Occupational Prestige and Professional Choices of Youth by LU Filozofijas un socioloģijas institūts

tma Rungul Ilze Koroļeva, Inta Mieriņa, Ri

žs Profesiju presti un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

LU Akadēmiskais apgāds

UDK 373 (474.3) Ko 743 Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Ilze Koroļeva, Inta Mieriņa, Ritma Rungule

VALSTS P‰TÈJUMU PROGRAMMA

NACIONÅLÅ IDENTITÅTE Monogrāfija sagatavota un izdota Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros.

Monogrāfija apspriesta un rekomendēta publicēšanai LU aģentūras „LU Filozofijas un socioloģijas institūts” Zinātniskās padomes 2013. gada 18. oktobra sēdē.

Zinātniskie recenzenti: Dr. sc. soc. Brigita Zepa Dr. sc. soc. Silva Seņkāne

Literārā redaktore Ināra Stašulāne Vāka dizains Baiba Lazdiņa Maketētāja Andra Liepiņa Vāka foto: Shutterstock

ISBN 978-9984-45-830-4

Saturs Ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9 1. nodaļa Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas . . . . . . . . . . . . . . . . . . 13 1.1. Atgriešanās pie „zelta laikmeta” . . . . . . . . . . . .

1.2. Mūsdienu pieejas jauniešu pētniecībā . . . . . . . . . .

1.3. Profesiju prestiža un izvēles pētījumi . . . . . . . . . . . 19

2. nodaļa Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 23 2.1. Paaudžu salīdzināšana . . . . . . . . . . . . . . . . 23 2.2. T. Vilciņa pētījuma metodoloģija . . . . . . . . . . . . 25 2.3. Aptaujas „Jauniešu profesiju izvēle un sociālo identitāšu veidošanās” metodoloģija . . . . . . . . . . . 27 2.4. Vidējās izglītības iestāžu abiturientu sociāldemogrāfiskais portrets . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 31

3. nodaļa Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35 3.1. Profesiju prestiža izpratne un veidošanās vēsturiskie apstākļi 3.2. Profesiju prestiža vēsturisks salīdzinājums 3.3. Profesiju prestižs mūsdienās

. . 36

. . . . . . . . . 38

. . . . . . . . . . . . .

3.4. Profesiju prestižu ietekmējošie faktori

. . . . . . . . . . 57

3.4.1. Profesiju prestižs atkarībā no vidējās izglītības veida . . . . . 57 3.4.2. Dzimuma atšķirības profesiju prestiža vērtējumā . . . . . . 59 3.4.3. Dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe un profesiju prestižs . . . 62 3.4.4. Vecāku ģimenes labklājības līmenis un profesiju prestižs . . 64 3.4.5. Vecāku nodarbošanās un profesiju prestižs . . . . . . . . . . 70

4. nodaļa Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni . . . . . . . . . . 77 4.1. Sešdesmitajos gados vidusskolu beigušo jauniešu dzīves plāni, profesiju izvēle un šo ieceru īstenojums . . . . . . .

4.2. Mūsdienu jauniešu nodomi pēc vidējās izglītības iestādes beigšanas . . . . . . . . . . . . . . 86

4.3. Mūsdienu jauniešu profesionālās ievirzes un darba karjeras izvēle . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 95 4.3.1. Kādās profesijās nodomājuši strādāt vispārizglītojošo skolu abiturienti tūlīt pēc skolas beigšanas . . . . . . . . . . 95 4.3.2. Profesijas, kurās jaunieši visvairāk vēlētos strādāt . . . . . . 104 4.3.3. Profesiju izvēle: padziļināta analīze . . . . . . . . . . . . . . . 107 4.3.4. Jauniešiem nepievilcīgākās profesijas . . . . . . . . . . . . . . 128 4.3.5. Pārliecība par spējām atrast darbu izvēlētajā profesijā un alternatīvā profesijas izvēle . . . . . . . . . . . . . . . . . . 131 4.3.6. Darba pieredzes gūšana un darbs ārzemēs . . . . . . . . . . . 135 4.3.7. Analīze dažādās demogrāfiskajās grupās . . . . . . . . . . . . 141 4.4. Profesiju izvēle turpmākas mācīšanās plānos . . . . . . . . 147 4.4.1. Mācību iestādes un studiju formas izvēle . . . . . . . . . . . 147 4.4.2. Kādu izglītības līmeni jaunieši vēlētos sasniegt . . . . . . . . 153 4.4.3. Kādu profesiju/specialitāti jaunieši plāno apgūt . . . . . . . . 156

5. nodaļa Profesiju izvēles motīvi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 165 5.1. Profesiju izvēles motīvu vēsturiskais salīdzinājums . . . . . . 166 5.2. Mūsdienu jauniešu profesijas izvēles motīvi atkarībā no vidējās izglītības veida un dzimuma . . . . . . . . . . . 170 5.3. Profesiju izvēles motīvu savstarpējā saistība . . . . . . . .

174

5.4. Profesiju izvēles motīvi saistībā ar iecerēto profesiju . . . . .

175

5.5. Interese par izvēlēto profesiju . . . . . . . . . . . . .

182

Nobeigums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 187 Pielikums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 195 Literatūra un avoti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 219 Occupational Prestige and Professional Choices of Youth: a Comparison of Two Cohorts. (Summary) . . . . . . . . . . . . . . . . . . 225 Ziņas par autorēm . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 231

Tabulu rādītājs 2.1. tabula. Aptaujāto jauniešu raksturojums pēc galvenajām sociāli demogrāfiskajām pazīmēm (svērtās vērtības, %) . . . . . . . . 33 3.1. tabula. Visprestižāko profesiju top 10 (rangs pēc vidējā novērtējuma) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 40 3.2. tabula. Viszemāk vērtētās profesijas vidusskolu abiturientu vidū . . . 42 3.3. tabula. Izplatītāko profesiju prestiža vērtējums: vēsturisks salīdzinājums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 46 3.4. tabula. Profesiju prestižs Latvijas 2011. gada vidējo mācību iestāžu abiturientu vērtējumā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 54 3.5. tabula. Vecāku ģimenes pārticības līmenis: vispārizglītojošo skolu skolēnu un profesionālo skolu audzēkņu subjektīvs vērtējums (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 66 3.6. tabula. Profesiju prestižs atkarībā no vecāku ģimenes labklājības . . . 68 3.7. tabula. Profesiju prestiža vērtējumu izmaiņas atkarībā no vecāku nodarbošanās vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā (vidējie vērtējumi) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 72 3.8. tabula. Profesiju prestiža vērtējumu izmaiņas atkarībā no vecāku nodarbinātības profesionālās izglītības iestāžu abiturientu grupā (vidējie vērtējumi) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 75 4.1. tabula. Abiturientu personīgie plāni un to realizācija (%) . . . . . . . 78 4.2. tabula. Meiteņu un zēnu personīgie plāni un to realizācija (%) . . . . . 83 4.3. tabula. Darba plāni pēc skolas beigšanas (%) . . . . . . . . . . . . . . . 98 4.4. tabula. Jauniešu nodarbinātība (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 100 4.5. tabula. Profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt, – pirmā izvēle (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 105 4.6. tabula. Profesiju pieprasījums un profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 108 4.7. tabula. Labāk apmaksātās un jauniešiem pievilcīgākās profesijas . . . 114 4.8. tabula. Situācija darba tirgū un tās prognoze vidējā termiņā un ilgtermiņā (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 121 4.9. tabula. Algu atšķirības dažādās profesiju grupās (vienkāršās profesijas = 100) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 126 4.10. tabula. Jauniešiem visnepievilcīgākās profesijas (%) . . . . . . . . . . . 130 4.11. tabula. Pārliecība, ka iegūs vēlamo specialitāti vai profesiju (%) . . . . 132 4.12. tabula. Alternatīvā profesijas izvēle (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . 134 4.13. tabula. Dažādas profesijas izvēlējušos jaunieši plāni strādāt ārzemēs (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 139

4.14. tabula. Profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt: demogrāfiskā analīze (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 143 4.15. tabula. Jauniešiem visnepievilcīgākās profesijas – demogrāfiskā analīze (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 146 4.16. tabula. Skolu un augstskolu izvēle dažādās demogrāfiskajās grupās (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 151 4.17. tabula. Personu skaits, kuras saņēmušas karjeras pakalpojumus 2008. gadā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 158 4.18. tabula. Kādu studiju programmu/specialitāti vai profesiju jaunieši plāno apgūt (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 160 4.19. tabula. Kādu studiju programmu/specialitāti vai profesiju jaunieši plāno apgūt – demogrāfiskās atšķirības (%) . . . . . . 163 5.1. tabula. Profesiju izvēles motīvi vispārizglītojošo skolu jauniešu vērtējumā 1965. un 2011. gadā . . . . . . . . . . . . . 168 5.2. tabula. Profesiju izvēles motīvi vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu vērtējumā . . . . . . . . . . . . 170 5.3. tabula. Svarīgākais profesijas izvēles motīvs atkarībā no respondenta dzimuma (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 173 5.4. tabula. Svarīgākais profesijas izvēles motīvs atkarībā no izvēlētās profesijas (motīva rangs profesiju grupā) . . . . . . . . 180 5.5. tabula. Intereses par profesiju rosinātāji vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu vērtējumā . . . . . . . . . . . 184

Attēlu rādītājs 4.1. attēls. Bezdarba līmenis Latvijā (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 87 4.2. attēls. Jauniešu plāni pēc mācību iestādes absolvēšanas (%) . . . . . . 90 4.3. attēls. Jauniešu sociālais statuss (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 91 4.4. attēls. Skolēnu un studentu strādātās darba stundas (%) . . . . . . . . 92 4.5. attēls. Jauniešu ekonomiskā aktivitāte (%) . . . . . . . . . . . . . . . . 93 4.6. attēls. Ilgtermiņa emigrācija dažādās vecuma grupās (2011) . . . . . . 95

4.7. attēls. Jauniešu nodarbinātība dažādās profesiju grupās (%) . . . . . . 101

4.8. attēls. Profesionālo skolu absolventu plāni strādāt apgūtajā profesijā (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 102 4.9. attēls. Darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma prognozes sadalījumā pa profesiju grupām (mērķa scenārijs, tūkst.) . . . 117 4.10. attēls. Nodarbināto skaita izmaiņas dažādās profesiju grupās kopš 2002. gada (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 124 4.11. attēls. Jauniešu darba pieredze (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 136 4.12. attēls. Plāni strādāt ārzemēs (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 137 4.13. attēls. Plānotā dzīvesvieta pēc 10 gadiem (%) . . . . . . . . . . . . . . 140 4.14. attēls. Skolu un augstskolu izvēle turpmākas mācīšanās plānos (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 148 4.15. attēls. Skolu un augstskolu izvēle turpmākas mācīšanās plānos – alternatīvā izvēle (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 150 4.16. attēls. Studiju formas izvēle (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 152 4.17. attēls. Jauniešu vēlamais izglītības līmenis (%) . . . . . . . . . . . . . 153 4.18. attēls. Jauniešu vēlamais izglītības līmenis dažādās apdzīvotajās vietās (%) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 155 4.19. attēls. Vecums, kad tiks sasniegts plānotais izglītības līmenis (kumulatīvais %) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 155

5.1. attēls. Vidusskolu abiturientu profesijas izvēles motīvu kopējais biežums 1965. gadā un 2011. gadā . . . . . . . . . . . . 167

5.2. attēls. Vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu profesijas izvēles motīvu kopējais minēšanas biežums (visnozīmīgākais, otrais svarīgākais vai trešais svarīgākais motīvs) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 171 5.3. attēls. Svarīgākais no avotiem, kas modinājis interesi par izvēlēto profesiju: vispārizglītojošo skolu abiturientu atbildes 1965. gadā un 2011. gadā . . . . . . . . . . . . . . . . . 183

Pielikuma tabulu rādītājs

I tabula. Aptaujas tematiskie bloki un to raksturojums . . . . . . . . . . 195

II tabula. Augstskolas pasniedzēja un dažādu jomu zinātnieku vērtējums 1967. un 2011. gadā (vidējie vērtējumi, rangs) . . . . 199

III tabula. Profesiju prestižs vispārizglītojošo skolu un vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs) . . . . . . . . . . . . . . . . . 200 IV tabula. Profesiju prestižs vidējās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā: sadalījums pēc dzimuma (vidējais vērtējums ballēs, rangs) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 203

V tabula. Profesiju prestižs pilsētu un lauku vispārizglītojošo skolu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 206

VI tabula. Profesiju prestižs pilsētu un lauku vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs) . . . . . . . . . . . . . . . . . 209 VII tabula. Profesiju prestižs atkarībā no vecāku ģimenes labklājības līmeņa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 212 VIII tabula. Profesiju pieprasījums un jauniešu izvēlētās profesijas, kurās viņi vēlētos strādāt . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 215 IX tabula. Profesiju izvēles motīvu savstarpējā saistība (korelācijas koeficients) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 217

X tabula. Intereses par profesiju rosinātāji vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vidū (%) . . . . 218

Ievads

Tālivaldis Vilciņš (1922–1997) ir viens no Latvijas socioloģijas pamatlicējiem, viņa vārdā nosaukta 1998. gadā izveidotā Latvijas Zinātņu akadēmijas balva socioloģijā. 1968. gadā izdota T. Vilciņa monogrāfija „Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās. Vēsturiski socioloģisks pētījums”. Tas bija nozīmīgs zinātnisks pētījums sociālo zinātņu jomā, kas balstījās uz vidusskolu absolventu aptauju datu analīzi, nevis tikai uz ideoloģiski pareiziem PSKP politiku atbalstošiem apgalvojumiem, ko pamatā no sociālajām zinātnēm tajā laikā gaidīja. Kā raksta T. Vilciņš, „Latvijas PSR līdz šim nav neviena zinātniska pētījuma, kas uz konkrēta, reprezentatīva materiāla pamata risinātu profesiju izvēles mūsdienu problēmas” (Vilciņš 1968: 8). Lasot T. Vilciņa monogrāfiju šodien, kā arī atceroties šī pētījuma nozīmi jauno sociologu izglītošanā tajā laikā, nerodas šaubas par šī pētījuma būtiskumu pagājušā gadsimta 60. gadu beigās Latvijā. Bet šodien? Ko tas var pateikt mums – jaunas tūkstošgades, 21. gadsimta globalizācijas un informācijas laikmeta Latvijas sabiedrībai? Pirmajā brīdī liekas – neko, jo padomju periods parasti maz tiek izmantots salīdzināšanai kā „slikta”, aizmirstama un ar šodienas Latviju nesalīdzināma pagātne. Tomēr jāatzīst, ka arī padomju laiks ir veidojis mūsu identitāti un ka T. Vilciņa pētījums pieder pie tiem tolaik paveiktajiem darbiem, kas nebūtu vieglu roku nododami aizmirstībai, tāpēc programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros tika saņemts atbalsts atkārtota pētījuma veikšanai. 2011. gada pētījumā „Jauniešu profesijas izvēle un sociālo identitāšu veidošanās” viena no daļām tika veidota pēc T. Vilciņa izstrādātās metodoloģijas. Pievēršot uzmanību T. Vilciņa pētījumam, mēs apzinājāmies, ka daudzi dzīves aspekti kopš tā laika ir būtiski mainījušies. 1. Latvijas sabiedrība ir kardināli mainījusies no sociālistiskas padomju Latvijas sabiedrības PSRS sastāvā uz kapitālistisku, neatkarīgu Latviju ES sastāvā.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

2. Būtiski mainījies nodarbinātības raksturs no pilnīgas nodarbinātības industriālas sabiedrības uz postindustriālu informācijas sabiedrību, kas pazīst bezdarbu un kapitālisma ekonomisko krīžu ietekmi. 3. Mainījies ir jauniešu pārejas no skolas uz darbu raksturs. Padomju plānošanas sistēma, izmantojot augstskolu absolventu sadales mehānismu, varēja nodrošināt diezgan precīzu izglītības un nodarbinātības atbilstību, kas savukārt noteica pēctecīgu izglītību ieguvušo jauno speciālistu ieplūšanu tautsaimniecībā, turpretī šodien iegūtās izglītības atbilstība mainīgā darba tirgus prasībām ir grūtāk nodrošināma. Tāpēc arī jauniešu pāreja no izglītības uz darbu ir kļuvusi individualizētāka, fragmentētāka, vairāk atkarīga no pašiem jauniešiem un viņu izvēles, nevis no valsts plāniem un sabiedrības vajadzībām. Kas palicis nemainīgs – tā ir pētījuma metodoloģija. Par to īpaša pateicība pienākas mūsu socioloģijas meistaram Tālivaldim Vilciņam, jo viņa precīzi izstrādātā un sīki aprakstītā datu ieguves un analīzes metodoloģija ļāva pētījumu pēc 45 gadiem atkārtot. Veicot šo darbu, mēs it kā esam pakāpušās uz T. Vilciņa pleciem un, ņemot vērā ne tikai viņa lielo augumu, bet arī sociologa profesionalitāti, esam varējušas redzēt tālāk un dziļāk. Gan T. Vilciņa, gan mūsu pētījuma objekts ir „vispārizglītojošo dienas skolu abiturienti”. Lai pētījuma rezultāti būtu izmantojami plašākai mūsdienu jauniešu profesionālās izvēles analīzei, 2011. gada aptaujā tika ietverti arī profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi. T. Vilciņš pēc gada veica atkārtotu aptauju, lai noskaidrotu, kā īstenojušies vidusskolas absolventu plāni, mums tam neizdevās dabūt finansējumu. Šāds pētījuma atkārtojums pēc 45 gadiem ļauj labāk ieraudzīt sabiedrībā, izglītības sistēmā un nodarbinātībā notikušās pārmaiņas, kā arī noskaidrot tos jauniešu pārejas no izglītības uz nodarbinātību aspektus, kas bijuši aktuāli tajā laikā un tādi ir arī tagad. Mums nav bijuši nekādi ideoloģiski mērķi, kā, piemēram, izcelt mūsdienu jauniešus uz padomju laika jauniešu fona vai otrādi. Galvenais, kas ir paveikts, – iespējami precīzi un arī mūsdienu situācijai atbilstoši lietota T. Vilciņa izstrādātā pētījuma metodoloģija un salīdzināti iegūtie rezultāti. Tā kā mūsu aptaujā tika iesaistīti arī profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi, tas deva vēl papildus salīdzināšanas iespējas. Tāpēc grāmatā salīdzinājums veikts divos aspektos: vēsturiskā griezumā salīdzināti vidusskolu abiturientu 1965. gada un 2011. gada aptauju dati, kā arī, pamatojoties tikai uz 2011. gada aptaujas datiem, veikts vidusskolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu salīdzinājums. T. Vilciņa monogrāfijas nosaukumā nav minēti jaunieši, pētījuma galvenais akcents likts uz profesijām – to prestižu un izvēli, bet jaunieši ir tā sabiedrības grupa, kuru šie jautājumi skar visvairāk. Ja skatāmies no valstiska viedokļa (un 60. gados Padomju Savienībā nemaz citādi nevarēja), tad tautsaimniecības interesēm atbilstoša profesiju izvēle ir daudz aktuālāka tēma nekā jauniešu pāreja no skolas uz darbu, kas tajā laikā drīzāk tika uztverta kā individuāla, nevis

Ievads

sociāla problēma. Tomēr T. Vilciņa pētījums arī ļoti labi iekļaujas starptautisko jaunatnes pētījumu kontekstā. To esam centušās parādīt grāmatas pirmajā nodaļā, dodot īsu ieskatu jaunatnes pētījumu un teorētisko pieeju attīstībā laikā starp vienu un otru pētījumu, precīzāk – 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā. Arī grāmatas plānojumu esam centušās veidot pēc T. Vilciņa monogrāfijas parauga. Otrajā nodaļā dots pētījuma metodoloģijas raksturojums, taču izlases veidošanas principus un arī datu analīzes metodes neesam aprakstījušas tik sīki, kā to bija darījis T. Vilciņš, jo galveno akcentu likām uz datu analīzi un salīdzinājumu. Trešajā nodaļā analizēti dati par profesiju prestižu: aptaujā jauniešiem pēc anketā dotā saraksta bija jānovērtē visu minēto profesiju pievilcīgums pēc 5 punktu sistēmas, kur 5 nozīmē pievilcīga profesija, bet 1 – pavisam nepievilcīga profesija. Šajā nodaļā dots profesiju prestiža vēsturisks salīdzinājums, sīkāk analizēts profesiju prestižs mūsdienās un dažādu faktoru ietekme uz to prestižu. Ceturtā nodaļa ir par jauniešu nākotnes nodomiem – izvēlēm, ko viņi paredzējuši veikt. Te pēc vidējās izglītības iegūšanas skaidri iezīmējas divi ceļi – viens uz nodarbinātību, otrs – uz izglītības turpināšanu, bet pēc to realizācijas plāniem varam nošķirt jauniešus, kas plāno sākt strādāt, turpināt mācības, kā arī strādāt un mācīties. Arī šajā nodaļā pievērsta uzmanība profesijām, bet šeit runa ir par profesiju izvēli – kādas ir jauniešu vēlmes, kādās profesijās viņi paši vēlas vai – tieši otrādi – ļoti nevēlas strādāt. Piektā nodaļa veltīta izvēles motīvu raksturojumam, aptaujas dati palīdz noskaidrot, kāpēc jaunieši dod priekšroku tai vai citai profesijai. Ņemot vērā to, ka profesiju saraksti ir gari, jauniešu izvēles daudzveidīgas, arī datu atspoguļojums tabulās ir apjomīgs. Tāpēc daļa no tabulām ir dota pielikumā, lai neapgrūtinātu grāmatas lasīšanu. Paldies Jānim Stradiņam par ideju atkārtot T. Vilciņa pētījumu, paldies intervētājiem un jauniešiem, kas atbildēja uz anketas jautājumiem!

Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas

1.1. Atgriešanās pie „zelta laikmeta” Pēckara periods, kas ietver 20. gs. 50. un 60. gadus, jaunatnes pētniecībā tiek dēvēts par „zelta laikmetu”, jo tā laika Rietumvalstu sabiedrībās notika strauja ekonomiskā attīstība, kas veicināja pilnīgu nodarbinātību, augšupvērstu mobilitāti, gludu un ātru pāreju no izglītības uz nodarbinātību. Raksturojot šodienas jauniešu pāreju no skolas uz darbu, par atskaites punktu tiek pieņemts tieši šis zināmā mērā mītiskais „zelta laikmets”, mūsdienās tiek uzsvērts, ka šī pāreja vairs nav masveida, vienkārša, lineāra, bet kļuvusi kompleksa, fragmentēta, izstiepta laikā, individualizēta. Tā ir viena no galvenajām šodien ļoti izplatītās pārejas (pāreja no izglītības uz nodarbinātību, no skolas uz darbu) pieejas pamatatziņām, ko apskatīsim tālāk. Ja runājam par „zelta laikmetu”, tad neesam pirmie, kas atgriežas pie tajā laikā veikto pētījumu datu atkārtotas analīzes vai intervijās lūdz cilvēkiem atcerēties savu jaunības laiku un darba gaitu uzsākšanu. Lesteras (Leicester) Universitātes (Lielbritānija) sociologi atkārtoti analizējuši Norberta Eliasa (1897–1990) 1962.–1964. gada projekta „Adjustment of Young Workers to Work Situations and Adult Roles” aptaujas datus (Goodwin, O’Connor 2005: 201–220). Tā laika projekta pieteikumā uzsvērts, ka jaunieši netiek pietiekami labi sagatavoti pieaugušo dzīvei un lomām, jo skolā galvenokārt apgūst teorētiskas zināšanas. Atkārtoti analizējot datus un pievēršot uzmanību darbavietu daudzumam un darbavietu maiņai pēc skolas beigšanas, pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka pāreja no skolas uz darbu arī tolaik ne vienmēr bijusi vienkārša un lineāra. Viņi secina, ka 40 gadu laikā būtiskas izmaiņas notikušas teorētiskajās pieejās – agrāk lielāka uzmanība tika pievērsta kopējiem strukturāliem pārejas no izglītības uz darbu aspektiem, akcentējot makroprocesus kā galvenos ietekmes faktorus, šodienas pieejās lielāka uzmanība tiek pievērsta subjektīviem faktoriem un individuālai pieredzei (Goodwin, O’Connor 2005: 217–218).

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Līdzīgu pētījuma mērķi – pārbaudīt priekšstatu par „zelta laikmetu” patiesumu izvirzījusi arī Kentas Universitātes pētniece Sāra Vikerstafa (Sarah Vickerstaff ), viņa intervējusi cilvēkus, kas beiguši skolu 1945.–1975. gadā un, uzsākot darba gaitas, bijuši mācekļi (Vickerstaff 2003: 269–287). Pētniece norāda, ka tajā laikā šķiriskā izcelsme un iegūtās izglītības veids lielās līnijās noteica jauniešu nodarbinātības iespējas, kā arī uzsver, ka mācekļa gadi ir pagarinājuši pārejas laiku un nevar uzskatīt, ka darba gaitu uzsākšana noritējusi visiem vienādi gludi un bez problēmām. Zināmā mērā šo „zelta laikmeta” pieeju skatījumā uz jauniešu pāreju no izglītības uz nodarbinātību var attiecināt arī uz padomju laiku. Padomju plānveida ekonomika ļāva lielās līnijās saskaņot izglītības un nodarbinātības sistēmas, kas jauniešu pāreju no izglītības uz darbu padarīja gludu un vienkāršu (Roberts 2009: 19–20). Varam secināt, ka 60. gados veiktie jauniešu pētījumi un to rezultāti ir uzskatāmi par tādu kā atskaites punktu, kas ļauj spriest par pārmaiņām, kas kopš tā laika notikušas jauniešu dzīvē un pētniecībā. Kādas tieši ir šīs pārmaiņas – to noskaidrosim turpmāk.

1.2. Mūsdienu pieejas jauniešu pētniecībā Mūsdienu jaunatnes pētniecībā vērojamas divas atšķirīgas pieejas: viena, kas pievērš uzmanību jauniešu kultūrai, un otra, kas pēta jauniešu pāreju pieaugušo statusā (Furlong, Woodman, Wyn 2011: 355–370). Šāds nošķīrums iezīmējas 20. gs. 70. gados, kad pētnieku uzmanība tiek pievērsta jaunatnes kultūras un patēriņa aspektiem un kad jauniešu subkultūras sāk ietekmēt sabiedrības modi un stilu (piemēram, Hebdige 1979). Otrs virziens pēta saistību starp izglītību un nodarbinātību, jauniešu iekļaušanos darba tirgū un citas ar patstāvīgas dzīves uzsākšanu saistītas problēmas. Šis virziens parasti tiek dēvēts par pārejas pētījumiem (transitional studies). Ar mūsu pētījuma problemātiku vairāk saistīts tieši šis virziens, tāpēc to apskatīsim mazliet plašāk. 20. gs. otrajā pusē jaunatnes pārejas pētījumos uzmanība tika pievērsta profesionālās identitātes meklējumiem, tam, kā jauni cilvēki atrod savas nodarbinātības nišas. 70.–80. gados, kad Rietumvalstīs strauji pieauga jauniešu bezdarbs, pētnieki centās noskaidrot sociālās struktūras faktorus, kas determinē jauniešu pāreju, uzmanība vairāk tika pievērsta sociālo pozīciju ietekmei, nevis individuāliem, personiskiem faktoriem. 90. gadu jauniešu pārejā un arī pētniecībā ienāk jauni aspekti. Nodarbinātība pakalpojumu jomā palielina pieprasījumu pēc nepilna laika darba, pieaug mūžizglītības popularitāte, jauni cilvēki atliek uz vēlāku laiku laulības un ģimenes veidošanu. Šajā laikā populāras kļūst sociologu Entonija Gidensa (Giddens 1991), Ulriha Beka (Beck 1992) un Zigmunta Baumana (Bauman 1998) idejas par sabiedrības individualizāciju, par individuālu,

1. Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas

biogrāfisku risinājumu meklēšanu globalizācijas radītajām problēmām.1 Pārejas pētījumi koncentrējas uz to, kā jaunieši izdara savas individuālās izvēles, kā arī tiek akcentētas individuālās stratēģijas pārejas procesā, tiek uzsvērts, ka pāreja no izglītības uz nodarbinātību vairs nav tieša un lineāra, pārejas trajektorijas tiek salīdzinātas ar rotaļlietas „jo-jo” iezīmētajām līnijām. Metaforu maiņu jauniešu pētījumos labi raksturojuši Glāzgovas Universitātes profesors Endijs Fērlongs (Andy Furlong) un Londonas Universitātes profesore Karena Evansa (Karen Evans): nišas, takas, trajektorijas un navigācija (Evans, Furlong 1997). 60. gados jaunatnes iekļaušanos sabiedrībā raksturoja ar nišas jēdziena palīdzību, uzsverot, ka jaunieši apgūst pieaugušo sociālās lomas un iekļaujas sabiedrībā, ieņemot atbilstošas nišas. 70. gados, kad pieauga jauniešu bezdarbs un palielinājās izglītības ieguves ilgums vai, vienkāršāk sakot, jaunieši ilgāk palika izglītības sistēmā, pāreja no izglītības uz nodarbinātību kļuva sarežģītāka, tāpēc šī procesa raksturošanai tika izmantota takas (pathway) metafora. 80. gados to papildināja trajektorijas metafora, lai akcentētu, ka jauniešu pāreju ietekmē dažādi sociālie faktori un ne vienmēr tiek realizētas valdības veidotās pārejas takas. 90. gados radās navigācijas metafora, lai izteiktu indivīda aktīvo lomu savas dzīves veidošanā, izmantojot iespējas un pārvarot ierobežojumus. Takas jēdziens vairāk raksturo politikas veidošanas aspektu, savukārt navigācijas jēdziens uzsver jauniešu aktīvo lomu savas dzīves veidošanā. Individuālās trajektorijas var atšķirties no valsts politikas veidotajiem pārejas ceļiem. Pēc Edinburgas Universitātes profesora Deivida Rafes (David Raffe) atzinuma takas metafora norāda, ka pāreja ir garāka, tā nav veicama tikai ar vienu soli, takas, pa kurām jaunieši iet, var būt atšķirīgas, taču tās var krustoties, tās ved uz noteiktu mērķi, bet var arī mainīt virzienu. Takas var būt jau izveidotas un ar ceļa zīmēm iekārtotas, bet tās var būt arī no jauna iemītas. Taku metafora palīdz saistīt pētniecību ar politikas veidošanu. Šī metafora ir kritizēta par to, ka tā ir lineāra, ekonomistiska un individuālistiska. D. Rafe min vairākus piemērus, kas raksturo taku jēdziena lietošanu. Piemēram, OECD valstu salīdzinošā pētījumā „The Transition from Initial Education to Working Life” izdalītas trīs vidējās izglītības takas, kas ved uz nodarbinātību un izglītības turpināšanu trešajā pakāpē: vispārējās izglītības ieguve, profesionālās izglītības ieguve skolā, profesijas apguve darbavietā. Jaunieši nesadalās vienmērīgi pa visām trim takām, bet izvēlas populārākās: 20. gs. beigās iezīmējas tendence, ko mēdz saukt par „akadēmisko dreifu”, to raksturo studentu pieaugums akadēmiskajā izglītībā un samazinājums profesionālajā izglītībā, īpaši sarūk apmācība darbavietā. Svarīgs jautājums ir šo pārejas taku vai ceļu savstarpējā saistība, tiltu veidošana, lai nodrošinātu pāreju no akadēmiskā ceļa uz profesionālo un otrādi. Ja pāreju 1

Piemēram, Giddens, A. (1991) Modernity and Self-identity: Self and Society in the Late Modern Age. Stanford, CA: Stanford University Press, Beck, U. (1992) Risk Society. London: SAGE, Bauman, Z. (1998) Work, Consumerism and the New Poor. Buckingham: Open University Press.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

skata no jauniešu viedokļa, tad piemērotāks ir navigācijas jēdziens, bet politikas veidotās takas uzskatāmas par tādu kā ceļa karti. Jaunieši var ņemt to vērā, bet var arī veidot savas takas, kas neatbilst politikā iecerētajām. D. Rafe kritiski vērtē pārejas individualizācijas tēzi. Viņaprāt, šīs tēzes aizstāvji uzsver darbības (agency) triumfu pār struktūru (structure), ar to skaidrojot jauniešu lielāku kontroli pār maršrutiem un sociālās struktūras aspektu, kā, piemēram, šķira un dzimums, ietekmes mazināšanos. Tomēr pētījumi to neapstiprina, tāpēc labāk būtu runāt par „strukturētu individualizāciju”, kas nozīmē, ka jauniešiem ir pieejama lielāka maršrutu daudzveidība, bet viņi tos pilnībā nevar kontrolēt un tikai paši noteikt savu izvēli, jo sociālās nevienlīdzības faktori darbojas tikpat spēcīgi kā agrāk (Raffe 2000: 3–5). Pārejas trajektoriju izpētē nozīmīgi ir longitudināli pētījumi, kas ļauj sekot vienu un to pašu jauniešu izglītības un darba izvēlei daudzu gadu garumā. Nīderlandes longitudinālais pētījums (1988.–1997. g.) ļāvis klasificēt jauniešu pārejas trajektorijas pēc vidējās izglītības iegūšanas. Lielākā daļa jauniešu (51%) izvēlējušies institucionālās loģikas trajektorijas, t.i., pēc vidējās izglītības iegūšanas uzsākuši darba gaitas vai arī turpinājuši izglītību un pēc tam sākuši strādāt. Vairāk nekā trešdaļa jauniešu (36,5%) izvēlējušies individualizētas kombināciju un pārslēgšanās (combination and switch) trajektorijas. Šie jaunieši neseko institucionālai izglītības ieguves loģikai, bet „pārslēdzas” no izglītības uz darbu un otrādi, vadoties paši pēc saviem plāniem vai arī meklējot savu aicinājumu. Daļa jauniešu (9%), galvenokārt sievietes, kļūst par vecākiem, un „vecāku trajektorija” iezīmē viņu galveno nodarbošanos. Tos, kas pētījuma laikā nav beiguši izglītības ieguves procesu (3,5%), pētījuma autori ieskaitījuši paplašinātās izglītības trajektorijā. Šie jaunieši cenšas veidot arvien lielāku izglītības kapitālu, „kolekcionējot” dažāda veida izglītības, daži savieno mācības ar nepilna laika darbu, daži ne. Kopumā pētījuma autori secinājuši, ka pēc vidējās izglītības ieguves atklājas liela izvēļu dažādība, un desmit gadu laikā notiek pāreja no vienas trajektorijas uz citu (Du Bois-Reymond et al. 2001: 33–52). Pārejas pieejas izmantošana jaunatnes pētījumos ļāvusi satuvināt izglītības un jaunatnes pētījumus, kas Rietumvalstīs 80. gados un 90. gadu sākumā veidoja divas atsevišķas un samērā nošķirtas jomas. Izglītības pētījumos uzmanība tiek pievērsta skolu organizācijas modeļiem, mācību programmām, skolotāju izglītībai, jaunieši tiek pētīti galvenokārt kā skolēni. Pārejas pētījumos abas pieejas tuvinās, pievēršoties izglītības un nodarbinātības sistēmu saistības problēmām. Pēc Berlīnes mūra krišanas problēmas saistībā ar jauniešu pāreju no izglītības uz nodarbinātību kļūst aktuālas arī Austrumeiropas valstīs (Du Bois-Reymond 2004: 187–204). Pārejas pieejas izmantošana liek lielāku uzmanību pievērst cilvēka dzīves gājumam (life course), tas ir viens no būtiskiem aspektiem, kas šo pieeju atšķir no citām. Teorētiskais pamatojums šādiem pētījumiem balstīts uz dzīves gājuma izmaiņu analīzi. Modernajai sabiedrībai raksturīgs trīs fāžu dzīves gājuma

1. Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas

modelis: jaunība kā sagatavošanās dzīvei, briedums (adulthood) kā pilnīga iekļaušanās sociālajā dzīvē un vecums kā pakāpeniska atkāpšanās no sociālās dzīves (Kohli 1985: 1–29). Mūsdienās minētais dzīves gājuma modelis mainās, tas kļūst destandartizēts, biogrāfisks un dinamisks. Šīs atziņas balstītas kā dzīves gājuma pētnieku, tā mūsdienu sociālo teorētiķu atziņās.2 Destandartizācija nozīmē atbrīvošanos no sociālo lomu un dzīves gājuma fāžu ierobežojumiem. Biogrāfiskums nozīmē, ka paša biogrāfija kļūst par galveno dzīves gājuma tēmu. Tas saistīts ar biogrāfisku refleksivitāti – savas biogrāfijas veidošanu un nākotnes iztēlošanos. Dinamisms nozīmē nemitīgas izmaiņas, kas kļūst par būtiskāko jebkuras situācijas raksturojumu (Vinken 2007: 9–30). Šai gadījumā katram sava paša biogrāfija kļūst par galveno dzīves gājuma tēmu. Kad, kā un kādas izvēles izdarīt – kļūst par galveno jautājumu biogrāfiskā dzīves gājuma modelī. Izdarot šīs izvēles, mazāk tiek ņemts vērā citu cilvēku vai sabiedrības kopumā viedoklis, nozīmīgākas ir individuālās vērtības. Mūsdienu jaunieši aug sociālos un kultūras apstākļos, kas liek tiem sevi uzskatīt par vienīgo stabilo savas dzīves elementu, jo darbs, mājas, ģimene un personiskās attiecības kļūst nestabilas un elastīgas (fleksible). Akcents uz savu iekšējo „es”, rada situāciju, kad līdzdalība un iekļaušanās sociālajā dzīvē un dažādu sociālo lomu pieņemšana dzīves gājuma laikā modernajiem indivīdiem vairs neliekas svarīga. Svarīga ir sava unikālā un individuālā ceļa/takas (path) izvēle un došanās pa to. Nīderlandes pētnieks Henks Vinkens (Henk Vinken) biogrāfijas veidošanu vēlajā modernajā sabiedrībā raksturo šādi. Modernajā sabiedrībā cilvēki mācījās piedaloties (by participation) – strādājot, audzinot bērnus, izglītojoties – soli pa solim viņi mācījās, kādi būs nākamie soļi un kāds ir tas ceļš, ko viņi iet. Biogrāfija lēni atklājās pati par sevi, atkarībā no izvēlēm, kas tika vai netika izdarītas, dzīves gaitā katrs nonāca pie atziņām, kas ir viņa stiprās un vājās puses, katra individualitāte atklājās pakāpeniski. Vēlajā modernajā sabiedrībā, pirms tiek izdarītas izvēles un gūta pieredze, ir jābūt skaidrībai, kādas spējas katram piemīt un kas katrs vēlas būt. Ja izdarītā izvēle liek vilties, tiek izvirzīts jauns plāns. Šaubas par plānu neatbilstību ir mazāk svarīgas, galvenais ir vēlēšanās plānus īstenot. Šāda biogrāfija tiek nemitīgi salīdzināta ar vēlmēm, par ko katrs vēlas kļūt. Tas prasa kompetenci tikt galā ar nezināmo (unknown), ne tikai prasmi plānot un organizēt, bet galvenais – būt atvērtam dažādām iespējām un to izmantošanai. Jaunatnes socioloģijā šo biogrāfijas veidošanās pārmaiņu akcentēšanai tiek lietots jēdziens izvēles biogrāfija (choice biography). Tādējādi tiek uzsvērts, ka runa ir par individualizētu izvēles biogrāfiju. Šī pieeja balstīta uz U. Beka nošķīrumu starp normālu biogrāfiju un izvēles biogrāfiju. Normālās biogrāfijas attiecas uz relatīvi skaidru un paredzamu, lineāru pāreju no jaunieša uz pieaugušā statusu. Šāda pāreja raksturīga bērnu buma paaudzei Rietumeiropā. Izvēles biogrāfijas attiecas uz mūsdienu 2

Piemēram, Martins Ulrihs Maiers, Ulrihs Beks, Entonijs Gidenss.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

sabiedrību, kad biogrāfijas veidošanā lielāka nozīme ir personiskajiem faktoriem un personiskajai izvēlei. Teoriju par izvēles biogrāfiju izmanto kā vidējā līmeņa teoriju jaunatnes pētījumos (Woodman 2009: 243–256). Taču nojaucot stingrās robežas starp darbības veicējiem un sociālām struktūrām, akcentējot darbības veicēju aktivitāti un līdzdalību sociālo procesu norisē, mainījies skaidrais nošķīrums starp struktūras noteiktajiem vēsturiskajiem apstākļiem un jauno cilvēku subjektīvo pieredzi par dzīvi šajos apstākļos. Mainījies arī skatījums uz cilvēka dzīves gājumu un biogrāfiju – robežas starp bērnību, jaunību un briedumu kļuvušas neskaidrākas un vairāk izplūdušas. Dažādas pārmaiņas cilvēka dzīvē notiek vienlaikus, tāpēc arvien grūtāk kļūst lietot pārejas metaforu, jo pāreja prasa skaidri definēt sākuma un beigu punktus. Attiecībā uz nodarbinātību, studijām, personiskajām attiecībām, dzīvesvietu aizvien retāk tiek izmantotas skaidri noteiktas statusu robežas un pārejas rituāli, kas iezīmē izmaiņas dzīves gājumā. Šādā situācijā grūti noteikt, kad tieši jaunieši kļūst pieauguši, vai kā notiek pāreja no izglītības uz nodarbinātību, ja jaunieši vienlaikus mācās un strādā vai arī turpina izglītību pēc tam, kad jau uzsākuši darba karjeru. Tāpēc jaunatnes pētnieki atzīst, ka minēto neskaidrību dēļ pārejas pieeja jaunatnes pētījumos nonākusi tādā kā strupceļā (Furlong, Woodman, Wyn 2011: 360–362). Kā risinājums tiek piedāvāta paaudžu pieeja. No Karla Manheima pārņemtais sociālās paaudzes jēdziens ļauj saprast jaunatni noteiktu specifisku vēsturisku apstākļu un dažādu subjektīvu elementu kontekstā (Wyn, Woodman 2006: 495–514). K. Manheims raksta, ka individuālās biogrāfijas ietekmē viņu sociāli vēsturiskais novietojums (location). Cilvēku grupām, kas dzīvo noteiktā laikā, ir līdzīga pieredze, kas veicina līdzīgas uzvedības, izjūtu un domāšanas veidošanos, kā arī rada unikālu paaudzes apziņu (Mannheim 1952). Sociālās paaudzes jēdziens ļauj plašāk raksturot jauniešu dzīvē notiekošās pārmaiņas, uzsverot, ka šodienas jaunieši aug pasaulē, kas kardināli atšķiras no tās pasaules, kurā auga viņu vecāki, piemēram, mūsdienās jaunieši ilgāk iegūst izglītību, meklē darbu nedrošākā darba tirgū, viņu karjeras iespējas ir nenoteiktākas un neskaidrākas. Šodienas jaunieši arvien skaidrāk saprot, ka vecāku pieredze viņiem nevar kalpot kā ceļa rādītājs, viņi balstās paši uz savu pieredzi un tās izvērtējumu vai, kā raksta jaunatnes pētnieki, izmanto refleksīvu dzīves menedžmentu un veido savu dzīvi kā notiekošu projektu brīvu no iepriekš izvietotām ceļa zīmēm (Furlong, Woodman, Wyn 2011: 362). Jau pieminētais Glāzgovas Universitātes profesors E. Fērlongs un Melburnas Universitātes jaunatnes pētnieki Dens Vudmens (Den Woodman) un Johana Vaina (Johanna Wyn), kas kopīgā rakstā pamatojuši nepieciešamību apvienot kultūras un pārejas pieeju jaunatnes pētījumos, mūsdienu jauniešu paaudzes raksturošanai minējuši vairākas iezīmes, kas atšķir to no iepriekšējām paaudzēm. Pirmkārt, viņi norāda, ka mainījusies augstākās izglītības sociālā nozīme. Agrāk studentus, kas ieguva augstāko izglītību, uzskatīja par relatīvi privileģētu grupu, kas pretendēja uz vidusšķiras karjeru, šodien tā ir diezgan izplūdusi grupa, jo

1. Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas

augstākā izglītība vairs tieši nenoved pie vidusšķiras pozīcijām. Lai iegūtu darbu, šodien nepietiek ar augstāko izglītību vien, svarīgi ir arī, kādā augstskolā un kādā studiju programmā tā iegūta. Otrkārt, mainās jauniešu nodarbinātība, īpaši uzsākot darba gaitas. Parasti jaunieši sāk ar nepilna laika elastīgu darbu, ko var kombinēt ar citām aktivitātēm, piemēram, izglītību. Ņemot vērā šo tendenci, Austrālijā un Lielbritānijā veiktas izmaiņas likumos par darbalaiku, lai mazinātu stresu jaunu cilvēku dzīvē. Trešais aspekts, kam pievērš uzmanību pētnieki, ir tas, ka mainās sieviešu loma sabiedrībā, pēdējo divdesmit gadu laikā palielinājies sieviešu ar augstāko izglītību īpatsvars, kas pakāpeniski atsaucas arī uz citām dzīves jomām (Furlong, Woodman, Wyn 2011: 363–365). Pārejas pieeja ir bijusi ļoti izplatīta 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma jaunatnes pētījumos. Izmantojot šo pieeju, ir labi izdevies izskaidrot sabiedrībā notiekošās pārmaiņas – globalizāciju, nenoteiktības un risku izplatību, kā arī uzsvērt individuālo risinājumu nozīmi mūsdienu jauniešu pārejā uz pieaugušo statusu.

1.3. Profesiju prestiža un izvēles pētījumi Pāreja no jaunieša uz pieaugušā statusu, no izglītības uz nodarbinātību, no skolas uz darbu raksturo problēmas uzstādījumu, ka uzmanība tiek pievērsta tieši pārejas procesam, nevis tikai problēmām, kas saistītas ar jauniešu izglītību vai nodarbinātību. Pētot jauniešu plānotās un jau izdarītās izvēles, pārejas teorijas dod pietiekami plašu teorētisko pamatu, taču, kā teikts iepriekš, šīs teorētiskās pieejas labi raksturo dažādu valstu un paaudžu jauniešu pārejas modeļus, bet ir pārāk vispārīgas, lai pētītu faktorus, kas ietekmē tās vai citas izvēles izdarīšanu, plānu un to īstenojuma atbilstību u.c. Šajā nodaļā apskatīsim, kā tiek pētītas jauniešu vēlmes un izvēles attiecībā uz izglītības ieguvi un nodarbinātību. Mūsdienu jaunatnes pētījumos jauniešu priekšstati par nodarbošanos nākotnē un atbilstoša izglītības ieguves ceļa izvēle reti tiek saukta par profesijas izvēli, biežāk tiek lietots apzīmējums izglītības vēlmes (educational aspirations) un nodarbinātības vēlmes (occupational aspirations). Tas saistīts ar garāku un sarežģītāku pāreju no izglītības uz nodarbinātību, nepieciešamību piemēroties darba tirgus izmaiņām, kā arī to, ka jauniešu plāni par profesijas izvēli var mainīties, saskaroties ar dzīves realitāti. 20. gs. 50.–60. gados jauniešu nodarbinātības vēlmes tika pētītas, izmantojot tā saukto attīstības pieeju. Tika uzskatīts, ka jauni cilvēki attīsta savu profesionālo identitāti un izvēlas nodarbošanos, kas sakrīt ar to. Šī pieeja tika kritizēta kā pārāk subjektīva, un, pakāpeniski attīstoties, tā ņēma arī vērā sociālās struktūras ierobežojumus, kas ietekmē izvēli. Pētnieki nonāca pie atziņas, ka jauniešu nodarbinātības vēlmes veidojas noteiktā „akceptējamo alternatīvu zonā”, jauniešiem izvērtējot savas spējas un iespējas. Kentas Universitātes profesors Kens Robertss (Ken Roberts) 70. gados balstījās uz pētījumos konstatēto – ka lielākā daļa jauniešu dzīvē nepiepilda savas

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

nodarbinātības vēlmes, maz jauniešu nonāk profesijās, ko tie vēlējušies skolas laikā. Tāpēc, viņaprāt, jauniešu vēlmju pētījumiem nav lielas nozīmes. Viņš uzsvēra, ka jauniešu vēlmes jāskata kā personas pozīcijas objektīvās struktūrās subjektīva interpretācija, un piedāvāja runāt par „iespēju struktūru”, ar to saprotot savu iespēju ierobežojumu apzināšanos. K. Robertss norādīja, ka karjeras izglītībai ir jāpalīdz indivīdiem apzināties pieejamās iespējas, nevis jārada spriedze, cenšoties īstenot nereālas vēlmes (Furlong, Kas-Urinen, Biggart, Sinisalo 1998: 2–21). 20. gs. 90. gados jauniešu nodarbinātības vēlmju izpētē tiek saistīti individuālās izvēles aspekti un strukturālo faktoru ietekme. Jauniešu vēlmes ietekmē kā vieni, tā otri. Piemēram, Skotijas jauniešu aptauja liecināja, ka nodarbinātības vēlmes ir augstākas jauniešiem ar labākām sekmēm, nodarbinātības vēlmes būtiski ietekmē tēva un mātes šķiriskā piederība. Pētījuma autori secinājuši: bērnu priekšstati par savu nākotnes sociālekonomisko statusu veidojas mājās un skolā, viņiem pieņemot vecāku, draugu, kaimiņu dažādām profesijām doto novērtējumu. Jaunieši veido subjektīvus priekšstatus par objektīvām iespēju struktūrām, bet šos priekšstatus vairāk ietekmē ģimenes, draugu un kaimiņu priekšstati nekā vietējā rūpniecības struktūra un darba tirgus vajadzības (Furlong, Biggart, Cartmel 1996: 551–565). Līdzīgi secinājumi izdarīti, arī salīdzinot Anglijas un Vācijas jauniešu pāreju uz nodarbinātību. Vācijā šī pāreja ir garāka un vairāk strukturēta, Anglijā jaunieši ātrāk nonāk darba tirgū. Abās valstīs jauniešiem liekas, ka viņi paši izdara izvēles, tas liecina, ka pāreja kļuvusi individualizētāka. Taču individuālās iespējas nosaka strukturālie faktori – izcelsme, dzimums, dzīvesvieta, kā arī izglītības sasniegumi (Roberts, Clark, Wallace 1994: 31–54). Analizējot Skotijas un Somijas sešpadsmitgadīgu jauniešu izglītības un nodarbinātības vēlmes, secināts, ka abās zemēs dzimums vairāk nekā šķiriskā piederība ietekmē jauniešu vēlmes, jo dzimumu stereotipi par nodarbinātību ir svarīgs ietekmes faktors. Abās valstīs sievietēm ir augstākas izglītības vēlmes, viņas biežāk nekā vīrieši plāno studēt universitātē (Furlong, Kas-Urinen, Biggart, Sinisalo 1998: 2–21). Vienmēr aktuāls jautājums jauniešu nodarbinātības vēlmju pētījumos ir viņu subjektīvo vēlmju saistība ar darba tirgus izmaiņām, t.i., vai jauniešu vēlmes mainās darba tirgus izmaiņu ietekmē. Pētnieki ir diezgan vienprātīgi, ka jaunieši tieši nereaģē uz darba tirgus izmaiņām, bet ņem vērā vecāku, draugu, skolas, mediju reakciju. Jauniešiem bez darba pieredzes attieksme pret nodarbinātību un darba tirgu veidojas socializācijas aģentu ietekmē, jauniešiem ar darba pieredzi priekšstati par nodarbinātību un darba tirgu ir reālistiskāki (Lowe, Krahn 2000: 1–22). Albertas Universitātes (Kanāda) longitudinālais pētījums3 ir devis iespēju salīdzināt 1985. un 1996. gada vidusskolas beidzēju nodarbinātības vēlmes, lai 3

Sīkāk par to sk.: http://www.artsrn.ualberta.ca/transition/SWT_Overview.html

1. Jaunieši sabiedrībā – teorētiskās pieejas

spriestu par to izmaiņām 10 gadu laikā. Autori secina, ka, neskatoties uz būtiskām darba tirgus izmaiņām šajā periodā, ir vērojama līdzība vidusskolēnu attieksmēs pret darbu, bet nodarbinātības vēlmes ir ievērojami paaugstinājušās – jaunieši vairāk izvēlas speciālistu profesijas nekā fizisku darbu vai nodarbinātību pakalpojumu un tirdzniecības jomā. To ietekmējušas izglītības reformas un vecāku izglītības līmenis (Lowe, Krahn 2000: 1–22). Ieskats teorētiskajās nostādnēs liecina, ka jauniešu izglītības un nodarbinātības vēlmes pēc vidējās izglītības iegūšanas, kā arī priekšstati par profesiju prestižu nevar būt pilnīgi drošs pamats viņu karjeras attīstības prognozēm, jo iecerētais ne vienmēr tiek realizēts dzīvē. Tomēr jauniešu uzskatos un vēlmēs atspoguļojas viņu tuvākajā sociālajā vidē valdošie priekšstati par izglītības un nodarbinātības iespējām, kas ne vienmēr sakrīt ar darba tirgus pieprasījuma prognozēm.

Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

2.1. Paaudžu salīdzināšana Salīdzinot 1964./1965. mācību gada un 2010./2011. mācību gada vidussko lu abiturientu aptauju datus, pievēršam uzmanību divām pilnīgi atšķirīgām paaudzēm. Pirmo paaudzi pārstāv jaunieši, kas dzimuši 1947.–1948. gadā, otro – 1993.–1994. gadā dzimušie. 2014. gadā pirmie bija sasnieguši 66–67 gadu vecumu, otrie – 20–21 gadu vecumu. Liekas, ko gan šai gadījumā var salīdzināt, ja vecuma starpība ir vairāk nekā 45 gadi. Taču aptauju dati mums ļauj abas paaudzes salīdzināt vienā un tajā pašā vecumā, līdzīgā dzīves situācijā – īsi pirms vidusskolas beigšanas. Runāsim nevis par sešdesmitgadniekiem un divdesmitgadniekiem, bet jauniešiem ap astoņpadsmit, deviņpadsmit, kas ar 45 gadu intervālu mācījušies vidusskolas pēdējā klasē un pavasarī vēl pirms eksāmeniem un izlaiduma atbildējuši uz anketas jautājumiem par profesiju prestižu, savu profesijas izvēli un saviem tuvākās un tālākās nākotnes plāniem. Šajā nodaļā pievērsīsim uzmanību paaudzēm, ko salīdzināsim, un datiem, ko izmantosim šī salīdzinājuma veikšanai. Teorētisku pamatu paaudžu analīzei devis vācu sociologs Karls Manheims (Karl Manheim). Darbā „Paaudžu problēma” (Manheim 1952: 276–323) viņš paaudzi salīdzina ar šķiru. Piederība pie šķiras un piederība pie paaudzes kā vecuma grupas ir līdzīga, jo apvieno indivīdus ar līdzīgu novietojumu sociālajā un vēsturiskajā procesā, tas ierobežo viņu potenciālo pieredzi un veicina noteiktus domāšanas un pieredzes veidus. Indivīdiem, kas pieder pie vienas un tās pašas paaudzes, ir līdzīgs novietojums sociālo procesu vēsturiskajā dimensijā. Dažādas paaudzes vienus un tos pašus vēsturiskos notikumus var pārdzīvot atšķirīgi. Vēsturiskās pieredzes biogrāfiskais nozīmīgums atkarīgs no tā, kurā dzīves posmā tā iegūta. K. Manheims ir uzsvēris, ka būtiska ir pieredze, kas iegūta personības veidošanās laikā, tas ir, jaunībā. Pēc K. Manheima atzinuma, refleksija par personīgo dzīves pieredzi sākas ap 17 gadu vecumu.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Populārajā un arī zinātniskajā literatūrā paaudžu robežas parasti netiek iezīmētas ar precīziem gadskaitļiem, bet vairāk tiek raksturots paaudzes tēls salīdzinājumā ar citām paaudzēm. Paaudžu raksturojums ir veidojies diezgan stihiski, balstoties kā uz zinātniskiem pētījumiem (Schelsky 1957; Eisenstadt 1956), tā arī literāriem darbiem (Koplends 2001; Peļevins 2001). Nosakot paaudžu robežas, ņem vērā kohortas dzimšanas laiku un jaunības laiku, kad veidojas jauniešu identitāte. Piemēram, vācu sociologs Helmuts Šelskis (Helmut Schelsky) pievērsa uzmanību jauniešu pārejai pieaugušo statusā industriālā sabiedrībā vecumā no 14 līdz 25 gadiem (Schelsky 1957). ASV sabiedrībā dalījums paaudzēs tiek izmantots arī iedzīvotāju aptaujās un robežas starp paaudzēm ir precīzi, lai arī dažādos avotos atšķirīgi noteiktas (Taylor, Keeter 2010). Rietumeiropas pieredzi paaudžu noteikšanā apkopojis Nīderlandes sociologs Henks Bekers (Henk Becker) (Becker 1995: 269–296). Viņš izdala pirmskara paaudzi, ko veido 1910.–1930. gadā dzimušo kohortas. Pēc tam seko klusā paaudze – kohortas, kas dzimušas 1930.–1940. gadā. Šī paaudze savu nosaukumu ieguva 60. gadu otrajā pusē, salīdzinājumā ar tai sekojošās paaudzes aktivitātēm. Protesta paaudze jeb agrīnā bumeru paaudze ir 1941.–1954. gadā dzimušie. Šīs paaudzes veidošanās periods iekrīt jaunatnes protesta kustību laikā 60. gadu beigās. Zaudētā paaudze jeb vēlīnie bumeri ir 1955.–1970. gadā dzimušie. Viņu jaunības pieredze saistīta ar 1975.–1985. gada ekonomisko krīzi. Pragmatiskā paaudze ir kohortas, kas dzimušas 1970.–1985. gadā. Sekojot ASV piemēram, pirmo pēckara paaudzi mēdz dēvēt par buma paaudzi, bumeriem – tādiem, kas dzimuši dzimstības pieauguma laikā. Buma paaudzi sauc arī par laimīgo paaudzi, kas maz saskārās ar bezdarba draudiem, jo dzīvoja pilnīgas nodarbinātības sabiedrībā. Viņu dzīves augšupeja bija saistīta ar industriālas sabiedrības attīstību. Kad šīs paaudzes pārstāvji nonāca universitātēs, viņi iesaistījās studentu nemieros ASV un Eiropā, viņu jaunība saistās arī ar Prāgas pavasari un protestiem pret karu Vjetnamā. Nākamo paaudzi mēdz saukt par X paaudzi, kas ir mazāk pamanāma, jo dzīvojusi salīdzinoši stabilā vēsturiskā periodā, bez lieliem paaudzes identitāti ietekmējošiem notikumiem. Sākumā šo paaudzi ASV saistīja ar dzimstības samazināšanos (baby bust), bet lielā mērā kanādiešu rakstnieka Duglasa Koplenda (Douglas Coupland) ietekmē tā tiek dēvēta par X paaudzi. Astoņdesmitajos gados un vēlāk dzimušos sauc par Y paaudzi, „generation next” vai arī par tūkstošgades paaudzi (millennials). Tā ir pirmā jaunās tūkstošgades paaudze, kuras dzīvi no iepriekšējām būtiski atšķir jaunu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošana. Balstoties uz iepriekš doto īso ieskatu paaudžu raksturojumā, varam teikt, ka salīdzināsim bumeru un tūkstošgades paaudzi. Paaudžu robežu noteikšanas problēmas sīkāk analizējām citā rakstā (Rungule, Koroļeva 2013: 645–578), kur arī apsvērām jautājumu, vai pēckara paaudzi Latvijā varam saukt par

2. Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

„bumeriem”. Uz vairākām Eiropas valstīm un arī Latviju šo apzīmējumu tieši tādā nozīmē attiecināt nevar, jo dzimstības pieaugums nav bijis tik izteikts. Tomēr arī pēckara paaudzes apzīmējums neliekas īsti piemērots, jo, lai arī runājam par dzimušajiem pēc Otrā pasaules kara, tomēr viņu jaunības laiks pagājis 60.–70. gados, kas ļoti maz asociējas ar pēckara periodu. Janīna Kursīte 60. un 70. gadu jauno un alternatīvo apzīmēšanai ieviesusi jaunvārdu – „jacis”, ko veido pirmie burti no vārdiem „jaunais citādais” (Kursīte 2010: 7). J. Kursīte šo nepieradināto kustību saista ar pirmshipiju jeb bītniku laiku (60. gadu pirmā puse), hipiju laiku (60. gadu otrā puse), pēchipiju laiku (70. gadu pirmā puse) (Kursīte 2010: 10). Tā kā T. Vilciņa pētījumā iesaistīti parasti vidusskolēni, kuru vidū varbūt arī ir bijuši jauno un alternatīvo uzskatu pārstāvji, tomēr aptaujā tam nav pievērsta īpaša uzmanība, tad paliekam pie bumeru jeb buma paaudzes apzīmējuma. Tūkstošgades paaudzi veido jaunieši, kuru jaunība sakrīt ar jaunās tūkstošgades sākumu. Šīs paaudzes robežu iezīmē nākamās – Z paaudzes sākums, ko parasti saista ar 90. gadu otrajā pusē vai pēc 2001. gada 11. septembra dzimušajiem. Raksturojot tūkstošgades paaudzi Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, jāakcentē jauno komunikācijas tehnoloģiju nozīme šo jauniešu ikdienā, kā arī šīs paaudzes jauniešu saistība ar Eiropas Savienību – viņi ir ne tikai Latvijas, bet arī ES jaunieši.

2.2. T. Vilciņa pētījuma metodoloģija T. Vilciņa pētījuma galvenais objekts ir Latvijas PSR vispārizglītojošo dienas skolu absolventi. Viņu dzīves un darba gaitas pēdējā mācību gada laikā un pēc skolas beigšanas izsekotas no dzīves plānu un profesijas izvēles aspekta. Pamatojums – 1966.–1970. gada piecgades plānā paredzēts pāriet uz vispārēju obligāto vidējo izglītību, tuvākā nākotnē darbaspēks komplektēsies galvenokārt no jauniešiem ar pabeigtu vidējo izglītību (Vilciņš 1968: 9). Aptaujai izvirzīti divi uzdevumi. Viens saistīts ar jauniešu nākotnes plānu un profesijas izvēles noskaidrošanu – iegūt datus par vidusskolu abiturientu turpmākās dzīves plāniem, kā arī par motīviem, kas likuši viņiem izvēlēties konkrētu nodarbošanās veidu; iegūt informāciju par abiturientu attieksmi pret izplatītākajām profesijām un pret darbu; iegūt materiālus, kas dotu iespēju klasificēt jauniešus pēc viņu materiālajiem apstākļiem, interesēm, vecāku profesijas, sabiedriskās aktivitātes. Otrs uzdevums saistīts ar šī pētījuma longitudinālo raksturu – iegūt datus par to, kur reāli devušies iepriekšējā aptaujā anketētie jaunieši pēc skolas beigšanas, kādi cēloņi bijuši viņu varbūtējām neveiksmēm dzīves plānu īstenošanā. T. Vilciņa pētījumā pirmā aptauja tika izdarīta ar divām anketām – ar pašu jauniešu izpildīto „Abiturienta aptaujas anketu” un klašu audzinātāju izpildīto

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

„Izziņu Nr. 1”. Abas šīs anketas izpildīja 1965. gada maijā, t.i., apmēram mēnesi pirms vidusskolas izlaiduma. Otrā aptauja notika pēc gada – 1966. gada februārī – martā ar „Izziņu Nr. 2”, ko aizpildīja klašu audzinātāji vai skolas administrācija par katru pirms 10 mēnešiem anketēto absolventu (Vilciņš 1968: 12). Aptaujai nepieciešamo personu izlasē lietots ligzdveida vairākpakāpju gadījuma izlases princips. Abiturientu skaits Latvijas PSR vispārizglītojošajās dienas vidusskolās 1964./1965. mācību gada beigās bija 7507. Praktiski izlases kopumu veidoja 1184 abiturienti (par 24 vairāk nekā aprēķinātais izlases kopums) no 32 vidusskolām (Vilciņš 1968: 15–16). Visur anketēšana tika izdarīta vienādā kārtībā T. Vilciņa vadībā. Aptaujā visos gadījumos iezīmējās trīs fāzes: 1) instruktāža par anketas izpildi, 2) anketas individuāla, patstāvīga izpilde, 3) katras anketētās personas intervija uz izpildītās anketas pamata atsevišķu atbilžu precizēšanai un satura noteiktākai atklāšanai. „Abiturienta aptaujas anketas” izpilde vidēji notika 1 stundā un 15 minūtēs (Vilciņš 1968: 17). Dati apstrādāti P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Skaitļošanas centrā. Izejas materiālu, sagatavojot tā apstrādi ar elektronisko skaitļotāju БЭСМ – 2, kodējusi LPSR ZA Vēstures institūta vecākā laborante Rasma Bicēna, programmējušas Skaitļošanas centra inženieres matemātiķes Daina Apsīte un Rasma Zolberga (Vilciņš 1968: 11). Lai veiktu pētījumu un publicētu tā rezultātus, T. Vilciņam bija jāpamato vairāki būtiski metodoloģijas jautājumi, kas šodien liekas paši par sevi saprotami, bet tajā laikā padomju ideoloģijā likās apšaubāmi. Pirmais saistīts ar ārzemju autoru teorētisko atziņu un pētījumu datu izmantošanu. T. Vilciņa pētījumā ir izmantota citās sociālisma zemēs, kā arī kapitālistiskajās valstīs izdotā literatūra profesiju prestiža un profesiju izvēles pētījumu nozarē, bet, lai to darītu, viņš bija spiests arī norādīt, ka Padomju Savienībā nav pieņemami kapitālistisko valstu zinātnieku teorētiskie uzskati, taču atzinīgi vērtējamas viņu lietotās pētījumu metodes: „Ja atmet daudzu buržuāzisko autoru pausto, mums nepieņemamo pasaules uzskatu, šīs publikācijas vairākos gadījumos pelna ievērību ar savu faktu materiālu, oriģinālajām un lietderīgajām aptaujas metodēm, kā arī ar matemātisku paņēmienu lietošanu datu apstrādē” (Vilciņš 1968: 11). Otrs aspekts, kas T. Vilciņam bija īpaši jāpamato, ir matemātikas metožu lietojums sociālajās zinātnēs. „Par matemātiskās statistikas metožu pielietošanu sabiedriskajās zinātnēs pie mums vēl nesenā pagātnē tika izteiktas dažādas domas, kaut nepierādīti, taču galvenokārt noraidoši spriedumi. Tomēr pasaules objektīvā vienotība, matērijas kopība, ko raksturo kopīgie sakari, visspilgtāk izpaužas skaitļos, vienādojumos, matemātikas likumos. Ir pazīstams K. Marksa norādījums, ka zinātne sasniedz pilnību tikai tad, ja tai izdodas izmantot matemātiku” (Vilciņš 1968: 17). Te parādās arī T. Vilciņa ironiskā attieksme pret

2. Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

tā laika valdošo ideoloģiju – tiem, kas apšauba matemātiskās statistikas metožu lietošanu sociālajās zinātnēs, K. Markss ir pietiekami spēcīgs pārliecināšanas arguments. Kas piedalījās 1965. gada aptaujā? Kā norādījis T. Vilciņš, no visiem 1184 anketētajiem jauniešiem 70% bija meitenes, 30% zēni, tas atspoguļo sadalījumu pēc dzimuma vispārizglītojošās vidusskolās. Lielākajai daļai vidusskolu abiturientu (67%) bija 18 gadi, 25% – 17 gadi, tikai 6,5% bija 19 gadi, bet 1,5% jauniešu bija vecāki par 20 gadiem. T. Vilciņš īpaši pievērš uzmanību tam, ka katrs septītais (17%) jaunietis nāk no ģimenes, kurā nav viena vai abu vecāku. Lielākā daļa vidusskolēnu vecāku (tēvu) bijuši nodarbināti rūpniecībā (24,7%), tad lauksaimniecībā (15,6%), transportā (13%), celtniecībā (5,6%), tautas izglītības sistēmā (4,1%) un sadzīves pakalpojumu sistēmā (3,8%). Vēl var piebilst, ka 90% no vidusskolu beidzējiem bija komjaunieši (Vilciņš 1968: 18–19).

2.3. Aptaujas „Jauniešu profesiju izvēle un sociālo identitāšu veidošanās” metodoloģija Programmas “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” ietvaros veiktajai jauniešu aptaujai bija vairāki mērķi. Pirmkārt, iegūt datus salīdzinošam vēsturiskam pētījumam, izmantojot T. Vilciņa pētījuma metodoloģiju, adaptējot un papildinot to atbilstoši mūsdienu situācijai. Otrkārt, veikt vispārizglītojošo skolu 12. klases skolēnu un arodskolu pēdējā kursa audzēkņu aptauju, nodrošinot empīrisko bāzi longitudinālam jauniešu pētījumam par vidējo mācību iestāžu absolventu iekļaušanos sabiedrībā, profesionālās karjeras un mācību turpināšanas scenārijiem.4 Treškārt, papildus galvenajām pētījuma tēmām – profesiju prestiža un profesiju izvēles problemātikai – iegūt datus jauniešu piederības apziņas un identitātes veidošanās jautājumu analīzei. Minētie mērķi noteica pētījuma objekta izvēli, izlases apjoma aprēķinus un izlases metodi, kā arī aptaujas instrumentārija izstrādi.5 Atbilstoši izvirzītajiem mērķiem tika plānots veikt reprezentatīvu Latvijas jauniešu aptauju, kā objektu definējot 2011. gada vidējās izglītības iestāžu 4

Sekojot jauniešu dzīves gaitām pēc vidējās izglītības iegūšanas, longitudinālā pētījuma otro posmu bija plānots veikt 2014. gadā Latvijas Zinātnes padomes granta „Jauniešu dzīves trajektorijas: sociālie un psiholoģiskie aspekti longitudinālajā perspektīvā” ietvaros. Projektu LZP Humanitāro un sociālo zinātņu ekspertu komisija atzina par ļoti labu un atbalstāmu (LZP 2013. gada 21. februāra lēmums Nr. 39-1-117), bet, līdzīgi kā daudziem citiem projektiem, finansējums netika piešķirts nepietiekamu valsts budžeta resursu dēļ. Tādējādi longitudinālā pētījuma otrais posms šobrīd nav realizēts, un šajā monogrāfijā tiks analizēti 2011. gadā veiktā pētījuma dati, salīdzinājumam izmantojot T. Vilciņa 1968. gadā publicētā pētījuma rezultātus. Pētījuma metodoloģiju, t.sk. aptaujas anketu 2011. gadā Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros izstrādāja LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku grupa – I. Koroļeva, R. Rungule, A. Aleksandrovs, M. Trapencieris, S. Sniķere un I. Kārkliņa.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

abiturientus. Salīdzinot ar T. Vilciņa pētījumu, kura objekts bija tikai vispārizglītojošo dienas vidusskolu absolventi (aptaujas brīdī vēl abiturienti), 2011. gada pētījuma ģenerālkopa tika paplašināta, iekļaujot arī vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturientus. Pētījuma ģenerālo kopu veidoja 2010./2011. mācību gada Latvijas vispārizglītojošo skolu 12. klases skolēni un vidējās profesionālās izglītības iestāžu 4. (pēdējā) kursa audzēkņi. Izlases kopa tika sadalīta divās apakšizlasēs, izlases aprēķini un atlases procedūra tika veikta atsevišķi vispārējās vidējās izglītības iestāžu skolēnu un profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu kopumam. Pētījuma izlases veidošanā izmantota vienpakāpes stratificēta klasteru nejaušā izlase, kurā par izlases pamatvienību tika pieņemta klase vidusskolās un mācību grupa vidējās profesionālās izglītības iestādēs. Izlases stratifikācija vispārējās vidējās izglītības iestāžu apakškopai tika veikta pēc šādiem kritērijiem: urbanizācijas līmenis – Rīga un astoņas valsts nozīmes pilsētas veidoja atsevišķas stratas, savukārt katra statistiskā reģiona ietvaros tika izveidotas divas stratas atbilstoši nosacīti augstākam un zemākam attīstības indeksam pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) datiem un apmācības valodai mācību iestādē (latviešu, krievu) (kopumā 38 stratas). Savukārt profesionālās izglītības iestāžu apakškopas stratifikācijai tika izmantotas izglītības tematiskās grupas (7 stratas).

Vidējās izglītības iestāžu abiturientu izlases raksturojums Skolēnu apakšizlases rāmja izveidei tika izmantoti Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) statistikas dati, savukārt profesionālo mācību iestāžu audzēkņu apakšizlasei – Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Pēc IZM datiem, 2010./2011. mācību gada sākumā vispārējās vidējas izglītības iestādēs 12. klasē mācījās 15 550 skolēni, tas ir apmēram divas reizes vairāk nekā 1965. gadā. Ģenerālajā kopumā netika iekļautas sociālās korekcijas klases, vakarskolas, kā arī ieslodzījuma vietās īstenotās vispārējās vidējās vai profesionālās izglītības programmas. Atbilstoši pētījuma prasībām pirmajā izlases veidošanas solī pēc IZM datiem tika izveidots izlases rāmis, kas aptvēra 15 550 skolēnus 719 klasēs (371 izglītības iestāžu īstenotajā vispārējās vidējās izglītības programmā). Pētījuma izlases rāmis profesionālajām izglītības iestādēm tika veidots, balstoties uz CSP datiem par 2009./2010. mācību gada 4. kursa audzēkņiem, kas aptvēra 6360 audzēkņus 912 izglītības programmās (klasifikatora kodi 33, 34, 35, 35a un 35b) Latvijā akreditētās profesionālās izglītības iestādēs. Izlases rāmī iekļautas visas profesionālās izglītības iestādes, kurās 2010./2011. mācību gadā tika īstenotas mācību programmas 4. kursu audzēkņiem. Vispārējās vidējās izglītības apakšizlase iekļāva 38 stratas. IZM pieejamā informācija par klašu skaitu un skolēnu skaitu klasē tika izmantota, lai aprēķinātu katrā stratā iekļaujamo skolēnu skaitu.

2. Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

Lai pētījuma izlases kļūda, ņemot vērā klastera un efektīvo izlases lielumu (DEFF)6, nepārsniegtu 2,5 procentpunktus jebkuriem aptaujā iekļautajiem mērījumiem, efektīvās izlases lielums vidējās izglītības iestāžu izlases apakškopā aprēķināts kā 1836, savukārt profesionālās izglītības iestāžu apakškopā – 1695. Izlases apjoma noteikšanai tika izmantota zemāk norādītā formula. Ņemot vērā iespējamo nerespondences līmeni,7 bruto izlases apjoms tika noteikts 2250 respondenti jeb 108 klases8 vidējās izglītības iestāžu apakškopā un 2119 respondenti jeb 113 mācību grupas profesionālās izglītības iestāžu apakškopā. Izlases formula:

Δ – absolūtā robežkļūda δ aprēķiniem δ – pētāmās pazīmes lielums ģenerālajā kopumā n – izlases apjoms N – ģenerālā kopuma lielums No 5 vispārizglītojošajām skolām tika saņemts atteikums piedalīties aptaujā, tādējādi izslēdzot no izlases 8 klases. Aptauja tika veikta 100 vispārizglītojošo dienas skolu 12. klasēs, sasniedzot izlases apjomu n = 1786. Datu apstrādes gaitā, kas iekļāva anketā sniegtās informācijas un ievadīto datu loģisko pārbaudi, par nederīgām tika atzītas 52 anketas (uz vairāk nekā 35% jautājumu nav sniegtas atbildes, apzināti falsificēta informācija u.tml.). Tādējādi realizētās izlases apjoms un turpmākā analīzē izmantojamo gadījumu skaits vispārizglītojošo skolu apakšizlasē n = 1734. Profesionālās izglītības iestāžu apakšizlasē sasniegtais izlases apjoms n = 1602. Datu apstrādes gaitā, kas iekļāva anketā sniegtās informācijas un ievadīto datu loģisko pārbaudi, par nederīgām tika atzītas 88 anketas (uz vairāk nekā 35% jautājumu nav sniegtas atbildes, apzināti falsificēta informācija u.tml.). Tādējādi realizētās izlases apjoms un turpmākā analīzē izmantojamo gadījumu skaits profesionālās izglītības iestāžu apakšizlasē n = 1514. Katra skolēna izlasē iekļaušanās varbūtība ir aprēķināts lielums un ir izsvarojams pēc datu ieguves, tādēļ fakts, ka atsevišķās stratās tika atlasīts vairāk skolēnu nekā nepieciešams pēc proporcionāli aprēķinātā, nav metodoloģiska

6 7

DEFF lielums pētījumā pieņemts kā 1,3. LU FSI iepriekš veiktie pētījumi, kuru ietvaros jaunieši aptaujāti skolās un citās izglītības iestādēs, liecina, ka, ņemot vērā mācību iestāžu un pašu skolēnu atteikumus un mācību kavētāju īpatsvaru, respondences līmenis ir aptuveni 75%. Aprēķināts, balstoties uz vidējo skolēnu skaitu klasē un noapaļots līdz veselam skaitlim.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

problēma. Tā kā daļa skolēnu pētījuma veikšanas dienā nebija skolā,9 tad katra skolēna ex-post izlasē iekļaušanās varbūtība tika aprēķināta pēc pētījuma lauka darba beigām un izmantota, lai koriģētu ex-ante iekļaušanās varbūtību svaru aprēķinam atbilstoši formulai pētījuma dizaina svars = 1/izlasē iekļaušanas varbūtība.

Aptaujas metodika Kā aptaujas metode šajā pētījumā tika izmantota skolēnu/audzēkņu tiešā anketēšana. Anketēšana tika veikta tajās klasēs un mācību grupās, kuras iekļautas izlasē. Pirms anketēšanas jaunieši tika instruēti par pētījuma mērķiem un anketas aizpildes kārtību. Anketēšanas laikā intervētāji aizpildīja klases aptaujas atskaites lapu, kurā tika sniegta informācija par kopējo, kā arī klātesošo skolēnu vai audzēkņu skaitu klasē/mācību grupā, veiktas atzīmes par iemesliem, kādēļ skolēns nepiedalās aptaujā, kā arī atzīmēti citi rādītāji, kas nepieciešami respondences un realizētās izlases kļūdu aprēķiniem, komentāri par skolēnu attieksmi un ieinteresētību aptaujas problemātikā. Šajā pētījumā intervētāji informēja arī par longitudinālā pētījuma specifiku un lūdza brīvprātīgi sniegt papildu ziņas par sevi (vārdu, uzvārdu, dzīvesvietu, e-pasta adresi u.c.), kas nepieciešamas, lai atkārtotas aptaujas laikā pētījuma nākamajā posmā būtu iespēja sameklēt respondentu. Informācijas konfidencialitātes nodrošināšanai aizpildītās anketas kopā ar respondentu kartītēm tika ievietotas aploksnēs. Anketām un respondentu kartītēm (kas satur indivīda sniegto informāciju par sevi) pētniecības institūtā piešķirts identifikācijas numurs, kas datu failā un respondentu kartotēkā veido unikālu respondenta identifikācijas numuru un ļauj longitudināla pētījuma gadījumā saistīt pirmajā posmā iegūtos datus ar turpmākajos posmos iegūto informāciju. Aptaujas lauka darbs tika realizēts no 2011. gada marta līdz aprīlim. Skolēnu un arodskolas audzēkņu anketēšanu veica Socioloģisko pētījumu institūta intervētāji. Datu sagatavošanu apstrādei (informācijas pārbaudi un kodēšanu, datu ievadi, izmantojot programmatūru SPSS PC+/SYSTAT, pārbaudi un tīrīšanu) nodrošināja Socioloģisko pētījumu institūta speciālisti. Datu analīzē, kuru veica LU FSI pētnieki, tika izmantotas programmas SPSS for Windows (v19.0), Stata (v.12). Kvantitatīvās aptaujas veikšanai tika izstrādāta oriģināla strukturēta anketa. Vispārizglītojošo skolu skolēni un profesionālo mācību iestāžu audzēkņi tika aptaujāti pēc kopējas anketas, kurai pievienoti un/vai pārformulēti atsevišķi jautājumi atbilstoši mērķa grupas specifikai. Vēsturiskā salīdzinājuma veikšanai profesiju prestiža un profesiju izvēles motīvu mērījumiem tika izmantoti 9

Klastera ietvaros tika anketēti visi aptaujas laikā klātesošie skolēni/audzēkņi. Tie, kas dažādu iemeslu dēļ tajā dienā kavēja mācības, netika meklēti un aptaujāti.

2. Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

mūsdienu situācijai adaptēti jautājumi un skalas no T. Vilciņa pētījuma, iekļaujot anketā šādus indikatorus un tiem atbilstošus jautājumu blokus (sk. pielikuma I. tabulu): jauniešu dzīves ceļa izvēle (izvēle mācīties vai strādāt), profesiju pievilcības vērtējumu skala, izvēlētā profesija, izvēles motīvi, līdzšinējā darba pieredze, nākotnes plāni, vecāku sociālais statuss (nodarbošanās, izglītība), respondenta individuālie demogrāfiskie un sociālie raksturojumi. 2011. gada pētījuma vajadzībām anketas otrajā daļā tika iekļauts apjomīgs indikatoru un mērījumu bloks jauniešu līdzdalības un identitātes mērījumiem: izglītības un darba vērtības, piederības ciešums sociālām grupām un teritoriālām kopienām, formālā un neformālā līdzdalība, mobilitātes plāni.

2.4. Vidējās izglītības iestāžu abiturientu sociāldemogrāfiskais portrets Bez pamatjautājumiem, kuri saistīti ar pētījuma tiešajiem mērķiem – iegūt empīrisko informāciju profesiju prestiža, profesijas izvēles un tās motivācijas, kā arī jauniešu piederības un identitātes veidošanās problēmu analīzei, aptaujā tika veikta virkne mērījumu, kas raksturo vidējās izglītības iestāžu abiturientu kopumu pēc galvenajām demogrāfiskajām un sociālajām pazīmēm: dzimuma, vecuma, tautības, vecāku ģimenes sociālā statusa u.tml. Šajā sadaļā, raksturojot realizēto izlasi, sniegsim aptaujāto jauniešu portretējumu divās izlases apakškopās. Vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu kopums pēc sociāli demogrāfiskiem rādītājiem ir visai atšķirīgs. Aptaujāto iedalījums pēc dzimuma atbilst vidusskolēnu un profesionālo skolu audzēkņu sastāvam ģenerālajā kopā: vispārizglītojošo skolu 12. klasē mācās 57% meitenes un 43% – zēnu. Savukārt jau tradicionāli pēc 9. klases beigšanas mācības arodskolās un citās profesionālās izglītības iestādēs biežāk izvēlas zēni. Arī abiturientu vidū profesionālo skolu izlasē 66% ir zēni un tikai 34% meitenes. Nozīmīgas atšķirības starp abām abiturientu grupām ir pēc vecuma. Vispārizglītojošo skolu 12. klasē absolūtais vairākums (82%) jauniešu ir 19 gadus veci, bet 13% – 20 gadus veci. Tikai 4% respondentu ir 18 gadus veci vai dažos gadījumos jaunāki par 18 gadiem un tāpat dažos gadījumos vecāki par 20 gadiem. Tā kā vairumā gadījumu profesionālās izglītības sistēmā pēc 9. klases mācības ilgst 4 gadus (lai iegūtu vidējo profesionālo izglītību), absolvējot šīs mācību iestādes, lielākā daļa jauniešu ir vidēji jau gadu vecāki nekā vispārizglītojošo skolu abiturienti. Profesionālo skolu audzēkņu grupā liela daļa (40%) ir 20 gadus veci, līdzīgi sadalās pārējās vecuma grupas – 19 gadus veci ir 28% respondentu, 21 gadu veci un vecāki – 27% aptaujāto, un tikai 5% ir 18 gadus veci. Vispārizglītojošo skolu abiturientu sadalījums pēc tautības ir tuvs Latvijas iedzīvotāju etniskajam sastāvam: 73% aptaujāto ir latvieši, 23% – krievi un

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

4% – citai tautībai piederīgie. Profesionālo skolu audzēkņu izlasē latviešu īpatsvars ir lielāks (88%), 9% ir krievu un 2% citas tautības jauniešu. Tā kā klasterizlases vienības ir skola/klase, tad jauniešu dzīvesvieta mācību laikā lielā mērā saistīta ar izlasē iekļauto izglītības iestāžu atrašanās vietu. Vairums vispārizglītojošo skolu atrodas pilsētās, kas nosaka arī respondentu sadalījumu pēc dzīvesvietas urbanizācijas pakāpes vispārizglītojošo skolu izlasē: 35% respondentu ir rīdzinieki, 21% dzīvo/mācās valsts nozīmes pilsētās, 29% – citās pilsētās, bet salīdzinoši mazāka daļa – 14% – laukos/pagastā. Citādi tas ir profesionālo skolu apakšizlasē, kur rīdzinieki veido tikai 11%, bet lielāko valsts nozīmes pilsētu jaunieši – 10% no šajā kopā aptaujātajiem. Atbilstoši lielāka daļa – 37% dzīvo un mācās citās pilsētās, bet 42% laukos. Vidējās izglītības veids un, iespējams, vecums nosaka atšķirības jauniešu dzīves apstākļos. Vispārizglītojošo skolu skolēnu absolūtais vairākums (91%) vidusskolas absolvēšanas laikā turpina dzīvot pie saviem vecākiem, 3% pie radiniekiem. Vieni paši vai kopā ar draugiem, īrējot dzīvojamo platību, dzīvo neliela daļa – 5% aptaujāto jauniešu, kopmītnēs dzīvo tikai 1%. Lai arī profesionālo skolu audzēkņu lielākā daļa (75%) mācību beigu posmā turpina dzīvot kopā ar vecākiem, tomēr šo jauniešu īpatsvars ir ievērojami zemāks nekā vispārizglītojošo skolu skolēnu izlasē. Ņemot vērā jauniešu vecumu un pētāmās tēmas specifiku, mūsuprāt, svarīgi kopumā raksturot arī respondentu vecāku ģimenes statusu. Kopumā šīs paaudzes jauniešu vecākiem ir salīdzinoši augsts izglītības līmenis. Līdzīgi kā citu jauniešu pētījumu rezultāti,10 arī šis pētījums sniedz argumentus hipotēzei par vecāku izglītības un nodarbošanās korelāciju ar respondenta izglītības ceļa izvēli. Eurostudent V pētījumā tika konstatēts, ka jauniešu, kuri šobrīd mācās augstākās izglītības iestādēs, vecākiem ir ievērojami augstāks izglītības līmenis nekā vidēji viņu paaudzē. Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka augstākā izglītība ir lielākai daļai to jauniešu vecāku, kuri izvēlējušies mācīties vidusskolā/ ģimnāzijā, salīdzinot ar jauniešu, kuri mācās profesionālās izglītības iestādēs, vecākiem. Vispārizglītojošo skolu skolēnu grupā augstākā izglītība ir 27% tēvu un 44% no skolēnu mātēm, savukārt profesionālo skolu audzēkņu grupā augstākā izglītība ir daudz mazākai daļai vecāku: 11% no tēviem un 22% no mātēm. Savukārt šīs grupas jaunieši acīmredzot biežāk iet savu vecāku pēdās, izvēloties mācības profesionālās izglītības programmās. Izglītība saistīta arī ar vecāku nodarbinātību. Vidusskolēnu vecāku vidū gandrīz divreiz lielāks uzņēmēju īpatsvars (tēvu gadījumā), profesionālo skolu audzēkņu vecāki biežāk ir pašnodarbinātie un savā saimniecībā strādājošie (profesionālo skolu audzēkņu vidū vairāk lauku jauniešu), lielāka daļa bezdarbnieku (7% : 9%; 5% : 8%). Vidēji 5% jauniešu tēvs, bet 4% māte strādā (mācās) ārzemēs. 10

Sk.: LU FSI (2013). Studentu sociālie un ekonomiskie dzīves apstākļi Latvijā, Eurostudent V. Pieejams: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/Ministrija/2013/Eurostudent2013-LV-zinojums.pdf

2. Paaudžu salīdzināšana: pētījuma metodoloģija

Nodaļas nobeigumā varam pievērst uzmanību respondentu sastāvam 1965. un 2011. gadā, ņemot vērā, ka salīdzināt varam tikai vispārizglītojošo skolu aptaujas izlases. 1965. gadā vidusskolas beidzēju vidū 70% bija meitenes un tikai 30% – zēni, savukārt 2011. gadā redzam nedaudz izlīdzinātāku dzimumu sadalījumu: 57% meiteņu un 43% zēnu. Tas liek domāt, ka mūsdienās ir mazinājusies padomju laikā iezīmētā tendence izglītības turpināšanas izvēlē pēc pamatizglītības ieguves: meitenēm – vispārējā vidējā izglītība, zēniem – profesionālā vidējā izglītība. Lielākās atšķirības vērojamas jauniešu vecumā. Skaidri redzams, ka 2011. gadā vidusskolas absolventi ir vismaz par gadu vecāki nekā 1965. gadā: 2011. gadā lielākajai daļai (82%) bija 19 gadi, bet 1965. gadā 19 gadi bija tikai 6,5%, savukārt 18 gadus veci bija 67%, bet 17 gadus veci – 25% vidusskolas beidzēju. 1965. gadā vidusskolu beidza 17–18 gadu vecumā, savukārt mūsdienās to beidz 19–20 gadu vecumā. Iespējams, ka pamatotas ir Valsts prezidenta Andra Bērziņa bažas par to, ka jaunieši mūsdienās pārāk ilgi iegūst vidējo izglītību. 2.1. tabula. Aptaujāto jauniešu raksturojums pēc galvenajām sociāli demogrāfiskajām pazīmēm (svērtās vērtības, %) Respondentu skaits Respondentu vispārizglītojošo skaits profesionālo skolu izlases kopā skolu izlases kopā (pēc svēršanas) (pēc svēršanas) Dzimums Sievietes 57 34 Vīrieši 43 66 Respondentu 18 g.v. vai jaunāki 4 5 vecums 19 g.v. 82 28 20 g.v. 13 40 21 g.v. un vecāki 1 27 Tautība Latvieši 73 88 Krievi 23 9 Citas tautības 4 2 Dzīvesvieta un Rīga 35 11 dzīves apstākļi Valsts nozīmes pilsētas 21 10 mācību laikā Citas pilsētas 29 37 Pagasts, lauki 14 42 Dzīvo pie vecākiem 91 75 Dzīvo pie radiniekiem 3 5 Dzīvo viens vai kopā ar draugiem 5 16 Kopmītnēs 1 4 Vecāku izglītības Pamatskolas/nepabeigta vidējā 4 5 līmenis: Vispārējā vidējā 12 14 tēva izglītība Vidējā profesionālā un nepabeigta augstākā 39 49 Augstākā izglītība 27 11 Nav tēva/nezina 17 22

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Respondentu skaits Respondentu vispārizglītojošo skaits profesionālo skolu izlases kopā skolu izlases kopā (pēc svēršanas) (pēc svēršanas) Vecāku izglītības Pamatskolas/nepabeigta vidējā 3 8 līmenis: Vispārējā vidējā 14 15 mātes izglītība Vidējā profesionālā un nepabeigta augstākā 31 45 Augstākā izglītība 44 22 Nav mātes/nezina 8 11 Vecāku Uzņēmējs, uzņēmuma īpašnieks Latvijā 15 8 nodarbinātības Strādā algotu darbu 50 47 statuss: Strādā savā saimniecībā, pašnodarbinātais 8 11 tēva Strādā (mācās) ārzemēs 6 4 nodarbošanās Bezdarbnieks 7 9 Cita nodarbošanās (pensionārs, invalīds, 5 8 mājsaimnieks utt.) Nezina/nav tēva 9 13 Vecāku Uzņēmēja, uzņēmuma īpašniece Latvijā 8 6 nodarbinātības Strādā algotu darbu 63 55 statuss: Strādā savā saimniecībā, pašnodarbinātā 6 9 mātes Strādā (mācās) ārzemēs 4 4 nodarbošanās Bezdarbniece 5 8 Cita nodarbošanās (pensionāre, invalīde, 13 13 mājsaimniece utt.) Nezina/nav mātes 1 5

Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

Šajā nodaļā aplūkosim dažādu profesiju prestižu un to ietekmējošos faktorus jauniešu vidū. Vidējās izglītības iestādes absolvēšanas laikā šis jautājums kļūst īpaši svarīgs, jo cieši saistīts ar nākamās profesijas izvēli. Jaunā cilvēka attieksme pret profesiju vai profesiju grupām veidojas jau krietnu laiku pirms vēl indivīds kļūst par kādas noteiktas profesijas pārstāvi, nereti jau kopš agras bērnības. Šo attieksmi formē dažāda rakstura informācija, ko jaunietis saņem no apkārtējās vides – no vecākiem ģimenē, skolas, masu informācijas līdzekļiem, novēro ikdienā, ik uz soļa saņemot dažādu profesiju pārstāvju pakalpojumus un redzot to darba rezultātus. Profesiju prestižs ir ne tikai personiskās pieredzes rezultāts, bet „īpatnējs personiskās un pagātnes pieredzes sakausējums” (Vilciņš 1968: 24). Tādējādi brīdī, kad jaunietis sāk domāt par savu nākotni un vēl jo vairāk – izvēlas profesiju, viņam ir vairāk vai mazāk pamatots priekšstats un spriedums par vienu vai citu nodarbošanās veidu. Pieļaujam, ka jauniešu attieksmes formēšanās process notiek līdzīgi kā pirms 45 gadiem un priekšstatus ietekmē līdzīgi faktori. Tomēr, mainoties sabiedrībai, mainās ne tikai daudzu profesiju darba saturs un nozīme, atsevišķas profesijas izzūd, dodot vietu jaunām – mūsdienu sabiedrības attīstības fāzei un tehnoloģijām atbilstošām profesijām. Kopš iepriekšējā pētījuma laika fundamentāli izmainījies arī garīgā un fiziskā darba īpatsvars kopējā nodarbinātības struktūrā. Līdz ar to galvenie pētnieciskie jautājumi, uz kuriem centīsimies sniegt atbildi šajā nodaļā, ir, pirmkārt, vai un kā mainījies sabiedrībā izplatītāko profesiju prestižs un jauniešu attieksme pret noteiktiem nodarbošanās veidiem, otrkārt, kādi ir galvenie faktori, kas ietekmē profesiju prestiža veidošanos dažādās jauniešu grupās.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

3.1. Profesiju prestiža izpratne un veidošanās vēsturiskie apstākļi Terminu „profesijas prestižs” lietosim līdzīgā nozīmē kā T. Vilciņš, apzīmējot ar to indivīda subjektīvu attieksmi pret to vai citu profesiju no šīs profesijas pievilcīguma viedokļa, no cieņas viedokļa pret šo profesiju, no tā viedokļa, cik labprāt pats attieksmes paudējs būtu ar mieru vai nu tieši, vai netiešā veidā saistīt savu dzīvi ar to viņam vienīgajam nozīmīgu motīvu dēļ un neatkarīgi no tā, kas ietekmējis šo motīvu veidošanos (Vilciņš 1968: 21). Balstoties uz viena pētījuma rezultātiem, mēs nevaram pretendēt uz visu to daudzveidīgo faktoru atklāšanu, kas ietekmē jaunieša attieksmi pret profesiju un tās izvēli. Tomēr gan vēsturiskais materiāls, gan daudzveidīgie mērījumi, kas iekļauti aptaujas instrumentārijā, ļauj diezgan pamatoti veikt kā vēsturisko salīdzinājumu par jauniešu attieksmju maiņu, tā arī pārbaudīt hipotēzes par dažādu demogrāfisko un sociālo faktoru ietekmi uz profesiju prestižu un tā saistību ar profesijas izvēli. Līdzīgi kā vēsturiskajā T. Vilciņa pētījumā, arī mēs neizvirzījām uzdevumu aplūkot visus faktorus, kam varētu būt nozīme profesiju prestiža veidošanā un profesijas izvēlē. Tam būtu nepieciešama atkārtota pētījuma veikšana pēc noteikta laika perioda, lai sekotu darba un mācību karjerai, spriestu par jauniešu plānu un nodomu realizāciju. Tomēr arī šī pētījuma empīriskais materiāls ļauj pārbaudīt hipotēzes par profesijas prestiža saistību ar atsevišķiem sociāli demogrāfiskiem faktoriem. Profesiju prestiža noteikšanai jauniešu vērtējumam tika piedāvāts mūsu valstī izplatītāko profesiju saraksts. T. Vilciņa pētījumā tajā bija iekļautas 84 tolaik izplatītākās profesijas. 2011. gada pētījumā šajā sarakstā bija 99 profesijas, saglabājot vēsturiskajam salīdzinājumam gandrīz visas 1967. gada pētījumā iekļautās profesijas un pievienojot 15 mūsdienās populāras (piemēram, psihologi, tulki, vadības jomas speciālisti) vai atbilstoši jaunā laikmeta prasībām pagājušā gadsimta beigās no jauna izveidojušās profesijas (piemēram, datorzinību, loģistikas speciālisti). Jaunieši vērtēja katras profesijas pievilcīgumu pēc 5 punktu sistēmas, kur 5 nozīmē pievilcīga profesija, bet 1 – pavisam nepievilcīga profesija. Tā kā mums nav pieejami T. Vilciņa pētījuma primārie dati, bet tikai sekundārie rezultāti, kas publicēti jau minētajā monogrāfijā, tad vēsturiskā salīdzinājuma veikšanā jārēķinās ar zināmiem ierobežojumiem. Pirmkārt, lai arī 1967. gada pētījumā vērtējumam tika piedāvātas 84 profesijas, publicētajā grāmatā jauniešu atbildes un vidējie rādītāji atspoguļoti tikai par 58 profesijām. Līdz ar to salīdzinājumam varēsim izmantot tikai tās profesijas, par kurām pieejami profesiju prestiža novērtējumi ballēs, vidējais novērtējums punktos, kvadrātiskā standartnovirze un daži aprēķinātie indeksi. Otrkārt, T. Vilciņa pētījuma mērķa grupa bija tikai vidusskolu abiturienti, savukārt, kā jau minēts izlases

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

aprakstā, 2011. gada pētījuma objekts bija vidējās izglītības iestāžu abiturienti, t.i., gan vispārizglītojošo skolu – vidusskolu, ģimnāziju 12. klases skolēni, gan profesionālās izglītības iestāžu pēdējo kursu audzēkņi. Tāpēc vēsturiskam salīdzinājumam tiek izmantoti tikai 2011. gada vidusskolu abiturientu apakškopas dati, bet mūsdienu jauniešu profesiju prestiža, kā arī profesijas izvēles raksturošanai salīdzināti vidusskolu abiturientu un vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu apakškopu dati. Šajā nodaļā vispirms pievērsīsimies vēsturiskajam salīdzinājumam, pēc tam detalizēti aplūkosim mūsdienu jauniešu vērtējumus un profesiju prestižu ietekmējošos faktorus. Savas grāmatas ievadā T. Vilciņš norāda uz vēsturiskajām pārmaiņām nodarbošanās veidos un profesiju prestižā, kas notikušas 1940. gadā pārejā no buržuāziskās iekārtas uz sociālistisko. Viņš raksta: „Jau 1940. gadā ar rūpniecības, tirdzniecības un satiksmes kapitālistisko uzņēmumu, banku un lielo namu nacionalizāciju izzuda vesela virkne amatu un profesiju: lieltirgotājs, rēderis, mākleris, baņķieris, namsaimnieks utt. [..] Nostiprinoties sociālistiskajam īpašumam kā mūsu valsts ekonomiskajam pamatam, izira dažādie sīkburžuāzijas slāņi, izzuda sīktirgotāji, privātie dārznieki utt.” (Vilciņš 1968: 28). Autors turpina: „līdz 1940. gadam Latvija bija agrāra zeme. Padomju varas gados tā kļuva par augsti attīstītu industriālu republiku ar modernu lauksaimniecību” (Vilciņš 1968: 30). Zīmīgi, ka mūsdienu pārmaiņu raksturošanai varam izmantot līdzīgus apgalvojumus, tikai ar pretēju nozīmi, norādot uz privāto uzņēmumu veidošanos un zudušo profesiju atdzimšanu. Latvijai atgūstot neatkarību un tirgus ekonomikai nomainot sociālisma plānveida ekonomiku, veidojās un atjaunojās vesela virkne amatu un profesiju – tie paši jau minētie lieltirgotāji, rēderi, mākleri, baņķieri, namsaimnieki, sīktirgotāji, privātie dārznieki un zemnieki. Raksturojot tā laika sociālo mobilitāti, T. Vilciņš atzīmē, ka no strādnieku šķiras tika izvirzīti daudzi vadošie darbinieki kā rūpniecībā un lauksaimniecībā, tā arī valsts pārvaldes iestādēs, savukārt mūsdienu ekonomiskajā situācijā līdzās augšupejošai mobilitātei bieži nākas runāt arī par lejupejošu sociālo mobilitāti, kas saistīta ar bezdarbu, piespiedu pārkvalificēšanos vai nepieciešamību samierināties ar zemākas kvalifikācijas darbu. T. Vilciņš turpina ar situācijas raksturojumu, uzsverot, ka būtiskākās izmaiņas skar laukus: „270 tūkstošu viensētu saimniecību vietā mūsu republikas laukos ir 783 kolhozi, 187 sovhozi un 20 izmēģinājumu eksperimentālās stacijas” (Vilciņš 1968: 32). Darbaspēks plūst uz pilsētām dzīves apstākļu un darba samaksas atšķirību dēļ: laikā no 1958. līdz 1964. gadam vien Latvijas PSR lauksaimniecības nozarē nodarbināto skaits samazinājās par 41 tūkstoti cilvēku” (Vilciņš 1968: 33). Un „tikai divu pēdējo gadu laikā vien (1964–1966) mūsu republikas lauksaimniecībā nodarbināto jauniešu (16–29) skaits samazinājās par 9,2%, kamēr pavisam no laukiem aizplūda tikai 2,7% strādājošo” (Vilciņš 1968: 34).

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Vēsture atkārtojas – tā ar ironiju gribas teikt, domājot par attieksmi pret garīgā darba veicējiem mūsu valstī (skolotāju, zinātnieku, kultūras darbinieku u.c. darba novērtējumu un atalgojumu) un vienlaikus lasot T. Vilciņa pirms daudziem gadiem raksturotos sociālisma sasniegumus: „pretēji buržuāziskās kundzības laikos vispār raksturīgai parādībai, ka garīgā darba darītāju alga ievērojami pārsniedza fiziskā darba darītāju algu, tagad tādas visos gadījumos parastas atšķirības nav. [..] augstāko kategoriju kvalificētie strādnieki saņem lielāku algu nekā maiņu inženieri” (Vilciņš 1968: 35).

3.2. Profesiju prestiža vēsturisks salīdzinājums Populārākās un viszemāk vērtētās profesijas Kā jau iepriekš minēts, no vairāk nekā tūkstoš profesijām, kurās nodarbināti mūsu valsts iedzīvotāji, prestiža noteikšanai tika piedāvātas 84 profesijas 1967. gada pētījumā un 99 profesijas – 2011. gada pētījumā. Tā kā mūsu galvenais mērķis bija ne tikai veikt vēsturisku salīdzinājumu, bet arī noskaidrot profesiju prestižu un profesijas izvēli mūsdienu jauniešu vidū, tad uzskatījām par svarīgu iekļaut novērtēšanai virkni profesiju, kuras 20. gadsimta 60. gadu beigās nebija aktuālas vai vispār vēl neeksistēja. Daļa no šīm profesijām pēc jauniešu vērtējuma atrodas pirmajās vietās, kas zināmā mērā apgrūtina tiešu salīdzinājumu. Tādēļ vispirms atsevišķi aplūkosim prestižākās un vismazāk prestižās profesijas pirms 45 gadiem un šobrīd. Tiešu salīdzināmību apgrūtina arī tas, ka T. Vilciņa pētījuma publikācijā kopējo novērtējumu tabulā uzskatāmības labad vienā grupā apvienotas vairākas profesijas (11 dažādu nozaru zinātnes darbinieki apvienoti profesiju grupā „zinātnes darbinieks” un tāpat 14 dažādu nozaru inženieru profesijas apvienotas grupā „rūpniecības, sakaru, celtniecības, transporta inženieris”). Neskatoties uz minētajiem ierobežojumiem, interesantākais ir tas, ka vidusskolēnu visaugstāk novērtēto profesiju pirmajā trijniekā divas profesijas iekļūst kā pirms 45 gadiem, tā arī šobrīd. Tā ir ārsta un lidotāja profesija. Pirms 45 gadiem ārsts bija visaugstāk novērtētā profesija, šobrīd tā ir 3. vietā. Kā atzīmē T. Vilciņš, šāds ārsta profesijas vērtējums ir izplatīta starptautiska parādība, kuras galvenais cēlonis var būt šīs profesijas sevišķi uzskatāmais humānisms, augstas izglītības un kultūras pakāpes nepieciešamība (Vilciņš 1968: 39). Šim apgalvojumam mūsdienās varētu vēl pievienot atzinumu par šīs profesijas permanentu nepieciešamību sabiedrībā, darba un stabila atalgojuma garantiju. Vienādi augsts prestižs ir lidotāja profesijai, un, piekrītot T. Vilciņa secinājumam, jādomā, ka šāda vērtējuma pamatā kā tolaik, tā arī šobrīd lielā mērā ir jauneklīgs romantisms, izaicinājums, risks. Šobrīd šīs profesijas pievilcību, iespējams, palielina labs atalgojums un iespēja ceļot, apskatīt pasauli. Bet mūsdienu jauniešu vidū visaugstāk vērtētā profesija ir arhitekts. Šajā nodaļā vēl

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

pieskarsimies profesiju prestižu veidošanos ietekmējošiem faktoriem, tomēr, domājams, arhitekta profesijas augsto vērtējumu ietekmē gan tas, ka šajā profesijā savienojas kā garīgums, tā arī ļoti augsts tās pielietojamības koeficients, augsts darba apmaksas līmenis šajā jomā. Tāpat nozīmīga loma ir masu medijos pieejamajai informācijai par šīs profesijas pārstāvjiem. Daudzas sabiedrībā pazīstamas un populāras personības pēc profesijas ir arhitekti. Mūsdienu jauniešu vidū prestižāko profesiju pirmajā desmitniekā nākamās ir profesijas, kuru vērtējums mums nav pieejams vēsturiskā griezumā, tādēļ vēl nedaudz atgriezīsimies pie 60. gadu jauniešu vērtējuma. Kopumā jāsaka, ka, lai arī pirms 45 gadiem prestižāko profesiju pirmajā desmitniekā pārsvarā ir garīgā darba profesijas, to vidū ir vairāk praktiski pielietojamas – radiotehniķis, rūpniecības, sakaru, celtniecības un transporta inženieris, šoferis. Kā norāda T. Vilciņš, radiotehniķa profesija ieguvusi neparasti augstu novērtējumu, ieņemot trešo vietu starp visām profesijām. Jāpiekrīt autoram, ka „te zināma loma ir Latvijas aparātu būvētāju darba tradīcijām, kam labs skanējums tālu pasaulē” (Vilciņš 1968: 40), kā arī radiotehnikas pieaugošajai nozīmei sakarā ar kosmosa apgūšanu, moderno sakaru veidu attīstību utt., turklāt pieminot faktu, ka radionodarbības gadiem ilgi ir bijušas vienas no populārākajām, plašāk organizētajām nodarbībām skolu ārpusklases pasākumos un tām vairāk nekā daudzām citām nodarbēm piemīt jaunatnei tik pievilcīgais romantisms – sazināšanās ar tālām zemēm utt. Pēdējo apstiprina arī diezgan būtiskā starpība prestiža rangu tabulā starp radiotehniķa un elektromontiera, elektromehāniķa profesiju, kurai piemīt mazāk šī iztēlotā romantisma (Vilciņš 1968: 41). Domājams, tas pats romantisma elements noteicis arī šofera – autovadītāja profesijas augsto rangu populārāko profesiju sarakstā. Kā norāda T. Vilciņš, šofera prestiža augstajā vērtējumā jāņem vērā, ka „laba daļa tādu mūsu aptaujā sniegto atbilžu, kad šoferis amatieris, kurš mašīnu izmanto personīgajām ērtībām, nav atšķirts no šofera profesionāļa” (Vilciņš 1968: 46–47). Arī autovadīšana un ar to saistītā iespēja izbraukt nodrošināja nepieciešamo brīvības un romantisma elementu profesionālajās nodarbēs. Radiotehniķa profesija pirms 45 gadiem bija salīdzinoši jauna, progresīva profesija un galvenais – pēc tās bija pastāvīgs pieprasījums tautsaimniecībā, ko nevar vairs apgalvot par mūsdienu Latvijas tautsaimniecību. Šo un nākamo profesiju prestiža pirmajā desmitniekā 60. gados iekļuvušo profesiju vērtējums mūsdienās ir ievērojami mazinājies. Literatūras, mākslas darbinieku, augstskolu mācībspēku, zinātnieku, inženieru profesijas ļoti augsto prestiža rangu noteica šo profesiju „izcilā loma tautas saimniecībā un kultūras attīstībā” (Vilciņš 1968: 39). Būtu jauki, ja šādus secinājumus mēs varētu paust arī šobrīd. Salīdzinot ar 60. gadu jauniešu vērtējumu, šodien būtiski mazinājies skolotāja un bibliotekāra profesijas prestižs. Domājams, tas vairāk saistīts ne tik daudz ar pašu profesiju popularitātes mazināšanos, cik ar dažādu sociālo un

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

ekonomisko faktoru ietekmi – salīdzinoši zemo atalgojumu nozarē, bibliotēku lomas un funkcijas izmaiņām u.tml. Mūsdienu vidusskolēnu grupā prestižākās ir izteiktas garīgā darba profesijas, kuras atbilstoši Profesiju klasifikatora11 dalījumam ietilptu otrajā profesiju grupā, proti, profesijas, kurās nepieciešams teorētisko un profesionālo zināšanu līmenis dabas, sociālajās un humanitārajās zinātnēs un nepieciešama prasme risināt teorētiskās problēmas. Ja neskaita lidotājus, visu top 10 profesiju grupu veido dažādu jomu speciālisti. Un jāatzīmē, ka atšķirībā no 60. gadiem, kad zinātnes darbinieku, kuri ietilpst tajā pašā profesiju grupā, augsto prestižu noteica galvenokārt eksakto zinātņu pārstāvju lomas augstākais vērtējums (sīkāk sk. tālāk), mūsdienu prestižākajās profesijās prevalē sociālo un humanitāro jomu vecākie speciālisti. Pirmajām trim populārākajām profesijām seko dizainers, jurists, aktieris un dažas profesijas, kurām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jaunajā tirgus ekonomikas attīstības fāzē bija ne tikai īpaša nozīme, bet arī kardināli izmainījās profesionālo uzdevumu saturs, t.i., finansists, banku speciālists, sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists, vadības jomas speciālists. Jādomā, ka tieši sociāli ekonomiskās pārmaiņas un žurnālistu progresīvā loma šo pārmaiņu katalizēšanā nosaka ļoti augsto žurnālista profesijas prestižu mūsdienu vidusskolas abiturientu vidū. Protams, arī šīs profesijas pārstāvju klātesamība un redzamība audiovizuālajos medijos padara šo profesiju par vienu no populārākajām un iekārojamākajām vidusskolēnu vidū. 3.1. tabula. Visprestižāko profesiju top 10 (rangs pēc vidējā novērtējuma) 1967. gada vidusskolu abiturientu vērtējums Ārsts

Rangs 2011. gada vidusskolu abiturientu (pēc vidējā novērtējuma) vērtējums 1 Arhitekts

Lidotājs

Radiotehniķis

Ārsts

Literatūras un mākslas darbinieks

Dizainers

Augstskolas pasniedzējs

Jurists

Zinātnes darbinieks

Aktieris

Rūpniecības, sakaru, celtniecības, transporta inženieris Skolotājs

Finansists, banku speciālists

Šoferis

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists Žurnālists

Bibliotekārs, klubu darbinieks

Vadības jomas speciālists

ISCO-08 Profesiju klasifikators ir apstiprināts ar Ministru kabineta 2010. gada 18. maija noteikumiem Nr. 461 Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/text/80

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

Pirms pārejam pie detalizētāka profesiju prestiža salīdzinājuma, aplūkosim arī viszemāk vērtēto profesiju desmitnieku. Nav pārsteidzoši, ka profesiju prestiža zemākajiem rangiem vairāk atbilst nekvalificēto un mazkvalificēto strādnieku profesijas. Prestiža vērtējumu skalā tās ieņem zemākās vietas it visur pasaulē. T. Vilciņš uzsver, ka zemo novērtējumu cēloņi ir atšķirīgi atkarībā no sabiedriskās iekārtas. Atsaucoties uz Prinstonas Universitātes (ASV) zinātnieka E. A. Tirieikina secinājumiem, T. Vilciņš atzīmē, ka kapitālistiskajā iekārtā zemākos rangus profesiju prestiža skalā ieņem tās profesijas, kam raksturīgs zems ienākumu līmenis, saimnieciska nedrošība un zems dzīves standarts (Vilciņš 1968: 45). Analizējot Latvijā iegūtos datus, T. Vilciņš uzsver, ka sociālisma apstākļos virkne profesiju ieņem zemu prestiža pozīciju tādēļ, ka tām raksturīgs mazkvalificēts darbs. Šim apstāklim tiek piešķirta svarīgāka nozīme nekā materiālajai ieinteresētībai (Vilciņš 1968: 46). Kā redzams 3.2. tabulā, daļa no viszemāk vērtētajām profesijām gan pirms 45 gadiem, gan šobrīd ietilpst profesiju grupā, kas apgūstamas profesionālās izglītības iestādēs un kam lielākoties raksturīgs fiziskais roku darbs, turklāt daudzos gadījumos šo profesiju darba pienākumu veikšana neprasa augstu kvalifikāciju. Kā pirms vairākiem gadu desmitiem, tā arī pašlaik vienādi zemu tiek vērtētas tādas celtniecības nozares profesijas kā krāsotājs, mūrnieks, apmetējs (tolaik) un rūpniecības un ražošanas strādnieku profesijas – kalējs, apavu rūpniecības strādnieks vai kurpnieks, atslēdznieks, virpotājs, metinātājs (mūsdienās). Kā senāk, tā arī šobrīd profesiju prestiža skalā pēdējo vietu ieņem lauksaimniecības nozares vienkāršās profesijas – laukkopības un lopkobības strādnieki, šobrīd arī traktoristi, kombainieri. Un atkal jāatsaucas uz T. Vilciņa pirms daudziem gadiem rakstīto, ka „daudzi pieņem, ka šīs profesijas esot piemērotas tiem, ko apzīmē par „atbirumu” no vidusskolas, bet ne jau vidusskolu beigušajiem. „Ak, negribi mācīties? Nu tad jau lai iet par krāsotāju, tam nav vajadzīga vidusskola”” (Vilciņš 1968: 47). Vairākums vidusskolu absolventu uzskata, ka viņu zināšanas šajās (dažādu nozaru strādnieka, vienkāršajās) profesijās netiks izmantotas. Arī citi T. Vilciņa secinājumi par vidējās izglītības nozīmi ir visnotaļ mūsdienīgi. Viņš raksta, ka vidējai izglītībai nebūtu jākalpo tikai kādas konkrētas profesijas vai profesiju grupas vajadzībām, bet jākļūst par pamatu vispusīgas, mūsdienām atbilstošas personības veidošanai. „Pārorientēties, lai nevērtētu vidusskolas izglītību no utilitāru mērķu viedokļa vien, nozīmē cīnīties arī par daudzu profesiju prestiža paaugstināšanu” (Vilciņš 1968: 47). Arī šodien mēs pilnībā varētu pievienoties šim aicinājumam, tomēr būtu jāņem vērā arī cits T. Vilciņa atzinums, skaidrojot strādnieku profesijas zemo prestižu Rietumu sabiedrībās, kur „vērtē cilvēku pēc ieņēmumiem un dzīvesveida, kas ir ieņēmumu mēraukla” (Vilciņš 1968: 45–46). Iepriekš sacītā kontekstā interesanti aplūkot, kā pētnieks skaidro grāmatveža, lietveža profesijas zemo prestižu. Minēto profesiju zemo vērtējumu pirms 45 gadiem T. Vilciņš skaidro galvenokārt ar materiālās ieinteresētības

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

momentu, jo šo profesiju darbinieku algas ir visai pieticīgas (Vilciņš 1968: 50). Mūsdienās šo profesiju prestižs ir ievērojami paaugstinājies un tās ieņem krietni augstāku pozīciju profesiju rangu skalā. Un visbeidzot jāmin vēl viena profesija, kura pirms 45 gadiem stabili ir zemāk vērtēto profesiju grupā, bet šobrīd ir 20 populārāko profesiju vidū, – pavārs. Jādomā, šādām izmaiņām ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas īpaši strauji attīstījušies mazā un vidējā biznesa uzņēmumi individuālo pakalpojumu, t.sk. sabiedriskās ēdināšanas jomā, tādējādi palielinājies pieprasījums pēc šīs profesijas pārstāvjiem. Otrkārt, domājams, milzīga nozīme pavāra profesijas popularizēšanā ir masu medijiem, šajā gadījumā TV šoviem un raidījumiem. Daudzu atraktīvu profesijas pārstāvju pārtapšana par raidījumu vadītājiem, šovi un konkursi, kuru pamatā ir sacensība pavārmākslas jomā („Kulinārijas divkaujas”, „Ideālas vakariņas” un vēl virkne atraktīvu raidījumu), ieņem stabilu un nozīmīgu vietu izklaides programmu klāstā. Vēsturiskajā salīdzinājumā, izslēdzot tās profesijas, par kurām mums nav datu no T. Vilciņa pētījuma, gan grāmatveža, gan pavāra profesijas vērtējumā novērojamas statistiski nozīmīgākās atšķirības, proti, šo profesiju prestižs ir visbūtiskāk paaugstinājies. 3.2. tabula. Viszemāk vērtētās profesijas vidusskolu abiturientu vidū 1967. gada vidusskolu abiturientu vērtējums Krāsotājs

Rangs 2011. gada vidusskolu abiturientu (pēc vidējā novērtējuma) vērtējums 49 Kalējs

Pavārs

Krāsotājs

Mūrnieks, apmetējs

Atslēdznieks

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks Kalējs

Virpotājs

Elektro vai gāzes metinātājs

Grāmatvedis

Audējs, vērpējs

Lietvedis, darbvedis

Slīpētājs

Komunālo uzņēmumu darbinieks

Laukkopības strādnieks

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks Traktorists, kombainieris

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

Profesiju prestižs 60. gados un mūsdienās Iepriekš aplūkojām vidusskolēnu visaugstāk un viszemāk vērtētās profesijas. Šajā sadaļā pievērsīsimies detalizētākam profesiju prestiža rādītāju vēsturiskajam salīdzinājumam. Katras profesijas prestiža vidējais rādītājs aprēķināts, balstoties uz respondentu izteiktajiem individuālajiem novērtējumiem par šo profesiju. 3.3. tabulas dati atspoguļo 58 profesiju prestiža vērtējumu, ko parāda vidējais aritmētiskais un novērtējumu izkliedes pakāpe, ko raksturo vidējās kvadrātiskās

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

standartnovirzes rādītājs. Kā jau minēts, vēsturiskajam salīdzinājumam mūsu rīcībā ir tikai 1968. gadā publicētie pētījuma rezultāti, kuros analīzei nepieciešamā informācija pieejama tikai par 58 profesijām, savukārt 2011. gada pētījumā jauniešu vērtējumam pievienota virkne moderno un šobrīd tautsaimniecībā aktuālo profesiju. Atgādinot, ka daļa tieši no šīm profesijām atrodas 2011. gada rangu tabulas augstākajās pozīcijās, vēsturiskajam salīdzinājumam izmantosim tikai tās profesijas, par kurām mērījumi pieejami abos pētījumos. Vidējo vērtējumu atšķirības tika salīdzinātas ar līdzīgu mērījumu gadījumos statistikā visbiežāk izmantoto metodi – t-testu, kas ļauj noteikt, vai starp divu izlašu aritmētiskajiem vidējiem pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības. Izmantojot t-testu mērījumu salīdzināšanai starp abu pētījumu datiem, jāsecina, ka vairumā gadījumu profesiju prestiža vērtējumos pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības. Izņēmumus, t.i., gadījumus, kad prestiža vērtējums ir līdzīgs, veido atsevišķas profesiju grupas. Pirmkārt līdzīgi augtu tiek vērtētas vienas no prestižākajām profesijām, proti, ārsta (3,939 : 3,844) un lidotāja profesija (3,936 : 3,922). Salīdzinot vidējos rādītājus, līdzīgi tiek vērtētas vairākas lauksaimniecības un mežsaimniecības jomas profesijas: speciālistu grupā – agronomi (2,404 : 2,349) un zootehniķi (2,221 : 2,294); atsevišķas kvalificēto strādnieku un amatnieku grupas profesijas: celtniecības montāžas strādnieki (2,49 : 2,497); dažādu ražošanas iekārtu mehāniķi (2,459 : 2,489); šuvēji (2,443 : 2,363). Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku grupā kā pirms 45 gadiem, tā arī mūsdienās vienādi tiek vērtētas divas profesijas: bērnu iestāžu audzinātājs (2,805 : 2,848) un pārdevējs (2,257 : 2,253). Un visbeidzot nav statistisku atšķirību prestiža ziņā viszemāk vērtēto profesiju grupā, proti, līdzīgs vērtējums ir kalēja (1,989 : 1,994) un lopkopības strādnieka profesijai (1,735 : 1,712). Visu pārējo profesiju prestiža vērtējumos novērojamas statistiski nozīmīgas atšķirības. Tā kā noteiktas profesijas prestižu uzskatāmi raksturo tās augstāks vai zemāks vērtējums attiecībā pret visām pārējām profesijām, tad, izmantojot vidējos vērtējumus, profesiju saraksts tika ranžēts no augstākā līdz viszemākajam vērtējumam katrā izlases kopā atsevišķi. Lai gūtu priekšstatu par izmaiņām profesiju prestiža vērtējumos, aplūkosim profesiju rangu atšķirības. Salīdzinājumā ar laiku pirms 45 gadiem mūsdienās ievērojami pazeminājies prestižs virknei strādnieku un amatnieku profesiju, kas atbilstoši profesiju klasifikācijai (ISCO-08) ietilpst 7. profesiju pamatgrupā – kvalificēti strādnieki un amatnieki un 8. profesiju grupā – iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri. Mūsdienu vispārizglītojošo skolu abiturienti krietni zemāk vērtē matroža, audēja, atslēdznieka, ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieka, automātisko līniju operatora, virpotāja, metinātāja, metāllējēja, traktorista, šofera, vilcienu mašīnista, dzelzceļa transporta un kuģubūves strādnieka profesijas. Profesiju prestiža rangu salīdzinājumā zemāk vērtētas tiek arī atsevišķas kvalificētu lauksaimniecības un mežsaimniecības darbinieku (6. profesiju grupa) profesijas: mūsdienās prestižs pazeminājies biškopja un dārzkopja profesijai.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Atsevišķi jāpiemin radiotehniķa profesija, kuras vērtējumam rangu tabulā ir visbūtiskākais kritums. Neapšaubāmi tas skaidrojams ar izmaiņām tautsaimniecības nozaru struktūrā. Pirms 45 gadiem tā bija trešā prestižākā profesija vidusskolu abiturientu skatījumā. Jau tolaik pētījuma autors T. Vilciņš atzīmēja, ka šī profesija ieņem neparasti augstu vietu, vērtējumos pārspējot kā inženieru, tā arī zinātnes un augstskolu darbinieku profesiju vērtējumu. T. Vilciņš šo parādību skaidro ne tikai ar Latvijas aparātu būvētāju darba tradīcijām, bet arī ar radiotehnikas nozīmes aizvien lielāku pieaugumu sakarā ar kosmosa apgūšanu un moderno sakaru veidu attīstību tajā laikā. Vēl viens apstāklis, kas varētu veicināt šīs profesijas augsto novērtējumu, viņaprāt, ir fakts, ka radionodarbības gadiem ilgi bijušas vienas no populārākajām un plašāk organizētajām nodarbībām skolu ārpusklases pasākumos un tām piemitis jaunatnei tik pievilcīgais romantisms (sazināšanās ar tālām zemēm, citām planētām u.tml.) (Vilciņš 1968: 40–41). Šobrīd līdzīgu raksturojumu noteikti varētu sniegt par jaunajām profesijām IT jomā. Lai arī radiosakaru un telekomunikāciju joma ietver visus pakalpojumus un to preču ražošanu, kas izmanto radiofrekvences (piemēram, mobilo sakaru iekārtas, TV un radio raidītāji utt.), un visu to iekārtu ražošanu, ko izmanto sabiedriskie telekomunikāciju tīkli, tomēr radioaparātu uzbūve un tehniskā apkalpošana mūsdienu jaunietim acīmredzot neliekas tik saistoša kā iepriekšējo paaudžu jauniešiem. Bet turpināsim vēsturisko salīdzinājumu. Rangu salīdzinājumā ievērojami zemāks prestižs mūsdienu vidusskolēnu vidū ir arī vairākām otrās profesiju grupas, proti, vecāko speciālistu profesijām. Šajā grupā ietilpst tipiskas garīgā darba profesijas, kurās nepieciešama augstākā izglītība un plašs kompetenču loks. Būtiskākais kritums vērojams bibliotekāra profesijas prestiža vērtējumā. Tam seko zinātnieka, pētnieka prestiža ievērojama pazemināšanās. Pēdējais novērojums nepārsteidz, ņemot vērā zinātnes un zinātnes darbinieku situāciju mūsu valstī. Lai arī pētījums veikts 2011. gadā, kad vēl nebija uzsāktas pēdējās no bēdīgi slavenajām reformām izglītības un zinātnes jomā (izglītības un zinātnes ministra R. Ķīļa vadībā) un nebija zināms, ka vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas zinātnē strādājošo sakarā ar finansējuma trūkumu un Latvijas Zinātnes padomes grantu nepiešķiršanu zaudēs iespēju turpināt darbu zinātnē vai to alga pazemināsies līdz Latvijā noteiktās minimālās darba algas līmenim, tomēr domājams, ka tieši ieilgusī valsts neieinteresētā attieksme, niecīgais finansējums, haotiskās reformas šajā jomā nopietni mazinājušas zinātnieka un, kā redzams, arī skolotāja profesijas prestižu jauniešu acīs. Jāpiebilst, ka rangu vērtējumā īpašs kritums vērojams tieši eksakto un dabas zinātņu jomā, t.i., nozīmīgi zemāks prestižs ir matemātikas, fizikas un ķīmijas jomas zinātniekiem. Pirms 45 gadiem aina bija tieši pretēja. Atgādinot, ka zinātnes darbinieks kopumā bija 6. vietā profesiju prestiža kopējā skalā, augstāko prestiža joslu šajā grupā veidoja tieši eksakto zinātņu pārstāvji. Atsevišķas zinātnes jomas prestiža ziņā sarindojās šādā secībā: medicīna, ķīmija, ģeoloģija, fizika, astronomija, matemātika, vēsture, bioloģija, filozofija, filoloģija, ekonomika (sk. II tabulu

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

pielikumā). T. Vilciņš tolaik rakstīja, ka šāda zinātnes jomu prestiža hierarhija parāda, „cik reāli arī jaunatnē ir nepareizie uzskati, ka no zinātnēm vienīgi precīzās zinātnes atšķirībā no sabiedriskām zinātnēm mūsdienās novērtējamas kā tiešs ražošanas spēks” (Vilciņš 1968: 40). Turpinot aplūkot dažādu zinātnes jomu pētnieku prestižu, jāsecina, ka šobrīd ir gluži pretējas tendences. Neskatoties uz zinātnes un zinātnieku prestiža krišanos kopumā (salīdzinot vidējos rādītājus, nozīmīgi zemāks prestižs ir pilnīgi visu jomu zinātniekiem), tomēr vismaz rangu tabulā sociālo un humanitāro zinātņu – ekonomikas, vēstures un filozofijas jomu prestiža vērtējums ir paaugstinājies. Turklāt zinātnieka, pētnieka prestižs ekonomikas jomā rangu salīdzinājumā ir paaugstinājies nozīmīgi. Tas neapšaubāmi saistīts ne tikai ar sabiedrībā notikušajām pārmaiņām un šo zinātnes jomu deideoloģizāciju. Domājams, būtiski iemesli zinātnes jomu hierarhijas maiņā meklējami vidējās izglītības sistēmā. Diemžēl jau kopš neatkarības atjaunošanas un ar to saistītajām sociāli ekonomiskajām pārmaiņām jauniešu zināšanas un interese par dabaszinātnēm ir krietni sarukusi. Latvijas, tāpat kā Austrumeiropas zinātnieki cenšas pievērst sabiedrības uzmanību problēmām, kas saistītas ar skolēnu intereses mazināšanos par dabaszinātņu mācību priekšmetiem, tiek minēti dati, ka pēdējos gados ievērojami krities arī skolēnu zināšanu līmenis šajos priekšmetos (starptautiskie salīdzinošie pētījumi dabaszinībās (TIMSS un OECD) uzrāda salīdzinoši zemus Latvijas skolēnu sasniegumus dabaszinībās un matemātikā). Pētnieki uzskata, ka situācija ir satraucoša un jau šodien atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz valstu ekonomikas attīstību (Izglītības un zinātnes ministrija 2006). Intereses, sagatavotības trūkumu un vienlaikus dabaszinātņu un inženierzinātņu jomas salīdzinoši zemo prestižu atspoguļo arī augstskolās studējošo skaita sadalījums pa izglītības tematiskajām grupām. Latvijā ir viens no zemākajiem rādītājiem visās ES dalībvalstīs, salīdzinot studējošo skaitu dabaszinātņu, matemātikas, inženierzinātņu un tehnoloģiju programmās ar visu studējošo skaitu. Vislielākais skaits studējošo mūsu valsts augstskolās ir sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību tematiskajā grupā. Kopā ar studentiem humanitārajās zinātnēs tas veidoja 53% no visiem studējošajiem 2011. gadā. Inženierzinātnes un dabaszinātnes 2011. gadā Latvijā apguva 21% studentu. Tikai 1% studēja lauksaimniecības jomā (Izglītības un zinātnes ministrija 2013). Apkopojot rezultātus, varam secināt, ka, lai arī visumā zinātnieka, dažādu jomu pētnieka prestižs mūsdienu jauniešu vērtējumā ir nozīmīgi zemāks nekā 60.–70. gados, tomēr vismaz rangu ziņā augstāk tiek vērtēts zinātnieks sociālo zinātņu jomā. Šobrīd tās zinātņu jomas, par kurām pieejami vēsturiskie dati, prestiža ziņā sarindojas šādi: vēsture, filozofija, ekonomika, filoloģija, fizika, ķīmija, matemātika. Gan salīdzinot vidējo vērtējumu, gan rangus, vairāk nekā 45 gadu laikā būtiski mazinājies daudzu garīgā darba (2. profesiju grupa) profesiju prestižs: inženiera (šeit aprēķināts dažādu jomu inženieru vērtējuma vidējais lielums;

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

3,332 : 2,724), skolotāja (3,288 : 2,74), kā arī literāta, rakstnieka profesijai (3,792 : 2,847). Savukārt augstskolas pasniedzēja profesija, lai arī pēc vidējiem rādītājiem tiek vērtēta zemāk nekā agrāk, tomēr, salīdzinot ar citām profesijām, pēc rangu skalas tās prestižs ir paaugstinājies. 3.3. tabula. Izplatītāko profesiju prestiža vērtējums: vēsturisks salīdzinājums

1967. gada vidusskolu 2011. gada vidusskolu Profesiju abiturientu vērtējums abiturientu vērtējums prestiža rangs

Radiotehniķis

3,847

1,065

2,395*

1,172

Rangu starpība starp diviem pētījumiem −27

Bibliotekārs

3,169

1,154

2,137*

1,087

−26

Jūras zvejas strādnieks (matrozis) Audējs, vērpējs

2,978

1,144

2,134*

1,139

−22

2,61

1,179

1,89*

0,983

−22

Atslēdznieks

2,63

1,072

1,963*

1,03

−20

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks Automātu iestādītājs

3,136

1,108

2,329*

1,246

−18

2,815

1,082

2,137*

1,146

−18

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

3,917

1,193

2,751*

1,497

−16

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā Virpotājs

3,658

1,193

2,699*

1,475

−15

2,445

1,111

1,911*

1,028

−14

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

3,793

1,193

2,777*

1,489

−13

Elektro vai gāzes metinātājs

2,414

0,988

1,9*

1,03

−12

Metāllējējs

2,593

1,147

2,131*

1,111

−11

Biškopis

2,558

1,106

2,126*

1,121

−11

Dārzkopis

2,86

1,152

2,334*

1,131

−10

Traktorists, kombainieris

2,233

1,064

1,808*

1,043

−10

Šoferis

3,272

1,113

2,525*

1,2

−9

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists Literāts, rakstnieks

2,754

1,087

2,232*

1,143

−9

3,792

1,198

2,847*

1,381

−8

Inženieri (1)

3,332

1,194

2,724*

0,916

−8

Dzelzceļa transporta strādnieks Skolotājs

2,438

1,043

2,05*

1,081

−8

3,288

1,318

2,74*

1,309

−6

Kuģubūves strādnieks

2,986

1,13

2,472*

1,238

−6

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks Zinātnes darbinieki (2)

3,334

1,193

2,801*

1,431

−5

2,1

0,984

1,824*

0,959

−5

3,606

1,193

2,859*

1,179

−2

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks Krāsotājs

2,801

1,128

2,434*

1,136

−2

2,167

1,005

1,983*

1,037

−2

StandartStandartVidējais Vidējais novērtējums novirze novērtējums novirze punktos punktos

1967. gads

2011. gads

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

1967. gada vidusskolu 2011. gada vidusskolu Profesiju abiturientu vērtējums abiturientu vērtējums prestiža rangs

Ārsts

3,939

1,274

3,844

1,27

Rangu starpība starp diviem pētījumiem −1

Ceļu būves strādnieks

2,247

0,961

2,102*

1,109

−1

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis) Elektromontieris, elektromehāniķis Mežkopis

1,735

0,921

1,712

1,015

−1

2,765

1,074

2,459*

1,214

2,698

1,154

2,419*

1,212

Lidotājs

3,936

1,079

3,922

1,21

Augstskolas pasniedzējs

3,607

1,286

3,099*

1,323

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

3,544

1,193

2,912*

1,468

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā Kalējs

3,337

1,193

2,91*

1,445

1,989

0,918

1,994

1,048

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

3,052

1,311

2,816

1,323

Mežrūpniecības strādnieks

2,266

1,056

2,188

1,118

Jūras un upju flotes strādnieks Drēbnieks, šuvējs

3,132

1,142

2,859*

1,319

2,443

1,168

2,363

1,178

Pārdevējs

2,257

1,135

2,253

1,08

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā Agronoms

3,093

1,193

2,89*

1,421

2,404

1,112

2,349

1,12

Mūrnieks, apmetējs

1,101

0,976

2,055*

1,074

Celtniecības montāžas strādnieks Iekārtu mehāniķis

2,49

1,072

2,497

1,147

2,459

1,003

2,489

1,186

Zootehniķis

2,221

1,046

2,294

1,148

StandartStandartVidējais Vidējais novērtējums novirze novērtējums novirze punktos punktos

1967. gads

2011. gads

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,805

1,274

2,848

1,303

Laukkopības strādnieks

1,883

0,972

2,178*

1,16

Komunālo uzņēmumu darbinieks Bruņoto spēku darbinieks

1,915

0,87

2,22*

1,114

2,885

1,338

3,293*

1,362

Ekonomists

2,646

1,164

3,269*

1,359

Veterinārārsts

2,49

1,211

2,98*

1,368

Lietvedis, sekretārs

1,936

0,999

2,694*

1,182

Grāmatvedis

1,987

1,015

2,825*

1,234

Pavārs

2,155

1,081

3,25*

1,251

Piezīmes: (1) Lai veiktu vēsturisko salīdzinājumu, inženiera profesijas vidējais vērtējums aprēķināts no atsevišķu jomu inženiera profesijas prestiža vidējiem vērtējumiem. (2) Zinātnes darbinieku vidējais vērtējums aprēķināts no atsevišķu zinātnes nozaru pētnieku prestiža vērtējumiem. * sig < 0,01. Lai noteiktu statistiski nozīmīgas atšķirības profesiju prestiža vērtējumos, vidējo lielumu salīdzināšanai starp divām statistiskajām kopām izmantots t-tests.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Aplūkojot profesijas, kuru prestižs 40 gadu laikā ievērojami paaugstinājies, gan salīdzinot vidējo vērtējumu, gan profesiju rangu jeb vietu starp citām profesijām, jāsecina, ka šo profesiju grupa nav viendabīga, t.i., tās ir dažādu grupu un kvalifikācijas līmeņa profesijas. Vispirms jau jāmin pavāra profesija, kuras novērtējumā ir gan vislielākā starpība rangu salīdzinājumā, gan statistiski ļoti nozīmīgs pieaugums pēc vidējā vērtējuma. Faktorus, kas, iespējams, skaidro šīs profesijas prestiža pieaugumu mūsdienās, aprakstījām jau iepriekš. Domājams, ar ekonomiskās sistēmas maiņu un tirgus ekonomikas attīstību skaidrojamas pozitīvās izmaiņas vairāku agrāk nozīmīgi zemāk vērtētu profesiju vērtējumā, proti, šobrīd daudz augstāks prestižs ir grāmatveža (1,987 : 2,825), lietveža, sekretāra (1,936 : 2,694) un ekonomista (2,646 : 3,269) profesijai. Nav pārsteidzoši, ka dienests vai darbs profesionālā Latvijas Republikas armijā jeb Nacionālo bruņoto spēku sastāvā jauniešu skatījumā ir nozīmīgi prestižāks nekā obligātais karadienests (arī darbs) padomju armijā 60. gadu beigās (2,885 : 3,293). Interesanti, ka, neskatoties uz lauksaimniecības un ar to saistīto nozaru profesiju zemo popularitāti mūsdienu skolēnu vidū, arī šajā jomā vairāku profesiju prestižs ir pieaudzis. Vispirms jāmin veterinārārsta profesija, kuras vērtējums pieaudzis gan pēc vidējiem rādītājiem (2,49 : 2,98), gan arī ranga. Tas pats sakāms par atsevišķām speciālistu grupas profesijām lauksaimniecībā – augstāks prestižs ir zootehniķa (2,221 : 2,294), agronoma (tikai rangu ziņā) profesijai. Lai arī vienmēr zemu vērtēti, tomēr šobrīd augstāki rādītāji prestiža skalā ir laukkopībā nodarbinātajiem strādniekiem – laukkopjiem (1,883 : 2,178). Līdzīgs prestiža pieaugums vērojams arī atsevišķām profesijām pakalpojumu un celtniecības nozarē. Pēc vidējiem vērtējumiem un rangu tabulas statistiski nozīmīgā līmenī paaugstinājies komunālo uzņēmumu darbinieka (1,915 : 2,22), mūrnieka, apmetēja (1,101 : 2,055) profesijas prestižs. Atbilstoši rangam pieaudzis arī celtniecības montāžas strādnieka un iekārtu mehāniķa prestižs. Apkopojot un salīdzinot vispārizglītojošo skolu abiturientu dažādu profesiju vērtējumus, nevar runāt par stabilām tendencēm attieksmes maiņā pret noteiktām profesiju grupām. Vienai grupai piederīgām profesijām var būt ļoti atšķirīgs prestižs un popularitāte jauniešu vidū. Neskatoties uz to, ka vidusskolu abiturientu grupā gan pirms 40 gadiem, gan šobrīd kopumā augstāks prestižs ir garīgā darba profesijām, tomēr kā tolaik, tā šobrīd ir atsevišķas fiziskā darba, kā arī zemākas kvalifikācijas profesijas, kuru prestižs ir ievērojami augstāks nekā virknei garīgā darba profesiju. T. Vilciņš konstatē: „.. vidusskolu absolventi šofera un ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieka profesijas vērtē augstāk par bibliotekāra, pamatskolas skolotāja, bērnu iestāžu audzinātāja, ekonomista un plānotāja profesijām” (Vilciņš 1968: 39). Mūsdienu jauniešu populārāko profesiju top 10 ir tikai garīgā darba profesijas, kas prasa augstu izglītības un prasmju līmeni, bet tieši tāpat kā agrāk prestižāko profesiju vidū ir arī citu grupu profesijas, piemēram, pavāra, bruņoto spēku darbinieka profesija, kuras prestižs

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

pēc vidējā vērtējuma ir nozīmīgi augstāks nekā augstskolas pasniedzēja, zinātnieka, rakstnieka un virknes citu garīgā darba profesiju prestižs. Jūras un upes flotes strādnieka (matroža) profesija jauniešiem šķiet pievilcīgāka nekā skolotāja, inženiera un citas augstākās kvalifikācijas profesijas, turklāt interesanti, ka arī T. Vilciņa pētījumā šī profesija bija guvusi ļoti augstu novērtējumu (12. pēc ranga). Pētnieks to skaidro ar romantisku noskaņu ietekmi. Vai tādas pašas romantiskas alkas un ceļojumu kāre padara šo visnotaļ grūto profesiju pievilcīgu arī mūsdienu jauniešu acīs, uz šo jautājumu grūti atbildēt. Attieksmi pret noteiktām profesijām visos laikos ietekmējuši gan makrolīmeņa, gan individuālie faktori: tautsaimniecības nozares, kas prioritāras vienā vai otrā reģionā, valstī, ekonomiskā sistēma (par to liecina arī šo pētījumu empīriskie rezultāti), kā arī sabiedrībā valdošie stereotipi par vienu vai citu profesiju. Par to liecina dažādu paaudžu un atšķirīgās ekonomiskās sistēmās augušo jauniešu gandrīz pilnīgi identisks vērtējums kā par vispievilcīgākajām, tā arī visnepievilcīgākajām profesijām. Vienas no visprestižākajām – ārsts, lidotājs – nebūt nav profesijas, kuras plāno apgūt vai kurās iecerējuši strādāt liela daļa skolēnu. Tas pats attiecināms uz matroža profesiju. Tomēr gan pirms vairākiem gadu desmitiem, gan šobrīd tās jauniešiem šķiet pievilcīgākas nekā vairums citu profesiju. No individuāliem faktoriem jauniešu attieksmi pret profesiju lielā mērā veido paša indivīda spējas un intereses (ko šī pētījuma ietvaros nav iespējams pārbaudīt). To ietekmē tādi faktori kā vecāku profesija, ģimenes tradīcija, izglītība, skola, dzīvesvieta un dzimums. Minēto faktoru saistību ar profesiju prestižu mūsdienu jauniešu vidū analizēsim turpmākajās nodaļās.

3.3. Profesiju prestižs mūsdienās Iepriekšējā sadaļā aplūkojām tikai to profesiju vērtējumu, par kurām pieejami vēsturiskie dati, un salīdzinājumam izmantojām tikai vidusskolas abiturientu izlasi. Protams, vairāk nekā 45 gadu laikā papildinājies gan profesiju klāsts, gan arī metodoloģiskās pieejas. Tā kā 2011. gada pētījuma izlase ir reprezentatīva pret visu vidējās izglītības iestāžu abiturientu skaitu, iekļaujot kā vispārizglītojošo skolu skolēnus, tā arī vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņus, tad šajā sadaļā vispirms aplūkosim jauniešu uzskatus un vērtējumus kopumā, proti, balstoties uz pilnu izlases kopu un pilnu profesiju sarakstu, kas ietver 99 profesijas. Mūsdienu jauniešu vidū populārāko un pievilcīgāko profesiju „topā” pēc vidējā vērtējuma un atbilstošā ranga ir šādas profesijas: arhitekts, lidotājs, ārsts, dizainers, finanšu un banku speciālists, jurists, aktieris, būvinženieris, bruņoto spēku darbinieks, sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists, vadības jomas speciālists, žurnālists, tulks, datorzinību speciālists, ekonomists, psihologs, pavārs, programmētājs, tirdzniecības un mārketinga speciālists, un divdesmit populārāko profesiju sarakstu noslēdz kultūras, klubu darbinieks (sk. 3.4. tabulu).

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Kā redzams, pašu populārāko vidū pārsvarā ir garīgā darba profesijas, kas pārstāv dažādas ekonomiskās darbības jomas – nozares. Vispopulārākā jauniešu vidū ir arhitekta profesija, kuras vidējais vērtējums statistiski nozīmīgā pakāpē atšķiras no jebkuras citas profesijas vidējā vērtējuma, turklāt populārāko profesiju grupā arhitekta profesijas vērtējumā vērojama mazākā atbilžu izkliede, ko raksturo vidējās kvadrātiskās novirzes rādītājs, un tas liecina, ka šī profesija vienādi pievilcīga šķiet ļoti lielai daļai jauniešu neatkarīgi no izglītības veida, dzīvesvietas, dzimuma u.c. faktoriem. Tāpat par šīs profesijas vienprātīgi augstu vērtējumu liecina visaugstākais popularitātes koeficients (0,11612). Iespējams, tās popularitāte skaidrojama ar vairākiem sabiedrībā valdošiem stereotipiem – arhitekta profesiju raksturo augsts kvalifikācijas līmenis, sabiedrības respekts, salīdzinoši augsti ienākumi. Turklāt būvniecība ir viena no ekonomikas nozarēm, kura Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir pieredzējusi uzplaukumu un attīstību. Pat neskatoties uz krīzes ietekmi, šajā nozarē salīdzinājumā ar daudzām citām bija garantēts darba piedāvājums un konkurētspējīgs atalgojums. Par nozares ietekmi liecina arī būvinženiera profesijas augstais prestižs (8. vieta rangu tabulā). Līdzīgi argumenti, iespējams, pamato arī dizainera profesijas augsto prestižu (4. vieta pēc ranga). Runājot par pēdējām, lielāka standartnovirze to vērtējumā liecina, ka pastāv lielākas atšķirības šo profesiju vērtējumā dažādās jauniešu grupās (faktorus, kas ietekmē šo un citu profesiju vērtējumu atšķirības, aplūkosim turpmākajā analīzē). Otrā prestižākā pēc vidējā vērtējuma ir lidotāja profesija. Domājams, pamats šīs profesijas augstajam vērtējumam galvenokārt meklējams jauniešu romantiskajās izjūtās, jo, protams, nedz arhitekta, nedz lidotāja profesija nav populārākā jauniešu reālajā izvēlē, t.i., profesija, kuru jaunietis plāno apgūt un kurā iecerējis strādāt. Otrs faktors, kas, iespējams, paaugstina profesijas prestižu – šajās profesijās nodrošināts augsts un stabils atalgojums. Trešā – ārsta profesija savu prestižo statusu mantojusi jau vēsturiski, un šīs profesijas prestižs ir vienādi augsts arī citās valstīs. Protams, var piekrist T. Vilciņa argumentam, ka viens no galvenajiem šīs profesijas augstā prestiža skaidrojumiem var būt tās sevišķi uzskatāmais humānisms, lietderība, augsta izglītības un kultūras pakāpes nepieciešamība. Nākamo populārāko profesiju prestižu, faktiski līdzīgi iepriekšējām, mazāk nosaka šo profesiju nepieciešamība tautsaimniecības attīstībā, bet vairāk priekšstati par modernām, mūsdienīgām ekonomiskās darbības jomām, stabilu darbu, perspektīvām darba tirgū un labu atalgojumu šajās jomās. Un šīs profesijas ir – finansisti, banku speciālisti (5. vieta pēc ranga), juristi (6.), sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālisti (10.), vadības jomas speciālisti (11.), datorzinību speciālisti (14.), programmētāji (18.), kā arī sabiedrībā „redzamas”, visbiežāk arī 12

Koeficients šajā gadījumā raksturo attiecību starp augstāko un zemāko novērtējumu skaitu, ko respondenti snieguši par konkrēto profesiju, t.i., cik ir zemāko novērtējumu uz vienu augstāko novērtējumu.

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

romantiskiem priekšstatiem apvītas radošās profesijas – kā aktieris (7. vieta pēc ranga), žurnālists (11.), kultūras, klubu darbinieks (20.). Domājams, arī psihologa profesijas prestižs vairāk balstīts stereotipiskos priekšstatos, mazāk izpratnē par šīs profesija saturu un sūtību. Augsts prestiža līmenis ir arī tulka profesijai (13.). Valodu zināšanām modernajā pasaulē neapšaubāmi ir liela nozīme, un tulka profesija paver diezgan plašas iespējas visdažādākajās ekonomiskās darbības jomās. Izņēmumu (no profesiju klasifikācijas viedokļa) šajā sarakstā veido divas profesijas – bruņoto spēku darbinieki un pavāri. Lai arī bruņoto spēku, t.sk. armijas profesiju prestižs kopš neatkarības atgūšanas ir ievērojami pieaudzis, tomēr diez vai augsto vietu profesiju sarakstā var skaidrot tikai ar jauniešu patriotiskām jūtām un patiesu cieņu pret Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Domājams, zināma loma šeit ir gan masu medijiem, gan jauniešu romantiskajiem priekšstatiem par profesionālo armiju – labs atalgojums, pensija utt. Kā jau rakstījām iepriekš, šķiet, ka pavāra profesijas augstajā prestižā (17. vieta pēc ranga) bez ekonomisko pārmaiņu ietekmes (individuālo uzņēmumu straujais uzplaukums sabiedriskās ēdināšanas sektorā) lielākā loma ir masu medijiem. Regulārie TV šovi, atsevišķu pavārmākslas meistaru nokļūšana sabiedrībā populārāko cilvēku „topā” nevar neatstāt iespaidu uz jauniešu vērtējumu par šo profesiju. Atcerēsimies, ka pirms 45 gadiem, kā liecināja T. Vilciņa pētījuma dati, pavāra profesija bija starp prestiža ziņā viszemāk vērtētajām profesijām. Ja nosacīti iedalām visas vērtētās profesijas trīs grupās: prestižākās, vidēji prestižās, mazāk prestižās, tad prestižāko profesiju pirmajā trešdaļā (33 pievilcīgākās profesijas) vairums (26) pēc profesiju klasifikatora atbilst 2. pamatgrupai – vecākie speciālisti – profesijas, kuru pienākumu izpildei nepieciešama augstākā izglītība un augsta līmeņa kvalifikācija. Vecāko speciālistu uzdevums ir veikt zinātniskus pētījumus, izglītot sabiedrību, sagatavot normatīvo aktu projektus un metodiskos dokumentus, piedalīties noteiktas tautsaimniecības nozares vai darbības jomas attīstības, nepieciešamo materiālo un finanšu resursu plānošanā, veikt praktisku darbu materiālo un garīgo vērtību radīšanā visos tautas saimniecības uzņēmumos, kā arī patstāvīgi (ISCO-08). Rangu secībā šīs grupas profesiju saraksts ir šāds: arhitekts, ārsts, dizainers, finansists, banku speciālists, jurists, aktieris, būvinženieris, sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists, žurnālists, vadības jomas speciālists, tulks, datorzinību speciālists, psihologs, ekonomists, programmētājs, tirdzniecības un mārketinga speciālists, mākslinieks, mašīnbūves inženieris, augstskolas pasniedzējs, loģistikas speciālists, zinātnieks – pētnieks dabaszinātnēs (izņemot matemātiku, fiziku), naftas rūpniecības inženieris, veterinārārsts, zinātnieks – pētnieks vēsturē, filozofijā, ekonomikā. Vēl divas profesijas no populārāko skaita ietilpst 3. pamatgrupā – speciālisti, kas, līdzīgi kā 2. grupas profesijas, prasa vismaz 1. līmeņa augstāko profesionālo vai koledžas izglītību, un tās ir – ļoti augstu vērtētā lidotāja un kultūras darbinieka profesija. Kā jau vairākkārt minēts, izņēmums (atbilstoši

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

profesiju klasifikācijai) visaugstāk vērtēto profesiju klāstā ir bruņoto spēku darbinieks, kā arī trīs profesijas, kas atbilst profesiju klasifikācijas 5. pamatgrupai, – pavārs, policists un bērnu iestāžu audzinātājs. Vienīgā profesija, kas pēc klasifikācijas atbilst 8. profesiju grupai – iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri, bet kas ir ierindojusies profesiju popularitātes saraksta pirmajā trešdaļā, ir jūras un upju flotes strādnieks (matrozis). Profesiju grupā, kas prestiža vērtējumu sarakstā veido otro trešdaļu, arī liela daļa (19 no 33) atbilst 2. profesiju pamatgrupai – vecākajiem speciālistiem. Šī saraksta augšgalā ir profesijas, kas pēc vidējā vērtējuma ir vienādas vai statistiski nozīmīgā pakāpē neatšķiras no pirmās trešdaļas prestižākajām profesijām. Vispirms minamas šādas profesijas: grāmatveži, sociālo zinātņu pētnieki, radioinženieri, sakaru līdzekļu inženieri, zinātnieki antropoloģijas jomā. Kā redzams, dažādu zinātņu jomu pētniekiem, tāpat kā inženieriem, prestiža ziņā ir samērā atšķirīgi vērtējumi. Mūsdienu jauniešu vērtējumā kopumā zinātnieka – pētnieka profesijas prestižs sarindojas šādā secībā: zinātnieki – pētnieki dabaszinātnēs (izņemot matemātiku, fiziku, ķīmiju) (26. rangs), vēsturē (31.), filozofijā (32.), ekonomikā (33.), sociālajās zinātnēs (35.), antropoloģijā (38.), filoloģijā (46.), fizikā (47.), ķīmijā (50.), matemātikā (55.). Savukārt inženiera profesijas prestiža vērtējums sarindojas šādi: populārākie inženieri (kuru vērtējums atbilst pirmajai populārāko profesiju trešdaļai) ir būvinženieris (8. vieta pēc ranga), mašīnbūves inženieris (22.) un naftas rūpniecības inženieris (27.). Šai grupa seko radioinženieri un sakaru līdzekļu inženieri (36., 37.), elektroinženieri (43.), ķīmijas un ģeoloģijas inženieri (48., 49.), transporta inženieri (58.), metalurģijas inženieri (60.), tekstilrūpniecības inženieri (74.) un visbeidzot šūšanas nozares inženieri (86.). Atsevišķi jāmin tāda nodarbošanās kā politiķi, ko atbilstoši amatam var pieskaitīt gan pirmajai grupai – likumdevējiem, valsts augstākajām amatpersonām, gan otrajai – vecākajiem speciālistiem (40. vieta pēc ranga). Nākamās profesijas, kas atbilst 2. pamatgrupas profesijām, – literāti, rakstnieki (42.), skolotāji (44.), sociologi (56.). Vidējam līmenim pēc prestiža vērtējuma atbilst vairākas 3. profesiju grupas (speciālisti) profesijas – medmāsas/feldšeri (39.), pārtikas rūpniecības tehnologi (54.) – un viena 5. grupas (pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki) profesija – oficianti (53.). Pēdējā trešdaļā šajā profesiju sarakstā pēc vidējiem vērtējumiem ierindojas 7. grupas (kvalificēti strādnieki) profesijas: celtnieki (51.), iekārtu mehāniķi (59.), elektromontieri/elektromehāniķi (61.), kuģubūves strādnieki (62.), galdnieki (65.), celtniecības iekārtu mašīnisti (66.). Pēdējās 33 profesijas nosacīti varam uzskatīt par nepopulārākajām – mazāk prestižām profesijām. Šajā sarakstā varam atrast visu pamatgrupu, pārsvarā gan fiziskā darba profesijas. Septītajai pamatgrupai (kvalificēti strādnieki un amatnieki) atbilst 13 profesijas, astotajai (iekārtu mašīnisti, operatori un montieri) – sešas, devītajai (vienkāršās profesijas) – piecas no vērtētajām profesijām.

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

Mazāk prestižo profesiju trešdaļu ievada vairākas kvalifikācijas ziņā augstākas profesijas. Tā pēc ranga 67. vieta ir radiotehniķa profesijai, kas pirms 45 gadiem bija prestiža ziņā viena no visaugstāk vērtētajām profesijām. Šajā grupā nonākušas vairākas lauksaimniecības nozares kvalificētās profesijas – agronoms (68.), dārzkopis (69.), zootehniķis (75.) un viszemāk – biškopis (84.). Starp 2.–5. grupai atbilstošajām profesijām ir salīdzinoši zemu vērtētā pārdevēja (71.), tekstilrūpniecības inženiera (74.) un šūšanas nozares inženiera (86.) profesija, kā arī bibliotekāra (87.) profesija. Kā jau minēts, lielāko daļu mazāk populāro profesiju sarakstā veido strādnieka un amatnieka profesijas šādā secībā: šuvēji (72.), frēzētāji (76.), metāllējēji (83.), celtniecības, remontdarbu jomas un ražošanas strādnieki – mūrnieki, apmetēji (85.), elektroatslēdznieki (88.), atslēdznieki (90.), krāsotāji (91.), kalēji (91.), metinātāji (96.), audēji (97.), apavu rūpniecības strādnieki, kurpnieki (98.). Interesanti, ka T. Vilciņš savā pētījumā īpaši izceļ atslēdznieka profesiju, kura tolaik ieņem pieticīgo 42. vietu, lai gan rūpniecībā tai ir liela nozīme. Kā redzams, šobrīd šīs profesijas prestižs ir ievērojami mazinājies un profesiju sarakstā tā ir pēdējā desmitniekā. Mazāk prestižo profesiju sarakstā iekļaujas vairākas 8. pamatgrupas profesijas – dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnisti (70.), ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieki (73.), jūras zvejas matroži (81.), automātu uzstādītāji (82.), dzelzceļa transporta strādnieki (89.) un visbeidzot traktoristi, kombainieri (95.). Jauniešu vērtējumā zems prestižs ir praktiski visām vienkāršajām (9. pamatgrupas) profesijām – ceļu būves strādnieki (77.), mežrūpniecības strādnieki (78.), komunālo uzņēmumu darbinieki (79.), laukkopības strādnieki (80.), un sarakstu noslēdz lopkopības strādnieki (99.). Sākumā minējām 10 populārākās profesijas, bet nobeigumā salīdzinājumam vēlreiz nosauksim 10 visnepopulārākās profesijas jeb profesijas ar viszemāko prestižu: dzelzceļa transporta strādnieki, atslēdznieki, krāsotāji, kalēji, virpotāji, metinātāji, traktoristi/kombainieri, slīpētāji, audēji, apavu rūpniecības strādnieki/kurpnieki un lopkopības strādnieki. Kopumā, izņemot dažus gadījumus, profesiju prestižs proporcionāli mazinās, mazinoties kvalifikācijas līmenim, kas nepieciešams vienas vai citas profesijas pienākumu veikšanai, proti, pievilcīgāko un prestižāko profesiju kopā izteikts pārsvars ir garīgā darba profesijām, kuras pieprasa augstu izglītības un kvalifikācijas līmeni, savukārt viszemākais prestižs ir fiziskā darba vienkāršajām profesijām un diemžēl arī kvalificētu strādnieku profesijām. Runājot gan par pievilcīgākajām, gan visnepopulārākajām profesijām, jauniešu viedoklis ir vienotāks, par ko liecina gan standartnovirzes rādītāji, gan koeficients, ko veido proporcija starp augstāko un viszemāko vērtējumu. Tas liecina, ka profesiju prestiža veidošanos ietekmē ne tikai jaunieša dzimums, izglītības veids, vecāku ģimenes sociālais statuss, dzīvesvieta u.c. pazīmes, bet to lielā mērā nosaka arī sabiedrībā valdošie priekšstati, stereotipi, medijos pieejamā informācija.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

5 37

Lidotājs

Prestiža rangs

4 30

Standartnovirze

3 19

Vidējais novērtējums punktos

2 7

Uz vienu visaugstāko novērtējumu zemākie novērtējumi

1 4

Grūti pateikt /nav atbildes (%)

Arhitekts

Nav dzirdējis (%)

Pievilcīga (%)

Nepievilcīga (%)

3.4. tabula. Profesiju prestižs Latvijas 2011. gada vidējo mācību iestāžu abiturientu vērtējumā

0,116

3,92

1,113

0,227

3,79

1,287

Ārsts

0,207

3,77

1,299

Dizainers

0,202

3,74

1,263

Finansists, banku speciālists

0,354

3,55

1,286

Jurists

0,348

3,54

1,312

Aktieris

0,365

3,46

1,317

Būvinženieris

0,483

3,38

1,307

Bruņoto spēku darbinieks

0,531

3,37

1,377

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists Žurnālists

0,522

3,34

1,316

0,567

3,32

1,333

Vadības jomas speciālists

0,574

3,32

1,330

Tulks

0,652

3,29

1,361

Datorzinību speciālists

0,594

3,27

1,316

Psihologs

0,663

3,25

1,356

Ekonomists

0,668

3,25

1,357

Pavārs

0,671

3,22

1,273

Programmētājs

0,738

3,20

1,342

Tirdzniecības un mārketinga speciālists Kultūras, klubu darbinieks

0,746

3,20

1,292

0,745

3,19

1,310

Mākslinieks

0,747

3,11

1,380

Mašīnbūves inženieris

0,886

3,10

1,356

Policists

0,883

3,08

1,326

Augstskolas pasniedzējs

0,918

3,07

1,340

Loģistikas speciālists

0,891

3,05

1,279

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs Naftas rūpniecības inženieris

1,216

2,95

1,451

1,278

2,94

1,376

Veterinārārsts

1,350

2,90

1,367

Jūras un upju flotes strādnieks Bērnu iestāžu audzinātājs

1,398

2,89

1,325

1,333

2,87

1,307

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

1,413

2,87

1,461

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

1,468

2,86

1,443

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā Grāmatvedis

1,471

2,85

1,418

1,618

2,85

1,240

Standartnovirze

Prestiža rangs

5 15

Vidējais novērtējums punktos

4 18

Uz vienu visaugstāko novērtējumu zemākie novērtējumi

3 24

Nav dzirdējis (%)

2 16

Grūti pateikt /nav atbildes (%)

1 24

Pievilcīga (%)

Nepievilcīga (%)

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

1,573

2,84

1,391

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs Radioinženieris

1,676

2,84

1,281

Sakaru līdzekļu inženieris

1,710

2,84

1,251

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā Medmāsa, feldšeris, vecmāte

1,492

2,83

1,437

1,542

2,81

1,324

Politiķis

1,676

2,81

1,449

Muitas darbinieks

1,733

2,80

1,269

Literāts, rakstnieks

1,631

2,79

1,378

42 43

Elektroinženieris

1,816

2,79

1,306

Skolotājs

1,808

2,77

1,319

Lietvedis, sekretārs

1,932

2,76

1,224

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā Zinātnieks (pētnieks) fizikā

1,776

2,75

1,420

1,705

2,74

1,474

Ķīmijas inženieris

1,914

2,74

1,389

Ģeoloģijas inženieris

1,984

2,74

1,265

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

1,752

2,72

1,478

Celtniecības montāžas strādnieks Šoferis

2,112

2,70

1,229

1,904

2,69

1,264

Oficiants

2,231

2,69

1,215

Pārtikas rūpniecības tehnologs Zinātnieks (pētnieks) matemātikā Sociologs

2,513

2,69

1,211

1,968

2,67

1,461

2,706

2,63

1,215

Sociālais darbinieks

2,879

2,60

1,222

Transporta inženieris

2,719

2,59

1,289

Iekārtu mehāniķis

3,120

2,59

1,206

Metalurģijas inženieris

2,627

2,58

1,291

Elektromontieris, elektromehāniķis Kuģubūves strādnieks

2,822

2,58

1,250

2,669

2,56

1,272

Mežkopis

3,507

2,50

1,230

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks Galdnieks

4,294

2,48

1,155

3,568

2,47

1,210

3,487

2,46

1,254

4,370

2,42

1,195

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists Radiotehniķis

Prestiža rangs

Standartnovirze

Vidējais novērtējums punktos

Uz vienu visaugstāko novērtējumu zemākie novērtējumi

Grūti pateikt /nav atbildes (%)

Nav dzirdējis (%)

Pievilcīga (%)

Nepievilcīga (%)

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Agronoms

1 23

2 20

3 26

4 7

5 5

4,884

2,39

1,151

Dārzkopis

5,487

2,37

1,159

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists Pārdevējs

4,442

2,36

1,202

5,632

2,36

1,138

Drēbnieks, šuvējs

5,769

2,36

1,185

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks Tekstilrūpniecības inženieris

4,792

2,34

1,252

5,694

2,34

1,159

Zootehniķis

5,776

2,34

1,187

75 76

Frēzētājs

5,287

2,31

1,176

Ceļu būves strādnieks

5,073

2,30

1,206

Mežrūpniecības strādnieks

5,338

2,30

1,165

Komunālā uzņēmuma darbinieks Laukkopības strādnieks

6,386

2,29

1,131

5,488

2,28

1,219

5,942

2,24

1,185

6,075

2,24

1,189

6,526

2,24

1,165

Jūras zvejas strādnieks (matrozis) Automātu iestādītājs

Metāllējējs

Biškopis

6,232

2,23

1,172

Mūrnieks, apmetējs

6,872

2,21

1,154

Šūšanas nozares inženieris

7,524

2,21

1,142

Bibliotekārs

8,579

2,21

1,125

Elektroatslēdznieks

7,289

2,17

1,156

Dzelzceļa transporta strādnieks Atslēdznieks

7,682

2,15

1,134

6,717

2,14

1,143

Krāsotājs

8,637

2,13

1,131

Kalējs

9,467

2,11

1,116

Virpotājs

9,687

2,09

1,140

Elektro vai gāzes metinātājs

7,972

2,07

1,160

Traktorists, kombainieris

8,215

2,02

1,181

Slīpētājs

12,284

2,01

1,070

Audējs, vērpējs

16,991

1,96

1,029

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

17,765

1,91

1,009

14,079

1,82

1,090

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

3.4. Profesiju prestižu ietekmējošie faktori 3.4.1. Profesiju prestižs atkarībā no vidējās izglītības veida Iepriekšējā sadaļā aplūkojām mūsdienu jauniešu attieksmi pret dažādām profesijām – profesiju prestižu kopumā. Lielāka vai mazāka standartnovirze vidējā vērtējumā liecina, ka jauniešu uzskati par vienu vai citu profesiju nebūt nav vienādi. T. Vilciņa pētījuma rezultāti liecina, ka tādi faktori kā dzimums, lokālās īpatnības, attieksme pret fizisko darbu, sabiedrisko darbu, ģimenes ienākumu rādītāji u.c. iedarbojas uz profesiju prestiža veidošanos ar dažādu intensitāti. Atsevišķu šo faktoru ietekmi analizēsim šajā nodaļā. Bet vispirms pārbaudīsim hipotēzi par vidējās izglītības veida ietekmi uz profesiju prestiža veidošanos, proti, par profesiju prestiža atšķirībām vispārējās vidējās izglītības iestāžu skolēnu vērtējumā un profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu vidū. Pamatojumu šādas hipotēzes izvirzīšanai sniedz abu vidējās izglītības ieguves veidu rezultātu atšķirības: vieni ir ieguvuši vispārējo vidējo izglītību, otri – vidējo izglītību un profesionālo kvalifikāciju. Lielākā daļa jauniešu savu pirmo izvēli, kas ietekmē visu turpmāko dzīves ceļu, izdara jau 15–16 gadu vecumā, kad pēc pamatskolas beigšanas izšķiras turpināt mācības vispārizglītojošā skolā vai profesionālajā mācību iestādē. Šī izvēle ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē jauniešu turpmākās dzīves plānus arī pēc vidējās izglītības iegūšanas. Dati liecina, ka jau aptuveni 15 gadu vecumā izdarītā izvēle iezīmē divas atšķirīgas dzīves gājuma trajektorijas. Izvēle turpināt mācības vidusskolā vai uzsākt profesijas apguvi nozīmē arī to, ka daļa jauniešu šajā vecumā jau izraugās noteiktu profesiju. To apliecina arī jauniešu sniegtās atbildes – savu profesionālo izvēli pamatizglītības ieguves laikā, t.i., līdz 9. klasei, ir izdarījuši 96% profesionālo skolu abiturientu un tikai 34% vidusskolēnu. No profesionālo skolu audzēkņiem liela daļa (45%) lēmumu par savu turpmāko profesiju pieņēmuši jau līdz 8. klases beigšanai, vairāk nekā puse (52%) – mācoties 9. klasē un tikai 3% laikā pēc 9. klases beigšanas. Vidusskolēni savu lēmumu pieņem salīdzinoši vēlāk – lielākā daļa vidusskolas laikā (atbilstoši 10. klasē 23%, 11. klasē 21%, 12. klasē 22%). Vidējo profesionālo mācību iestāžu abiturientu plāni pēc skolas absolvēšanas nozīmīgi atšķiras no vidusskolēnu plāniem. No profesionālo skolu audzēkņiem aptuveni puse (52%) uzreiz pēc vidējās izglītības iegūšanas gribētu uzsākt strādāt, mācības vēlas turpināt 46%, no kuriem gandrīz puse (21%) tās plāno savienot ar darbu, kamēr no vidusskolēniem lielākā daļa (87%) plāno turpināt mācības (no kuriem vairums – 59% stāsies augstskolā), bet 12% vēlētos studijas savienot ar darba gaitu uzsākšanu. Gluži kā pirms 45 gadiem tieši vidusskola gatavo jauniešus augstskolām. Prestiža vērtējumu atšķirību izvērtēšanai starp abām abiturientu grupām izmantojām t-testu vidējo aritmētisko salīdzināšanai. Un, kā liecina analīzes rezultāti, vairumā gadījumu profesiju vērtējumos pastāv nozīmīgas atšķirības.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Vispirms nosauksim profesijas, kuras neatkarīgi no to vietas rangu sarak stā vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturienti vērtējuši līdzīgi. Šo profesiju vidū pārsvarā ir dažādu nozaru inženieru profesijas, t.sk. ķīmijas, ģeoloģijas, naftas rūpniecības, mašīnbūves, sakaru līdzekļu inženieri un radioinženieri, kā arī vēl dažas 2. profesiju grupas profesijas: ekonomisti, sociologi, pārtikas rūpniecības tehnologi, programmētāji un datorzinību speciālisti. No citām profesiju grupām vērtējums neatšķiras šādām profesijām: medicīnas māsas, feldšeri, radiotehniķi (3. grupa), bērnu iestāžu audzinātāji, policisti (5. grupa), šuvēji, ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieki (7. un 8. grupa). Kopumā vispārizglītojošo skolu abiturientu attieksme ir diferencētāka nekā profesionālo skolu audzēkņu attieksme, proti, pievilcīgākajām profesijām skolēni biežāk snieguši augstāku vērtējumu, mazāk pievilcīgām – biežāk zemāku vērtējumu ballēs. Tādēļ uzskatāmāku salīdzinājumu par profesijām, kuras ir prestižākas skolēnu vidū salīdzinājumā ar profesionālo skolu audzēkņu vērtējumu un otrādi, sniedz katras profesijas prestiža pozīcija (rangs) kopējā 99 profesiju sarakstā, kam pievienoti divu profesiju grupu – inženieru un zinātnieku13 aprēķinātie vidējie vērtējumi (sk. III tabulu pielikumā). Nav pārsteidzoši, ka no 38 profesijām, kuras rangu tabulā vispārizglītojošo skolu abiturientu vērtējumos ieņem augstākas pozīcijas nekā profesionālo skolu audzēkņu grupā, 30 pārstāv 2. grupas profesijas: tie ir dažādu jomu zinātnieki, veterinārārsti, sabiedrisko attiecību speciālisti, mākslinieki, literāti, tulki, aktieri, virkne inženieru profesiju u.c. No citām grupām minamas radiotehniķa, šuvēja, ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieka, telekomunikāciju un pasta darbinieka profesijas. Jāpiebilst gan, ka vairākas no minētajām profesijām augstāku vērtējumu guvušas tikai rangu salīdzinājumā (pēc vidējiem rādītājiem tās var būt vidusskolēnu grupā pat zemāk novērtētas nekās profesionālo skolu audzēkņu grupā). Savukārt profesionālo skolu abiturientu grupā gan vidējo rādītāju salīdzinājumā, gan pēc rangiem augstāk tiek vērtēta liela daļa 7. grupas profesiju (kvalificēti strādnieki un amatnieki). Tās ir profesijas, kuras jaunieši apgūst profesionālās izglītības iestādēs: celtniecības montāžas strādnieki, galdnieki, elektromontieri, elektromehāniķi, atslēdznieki, iekārtu mehāniķi, virpotāji, elektroatslēdznieki, mūrnieki, apmetēji, frēzētāji, krāsotāji, elektro vai gāzes metinātāji. Augstāks prestižs ir vēl virknei profesiju, kuras arī iespējams apgūt vidējās vai 1. līmeņa augstākās profesionālās izglītības iestādēs (koledžās): programmētāji un datorzinību speciālisti, grāmatveži (2. vai 3. profesiju grupa), lietveži/sekretāri 13

Izplatītāko profesiju sarakstā jauniešu vērtējumam tika piedāvātas 13 nozaru inženiera profesijas un 10 dažādu jomu zinātnieku – pētnieku profesijas. Inženiera, tāpat kā zinātnieka pētnieka profesijas prestižs lielā mērā atkarīgs no nozares jeb ekonomiskās darbības jomas. Tādēļ, lai iegūtu uzskatāmāku priekšstatu par jauniešu attieksmi pret inženiera un zinātnieka profesiju kopumā, tika aprēķināts vidējais rādītājs katrā no šīm profesiju grupām, pievienojot šo aprēķināto pazīmju rādītājus profesiju pilnajam sarakstam.

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

(4. grupa), oficianti (5. grupa), muitas darbinieki (3. grupa). Profesionālo skolu audzēkņu vidū populārāka ir arī pārdevēja un policista (5. profesiju grupa), bruņoto spēku darbinieka (10. grupa) un mežkopja (6. grupa) profesija, kā arī atsevišķas 8. grupas – mašīnu un iekārtu operatoru un strādnieku profesijas: dīzeļvilciena vai elektrovilciena mašīnisti, traktoristi, kombainieri, ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnisti, šoferi, kuģubūves strādnieki, jūras un upju flotes strādnieki, ceļu būves strādnieki. No augstākas kvalifikācijas profesijām profesionālo skolu audzēkņu grupā augstāk vērtētas rūpnieciskās ražošanas un celtniecības nozares inženiera profesijas – transporta, mašīnbūves inženieris, būvinženieris un elektroinženieris (2. profesiju grupa), ka arī skolotāji (2. grupa). Interesanti, ka rangu salīdzinājumā abās izlases kopās līdzīgi vērtēto profesiju skaitā ir gan vispopulārākās – prestižākās profesijas, gan vairumā gadījumu – visnepopulārākās profesijas. Tas vēlreiz apliecina, ka attieksmi pret daudzām profesijām veido noteikti sabiedrībā valdoši priekšstati vai stereotipi un šo profesiju augsto vai pretēji – zemo prestižu maz ietekmē kā laiks, tā jaunieša konkrētās intereses, izvēles. Atbilstoši rangiem gan vidusskolēni, gan profesionālo skolu audzēkņi vienādi augstu vērtē populārākās garīgā darba profesijas, t.i., arhitekta, ārsta, dizainera, jurista, finansista, lidotāja, psihologa profesiju. Tāpat līdzīgs vērtējums prestiža ziņā ir ekonomista, augstskolas pasniedzēja, naftas rūpniecības inženiera un pavāra profesijai. Profesiju grupa, kuru vērtējums ir līdzīgs vidusskolēnu un profesionālo skolu audzēkņu vidū, pārstāv vidējo prestiža līmeni: tās ir vēl sešas garīgā darba profesijas – bērnu iestāžu audzinātāji, radio un metalurģijas inženieri, medmāsas un feldšeri, pārtikas rūpniecības tehnologi, sociālie darbinieki. Savukārt 12 profesijām (7 no tām ir vissliktāk vērtētās profesijas) dots līdzīgi zems vērtējums kā vidusskolēnu, tā arī profesionālo skolu audzēkņu grupā. Tās visas ir fiziskā darba profesijas (atbilst 7.–9. profesiju grupai), no kurām daļa apgūstama arī profesionālās izglītības iestādēs: slīpētāji, audēji, vērpēji, kalēji, metāllējēji, kā rūpniecības, tā lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares strādnieki, apavu rūpniecības strādnieki/kurpnieki, dzelzceļa transporta strādnieki, automātu iestādītāji, mežrūpniecības strādnieki, biškopji, laukkopības strādnieki, jūras zvejas strādnieki un lopkopības strādnieki (slaucējas, cūkkopji).

3.4.2. Dzimuma atšķirības profesiju prestiža vērtējumā Kaut arī mūsdienās arvien vairāk zūd robeža un dalījums starp vīriešu un sieviešu profesijām, pat vairāk – darba dēvēju prasība pēc noteikta dzimuma kandidāta konkrētam amatam vai darbavietas vakancei nereti var tikt uzskatīta par pretējā dzimuma diskrimināciju, tomēr dalījums „sieviešu” un „vīriešu” profesijās nenoliedzami pastāv un droši vien pastāvēs arī turpmāk ne tikai sabiedrībā valdošo tradīciju un stereotipu ietekmē, bet arī daudzās profesijās veicamo darbu un pienākumu dēļ. Līdz ar to pamatoti ir pārbaudīt hipotēzi

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

par atšķirībām profesiju prestiža vērtējumos atkarībā no dzimuma. T. Vilciņš, pārbaudot šo hipotēzi uz 60. gadu datiem, konstatē: „No 84 profesijām dzimuma atšķirības nav ietekmējušas tikai 16 profesiju (19%) novērtējumu” (Vilciņš 1968: 55). Salīdzinot profesiju vērtējuma rangus, pētnieks pievērš uzmanību tam, ka skolotāja un ārsta profesija augstāk tiek vērtēta meiteņu vidū. „Taču ar šiem konstatējumiem vien mēs tikai precizējam jau agrāk visiem zināmo stāvokli, ka virkne skolu mūsu republikā ir bez skolotājiem vīriešiem un ir slimnīcas, kur par ārstiem strādā vienīgi sievietes” (Vilciņš 1968: 56). „Sievišķīgas” kļūst tādas agrāk „vīrišķīgas profesijas kā dārzkopja, celtniecības montāžas strādnieka, ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieka, veterinārārsta un biškopja profesijas” (Vilciņš 1968: 56). Nemaz neaplūkojot 2011. gada pētījuma datus, bet balstoties uz statistikas rādītājiem un vienkārši ikdienas novērojumiem, varam apgalvot, ka tendence atsevišķām profesijām palikt vai kļūt sievišķīgākām, bet atsevišķām – vīrišķīgākām, pat neskatoties uz darba satura un veicamo pienākumu maiņu, turpina pastāvēt. Dzimuma atšķirībām profesiju prestiža vērtējumos ir tikpat liela ietekme kā pirms 45 gadiem. No 99 profesijām dzimums nozīmīgi neietekmē 20 (22%) profesiju vērtējumu (sk. IV tabulu pielikumā). Vērojama līdzīga aina kā iepriekšējos salīdzinājumos. Profesijas, kuru vērtējumos nav būtisku atšķirību, bāzējas vai nu uz vienādi augstu prestižāko profesiju vērtējumu, vai vienādi zemu nepopulārāko profesiju novērtējumu. Dzimums nav ietekmējis arhitekta, ārsta, lidotāja, jurista, finanšu un banku speciālista, ekonomista un vadības jomas speciālista profesijas augsto vērtējumu. Meitenes un zēni līdzīgi vērtē zinātnieka pētnieka profesiju vairākās jomās – ekonomikā, matemātikā, ķīmijā un citās dabaszinātnēs, kā arī politiķa un ģeoloģijas inženiera profesijas. Neatkarīgi no dzimuma zemu tiek vērtētas nepopulārākās profesijas, t.i., dzelzceļa strādnieka, krāsotāja, slīpētāja, ķīmiskās rūpniecības, laukkopības un lopkopības strādnieka profesija. Ja dzimuma ietekmi uz profesiju prestiža veidošanos aplūkojam pēc vērtējumu rangu atšķirībām, tad rezultāti nav pārsteidzoši. Vislielākā atšķirība ir literāta, rakstnieka profesijas novērtējumā, bet, gluži tāpat kā pirms 45 gadiem, arī pašlaik meitenes salīdzinājumā ar zēniem ievērojami augstāk vērtē profesijas, kurās vienmēr un jau tradicionāli vairāk nodarbinātas sievietes. Tas apstiprina hipotēzi par vairāk vai mazāk noturīgu profesiju dalījumu sieviešu un vīriešu profesijās, kas pārmantojas un iesakņojas arī mūsdienu jauniešu stereotipiskos priekšstatos. Meitenes ievērojami augstāk nekā zēni vērtē daudzas garīgā darba jeb atbilstoši profesiju klasifikācijai 2. grupas (vecākie speciālisti) profesijas, tātad profesijas, kuru pienākumu izpildei nepieciešama vismaz 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Te minamas šādas profesijas: bērnu iestāžu audzinātājs, skolotājs, medicīnas māsa/feldšeris, veterinārārsts, sociālais darbinieks, mākslinieks, bibliotekārs, zootehniķis, psihologs, filoloģijas, sociālo zinātņu, filozofijas, antropoloģijas pētnieks, žurnālists, aktieris, dizainers, tulks, augstskolas pasniedzējs, sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists,

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

agronoms, vēstures pētnieks. Tāpat meiteņu vidū augstāks prestižs ir tām 3., 4. un 5. profesiju pamatgrupas (speciālisti, kalpotāji, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki) profesijām, kuras jau tradicionāli tiek uzskatītas par sievišķīgām, to skaitā pārdevējs, lietvedis/sekretārs, grāmatvedis, telekomunikāciju un pasta sakaru darbinieks. Interesanti, ka T. Vilciņš atzīmē, ka sievišķīgas kļuvušas tādas agrāk tipiski vīrišķīgās profesijas kā dārzkopis un biškopis, agronoms un zootehniķis. Jaunākie dati liecina, ka arī šobrīd šīs profesijas meiteņu acīs ir prestižākas nekā zēnu vērtējumā, lai gan, mūsuprāt, tas nav gluži pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumus, ka šīs profesijas kļuvušas sievišķīgākas. Meiteņu vidū nozīmīgi augstāks prestižs vēl ir oficianta, tekstila un šūšanas nozares inženiera profesijām. No zemākas kvalifikācijas profesijām meitenes salīdzinājumā ar zēniem augstāk vērtējušas tikai trīs – drēbnieka/šuvēja, audēja/vērpēja un kurpnieka – profesijas (atbilstoši profesiju klasifikatoram tās ietilpst 7. un 8. profesiju pamatgrupā). Jāpiebilst, ka arī pirms 45 gadiem šīs profesijas augstāku vērtējumu guva meiteņu acīs. T. Vilciņš raksta: „Par tipiski „sievišķīgām” 14 inženieru profesiju virknē kļuvušas šūšanas nozares, tekstilrūpniecības un pārtikas rūpniecības inženiera profesijas, par „vīrišķīgām” – elektroinženiera, radioinženiera, transporta un mašīnbūves inženiera profesijas” (Vilciņš 1968: 56). Aplūkojot datus, varam secināt, ka arī mūsdienās tieši šo pašu profesiju prestiža salīdzinājumā pastāv vislielākās atšķirības zēnu un meiteņu vērtējumos. Un atkal T. Vilciņa rakstīto varam attiecināt arī uz mūsdienām: „Raksturīgi, ka mūsdienu sieviete droši ieiet inženiertehnisko profesiju sfērā un zinātnē. No otras puses nav nevienas metālapstrādes profesijas, kurai prestiža rangu starpība zēnu novērtējumos nebūtu vismaz par 18 pakāpēm augstāka” (Vilciņš 1968: 56). No minētās grupas mūsdienās rangu starpība nedaudz mazinājusies vienīgi virpotāja un frēzētāja profesijai (84 : 94 un 72 : 78), bet, kā redzams, tām abām jauniešu vērtējumā ir ļoti zems prestižs. Kopumā salīdzinot rangus, zēni augstāk nekā meitenes vērtē gandrīz visas 7. profesiju grupas (kvalificēti strādnieki un amatnieki) un 8. grupas (iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri) profesijas. No otrajā profesiju pamatgrupā pārstāvētajām inženiertehniskajām profesijām zēnu acīs ievērojami augstāks prestižs ir tām inženiertehniskajām specialitātēm un profesijām, kurās arī jau tradicionāli biežāk nodarbināti vīrieši, – tās ir naftas rūpniecības, metalurģijas inženiera un būvinženiera profesijas, mazāk nozīmīgas atšķirības ir ķīmijas un radio inženiera profesijas vērtējumā. No tās pašas profesiju pamatgrupas vēl jāmin programmētāja, datorzinību un loģistikas speciālista profesijas, kuras zēni vērtē augstāk nekā meitenes. No citām profesiju grupām – lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku grupā ietilpstošā mežkopja profesija. Neskatoties uz lielo laika distanci un izmaiņām daudzu profesiju darba saturā vai pienākumu izpildes tehniskajā nodrošinājumā, attieksmi pret profesiju ļoti lielā mērā nosaka dzimums. Tas vēlreiz liecina, ka sabiedrībā pastāv noturīgi

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

priekšstati par sievišķīgām un vīrišķīgām profesijām, kuri tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē, un nav pamats uzskatīt, ka tuvākā nākotnē tie izzudīs. Un vai tad tiem būtu jāizzūd? Vidējām un vecākām paaudzēm ļoti spilgtā atmiņā vēl saglabājusies komunisma un sociālisma celtniecības laika ideoloģiskajiem principiem atbilstošā sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē (smaidošās un laimīgās sievietes tēls pie traktora stūres vai ceļamkrāna kabīnē utt.). Tomēr reizēm arī mūsdienu sabiedrībā vērojama tendence dzimumu līdztiesības principu profesiju izvēlē reducēt uz padomju ideoloģijai pretējām klišejām vai „bioloģiskiem priekšnosacījumiem”. Piemēram, „tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi, tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi” (Bērziņa, Bukbards 2012). Izmantojot šādus argumentus, tiek mazināta dzimumu līdztiesības nozīme nodarbinātībā, jo, kā konstatēts pētījuma „Dzimuma līdztiesības aspekti darba tirgū” secinājumos, „sieviešu un vīriešu dabisko un fizioloģisko atšķirību ievērošanu un pieņemšanu plašākā sabiedrība un arī darba devēji visbiežāk uztver nevis kā daļu no dzimumu līdztiesības principa īstenošanas, bet drīzāk kā argumentu pret dzimumu līdztiesības iespējamību” (Zepa et al. 2006: 4). Tāpēc svarīgi uzsvērt, ka dzimumu līdztiesības principa ievērošana nenozīmē vīriešu profesiju uzspiešanu sievietēm un otrādi, bet prasa atzīt, ka katras personas individuālā izvēle ir svarīgāka nekā sabiedrībā valdošie stereotipi par katram dzimumam piemērotām profesijām, ko pamato ar „bioloģiskiem priekšnosacījumiem”.

3.4.3. Dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe un profesiju prestižs Profesiju prestiža novērtējumu atkarībā no abiturientu dzīvesvietas urbanizācijas pakāpes veiksim atsevišķi divās izlases kopās – vispārizglītojošo skolu skolēnu un profesionālo skolu audzēkņu izlasē. Salīdzinot profesiju prestiža rangus, vispirms jāsecina, ka lielākas atšķirības profesiju vērtējumos starp pilsētas un lauku jauniešiem vērojamas vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu vidū. Vispārējās vidējās izglītības iestāžu abiturientu grupā no 99 profesijām dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe būtiski nav ietekmējusi 59 profesiju vērtējumu (sk. V tabulu pielikumā), savukārt profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu grupā urbanizācijas līmenis neietekmē 41 profesijas vērtējumu (sk. VI tabulu pielikumā). Vispārizglītojošo skolu abiturienti Vispirms aplūkosim profesiju vērtējumus vispārizglītojošo skolēnu vidū. To 20 profesiju kopā, kuras pilsētu vidusskolēnu vērtējumā ir salīdzinoši augstākās pozīcijās nekā lauku skolēnu vērtējumā, nav vērojama kāda noteikta tendence – šeit pārstāvētas dažādas profesiju grupas – biežāk tās ir garīgā darba profesijas,

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

lai gan augstāku vērtējumu guvušas arī dažas fiziskā darba profesijas. Interesanti, ka gan pēc vidējā vērtējuma ballēs, gan jo īpaši pēc ranga visvairāk atšķiras veterinārārsta profesija. Domājams, pilsētnieku acīs tā vairāk saistās ar ārsta profesiju kopumā un mīlestību pret dzīvniekiem, kamēr lauku jauniešu vērtējumā, mazinoties lauku saimniecībām, kuras nodarbojas ar lopkopību, sarūk arī veterinārārsta loma un krītas šīs profesijas prestižs. Šādu argumentu stiprina arī zootehniķa profesijas augstāka pozīcija rangu tabulā pilsētnieku vērtējumā. Pilsētu skolu jaunieši nozīmīgi augstāk vērtē arī literāta, rakstnieka un atsevišķu nozaru zinātnieku – pētnieku fizikā un matemātikā, kā arī tirdzniecības un mārketinga speciālistu profesiju. No inženieru profesijām pilsētnieki augstāk vērtējuši tipiskas rūpnieciskās ražošanas – tekstilrūpniecības, šūšanas nozares, ķīmijas, naftas rūpniecības, metalurģijas inženieru profesijas. No citu grupu profesijām vēl minamas pavāra, komunālo uzņēmumu darbinieka un radiotehniķa profesijas, bet no vienkāršo profesiju grupas – jūras un upju flotes strādnieka, kuģubūves strādnieka, kalēja, frēzētāja un ķīmisko iekārtu strādnieka profesijas. Kā jau minēts, vispārizglītojošo skolu skolēnu grupā urbanizācijas pakāpe nav faktors, kas nozīmīgi ietekmētu profesiju prestiža vērtējumu, un daudzām profesijām ir identisks vai ļoti līdzīgs vērtējums kā pilsētu, tā lauku skolēnu vidū. Vienādi augstu tiek vērtētas kā prestižākās (arhitekta, lidotāja, ārsta, dizainera, jurista), tā arī nepopulārākās (biškopja, audēja, vērpēja, kurpnieka, lopkopības strādnieka, traktorista, kombainiera) profesijas. Aplūkojot profesijas, kuras augstāk vērtē lauku vispārizglītojošo skolu abiturienti, mūsdienās vairs nav vērojama tendence, par kuru runā T. Vilciņš: „Lauku rajonu skolu absolventu visumā augstākie rūpniecības strādnieku profesiju prestiža vērtējumi liecina, ka šī absolventu grupa atrodas tuvāk tam nepieciešamajam pagriezienam, kad vidusskola arī morāli sagatavos absolventus galvenokārt darbam ražošanā tūliņ pēc skolas beigšanas un vispirms darbam galvenajā ražošanas nozarē – rūpniecībā” (Vilciņš 1968: 60–61). Šobrīd profesijas, kuras augstāk vērtē lauku skolu abiturienti, pārstāv diezgan atšķirīgas profesiju grupas. Salīdzinājumā ar pilsētniekiem lauku skolēnu priekšstatos no augstākas kvalifikācijas profesijām pievilcīgākas šķiet vairākas inženieru profesijas, kuras tieši pretēji mazākā mērā saistītas ar rūpniecību: radioinženieris, būvinženieris, ģeoloģijas, sakaru inženieris. Lauku skolu jaunieši citu profesiju vidū augstāk vērtē arī vēstures zinātņu pētnieka un augstskolas pasniedzēja, agronoma profesiju (2. grupa), tāpat sekretāra, grāmatveža un bibliotekāra profesiju (3., 4. grupa). Tas pats attiecināms uz policista, bruņoto spēku darbinieka un oficianta profesiju. Protams, pamatoti šķiet, ka lauku rajonu skolēnu vērtējumā augstāks prestižs ir mežrūpniecības strādnieka, mežkopja un laukkopības strādnieka profesijai. No kvalificēto strādnieku profesiju grupas (7., 8. grupa) un vienkāršajām profesijām lauku skolēni augstāk vērtē celtniecības nozares un amatnieku profesijas: galdnieka, celtniecības strādnieka, mūrnieka, šofera, apmetēja, ceļamkrānu iekārtu mašīnista, kā arī ceļubūves strādnieka profesiju.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Profesionālo skolu abiturienti Profesionālās izglītības iestāžu abiturientu kopā atšķirības profesiju vērtējumos starp pilsētas un lauku skolu audzēkņiem ir nozīmīgākas. Tā vispārizglītojošo skolu skolēnu grupā vairāk nekā pusei sarakstā iekļauto profesiju vērtējumi pilsētās un laukos bija līdzīgi, bet profesionālo mācību iestāžu audzēkņi līdzīgi vērtē mazāku skaitu (41) profesiju. Vairums profesiju, kuras pilsētu skolu audzēkņi uzskata par pievilcīgākām nekā lauku skolu audzēkņi, atbilst 2. profesiju grupai (vecākie speciālisti). Rangu rindā nozīmīgi augstāk ierindotas tādas profesijas kā zinātnieks – pētnieks filozofijā, vēsturē, antropoloģijā un sociālajās zinātnēs, žurnālists, veterinārārsts, rakstnieks, sociologs, vadības jomas speciālists, lidotājs, zootehniķis. No inženieru profesijām, līdzīgi kā vidusskolēnu grupā, augstāks prestižs pilsētnieku acīs ir metalurģijas, ķīmijas, tekstilrūpniecības inženierim. No citām profesiju grupām vēl jāmin radiotehniķa, zootehniķa un pavāra profesija, bet no zemākas kvalifikācijas profesijām – jūras un upju flotes strādnieka, metinātāja, metāllējēja, kalēja, mašīnista un šuvēja profesija (7. un 8. grupa). Lauku profesionālo skolu audzēkņi daudzu profesiju vērtējumos bijuši kritiskāki nekā pilsētnieki, tādēļ, salīdzinot pēc rangiem, var uzskaitīt profesijas, kuras lauku jauniešu vērtējumā ir augstākās pozīcijās nekā pilsētnieku vērtējumos, tomēr piebilstot, ka vairumā gadījumu pēc vidējās balles katras atsevišķas profesijas vērtējums ir zemāks nekā pilsētas jauniešu acīs. Un atkal minēto profesiju uzskaitījumā vienlīdz pārstāvēts kā garīgais, tā fiziskais darbs. Interesanti, ka pēc ranga augstākās pozīcijās ir virkne zinātnieku/pētnieku – ķīmijā, ekonomikā, matemātikā, fizikā, kā arī augstskolas pasniedzēja profesija (šajās profesijās pēc vidējām ballēm vērtējums ir vai nu zemāks, vai tikai nedaudz augstāks). Tas pats attiecināms uz dažām inženieru profesijas grupām (ģeoloģijas, mašīnbūves, transporta inženieris) un virkni kvalificētu strādnieku un mašīnu operatoru grupas profesijām, kuras pārstāv iekārtu mehāniķis, elektromehāniķis, celtniecības strādnieks, šoferis, traktorists, atslēdznieks. Gan pēc vidējās balles, gan rangu ziņā lauku skolu jaunieši augstāk vērtē grāmatveža, oficianta, pārdevēja profesiju.

3.4.4. Vecāku ģimenes labklājības līmenis un profesiju prestižs Vērtējot profesijas pēc pievilcīguma, jauniešu viedokli neapšaubāmi ietekmē arī ģimenē gūtā pieredze un ikdienā novērotais. Redzot dažādās profesijās nodarbināto cilvēku darba rezultāta novērtējumu kā garīgā, tā materiālā izteiksmē, salīdzinot dažādās profesijās strādājošo labklājības līmeni un dzīves apstākļus, lasot, klausoties informāciju no visdažādākajiem avotiem, jaunietim veidojas vai mainās priekšstati par profesijām. Nevar nepiekrist T. Vilciņam, ka, vērtējot profesiju, „visi cilvēki – cits mazāk, cits vairāk – iedomājas arī sevi šīs profesijas pārstāvja lomā” (Vilciņš 1968: 73). Tādēļ vērtējuma neatņemams

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

komponents ir paša jaunieša ģimene – vecāku nodarbošanās, dzīves un materiālie apstākļi, kādos jaunietis audzis un dzīvo šobrīd. Ņemot vērā iepriekš veikto jauniešu pētījumu pieredzi, 2011. gada aptaujā netika jautāts par vecāku un/vai ģimenes ienākumiem (skolas vecuma jaunieši bieži nezina vai sniedz mazticamas ziņas par vecāku ienākumiem, atsakās atbildēt uz šo jautājumu). Vēsturiskajā T. Vilciņa pētījumā šie mērījumi tika veikti, un, kaut arī, „īstenojot sabiedriski taisnīgas materiālo vērtību sadales principu, sociālismam raksturīga sadale atbilstoši katra padarītajam darbam” (Vilciņš 1968: 73), viņš atzīst, ka ienākumu līmenis nemaz nav tik vienāds. Balstoties uz iegūtajiem datiem, T. Vilciņš secina, ka abiturienti nāk no ģimenēm, kuru ienākumu līmenī ir zināmas atšķirības, pēc kurām aptaujāto kopums iedalīts četrās tipoloģiskās grupās. Veicot tālāku analīzi, T. Vilciņš izdara secinājumus, ka „ienākumu līmeņa diference jauniešu ģimenēs nerada lielas pārmaiņas profesiju prestiža vērtējumos”, tomēr detalizētāka analīze parāda, ka „profesijas, kurās var stāties darbā tūliņ pēc vidusskolas beigšanas, prestiža ziņā augstāk vērtē jaunieši no zemākajām ienākumu grupām” (Vilciņš 1968: 74). Tātad jaunieši no mazāk turīgām ģimenēm, iespējams, plāno vai ir spiesti ātrāk uzsākt darba gaitas, lai nodrošinātu patstāvīgus ienākumus. 2011. gada aptaujā jauniešu vecāku ģimenes materiālās labklājības līmeni raksturo respondentu subjektīvais vērtējums par to, cik lielā mērā vecāku ģimenes ienākumi ļauj apmierināt ikdienas – bāzes vajadzības un atvēlēt naudu garīgo un kultūras vērtību apguvei, kā arī ilglietošanas preču iegādei. Materiālās labklājības līmeņa tiešs vēsturisks salīdzinājums nav iespējams. Pirmkārt, mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos, ko raksturo strauja noslāņošanās, materiālās un ienākumu nevienlīdzības pieaugums, jauniešu ģimenes materiālās labklājības rādītājus nebūtu jēgpilni salīdzināt ar skolēnu vecāku ģimenes ienākumiem pirms 45 gadiem sociālisma ekonomikas apstākļos (vismaz ne balstoties uz aptaujas datiem). Otrkārt, kā jau minēts, 2011. gada pētījumā vecāku ģimenes materiālā stāvokļa mērījumam iekļauta tikai subjektīvo vērtējumu skala. Tomēr šie dati ļauj spriest par materiālās labklājības līmeni divās izlases apakškopās – vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu grupā. Ģimenes ienākumu atbilstību vajadzībām jauniešiem tika piedāvāts vērtēt pēc 4 kategoriju skalas gradācijā „neļauj nemaz”, „atļauj tikai pašu nepieciešamāko”, „vairāk vai mazāk atļauj” un „atļauj pilnībā”. Vērtējumu sadalījumu atbilstoši izlases apakškopai varam aplūkot 3.5. tabulā. Rezultāti liecina, ka pastāv nozīmīgas atšķirības starp vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu materiālajiem apstākļiem. Tas apstiprina hipotēzi, ka jaunieši no trūcīgām vai materiāli mazāk nodrošinātām ģimenēm pēc 9. klases beigšanas biežāk izvēlas turpināt mācības profesionālās izglītības iestādēs, tādējādi ātrāk iegūstot profesiju un iespēju uzsākt darba karjeru uzreiz pēc vidējās izglītības iegūšanas, t.i., ātrāk iekļauties pieaugušo dzīvē, nodrošinot iztikas līdzekļus patstāvīgai dzīvei. Salīdzinot bāzes vajadzību apmierināšanas līmeni, redzam, ka

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā vecāku ģimenes ienākumi atļauj vairāk vai mazāk vai pilnībā normāli ēst absolūtam vairākumam (93%) jauniešu, profesionālo skolu audzēkņu vidū šī daļa veido 77%. Profesionālo skolu izlasē to respondentu daļa, kuriem vecāku ģimenes ienākumi neļauj vai atļauj tikai pašu nepieciešamāko, ir aptuveni trīs reizes lielāka. Iegādāties apģērbu, apavus vairāk vai mazāk vai pilnībā var atļauties lielākā daļa skolēnu (88%) un 73% profesionālo skolu audzēkņu. To daļa, kuri nevar atļauties minēto vajadzību apmierināšanu, profesionālo skolu audzēkņu vidū ir aptuveni divas reizes lielāka nekā vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā. Līdzīgas attiecības saglabājas, arī runājot par kultūras, personības attīstības vajadzībām nepieciešamajiem resursiem. Arī šo vajadzību apmierināšanai profesionālo skolu audzēkņi divas – trīs reizes biežāk nekā vispārizglītojošo skolu skolēni vecāku ģimenes ienākumus atzīst par nepietiekamiem. 3.5. tabula. Vecāku ģimenes pārticības līmenis: vispārizglītojošo skolu skolēnu un profesionālo skolu audzēkņu subjektīvs vērtējums (%)

Vispārizglītojošo skolu skolēni

Profesionālo skolu audzēkņi

Vispārizglītojošo skolu skolēni

Profesionālo skolu audzēkņi

Atļauj pilnībā

Profesionālo skolu audzēkņi

Vairāk vai mazāk atļauj

Vispārizglītojošo skolu skolēni

Atļauj tikai pašu nepieciešamāko

Profesionālo skolu audzēkņi

Neļauj Vispārizglītojošo skolu skolēni

Vecāku ģimenes ienākumi atļauj...

iegādāties sporta, izklaides inventāru

iegādāties ilglietojamās preces (mēbeles, sadzīves tehniku, mašīnu)

normāli ēst iegādāties apģērbu, apavus apmeklēt kultūras pasākumus, kurus vēlaties (kino, koncertus utt.) nodarboties ar vaļasprieku iegādāties grāmatas, kuras vēlaties

Atgriezīsimies pie mūsu pētnieciskā jautājuma par saistību starp ģimenes materiālo stāvokli un profesiju prestižu. Uzskatāmības labad šo pazīmju sakarību pārbaudei, balstoties uz vecāku ģimenes materiālā stāvokļa vērtējumiem, tika aprēķinātas trīs tipoloģiskās grupas. Izmantojot mērījumus par bāzes vajadzību – normāli ēst, iegādāties apģērbu – apmierināšanas iespējām, kā arī jauniešiem svarīgu vajadzību – kultūras pasākumu apmeklēšanas, grāmatu un sporta inventāra iegādes iespējām, aprēķinātas šādas grupas: 1) trūcīgās ģimenes, kurās vecāku ienākumi neļauj apmierināt nevienu no minētajām vajadzībām, 2) ģimenes, kurās kaut vienu no pozīcijām var apmierināt un citās atļauties tikai pašu nepieciešamāko, un 3) ģimenes, kuru ienākumi vairāk vai mazāk vai visā pilnībā atļauj apmierināt visas vajadzības.

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

Profesiju prestiža vidējie vērtējumi atkarībā no ģimenes materiālās labklājības raksturojuma aplūkojami VII tabulā pielikumā. Vidējie vērtējumi tika salīdzināti, izmantojot t-testu, šai gadījumā veicot atkārtotu mērījumu vienas un tās pašas izlases ietvaros. Testa rezultāti parāda, ka materiālās labklājības līmenis vecāku ģimenē lielā mērā diferencē profesiju prestiža vērtējumus. Nozīmīgas atšķirības atkarībā no materiālās labklājības līmeņa vērojamas 44 (no 99) profesiju vērtējumos. 3.5. tabulā atspoguļotas tikai tās profesijas, kuru prestiža vērtējumos atkarībā no materiālās labklājības līmeņa novērotas statistiski nozīmīgas atšķirības. Rezultāti norāda uz skaidri izteiktu tendenci – jaunieši no ģimenēm ar augstāku materiālās labklājības līmeni nozīmīgi augstāk vērtē 30 profesijas, no kurām visas atbilst vecāko speciālistu jeb 2. profesiju grupai. Kā jau vairākkārt norādīts, katra no šīs pamatgrupas profesijām/specialitātēm prasa augstu kvalifikācijas līmeni un prasmes, lai strādātu šajās profesijās, indivīdam jāiegūst bakalaura vai maģistra grāds. Pieaugot ģimenes materiālās labklājības līmenim, īpaši nozīmīgi pieaug prestižs tādām profesijām kā banku speciālists, finansists, aktieris, arhitekts, ārsts, dizainers, jurists, vairākām inženieru – ģeoloģijas, mašīnbūves, sakaru līdzekļu, radioinženiera – profesijām. Tāpat jaunieši no labāk situētām ģimenēm augstāk vērtē gandrīz visu zinātņu jomu – ekonomikas, dabaszinātņu, sociālo zinātņu, vēstures, filoloģijas – pētnieka profesiju, kā arī žurnālista, tulka, psihologa u.c. profesijas. Gandrīz visas šī profesijas arī kopējā vērtējumā ir prestižāko profesiju rangu saraksta pirmajā trešdaļā. Atgādināsim, ka izlases apakškopu salīdzinājumā šīs grupas profesijām augstāks prestižs ir vidusskolēnu vērtējumā (sk. iepriekšējā sadaļā), turklāt jāņem vērā, ka tieši no vidusskolas absolventiem lielākā daļa plāno turpināt izglītības gaitas augstskolās, t.sk. apgūstot kādu no šīm profesijām. Savukārt no profesionālo skolu abiturientiem lielāka daļa uzreiz pēc skolas beigšanas plāno uzsākt darbu vai savienot turpmākās mācības ar darbu, lielākoties profesijā, kuru apgūst profesionālās izglītības iestādē. Nevienā no vecāko speciālistu grupas profesijām, kuras augstāk vērtē vidusskolēni, jaunietis nevar strādāt (vismaz ne atbilstošā profesionālā līmenī un atbilstoši amata aprakstam) uzreiz pēc vidējās izglītības iegūšanas, kā to plāno liela daļa profesionālo skolu audzēkņi. Novērotā sakarība sasaucas arī ar iepriekšējo secinājumu – profesionālo skolu audzēkņi biežāk nāk no ģimenēm ar zemākiem materiālās labklājības rādītājiem un, kā redzams, zemāk vērtē šo profesiju pievilcīgumu. Un tagad aplūkosim profesijas, kuru prestižs samazinās, pieaugot ģimenes materiālajam nodrošinājums, jeb citiem vārdiem – profesijas, kuru prestižs nozīmīgi augstāks to jauniešu vidū, kuri nāk no mazāk situētām ģimenēm. Šeit vērojama pilnīgi cita aina. No 17 profesijām, kuru vidējie vērtējumi atšķiras, 12 pieder 7. un 8. profesiju grupai, t.i., kvalificētu strādnieku un mašīnu iekārtu operatoru profesionālajai grupai. Šīs pārsvarā ir profesijas, kuras var apgūt vidējās profesionālās izglītības iestādēs un kurām atbilstoši arī ir augstāks prestižs profesionālo skolu abiturientu un vienlaikus jauniešu no mazāk situētām

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

ģimenēm vērtējumā. Šeit minama atslēdznieka, automātu iestādītāja, jūras zvejas strādnieka, krāsotāja, virpotāja, metinātāja, elektroatslēdznieka, mūrnieka, traktorista, apavu rūpniecības strādnieka, kurpnieka profesija. Vairākās no minētajām zemākas kvalifikācijas strādnieku profesijām rūpniecībā un celtniecībā iespējams strādāt arī bez profesionālās izglītības, prasmes un pieredzi iegūstot darba gaitā. Atsevišķi vēl jānosauc bibliotekāra un muitas darbinieka profesija (2. vai 3. profesiju pamatgrupa atkarībā no izglītības līmeņa), komunālo uzņēmumu darbinieka (4. vai 5. pamatgrupa) un divas ar lauksaimniecību saistītas profesijas – biškopja un lopkopības strādnieka profesija, kuras prestiža ziņā augstāku vērtējumu guvušas to jauniešu grupā, kuri dzīvo trūcīgākās ģimenēs. Arī šajā ziņā secinājumi, kas izriet no 2011. gada pētījuma rezultātiem, sasaucas ar T. Vilciņa pirms 45 gadiem secināto, ka daudzu rūpniecības nozaru strādnieku, celtniecības strādnieku u.tml. prestiža augstāka pakāpe novērojama to jauniešu vērtējumos, kuri nāk no ģimenēm ar pieticīgiem ienākumiem (Vilciņš 1968: 75). T. Vilciņš pieļauj, ka šos vērtējumus daļēji varētu ietekmēt arī ģimenes tradīcijas (mazāki ienākumi bija raksturīgi ģimenēm, kur vecāki strādā zemākas kvalifikācijas vai nekvalificētu darbu). Nobeigumā arī mēs aplūkosim vecāku nodarbošanās saistību ar profesiju prestiža vērtējumiem. 3.6. tabula. Profesiju prestižs atkarībā no vecāku ģimenes labklājības Nevar atļauties pat Atļauj iegādāties Vairāk vai mazāk nepieciešamāko nepieciešamāko var atļauties visu KvadVidējais KvadVidējais KvadVidējais novērtē- rātiskā novērtē- rātiskā novērtē- rātiskā jums novirze jums novirze jums novirze Profesiju prestiža pieaugums atbilstoši ģimenes materiālā nodrošinājuma pieaugumam

Starpība starp 1. un 3. grupas vidējiem vērtējumiem

Finansists, banku speciālists Aktieris

3,25

1,317

3,53

1,290

3,60

1,279

−0,35**

3,17

1,376

3,42

1,345

3,50

1,308

−0,33 **

Arhitekts

3,63

1,241

3,76

1,167

3,97

1,081

−0,34**

Ārsts

3,51

1,394

3,82

1,239

3,81

1,277

−0,30**

Dizainers

3,56

1,307

3,62

1,290

3,79

1,246

−0,24*

Ģeoloģijas inženieris

2,58

1,276

2,81

1,325

2,76

1,255

−0,18*

Jurists

3,35

1,332

3,49

1,265

3,59

1,307

−0,24*

Kultūras, klubu darbinieks

3,01

1,380

3,22

1,261

3,23

1,305

−0,22*

Lidotājs

3,46

1,472

3,75

1,266

3,82

1,256

−0,37**

Literāts, rakstnieks

2,61

1,321

2,80

1,364

2,84

1,382

−0,23*

Loģistikas speciālists

2,91

1,269

3,05

1,200

3,07

1,279

−0,17*

Mākslinieks

2,88

1,344

3,07

1,295

3,17

1,387

−0,29**

Mašīnbūves inženieris

2,89

1,429

3,12

1,319

3,09

1,339

−0,20*

Psihologs

3,09

1,361

3,23

1,338

3,29

1,355

−0,21*

Radioinženieris

2,69

1,318

2,83

1,232

2,87

1,272

−0,17*

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

2,91

1,377

3,31

1,197

3,41

1,300

−0,50**

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

Sakaru līdzekļu inženieris

Nevar atļauties pat Atļauj iegādāties nepieciešamāko nepieciešamāko Vidējais KvadVidējais Kvadnovērtē- rātiskā novērtē- rātiskā jums novirze jums novirze 2,68 1,303 2,98 1,204 2,86

1,388

3,11

1,320

Vairāk vai mazāk var atļauties visu Vidējais Kvadnovērtē- rātiskā jums novirze 2,85 1,236 3,25

1,276

Starpība starp 1. un 3. grupas vidējiem vērtējumiem −0,17*

Tirdzniecības un mārketinga speciālists Tulks

2,90

1,450

3,32

1,381

3,33

1,349

−0,43**

Vadības jomas speciālists

3,04

1,428

3,29

1,286

3,39

1,326

−0,35**

Žurnālists

2,84

1,407

3,18

1,318

3,41

1,313

−0,57**

Zinātnieks (pētnieks) 2,45 1,445 2,82 1,411 2,74 1,487 ķīmijā Zinātnieks (pētnieks) citās 2,72 1,491 3,07 1,491 2,97 1,448 dabaszinātnēs Zinātnieks (pētnieks) 2,54 1,383 2,99 1,441 2,87 1,416 ekonomikā Zinātnieks (pētnieks) 2,61 1,401 2,94 1,326 2,87 1,397 sociālajās zinātnēs Zinātnieks (pētnieks) 2,56 1,429 2,82 1,376 2,78 1,428 filoloģijā Zinātnieks (pētnieks) 2,57 1,495 2,86 1,416 2,92 1,462 vēsturē Profesiju prestiža samazināšanās atbilstoši ģimenes materiālā nodrošinājuma pieaugumam

−0,39**

−0,29* −0,25* −0,33** −0,27* −0,22* −0,35**

Bibliotekārs

2,45

1,142

2,43

1,213

2,18

1,116

0,27**

Biškopis

2,44

1,200

2,27

1,146

2,21

1,171

0,23**

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks Atslēdznieks

2,10

1,104

2,05

,965

1,88

,995

0,22**

2,30

1,208

2,21

1,144

2,10

1,117

0,20*

Automātu iestādītājs

2,40

1,300

2,29

1,207

2,18

1,164

0,22*

Muitas darbinieks

3,02

1,256

2,78

1,195

2,79

1,281

0,23*

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis) Jūras zvejas strādnieks (matrozis) Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks Krāsotājs

1,99

1,252

1,87

1,078

1,77

1,053

0,22**

2,42

1,212

2,28

1,122

2,22

1,184

0,20*

2,65

1,250

2,55

1,089

2,46

1,147

0,19*

2,28

1,221

2,13

1,096

2,09

1,111

0,19*

Virpotājs

2,23

1,254

2,11

1,161

2,06

1,115

0,18*

Kalējs

2,25

1,241

2,18

1,137

2,07

1,087

0,18*

Elektro vai gāzes metinātājs Elektroatslēdznieks

2,19

1,296

2,08

1,149

2,03

1,121

0,17*

2,30

1,241

2,26

1,146

2,12

1,133

0,17*

Komunālo uzņēmumu darbinieks Traktorists, kombainieris

2,44

1,167

2,45

1,110

2,26

1,134

0,17*

2,15

1,311

2,02

1,186

1,99

1,161

0,16*

Mūrnieks, apmetējs

2,33

1,267

2,27

1,211

2,17

1,123

0,16*

Piezīme: * sig < 0,005, **sig < 0,001. Lai noteiktu statistiski nozīmīgas atšķirības profesiju prestiža vērtējumos, vidējo lielumu salīdzināšanai starp divām statistiskajām kopām izmantots t-tests.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

3.4.5. Vecāku nodarbošanās un profesiju prestižs Vecāku profesija un nodarbošanās ir viens no ļoti nozīmīgiem faktoriem, kas var ietekmēt jaunieša profesionālo izvēli (to apliecina ne tikai citi pētījumi, bet arī mūsu aptaujā jauniešu sniegtās atbildes uz jautājumu, kas viņos modinājis interesi par izvēlēto profesiju). Nav nekas neparasts, ja bērni „iet vecāku pēdās”, izvēlēdamies to pašu profesiju vai darbības jomu, un lielākoties šiem jauniešiem ir pat zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem. Šīs priekšrocības nodrošina tradīciju pārmantojamība – tā ir vecāku profesionālā pieredze, profesionālie noslēpumi un amata prasmes, padomi, kurus viņi var sniegt saviem bērniem. Bet vecāku ietekmes efekts var būt arī pretējs: piemēram, redzot, ka vecāki nejūt gandarījumu savā profesijā, izjūtot vecāku aizņemtību, neapmierinātību, zemo atalgojumu u.tml., jaunietis var pieņemt lēmumu nekad savu dzīvi nesaistīt ar profesiju, kurā strādā viņa tēvs vai māte. Vecāku nodarbošanās saistību ar jauniešu profesijas izvēli analizēsim 4. nodaļā, bet šajā sadaļā aplūkosim, kā vecāku profesija ietekmē jauniešu attieksmi pret šo profesiju. Šajā nolūkā aplūkosim, kā mainās profesijas vidējais vērtējums gadījumos, kad jaunieša tēvs vai māte strādā attiecīgā profesijā, salīdzinājumā ar profesijas vidējo vērtējumu kopējā izlasē. Tā kā vecāku nodarbinātības spektrs ir plašāks nekā 99 profesijas, kuras vērtēja jaunieši, salīdzināsim nevis katras atsevišķas profesijas vērtējumus, bet vidējo vērtējumu profesiju apakšgrupās, proti, kā izmainās vidējais vērtējums noteiktu profesiju apakšgrupā tad, ja tajā nodarbināts kāds no jaunieša vecākiem. Izmantosim ISCO-08 otrā līmeņa dalījumu, kas ļauj veikt salīdzinājumu 30 profesiju grupās. Tā kā vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vecāku ģimenēm ir samērā atšķirīgs statuss gan pēc izglītības līmeņa, gan nodarbinātības, tad šīs grupas analizēsim atsevišķi. Vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū no 30 profesiju grupām mātes profesiju 19 grupās un tēva profesiju 23 grupās bērni vērtējuši augstāk, nekā šīs profesijas vērtētas visā izlases kopā. Līdzīga tendence bija vērojama arī T. Vilciņa pētījumā (tiešu salīdzinājumu mēs nevaram veikt, jo T. Vilciņš šī jautājuma analīzei izmantoja nevis profesiju grupas, bet 10 ekonomikas nozares. Profesiju grupēšana atbilstoši nozarēm, balstoties uz pieejamajiem mērījumiem šo pētījumu ietvaros, uzskatāma par uzspiestu un neprecīzu grupēšanas kritēriju). Tomēr ieskatam norādīsim, ka no 10 (nozaru) grupām jaunieši augstāk vērtēja 8 grupas, ja šajā nozarē strādāja viņu tēvs, un 7, ja šajā nozarē bija nodarbināta māte. Vispārizglītojošo skolu abiturienti Vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā mātes nodarbošanās visvairāk ietekmē prestiža paaugstināšanos pakalpojumu jomā šādās profesiju apakšgrupās: apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki, individuālās aprūpes jomas speciālisti, iestāžu kalpotāji un kancelejas tehnikas speciālisti, kā arī kvalificēti

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

lauksaimniecības darbinieki. Mātes nodarbinātība vairākās profesiju apakšgrupās, kas kopumā ietilpst 2. profesiju grupā, arīdzan paaugstina šo profesiju pievilcību jauniešu vērtējumā. Augstāk nekā vidēji izlasē tiek vērtētas veselības aprūpes un izglītības jomas darbinieku, komercdarbības un pārvaldes administrācijas darbinieku, inženierzinātnes un zinātnes jomas vecāko speciālistu grupas profesijas. Divās profesiju grupās (vecākie speciālisti un speciālisti informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā) vidējo vērtējumu salīdzinājumu nav iespējams veikt, jo šajās profesijās nodarbinātas tikai dažu skolēnu mātes. Vēl jāpiebilst, ka jauniešu vērtējumam netika piedāvātas profesijas no Profesiju klasifikatora (ISCO-08) pirmās pamatgrupas, kas ietver amatu kategorijas (likumdevēji, amatpersonas un vadītāji). Šajā grupā nodarbināti 7% no skolēnu mātēm. Savukārt profesiju sarakstā, kas tika piedāvāts jauniešu vērtējumam, mēs varam iegūt atsevišķi prestiža vērtējumu vadības jomas speciālistam un politiķim. Salīdzinājums varbūt nav īsti korekts, tomēr redzam: ja māte strādā valsts amatpersonas vai direktora/vadītāja amatā, tas ievērojami paaugstina politiķa un vadības jomas speciālista profesijas vērtējumu. Un, visbeidzot, mātes nodarbinātība tādā nesievišķīgo profesiju grupā kā mašīnu un iekārtu vadītāji paaugstina šīs kategorijas profesiju vidējo vērtējumu skolēnu grupā. Mātes nodarbinātība nepaaugstina vērtējumu 10 profesiju grupās. Prestižs nozīmīgi pazeminās gadījumos, ja mātes profesija ietilpst vairākās „vīrišķīgo profesiju” grupās: elektrisko un elektronisko iekārtu, metālapstrādes, mašīnbūves, būvnieku un tām radniecīgu profesiju strādnieki, kā arī ar ražošanas nozarēm saistīto zinātņu un inženierzinātņu speciālistu grupā. Interesanti, ka mātes nodarbošanās pazemina profesiju prestižu divās radniecīgās profesiju grupās: tiesību, sociālo un kultūras lietu speciālistu grupā kā 2., tā arī 3. līmenī. Iespējams, to nosaka atsevišķu šajās grupās ietilpstošo profesiju vērtējums, jo bez jurista, tulka, žurnālista profesijām tajās ietverti arī muzeju un bibliotēku, sociālā darba u.tml. speciālisti. Pirmās minētās profesijas pieskaitāmas augsti apmaksāto un mūsdienās populāro profesiju grupai, kamēr pēdējās, lai arī netiek noniecinātas, tomēr gan atalgojuma, gan sabiedriskā prestiža ziņā ir krietni vien zemāk novērtētas. Mātes nodarbinātība vienkāršajās profesijās (kā lauksaimniecībā, tā arī rūpniecībā) šo profesiju zemo prestižu pazemina vēl vairāk. Salīdzinot izmaiņas profesiju prestiža vērtējumos atkarībā no vecāku nodarbošanās vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā, jāsecina, ka tēvu nodarbošanās veidam ir lielāka ietekme uz skolēnu vērtējumiem. Tēva nodarbošanās paaugstina profesijas prestiža vērtējumu 23 profesiju grupās. Visvairāk profesijas vidējais vērtējumu pieaug šādās grupās: uzskaites un materiālo vērtību reģistrēšanas darbinieki (jāpiezīmē gan, ka šajā grupā nodarbināts neliels skaits tēvu), informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti un speciālisti. Būtiski paaugstinās arī veselības aprūpes jomas dažāda līmeņa speciālistu vērtējums. Tēva nodarbinātība kvalificēto strādnieku un amatnieku grupā paaugstina gandrīz visu šajā grupā ietilpstošo profesiju – amatnieku un

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

iespieddarbu strādnieku, elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieku, pārtikas pārstrādes, kokapstrādes strādnieku u.tml. vērtējumu. Interesanti, ka atšķirībā no mātes nodarbinātības augstākajā amatu grupā jaunieši, kuru tēvs strādā valsts administratīvajos, likumdevēju amatos, politiķa profesiju vērtē nedaudz zemāk, nekā tā vērtēta vidēji izlasē, bet vadības jomas speciālista profesijas prestiža vērtējums šajos gadījumos nozīmīgi paaugstinās. Līdzīgi kā mātes gadījumā, ja tēvs nodarbināts vienkāršajās profesijās (gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā), tas vēl jo vairāk pazemina šo profesiju pievilcību bērna acīs. Tēva nodarbinātība pakalpojumu (precīzāk – individuālās aprūpes) un tirdzniecības jomā, pretēji mātes ietekmei, mazina šo profesiju prestižu bērna skatījumā.

Profesiju grupas kods

3.7. tabula. Profesiju prestiža vērtējumu izmaiņas atkarībā no vecāku nodarbošanās vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā (vidējie vērtējumi)

1.1.

Profesiju klasifikatora grupas nosaukums

Likumdevēji *

Vidējais vērtējums apakšizlasē

2,8544

Ja šajā profesiju grupā strādā māte Vidējais Izmaiņas vērtēvidējā jums vērtējumā 2,8671 0,0127

Ja šajā profesiju grupā strādā tēvs Vidējais Izmaiņas vērtēvidējā jums vērtējumā 2,5008 −0,3536

1.2.

Vadītāji*

3,4518

3,6757

0,2239

3,95

0,4951

2.1.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti Izglītības jomas vecākie speciālisti

2,8013

2,9727

0,1714

2,9384

0,1371

3,4125

3,6857

0,2732

3,6822

0,2697

2.2. 2.3. 2.4.

3.1.

3.2.

Veselības aprūpes jomas speciālisti

3.3.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju speciālisti

2.5. 2.6.

3.4. 3.5. 4.1. 4.3. 4.4. 5.1.

Iestāžu kalpotāji un kancelejas tehnikas speciālisti Uzskaites un materiālo vērtību reģistrēšanas darbinieki Citi kalpotāji

2,919

3,1155

0,1965

3,2684

0,3494

3,5181

3,6991

0,181

3,8808

0,3627

3,1995

4,0042

0,8047

3,0754

3,0269

−0,0485

3,0422

−0,0331

3,0084

2,511

−0,4974

3,1272

0,1188

2,8164

2,9269

0,1105

3,5824

0,766

3,3106

3,3691

0,0585

3,3527

0,0421

2,7422

2,3149

−0,4272

2,7712

0,029

3,2535

3,7661

0,5125

2,694

3,1518

0,4578

2,2204

2,3162

0,0958

3,2247

1,0043

2,4343

2,7753

0,3409

2,7446

0,3102

2,629

2,6867

0,0577

3,0952

0,4662

5.2.

Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki Tirdzniecības darbinieki

2,7529

3,0487

0,2957

2,1438

–0,6092

5.3.

Individuālās aprūpes darbinieki

2,8479

3,3456

0,4978

2,652

–0,1958

Profesiju grupas kods

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

5.4. 6.1. 7.1. 7.2. 7.3. 7.4.

Profesiju klasifikatora grupas nosaukums

Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki Kvalificēti tirgus lauksaimniecības darbinieki Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu profesiju strādnieki Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

Vidējais vērtējums apakšizlasē

3,0557

Ja šajā profesiju grupā strādā māte Vidējais Izmaiņas vērtēvidējā jums vērtējumā 3,6894 0,6337

Ja šajā profesiju grupā strādā tēvs Vidējais Izmaiņas vērtēvidējā jums vērtējumā 3,4734 0,4177

2,2946

2,7448

0,4502

2,5308

0,2362

2,2561

2,0482

−0,2079

2,3934

0,1373

2,0831

1,8493

−0,2338

2,1472

0,0641

1,943

1,9381

−0,0049

2,5796

0,6366

2,4592

1,9999

–0,4593

2,9709

0,5117

2,0995

2,1424

0,0429

2,3179

0,2184

8.1.

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki Pārtikas pārstrādes, kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki Rūpniecisko iekārtu operatori

2,3285

2,3819

0,0533

2,3716

0,0431

8.3.

Pašgājēju mašīnu un iekārtu vadītāji

2,2544

2,6776

0,4232

2,3279

0,0735

9.2.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības strādnieki Ražošanas un transporta strādnieki

2,0248

1,6423

−0,3825

1,6973

−0,3275

2,1024

1,855

−0,2475

2,0946

−0,0078

7.5.

9.3.

* Atbilstoši ISCO Profesiju klasifikatoram 1. profesiju grupā ietilpst amatu kategorijas – likumdevēji, amatpersonas un vadītāji. Šādā formulējumā amati nebija iekļauti profesiju sarakstā, kuras vērtēja jaunieši. Tomēr salīdzinājumam tajos gadījumos, ja respondenta māte vai tēvs strādā šajos amatos, iekļāvām jauniešu sniegto vērtējumu politiķa profesijai, bet atbilstoši vadītāja/direktora amatam – vadības speciālista vidējo vērtējumu. ** Konkrētajā profesiju grupā ir nodarbināti tikai dažu vai neviena jaunieša tēvs/māte, tādēļ vidējie vērtējumi netika aprēķināti.

Profesionālās izglītības iestāžu abiturienti Profesionālo skolu audzēkņu vecāku vidū salīdzinājumā ar skolēnu vecākiem ir lielāka daļa tādu, kuriem ir vidējā profesionālā izglītība un kuri ir nodarbināti profesijās, kas atbilst 3., 7. un 8. profesiju grupai (profesijas, kuru pienākumu izpildē nepieciešama galvenokārt vidējā profesionālā izglītība). Bal stoties uz šo faktu, mūsu hipotēze bija, ka profesionālo mācību iestāžu audzēkņu grupā vecāku nodarbinātības ietekme uz profesiju prestižu ir lielāka nekā vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū. Analīzes rezultāti šo hipotēzi apstiprina tikai daļēji. Vecāku nodarbošanās pozitīva ietekme izpaužas mazākā mērā nekā vispārizglītojošo skolu abiturientu gadījumā. Kā mātes, tā tēva nodarbošanās paaugstina prestižu tikai 16 profesiju grupās. Tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka mātes profesija nozīmīgi paaugstina prestižu vairākām speciālistu grupas profesijām, proti, veselības aprūpes jomas, juridisko, sociālo un kultūras lietu, zinātnes un inženierzinātņu, kā arī informācijas tehnoloģiju speciālistu prestižu. Visas nosauktās profesijas apgūstamas profesionālās izglītības iestādēs, un mūsu

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

pētījuma izlases kopā dažādu jomu speciālista (3. profesiju grupa) profesijai atbilstošu kvalifikāciju iegūs 41% respondentu. No tiem gandrīz pusei (47%) mātes strādā tādās pašās profesiju grupās. Ar bērna apgūstamo profesiju saistīta un vienlaikus tās prestižu bērna vērtējumā paaugstina mātes nodarbinātība iestāžu kalpotāju un kancelejas tehnikas speciālistu grupas profesijās (biežāk minētā profesija – sekretārs). Mātes nodarbošanās ietekmē prestiža paaugstināšanos arī atsevišķās 2. grupas profesijās – komercdarbības un pārvaldes vecākie speciālisti, inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti, kā arī dažās zemākas kvalifikācijas profesiju grupās – apsardzes pakalpojumu un individuālo pakalpojumu jomas darbinieki un kvalificēti lauksaimniecības darbinieki (6. grupa), pārtikas pārstrādes, apģērbu izgatavošanas strādnieki/amatnieki (7. grupa). Līdzīgi kā vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā, mātes nodarbinātība vienkāršajās lauksaimniecības strādnieku profesijās nozīmīgi mazina to jau tā zemo prestižu. Bet interesanti atzīmēt, ka mātes nodarbinātība veselības aprūpes vecāko speciālistu (2. profesiju grupa), kā arī uzskaites un materiālo vērtību reģistrēšanas un citu kalpotāju grupā mazina šo grupu profesiju pievilcību jauniešu acīs. Tēvu nodarbošanās ietekme ir zināmā mērā pretrunīga. Tēva profesija visbiežāk paaugstina prestižu vairākās vecāko speciālistu grupās (2. profesiju grupa): šeit minamas profesijas no tiesību, sociālo un kultūras lietu speciālistu, zinātnieku (pētnieku), inženierzinātņu un izglītības jomas, kā arī komercdarbības un pārvaldes vecāko speciālistu grupas. No citām profesiju grupām, kuru prestižu bērna vērtējumā pozitīvi ietekmē tēva profesionālā darbība, nosaucamas šādas: apsardzes pakalpojumu (5. grupa) un kvalificēti lauksaimniecības darbinieki (6. grupa), zinātnes un inženierzinātņu speciālisti (3. grupa). Pozitīvi, bet jau ievērojami mazākā mērā profesiju vērtējumu ietekmē tēva nodarbinātība pārtikas pārstrādes, kokapstrādes strādnieku, apģērbu izgatavošanas un citu amatnieku profesijās (7. grupa), būvnieku un tiem radniecīgu profesiju strādnieku profesijās (7. grupa), komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālistu profesijās (3. grupa). Diezgan pārsteidzoši, ka tēva nodarbinātība vairākās kvalificēto strādnieku grupas profesijās (tās ir 7. grupas profesijas, kuras profesionālās izglītības iestādēs pārsvarā apgūst zēni) pazemina to prestižu bērna vērtējumā. Turklāt jāpiebilst, ka vairāk nekā pusei (59%) respondentu šajā izlases kopā tēvi strādā 7. un 8. grupas profesijās, bet no tiem, kas mācību iestādē iegūst šīs grupas profesijām atbilstošu kvalifikāciju, šajā jomā strādā vēl lielāka daļa – 64% tēvu. Jāsecina, ka tēva profesionālajai pieredzei ir pretrunīga loma jauniešu attieksmes veidošanā. Atsevišķos gadījumos tēva profesija, kas turklāt nereti saskan ar to, kuru jaunietis pats apgūst mācību iestādē, paaugstina šīs profesijas prestižu, kā, piemēram, tas ir elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieku, pārtikas pārstrādes un kokapstrādes, mazākā mērā – būvnieku un tiem radniecīgu profesiju strādnieku grupās. Citos gadījumos gluži pretēji – profesijas prestižs ir zemāks. Tā tas ir

3. Profesiju prestižs un tā veidošanās faktori

amatnieku un iespieddarbu strādnieku, rūpniecisko iekārtu operatoru, bet jo īpaši metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu profesiju grupās. Neņemot vērā citus faktorus, kas ietekmē jauniešu vērtējumus, jāsecina, ka daļa profesionālo skolu abiturientu, beidzot mācību iestādi, iegūs kvalifikāciju profesijā, kura viņiem šobrīd nešķiet īpaši pievilcīga/prestiža. Un visbeidzot – grūti izskaidrot, kādēļ tēva nodarbinātība veselības aprūpes jomā (augstākās kvalifikācijas profesijās), kas ir viena no prestižākajām profesiju grupām kopumā, nozīmīgā līmenī pazemina šo profesiju prestižu viņu bērnu acīs. Iespējams, veselības aprūpes jomā tas varētu būt saistīts ar to, ko jaunietis ikdienā var novērot – atbildīgu, smagu darbu, kas nereti nav nedz pienācīgi novērtēts, nedz atalgots.

Profesiju grupas kods

3.8. tabula. Profesiju prestiža vērtējumu izmaiņas atkarībā no vecāku nodarbinātības profesionālās izglītības iestāžu abiturientu grupā (vidējie vērtējumi) Profesiju klasifikatora grupas nosaukums

Vidējais Ja šajā profesiju grupā Ja šajā profesiju grupā vērtējums strādā māte strādā tēvs apakš Vidējais Izmaiņas Vidējais Izmaiņas izlasē vērtēvidējā vērvērtēvidējā vērjums tējumā jums tējumā

1.1.

Likumdevēji *

2,6957

3,3168

0,6211

3,5911

0,8955

1.2.

Vadītāji*

2,9965

3,1023

0,1058

3,41

0,4107

2.1.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti Izglītības jomas vecākie speciālisti

2,8454

2,9700

0,1246

3,1503

0,3049

3,1390

2,9165

−0,2225

2,8374

−0,3015

2,9245

2,9038

−0,0207

3,1908

0,2663

3,2489

3,3954

0,1466

3,3649

0,1160

3,2115

2,8793

2,8698

−0,0095

3,8132

0,9339

2,9120

3,1650

0,2529

3,1666

0,2546

2.2. 2.3. 2.4. 2.5. 2.6. 3.1. 3.2. 3.3. 3.4. 3.5. 4.1. 4.3. 4.4. 5.1.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti Tiesību, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti Veselības aprūpes jomas speciālisti Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju speciālisti Iestāžu kalpotāji un kancelejas tehnikas speciālisti Uzskaites un materiālo vērtību reģistrēšanas darbinieki Citi kalpotāji Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

2,8067

3,4246

0,6179

3,0804

3,0517

−0,0286

3,1074

0,0270

2,8198

3,2942

0,4745

2,7296

−0,0902

3,3110

3,4198

0,1087

3,3188

0,0078

2,9348

3,1809

0,2461

2,6667

−0,2681

2,4666

2,1591

−0,3075

2,1667

−0,2999

2,5940

2,3485

−0,2454

3,0000

0,4060

2,8602

2,9819

0,1217

2,6070

−0,2532

Profesiju grupas kods

5.2.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Profesiju klasifikatora grupas nosaukums

Tirdzniecības darbinieki

2,8791

−0,0010

3,0697

0,1896

5.3.

Individuālās aprūpes darbinieki

2,9085

2,8903

−0,0181

5.4.

3,1473

3,8743

0,7270

3,5077

0,3604

2,5674

2,8987

0,3313

2,8622

0,2948

2,7878

2,9118

0,1239

2,8115

0,0237

2,6133

2,5839

−0,0294

2,4880

−0,1253

6.1. 7.1. 7.2. 7.3. 7.4. 7.5.

8.1.

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki Pārtikas pārstrādes, kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki Rūpniecisko iekārtu operatori

2,2667

2,2729

0,0062

2,1932

−0,0735

2,8758

2,8438

−0,0320

3,0435

0,1677

2,2575

2,4037

0,1462

2,2998

0,0423

2,3715

2,5736

0,2021

2,3678

–0,0038

8.3.

Pašgājēju mašīnu un iekārtu vadītāji

2,7264

2,6864

–0,0399

2,8506

0,1242

9.2.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības strādnieki Ražošanas un transporta strādnieki

2,4146

2,2431

–0,1715

2,2972

–0,1174

2,7909

2,8870

0,0962

2,7256

–0,0652

9.3.

Neskatoties uz atšķirīgiem mērījumiem, kas apgrūtina vecāku ietekmes rezultātu salīdzināmību ar T. Vilciņa pētījuma rezultātiem, mēs nonākam pie līdzīga kopējā secinājuma, ka profesiju prestiža veidošanā vecāku profesijai visos gadījumos nav vienāda ietekme uz viņu bērniem (Vilciņš 1968: 81). Lielākoties savu vecāku profesijas bērni vērtē augstāk nekā tās vērtētas kopumā. Mūsu pētījuma dati liecina, ka vecāku nodarbošanās veids lielākā mērā ietekmē vispārizglītojošo skolu nekā profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumus. Kopējā tendence norāda uz to, ka vecāku nodarbinātība profesiju grupās, kuras kopumā ir prestižākas, vēl vairāk paaugstina šo profesiju pievilcību bērnu vidū. Savukārt vecāku nodarbinātība profesiju grupās, kuras ir mazāk populāras, daudzos gadījumos vēl vairāk pazemina to pievilcību jauniešu vērtējumā.

Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.1. Sešdesmitajos gados vidusskolu beigušo jauniešu dzīves plāni, profesiju izvēle un šo ieceru īstenojums Tālivaldis Vilciņš savā monogrāfijā ar nelielu ieskatu vēsturē akcentē, ka jautājums par to, kas notiek ar vidējo izglītību ieguvušajiem un kādi ir viņu nākotnes nodomi, ir bijis aktuāls Latvijā laikā no 1920. līdz 1940. gadam, arī ārvalstīs par to veikti vairāki pētījumi. Uzsverot izglītības pieejamības šķiriskos aspektus, T. Vilciņš parāda, ka vidējā izglītība vairāk piesaista vidusšķiras pārstāvjus. Viņš raksta: „Viss iepriekš teiktais konstatē raksturīgu parādību – kapitālistiskajā iekārtā vispārizglītojošā vidusskola līdz pat mūsdienām nav kļuvusi par kaut cik nozīmīgu darbaspēka avotu strādnieku profesiju atražošanā” (Vilciņš 1968: 88). Atskats vēsturē un ārvalstu pētījumos iezīmē tendenci, ka lielāka vai mazāka daļa vidusskolu absolventu vienmēr tiekusies turpināt izglītību augstskolā. „Buržuāzijas kundzības gados Latvijā tādu bija 30–40% no visiem, kas beidza toreizējās ģimnāzijas” (Vilciņš 1968: 88). Interesanti, ka bažas par šī izglītības ieguves ceļa, kā mēs šodien sakām, atbilstību darba tirgus vajadzībām, parādās jau 30. gadu Latvijas presē, T. Vilciņš citē 1936. gadā laikrakstā „Kurzemes Vārds” rakstīto: „8000 studentu, kas pašlaik studē mūsu universitātē, pēc dažiem gadiem dos labu birumu ārstu, advokātu, inženieru utt. Jau tagad daudzi no akadēmiski izglītotiem pilsoņiem nestrādā savā specialitātē, bet gan citur vai vienkārši kancelejas darbu, kur nav vajadzīga nekāda specialitāte” (Vilciņš 1968: 88). Padomju sabiedrībā aina ir citāda. 50. gados veiktie profesiju izvēles pētījumi parādīja, ka vidusskolas izglītība ir kļuvusi „par tik izplatītu parādību padomju sabiedrības garīgajā izaugsmē, ka pēc vidusskolas beigšanas sākās saredzamāka došanās darbā strādnieku profesijās” (Vilciņš 1968: 94). Tomēr par strādnieku

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

profesijām nepieciešamo izglītības līmeni vēl tiek diskutēts. T. Vilciņš atsaucas uz 1953. gada laikrakstā „Komsomoļskaja pravda” publicētajā vēstulē redakcijai uzdoto jautājumu: „Vai ir tiesības meitenei, kuru valsts mācījusi desmit gadus [..], uzvilkt strādnieka spectērpu?” (Vilciņš 1968: 94). Cita problēma, ko parāda dažādos Padomju Savienības reģionos veiktās vidusskolēnu aptaujas par profesiju izvēli, ir tā, ka jaunieši neizvēlas daudzas tautsaimniecībā pieprasītas un vajadzīgas profesijas, bet orientējas uz šauru profesiju loku. Balstoties uz veiktās aptaujas datiem, Latvijas vidusskolu abiturientus T. Vilciņš klasificējis divās lielās grupās: 1) jaunieši, kas tūlīt pēc vidusskolas beigšanas nodomājuši stāties algotā darbā noteiktā profesijā (28%); 2) abiturienti, kas nodomājuši tikai mācīties, lai iegūtu izvēlēto profesiju, vai nu studējot augstskolā, vai mācoties kādā vidējā speciālajā mācību iestādē vai profesionāli tehniskajā skolā (72%) (Vilciņš 1968: 96). 4.1. tabula. Abiturientu personīgie plāni un to realizācija (%) Strādāt Savienot darbu ar mācībām Mācīties Cits

Plāni 8 20 72

Realizācija 45 6 42 7

Avots: Vilciņš 1968: 96.

T. Vilciņš norāda uz diviem būtiskiem aspektiem, ko atspoguļo 4.1. tabulas dati: pirmkārt, „vidusskolas beigušo jauniešu lielākā vairuma ļoti izteiktos centienus pēc tālākas izglītības”, otrkārt, „dati par to, kā šo jauniešu personīgie plāni realizējušies dzīvē, atklāj lielas korektīvas, kādas viņu nākotnes nodomos izdarījusi prakse” (Vilciņš 1968: 96). Tas, ka vidusskolēnu plānos reālā dzīve veic lielas korekcijas, liecina par zināmām problēmām, kas pastāv vidējo izglītību ieguvušo jauniešu tālākās izglītības ieguvē un darba gaitu uzsākšanā. Šīs problēmas T. Vilciņš atklāj pētījuma datu analīzē. Analīze veidota, balstoties uz iepriekš minēto klasifikāciju – atsevišķi tiek analizēta to jauniešu profesijas izvēle, kas tūlīt pēc vidusskolas beigšanas gatavojas sākt strādāt, pēc tam tiek apskatīti to jauniešu nodomi un profesijas izvēle, kas plānojuši turpināt izglītoties, nobeigumā pievēršot uzmanību neatbilstībai starp plāniem un to realizāciju.

Nodomi par darba gaitu uzsākšanu Tikai nedaudz vairāk par ceturto daļu (28%) no visiem abiturientiem gatavojas tūliņ pēc vidusskolas beigšanas sākt strādāt. Attiecība starp tiem, kam ir nodoms strādāt, un tiem, kas grib tikai mācīties, ir 1 : 3,6. „Zinot, ka 1964./65. mācību gada beigās 11. klasē mācījās 7507 jaunieši, varam uzskatīt, ka 2200 no tiem bija nodomājuši stāties praktiskā darbā,” secina pētnieks

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

(Vilciņš 1968: 97–98). Autors arī norāda, ka tas ir daudz salīdzinājumā ar citu PSRS reģionu jauniešiem, bet joprojām pārāk maz, lai novērstu pretrunas starp vēlēšanos iestāties augstskolā un faktiskajām iespējām tikt uzņemtam. Pārejot uz vispārēju obligāto vidējo izglītību, šī pretruna kļūs arvien svarīgāka, tāpēc T. Vilciņš pievērš uzmanību jauniešiem, kas pēc vidējās izglītības iegūšanas vēlas sākt strādāt. Pēc skolas beigšanas doties strādāt nodomājuši 23% zēnu un 30% meiteņu (Vilciņš 1968: 98). Zēnus ietekmē perspektīva aiziet obligātajā karadienestā padomju armijā, kas pastiprina centienus iestāties augstskolā. T. Vilciņš iesaka zēnu centienus turpināt izglītību novirzīt pedagoga un agronoma profesijas apgūšanai, lai palielinātu vīriešu īpatsvaru šajās profesijās (Vilciņš 1968: 99). Aptaujāto vidusskolēnu vecums ir robežās no 17 līdz 20 gadiem, pieaugot abiturientu vecumam, palielinās to jauniešu īpatsvars, kuri vēlas sākt strādāt tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. T. Vilciņa pētījumā pievērsta uzmanība arī vidusskolēnu sekmēm. No visiem zemas sekmības jauniešiem puse (50%) plāno turpināt mācības augstskolā. T. Vilciņš iesaka šos jauniešus psiholoģiski sagatavot pēc vidusskolas beigšanas stāties darbā un tad atkarībā no panākumiem un vēlmēm pilnveidot kvalifikāciju kādā no vidējām speciālajām vai augstākajām mācību iestādēm (Vilciņš 1968: 101). Izvēlē starp darbu un izglītības turpināšanu būtiska ir vecāku sasniegtā izglītības līmeņa ietekme: „jo augstāka tēva un mātes izglītības pakāpe, jo lielāka ir vecāku ietekme un mudinājums viņu bērniem pēc vidusskolas beigšanas mācīties, un otrādi – jo vecāku izglītības pakāpe zemāka, jo kopumā šis mudinājums mazāk izteikts” (Vilciņš 1968: 101). Ģimenēs ar zemāku ienākumu līmeni samazinās jauniešu daļa, kas pēc vidusskolas beigšanas plāno turpināt mācības. Noteiktu profesiju ir izvēlējušies 95,7% no tiem, kas plāno pēc skolas beigšanas stāties darbā. Meiteņu vidū vispopulārākā ir ķīmijas laborantes un ķīmiskās rūpniecības strādnieces profesija, tajā vēlas strādāt 19,4%. Pēc tam seko skolotājas un audzinātājas profesija (10,1%). Trešajā vietā ir pārdevējas darbs (10,0%). Populāra ir arī audējas un montētājas profesija (8,9%), tālāk seko bibliotēku un klubu darbinieces, šuvējas, jaunākā medicīniskā personāla, kancelejas darbinieces, telefonistes, metālapstrādes un celtniecības strādnieces profesija (Vilciņš 1968: 104). T. Vilciņš kā padomju sabiedrībai raksturīgu pazīmi atzīmē to, ka meiteņu lielākais vairākums – 55% izteikušas vēlēšanos strādāt ražošanas darbā un tikai 45% – kultūrizglītības iestādēs, skolās, pārvaldes iestādēs, tirdzniecībā, mākslā, tas liecina par izglītotu cilvēku ieplūšanu strādnieku šķirā (Vilciņš 1968: 104–107). Visvairāk vidusskolu beigušo zēnu vēlas doties strādāt metālapstrādes profesijās – par atslēdzniekiem, virpotājiem, frēzētājiem – 33,3%. Populāras ir elektromontieru un radioamatieru (11%), zvejnieku (6,2%), celtniecības strādnieku un šoferu profesijas (5%) (Vilciņš 1968: 109).

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Jauniešu profesijas izvēle ne vienmēr sakrīt ar profesijas pievilcīguma vērtējumu. Dabiska būtu parādība, ka jebkurš izvēlētos sev tieši to profesiju, kuru uzskata par pievilcīgāko (Vilciņš 1968: 112). Pētījuma dati liecina, ka caurmērā tikai puse (50%) jauniešu „savu izvēlēto profesiju, kurā tie grib strādāt pēc vidusskolas beigšanas, novērtē visaugstāk”, daļa abiturientu ir izvēlējušies profesijas, kas pievilcīguma ziņā tiem ir vienaldzīgas vai pat nepatīkamas (Vilciņš 1968: 113). Šajos gadījumos jauniešu izvēles pamatā nav bijis profesijas pievilcīgums, bet gan citi motīvi, piemēram, vēlēšanās strādāt rūpniecībā saistīta ar vēlmi dzīvot pilsētā, daļai jauniešu darba uzsākšana pēc vidusskolas ir tikai pagaidu risinājums, jo viņi savu profesionālo izvēli vēl nav izdarījuši.

Profesiju izvēle tālākas mācīšanās plānos No aptaujātajiem abiturientiem 91,3% bija nodomājuši mācības turpināt – 81% augstskolās, 15% vidējās speciālajās, 4% profesionāli tehniskajās skolās. Atšķirība starp dzimumiem vērojama tikai attiecībā uz profesionāli tehniskajām skolām, tajās vēlas mācīties 4,5% meiteņu, 0,6% zēnu. Izglītības turpināšanas plāni ievērojami atšķiras pilsētu un lauku jauniešiem: augstskolā vēlas mācīties 91% Rīgas skolu, 81% lielo pilsētu skolu, 69% lauku rajonu skolu abiturientu, vidējās speciālajās un profesionāli tehniskajās mācību iestādēs – 9,8% Rīgā, 19% lielākajās pilsētās, 31% lauku rajonos no visiem, kas vēlas mācīties tālāk (Vilciņš 1968: 116–117). Kā uzsver T. Vilciņš, šie dati vispirms rāda, ka vispārizglītojošās vidusskolas joprojām gatavo absolventus galvenokārt augstskolai – 4/5 no visiem vēlas studēt. Taču viņš arī norāda, ka lielākā daļa šo plānu nevar tūliņ piepildīties, jo augstskolās nav tik daudz studiju vietu. „Vidusskolas izglītībai kļūstot vispārējai un obligātai, par parastāko un normālāko parādību jāuzskata, ka vairums jauniešu pēc vidusskolas beigšanas vēlēsies, plānos un arī dosies strādāt. [..] Pagaidām ļoti izplatīta ir parādība, ka, neizturējuši konkursu augstskolās, simtiem vidusskolu absolventu tomēr ir spiesti strādāt un steigā nepārdomāti izvēlas profesiju, aiziet strādāt profesijās, kas tiem pavisam nepatīk. Tādēļ izvirzās nepārprotams uzdevums: vidusskolām pamatos jāmaina adrese – kam galvenokārt tiek gatavoti absolventi. Adresei jābūt – darbs pēc vidusskolas beigšanas. Iespēju izglītoties tālāk tas neizslēdz. Pašreiz vērojama raksturīga parādība: liela daļa vidusskolu abiturientu savos nākotnes plānos pat nepieļauj neko citu kā vien studijas augstskolā. Izmaiņas nozīmētu tikai to, ka jauniešiem, beidzot vidusskolu, jākļūst psiholoģiski sagatavotiem stāties algotā darbā, pie kam uzskatot, ka šī izvēle ir visnormālākais stāvoklis” (Vilciņš 1968: 117–118). Kādas profesijas izvēlējušies jaunieši, kas plānojuši turpināt mācības šo profesiju apguvei? Vispirms T. Vilciņa pētījumā pievērsta uzmanība nozarēm, kādās vēlas apgūt profesiju vidusskolu absolventi. Zēnu un meiteņu izvēlē sakrīt populārākā nozare – rūpniecība un nepopulārākā – sadzīves pakalpojumu sistēma. Rūpniecībā plāno strādāt trešā daļa (33%) zēnu un ceturtā daļa meiteņu

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

(24%), bet sadzīves pakalpojumu sistēmā – neviens no zēniem un nepilns procents (0,7%) meiteņu. Zēni vēlas strādāt arī transporta nozarē (13%), sakaru nozarē (12%), zinātniskajā pētniecībā (10%) un veselības aizsardzībā (7%). Meiteņu vidū populāra ir veselības aizsardzība (20%), tautas izglītība (19%), kultūrizglītības iestāžu sistēma (13%), zinātniskā pētniecība (9%) (Vilciņš 1968: 119). T. Vilciņš vērš uzmanību uz to, ka augstākās un vidējās kvalifikācijas speciālistu ziņā veselības aizsardzības un tautas izglītības nozares var kļūt par „sievišķīgā darba nozarēm”, viņš ierosina profesionālās orientācijas darbā censties šīm nozarēm piesaistīt vairāk zēnu, bet transporta un sakaru jomā rosināt meiteņu intereses (Vilciņš 1968: 120). 78% no visiem absolventiem, kam nodoms mācīties tālāk, izvēlējušies profesiju, kas viņiem liekas vispievilcīgākā, kurā tie jau tagad gribētu strādāt (Vilciņš 1968: 122). Apskatot profesiju izvēli konkrētāk, absolventi tiek grupēti pēc izraudzītā izglītības turpināšanas ceļa: augstskolas, vidējās speciālās mācību iestādes un profesionāli tehniskās skolas. No profesijām, kas prasa augstāko izglītību, kā zēniem, tā meitenēm pirmajā vietā ir rūpniecības, celtniecības, transporta un sakaru inženieru profesija. Vairāk nekā puse – 64% zēnu un gandrīz ceturtā daļa (23%) meiteņu vēlas mācīties fakultātēs, kas gatavo šīm profesijām. Zēniem populārākās ir radioinženiera (22% no visiem inženieriem), inženiera mehāniķa (14%) un ķīmijas inženiera (9%) profesijas, meitenēm dominē ķīmijas inženiera (34%) profesija. Nākamās vietas zēniem ieņem profesijas, ko vēlas apgūt 10 reizes mazāk jauniešu – ārsta (7%), fiziķa un matemātiķa profesijas (6%). Pētnieks norāda, ka „pēdējās popularitāte saistīta ar matemātikas un skaitļošanas tehnikas lomas pieaugumu visās saimniecības, kultūras un zinātnes nozarēs” (Vilciņš 1968: 127). Pārējās profesijas jauniešu plānos ieņem niecīgu vietu, neviens nav vēlējies apgūt agronoma, zootehniķa, veterinārārsta u.c. lauksaimniecības profesijas. Zēnu izvēlēto profesiju loku T. Vilciņš vērtē kā sevišķi šauru un vienpusīgu, norādot, ka no vairākiem simtiem iespējamo profesiju zēni nosaukuši tikai 17 (Vilciņš 1968: 127–128). Plašāks profesiju loks ir redzams meiteņu plānos. Lai arī lielākā daļa meiteņu (53%) sadalās pa trim profesijām – inženiera (23%), skolotāja (21%) un ārsta (19%), tomēr atlikusī daļa ir nosaukusi 27 profesijas, to skaitā arī agronoma, zootehniķa un dārzkopja profesijas. T. Vilciņš secina, ka jauniešu profesijas izvēles ierobežotība liecina par informācijas trūkumu un nepietiekamu profesionālās orientācijas darbu. Pamatojot jauniešu veiktās izvēles nejaušo raksturu, viņš citē Rīgas Politehniskā institūta rektoru A. Veisu: „Jauniešus vilina fakultāšu modernie nosaukumi, piemēram, skaitļošanas, kibernētikas, automatizācijas u.c., bet viņi mazāk padomā par pašu mācību saturu, par tiešo specialitāti, ko te apgūst, tāpēc ne vienmēr jūtas apmierināti ar savu izvēli” (Vilciņš 1968: 129). Uz jautājumu, vai augstākam profesiju prestiža rādītājam atbilst arī lielāks skaits abiturientu, kas vēlas pēc skolas beigšanas mācīties, lai apgūtu šo profesiju,

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

T. Vilciņš atbild apstiprinoši: lielāks profesijas prestižs rada absolventu vidū arī stiprākus centienus apgūt šo profesiju. Taču ir arī daži izņēmumi. Profesijas, kas prasa īpašas spējas, kā arī profesijas, kurās nav liels darbaspēka pieprasījums, piemēram, lidotāja vai jūrnieka profesija, izvēles biežuma ziņā ieņem to salīdzinoši augstajam prestižam neatbilstoši zemu vietu. Tāpat skolotāja profesija zēniem izvēles biežuma ziņā ieņem augstāku vietu nekā virsnieka, gleznotāja un žurnālista profesija ar lielāku prestižu. Meiteņu izvēlē žurnālista, aktiera, kinooperatora un režisora profesijām, kas prasa zināmu talantu, ir mazāks biežums, lai gan to prestiža rādītāji ir augstāki nekā izvēles ziņā tādām izplatītām profesijām kā inženieri un skolotāji (Vilciņš 1968: 134–135). Profesiju izvēli, plānojot mācīties vidējās speciālajās mācību iestādēs un profesionāli tehniskajās skolās, T. Vilciņš raksturo kā „stipri šauru”. Meitenes nosaukušas ne vairāk kā 20 profesijas, zēni – vēl mazāk profesiju, ko plānojuši apgūt vidējās speciālajās izglītības iestādēs un profesionāli tehniskās skolās, attiecīgi 8 un 6 profesijas. No zēniem, kas stāsies tehnikumos, 50% plānojuši apgūt rūpniecībā izmantojamas profesijas, no meitenēm – tikai 10,5%, bet 45% vēlas kļūt par medicīnas darbiniecēm, 17,6% – par klubu un bibliotēku darbiniecēm (Vilciņš 1968: 138). Pētījuma dati liek šaubīties par izdarītās izvēles nopietnību. „Nelielais skaits to vidusskolu abiturientu, kas jau laikus izšķīrušies par tehnikumu savas dzīves tālākajās gaitās, ļoti ierobežotais profesiju skaits, kuras izvēlējušies šie jaunieši, ir pietiekami nopietns brīdinājums, ka [..] liela daļa jauniešu, kas ies uz tehnikumiem jūlijā un augustā, darīs to, izlēmuši steigā, viņu profesijas izvēle būs visai nestabila” (Vilciņš 1968: 138). Jauniešu piesaistīšana profesionālajai izglītībai ir nopietna profesionālās orientācijas problēma, kas jārisina. Balstoties uz pētījuma datiem, T. Vilciņš norāda, ka prestiža paaugstināšana profesijām, kas apgūstamas vidējās speciālajās mācību iestādēs un profesionāli tehniskajās skolās, var palīdzēt abiturientu novirzīšanā uz šīm skolām (Vilciņš 1968: 140).

Jauniešu dzīves plānu īstenošanās Lai noskaidrotu, kā realizējušies 1965. gada maijā aptaujāto vidusskolu abiturientu plāni, tika apkopota informācija par to, ko šie jaunieši dara un kur atrodas 1966. gada 1. martā, tātad 8–9 mēnešus pēc vidusskolas beigšanas. 4.1. tabulā apkopoti dati trīs galvenajos izvēles variantos: strādāt, strādāt un mācīties, tikai mācīties. Salīdzinot plānus ar to realizāciju, redzam, ka aina ir kardināli atšķirīga – ievērojami palielinājusies strādājošo daļa un samazinājusies mācības turpinošo daļa. Strādāt vēlējās tikai 8%, bet reāli darba gaitas uzsāka 45% absolventu. Reāli visvairāk darbā stājušos ir no Rīgas – 59%, no citu lielo pilsētu absolventiem 48% un lauku vidusskolas beigušajiem 45%. T. Vilciņš secina, ka tur, kur ir lielāka dažādība darba izvēlē, tur ir arī vairāk jauniešu, kas tūliņ pēc vidusskolas beigšanas sākuši strādāt. Rīgā un lielajās pilsētas ir arī lielākas

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

iespējas savienot darbu ar mācībām – 8,4% Rīgas jauniešu to dara jau pirmajā gadā pēc vidusskolas, savukārt no citām lielākajām pilsētām – 6,3%, bet no lauku rajoniem – 3,3% (Vilciņš 1968: 141). Lielāku iespaidu uz personīgo plānu īstenošanu atstāj dzimums. 4.2. tabulas dati rāda – 3,3% meiteņu (lauku rajonos vēl vairāk – 5,5%) pēc skolas beigšanas nekur nemācās un nestrādā: daļa tāpēc, ka nav atradušas darbu, kādu vēlējās, daļa tāpēc, ka nodibinājušas ģimeni (Vilciņš 1968: 142). Zēnu plānus nozīmīgi ir koriģējis obligātais karadienests – 11,6% pēc vidusskolas beigšanas ir iesaukti karadienestā. 4.2. tabula. Meiteņu un zēnu personīgie plāni un to realizācija (%) Iecerēts pēc vidusskolas meitenes 10 20 70

Strādāt Strādāt un mācīties Mācīties Atrodas obligātajā karadienestā Ilgstoši slimo Nestrādā un nemācās citu iemeslu dēļ

Plāni zēni 5 18 77

kopā 8 20 72

meitenes 50 6 40 – 0,7 3,3

Realizācija zēni 34 6 47 11,6 0,3 1,1

kopā 45 6 42 3,7 0,6 2,7

Avots: Vilciņš 1968: 96.

Dienas nodaļā bija nodomājuši mācīties 70% meiteņu un 77% zēnu, šo nodomu realizēja attiecīgi 40% un 47%. Kopumā savus personīgos nodomus realizēja caurmērā 48% abiturientu, „tas ir runājot par tiem, kas vēlējās strādāt un arī aizgāja strādāt vai karadienestā, kas vēlējās mācīties un arī aizgāja mācīties, kas vēlējās savienot darbu ar mācībām un to arī izdarīja”. Zēniem ir augstāka savu plānu realizācijas pakāpe – 54%, meitenēm – 42% (Vilciņš 1968: 142). Visaugstākā plānu realizācijas pakāpe ir tiem, kas vēlējās strādāt, tad seko tie, kas vēlējās mācīties, un beidzot – tie, kas vēlējās savienot darbu ar mācībām. Kāpēc tikai puse (46%) no tiem, kas bija plānojuši turpināt mācības (90%), šo nodomu realizēja? Daļa absolventu (26%) bija mainījuši savus nodomus jau līdz iestājeksāmeniem un, kaut gan, skolu beidzot, bija iecerējuši mācīties tālāk, pēc dažām nedēļām šos plānus atmeta. T. Vilciņš secina: „Tātad vienai ceturtajai daļai absolventu viņu tālākās izglītošanās nodomi vispār nebalstījās uz kaut cik reāliem un stingriem apsvērumiem” (Vilciņš 1968: 143). Savus nodomus mainījusi lielāka daļa no tiem, kas vēlējās iestāties profesionālās izglītības iestādēs, salīdzinājumā ar studētgribošiem augstskolās. Datu analīze liecina, ka vidējās speciālās mācību iestādes un profesionāli tehniskās skolas veido tādu kā rezerves virzienu, kur pēc vidusskolas beigšanas jaunieši dodas tad, ja no sākotnējām iecerēm kaut kādu iemeslu dēļ ir jāatsakās (Vilciņš 1968: 143). Salīdzinot attieksmi pret darbu un specialitāti grupām, kas vēlējās un arī iekļuva augstskolā, tiek secināts, ka attieksmē pret specialitāti atsijāšana nav

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

uzlabojusi jauniešu kvalitatīvo sastāvu, nav radītas nekādas barjeras, lai vietas augstskolā neaizņemtu cilvēki, kas studē „vienalga ko, vienalga kādā mācību iestādē, lai tikai tā būtu augstskola” (Vilciņš 1968: 148). Kā zēni, tā meitenes augstskolās visvairāk devušies uz fakultātēm, kur iegūst inženiera profesijas rūpniecībā, celtniecībā, sakaru un transporta nozarē. Nākamajā vietā ir skolotāja, pēc tam seko ārsta profesija. Mācīties par inženieriem kopumā vairāk dodas zēni, par skolotājiem – vairāk meitenes, savukārt par ārstiem – aptuveni tikpat daudz zēnu, cik meiteņu (Vilciņš 1968: 148). Salīdzinot plānoto un reālo augstskolās apgūstamo profesiju izvēli, redzams, ka zēnu reālajā profesiju izvēles struktūrā palielinājies skolotāja profesijas īpatsvars par 8%, ārsta – par 3%, bet ģeologa profesijas īpatsvars samazinājies par 3%. Meiteņu profesiju izvēles struktūra mainījusies daudz vairāk. Inženiera profesijas reālā izvēle salīdzinājumā ar plānoto palielinājusies par 12%, skolotāja un ekonomista – par 5%, turpretī ārsta profesijas īpatsvars samazinājies par 9% un filologa – par 7% (Vilciņš 1968: 149). Ar pētījuma datu palīdzību T. Vilciņš uzskatāmi parāda, kā Padomju Latvijā darbojās individuālo un valsts interešu saskaņošanas mehānisms. „Pašreiz mūsu republikā pastāvošās acīm redzamās traucējošās nesaskaņas starp iecerēm un to piepildījumu prasa pastiprināt darbu, lai jau laikus [T. V. izcēlums] virzītu mācīties par skolotājiem gan vairāk meiteņu, gan it īpaši zēnu, vairāk zēnu par ārstiem un vairāk meiteņu par inženierēm un ekonomistēm. Brīvās vietas augstskolās tik un tā tiek aizņemtas. Šo vietu skaits atspoguļo tautas saimniecības vajadzības” (Vilciņš 1968: 150). Studiju vietu daudzuma un sadalījuma pa nozarēm atbilstība tautas saimniecības vajadzībām nodrošina trešās pakāpes izglītības saistību ar nodarbinātības sistēmu un sagatavoto speciālistu „sadali” pa darbavietām. Tomēr, ja netiek panākta atbilstība starp vēlēšanos un profesijas izvēles īstenojumu, tad var notikt tā, ka „par ārstiem mācās un arī strādā daļa cilvēku, kas nemīl šo profesiju, ka bērnus skolā mācīs daļa skolotāju, kuri, jau iestājoties augstskolā, nevēlas strādāt šai profesijā” (Vilciņš 1968: 150). Strādāt devušies daudz vairāk absolventu (51%), nekā skolas pēdējā mēnesī to bija iecerējuši (28%), arī pa profesijām jauniešu ieceres nesakrīt ar reālo izvēli (Vilciņš 1968: 155). Lielākā daļa meiteņu strādā par laborantēm dažādās nozarēs – ķīmijā, fizikā, medicīnā u.c. (12% no strādājošajām), izplatīta ir arī grāmatvedes un rēķinvedes profesija (11%), trešajā vietā izplatības ziņā ir montētāja aparātu būvē (9%). Pēc tam seko audējas, vērpējas, adītājas, spolētājas (7%), darbvedes (7%) un pārdevējas (7%). Lielākā daļa zēnu, kas tūlīt pēc vidusskolas sākuši strādāt, ir nodarbināti atslēdznieka profesijā (23%), pēc tam seko elektromontieri, radiomontieri, telefona montieri (18%), virpotāji un frēzētāji (13%). Citās profesijās devušies strādāt 5% un mazāk no nodarbināto daudzuma (Vilciņš 1968: 156–157). Fakts ir tāds, ka tikai 52% strādājošo absolventu patīk izvēlētā profesija, 36% ir vienaldzīgi pret to un 12% tā nepatīk (Vilciņš 1968: 168). T. Vilciņš

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

norāda, ka labi organizēta, uz darbaspēka pieprasījuma plāniem un prognozēm balstīta profesionālā orientācija varētu veicināt jauniešu profesiju izvēli atbilstoši personiskajām interesēm un sabiedrības vajadzībām. T. Vilciņa pētījums uzskatāmi parāda pretrunas, kādas padomju laikā profesiju izvēlē pastāvēja starp ideoloģisko uzstādījumu, ekonomikas attīstības vajadzībām un jauniešu nākotnes plāniem. Ideoloģiskie principi prasa uzsvērt, ka sociālistiskā iekārta ir nodrošinājusi lielu profesiju izvēles brīvību, gan dodoties tūliņ pēc vidusskolas beigšanas algotā darbā, gan mācoties tālāk. „Pats sociālisma princips – no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa darba – pauž to sociālo un politisko ierobežojumu likvidāciju, kādi pastāv antagonistisku šķiru sabiedrībā arī profesiju izvēlē” (Vilciņš 1968: 176). Pētījuma dati ļauj konstatēt jauniešu dzīves plānu neatbilstību sabiedrības aktuālajām vajadzībām: pārāk mazu vietu jauniešu plānos ieņem nodoms stāties algotā darbā tūliņ pēc vidusskolas beigšanas, tāpat vēl nelielu daļu aizņem plāni iegūt profesiju, mācoties tehnikumos un profesionāli tehniskajās skolās (Vilciņš 1968: 176). T. Vilciņš arī atzīst, ka „sabiedrības reālo vajadzību virzīti” jaunieši tomēr koriģē savus nodomus un aizpilda darbavietas, bet tas daudzos gadījumos notiek nepārdomāti, nebalstoties uz personīgajām vēlmēm. Situācija būtu labāka, ja zinātniski pamatota profesionālās orientācijas sistēma palīdzētu, no vienas puses, labāk prognozēt darbaspēka pieprasījumu, no otras puses, labāk sagatavotu jauniešus sabiedrības interesēm un savām spējām atbilstošas izvēles izdarīšanai. Cita problēma ir saistīta ar to, ka jaunieši ne vienmēr izvēlas profesiju, kas tiem liekas pievilcīgākā un prestižākā, tā tiek sagatavoti speciālisti, kam apgūtā profesija neinteresē vai „darbs tiem nav kļuvis par dzīves pirmo nepieciešamību”. Padomju sabiedrībā šo problēmu varēja risināt, veicot rūpīgāku atlasi augstskolās, jo faktiski augstākā izglītība un studiju vietu skaits un sadalījums pa nozarēm bija galvenais mehānisms, kas palīdzēja nodrošināt speciālistu ar augstāko izglītību sagatavošanas atbilstību tautas saimniecības vajadzībām. Tāpēc arī T. Vilciņš norāda, ka augstskolās, uzlabojot uzņemšanas komisiju darbu, jārada efektīva barjera, kas nepieļautu kļūt par studentiem personām bez profesionālām interesēm nozarē, kurā vēlas studēt (Vilciņš 1968: 177). T. Vilciņa pētījums līdztekus informācijai par profesiju prestižu padomju sabiedrībā dod arī skaidru priekšstatu par to, kā tajā laikā notika jauniešu pāreja no izglītības uz nodarbinātību. Jauniešu iekļaušanās plānveida nodarbinātības sistēmā notiek pakāpeniski. Pētījums nesniedz informāciju par jauniešiem, kas pēc pamatskolas pabeigšanas neturpina vidējās izglītības iegūšanu, bet uzreiz iekļaujas nodarbinātības sistēmā. Pēc vidējās izglītības ieguves iezīmējas divi ceļi: uz nodarbinātību un uz augstākās izglītības iegūšanu. Ceļš uz nodarbinātību var būt mērķtiecīgs, papildināts ar profesijas apguvi profesionālās izglītības sistēmā, bet var būt arī nejauši izvēlēts, kad nerealizējas jauniešu plāni iestāties augstskolā. Augstskolai padomju izglītības un nodarbinātības saskaņošanas

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

sistēmā ir svarīga nozīme, jo tā ir kā vārti vai filtrs, kas ierobežo piekļuvi tām speciālistu profesijām, kam nepieciešama augstākā izglītība. Šādu speciālistu sagatavošanu valsts var regulēt, nosakot studiju vietu daudzumu. Mūsdienu sabiedrībā šī paša principa izmantošana vairs nav tik vienkārša, to labi parāda turpmāk aprakstītie 2011. gada vispārējās vidējās un profesionālās vidējās izglītības iestāžu absolventu aptaujas dati.

4.2. Mūsdienu jauniešu nodomi pēc vidējās izglītības iestādes beigšanas Pēc vidusskolas beigšanas jaunieši nonāk būtiskas izvēles priekšā: mēģināt uzreiz iekārtoties darbā vai turpināt mācības kādā profesionālajā vai augstākajā mācību iestādē, veltot vēl vairākus gadus izglītošanās procesam? Šī izvēle kļuvusi jo būtiskāka pašreizējos apstākļos, ņemot vērā, ka pēc samērā straujas ekonomiskās izaugsmes 21. gadsimta pirmajos gados 2008.–2009. gada globālās finanšu krīzes iespaidā Latvijas ekonomiskā situācija, tai skaitā situācija darba tirgū, ir būtiski pasliktinājusies. Laikā no 2007. līdz 2010. gadam bezdarba līmenis valstī pieauga aptuveni trīs reizes. Tā kā jaunieši ir viena no visneaizsargātākajām sociālajām grupām darba tirgū – izaugsmes laikā viņi viegli iesaistās darba tirgū, taču recesijas laikā ir vieni no pirmajiem, no kuriem darba devēji atbrīvojas (Toots, Bachmann 2010), – krīze īpaši atsaucās tieši uz jauniešu nodarbinātību (4.1. attēls). Oficiālā statistika liecina, ka jauniešiem ir aptuveni divas reizes lielāka iespējamība būt bezdarbniekiem nekā darbspējas vecuma iedzīvotājiem kopumā, turklāt īpaša problēmgrupa ir jaunās sievietes (European Commission Directorate-General 2008). Visā Eiropā jauniešu nodarbinātības līmenis būtiski atpaliek no citām attīstītajām pasaules valstīm, un tendences nav pozitīvas. Tādēļ pēdējā laikā, īpaši saistībā ar krīzes ietekmi, jauniešu nodarbinātības jautājumam Eiropā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība (Goldmanis, Mieriņa 2009). Latvijā no 1998. gada līdz pat krīzes iestājai jauniešu bezdarbam bija tendence samazināties. Pirmskrīzes gados jauniešu nodarbinātības situācija bija kļuvusi pat labāka nekā daudzviet citur Eiropā: jaunieši, kas vēlējās strādāt, parasti bez grūtībām varēja atrast darbu. Diemžēl šobrīd krīzes iespaidā jauniešu bezdarba līmenis Latvijā jau ir būtiski augstāks nekā vidēji ES: darba meklētāju īpatsvars 15–19 gadus veco ekonomiski aktīvo jauniešu kopskaitā ir 58,5%, 20–24 gadus veco jauniešu grupā – 28,2% (CSP 2011). Kopumā no visiem 15–24 gadus vecajiem jauniešiem Latvijā 31% ir darba meklētāji, t.i., aptuveni 30 000 šīs vecuma grupas ekonomiski aktīvo jauniešu meklē, bet nav spējuši atrast darbu (Eurostat 2011). Lielāks bezdarba risks pētījumos konstatēts sievietēm, nelatviešiem (latviešu valodas nepietiekamas pārvaldīšanas dēļ) un jauniešiem ar sliktu veselības stāvokli. Tāpat Latvijā raksturīgas lielas reģionālās atšķirības: jauniešiem ārpus Rīgas, īpaši laukos, atrast

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

darbu ir būtiski grūtāk nekā jauniešiem Rīgā vai lielajās pilsētās (Goldmanis, Mieriņa 2009). Atrast darbu pēc profesionālās skolas vai, jo īpaši, vidusskolas beigšanas šobrīd nemaz nav viegli, taču arī studijas turpināt ne visiem jauniešiem ir iespējams. Atšķirībā no padomju gadiem mūsdienās augstākās izglītības pieejamība nereti ir atkarīga no jauniešu vai viņu ģimenes iespējām segt mācību maksu un dzīvošanas izdevumus studiju laikā. 2011./2012. akadēmiskajā gadā 65% augstākās izglītības iestāžu studentu Latvijā par mācībām maksāja paši, turklāt vidējā mācību maksa bija samērā augsta – ap 1200 latu gadā. Diemžēl krīzes laikā tieši jauniešu ienākumi samazinājās visvairāk, un aptaujas laikā 20% 18–24 gadus veco jauniešu atrodas zem nabadzības riska sliekšņa (CSP 2011). Atliek secināt, ka ģimenes finansiālā situācija ir būtisks faktors, kas var ierobežot daudzu jauniešu iespējas un ietekmēt izvēli turpināt vai neturpināt mācības. Augstākās izglītības pieejamību ierobežo ne vien mācību maksa, bet arī nepieciešamība segt dzīvošanas izdevumus studiju laikā. Studenti, kas mācās par valsts budžeta līdzekļiem, saņem stipendijas, taču tās ir niecīgas un neļauj segt pat nepieciešamākos iztikas izdevumus. Tādēļ studiju laikā vai nu jāpaļaujas uz ģimenes atbalstu, vai arī jāstrādā paralēli mācībām. Gandrīz visus jauniešus, kuri mācās un nestrādā, kāds uztur (visbiežāk tēvs vai māte). Turpretī tie, kuriem ģimenes finansiāls atbalsts nav pieejams vai šķiet nepietiekams, jūtas spiesti meklēt darbu. Šādā situācijā izvēlēties nestrādāt nozīmē samierināšanos ar ļoti sliktu materiālo situāciju (Koroļeva et al. 2007). Protams, studentiem ir pieejami studējošo kredīti, taču ne katrs tos var vai vēlas izmantot (Krūmiņš et al. 2007). 4.1. attēls. Bezdarba līmenis Latvijā (%) 40

ES 27, 25–74

Latvija, 25–74

ES 27, 15–25 Latvija, 15–25

25 20 15 10 5 0 2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

Piezīme: darba meklētāju skaits iedzīvotāju vidū (Eurostat metodoloģija), Eurostat.

2009

2010

2011

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Nav nekas pārsteidzošs, ka paralēli mācībām strādā neklātienes studenti, taču Jura Krūmiņa (2007) vadītās aptaujas dati liecina, ka mācību laikā strādājuši ne vien 96% nepilna laika studentu, bet arī 70% pilna laika studentu. Darbs studiju laikā, īpaši, ja tas saistīts ar apgūstamo specialitāti, nav viennozīmīgi vērtējams negatīvi – tas ļauj iegūt vērtīgu darba pieredzi un veiksmīgāk iekļauties darba tirgū (Krūmiņš et al. 2007). Taču, ņemot vērā, ka Latvijas darba tirgus piedāvā ļoti maz nepilnas slodzes darbu, augstskolu studenti parasti strādā pilnu slodzi (4.4. attēls). Pēc IZM datiem, 44% pilna laika studējošo Latvijā studiju laikā bija iesaistīti apmaksāta darba aktivitātēs, kas aizņēma vidēji 30 stundas nedēļā (Izglītības un zinātnes ministrija 2006). Šāda situācija ne vien atstāj iespaidu uz mācību kvalitāti, bet arī palielina studiju pamešanas risku. Jau pirms krīzes nespēja savienot mācības ar darbu bija visbiežākais mācību pārtraukšanas iemesls (Koroļeva et al. 2007), un šāds risks kļuvis jo aktuālāks šobrīd. Lai šo risku mazinātu, kā norādīts Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013. gadam (Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija 2006b), svarīgi nākotnē veicināt elastīgāku darba laiku un formu praktisku piemērošanu Latvijā, tai skaitā palielināt nepilnas slodzes darbu piedāvājumu jauniešiem. Otrs faktors, kas nosaka vidusskolu absolventu izvēli turpināt vai neturpināt mācības, ir tas, kādu ieguvumu viņi saskata no augstākās izglītības. Padomju laikā atdeve no augstāka izglītības līmeņa bija samērā neliela; centralizēti plānotā sistēma vismaz teorētiski garantēja pilnu nodarbinātību un tiecās mazināt nevienlīdzību algās un cita veida ienākumos. Algas tika noteiktas centralizēti un nebija tieši saistītas ne ar produktivitāti, ne arī prasmju vai izglītības pieprasījumu un piedāvājumu darba tirgū (Philips 2001; Leping, Toomet 2008). Līdz ar brīvās tirgus ekonomikas ieviešanu situācija dramatiski mainījās, un šobrīd Baltijas valstīs atdeve no augstākās izglītības ir pat lielāka nekā citās Eiropas valstīs (Hazans 2003a; Badescu et al. 2011). Darbinieki ar augstāko izglītību jau 2000. gadā pelnīja vidēji par 69% vairāk nekā tie, kuriem ir pamatizglītība vai zemāka izglītība, un galvenokārt tas bija saistīts tieši ar izglītības līmeni (Hazans 2003a). Atdeve no vidējās izglītības turpretī ir salīdzinoši daudz mazāka – 13%, kas ir mazāk nekā Rietumvalstīs vai citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī citās attīstītās tirgus ekonomikas valstīs (Hazans 2005). Augstākā izglītība Latvijā ļauj ne vien iegūt augstāku amatu un nozīmīgi augstāku ienākumu līmeni nekā vidējā izglītība, bet būtiski samazina darba zaudēšanas un bezdarba risku: bezdarba risks cilvēkiem ar augstāko izglītību 2011. gadā bija 7,1%, turpretī cilvēkiem ar vidējo izglītību – 18,2% (Ekonomikas ministrija 2011).14

Lai gan vairāk bezdarba riskam ir pakļautas personas ar vidējo un pamatizglītību, bezdarbs pastāv arī starp cilvēkiem ar augstāko izglītību. Kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati, bezdarbnieku kopskaitā 2011. gada decembra beigās 16 201 (12,4%) bija bezdarbnieki ar augstāko izglītību (Labklājības ministrija 2012).

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav pārsteidzoši, ka mūsdienās arvien vairāk vidusskolu absolventu izvēlas turpināt mācības, tiecoties pēc augstāka izglītības līmeņa. Šāda vēlme ir apsveicama, ņemot vērā, ka atbilstoši Ekonomikas ministrijas prognozēm optimāla, straujākas attīstības scenārija gadījumā cilvēku ar vidējo izglītību piedāvājums jau tuvākajā laikā būtiski pārsniegs pieprasījumu, kamēr cilvēku ar augstāko izglītību, kaut arī to skaits arvien pieaug, darba tirgū nebūs pietiekami (Ekonomikas ministrija 2011). Vairāk pieprasīti būs arī cilvēki ar pamatizglītību. Tas nozīmē, ka tiem, kuriem ir vidējā izglītība, nereti nāksies samierināties ar vienkāršiem darbiem. Diemžēl krīzes iespaidā arvien vairāk vidusskolu absolventu izvēlas neturpināt mācības. Tā, piemēram, līdz 2008. gadam mācības neturpināja tikai aptuveni 22% vidusskolu absolventu, bet 2009. gadā – jau 31,3% un 2010. gadā – 36,9%. Bez tam dažu gadu laikā ievērojami samazinājies jauniešu skaits, kuri pēc vidusskolas turpina mācības koledžās vai augstskolās (no 75% 2008. gadā līdz 58,9% 2010. gadā), turpretī nedaudz pieaudzis jauniešu skaits, kas pēc vidusskolas izvēlas turpināt mācības profesionālās izglītības iestādēs (no 2,8% 2008. gadā līdz 4,2% 2010. gadā) (Ekonomikas ministrija 2012). To veicinājusi gan ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, gan arī valsts iniciatīvas profesionālās izglītības atbalstam, to skaitā strukturālās izmaiņas profesionālajā izglītībā un iestāžu tīkla optimizācija. Būtisku atbalstu profesionālās izglītības programmu īstenošanas kvalitātes uzlabošanā un popularitātes veicināšanā jauniešu vidū kopš 2010. gada sniegusi arī ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu realizētā programma „Atbalsts sākotnējās profesionālās izglītības programmu īstenošanas kvalitātes uzlabošanai un īstenošanai”. Tai pašā laikā jāatzīmē, ka, ja nepārstās pieaugt jauniešu skaits, kas mācības pēc vidusskolas beigšanas augstākās izglītības iestādēs neturpina, būs grūti sasniegt „Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” jeb „ES 2020” stratēģijā noteikto mērķi: vismaz 40% jaunākās paaudzes (30–34 gadi) iedzīvotāju jābūt ar augstāko izglītību (Izglītības un zinātnes ministrija 2010).15 Mūsu aptaujas dati liecina, ka profesionālo skolu un vispārējo vidusskolu abiturientu tuvākās nākotnes plāni būtiski atšķiras. Lielākā daļa vispārējo vidusskolu abiturientu, īpaši tie, kuriem ir labas sekmes, plāno stāties kādā no Latvijas augstskolām, bet 10% plāno braukt mācīties uz ārzemēm. Tikai 12% vispārējo vidusskolu absolventu mācības pagaidām neturpinās (4.2. attēls). Šķiet, ka jaunieši apzinās, ka speciālistiem ar vispārējo vidējo izglītību bez konkrētas specializācijas ir grūti iekļauties darba tirgū: šādu cilvēku piedāvājums pārsniedz pieprasījumu gandrīz divas reizes (Ekonomikas ministrija 2011). Mācības turpināt plāno arī gandrīz puse (48%) profesionālo skolu abiturientu, īpaši tie, kuri ieguvuši tikai arodizglītību bez vidējās izglītības. Bez tam iepriekšējie pētījumi liecina, ka vēl aptuveni 10% profesionālo skolu absolventu turpinās 15

2009. gadā augstākā izglītība bija 30% šīs vecuma grupas iedzīvotāju.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

mācības pēc dažu gadu pārtraukuma (Krūmiņš et al. 2007). Tas apliecina, ka gan jaunieši, kas izvēlējušies akadēmisku ievirzi, gan tie, kuri devuši priekšroku profesionālai ievirzei, piešķir lielu nozīmi izglītībai. Mūsdienās profesijas ieguve vēl nebūt nenozīmē, ka mācību ceļš beidzies. Tāpat kā citur Rietumu pasaulē, arī Latvijā jauniešu tradicionālais dzīves ceļš, mācības → darbs, ir sarežģījies, sadrumstalojies, un bieži vien konkrētas robežas pārejai no izglītības uz darba tirgu novilkt ir grūti. 4.2. attēls. Jauniešu plāni pēc mācību iestādes absolvēšanas (%) 59

Stāšos kādā no Latvijas augstskolām Stāšos citā vidējā profesionālā mācību iestādē (tehnikumā, profesionālajā skolā)

5 10

Braukšu mācīties uz ārzemēm

3 3

Turpināšu mācības, lai iegūtu vidējo izglītību

Sākšu strādāt un turpināšu mācības Sākšu strādāt un mācības pagaidām neturpināšu

Braukšu strādāt uz ārzemēm

Cits variants

38 14

2 Vidusskolu absolventi Profesionālo skolu absolventi

Salīdzinot jauniešu izvēli dzimumu griezumā, redzams, ka meitenes nozīmīgi biežāk nekā zēni (53% salīdzinājumā ar 43%) izteikušas vēlmi iestāties kādā no Latvijas augstskolām. Turpretī zēni daudz biežāk nekā meitenes (29% salīdzinājumā ar 17%) mācības neturpinās un uzreiz meklēs darbu vai nu Latvijā, vai ārzemēs. Var secināt, ka arī Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, notiek augstākās izglītības feminizācija (Leathwood, Read 2009). Tai pašā laikā algu nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm joprojām ir aktuāla problēma: augstāko izglītību ieguvušās sievietes Latvijā saņem aptuveni 2/3 no to pašu augstākās izglītības līmeni ieguvušo vīriešu atalgojuma (Krūmiņš et al. 2007). Nozīmīgas atšķirības vērojamas arī reģionālā griezumā: Rīgas un citu lielo pilsētu jaunieši vēlas stāties augstskolās nozīmīgi biežāk nekā laukos dzīvojošie. Šī situācija zināmā mērā ataino ierobežojumus, ar kuriem jāsaskaras studēt gribošiem jauniešiem no laukiem. Dzīvesvietas nodrošināšana lielajās pilsētās, kurās atrodas augstskolas, saistīta ar papildu izdevumiem, kurus ģimene nereti nespēj segt. Tā vietā jaunieši laukos (36%) un mazpilsētās (28%) biežāk nekā jaunieši Rīgā (11%) un lielajās pilsētās (15%) domā mācības neturpināt un uzreiz meklēt darbu. Vidējās profesionālās mācību iestādes salīdzinoši mazāk populāras ir starp latviešu jauniešiem nekā krievu vai citu tautību jauniešiem, kas arī

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

ataino zināmu tradīciju. Latvieši kopumā biežāk nekā krievu vai citu tautību pārstāvji plāno mācības neturpināt (24% salīdzinājumā ar 18%). Izvēle neturpināt mācības vai turpināt tās profesionālās izglītības iestādē saistīta arī ar sekmēm, tāpat ģimenes materiālo stāvokli: trūcīgāki jaunieši biežāk izvēlas neturpināt mācības, lai ātrāk iekļautos darba tirgū. Diemžēl šāda situācija noved pie tā, ka neapmierinoši materiālie apstākļi tiek atražoti nākamajās paaudzēs. Sociālo mobilitāti ierobežo arī izglītības līmeņa pārmantojamība no paaudzes uz paaudzi. Ja vecākiem, īpaši tēvam, ir augstākā vai nepabeigta augstākā izglītība, ir ļoti liela iespējamība, ka arī bērns, vecāku mudināts, izvēlēsies pēc vidusskolas studēt augstskolā: vairāk nekā 80% bērnu, kam vismaz viens no vecākiem ir ar šādu izglītības līmeni, plāno iegūt augstāko izglītību. Izglītotu vecāku bērni arī biežāk ir to vidū, kuri plāno doties studēt uz ārzemēm. Lai gan turpināt mācības pēc vidusskolas beigšanas plāno arī lielākā daļa jauniešu, kuru vecākiem ir zems izglītības līmenis, tomēr kopumā aptaujas dati ļauj secināt: jo augstāks ir vecāku izglītības līmenis, jo lielāka varbūtība, ka jaunietis pēc vidusskolas mācības turpinās. 4.3. attēls. Jauniešu sociālais statuss (%) 100% 90%

5 5

80% 70%

Nestrādā un nemācās 43

60% 76

50%

Strādā un nemācās 73

Mācās un nestrādā

40% 30%

Strādā un mācās

20% 10%

25 13

2 10

Avots: Koroļeva et al. 2007.

Tā kā profesionālo skolu absolventi jau ieguvuši profesiju, viņi biežāk nekā vidusskolu absolventi plāno turpināt mācīties paralēli darbam. Gandrīz puse profesionālo skolu absolventu, kuri iecerējuši turpināt mācības, vēlas vienlaikus arī strādāt, turpretī vidusskolas absolvējušo un mācības turpinošo jauniešu vidū šāda vēlme ir raksturīga reti. Tai pašā laikā augstāko mācību iestāžu absolventu aptaujas liecina, ka reāli darbs studiju laikā ir ārkārtīgi izplatīts: paralēli mācībām vismaz kādā brīdī savu studiju laikā strādāja 67% akadēmisko bakalaura grādu ieguvušo jauniešu, 72% 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo jauniešu un 79% 2. līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo jauniešu (Krūmiņš et al. 2007). Attiecībā uz situāciju dažādās vecuma grupās pētījumos

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

secināts, ka gandrīz divas trešdaļas 20–24 gadus veco jauniešu, kuri mācās, paralēli arī strādā (Koroļeva et al. 2007) (4.3. attēls). Var secināt, ka, tikko uzsākot studijas augstskolā, jaunieši parasti paralēli mācībām strādāt nevēlas, taču daļu uz šādu soli piespiež situācija, un daļa darbu uzsāk vēlākajos kursos – kad ir skaidra studiju noslodze, stipendijas pieejamība un iespējas sevi uzturēt studiju laikā nestrādājot. Dati par to, cik daudz jauniešu studiju laikā ir strādājuši, tomēr neataino to, cik izplatīta ir darba un mācību apvienošana, – varbūt daudziem tas bijis tikai īslaicīgs, prakses tipa darbs? Tomēr pētījumā (Koroļeva et al. 2007) konstatēts, ka darbs studiju laikā Latvijā ir pavisam ierasta parādība: paralēli studijām strādā aptuveni puse akadēmisko bakalaura grādu un 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību iegūstošo un divas trešdaļas profesionālo bakalaura grādu iegūstošo studentu, turklāt lielākajai daļai tas ir pilnas slodzes darbs (4.4. attēls). Uz šādu soli jauniešus mudina ne tik daudz priekšstati par ieguvumiem no strādāšanas un vēlme iegūt papildu pieredzi vai zināšanas, bet gan pragmatiski apsvērumi, t.i., nepieciešamība pelnīt iztikas līdzekļus (Koroļeva et al. 2007). Daudzi jaunieši, īpaši tie, kuriem vēl ir tikai 15–19 gadu, nestrādātu, ja tas nebūtu nepieciešams, vai vismaz nestrādātu tik daudz. Visbiežāk paralēli mācībām izvēlas strādāt jaunieši no laukiem, kā arī no mazāk pārtikušām ģimenēm. Ja finansējums izglītībai netiks palielināts un netiks risināts studējošo finansējuma jautājums (stipendijas, kredīti), jārēķinās ar to, ka nākotnē arvien vairāk jauniešu apvienos mācības ar darbu, no tā ciešot mācību kvalitātei (Goldmanis, Mieriņa 2009). 4.4. attēls. Skolēnu un studentu strādātās darba stundas (%) Strādā pilnu slodzi

Strādā nepilnu slodzi

Strādā vairāk nekā vienu slodzi Nestrādā

Grūti pateikt

Iegūst 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību

Iegūst vidējo profesionālo izglītību

0% Avots: Koroļeva et al. 2007.

Iegūst profesionālo bakalaura grādu

Iegūst vispārējo vidējo izglītību

Iegūst akadēmisko bakalaura grādu

2 20%

40%

60%

80%

100%

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

Interesanti, ka gandrīz puse jauniešu, kuru vienam no vecākiem ir pamata, vispārējā vidējā vai arodskolas izglītība, uzreiz pēc vidusskolas sāks strādāt – vai nu paralēli mācībām, vai neturpinot mācības. Tas liecina, ka vecāki nodod savu dzīves modeli arī bērniem, uzskatot, ka ar vidējo izglītību pilnīgi pietiek, lai jaunietis jau sāktu strādāt. Jauniešu ekonomiskā aktivitāte Latvijā vienmēr ir bijusi zemāka nekā vidēji ES. Pēc 2006. gada – straujas ekonomiskās izaugsmes un algu kāpuma laikā – tā pieauga, taču pēc krīzes iestāšanās atkal samazinājās. Tas liecina, ka jauniešu vēlme un gatavība iesaistīties darba tirgū atkarīga arī no tā, kādas iespējas un nosacījumi viņiem tiek piedāvāti, t.i., kāds ir darba tirgus pievilcīgums jauniešu acīs (Goldmanis, Mieriņa 2009). 2011. gadā ekonomiski aktīvi bija 37% jauniešu 15–24 gadu vecumā un 61% jauniešu 20–24 gadu vecumā (4.5. attēls). Tas ir nedaudz mazāk kā ES vidēji, bet līdzīgi kā Igaunijā un vairāk nekā Lietuvā (Eurostat 2011). Visās vecuma grupās nozīmīgi retāk ekonomiski aktīvas ir jaunas sievietes – viņas iekļaušanos darba tirgū bieži vien atliek ne vien mācību, bet arī ģimenes apstākļu dēļ (Goldmanis, Mieriņa 2009). Arī mūsu pētījums apliecina, ka sievietes daudz retāk nekā vīrieši (30,7% salīdzinājumā ar 43,2%) plāno iekļauties darba tirgū jau pēc vidusskolas beigšanas. Bērnu aprūpes jautājums pēc viņu pirmā dzīves gada Latvijā joprojām ir aktuāls un neatrisināts jautājums. Bērnudārzu trūkuma dēļ ne katru bērnu ir iespējams iekārtot bērnudārzā, taču bērna kopšanas pabalsta un dažos gadījumos pašvaldību atbalsta lielums šobrīd aukles noalgošanai ir nepietiekams. Sieviešu iekļaušanos darba tirgū kavē arī nepietiekamā darba tirgus elastība: elastīgs darba laiks un formas joprojām Latvijas darba tirgū tiek piedāvāti reti (Goldmanis, Mieriņa 2009). 4.5. attēls. Jauniešu ekonomiskā aktivitāte (%) Nodarbināti

Darba meklētāji

Ekonomiski neaktīvi

100% 90% 39

80%

70% 60% 50%

20% 10% 0%

5 3

4 4

Visi

Vīrieši

Sievietes

15-19

Visi

Vīrieši

Sievietes

19 15

40% 30%

Vīrieši

Sievietes

20-24

Avots: CSP 2011, pēc pārrēķina pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem.

15-24

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Atšķirībā no padomju laika Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un vienotais Eiropas darba tirgus ir pavēris jauniešiem plašas iespējas strādāt un mācīties ne vien Latvijā, bet arī citur Eiropā. Emigrācija kļuvusi par būtisku un aktuālu problēmu politikas veidotāju dienas kārtībā. Viens no vadošajiem migrācijas pētniekiem Latvijā Mihails Hazans aprēķinājis, ka laikā no 2000. līdz 2010. gadam Latvija migrācijas rezultātā zaudējusi ap 200 000 cilvēku (Hazans 2011), turklāt pēc 2008. gada krīzes ietekmē emigrācijas apjomi strauji palielinājušies. Pēdējā laikā tieši jauni cilvēki līdz 25 gadu vecumā izrāda lielāko interesi atrast darbu un pārcelties uz ārzemēm (Krišjāne 2007). Gandrīz puse (46%) no cilvēkiem, kas emigrēja 2011. gadā, bija 15–29 gadus veci (4.6. attēls). 2011. gadā vien Latviju pameta 2567 cilvēki 15–19 gadu vecumā, 6032 cilvēki 20–24 gadu vecumā un 5287 cilvēki 25–29 gadu vecumā, lai mācītos vai strādātu ārzemēs. 14% profesionālo skolu un 5% vidusskolu absolventu plāno pēc mācību beigšanas uzreiz doties strādāt uz ārzemēm. Papildus, kā jau minēts, 3% profesionālo skolu un 10% vidusskolu absolventu iecerējuši ārzemēs studēt, turklāt aptaujas dati liecina, ka tie ir vistalantīgākie, spējīgākie jaunieši, kuriem ir labākās sekmes, kā arī ļoti labas angļu valodas zināšanas. Būtiska loma ir arī ģimenes materiālajai situācijai un iespējām šīs mācības finansēt. Vidusskolu beigušo skaitam, kas pēc vidusskolas neturpina mācības Latvijas augstskolās, kopumā ir tendence pieaugt (Ekonomikas ministrija 2011). Interesanti, ka krievu jaunieši plāno mācīties ārzemēs biežāk nekā latviešu jaunieši. Iespējams, tas saistīts ar to, ka Latvijā bezmaksas augstākā izglītība tiek piedāvāta tikai latviešu valodā. Tas, ka kopumā 16,1% vispārējo un profesionālo vidējo mācību iestāžu absolventu plāno uzreiz pēc mācību beigšanas doties uz ārzemēm mācīties vai strādāt, skaidri liecina, ka iespējas, kuras jauniešiem piedāvā Latvija, bieži vien nespēj apmierināt viņu ambīcijas. Aptaujās kā emigrēšanas iemesls bieži tiek minēts, ka darbs ārzemēs sniedz karjeras izaugsmes iespējas (27,2%) un iespēju gūt jaunu pieredzi, kas var būt noderīga profesionālajā karjerā (33,5%). Tāpat minētas labākas sociālās garantijas un darba apstākļi. Taču viennozīmīgi galvenais iemesls, kādēļ jauni cilvēki izvēlas darbu ārzemēs, ir būtiski augstāks algu līmenis (Krišjāne 2007). Tādēļ nav pārsteidzoši, ka starp ilgtermiņa emigrantiem salīdzinoši daudz ir cilvēku ar mazākiem ienākumiem (Hazans 2003b) un tāpat arī jauniešu no mazāk attīstītajiem Latvijas reģioniem, kur tiek piedāvātas zemākas algas. Darbs vai mācības ārzemēs pašas par sevi nav vērtējamas negatīvi – tās ļauj iegūt jaunu pieredzi un paplašināt zināšanas – tomēr, ja jaunieši izvēlas neatgriezties, Latvijai tas nozīmē būtisku cilvēkkapitāla zaudējumu. Diemžēl, kā liecina pētījumi, jaunieši biežāk nekā citas vecuma grupas izvēlas palikt ārzemēs uz pastāvīgu dzīvi (Hazans 2003b; Krišjāne 2007); daļa no viņiem vēl nav izveidojusi savu ģimeni, tādēļ pārcelties uz dzīvi citā valstī ir vieglāk. Zēniem ambīcijas attiecībā uz algu ir lielākas, tādēļ arī vēlme doties strādāt uz ārzemēm viņiem ir lielāka (10%) nekā meitenēm (6%). Visbeidzot, ja kopumā

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

jauniešu vēlme doties strādāt uz ārzemēm lielākās un mazākās pilsētās būtiski neatšķiras un laukos ir tikai nedaudz mazāka, jāatzīmē, ka Rīgas un lielo pilsētu jaunieši pamatā vēlas ārzemēs mācīties, kamēr mazpilsētu un lauku jauniešu galvenais mērķis ārzemēs ir darbs. Kopumā vismaz katrs desmitais lielo pilsētu vidusskolu absolvents iecerējis uzreiz pēc vidusskolas beigšanas doties uz ārzemēm mācīties, savukārt vismaz katrs desmitais mazpilsētu un lauku vidusskolu absolvents plāno doties uz ārzemēm strādāt. Atkal jāsecina, ka šī situācija ataino atšķirīgo jauniešu finansiālo situāciju un iespējas lielajās pilsētās un lauku reģionos. 4.6. attēls. Ilgtermiņa emigrācija dažādās vecuma grupās (2011) 180000

7000

6032

160000

6000

140000

5287

120000

5000 4000

100000 Kopējā 80000 emigrācija (2011) 60000

Ilgtermiņa 3000 emigrācija (2011) 2000

2567

40000

1000 80+

70-74

75-79

65-69

55-59

60-64

45-49

50-54

35-39

40-44

25-29

30-34

15-19

20-24

5-9

10-14

0-4

20000

Avots: CSP 2011. Piezīme: ilgtermiņa emigrācija definēta kā migrācija uz citu valsti ar mērķi mainīt dzīvesvietu un palikt tajā vismaz vienu gadu.

4.3. Mūsdienu jauniešu profesionālās ievirzes un darba karjeras izvēle 4.3.1. Kādās profesijās nodomājuši strādāt vispārizglītojošo skolu abiturienti tūlīt pēc skolas beigšanas Turpinājumā aplūkosim jauniešu izvēles attiecībā uz darba karjeru. Aptaujas dati liecina, ka 95,6% jauniešu, kuri uzreiz pēc vidusskolas beigšanas uzsāks darba gaitas, un 98,9% no tiem, kuri apvienos darbu ar turpmākām mācībām, jau ir izlēmuši, kādā profesijā viņi vēlētos atrast darbu. Salīdzinoši biežāk šī izvēle vēl nav skaidra profesionālo mācību iestāžu abiturientiem, kuri neturpinās mācības, bet centīsies iekļauties darba tirgū, – 7,7%. Iespējams, viņiem darbs apgūtajā profesijā neliekas saistošs, taču arī turpināt mācības viņi nevēlas.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Tādējādi viņu profesijas izvēle drīzāk notiks spontāni – vadoties no tā, kādas būs darba tirgus piedāvātās iespējas. Mūsu aptaujas dati liecina, ka vispārējo vidējo mācību iestāžu absolventi parasti profesiju izvēlas tikai vidusskolas laikā, turklāt 22% par to izlemj 12. klasē. Vien trešdaļai vidusskolēnu interese par izvēlēto specialitāti vai profesiju radās jau pamatskolā. Citāda ir situācija profesionālo skolu audzēkņu grupā: 52% savu profesiju izvēlējās 9. klasē, bet vēl aptuveni pusei interese par izraudzīto profesiju radās pat agrāk. Laikā, kad profesionālo skolu audzēkņi izvēlējās savu profesiju, viņi vēl bija ļoti jauni, un lielākā daļa (57%) atzīst, ka saņēma palīdzību profesijas izvēlē, turklāt gandrīz vienmēr tā viņiem bija vērtīga. Šie rezultāti ļauj secināt, ka, ja jaunietis 9. klasē vēl nezina, kādā tieši profesijā viņš vēlēsies strādāt, un informācijas, lai veiktu profesijas izvēli, viņam ir nepietiekami, tas pamudina izvēlēties vispārējo vidējo izglītību.16 Karjeras konsultācijas jau pamatskolas laikā varētu veicināt to, ka vairāk jauniešu izvēlas mācības profesionālās izglītības iestādēs. Diemžēl iepriekšējos pētījumos secināts, ka lielākoties jauniešu izvēli, kas saistās ar mācībām un karjeru, ietekmē nejauši, pat spontāni lēmumi, kuri netiek rūpīgi apdomāti, izsvērti un izvērtēti (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006). Tādēļ svarīgi nākotnē veltīt pastiprinātu uzmanību tam, lai iepazīstinātu jauniešus ar dažādajām iespējām darba tirgū un dažādajām profesijām, kurās iespējams strādāt. Tas arī palīdzētu jaunietim izraudzīties sev atbilstošāko, tīkamāko profesiju, tādējādi palielinot varbūtību strādāt apgūtajā profesijā (Krūmiņš et al. 2007). Līdz 2007. gadam ar šādiem jautājumiem valsts līmenī nodarbojās Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūra, kas sniedza individuālas bezmaksas konsultācijas profesijas un izglītības izvēles, karjeras plānošanas un darba meklēšanas jautājumos, to skaitā informatīvas konsultācijas par mācību iestādēm un profesiju saturu. 2007. gadā tā tika pievienota Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA) kā Karjeras pakalpojumu departaments. Pēc vairākkārtējas reorganizācijas šobrīd šīs funkcijas veic NVA Karjeras attīstības atbalsta nodaļa, kas ir iekļauta Pakalpojumu departamenta sastāvā. NVA arī publicējusi vairākus materiālus, kuru mērķis ir palīdzēt profesijas izvēlē. Papildus Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) reizi sešos mēnešos publicē „Karjeras ziņas”. Ar profesiju daudzveidību un to aprakstiem var iepazīties arī profesiju portālā jauniešiem http://www.profesijupasaule.lv. Tomēr pašreizējās jauniešu izvēles liecina, ka karjeras konsultāciju jomā vēl ir daudz darāmā. Lai gan informācija par profesijām un to saturu jauniešiem faktiski ir pieejama, parasti viņi to nemeklē un neizmanto. Tas nozīmē, ka informācijas izplatīšanā aktīvāka loma jāuzņemas

5% vispārējo vidusskolu un 9% profesionālo skolu audzēkņu interese par izvēlēto profesiju radās jau bērnībā – 4. klasē vai vēl agrāk, tomēr šāda agra interese par profesiju drīzāk ir izņēmums nekā norma.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

atbildīgajām institūcijām: skolām, Nodarbinātības valsts aģentūrai, Izglītības un zinātnes ministrijai u.c. Pārskatu par to, kādas ir galvenās profesijas un to grupas, kurās pēc vidusskolas beigšanas jaunieši vēlētos strādāt, sniedz 4.3. tabulas dati. Tajā atsevišķi aplūkotas jauniešu, kuri pēc vidusskolas absolvēšanas uzreiz uzsāks darba gaitas, un jauniešu, kuri apvienos mācības ar darbu, izvēlētās profesijas. Lai sniegtu labāku priekšstatu par jauniešu izvēlēm un to, kā tās sasaucas ar kopējo situāciju darba tirgū, tabulā iekļauta arī informācija par pašreizējo nodarbināto skaitu konkrētās profesijās vai profesiju grupās Latvijā. Aptaujas dati liecina, ka jaunieši mūsdienās ir ļoti ambiciozi un tic, ka jau uzreiz pēc vidusskolas beigšanas iespējams sasniegt augstu profesionālo statusu. Vidusskolu abiturienti, kuri meklēs darbu, nereti uzreiz plāno kļūt par vadītājiem vai vecākajiem speciālistiem (1. vai 2. profesiju grupa): šādas ambīcijas ir 11,2% no tiem, kuri neturpinās mācības, un 16,9% no tiem, kuri mācības turpinās, apvienojot tās ar darbu (4.3. tabula). Visbiežāk šādā amatā uzreiz iekārtoties cer vispārējo vidusskolu absolventi (~20%), savukārt salīdzinoši reti šādas ambīcijas ir profesionālo skolu audzēkņiem, kas uzsāks strādāt un mācības neturpinās (7,2%). Aptuveni ceturtā daļa jauniešu17 plāno atrast speciālista darbu (3. profesiju grupa). Visbiežāk jaunieši iecerējuši iekārtoties darbā sociālo vai humanitāro zinātņu jomā: kā komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti vai speciālisti, arī kā juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti vai speciālisti. Visas nosauktās ir augstas kvalifikācijas profesijas, kam pēc būtības būtu nepieciešama augstākā izglītība (Ekonomikas ministrija 2011). Ņemot vērā, ka 43% aptaujāto profesionālo skolu abiturientu pēc mācību beigšanas iegūs speciālista izglītību (piemēram, būvniecības speciālisti, inženiermehānikas speciālisti, dizaina speciālisti un dekoratori, citi mākslas un kultūras speciālisti), var secināt, ka vienkārši daļa no viņiem cer, ka spēs uzreiz atrast darbu kā vecākie speciālisti. Jāatzīmē gan, ka iepriekš uzskaitītās vecāko speciālistu profesijas aptuveni trešdaļā gadījumu minētas tikai kā otrā izvēle, kas liecina, ka jaunieši tomēr kā pirmo izvēli bieži vien norāda kādu reālāk iegūstamu amatu. Turpretī daļa speciālista kvalifikāciju ieguvušo jauniešu apzinās, ka ar iegūto izglītību vien pagaidām speciālista darba iegūšanai nepietiek, un viņi ir gatavi sākt savu karjeru ar vidējas kvalifikācijas profesijām, piemēram, kā kvalificēti strādnieki vai amatnieki.

23,2% jauniešu, kas pēc vidusskolas beigšanas mācības neturpinās, un 26,7% jauniešu, kas darbu apvienos ar mācībām.

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

4.3. tabula. Darba plāni pēc skolas beigšanas (%) Uzreiz uzsāks darba gaitas (%)

0,0

1,3

2,5

1,7

1,2

0,3

0,7

10,1

Vecākie speciālisti

2,3

5,9

17,6

9,5

12,1

18,8

16,2 16,9

2.1.

2,7

2,9

2,8

2,7

3,7

3,3

2.2.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

0,2

1,5

0,6

1,2

2,1

1,8

2.3.

Izglītības jomas vecākie speciālisti

1,1

1,9

1,3

0,3

0,0

0,1

2.4.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti Speciālisti

1,5

5,4

2,7

5,7

5,3

5,4

0,3

0,7

0,4

0,3

1,7

1,2

0,5

7,7

2,7

3,1

6,9

5,4

43,0 24,1 21,1 23,2 30,1

24,5

26,7 12,3

2.5. 2.6. 3

Vidusskolu absolventi

Vadītāji

Profesionālo skolu absolventi

Visi

Nodarbināto skaits 2011. g.

Apvienos mācības un darbu (%)

Visi

Profesionālo skolu absolventu profesija Profesionālo skolu absolventi Vidusskolu absolventi

Profesiju grupas

3.1.

Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

14,5

4,7

1,7

3,8

6,4

2,8

4,2

3.2.

Veselības aprūpes jomas speciālisti

1,4

0,8

3,4

1,6

2,0

1,5

1,7

3.3.

9,1

2,8

7,1

4,1

9,2

8,0

8,5

10,2 11,8

6,4

10,1

4,3

11,0

8,4

3.5.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

7,7

4,1

2,5

3,6

9,7

2,5

5,3

Kalpotāji

2,1

2,9

5,6

3,8

5,3

6,0

5,7

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

14,3 21,0 36,8 25,8 25,0

48,1

39,1 15,0

5.1.

Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

17,9 24,1 19,8 17,4

31,1

25,8

5.2.

Tirdzniecības darbinieki

2,4

13,0

10,0

3.4.

6,9

3,8

5,2

5,6

5.3.

Individuālās aprūpes darbinieki

0,4

6,5

2,3

1,6

6,2

4,4

5.4.

Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

0,7

3,4

1,6

1,2

4,1

3,0

Kvalificēti lauksaimniecības, mež saimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

4,4

0,9

3,3

2,8

1,2

1,8

35,2 43,5 13,9 34,4 30,5

10,5

18,2 12,2

8,9

8,5

3,8

5,6

14,3 12,2

4,3

7,4

7 7.1.

0,5

17,1 19,5

7.3.

Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus) Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

0,0

0,1

0,9

0,4

0,8

0,0

0,3

7.4.

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

2,4

3,3

0,6

2,4

4,2

0,6

2,0

7.5.

Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki

6,8

8,3

1,1

6,1

6,5

1,8

3,6

7.2.

15,1 10,3 13,6 2,5

3,8

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni Uzreiz uzsāks darba gaitas (%)

Vidusskolu absolventi

Visi

Nodarbināto skaits 2011. g.

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri Vienkāršās profesijas

Profesionālo skolu absolventi

Apvienos mācības un darbu (%)

Visi

Profesionālo skolu absolventu profesija Profesionālo skolu absolventi Vidusskolu absolventi

Profesiju grupas

1,8

4,9

6,1

5,3

2,4

1,9

2,1

9,3

0,2

3,1

11,1

5,6

2,1

2,8

2,5

14,3

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

0,0

0,1

2,8

0,9

0,7

2,5

1,8

Cits

0,6

2,3

7,9

4,0

3,9

6,2

5,3

Bāze: tie, kuri sniedza atbildi uz jautājumu. Piezīme: jaunieši varēja norādīt līdz diviem profesiju nosaukumiem, tādēļ summa pārsniedz 100%. Vidēji norādītas 1,3 profesijas. Smalkākās kategorijās sadalītas tematiskās grupas, kuras minējis liels skaits jauniešu.

Daudzu vispārējo vidusskolu abiturientu plāni atrast augstas kvalifikācijas darbu uzreiz pēc vidusskolas beigšanas var šķist pārsteidzoši, tomēr jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos zināmas iespējas atrast šādu darbu cilvēkam ar vidējo izglītību ir. Nodarbināto skaits ar augstāko izglītību Latvijā šobrīd ir mazāks nekā nodarbināto skaits augstas kvalifikācijas profesijās. Tā rezultātā aptuveni trešdaļai augstas kvalifikācijas profesijās strādājošo – 44% vadītāju, 19% vecāko speciālistu un 54% speciālistu – tik tiešām nav augstākās izglītības (Ekonomikas ministrija 2011; 2012). Tomēr jaunākās vecumgrupas īpatsvars augsti kvalificētās profesijās, kurām nepieciešams ilgs mācību un darba pieredzes uzkrāšanas periods (tādās kā vecākie speciālisti), ir zems (Dubra 2007). Situācijās, ja speciālistam nav augstākās izglītības, to bieži vien atsver liela profesionālā pieredze vai papildu apmācība dažādos kursos, kuras jauniešiem nav. Bez tam darba devēju vidū izplatīts ir viedoklis, ka kvalificētāks, apzinīgāks, profesionālāks un godīgāks ir vidējās un vecākās paaudzes darbaspēks un ka jauniešu ambiciozitāte ir neadekvāta (Dubra 2007).18 Šo iemeslu dēļ daudziem vidusskolu absolventiem vēlamo darbu augstākās kvalifikācijas profesijā uzreiz pēc skolas beigšanas atrast neizdodas. Reāli 20–24 gadu vecumā, kāds tuvākajā laikā būs vairumam aptaujāto vidusskolu absolvējošo jauniešu,19 tikai 7% strādā par uzņēmumu augstākā vai vidējā līmeņa vadītājiem vai galvenajiem speciālistiem, 2% – par ierēdņiem un 15% – par vidējā līmeņa speciālistiem (Koroļeva et al. 2007; 4.4. tabula). Vilšanās sajūta un pārliecība, ka darba devēji viņus pietiekami nenovērtē, var novest pie tā, ka daļa jauniešu labāka darba meklējumos pārcelsies uz kādu citu valsti. 18

No otras puses, eksperti pozitīvi novērtē vairākas jauniešu vecuma psihosociālās īpatnības – maksimālismu, neatlaidību, pozitīvu ambiciozitāti (Dubra 2007). Apmācību laiks līdz vidējās izglītības iegūšanai mūsdienās ir ilgāks nekā padomju gados, un, beidzot vidusskolu, jaunietis nereti ir jau 19 vai pat 20 gadus vecs.

100

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Tomēr visvairāk (40%) vispārējo vidusskolu absolventu pēc skolas beigšanas plāno strādāt par pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem (5. profesiju grupa). Darbs šajā jomā piedāvā lielāku darbalaika fleksibilitāti, tādēļ minētās profesijas jo biežāk izvēlas tie, kuri vēlas darbu apvienot ar turpmākām mācībām. Darbs pakalpojumu un tirdzniecības jomā bieži pievilcīgs šķiet arī profesionālo skolu absolventiem: vairāk nekā 20% pēc mācību beigšanas vēlas strādāt kādā no šīs jomas profesijām, pie tam tas ir vairāk, nekā šādas profesijas apgūst. Aplūkojot reālo nodarbināto skaitu dažādās profesiju grupās, var secināt, ka pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesija vidusskolu beidzēju vidū ir īpaši populāra, pat neraugoties uz to, ka algas šajā profesiju grupā ir ļoti zemas (CSP 2005; 4.9. tabula). 4.4. tabula. Jauniešu nodarbinātība (%) 15–19 gadi

20–24 gadi

25–30 gadi

Uzņēmuma augstākā līmeņa vadītājs

Vidēji 15–30 gadu vecumā 3

Uzņēmuma vidējā līmeņa vadītājs

Galvenais speciālists

Vidējā līmeņa speciālists

Asistents, tehniskais darbinieks

Ierēdnis

Strādā apkalpojošajā sfērā

Kvalificēts strādnieks

Cits amats

Avots: Koroļeva et al. 2007.

Dati par reālo nodarbinātību apliecina, ka tik tiešām 15–30 gadu vecumā visvairāk (29%) jauniešu ir nodarbināti kā pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki (Koroļeva et al. 2007). Citas izplatītākās profesijas, kurās strādā jaunieši, ir kvalificēti strādnieki un amatnieki (20%) vai speciālisti (15%), kam seko kalpotāju, iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru darbs, kā arī darbs vienkāršajās profesijās (8–9%) (4.7. attēls). Tiesa, mūsu aptaujas dati liecina, ka īpašu entuziasmu par iespēju strādāt tirdzniecības jomā jaunieši nav izrādījuši: gandrīz pusē gadījumu viņi šo profesiju minējuši tikai kā otro alternatīvu. Šāda veida darbs visticamāk izvēlēts tādēļ, ka tas neprasa lielu sagatavotību un piedāvā vairāk elastības darba laikā un formā nekā darbs kādā citā jomā, tādēļ tas ir vieglāk apvienojams ar mācībām.20 Pieaugot vecumam un beidzot formālās izglītošanās ceļu, apkalpojošajā sfērā strādājošo jauniešu daļa samazinās. Tā vietā karjeras izaugsmes rezultātā 20

Diemžēl arī mazumtirdzniecībā šobrīd dominē pilna laika nodarbinātība (Dubra 2007), tādēļ pat šāds darbs nereti var iespaidot mācību kvalitāti.

101

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

arvien vairāk jauniešu kļūst par kvalificētiem strādniekiem, vidējā līmeņa vai galvenajiem speciālistiem, kā arī dažāda līmeņa vadītājiem (Goldmanis, Mieriņa 2009; 4.4. tabula). 4.7. attēls. Jauniešu nodarbinātība dažādās profesiju grupās (%) Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

Speciālisti

Vienkāršās profesijas

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

Kalpotāji

8 7

Vecākie speciālisti 4

Ierēdņi un vadītāji Kvalificēti lauksaimniecības un zivsaimniecības darbinieki

1 0

Piezīme: strādājošie jaunieši 15–30 gadu vecumā. Avots: Koroļeva et al. 2007.

Profesionālo skolu abiturientu vidū īpaši populāras ir kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijas (7. profesiju grupa). Gandrīz puse (43,5%) no tiem profesionālo skolu abiturientiem, kas nolēmuši mācības neturpināt, plāno strādāt kādā no šīs grupas profesijām. Kvalificētu strādnieku vai amatnieku darbu iecerējusi atrast arī trešdaļa (30,5%) profesionālo skolu abiturientu, kas apvienos šo darbu ar turpmākām mācībām. Šāda profesionālo skolu audzēkņu izvēle nav pārsteidzoša, ņemot vērā, ka 35% no viņiem tūlīt iegūs tieši šādu kvalifikāciju; lielākā daļa meklēs darbu savā specialitātē. Visvairāk jauniešu vēlas strādāt par būvniekiem un tiem radniecīgu profesiju strādniekiem vai arī metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādniekiem. Savukārt citas vidējās kvalifikācijas profesijas jauniešiem šķiet nepievilcīgas. Tikai daži procenti vidusskolu abiturientu plāno pēc mācību beigšanas strādāt kā kalpotāji (4. profesiju grupa), kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki (6. grupa), iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri (8. grupa) – tas ir mazāk nekā pašreizējais šajās profesijās nodarbināto skaits Latvijā, t.sk. jauniešu grupā, taču mazliet vairāk, nekā šīs profesijas apgūst. Tāpat ļoti maz jauniešu plāno strādāt kādā no vienkāršajām profesijām (9. profesiju grupa), kur nav nepieciešama pat vidējā izglītība. Kā redzēsim analīzes gaitā, šāda izvēle saistīta gan ar minētajās profesijās piedāvāto atalgojumu, gan apmācību sarežģītību un profesiju prestižu jauniešu acīs. Visbeidzot, neraugoties uz to, ka Latvijā jau vairākus gadus obligāto militāro

102

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

dienestu aizstājis profesionālais dienests, 3% vispārējo vidusskolu absolventu labprāt pēc mācību beigšanas dotos armijā. Profesionālo skolu audzēkņu vidū gan šāda izvēle nav populāra. 4.8. attēls. Profesionālo skolu absolventu plāni strādāt apgūtajā profesijā (%) Neplāno strādāt apgūtajā profesijā 25%

Plāno strādāt apgūtajā profesijā 75%

Lielākā daļa (75%) profesionālo skolu beidzēju plāno strādāt apgūtajā profesijā,21 īpaši veselības aprūpes jomas speciālisti, kā arī būvnieku vai tiem radniecīgu profesiju strādnieki. Arī citi pētījumi (Krūmiņš et al. 2007) apliecina, ka tieši šo divu specialitāšu absolventi ir tie, kas visbiežāk strādā atbilstoši apgūtajai profesijai. Diemžēl Ekonomikas ministrijas veiktās darbaspēka pieprasījuma prognozes liek secināt, ka situācija varētu būt mainījusies: ņemot vērā, ka būvniecības jomā vērojams būtisks apgrozījuma samazinājums, būvniekiem iespējas strādāt savā specialitātē tuvākajos gados var nebūt pietiekamas (Ekonomikas ministrija 2011; 2012). Visbiežāk apgūtajā profesijā neplāno strādāt komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti, kalpotāji, pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki, kā arī kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki. Iepriekš veikto aptauju dati liecina, ka reāli 43% profesionālās izglītības iestāžu absolventu dažus gadus pēc mācību beigšanas nestrādā apgūtajā specialitātē (Krūmiņš et al. 2007). Šī situācija norāda uz problēmām gan darba tirgū, gan arī izglītības sistēmā, īpaši profesionālās izglītības sektorā. Tā noved pie efektivitātes zuduma makroekonomikas līmenī un būtiska cilvēkkapitāla zaudējuma situācijā, kad resursi jau tā ir ļoti ierobežoti. Izglītībai neatbilstošu darba izvēli var radīt gan nespēja atrast darbu savā specialitātē (ko izraisa vai nu piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu, vai arī tirgus frikcijas), gan arī labprātīga izvēle darbu savā profesijā nemeklēt (Goldmanis, Mieriņa 2009). Tomēr pētījumi liecina, ka Latvijā šobrīd noteicošais iemesls ir zema motivācija atrast Reāli profesijās, kas atbilst iegūtajai izglītībai, Latvijā strādā nedaudz mazāk kā puse (48%) nodarbināto (Šumilo 2007), taču no tiem, kas ieguvuši izglītību pēc 2001. gada, apgūtajā profesijā strādā 73% augstskolu absolventu un 57% profesionālās izglītības iestāžu absolventu (Krūmiņš et al. 2007).

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

103

darbu apgūtajā specialitātē: vairumam absolventu, kas noteikti vēlas strādāt savā specialitātē, tas arī izdodas. Grūtībām atrast darbu specialitātē ir sekundāra – lai arī vērā ņemama – nozīme. Runājot par iepriekš aplūkoto jauniešu nevēlēšanos saistīt savu nākotni ar apgūto specializāciju, lauksaimniecības un komercdarbības speciālistu plāni nestrādāt savā profesijā galvenokārt saistīti ar iespēju trūkumu atrast darbu šajā specialitātē (Krūmiņš et al. 2007), taču attiecībā uz pārējām minētajām profesijām noteicošais faktors visticamāk ir zemais algu līmenis un/vai neapmierinoši darba apstākļi (CSP 2005; 4.9. tabula). Iemesli nestrādāšanai iegūtajā specialitātē padziļināti analizēti J. Krūmiņa vadītajā pētījumā par absolventu darba gaitām (Krūmiņš et al. 2007). Tajā secināts, ka galvenais faktors, kas liek jauniešiem izvēlēties izglītībai neatbilstošu darbu, ir izvēlētajā profesijā sagaidāmais atalgojums22, kam seko labākas karjeras iespējas citā profesijā un nespēja atrast piemērotu darbu Latvijā. Citi iemesli nestrādāt ar iegūto izglītību saistītā profesijā var būt arī informācijas trūkuma dēļ veikta nepareiza, interesēm neatbilstoša profesijas izvēle vai nepietiekama profesionālā sagatavotība mācību iestādē (Sloka 2007). Algu līmenis Latvijā vēl līdz pat nesenam laikam bija ārkārtīgi zems. 2004.–2005. gadā bruto algas vienkāršajās profesijās, kā arī pakalpojumu un tirdzniecības jomā bija vidēji tikai 140 Ls mēnesī, bet kvalificēti lauksaimniecības un zivsaimniecības darbinieki pelnīja vidēji 175 Ls mēnesī. Arī pārējie vidējas kvalifikācijas profesiju pārstāvji pelnīja vidēji tikai ap 200 Ls mēnesī (CSP 2005). Ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, līdz 2009. gada krīzei vidējais algu līmenis Latvijā ievērojami pieauga. Arī šobrīd strādājošie Latvijā pelna gandrīz divas reizes vairāk nekā 2005. gadā: vidējā bruto alga ir 464 Ls, bet neto alga – 330 Ls (CSP 2011). Neraugoties uz būtisku labklājības pieaugumu Latvijā 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, algu līmenis Latvijā joprojām uzskatāms par ārkārtīgi zemu. Apmēram ceturtdaļa strādājošo Latvijā, katrs trešais strādājošais privātajā sektorā saņem tikai minimālo algu – 200 Ls, kas ir mazāk nekā iztikas minimums. Neapšaubāmi, ir gadījumi, kad daļa algas vienkārši tiek izmaksāta t.s. aploksnē (Putniņš, Sauka 2011), tomēr ir skaidrs, ka daudziem strādājošajiem Latvijā šobrīd ir grūti nodrošināt pat pamatvajadzības. Latvijā ir ļoti liels „strādājošu nabadzīgo” skaits: aptuveni 10% strādājošo ir pakļauti nabadzības riskam (CSP nabadzības riska indekss), kas ir vairāk nekā Lietuvā vai Igaunijā, vai ES vidēji. Latvija joprojām nav ratificējusi Eiropas Sociālās hartas pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu „pienācīgus dzīves apstākļus”. Politiķi skaidro, ka valsts šobrīd nevar atļauties celt minimālo algu. Vienlaikus Latvijas darba tirgū algu nevienlīdzība ir viena no augstākajām ES. Pirmskrīzes 22

Algu līmenis visbiežāk no strādāšanas specialitātē attur augstskolu absolventus, kas ieguvuši izglītību pakalpojumu jomā, izglītības zinātnē, humanitārajās zinātnēs un mākslā, un profesionālo skolu absolventus, kas apguvuši ražošanu un pārstrādi, inženierzinātnes un tehnoloģijas un pakalpojumus (Krūmiņš et al. 2007).

104

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

gados starpība starp augstāko un zemāko algu kvintili Latvijā sasniedza gandrīz 10 reizes. Krīzes laikā algu nevienlīdzība Latvijā nedaudz samazinājās, visvairāk samazinoties augšējās kvintiles algām, tomēr tā joprojām ir augsta (Bičevska 2012). Daļēji iemesls tam meklējams apstāklī, ka minimālās algas līmenis Latvijā ir ārkārtīgi zems, arodbiedrības ir vāji attīstītas un darba koplīgumi sedz tikai nelielu daļu strādājošo (Masso et al. 2014). Turklāt pēckrīzes gados Latvijā ir būtiski palielinājies bezdarba līmenis. Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū ir 16,2%, atpaliekot tikai no krīzes vissmagāk skartās Grieķijas un Spānijas. Bezdarba līmenis vecuma grupā 15–24 gadi ir 58,5% un 20–24 gadi – 28,2% (CSP 2011). Tādējādi atšķirībā no valstīm, kurās bezdarba līmenis ir zemāks, algu līmenis – augstāks un atalgojums – vienlīdzīgāks, Latvijā nākotnes profesijas izvēle ir ārkārtīgi būtiska un var noteikt, vai jaunietis dzīvos ļoti labi vai arī nonāks nabadzībā.

4.3.2. Profesijas, kurās jaunieši visvairāk vēlētos strādāt Lielākā daļa jauniešu (87,6%) pirms vidusskolas absolvēšanas zina vai vismaz nojauš, ar kādu profesiju viņi vēlētos saistīt savu dzīvi. Vidusskolu abiturientiem ir labāks priekšstats par savu nākotnes profesiju nekā profesionālo skolu abiturientiem: attiecīgi 5,2% un 30% nezina, kādā tieši profesijā viņi vēlētos strādāt. Neskaidrība par nākotnes profesiju ir daudz lielāka nekā neskaidrība par profesiju, kurā strādāt pēc skolas pabeigšanas. Visticamāk šis rezultāts saistīts ar to, ka profesijās, kuras apguvuši profesionālo skolu absolventi, darba iespējas – algas, darba apstākļi, potenciālā karjera – ne vienmēr ir jauniešiem pievilcīgas, tādēļ viņi pieļauj, ka nākotnē varētu strādāt kādā citā profesijā. Ņemot vērā algu nevienlīdzību Latvijā un to, ka zemākas un vidējas kvalifikācijas profesijās algas ir tik mazas, ka nereti nenodrošina pat iztikas līdzekļus, jaunieši savu nākotni visbiežāk saskata augstas kvalifikācijas profesijās. Jautāti par dzīvi kopumā un to, kādā profesijā/specialitātē viņi vēlētos strādāt, 3,4% jauniešu norāda, ka viņu pirmā izvēle būtu vadītājs; 51,6% vēlētos kļūt par vecākajiem speciālistiem un 14,7% – par speciālistiem. Tikai aptuveni 16,1% pirmā izvēle būtu strādāt kādā no vidējas kvalifikācijas profesijām, un praktiski neviens negribētu strādāt vienkāršu darbu (4.5. tabula). Būtiski atšķiras profesionālo skolu un vidusskolu abiturientu atbildes. Kā jau redzējām, analizējot profesiju izvēli pēc skolas pabeigšanas, vislielākās ambīcijas ir vispārējo vidusskolu abiturientiem: 63,1% visvairāk vēlētos kļūt par vecākajiem speciālistiem, 4% – par vadītājiem, vēl 15,6% gribētu būt speciālisti, un tikai 12,2% kā sev tīkamāko norādījuši kādu citu profesiju. Savukārt no profesionālo skolu abiturientiem saņemtas šādas atbildes: 23,5% visvairāk vēlētos strādāt par vecākajiem speciālistiem, 12,6% – par speciālistiem, 2% – par vadītājiem, 31,9% kā sev tīkamāko norādījuši kādu citu profesiju, bet 30% vēl nespēj pateikt, kādā profesijā viņi vēlētos strādāt.

105

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.5. tabula. Profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt, – pirmā izvēle (%) Profesiju grupas

Profesionālo skolu abiturienti

Vidusskolu abiturienti

Visi

Vadītāji

2,0

4,0

3,4

Vecākie speciālisti

23,5

63,1

51,6 10,4

2.1.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

6,1

12,2

2.2.

Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

1,4

10,1

7,6

2.3.

Izglītības jomas vecākie speciālisti

3,1

2,8

2,9

2.4.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti

2,7

12,0

9,3

2.5.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti

0,8

4,1

3,2

2.6.

Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti

9,4

21,9

18,2

Speciālisti

12,6

15,6

14,7

3.1.

Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

3,3

3,7

3,6

3.2.

Veselības aprūpes jomas speciālisti

0,7

1,3

1,1

3.3.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

3,6

4,8

4,5

3.4.

Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti

2,6

5,0

4,3

3.5.

Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

2,3

0,8

1,2 1,5

Kalpotāji

2,5

1,0

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

10,0

6,1

7,2

5.1.

Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

8,2

4,1

5,3

5.2.

Tirdzniecības darbinieki

0,3

0,1

0,2

5.3.

Individuālās aprūpes darbinieki

0,1

0,4

0,3

5.4.

Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

1,4

1,5

1,4

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki

1,0

0,3

0,5

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

13,9

2,0

5,5

7.1.

Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus)

4,1

0,7

1,7

7.2.

Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki

6,4

0,5

2,2

7.3.

Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

0,2

0,0

0,1

7.4.

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

1,2

0,5

0,7

7.5.

Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki

2,1

0,2

0,8

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

2,6

0,9

1,4

Vienkāršās profesijas

0,6

0,2

0,3

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

1,1

1,4

1,3

Cits

0,3

0,1

0,2

Nezina, nav atbildes

30,0

5,2

12,4

106

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Kopumā divas trešdaļas (69,8%) jauniešu, t.sk. 38,1% profesionālo skolu un 82,7% vidusskolu abiturientu, vislabprātāk vēlētos strādāt augstas kvalifikācijas profesijās – visbiežāk kā vecākie speciālisti. Tas liecina, ka, veidojot nākotnes plānus, jaunieši ir ārkārtīgi ambiciozi, tic savām spējām un ne īpaši ņem vērā reālo situāciju darba tirgū. Taču darba tirgū vienkārši nav tik daudz augstākā līmeņa profesiju: atbilstoši CSP datiem 2011. gadā (pēc tautas skaitīšanas pārrēķina) 10,1% nodarbināto ir vadītāji, tikai 16,9 % ir nodarbināti kā vecākie speciālisti, 12,3% – kā speciālisti, 45,9% strādā kādā no vidējas kvalifikācijas profesijām un 14,3% dara vienkāršu darbu (4.8. tabula). 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, līdz krīzes iestājai, pieprasījums pēc augstas kvalifikācijas darbiniekiem būtiski pieauga (4.10. attēls). Attiecīgi palielinājās arī augstas kvalifikācijas speciālistu algas un jauniešu interese par šīm profesijām. Lai gan krīzes laikā pieprasījums pēc vecākajiem speciālistiem un vadītājiem krietni samazinājās (Ekonomikas ministrija 2011), visas prognozes liecina, ka nākotnē pieprasījums augstas kvalifikācijas profesijās turpinās pieaugt: 2020. gadā tas būs pieaudzis par 13,8% salīdzinājumā ar 2011. gadu un 2030. gadā – par 27,2% (4.6. tabula). Tomēr jau šobrīd vadītāju, vecāko speciālistu un speciālistu grupās darbaspēka piedāvājums ievērojami pārsniedz pieprasījumu. Prognozējams, ka sagatavoto speciālistu skaits turpinās strauji pieaugt, tādēļ vismaz līdz 2020.–2030. gadam augstas kvalifikācijas profesiju darbinieku Latvijā netrūks (4.6. tabula, 4.9. attēls). Tieši pretēji – jau 2016. gadā darbaspēka pieprasījums augstas kvalifikācijas profesijās būs tikai 85% no piedāvājuma – vislielākā neatbilstība darba tirgū, kas īpaši izpaudīsies vadītāju grupā un salīdzinoši mazāk – vecāko speciālistu grupā (Ekonomikas ministrija 2011). Interesanti, ka, neraugoties uz šķietamu augstas kvalifikācijas speciālistu pārprodukciju, tieši vecāko speciālistu un speciālistu profesijās šobrīd ir lielākais brīvo darbavietu skaits (kopumā aptuveni puse no brīvajām darbavietām) un lielākais brīvo darbavietu īpatsvars (4.6. tabula). Var secināt: lai gan speciālistu piedāvājums darba tirgū ir liels, darba devēji nespēj atrast sev piemērotus kandidātus. Pētījumi liecina, ka problēma ir vecāko speciālistu un speciālistu prasmju un sagatavotības neatbilstībā darba tirgus prasībām. Darba devējus bieži neapmierina teorētisko zināšanu un prakses atrautība, absolventu zemais praktisko iemaņu un spēju līmenis, nesakārtota prakšu sistēma, kā arī tas, ka izglītības sistēma gatavo izpildītājus, bet ne ar iniciatīvu apveltītus, patstāvīgus lēmumus pieņemt spējīgus indivīdus (Dubra 2007). Lai mazinātu šo neatbilstību un palielinātu jauniešu izredzes atrast viņu iecerēto darbu kādā no vadošiem amatiem, nākotnē lielāka uzmanība būtu jāpievērš augsta līmeņa kvalifikācijas speciālistu sagatavošanas kvalitātei Latvijas augstskolās un koledžās.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

107

4.3.3. Profesiju izvēle: padziļināta analīze Tagad pievērsīsimies padziļinātai jauniešu profesiju izvēles analīzei pa profesiju grupām un apakšgrupām, aplūkojot to saistībā ar pašreizējo situāciju darba tirgū, darba tirgus dinamiku un nākotnes prognozēm. Aptaujas anketā jaunieši varēja norādīt līdz pat trim profesijām, kurās viņi vēlētos strādāt. Kā redzams 4.6. tabulā, kopumā 7,9% jauniešu – 9,6% vidusskolu un 3,8% profesionālo skolu absolventu – vēlētos kļūt par vadītājiem (1. profesiju grupa). Ņemot vērā, ka lielākajai daļai no viņiem vadītāja amats nav primārā izvēle, tas nav daudz. Turklāt 3,2% jauniešu norādījuši kādu no vadītāju profesijām kā sev visnetīkamāko, kurā viņi noteikti nevēlētos strādāt (4.10. tabula). Šie dati ļauj secināt: kaut arī kolektīvie vadītāji Latvijā saņem vislielākās algas (4.9. tabula), dažādu iemeslu dēļ jauniešiem daudz pievilcīgāk liekas kļūt par augstākā līmeņa speciālistiem nekā pašiem uzņemties vadītāja atbildību. Viens no iemesliem tam varētu būt noteiktu prasmju trūkums: par vadītājiem reti vēlas kļūt jaunieši, kuriem ir sliktas angļu valodas zināšanas un kuri (pēc pašu vērtējuma) ne īpaši labi spēj plānot, vadīt un organizēt savu darbu, kā arī aizstāvēt savas tiesības. Pašlaik gan vadītāju piedāvājums Latvijā būtiski pārsniedz pieprasījumu (4.9. attēls), un darbaspēka trūkums, par spīti pieprasījuma palielinājumam šajā profesiju grupā, ne vidējā, ne ilgtermiņā nav sagaidāms (4.8. tabula). Tieši otrādi – gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā vispārējo vadītāju grupā tiek prognozēta ievērojama darbaspēka pārprodukcija (Ekonomikas ministrija 2011): pieprasījums pēc vadītājiem 2030. gadā būs tikai 83% no piedāvājuma (4.6. tabula). Tādēļ par jauniešu nevēlēšanos kļūt par vadītājiem nebūtu jāsatraucas. Kā jau iepriekš minēts, lielākā daļa jauniešu, īpaši tie, kuri šobrīd absolvē vispārējās vidusskolas, saskata savu nākotni kādā no vecāko speciālistu profesijām (2. profesiju grupa). Kopumā gandrīz divas trešdaļas (64,4%) jauniešu, t.sk. 34,3% profesionālo skolu un 76,8% vispārējo vidusskolu absolventu, norādījuši, ka nākotnē vēlētos strādāt par vecākajiem speciālistiem. Visbiežāk kādu no šīm profesijām nolūkojuši jaunieši, kuriem ir vislabākās sekmes; panākumi mācībās stiprina viņos pārliecību, ka nepieciešams uzstādīt ambiciozus profesionālos mērķus. Aplūkojot jauniešu izvēles smalkākā griezumā, redzam, ka gandrīz trešdaļa (31,6%) jauniešu, t.sk. 16% profesionālo mācību iestāžu un 38% vidusskolu absolventu, vēlētos kļūt par juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākajiem speciālistiem (2.6. profesiju apakšgrupa). No atsevišķām profesijām visbiežāk nosaukti juristi (7,8% no visām minētajām), kam seko ekonomisti (5,2%), tulki (5,6%), žurnālisti (4,9%), psihologi (4,9%), aktieri (4,3%) un vizuālo mākslu mākslinieki (3,7%). Šāda jauniešu izvēle visticamāk balstīta uz šo profesiju augsto prestižu viņu acīs: juristi, tulki, psihologi, ekonomisti, žurnālisti, aktieri un mākslinieki ierindojas jauniešiem vispievilcīgāko profesiju kvintilē. Tāpat liela loma ir atalgojumam: juristi un vecākie sabiedrisko un humanitāro

Vecākie speciālisti

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

Izglītības jomas vecākie speciālisti

Speciālisti

Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

Veselības aprūpes jomas speciālisti

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

Kalpotāji

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

2.1.

2.2.

2.3.

2.4.

2.5.

3.1.

3.2.

3.3.

3.4.

3.5.

5.1.

2.6.

Vadītāji

Profesiju grupas

38,1

130,0

48,3

5,6

12,4

55,9

13,4

19,1

105,7

20,1

10,8

30,9

45,8

18,6

20,6

146,8

4,4

15,1

5,6

0,7

1,4

6,5

1,6

2,2

12,3

2,3

1,3

3,6

5,3

2,2

2,4

17,0

42,5

138,1

48,9

6,6

12,7

61,4

17,7

23,8

122,2

20,3

33,4

46,7

21,1

30,5

169,0

4,6

14,9

5,3

0,7

1,4

6,6

1,9

2,6

13,2

2,2

1,8

3,6

5,0

2,3

3,3

18,3

102

103

107

108

2,1

2,5

3,7

5,0

2,5

4,3

4,9

0,8

1,3

6,8

2,4

3,0

46,3

4,8

143,7 14,9

47,5

7,5

12,8

66,0

23,1

28,5

137,9 14,3

19,8

23,9

35,5

47,8

24,4

41,1

192,5 19,9

101

103

101

103

14,6

18,3

3,9

3,4

5,1

7,5

1,3

5,7

21,0

10,6

14,4

2,3

1,5

11,5

9,3

3,4

6,2

29,2

38,0

5,8

1,9 16,0

21,9

5,6

13,9

21,0

76,8

4,8

5,5

2,7

11,5

34,3

11,7

15,5

2,7

2,1

9,6

8,8

2,8

6,0

26,8

31,6

4,7

17,0

5,6

10,7

18,3

64,4

Pašreizējā situācija Situācija vidējā termiņā Situācija ilgtermiņā Jauniešu izvēlētā nākotnes (2011. g.) (2020. g.) (2030. g.) profesija (aptaujas dati) Nodarbināto skaits Nodarbināto Darbaspēka Nodarbināto Darba ProfeVidus- Visi skaits pieprasījums skaits spēka sionālo skolu pret piepr. skolu absol- absolpiedāvājumu pret pied. venti venti tūkst. % tūkst. % piedāvājums = tūkst. % pied. = % % % 100% 100% 87,7 10,2 96,6 10,4 95 103,3 10,7 83 3,8 9,6 7,9

4.6. tabula. Profesiju pieprasījums un profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt

108 Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

2,1 0,3 30,0

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

Vienkāršās profesijas

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

Cits

Nezina, nav atbildes

7.4.

7.5.

123,6

80,8

29,8

12,2

3,8

31,7

14,3

9,4

3,5

1,4

0,4

3,7

3,3

12,2

115,9

86,2

33,8

13,8

4,5

37,1

31,3

120,5

12,5

9,3

3,7

1,5

0,5

4,0

3,4

13,0

110

104

110

102

109

100

108

2,3

9,1

3,7

1,6

0,5

4,3

3,4

100,7 10,4

87,6

36,0

15,0

4,9

41,3

32,7

129,9 13,5

22,0

22,4

141

120

138

142

101

122

111

101

1,1

5,8

4,7

1,9

5,2

0,7

2,7

0,5

1,9

0,7

0,3

1,5

9,1 0,4

1,5

3,9

0,8

3,2

6,4

19,3

2,8

3,1

0,6

Jaunieši varēja minēt līdz trim profesijām, tādēļ atbilžu summa pārsniedz 100. Profesionālo skolu abiturienti vidēji minējuši 1,5, vidusskolu – 2,1 un visi jaunieši kopumā – 1,9 profesijas. Atbilžu sadalījums, pieņemot, ka tās kopā veido 100%, attēlots VIII. tabulā pielikumā.

Piezīmes: prognožu avots: Ekonomikas ministrija 2012. Nacionālo bruņoto spēku profesijas un citas 1.–9. grupā neietilpstošas profesijas nav iekļautas EM ziņojuma aprēķinos.

7.3.

Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

7.2.

105,5

3,0

2,2

0,3

Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki

27,7

20,5

117

7.1.

3,8

2,1

1,6

32,4

18,4

15,6

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

108

Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

1,6

14,5

5.4.

1,6

Individuālās aprūpes darbinieki

13,7

Tirdzniecības darbinieki

5.3.

12,4

0,6

2,5

0,7

3,0

1,9

1,1

0,3

3,7

2,9

8,4

1,4

3,2

0,5

5.2.

Profesiju grupas

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

109

110

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

zinātņu speciālisti ir vienas no labāk apmaksātajām profesijām Latvijā (4.9. tabula). Diemžēl, ja visi jaunieši centīsies sekot savām iecerēm un apgūt minētās profesijas, tas var radīt milzīgu neatbilstību darba tirgū – reāli šajā profesiju grupā šobrīd ir nodarbināti tikai 2,3% strādājošo (4.6. tabula). Jau šobrīd juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu piedāvājums būtiski pārsniedz pieprasījumu, un jaunieši, kuri apguvuši jurista vai ekonomista profesiju, bieži sastopami starp bezdarbniekiem (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006). Aptuveni trešdaļa jauniešu, kas nesen ieguvuši augstāko izglītību sociālajās zinātnēs, un puse no tiem, kuru izglītība ir humanitārās zinātnes un mākslas jomā, nestrādā apgūtajā specialitātē (Krūmiņš et al. 2007). Diemžēl darbavietu pieaugums šai profesiju grupā netiek prognozēts (4.6. tabula). Ekonomikas ministrijas aprēķini liecina, ka ilgtermiņā tieši juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu grupā izveidosies vislielākā neatbilstība: 2020. gadā darbaspēka pieprasījums būs tikai 77% no piedāvājuma, bet 2030. gadā – vairs tikai 55% no piedāvājuma! Tātad speciālistu būs sagatavots divas reizes vairāk nekā nepieciešams. Bez tam 9,6% jauniešu, 5,1% profesionālo skolu un 11,5% vidusskolu absolventu, savu izvēli saistīja ar juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālista profesiju (3.4. profesiju apakšgrupa). No atsevišķām profesijām visbiežāk minēta dizaina speciālista un dekoratora profesija (3%), kāda cita mākslas un kultūras speciālista (4,2%) vai sporta trenera (2,6%) profesija. Reāli šobrīd kā juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālisti nodarbināti tikai 1,4% strādājošo. Jauniešu interesi par šādu darbu rosina tas, ka arī šī ir viena no vislabāk atalgotajām profesiju grupām (4.9. tabula). Attiecīgo studiju novirzienu izvēles rezultātā tieši sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību izglītības tematiskajā grupā pašlaik ir vislielākais darbaspēka piedāvājums ar augstāko izglītību, kurš būtiski pieaudzis tieši pēdējos gados (Ekonomikas ministrija 2011). Tādēļ arī šajā profesiju grupā jau šobrīd vērojams speciālistu pārpalikums, kas arvien palielināsies: 2030. gadā pieprasījums pēc tiem būs tikai 71% no piedāvājuma (4.6. tabula). Lielā un arvien pieaugošā disproporcija starp juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālistu pieprasījumu un piedāvājumu ilgtermiņā novedīs pie tā, ka gandrīz pusei šīs jomas vecāko speciālistu un ceturtdaļai šīs jomas speciālistu būs jāmeklē darbs citā specialitātē. Jau šobrīd atrast darbu šo profesiju pārstāvjiem nav viegli: gandrīz puse no visiem bezdarbniekiem ar augstāko izglītību ieguvuši izglītību tieši sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību jomā (Ekonomikas ministrija 2011). Absolventu aptaujas liecina, ka visgrūtāk atrast darbu speciali tātē ir jauniešiem, kas ieguvuši profesionālo izglītību humanitāro zinātņu un mākslas jomā (Krūmiņš et al. 2007). Situācija saistībā ar juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālistu pārprodukciju ir ļoti nopietna. Šķiet, vairums jauniešu vēl neapzinās, ka, lai gan minētās profesijas ir prestižas un labi atalgotas, tikai nedaudziem izdosies atrast darbu šajās specialitātēs, un patiesībā pastāv liela varbūtība vai nu papildināt bezdarbnieku rindas, vai būt spiestam meklēt darbu

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

111

citā specialitātē. Konstatētā sagatavoto speciālistu un darba tirgus pieprasījuma neatbilstība ne tikai kavē optimālu ekonomikas attīstību, bet rada ievērojumus zaudējumus katram indivīdam un ģimenei, kas ieguldījuši laiku un līdzekļus profesijas apguvē, kam reāli nespēs atrast pielietojumu. Tomēr aptaujas dati liecina, ka vismaz daļa jauniešu jau sāk apzināties patieso situāciju šajā profesiju grupā un neadekvāto savu vienaudžu interesi: 5% kādu no juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu profesijām minējuši kā sev nepievilcīgāko profesiju, kurā viņi noteikti nestrādātu (4.10. tabula). Līdzīga situācija, kaut nedaudz mazāk kritiska, vērojama arī komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu grupā (2.4. profesiju apakšgrupa). Ar kādu no šīs grupas profesijām savu nākotni saista 17% jauniešu, t.sk. 4,8% profesionālo skolu un 21,9% vidusskolu absolventu, taču reāli kā komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti nodarbināti ir tikai 3,6% strādājošo. Tātad jauniešu interese par minētajām profesijām ir ievērojami lielāka nekā darba tirgus pieprasījums pēc šādiem speciālistiem. Runājot par atsevišķām profesijām, visvairāk jauniešu vēlas kļūt par uzņēmējiem (6,3% minēto vēlamāko profesiju ir „uzņēmējs”), tomēr kopumā šis skaitlis vērtējams kā neliels. Viens no mazās intereses par uzņēmējdarbību iemesliem varētu būt jauniešu zemais pašvērtējums attiecībā uz savām uzņēmējdarbības prasmēm (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006) un bailes no riska. Tāpat, iespējams, problēma ir arī citu prasmju trūkums: kā liecina aptaujas dati, par komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākajiem speciālistiem salīdzinoši biežāk izvēlas kļūt jaunieši, kuri prot efektīvi izmantot laiku, plānot un organizēt savu darbu, kā arī aizstāvēt savas tiesības. Latvijā kopumā pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības līmenis ir ļoti zems, jo īpaši jauniešu grupā (Koroļeva et al. 2007). Arī uzņēmumu dibināšanas aktivitāte Latvijā ir maza: gada laikā tiek izveidots mazāk uzņēmumu nekā Lietuvā vai Igaunijā. Bez jauniem, inovatīviem uzņēmumiem un jaunās paaudzes, kas būtu uzņēmīga un gatava uzsākt savu biznesu, grūti iztēloties veiksmīgu valsts ekonomisko attīstību nākotnē. Tādēļ nepieciešams ne vien sniegt valsts līmeņa atbalstu jaunu uzņēmumu dibināšanai, mazināt administratīvās barjeras un palielināt uzņēmējdarbības kreditēšanas iespējas, bet arī veikt dažādus pasākums, lai informētu jauniešus par uzņēmējdarbības iespējām un priekšrocībām. Citas jauniešu vidū populārākās profesijas šajā grupā ir reklāmas un tirgzinības vecākie speciālisti (6,1%), sabiedrisko attiecību vecākie speciālisti (3,6%) un finanšu un investīciju konsultanti (2,9%). Šo profesiju izvēles pamatā ir ne vien samērā augstais atalgojums, bet arī to prestižs: finansista, banku speciālista, vadības jomas speciālista, sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālista un tirdzniecības un mārketinga speciālista profesija arī ir jauniešiem visvairāk pievilcīgo profesiju pirmajā kvintilē. Lai gan pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu grupā tiek prognozēts neliels speciālistu pieprasījuma pieaugums, tomēr piedāvājuma pieaugums tiek prognozēts vēl

112

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

straujāks (4.6. tabula). Tā rezultātā 2020. gadā darba tirgus pieprasījums pēc komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākajiem speciālistiem būs tikai 82% un 2030. gadā – 70% no piedāvājuma. Visas trīs iepriekš minētās profesiju grupas – komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti, juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti un speciālisti – ir tās, kurās gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā prognozējams vislielākais sagatavoto speciālistu pārpalikums. Tiek paredzēts, ka jau tuvākajos gados pārkvalifikācija būs nepieciešama 5–10% humanitāro un sociālo jomu speciālistu ar augstāko izglītību (Ekonomikas ministrija 2011). Jauniešu tiekšanos strādāt par sociālo zinātņu vecākajiem speciālistiem vai speciālistiem var saprast: šajās profesiju grupās šobrīd ir vienas no augstākajām algām. Tomēr vēlme apgūt noteiktas profesijas galvenokārt laba atalgojuma, nevis intereses par profesiju dēļ ir saistīta ar zināmu risku. Kā intervijās norādījuši darba devēji un NVA darbinieki, tas, ka iegūtā izglītība bieži vien jauniešus neinteresē, veido nelabvēlīgu attieksmi pret darbu. Tādējādi neveiksmīgi izvēlēta profesija var traucēt normālai karjeras attīstībai (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006). Var pieņemt: ja atalgojuma līmenis dažādās profesijās būtu vienmērīgāks un būtu iespējams nopelnīt pieņemamu iztiku jebkurā profesijā, vairāk jauniešu izvēlētos citas profesijas, dodot priekšroku tām, kuras viņus patiešām interesē un saista. Neraugoties uz sociālo un humanitāro jomu specialitāšu augsto popularitāti, jauniešu vidū noniecināta netiek arī iespēja strādāt par vecāko speciālistu inženierzinātņu un zinātnes jomā (2.1. profesiju apakšgrupa). Kā liecina aptaujas dati, aptuveni piektā daļa (18,3%) jauniešu, t.sk. 11,5% profesionālo skolu un 21% vidusskolu absolventu, labprāt kļūtu par zinātnes un inženierzinātņu vecākajiem speciālistiem. Populārākās šīs grupas profesijas ir arhitekti (4,7% no minētajām profesijām), grafikas un multimediju dizaineri (4,9%) un mehānikas inženieri (2,9%). Tik liela interese par šo profesiju grupu saistīta ar to, ka arhitekta, būvinženiera un dizainera profesijas ir vienas no pašām prestižākajām un jauniešu visvairāk iekārotajām. Turklāt arhitekti, inženieri un tiem radniecīgu profesiju vecākie speciālisti, kā arī matemātiķi, statistiķi un tiem radniecīgu profesiju vecākie speciālisti ir vienas no labāk atalgotajām profesijām Latvijā. Tajās arī salīdzinoši viegli atrast darbu (Goldmanis, Mieriņa 2009). Interesanti, ka pašā prestižākajā – arhitekta profesijā vēlas strādāt mazāk jauniešu nekā, piemēram, jurista, ekonomista vai tulka profesijā. Kopumā, neraugoties uz to, ka ne inženierzinātņu un zinātnes jomas vecāko speciālistu profesiju prestižs, ne arī viņu algu līmenis neatpaliek no sociālo zinātņu vecākajiem speciālistiem, šajās profesijās vēlas strādāt gandrīz divreiz mazāk jauniešu nekā juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu profesijās. Iespējams, jaunieši uzskata, ka inženierzinātnes apgūt ir salīdzinoši grūti. Tomēr arī par inženierzinātņu un zinātnes vecāko speciālistu profesijām jauniešu interese ir būtiski lielāka par pašreizējo darba tirgus pieprasījumu pēc šiem speciālistiem: reāli šobrīd

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

113

zinātnes un inženierzinātņu vecāko speciālistu amatu ieņem tikai 2,4% strādājošo (Dubra 2007). EM prognozē zināmu pieprasījuma palielinājumu šajā profesiju grupā gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā (4.6. tabula). Bez tam, ņemot vērā, ka daudzi no šo jomu vecākajiem speciālistiem jau ir tuvu pensijas vecumam, jau 2020. gadā šajā profesiju grupā var izveidoties speciālistu trūkums, pieprasījumam par 8% pārsniedzot piedāvājumu. Tādēļ jauniešu interese par zinātnes un inženierzinātņu vecāko speciālistu profesijām ir atbalstāma. Tomēr ir skaidrs, ka daudzi jaunieši, kuri vēlas strādāt šajā specialitātē, to nevarēs: pat 2030. gadā tikai 4,3% nodarbināto strādās kā vecākie speciālisti inženierzinātņu un zinātnes jomā, kas ir sešas reizes mazāk nekā jauniešu skaits, kas vēlētos strādāt šādā profesijā (4.6. tabula). Līdzīga situācija vērojama veselības aprūpes jomas vecāko speciālistu grupā (2.2. profesiju apakšgrupa). Darbu šādā profesijā labprāt izvēlētos 10,7% jauniešu, t.sk. 2,7% profesionālo skolu un 13,9% vidusskolu absolventu (4.6. tabula). No atsevišķām šīs grupas profesijām visvairāk jauniešus saista prestižā ārsta profesija: 4,9% gadījumu kā vēlamākā minēta specialitāšu ārsta un 3,5% – vispārējās prakses ārsta profesija. Tas, ka jauniešiem, kuri vēlas kļūt par veselības aprūpes vecākajiem speciālistiem, parasti tā ir pirmā izvēle, norāda, ka daudziem ārsta profesija ir aicinājums. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti pašlaik ir tikai 2,2% nodarbināto, tomēr, ņemot vērā sabiedrības novecošanos, tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes vecākajiem speciālistiem, īpaši ilgtermiņā, pieaugs: 2030. gadā jau 2,5% nodarbināto strādās šajā jomā. Jau šobrīd veselības aprūpes jomas vecāko speciālistu nepietiek (Ekonomikas ministrija 2011), un arī vidējā termiņā speciālistu trūkums saglabāsies: 2020. gadā šādu speciālistu piedāvājums būs tikai 93% no pieprasījuma (4.6. tabula). Tādēļ jauniešu interese par šo profesiju ir vērtējama pozitīvi. Tomēr jautājums ir: vai jaunieši, kas izvēlēsies apgūt ārsta profesiju, pēc tam izvēlēsies arī strādāt šajā profesijā Latvijā? Veselības aprūpes sistēma Latvijā pēdējos gados piedzīvojusi ļoti lielas strukturālas pārmaiņas. Atbilstoši Euro Health Consumer Index Latvijas veselības aprūpes sistēma jau 2008. gadā tika vērtēta kā vissliktākā Eiropā, un krīzes ietekmē veselības aprūpes budžets, īpaši slimnīcu finansējums, tika vēl būtiski samazināts. Laikā no 2006. līdz 2010. gadam slimnīcu skaits Latvijā saruka no 106 līdz 39, gultasvietu skaits slimnīcās – no 761 līdz 493 (Garel, Lombardi 2011). Daudzas slimnīcas, īpaši lauku rajonos, tika slēgtas vai apvienotas ar lielajām rajonu slimnīcām. Arī Rīgas 1. slimnīcas – vienas no vadošajām slimnīcām Latvijā – finansējums tika samazināts par 70%, kā rezultātā atlaistas divas trešdaļas no 570 darbiniekiem, palielinot slodzi palikušajiem ārstiem (Curcina 2009). Ārstu algas nereti ir neadekvāti zemas (Goldmanis, Mieriņa 2009), tādējādi veicinot „pacientu dāvanas”. Vai šādā situācijā jaunieši, kas apgūs ārsta profesiju, izvēlēsies palikt un strādāt Latvijā vai pieņems kādu no vilinošajiem piedāvājumiem citās Eiropas valstīs, kā Somija, Norvēģija vai Lielbritānija?

114

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

4.7. tabula. Labāk apmaksātās un jauniešiem pievilcīgākās profesijas Vislabāk apmaksātās profesijas (algas secībā) 215 Kuģu un gaisa kuģu vadīšanas vecākie speciālisti 111 Likumdevēji

Prestižākās, jauniešiem Profesijas, kurās jaunieši % no visām pievilcīgākās profesijas vēlētos strādāt minētajām (pievilcības secībā) (izvēles secībā) profesijām Arhitekti 2.6. Juristi 7,8 Lidotāji

2.4. Uzņēmēji

6,3

121 Uzņēmumu un iestāžu vadītāji

Ārsti

6,1

314 Kuģu un gaisa kuģu speciālisti

Dizaineri

2.4. Reklāmas un tirgzinības vecākie speciālisti 2.6. Tulki

123 Citu struktūrvienību vadītāji

2.6. Ekonomisti

5,2

213 Vecākie skaitļošanas speciālisti

Finansisti, banku speciālisti Juristu profesijas

2.6. Žurnālisti

4,9

112 Valsts amatpersonas un vadītāji

Aktieri

2.6. Psihologi

4,9

242 Juristi

Būvinženieri

4,9

122 Pamatdarbības struktūrvienību vadītāji 834 Kuģu komandas un tām radniecīgu profesiju strādnieki 231 Koledžu, universitāšu un citu augstāko izglītības iestāžu akadēmiskie amati 115 Pašvaldību amatpersonas

Bruņoto spēku darbinieki Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālisti Vadības jomas speciālisti

2.1. Grafikas un multimediju dizaineri 2.2. Specialitāšu ārsti 2.1. Arhitekti

4,7

5.1. Pavāri

4,5

Žurnālisti

2.5. Programmētāji

4,4

114 Politisko un sabiedrisko organizāciju amatpersonas 212 Matemātiķi, statistiķi un tiem radniecīgu profesiju vecākie speciālisti 222 Vecākie veselības aprūpes speciālisti (izņemot slimnieku kopējus) 811 Ieguves un minerālu apstrādes operatori 244 Vecākie sabiedrisko un humanitāro zinātņu speciālisti

Tulki

2.6. Aktieri

4,3

Datorzinību speciālisti

4,2

817 Automatizēto montāžas līniju un rūpniecisko robotu operatori 341 Finanšu un tirdzniecības speciālisti

Programmētāji

3.4. Kādi citi mākslas un kultūras speciālisti 2.3. Vidējās izglītības pedagogi 2.6. Vizuālo mākslu mākslinieki 2.4. Sabiedrisko attiecību vecākie speciālisti 3.1. Gaisa kuģu piloti

3,5

2,9

Mašīnbūves inženieri

2.2. Vispārējās prakses ārsti 3.4. Dizaina speciālisti un dekoratori 7.2. Mehānisko transportlīdzekļu mehāniķi un remontatslēdznieki 2.1. Mehānikas inženieri

Policisti

0. Armijas profesijas

2,9

Augstskolas pasniedzēji

2.4. Finanšu un investīciju konsultanti

2,9

113 Vietējo pašvaldību vadītāji 214 Arhitekti, inženieri un tiem radniecīgu profesiju vecākie speciālisti

812 Metālu kausēšanas un termiskās apstrādes iekārtu operatori 315 Drošības tehnikas un kvalitātes kontroles inspektori 221 Vecākie dabaszinātņu speciālisti Avots: CSP 2005 un autoru aprēķini.

Psihologi Ekonomisti Pavāri

Tirdzniecības un mārketinga speciālisti Kultūras, klubu darbinieki Mākslinieki

5,6

4,9

3,9 3,7 3,6

3,6

2,9

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

115

Tikai 5,7% jauniešu izteikuši vēlēšanos nākotnē strādāt par izglītības jomas vecākajiem speciālistiem (2.3. profesiju apakšgrupa). Visbiežāk (3,9%), pat neraugoties uz viduvējo prestižu un zemo algu līmeni, minēta vidējās izglītības pedagoga profesija. Tai pašā laikā skolotāja profesija arī bieži (2,4%) minēta kā tāda, kurā jaunieši noteikti nevēlētos strādāt (4.10. tabula). Reāli šobrīd 5,3% nodarbināto Latvijā ir vecākie speciālisti izglītības jomā. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas prognozēm nākotnē pieprasījums pēc tiem pieaugs, taču sagatavoto speciālistu skaita palielinājuma rezultātā jau tuvākajā laikā šo speciālistu piedāvājums pārsniegs pieprasījumu. 2030. gadā izglītības jomas vecāko speciālistu pieprasījums būs vairs tikai 79% no piedāvājuma. Pašreizējo pieprasījumu pēc izglītības speciālistiem būtiski ietekmēja pēdējos gados bijušā izglītības ministra Roberta Ķīļa uzsāktās izglītības sistēmas reformas. Izglītības budžeta samazinājums nāca roku rokā ar daudzu skolu slēgšanu, īpaši lauku apvidos. Vēl pirms krīzes – laikā no 1996./1997. līdz 2008. gadam Latvijā tika slēgtas 120 skolas (Kārkliņa, Trapenciere 2009) un laikā no 2007./2008. līdz 2009./2010. gadam – vēl 115 skolas. Skolās strādājošo skaits tikai viena gada laikā – no 2008. līdz 2009. gadam – tika samazināts par 4000 cilvēkiem jeb 14% (Åslund, Dom brovskis 2011). Jau pirms krīzes, lai gan izglītības jomā speciālisti darbu varēja atrast ātri, algu līmenis bija zems (Goldmanis, Mieriņa 2009). Krīzes laikā skolotāju atalgojums samazinājās vēl vairāk: valsts tēriņi pamatskolu un vidusskolu algām tika ievērojami samazināti. Reformu rezultātā šobrīd skolotāji ir viena no profesijām, kas visbiežāk sastopamas starp bezdarbniekiem ar augstāko izglītību (Labklājības ministrija 2012), un EM vērtē, ka jau tuvākajā laikā aptuveni 10% izglītības iestāžu speciālistu būs nepieciešama pārkvalifikācija. Tādēļ, no vienas puses, fakts, ka jauniešu interese par šo profesiju grupu ir neliela, vērtējams pozitīvi. No otras puses, jau šobrīd mācību personāls pamatā sastāv no vecāka gadagājuma cilvēkiem un jaunu, talantīgu un augsti motivētu skolotāju ir ļoti maz. 4,7% jauniešu, t.sk. 1,9% profesionālo skolu un 5,8% vidusskolu absolventu, vēlētos nākotnē strādāt par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākajiem speciālistiem (2.5. profesiju apakšgrupa), pie tam jauniešiem, kas izvēlējušies strādāt IT jomā, tā parasti ir pirmā un vienīgā izvēle. Programmētāji un datorzinību speciālisti ir samērā labi atalgotas profesijas, kas ierindojas visprestižāko profesiju kvintilē, tādēļ nav pārsteidzoši, ka 4,4% gadījumu jaunieši kā sev tīkamāko minējuši tieši programmētāja darbu. Starp datorzinību speciālistiem ir relatīvi daudz tieši labi izglītotu jauniešu (Dubra 2007). Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā kopumā ir ļoti zems bezdarba līmenis (Ekonomikas ministrija 2011), un jau šobrīd pastāv grūtības apmierināt augošo pieprasījumu ar atbilstošas kvalifikācijas darbaspēku. Saskaņā ar EM prognozēm informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti, lai gan tā ir maza grupa, ir viena no tām, kurā gaidāms visstraujākais darba tirgus pieprasījuma pieaugums. Pašlaik 1,3% nodarbināto ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti, bet 2020. gadā šāda profesija būs jau 1,8%

116

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

un 2030. gadā – 2,5% nodarbināto (4.6. tabula). Darba tirgus piedāvājuma atbilstība pieprasījumam nākotnē šajā profesiju grupā tiek prognozēta kā laba. Jauniešu iespējas strādāt izvēlētajā specialitātē var ietekmēt arī tas, ka daudzas no iepriekš minētajām profesijām ir koncentrējušās Rīgā. Piemēram, 70% visu tiesību speciālistu, dabaszinātņu speciālistu, skaitļošanas tehnikas speciālistu, komercdarījumu speciālistu, zinātnes darbinieku, augstāko mācību iestāžu akadēmisko amatu koncentrēti Rīgā (Dubra 2007). Ja jaunietis kādu iemeslu dēļ nevēlas vai nespēj pārcelties, atrast darbu šādā specialitātē mazākā pilsētā vai laukos ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Pētījumi liecina, ka 39% jauniešu 15–30 gadu vecumā ir gatavi pārcelties uz citu pilsētas rajonu vai no laukiem uz pilsētu, 35% – uz citu pilsētu, rajonu, pagastu, bet 31% jauniešu būtu gatavs darba dēļ pārcelties arī uz kādu citu Eiropas valsti (Koroļeva et al. 2007). Tomēr lielākā daļa jauniešu darba dēļ mainīt dzīvesvietu nevēlētos. Rezultātā tieši mazākās pilsētās un laukos jaunieši salīdzinoši bieži vai nu nevar atrast darbu, vai atrod to ne savā specialitātē (Krūmiņš et al. 2007). Speciālistu grupā, tāpat kā vecāko speciālistu grupā, visvairāk jauniešu izrāda interesi par juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālista profesiju (3.4. profesiju apakšgrupa): šādu darbu nākotnē vēlētos 9,6% jauniešu, t.sk. 5,1% profesionālo skolu un 11,5% vidusskolu absolventu. Atkal jāsecina, ka šāda jauniešu izvēle neatbilst reālajai situācijai darba tirgū un tikai veicinās turpmāku darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību. Reāli nodarbināto skaits šajā profesiju grupā ir tikai 1,4%, un būtiskas pieprasījuma izmaiņas netiek plānotas, līdz ar to arvien palielināsies juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālistu pārpalikums (4.6. tabula). Pārsteidzoši, ka, lai gan pavāra profesija ir viena no prestižajām profesijām jauniešu acīs, mazāk nekā 1% vēlētos paši būt šefpavāri. Tomēr iespējams, ka jauniešu ambīcijas karjeras laikā mainīsies. Līdzīgi populāra izvēle ir komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālista profesija (3.3. profesiju apakšgrupa): tādā vēlētos strādāt 8,8% jauniešu, t.sk. 7,5% profesionālo skolu un 9,3% vidusskolu absolventu. Vispopulārākās šīs grupas profesijas ir grāmatveži (2,7% no visām minētajām profesijām) un iekšlietu inspektori un izmeklētāji (2,5%). Reāli nodarbināto skaits šajā profesiju grupā Latvijā ir 6,5%. Neraugoties uz to, ka EM prognozē pieprasījuma pieaugumu pēc komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālistiem, šīs jomas speciālistu Latvijā sagatavots pietiekami. Līdz pat krīzei pieprasījums pēc grāmatvežiem strauji auga (Dubra 2007), tādēļ daudzi izvēlējās šo perspektīvo profesiju apgūt. Rezultātā gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā darba tirgus pieprasījums pēc šiem speciālistiem būs par aptuveni 10% mazāks nekā piedāvājums (Ekonomikas ministrija 2012). Jau šobrīd jaunieši, kas apguvuši sekretāra vai grāmatveža profesiju, ir viena no visbiežāk sastopamajām grupām bezdarbnieku vidū (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006; Labklājības ministrija 2012). Minēto specialitāšu apguves iespējas nebūtu īpaši jāpopularizē.

117

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.9. attēls. Darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma prognozes sadalījumā pa profesiju grupām (mērķa scenārijs, tūkst.) Vadītāji

105

Vecākie speciālisti

200

140

100

150

120 100

95 100

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

2019

2020

2017

2015

2016

2014

2013

2019

2020

2017

2018

2015

2016

2013

2014

Pieprasījums

2019

Piedāvājums 2020

2019

2020

2017

2018

2015

2016

2013

2014

2011

2012

2019

2020

2017

Piedāvājums 2018

2015

2016

2013

2014

2011

2012

Pieprasījums

Piedāvājums

2017

Pieprasījums

80 60 40 20 0

2018

2011

100

80 60

Vienkāršās profesijas

160 160 140 120

120 100

2011

2019

2020

2017

2018

Iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri

2015

140

Piedāvājums

2016

100

2013

160

Pieprasījums

Piedāvājums

2014

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

2015

2019

2020

2017

2018

2015

2016

2013

2014

2011

2012

Piedāvājums

15 Pieprasījums

2016

2013

Pieprasījums

2014

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības darbinieki

2011

80 60 40 20 0

40 30

2012

2019

2020

2017

2018

2015

2016

2013

2011

Piedāvājums

140 120 100

Pieprasījums

2012

Piedāvājums

2011

180 160

Pieprasījums

2012

Kalpotāji

2012

2019

2020

2017

2018

2015

2016

2013

2014

2011

2012

Piedāvājums

2014

Pieprasījums

2018

85 80

Speciālisti

160

Avots: Ekonomikas ministrija 2012.

Mazāk populāras nekā sociālo un humanitāro jomu speciālistu profesijas ir tehnisko, eksakto jomu speciālistu profesijas. 6% jauniešu, t.sk. 5,7% profesionālo skolu un 6,2% vidusskolu absolventu, vēlētos kļūt par zinātnes un inženierzinātņu speciālistiem (3.1. profesiju apakšgrupa). Lai gan tas ir vairāk nekā šobrīd šajā jomā nodarbināto skaits, taču kopumā šajā profesiju grupā darba tirgus atbilstības rādītāji tiek prognozēti kā labi (4.6. tabula). Visvairāk (3,6%) jauniešu vēlētos būt lidotāji: tā ir otra prestižākā aiz arhitekta profesijas un viena no labāk atalgotajām profesijām Latvijā. Samērā maza ir jauniešu interese kļūt par veselības aprūpes jomas speciālistiem (3.2. profesiju apakšgrupa): šādu profesiju izvēlētos tikai 2,8% jauniešu, t.sk. 1,3% profesionālo skolu un 3,4% vispārējo vidusskolu absolventu. Jāatzīmē,

118

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

ka lielākajai daļai šī ir tikai sekundāra (ne pirmā) izvēle. Jauniešu īpatsvars veselības aprūpes jomas speciālistu profesijās šobrīd ir zems (Dubra 2007). Atšķirībā no šīs jomas vecākajiem speciālistiem (ārstiem) medicīnas māsu, fizioterapeitu, laborantu, ārstu asistentu u.tml. profesijas nav īpaši prestižas, to apgūšanai jāvelta samērā ilgs laiks, toties sagaidāmais atalgojuma līmenis ir ļoti zems. Atrast darbu specialitātē veselības aprūpes jomā var viegli un ātri, taču samaksa par to ir niecīga (Goldmanis, Mieriņa 2009). Šāda situācija nerosina jauniešu interesi un vēlmi apgūt minētās profesijas. Irēnas Dubras vadītajā pētījumā (Dubra 2007) prognozēts, ka jau 2016. gadā būs vērojams neliels veselības aprūpes speciālistu trūkums, turklāt pieprasījums pēc šīs jomas speciālistiem nākotnē būtiski pieaugs (Ekonomikas ministrija 2011). EM prognozē, ka topošais darbaspēka piedāvājums pilnībā apmierinās pieprasījumu, un 2030. gadā pat izveidosies ievērojams veselības aprūpes jomas speciālistu pārpalikums: darba tirgus pieprasījums būs tikai 83% no piedāvājuma (4.6. tabula). Tomēr šī pētījuma dati, kā vēlāk redzēsim, ļauj EM optimistiskās prognozes apšaubīt. Visbeidzot, 2,1% jauniešu, t.sk. 3,4% profesionālo skolu un 1,5% vispārējo vidusskolu absolventu, vēlētos nākotnē kļūt par informācijas tehnoloģiju jomas speciālistiem (3.5. profesiju apakšgrupa) (4.6. tabula). Tāpat kā IT jomas vecāko speciālistu, arī šīs profesiju grupas speciālistu piedāvājuma atbilstība pieprasījumam gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā tiek prognozēta kā laba. Jauniešu, kuri vēlēsies strādāt IT jomā, darba iespējas un atalgojums būs labs, pat neraugoties uz to, ka savas prasmes efektīvi izmantot laiku, plānot un organizēt savu darbu šajās profesijās strādāt gribošie jaunieši vērtē samērā zemu. Tikai 2,7% jauniešu, t.sk. 3,9% profesionālo skolu un 2,3% vispārējo vidusskolu absolventu, izteikuši vēlmi strādāt kādā no kalpotāju grupas profesijām – kā sekretāri, viesnīcu administratori, ceļojumu konsultanti u.tml. (4. profesiju grupa). Profesiju specifikas dēļ īpaši pievilcīgas tās ir jauniešiem, kuri prot efektīvi izmantot laiku, plānot un organizēt savu darbu un kuriem ir labas svešvalodu zināšanas. Taču šīs grupas profesijas nav ne īpaši prestižas, ne arī labi atalgotas. Aplūkojot situāciju darba tirgū, redzams, ka pieprasījums pēc kalpotājiem pēdējos gados saglabājies samērā stabils – 5–6% robežās – un pašlaik kādā no kalpotāju profesijām nodarbināti 5,6% strādājošo (4.6. tabula). Tomēr jāatzīmē, ka darbaspēka trūkuma kalpotāju profesiju grupā nav: brīvo darbavietu skaits šajās profesijās ir ļoti mazs (tikai 2,6% no visām brīvajām darbavietām) un ļoti zems ir arī brīvo darbavietu īpatsvars (4.6. tabula). Statistikas dati liecina, ka kalpotāju jau šobrīd ir sagatavots vairāk nekā darba tirgū nepieciešams (4.9. attēls). Pieprasījuma pieaugums šajā profesiju grupā netiek prognozēts, līdz ar to speciālistu piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu par aptuveni 15% saglabāsies vismaz līdz 2030. gadam (4.9. attēls). Ņemot vērā šo situāciju, jauniešu intereses trūkums par kalpotāju profesiju grupu būtiskas sekas darba tirgū neatstās. Tiesa, var sagaidīt, ka vidējais kalpotāju vecums – līdzīgi kā izglītības un veselības aprūpes jomā – pieaugs.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

119

Samērā maz jauniešu saista iespēja kļūt par pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem (5. profesiju grupa): 15,5% norādījuši, ka varētu strādāt šādā profesijā, taču aptuveni pusei no viņiem tā nav pirmā izvēle. Intereses trūkums skaidrojams ar ārkārtīgi zemo atalgojuma līmeni šajā profesiju grupā. 2005. gadā, par kuru pieejama visprecīzākā informācija no CSP, Latvijā algas pakalpojumu sfērā bija par 88,2% zemākas nekā ES vidējā alga, un pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku algas faktiski neatšķīrās no tām, ko saņēma vienkāršo profesiju strādnieki (CSP 2005; 4.9. tabula). Nav pamata domāt, ka situācija šobrīd būtiski mainījusies. No visiem darbības veidiem vissliktāk atalgotā ir viesnīcu un restorānu nozare (European Commission 2005). Pakalpojumu un tirdzniecības jomā nodarbināto skaits salīdzinājumā ar citām profesijām pēdējos gados ir pat nedaudz palielinājies (European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions 2009)23 un šobrīd veido 15% no kopējā strādājošo skaita (4.6. tabula, 4.9. attēls). Neraugoties uz zemo atalgojumu, darbaspēka piedāvājums pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesijās šobrīd būtiski pārsniedz pieprasījumu (4.9. attēls). Pieprasījums pēc šīs profesijas darbiniekiem gan vidējā, gan ilgtermiņā palielināsies (4.6. tabula), un darbaspēka pārpalikums nedaudz mazināsies, tomēr daļai tirdzniecības pakalpojumu speciālistu ar augstāko izglītību un pakalpojumu jomas speciālistu ar vidējo profesionālo izglītību vidējā termiņā var būt nepieciešama pārkvalifikācija (Ekonomikas ministrija 2011). Bez tam statistikas dati norāda uz lielu darbinieku rotāciju šajā profesiju grupā: pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesijās ir salīdzinoši liels brīvo darbavietu skaits (18,9% no visām brīvajām darbavietām) un samērā liels brīvo darbavietu īpatsvars, tai pašā laikā 19,1% darba meklētāju ir tieši šāda kvalifikācija. Jaunieši, kuri pašlaik ir bezdarbnieki, ļoti bieži apguvuši tieši mazumtirdzniecības veikala pārdevēja profesiju (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006; Labklājības ministrija 2012). Aptuveni puse pakalpojumu jomā izglītību ieguvušo jauniešu dažus gadus pēc izglītības iestādes absolvēšanas strādā kādā citā, nevis apgūtajā specialitātē (Krūmiņš et al. 2007). Var secināt, ka grūtības atrast darbiniekus šīs jomas uzņēmumiem ir nevis speciālistu trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka piedāvātās algas vai darba nosacījumi neapmierina darba meklētājus vai arī speciālistu sagatavotība neatbilst uzņēmumu gaidām. Analizējot sīkāk situāciju dažādās pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku apakšgrupās, redzam, ka 11,7% jauniešu (14,6% profesionālo skolu un 10,6% vispārējo vidusskolu absolventu) labprāt vēlētos strādāt individuālo pakalpojumu jomā (5.1. profesiju apakšgrupa) (4.6. tabula). Īpaši populāra, kā arī diezgan prestiža ir pavāra profesija: tā kā viena no vēlamākajām profesijām minēta 4,5% gadījumu. Citas jauniešu biežāk iekārotās profesijas ir bārmenis, frizieris un 23

Krīzes laikā nodarbināto skaits pakalpojumu un tirdzniecības jomā faktiski nemainījās (Ekonomikas ministrija 2011).

120

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

skaistumkopšanas speciālists. Dati par situāciju darba tirgū liecina, ka pašlaik 4,4% nodarbināto ir individuālo pakalpojumu jomas darbinieki, turklāt par viesmīļiem, bārmeņiem un bufetniekiem visbiežāk strādā tieši jaunieši (Dubra 2007). Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, individuālo pakalpojumu jomā strādājošo skaits nākotnē pakāpeniski palielināsies – 2030. gadā jau 4,8% strādās kādā no šīs grupas profesijām – tomēr darbaspēka trūkuma individuālo pakalpojumu profesijās nebūs: piedāvājums arī 2030. gadā pat nedaudz pārsniegs pieprasījumu (4.6. tabula). Tas nozīmē, ka ne visiem jauniešiem, kas vēlas strādāt individuālo pakalpojumu jomā, būs iespēja atrast šādu darbu. Jau šobrīd, piemēram, jaunieši, kas apguvuši pavāra profesiju, ļoti bieži sastopami starp bezdarbniekiem (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006; Labklājības ministrija 2012). Tai pašā laikā EM norāda: lai apmierinātu augošo darba tirgus pieprasījumu tuvākajos gados, lielāka uzmanība jāpievērš speciālistu sagatavošanai viesnīcu, restorānu un tūrisma jomā (Ekonomikas ministrija 2011). Tiesa, vienlaikus būtu jārisina arī ārkārtīgi zemo algu jautājums individuālo pakalpojumu jomā (4.9. tabula), citādi jauniešiem nebūs intereses saistīt savu nākotni ar šo jomu. Ārkārtīgi maz jauniešu vēlas strādāt par tirdzniecības darbiniekiem (5.2. profesiju apakšgrupa) vai individuālas aprūpes darbiniekiem (5.3. profesiju apakšgrupa). Šīs profesijas izvēlējušies attiecīgi 1% un 0,5% jauniešu – daudz mazāk, nekā darba tirgū nepieciešams. Pat no tiem, kas minējuši, ka varētu strādāt tirdzniecībā, tikai katram sestajam tā ir pirmā izvēle. Tas liecina, ka jaunieši, kuri šobrīd strādā tirdzniecībā, dara to nevis tādēļ, ka viņiem šis darbs patiktu, ne arī algas dēļ, kuras šajās profesijās ir ļoti zemas, vai tādēļ, ka nevarētu atrast labāku darbu (viņiem ir samērā labas sekmes), bet gan visticamāk tādēļ, ka to vieglāk nekā cita veida darbu ir savienot ar mācībām. Statistikas dati liecina, ka šobrīd tirdzniecības darbinieki ir 6,9% un individuālās aprūpes darbinieki – 1,6% nodarbināto (4.6. tabula). Tirdzniecības darbinieku šobrīd darba tirgū ir vairāk nekā pēc tiem ir pieprasījums, un šāda situācija saglabāsies gan vidējā, gan ilgtermiņā: pieprasījums būs tikai 84% no piedāvājuma. Līdz ar to jauniešu intereses trūkums par darbu tirdzniecībā neatstās būtiskas negatīvas sekas darba tirgū. Taču citāda ir situācija individuālās aprūpes jomā. Lai gan pašlaik sagatavoto individuālās aprūpes darbinieku skaits ir pietiekams, nākotnē arvien palielināsies darbaspēka trūkums šajās profesijās: 2020. gadā darbaspēka pieprasījums par 8% pārsniegs piedāvājumu, 2030. gadā – jau par 17%. Jau šobrīd jauniešu īpatsvars starp aprūpes darbiniekiem ir ļoti zems, atspoguļojot intereses trūkumu par šāda veida darbu jauniešu vidū gan darba satura, gan piedāvātās algas dēļ. Kā liecina mūsu aptaujas dati, darbu individuālās aprūpes jomā parasti izvēlas jaunieši, kuriem ir vājas sekmes, t.i., nepietiek zināšanu, lai pretendētu uz kādu labāku amatu. Visbeidzot, 3,2% jauniešu – līdzīgi gan profesionālo skolu, gan vispārējo vidusskolu absolventi – izteikuši vēlmi kļūt par apsardzes pakalpojumu jomas darbiniekiem: policistiem, apsargiem, ugunsdzēsējiem u.tml. (5.4. profesiju

Augstas kvalifikācijas profesijas Vadītāji Vecākie speciālisti Speciālisti Vidējas kvalifikācijas profesijas Kalpotāji Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri Vienkāršās profesijas

Nodarbināto skaits1 %

12,2 9,3 14,3

13 10 13,7

38,9 6,7 18 14,2 46,7 6,8 15,9 1

2012. g. darba ņēmēju skaits 2

39,3 10,1 16,9 12,3 45,9 5,6 15 3,8

Aizņemtās darbavietas3

11,6 8,6 12,7

44,7 9,4 15,4 19,8 42 5,2 15,8 0,8

Brīvo darba vietu skaits4

8,1 5,5 5,9

58,9 6,4 26,9 25,6 35,2 2,6 18,9 0,1

Brīvo darba vietu īpatsvars

0,3 0,2 0,2

0,2 0,4 0,1

0,3 0,6 0,5

Darba meklētāji (profesija iepriekšējā darbavietā)5

22 9 23,6

6,2 19,1 ...

4,4 6,4 7,7

Darbaspēka pieprasījuma struktūra

13 9,3 12,5

41,9 10,4 18,3 13,2 45,5 5,3 14,9 3 14,2 6,7 −6,3

13,8 10,3 15,2 14,8 6,1 1,2 6,3 −15

Pieprasījuma izmaiņas pret 2011. g.

15 5,4 −7,8

47,1 9 22,3 15,8 24,2 0,6 8,2 −4,9

tūkst.

Situācija ilgtermiņā (2030. g.)

13,5 9,1 10,4

44,9 10,7 19,9 14,3 44,6 4,9 14,9 2,3

23,1 8,5 −18,5

27,2 17,7 31,2 29,6 8,5 −1,7 10,5 −32,4

24,4 6,9 −22,9

92,8 15,6 45,7 31,5 33,6 −0,8 13,7 −10,5

tūkst.

Piezīmes: datu avots: CSP (1–6 kolonna) un Ekonomikas ministrija 2012 (7–12 kolonna). 1 2011. gada dati pēc pārrēķina pēc tautas skaitīšanas rezultātiem. Nodarbinātie iedzīvotāji ir visas tās personas, kuras pārskata nedēļā veica jebkādu darbu par samaksu naudā vai par atlīdzību precēs vai pakalpojumos. Dati iegūti darbaspēka apsekojumā. 2 Darba ņēmējs – persona, kura veic kādu darbu (ieskaitot arī darbu ģimenes lauku saimniecībā vai arī ģimenes uzņēmumā/privātpraksē), no kura persona vai viņa ģimene gūst ienākumus, peļņu (samaksu naudā, atlīdzību precēs vai pakalpojumos). Dati iegūti darbaspēka apsekojumā. Tabulā iekļauti 2012. gada dati, jo šī izlase ir reprezentatīva attiecībā pret visu Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju. Līdz 2010. gadam Darbaspēka apsekojuma izlase bija reprezentatīva attiecībā pret Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju vecuma grupā 15–74 gadi, un 2011. gadā vēl noritēja pārejas periods ar miksētu izlasi. Iemesls, kādēļ dati 1. un 2. kolonnā atšķiras, visticamāk, ir tas, ka zemākas kvalifikācijas profesijās vairāk izplatīta nelegālā nodarbinātība, kas darba devēju aptaujā visticamāk netika minēta. 3 Aizņemto darbavietu skaitā tiek ietverti pilna un nepilna darbalaika darbinieki, par kuriem jāveic darbalaika uzskaite (ieskaitot tos, kuriem ir uzņēmuma līgums, bet darbalaika uzskaite tiek veikta un visus nodokļus maksā darba devējs). Aizņemto un brīvo darbavietu skaita dati tiek iegūti, veicot uzņēmuma apsekojumu. 4 Par brīvu darbavietu tiek uzskatīta darbavieta, kurai pretendents nav izvēlēts un līgums nav noslēgts, un darba devējs veic aktīvus pasākumus, lai atrastu tai piemērotu pretendentu ārpus savu darbinieku vidus, un gatavojas to aizpildīt nekavējoties vai tuvāko 3 mēnešu laikā. 5 Darba meklētāji, kuri darba attiecības pārtraukuši pēdējo 8 gadu laikā. Procenti neveido kopā 100, jo tabulā nav iekļauti darba meklētāji, kuri bija nodarbināti armijas profesijās, un tās personas, kuras nav uzrādījušas pēdējās darbavietas profesiju.

7 8 9

4 5 6

1 2 3

Nodarbināto skaita izmaiņas pret 2011. g.

Situācija vidējā termiņā (2020. g.) Darbaspēka pieprasījuma struktūra

Pašreizējā situācija (2011. g.) Pieprasījuma izmaiņas pret 2011. g.

Nodarbināto skaita izmaiņas pret 2011. g.

4.8. tabula. Situācija darba tirgū un tās prognoze vidējā termiņā un ilgtermiņā (%)

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

121

122

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

apakšgrupa). Šī izvēle zināmā mērā saistīta ar rakstura iezīmēm: parasti tie ir jaunieši, kuri prot par sevi pastāvēt un aizstāvēt savas tiesības. Šajā profesiju grupā, kurā šobrīd strādā 2,1% nodarbināto, gan pašlaik, gan nākotnē būs vērojama samērā laba darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma atbilstība (4.6. tabula), tādēļ jauniešiem, kas izvēlējušies šīs profesijas, darba iespējas būs labas. Tiesa, atalgojuma līmenis šajās profesijās nav augsts (4.9. tabula). Visnepopulārākā profesiju grupa jauniešu vidū, ja neskaita vienkāršās profesijas, ir kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki (6. profesiju grupa). Tikai 1,4% jauniešu, t.sk. 2,8% profesionālo skolu un 0,8% vidusskolu absolventu, vēlētos savu nākotni saistīt ar kādu no šīm profesijām (4.6. tabula). Aplūkojot situāciju darba tirgū, redzam, ka reālais šajās profesijās strādājošo skaits šobrīd ir 3,8%. Ja aplūko darba tirgus dinamiku, kļūst skaidrs, kādēļ daudziem šīs profesijas šķiet neperspektīvas. Neraugoties uz nelielu nodarbināto skaita pieaugumu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektorā 2011. gadā (Labklājības ministrija 2012), kopumā nodarbināto skaitam šajā uzņēmējdarbības sektorā jau ilgāku laiku ir tendence samazināties (European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions 2009; Dubra 2007), turklāt tas turpinās samazināties arī nākotnē: līdz 2030. gadam būs vērojams samazinājums par 10,5% salīdzinājumā ar 2011. gadu. Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, 2020. gadā nodarbināto vidū vairs tikai 3% būs kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki, 2030. gadā – 2,3% (4.6. tabula). Jo vairāk, pašlaik darbaspēka piedāvājums šajā profesiju grupā pārsniedz pieprasījumu un brīvo darbavietu šajās profesijās faktiski nav (4.6. tabula). Mazāk nekā piektdaļa jauniešu, kuri ieguvuši profesionālo izglītību lauksaimniecības jomā, vienu līdz trīs gadus pēc mācību iestādes absolvēšanas strādā savā specialitātē, bet trešdaļa vispār ir bez darba (Krūmiņš et al. 2007). Arī algu līmenis šajās profesijās ir zems, tikai nedaudz pārsniedzot atalgojumu vienkāršajās profesijās un pakalpojumu un tirdzniecības profesijās (CSP 2005; 4.9. tabula). Tomēr pēc dažiem gadiem situācija mainīsies (4.9. attēls). Lai gan pieprasījums pēc kvalificētiem lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbiniekiem turpinās samazināties, vēl straujāk – šajās profesijās nodarbināto vecuma struktūras dēļ – samazināsies šīs jomas speciālistu skaits. Tas jau tuvāko gadu laikā novedīs pie kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku trūkuma (Ekonomikas ministrija 2011). 2020. gadā šādu speciālistu pieprasījums par 8% pārsniegs piedāvājumu, bet 2030. gadā starpība starp pieprasījumu un piedāvājumu būs jau 11% (4.6. tabula). EM norāda: lai apmierinātu darba tirgus pieprasījumu jau 2016. gadā, nepieciešams pievērst lielāku uzmanību lauksaimniecības speciālistu gan ar augstāko, gan vidējo izglītību sagatavošanai (Ekonomikas ministrija 2011). Diemžēl tas nebūs iespējams, ja nebūs jauniešu, kas vēlētos šīs profesijas apgūt. Iemesls, kādēļ jaunieši nevēlas kļūt pat kvalificētiem lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

123

darbiniekiem, ir ne tik daudz zemais atalgojuma līmenis, kā ļoti zemais šo profesiju prestižs jauniešu acīs. Lopkopības strādnieks ir jauniešiem vismazāk tīkamā profesija, arī biškopja un laukkopības strādnieka profesiju prestižs ir ļoti zems. Nedaudz augstāk vērtētas dārzkopja un mežkopja profesijas, bet arī tās nav īpaši prestižas. Tiem jauniešiem, kuri izvēlas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības profesijas, tā drīzāk ir dzīvesstila izvēle vai aicinājums. Viņu sekmes, kā liecina mūsu aptaujas dati, nebūt nav tās sliktākās, un viņi varētu izvēlēties un apgūt arī kādu citu profesiju. Tikai 8,4% jauniešu izteikuši vēlmi strādāt kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās (7. profesiju grupa). Tā kā šāda veida darbam parasti nepieciešama profesionālā sagatavotība konkrētajā profesijā, kādā no kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām daudz biežāk vēlētos strādāt profesionālo skolu absolventi (19,3%) nekā vispārējo vidusskolu absolventi (3,9%). Jāatzīmē, ka lielākajai daļai jauniešu (vidēji 65%), kuri saista savu nākotni ar kādu no šīm profesijām (izņemot amatniekus un iespieddarbu strādniekus), tā ir pirmā, galvenā izvēle. Tai pašā laikā līdzīgs skaits (10,1%) jauniešu norādījuši kādu no kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām kā sev īpaši netīkamu, kurā viņi noteikti nevēlētos strādāt (4.10. tabula). Kvalificētu strādnieku un amatnieku darbs salīdzinājumā ar augstākās kvalifikācijas profesijām prasa mazāku individuālo autonomiju, tādēļ šīs profesijas biežāk izvēlas jaunieši, kuriem nav tik labas prasmes plānot, vadīt un organizēt savu darbu. Situācija kvalificētu strādnieku un amatnieku profesiju grupā, līdzīgi kā lauksaimniecības darbinieku grupā, šobrīd nav lieliska. Krīzes ietekmē nodarbinātība šīs grupas profesijās būtiski samazinājās: šobrīd nodarbināto vidū tikai 12,2% kvalificētu strādnieku vai amatnieku (Ekonomikas ministrija 2011; 4.10. attēls, 4.6. tabula). Tā rezultātā kvalificētu strādnieku un amatnieku pašlaik ir vairāk nekā pēc tiem ir pieprasījums (4.9. attēls) un brīvo darbavietu nav daudz (4.8. tabula). Liela daļa (22%) darba meklētāju iepriekš strādājuši tieši kā kvalificēti strādnieki vai amatnieki, tātad speciālistu pašlaik netrūkst. Tomēr Ekonomikas ministrija prognozē, ka situācija mainīsies: kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās nodarbināto skaits līdz 2030. gadam pieaugs par 20,3%, sasniedzot 13,5% nodarbināto (4.6. tabula). Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās jau 2020. gadā izlīdzināsies, bet 2030. gadā pieprasījums par 22% pārsniegs piedāvājumu (4.6. tabula). Tādēļ jauniešu zemā motivācija apgūt tehniskās specialitātes (Zepa et al. 2006) un mazā interese par kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām ilgtermiņā var radīt būtiskas sekas darba tirgū. Apzinoties šo risku, Latvijā 2005. gadā Eiropas Kopienas EQUAL programmas ietvaros tika uzsākts projekts „Profesiju segregācijas cēloņu mazināšana”, kurā apvienojās 20 dažādas organizācijas, kas pārstāv nevalstisko sektoru, darba devēju asociācijas, valsts organizācijas, pašvaldības, universitātes un privāto sektoru. Karjeras izvēles un izglītības programmas ietvaros tika organizētas

124

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

tehnisko nozaru speciālistu tikšanās ar skolēniem, vasaras darba prakses tehnisko nozaru uzņēmumos, veikta skolēnu profesionālo nākotnes plānu izpēte, kā arī citas aktivitātes, īpaši akcentējot dzimumu līdztiesības jautājumu. Tomēr cēloņi, kādēļ jaunieši nelabprāt izvēlas tehniskās profesijas, meklējami dziļāk – ne tikai informācijas trūkumā. Tam pievērsīsimies nodaļas turpinājumā. 4.10. attēls. Nodarbināto skaita izmaiņas dažādās profesiju grupās kopš 2002. gada (%) Vienkāršās profesijas Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri Kvalificēti strādnieki un amatnieki Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki 100%

Kalpotāji Speciālisti Vecākie speciālisti Vadītāji

80%

70%

4 12 5

12 5 13

12 4

13 4

6 12

90%

60% 50% 40% 30% 20% 10% 0%

6 12

5 13 5

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

Avots: CSP; 2011. gada dati – pirms pārrēķina pēc tautas skaitīšanas datiem.

Aplūkojot detalizēti situāciju kvalificētu strādnieku un amatnieku profesiju apakšgrupās, redzam, ka visvairāk (3,7%) jauniešu, t.sk. 9,1% profesionālo skolu un 1,5% vispārējo vidusskolu absolventu, vēlētos kļūt par metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādniekiem (7.2. profesiju apakšgrupa). 2,9%, t.sk. 6,4% profesionālo skolu un 1,5% vidusskolu absolventu, vēlētos nākotnē būt būvnieki vai tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus) (7.1. profesiju apakšgrupa) (4.6. tabula). Tas ir līdzīgs daudzums kā pašlaik šajās jomās nodarbināto skaits (attiecīgi 3,7% un 3,3%). Tomēr jāņem vērā, ka ne visi jaunieši, kas norādījuši šīs profesijas starp sev tīkamākajām, izvēlēsies tajās strādāt – 40% no viņiem tā tomēr nav pirmā izvēle. Analizējot jauniešu mazo interesi par darbu būvniecības nozarē, jāņem vērā, ka būvniecības sektoru spēcīgi skāra krīze. Būvniecības apjomi un nodarbināto skaits nozarē būtiski samazinājās, radot speciālistu pārpalikumu darba tirgū (Ekonomikas ministrija 2011). Iespējams, tādēļ jaunieši nesaskata šīs profesijas kā perspektīvas. Runājot par situācijas attīstību nākotnē, tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc būvniecības strādniekiem nākotnē saglabāsies faktiski nemainīgs vai uzrādīs nelielu pieauguma tendenci, tādēļ ilgtermiņā – 2030. gadā, ņemot vērā

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

125

speciālistu skaita samazinājumu šajā profesijā, darbaspēka pārpalikuma vairs nebūs. Tomēr pašlaik jauniešu izredzes atrast darbu būvniecībā nevar uzskatīt par labām. Būtisks darbaspēka pieprasījuma pieaugums tiek prognozēts metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieku grupā: 2030. gadā šajās profesijās strādās jau 4,3% nodarbināto. Nozares izaugsmes rezultātā šobrīd metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieku pieprasījuma atbilstība piedāvājumam ir laba (Ekonomikas ministrija 2011). Atbilstoši EM prognozēm jau 2020. gadā šajās profesijās būs vērojams neliels darbinieku trūkums, bet ilgtermiņā darbaspēka trūkums būs ievērojams: 2030. gadā pieprasījums pēc metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādniekiem par 42% pārsniegs piedāvājumu (4.6. tabula), t.i., uz divām darba devēju piedāvātajām darbavietām būs sagatavots tikai viens speciālists. Lai apmierinātu darba tirgus pieprasījumu, nepieciešams rosināt jauniešu interesi par metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu profesijām un pievērst lielāku uzmanību šādu speciālistu sagatavošanai (Ekonomikas ministrija 2011). Metālapstrādes un mašīnbūves strādnieku algu līmenis ir viduvējs (4.9. tabula), un iemesls jauniešu mazajai interesei par šīm profesijām lielā mērā meklējams to zemajā prestižā. Slīpētāji, gāzes vai elektrometinātāji, virpotāji, kalēji un metinātāji atrodami vismazāk pievilcīgo profesiju kvintilē, arī frēzētāji un metālrūpniecības strādnieki nav prestižas profesijas. Mehānisko transportlīdzekļu mehāniķi un remontatslēdznieki ir vienīgā šīs grupas profesija, kura jauniešiem šķiet saistoša – tā starp pievilcīgākajām minēta 2,9% gadījumu. Nemainoties metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieku profesiju uztverei sabiedrībā, jauniešu nevēlēšanās šīs profesijas apgūt un tajās strādāt var apgrūtināt pieaugošā darbaspēka pieprasījuma apmierināšanu nākotnē. Zemais profesiju prestižs jauniešu vidū ir saistīts arī ar mazo atalgojumu daudzās kvalificētu strādnieku profesijās. Pirms krīzes algas būvniecībā bija ļoti augstas, taču tagad ir krietni sarukušas. Rūpniecības sfērā Latvijā atalgojums ir ievērojami zemāks nekā ES vidēji; 2005. gadā algas bija par 87,5% zemākas nekā vidēji ES (European Commission 2005). Profesiju prestižu nevairoja arī tas, ka no 1998. līdz 2006. gadam darbavietu skaits rūpniecībā, īpaši zemo tehnoloģiju ražotnēs, Latvijā samazinājās (European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions 2009). Ražošanas un pārstrādes jomā profesiju ieguvušajiem jauniešiem darbu specialitātē atrast bija samērā grūti (Goldmanis, Mieriņa 2009). Krīzes laikā apstrādes rūpniecība un pārējā rūpniecība cieta salīdzinoši maz un pat piedzīvoja nelielu izaugsmi (Ekonomikas ministrija 2011). Arī turpmākajos gados, augot ražošanas apjomiem, pieprasījums pēc darbaspēka apstrādes rūpniecībā palielināsies, īpaši vidējo un augsto tehnoloģiju nozarēs, piemēram, ierīču, mehānismu, elektrisko un optisko iekārtu ražošana (Ekonomikas ministrija 2011). Tomēr, lai priekšstati mainītos, jāpaiet zināmam laikam.

126

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

4.9. tabula. Algu atšķirības dažādās profesiju grupās (vienkāršās profesijas = 100) Profesiju grupas

Algu attiecība

1.2. Kolektīvie vadītāji

171

2.4. Sociālo zinātņu vecākie speciālisti

163

2.2. Dabaszinātņu un veselības aprūpes vecākie speciālisti

163

2.3. Mācību iestāžu vecākie speciālisti

154

3.4. Sociālo zinātņu speciālisti

153

7.1. Ieguves rūpniecības un būvniecības strādnieki

151

2.1. Fiziķi, ķīmiķi, matemātiķi u.tml. vecākie speciālisti

149

3.3. Dabaszinātņu un veselības speciālisti

143

3.1. Fizikas un inženierzinātņu speciālisti

142

7.2. Metālapstrādes un mašīnbūves strādnieki

131

4.1. Iestāžu kalpotāji

131

3.3. Mācību iestāžu speciālisti

131

8.3. Pašgājēju mašīnu un iekārtu vadītāji un operatori

131

6.1. Kvalificēti lauksaimniecības darbinieki

126

8.1. Rūpniecisko iekārtu operatori

122

4.2. Klientu apkalpotāji

121

7.4. Citi strādnieki un amatnieki

121

8.2. Stacionāro iekārtu operatori un montieri

119

5.1. Individuālo pakalpojumu un apsardzes darbinieki

117

5.2. Modeļi, pārdevēji, tērpu un preču demonstrētāji

108

7.3. Precīzijas izstrādājumu strādnieki

101

9. Vienkāršās profesijas

100

Avots: Zepa et al. 2006. Piezīme: algu apmērs norādīts relatīvi attiecībā pret algām vienkāršajās profesijās (100). Profesiju grupu kodi atšķiras no citās tabulās (piem., 4.6. tabulā) lietotajiem, jo tajā laikā tika izmantota cita profesiju klasifikācija.

Ievērojams darbaspēka trūkums ilgtermiņā var izveidoties arī pārējās kvalificētu strādnieku un amatnieku profesiju apakšgrupās. Kā liecina mūsu aptaujas dati, tikai daži procenti (attiecīgi 0,3%, 1,1% un 1,9%) jauniešu izvēlētos nākotnē būt amatnieki un iespieddarbu strādnieki (7.3. profesiju apakšgrupa), elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki (7.4. profesiju apakšgrupa), kā arī pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (7.5. profesiju apakšgrupa). Tas ir mazliet mazāk nekā šobrīd reāli šajās profesijās nodarbināto daļa (4.6. tabula). Pieprasījums pēc minēto profesiju speciālistiem līdz šim ir bijis diezgan nestabils un svārstīgs (Dubra 2007). EM skatījumā pašlaik šajās profesijās darbinieku pietiek, bet jau 2020. gadā darbaspēka pieprasījums sāks pārsniegt piedāvājumu. 2030. gadā pieprasījums pēc šo profesiju speciālistiem jau par aptuveni 40% (amatnieku un iespieddarbu strādnieku, kā arī elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieku grupās) vai 20% (pārtikas produktu pārstrādes

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

127

u.c. grupā) pārsniegs piedāvājumu, kas ir lielākā darba tirgus neatbilstība no visām profesijām. Jauniešu nevēlēšanās strādāt šajās profesijās saistīta ne vien ar mazo atalgojumu, bet lielā mērā arī ar profesiju zemo prestižu. Audēji, vērpēji un kurpnieki ir attiecīgi otrā un trešā visnepievilcīgākā profesija jauniešu acīs, zems ir arī atslēdznieku, elektroatslēdznieku un šūšanas nozares inženieru prestižs. Drēbnieki, šuvēji un galdnieki vērtēti nedaudz augstāk, bet arī šo profesiju prestižs ir zem vidējā. Papildu iemesls mazajai jauniešu interesei par minētajām profesiju grupām ir tas, ka pašlaik pievilcīgu darbu tajās ne vienmēr iespējams atrast. Piemēram, jaunieši, kas apguvuši šuvēja profesiju, ļoti bieži atrodami starp bezdarbniekiem (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006; Labklājības ministrija 2012). Jāsecina, ka svarīgi, lai jaunieši, izvēloties apgūstamās profesijas, vadītos ne tikai pēc nozares attīstības tendencēm pagātnē un pašreizējās situācijas darba tirgū, bet arī būtu informēti par profesiju pieprasījumu un to sniegtajām iespējām tuvākā un tālākā nākotnē. Problemātiska situācija var izveidoties arī iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru profesiju grupā (8. profesiju grupa). Tā ir būtiska profesiju grupa, kurā darbinieku skaits pēdējos gados ir konstanti turējies 10–11% līmenī (4.10. attēls), tiesa, krīzes laikā nedaudz samazinoties (Ekonomikas ministrija 2011). Šobrīd 9,3% nodarbināto strādā par iekārtu un mašīnu operatoriem vai izstrādājumu montieriem (4.6. tabula). Diemžēl jauniešiem šīs profesijas nešķiet pievilcīgas: tajās izvēlētos strādāt ārkārtīgi maz – tikai 3% jauniešu, t.sk. 5,8% profesionālo skolu un 1,9% vispārējo vidusskolu absolventu (4.6. tabula). Kā liecina mūsu aptaujas dati, parasti tie ir mazāk spējīgie un zinošie jaunieši, kuru sliktās sekmes neļauj tiem cerēt uz labāku darbu. Intereses trūkums par šīm profesijām nav skaidrojams ar zemu atalgojumu; patiesībā vairākas no šīs grupas profesijām, piemēram, metālu kausēšanas un termiskās apstrādes iekārtu operatori, automatizēto montāžas līniju un rūpniecisko robotu operatori, ieguves un minerālu apstrādes operatori, kā arī kuģu komandas un tām radniecīgu profesiju strādnieki, ir ļoti labi atalgotas. Galvenais iemesls, kādēļ jaunieši nevēlas kļūt par iekārtu un mašīnu operatoriem vai izstrādājumu montieriem, ir šo profesiju zemais prestižs viņu acīs, kā arī, iespējams, izpratnes trūkums par profesiju saturu. Traktoristi, kombainieri jauniešu skatījumā ir viena no visnepievilcīgākajām profesijām, arī dzelzceļa un jūras transporta strādnieki un automātu iestādītāji ir jauniešiem nepievilcīgas profesijas. Vienīgā šīs grupas profesija, kuras prestižs ir vidējs, ir šoferis. Šobrīd darbaspēka piedāvājums iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru grupā pārsniedz pieprasījumu un brīvo darbavietu nav daudz (4.8. tabula), taču daudzi strādājošie ir salīdzinoši gados vecāki un jauniešu šīs profesijas darbinieku vidū ir maz (Dubra 2007). Tādēļ jau 2016. gadā pieprasījums pēc iekārtu un mašīnu operatoriem un izstrādājumu montieriem sāks pārsniegt piedāvājumu (4.9. attēls). 2020. gadā pieprasījums pārsniegs piedāvājumu par 10% un 2030. gadā – jau par 41% (4.6. tabula). Uz nepieciešamību pievērst lielāku

128

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

uzmanību iekārtu un mašīnu operatoru sagatavošanai norāda arī EM (Ekonomikas ministrija 2011). Taču, lai veicinātu to, ka vairāk jauniešu izvēlas iekārtu un mašīnu operatoru vai izstrādājumu montieru amatu, tādējādi mazinot nākotnē prognozēto neatbilstību starp darba tirgus pieprasījumu un piedāvājumu, nepieciešams ne tikai atalgojuma palielinājums minētajās profesijās, bet arī vairāk informācijas par to, kur šādas profesijas apgūt un kādas ir to priekšrocības. Jaunieši uz nākotni skatās ar lielām cerībām, tādēļ saprotams, ka gandrīz neviens no viņiem, izņemot tos, kuriem ir sliktākas sekmes un kuri neprot tik labi plānot un organizēt savu darbu un aizstāvēt savas tiesības, nevēlas savu nākotni saistīt ar darbu kādā no vienkāršajām profesijām. Tai pašā laikā reāli šādās profesijās strādā 14,3% nodarbināto (4.6. tabula) – mazliet vairāk nekā pirmskrīzes gados (4.10. attēls). Ņemot vērā 21. gadsimta pirmajos gados aizsākušos tendenci arvien samazināties darbavietu skaitam vienkāršajās profesijās un palielināties vidēji un augstu atalgotajās profesijās (European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions 2009),24 vienkāršo profesiju strādnieku grupā šobrīd pastāv liels darbaspēka pārpalikums (4.9. attēls). Šīs profesiju grupas pārstāvji visbiežāk atrodami starp bezdarbniekiem: 23,6% darba meklētāju iepriekš bija vienkārši strādnieki (4.8. tabula). Savukārt brīvo darbavietu vienkāršajās profesijās nav daudz (5,9% no visām), tādēļ darbu atrast nav viegli (4.8. tabula). Vienkāršo profesiju prestižs jauniešu acīs ir ļoti zems: 21% norādījis, ka nekad negribētu strādāt par sētniekiem, atkritumu savācējiem, apkopējiem vai tamlīdzīgi (4.10. tabula). Arī atalgojuma līmenis vienkāršajās profesijās ir viszemākais. Tātad, ja vien pastāvēs kāda cita iespēja, jaunieši šādas profesijas neizvēlēsies, īpaši ņemot vērā, ka respondenti jau tūlīt būs ieguvuši vidējo izglītību. Tomēr šāda situācija nav satraucoša: EM prognozē, ka darbaspēka pieprasījums vienkāršajās profesijās nākotnē turpinās samazināties un cilvēku, kas varētu strādāt šādu darbu, netrūks (4.6. tabula). Interesanti, ka viena no visprestižākajām profesijām jauniešu acīs ir bruņoto spēku darbinieki, taču tikai 2,5% jauniešu paši vēlētos strādāt kādā no armijas profesijām (4.6. tabula). Aptuveni pusei no viņiem tā būtu pirmā izvēle. Tas liecina, ka jaunieši apzinās, ka šī profesija saistīta ar grūtībām un risku un ka tajā strādāt nav viegli. Interesi par bruņoto spēku profesijām visbiežāk pauž jaunieši, kuru sekmes nav īpaši labas un kuriem ir problēmas sevi aizstāvēt. Iespējams, dienot armijā, šie jaunieši cer gūt nepieciešamo rūdījumu.

4.3.4. Jauniešiem nepievilcīgākās profesijas Aptaujas gaitā noskaidrojām, kādas profesijas jauniešiem šķiet visnepievilcīgākās, kurās viņi noteikti negribētu strādāt. 35% profesionālo skolu abiturientu un 20% vispārējo vidusskolu abiturientu nevarēja nosaukt nevienu šādu 24

Izņēmums šeit ir vienkāršo strādnieku skaita pieaugums būvniecības sektorā pirmskrīzes gados (Dubra 2007).

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

129

profesiju (4.10. tabula). Starp nosauktajām nepievilcīgajām profesijām dominē zemākas kvalifikācijas profesijas, tādas kā sētnieki, atkritumu savācēji un apkopēji. Kopumā kādu no vienkāršajām profesijām kā visnepievilcīgāko minējis 21% jauniešu, t.sk. 15,9% profesionālo skolu un 23% vispārējo vidusskolu abiturientu. Daudziem (12,3%) nepievilcīga šķiet kāda kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku profesija. Kā jau minēts, šo profesiju prestižs jauniešu vidū ir ārkārtīgi zems. Arī Latvijā, tāpat kā vairumā citu valstu, urbanizācijas rezultātā arvien vairāk cilvēku darba un labākas dzīves meklējumos pārceļas no laukiem uz pilsētām. Dzīvi laukos apgrūtina ne vien darba iespēju trūkums, bet arī sliktā infrastruktūra, ceļu stāvoklis, skolu un slimnīcu pieejamība un citas problēmas, tādēļ dzīvot pilsētā mūsdienās ir prestižāk. Šī situācija, protams, atsaucas arī uz jauniešu vēlmēm un iecerēm. Turklāt fakts, ka tieši lopkopja profesija atzīmēta kā visnepievilcīgākā no visām, liecina, ka jauniešiem lauksaimnieka darbs šķiet „netīrs” – līdzīgi kā jau pieminētais sētnieka, apkopēja un atkritumu savācēja darbs. Jauniešu priekšstati par lauksaimniecības un lopkopības darbiem bieži vien veidojušies, vērojot, kā tie tiek veikti atsevišķās mazajās lauku viensētās. Viņiem trūkst izpratnes par to, ka mūsdienās lopkopība var būt arī augsti automatizēts un sarežģīts process, kad fizisko roku darbu lielā mērā aizstājusi tehnika. 10,1% jauniešu kā īpaši nepievilcīgu nosaukuši kādu no kvalificētu strādnieku un amatnieku grupas profesijām – visbiežāk metālapstrādes, mašīnbūves vai tām radniecīgu jomu strādnieka profesiju – turpretī 3,1% noteikti nevēlētos strādāt par iekārtu un mašīnu operatoriem un izstrādājumu montieriem. Aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka atšķirībā no padomju laika mūsdienās fizisks darbs tiek vērtēts zemāk nekā garīgs darbs. Tas arī zināmā mērā skaidro jauniešu tiekšanos savu dzīvi saistīt ar kādu no vadītāju, vecāko speciālistu vai speciālistu profesijām. Papildu nozīme varētu būt arī tam, cik radošas ir profesijas: aptaujas dati liecina, ka jauniešu vidū īpaši populāras ir radošās profesijas, turpretī mazāk populāras – tādas, kas ietver vairāk vai mazāk mehānisku, rutīnas darbu. Pārsteidzoši, ka daudzi jaunieši tomēr izteikuši nepatiku arī pret augstākas kvalifikācijas profesijām. 3,2%, t.sk. 4,5% profesionālo skolu un 2,7% un vispārējo vidusskolu abiturientu, nepievilcīga liekas kāda no vadītāju profesijām, turklāt visbiežāk minēta tieši likumdevēja profesija. Šīs atbildes atspoguļo pašlaik Latvijas sabiedrībā valdošo negatīvo noskaņojumu attiecībā pret politiķiem. Diemžēl zemais likumdevēja profesijas statuss var atturēt daudzus spējīgus jauniešus no politiskās karjeras. 14,7% jauniešu, t.sk. 12,6% profesionālo skolu un 15,5% vidusskolu abiturientu, nepievilcīga šķiet kāda no vecāko speciālistu profesijām, bet 3,2% – kāda no speciālistu profesijām. Visbiežāk kā nepievilcīgas augstākās kvalifikācijas profesijas minēti juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti (5%) un zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti (3,9%). Šīs atbildes var skaidrot ar to, ka daļa jauniešu labi apzinās, ka sociālo un kultūras lietu vecāko

130

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

speciālistu profesijās ir liela speciālistu pārprodukcija, un vienlaikus redz vienaudžu milzīgo interesi apgūt šīs profesijas. Konkrētas biežāk minētās augstākās kvalifikācijas profesijas, kuras jauniešiem liekas īpaši nepievilcīgas, ir skolotāja (vidējo mācību iestāžu pedagoga), kā arī zinātnieka, fiziķa, astronoma profesija. Tas, ka jauniešiem nepievilcīgas šķiet tieši ar izglītību un zinātni saistītās profesijas, skaidrojams ar to zemo atalgojumu. Nozares prestižu negatīvi ietekmējuši arī pēdējā gada skandāli saistībā ar zinātnisko institūtu izvērtēšanu, augstskolu akreditāciju, skolotāju atalgojuma jautājuma iztirzāšanu un darba kvalitātes apšaubīšanu medijos u.tml. Izveidojusies situācija ne vien rada negatīvu psiholoģisko klimatu izglītības un zinātnes institūcijās, bet arī var atturēt spējīgus jauniešus no karjeras plānošanas izglītības un zinātnes jomā, tādējādi bremzējot inovācijas un mazinot Latvijas starptautisko konkurētspēju ilgtermiņā. 4.10. tabula. Jauniešiem visnepievilcīgākās profesijas (%)

1 2 2.1. 2.2. 2.3. 2.4. 2.5. 2.6. 3 3.1. 3.2. 3.3. 3.4. 3.5. 4 5 5.1. 5.2. 5.3. 5.4. 6 7 7.1. 7.2. 7.3. 7.4.

Vadītāji Vecākie speciālisti Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti Izglītības jomas vecākie speciālisti Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti Speciālisti Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti Veselības aprūpes jomas speciālisti Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti Kalpotāji Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki Tirdzniecības darbinieki Individuālās aprūpes darbinieki Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus) Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki Amatnieki un iespieddarbu strādnieki Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

Profesionālo Vidusskolu Visi skolu abiturienti abiturienti 4,5 2,7 3,2 3,7 2,4 1,7 0,4 0,2

4,0 2,1 3,1 0,7 0,2

3,9 2,2 2,7 0,6 0,2

4,2

5,3

5,0

1,3 0,6 1,0 0,8

0,6 0,3 1,0 0,2

0,8 0,4 1,0 0,4

0,2 0,4

0,1 0,5

0,2 0,4

1,0 1,5 0,9 1,1 10,0

1,8 1,9 1,0 0,9 13,3

1,6 1,7 1,0 1,0 12,3

1,7

2,8

2,5

3,5 0,7 0,3

5,0 0,8 0,0

4,6 0,8 0,1

131

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

7.5.

8 9 0

Profesionālo Vidusskolu Visi skolu abiturienti abiturienti 2,8 1,9 2,2

2,0 15,9 0,1 2,0 35,2

3,6 23,0 0,1 1,7 19,6

3,1 21,0 0,3 2,8 24,1

4.3.5. Pārliecība par spējām atrast darbu izvēlētajā profesijā un alternatīvā profesijas izvēle Tas, vai jaunietis izvēlēsies sekot savam aicinājumam un apgūt iepatikušos profesiju, nereti ieguldot personīgos līdzekļus izglītības ieguvē, lielā mērā atkarīgs no iespējām vēlāk šajā profesijā atrast darbu. Mūsu aptaujā uz jautājumu, vai viņi ir pārliecināti, ka spēs iegūt sev tīkamāko specialitāti/profesiju, 78% vispārējo vidusskolu abiturientu atbildēja apstiprinoši. Jāatzīmē arī, ka gandrīz visās profesiju grupās vismaz 70% ir pārliecināti, ka atradīs darbu interesējošajā profesijā (4.11. tabula). Faktiski droši par to, ka atradīs darbu, ir jaunieši, kuri vēlas kļūt par apsardzes pakalpojumu jomas darbiniekiem, metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādniekiem, kā arī iekārtu un mašīnu operatoriem un izstrādājumu montieriem. Pēdējās divās profesiju grupās nākotnē tiek prognozēts ievērojams darbaspēka trūkums, un šķiet, ka tie, kuri šīs profesijas izvēlas, situāciju apzinās. Pēc jauniešu domām, nekādu grūtību nevajadzētu būt atrast darbu arī pakalpojumu un tirdzniecības jomā (83,3%), kā arī Nacionālo bruņoto spēku profesijās (81,4%). Tai pašā laikā liela pārliecība par iespējām strādāt izvēlētajā profesijā ir arī tiem, kuri kā savu galveno izvēli minējuši vadītāja, vecākā speciālista vai speciālista amatu: attiecīgi 76,4%, 78% un 77,8% tic, ka patiešām spēs atrast atbilstošu darbu. Diemžēl jauniešu skaits, kuru galvenā izvēle ir kāda no vadošo speciālistu profesijām, ir trīs reizes lielāks nekā reāli nodarbināto skaits, kas šādās profesijās strādā (51,6% salīdzinājumā ar 16,9%). Atliek secināt, ka jauniešiem ir nepareiza informācija par situāciju darba tirgū un viņu priekšstati par darba iespējām vecāko speciālistu profesijās ir ļoti maldīgi. Vadoties pēc šiem priekšstatiem, jaunieši izvēlas apgūt profesijas, kurās pēc tam nespēs atrast darbu, turklāt nereti par mācībām maksājot paši. Pētījuma rezultāti kopumā ļauj secināt, ka svarīgi izvērst un popularizēt karjeras konsultācijas, kurās jaunieši tiktu iepazīstināti ar pašreizējo un prognozējamo situāciju darba tirgū, kā arī dažādām profesijām, to saturu un piedāvātajām iespējām. Jauniešu tiekšanās kļūt par vecākajiem speciālistiem, īpaši juridisko, sociālo un kultūras lietu jomā, ir neadekvāti augsta un balstīta uz maldīgiem priekšstatiem par situāciju darba tirgū.

132

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

4.11. tabula. Pārliecība, ka iegūs vēlamo specialitāti vai profesiju (%)

Vadītāji

Vecākie speciālisti

Ir pārliecināts 76,4

Nav pārliecināts 23,6

78,0

22,0

2.1. Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

77,8

22,2

2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

78,2

21,8

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

74,7

25,3

2.4. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti

86,3

13,7

2.5. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti

84,8

15,2

2.6. Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti

72,5

27,5

Speciālisti

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

77,7

22,3

72,4

27,6

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

75,2

24,8

3.3. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

80,5

19,5

3.4. Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti

82,7

17,3

3.5. Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

58,4

41,6

Kalpotāji

67,7

32,3

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

83,3

16,7

80,6

19,4

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

78,2

21,8

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

93,3

6,7

71,9

19,1

91,1

8,9

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

7.2. Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki 8

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

95,7

4,3

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

81,4

18,6

Visi

78,0

22,0

Bāze: vispārējo vidusskolu abiturienti. Piezīme: iekļautas tikai tās profesiju grupas, kurās atbildējušo skaits ir vismaz 9.

Savas iespējas strādāt izvēlētajā specialitātē biežāk (32,3% gadījumu) apšauba tie, kuri vēlētos kļūt par kalpotājiem. Darba tirgus statistika liecina, ka kalpotāju profesijās strādāt gribošiem jauniešiem patiešām var rasties grūtības atrast darbu; šajā gadījumā jaunieši vismaz pareizi novērtē situāciju. Interesanti, ka vairāk pārliecināti par to, ka atradīs darbu vēlamajā specialitātē, ir turīgākie jaunieši no pārtikušām ģimenēm. Šādā ziņā situācija salīdzinājumā ar padomju gadiem nav mainījusies. Iemesli, kādēļ tā ir, var būt dažādi. Pirmkārt, šiem jauniešiem ir arī labākas sekmes un lielāka pārliecība par saviem spēkiem un spējām. Otrkārt, iespējams, zināmu lomu spēlē arī ģimenes sakari vai iespējas nepieciešamības gadījumā finansiāli atbalstīt jaunieša kvalifikācijas paaugstināšanu.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

133

Saprotams, ka jauniešiem ne vienmēr būs iespējams atrast darbu viņiem tīkamākajā profesijā. Tādēļ pētījumā tika noskaidrots arī, kādā profesijā jaunieši būtu ar mieru vai gribētu strādāt, ja viņiem uzreiz pēc skolas beigšanas neizdosies sākt strādāt izvēlētajā profesijā. Jauniešu atbildes atspoguļotas 4.12. tabulā. Kā redzam, trešdaļai jauniešu, t.sk. 43,3% profesionālo skolu un 29,5% vispārējo vidusskolu abiturientu, ir grūti pateikt, kādu profesiju šādā situācijā izvēlētos – viņi par to nav domājuši. Taču vēl svarīgāks secinājums, ko ļauj izdarīt aptaujas dati, ir tas, ka, ja jauniešiem neizdosies atrast darbu iecerētajā profesijā, vismaz daļa būs gatava samierināties ar kādu no vidējas kvalifikācijas profesijām. Vadītāji un visu grupu vecākie speciālisti, izņemot izglītības jomas vecākos speciālistus, kā alternatīvā izvēle minēta gandrīz piecas reizes retāk nekā pamatizvēle. Tas liecina, ka jaunieši apzinās, ka aprakstītajā situācijā nepieciešams samazināt ambīciju līmeni. Ja neizdosies atrast darbu izvēlētajā profesijā, 1,4% jauniešu vēlētos kļūt par vadītājiem, 13,6% mēģinātu atrast vecāko speciālistu darbu, 12,4% – speciālista darbu, 46,6% būtu ar mieru strādāt kādā no vidējas kvalifikācijas profesijām un 4,2% – vienkāršajās profesijās (4.12. tabula). Visvairāk jauniešu (29,8%), t.sk. 20,8% profesionālo skolu un 33,5% vispārējo vidusskolu absolventu, kā pagaidu risinājumu, kamēr neizdodas atrast darbu vēlamajā profesijā, izvēlētos pakalpojumu vai tirdzniecības darbinieka profesiju. Šīs profesijas kā alternatīvu minējuši divreiz vairāk jauniešu nekā to jauniešu skaits, kuri labprāt vēlētos strādāt kādā no šīm profesijām. Detalizētāka analīze rāda, ka 18,3% vidusskolu absolventu iecerētā darba neatrašanas gadījumā būtu ar mieru strādāt par individuālo pakalpojumu jomas darbiniekiem, bet 10,6% – par tirdzniecības darbiniekiem. Kā jau minēts, tirdzniecības darbinieka profesijā labprāt vēlas strādāt tikai 1,1% jauniešu, tātad darbu tirdzniecībā visbiežāk izvēlas kā pagaidu risinājumu situācijā, kad iecerētais nav pieejams. Kā sekundārā, pagaidu izvēle jauniešu vidū salīdzinoši bieži minēta arī individuālās aprūpes darbinieka profesija (3,3%), vienkāršās profesijas (4,2%) un kalpotāju profesijas (4,3%). Daži procenti jauniešu nepieciešamības gadījumā būtu gatavi samierināties arī ar profesijām, kurās tiek prognozēta darbaspēka nepietiekamība nākotnē, – kvalificēta lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieka profesiju (1,4%) un iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru profesiju (3,9%), tomēr ar to var nepietikt, lai novērstu darbaspēka trūkumu šajās profesijās. Ilgtermiņā liela darbaspēka nepietiekamība tiek prognozēta arī kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās. Diemžēl tieši problemātiskajās profesiju grupās – metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki, amatnieki un iespieddarbu strādnieki, elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki, pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki – jaunieši nevēlas strādāt, pat ja darbs viņu izvēlētajā profesijā nebūs pieejams (4.12. tabula). Jāņem vērā, ka šajās profesijās atšķirībā no, piemēram,

134

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

tirdzniecības, nepieciešamas noteiktas prasmes, kuras jāapgūst. Diemžēl jaunieši, kuri būs apguvuši profesijas, kurās nespēs atrast darbu, lielākoties pretendēs uz profesijām, kurās darbaspēka netrūkst vai pat ir tā pārpalikums, tai pašā laikā nespējot iekļauties darba tirgū profesijās, kur visvairāk trūks darbinieku. Šo situāciju nepieciešams ņemt vērā, izstrādājot apmācību kursus NVA: tajos lielāks uzsvars jāliek uz iepriekš minēto problemātisko profesiju apguvi. Tomēr bezdarbnieku kursu ietvaros ne vienmēr iespējams nodrošināt nepieciešamo apmācību, īpaši, ja profesijas apguve prasa ilgu laiku. Pie tam NVA iespējas palīdzēt situācijā, kad tikai neliela daļa jauniešu – darba meklētāju reģistrējas NVA, ir ierobežotas (Koroļeva et al. 2007).25 Tādēļ galvenais risinājums tomēr būtu likt lielāku uzsvaru uz profesionālās orientācijas pakalpojumiem, lai darba tirgus neatbilstība neveidotos un pārkvalifikācija nebūtu nepieciešama. 4.12. tabula. Alternatīvā profesijas izvēle (%)

Vadītāji

Vecākie speciālisti

Profesionālo skolu abiturienti 0,7

Vidusskolu abiturienti

Visi

1,7

1,4

7,7

16,1

13,6

2.1.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

0,8

2,0

1,7

2.2.

Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

0,8

1,1

1,0

2.3.

Izglītības jomas vecākie speciālisti

1,3

1,5

2.4.

1,0

2,9

2,3

0,4

0,8

0,7

2,9

8,8

7,1

2.5. 2.6. 3

Speciālisti

9,2

13,7

12,4

3.1.

Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

1,2

2,1

1,8

3.2.

Veselības aprūpes jomas speciālisti

0,7

2,3

1,8

3.3.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

3,0

4,7

4,2

3.4.

2,6

3,8

3,5

3.5.

Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

1,8

1,2

1,4

Kalpotāji

2,4

5,1

4,3

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

20,8

33,5

29,8

5.1.

Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

10,8

21,4

18,3

5.2.

Tirdzniecības darbinieki

8,1

11,7

10,6

5.3.

Individuālās aprūpes darbinieki

1,2

4,2

3,3

5.4.

Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

3,0

2,0

2,3

Jauniešu informētība par to, kādus pakalpojumus piedāvā NVA un kas tos var izmantot, ir zema (Koroļeva et al. 2007).

135

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

6 7 7.1. 7.2. 7.3.

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

Profesionālo skolu abiturienti 2,8

Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus) Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

Vidusskolu abiturienti

Visi

0,9

1,4

14,0

4,5

7,2

7,6

1,9

3,6

4,1

1,8

2,5

0,5

0,3

7.4.

Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

0,5

7.5.

2,4

0,3

0,9

5,9

3,1

3,9

Vienkāršās profesijas

3,2

4,6

4,2

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

1,2

0,3

0,5

Cits

4,0

7,0

6,1

Nezina, nav atbildes

43,3

29,5

33,5

4.3.6. Darba pieredzes gūšana un darbs ārzemēs Galvenais iemesls, kas traucē jauniešiem atrast darbu vēlamajā profesijā un kādēļ uzņēmēji izvēlas citus, gados vecākus darbiniekus, ir nepietiekamas prasmes un praktiskās darba pieredzes trūkums (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006; Koroļeva et al. 2007). Darba devēji Latvijā pievērš īpašu uzmanību darba pieredzei, jo nereti viņiem trūkst pārliecības, ka pastāvošā izglītības sistēma nodrošina nepieciešamās prasmes un adekvāti sagatavo jauniešus darba tirgum. Viņi rēķinās, ka, pieņemot darbā jaunu cilvēku bez iepriekšējas darba pieredzes, būs nepieciešami papildu ieguldījumi šī darbinieka apmācībā un sagatavošanā – investīcijas cilvēkkapitālā, par kuru atdevi, ņemot vērā mainīgās jauniešu vēlmes un dzīves ceļu, viņiem pārliecības nav (Krūmiņš et al. 2007). Taču, lai iegūtu darba pieredzi, jaunietim vispirms nepieciešams atrast darbu vai vismaz prakses iespējas. Pirmās pieredzes iegūšanas nolūkos jaunieši parasti (75%) gatavi strādāt jebkādu darbu, taču arī tas nereti nepalīdz. Šādā situācijā liela nozīme ir jaunieša un viņa ģimenes kontaktiem, draugu un paziņu lokam (Koroļeva et al. 2007). Jaunatnes pētījumos Latvijā grūtības atrast pirmo darbu, iegūt pirmo darba pieredzi nereti akcentētas kā viens no galvenajiem problēmjautājumiem (Goldmanis, Mieriņa 2009; Koroļeva et al. 2007). Šim jautājumam nedaudz pieskaras arī mūsu pētījums. Lai gan pastāvīgu algotu darbu jaunieši parasti neuzsāk pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas (jeb vidusskolas beigšanas), savu pirmo darba pieredzi

136

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

viņi bieži vien gūst jau vidusskolas laikā – parasti vasaras brīvlaikā (Koroļeva et al. 2007). Algotu darbu strādā vismaz katrs trešais vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēknis, kā arī katrs piektais vidusskolēns (Koroļeva et al. 2007). Vidējo vispārējo un vidējo profesionālo skolu skolēni 2/3 gadījumu strādā nepilnas slodzes darbu (Koroļeva et al. 2007), tomēr tas, ka Latvijā vispār ir vērā ņemams skaits vidusskolēnu, kas spiesti strādāt pilnas slodzes darbu, diemžēl atspoguļo finansiālās grūtības, ar kurām saskaras daļa ģimeņu, kā arī liecina par grūtībām atrast nepilnas slodzes darbu. Pēc mūsu aptaujas datiem, pirms vidusskolas absolvēšanas jau 51% jauniešu ir strādājis īslaicīgu darbu kādai firmai, 14% jau ir bijis regulārs darbs kādā uzņēmumā vai iestādē pēc līguma, 11% strādājuši ģimenes uzņēmumā, un tikai 22% nekad algotu darbu nav strādājuši (4.11. attēls). Interesanti, ka vispārējo un profesionālo skolu audzēkņu atbildes būtiski neatšķiras: darba pieredzes nav 21,1% profesionālo skolu un 22,6% vispārējo vidusskolu abiturientu. 4.11. attēls. Jauniešu darba pieredze (%) 100% 90%

80% 70% 60%

Regulārs darbs uzņēmumā, iestādē pēc līguma

Nē, algotu darbu nekad neesmu strādājis

Vidusskolu absolventi

Visi

Īslaicīgs darbs kādai firmai, iestādei vai privātpersonai

40% 20% 10%

Darbs ģimenes uzņēmumā, vecāku saimniecībā

50% 30%

Cita veida darbs

0% Profesionālo skolu absolventi

Pirmās darba pieredzes iegūšanas problēma apzināta arī Eiropas Savienības un Latvijas valsts līmenī, tādēļ NVA ar Eiropas struktūrfondu atbalstu arvien aktīvāk organizē īpašus pasākumus jauniešiem, kuru uzdevums ir veicināt praktiskās darba pieredzes gūšanu: darba prakses, brīvprātīgo darbu, vasaras darbus, darbnīcas, nometnes, subsidēto nodarbinātību un citus aktīvās nodarbinātības pasākumus (sk., piem., Goldmanis, Mieriņa 2009). Šie pasākumi palīdz jauniešiem ne vien iegūt tik svarīgo darba pieredzi, bet arī izvērtēt izvēlētās profesijas piemērotību viņiem. Jauniešu veiksmīgāku iekļaušanos darba tirgū veicinātu arī ciešāka sadarbība starp mācību iestādēm un darba devējiem, nodrošinot labāku izglītības atbilstību darba tirgus prasībām un izglītības procesā pievēršot lielāku uzmanību praktisko iemaņu apgūšanai. Šobrīd tikai 35% profesionālo mācību iestāžu absolventu piekrīt, ka iegūtā izglītība ir pietiekami sagatavojusi viņus darbam profesijā (Krūmiņš et al. 2007). Šādā situācijā pieaug

137

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

darba devēju izdevumi jauniešu apmācībai darbavietā un nevēlēšanās pieņemt darbā cilvēku bez darba pieredzes. Tomēr zināšanu un darba pieredzes trūkums nav vienīgais, kas apgrūtina darba atrašanu. Papildu šķēršļi darba devēju skatījumā ir jauniešu psiholoģiskā nesagatavotība un brieduma trūkums. Tāpat jauniešu iekļaušanos darba tirgū kavē krasās atšķirības starp to, ko jaunieši gaida no potenciālās darbavietas un pašu spējām un iemaņām. Kaut arī jauniešiem vēl ir salīdzinoši zems izglītības līmenis un nereti trūkst praktisko iemaņu, viņiem ir augstas prasības pret darba samaksu un darba apstākļiem (Nodarbinātības valsts aģentūra 2006). Pati galvenā prasība ir laba alga, taču tikai 16% jauniešu piekrīt vai drīzāk piekrīt, ka darba samaksa Latvijas uzņēmumos ir taisnīga, atbilstoša katra spējām un kvalifikācijai (Koroļeva et al. 2007). No otras puses, lai iegūtu vēlamo atalgojumu, jaunieši ir gatavi papildus mācīties, mainīt kvalifikāciju vai apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Diemžēl pašlaik Latvijas darba tirgus – īpaši tajā piedāvātais algu līmenis – nespēj apmierināt jauniešu ambiciozās gaidas, tādēļ daudzi vēl pirms vidusskolas vai profesionālas skolas absolvēšanas jau ir apsvēruši iespēju doties peļņā uz ārzemēm. 4.12. attēls. Plāni strādāt ārzemēs (%) 100% 90%

Šobrīd neplānoju uzsākt darba gaitas, turpināšu mācības

Pagaidām neesmu plānojis un domājis par iespējām strādāt ārzemēs

80% 70%

60% 50% 40% 30%

Vidusskolu abiturienti

Visi

20% 10%

0% Profesionālo skolu abiturienti

Plānoju doties strādāt uz ārzemēm tālākā nākotnē Jā, esmu jau izlēmis uzsākt darbu ārzemēs uzreiz pēc skolas beigšanas

13% jauniešu nolēmuši jau uzreiz pēc skolas beigšanas uzsākt darba gaitas ārzemēs, un vēl aptuveni 33% plāno doties stādāt uz ārzemēm tālākā nākotnē. Salīdzinoši biežāk uzreiz uz ārzemēm doties plāno profesionālo skolu abiturienti (17%); tas, ka viņi jau apguvuši profesiju, atvieglo iekārtošanos darbā. Vēlme braukt strādāt uz ārzemēm ir saprotama, ņemot vērā, ka Latvijā, tāpat kā citās jaunajās ES dalībvalstīs, darba samaksa ir no divām līdz četrām reizēm zemāka nekā vecajās ES dalībvalstīs. Arī jauniešu atbildes apliecina, ka darbam ārzemēs viņus galvenokārt piesaista kāre labāk nopelnīt (75%). Citi būtiski emigrēšanas iemesli ir vēlme redzēt pasauli, ceļot (51%), bezdarbs un perspektīvu trūkums Latvijā (39%), kā arī zemais atalgojums Latvijā (32%). Sabiedrības novecošanās

138

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

apstākļos jaunieši ir valsts attīstības garants. Ja viņi izvēlēsies savas spējas un talantu ieguldīt darbā ārzemēs, tas būs būtisks zaudējums Latvijai, palielinot jau tā lielo demogrāfiskās slodzes līmeni. Protams, ne visi jaunieši ieceri strādāt ārzemēs realizēs, un ne visi, kas to īstenos, neatgriezīsies Latvijā. Tomēr tas, ka gandrīz puse vidusskolu abiturientu plāno strādāt ārzemēs, skaidri liecina, ka jauniešu uztverē darba tirgus iespējas un nākotnes perspektīvas Latvijā ir ļoti ierobežotas. Stāvoklis mainīsies, tikai uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un mazinoties algu atšķirībai starp Latviju un citām Eiropas valstīm. Visbiežāk uz ārzemēm tuvākā vai tālākā nākotnē izlēmuši doties tie jaunieši, kuri plāno strādāt tādās profesijās kā apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki (5.4. apakšgrupa), individuālās aprūpes darbinieki (5.3. apakšgrupa), individuālo pakalpojumu jomas darbinieki (5.1. apakšgrupa), pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (7.5. apakšgrupa), metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki (7.2. apakšgrupa), būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (7.1. apakšgrupa), komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti (2.4. apakšgrupa), juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti (2.6. apakšgrupa) vai armijas profesijās. Kopumā aptuveni puse iepriekš minētās profesijas (izņemot iekārtu un mašīnu operatori) izvēlējušos jauniešu vai nu uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, vai nākotnē plāno doties strādāt uz ārzemēm. Lielākā daļa no tām ir vidējas kvalifikācijas profesijas: pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku vai kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijas. Var secināt, ka pat tie jaunieši, kam šīs profesijas liekas saistošas, drīzāk izvēlētos strādāt ārzemēs nekā Latvijā, jo atalgojuma atšķirības ir ārkārtīgi lielas. Jāatzīmē arī, ka jaunieši, kuri izvēlējušies vidējas kvalifikācijas profesijas – apsardzes pakalpojumu, individuālās aprūpes, metālapstrādes un mašīnbūves, būvniecības, ka arī iekārtu un mašīnu operatoru profesijas –, salīdzinoši bieži plāno braukt uz ārzemēm visdrīzākajā laikā. Aptuveni katrs piektais vidusskolu absolvents, kas vēlas strādāt kādā no šīm profesijām, uzreiz pēc skolas beigšanas dosies uz ārzemēm (4.13. tabula). Turpretī jaunieši, kas izvēlējušies augstākās kvalifikācijas profesijas – komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti, juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti –, parasti domā uz ārzemēm doties vēlāk; viņi visticamāk plāno vispirms Latvijā apgūt iecerēto profesiju. Pie līdzīgiem secinājumiem par darbaspēka emigrāciju dažādās profesiju grupās nonāca arī Zaigas Krišjānes vadītā pētnieku grupa (Krišjāne et al. 2007). Pētījumā secināts, ka visbiežāk uz ārzemēm tuvākā gada laikā strādāt doties plāno mazkvalificēti strādnieki un kvalificēti strādnieki (strādā fizisku darbu), īpaši tie, kuri uzskata, ka pašreizējais darbs neatbilst viņu kvalifikācijai. Tātad jaunieši, kuri nevarēs atrast darbu savā specialitātē vai vēlamajā profesijā, daļā gadījumu meklēs darbu ārzemēs. Augstākā vai vidējā līmeņa vadītāji, kā arī ierēdņi un speciālisti retāk veic konkrētas darbības, lai aizceļotu, jo, visticamāk, darbs viņus apmierina (Krišjāne et al. 2007).

139

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.13. tabula. Dažādas profesijas izvēlējušos jaunieši plāni strādāt ārzemēs (%)

Vadītāji

Vecākie speciālisti

Jā, esmu Plānoju Pagaidām Šobrīd jau izlēmis doties neesmu neplānouzsākt strādāt plānojis un ju uzsākt darbu ārze- uz ārdomājis darba mēs uzreiz zemēm par iespēgaitas, pēc skolas tālākā jām strādāt turpināšu beigšanas nākotnē ārzemēs mācības 16,2 31,4 30,9 21,6 10,6

34,5

35,4

19,5

2.1. Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti 2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

10,8

29,9

39,0

20,3

8,2

35,2

31,0

25,6

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

7,1

31,2

45,5

16,2

2.4. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti 2.5. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti 2.6. Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti

12,0

39,6

27,5

21,0

8,2

32,7

39,2

20,0

11,4

37,6

31,8

19,2

12,5

31,4

38,9

17,3

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

9,5

32,7

40,6

17,2

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

8,8

32,3

42,8

16,1

3.3. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti 3.4. Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti 3.5. Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

12,1

29,6

41,2

17,1

14,3

31,0

36,5

18,2

14,7

30,6

38,6

16,1

Kalpotāji

13,2

33,3

41,7

11,8

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

15,8

32,6

39,9

11,7

15,9

32,8

39,5

11,8

5.2. Tirdzniecības darbinieki

9,9

31,4

50,2

8,5

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

27,1

22,7

50,3

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

19,0

33,2

36,0

11,7

13,2

25,5

32,2

29,1

14,8

31,8

41,2

12,1

7.1. Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus) 7.2. Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki 7.3. Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

17,9

31,7

33,1

17,3

20,4

30,9

37,3

11,3

22,0

78,0

7.4. Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

11,9

34,1

50,6

3,4

7.5. Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki 8 Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri 9 Vienkāršās profesijas

11,5

40,0

40,5

8,0

18,9

22,2

43,8

15,1

14,7

17,2

57,3

10,7

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

15,3

41,1

33,6

10,0

Cits

29,5

35,3

35,2

Speciālisti

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

140

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Diemžēl daudzās no profesijām, kurās, vadoties pēc jauniešu atbildēm, plānojama lielākā darbaspēka emigrācija – īpaši individuālās aprūpes, iekārtu un mašīnu operatoru, metālapstrādes un mašīnbūves, kā arī pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieku, apģērbu izgatavošanas un citu amatnieku profesijās –, Latvijā nākotnē veidosies speciālistu trūkums. Lai šo situāciju novērstu, svarīgi, lai jaunieši, kas principā vēlētos strādāt vidējas kvalifikācijas profesijās, saskatītu perspektīvas arī Latvijas darba tirgū. Arī veselības aprūpes jomas speciālistu un vecāko speciālistu grupā sagaidāma būtiska darbaspēka emigrācija: aptuveni 40% šīs profesijas izvēlējušos jauniešu plāno nākotnē doties strādāt uz ārzemēm. Tādēļ prognozes, ka šajās profesiju grupās darbaspēka trūkums nākotnē mazināsies, būtu jāvērtē piesardzīgi. 4.13. attēls. Plānotā dzīvesvieta pēc 10 gadiem (%) Citā Eiropas valstī 22%

Citā valstī ārpus ES 8%

Pašreizējā dzīvesvietā (pilsētā, novadā) 30%

Citā Latvijas novadā/ pilsētā 20%

Citā vietā šajā pašā Latvijas novadā 20%

Darbam ārzemēs ir ļoti daudz pozitīvu aspektu – tas sniedz jauniešiem darba un dzīves pieredzi, ļauj uzlabot valodu zināšanas, iegūt jaunus profesionālos kontaktus un nopelnīt naudu, ar kuru, iespējams, uzsākt savu biznesu tepat Latvijā. Taču ilgtermiņa riski no valsts viedokļa saistīti ar to, ka daļa jauniešu izvēlēsies arī palikt ārzemēs un Latvijā neatgriezties. Diemžēl, kā liecina mūsu pētījuma dati, vairumam jauniešu darbs ārzemēs nav īstermiņa risinājums uz gadu vai diviem; viņi plāno palikt strādāt un dzīvot ārzemēs pavisam. Jautāti, kur viņi plāno dzīvot nākotnē (pēc aptuveni 10 gadiem), 30% jauniešu minējuši, ka plāno dzīvot ārzemēs – visbiežāk kādā citā Eiropas valstī. Vispārējo vidusskolu abiturienti aizbraukt no Latvijas plāno biežāk nekā profesionālo skolu abiturienti (33% salīdzinājumā ar 22%). Nemazinoties dzīves līmeņa atšķirībām starp Latviju un citām Eiropas valstīm, jārēķinās, ka arvien vairāk jauniešu

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

141

savu nākotni nesaistīs ar Latviju, bet gan ieguldīs savas spējas un talantus kādā citā valstī, kas piedāvā viņiem saistošākas dzīves un darba iespējas. Pārcelties uz ārzemēm visbiežāk plāno gan spējīgākie, visaugstākās kvalifikācijas profesijās (vadītāji un vecākie speciālisti) strādāt iecerējušie jaunieši, gan arī vienkāršās un kalpotāju profesijas izvēlējušies jaunieši. Vienā gadījumā to darīt visticamāk mudina ambīcijas iekārtot sev labāku dzīvi ārzemēs, kamēr otrā jaunieši drīzāk jūtas spiesti pārcelties uz ārzemēm, jo neredz iespējas nopelnīt sev pietiekamus iztikas līdzekļus Latvijā. Retāk dzīvot ārzemēs plāno jaunieši, kas nolēmuši strādāt vidējas kvalifikācijas profesijās: kvalificēti strādnieki un amatnieki, kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki, kā arī iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri.

4.3.7. Analīze dažādās demogrāfiskajās grupās Dzimumu atšķirības. Profesiju izvēle meiteņu un zēnu vidū Latvijā jo projām būtiski atšķiras. Meiteņu vidū viennozīmīgi vispopulārākās ir vecāko speciālistu profesijas: tajās labprāt strādātu 76,1% meiteņu (4.14. tabula). Vispievilcīgākās meitenēm šķiet juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu (42,8%) vai komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu (21,4%) profesijas, populāras ir arī citas vecāko speciālistu un speciālistu profesijas. Izņēmums ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecāko speciālistu un speciālistu profesijas: no katriem sešiem jauniešiem, kas vēlētos strādāt IT jomā, tikai viena ir meitene. Zēni arī mazliet biežāk nekā meitenes izvēlas zinātnes un inženierzinātņu jomas vecāko speciālistu vai speciālistu profesijas (sk. arī Dubra 2007). Jāsecina, ka mūsdienās zēniem ir izteikti lielāka interese par tehnoloģijām un vēlme saistīt savu nākotni ar tehniskākām profesijām. Zināmā mērā meiteņu interesi par šīm profesiju grupām kavē priekšstati par šīm profesijām kā tādām, kas īpaši piemērotas zēniem: pašas sievietes nereti vērtē sevi kā vājākas IT jomā nekā vīriešus (Latvijas Organizāciju psihologu biedrība 2006). Šādā ziņā situācija salīdzinājumā ar padomju gadiem ir pasliktinājusies: tolaik arī meitenes bieži vien izvēlējās gan tehniskās augstas kvalifikācijas profesijas, gan kvalificētu strādnieku un amatnieku darbu. „Vissievišķīgākās” augstākās kvalifikācijas profesijas, kuras pārsvarā izvēlas sievietes, atrodamas izglītības sistēmā vai veselības aprūpē: starp jauniešiem, kas labprāt strādātu veselības aprūpes speciālistu profesijās, meiteņu/zēnu attiecība ir 9 : 1, izglītības jomas vecāko speciālistu profesijās – 7 : 1. Šī graujošā atšķirība liecina, ka Latvijā joprojām ir izteiktas vīriešu un sieviešu profesijas. Arī Elenas Dubras vadītajā pētījumā secināts, ka sievietes daudz biežāk nekā vīrieši ir izglītības un veselības aprūpes vecākie speciālisti vai speciālisti (2.2., 3.2. profesiju apakšgrupa), izglītības jomas vecākie speciālisti un speciālisti (2.3. profesiju apakšgrupa), kā arī sociālie darbinieki, bibliotekāri u.tml.

142

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

(Dubra 2007). Sievietes arī biežāk strādā tādās profesijās kā juristi, tulki, psihologi, ekonomisti, žurnālisti, aktieri un mākslinieki, turpretī aptuveni 80% programmētāju ir vīrieši (Dubra 2007). Šādu situāciju nosaka ne tikai vēsturiski iesakņojušies priekšstati par to, kādas profesijas piestāv dažāda dzimuma pārstāvjiem, bet arī tas, ka atalgojums atsevišķās profesijās, tādās kā ārsti, medmāsas vai skolotāji, vīriešus bieži vien neapmierina, kā rezultātā viņi izvēlas darbu kādā labāk apmaksātā profesijā. Profesiju segregācijas jautājumam Latvijā īpaši pievērsās projekts „Profesiju segregācijas cēloņu mazināšana”, kas atbalstīts Eiropas Kopienas EQUAL programmas ietvaros (http://equal.lsif.lv). Arī tajā konstatēts, ka sievietes Latvijā diemžēl dominē profesijās, kuras ir zemāk apmaksātas. No vidējas kvalifikācijas profesijām meitenes visbiežāk (20,8%) – divas reizes biežāk nekā zēni – labprāt vēlētos strādāt par pakalpojumu un tirdzniecības darbiniecēm. Tai pašā laikā daudzas (5,5%) meitenes minējušas, ka noteikti negribētu strādāt šādā specialitātē. „Vissievišķīgākās” vidējas kvalifikācijas profesijas, kuras meitenes izvēlas nozīmīgi biežāk nekā puiši, ir kalpotāji (attiecība 7 : 1), tirdzniecības darbinieki (5 : 1), amatnieki un iespieddarbu strādnieki (9 : 1). Statistika par reālo darba tirgus situāciju liecina, ka sekretāres un grāmatvedības darbinieki pārsvarā (vairāk nekā 90%) ir sievietes. Izteikts sieviešu īpatsvars vērojams individuālo pakalpojumu jomā un arī mazumtirdzniecībā, par pārdevējām lielākoties strādā sievietes (Dubra 2007). Vienīgā apkalpojošās sfēras profesija, kurā dominē vīrieši, ir apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki (Dubra 2007). Tas, ka sievietes biežāk nekā vīrieši strādā apkalpojošā sfērā, nav nekas jauns, un līdzīga situācija novērojama arī citās valstīs. Tās ir profesijas, kurās atalgojums parasti ir zems un karjeras perspektīvas – nelielas. Arī puišu vidū vispopulārākās ir vecāko speciālistu profesijas (52,8%), kam seko speciālistu profesijas (23,9%). Tomēr jāatzīmē, ka uz katriem trim puišiem, kuriem pievilcīga šķiet kāda no vecāko speciālistu profesijām, ir viens, kuram kāda no šīm profesijām liekas īpaši netīkama, kurā viņš noteikti negribētu strādāt (4.15. tabula). Puiši kopumā biežāk nekā meitenes izteikuši nepatiku pret augstākās kvalifikācijas profesijām, pie tam īpaši bieži zēniem ļoti nepievilcīgas šķiet juridisko, sociālo un kultūras lietu, kā arī izglītības sfēras vecāko speciālistu profesijas. Turpretī meitenēm biežāk nekā zēniem nepatiku izraisa profesijas, kas ietver smagu fizisku darbu: vienkāršās profesijas, kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki un kvalificēti strādnieki un amatnieki, īpaši metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki. Zināma loma šeit ir audzināšanai, kas liek zēniem tiekties pēc „vīrišķīgākām” profesijām un meitenēm – pēc „sievišķīgākām”. Profesionālie aizspriedumi vairāk raksturīgi cilvēkiem ar augstāku ienākumu līmeni, kā arī latviešiem vairāk nekā citu tautību pārstāvjiem (Latvijas Organizāciju psihologu biedrība 2006). Tādēļ dzimumu stereotipi visvairāk ietekmē jauniešu, kuri nāk no turīgākām latviešu ģimenēm, profesionālo izvēli.

143

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

Vīrietis

Sieviete

Latvietis

Krievs

Rīga

Lielās pilsētas

Citas pilsētas

Lauki

Vidējā atzīme

4.14. tabula. Profesijas/specialitātes, kurās jaunieši vēlētos strādāt: demogrāfiskā analīze (%)

Vadītāji

8,4

7,5

9,9

12,5

7,8

6,8

3,8

6,8

Vecākie speciālisti

52,8

76,1

63,1

69,3

75,1

72,2

61,4

51,6

6,9

2.1. Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

20,3

16,3

17,8

21,1

20,4

22,4

18,2

13,0

6,9

2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

6,5

14,8

10,0

12,3

12,4

13,5

8,7

9,7

6,9

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

1,5

9,7

6,0

4,0

3,8

6,0

6,1

7,5

6,8

2.4. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti

12,5

21,4

17,2

18,4

24,0

17,0

15,9

9,8

6,9

2.5. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti

8,1

1,4

3,8

7,5

5,5

6,2

4,1

3,5

7,1

2.6. Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecā- 20,4 kie speciālisti

42,8

31,5

29,0

39,2

31,4

31,1

24,2

6,9

23,9

29,9

26,2

29,0

28,6

28,4

26,2

25,3

6,7

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

Speciālisti

9,2

2,9

5,4

9,3

8,1

5,5

5,9

4,1

6,7

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

0,6

5,0

2,7

3,0

2,1

2,2

3,5

3,3

6,5

3.3. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

6,7

10,9

8,1

10,5

9,4

12,4

7,2

8,0

6,8

3.4. Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti

6,1

13,1

10,3

6,5

10,8

9,9

9,1

9,0

6,7

3.5. Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

3,6

0,6

2,2

1,5

1,3

2,6

2,9

6,4

Kalpotāji

0,7

4,8

2,9

2,6

2,5

3,8

2,6

6,5

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

10,2

20,8

15,0

17,2

15,0

13,8

14,6

19,8

6,6

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

6,0

17,4

11,0

14,5

12,8

8,4

10,5

15,5

6,5

5.2. Tirdzniecības darbinieki

0,3

1,6

1,1

0,5

0,7

1,0

1,7

6,5

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

0,0

1,0

0,4

1,0

0,2

0,4

1,2

6,0

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

4,4

2,1

3,6

1,5

4,5

3,4

4,2

6,7

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki

2,0

0,8

1,7

0,3

0,4

0,8

0,9

4,1

6,5

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

14,7

2,2

9,1

6,0

4,1

6,8

9,8

12,8

6,3

7.1. Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus)

5,7

0,2

3,5

0,7

0,9

3,2

3,1

5,3

6,3

7.2. Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki

7,4

0,0

3,7

3,5

1,8

2,2

4,3

6,1

6,3

7.3. Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

0,1

0,6

0,4

0,1

0,5

0,2

0,3

5,8

7.4. Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

2,1

0,0

1,1

0,5

0,8

1,5

1,3

6,3

144

Vīrietis

Sieviete

Latvietis

Krievs

Rīga

Lielās pilsētas

Citas pilsētas

Lauki

Vidējā atzīme

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

2,3

1,4

2,1

1,0

1,9

2,0

2,7

6,4

5,5

0,7

3,0

3,4

1,4

1,8

3,6

5,6

6,0

1,2

0,1

0,8

0,4

0,5

0,2

0,8

1,1

5,9

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

4,2

0,9

2,4

2,6

1,6

4,1

2,5

2,4

6,2

Cits

0,6

0,5

0,7

0,2

0,5

0,9

0,5

0,3

6,8

Piezīme: „cita tautība” izslēgta no tabulas mazā novērojumu skaita dēļ.

Atšķirībā no meitenēm puiši nozīmīgi biežāk izvēlas darbu vidējas kvalifikācijas profesijās (4.14. tabula). Daudzi zēni vēlētos strādāt kādā no kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām (14,7%), turpretī meitenēm šāda izvēle raksturīga ļoti reti (2,2%). Uz katriem septiņiem zēniem, kas izvēlas kvalificēta strādnieka vai amatnieka profesiju, ir tikai viena meitene. Jauniešu izvēles saskan ar reālo situāciju darba tirgū: kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās šobrīd nodarbināti gandrīz tikai vīrieši, turklāt viņi visbiežāk strādā pilna laika darbu (Dubra 2007). Tomēr jāatzīmē, ka mūsu aptaujā 9,7% zēnu minējuši kādu kvalificētu strādnieku un amatnieku profesiju kā sev visnetīkamāko, kurā noteikti negribētu strādāt (4.15. tabula). Vispopulārākās zēnu vidū ir metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieku (7,4%), kā arī būvnieku un tiem radniecīgu profesiju strādnieku (5,7%) profesijas, bet 5,5% puišu labprāt strādātu par iekārtu vai mašīnu operatoriem. Visas minētās profesijas ir izteikti „vīrišķīgas”, t.i., sieviešu īpatsvars tajās ir ārkārtīgi mazs. Daļēji tas saistīts ar šajās profesijās strādājošo sieviešu zemāku profesionālo statusu (Latvijas Organizāciju psihologu biedrība 2006). Arī darba tirgus pētījumi atklāj, ka amatniecība, apģērbu un pārtikas (maizes, piena u.tml.) ražošana ir „sievišķās nozares”, kurās pamatā strādā sievietes, turpretī būvniecībā, kokapstrādē, enerģētikas jomā un montieru profesijās dominē vīrieši (Dubra 2007). Runājot par nacionālo bruņoto spēku profesijām, jāatzīmē, ka tās izvēlējušos jauniešu grupā zēnu/meiteņu attiecība ir 4 : 1, kas liecina, ka šādu karjeru arvien biežāk izvēlas arī meitenes. Kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku profesijas, kā arī vienkāršās profesijas nepievilcīgas liekas gan zēniem, gan vēl jo vairāk meitenēm (4.15. tabula). Kopumā jāsecina, ka Latvijā darba tirgus diemžēl ir samērā segregēts un dzimumu stereotipiem mūsdienās ir vērā ņemama ietekme uz jauniešu profesiju izvēli.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

145

Lokālās atšķirības. Situācija darba tirgū un darbavietu piedāvājums dažādās nozarēs un profesijās būtiski atšķiras atkarībā no apdzīvotās vietas tipa. Rīgā atrast darbu ir samērā viegli, bet mazpilsētās un laukos bezdarba līmenis ir būtiski augstāks. Rīga mūsdienās izveidojusies par izteiktu Latvijas finanšu, intelektuālo un kultūras centru, un arī algu līmenis Rīgā ir būtiski augstāks nekā citviet (Koroļeva et al. 2007). Augstākās izglītības iestādes pamatā koncentrējušās Rīgā un dažās lielākajās Latvijas pilsētās (Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Rēzeknē, Valmierā). Tādēļ nepārsteidz, ka vadītāju un vecāko speciālistu profesijas nozīmīgi biežāk izvēlas jaunieši, kuri beidz vidusskolas Rīgā vai kādā citā no lielajām Latvijas pilsētām (4.14. tabula). Īpaši liela atšķirība starp lielpilsētu un mazpilsētu vai lauku vidusskolas absolvējošiem jauniešiem novērojama, aplūkojot, cik bieži viņi izvēlējušies vadītāju, komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālistu un vecāko speciālistu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecāko speciālistu un veselības aprūpes jomas vecāko speciālistu profesijas. Tieši lielajās pilsētās ir augstskolas, kas specializējas minēto speciālistu sagatavošanā. Diemžēl jauniešiem no lauku reģioniem vai mazpilsētām ne vienmēr pietiek līdzekļu, lai atļautos uz studiju laiku pārcelties uz kādu no lielajām pilsētām, tādēļ tā vietā viņi nereti izvēlas profesijas, kuras apgūt ir lētāk un tuvāk viņu dzīvesvietai. Jaunieši mazākās pilsētās un laukos daudz biežāk nekā Rīgā vai lielajās pilsētās izvēlējušies kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku profesiju (4,1%). Turpretī situācijas, kad pilsētu jaunieši vēlētos pārcelties uz laukiem, ir ārkārtīgi retas. Var secināt, ka lauksaimnieka profesijas izvēle vairāk saistīta ar tradīciju vai dzīvesveidu un reti tiek izvēlēta kā izsvērts karjeras solis. Iespējams arī, ka pilsētās dzīvojošajiem jauniešiem trūkst izpratnes par šīs profesiju grupas darbu patieso saturu un priekšstati vairāk balstīti stereotipos. Lauku un mazpilsētu jaunieši arī trīsreiz biežāk nekā jaunieši lielajās pilsētās būtu ar mieru strādāt par iekārtu un mašīnu operatoriem un izstrādājumu montieriem vai vienkāršiem strādniekiem. Tomēr arī viņi vairumā gadījumu šīs profesijas izvēlas nelabprāt. Salīdzinoši vairāk (aptuveni 10%) lauku un mazpilsētu jauniešu vēlētos kvalificētu strādnieku vai amatnieku darbu, pie tam viņu vidū šīs profesijas ir aptuveni divreiz populārākas nekā starp jauniešiem lielajās pilsētās. Tomēr aptaujas dati neļauj secināt, ka milzīgā interese par augstākās kvalifikācijas profesijām būtu raksturīga tikai lielajām pilsētām. Lielas ambīcijas ir arī lauku un mazpilsētu jauniešiem: attiecīgi 55,5% un 68,2% no viņiem vēlētos kļūt par vadītājiem vai vecākajiem speciālistiem, un vēl 25–26% izraudzījušies kādu no speciālistu profesijām. Tas liecina, ka fizisks darbs vairs nav saistošs ne lauku, ne jo īpaši pilsētu jauniešiem. Atšķirībā no situācijas padomju gados garīgā darba prestižs, kā arī atalgojums atbilstošajās profesijās ir būtiski augstāks nekā fiziskā darba prestižs, kas arī izskaidro jauniešu izvēles.

146

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Vīrietis

Sieviete

Latvietis

Krievs

Rīga

Lielās pilsētas

Citas pilsētas

Lauki

Vidējā atzīme

4.15. tabula. Jauniešiem visnepievilcīgākās profesijas – demogrāfiskā analīze (%)

Vadītāji

3,5

2,9

3,5

2,0

2,5

1,9

3,5

4,8

6,8

Vecākie speciālisti

17,1 12,3 14,3 15,5 14,3 12,9 15,6 15,5 6,7

2.1. Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti 2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

3,5

2,9

3,5

2,0

2,5

1,9

3,5

4,8

6,8

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

4,0

1,4

2,6

3,3

2,6

2,2

3,5

2,0

6,5

0,8

0,5

0,6

0,4

0,3

1,4

0,6

0,5

6,7

0,2

0,0

0,1

0,2

0,3

0,2

5,4

5,9

4,2

4,8

5,4

5,1

5,0

4,4

5,6

6,7

3,7

1,8

2,9

2,3

2,0

1,7

3,1

4,2

6,5

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

1,3

0,3

0,9

0,4

0,2

1,3

1,2

6,8

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

0,7

0,1

0,4

0,0

0,5

0,1

0,2

0,8

6,6

1,1

1,0

0,8

1,3

0,8

1,5

6,4

0,4

0,3

0,7

0,3

0,1

0,6

0,3

6,2

0,3

0,1

0,2

0,0

0,2

0,5

5,7

Kalpotāji

0,6

0,5

0,8

0,7

0,3

0,6

0,2

6,3

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

3,5

2,9

3,5

2,0

2,5

1,9

3,5

4,8

6,8

4,9

5,5

5,1

5,4

5,7

5,3

4,5

6,8

1,3

1,7

1,4

1,8

1,6

2,3

0,9

1,6

6,7

5.2. Tirdzniecības darbinieki

1,1

2,3

1,6

2,1

1,7

1,6

1,5

7,0

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

0,8

1,1

0,5

0,7

1,1

1,5

0,5

7,4

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

1,7

0,3

1,1

0,7

0,9

0,6

1,4

0,9

6,3

9,4 15,3 11,8 15,0 11,6 13,8 12,8 11,8 6,7

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

9,7 10,6 10,6 8,7

8,1 12,0 8,8 13,6 6,8

7.1. Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnie- 3,5 ki (izņemot elektriķus) 7.2. Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu 2,6 jomu strādnieki 7.3. Amatnieki un iespieddarbu strādnieki 1,0

1,6

2,6

2,5

2,0

3,5

2,6

2,2

7,0

6,5

5,0

3,0

3,8

4,9

3,6

7,4

6,8

0,6

0,8

1,0

0,8

1,3

0,4

1,0

6,4

7.4. Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

0,0

0,1

0,0

0,1

0,0

0,1

0,3

5,9

0,1

7.5. Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes 2,5 1,8 2,1 2,2 1,5 2,3 2,2 2,7 6,6 strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki 8 Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu 2,4 3,9 3,2 3,1 4,5 2,8 2,2 3,1 6,7 montieri 9 Vienkāršās profesijas 18,7 23,3 21,4 19,2 25,8 24,8 19,8 13,3 6,7 0

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

0,3

0,2

0,3

0,5

0,2

0,1

0,5

6,6

Cits

1,9

1,1

1,6

1,0

2,6

1,6

0,9

6,8

Piezīme: „cita tautība” izslēgta no tabulas mazā novērojumu skaita dēļ.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

147

Etniskās atšķirības. Latviešu un krievu jauniešu izvēle ir samērā līdzīga, īpaši populārākajās profesiju grupās. Tomēr zināmas atšķirības starp dažādu tautību jauniešiem atsevišķās profesiju grupās pastāv. Tā, piemēram, krievu jaunieši divreiz biežāk nekā latvieši izteikuši vēlmi kļūt par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākajiem speciālistiem (7,5% salīdzinājumā ar 3,8%). Turpretī latviešu jauniešu vidū salīdzinoši populāras profesijas ir kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki, kā arī būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki (izņemot elektriķus), t.i., profesijas, kas balstītas uz fizisku darbu ar materiāliem un tehniku. Lai iezīmētu, cik katastrofāla ir situācija ar jauniešu interesi par lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku profesijām, atliek tikai minēt, ka uz katru latviešu jaunieti, kam būtu interese par šādu darbu, ir septiņi citi, kuri noteikti nevēlētos strādāt šādā profesijā. Krievu jauniešu vidū nepatika pret lauksaimniecības profesijām ir vēl lielāka (4.15. tabula). Latvieši arī biežāk nekā krievu jaunieši būtu ar mieru strādāt par tirdzniecības darbiniekiem vai apsardzes darbiniekiem: šajās profesijās tiek prasītas labas latviešu valodas prasmes, kuru daļai krievu jauniešu trūkst. Par darbu tirdzniecības jomā gan jāatzīmē, ka gan latviešu, gan krievu jauniešu vidū tādu, kuri tirdzniecības darbinieka amatu minējuši kā sev īpaši netīkamu, ir vairāk nekā tādu, kurus šī profesija piesaista.

4.4. Profesiju izvēle turpmākas mācīšanās plānos 4.4.1. Mācību iestādes un studiju formas izvēle Turpinājumā aplūkosim detalizēti, kādi ir to jauniešu plāni, kuri domā turpināt izglītošanos. Kopumā 74,5% vispārējo vidusskolu un 27,2% profesionālo skolu abiturientu plāno mācības turpināt. Ņemot vērā, ka vidējo izglītību vairums no viņiem būs ieguvuši, kā nākamo savu mērķi aptaujātie jaunieši visbiežāk uzstādījuši mācības augstskolā. Var secināt, ka, tāpat kā padomju gados, vidusskolas galvenokārt sagatavo jauniešus augstskolai. Augstāko izglītību Latvijā iespējams iegūt 36 augstskolās, no kurām lielākā ir Latvijas Universitāte. Tā kā neatkarības gados, īpaši pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, strauji attīstījās privātās augstskolas, mūsdienās jauniešiem, kuri to var atļauties, līdztekus valsts augstskolām un koledžām pieejams arī plašs privāto augstākās izglītības iestāžu piedāvāto programmu klāsts. 2012./2013. mācību gadā Latvijā darbojās 61 augstskola un koledža, t.sk. 17 valsts dibinātās augstskolas, 17 valsts dibinātās koledžas, 19 juridisko personu dibinātās augstskolas un 8 juridisko personu dibinātās koledžas (CSP 2012). Uz jautājumu, kur viņi domā mācīties tālāk, 18% vispārējo vidusskolu abiturientu atbildējuši, ka plāno stāties Latvijas Universitātē (LU), 13% – Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), 9% – Rīgas Stradiņa universitātē (RSU),

148

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

bet 34% – kādā citā Latvijas augstskolā. Profesionālo skolu abiturientu izvēle ir līdzīga, tikai viņi nedaudz retāk iecerējuši stāties LU vai RSU, toties biežāk devuši priekšroku kādām citām Latvijas augstskolām (4.14. attēls). Šīs atšķirības daļēji skaidrojamas ar finansiāliem apsvērumiem: tikai 11,9% profesionālo skolu abiturientu (un 35% vispārējo vidusskolu abiturientu) nāk no Rīgas, tādēļ mācības galvaspilsētā viņiem saistītos ar papildu izdevumiem. Jauniešiem no mazāk attīstītajiem Latvijas reģioniem kopumā biežāk raksturīgi izvēlēties mācības profesionālajās skolās vai RTU un, kā jau minēts, plānot strādāt kvalificētu strādnieku, amatnieku, iekārtu operatoru un citās vidējas kvalifikācijas profesijās. Iespējas atrast augsti kvalificētu darbu viņu dzīvesvietā ir ierobežotas, tādēļ jaunieši, kuri nav gatavi pārcelties, nesaskata jēgu arī apgūt šādas profesijas. 4.14. attēls. Skolu un augstskolu izvēle turpmākas mācīšanās plānos (%) Vidusskolu absolventi Profesionālo skolu absolventi 18

Stāšos Latvijas Universitātē Stāšos Rīgas Tehniskajā universitātē

Stāšos Rīgas Stradiņa universitātē

Stāšos kādā citā Latvijas augstskolā

Stāšos profesionālajā skolā

Stāšos kādā ārzemju augstskolā Nezina/nav atbildes

13 13

7 12

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības.

Statistika par 2012. gadā augstskolās imatrikulētajiem studentiem liecina, ka visvairāk (21%) jauniešu iestājās RTU, 16% – LU, 11% – RSU, 26% – citās valsts augstskolās un vēl 26% – kādā no privātajām augstskolām. Salīdzinot šo statistiku ar mūsu aptaujā apkopotajām vidusskolu beidzēju vēlmēm, var secināt, ka Latvijas Universitātē vēlas iestāties vairāk jauniešu, nekā reāli iestājas. Turpretī RTU un kādās mazākās vai reģionālajās augstskolās iestājas procentuāli vairāk jauniešu, nekā varētu paredzēt, balstoties uz viņu vēlmēm. Šis rezultāts liecina par LU salīdzinoši augstāko prestižu jauniešu acīs un vidēji lielāku konkursu uz studiju vietām (protams, dažādās studiju programmās situācija atšķiras). Kā liecina iepriekšējos gados veiktie pētījumi, jaunieši, kuri ieguvuši arodizglītību bez vidējās izglītības, ļoti bieži (40%) plāno turpināt mācības profesionālajā skolā, lai iegūtu vidējo profesionālo izglītību. Tātad lielā daļā gadījumu

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

149

arodizglītība ir tikai solis ceļā uz vidējo profesionālo izglītību. Profesiju kādā no šīm skolām labprāt iegūtu arī katrs desmitais mācības turpināt gribošais jaunietis, kuram jau būs vidējā izglītība. Īpaši populāra šāda izvēle ir starp jauniešiem, kuriem ir zemi ienākumi, kā arī tiem, kuriem ir vājākas sekmes. Sekmju dēļ uz budžeta vietu augstskolā pretendēt viņiem ir grūti, par mācībām paši samaksāt viņi arī nespēj, tādēļ, neraugoties uz to, ka profesionālās izglītības prestižs Latvijā šobrīd nav īpaši augsts (Koroļeva et al. 2007), viņi turpina mācības vidējās profesionālās mācību iestādēs. Situācija, kad profesionālo mācību iestāžu izvēli lielā mērā ietekmē apstākļi un nespēja iestāties augstskolā vai koledžā, nevis patiesa interese par konkrēto profesiju, vismaz daļēji skaidro, kādēļ daudzi šo skolu absolventi vēlāk nestrādā apgūtajā profesijā (Krūmiņš et al. 2007). Svarīgi, lai profesionālo vidējo izglītību izvēlētos arī spējīgi un motivēti jaunieši, kuri saskata konkrēto profesiju priekšrocības un patiešām vēlas tajās strādāt. Daļa jauniešu – īpaši tie, kuriem ir augstāki ienākumi un labākas sekmes, – plāno stāties kādā no ārzemju augstskolām. Šādi plāni ir 13% vispārējo vidusskolu un 7% profesionālo skolu abiturientu, kuri domā turpināt mācības. Visbiežāk (41%) jaunieši mācības turpināt iecerējuši Anglijā, taču nereti minēta arī ASV, Dānija un Krievija (katru minējuši ap 10%). Lai gan iemesli, kādēļ jaunieši izvēlas doties studēt uz ārzemēm, mūsu pētījumā nav aplūkoti dziļāk, var pieņemt, ka lielā mērā šādu izvēli nosaka mazais budžeta vietu skaits augstākās izglītības iestādēs Latvijā, kā arī priekšstati par augstākās izglītības kvalitātes atšķirībām Latvijā un ārvalstīs. No 2000. līdz 2007. gadam, par spīti ekonomiskajai izaugsmei, izglītības finansējums Latvijā netika palielināts. Pēc neliela pieauguma 2008.–2009. gadā 2010. gadā izglītības finansējums atkal tika ievērojami samazināts, turklāt šis samazinājums bija lielākais no visām Baltijas valstīm. Kopumā kopš 2008. gada beigām Izglītības un zinātnes ministrijas pārvaldībā esošajām jomām finansējums ir ticis samazināts par aptuveni 50% (Broks 2011). Tikai augstākajai izglītībai vien 2010. gadā finansējums tika samazināts par 14%. Lai gan budžeta vietu skaitu tas būtiski neietekmēja, krietni saruka pasniedzēju atalgojums. Tas nozīmē, ka augstskolām kļūst arvien grūtāk piesaistīt un noturēt kvalificētus mācībspēkus, organizēt ārvalstu lektoru vieslekcijas, iegādāties mācību materiālus u.tml. Zināmu atbalstu sniedz līdzekļi, kas pieejami caur ES fondiem, tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm, pat kaimiņvalsti Igauniju, augstākajai izglītībai pieejamais finansējums Latvijā ir ļoti mazs. Turklāt jauniešiem nav skaidrības, kā nākotnē tiks finansēta augstākā izglītība, ņemot vērā, ka šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie jauna augstākās izglītības finansēšanas modeļa.26 Problēmas ar augstākās izglītības virzienu akreditāciju vēl papildus grauj augstākās izglītības iestāžu reputāciju,

Latvijas Studentu asociācija neatbalsta bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa piedāvāto izglītības finansēšanas modeļa ieviešanu, tā vietā rosinot pāreju uz universālu bezmaksas augstāko izglītību, kas tiktu finansēta no valsts budžeta.

150

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

mazina uzticēšanos Latvijas izglītības sistēmai un neapšaubāmi rosinās arvien vairāk jauniešu izvēlēties iegūt augstāko izglītību ārvalstīs. Būtiski noskaidrot arī, vai jauniešiem ir kāds rezerves plāns situācijai, ja iestāties iecerētajā augstskolā neizdosies. Diemžēl mūsu aptaujas dati liecina, ka jauniešu izvēles ir ļoti ierobežotas. Bieži vien viņiem padomā ir tikai viena augstskola (37% vispārējo vidusskolu un 45% profesionālo skolu abiturientu). Kāda alternatīva skola vai augstskola padomā ir nedaudz vairāk kā pusei vidusskolu abiturientu. Var pieņemt, ka pārējie, ja viņiem neizdosies iestāties iecerētajā programmā, drīzāk izvēlēsies kādu citu studiju programmu sev tīkamākajā augstskolā nekā meklēs šo programmu citā augstskolā. Salīdzinoši reti kā sekundārā izvēle minēta kāda cita Latvijas augstskola, izņemot LU, RTU un RSU, piemēram, Liepājas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Ventspils Augstskola, Latvijas Lauksaimniecības universitāte u.c. (4.15. attēls). Jauniešu mazā interese par šīm augstskolām kā alternatīvu daļēji skaidrojama ar to atrašanās vietu, taču šo augstskolu piedāvāto programmu klāsts arī ir šaurāks, tādēļ ne visi tajās atradīs sev vēlamo programmu. Vidusskolu beidzēji, kuriem nav īpašas intereses par konkrētajām augstskolām, par to piedāvājumu ir maz informēti un reti apsvērs tās kā alternatīvu savai pamatizvēlei. 4.15. attēls. Skolu un augstskolu izvēle turpmākas mācīšanās plānos – alternatīvā izvēle (%) Vidusskolu absolventi Profesionālo skolu absolventi 17

Stāšos Latvijas Universitātē 10

Stāšos Rīgas Tehniskajā universitātē Stāšos Rīgas Stradiņa universitātē

4 17

Stāšos kādā citā Latvijas augstskolā Stāšos profesionālajā skolā

Stāšos kādā ārzemju augstskolā Nezina/nav atbildes

9 8

11 37

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības.

8% vispārējo vidusskolu un 11% profesionālo skolu abiturientu minējuši, ka, ja viņiem neizdosies iestāties vēlamajā augstskolā Latvijā, viņi dosies studēt uz ārzemēm. Šajā kontekstā svarīgi, kāda ir mācību maksa Latvijas augstskolās. Ja tā ir salīdzināma ar uzturēšanās izdevumiem valstīs, kurās Latvijas pilsoņiem

151

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

mācības augstskolā ir bez maksas, bieži vien studijas ārvalstīs var šķist pievilcīgāka izvēle. Augstskolu un skolu izvēlē nozīmīgas atšķirības vērojamas gan atkarībā no dzimuma un tautības, gan arī apdzīvotās vietas tipa. Tā, piemēram, profesionālajās skolās daudz biežāk mācīties nolēmuši krievu jaunieši. Tas zināmā mērā atspoguļo tradīciju, bet ir arī politiskās situācijas rezultāts: tehniskās profesijās retāk tiek prasīts latviešu valodas zināšanas apliecinošs sertifikāts. Tāpat krievi un citu tautību pārstāvji divreiz biežāk nekā latvieši plāno stāties augstskolā ārzemēs. Arī šeit zināmu lomu spēlē valodu jautājums: Latvijā augstāko izglītību bez maksas šobrīd iespējams iegūt tikai latviešu valodā. Lauku un mazpilsētu jaunieši biežāk nekā tie, kuri vidusskolu absolvēs kādā no lielajām pilsētām, mācības turpināt plāno kādā no mazākajām augstskolām (ne LU, RTU vai RSU). Tas norāda uz reģionālo augstskolu svarīgo nozīmi augstākās izglītības pieejamībā Latvijas lauku reģionos. Ne vienmēr jauniešiem no mazākām apdzīvotajām vietām ir iespējams studiju laikā pārcelties uz Rīgu. Tāpat lauku jaunieši biežāk plāno mācības turpināt kādā profesionālās izglītības iestādē. Turpretī vēlēšanās doties studēt uz ārzemēm biežāk raksturīga Rīgas un citu lielo pilsētu jauniešiem (4.16. tabula). Kopumā Rīgā gandrīz katrs piektais (17,5%) vidusskolu absolvents, kas turpinās mācības, plāno stāties augstskolā ārzemēs. Būtiskas atšķirības vērojamas arī dzimumu griezumā: zēni nozīmīgi biežāk plāno stāties RTU, turpretī meiteņu vidū populārāka ir Latvijas Universitāte vai Rīgas Stradiņa universitāte. Šis rezultāts skaidrojams ar tehnisko profesiju lielāku popularitāti zēnu vidū. 4.16. tabula. Skolu un augstskolu izvēle dažādās demogrāfiskajās grupās (%) Apdzīvotā vieta Rīga

Dzimums

lielās citas lauki pilsētas pilsētas 18,5 18,5 12,3

Tautība

vīr.

siev.

latvietis

krievs

13,2

20,4

17,6

15,6

cita tautība 14,6

Stāšos Latvijas Universitātē

17,4

Stāšos Rīgas Tehniskajā universitātē Stāšos Rīgas Stradiņa universitātē Stāšos kādā citā Latvijas augstskolā Stāšos profesionālajā skolā

12,9

15,9

12,6

8,8

19,8

6,9

12,4

14,9

10,0

8,4

11,5

8,4

5,6

5,7

10,8

9,0

6,8

9,2

31,6

29,3

36,7

44,3

32,9

36,2

37,7

27,2

24,0

7,5

12,7

8,5

13,8

10,7

9,3

8,8

13,8

10,0

Stāšos kādā ārzemju augstskolā

17,5

14,0

8,0

4,2

11,2

12,0

9,0

18,2

21,6

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības.

Jautāti par studiju formu, 90% vidusskolēnu norādījuši, ka plāno izvēlēties pilna laika studijas klātienē. Turpretī profesionālo skolu absolventi gandrīz pusē (47%) gadījumu plāno studēt neklātienē (4.16. attēls); viņi jau ir ieguvuši

152

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

profesiju, tādēļ daudz biežāk nekā vispārējo vidusskolu absolventi domā apvienot mācības ar darbu. Nepilnas slodzes darbu Latvijā atrast nav viegli, bet apvienot mācības klātienē ar pilna laika darbu ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami. Ņemot vērā, ka lielā daļā programmu Latvijā pieejamas arī neklātienes grupas, ja jaunietis strādā un var to atļauties – jo studijas neklātienē Latvijā parasti ir par maksu –, tiek izvēlētas mācības neklātienē, kaut arī studiju laiks šādā gadījumā ir ilgāks. Jaunieši, kuri plāno tikai studēt, ļoti reti – tikai aptuveni katrs desmitais – izvēlas nepilna laika studijas.27 Turpretī jaunieši, kuri apvienos mācības ar darbu, bieži vien (57,5%) plāno studēt neklātienē. 4.16. attēls. Studiju formas izvēle (%) 100% 90%

80% 70%

Nepilna laika studijas (neklātiene)

60% 50% 40%

30% 20%

Pilna laika studijas (klātiene)

10% 0%

Vidusskolu absolventi

Profesionālo skolu absolventi

Visi

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības.

IZM informācija liecina, ka valsts augstskolās un koledžās šobrīd 17,4% studējošo izvēlējušies nepilna laika studijas, turklāt visvairāk neklātienes studentu ir LU, RTU un LLU. Privāto augstskolu studenti nepilna laika studijas izvēlas vēl biežāk. Kopumā šobrīd aptuveni katrs ceturtais koledžu un augstskolu students Latvijā studē neklātienē. Tomēr mūsu aptaujas dati liecina, ka šāda izvēle jauniešiem, kuri tikko beiguši vidusskolu, ir mazāk raksturīga. Rezultātu analīze demogrāfiskajās grupās rāda, ka zēni nepilna laika studijas plāno izvēlēties mazliet biežāk (18,7%) nekā meitenes (13,8%); latvieši (17,1%) – biežāk nekā citu tautību pārstāvji, un vidusskolu absolventi laukos – biežāk (23,7%) nekā jaunieši citās apdzīvotajās vietās. Visretāk neklātienes studijām priekšroku devuši Rīgas un citu lielo pilsētu jaunieši (12–13%), kas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka šo jauniešu materiālā situācija ir labāka un viņiem nav tik lielas nepieciešamības studiju laikā strādāt. Nepilna laika studijas daudz biežāk iecerējuši jaunieši, kuri nāk no mazāk pārtikušām ģimenēm. Tāpat neklātienei biežāk dod priekšroku tie, kuriem ir sliktākas sekmes. Var 27

Iespējams, šāda izvēle saistīta ar ģimenes apstākļiem: nepieciešamību rūpēties par bērniem vai tamlīdzīgi.

153

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

secināt: ja par mācībām vienalga ir jāmaksā, jo iespējas tikt budžeta vietās ir mazas, jaunieši – īpaši tie, kuru ienākumi ir mazi, – nereti izvēlas studēt neklātienē un paralēli strādāt.

4.4.2. Kādu izglītības līmeni jaunieši vēlētos sasniegt Pētījumā noskaidrojām arī, kādu izglītības līmeni tad kopumā jaunieši vēlētos vai plāno savā dzīvē sasniegt. Jauniešu ambīcijas attiecībā uz izglītību, tāpat kā darba karjeru, ir augstas: 26% vēlas iegūt vismaz maģistra grādu, bet 10% – doktora grādu. Kopumā divas trešdaļas (65,9%) jauniešu plāno iegūt augstāko izglītību, 18,7% vēlētos iegūt 1. līmeņa augstāko profesionālo izglītību, 12% – vidējo profesionālo izglītību, bet tikai 2,8% pietiekama šķistu vispārējā vidējā izglītība vai arodizglītība bez vidējās izglītības (4.17. attēls). 4.17. attēls. Jauniešu vēlamais izglītības līmenis (%) Vidusskolu absolventi Profesionālo skolu absolventi Visi Doktora grāds

Akadēmiskā maģistra grāds

10 23 11

Profesionālā bakalaura grāds 15 5

Vidējā profesionālā izglītība 3

Vispārējā vidējā izglītība Cits

6 9

5 22

1. līmeņa augstākā profesionālā (koledžas) izglītība

Profesionālā maģistra grāds Akadēmiskā bakalaura grāds

29 30

12 2 1

Profesionālo skolu abiturienti nereti par pietiekamu uzskata zemāku izglītības līmeni: trešdaļa (32,3%) netiecas iegūt vairāk kā arodizglītību vai vidējo profesionālo izglītību, un vēl gandrīz trešdaļa (29,2%) par pietiekamu uzskata 1. līmeņa augstāko profesionālo izglītību. Tomēr ambiciozi jaunieši sastopami arī profesionālo skolu abiturientu vidū: 8% cer dzīves laikā iegūt vismaz maģistra grādu. Gandrīz visi vispārējo vidusskolu abiturienti cer kādreiz iegūt augstāko vai vismaz koledžas izglītību, pie tam 33% vēlas iegūt vismaz maģistra grādu. Interesanti, ka vispārizglītojošo skolu – to skaitā vispārējo vidusskolu abiturienti – vairāk plāno iegūt profesionālā bakalaura un maģistra grādu nekā akadēmiskā bakalaura vai maģistra vai doktora grādu. Tas norāda uz daļas

154

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

jauniešu priekšstatu, ka labākas iespējas viņiem dzīvē sniegs tieši profesionāla, nevis akadēmiska izglītība. Šādi viedokļi sasaucas un ir zināmā mērā ietekmējušies no pēdējos gados masu medijos aktīvi popularizētās un IZM aizsāktās augstākās izglītības virzības no akadēmiskas uz vairāk praktisku un pielietojamu izglītību, kas būtu pēc iespējas cieši sasaistīta ar darba tirgu. Maz ticams, ka vairāk jauniešu patiešām izvēlēsies profesionālo, nevis akadēmisko augstāko izglītību, tomēr vidusskolu abiturientu paustās vēlmes skaidri norāda uz to, ka viņi saskata pievienoto vērtību izglītības ciešākai sasaistei ar darba tirgu. Dažādu tautību pārstāvju sniegtās atbildes atšķiras nebūtiski, izņemot to, ka krievu jaunieši nedaudz biežāk tiecas pēc profesionālā bakalaura grāda, turpretī latvieši – pēc koledžas izglītības. Taču ievērojami atšķiras izglītības līmenis, kuru vēlētos sasniegt zēni un meitenes. Zēnus nozīmīgi biežāk (18,8% salīdzinājumā ar 10,8%) apmierinātu vidējā izglītība vai arī koledžas izglītība (21,6% salīdzinājumā ar 15,9%). Meitenes turpretī nozīmīgi biežāk (30,3% salīdzinājumā ar 21,2%) vēlētos iegūt maģistra grādu. Doktora grādu vēlētos iegūt līdzīgs skaits (ap 10%) zēnu un meiteņu. Pētījums atklāj arī ievērojamu nevienlīdzību izglītības plānos starp jauniešiem dažādās apdzīvotajās vietās (4.18. attēls). Doktora vai maģistra grādu plāno iegūt gandrīz katrs otrais jaunietis Rīgā un citās lielajās pilsētās, bet tikai katrs trešais – citās pilsētās un katrs piektais – laukos. Mazpilsētās un jo īpaši laukos daudzus jauniešus apmierinātu vidējā profesionālā vai 1. līmeņa augtākā profesionālā (koledžas) izglītība. Šāds vai zemāks izglītības līmenis ir tas, uz ko tiecas 50,3% lauku, 37,8% mazāko pilsētu, 28,9% lielo pilsētu un 19,8% Rīgas vidusskolu absolvējošo jauniešu. Tādējādi pašreizējā cilvēkkapitāla nevienlīdzība starp Rīgu, lielajām pilsētām un mazākām apdzīvotajām vietām diemžēl tiks atražota arī nākotnē. Aptaujas dati liecina, ka izglītības plāni cieši saistīti ar apdzīvotās vietas attīstības līmeni: mazāk attīstītajos Latvijas reģionos jauniešus biežāk apmierinātu vidējā līmeņa vai 1. līmeņa augstākā (koledžas) izglītība, turpretī labāk attīstītos reģionos jaunieši biežāk orientējas uz akadēmisku – bakalaura, maģistra vai doktora – grādu. Var secināt, ka zināma loma ir arī kultūrai un tradīcijām: attīstītākajos Latvijas reģionos populārāka ir akadēmiskā izglītība, bet mazāk attīstītos – profesionālā izglītība. Tāpat jauniešu izvēles liecina, ka izglītības ceļa izvēles rezultātā diemžēl atražota tiks arī ienākumu nevienlīdzība: maģistra un doktora grādu nozīmīgi biežāk plāno iegūt jaunieši no turīgākām ģimenēm, kamēr tie, kuru rocība ir mazāka, biežāk samierinās ar vidējo profesionālo izglītību. Šādu izglītību iegūt nereti ir lētāk, turklāt tā ļauj ātrāk iekļauties darba tirgū. Var secināt, ka izglītība nebūt nav vienlīdz pieejama visiem. Ilgstošs izglītības ceļš prasa līdzekļus gan dzīvošanas izdevumiem, gan – daļā gadījumu – studiju izmaksām, kurus ne katra ģimene var atļauties. Niecīgās stipendijas, kuras piedāvā Latvijas augstskolas, nevar tikt uzskatītas par pietiekamu atbalstu.

155

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.18. attēls. Jauniešu vēlamais izglītības līmenis dažādās apdzīvotajās vietās (%) Rīga Doktora grāds

Akadēmiskā maģistra grāds

Lielās pilsētas 13

1. līmeņa augstākā profesionālā (koledžas) izglītība

Vispārējā vidējā izglītība Cits

27 18

15 5

1 0

9 19

Vidējā profesionālā izglītība

8 23

Profesionālā bakalaura grāds

Lauki

Profesionālā maģistra grāds Akadēmiskā bakalaura grāds

Citas pilsētas

Tiekšanās pēc augstāka izglītības līmeņa cieši saistīta arī ar jauniešu sekmēm mācībās: maģistra vai doktora grādu biežāk cer iegūt tie, kuriem ir labas vai teicamas sekmes, turpretī tie, kuriem mācībās tik labi neveicas, ir gatavi samierināties arī ar vidējā līmeņa vai 1. līmeņa profesionālo (koledžas) izglītību. Tātad tas, ja mācības padodas, iedrošina jauniešus uzstādīt sev augstākus izglītības mērķus. Ņemot vērā vairuma jauniešu tiekšanos pēc augsta izglītības līmeņa, izglītības iegūšanas laiks būtiski paildzinās. Tikai katrs piektais vidusskolu absolvents plāno sasniegt sev vēlamo izglītības līmeni dažu gadu laikā – līdz 22 gadu vecumam (4.19. attēls). 4.19. attēls. Vecums, kad tiks sasniegts plānotais izglītības līmenis (kumulatīvais %) 100

Sasniegs iecerēto izglītības līmeni

90 80

Iegūs vēlamo specialitāti, profesiju

70 60

Uzsāks strādāt ar pilnu atdevi

50 40 30 20 10 0 18

Vecums (gadi)

156

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Apmēram puse izglītības ceļu cer pabeigt līdz 24 gadu vecumam, bet trīs no četriem – līdz 25 gadu vecumam. Ilgāk par 25 gadu vecumu izglītoties plāno katrs ceturtais vidusskolu absolvents, tomēr jauniešu, kas domā vēl atrasties izglītības sistēmā pēc 30 gadu vecuma, ir ārkārtīgi maz.

4.4.3. Kādu profesiju/specialitāti jaunieši plāno apgūt Lielākā daļa vidusskolu beidzēju, kuri plāno turpināt mācības, jau ir izlēmuši, kādu studiju programmu/specialitāti vai profesiju apgūs. Tikai 10,6%, t.sk. 8,1% vidusskolu un 23,9% profesionālo skolu abiturientu, aptaujas veikšanas brīdī, t.i., dažus mēnešus pirms mācību beigšanas, savu izvēli vēl nav izdarījuši. Informācija par to, kādas specialitātes vai profesijas jaunieši vēlas apgūt, apkopota 4.18. tabulā. Vairāk nekā 90% vidusskolu abiturientu domā mācības turpināt kādā augstākās izglītības iestādē, tādēļ saprotams, ka visbiežāk viņi plāno apgūt augstas kvalifikācijas profesijas, kurām nepieciešama šāda līmeņa izglītība. Iepriekšējā nodaļā, kurā aplūkojām jauniešu profesiju izvēli, jau minējām, ka lielākā daļa vidusskolu absolventu vēlētos nākotnē kļūt par vecākajiem speciālistiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka viņi vēlas iegūt arī attiecīgu izglītību. Kopumā gandrīz trīs ceturtdaļas vidējo mācību iestāžu absolventu, kuri izlēmuši turpināt mācības, plāno apgūt kādu no vecāko speciālistu profesijām: šādi plāni ir 76,9% vispārējo vidusskolu un 53,8% profesionālo skolu absolventu. Pēc statistikas datiem, reāli šajās profesijās nodarbināti tikai 16,9% strādājošo. Tātad, ja jaunieši realizēs savas ieceres, nebūt ne visiem būs iespēja strādāt apgūtajā specialitātē. Tiesa, daļa no viņiem varētu ilgtermiņā kļūt par vadītājiem – šīs grupas profesijas apgūt vēlas tikai daži procenti jauniešu, t.i., būtiski mazāk nekā tajās nodarbināto skaits (10,1%). Vadītāja amats bieži vien prasa padziļinātas zināšanas un pieredzi noteiktā specialitātē, tādēļ vecākā speciālista profesija tam ir ļoti piemērota. Aplūkojot izvēles padziļināti, konkrētās profesiju apakšgrupās, redzam, ka vispopulārākās jauniešu vidū ir juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu, komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu, kā arī zinātnes un inženierzinātņu jomas vecāko speciālistu profesijas: katru no tām apgūt plāno vismaz 15% vidusskolu absolventu (4.18. tabula). Turklāt daudzi juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu profesiju minējuši kā otro izvēli, uz kuru viņi pieteiksies, ja neizdosies iestāties programmā iecerētajā specialitātē. Visbiežāk komercdarbības un pārvaldes (administrācijas), juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu profesijas apgūt vēlas vispārējo vidusskolu absolventi, tomēr tā ir populāra izvēle arī starp mācības turpināt iecerējušiem profesionālo skolu absolventiem. Var secināt, ka jauniešu izglītības programmu izvēle turpinās vairot sociālo un humanitāro zinātņu vecāko speciālistu pārprodukciju. Valsts var koriģēt speciālistu piedāvājumu darba tirgū, piedāvājot vairāk budžeta apmaksātu vietu specialitātēs, kurās darba tirgū vērojams speciālistu

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

157

trūkums, un mazāk – tajās, kurās vērojams pārpalikums. Šobrīd gandrīz puse (47,5%) augstskolu vai koledžu piešķirto grādu ir sociālajās zinātnēs un 7,3% humanitārajās zinātnēs. Profesionālajās mācību iestādēs 15,5% grādu ir sociālajās zinātnēs un 6,9% humanitārajās zinātnēs. Taču uzņemto studentu skaits sociālajās zinātnēs samazinās – 2011. gadā augstskolās un koledžās tas bija vairs tikai 40,5% un profesionālajās izglītības iestādēs – 13% (Ekonomikas ministrija 2012). Viens no iemesliem tam ir samazinātais valsts finansēto budžeta vietu skaits augstākās izglītības iestādēs humanitāro zinātņu un mākslas jomā (12,9% no visām budžeta vietām 2011. gadā), kā arī sociālajās zinātnēs, komerczinātnēs un tiesību zinātnēs (13,5%). Daudz vairāk budžeta vietu tiek piedāvāts inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības specialitātēs (26,6%), veselības aprūpes un sociālās labklājības (16,3%) un dabaszinātņu, matemātikas un informātikas specialitātēs (15,8%). Tā rezultātā studējošo īpatsvars inženierzinātņu un dabaszinātņu tematiskajās grupās pēdējos gados ir pieaudzis, savukārt sociālo un humanitāro zinātņu tematisko grupu studentu īpatsvars pakāpeniski samazinās (Ekonomikas ministrija 2011). Tomēr joprojām daudzi jaunieši tik ļoti vēlas studēt sociālās zinātnes, ka ir gatavi par mācībām maksāt paši: tieši šajās specialitātēs nozīmīgi vairāk nekā jebkurās citās studenti mācību maksu sedz paši (87,4%) (Ekonomikas ministrija 2012). Jebkurā citā specialitātē – t.sk. humanitāro zinātņu un mākslas specialitātē – vismaz trešdaļa studējošo studē par valsts budžeta līdzekļiem. Atliek secināt, ka valsts iespējas koriģēt darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību ir ierobežotas. Ne tikai valsts, bet arī privātās augstskolas piedāvā jauniešiem saistošas sociālo un humanitāro zinātņu programmas, tādējādi neatbilstība tikai palielinās. Lai ietaupītu studentu laiku un līdzekļus un labāk apmierinātu darba tirgus prasības, daudz lielāka uzmanība nākotnē būtu jāpievērš jauniešu informēšanai par reālajām darba tirgus iespējām sociālo zinātņu profesijās, kā arī citu profesiju prestiža celšanai. Svarīgi informēt jauniešus par alternatīvām profesijām un specialitātēm, kuras iespējams apgūt, kā arī to priekšrocībām. Ar NVA atbalstu iznākuši vairāki izdevumi, kuru mērķis ir palīdzēt jauniešiem izglītības iestādes un specialitātes izvēlē, t.sk. „Izglītības iespējas ar vidējo izglītību”, „Izglītības iespējas ar augstāko izglītību”, „Veido savu karjeru pats. Grāmata patstāvīgai profesijas izvēlei”, „Profesiju aprakstu katalogs” u.c., tomēr nav skaidrs, cik daudz jauniešu iepazīstas ar minētajiem informatīvajiem materiāliem. Jebkurā gadījumā sākotnējās informācijas nodošanai un intereses par noteiktu specialitāti vai profesiju radīšanai efektīvākas būtu personiskas konsultācijas, karjeras konsultāciju speciālistu vizītes skolās, koncentrēti uz jauniešiem orientēti pasākumi, karjeras dienas u.tml. Informāciju par profesijām un karjeras konsultācijas iespējams saņemt arī personīgi Nodarbinātības valsts aģentūrā. Tā, piemēram, 2008. gadā karjeras pakalpojumus NVA saņēma 22 799 izglītojamās personas: 3105 saņēma individuālās konsultācijas, bet 20 127 piedalījās grupu konsultācijās vai semināros (4.17. tabula). Kopumā

158

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

sniegto karjeras pakalpojumu skaits vispārizglītojošu skolu skolēniem (21 258) vērtējams kā samērā liels, ņemot vērā, ka 2008./2009. gadā vispārējās vidusskolās kopumā mācījās 249 446 jauniešu, to skaitā 62 508 – 10.–12. klasē un 97 808 – 7.–9. klasē (CSP 2012). Lielā vispārējo vidusskolu audzēkņu interese par karjeras konsultāciju pakalpojumiem apliecina, ka šāda veida pakalpojumi viņiem ir ļoti nepieciešami. Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi konsultācijas izmanto retāk, tomēr arī viņiem reizēm nepieciešama palīdzība izvērtēt izvēlētās profesijas piemērotību vai atrast alternatīvu, ja pašlaik apgūstamā profesija viņiem nav iepatikusies. 4.17. tabula. Personu skaits, kuras saņēmušas karjeras pakalpojumus 2008. gadā Klientu kategorijas

Personu skaits

Izglītojamais

22799

Skola

21835

Vispārizglītojošās skolas skolēns

21258

Palīgskolas skolēns

324

Sanatorijinternātskolas skolēns

253

Profesionālās izglītības iestāde

614

Profesionālās izglītības iestādes (pēc 9. klases) audzēknis

603

Profesionālās izglītības iestādes (pēc 12. klases) audzēknis

Koledža

Augstskola

280

Izglītojamās personas vecāki

540

Avots: NVA 2013.

Diemžēl līdz 15 gadu veci bērni paši pēc karjeras pakalpojumiem griežas ļoti maz: konsultācijas 2008. gadā saņēma tikai 3868 bērni vecumā līdz 15 gadiem un 540 izglītojamo bērnu vecāki, toties 27 010 jaunieši 15–24 gadu vecumā.28 Tas nozīmē, ka daudziem dabiska izvēle šķiet vispārējā vidusskola; viņi pat nepainteresējas par alternatīvām iespējām un profesijas izvēli atliek līdz vidusskolas pabeigšanai. Tas, saprotams, samazina jauniešu skaitu, kas izvēlas profesionālās mācību iestādes. Jāatzīmē arī, ka saskaņā ar statistikas datiem karjeras pakalpojumus biežāk izvēlas sievietes, līdz ar to lielāks neatbilstošas profesijas izvēles risks ir vīriešiem. Lai palīdzētu jauniešiem izglītības ceļa izvēlē, ir izveidota Nacionālā izglītības iespēju datubāze (NIID: http://niid.lv/), kas apkopo informāciju par Latvijas izglītības iestāžu piedāvātajām izglītības iespējām. Portālā pieejama arī cita aktuālā informācija saistībā ar profesiju un specialitāšu izvēli, atvērto durvju

Tas ir, 8% no šīs vecuma grupas jauniešiem kopumā (CSP 2008).

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

159

dienām u.tml., to skaitā e-konsultācijas. Taču svarīgi arī, lai jaunieši būtu informēti par pašu NIID. Līdztekus iepriekš minētajām augstākā līmeņa profesijām populāra izvēle vidusskolu absolventu vidū ir veselības aprūpes jomas vecākā speciālista profesija: to apgūt grasās 10,4% vidējās izglītības iestāžu absolventu, visbiežāk vispārējo vidusskolu beidzēji. Salīdzinoši maz (2,9%) jauniešu vēlas studēt un apgūt izglītības jomas vecākā speciālista profesiju. Biežāk jaunieši šo profesiju norādījuši kā sekundāro izvēli, kuru viņi apgūs, ja neizdosies iestāties kādā viņiem tīkamākā programmā. Šāda situācija galvenokārt izveidojusies izglītības nozarē strādājošo salīdzinoši zemā atalgojuma dēļ. Visbeidzot, mūsdienās ļoti pieprasīto IT jomas vecāko speciālistu profesiju apgūt vēlas 4,8% vidusskolu absolventu, bet 2,8% tā ir sekundārā izvēle. Salīdzinoši mazāka ir jauniešu interese apgūt kādu no speciālistu profesijām: to izvēlējušies 15,7% vidējo mācību iestāžu absolventu. Vispopulārākās arī šajā grupā ir tieši zinātnes un inženierzinātņu speciālistu, komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālistu, kā arī juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālistu profesijas, turpretī interese apgūt veselības aprūpes speciālista vai IT jomas speciālista profesiju jauniešu vidū ir būtiski mazāka. Interesanti, ka IT speciālista profesija ļoti reti norādīta kā sekundārā izvēle, tātad tie, kuru izvēle kritusi uz šo profesiju, ir pārliecināti, ka vēlas savu nākotni saistīt tieši ar to. Tikai 6% vispārējo vidusskolu un 9% profesionālo skolu absolventu mācības turpinās kādā no vidējās profesionālās izglītības mācību iestādēm. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka ļoti maza daļa aptaujāto jauniešu vēlas, turpinot mācības, apgūt vidējās kvalifikācijas profesijas. 3,8% jauniešu, kuri turpinās mācības, t.sk. 8,9% profesionālo skolu un 3% vispārējo vidusskolu absolventu, vēlas apgūt pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesiju: zemās algas pakalpojumu un tirdzniecības nozarē neveicina jauniešu interesi par šīm profesijām. 3,5% vēlas apgūt kādu no kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām, pie tam parasti tā viņiem ir pirmā un vienīgā izvēle. Visbiežāk šādu izvēli izdarījuši jaunieši, kuri tikko būs ieguvuši jau vienu profesionālo izglītību (13,5%). Turpretī vispārējo vidusskolu absolventi pēc skolas beigšanas ļoti reti izvēlas iegūt profesionālo izglītību. Var secināt, ka jaunieši izvēli par labu profesionālajai izglītībai parasti izdara pirms vidusskolas, turpretī vispārējā vidusskola mūsdienās tiek uztverta kā pakāpiens ceļā uz augstāko izglītību. Ārkārtīgi reti (mazāk nekā 0,5%) ir gadījumi, kad vidusskolu absolventi vēlas apgūt iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru, kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku un kalpotāju profesiju. Šīs profesijas ir vienas no mazāk prestižajām un Latvijā sliktāk apmaksātajām, tādēļ labprātīgi, pēc savas izvēles karjeru kādā no tām izvēlas ļoti maz jauniešu.

160

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Nodarbināto skaits 2011. g.

4.18. tabula. Kādu studiju programmu/specialitāti vai profesiju jaunieši plāno apgūt (%) Profesionālo Vidusskolu skolu Visi abiturienti abiturienti Pirmā Otrā Pirmā Otrā Pirmā Otrā izvēle izvēle izvēle izvēle izvēle izvēle

Vadītāji

10,1

1,6

0,7

1,8

1,3

1,8

1,2

Vecākie speciālisti

16,9

53,8

28,1

76,9

47,9

73,8

45,1

2.1.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

15,8

4,7

15,0

9,6

15,1

9,0

2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

3,0

1,3

11,6

4,4

10,4

4,0

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

2,2

6,1

3,0

2,1

2,9

2,7

9,0

3,9

19,2

11,1

17,8

10,1

6,8

1,3

4,4

3,0

4,8

2,8

17,1

10,8

23,7

17,6

22,8

16,7

Komercdarbības un pārvaldes 2.4. (administrācijas) vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju 2.5. jomas vecākie speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie 2.6. speciālisti 3

19,4

8,6

15,1

9,0

15,7

8,9

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

Speciālisti

12,3

5,6

0,7

3,1

1,5

3,5

1,4

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

1,2

0,5

1,9

1,5

1,8

1,4

4,6

3,4

2,2

3,6

2,6

4,8

1,8

5,4

3,3

5,3

3,1

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām 3.4. radniecīgu lietu speciālisti

3.3.

3,1

0,9

1,3

0,5

1,5

0,5

3.5. Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti Kalpotāji

5,6

0,7

0,6

0,1

0,4

0,1

0,4

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

15,0

8,9

6,0

3,0

2,8

3,8

3,2

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

6,8

4,2

1,6

1,9

2,3

2,2

5.2. Tirdzniecības darbinieki

0,0

0,2

0,0

0,2

0,0

0,2

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

0,3

0,2

0,1

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

1,7

1,3

1,4

0,7

1,4

0,8

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki

3,8

0,5

1,0

0,3

0,2

0,3

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

12,2

13,5

4,7

1,9

0,8

3,5

1,4

3,2

1,1

0,3

0,2

0,7

0,3

5,9

3,1

0,9

0,2

1,6

0,6

7.3. Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

0,0

0,1

0,0

0,1

0,0

7.4. Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

2,0

0,5

0,2

0,7

0,2

2,3

0,0

0,1

0,3

0,4

0,2

0,8

0,4

0,3

0,2

0,4

0,2

Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju 7.1. strādnieki (izņemot elektriķus) Metālapstrādes, mašīnbūves un tām 7.2. radniecīgu jomu strādnieki

Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu 7.5. izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki Iekārtu un mašīnu operatori un 8 izstrādājumu montieri

9,3

161

Nodarbināto skaits 2011. g.

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

14,3

Profesionālo Vidusskolu skolu Visi abiturienti abiturienti Pirmā Otrā Pirmā Otrā Pirmā Otrā izvēle izvēle izvēle izvēle izvēle izvēle

Vienkāršās profesijas

0,2

0,0

0,2

0,0

0,2

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

0,4

0,7

0,4

0,9

0,4

0,8

Cits

0,2

2,5

0,2

1,5

0,2

1,7

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības un zina, kādu specialitāti vēlētos apgūt.

Jaunieši, kuriem ir labākas sekmes, biežāk nekā citi vēlas apgūt tādas profesijas kā vadītāji, zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti vai juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti, vai kalpotāji. Jaunieši, kuriem ir sliktākas sekmes, biežāk plāno apgūt vidējas kvalifikācijas profesijas (izņemot kalpotāja profesiju) vai armijas profesijas. Tas nozīmē, ka, izvēloties, kādu specialitāti turpmāk mācīties, jaunieši ņem vērā savas sekmes. Uz budžeta vietām, piemēram, juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu profesijās, konkurss ir ārkārtīgi liels, tādēļ izredzes šo vietu dabūt jauniešiem, kuriem ir sliktas sekmes, ir niecīgas. Profesijas, kurām nepieciešama vidējā izglītība, kā arī armijas profesijas biežāk apgūt izvēlas jaunieši no mazāk attīstītajiem Latvijas reģioniem. Mazākās pilsētās bieži vien atrodas profesionālās skolas, kurās jauniešiem mācīties ir ērtāk nekā doties, piemēram, uz Rīgu. Tādējādi skolu ģeogrāfiskais izvietojums neapmierinošas infrastruktūras un nepietiekama valsts atbalsta augstākajai izglītībai apstākļos padziļina reģionālo nevienlīdzību Latvijā. Aplūkojot rezultātus demogrāfiskā griezumā, redzam, ka profesijas/specialitātes izvēli būtiski ietekmē dzimums. Meitenes biežāk nekā zēni vēlas apgūt vecāko speciālistu profesijas. Tiesa, atsevišķas vecāko speciālistu profesijas izteikti biežāk tomēr izvēlas zēni. Tā, piemēram, uz katru meiteni, kas grib apgūt kādu no IT specialitātēm (vecākā speciālista vai speciālista profesiju), ir deviņi zēni. Zēni arī divreiz biežāk nekā meitenes iecerējuši apgūt zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākā speciālista profesiju: uz katru meiteni, kurai interesē apgūt šādu specialitāti (vecākā speciālista vai speciālista profesiju), ir divi zēni. Meitenēm turpretī ļoti raksturīgi izvēlēties kādu no izglītības jomas specialitātēm, kamēr zēnu, kas izrāda interesi par šādu profesiju, ir ārkārtīgi maz. Arī juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu un speciālistu profesijas biežāk apgūt vēlas meitenes: uz katru zēnu, kas vēlas turpmākās studijas saistīt ar šīm profesijām, ir divas meitenes. Vidējas kvalifikācijas profesijas, izņemot pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesiju, parasti vēlas apgūt tieši zēni. Ļoti reti sastopami gadījumi, kad meitene turpmāko studiju laikā vēlas apgūt kādu no kvalificētu strādnieku un amatnieku, kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieku, iekārtu un mašīnu operatoru

162

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

un izstrādājumu montieru vai Nacionālo bruņoto spēku profesijām. Zēnu vidū turpretī kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijas apgūt vēlas samērā daudzi (7,4%). Jauniešu izglītības ceļa izvēle vēlreiz apstiprina, ka mūsdienās arī Latvijas sabiedrībā pastāv priekšstats par noteiktām profesijām – tām, kas ietver fizisku darbu, – kā sievietēm nepiemērotām. Dzimumu stereotipi var atturēt meitenes no šo profesiju apguves. Tā rezultātā netiek pietiekami izmantots sieviešu potenciāls, kas, iespējams, varētu mazināt nākotnē prognozēto speciālistu trūkumu daļā minēto profesiju. Dažādu tautību jauniešu izvēles īpaši neatšķiras, tomēr jāatzīmē, ka juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālistu un vecāko speciālistu profesijas biežāk apgūt vēlas latvieši. Iespējams, šo profesiju apguves iespējas dažādās augstskolās vairāk tiek popularizētas tieši latviešu valodā, latviešu auditorijai. Turpretī krievu jaunieši biežāk iecerējuši apgūt vadītāju profesijas (4.19. tabula). Visbeidzot, zināmas atšķirības pastāv arī jauniešu specialitātes izvēlē dažādās apdzīvotajās vietās. Tā, piemēram, Rīgā nozīmīgi biežāk nekā citviet Latvijā vidusskolu beidzēji plāno apgūt vadītāja profesiju (3,3%). Turpretī laukos vadītāju vai komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu amatu apgūt plāno salīdzinoši maz jauniešu. Tas nozīmē, ka diemžēl laukos, kur visvairāk būtu nepieciešama jaunas uzņēmējdarbības attīstība, jauniešu interese un vēlme ar to nodarboties ir maza. Iespējams, viņi saskata maz iespēju un perspektīvu šādai darbībai savā dzīvesvietā. Tā vietā jaunieši laukos salīdzinoši biežāk nekā citi plāno apgūt vidējas kvalifikācijas profesijas: pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, kvalificēti strādnieki un amatnieki, iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri. Kopumā jauniešu izglītības ceļa izvēle sasaucas ar viņu profesiju izvēli. Kā vienā, tā otrā gadījumā pārmērīga ir jauniešu interese par augstākās kvalifikācijas – īpaši vecāko speciālistu – profesijām, turpretī daudzās vidējās kvalifikācijas profesijās jauniešu mazās intereses dēļ nākotnē var izveidoties vai pastiprināties speciālistu trūkums.

163

4. Vidējo izglītību ieguvušo jauniešu mērķi un nākotnes plāni

4.19. tabula. Kādu studiju programmu/specialitāti vai profesiju jaunieši plāno apgūt – demogrāfiskās atšķirības (%)

68,8 77,7 74,8 69,8 75,7 77,0 73,2 67,1

2.1.

21,1 10,3 15,9 13,9 12,5 19,0 14,2 17,3

2.2.

Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

6,3

13,6 9,9

10,9 8,7

13,9 9,6

11,5

2.3.

Izglītības jomas vecākie speciālisti

0,6

4,7

2,5

2,6

2.4.

15,1 19,9 18,1 18,5 21,6 14,6 19,3 11,0

2.6. 3

4,2

6,4

4,8

3,8

1,3

Lauki

Vecākie speciālisti

3,0

0,9

Citas pilsētas

1,2

3,3

Lielās pilsētas

1,6

3,1

3,0

Rīga

Krievs

Vadītāji

9,3

1,5

Apdzīvotās vietas tips

2.5.

1,9

Tautība

Latvietis

Sieviete

Vīrietis

Dzimums

3,1

5,5

0,2

4,2

16,4 27,9 23,7 17,6 25,1 23,2 21,4 20,5 15,8 15,6 15,1 18,0 15,1 15,3 16,1 16,7

3.1.

Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

6,1

1,4

2,7

5,8

4,9

2,6

3,1

2,3

3.2.

Veselības aprūpes jomas speciālisti

0,5

2,9

1,7

2,4

1,5

1,0

2,9

1,7

3.3.

Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

2,6

4,3

3,4

4,3

3,1

3,8

3,2

4,9

3,4

6,8

6,0

3,0

4,9

5,3

5,7

5,5

3,2

0,2

1,3

2,5

0,7

2,7

1,2

2,3

3.4. 3.5. 4

Kalpotāji

0,2

0,1

0,3

0,1

0,4

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

3,5

4,0

4,1

2,9

3,0

3,1

3,7

6,7

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki

0,5

0,2

0,4

0,2

0,4

0,5

7,4

0,4

3,2

4,5

2,2

2,1

3,9

6,7

0,9

0,0

0,3

0,1

0,3

1,2

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri Vienkāršās profesijas

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

0,9

Cits

0,4

7 8

0,0 0,0

Bāze: jaunieši, kuri turpinās mācības un zina, kādu specialitāti vēlētos apgūt.

0,2

0,1 0,4

0,2

0,1

0,6

0,2

0,3

0,6

0,7

0,1

0,3

0,6

PROFESIJU IZVĒLES MOTĪVI

Profesiju izvēles problēmu lokā būtiska loma ir subjektīvajiem izvēles motīviem, kurus var definēt kā apzinātus stimulus, kas nosaka izvēli, pamato un attaisno cilvēka gribas darbību tajā un lielākā vai mazākā mērā atspoguļo šai izvēlē kā sabiedriskās, tā individuālās vajadzības un prasības (Vilciņš 1968: 179). Ar individuālo un sabiedrisko vajadzību ierosinātajiem motīviem saistītās sakarības bija tās, kurām 1965. gada pētījumā īpašu uzmanību pievērsa Tālivaldis Vilciņš, cenšoties identificēt sociāldemogrāfiskos un psiholoģiskos faktorus, kuri liek jauniešiem viņu profesijas izvēlē sabiedriskās un nemateriālās vajadzības nostādīt augstāk par individuālajām un materiālajām interesēm. Lai nodrošinātu datu salīdzināmību, izstrādājot 2011. gada pētījuma metodoloģiju, jautājumā par galvenajiem profesiju izvēles motīviem vadījāmies galvenokārt no vēsturiskā pētījuma. Piekrītot viedoklim, ka jaunietis, domājot par savu nākotnes profesiju, vadās no vairākiem motīviem, respondentiem tika lūgts izvēlēties no piedāvātajiem atbilžu variantiem trīs būtiskākos motīvus, kas viņus piesaista šai profesijai, un atzīmēt tos svarīgumam atbilstošā secībā, norādot, kurš no tiem pēc nozīmīguma ieņem pirmo, kurš otro un kurš trešo vietu jeb – kas visvairāk piesaista, kas vēl piesaista un kas arī piesaista izvēlētajai profesijai. Ņemot vērā kopš 60. gadiem notikušās pārmaiņas sociālajā un ekonomiskajā vidē, 2011. gada aptaujā atbilžu varianti tika papildināti ar vairākiem mūsdienu darba tirgus situācijai atbilstošiem profesiju izvēles motīviem: „labas karjeras iespējas”, „šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu”, „labas perspektīvas manā dzīvesvietā”, „atbilst manām spējām” un „iespēja būt noderīgam cilvēkiem”.

166

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

5.1. Profesiju izvēles motīvu vēsturiskais salīdzinājums Salīdzinot atbildes, kuras vispārizglītojošo skolu abiturienti snieguši jautājumā par profesijas izvēles motīviem 60. gados un šobrīd, ir vērojamas būtiskas izmaiņas to popularitātē un prioritātēs. Pirms vairāk nekā 45 gadiem galvenie motīvi, kas piesaistīja jauniešus noteiktām profesijām, bija darba radošais raksturs, ko kā nozīmīgāko minējis 41% respondentu, nozīme tautsaimniecībā (16%) un profesijas romantiskums (12%). Citi motīvi kā galvenie bija minēti ļoti reti: vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā (2%), ģimenes tradīcijas (2%), iespēja vairāk nopelnīt (1%), darbs nav grūts (1%), vēlēšanās iegūt popularitāti, slavu (1%) (Vilciņš 1968: 191). Vēl 7% jauniešu iespēju vairāk nopelnīt minējuši kā otro un trešo izvēli, tomēr lielākajai daļai (92%) tas nav bijis profesijas izvēles motīvs. T. Vilciņš šādu materiālās ieinteresētības trūkumu profesijas izvēlē skaidro ar to, ka vidusskolēni vēl maz saskārušies ar praktiskiem dzīves jautājumiem, tāpēc nepievērš tiem vajadzīgo uzmanību (Vilciņš 1968: 194). Skaidrojums var būt arī sociālismam raksturīgās nelielās atšķirības dažādu profesiju pārstāvju atalgojumā. Salīdzinot, cik bieži katrs no piedāvātajiem motīviem tika atzīts par vissvarīgāko faktoru profesijas izvēlē, var secināt, ka no trim 1965. gadā populārākajiem motīviem zināmu aktualitāti ir saglabājis tikai darba radošais raksturs jeb iespēja radoši izpausties, kas, spriežot pēc 2011. gada pētījuma rezultātiem, šobrīd ir svarīgākais profesijas izvēles faktors katram piektajam (19%) vispārizglītojošo skolu abiturientam (sk. 5.1. tabulu). Tomēr vairāku gadu desmitu laikā arī radošuma nozīme profesijas izvēlē ir samazinājusies divkārtīgi. Tolaik nozīmīgākie motīvi bija jau minētais darba radošais raksturs, nozīme tautsaimniecībā, ekonomikā un, kā T. Vilciņš raksta, jaunatnei neatņemamais romantiskums (Vilciņš 1968: 192). Tie pārstāv morālās ieinteresētības motīvu grupu, ar morālo ieinteresētību saprotot vēlēšanos strādāt atbilstošajā profesijā, izprotot profesijas nepieciešamību, sabiedrisko nozīmi. „Tā ir tieksme, vēlēšanās un gatavība strādāt noteiktā profesijā, brīvprātīgi pakļaujoties kolektīva vai sabiedrības prasībām un ietekmei” (Vilciņš 1968: 192). Minēto faktoru, proti, profesijas nozīme tautsaimniecībā un profesijas romantiskums, loma mūsdienu jauniešu profesijas izvēlē ir ievērojami mazinājusies. Profesijas nozīmi ekonomikā kā pirmo un vissvarīgāko faktoru šobrīd minējuši 4% aptaujāto, bet profesijas romantiskums kā galvenais izvēles motīvs kalpo vairs tikai 1% respondentu. Mūsdienu vidusskolēni profesijas izvēlē daudz lielākā mērā vadās no motīviem, kuri saistīti ar konkrētu, individuālu materiālā labuma gūšanu. Šo tendenci uzskatāmi ilustrē mūsdienās vispopulārākā motivācija – „iespēja labi nopelnīt” izvēlētajā profesijā – kritērijs, kuru 1965. gadā kā visnozīmīgāko motīvu norādīja 1%, kā otru svarīgāko – 2%, kā trešo – 5% respondentu, tātad kopumā darba samaksas jautājumu profesijas izvēlē ņēma vērā vien 8% aptaujāto (sk. 5.1. attēlu). Savukārt 2011. gadā vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū

167

5. Profesiju izvēles motīvi

iespēja gūt lielākus ienākumus ir pārliecinoši vispopulārākais profesijas izvēles motīvs, kuru kā vienu no trim svarīgākajiem min gandrīz puse jeb 46% respondentu, bet visnozīmīgākais faktors tas ir katram piektajam jeb 20% mūsdienu skolēnu (sk. 5.1. tabulu). 5.1. attēls. Vidusskolu abiturientu profesijas izvēles motīvu kopējais biežums 1965. gadā un 2011. gadā Radošums, darba radošais raksturs

Nozīme ekonomikā, tautasaimniecībā

Profesijas romantiskums

Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu

Ģimenes tradīcijas

Iespēja labi nopelnīt 4 3 4

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu Labas karjeras iespējas

42 20 17

10 8

6 26 37

Atbilst manām spējām

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

Cits iemesls

5 6

Nezina, nevar pateikt 0

10 1965. gads

30 20

2011. gads

Avots: autoru aprēķins, bāzējoties uz 1965. gada pētījuma publicētajiem rezultātiem (Vilciņš 1968: 191) un 2011. gada pētījuma datiem. Piezīme: procenti atspoguļo katra motīva minēšanas biežumu summu (visnozīmīgākais, otrais svarīgākais vai trešais svarīgākais motīvs).

Naudas un citu materiālo vērtību lomas pieaugums lielā mērā var tikt saistīts ar 20. gadsimta beigās notikušajām pārmaiņām ekonomiskajā sistēmā un pakāpenisko brīvā tirgus ekonomikas atgriešanos Latvijā, kas vienlaikus nozīmē, ka ievērojami palielinājās ienākumu atšķirības starp dažādās profesijās nodarbinātajiem cilvēkiem. Tas ietekmējis arī izmaiņas atsevišķu profesiju prestiža vērtējumos un, iespējams, arī jauniešu izvēlē, materiālajiem stimuliem bieži gūstot virsroku pār sabiedrisko labumu un morālajām vērtībām. Šeit gan jāpiezīmē, ka arī 60. gados, aptaujājot jauniešus, kuri jau bija uzsākuši darba gaitas (T. Vilciņš atsaucas uz 1964. gadā veikto aptauju, kuras mērķa grupa bija rūpnīcas RER jaunie strādnieki 18–20 gadu vecumā), uz jautājumu par saviem nākotnes mērķiem aptuveni puse sniedza atbildes, kuras varētu apvienot vispārinājumā „nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas”. Pētījuma autors uzsver, ka arī sociālistiskajā sabiedrībā materiālajai ieinteresētībai profesijas

168

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

izvēlē ir jābūt, un atšķirību starp skolu abiturientiem un jaunajiem strādniekiem skaidro ar apstākli, ka, beidzot vidusskolu, jaunieši visai vāji orientējās praktiskās dzīves materiālās puses (ienākumi, izdevumi ģimenē) jautājumos, nepietiekami novērtēja to lomu un nebija pietiekami sagatavoti šo jautājumu praktiskai kārtošanai (Vilciņš 1968: 194). Arī sociālistiskajā sabiedrībā darba alga ir viena no svarīgākajām ekonomiskajām svirām kā strādājošo stimulēšanai, tā darbaspēka starpnozaru sadalei (Vilciņš 1968: 194). Citi ar darba drošību (job security) un karjeras izaugsmi saistītie motīvi tāpat ir saistīti ar noteikta personīgās materiālās labklājības līmeņa sasniegšanu nākotnē un tādējādi var tikt uzskatīti par individuālo, egoistisko instinktu rosinātiem motīviem, kuri, kaut arī var nonākt pretrunā ar sabiedrības interesēm, tomēr mūsdienās, tāpat kā agrāk, var kalpot par iedarbīgiem stimuliem darbaspēka efektivitātes celšanai un tā novirzīšanai uz svarīgākajām ekonomikas nozarēm. 5.1. tabula. Profesiju izvēles motīvi vispārizglītojošo skolu jauniešu vērtējumā 1965. un 2011. gadā

Galvenais motīvs

Otrs nozīmīgākais motīvs

Trešais nozīmīgākais motīvs

Nozīmīguma indekss visai izlases kopai

0,029

0,349

Radošums, darba radošais raksturs

0,565

0,243

Labas karjeras iespējas

–

0,250

Atbilst manām spējām

–

0,247

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu

–

0,170

Otrs nozīmīgākais motīvs

Iespēja labi nopelnīt

Galvenais motīvs

Nozīmīguma indekss visai izlases kopai

2011. gads %

Trešais nozīmīgākais motīvs

1965. gads %

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

–

0,147

Nozīme ekonomikā, tautsaimniecībā Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

0,285

0,067

0,115

0,104

Ģimenes tradīcijas

0,055

0,042

Cits iemesls

–

0,041

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

–

0,049

Profesijas romantiskums

0,280

0,026

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu

0,058

0,025

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

0,016

0,019

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam

0,012

0,037

Nezina, nevar pateikt

0,023

0,184

169

5. Profesiju izvēles motīvi

2011. gada aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka mūsdienu jaunieši daudz ātrāk apgūst „sadzīves materiālos aspektus” un jau skolas gados lielā mērā izprot naudas un citu materiālo vērtību nozīmi tirgus ekonomikas sistēmā, pievēršot šiem faktoriem būtisku uzmanību arī nākotnes profesijas izvēlē. Nozīmi, kuru mūsdienu vispārizglītojošo skolu abiturienti piešķir materiālajiem faktoriem „stabilas nākotnes” veidošanā, apliecina arī nākamie izplatītākie motīvi profesijas izvēlē: labas karjeras iespējas un darba atbilstība individuālajām spējām; no tiem katru kā pirmo minējuši 11% respondentu, bet būtiskāko profesijas izvēles motīvu vidū tos nosaukuši atbilstoši 38% un 40% vispārizglītojošo skolu abiturientu. Kā agrāko vidusskolu abiturientu, tā arī šodienas vidusskolēnu vidū samērā maza nozīme profesijas izvēlē ir tādiem stimuliem kā ģimenes tradīcijām (kā galveno izvēles motīvu to min 2% respondentu tolaik un 3% šobrīd), informācijai, ka darbs profesijā nav grūts, un vēlmei iegūt popularitāti un slavu (kā agrāk, tā šobrīd šos motīvus kā galvenos min aptuveni tikai 1% respondentu). Atbilžu procentuālais sadalījums sniedz diezgan detalizētu ieskatu jauniešu motivācijā, kuras ietekmē viņi izvēlas savu nākotni saistīt ar noteiktām profesijām, tomēr, lai gūtu uzskatāmu priekšstatu par motīvu hierarhiju, tika aprēķināts katra motīva nozīmīguma indekss (I), kurš, līdzīgi kā 1965. gada pētījumā, tika iegūts pēc šādas formulas: I = (3a + 2b + c) , 3N

kur a – respondentu skaits, kas minējuši konkrēto

motīvu kā visnozīmīgāko no visiem, b – respondentu skaits, kuri minējuši motīvu kā otro nozīmīgāko, c – respondentu skaits, kuri atzīmējuši motīvu kā trešo svarīgāko, N – kopējais respondentu skaits izlasē.

Salīdzinot vēsturiskos datus ar mūsdienu situāciju, redzam, ka, sarindojot motīvus pēc nozīmīguma indeksa, pirms 45 gadiem, domājot par savu nākotnes profesiju, izvēles nozīmīgākie motīvi saistīti ar morālo ieinteresētību: tie ir jau minētie – darba radošais raksturs, nozīme tautsaimniecībā un romantiskums. Savukārt mūsdienu vidusskolu abiturientu vidū, izņemot prasību pēc profesijas radošuma, izteiktāk dominē individuālā līmeņa materiālās ieinteresētības motīvi: iespēja labi nopelnīt, labas karjeras iespējas un atbilstība individuālām spējām (sk. 5.1. tabulu). Pirmo populārāko motīvu grupai pirms 45 gadiem tūlīt sekoja vidusskolēnu vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā, savukārt mūsdienu vidusskolēniem uzreiz pēc prioritārajiem seko šobrīd ļoti aktuāls motīvs – tas, ka šajā profesijā vienmēr būs nodrošināts darbs, un tāds morālais izvēles aspekts kā iespēja būt noderīgam cilvēkiem. Tikai tad pēc nozīmīguma seko vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā. Visiem pārējiem, iepriekš jau pieminētajiem izvēles motīviem salīdzinoši ir diezgan nenozīmīga loma jauniešu profesijas izvēlē.

170

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

5.2. Mūsdienu jauniešu profesijas izvēles motīvi atkarībā no vidējās izglītības veida un dzimuma Pieņēmums, ka pastāv profesiju izvēles motīvu atšķirības starp vidusskolu abiturientiem un profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem sakņojas jauniešu izdarītajā izvēlē – apgūt noteiktu profesiju jau pēc pamatskolas beigšanas un vispārizglītojošās vidusskolas vietā izvēlēties kādu no profesionālajām vidusskolām. Tomēr pētījuma rezultāti attiecībā uz profesijas izvēles motīvu popularitāti nedod viennozīmīgu apstiprinājumu pieņēmumam, ka jauniešiem, kuri ir izvēlējušies paralēli vidusskolas mācību vielai apgūt konkrētu profesiju, būtu skaidrāka motivācija vai izpratne par turpmāko profesiju. Profesionālo skolu abiturientu vidū ir pat nedaudz lielāka daļa (10%) to, kuri nav varējuši sniegt konkrētu atbildi par motīviem, kas viņus mudinājuši izdarīt izvēli par labu noteiktai profesijai (vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū motīvus nevarēja norādīt 8% aptaujāto) (sk. 5.2. tabulu). 5.2. tabula. Profesiju izvēles motīvi vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu vērtējumā

Kopējais minēšanas biežums

Nozīmīguma indekss

Pirmā izvēle

Kopējais minēšanas biežums

Nozīmīguma indekss

Minēšanas biežums visai izlases kopai (%)

Profesionālo skolu abiturienti

Pirmā izvēle

Vispārizglītojošo skolu abiturienti

Iespēja labi nopelnīt

0,349

0,312

Radošums

0,243

0,162

Atbilst manām spējām

0,247

0,173

Labas karjeras iespējas

0,250

0,243

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu

0,170

0,250

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

0,147

0,142

Nozīme ekonomikā

0,067

Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

0,104

0,053

Cits iemesls

0,041

0,028

Ģimenes tradīcijas

0,042

0,058

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

0,049

0,077

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu

0,025

0,035

Profesijas romantiskums

0,026

0,046

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam

0,037

0,028

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

0,019

0,039

Nevar pateikt

0,184

0,220

171

5. Profesiju izvēles motīvi

Tomēr, salīdzinot motīvu nozīmīguma indeksus skolēnu un profesionālo skolu audzēkņu grupās, redzam, ka zināmas atšķirības iezīmējas gan atsevišķu motīvu svarīgumā, gan to prioritātēs. Kopumā profesionālo skolu audzēkņiem, līdzīgi kā skolēniem, nozīmīgākais motīvs profesijas izvēlē ir iespēja labi nopelnīt. Tas visbiežāk minēts gan kā galvenais faktors, gan arī kopumā ir visbiežāk nosauktais motīvs. Tomēr nākamie nozīmīgākie motīvi atbilstoši aprēķinātajam indeksam un arī pēc svarīguma un biežuma rādītājiem ir atšķirīgi. Profesionālās izglītības iestāžu abiturienti krietni biežāk (36% pret 26% vispārizglītojošajās vidusskolās) izvēlas profesijas, kurās ir stabils darbaspēka pieprasījums, atzīstot, ka viņiem ir svarīgi, lai „šajā specialitātē vienmēr būtu iespējams atrast darbu”. Izvēles motīvu „labas karjeras iespējas” profesionālo skolu abiturienti kā svarīgāko motīvu nosauc retāk nekā vidusskolēni, tomēr kopumā pēc nozīmīguma tas seko pirmajiem diviem jau aprakstītajiem motīviem. Pēc nozīmīguma nākamie izvēles motīvi profesionālo skolu abiturientu grupā ir profesijas atbilstība spējām un radošums. Uzreiz jāpiebilst, ka arī profesionālo skolu audzēkņu vidū prasība pēc radošuma retāk izvirzīta kā galvenais izvēles motīvs. 5.2. attēls. Vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu profesijas izvēles motīvu kopējais minēšanas biežums (visnozīmīgākais, otrais svarīgākais vai trešais svarīgākais motīvs)

Iespēja labi nopelnīt

Radošums

47 46

29 28

Atbilst manām spējām

Labas karjeras iespējas Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

26 25 25

37 37 33 36

10 9 10

Nozīme ekonomikā Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

6 7 7

Ģimenes tradīcijas

9 12 9

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

4 5 3 4 6 4 6 5 6 3 7 5 5 4 5 8 10 8

Neiespējamība mācities tur, kur izjūt aicinājumu Profesijas romantiskums Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts Cits iemesls Nezina, nevar pateikt 0

20 Vidusskolas

Profesionālās izglītības iestādes

60 Kopā izlasē

172

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Vērtējot kopējo pieminēšanas biežumu, profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem gandrīz divreiz retāk nekā vispārizglītojošo skolu abiturientiem (9% : 17%) ir svarīgi savā esošajā vai nākotnes darbā atrasties kulturālā sabiedrībā (sk. 5.2. attēlu). Jēdziena „kulturāla sabiedrība” dziļāka izpratne sabiedrībā nereti ir saistīta ar nicīgu izturēšanos pret fizisko darbu un tā darītājiem (Vilciņš 1968: 195). Tādējādi aptaujas dati netieši norāda, ka vispārizglītojošo vidusskolu abiturientiem, no kuriem lielākā daļa plāno stāties augstskolās un strādāt „balto apkaklīšu” profesijās, šāda attieksme pret fizisko darbu varētu būt biežāk izplatīta. Pēc nozīmes diezgan līdzīgi vispārizglītojošo skolu un profesionālo skolu abiturienti vērtē tādu morālās grupas stimulu kā noderīgumu cilvēkiem. Arī pārējiem motīviem abās abiturientu grupās ir maza un savstarpēji diezgan līdzīga nozīme profesijas izvēlē, tomēr interesanti atzīmēt, ka profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi divreiz biežāk atzīmē atbildi „esmu dzirdējis, ka [konkrētajā profesijā] darbs nav grūts”. „Viegls darbs” ir vismaz viens no trim svarīgākajiem profesijas izvēles motīviem 7% profesionālo skolu audzēkņu un 3% vidusskolēnu. Šeit gan jāpiezīmē, ka respondentiem netika lūgts precizēt, kāda veida grūtības tās ir – fiziski smags darbs vai garīga piepūle. Kopumā motīvu nozīmīguma un minēšanas biežuma salīdzinājums ļauj izdarīt secinājumu, ka profesionālo mācību iestāžu abiturientiem ir mazliet piezemētāki, reālistiskāki materiālie mērķi nekā vispārizglītojošo skolu abiturientiem, kā galvenos motīvus profesijas izvēlē izvirzot garantiju, lai vienmēr būtu pieejams darbs un iespēja nopelnīt.

Dzimums un profesiju izvēles motīvi Līdzīgi kā dzimums ietekmē gan attieksmi pret profesijām, gan atšķirības profesiju izvēlē, tā arī būtiskas atšķirības vērojamas vairākos profesijas izvēles motīvos (sk. 5.3. tabulu). Meitenes, īpaši tās, kuras gatavojas absolvēt vispārizglītojošās skolas, nozīmīgi biežāk nekā puiši kā pirmo un svarīgāko profesijas izvēles motīvu min radošumu, iespēju radoši izpausties – gandrīz katra ceturtā vidusskolu abituriente priekšplānā izvirza tieši šo profesijas izvēles kritēriju. Kā galvenais tas minēts nozīmīgi biežāk nekā materiālais stimuls – iespēja labi nopelnīt, kas savukārt ir pārliecinoši visnozīmīgākais profesijas izvēles motīvs puišu vidū gan vispārizglītojošajās, gan profesionālajās mācību iestādēs (attiecīgi 28% un 27% puišu to min kā vissvarīgāko faktoru). Vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā karjeras iespējas kā galvenais motīvs minēts vienlīdz bieži, bet profesionālo skolu grupā meitenes šo motīvu kā galveno atzīmējušas ievērojami biežāk. Tas varētu būt saistīts ar konkrētajām profesijām, kuras jaunieši apgūst profesionālās izglītības iestādēs. Puiši biežāk mācās programmās, kuras absolvējot viņi iegūst kvalificēta strādnieka vai amatnieka profesiju (atbilstoši 7. profesiju pamatgrupai). Tās ir profesijas, kurās,

173

5. Profesiju izvēles motīvi

lai arī darbs ir nodrošināts, tomēr karjeras un izaugsmes iespējas klasiskā šī jēdziena izpratnē ir diezgan ierobežotas. Sievietes, izvēloties profesiju, nozīmīgi augstāk nekā vīrieši vērtē iespēju būt noderīgām sabiedrībai un atrasties kulturālā vidē. Savukārt vīrieši šajā jautājumā pauž praktiskāku pieeju, ievērojami biežāk priekšplānā izvirzot jau minēto iespēju labi nopelnīt, kā arī nozīmi ekonomikā (visās mācību iestādēs vidēji 6% puišu pret 3% meiteņu) un ģimenes tradīciju turpināšanu (5% puišu pret 2% meiteņu). 5.3. tabula. Svarīgākais profesijas izvēles motīvs atkarībā no respondenta dzimuma (%) Vispārizglītojošo skolu abiturienti Nozīme ekonomikā

Vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturienti

Vīrieši

Sievietes

Kopā

Vīrieši

Sievietes

Kopā

Ģimenes tradīcijas

Radošums

Profesijas romantiskums

Iespēja labi nopelnīt

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu Labas karjeras iespējas

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā Atbilst manām spējām

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

Cits iemesls

Ģimenes tradīciju nozīme attieksmes veidošanā pret profesiju, kā arī profesijas izvēlē bija viens no tiem motīviem, kuriem pastiprināta uzmanība tika pievērsta 1965. gada pētījumā. Bet jau tad ģimenes tradīciju turpināšanu kā galveno motīvu norādīja vien neliela daļa (2%) aptaujāto abiturientu, ko T. Vilciņš skaidroja ar padomju laikā novēroto sociālās mobilitātes uzlabošanos un privātīpašuma likvidēšanu, kas vairs nepiespieda jauniešus turpināt darbu ģimenes īpašumā vai uzņēmumā, kā arī ar tehnikas progresu, kas ļāva attīstīties lielam daudzumam jaunu, ar tehnoloģijām saistītu profesiju (Vilciņš 1968: 193). Pēdējo no šiem argumentiem vēl lielākā mērā var attiecināt arī uz mūsdienām, kad datortehnoloģiju, bioķīmijas un citu zinātnes nozaru attīstība rada aizvien

174

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

lielāku pieprasījumu pēc augsti kvalificētiem speciālistiem (programmētājiem, sarežģītu tehnoloģisko iekārtu operatoriem utt.), savukārt brīvā tirgus ekonomikas attīstība paver jauniešiem plašas iespējas uzņēmējdarbībā, tirdzniecībā, finanšu un juridiskajos pakalpojumos, kur padomju laikā darbaspēka pieprasījums bija ierobežots, līdz ar to paaudžu paaudzēs iesakņotas ģimenes tradīcijas šajās nozarēs mūsdienās ir salīdzinoši reta parādība.

5.3. Profesiju izvēles motīvu savstarpējā saistība Pirms pievērsīsimies izvēles motivācijas saistībai ar konkrētām profesijām, salīdzināsim, kādā mērā pirmajās vietās kā galvenie izvirzītie profesijas izvēles motīvi korelē ar citiem motīviem. Šajā nolūkā tika aprēķināts izvēles motīvu saistības nozīmīguma indekss (indeksa I vērtības sk. IX tabulā pielikumā), pēc kura vērtībām varam sniegt precīzāku ieskatu motīvu kompleksa iekšējā struktūrā. Analīzes rezultāti liecina, ka mūsdienu jauniešu izvēles galvenais motīvs – iespēja labi nopelnīt – visciešāk saistās ar labām karjeras iespējām izvēlētajā profesijā un garantiju, ka šajā profesijā vienmēr būs pieejams darbs. Ja atceramies iepriekš sacīto, tad labas karjeras iespējas izvēlētajā profesijā salīdzinoši svarīgākas šķiet vispārizglītojošo skolu abiturientiem, bet darba garantijas ir nozīmīgāks kritērijs profesionālo skolu abiturientiem. Vēsturiskā salīdzinājumā motivācija nopelnīt, kā jau iepriekš norādījām, bija viens no nenozīmīgākajiem faktoriem profesijas izvēlē. Kā liecina tā laika dati, gadījumos, kad jauniešiem galvenais izvēles motīvs bija vēlme pēc iespējas vairāk nopelnīt, tas saistījās vienā ķēdē ar tādiem faktoriem kā profesijas romantiskums, neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu, un nozīme tautsaimniecībā. T. Vilciņš secina, ka šis motīvu savienojums „liek domāt, ka naudas iegūšanu kā profesijas izvēles galveno motīvu var būt izvirzījusi daudzkārt tieši neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu. [..] Nozīmība tautsaimniecībā kā visai ietekmīgs motīvs šai gadījumā cieši saistīts ar jauniešu tieksmēm uz lielajām celtnēm, kurām pievērsta visa mūsu zemes uzmanība: šis motīvs savijas ar citu „romantisko” profesiju konkrēto saturu” (Vilciņš 1968: 197). Pētījuma autors uzsver, ka šai gadījumā atšķirībā no kapitālistiskās iekārtas, kur naudas pelnīšanas motīvs galvenokārt saistīts ar mērķi iegūt privāto uzņēmumu un ekspluatāciju, padomju jauniešu vēlme nopelnīt nesavienojas nedz ar tieksmi izvairīties no darba grūtībām, nedz godkāri un slavas gūšanu. Ņemot vērā mūsdienu ekonomisko situāciju, vēlme pēc iespējas labāk nopelnīt ir pilnīgi loģiski saistīta ar karjeru un darba garantijām kopumā. Aplūkojot saistību starp galveno un trešo izvēles motīvu, iezīmējas tā pati korelācija, pievienojoties vēl tādiem faktoriem kā atbilstība individuālajām spējām un iespēja būt noderīgam cilvēkiem. Pēc ranga nākamie populārākie profesijas

5. Profesiju izvēles motīvi

175

izvēles motīvi – labas karjeras iespējas un darba garantijas atbilstoši visciešāk korelē ar iespējām labi nopelnīt. Lielai daļai jauniešu, kuru galvenais motīvs ir labi nopelnīt, vismazākā nozīme, izvēloties profesiju, ir ģimenes tradīcijām, profesijas romantiskumam, kā arī darba radošajam raksturam. Darba radošais raksturs, kas viennozīmīgi bija galvenais izvēles motīvs pirms vairākiem gadu desmitiem, tolaik visciešāk sasaistījās ar profesijas romantiskumu un nozīmi tautsaimniecībā. Visniecīgākā loma šajos gadījumos bija godkāres motīviem un apsvērumiem par popularitāti, slavu. Šobrīd, kad prasība pēc darba radošuma seko iepriekš minētajiem faktoriem (nozīmīgāka motivācija tā ir vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā), darba radošais raksturs kā profesijas galvenais izvēles motīvs visciešāk saistās ar tādām prasībām kā vēlēšanos atrasties kulturālā sabiedrībā. Nozīmīga saglabājas vēlme labi nopelnīt un profesijas atbilstība individuālajām spējām. Radošumam kļūstot par galveno motīvu profesijas izvēlē, visvairāk mazinās tādu motīvu svarīgums kā nozīme ekonomikā, ģimenes tradīcijas un izvairīšanās no grūta darba. Jauniešu daļa, kuru galvenais profesijas izvēles motīvs ir bijis tās noderība tautsaimniecībā/ekonomikā, ir lielāka profesionālo skolu abiturientu vidū, lai arī kopumā šis motīvs kļuvis būtiski mazsvarīgāks salīdzinājumā ar laiku pirms 45 gadiem. Tolaik nozīme tautsaimniecībā kopumā bija otrs nozīmīgākais profesijas izvēles motīvs, un tas bija cieši saistīts ar darba radošo raksturu un profesijas romantiskumu, ievērojami mazinot tādu egoistisko motīvu kā godkāre un apsvērumi par darba vieglumu nozīmi (Vilciņš 1968: 195). Šobrīd šis motīvs, tāpat kā daudzi citi, visciešāk saistīts ar iespēju nopelnīt, karjeras iespējām un, tāpat kā agrāk, ar darba radošumu. Nepārsteidz, ka vēlēšanās atrasties kulturālā vidē visciešāk saistīta ar profesijas radošumu un savu spēju novērtējumu, tāpat kā vairumā gadījumu nenoniecinot labas karjeras iespējas un noderību cilvēkiem. Tie retie jaunieši, kuri profesiju izvēlas, turpinot ģimenes tradīcijas, gluži kā pirms daudziem gadiem, biežāk nekā pārējie saredz šajā profesijā arī radošumu un atbilstoši mūsdienu situācijai – karjeras iespējas. Labas darba perspektīvas dzīvesvietā ciešāk savijas ar iespēju atrast darbu vispār, vēl vairāk – atbilstošu savām spējām un veidot karjeru šajā darbā.

5.4. Profesiju izvēles motīvi saistībā ar iecerēto profesiju Iepriekš aplūkojām profesiju izvēles motīvus neatkarīgi no profesijas, kuru izvēlējies vai kurā jaunietis vēlētos strādāt nākotnē. Nobeigumā apskatīsim, kādi motīvi raksturīgi dažādu profesiju izvēlei mūsdienās. Protams, nav iespējams un nav arī jēgpilni aplūkot atsevišķi katras profesijas saistību, tādēļ šim

176

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

nolūkam salīdzināsim izvēles motīvus dažādās profesiju grupās (atbilstoši Profesiju klasifikatora ISCO-08 dalījumam). 5.4. tabula sniedz pārskatu par motīvu nozīmīguma sadalījumu (no 1 līdz 15) katrā vispārinātajā profesiju izvēles gadījumā. Rangu korelācijas koeficients (Spīrmena rs, sk. IX tabulu pielikumā) raksturo profesijas izvēles motīvu saskaņu, salīdzinot izlases kopumu ar to jauniešu kopu, kas izvēlējušies profesiju noteiktās profesiju grupās. Līdzīga metodika tika izmantota arī iepriekšējā pētījumā, tomēr tiešs salīdzinājums arī šoreiz nav iespējams, jo iepriekš motīvu ranžējums tika aplūkots nevis profesiju grupās, bet tautsaimniecības nozarēs. Nākotnes ideālo profesiju iekļaušanu noteiktā ekonomikas nozarē šobrīd uzskatījām par uzspiestu un diezgan neprecīzu iedalījumu. Tomēr atsevišķus piemērus no vēsturiskā pētījuma rezultātiem izmantosim. Dati liecina, ka tolaik no visā izlases kopā uzrādītā motivācijas modeļa vismazākās novirzes bija abiturientiem, kuri izvēlējušies profesijas rūpniecības, celtniecības, izglītības un zinātniskās pētniecības nozarēs (Vilciņš 1968: 199). Mūsdienās raksturīgajam profesijas izvēles galveno motīvu sadalījumam kopumā vistuvāk ir tie jaunieši, kuri plāno vai vēlētos nākotnē strādāt tādās profesijās kā komercdarbības un pārvaldes vecākie speciālisti, zinātnes un inženierzinātņu vecākie speciālisti, kā arī tiesību, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti. Nav novērojamas nozīmīgas atšķirības, salīdzinot galveno profesiju izvēles motīvu kompleksus starp jauniešiem kopumā un tiem, kas izvēlējušies profesijas no minētajām grupām. Citās profesiju grupās atšķirības izvēles motīvu prioritātēs ir nozīmīgākas. Aplūkosim raksturīgākās motivācijas, kas veido šīs atšķirības. Jauniešus ar augstām ambīcijām, kuri vēlētos ieņemt 1. profesiju grupas amatus – būt likumdevēji, valsts amatpersonas, direktori (rs = 0,875), bez vēlēšanās labi nopelnīt vairāk nekā citus vada labas karjeras iespējas izvēlētajā profesijā. Viņi lielākā mērā apzinās arī savas izvēlētās darbības nozīmi ekonomikā. Salīdzinājumā ar pārējiem mazāku nozīmi šie jaunieši piešķir vēlmei atrasties kulturālā sabiedrībā. Motīvi, kuri ir svarīgi abiturientiem, izvēloties apgūt zinātnes un inženierzinātņu jomas vecāko speciālistu (rs = 0,926) profesijas, kā jau minēts, maz atšķiras no motīviem, kas uzrādīti visā izlases kopā. Galvenais izvēles motīvs šajā grupā ir radošs darbs profesijā. Nākamie motīvi, kā vairumam aptaujāto – iespēja labi nopelnīt un darba garantijas šajā nodarbinātības jomā. Veselības aprūpes vecākie speciālisti (rs = 0,777) viennozīmīgi atšķiras no visām profesiju grupām ar to, ka par galveno izvēles motīvu kļūst šīs profesijas specifiski humānais raksturs – iespēja būt noderīgam cilvēkiem. Salīdzinoši lielāka nozīme šīs specialitātes izvēlē ir ģimenes tradīcijām. Savukārt retāk kā galvenais iemesls minēts profesijas radošums un neiespējamība apgūt profesiju, kur izjūt iekšēju aicinājumu. Izglītības jomas vecāko speciālistu grupas profesijas izvēles motīvus raksturo vairākas nozīmīgas atšķirības (rs = 0,541). Jaunieši, kuri vēlas savu dzīvi

5. Profesiju izvēles motīvi

177

saistīt ar pedagoga profesiju, ļoti augstu vērtību piešķir profesijas radošumam un iespējai būt noderīgam cilvēkiem. Ievērojami augstāk nekā citi viņi vērtē iespēju atrasties kulturālā sabiedrībā. Mazāk nekā jebkuras citas profesiju grupas pretendenti jaunieši, izvēloties šīs jomas profesijas, vadās no materiāliem labumiem, t.i., no atalgojuma. Īpaši augstu nevērtē nozīmi ekonomikā un ģimenes tradīcijas. Mazāka nozīme šo jauniešu acīs ir arī karjeras iespējām profesijā. Motivācija, kuru min abiturienti, izvēloties profesijas no komercdarbības un pārvaldes vecāko speciālistu profesiju grupas (rs = 0,945), ir vistuvākā motīvu hierarhijai visā izlases kopā: labs atalgojums, karjeras iespējas un radošums ir svarīgākie motīvi šo profesiju izvēlē. Informācijas un tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti (rs = 0,624). Izvēlēties šīs grupas profesijas jauniešus motivē labas darba iespējas dzīvesvietā, kas, zinot pieaugošo pieprasījumu darba tirgū, ir pamatotas cerības. Šie abiturienti biežāk nekā citi paļaujas uz darba vieglumu un – pārsteidzoši – nedaudz biežāk kā citi motivē savu izvēli ar neiespējamību mācīties tur, kur izjūt īsto aicinājumu. Mazsvarīgas šajā jomā ir ģimenes tradīcijas, radošums, vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā, kā arī iespēja būt noderīgam sabiedrībai. Jauniešu, kuri sevi nākotnē redz kā tiesību, sociālo vai kultūras lietu vecākos speciālistus (rs = 0,914), izvēles motīvu uzskaitījums pēc nozīmības ļoti lielā mērā saskan ar motīvu ranžējumu visā izlases kopā un vairākās citās vecāko speciālistu grupās. Galvenais izvēles motīvs – radošs darbs izvēlētajā profesijā, lielai daļai – iespēja labi nopelnīt un atbilstība individuālajām spējām. Zinātnes un inženierzinātņu speciālistu grupas profesijas (rs = 0,711) izvēlas abiturienti, kuri uzskata, ka tas atbilst viņu spējām un ka specialitāte garantē darbu. Šiem jauniešiem ir svarīga iespēja atrasties kulturālā sabiedrībā, daudziem izvēlētā profesija saistās ar romantiku. Atgādināsim, ka šajā profesiju grupā atrodas, piemēram, tāda populāra un romantikas apvīta profesija kā lidotājs. Iespējams, tas, kā arī jauniešu interese par konkrētām zinātņu jomām, mudina viņus biežāk nekā pārējos uzskatīt, ka darbs šajās profesijās ir viegls. Šajās vidējā līmeņa speciālistu grupas profesijās strādāt gribošajiem mazāk svarīgs šķiet profesijas ieguldījums ekonomikā un karjeras iespējas. Vidējā līmeņa veselības aprūpes speciālisti (rs = 0,548). Mazākā mērā nekā augstākā līmeņa veselības aprūpes speciālistu gadījumā, tomēr ievērojami biežāk nekā vidēji visā izlases kopā šo profesiju jaunieši izvēlas, balstoties uz humāniem apsvērumiem – iespēju būt noderīgam cilvēkiem, kā arī atbilstību savām spējām. Motivācijā nav nozīmīga loma ģimenes tradīcijām un profesijas ekonomiskajam nozīmīgumam, maza nozīme karjeras iespējām. Jauniešus, kuri izvēlas komercdarbības un pārvaldes speciālista profesijas (rs = 0,857), vada līdzīga motivācija, kā izvēloties vecākā speciālista profesijas šajā darbības jomā: izteikta nozīme labas karjeras iespējām. Atšķirīgā iezīme – ievērojami mazāka nozīme piešķirta prasībai pēc radošuma darbā un vismazākā loma – ģimenes tradīcijām.

178

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Juristi, sociālo un kultūras lietu speciālisti apvieno ļoti plašu un daudzveidīgu profesiju loku (rs = 0,667). Jaunieši, kuri savu nākotni saista ar šīs grupas profesijām, pirmajā vietā izvirza profesijas radošumu, un jo īpaši no pārējiem viņus atšķir vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā. Arī ģimenes tradīcijām tiek piešķirta nozīmīgāka loma nekā citās grupās. Šī ir vienīgā grupa, kur salīdzinoši visvairāk izteikta vēlme kļūt slavenam, iemantot popularitāti. Šie jaunieši ir mazāk pārliecināti nekā vairums, ka izvēlētajā profesijā vienmēr būs nodrošināts darbs un ka tai būtu jādod ieguldījums ekonomikā. Informācijas un tehnoloģiju speciālistu profesijas (rs = 0,681) izvēlējušos jauniešus, kas visnotaļ daudzās pozīcijās līdzinās vairumam, pārsteidzoši, bet atšķir romantiskuma meklējumi savā profesijā. Tāpat kā augstākā līmeņa speciālistu grupā, šajā jomā abiturientus piesaista labas darba iespējas dzīvesvietā. Šīs grupas profesijas biežāk ieinteresē jauniešus, kas meklē salīdzinoši vieglu darbu. Mazāk svarīga ir profesijas nozīme ekonomikā un vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā, kā arī iespēja būt noderīgam cilvēkiem. Kalpotāju grupas (rs = 0,599) profesiju pretendenti saskata savā profesijā augstu romantiskuma pakāpi. Tās izvēlas arī tie, kam nav iespējams mācīties atbilstoši aicinājumam un kas pamatoti saskata labas darba iespējas dzīvesvietā. Šie jaunieši nepiešķir lielu nozīmi darba radošajiem aspektiem. Tirdzniecības un pakalpojumu darbinieku grupā (rs = 0,839) kopumā motīvu sadalījums līdzīgs vidējam sadalījumam, bet pārsteidzoši, ka atšķirības no motīvu hierarhijas kopējā izlasē iezīmē tas, ka jaunieši kā galveno motīvu biežāk minējuši profesijas radošumu. Ļoti svarīgs motīvs ir tas, ka šajās specialitātēs vienmēr būs garantēts darbs. Pat labs atalgojums atvirzās uz trešo vietu motīvu hierarhijā. Jaunieši, kuri vēlotos strādāt šajā jomā, ievērojami mazāku nozīmi salīdzinājumā ar citiem piešķir šīs grupas profesiju nozīmīgumam ekonomikā. Kvalificēti lauksaimniecības un mežsaimniecības darbinieki (rs = 0,469) atšķiras no visām pārējām grupām ar to, ka, plānojot strādāt šajā jomā, nozīmīgākais motīvs ir ģimenes tradīciju turpinājums un ļoti augstu tiek novērtētas darba perspektīvas pašreizējā dzīvesvietā. Nedaudz augstāku novērtējumu no ekonomiskā nozīmīguma viedokļa pavada mazāka materiālās atlīdzības nozīme. Profesijas izvēlē šie jaunieši mazāk vadās no karjeras iespējām, nesaskata nekādus radošuma motīvus, un viņiem nav svarīgs motīvs atrasties kulturālā sabiedrībā. Kvalificētu strādnieku un amatnieku grupas (rs = 0,780) profesiju izvēli daudz mazāk nekā citās profesijās ietekmē labas karjeras iespējas un vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā. Mazāka nozīme tiek piešķirta prasībai pēc radošuma darbā. Izvēli biežāk pamato tas, ka šajā profesijā vienmēr būs darbs un daudzkārt svarīgāk nekā citās profesiju grupās – labas perspektīvas dzīvesvietā, kā arī atbilstība indivīda spējām. Ņemot vērā, ka šajā profesiju grupā plāno strādāt vairāk profesionālo un lauku skolu abiturienti, darba perspektīvas dzīvesvietā vai tuvu tai kļūst par īpaši svarīgu faktoru profesijas izvēlē.

5. Profesiju izvēles motīvi

179

No līdzīga motīvu komplekta vadās jaunieši, kuri plāno strādāt iekārtu un mašīnu operatoru, montieru grupas profesijās (rs = 0,713). Tas, ka vienmēr būs darbs un labas darba perspektīvas dzīvesvietā, ir svarīgi motīvi, kas nosaka jauniešu plānus strādāt šīs grupas profesijās. Mazāku nozīmi šie jaunieši piešķir vēlmei atrasties kulturālā sabiedrībā, kā arī iespējai būt noderīgam cilvēkiem un karjeras iespējām. 9. grupas – vienkāršajās profesijās (rs = 0,325), protams, nākotnē plāno strādāt ļoti mazs skaits jauniešu, tomēr tos, kuri atzīmējuši kādu no šīs grupas profesijām, galvenokārt motivē labas perspektīvas dzīvesvietā un iespēja būt noderīgam cilvēkiem. Acīmredzot arī šajā gadījumā lielāka loma ir ģimenes tradīcijām, ja vecāki strādā vai ir strādājuši šo profesiju grupā. Un visbeidzot – bruņoto spēku profesiju (rs = 0,701) izvēlē izrādās nozīmīga loma ir ģimenes tradīcijām, kā arī karjeras iespējām. Daudzi jaunieši, kuri gribētu saistīt savu dzīvi ar šīs grupas profesijām, saskata tajās lielāku romantiskumu un – pārsteidzoši – biežāk nekā daudzi citi uzskata, ka darbs tajās nav grūts. Mazsvarīga loma ir vēlmei atrasties kulturālā sabiedrībā un garantijai, ka darbs būs vienmēr pieejams. Interesanti, ka vairākās profesiju grupās, kuras tiešāk saistās ar noteiktām ekonomikas jomām, varam atrast līdzīgu motivāciju arī vēsturiskā aspektā. Tā, piemēram, izvēloties profesijas lauksaimniecības nozarē, jauniešus krietni mazāk nekā citās nozarēs vadījusi vēlme atrasties kulturālā sabiedrībā. Savukārt kultūrizglītības iestāžu sistēmas profesijās ievērojami palielinās slavas un popularitātes iegūšanas motīva svars, mazāk ietekmīgi ir materiālo labumu gūšanas motīvi un nozīme tautsaimniecībā. Tos, kas plānojuši strādāt zinātnē, līdzās pirmajā vietā minētajam motīvam – darba radošajam raksturam, nozīmei tautsaimniecībā un profesijas romantiskumam – augstāku pozīciju nekā caurmēra (pretēji mūsdienu iespējām) ieņem izredzes vairāk nopelnīt. Izvēli strādāt tirdzniecības nozarē daudz mazāk nekā citās nozarēs noteicis darba radošais raksturs. Vēl mazāk tā laika jaunieši saskatījuši šajā nozarē romantiskumu un materiālo labumu gūšanu. Uzmanību pievērš tas, ka jaunieši izvēlas darbu šajā nozarē, jo izjūt neiespējamību mācīties atbilstoši aicinājumam. Kā jau minēts, vistuvāk kopējo motīvu hierarhijai, kas kā galvenos motīvus izvirza darba radošo raksturu, nozīmi tautsaimniecībā un profesijas romantiskumu, lai cik pārsteidzoši tas liktos, pirms 45 gadiem bija jaunieši, kuri izvēlējās profesijas rūpniecības, celtniecības un tautas izglītības darba nozarēs (Vilciņš 1968: 199–202).

Ģimenes tradīcijas

Radošums

Profesijas romantiskums

Iespēja labi nopelnīt

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam

Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

Nozīme ekonomikā

11,5

14,5

11,5

14,5

6,5

14,5

11,5

14,5

9,5

14,5

12,5

13,5

5.4. tabula. Svarīgākais profesijas izvēles motīvs atkarībā no izvēlētās profesijas (motīva rangs profesiju grupā)

Likumdevēji, amatpersonas un vadītāji Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti Izglītības jomas vecākie speciālisti Komercdarbības un pārvaldes vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti Tiesību, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti Veselības aprūpes jomas speciālisti Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju speciālisti

9,0

12,5

1,0

5,0

6,0

12,5

Kalpotāji

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

13,5

10,5

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības darbinieki

13,5

9,5

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

Iekārtu un mašīnu operatori, montieri

10,5

Vienkāršās profesijas

13,5

9,5

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

Motīva rangs visā izlases kopā

180

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

Atbilst manām spējām

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

Cits iemesls 8

6,5

11,5

9,5

Piezīme: rs – Spīrmena rangu korelācijas koeficients, *p ≤ 0,05, **p ≤ 0,01.

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu

13,5

7,0

4,0

10,5

13,5

12,5

4,0

7,0

3,0

2,0

8,0

10,5

8,5

9,5

13,5

10,5

13,5

0,875** 0,926** 0,777** 0,541* 0,945** 0,624* 0,914** 0,711** 0,548* 0,857** 0,667** 0,681** 0,599* 0,839** 0,469 0,780** 0,713** 0,325 0,701** 1,000

Labas karjeras iespējas

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu Likumdevēji, amatpersonas un vadītāji Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti Izglītības jomas vecākie speciālisti Komercdarbības un pārvaldes vecākie speciālisti Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti Tiesību, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti Veselības aprūpes jomas speciālisti Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti Informācijas tehnoloģiju speciālisti Kalpotāji Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības darbinieki Kvalificēti strādnieki un amatnieki Iekārtu un mašīnu operatori, montieri Vienkāršās profesijas Nacionālo bruņoto spēku profesijas Motīva rangs visā izlases kopā

181

5. Profesiju izvēles motīvi

182

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

5.5. Interese par izvēlēto profesiju Iepriekš aprakstītie pētījuma rezultāti liecina, ka, mainoties valsts pārvaldes iekārtai un līdz ar to arī sociālai un ekonomiskai sistēmai, materiālie aspekti profesijas izvēlē ir kļuvuši krietni nozīmīgāki par morālajiem, par profesijas „romantiskumu”, kas bija ļoti svarīgs profesijas izvēles motīvs Latvijas jauniešiem divas paaudzes iepriekš. Tāpat kā darbaspēka pieprasījumu un profesiju izvēli motivējošos faktorus, arī informācijas plūsmu pēdējo 45 gadu laikā ir skārušas būtiskas pārmaiņas. Attīstoties interneta tehnoloģijām, ir radušies un turpina veidoties jauni mediji, un informācija par gandrīz jebkuru jautājumu kļuvusi pieejamāka nekā jebkad agrāk. Līdz ar to avoti, no kuriem jaunieši uzzina un iegūst sīkāku informāciju par viņus interesējošajām profesijām, mūsdienās lielā mērā atšķiras no tiem, kas bija jauniešu rīcībā 1965. gadā. Kam jauniešu dzīvē bijusi vislielākā loma, modinot interesi par izvēlēto profesiju, kā tolaik, tā arī 2011. gada aptaujā tika noskaidrots tiešā jautājumā, piedāvājot atzīmēt galveno un vēl divus nozīmes ziņā mazāk svarīgus ierosinātājus. Lai arī vairākas atbilžu kategorijas šajā jautājumā pārformulētas un mūsdienās nozīmi zaudējušās (kā, piemēram, komjaunatnes organizācija) izslēgtas, tomēr izmaiņas nozīmīgākajos avotos, kuri modinājuši vidusskolu abiturientos interesi par viņu izvēlēto profesiju, diezgan uzskatāmi ilustrē 5.3. attēls. Kā liecina 1965. gada aptaujas rezultāti, tolaik ļoti liela daļa jauniešu (gandrīz 30%) nespēja norādīt būtiskāko pamudinātāju (Vilciņš 1968: 220). Pētījuma autors norāda, ka respondentu subjektīvā attieksme pret šo jautājumu izpaužas apstāklī, ka cilvēka apziņā parasti iespiežas virspusējas parādības, kā, piemēram, tikšanās vai saruna ar ievērojamiem cilvēkiem, presē izlasīts raksts, kas pavērš „izvēles svārstībās dzimušos profesijas izvēles plānus noteiktā virzienā” (Vilciņš 1968: 221). Bet apslēpti bieži vien paliek dziļākie cēloņi, kuru pamatā ir ilgstošs skolotāja darbs, pārrunas ar vecākiem utt. Neskatoties uz minētajām nepilnībām, atbildes uz šo jautājumu tomēr sniedz vispārīgu ieskatu par to, kas mudina jauniešus saistīt savu nākotni ar vienu vai citu profesiju. Pirms 45 gadiem skolu jaunatnei svarīgākais informācijas ieguves avots bija beletristika un populārzinātniskā literatūra (Vilciņš 1968: 222). Tolaik kā galveno avotu, kas modinājis interesi par noteiktu profesiju, to bija minējis vismaz katrs piektais (22%) respondents, turpretī 2011. gadā – vien 4% aptaujāto abiturientu. Taču tas nenozīmē, ka mūsdienās jaunieši vairs nelasa un par profesijām, kā arī to izvēles iespējām uzzina tikai no vecākiem vai no personīgiem kontaktiem ar uzņēmumu pārstāvjiem – vienkārši drukātās literatūras vietu informācijas telpā ir ieņēmis internets un citi elektroniskie mediji. Kopumā abiturientu īpatsvars, kuriem galvenais informācijas avots profesionālajā orientācijā bijis kāds no plašsaziņas līdzekļiem, nav būtiski mainījies, mainījušās ir tikai mediju formas.

183

5. Profesiju izvēles motīvi

Spriežot pēc 2011. gada aptaujas rezultātiem, pēdējās desmitgadēs ir būtiski palielinājusies ģimenes, īpaši vecāku, loma profesijas izvēlē – māti vai tēvu kā profesionālās intereses galveno pamudinātāju kopumā ir minējis katrs piektais (21%) vispārizglītojošo skolu abiturients, kas ir divas reizes biežāk nekā pirms 45 gadiem. Tam varētu būt vairāki skaidrojumi. Iespējams, mūsdienās daudzi vecāki cenšas pēc iespējas ātrāk rosināt bērniem interesi par noteiktām profesijām, ievirzīt viņu centienus un ārpusskolas aktivitātes noteiktā gultnē, lai stiprinātu viņos interesi par konkrētu profesiju. Tāpat jāņem vērā nozīmīgās pārmaiņas, kas kopš 60. gadiem notikušas vecāku izglītības līmenī un nodarbinātības struktūrā. Salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, krietni prāvākai daļai mūsdienu jauniešu vecāku ir augstākā izglītība, līdz ar to vecāki lielākā mērā nekā agrāk motivē bērnus augstāka izglītības līmeņa un tam atbilstošās specialitātes vai profesijas iegūšanai. Spriežot pēc aptaujas rezultātiem, vecākiem un citiem ģimenes locekļiem ir nozīmīgākā loma mūsdienu skolu jaunatnes profesionālajā orientācijā, bet otrs svarīgākais rosinātājs ir saskare ar konkrētiem cilvēkiem, konkrētas profesijas pārstāvjiem – šādā veidā pirmā nopietnā interese par izvēlēto profesiju ir radusies 15% aptaujāto abiturientu. Tas liek secināt, ka vairumam jauniešu profesijas izvēlē būtiskākā loma ir tieši kontaktam ar cilvēkiem un šādā veidā iegūtajai informācijai, nevis internetā vai grāmatās izlasītajam. 5.3. attēls. Svarīgākais no avotiem, kas modinājis interesi par izvēlēto profesiju: vispārizglītojošo skolu abiturientu atbildes 1965. gadā un 2011. gadā % 30

2011. gadā

1965. gadā

25 21 20 22 15 11

1 1

0 Nezina, nevar pateikt

Vecāki

Skolotāji, skolā iegūtā informācija

Ekskursija, iepazīšanās ar uzņēmuma, iestādes darbību

Saskare ar konkrētiem cilvēkiem, profesiju pārstāvjiem

Ražošanas apmācība

TV redzētais, radio dzirdētais

Draugi

2 Internetā iegūtā informācija

Literatūrā lasītais

Citi ģimenes locekļi

Preses izdevumi

Cits variants

184

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Salīdzinot 2011. gadā aptaujāto vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu atbildes pēc nozīmīguma indeksa (sk. 5.5. tabulu), var secināt, ka profesionālo skolu abiturienti vairāk paļaujas uz sev tuvu un labi pazīstamu cilvēku sniegtajiem ieteikumiem vai piemēriem – kā galvenos intereses pamudinātājus profesijas izvēlē viņi visbiežāk min savus vecākus (lielāka ietekme ir mātei), draugus un citus ģimenes locekļus (sk. arī X tabulu pielikumā). Tiem seko saskare ar konkrētu profesiju pārstāvjiem. Savukārt vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū bez jau minētās vecāku ietekmes (summējot mātes un tēva lomu, vecāku ietekme saglabājas kā visnozīmīgākais profesijas izvēles rosinātājs) daudz lielāka loma ir saskarei ar attiecīgās profesijas pārstāvjiem. 5.5. tabula. Intereses par profesiju rosinātāji vispārizglītojošo un profesionālo skolu abiturientu vērtējumā Vispārizglītojošo skolu abiturienti

Profesionālo skolu abiturienti

Kopējais minēšanas biežums (%)

Nozīmīguma indekss

Kopējais minēšanas biežums (%)

Nozīmīguma indekss

Saskare ar atbilstošo profesiju pārstāvjiem

0,241

0,135

Internetā iegūtā informācija

0,231

0,126

Māte

0,197

0,255

Tēvs

0,133

0,209

Cits variants

0,131

0,125

Skolā iegūtās zināšanas

0,123

0,091

Televīzijā redzētais, radio dzirdētais

0,121

0,050

Citi ģimenes locekļi

0,112

0,140

Draugi

0,104

0,213

Literatūrā lasītais

0,070

0,028

Preses izdevumi

0,059

0,035

Skolotāji

0,038

0,047

Tikšanās ar konkrētiem cilvēkiem

0,024

0,015

Ekskursija uz uzņēmumu u.tml.

0,024

0,008

Profesionālo skolu audzēkņu izvēlē nozīmīgi mazāka loma ir arī mūsdienās populārākajam informācijas avotam – internetam; kā vienu no galvenajiem avotiem to atzīmē 20% šīs grupas abiturientu, kamēr vidusskolēnu vidū internetā iegūtā informācija ir viens no galvenajiem intereses rosinātājiem aptuveni trešdaļai respondentu (34%). Plašsaziņas līdzekļiem kopumā, kā radio, televīzijai, tā arī preses izdevumiem, profesijas izvēlē vispārizglītojošo skolu abiturientu grupā ir ievērojami lielāka nozīme nekā profesionālās izglītības iestāžu abiturientu grupā. Vidusskolēnu izvēli salīdzinoši vairāk rosina skolā gūtās zināšanas,

5. Profesiju izvēles motīvi

185

literatūrā lasītais, bet pedagoga – skolotāja ietekmi kopumā atzīst vien neliela daļa (6–7%) aptaujāto. Neskatoties uz lielo laika distanci un tik atšķirīgo sociāli ekonomisko situāciju, analizējot gan jauniešu profesiju izvēles motivāciju, gan aplūkojot faktorus, kas rosina šo izvēli, mēs varam vilkt paralēles un saskatīt daudz kopējā. Ļoti nozīmīgu vietu tolaik un jo īpaši šobrīd jauniešu profesionālajā orientācijā ieņem ģimene – vecāki, kā arī citi tuvinieki. T. Vilciņš atzīmē, ka ģimenes ietekme profesionālajā izvēlē ir viens no nopietnākajiem jautājumiem, kas prasa izpēti, lai tās rezultātus izmantotu profesiju izvēlē pastāvošo pretrunu atrisināšanai tautsaimniecībai nepieciešamajā virzienā (Vilciņš 1968: 222). Kopš 60. gadiem ievērojami pieaugusi nozīme tiešai saskarsmei ar konkrētu profesiju pārstāvjiem, jo īpaši vispārizglītojošo skolu abiturientu vidū, kas sasaucas ar agrāk secināto: „tikšanās ar dažādu profesiju pārstāvjiem ir divkārt intensīvāk un ietekmīgāk orientējušas uz profesijām, kas apgūstamas studējot” (Vilciņš 1968: 223). Salīdzinot profesijas izvēles motivāciju, kā arī to, kas pamudina jaunieti izdarīt izvēli, jāņem vērā iepriekš fiksētais fakts, ka profesiju un profesionālo izglītību kā tās ieguves ceļu profesionālo skolu audzēkņi parasti izvēlas jaunākā vecumā, t. i., pamatizglītības ieguves laikā, bet vidusskolēni šo izvēli izdara vēlāk – lielākā daļa vidējās izglītības ieguves laikā. Pieaugot vecumam, kad jaunieši izdara savu profesionālo izvēli, nozīmīgāka kļūst publiskā informācija, mazinās ģimenes locekļu un draugu loka ietekme.

Nobeigums

Pētījuma rezultāti un abu paaudžu salīdzinājums ļauj skaidrāk ieraudzīt problēmas, kas saistītas ar jauniešu pāreju no izglītības uz nodarbinātību. Aizgājušajam padomju laikam un sabrukušajai sistēmai mūsu secinājumi vairs nav nepieciešami, bet mūsdienu jauniešiem un mūžīgajām izglītības sistēmas reformām tie var būt noderīgi. Padomju laika jauniešu profesiju prestiža vērtējums, izglītības un nodarbinātības vēlmes, kā arī to realizācijas iespējas var kalpot par atskaites punktu mūsu šodienas sasniegumiem. Kā liecina jaunatnes pētnieku atziņas, jaunieši priekšstatus par darba tirgu, profesiju pieprasījumu tajā un arī profesiju novērtējumu galvenokārt pārņem no tuvākā ģimenes loka – vecākiem, draugiem un radiniekiem. Tāpēc varam uzskatīt, ka jauniešu dotajā profesiju prestiža vērtējumā lielā mērā atspoguļojas sabiedrībā valdošie priekšstati par profesiju pievilcīgumu. Tomēr pētījuma rezultāti neparāda viennozīmīgu vecāku profesijas lomu bērnu priekšstatos par profesiju prestižu. Mūsu pētījuma dati liecina, ka vecāku nodarbošanās veids lielākā mērā ietekmē vispārizglītojošo skolu nekā profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumus. Kopējā tendence norāda uz to, ka vecāku nodarbinātība profesiju grupās, kuras kopumā ir prestižākas, vēl vairāk paaugstina šo profesiju pievilcību bērnu acīs. Savukārt vecāku nodarbinātība profesiju grupās, kuras ir mazāk populāras, daudzos gadījumos vēl vairāk pazemina to pievilcību jauniešu vērtējumā. Nobeigumā vēlreiz gribam atgādināt 10 pievilcīgākās profesijas. 1965. gadā tās bija: ārsts; lidotājs; radiotehniķis; literatūras un mākslas darbinieks; augstskolas pasniedzējs; zinātnes darbinieks; rūpniecības, sakaru, celtniecības, transporta inženieris; skolotājs; šoferis; bibliotekārs, klubu darbinieks. 2011. gadā visaugstāk vērtētas ir šādas profesijas: arhitekts; lidotājs; ārsts; dizaineris; jurists; aktieris; finansists, banku speciālists; sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists; žurnālists; vadības jomas speciālists. Redzam, ka vidusskolēnu visaugstāk novērtēto profesiju pirmajā trijniekā divas iekļūst kā pirms 45 gadiem,

188

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

tā arī mūsdienās. Tā ir ārsta un lidotāja profesija. T. Vilciņš norādījis, ka ārsta profesijas augstā prestiža pamatā ir „sevišķi uzskatāmais humānisms, augstas izglītības un kultūras pakāpes nepieciešamība”, bet lidotāja profesijai – „jauneklīgs romantisms, izaicinājums, risks” (Vilciņš 1968: 39). Var tikai piebilst, ka šīs vērtības nav mainījušās laika gaitā. Jauniešu veidotās profesiju prestiža skalas augšgalā pārsvarā ir garīgā darba profesijas, tomēr pirms 45 gadiem to vidū ir vairāk praktiski pielietojamas – radiotehniķis, rūpniecības, sakaru, celtniecības un transporta inženieris, šoferis. Mūsdienu vidusskolēnu grupā prestižākās ir izteiktas garīgā darba profesijas, kuras atbilstoši Profesiju klasifikatora dalījumam ietilptu otrajā grupā, proti, profesijas, kurās nepieciešams teorētisko un profesionālo zināšanu līmenis dabas, sociālajās un humanitārajās zinātnēs un nepieciešama prasme risināt teorētiskās problēmas. Laika gaitā lielas izmaiņas nav notikušas arī profesiju prestiža skalas apakšējā daļā – daudzas no viszemāk vērtētajām profesijām gan pirms 45 gadiem, gan šobrīd ietilpst profesiju grupā, kam lielākoties raksturīgs fiziskais darbs, turklāt daudzos gadījumos šo profesiju darba pienākumu veikšana neprasa augstu kvalifikāciju. Kā senāk, tā arī pašlaik profesiju prestiža skalā pēdējo vietu ieņem lauksaimniecības nozares vienkāršās profesijas – laukkopības un lopkopības strādnieki. Izmaiņas profesiju prestižā galvenokārt saistītas ar pāreju no sociālistiskās ekonomikas uz kapitālistisko un no industriālās nodarbinātības sistēmas uz postindustriālo. Ar kapitālisma veidošanos un tirgus ekonomikas attīstību skaidrojams grāmatveža, lietveža, sekretāra un ekonomista profesijas prestiža pieaugums. Nozīmīgi palielinājies bruņoto spēku profesiju prestižs, jo darbs profesionālā Latvijas armijā jeb Nacionālo bruņoto spēku sastāvā jauniešu skatījumā ir krietni prestižāks nekā obligātais karadienests un arī darbs padomju armijā 60. gadu beigās. Reizē ar industriālās ražošanas apjomu sarukšanu un daudzu rūpnīcu slēgšanu mazinājies arī ar rūpniecības attīstību saistīto profesiju prestižs. Salīdzinājumā ar laiku pirms 45 gadiem mūsdienās ievērojami pazeminājies prestižs virknei strādnieku un amatnieku profesiju, kas atbilstoši profesiju klasifikācijai (ISCO-08) ietilpst 7. profesiju pamatgrupā – kvalificēti strādnieki un amatnieki un 8. profesiju grupā – iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri. Mūsdienu vispārizglītojošo skolu abiturienti krietni zemāk vērtē matroža, audēja, atslēdznieka, ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieka, automātisko līniju operatora, virpotāja, metinātāja, metāllējēja, traktorista, šofera, vilcienu mašīnista, dzelzceļa transporta un kuģubūves strādnieka profesijas. Tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ka garīgais darbs un augstākā izglītība ir noteicošie profesiju prestiža vērtējumā. Kā pirms 45 gadiem, tā mūsdienās ir profesijas, kurās minētās prasības nav galvenās. Piemēram, T. Vilciņš savā laikā konstatēja, ka „vidusskolu absolventi šofera un ķīmiskās rūpniecības iekārtu

Nobeigums

189

strādnieka profesijas vērtē augstāk par bibliotekāra, pamatskolas skolotāja, bērnu iestāžu audzinātāja, ekonomista un plānotāja profesijām” (Vilciņš 1968: 39). Savukārt pēc mūsdienu jauniešu vidējā vērtējuma pavāra vai bruņoto spēku darbinieka profesijas prestižs ir nozīmīgi augstāks nekā augstskolas pasniedzēja, zinātnieka, rakstnieka un virknes citu garīgā darba profesiju prestižs. Pavāra profesija prestiža skalā ir veikusi vislielāko „lēcienu” – pirms 45 gadiem tā stabili turējās zemāk vērtēto profesiju grupā, bet šobrīd ir 20 populārāko profesiju vidū. Tas liek domāt, ka profesiju prestiža veidošanā liela nozīme ir masu mediju radītajam profesijas tēlam, kas varētu būt atsevišķa pētījuma tēma. Līdzās profesiju prestižam otra svarīgākā tēma, kas tika apskatīta šajā pētījumā, ir jauniešu vēlmes un plāni pēc vidējās izglītības iegūšanas. Vēsturisks salīdzinājums bija iespējams tikai vispārējo vidējo izglītību ieguvušo jauniešu grupā, bet mūsdienu jauniešu plānus skatījām arī saistībā ar vidējās izglītības ieguves veidu – vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību. Vēsturiskā salīdzinājumā vispārējās vidējās izglītības iestāžu abiturientu nākotnes plāni lielās līnijās ir diezgan līdzīgi: lielākā daļa vidusskolas beidzēju plāno turpināt mācīties (72% 1965. gadā, 74% 2011. gadā), strādāt plāno attiecīgi 8% un 11% abiturientu, bet savienot darbu ar mācībām – 20% 1965. gadā un 11% 2011. gadā; 2011. gada aptaujā bija vēl iespēja norādīt citus plānus (3%), kas vairākumā gadījumu bija saistīti ar ģimenes veidošanu. T. Vilciņa secinājums: „Dati liecina, ka vidusskola gatavo jauniešus augstskolai” (Vilciņš 1968: 118) ir izturējis laika pārbaudi un ir spēkā arī mūsdienās. Pateicoties pieaugošai atdevei no augstākās izglītības (nozīmīgi augstākam ienākumu līmenim un mazākam darba zaudēšanas un bezdarba riskam salīdzinājumā ar tiem, kuriem nav augstākās izglītības), mūsdienās arvien vairāk vidusskolu absolventu izvēlas turpināt mācības. Divas trešdaļas plāno nākotnē iegūt augstāko izglītību, turklāt 26% vēlas iegūt vismaz maģistra grādu, bet 10% – doktora grādu. Vienlaikus, salīdzinot ar padomju gadiem, iespēja iegūt augstāko izglītību kļuvusi vairāk atkarīga no jaunieša vai viņa ģimenes spējas apmaksāt ar studijām saistītos izdevumus. Liela daļa jauniešu, cenšoties nopelnīt iztikas līdzekļus vai segt mācību maksu, studiju laikā strādā pilnas slodzes darbu, kā rezultātā cieš mācību kvalitāte. Tie jaunieši, kuru ģimenes materiālie apstākļi ir sliktāki, biežāk izvēlas mācības neturpināt, lai ātrāk iekļautos darba tirgū. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas jauniešiem pavērušās arī plašas iespējas studēt citās Eiropas valstīs. Katrs desmitais vidusskolu absolvents, īpaši tie, kuriem ir augstāki ienākumi un labākas sekmes, plāno stāties kādā no ārzemju augstskolām. Attiecībā uz nodarbinātību mūsdienu jauniešu plāni ir lielāki nekā jauniešiem pirms 45 gadiem, jo ir lielākas salīdzināšanas iespējas, plašāka starptautiskā pieredze un atvērtā ES darba tirgus iespējas. Aptaujas dati liecina, ka jaunieši mūsdienās ir ļoti ambiciozi un ne vien pretendē uz augstu atalgojuma līmeni, bet arī tic, ka jau uzreiz pēc vidusskolas beigšanas iespējams sasniegt augstu

190

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

profesionālo statusu: aptuveni 20% plāno uzreiz kļūt par vadītājiem vai vecākajiem speciālistiem. Latvijas darba tirgus ne vienmēr jauniešu ambīcijas spēj apmierināt. Rezultātā atšķirībā no padomju gadiem par būtisku problēmu kļuvusi emigrācija, un tās apjomi tieši jauniešu grupā pēdējos gados krīzes ietekmē strauji palielinājušies. Aptaujas dati liecina, ka 16,1% vidusskolu absolventu pēc mācību beigšanas plāno uzreiz doties strādāt vai mācīties uz ārzemēm, kas galvenokārt saistīts ar vēlmi labāk nopelnīt. Ņemot vērā algu nevienlīdzību Latvijā un to, ka zemākas un vidējas kvalifikācijas profesijās algas ir tik mazas, ka nereti nenodrošina pat iztikas līdzekļus, lielākā daļa (70%) jauniešu, t.sk. 38,1% profesionālo skolu un 82,7% vidusskolu absolventu, savu nākotni visbiežāk saskata augstas kvalifikācijas profesijās. 3,4% jauniešu pirmā izvēle būtu vadītājs, 51,6% visvairāk vēlētos kļūt par vecākajiem speciālistiem un 14,7% – par speciālistiem. Reāli šajās profesijās nodarbināti būtiski mazāk – attiecīgi tikai 10,1%, 16,9% un 12,3% strādājošo, jau šobrīd šajās profesiju grupās darbaspēka piedāvājums ievērojami pārsniedz pieprasījumu. Īpaši problemātiska ir situācija juridisko, sociālo un kultūras lietu jomā – aptuveni trešdaļa (31,6%) jauniešu vēlētos strādāt par šīs jomas vecākajiem speciālistiem (juristiem, ekonomistiem, tulkiem, žurnālistiem, psihologiem, aktieriem u.tml.), kas ir krietni vairāk nekā šādu darbavietu (2,3%). Jau šobrīd šādu speciālistu sagatavots vairāk nekā nepieciešams, un Ekonomikas ministrija prognozē, ka 2030. gadā tikai katram otrajam no viņiem būs iespējams atrast profesijai atbilstošu darbu. Neadekvāti augsta ir arī jauniešu interese par juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālista profesiju. Līdzīga situācija, kaut nedaudz mazāk kritiska, vērojama arī komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu grupā. Interesi par šīm profesiju grupām rosina tas, ka šobrīd tajās ir vienas no augstākajām algām, tomēr vairākums jauniešu ir pārlieku optimistiski un neapzinās, ka atrast darbu šajās specialitātēs nav un nebūs viegli; daļa apmācīto speciālistu vai nu papildinās bezdarbnieku rindas, vai būs spiesti meklēt darbu citā specialitātē. Nepieciešams plašāk konsultēt un apmācīt jauniešus par darba un karjeras jautājumiem. Šobrīd diemžēl tikai 42% augstskolu absolventu un 30% profesionālo skolu absolventu uzskata, ka, iestājoties studiju programmā, viņiem bijusi pilnīgi pietiekama informācija par nodarbinātības iespējām konkrētajā jomā (Krūmiņš et al. 2007). Interesanti, ka, neraugoties uz lielāku atalgojumu, jauniešiem Latvijā daudz pievilcīgāk liekas kļūt par augstākā līmeņa speciālistiem nekā pašiem uzņemties vadītāja atbildību. Atbalsts jauniešu uzņēmējdarbībai, kā arī skolās organizēta apmācība un informēšana par uzņēmējdarbības iespējām un vidi Latvijā varētu palīdzēt rosināt jauniešu uzņēmējdarbību. Pētījuma rezultāti ļauj prognozēt, ka jauniešu zemās intereses dēļ atsevišķās profesiju grupās, lai gan pagaidām vēl neveidosies darbaspēka trūkums, pieaugs darbinieku vidējais vecums. Starp šīm profesijām ir izglītības jomas vecāko

Nobeigums

191

speciālistu, veselības aprūpes jomas speciālistu, kā arī kalpotāju profesijas (sekretāri, viesnīcu administratori u.tml.). Dažādu iemeslu dēļ tās spēj piesaistīt maz jaunu, izglītotu un motivētu darbinieku. Par pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem jaunieši bieži vien izvēlas strādāt studiju laikā, pateicoties elastīgākam darba grafikam, taču kā karjeru viņi to izvēlētos ārkārtīgi reti – galvenokārt zemā atalgojuma dēļ. Visnepopulārākā un neprestižākā profesiju grupa jauniešu vidū, ja neskaita vienkāršās profesijas, ir kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki. Tikai 1,4% vēlētos savu nākotni saistīt ar kādu no šīm profesijām, kas ir būtiski mazāk nekā tajās pašlaik nodarbināto skaits (3,8%). Lai gan pašlaik šādu speciālistu sagatavots pietiekami, nākotnē to sāks trūkt. Iemesls, kādēļ jaunieši nevēlas kļūt par kvalificētiem lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbiniekiem, ir ne tik daudz zemais atalgojuma līmenis, cik ārkārtīgi zemais šo profesiju (lopkopības strādnieks, biškopis, laukkopības strādnieks u.tml.) prestižs viņu acīs. Atšķirībā no T. Vilciņa (1968) pētījuma mūsu pētījums pievēršas ne vien vidusskolu, bet arī profesionālo skolu absolventiem, ņemot vērā, ka šo grupu nākotnes plāni būtiski atšķiras. Profesionālo skolu absolventi krietni biežāk (19,3% salīdzinājumā ar 3,9%) savu nākotni saista ar kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijām. Diemžēl atšķirībā no padomju laika mūsdienās tehniska rakstura vidējas kvalifikācijas profesiju prestižs ir būtiski pazeminājies, un kopumā jauniešu interese apgūt šīs profesijas un tajās strādāt ir maza. Ņemot vērā nodarbinātības samazinājumu krīzes iespaidā, šobrīd kvalificētu strādnieku un amatnieku Latvijā pietiek, tādēļ jauniešu mazā interese par šīm profesijām būtiskas sekas darba tirgū neatstāj. Taču, pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, ilgākā termiņā pieprasījums pēc šādiem speciālistiem ievērojami pārsniegs piedāvājumu. Īpaši tas attiecas uz tādām profesijām kā metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki, amatnieki un iespieddarbu strādnieki, elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki, kā arī pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki. Diemžēl tieši šajās problemātiskajās profesiju grupās jaunieši nevēlas strādāt, pat ja darbs viņu iecerētajā profesijā nebūs pieejams. Darbs šajās specialitātēs arī prasa noteiktas specifiskas prasmes un apmācību, kā rezultātā tiem, kuri savā profesijā darbu atrast nespēj, uz tām pārkvalificēties nav viegli. Situāciju risināt varētu palīdzēt lielāks uzsvars uz iepriekš minēto problemātisko profesiju apguvi NVA kursos, tomēr galvenais risinājums būtu aktīvāka profesionālās orientācijas pakalpojumu popularizēšana un sniegšana, lai darba tirgus neatbilstība neveidotos un pārkvalifikācija nebūtu nepieciešama. Jauniešiem pievilcīgas nešķiet arī iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru profesijas – jauniešu, kuri tajās vēlētos strādāt, ir būtiski mazāk nekā reālais pašlaik šajās profesijās nodarbināto skaits (attiecīgi 3% un 9,3%),

192

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

kas arī galvenokārt skaidrojams ar šo profesiju (piemēram, traktoristi, kombainieri, dzelzceļa un jūras transporta strādnieki, automātu iestādītāji) zemo prestižu jauniešu acīs, kā arī, iespējams, izpratnes trūkumu par profesiju saturu. Nākotnē šī situācija radīs būtisku darbaspēka trūkumu minētajās profesijās. Diemžēl tieši tie jaunieši, kas izvēlējušies profesijas, kurās nākotnē trūks darbaspēka, īpaši individuālās aprūpes, iekārtu un mašīnu operatoru, metālapstrādes un mašīnbūves, kā arī pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieku, apģērbu izgatavošanas un citu amatnieku profesijas, visbiežāk plāno doties strādāt uz ārzemēm. Apgūtā profesija viņiem palīdz vieglāk iekārtoties darbā un saņemt būtiski augstāku atalgojumu, nekā šajās profesijās būtu iespējams Latvijā. Svarīgi, lai jaunieši, kas principā vēlētos strādāt vidējas kvalifikācijas profesijās, saskatītu perspektīvas arī Latvijas darba tirgū. Kopumā nākotnē (pēc aptuveni 10 gadiem) ārzemēs plāno dzīvot 30% jauniešu. Papildus ievērojamai algu nevienlīdzībai Latvijā mūsdienās pastāv arī būtiskas profesiju prestiža atšķirības. Vienkāršās profesijas (apkopēji, sētnieki u.tml.) jauniešu acīs tiek vērtētas ļoti zemu, un viņi tajās noteikti nevēlētos strādāt. Kopumā atšķirībā no padomju laika mūsdienās fizisks darbs jauniešu vidū tiek vērtēts zemāk nekā garīgs darbs, un darbs ofisā vairumam šķiet daudz pievilcīgāka nākotnes alternatīva. Jauniešu profesiju izvēles atspoguļojas arī viņu turpmākajos izglītības ceļa plānos. Gandrīz trīs ceturtdaļas vidējās izglītības iestāžu absolventu, kuri izlēmuši turpināt mācības, plāno apgūt kādu no vecāko speciālistu profesijām, lai gan reāli šajās profesijās nodarbināti tikai 16,9% strādājošo. Tātad, ja jaunieši realizēs savas ieceres, nebūt ne visiem būs iespēja strādāt apgūtajā specialitātē. Vispopulārākās jauniešu vidū ir tieši juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu, komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecāko speciālistu, kā arī zinātnes un inženierzinātņu jomas vecāko speciālistu profesijas. Valsts iespējas koriģēt speciālistu piedāvājumu darba tirgū, piedāvājot vairāk budžeta apmaksātu vietu specialitātēs, kurās darba tirgū vērojams speciālistu trūkums, ir ierobežotas. Daudzi jaunieši tik ļoti vēlas studēt sociālās zinātnes, ka ir gatavi par mācībām maksāt paši, apgūstot tās ne vien valsts, bet arī privātās augstskolās. Tādēļ lielāka uzmanība jāpievērš jauniešu informēšanai par reālajām darba tirgus iespējām sociālo zinātņu profesijās, kā arī tehnisko profesiju prestiža celšanai. Profesiju prestižs un priekšstati par Latvijas darba tirgus piedāvātajām iespējām dažādās profesiju grupās veidojušies ilgu gadu gaitā un dažādu notikumu ietekmē. Pagājušā gadsimta 90. gados rūpniecības un lauksaimniecības apjomi strauji samazinājās, to efektivitāte bija ļoti zema, tādēļ gan nodarbinātības iespējas, gan algas šajās nozarēs bija ļoti mazas. Turpretī augošais pieprasījums pēc sociālo un humanitāro zinātņu speciālistiem un speciālistu trūkums noveda pie ļoti augstām algām šajās profesiju grupās. Šī situācija kombinācijā ar algu lielo nevienlīdzību novedusi pie izkropļotas situācijas darba tirgū, kura,

Nobeigums

193

spriežot pēc jauniešu profesiju izvēles, tikai pasliktināsies. Jauniešiem jāapzinās, ka Latvijas darba tirgus ir ļoti dinamisks – tas, kas šķiet neperspektīvs šodien, var izrādīties perspektīvs rīt – un ka profesiju grupās, kurās ir augstas algas, pašlaik ir nesamērīgi liela konkurence. Jauniešu iespējas strādāt izvēlētajā specialitātē var ietekmēt arī tas, ka daudzas no augstākās kvalifikācijas darbavietām ir koncentrējušās Rīgā. Tātad, ja vien jaunietis nav gatavs darba dēļ pārcelties, profesijas izvēle būtiski atkarīga no tā, kādas iespējas pieejamas viņa dzīvesvietā. Arī izglītības iestāžu ģeogrāfiskais izvietojums ietekmē to, ka profesijas, kurām nepieciešama vidējā izglītība, biežāk apgūt izvēlas jaunieši no mazāk attīstītajiem Latvijas reģioniem, kamēr Rīgas jaunieši visbiežāk tiecas apgūt augstākās kvalifikācijas profesijas. Jāatzīmē, ka būtiskas atšķirības profesiju izvēlē vērojamas arī starp zēniem un meitenēm, turklāt salīdzinājumā ar padomju gadiem dzimumu atšķirības profesiju izvēlē palielinājušās. Par to, ka laiki mainījušies, liecina arī galvenie motīvi, kas jauniešus rosinājuši izvēlēties noteiktas profesijas. Pirms vairāk nekā 45 gadiem izplatītākie motīvi bija darba radošais raksturs, nozīme tautsaimniecībā un profesijas romantiskums. Mūsdienu jaunieši ir kļuvuši lietišķāki – dominē iespēja labi nopelnīt un darba radošais raksturs, svarīgas ir arī labas karjeras iespējas izvēlētajā profesijā un tās atbilstība jauniešu spējām. Ņemot to vērā, var secināt, ka mūsdienās atalgojums var būt labs stimuls, lai piesaistītu jauniešus valstiski svarīgām profesijām. Diemžēl mūsu pētījumā netika dota iespēja noskaidrot, kā jauniešu plāni realizējušies. Šāda informācija daudz vairāk ļautu spriest par izglītības un nodarbinātības sistēmas saskaņotību un to, kā notiek jauniešu pāreja no vienas uz otru. Iespējams, ka tieši precīzu datu trūkums par jauniešu nodarbinātības un izglītības trajektorijām pēc vidējās izglītības iegūšanas mūsdienu sabiedrībā daudziem liek balstīties uz padomju laikā iegūto pieredzi. Tomēr, kā liecina pētījums, situācija ir mainījusies un joprojām mainās.

Pielikums I tabula. Aptaujas tematiskie bloki un to raksturojums Bloka nosaukums

Indikatoru un tēmu nosaukums

Anketā iekļautie jautājumi

Nākotnes plāni

Nākotnes prognozes un vēlmes individuālajā līmenī

Izglītības turpināšana Darbs Plānotā mobilitāte valsts robežās (pilsēta/lauki) Pārrobežu mobilitāte un emigrācijas plāni

Izglītība

Izglītības pieredze Mācības pēc vidējās izglītības iegūšanas Izglītības kvalitātes vērtējums

Vidējās izglītības veids Vidējā atzīme pēdējā semestra laikā Plānotais izglītības līmenis Augstākās vai profesionālās izglītības iestādes izvēle Studiju programmas izvēle Subjektīvs izglītības kvalitātes vērtējums

Profesiju prestižs

Attieksme pret profesijām

99 Latvijas tautsaimniecībā biežāk sastopamo profesiju pievilcīguma vērtējums

Profesijas izvēle

Plānotā profesija/ specialitāte Vēlamā profesija/ specialitāte

Profesija, kuru apgūst/plāno apgūt Profesija, kurā vēlētos strādāt Profesija, kurā plāno strādāt uzreiz pēc vidējās izglītības iegūšanas

Profesijas izvēles laiks un motivācija

Interese par izvēlēto profesiju Piesaistes faktori

Izvēles laiks/vecums Nozīme ekonomikā Tradīcijas Radošums Romantiskums Iespēja nopelnīt Viegls darbs Iespēja kļūt slavenam Kulturāla vide Alternatīva sapņu profesijai Labas karjeras iespējas Nodrošināts darbs Atbilstība spējām Noderība cilvēkiem, sabiedrībai

Izvēli veicinošie faktori

Vecāki Radinieki Skolotāji Literatūra Skolā gūtās zināšanas Mediji: prese, TV Internetā iegūtā informācija Profesijas pārstāvji, speciālisti Draugi

196 Bloka nosaukums Darba pieredze un nodarbinātība

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Indikatoru un tēmu nosaukums

Anketā iekļautie jautājumi

Līdzšinējā darba pieredze un nodarbinātība mācību laikā

Nodarbošanās statuss Darba forma: algots darbs, uzņēmējdarbība, citas darba formas Regularitāte Respondenta profesija/nodarbošanās veids Iesaiste citās ekonomiskās aktivitātēs ar nolūku gūt ienākumus

Papilddarba raksturojums

Papilddarbs/papildu nodarbošanās raksturojums: Regularitāte Profesija/nodarbošanās veids Motivācija strādāt papilddarbu

Papildu izglītība

Neformālā izglītība (kursi, semināri un citi īslaicīgi apmācības veidi)

Kursu, semināru un citu apmācības veidu nosaukums Apmācības motivācija Apmācības ilgums Līdzdalība jauniešu apmaiņas programmās

Individuālā vērtīborientācija

Dažādu dzīves jomu svarīguma novērtējums emocionālā un kognitīvā līmenī

Darbs Ģimene Izglītība Brīvā laika aktivitātes Ticība Draugi Sports Kultūra Vaļasprieks Profesionālā karjera

Izglītības vērtības

Izglītībai izvirzīto prasību novērtējums

Materiālā stāvokļa nodrošinājums Profesijas/specialitātes iegūšana Stabils stāvoklis sabiedrībā Personības pilnveidošana Prestižs, statuss Citu cieņa Izpratne, redzesloks Izvirzīšanās dzīvē Noderība sabiedrībai, citiem cilvēkiem Profesionālā sagatavotība

Darba vērtības

Darbam izvirzīto prasību novērtējums

Pilnveidošanās iespējas Atalgojums Pārticība Stāvoklis sabiedrībā Karjeras iespējas Iespēja strādāt vieglu darbu Noderīgums cilvēkiem, sabiedrībai Spēju izmantošana Pieejamība, tuvums Motivācija strādāt

Sociālā un pilsoniskā Piederības vērtējums identitāte noteiktām sociālām grupām nozīme

Piederība ģimenei, dzimtai Piederība noteiktam sociālam slānim, šķirai Piederība noteiktam dzimumam Piederība profesionālai grupai (ja ir) Piederība draugiem, noteiktam draugu lokam Etniskā piederība Reliģiskā piederība

197

Pielikums Bloka nosaukums

Indikatoru un tēmu nosaukums

Anketā iekļautie jautājumi

Piederība noteiktām Piederības apziņa noteiktai Savai ģimenei Klasei/mācību grupai sociālām grupām sociālai grupai /saistības Saviem draugiem ciešums Organizācijai, kurā darbojas Dzīvesvietas jauniešiem Dzīvesvietas iedzīvotājiem Latvijas iedzīvotājiem Latvijas jauniešiem Latvijas pilsoņiem Latvijas latviešiem Latvijas krieviem Latvijas nacionālajām minoritātēm Eiropas iedzīvotājiem Eiropas iedzīvotājiem ES pilsoņiem Visas pasaules iedzīvotājiem Teritoriālā piederība

Piederība noteiktai teritoriālai kopībai/ teritorijai

Piederība Latvijai Piederība kādam Latvijas novadam Piederība dzīvesvietai (pilsētai, pagastam) Piederība Eiropai

Saistība ar vietu

Piesaistes intensitātes/ stipruma mērījumi

Saistība ar dzimšanas vietu Vietu, kur pavadīta bērnība Pašreizējo dzīvesvietu Noteiktu Latvijas novadu Latviju kopumā Eiropu kopumā Pasauli kopumā

Iespēju novērtējums Iespēju novērtējums savā dzīvesvietā un valstī dzīvesvietā/valstī kopumā kopumā

Brīvais laiks un līdzdalība sabiedrības dzīvē

Brīvā laika aktivitātes

Iespēja iegūt: Vēlamo izglītību Vēlamo specialitāti/profesiju Atrast piemērotu darbu Atrast piemērotu dzīvesbiedru Atrast piemērotu mājokli Pavadīt brīvo laiku atbilstoši savām vēlmēm un interesēm Saņemt nepieciešamos pakalpojumus Brīvā laika intereses un nodarbes Iesaiste interešu izglītības aktivitātēs Līdzdalība un līdzdalības intensitāte dažādos mākslinieciskās jaunrades kolektīvos Citas līdzdalības formas

Formālā un Līdzdalība sabiedrības un neformālā līdzdalība politiskajā dzīvē

Iesaiste organizācijās Līdzdalība un iesaiste dažāda līmeņa politiskajās aktivitātēs (dalība vēlēšanās, politiskās akcijās utt.)

Dzīves ceļa posmu plānojums

Iecerētā izglītības līmeņa sasniegšana Vecāku māju atstāšana un patstāvīgas dzīves uzsākšana Vēlamās specialitātes/profesijas iegūšana Savas ģimenes izveidošana Bērni Materiālas patstāvības/neatkarības iegūšana Darba karjeras uzsākšana

Darbs/mācības ārzemēs

Darba vai mācību pieredze ārzemēs un nākotnes plāni

Darba/mācību pieredze ārzemēs: Nodarbošanās/mācību veids Motivācija strādāt ārzemēs Motivācija mācīties ārzemēs Draugu un radinieku pieredze

198 Bloka nosaukums Demogrāfiskais raksturojums, mājsaimniecības struktūra un dzīvesvieta

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Indikatoru un tēmu nosaukums Respondenta personības sociāli demogrāfiskie rādītāji

Anketā iekļautie jautājumi Dzimums Vecums Tautība Apmācības un sarunvaloda ģimenē

Dzīves apstākļi un Mājsaimniecības lielums mājsaimniecības struktūra Mājsaimniecības locekļi Vecāku ģimenes raksturojums

Mātes un tēva izglītība Mātes un tēva nodarbinātības statuss Attiecības ģimenē

Dzīves apstākļi un materiālā labklājība

Mājokļa tips Apmierinātība ar dzīves apstākļiem Materiālās labklājības subjektīvais vērtējums Ienākumu avoti

199

Pielikums

II tabula. Augstskolas pasniedzēja un dažādu jomu zinātnieku vērtējums 1967. un 2011. gadā (vidējie vērtējumi, rangs)

1967. gada vidusskolu abiturientu vērtējums

2011. gada vidusskolu abiturientu vērtējums

Profesiju prestiža rangs

Vidējais novēr- Standart- 1967. tējums punktos novirze gads

Rangu starpība 2011. starp diviem gads pētījumiem

Vidējais novērtējums punktos

Standartnovirze

Augstskolas pasniedzējs

3,607

1,286

3,099

1,323

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

3,544

1,193

2,912

1,468

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

3,337

1,193

2,91

1,445

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

3,093

1,193

2,89

1,421

Zinātnes darbinieks

3,606

1,193

2,859

1,179

–2

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

3,334

1,193

2,801

1,431

–5

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

3,793

1,193

2,777

1,489

–13

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

3,917

1,193

2,751

1,497

–16

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

3,658

1,193

2,699

1,475

–15

200

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

III tabula. Profesiju prestižs vispārizglītojošo skolu un vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs)

Vidusskolu abiturienti Vidējais Standartvērtējums novirze

Profesionālās izglītības iestāžu abiturienti

Rangs

Rangu starpība

Vidējais Standart- Rangs vērtējums novirze

Veterinārārsts

2,98

1,368

2,69

1,344

−32

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs

2,90

1,389

2,67

1,384

−30

Drēbnieks, šuvējs

2,36

1,178

2,36

1,205

−28

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

2,80

1,431

2,61

1,384

−27

Literāts, rakstnieks

2,85

1,381

2,64

1,360

−26

Loģistikas speciālists

3,15

1,270

2,77

1,265

−25

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs

3,04

1,455

2,73

1,419

−25

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks

2,33

1,246

2,37

1,267

−24

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

2,78

1,489

2,63

1,432

−23

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

3,50

1,271

2,93

1,341

−22

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

2,91

1,445

2,73

1,431

−22

Zinātnieks

2,859

1,179

2,696

1,261

−22

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

2,70

1,475

2,59

1,422

−21

Politiķis

2,85

1,437

2,70

1,475

−20

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

2,75

1,497

2,63

1,428

−20

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā

2,87

1,439

2,72

1,429

−20

Mākslinieks

3,21

1,390

2,86

1,320

−19

Radiotehniķis

2,39

1,172

2,47

1,250

−19

Tekstilrūpniecības inženieris

2,31

1,136

2,44

1,212

−19

Žurnālists

3,47

1,291

2,94

1,363

−19

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

2,91

1,468

2,75

1,436

−19

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

2,89

1,421

2,73

1,407

−18

Dārzkopis

2,33

1,131

2,47

1,224

−17

Zootehniķis

2,29

1,148

2,44

1,274

−17

Agronoms

2,35

1,120

2,48

1,216

−16

Šūšanas nozares inženieris

2,16

1,111

2,32

1,213

−16

Ķīmijas inženieris

2,76

1,405

2,69

1,346

−13

Tirdzniecības un mārketinga speciālists

3,30

1,286

2,95

1,272

−12

Komunālo uzņēmumu darbinieks

2,22

1,114

2,47

1,155

−11

Vadības jomas speciālists

3,45

1,306

3,00

1,335

−11

Bibliotekārs

2,14

1,087

2,40

1,195

−9

Ģeoloģijas inženieris

2,75

1,252

2,71

1,297

−8

201

Pielikums

Vidusskolu abiturienti Vidējais Standartvērtējums novirze

Tulks

3,39

1,327

Profesionālās izglītības iestāžu abiturienti

Rangs 11

Rangu starpība

Vidējais Standart- Rangs vērtējums novirze 3,03

1,413

−8

Sakaru līdzekļu inženieris

2,85

1,243

2,80

1,272

−8

Sociologs

2,62

1,206

2,64

1,237

−8

Aktieris

3,58

1,279

3,16

1,364

−7

Kultūras, klubu darbinieks

3,27

1,292

2,98

1,332

−6

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks

2,43

1,136

2,59

1,195

−6

Automātu iestādītājs

2,14

1,146

2,47

1,255

−5

Lidotājs

3,92

1,210

3,44

1,405

−5

Metalurģijas inženieris

2,55

1,289

2,66

1,295

−5

Naftas rūpniecības inženieris

2,94

1,376

2,92

1,378

−5

Psihologs

3,30

1,347

3,13

1,373

−5

Sociālais darbinieks

2,58

1,215

2,67

1,238

−5

Audējs, vērpējs

1,89

0,983

2,14

1,117

100

−3

Jurists

3,60

1,296

3,41

1,341

−3

Dzelzceļa transporta strādnieks

2,05

1,081

2,41

1,222

−2

Ārsts

3,84

1,270

3,57

1,351

−2

Kalējs

1,99

1,048

2,40

1,226

−2

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

2,82

1,323

2,81

1,330

−1

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks

1,82

0,959

2,14

1,093

Arhitekts

3,97

1,057

3,78

1,234

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

1,71

1,015

101

2,09

1,218

101

Dizainers

3,81

1,241

3,58

1,305

Laukkopības strādnieks

2,18

1,160

2,53

1,322

Finansists, banku speciālists

3,58

1,281

3,48

1,296

Slīpētājs

1,88

0,983

2,32

1,203

Augstskolas pasniedzējs

3,10

1,323

3,00

1,381

Pavārs

3,25

1,251

3,13

1,321

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,85

1,303

2,91

1,317

Biškopis

2,13

1,121

2,50

1,253

Ekonomists

3,27

1,359

3,19

1,351

Jūras zvejas strādnieks (matrozis)

2,13

1,139

2,52

1,253

Mežrūpniecības strādnieks

2,19

1,118

2,59

1,230

Pārtikas rūpniecības tehnologs

2,67

1,202

2,74

1,230

Radioinženieris

2,83

1,265

2,88

1,318

Metāllējējs

2,13

1,111

2,51

1,248

Pārdevējs

2,25

1,080

2,63

1,231

202

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Vidusskolu abiturienti Vidējais Standartvērtējums novirze

Datorzinību speciālists

3,25

1,335

Rangs 18

Profesionālās izglītības iestāžu abiturienti

Rangu starpība

Vidējais Standart- Rangs vērtējums novirze 3,31

1,267

Krāsotājs

1,98

1,037

2,49

1,269

Grāmatvedis

2,82

1,234

2,92

1,251

Skolotājs

2,74

1,309

2,84

1,341

Bruņoto spēku darbinieks

3,29

1,362

3,58

1,394

Policists

3,06

1,316

3,15

1,349

Mašīnbūves inženieris

3,07

1,365

3,15

1,330

Jūras un upju flotes strādnieks

2,86

1,319

2,97

1,339

Programmētājs

3,20

1,359

3,21

1,299

Frēzētājs

2,18

1,113

2,61

1,253

Mežkopis

2,42

1,212

2,72

1,250

Būvinženieris

3,28

1,304

3,65

1,275

Elektro vai gāzes metinātājs

1,90

1,030

2,50

1,344

13 13

Mūrnieks, apmetējs

2,05

1,074

2,59

1,257

Inženieris

2,72

0,915

2,86

0,911

Elektroatslēdznieks

2,00

1,067

2,59

1,255

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists

2,23

1,143

2,68

1,285

Kuģubūves strādnieks

2,47

1,238

2,79

1,328

Oficiants

2,63

1,160

2,86

1,330

Virpotājs

1,91

1,028

2,54

1,272

Transporta inženieris

2,51

1,264

2,81

1,324

Elektroinženieris

2,74

1,301

2,92

1,308

Iekārtu mehāniķis

2,49

1,186

2,84

1,218

Atslēdznieks

1,96

1,030

2,59

1,281

Muitas darbinieks

2,74

1,267

2,95

1,261

Traktorists, kombainieris

1,81

1,043

100

2,54

1,338

Lietvedis, sekretārs

2,69

1,182

2,93

1,310

Elektromontieris, elektromehāniķis

2,46

1,214

2,88

1,291

Šoferis

2,52

1,200

3,10

1,329

Ceļu būves strādnieks

2,10

1,109

2,79

1,295

Galdnieks

2,28

1,131

2,94

1,274

Celtniecības montāžas strādnieks

2,50

1,147

3,20

1,281

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists

2,25

1,155

2,98

1,337

203

Pielikums

IV tabula. Profesiju prestižs vidējās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā: sadalījums pēc dzimuma (vidējais vērtējums ballēs, rangs)

Literāts, rakstnieks

Vīrieši

Sievietes

Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Rangs

Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Rangs

2,37

1,305

3,19

1,326

Rangu starpība: sievietes – vīrieši –54

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,42

1,229

3,29

1,238

–51

Skolotājs

2,40

1,257

3,12

1,280

–46

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

2,43

1,253

3,18

1,289

–44

Drēbnieks, šuvējs

1,98

1,054

2,72

1,191

–43

Veterinārārsts

2,50

1,288

3,28

1,330

–41

Sociologs

2,33

1,142

2,92

1,212

–41

Sociālais darbinieks

2,34

1,165

2,86

1,222

–38

Dārzkopis

2,16

1,131

2,58

1,150

–36

Mākslinieks

2,63

1,301

3,57

1,296

–36

Pārdevējs

2,21

1,125

2,51

1,131

–34

Bibliotekārs

2,02

1,102

2,40

1,117

–31

Lietvedis, sekretārs

2,46

1,169

3,06

1,205

–31

Zootehniķis

2,22

1,160

2,45

1,202

–31

Oficiants

2,44

1,189

2,94

1,189

–29

Tekstilrūpniecības inženieris

2,26

1,173

2,43

1,141

–27

Šūšanas nozares inženieris

2,08

1,127

2,33

1,144

–27

Kultūras, klubu darbinieks

2,79

1,278

3,58

1,219

–26

Psihologs

2,80

1,341

3,68

1,223

–26

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

2,47

1,355

3,01

1,431

–26

Augstskolas pasniedzējs

2,74

1,326

3,39

1,277

–25

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs

2,59

1,354

3,08

1,386

–24

Žurnālists

2,87

1,298

3,75

1,221

–23

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

2,60

1,408

3,10

1,434

–23

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

2,92

1,278

3,75

1,221

–18

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā

2,61

1,383

3,05

1,457

–17

Komunālo uzņēmumu darbinieks

2,28

1,124

2,30

1,139

–15

Grāmatvedis

2,64

1,203

3,05

1,241

–15

Audējs, vērpējs

1,85

1,001

2,06

1,046

–14

Pārtikas rūpniecības tehnologs

2,52

1,186

2,85

1,213

–14

Tulks

2,92

1,341

3,63

1,288

–14

204

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Vīrieši Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Sievietes Rangs

Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Rangs

Rangu starpība: sievietes – vīrieši

Biškopis

2,25

1,191

2,22

1,154

–12

Agronoms

2,40

1,204

2,38

1,096

–10

Aktieris

3,10

1,355

3,81

1,178

–10

Dizainers

3,32

1,301

4,15

1,081

–8

Pavārs

2,96

1,281

3,46

1,214

–8

Policists

2,88

1,340

3,28

1,283

–8

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks

1,86

1,004

1,97

1,011

–7

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks

2,45

1,158

2,51

1,152

–7

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

2,73

1,433

2,99

1,476

–6

Tirdzniecības un mārketinga speciālists

2,96

1,268

3,43

1,274

–5

Ārsts

3,47

1,335

4,05

1,197

–3

Jurists

3,33

1,332

3,75

1,256

–2

Vadības jomas speciālists

3,08

1,318

3,55

1,301

–2

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

2,75

1,391

2,93

1,440

–2

Dzelzceļa transporta strādnieks

2,26

1,160

2,05

1,099

–1

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

2,66

1,432

2,78

1,519

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

2,61

1,414

2,73

1,502

Arhitekts

3,79

1,118

4,04

1,095

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks

2,41

1,257

2,28

1,243

Finansists, banku speciālists

3,41

1,292

3,69

1,264

Lidotājs

3,75

1,268

3,82

1,304

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

1,92

1,163

1,72

1,006

Slīpētājs

2,14

1,131

1,87

0,987

Politiķis

2,77

1,431

2,85

1,466

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs

2,85

1,428

3,05

1,467

Ekonomists

3,14

1,350

3,35

1,357

Krāsotājs

2,29

1,215

1,98

1,022

Laukkopības strādnieks

2,38

1,266

2,18

1,164

4 4

Ģeoloģijas inženieris

2,72

1,270

2,76

1,259

Ķīmijas inženieris

2,73

1,361

2,76

1,416

Frēzētājs

2,41

1,169

2,20

1,176

Radioinženieris

2,83

1,282

2,86

1,279

Muitas darbinieks

2,79

1,249

2,82

1,287

205

Pielikums

Jūras zvejas strādnieks (matrozis)

Vīrieši

Sievietes

Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Rangs

Vidējais vērtējums

Standartnovirze

Rangs

2,40

1,198

2,09

1,152

Rangu starpība: sievietes – vīrieši 9

Virpotājs

2,29

1,225

1,90

1,010

Kalējs

2,32

1,188

1,90

1,000

Loģistikas speciālists

2,99

1,266

3,11

1,289

Datorzinību speciālists

3,31

1,292

3,23

1,339

Atslēdznieks

2,37

1,224

1,92

1,012

Programmētājs

3,28

1,311

3,13

1,368

Traktorists, kombainieris

2,31

1,296

1,73

0,976

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

2,78

1,461

2,70

1,486

Galdnieks

2,62

1,248

2,32

1,155

Sakaru līdzekļu inženieris

2,89

1,236

2,78

1,265

Bruņoto spēku darbinieks

3,56

1,267

3,20

1,454

Metāllējējs

2,44

1,202

2,04

1,091

19 20

Elektro vai gāzes metinātājs

2,38

1,251

1,76

0,965

Mežkopis

2,68

1,229

2,33

1,206

Radiotehniķis

2,60

1,232

2,23

1,127

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists

2,53

1,226

2,20

1,155

Mežrūpniecības strādnieks

2,50

1,183

2,11

1,115

Būvinženieris

3,64

1,198

3,13

1,358

Automātu iestādītājs

2,45

1,222

2,01

1,111

Mūrnieks, apmetējs

2,45

1,214

1,97

1,043

Ceļu būves strādnieks

2,53

1,244

2,07

1,123

Jūras un upju flotes strādnieks

3,03

1,299

2,76

1,337

Kuģubūves strādnieks

2,82

1,269

2,32

1,226

Elektroatslēdznieks

2,50

1,211

1,84

0,994

Metalurģijas inženieris

2,85

1,271

2,32

1,257

Celtniecības montāžas strādnieks

2,99

1,197

2,42

1,196

Naftas rūpniecības inženieris

3,20

1,318

2,69

1,385

Šoferis

2,97

1,290

2,42

1,179

Mašīnbūves inženieris

3,45

1,265

2,75

1,351

Transporta inženieris

2,92

1,295

2,28

1,202

Elektroinženieris

3,15

1,245

2,43

1,264

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists

2,84

1,266

2,09

1,127

Elektromontieris, elektromehāniķis

2,93

1,229

2,24

1,174

Iekārtu mehāniķis

2,96

1,180

2,23

1,117

206

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

V tabula. Profesiju prestižs pilsētu un lauku vispārizglītojošo skolu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs) Pilsētu vidusskolu abiturienti

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – vērtējums novirze vērtējums novirze lauki Veterinārārsts

3,12

1,376

Lauku vidusskolu abiturienti

2,80

1,337

−24

Literāts, rakstnieks

2,93

1,401

2,74

1,347

−23

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

2,82

1,476

2,72

1,504

−16

Jūras un upju flotes strādnieks

2,88

1,329

2,83

1,306

−12

Tekstilrūpniecības inženieris

2,32

1,136

2,29

1,137

−12

Šūšanas nozares inženieris

2,16

1,108

2,16

1,115

−12

Radiotehniķis

2,41

1,194

2,38

1,143

−11

Automātu iestādītājs

2,14

1,183

2,14

1,092

−10

Kuģubūves strādnieks

2,51

1,256

2,43

1,214

−10

Metalurģijas inženieris

2,58

1,307

2,50

1,264

−10

Pavārs

3,32

1,253

3,16

1,244

−10

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

2,73

1,451

2,66

1,505

−10

Ķīmijas inženieris

2,77

1,396

2,75

1,419

−9 −9

Naftas rūpniecības inženieris

2,98

1,379

2,89

1,370

Komunālo uzņēmumu darbinieks

2,20

1,133

2,25

1,090

−8

Zootehniķis

2,27

1,119

2,32

1,184

−8

Tirdzniecības un mārketinga speciālists

3,35

1,314

3,23

1,247

−7

Kalējs

2,00

1,061

1,99

1,033

−6

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks

2,30

1,227

2,36

1,270

−6

Frēzētājs

2,15

1,117

2,22

1,109

−6

Drēbnieks, šuvējs

2,33

1,161

2,40

1,198

−5

Jūras zvejas strādnieks (matrozis)

2,10

1,135

2,18

1,144

−5

Loģistikas speciālists

3,18

1,274

3,10

1,263

−5

Mākslinieks

3,22

1,396

3,20

1,384

−5

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

2,76

1,472

2,74

1,528

−5

2,8532

1,161

2,8671

1,203

−5

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks

Zinātnieks

2,40

1,136

2,48

1,135

−4

Vadības jomas speciālists

3,52

1,291

3,36

1,320

−4

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

3,57

1,275

3,41

1,260

−4

Slīpētājs

1,85

0,965

1,91

1,006

100

−4

Sociologs

2,60

1,200

2,65

1,215

−4

Dzelzceļa transporta strādnieks

2,02

1,087

2,09

1,072

−3

Elektro vai gāzes metinātājs

1,85

0,990

1,96

1,080

−3

Iekārtu mehāniķis

2,47

1,195

2,52

1,176

−3

207

Pielikums Pilsētu vidusskolu abiturienti

Lauku vidusskolu abiturienti

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – vērtējums novirze vērtējums novirze lauki Metāllējējs

2,09

1,085

2,18

1,142

−3

Žurnālists

3,53

1,281

3,39

1,300

−3

Aktieris

3,62

1,281

3,53

1,276

−2

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists

2,16

1,128

2,32

1,156

−2

Elektroatslēdznieks

1,95

1,053

2,06

1,085

−2

Pārtikas rūpniecības tehnologs

2,63

1,217

2,72

1,182

−2

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs

3,08

1,434

2,98

1,480

−2

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

2,91

1,437

2,91

1,455

−2

Sociālais darbinieks

2,52

1,209

2,64

1,221

−2

Biškopis

2,08

1,119

2,19

1,122

−1

Ārsts

3,88

1,260

3,80

1,283

−1

Kultūras, klubu darbinieks

3,23

1,307

3,33

1,272

−1

Lidotājs

3,99

1,200

3,83

1,219

−1 −1

Psihologs

3,25

1,355

3,36

1,336

Mašīnbūves inženieris

3,09

1,375

3,05

1,354

−1

Tulks

3,40

1,322

3,37

1,334

−1

Datorzinību speciālists

3,20

1,346

3,32

1,319

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks

1,74

0,913

1,93

1,008

Politiķis

2,83

1,452

2,89

1,417

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

1,67

1,011

101

1,77

1,018

101

Dizainers

3,80

1,249

3,81

1,230

Arhitekts

3,93

1,085

4,03

1,016

Audējs, vērpējs

1,82

0,952

1,97

1,017

Jurists

3,56

1,302

3,64

1,287

Transporta inženieris

2,43

1,287

2,61

1,228

Dārzkopis

2,27

1,110

2,42

1,152

Atslēdznieks

1,87

1,003

2,08

1,052

Krāsotājs

1,90

0,997

2,08

1,077

Elektromontieris, elektromehāniķis

2,39

1,209

2,54

1,216

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā

2,85

1,436

2,91

1,443

Skolotājs

2,69

1,295

2,80

1,326

Inženieris

2,69

0,935

2,77

0,888

Programmētājs

3,15

1,370

3,27

1,343

Traktorists, kombainieris

1,68

0,962

100

1,97

1,117

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

2,87

1,420

2,92

1,423

Ekonomists

3,20

1,374

3,36

1,334

208

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Pilsētu vidusskolu abiturienti

Lauku vidusskolu abiturienti

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – vērtējums novirze vērtējums novirze lauki Virpotājs

1,81

0,977

2,04

1,076

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs

2,88

1,387

2,93

1,392

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

2,77

1,417

2,85

1,448

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,81

1,280

2,90

1,330

Elektroinženieris

2,69

1,309

2,81

1,290

Finansists, banku speciālists

3,51

1,316

3,67

1,230

Muitas darbinieks

2,69

1,307

2,81

1,212

Pārdevējs

2,15

1,053

2,39

1,100

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

2,77

1,303

2,88

1,346

Augstskolas pasniedzējs

3,01

1,324

3,21

1,314

Policists

2,97

1,332

3,17

1,287

Grāmatvedis

2,77

1,237

2,89

1,228

Agronoms

2,20

1,084

2,51

1,136

9 9

Bibliotekārs

2,01

1,043

2,30

1,120

Ceļu būves strādnieks

1,97

1,055

2,28

1,153

Mežrūpniecības strādnieks

2,06

1,065

2,35

1,163

Mūrnieks, apmetējs

1,92

1,029

2,22

1,107

Mežkopis

2,27

1,200

2,61

1,200

Oficiants

2,51

1,127

2,78

1,185

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

2,83

1,478

3,02

1,450

Celtniecības montāžas strādnieks

2,33

1,075

2,71

1,201

Sakaru līdzekļu inženieris

2,80

1,250

2,93

1,230

Bruņoto spēku darbinieks

3,16

1,391

3,47

1,304

Laukkopības strādnieks

2,03

1,115

2,37

1,190

Ģeoloģijas inženieris

2,67

1,239

2,86

1,261

Šoferis

2,36

1,146

2,73

1,237

Būvinženieris

3,13

1,318

3,47

1,261

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists

2,11

1,104

2,43

1,194

Radioinženieris

2,77

1,258

2,91

1,271

Galdnieks

2,12

1,083

2,49

1,159

Lietvedis, sekretārs

2,58

1,159

2,84

1,196

209

Pielikums

VI tabula. Profesiju prestižs pilsētu un lauku vidējās profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vērtējumā (vidējais vērtējums ballēs, rangs) Pilsētu vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

Lauku vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – lauki vērtējums novirze vērtējums novirze Jūras zvejas strādnieks (matrozis)

2,83

1,293

2,44

1,230

−33

Elektro vai gāzes metinātājs

2,79

1,451

2,43

1,308

−25

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

2,99

1,463

2,66

1,415

−24

Dzelzceļa transporta strādnieks

2,66

1,290

2,34

1,196

−19

Veterinārārsts

2,94

1,443

2,63

1,311

−19

Jūras un upju flotes strādnieks

3,28

1,294

2,89

1,339

−16

Literāts, rakstnieks

2,82

1,432

2,59

1,338

−15

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

2,97

1,488

2,70

1,418

−15

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā

2,95

1,500

2,66

1,405

−15

Kuģubūves strādnieks

3,00

1,341

2,74

1,321

−14

Naftas rūpniecības inženieris

3,18

1,394

2,85

1,367

−14

Metāllējējs

2,71

1,222

2,46

1,251

−14

Kalējs

2,58

1,273

2,35

1,211

−13

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists

2,87

1,299

2,63

1,278

−12

Metalurģijas inženieris

2,83

1,317

2,62

1,287

−12

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks

2,79

1,233

2,54

1,181

−11

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs

2,83

1,409

2,63

1,375

−11

Radioinženieris

3,05

1,315

2,84

1,316

−10

Žurnālists

3,15

1,425

2,88

1,342

−10

Ķīmijas inženieris

2,89

1,397

2,65

1,330

−9

Pavārs

3,33

1,319

3,08

1,318

−9

Sociologs

2,81

1,340

2,60

1,207

−9

Vadības jomas speciālists

3,26

1,363

2,93

1,321

−8

Lidotājs

3,81

1,368

3,35

1,399

−7

Zootehniķis

2,57

1,302

2,41

1,265

−7

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

3,10

1,385

2,89

1,326

−7

Drēbnieks, šuvējs

2,47

1,224

2,33

1,198

−6

Radiotehniķis

2,58

1,253

2,45

1,248

−6

Tekstilrūpniecības inženieris

2,56

1,234

2,40

1,204

−6

Komunālo uzņēmumu darbinieks

2,57

1,181

2,44

1,147

−5

Mežrūpniecības strādnieks

2,70

1,207

2,56

1,235

−5

Loģistikas speciālists

2,94

1,329

2,73

1,245

−5

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

2,95

1,346

2,77

1,324

−5

Tulks

3,26

1,410

2,97

1,409

−5

Inženieris

2,98

0,917

2,83

0,908

−5

210

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Pilsētu vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – lauki vērtējums novirze vērtējums novirze Kultūras, klubu darbinieks

3,21

1,338

Lauku vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

2,93

1,325

−4

Psihologs

3,30

1,392

3,08

1,366

−4

Tirdzniecības un mārketinga speciālists

3,11

1,259

2,91

1,273

−4

Virpotājs

2,67

1,247

2,50

1,277

−4

Skolotājs

2,96

1,409

2,81

1,322

−4

Dārzkopis

2,58

1,276

2,45

1,210

−3

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

2,74

1,392

2,58

1,380

−3

Šūšanas nozares inženieris

2,40

1,213

2,30

1,213

−3

Aktieris

3,30

1,388

3,13

1,357

−2

Ārsts

3,75

1,377

3,53

1,341

−2

Audējs, vērpējs

2,20

1,201

2,12

1,095

100

−1

Elektroatslēdznieks

2,68

1,271

2,57

1,251

−1

Slīpētājs

2,39

1,182

2,30

1,207

−1

Jurists

3,55

1,310

3,37

1,347

Muitas darbinieks

3,07

1,305

2,92

1,249

Programmētājs

3,30

1,321

3,19

1,293

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

2,02

1,167

101

2,11

1,231

101

Bruņoto spēku darbinieks

3,66

1,372

3,56

1,400

Datorzinību speciālists

3,32

1,263

3,31

1,269

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks

2,06

1,046

100

2,16

1,105

Arhitekts

3,77

1,287

3,78

1,221

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks

2,41

1,284

2,36

1,263

Elektroinženieris

3,01

1,296

2,90

1,310

Būvinženieris

3,74

1,261

3,63

1,279

Finansists, banku speciālists

3,54

1,286

3,47

1,299

Dizainers

3,60

1,363

3,58

1,291

Krāsotājs

2,56

1,241

2,47

1,276

Zinātnieks

2,82

1,254

2,66

1,261

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,97

1,365

2,89

1,305

Mūrnieks, apmetējs

2,65

1,197

2,57

1,271

Policists

3,23

1,387

3,13

1,338

Ekonomists

3,24

1,381

3,17

1,344

Frēzētājs

2,68

1,269

2,60

1,249

Galdnieks

3,01

1,311

2,92

1,264

Sakaru līdzekļu inženieris

2,89

1,297

2,78

1,266

Ģeoloģijas inženieris

2,81

1,383

2,68

1,271

211

Pielikums Pilsētu vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

Rangu starpība: Vidējais Standart- Rangs Vidējais Standart- Rangs pilsēta – lauki vērtējums novirze vērtējums novirze Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

2,70

1,513

Lauku vidējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi

2,62

1,406

Biškopis

2,53

1,270

2,50

1,249

Iekārtu mehāniķis

2,90

1,198

2,82

1,223

Elektromontieris, elektromehāniķis

2,95

1,346

2,86

1,277

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

2,82

1,367

2,71

1,416

Bibliotekārs

2,36

1,202

2,41

1,194

Celtniecības montāžas strādnieks

3,24

1,248

3,20

1,289

Ceļu būves strādnieks

2,84

1,303

2,78

1,294

Automātu iestādītājs

2,46

1,278

2,47

1,250

Mākslinieks

2,93

1,403

2,84

1,299

Mašīnbūves inženieris

3,19

1,340

3,14

1,328

Sociālais darbinieks

2,76

1,252

2,65

1,234

Transporta inženieris

2,87

1,338

2,80

1,321

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

2,59

1,443

2,59

1,418

9 10

Augstskolas pasniedzējs

3,01

1,405

3,00

1,376

Mežkopis

2,80

1,220

2,69

1,257

Šoferis

3,07

1,363

3,10

1,321

Laukkopības strādnieks

2,53

1,300

2,53

1,329

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs

2,80

1,468

2,71

1,406

Politiķis

2,75

1,539

2,68

1,458

Agronoms

2,37

1,128

2,50

1,234

Lietvedis, sekretārs

2,95

1,280

2,93

1,317

Traktorists, kombainieris

2,46

1,284

2,56

1,351

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

2,62

1,486

2,63

1,419

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists

2,96

1,353

2,99

1,333

Pārtikas rūpniecības tehnologs

2,79

1,161

2,73

1,247

Grāmatvedis

2,91

1,251

2,92

1,252

Oficiants

2,81

1,309

2,87

1,336

Pārdevējs

2,56

1,217

2,64

1,235

Atslēdznieks

2,46

1,173

2,63

1,305

212

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

VII tabula. Profesiju prestižs atkarībā no vecāku ģimenes labklājības līmeņa Nevar atļauties pat nepieciešamāko

Starpība starp 1. un 3. grupas Vidējais Standart- Vidējais Standart- Vidējais Standart vidējiem vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējumiem Agronoms

2,35

1,215

Atļauj iegādāties nepieciešamāko

2,56

1,173

Vairāk vai mazāk var atļauties visu

2,40

1,140

−0,05

Aktieris

3,17

1,376

3,42

1,345

3,50

1,308

−0,33 **

Apavu rūpniecības strādnieks, kurpnieks

2,10

1,104

2,05

0,965

1,88

0,995

0,22**

Arhitekts

3,63

1,241

3,76

1,167

3,97

1,081

−0,34**

Ārsts

3,51

1,394

3,82

1,239

3,81

1,277

−0,30** 0,20*

Atslēdznieks

2,30

1,208

2,21

1,144

2,10

1,117

Audējs, vērpējs

2,00

1,049

2,10

0,999

1,94

1,032

0,06

Augstskolas pasniedzējs

3,01

1,306

3,18

1,358

3,11

1,338

−0,10

Automātu iestādītājs

2,40

1,300

2,29

1,207

2,18

1,164

0,22*

Bērnu iestāžu audzinātājs

2,88

1,265

3,00

1,355

2,87

1,311

0,00

Bibliotekārs

2,45

1,142

2,43

1,213

2,18

1,116

0,27**

Biškopis

2,44

1,200

2,27

1,146

2,21

1,171

0,23*

Bruņoto spēku darbinieks

3,24

1,489

3,43

1,306

3,40

1,366

−0,16

Būvinženieris

3,34

1,336

3,32

1,364

3,40

1,298

−0,05

Celtniecības montāžas strādnieks

2,72

1,282

2,65

1,161

2,69

1,227

0,03

Ceļamkrānu, ekskavatoru u.tml. iekārtu mašīnists

2,56

1,340

2,40

1,207

2,42

1,234

0,14

Ceļu būves strādnieks

2,40

1,297

2,35

1,224

2,28

1,190

0,12

Dārzkopis

2,46

1,206

2,37

1,143

2,38

1,159

0,08

Datorzinību speciālists

3,34

1,257

3,31

1,330

3,26

1,322

0,08

Dizainers

3,56

1,307

3,62

1,290

3,79

1,246

−0,24*

Dīzeļ- vai elektrovilciena mašīnists

2,45

1,240

2,38

1,189

2,33

1,186

0,11

Drēbnieks, šuvējs

2,32

1,196

2,37

1,133

2,38

1,198

−0,06

Dzelzceļa transporta strādnieks

2,25

1,158

2,22

1,094

2,12

1,124

0,13

Ekonomists

3,13

1,383

3,32

1,344

3,26

1,366

−0,13

Elektro vai gāzes metinātājs

2,19

1,296

2,08

1,149

2,03

1,121

0,17*

Elektroatslēdznieks

2,30

1,241

2,26

1,146

2,12

1,133

0,17*

Elektroinženieris

2,66

1,333

2,83

1,235

2,79

1,308

−0,13

Elektromontieris, elektromehāniķis

2,50

1,285

2,59

1,215

2,57

1,246

−0,07 −0,35**

Finansists, banku speciālists

3,25

1,317

3,53

1,290

3,60

1,279

Frēzētājs

2,37

1,229

2,31

1,103

2,28

1,165

0,09

Galdnieks

2,56

1,271

2,42

1,190

2,46

1,195

0,10

Grāmatvedis

2,91

1,213

2,93

1,190

2,85

1,256

0,06

Ģeoloģijas inženieris

2,58

1,276

2,81

1,325

2,76

1,255

−0,18*

Iekārtu mehāniķis

2,61

1,332

2,65

1,157

2,56

1,190

0,05

213

Pielikums Nevar atļauties pat nepieciešamāko

Atļauj iegādāties nepieciešamāko

Vairāk vai mazāk var atļauties visu

Starpība starp 1. un 3. grupas Vidējais Standart- Vidējais Standart- Vidējais Standart vidējiem vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējumiem Jūras un upju flotes strādnieks

2,74

1,315

2,85

1,293

2,90

1,325

−0,15

Jūras zvejas strādnieks (matrozis)

2,42

1,212

2,28

1,122

2,22

1,184

0,20*

Jurists

3,35

1,332

3,49

1,265

3,59

1,307

–0,24*

Kalējs

2,25

1,241

2,18

1,137

2,07

1,087

0,18*

Komunālo uzņēmumu darbinieks

2,44

1,167

2,45

1,110

2,26

1,134

0,17*

Krāsotājs

2,28

1,221

2,13

1,096

2,09

1,111

0,19*

Kuģubūves strādnieks

2,61

1,336

2,58

1,202

2,52

1,253

0,08 −0,22*

Kultūras, klubu darbinieks

3,01

1,380

3,22

1,261

3,23

1,305

Ķīmijas inženieris

2,79

1,402

2,81

1,306

2,74

1,383

0,05

Ķīmiskās rūpniecības iekārtu strādnieks

2,44

1,324

2,33

1,177

2,31

1,232

0,13

Laukkopības strādnieks

2,37

1,248

2,30

1,215

2,25

1,212

0,12

Lidotājs

3,46

1,472

3,75

1,266

3,82

1,256

−0,37**

Lietvedis, sekretārs

2,91

1,198

2,84

1,179

2,77

1,228

0,14

Literāts, rakstnieks

2,61

1,321

2,80

1,364

2,84

1,382

−0,23*

Loģistikas speciālists

2,91

1,269

3,05

1,200

3,07

1,279

−0,17*

Lopkopības strādnieks (slaucēja, cūkkopis)

1,99

1,252

1,87

1,078

1,77

1,053

0,22**

Mākslinieks

2,88

1,344

3,07

1,295

3,17

1,387

−0,29**

Mašīnbūves inženieris

2,89

1,429

3,12

1,319

3,09

1,339

−0,20*

Medmāsa, feldšeris, vecmāte

2,89

1,366

2,88

1,356

2,82

1,329

0,07

Metāllējējs

2,27

1,225

2,28

1,118

2,21

1,153

0,06

Metalurģijas inženieris

2,44

1,323

2,69

1,248

2,56

1,275

−0,13

Mežkopis

2,49

1,267

2,52

1,194

2,51

1,232

−0,02

Mežrūpniecības strādnieks

2,37

1,228

2,26

1,126

2,30

1,160

0,07

Muitas darbinieks

3,02

1,256

2,78

1,195

2,79

1,281

0,23*

Mūrnieks, apmetējs

2,33

1,267

2,27

1,211

2,17

1,123

0,16*

Naftas rūpniecības inženieris

2,86

1,429

3,04

1,326

2,93

1,367

−0,07

Oficiants

2,57

1,257

2,76

1,237

2,71

1,201

−0,14

Pārdevējs

2,35

1,160

2,51

1,157

2,35

1,129

0,00

Pārtikas rūpniecības tehnologs

2,67

1,281

2,81

1,218

2,69

1,193

−0,01

Pavārs

3,10

1,252

3,17

1,218

3,24

1,276

−0,14

Policists

3,13

1,362

3,05

1,316

3,10

1,325

0,03

Politiķis

2,82

1,513

2,87

1,418

2,81

1,451

0,01

Programmētājs

3,23

1,269

3,19

1,356

3,18

1,347

0,05

Psihologs

3,09

1,361

3,23

1,338

3,29

1,355

−0,21*

Radioinženieris

2,69

1,318

2,83

1,232

2,87

1,272

−0,17*

214

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Nevar atļauties pat nepieciešamāko

Atļauj iegādāties nepieciešamāko

Vairāk vai mazāk var atļauties visu

Starpība starp 1. un 3. grupas Vidējais Standart- Vidējais Standart- Vidējais Standart vidējiem vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējums novirze vērtējumiem Radiotehniķis

2,41

1,314

2,47

1,157

2,41

1,174

0,01

Sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālists

2,91

1,377

3,31

1,197

3,41

1,300

−0,50**

Sakaru līdzekļu inženieris

2,68

1,303

2,98

1,204

2,85

1,236

−0,17*

Skolotājs

2,68

1,200

2,95

1,355

2,79

1,317

−0,11

Slīpētājs

2,08

1,133

1,98

1,138

1,97

1,043

0,11

Sociālais darbinieks

2,67

1,188

2,70

1,227

2,60

1,228

0,08

Sociologs

2,65

1,167

2,63

1,176

2,64

1,219

0,01

Šoferis

2,76

1,332

2,67

1,292

2,68

1,253

0,08

Šūšanas nozares inženieris

2,21

1,203

2,30

1,192

2,19

1,127

0,01

Tekstilrūpniecības inženieris

2,40

1,259

2,40

1,159

2,32

1,145

0,09

Telekomunikāciju, sakaru un pasta darbinieks

2,65

1,250

2,55

1,089

2,46

1,147

0,19*

Tirdzniecības un mārketinga speciālists

2,86

1,388

3,11

1,320

3,25

1,276

−0,39**

Traktorists, kombainieris

2,15

1,311

2,02

1,186

1,99

1,161

0,16*

Transporta inženieris

2,54

1,368

2,58

1,250

2,60

1,277

−0,05

Tulks

2,90

1,450

3,32

1,381

3,33

1,349

−0,43**

Vadības jomas speciālists

3,04

1,428

3,29

1,286

3,39

1,326

−0,35**

Veterinārārsts

2,76

1,373

2,98

1,373

2,90

1,347

−0,14

Virpotājs

2,23

1,254

2,11

1,161

2,06

1,115

0,18*

Zootehniķis

2,30

1,304

2,50

1,266

2,32

1,163

−0,02

Žurnālists

2,84

1,407

3,18

1,318

3,41

1,313

−0,57**

Zinātnieks (pētnieks) matemātikā

2,54

1,468

2,82

1,469

2,68

1,464

−0,14

Zinātnieks (pētnieks) fizikā

2,56

1,466

2,87

1,430

2,75

1,480

−0,19

Zinātnieks (pētnieks) ķīmijā

2,45

1,445

2,82

1,411

2,74

1,487

−0,29*

Zinātnieks (pētnieks) citās dabaszinātnēs

2,72

1,491

3,07

1,491

2,97

1,448

−0,25*

Zinātnieks (pētnieks) ekonomikā

2,54

1,383

2,99

1,441

2,87

1,416

−0,33**

Zinātnieks (pētnieks) sociālajās zinātnēs

2,61

1,401

2,94

1,326

2,87

1,397

−0,27*

Zinātnieks (pētnieks) filoloģijā

2,56

1,429

2,82

1,376

2,78

1,428

−0,22*

Zinātnieks (pētnieks) vēsturē

2,57

1,495

2,86

1,416

2,92

1,462

−0,35**

Zinātnieks (pētnieks) filozofijā

2,72

1,500

2,97

1,429

2,89

1,440

−0,17

Zinātnieks (pētnieks) antropoloģijā

2,70

1,469

2,95

1,398

2,85

1,445

−0,15

Zinātnieks

2,59

1,238

2,92

1,162

2,84

1,207

−0,25

Inženieris

2,69

0,978

2,80

0,923

2,76

0,899

−0,07

Piezīme. * sig < 0,005, **sig < 0,001. Lai noteiktu statistiski nozīmīgas atšķirības profesiju prestiža vērtējumos, vidējo lielumu salīdzināšanai starp divām statistiskajām kopām izmantots t-tests.

215

Pielikums

VIII tabula. Profesiju pieprasījums un jauniešu izvēlētās profesijas, kurās viņi vēlētos strādāt Pašreizējā situācija (2011. g.)

Situācija vidējā termiņā (2020. g.)

Jauniešu izvēlētā nākotnes profesija (aptaujas dati, % no 100)

Darbaspēka pie- ProfesioVidus skolu prasījums pret nālo skolu abiturienti abiturienti piedāvājumu

Nodarbināto skaits

tūkst.

piedāvājums = 100%

Visi

Vadītāji

87,7

10,2

96,6

10,4

1,7

3,2

2,8

Vecākie speciālisti

146,8

17,0

169,0

18,3

15,6

25,5

23,2

2.1. Zinātnes un inženierzinātņu jomas vecākie speciālisti

20,6

2,4

30,5

3,3

108

5,2

7,0

6,6

2.2. Veselības aprūpes jomas vecākie speciālisti

18,6

2,2

21,1

2,3

107

1,2

4,6

3,9

2.3. Izglītības jomas vecākie speciālisti

45,8

5,3

46,7

5,0

2,5

1,9

2,0

2.4. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) vecākie speciālisti

30,9

3,6

33,4

3,6

2,2

7,3

6,1

2.5. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti

10,8

1,3

1,8

103

0,9

1,9

1,7

2.6. Juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākie speciālisti

20,1

2,3

20,3

2,2

7,3

12,6

11,4

Speciālisti

105,7

12,3

122,2

13,2

9,5

9,7

3.1. Zinātnes un inženierzinātņu speciālisti

19,1

2,2

23,8

2,6

102

2,6

2,1

2,2

3.2. Veselības aprūpes jomas speciālisti

13,4

1,6

17,7

1,9

0,6

1,1

1,0

3.3. Komercdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti

55,9

6,5

61,4

6,6

3,4

3,1

3,2

3.4. Juridisko, sociālo un kultūras lietu un tām radniecīgu lietu speciālisti

12,4

1,4

12,7

1,4

2,3

3,8

3,5

3.5. Informācijas tehnoloģiju jomas speciālisti

5,6

0,7

6,6

0,7

1,5

0,5

0,8

Kalpotāji

48,3

5,6

48,9

5,3

1,8

0,8

1,0

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

130,0

15,1

138,1

14,9

8,3

4,8

5,6

216

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums Pašreizējā situācija (2011. g.)

Situācija vidējā termiņā (2020. g.)

Jauniešu izvēlētā nākotnes profesija (aptaujas dati, % no 100)

Darbaspēka pie- ProfesioVidus skolu prasījums pret nālo skolu abiturienti abiturienti piedāvājumu

Visi

Nodarbināto skaits

tūkst.

piedāvājums = 100%

5.1. Individuālo pakalpojumu jomas darbinieki

38,1

4,4

42,5

4,6

6,6

3,5

4,2

5.2. Tirdzniecības darbinieki

59,8

6,9

60,6

6,6

0,8

0,2

0,4

5.3. Individuālās aprūpes darbinieki

13,7

1,6

14,5

1,6

108

0,1

0,2

5.4. Apsardzes pakalpojumu jomas darbinieki

18,4

2,1

20,5

2,2

1,4

1,1

1,2

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki

32,4

3,8

27,7

3,0

108

1,3

0,3

0,5

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

105,5

12,2

120,5

13,0

100

8,8

1,3

3,0

7.1. Būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki

3,3

31,3

3,4

2,9

0,5

1,0

7.2. Metālapstrādes, mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki

31,7

3,7

37,1

4,0

109

4,1

0,5

1,3

7.3. Amatnieki un iespieddarbu strādnieki

3,8

0,4

4,5

0,5

102

0,2

0,1

7.4. Elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki

12,2

1,4

13,8

1,5

110

0,9

0,2

0,4

7.5. Pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes strādnieki, apģērbu izgatavošanas un citi amatnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki

29,8

3,5

33,8

3,7

104

2,1

0,2

0,7

80,8 Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

9,4

86,2

9,3

110

2,6

0,6

1,1

Vienkāršās profesijas

14,3

115,9

12,5

0,5

0,2

0,3

Nacionālo bruņoto spēku profesijas

1,0

0,9

Cits

0,1

0,2

Nezina, nav atbildes

1,7

3,2

2,8

123,6

Piezīme: pēdējās trīs kolonnās attēloti svērti aptaujas dati, kas ataino atbilžu sadalījumu, pieņemot, ka visas jauniešu izvēles veido 100%.

0,043

0,010

Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā

0,030

0,013

0,085

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

Atbilst manām spējām

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem

–

0,007

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu

Cits iemesls

0,047

Labas karjeras iespējas

–

0,043

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu

0,051

0,048

0,008

Radošums

Profesijas romantiskums

0,033

Ģimenes tradīcijas

Iespēja labi nopelnīt

1,000

Nozīme ekonomikā

Ģimenes tradīcijas 0,079 0,167

0,018

0,123

0,045

0,055

0,081

0,045

0,188

0,087

0,130

0,015

0,018

0,040

0,076

0,021

0,003

–

0,021

0,087

–

0,015

1,000

0,282

0,051 0,031

0,152

0,145

0,233

0,106

0,353

0,283

0,068

0,115

0,261

0,030

0,006

0,017

0,030

0,014

0,023

0,031

–

1,000

0,087

–

0,024

0,020

0,045

0,021

0,014

–

0,021

1,000

0,043

0,026 0,049

0,026 0,032

0,051

0,044

0,008

Vēlēšanās iegūt popularitāti, kļūt slavenam

1,000

0,033 0,011

0,286 0,179

0,033

0,008

0,042

1,000

0,325

0,110

Profesijas romantiskums 0,050

Esmu dzirdējis, ka darbs nav grūts

0,150

Radošums

0,015

0,023

0,015

0,045

0,011

–

0,021

0,043

0,008

0,051

0,006

1,000

0,083

Iespēja labi nopelnīt

IX tabula. Profesiju izvēles motīvu savstarpējā saistība (korelācijas koeficients)

Vēlēšanās atrasties kulturālā sabiedrībā 0,030

0,091

0,047

0,030

0,031

0,033

0,045

1,000

0,087

–

0,045

0,103

0,196

–

0,050

Neiespējamība mācīties tur, kur izjūt aicinājumu –

0,012

0,017

0,015

0,017

0,003

1,000

0,031

–

0,130

0,015

0,026

0,025

0,011

0,008

Labas karjeras iespējas 0,061

0,145

0,147

0,167

0,130

1,000

0,136

0,135

0,087

0,130

0,404

0,179

0,109

0,154

0,125

Šajā specialitātē vienmēr būs iespējams atrast darbu 0,152

0,152

0,103

0,167

0,045

0,024

0,027

1,000

0,062

0,058

0,192 1,000

0,114

0,042

0,087

0,043

0,018

0,026

0,025

0,066

0,025

Labas darba perspektīvas manā dzīvesvietā

0,205

0,063

0,087

0,179

0,077

0,078

0,088

0,083

Atbilst manām spējām 0,197

0,200

1,000

0,197

0,103

0,172

0,250

0,156

0,130

0,099

0,051

0,189

0,110

0,050

Iespēja būt noderīgam cilvēkiem 0,121

1,000

–

0,013

0,177 1,000

–

0,010

0,003

0,023

0,010

–

0,023

–

0,008

–

Cits iemesls 0,076

0,134

0,083

0,091

0,125

–

0,130

0,034

0,051

0,070

0,033

Pielikums

217

2 2 1 1 12

Preses izdevumi

Tikšanās ar konkrētiem cilvēkiem

Ekskursija uz uzņēmumu, iestādi u.tml.

Nezina/nevar pateikt

Literatūrā lasītais

Skolotāji

Citi ģimenes locekļi

Televīzijā redzētais, radio dzirdētais

Cits variants

Skolā iegūtās zināšanas

Draugi

Tēvs

–

12 11

Māte

Otrais svarīgākais

Internetā iegūtā informācija

Saskare, tikšanās ar atbilstošo profesiju pārstāvjiem

Visnozīmīgākais

–

Trešais svarīgākais

–

Kopējais minēšanas biežums

–

Nav rosinājis interesi

Visnozīmīgākais

X tabula. Intereses par profesiju rosinātāji vispārizglītojošo skolu un profesionālās izglītības iestāžu abiturientu vidū (% )

–

Otrais svarīgākais

–

Trešais svarīgākais

–

Kopējais minēšanas biežums

–

Nav rosinājis interesi

218 Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Literatūra un avoti Åslund, A., Dombrovskis, V. (2011). How Latvia came through the financial crisis. Washington, D.C.: Peterson Institute for International Economics. Badescu, M., D’Hombres, B., Villalba, E. (2011). Returns to education in European countries. Evidence from the European Community Statistics on Income and Living Conditions (EU-SILC). JRC Scientific and Technical Reports. Pieejams: http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/bitstream/111111111/22267/1/ reqno_jrc65411_eur_24850_en_web.pdf%5B1%5D.pdf Bauman, Z. (1998). Work, Consumerism and the New Poor. Buckingham: Open University Press. Beck, U. (1992). Risk Society. London: SAGE. Becker, H. (1995). Generations and Value Change. Moor, R. (ed.). Values in Western Societies. Tilburg University Press, 269–296. Bērziņa, I., Bukbards, R. (2012). Dzimumu līdztiesības jeb ‘dženderisma’ ideoloģija Eiropas Savienībā. Pieejams: http://infoagentura.wordpress.com/2012/11/22/ dzimumu-lidztiesibas-jeb-dzenderisma-ideologija-eiropas-savieniba/ un http:// aculiecinieks.delfi.lv/news/sabiedriba/dzimumu-lidztiesibas-jeb-dzenderismaideologija-eiropas-savieniba.d?id=42820872 Bičevska, A. (2012). Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grupupirktspeju Broks, R. (2011). Strukturālo reformu laiks izglītībā un zinātnē. Pieejams: http:// www.lvportals.lv/viedokli.php?id=227924 Curcina, I. (2009). Healthcare sector hit by recessionary cutbacks. Eurofound. Pieejams: http://www.eurofound.europa.eu/eiro/2009/08/articles/lv0908019i.htm Du Bois-Reymond, M. (2004). Youth–Learning–Europe: Ménage à Trois? Young, 12 (3): 187–204. Du Bois-Reymond, M., Plug, W., Te Poel, Y., Ravesloot, J. (2001). „And then decide what to next...” Young peoples educational and labour trajektoties: A longitudina study from Netherlands. Young, 9 (2): 33–52. Dubra, E. (2007). Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros. Rīga: Labklājības ministrija.

220

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

Eisenstadt, S. N. (1956). From Generation to Generation: Age Groups and Social Structure. Glencoe, Illinois: Free Press. Ekonomikas ministrija (2011). Informatīvais ziņojums par prognozēm darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstībai vidējā termiņā. Pieejams: http://www. em.gov.lv/images/modules/items/EMZino_130611_ar_pielik.pdf Ekonomikas ministrija (2012). Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm. Pieejams: http://www.em.gov.lv/images/modules/items/ tsdep/darba_tirgus/ EMZino_260612_full.pdf European Commission (September, 2005). Employment in Europe 2005. Recent trends and prospects (pp. 163–197). Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities. Pieejams: http://europa.eu.int/ comm/employment_social/employment_analysis/employ_2005_en.htm European Commission Directorate-General for Employment, Social Affairs and Equal Opportunities (2008). Employment in Europe. Report. Pieejams: http:// ec.europa/eu/social/main.jsp?langId=da&catId=89&newsId=415 European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions (2009). Employment growth and skills needs in in selected sectors in Latvia. Pieejams: www.eurofound.europa.eu. Evans, K., Furlong, A. (1997). Metaphors of Youth Transitions: Niches, Pathways, Trajectories of Navigations. Bynner, J., Chisholm, L. and Furlong, A. (eds). Youth, Citizenship and Social Change in a European Context. Aldershot: Avebury. Furlong, A., Biggart, A., Cartmel, F. (1996). Neighborhoods, opportunity structures and occupational aspirations. Sociology, 30 (3): 551–565. Furlong, A., Kas-Urinen, H., Biggart, A., Sinisalo, P. (1998). The educational and occu pational aspirations of young people in Scotland and Finland. Young, 6: 2–21. Furlong, A., Woodman, D., Wyn, J. (2011). Changing times, changing perspectives: Reconciling ‘transition’ and ‘cultural’ perspectives on youth and young adulthood. Journal of Sociology, 47 (4): 355–370. Garel, P., Lombardi, G. (2011). The crisis, hospitals and healthcare. European Hospital and Healthcare Federation. Pieejams: http://www.hope. be/05eventsandpublications/docpublications/ 86_crisis/86_HOPE-The_Crisis_ Hospitals_Healthcare_April_2011.pdf Giddens, A. (1991). Modernity and Self-identity: Self and Society in the Late Modern Age. Stanford, CA: Stanford University Press. Goldmanis, M., Mieriņa, I. (2009). Jauniešu nodarbinātība: iekļaušanās darba tirgū un darba karjera. Latvijas jaunatnes portrets: integrācija sabiedrībā un marginalizācijas riski. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 71–128. Goodwin, J., O’Connor, H. (2005). Exploring Complex Transitions: Looking Back at the ‘Golden Age’ of From School to Work. Sociology, 39 (2): 201–220. Hazans, M. (2003a). Returns to education in the Baltic countries. GDNet Knowledge Base Working Paper, No. 16801. Pieejams: http://depot.gdnet.org/newkb/fulltext/ hazans.pdf

Literatūra un avoti

221

Hazans, M. (2003b). Potential emigration of Latvian labour force after joining the EU and its impact on Latvian labour market. BICEPS working paper, pp. 1–56; 12.10.2012. Pieejams: http://ssrn.com/abstract=739305 Hazans, M. (2005). Unemployment and the earnings structure in Latvia. World Bank Policy Research Working Paper No. 3504. Washington DC, World Bank. Pieejams: http://ssrn.com/abstract=659103 Hazans, M. (2011). Kas šodien dzīvo Latvijā? Reālā demogrāfiskā situācija šķērs griezumā. Publiskā prezentācija LU EVF, 12.09.2011. Pieejams: http://www. lu.lv/zinas/t/7594/ Hebdige, D. (1979). Subculture: The Meaning of Style. London: Methuen. Pieejams: http://ssrn.com/abstract=659103 Izglītības un zinātnes ministrija (2006a). Informatīvais ziņojums par pedagogu nodrošināšanu ar tālākizglītības iespējām, īpaši matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas specialitātē. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/doc/2005/ IZMZino_020306_talakizg_1.doc Izglītības un zinātnes ministrija (2006b). Izstrādāta koncepcija „Par stipendijām”. Pieejams: http://www.lv.lv/?menu=doc&sub=466&id=144622&lv_dala=29. Izglītības un zinātnes ministrija (2010). Izglītības sistēmas attīstība atbilstoši darba tirgus pieprasījumam. Ilzes Brantas un Marinas Mekšas prezentācija Nodarbinātības valsts aģentūras forumā “Darba ņēmējs – rītdienas darba tirgū”, 2010. gada 13. novembris. Pieejams: http://www.nva.gov.lv/ docs/11_4ce243cd607e26.29784945.pdf Izglītības un zinātnes ministrija (2013). Informatīvā ziņojuma „Par viedās specializācijas stratēģijas izstrādi” projekta pielikums „Viedās specializācijas stratēģijas projekts” izsludināšanai valsts sekretāru sanāksmē un apspriešanai. Pieejams: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/Ministrija/2013/RIS3_LV_010713.pdf Kohli, M. (1985). Die institutionalisierung des lebenslaufs. (The Institutionalization of the Life Course). Kölner Zeitschrift für Soziologie und Sozialpsychologie (Cologne Journal for Sociology and Social Psychology), 37: 1–29. Koplends, D. (2001). X paaudze: stāsti paātrinātai kultūrai. Rīga: Atēna. Koroļeva, I., Rungule, R., Trapenciere, I., Mieriņa, I., Sniķere, S., Goldmanis, M., Kārkliņa, I., Aleksandrovs, A., Seņkāne, S. (2007). Jaunieši darba tirgū: situācijas un nodarbinātību ietekmējošo faktoru analīze. Rīga: Socioloģisko pētījumu institūts. Krišjāne, Z. (2007). Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte. Rīga: Labklājības ministrija. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/darba_tirgus/darba_tirgus/petijumi/ geografiska_mobilitate.pdf Krūmiņš, J., Goša, Z., Rungule, R.et al. (2007). The professional activities of graduates of higher and vocational education institutions. Riga: LU, LU FSI, Baltkonsults. Kursīte, J. (2010). Zīmju valodas mainītāji. Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 7 –14. Labklājības ministrija (2012). Informatīvais ziņojums „Par darba tirgus īstermiņa prognozēm 2012. gadam un bezdarbnieku un darba meklētāju prioritārajiem

222

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

apmācību virzieniem”. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/darba_tirgus/ darba_tirgus/lmzino_080312-1.pdf Latvijas Organizāciju psihologu biedrība (2006). Pētījums par profesiju segregācijas cēloņiem un stereotipiem. Rīga. Leathwood, C., Read, B. (2009). Gender and the changing face of higher education. A feminized future? New York: SRHE and Open University Press. Leping, K. O., Toomet, O. S. (2008). Emerging ethnic wage gap: Estonia during political and economic transition. Journal of Comparative Economics, 36: 599–619. Lowe, G. S., Krahn, H. (2000). Work aspirations and attitudes in an era of labour market restructuring: a comparison of two canadian youth cohorts. Work, Employment & Society, 14 (1): 1–22. LU FSI (2013). Studentu sociālie un ekonomiskie dzīves apstākļi Latvijā, Eurostudent V Pieejams: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/Ministrija/2013/Eurostudent2013-LV-zinojums.pdf Mannheim, K. (1952). The Problem of Generations. Mannheim, K. Essays on the Sociology of Knowledge. London: Routledge and Kegan Paul, 276–323. Masso, J., Espenberg, K., Masso, A., Mierina, I., Philips, K. (2014). Between economic growth and social justice: Different inequality dynamics in the Baltic States. Nolan, B., Salverda, W., Checchi, D., Marx, I., McKnight, A., Toth, I. G. and van deWerfhorst, H. (eds.). Changing inequalities & societal impacts in rich countries: Thirty countries experience. Oxford University Press, 96–125. Nodarbinātības valsts aģentūra (2006). Pētījums jauniešu-bezdarbnieku kvalitatīvā sastāva atbilstības darba tirgus pieprasījumam izvērtēšanai. Pieejams: izm.izm. gov.lv/upload_file/jaunatne/petijumi/jauniesu_nodarbinatiba.pdf Peļevins V. (2001). Generation-P. Rīga: Jumava. Philips, K. (2001). The changes in valuation of human capital during the transition process in Estonia. Dissertatsiones rerum oeconomicarum. Universitas Tartuensis. No 6, Tartu: Tartu Ülikooli Kirjastus. Putniņš T. J., Sauka, A. (2011). Size and determinants of shadow economies in the Baltic States. Baltic Journal of Economics, 11 (2): 5–25. Raffe, D. (2000). What are pathways? Concepts and evidence from cross-national research. ACER Research Conference 2001 „Understanding Youth Pathways: What does the research tell us?” Proceedings. Australian Council for Educational Research 2001. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (2006). Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007–2013. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/ darbibas_veidi/tap/lv/?doc=13524 Roberts, K. (2009). Youth in Transition. Eastern Europe and the West. Palgrave Macmillan.

Literatūra un avoti

223

Roberts, K., Clark, S. C., Wallace, C. (1994). Flexibility and individualization: a comparison of transitions into employment in England and Germany. Sociology, 28 (1): 31–54. Rungule, R., Koroļeva, I. (2013). Jauniešu iekļaušanās sabiedrībā: pēckara paaudžu salīdzinājums. Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Latvieši un Latvija: Akadēmiskie raksti. IV sēj. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 645–678. Schelsky, H. (1957). Die skeptische Generation. Eine Soziologie der deutschen Jugend. Düsseldorf, Köln: Diederichs. Sloka, B. (2007). Darba tirgus pētījums „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām”. Rīga: LU. Šumilo, Ē. (2007). Darba tirgus pētījums „Darbaspēka profesionālā mobilitāte”. Rīga: LU. Taylor, P., Keeter, S. (eds.) (2010). Millenials: A portrait of generation next. Contident. Connected. Open to Change. Pew Research center. Pieejams: http://www. pewsocialtrends.org/files/2010/10/millennials-confident-connected-open-tochange.pdf Toots, A., Bachmann, J. (2010). Contemporary welfare regimes in Baltic States: Adapting post-communist conditions to post-modern challenges. Journal of Transition States and Societies, 2 (2): 31–44. Trapenciere, I., Kārkliņa, I. (2009). Jaunieši Latvijas izglītības sistēmā. Latvijas jaunatnes portrets: integrācija sabiedrībā un marginalizācijas riski. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 37–70. Vickerstaff, S. (2003). Apprenticeship in the ‘golden age’: were youth transitions really smooth and unproblematic back then? Work, Employment and Society, 17 (2): 269–287. Vilciņš, T. (1968). Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās. Vēsturiski socioloģisks pētījums. Rīga: Zinātne. Vinken, H. (2007). New life course dynamics?: Career orientations, work values and future. perceptions of Dutch youth. Young, 15 (1): 9–30. Woodman, D. (2009). The mysterious case of the pervasive choice biography: Ulrich Beck, structure/agency, and the middling state of theory in the sociology of youth. Journal of Youth Studies, 12 (3): 243–256. Wyn, J., Woodman, D. (2006). Generations, Youth and Social Change in Australia. Journal of Youth Studies, 9 (5): 495–514. Zepa, B., Hazans, M., Žabko, O. (2006). Darba algas un to ietekmējošie faktori. Rīga: Silca Printi.

Izmantotie dati CSP – Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, datu bāzes. Pieejams: http://www.csb. gov.lv/dati/statistikas-datubazes Eurostat, datu bāzes. Pieejams: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/

Occupational Prestige and Professional Choices of Youth: a Comparison of Two Cohorts

Summary This project was inspired by the work of Tālivaldis Vilciņš, a famous Latvian sociologist who conducted one of the first large-scale surveys on professional choices and occupational prestige among youth more than 45 years ago. The methodological approach of T. Vilciņš was adapted and applied in 2011 in surveying graduates of professional schools. In this monograph, the authors compare the educational and professional choices of two cohorts of young people, their view on the prestige of occupations, and reasons for choosing a certain career path. The results of the study and the comparison of generations shed a new light on the problems faced by youth when shifting from education to employment. There is no need to look back and scrutinise the Soviet period and the old system anymore; however, analysing it might help to understand the modern youth and the perpetual reforms of the education system better. According to the findings of researchers, young people adopt the concepts about the labour market demand and prestige of professions from their closest family circles, i.e., parents, friends, and relatives, in the most cases. That is why we can consider that evaluations of the prestige of certain occupations by youth largely reflect the perceptions of the attractiveness of professions dominating in the society. Still, the results of the study do not confirm that the occupation of parents has an unambiguous role in the children opinions regarding the prestige of occupations. The data of our study show that the parents’ occupation has a more notable effect on the comprehensive school graduates’ evaluations if compared to the vocational education institutions graduates. There is a common trend that employment of parents in the groups of professions that are generally more prestigious is an additional factor that makes such professions more attractive to their children. However, employment of parents in less popular occupational groups in many cases makes them even less attractive for youth.

226

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

The ten most attractive occupations in 1965 were: a physician; a pilot; a radio mechanic; a literature and art worker; a lecturer at a higher education institution; a scientist; a manufacturing, communications, construction, transportation engineer; a teacher; a driver; a librarian, an employee at a club. The most highly evaluated occupations in 2011 were: an architect; a pilot; a physician; a designer; a lawyer; an actor; a financier, a banking specialist; a public relations and advertising specialist; a journalist; a management specialist. Two occupations which were in the top 3 of the occupations valued most highly by secondary school students 45 years ago have remained in the top 3 also today. Those professions are a physician and a pilot. T. Vilciņš has argued that the high prestige of the physician’s profession is based on “the particularly evident humanism and the need for high-level education and culture”, but in the case of the pilot’s profession, it is “youthful romanticism, challenge, and risk” (Vilciņš, 1968: 39). It can only be added that those values have remained unchanged during the course of time. The top of the list of the most prestigious occupations made by the young generation in most cases includes the professions that require intellectual labour, but 45 years ago it included more practically applicable occupations such as a radio mechanic, a manufacturing, communications, construction, and transportation engineer, and a driver. Among today’s secondary school students, the most prestigious occupations are those based on intellectual labour, included in the second group of the Classification of Occupations, namely, occupations that require a level of theoretical and professional knowledge in natural, social, and humanitarian sciences and theoretical problem solving skills. During the course of time no significant changes have been observed also in the lower part of the list of occupational prestige; many of the occupations with the lowest scores 45 years ago and today belong to the group of professions that is based on physical work and does not require a high level of qualification in the most cases. Both now and then the simple occupations of the agricultural field, i.e., workers of crop cultivation and livestock farming, are in the bottom of the list of the occupational prestige. The changes in the prestige of occupations are mainly related to the transition from the socialistic to the capitalistic national economy and from the industrial to the post-industrial employment system. Development of capitalism and market economy explains the increase in the prestige of the occupations of an accountant, filing clerk, secretary, and economist. Significant increase has been observed in the prestige of occupations of armed forces, as the employment in the professional army of Latvia or in the structures of the National Armed Forces is much more prestigious than the compulsory military service and also working for the Soviet Army at the end of 1960s, according to the opinion of the youth. The prestige of occupations related to industrial development has decreased together with the decreasing volumes of industrial

Occupational Prestige and Professional Choices of Youth: a Comparison of Two Cohorts

227

production and closure of many factories. Compared to the situation 45 years ago, a decline has been observed today in the prestige of a range of professions of workers and craftsmen that belong to the 7th major group of occupations, i.e., craft and related trades workers, and the 8th major group of occupations, i.e., plant and machine operators, and assemblers, according to the Classification of Occupations (ISCO-08). Still, we cannot say without doubt that the intellectual work and the higher education are the determining factors in the evaluation of the occupational prestige. Both 45 years ago and today there are professions where the aforementioned requirements do not have the decisive role. According to the average evaluation of modern youth, the occupations of a cook or an employee at the National Armed Forces have a significantly higher prestige than the professions of a lecturer at a higher education institution, scientist, writer, and many other occupations involving intellectual work. The profession of a cook has made the largest leap, namely, it had a stable position amongst the least prestigious professions 45 years ago, but today it is ranked in the top 20. This makes us think that the image of an occupation created by mass media has a remarkable impact on the creation of occupational prestige, which, in itself, could serve as a subject for a separate study. In addition to the prestige of occupations, wishes and plans of young people after graduating secondary education institutions was the second most important subject discussed in this study. A historical comparison was possible only in the group of secondary education institution graduates, but we have discussed the plans of today’s youth also in relation with the type of secondary education, either comprehensive or vocational. In the historical comparison, the future plans of the graduates of comprehensive secondary education institutions were generally quite similar: the majority of the secondary school graduates plan to continue their education (72% in 1965, 74% in 2011), 8% in 1965 and 11% in 2011 plan to work, but 20% in 1965 and 11% in 2011 plan to combine work and education; the survey of 2011 allowed for an option to specify other plans (3%), which were related to having a family in most cases. The conclusion of T. Vilciņš “The data show that secondary schools prepare youth for higher education institutions” (Vilciņš, 1968: 118) has passed the test of time and may be applied also to the present situation. Two thirds of the graduates of secondary schools plan to acquire the higher education in the future, 26% are willing to acquire at least a master’s degree, but 10% are after a doctor’s degree. In the same time, the possibility to acquire the higher education has become more dependent on the capability of the young person or the family to pay the expenses related with the studies, if compared to the Soviet period. A significant number of youth is working full-time during their studies to earn for their living or cover the price of studies, which affects the quality of studies. The young people from families with poor material situation

228

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

often choose to discontinue the studies to enter the labour market sooner. After accession to the European Union, extensive options to study in other European countries have been granted to the Latvian youth. Every tenth secondary school graduate, and particularly graduates with higher income and better grades, is planning to apply for studies at some foreign higher education institution. Taking into account the inequality of salaries in Latvia and that the salaries of the lower and average qualification professions often fail to provide for the cost of living, the majority of youth (70%), including 38.1% of graduates from vocational schools and 82.7% of graduates from secondary schools, aim at occupations of high qualification. Profession of a manager would be the first choice for 3.4% of youth, 51.6% would prefer becoming the senior specialists, but 14.7% would like to become specialists. In real life a significantly smaller number of people, i.e., only 10.1%, 16.9%, and 12.3% of the employed are employed in these occupations, and the supply of the labour force is remarkably exceeding the demand in these groups of occupations. The situation in the field of law, social sciences, and culture is especially complicated; approximately one third (31.6%) of youth is willing to work as senior specialists in this field (lawyers, economists, translators, journalists, psychologists, actors, etc.) considerably exceeding the number of such places of employment (2.3%). At the moment an overproduction of such specialists has been observed, and the forecast of the Ministry of Economics predicts that only every other of them will be able to find a position corresponding to their professions in 2030. Some of the educated specialists will either become unemployed or will be forced to look for a place of work in another speciality. The youth needs more extensive consultations and tuition regarding the issues of employment and career. The results of the study allow predicting that the average age of employees will increase in certain groups of occupations due to the low interest of the young people, although shortage of labour force is not expected yet. Such professions include senior specialists in education, specialists of healthcare, and service professions (secretaries, hotel administrators, etc.). The least popular and prestigious group of occupations among youth, except for the simple professions, is the qualified workers of agriculture, forestry and fisheries. Only 1.4% would choose any of those professions, and this rate is remarkably below the number of the employed in those professions (3.8%). The extremely low prestige of such professions (livestock farming worker, beekeeper, crop farming worker, etc.) in addition to the low salaries is the dominant reason why young people refuse to become qualified agricultural workers. Graduates of vocational schools see their future in the professions of qualified workers and craftsmen significantly more often (19.3% compared to 3.9%). Unfortunately, nowadays the prestige of technical professions of average qualification has considerably dropped in comparison to the Soviet period, and the general interest of youth in learning and working in those occupations is

Occupational Prestige and Professional Choices of Youth: a Comparison of Two Cohorts

229

low. Taking into account the decrease in the employment level caused by the crisis, the number of qualified workers and craftsmen is sufficient in Latvia at the moment, therefore the low interest of youth in such professions has little effect on the labour market. However, according to the forecast of the Ministry of Economics, the demand for such specialists is going to significantly exceed the supply in the long run. Unfortunately, young people are not willing to work in those “problematic groups” of occupations even when there will be no places of employment available in their most desired professions. Working in such specialities also requires certain specific skills; therefore, re-qualification to such professions will not be easy for those who are unable to find places of employment in their professions. A more stressed emphasis on the acquisition of the aforementioned “problematic professions” at the courses of the State Employment Agency (NVA) would help solving the situation; however, more active popularisation and provision of professional orientation services would be the main solution to avoid the formation of discrepancy between supply and demand in the labour market and the need for re-qualification. Still, the majority of the young people choosing professions that will be short of labour force in the future are planning to go for employment abroad, and this is especially applying to the professions of individual care, equipment and machinery operators, workers of metal working and mechanical engineering, workers of food processing, woodworking and manufacturing of clothing, and other craftsmen. The acquired profession helps them to become employed more easily and to receive remarkably higher salary than it would be possible with the same profession in Latvia. In addition to the remarkable inequality of salaries in Latvia, nowadays there are also important differences in the prestige of professions. The youth’s valuation of the simple professions (cleaners, street sweepers, etc.,) is very low, and they would definitely refuse from working in those professions. In general, today young people value physical work much lower than intellectual work, unlike in the Soviet period, and the majority of them consider working at an office to be much more attractive future alternative. Choices of professions made by the youth are reflected also in the further plans of their education paths. Almost three fourths of the graduates of the secondary education institutions having decided to continue education are planning to study a profession of a senior specialist, but in the real life only 16.9% of the employed belong to those professions. Consequently, if the young people fulfil their plans, only some of them will have the opportunity to work in the studied speciality. The most popular professions amongst the youth are the senior specialists of the field of law, social and culture affairs, commercial activity and management (administration), and science and engineering sciences. The government has limited options to adjust the supply of specialists in the labour market by offering more budget-funded places in specialities that are short of

230

Profesiju prestižs un izvēle jauniešu vidū: divu paaudžu salīdzinājums

specialists in the labour market. Many of the young people are so willing to study social sciences that they are ready to pay for the studies by themselves with studying them not only in state, but also in private higher education institutions. This is the reason to pay more attention to making the youth aware of the actual opportunities in the labour market regarding the professions in the social sciences and to raise the prestige of technical professions. The youth must know that the Latvian labour market is very dynamic, that is to say, currently non-prospective professions may turn out to be the prospective ones tomorrow, and that at the moment disproportionally large competition has been observed in the groups of professions with high salaries. Sadly, our study did not let us finding out how the plans of the youth have turned out. Such information would allow more conclusions about the coordination between the education and employment systems, and how the youth proceed from the first system to the other. Perhaps, the shortage of precise data about the paths of youth employment and education after acquiring the secondary education in the modern society makes many people use the experience they gained during the Soviet period as guidance. However, the study shows that the situation has changed and that the process of changes is on-going.

Ziņas par autorēm Ilze Koroļeva, Dr. sc. soc., LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece. Kopš 90. gadu sākuma viens no zinātniskās darbības virzieniem – jaunatnes problēmu izpēte. Piedalījusies vairāk nekā 40 jaunatnes izpētei veltītu projektu izstrādē un realizācijā: bijusi starptautisku salīdzinošu pētījumu, t.sk. zinātnisku projektu „Paaudzes ceļi un gaitas” (1992–1999), The European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs (ESPAD, 2003, 2007, 2011), Youth in Europe – European Cities against Drugs (ECAD, 2006, 2008, 2010) u.c. vadītāja Latvijā; līdz 2013. gadam strādājusi Latvijas Zinātnes padomes finansētos jaunatnes pētījumu grantos; pētniece starptautiskos projektos FP7 Memory, Youth, Political Legacy and Civic Engagement (MYPLACE) un FP7 Measuring Youth Well-Being (MYWEB). Vairāku desmitu jaunatnes problēmām veltītu publikāciju autore. Inta Mieriņa, Dr. sc. soc., LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projekta „Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika” zinātniskā vadītāja. Strādājusi vairākos gan Latvijas, gan starptautiska mēroga jaunatnes izpētes projektos – FP7 Memory, Youth, Political Legacy And Civic Engagement (MYPLACE), FP7 Measuring Youth Well-Being (MYWEB), Youth in Europe – European Cities against Drugs (ECAD un The European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs (ESPAD). Vairāku stipendiju laureāte, kā pētniece viesojusies Orhūsas Universitātē Dānijā, Ilinoisas Universitātē Čikāgā un GESIS EUROLAB Vācijā. Zinātniskie raksti publicēti žurnālos European Societies, Europe-Asia Studies un Polish Sociological Review. Ritma Rungule Dr. sc. soc., Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vada maģistra studiju programmu „Sociālo procesu analīze un vadība”, pasniedz socioloģiju, socioloģijas teorijas un vēsturi Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš 90. gadu vidus līdz 2013. gadam vadījusi vairākus Latvijas Zinātnes padomes finansētus jaunatnes pētījumu grantus LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. To rezultāti atspoguļoti daudzos zinātniskos izdevumos un apkopoti divās kolektīvās monogrāfijās – „Latvijas jaunatnes socioloģisks portrets” (LU FSI, 1999) un „Latvijas jaunatnes portrets: integrācija sabiedrībā un marginalizācijas riski” (LU Akadēmiskais apgāds, 2009).

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds Baznīcas ielā 5, Rīgā, LV-1010 Tālr.: 67034535 Iespiests SIA „Latgales druka” Baznīcas ielā 28, Rēzeknē, LV-4601 Tālr.: 64607176, fakss: 64625938