrkamp, 1984. S.11

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

Anna Kande

Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā. Sastopoties ar darbiem, kas veido Eiropas kultūras stūrakmeņus, mēs sastopamies ar gadsimtiem uzkrātu pieredzi, pieredzi, kas padara Eiropu par to, kas tā ir šodien. Kultūras, zināšanu un pieredzes mantojums netveramā un arī tveramā veidā piedalās mūsdienu Eiropas domā, ikdienas Eiropas domā. Taču tā, protams, nav un nevar būt vienīgi atmiņa vai atkārtošana. Mamardašvili raksta: „Tā ir plāns audekls, kuru auž neredzamie spēki, daļa no kuriem, esam mēs paši atkarībā no mūsu koncentrēšanās, piepūles un no tā cik lielā mērā jaunībā mūsos ir pamodušies lepnums un tikums, īpašais eksistenciālais tikums. Tā ir īpaša cilvēciskā kaislība just sevi esam un pārliecināties par savu esamību, neatņemamu un unikālu jebkurā dzīves izpausmē.”1 Liela un nosacīti tverama daļa no tā ir nemitīgu interpretāciju, pārinterpretāciju, saprašanu un pārprašanu sistēma, kas nemitīgi rada jaunas jēgas, nozīmes, kas iekaro savu vietu līdzās „vecajām” vai pazūd vēstures labirintos, kā laicīgi un nespējīgi konstrukti. Ar vārdu „pazūd” gan šajā gadījumā nav domāta kāda nebūtība, bet gan deaktualizācija, gaidot, kad kāds vai kaut kas tos atkal „cels gaismā”, piešķirot tiem jau atkal jaunas, niansētas nozīmes. Taču jāatzīmē, ka jo īpaši noturīgajiem, taču arī īslaicīgajiem konstruktiem piemīt spējas visai aktīvi un efektīvi ietekmēt sociālos procesus, kas nereti arī kļūst par iemeslu zināmām jēgu centru pārbīdēm. Kā spilgtu un mūsu sabiedrībai saprotamu piemēru var minēt Hēgeļa „verga un kunga

217

218

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

dialoga” socializēšanos Marksa filosofijā. Jautājumi par interpretāciju, tās korektumu un iedarbības raksturu īpaši aktualizējās līdz ar „Gūtenberga civilizācijas”2 aizsākumu, kad domātāju rakstītais vārds kļūst „pieejams”, taču savu apogeju tie sasniedz tieši mūsdienās līdz ar praktiski neierobežotām informācijas pavairošanas iespējām, ko piedāvā tehnoloģiju laikmets. Dažādas informācijas plurālisms, pieejamība un fragmentārisms ārkārtīgi sarežģī, taču vienlaikus arī padara vēl nepieciešamāku šīs informācijas kritisku izvērtējumu. Līdz ar to garazinātnēm piederīgo zināšanu dabu ir iespējams skaidrot kā nepārtrauktu aizspriedumu radīto novitāšu izpēti un to pārbaudi pret teksta citādību.3 Taču līdz ar interpretācijas nozīmes pieaugumu, izgaismojas objektivitātes jautājums. Tas ir jautājums par to, ka ir ar jēgu un nodomu veidots autora teksts un ir interpretētājs vai tulks, kurš, pirmkārt, nekad nevar būt pārliecināts par to, ko tad īsti šis autors ir vēlējies pateikt4 un, otrkārt, pats ir noteiktu kaislību un aizspriedumu pārņemts. Kā reiz rakstījis Andrē Žids: „Ja mēs droši zinām, ko gribam pateikt, mēs nezinām, vai pasākam tikai to. Mēs vienmēr sakām vairāk, kā tikai „to””.5 Šie vārdi ilustratīvi parāda to, ka, lai ko un cik skaidri mēs pateiktu, ir grūti prognozēt kā laikmeta un „kultūras joslas” maiņa vai vienkārša pieredzes atšķirība liks to sadzirdēt klausītājam.6 Antīkā pasaule, sengrieķu filosofija ir fenomens, kas ir viens no Eiropas pamatpīlāriem, ar kuru saistītie pētījumi notiek un ir notikuši viscaur vēsturei. Tekstuālā (un ne tikai) mantojuma ziņā tā ir pasaule no kuras mūs šķir ne tikai gadu tūkstoši un pieredzes atšķirība, bet lielā mērā arī valoda. Un runa nav tikai par latīņu un sengrieķu valodu, kas mūsdienās tiek sauktas par mirušajām valodām, bet arī un iespējams pat galvenokārt par valodiskās pieredzes atšķirību. Un tieši tiecoties pārvarēt šo atšķirību, nosacīti iespējama kļūst arī pārējo šķēršļu pārvarēšana. Varētu jautāt, kāpēc tas ir vajadzīgs? Tāpēc, lai sadzirdētu, ko mums māca, ko var iemācīt antīkā pasaule – Eiropas kultūras šūpulis. Un svarīgas nav kādi konkrēti fakti vai tekstu atcerēršanās, svarīga ir sakritīgā domāšanas pieredze. Un tieši šīs pieredzes saglabāšana un uztveršana ir interpretāciju un tulkujomu uzdevums. Fraņču filosofs un pēdējos gadu desmitos par vienu no izcilākajiem antīkās filosofijas pētniekiem atzītais domātājs Pjērs Ado (1922 – 2010), šiem jautājumiem, kas attiecas uz interpretāciju, saprašanu un to nozīmi, ir veltījis lielāko savas dzīves daļu. Un lai gan viņš neveido kādus sistemātiskus savas

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

metodes izklāstus un lielākoties ir pazīstams tieši ar saviem filosofiskajiem meklējumiem, kas nonāk līdz antīkās pasaules garīgajiem vingrinājumiem, viņa metodoloģiskās pārdomas balstītas uz vēsturiskiem pētījumiem un attiecībām starp filosofiju un vēsturi7 veido vienu no svarīgākajām viņa darbu daļām. Un lai arī domātājs pamatā šo metodoloģiju attiecina tieši uz antīko filosofiju, pamatodams to ar antīko tekstu specifiku: „bieži apgalvojumi ir jāsaprot to paredzētā efekta aspektā, nevis kā teikumi, kas adekvāti pauž indivēda domas un jūtas ”8, Ado pieeja ir aktuāla arī attiecībā uz mūsdienu tekstiem, ko paradoksālā kārtā apliecina arī Ado sniegtais antīko tekstu specifiskās dabas skaidrojums. P. Ado veikums ir iedalāms divās grupās, pirmā ir tulkojumi ar komentāriem, un otrā ir viņa paša filosofiskie apcerējumi. Un kā pirmajos, tā ortajos lasītājs sastopas ar P. Ado interprtācijas pieredzi, kas lielā mērā arī veido viņa filosofoskā skatījuma pieredzi. L. Vitgenšteina darbu ietekmē Ado antīko domātāju darbus skata valodspēļu perspektīvā, katru no tām ievietojot maksimāli adekvātos tās tapšanas apstākļos. Šādi Ado veiksmīgi savieno divas polaritātes – objektīvo kontekstualitāti un vēsturiskumu ar iespēju šos tekstus skatīt mūsdienu aktualitātē jeb iedarbībā, ko tie izraisa mūsdienu lasītājā. Zināšanas vēsturē un filoloģijā ļauj domātājam „atgriezt tekstus to izcelsmē”, savukārt smalkā filosofiskā un laikmeta izjūtu ļauj tajos „izlasīto” iesavināt mūsdienu pasaulē. Ado raksta: „Es sapratu, ka ir jāņem vērā domas un mentalitātes evolūcija laikmetu gaitā”9. Citur viņš skaidro: „Lai skaidri saprastu apgalvojuma nozīmi un vēl jo vairāk teksta kopējo jēgu, ir rūpīgi jāatklāj, pirmkārt, to, kas autoram ir jāsaka, piemēram, dēļ tā, ka viņš ir platoniķis vai stoiķis, vai arī tāpēc, ka viņš izmanto kādu konkrētu literāro žanru, vai dēļ tā, ka viņš vēršas pie vairāk vai mazāk zinoša klausītāja; otrkārt, to, ko viņš var pateikt: piemēram, ar mērķi „satricināt” klausītāju prātus, pārspīlēt kādas doktrīnas nozīmi; un visbeidzot to, ko viņš grib pateikt, tātad viņa mērķus un nolūkus.”10 Literārā žanra un teksta tapšanas konteksta noteikšana ir P. Ado priekšnoteikums veiksmīgai, objektīvā pētniecībā sakņotai tekstu analīzei.Šī prakse ir veids, kādā domātājs var pārvarēt subjektivitāti un tuvoties pētnieciskajai objektivitātei. Tāču šis skatījums, manuprāt, veiksmīgi pretendē arī uz zināmas objektivitātes sasniegšanu darbā ar mūsdienu „informatīvo haosu”, kad ārkārtīgi liela

219

220

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

daļa publiskajā telpā „atrodamo” tekstu ir tieši lasītāja ietekmēšanai, nevis informēšanai veidoti teksti. Izmantojot hermeneitikas principus, filosofs strādā pie valodas „attīrīšanas” un caur to piedāvā cilvēcisko vērtību sakārtojumu. Līdz ar to šī hermeneitika ir ceļš kā eksistences prakse11, kuras mērķis ir eksistences īstenojamība tās augstākajā līmenī. Tas ir fundamentālo principu uzlūkojums valodiskās eksistences pasaulē. Viens no viņa metodoloģijas nozīmīgākajiem skatījuma veidiem ir „saprašana” kā ar vēsturiskumu cieši saistīts process. Vārdi un priekšmetu nozīmes satur informāciju, pasaules saprašanas veidus, ko tiem ir piešķīrušas iepriekšējās paaudzes. Sākotnējā saprašana veido nepieciešamu horizontu. Tā ir atvērtība pasaulei, kas nodrošina izziņu un darbību, tāpēc zināšanu iegūšana saskaras ar hermeneitisko apli – nekas netiek uzzināts pilnīgi no jauna, notiek zināma riņķošana par, ko runā Gadamers – veselais tiek saprasts pirms daļām un daļas pirms veselā. Viņš runā par divu šķietami pretrunīgu pozīciju nepieciešamu apvienošanu, „vēstures interpretēšanai, starp citu, tāpat kā jebkura cita veida cilvēciskajai aktivitātei, ir jātiecas atbilst divām visai pretrunīgām, taču vienādi svarīgām prasībām: vēsturiskās realitātes uztveršanai un novērtēšanai ir nepieciešama, no vienas puses, apzināta pašiesaistīšana, no otras puses, pilnīga sevis pārvarēšana. Šī pētnieciskā askēze ir ceļš uz bezkaislīgu un objektīvu novērtējumu, kas ļauj saskatīt vēstures eksistenciālo nozīmi, tādi padarot mūs par vēsturiskām būtnēm.”12 Šī pretrunīgā atziņa pauž cilvēciskās attieksmes ideālu, tiecība uz kuru ir cilvēka augstākais uzdevums. Tekstu pētniekam, līdzīgi biologam vai fiziķim, pārvarot savu subjektivitāti, ir jātiecas uz šī ideāla īstenojamību – uz patiesību. Ado noraida vēsturnieku centienus deformēt tekstu jēgu, lai tuvinātu tos mūsdienu garīgajām prasībām. Tā vietā, lai tekstus „pārceltu” un adaptētu mūsdienu pasaulē, darbu jēgas izpratne pieprasa to „atgriešanu tur, no kurienes tie ir nākuši”13. Un tikai atklājot kāda darba objektīvo cilvēcisko nozīmi, ir iespējama produktīva tās pārnešana sev esamība14. Šāda pārnešana nenozīmē antīko tekstu mūsdienīgu aktualizāciju, bet gan to radīto ietekmju realizāciju iekšējos cilvēciskajos aktos. Balstoties uz Vitgenšteina mācību par valodspēlēm, Ado runā par to, ka kaut ko sakot sev vai citam, cilvēks klausītājā rada noteiktu iedarbību, saskaņā ar apstākļiem un saviem nolūkiem. Kā, piemēram, sakot „Man sāp!”,

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

cilvēks to dara nevis, lai informētu otru par savu izjūtu veidu un būtību, kas ir principiāli neiespējami, bet gan tāpēc, lai izraisītu vēlamu iedarbību – saņemtu palīdzību, tiktu pažēlots vai arī sasniegtu kādu citu rezultātu. Šis piemērs demonstrē, ka vārdi vai frāzes nav jāskata kā absolūtas, tā it kā tās tiktu teiktas, apzīmējot vai nosaucot konkrētas lietas vai parādības, bet gan kā valodspēles, kas tiek izspēlētas konkrētos apstākļos, ar konkrētiem nolūkiem. Un vienīgi maksimāli objektīva šo „blakusapstākļu” noskaidrošana padara iespējamu sapratni. Attēlojot šo zinātniskās tekstu pētniecības procesu kā pakāpenisku secību, skaidri atklājas arī Pjēra Ado darba pēctecība. Vēsturnieks filologs, balstoties uz zināšanām un nopietnu vēsturiski pētniecisko darbu, ar bezkaislīgu objektivitāti atklāj seno autoru darbu jēgu; vēsturnieks filosofs iegūto jēgu prasmīgi atbrīvo no visa, kas ir laikmeta un attiecīgās mentalitātes nosacīts, tā piešķirot šai jēgai transvēsturisku un transkulturālu nozīmi, un visbeidzot, filosofs „dzīvesmākslinieks” ļauj šai nozīmei kļūt par iedvesmas avotu savas dzīves pilnveidošanā. Tieši pieminētais konceptu transvēsturiskums un transkulturālisms ir pamats Ado idejai par to, ka eksistenciālo noteiksmju daudzums ir visai ierobežots15, respektīvi, atbrīvojot tās no vēsturiskās kārtības ietekmes dažādu civilizāciju eksistenciālie principi atklājas kā visai sakritīgi. Pjēra Ado metode atklājas kā pieeja, kas vainagojas ar zināmiem panākumiem trijās jomās – darbā ar avotiem, to interpretācijā un izskaidrošanā; darbā ar interpretācijām, to kritiskā izvērtēšanā un visbeidzot darbā ar sevi, kā garīgs vingrinājums. Vēres 1 2 3

Mamardašvili, M. Vīne XX gadsimta rītausmā // Mamardašvili lasījumi 2010. Starptautiskas zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU aģentūra „LU Filozofijas un socioloģijas institūts”, Filosofu biedrība „Parrhesia”, 2011. 143. lpp. Kūle, M. Eirodzīve. Formas, principi, izjītas. Rīga: FSI, 2006. 185. lpp. Bilen O. The Historicity of Understanding and the Problem of Relativism in Gadamer’s Philosophical Hermeneutics. Washington, 2000. Gadamers atspēko apgaismība uzbrukumus aizspriedumam, izceļot tā pozitīvo aspektu skat.: Gadamers H. G. Patiesība un metode. Rīga, 1999. 240. lpp. I. Šuvajeva tulk; Kūle M. Principle of Historicity in the

221

222

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15

Phenomenology of Life// Analecta Husserliana. 2006. No. 40. P. 237. – 249. Par vēstures un izskaidrošanas metodēm skat.: Vipers R. Vēstures lielās problēmas. Rīga, 1990. Hadot P. La Citadelle intérieure: Introduction aux Pensées de Marc Aurèle. Paris, 1997. P.10. Citēts pēc: Hadot P. La philosophie comme manière de vivre. Paris, 2001. P. 107. Tas ir viens no iemesliem tam, kāpēc pats Pjērs Ado savu darbu tulkojumiem dažādās valodās gatavoja nedaudz atšķirīgus „oriģinālus”, ņemot vērā attiecīgās tautas kultūru un pieredzi. Skat.: Davidson A. I. Introduction: Pierre Hadot and the Spiritual Phenomenon of Ancient Philosopht // Hadot P. Philosophy as a Way of Life. Spiritual Exercises from Socrates to Foucault. Oxford, Cambridge, 1995. P. 2. – 19. Адо П. Духовные упражнения и античная философия. Москва, 2005. Перевод В. А. Воробьева. C. 18. Hadot P. Philosophy as a Way of Life. Spiritual Exercises from Socrates to Foucault. Oxford, Cambridge, 1995. P 62. Hadot P. La philosophie comme manière de vivre. Paris, 2001. P.109. Gadamers H. G. Patiesība un metode. Rīga, 1999. 282. lpp. I. Šuvajeva tulk. Hadot P. La philosophie comme manière de vivre. Paris, 2001. P. 114. Turpat. 115. lpp. Stoa filosofu izpētes metodes attiecībā uz savu priekšgājēju darbiem, paredzēja objektīvu un adekvātu spriedumu par teksta saturu, kam sekoja šī saturu analīze un pielāgošana savai laiciskajai, garīgajai realitātei. Hadot P. La philosophie comme manière de vivre. Paris, 2001. P. 117.

Laura Bitiniece

Morāle un meli: Platona ɶɸʆʆɲେʊʆ ʗɸʐɷŽʎ Lai runātu par meliem Platona politiskās filosofijas kontekstā, ir jāņem vērā divi līmeņi jeb divi aspekti, kurus Platons izdala jebkuru melu gadījumā. Teiktais – stāsts, pasaka, mīts – var būt gan tīrs izdomājums, gan patiesību saturošs. Vispirms varam vārdisku informāciju vērtēt pēc tās faktiem un to patiesuma. Pievēršoties šīs pašas informācijas jēgai jeb sava veida dziļākam saturam, var vērtēt to atsevišķi. Līdz ar to jebkurš stāstījums var būt faktiski nepatiess un nepatiess jēgas ziņā, vai arī veidot attiecības nepatiess/patiess, patiess/patiess un patiess/nepatiess. Izmantojot Platona terminoloģiju, mēs varam runāt par meliem runā (τὸ ἐν τοῖς λόγοις ψεῦδος) un īstiem meliem kā dvēseles neziņu (τό ὡς ἀληθῶς ψεῦδος – ἡ ἐν τῇ ψυχῇ ἄγνοια) (Rep. 382a-d). Darbā Valsts Sokrats skaidro Adeimantam: „Melot dvēselei par lietām, kas ir, un būt nezinošam, un noticēt šiem meliem un tos paturēt, ir kaut kas tāds, ko neviens nepieņemtu; visi ienīst šāda veida melus. [..] Manis minētā lieta vispareizāk būtu saucama par īstiem meliem – tā ir dvēseles neziņa. [..] Bet kā ar meliem runās? Kad un kam tie ir noderīgi, neizraisot naidu? Vai tie nav noderīgi pret ienaidnieku, vai kā zāles slimam draugam, kad tas muļķības vai trakuma dēļ vēlas izdarīt ko sliktu? Kā arī – stāstot par senām lietām, par kurām patiesību nezinām – un pielīdzinot melus patiesībai, cik iespējams, vai mēs nepadarām tos lietderīgus?”1 (Rep. 382b-d) 223

224

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Meli dvēselē attiecas uz būtiskākajām lietām cilvēka dzīvē, un tos ienīst kā dievi, tā cilvēki; tie ir meli kā dvēseles neziņa (ἄγνοια). Savukārt vārdiskie meli var kalpot dažādiem mērķiem. Platons iesaka izmantot vārdiskus melus kā līdzekli, lai mudinātu cilvēku tiekties pēc labā un skaistā. Viņš politikā nepieļauj īstu melu radīšanu dvēselē, „jo tos ienīst kā dievi, tā cilvēki” (Rep. 382a,c). Savas politiskās filosofijas ietvaros Platons piedāvā izmantot pavisam konkrētu melu piemēru – γενναῖόν ψευδoς (Rep. 414b-c) jeb cēlos melus, kurus kā ārsts paraksta valsts pilsoņiem. Cēlie meli domāti, lai pārliecinātu vispirms valdniekus, tad arī visus pārējos, ka viņu līdzšinējā pieredze un audzināšana bijis sapnis. Patiesībā visi cilvēki cēlušies no zemes, tāpat arī viņu ieroči un darbarīki. Kad viņu veidošanās process zem zemes beidzies, zeme tos sūtījusi augšup. Tieši tāpēc visiem pilsoņiem kā brāļiem ir jāgādā par savu māti zemi, jāplāno tās aprūpe un jāaizstāv māte zeme no ienaidniekiem (Rep. 414d415d). Mēs varam ieraudzīt šī stāsta divus līmeņus: tas ir fiktīvs izdomājums, taču tā nestā vēsts par kopienas saliedētību un valstisku motivāciju nodibina saikni starp pilsoni un valsti, pret kuru viņam jāizjūt pienākums, kā arī ģimenisku domāšanu pašu pilsoņu starpā. Šāda ētiskā nostāja, pēc Platona domām, ir vistuvāk patiesībai par to, kā jādzīvo.2 Kā otrus melus Platons izmanto mītu, kas norāda uz dabisku nevienlīdzību to cilvēku vidū, kuri pirmajā solī apzinājās sevi kā brāļus: tie stāsta par to, ka no zemes nākušajos cilvēkos dievi ir ielikuši dažādus metālus. Cilvēkā ir vai nu zelts, vai nu sudrabs, bronza, dzelzs. Tie, kuru dvēselēs ir zelts, ir visgodājamākie un paredzēti valdīšanai, sudrabs dvēselē paredz to, ka šie cilvēki var uzņemties valsts aizsardzību, savukārt bronzas un dzelzs cilvēki – būt amatnieki un tirgotāji, nodrošinot pārējos ar iztiku (Rep. 414d-415d). Stāsts ir cilvēku iedalījums pēc to iedabas un spējām. Šis skatījums balstās pieņēmumā, ka tiešām pastāv katram atbilstoša specifiska vieta, un ka cilvēks to apzinās. Varam sev jautāt: vai mums šķiet, ka tie ir meli? Ja jā, tad, sekojot divu līmeņu nošķīrumam, mēs esam nezinoši par pašām svarīgākajām lietām, kas izpaužas stāsta jēgā jeb morālajā saturā. Ja mums šķiet, ka tā ir patiesība, Platons varētu sacīt, ka esam kaut ko sapratuši. Platona politiskajā filosofijā tiek skaidri norādīts, ka nepieciešams (Rep. 414b δεῖ, sal. ar Resp. 331c χρή) izmantot melus. Kāpēc kāds tā darītu, ja gribētu samelot? Manuprāt, runa šajā gadījumā ir par meliem formas nozīmē,

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

jo tāpat ikvienam skaidrs, ka tā ir sava veida fantastika. Darbā Likumi (Leg. 664a) Platons raksta „ja tiem noticētu, kāds labums būtu valstij..”. Tas vedina domāt, ka meli nav jāmaskē par patiesību, lai tiem noticētu – cilvēks var apzināties melus kā melus, un vienalga tie iedarbotos. Līdzīgi ir arī ar mākslas darbiem, īpaši traģisko dzeju (Rep. 606a-b) – visi apzinās, ka tas ir dzejdaru izdomājums, taču līdzpārdzīvojums notiek, un līdzpārdzīvojumam ir spēja ietekmēt cilvēka dvēseli jeb raksturu. Tas liek uzdot jautājumu – kāpēc Platons izvēlas mītisku diskursu racionāla skaidrojuma vietā? Iepazīstoties ar vairākiem Platona dialogiem, bet jo īpaši ar Valsti, kopēja atbilde rodama no dažādiem skatpunktiem.3 Pirmkārt, meli pierādījuši sevi kā efektīvs psiholoģisks audzināšanas instruments, kad bērna dvēsele vēl viegli ieveidojama. Bērni ir imūni pret racionālu izklāstu, taču uztver stāstus kā patiesus, neatpazīstot to alegorisko dabu. Morāli augstvērtīgi stāsti ieveido bērna dvēseli tikumības virzienā. Arī liela daļa pieaugušo nav gatavi saprast un pieņemt racionālu izklāstu, tiem daudz vieglāk noticēt stāstiem. Otrkārt, cilvēks ir neapturams atdarinātājs, kas bieži neapzināti pārņem dažādas sabiedrībā pastāvošas normas un kultūras noskaņojumu – un iesavina to savā dvēselē. Tas izskaidro gan to, kāpēc melu saturs jeb ētiskais vētījums ir pietiekami svarīgs, lai tam pievērstos, kā arī to, kāpēc argumentēts, lietišķs stāstījums nav efektīvākā vēstījuma forma, lai visus sasniegtu. Malkolms Šofīlds, manuprāt, ļoti pareizi vērš uzmanību uz cēlo melu un mītu izmantošanu valstiskās iekārtas nodibināšanā un saglabāšanā: valsts vienotība (vienlaicīgi novietojot valsti kā kopību augstāk par atsevišķu indivīdu) nav metafizisks uzdevums; tieši tāpēc tā sasniegšanai tiek izmantots populārs diskurss.4 Platona filosofijas dziļākie resursi, kā, piemēram, ideju teorija vai metaētiski pārspriedumi nepiedāvā tiešu veidu, kā motivēt cilvēkus būt valstiski noskaņotiem.5 Jautājums par to, kā cilvēks kļūst pilsoniski/sabiedriski noskaņots, tikai iesākumā var šķist ne pārāk nozīmīgs. Darbā Valsts, runājot par to, kā panākt, lai valdnieki redzētu, ka tikai kopēja labklājība nāk par labu arī viņiem (Rep. 412d), un pilsoņi darītu savu darbu, kā politiski izšķirošs risinājums tiek piedāvāti cēlie meli. Cēlo melu politiskais uzdevums neizsmeļ visus Platona mērķus. Meli paredzēti arī epistēmiska uzdevuma veikšanai. Tie vēstī, ka viss, kas noticis līdz šim, ir bijušas tikai iedomas, jo „patiesībā tie [cilvēki] visu laiku bijuši zem zemes, kur tikuši ieveidoti un audzēti.” (Rep. 414d) Tas nozīmē,

225

226

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

ka jaunā mīta jeb cēlo melu uzdevums ir pārliecināt klausītājus, ka visas šķietamās zināšanas un līdz tam dzirdētie mīti ir bijušas alegorijas. Jaunais mīts attiecas uz visu līdzšinējo pieredzi un spēj sēt neapmierinātību ar pašreizējo epistēmisko stāvokli. Cēlie meli sagatavo cilvēku filosofijai, veicot epistemoloģisku revolūciju. Džonatans Līrs norāda: „Ir svarīgi implantēt alegoriju, kura netiek atpazīta kā alegorija, kas vēsta, ka visa mūsu līdzšinējā pieredze ir veidojusies no nespējas atpazīt alegorijas. [..] [K]ad mīts sāk iedarboties, tas māca bērnam būt hermeneitiski aizdomīgam pret citiem mītiem, ko tas dzirdējis.”6 Tādējādi cēlie meli darbojas kā sava veida antimīts. Platons dēvē šādus melus par φάρμαࡅκον jeb zālēm (Rep. 389b, 459c). melu salīdzinājums ar medicīnisku līdzekli norāda uz to nozīmes ambigvitāti – šis līdzeklis var būt gan zāles, gan inde. Cēlo melu kā φάρμᾰκον forma ir „nepatiesa”, piemēram, zāles var būt rūgtas un ar sliktu aromātu, taču to dziļākā jēga jeb saturs ir dziedinošs. Analizējot šo metaforu tuvāk, varam redzēt, ka par patiesu Platons melu kontekstā uzskata to, kas ir labs un derīgs (Rep, 382e-d). Iemesls meliem par pagātni un cilvēku izcelšanos ir tas, ka neviens nezina patiesību, tāpēc par to jāveido meli, kas pēc iespējas vairāk līdzinātos patiesībai (Rep. 382b-c). Šī „līdzināšanās patiesībai” savukārt saprotama divējādi. Pirmkārt, patiesība kā tas, ko cilvēki izveido7 no sava rakstura un kultūras. Patiesais ir ētiskā realitāte. Realitāte audzināšanas teorijas kontekstā saprotama kā apļveida process; vienlaicīgi cilvēka dvēsele un kultūras vide atrodas nemitīgā tapšanā caur savstarpēju mijiedarbību. Faktiski nepatiesā stāstā gluži tāpat kā faktiski patiesā var būt ētisks vēstījums, cilvēciska un sabiedriska jēga, kas vispirms ir jāsaprot, bet pēc tam no stāsta jāpārnes dzīvē, tas ir, jāīsteno savā raksturā un jāintegrē kultūrā. M. Šofīlds norāda8, ka Platons nemaz neiedomājās melu jautājumā ieņemt absolūti noliedzošu pozīciju, jo absolūts neattiecas uz sensiblo pasauli. Būtiskāk par nemelošanu ir „teikt nepatiesas lietas no morāli labas dispozīcijas”, kā to dara ārsti vai valdnieki. Manuprāt, iespējams piekrist tam, ka predikāts patiess platonismā attiecināms tikai uz nemainīgiem zināšanu objektiem, tātad tādiem, kas pastāv inteligiblā tvērumā, nevis sensiblajā pasaulē. Taču Šofīlda secinājums, ka Platons līdzīgi Stoa filosofiem ierosina teikt „nepatiesas lietas no morāli labas dispozīcijas” ir kļūdains, jo uzsvars nekādā gadījumā netiek likts uz stāsta formu (kas var būt patiesa vai nepatiesa), bet gan uz tā saturu, kuram ir jābūt patiesam (arī ārstu gadījumā), jo tas attiecas

5. daļa. Zinātnieka ētika: filosofu skatījums

uz dvēseles neziņu par svarīgākajām lietām, un to „ienīst kā dievi, tā cilvēki” (Rep. 382a). Ir jāsaprot, ka īsti meli (kā dvēseles neziņa) nevienam nenāk par labu. Interesants ir pats nošķīrums vārdiskos melos un dvēseles neziņā. Ja zināt nozīmē dzīvot patiesībā, tad nezināt nozīmē dzīvot melos. Valsts mērķis nav padarīt cilvēkus nezinošus par svarīgākajām lietām, tieši otrādi, – lai valsts labi darbotos, visiem ir jādomā un jārunā par lietām vienādi (Leg. 664a). Un, otrkārt, patiesība kā dialektiskā ceļa noslēgums, pie kura potenciāli var nonākt zinošais. Kā jau iepriekš minēts, tikai valsts vadītājiem ir tiesības izmantot melus kā φάρμαࡅκον (Rep. 389b, 459c). Viņi ir zinoši un spēj fiktīvā formā ietērpt morālu patiesību, kas nāk par labu gan indivīdiem, gan sabiedrībai kopumā. Sokrats vēlas skaidri nošķirt valsts vadītājus pēc to attiecībām ar pārvaldāmajiem (Polit. 291a-b). Kļūst skaidrs, ka valdnieku nedefinē tas, ka viņš ir ievēlēts, vai, piemēram, ieguvis varu ar spēku, vai izkrāpis, nopircis to, vai tāds, kurš apsolījis nemelot. Valdnieku definē viņa zināšana, un viņa attiecības ar pavalstniekiem ir balstītas zināšanās. Darba Valsts 389b,c fragmentā Platons izvirza nosacījumu, ka tikai tas, kurš pārzina ārsta amatu, drīkst darboties ar „tik indīgām lietām kā meli”; valsts vadītāji (ἄρχοντες) drīkst melot valsts labā (ἐπ’ ὠφελίᾳ τῆς πόλεως), savukārt neprašas jeb privātpersonas (ἰδιώται) nedrīkst meliem pat pieskarties. Privātpersonas meli valdībai jāvērtē kā noziegums, kas tikpat nopietns kā pacienta meli ārstam, atlēta trenerim vai matroža stūrmanim. Pilsonis, melojot vadītājam, praktizē bīstamu paradumu: paradumu (ἐπιτήδευμα), kas var apgāzt valsts iekārtu, gluži kā nolaidīga un melīga apkalpe – kuģi (Rep. 389b-d). Ar šo domu gājienu vienlaikus saistīta arī neuzticēšanās dzejdaru veikumam, kuru stāstus par to, kā dievi savā starpā cīnās un viens otru apkrāj, Platons vērtē kā faktiski nepatiesus un arīdzan nepatiesus jēgas ziņā. Dzejdaru teiktais visbiežāk ir morālā satura ziņā nepatiess, tas ir, tāds, kas nav labs un derīgs, tāpēc valdnieka uzdevums ir sniegt priekšrakstus jeb vadlīnijas visam, kas nonāk kultūrā (Rep. 378b-379a). No vienas puses varētu teikt, ka būtu labi, ja šāds zinošs valdnieks eksistētu, bet no otras šķistu, ka viņš būtu totalitārs un ierobežotu mūsu brīvību. Taču, pēc Platona domām, cilvēks ar šādām zināšanām neeksistē (vai labākajā gadījumā eksistē, bet neatrodas un nevēlas atrasties varas pozīcijās, Rep. 346d-347e). Tieši šī iemesla dēļ Leo Štrauss nodēvējis darbu Valsts par vislabāko dziedināšanu no politiskām ambīcijām.9

227

228

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

Vēres 1

4 5

6 7 8 9

Skat arī. Hesk J. Athens and the ‘noble lie’. In Deception and Democracy in Classical Athens. New York: Cambridge University Press, 2000. P. 159. Hesks nosauc Platona [vārdisko melu] pieeju par „veselā saprāta meliem”, kurus līdzīgā situācijā izmantotu jebkurš cilvēks. Platons tos pacēlis valstiskā līmenī kā propagandu. Tā netiek izmantota vienmēr kā politisks instruments Spartā, taču tiek lietota pēc vajadzības. M. Šofīlds norāda, ka lielākā daļa Platona mītu vēlāk tajā pašā darbā tiek izteikti un skaidroti arī nemītiskā diskursā, proti, ka cēlie meli kā motivācija, lai radītu holistisku politisko ideoloģiju, tiek vēlāk skaidrota kā nepieciešamība, lai sabiedrība izjustu sevi kā vienotu organismu, kurš pakļauts kopējām sāpēm un baudām (Rep. 462a-464b). Schofield M. The Noble Lie. In The Cambridge Companion to Plato’s Republic. Ed. by G.R.F.Ferrari. New York: Cambridge University Press, 2007. P. 155-156. Piemēram, Džons Hesks uzskata, ka „Platons paļaujas uz arhaisko ticību, ka vārdiem piemīt spēks dziedināt, indēt, noburt.” Tam, manuprāt, nevar piekrist, pat ja sadala šo izteikumu divās nozīmēs, proti, ka (a) Platons tic, ka vārdiem ir maģisks spēks vai, ka (b) Platons domā, ka cilvēki tic vārdu maģiskajam spēkam. Pirmajā gadījumā Platona sniegtais izskaidrojums vārdu spēkam ir balstīts cilvēka iedabas pētījumā, tāpēc ir psiholoģisks, nevis maģisks. Otrajā gadījumā rodas jautājums par pietiekamu tekstuālo pamatojumu, lai pieņemtu (b). Salīdzinājumam – Platons neizmanto vārdu maģiskā spēka argumentu, nostājoties pret dzejdaru veikumu. Hesk J. Athens and the ‘noble lie’. In Deception and Democracy in Classical Athens. New York: Cambridge University Press, 2000. P. 201. Schofield M. The Noble Lie. In The Cambridge Companion to Plato’s Republic. Ed. by G.R.F.Ferrari. New York: Cambridge University Press, 2007. P. 156-158. Darbā Valsts 412c-414b Sokrats ierosina pārbaudes potenciālajiem valdniekiem. To mērķis ir noskaidrot, vai viņi spēs saglabāt savu pārliecību par izvēlēto ceļu. Valdniekiem jābūt tādiem, kurus nevar pārliecināt novērsties no izvēlētā ceļa, viņi nevar paši to aizmirst, sēras un sāpes nevar tos novērst no mērķa, un tāpat baudas un bailes nespēj tos apmānīt. Bieži pētnieciskā literatūra piedāvā skatīt šo pasāžu kā filosofa pārbaudījumu spējā vienmēr tiekties uz patiesību, taču 412e un 413c skaidri norāda, ka visi testi un pārbaudes paredzēti, lai noteiktu, cik valstiski domājošs un motivēts ir topošais valdnieks, respektīvi, lai noskaidrotu, vai viņš turas pie pārliecības, ka vissvarīgākais ir rīkoties valsts interesēs. Lear J. Allegory and Myth in Plato’s Republic. In The Blackwell Guide to Plato’s Republic. Ed. by G. Santas. Cornwall: Blackwell Publishing, 2006. P. 32-33. Ferrari G.R.F. Plato and Poetry. In The Cambridge History of Literary Criticism. Vol I. Classical Criticism. Ed. by G.A. Kennedy. Cambridge: Cambridge Univ. Press. 1989. P. 113. Schofield M. The Noble Lie. In The Cambridge Companion to Plato’s Republic. Ed. by G.R.F.Ferrari. New York: Cambridge University Press, 2007. P. 145-148. Strauss L. The City and Man. Chicago: The University Press of Virginia, 1964. P. 65

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

Signe Mežinska

Zinātnieka ētika un biobankas

Biobankas plašā nozīmē ir bioloģiskā materiāla un ar to saistītās informācijas kolekcijas, kurās var tikt glabāti augu, dzīvnieku vai cilvēka izcelsmes bioloģiskā materiāla paraugi, tomēr visbiežāk šis termins tiek attiecināts uz cilvēka bioloģiskā materiāla paraugu kolekcijām. Gan Latvijā, gan pasaulē mūsdienās plaši tiek veidotas biobankas, kurās cilvēka DNS, audu, šūnu, asins un citu ķermeņa substanču paraugi tiek glabāti diagnostiskiem, ārstnieciskiem vai tiesu medicīnas mērķiem, tomēr zinātnes kontekstā galvenais biobanku uzdevums ir nodrošināt materiālu zinātniskiem pētījumiem. Latvijā šobrīd lielākā pētījumu biobanka ir Latvijas iedzīvotāju genoma izpētes projekts, bet līdzās tam pastāv arī daudzas citas kolekcijas, kuru nozīme biomedicīnas pētījumos strauji pieaug, vienlaikus radot virkni ētisku problēmu. Ja zinātnes galvenais uzdevums ir radīt jaunas zināšanas, un zinātnieka jautājums ir: kā to izdarīt?, ētikas jautājumi ir: vai tas ir jādara? un kā to izdarīt ētiski pieņemamā veidā? Biobankās uzglabātā bioloģiskā materiāla galvenā vērtība ir potenciālas zināšanas, ko iespējams iegūt, veicot zinātniskus pētījumus ar šiem paraugiem. Tomēr bioloģiskā materiāla paraugi vienlaikus ir bijuši daļa no personas ķermeņa, kas rada filosofiskus jautājumus par ķermeņa piederību, priekšmetiskošanu un cilvēka ķermeņa vērtību. Cilvēka ķermenis medicīnā jau sen ir lietots kā resurss un pētījumu objekts, un arī cilvēka bioloģiskā materiāla paraugu kolekciju vēsture ir 231

232

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

samērā ilga, tomēr šobrīd Eiropā un pasaulē biobanku jomā notiek nozīmīgas izmaiņas. Būtisks pavērsiens bija cilvēka genoma pētījumu attīstība, kas ļāva bioloģiskā materiāla paraugus sasaistīt ar lielu informācijas apjomu, kā arī datorizētas datu analīzes izmantošana. Pašlaik notiek pāreja no nelielām, izolētām biobankām uz zinātnieku sadarbību biobanku tīklos, un virzība no nacionāliem pētījumiem uz starptautiskiem sadarbības projektiem. Vienlaikus notiek intensīvas diskusijas par to, kāds ir ētiski pieņemamākais personas piekrišanas veids viņa bioloģiskā materiāla glabāšanai biobankā: informēta piekrišana paraugu izmantošanai katrā konkrētā pētījumā, atvērtā piekrišana2 visiem iespējamajiem pētījumiem nākotnē vai kāda cita piekrišanas forma. Informētas piekrišanas prasība pētījumu ētikā tiek pamatota ar personas autonomijas principu. Autonomija filosofijā tiek definēta kā personiskā brīvība, individuālas gribas vai izvēles neatkarīga īstenošana3. Autonomijas principa īstenošana biobanku praksē ir personas tiesības noteikt, kas notiek ar bioloģiskā materiāla paraugiem, kuri iegūti no personas ķermeņa. Zinātnieka morālais pienākums ir respektēt pētījuma dalībnieka kā autonomas personas gribu un izvēli. Neapšaubāmi, autonomas izvēles veikšanai ļoti svarīga ir arī informācijas pieejamība, tādēļ viens no galvenajiem zinātnieka pienākumiem ir informēt pētījuma dalībniekus (biobanku gadījumā – bioloģiskā materiāla donorus) par pētījuma mērķi, norisi, iespējamajiem riskiem, kā arī viņu tiesībām pārtraukt dalību pētījumā. Ja pētījuma dalībnieku piekrišana izmantot viņu bioloģisko materiālu nav balstīta uz pietiekamu informāciju, tā ir tikpat nepieņemama vai pat sliktāka situācija kā piekrišanas neesamība. Latvijā vēl arvien ir aktuāli jautājumi par vienotiem informētas piekrišanas standartiem biobanku jomā, par to, kā praktiski notiek informētas piekrišanas process paraugu uzglabāšanai biobankā, un vai tas nodrošina pietiekamu informācijas apjomu personai, kas piekrīt nodot bioloģisko materiālu biobankai? Trūkst arī plašas publiskas diskusijas par šiem jautājumiem. Cilvēka bioloģiskā materiāla paraugus biobanku veidošanai var iegūt vairākos veidos, un katrs no tiem rada noteiktas ētiskas problēmas saistībā ar piekrišanu. Paraugi var tikt vākti konkrētam pētījumam, kas ļauj iegūt katra donora informētu piekrišanu, tādējādi mazinot ar autonomijas principa ievērošanu saistītās problēmas. Dažkārt paraugi tikt vākti nespecificētiem pētījumiem nākotnē, kas neļauj sniegt donoriem konkrētu informāciju par pētījuma būtību un riskiem, tādējādi radot jautājumu par alternatīvām

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

piekrišanas formām. Pastāv „vecās” kolekcijas, kas ir izveidotas pirms vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem, un kuras ir veidotas bez personu informētas piekrišanas, tādējādi radot jautājumus par ētisku pamatojumu šo kolekciju atkārtotai izmantošanai mūsdienās. Biobanku veidošanai var tikt izmantoti arī ķirurģisko operāciju anatomiskie atkritumi, kas ir saistīts ar diskusijām par pacienta piekrišanas nepieciešamību šādos gadījumos. Ētiskas dabas jautājumus rada arī īpašu personu grupu iesaistīšana biobanku veidošanā, šādas īpašas grupas ir bērni un personas ar ierobežotu rīcībspēju. Atsevišķas problēmu grupas saistītas ar mirušu personu bioloģiskā materiāla un embrionālo audu paraugu iekļaušanu biobankās. Zinātnieka morālo pienākumu fiziski vai psiholoģiski nekaitēt pētījuma dalībniekiem nosaka nekaitēšanas princips. Bažas un neuzticību biobankām Rietumu sabiedrībā bieži rada lielie personiskās un sensitīvās informācijas apjomi, ko var iegūt, veicot biobanku pētījumus. Zinātnieku pienākums ir nodrošināt donoru privātuma un konfidencialitātes aizsardzību, paredzot iespējamos riskus un savlaicīgi tos novēršot. Tikpat nozīmīgs ir jautājums, kurš, kā un kāpēc drīkstētu piekļūt biobankās glabātajiem bioloģiskā materiāla paraugiem un informācijai un ar kādiem nosacījumiem paraugus un informāciju drīkstētu izmantot starptautiskos pētījumos? Biobanku pētījumi bieži ir starpdisciplināri un starptautiski, kas rada jautājumus par paraugu importa un eksporta nosacījumiem un to ētisko pamatojumu. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar zinātnieka pienākumu nodrošināt pētījuma dalībnieku privātumu un konfidencialitāti. Eiropā daudz tiek diskutēts par ģenētiskās diskriminācijas un stigmatizācijas draudiem, kā arī nepieciešamību izvērtēt biobanku pētījumu ietekmi uz noteiktām sabiedrības grupām. Diemžēl Latvijā vēl ir daudz publiski neapspriestu jautājumu par riskiem, ko biobanku pētījumi varētu radīt personas un noteiktu sabiedrības grupu interesēm un par šo risku novēršanas iespējām. Viena no jaunākajām ētiskajām problēmām biobanku kontekstā saistīta ar zinātnieku iespējamo pienākumu individuāli informēt donorus par negaidītiem un nozīmīgiem pētījumu rezultātiem. Šī problēma ir saistīta ar jautājumiem par pētījuma veikšanas mērķi, laba darīšanas principu un personas tiesībām nezināt noteikta veida informāciju. Ir skaidrs, ka būtu nepamatoti un praktiski neiespējami informēt katru donoru par visiem pētījuma rezultātiem, tomēr atsevišķos gadījumos biobanku pētījumi var sniegt

233

234

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

personai nozīmīgus datus, piemēram, informāciju par noteiktas ģenētiskas saslimšanas risku donoram vai viņa radiniekiem. Ir svarīgi izveidot ētikas vadlīnijas, kas palīdzētu zinātniekiem definēt viņu pienākumus attiecībā uz donoru informēšanu par pētījumu rezultātiem. Secinājumi: Biobanku veidošanās pasaulē un Eiropā rada jaunas ētiskās problēmas zinātnieku un pētījuma dalībnieku attiecībās, īpaši ņemot vērā lielos informācijas apjomus, ko rada genoma pētījumi. Latvijā biobanku jomā ir vērojams vienotu ētikas standartu trūkums. Līdzās pārdomātam un atbildīgam biobanku veidošanas procesam (piemēram, Latvijas iedzīvotāju genoma projekts), pastāv biobanku kolekcijas, kuru veidošana netiek balstīta uz skaidri formulētiem ētikas principiem. Lai gan pēdējos gados ir aizsāktas vairākas aktivitātes (piemēram, ESF projekta „Agrīnas audzēju diagnostikas un novēršanas starpdisciplināra izpētes grupa” ietvaros tiek veikta biobankas modeļa izstrāde, kas ietver arī ētisko problēmu analīzi), tomēr trūkst plašākas diskusijas par ētikas problēmām šajā jomā. Lai respektētu personas autonomijas principu, svarīga ir informētas piekrišanas standartu veidošana biobankām, pie tam ļoti svarīgi būtu šo standartu veidošanā iesaistīt plašāku sabiedrību, ne tikai zinātniekus. Šādu standartu mērķis būtu personas interešu un privātuma aizsardzības sabalansēšana ar sabiedrības interesēm iegūt nozīmīgus zinātnisku pētījumu rezultātus. Īpaši svarīgi ir nodrošināt personām tiesības atteikties no dalības biobanku pētījumos, skaidri nosakot, kas notiek ar paraugiem pēc atteikšanās. Iespējamie risinājumi ir paraugu iznīcināšana vai pilnīga anonimizēšana. Biobankas tiek uzskatītas par būtisku pamatu personalizētās medicīnas attīstībai, kas drīzumā radīs jaunas problēmas arī ētikas jomā. Būtu svarīgi jau savlaicīgi veidot zinātnisku diskusiju par personalizētās medicīnas ētiskajiem aspektiem.

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

Vēres 1 2 3

Konferences referāts ir izstrādāts ESF projekta “Kapacitātes stiprināšana starpnozaru pētījumos biodrošībā” (Nr.2009/0224/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/055) ietvaros angl. – open consent Jennings B. Autonomy. In: Steinbock B. (Ed.) The Oxford Handbook of Bioethics. New York: Oxford University Press, 2009, p.75

235

Vents Sīlis

Bioētika un tanatopolitika – izaicinājums vai sabiedrotais? Termins „tanatopolitika” ir radies diskusijās par ētiskajām problēmām, kas saistītas ar dzīvības pārtraukšanu – nāves procesu, abortiem, eitanāziju, veltīgas ārsta darbības izbeigšana. Šis jēdziens ir konceptuāli saistīts ar jēdzienu „biopolitika”, tādēļ runājot par vienu no tiem ir nepieciešams minēt arī otru. Viens no prominentākajiem skaidrojumiem ir Mišela Fuko definīcija, saskaņā ar kuru biopolitika apzīmē „18. gadsimtā uzsāktos centienus racionalizēt problēmas, kuras pārvaldības praksei radīja tādi dzīvu cilvēku grupai raksturīgi fenomeni kā veselība, sanitārija, dzimstība, dzīvildze, rase...” Runa ir par konkrētu racionalitātes ietvaru no kura izrietošās varas tehnoloģijas tika pielietotas lai regulētu gan katra indivīda, gan arī visas populācijas uzvedību. Fuko norāda, ka sākotnēji vara nozīmēja valdnieka tiesības „likt mirt vai ļaut dzīvot”, un galvenokārt izpaudās kā iznīcinošs, graujošs spēks. Taču 17.-18. gadsimtā notika fundamentāla varas mehānismu transformācija, proti, vara vairs nenodarbojās galvenokārt ar dzīvības atņemšanu piemērojot nāvessodu vai uzsākot karu (lai gan šīs funkcijas tai joprojām saglabājas), bet gan ar dzīvības veicināšanu, kontroli un organizāciju. Varai pār dzīvību ir iespējams nošķirt divas pamatformas: (1) cilvēka ķermeņa anatomiskā politika: ķermeņa dresēšana un iekļaušana kontroles sistēmās ar mērķi panākt tā lietderīguma un pakļāvīguma pieaugumu, (2) iedzīvotāju biopolitika: 236

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

vairošanās, dzimstības un mirstības, veselības līmeņa, dzīvildzes un citu nosacījumu regulējoša kontrole. Tādā veidā tiek īstenota bioloģisko procesu normativizācija un radīts režīms, kuru Fuko nosauc par „biovaru”, kas ir nepieciešams elements kapitālisma attīstībā. Vēl viena svarīga iezīme ir tas, ka mūsdienās biovara tiek īstenota nevis kā no ārpuses nākoša vardarbība, bet kā internalizētu normu kopums, kuru mērķis ir nodrošināt veselīgu un produktīvu sabiedrības locekļa eksistenci – cilvēki paši nodarbojas ar pastāvīgu sevis novērošanu un vērtēšanu. Savukārt, biopolitikas transformāciju tanatopolitikā apraksta itāļu filosofs Džordžo Agambens (Giorgio Agamben). Viņš uzskata, ka mūsdienu sabiedrība veidota pēc analoģijas ar koncentrācijas nometni – tā ir tīra, absolūta un nepārvarama biopolitiskā telpa. Kā piemēru situācijai, kur biopolitika neizbēgami kļūst par tanatopolitiku, Agambens min eitanāzijas procedūru. Līdzīgi Fuko viņš salīdzina vēsturiskās valdnieka tiesības lemt par kādas dzīvības beigšanu ar biopolitikas laikmetu, kad šī vara „pārvēršas par pilnvarām spriest par to, kurā brīdī dzīvībai vairs nav politiskas nozīmes”. Līdz ar to biovaras kontekstā jautājums par eitanāziju ir ne tik daudz ētiska, kā politiska problēma. Būtiski, ka indivīda politiskā vērtība ir lielā mērā saistīta ar viņa ekonomisko vērtību, kur viņš vai nu ir nodokļu maksātājs, vai arī nodokļu naudas patērētājs – sabiedrības slogs. Biovaras laikmets vienlaikus ir arī bioētikas rašanās un uzplaukuma laikmets un šis apstāklis aktualizē jautājumu par bioētikas un bioētiķu attiecībām ar biovaru (šeit mēs nonākam pie konferences tēmas „zinātnes ētika”). Vai bioētikas uzdevums ir sadarboties ar varu, jeb izaicināt to? Atbildot uz šo jautājumu Bendžamins Noiss (Benjamin Noys) min Pītera Singera piemēru: „Singers ir pārliecināts, ka ētika ir līdzeklis kā mest izaicinājumu medicīnas varai”. Bioētika radās 1960-tajos gados un izpaudās kā centieni ierobežot ārstu un pētnieku patvaļu, kuras šausminošākais piemērs ir nacistu eksperimenti ar koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Noiss atzīst Singera ieguldījumu šajā procesā un dēvē pāreju no ētikas, kas uzskata jebkādu dzīvi par vienlīdz vērtīgu uz jaunu dzīves kvalitātes ētiku par revolūciju. Tai pat laikā Noiss asi kritizē Singeru par to, ka izmanto bioētiku, lai ierobežotu un regulētu medicīnas varu, bet neaplūkot politiskās problēmas. Viņš aizstāj dzīvības un nāves politiku ar ētiku, kā rezultātā bioētika uzņemas augstākās varas

237

238

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

lomu: „bioētiķis – šāda ir augstākās varas jaunatrastā maska.” Pateicoties bioētiķu centieniem pusgadsimta gaitā tika radīti gan starptautiskas, gan lokālas nozīmes vadlīnijas un likumi, kuru ietvaros ētikas pamatnormas guva juridisku nostiprinājumu. Franču domātājs Alēns Badjū (Alain Badiou) norāda, ka ētika mūsdienās ir pārvērtusies par dominējošu ideoloģiju. Ētiķu pienākums šajā gadījumā ir nezaudēt modrību un censties notvert mirkli, kad sabiedrībā vai zinātnē būs notikušas kārtējās būtiskās izmaiņas, kas padarīs esošās normas par neadekvātām un radīsies nepieciešamība izstrādāt jaunas. Arī Latvijas kontekstā var runāt par biovaru gan kā tanatopolitiku, piemēram, saistība ar abortiem un veltīgas ārsta darbības pārtraukšanas regulējumu, gan kā biopolitiku – centieniem regulēt zemos dzimstības rādītājus. Šajā sakarā Latvijas bioētiķiem būtu jāuzdod sev tie paši jautājumi, kurus Noiss uzdod Singeram.

Iļja Marija Boļšakovs

Cilvēka daba, dabiskais likums, transhumānisma ētiskie izaicinājumi Mūsdienu pasaules aina lielā mērā izveidojusies zinātnes iespaidā. Pārsvarā un visredzamāk šīs izmaiņas notiek ar tehnoloģiju palīdzību, kuras piepilda gan sabiedrības, gan indivīda dzīves telpu. Zinātne un tehnoloģijas atrodas ciešā sasaistē, jo tieši zinātne ir tehnoloģiju māte un šūpulis, bez tās nekādas tehnoloģiskas attīstības nebūtu. Tehnoloģijas parāda savu efektivitāti dažādās dzīves sfērās un atrisina noteiktus ar informāciju, ražošanu un labklājību saistītus jautājumus, bet vienlaicīgi to attīstība izraisa arī problēmas, izmainot sabiedrības ētisko ainu un izvirzot jaunus izaicinājumus. Tehnoloģiju attīstība ir redzama katram, jo tās piepilda mūsu ikdienu. Lielos vilcienos divas, iespējams, galvenās pieejas – zinātnes un ar to saistīto tehnoloģiju attīstības virzība un prognozēšana ir saskatāmas tehnopesimisma un tehnooptimisma paradigmās. Transhumānisms ir mācība, kas uzskata, ka zinātnes progress un tehnoloģiju attīstības perspektīvas varēs izmainīt cilvēka stāvokli pasaulē, pārvarot slimības, novecošanu un pat nāvi, mainot vai pārsniedzot cilvēciskās būtnes iespējas, pārsniedzot to fiziskās un intelektuālās spējas, kā arī ar zinātnes palīdzību atrisinot cita veida problēmas. Transhumānisms varētu tikt uzskatīts par tehnooptimistisko uzskatu avangardu, redzot zinātnes sasniegumos atslēgu cilvēku dabas izmaiņai, radot jaunas būtnes uz homo sapiens pamata. Kā pārejas posmu no cilvēka pie postcilvēka, radot transcilvēku, par kādu daudzi transhumānisma piekritēji 239

240

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

uzskata sevi jau tagad, jo modernās tehnoloģijas un instrumenti izmainīja izpratni par cilvēka spējām. Transhumānisms, neskatoties uz to, ka tas patiešām ir tehnooptimisma avangards, paradoksālā veidā ir tehnopesimisma asmens, jo zinātnes un tehnoloģijas attīstība pārvar cilvēka dabu un cilvēks pārstāj būt par to, kas tas ir, tātad principā iznicina cilvēku, padara tam galu. Var likties, ka transhumānismu stipri ietekmējusi zinātniskā fantastika, bet zinātniskā fantastika ir fenomens, ko var skatīt ļoti tuvu transhumānisma idejām, jo tā – neatkarīgi no savas piederības tehnooptimistiskajai vai tehnopesimistiskajai izpratnei – uzskata, ka tehnoloģiju progress izmainīs izpratni par cilvēku un sabiedrību, atrisinās daudzas problēmas. No vienas puses, zinātniskā fantastika ir sapnis par nākotni, par to, kā vēl nav, bet kas būs, jo tas sakņojas tagadnē. Bet, skatot to vēsturiskā perspektīvā, tā spēlēja arī pravietisku lomu, jo daudz kas no zinātniskajā fantastikā aprakstītā un apskatītā kļuvis par īstenību. Bet, neskatoties uz savu idejisko tuvību transhumānismam, zinātniskā fantastika var būt arī pretrunā transhumānismam un paradoksālā veidā būt tuvāk cilvēka dabas noturības idejai un dabiskā likuma teorijām. Transhumānisms uzskata, ka zinātne atrisinās visus jautājumus, kas gadsimtiem mocījuši cilvēci, piemēram, pilnībā iznīcinās slimības. No vienas puses, tas var likties dīvaini, it īpaši redzot mūsu tagadni, bet, ja skatīties uz mūsu tagadni no pagātnes, tad modernais medicīnas stāvoklis, pateicoties zinātnes atklājumiem un tehnoloģiju attīstībai, varētu likties neiespējams un pasakains. Tātad līdzīga situācija varētu būt arī tajā nākotnē, no kuras mūsu tagadne tiks skatīta kā pagātne. Tātad, ņemot vērā vēsturisko perspektīvu, transhumānisma pretenzijas uz to, ka laiku gaitā vai pat drīzumā tiks apkarotas slimības, var būt patiesas. Tāpat tiks atrisinātas pārtikas un citu resursu nepietiekamības problēmas, tādā veidā apkarojot badu un nabadzību, tiks uzlabota dzīves kvalitāte visiem pasaules iedzīvotājiem, tādējādi samazinot nevienlīdzību un spriedzi starp pasaules tautām. Pastāv atsevišķi jautājumi par atsevišķām problēmām transhumānismā, piemēram, identitātes jautājums, iespēja kādreiz cilvēka apziņu lejuplādēt tīklos vai uz citiem nesējiem. Tāda veida problēmas rosina gan filozofiskos jautājumus, gan atgādina teoloģisko problemātiku saistībā ar augšāmcelšanos un personas identitāti. Kopumā šāda pieeja var būt attaisnota, jo, iespējams, kādreiz tāda lejuplāde būs iespējama. Tātad ikvienā gadījumā transhumānisms

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

stāsies priekšā filozofiskiem jautājumiem, atbildes uz kuriem būs pietiekami sarežģītas. Transhumānisms mēģina pārvarēt cilvēku, tātad pārvarēt cilvēka dabu, kas, iespējams, tiek skatīts nevis kā mērķis, kuru vajag censties sasniegt, bet kā likumsakarīgas tehnoloģiskās attīstības beigas. Liekas, ka transhumānisma pieeja cilvēka dabai tiek saprasta visai šauri. Cilvēks + tehnoloģijas= transcilvēks, kam vēlāk jākļūst par postcilvēku, jebkurā gadījumā ir cilvēks un ir tehnoloģijas; grūti saprast, kādā veidā iestāsies tāds stāvoklis un kam jānotiek, lai tehnoloģijas atceltu cilvēku, kādai jābūt tehnoloģiju kapacitātei, kur ir robeža, kad sāksies lēciens un kvantitatīvais tehnoloģiju pieaugums izmainīs cilvēka kvalitāti? Vai patiešām, nomainot gandrīz visas cilvēka daļas ar mākslīgām, cilvēks vairs nebūs cilvēks? Jo šeit patiešām parādās svarīgs jautājums, kas tad padara cilvēku par cilvēku? Jautājums par cilvēku vienmēr ir bijis svarīgs, mūsdienās tas kļūst svarīgs arī ar tehnoloģiskiem izaicinājumiem saistītos aspektos šeit apskatāmajā kontekstā. Frensisa Fukojamas darbs Mūsu post-cilvēciskā nākotne. Biotehnoloģiskas revolūcijas sekas, kas parādījās pirms desmit gadiem, atklāj to, ka šeit apskatāmiem jautājumiem patiešām ir vieta filozofiskās, zinātniskās un politiskās diskusijās. Fukojama skata gan tehnoloģiju esošo un prognozējamo ietekmi uz mūsu dzīvi, gan jautājumu par cilvēka dabu, gan domu par dabisko likumu, kas dod iespēju labāk saprast kopīgo morālo pamatu. Zinātniskā fantastika, kā jau minēts, ir arī pretrunā ar transhumānismu, jo parāda, ka jautājumi, kurus risina cilvēciskas (un transhumānisma skatījumā arī transhumānas vai postcilvēciskas) būtnes, ir vieni un tie paši, un patiešām tie ir: 1) morālie jautājumi un 2) jēgas jautājumi. Iespējams, tieši spēja meklēt savas eksistences jēgu un uzdot morālos jautājumus arī veido cilvēcisko būtņu dabu. Šeit ir nepieciešama piebilde. Saprotams, ka morālā valoda mainās, tās pašas tehnoloģijas rada jaunas problēmas, izvirza jaunus jautājumus un nākotnes cilvēkiem vajadzēs uz tiem atbildēt. Tāpat ir jautājumi, kas nav aktuāli, jo vairs neeksistē tie sociālie, politiskie, ekonomiskie vai tehnoloģiskie apstākļi, kuros tie varēja parādīties un bija aktuāli. Bet paliek arī ētiskie pamatjautājumi – vai nedarīt citiem to, ko tu negribi lai dara

241

242

Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa

tev, vai var izmantot cilvēku kā līdzekli, vai var iznīcināt cita cilvēka (vai postcilvēka) dzīvi utt.? Liekas, ka cilvēka ētiskā un jēgas dimensijas nevar tikt atceltas, jo tās ir cilvēka dabas kodols. Bet ir arī jautājumi – kā zinātnes un tehnoloģiju attīstība novedīs pie cilvēces “maizes” problēmas risināšanas, kā tehnoloģijas transhumānisma izpratne pārvarēs badu un sniegs cilvēcei labklājību –, uz kuriem nevar atbildēt transhumānisma kontekstā. Jo tehnoloģijas ir spējīgas to darīt tikai saskaņā ar humanitāro, morālo attīstību. Bez ētiskās dimensijas tehnoloģiskie risinājumi nebūs efektīvi un rezultatīvi. Tātad tehnoloģiskai attīstībai jāiet roku rokā ar garīgo, tikumisko cilvēces attīstību, kas balstīta cilvēka īstās tikumiskās būtībās kā cilvēka dabas kodolu pieņemšanu. Citiem vārdiem sakot, tehnika bez ētikas neatrisinās cilvēcei pretī stāvošās problēmas. Par to transhumānismas varētu būt drošs. Par cilvēka dabu ir iespējams runāt šādos aspektos: 1. Cilvēka daba kā cilvēka spēju kapacitātes palielināšana. 2. Cilvēka daba kā ētiska dimensija. 3. Cilvēka daba kā lietas dabas partikulārais gadījums, kas dos iespēju runāt par ikvienas lietas dabu. a) Transhumānisms pārsvarā skatās uz pirmo izpratni par cilvēka dabu, bet cilvēka spēju palielināšana, šķiet, nedod iespēju patiešām izmainīt cilvēciskās būtnes dabu. Tātad izmaiņas būtu iespējamas, ja cilvēki varētu turpināt eksistenci digitālos tīklos, kļūstot vai par digitāliem, tīkla, kibernētiskiem, bet, vienalga, cilvēkiem, kas novedīs pie cilvēka dabas jēdziena paplašināšanas (kas ir saskaņā ar Akvīnas Tomu). Bet paplašinātai cilvēka dabai būtu arī cilvēka dabiskā likuma paplašināta izpratne. Vai b) variants, kas saistāms ar trešo izpratni par cilvēka dabu kā ikvienas lietas dabu. Ja postcilvēki vairs netiks skatīti kā cilvēciskas būtnes, tad tās, vienalga, būtu lietas, kurām būtu savs dabiskais likums, un tā, iespējams, būtu otra saprātīga suga visumā (es neapskatu mākslīgo intelektu problēmas), tad dabiskais likums tām būtu praktiska prāta līmenī. Saprotams, tas varētu ļoti atšķirties no cilvēka izpratnes par labu un ļaunu, bet vienas dabas pārvarēšana noved pie jaunas dabas parādīšanās ar saviem nosacījumiem. c) Transhumānisms neskatās otro cilvēka dabas izpratni kā cilvēka tikumisko dimensiju, bet, kā tika apskatīts iepriekš, tas patiešām ir raksturīgs

6. daļa. Bioētikas spožums un posts

cilvēciskām būtnēm, saistās ar dabisko likumu un bijis, ir un būs arī cilvēka dabā – kā spēju palielināšanās gadījuma, tātad, pastāvot tādai cilvēka dabas izpratnei, cilvēciskā daba netiks pārvarēta, kā to pieņem transhumānisms. d) Tāda cilvēka dabas izmaiņa kā nāves pārvarēšana patiešām būtu cilvēka dabas izmaiņa, nāves pārvarēšana patiešām nozīmētu nemirstību, bet tā arī neparedz augšāmcelšanos visiem (jau 19. gadsimtā ar visu iepriekšējo paaudžu augšāmcelšanos un nāves pārvarēšanas idejām uzstājās krievu domātājs Nikolajs Fjodorovs). Bet lielās reliģijas, tā pati kristietība, pieņem, ka cilvēciskas būtnes noteiktā nākotnes punktā iegūs nemirstības spēju, taču šī nemirstība būs ne cilvēciskas dabas atcelšana, bet paplašināšana. Cilvēka īsta evolūcija varētu būt meklējama nevis tehnoloģiju, bet ētikas jomā. Ja mēs ticam evolūcijas gaitai un esam kosmiskie optimisti, tad varam ņemt par pamatu Terjara de Šardēna mācību par kosmisko evolūciju un noosfēras veidošanos. Es to pārinterpretēju šādi, kļūstot par ētisko transhumānistu. Liekas, ka tradicionālais transhumānisms redz cilvēku tikai kā homo sapiens, kura tieši sapratne un prāts ved pie zinātnes un tehnoloģiju progresa, kas dos iespēju homo sapiens kļūt par posthomo sapiens. Vai šis ceļš uz kaut kurieni mūs aizvedīs? Manuprāt, pēc homo sapiens nākamais cilvēka evolūcijas posms būs homo moralis. Tieši homo moralis ir postcilvēks, kas paradoksālā veidā kļūs par visīstāko cilvēku.

243

Izdevējs: LU aģentūra „LU Filozofijas un socioloģijas institūts” Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1940 tālr. – 67229208 e-pasts – fsi@lza.lv fakss – 67210806 www.fsi.lv Izdevējdarbības reģistrācijas apliecība: Nr. 2-0521 Iespiests SIA „Drukātava”, Rīgā, Bauskas ielā 145