"Mājas viesis", Februāris, 2009 Kas veldzēs pagurušas dvēseles, sniedzot pozitīvas emocijas kā vitamīnus ziemas laikā? Kas straujāk liks pukstēt mīlnieku sirdīm Valentīndienā? Ja 13. un 14. februāra vakaru pavadīsi Dailes teātrī, tad tās būs LINDAS LEEN dziesmas. Dziedātāja piedāvā muzikāli, emocionāli un vizuāli augstvērtīgu programmu ar nosaukumu "Dziesmas mīlestības valodās". Kas būtisks šobrīd notiek Lindas dzīvē, un kā viľai izdodas emocionāli sasildīt klausītājus? – par to mūsu saruna. Maz ķīmisko radinieku – Laikā, kad cilvēku prātus aizľem ekonomiskā krīze, tu piedāvā gremdēties dziesmās par mīlestību. Kā izprast tava koncerta nosaukumu "Dziesmas mīlestības valodās"? – Nesen lasīju Gerija Čepmena grāmatu "Piecas mīlestības valodas". Tajā autors pievēršas dažādiem cilvēku mīlestības izpausmes veidiem un kopumā akcentē piecus: kvalitatīvi pavadītu laiku, apliecinājuma vārdus, dāvanas, darbus mīlestības dēļ un fizisku pieskārienu. Lasot aizdomājos, ka ir tik daudz skaistu dziesmu par mīlestību, kuras es dziedātu ar prieku. Tuvojas Valentīndiena, un man radās ideja par koncertiem "Dziesmas mīlestības valodās". Es gribu aicināt cilvēkus saprast vienam otra emocionālās nepieciešamības, nevis katram runāt savā mīlestības valodā. Mēs katrs gribam, lai mīlestību mums izrādītu tieši tā, kā mēs to esam gatavi uztvert, un nejūtam, ja otrs mīlestību izrāda citādi – viľš cenšas, grib justies saprasts, novērtēts, bet mēs to bieži vien neuztveram. Tas, kas ir patiesi svarīgs tev, iespējams, nenozīmē pilnīgi neko tavai otrajai pusei. Minētajā grāmatā autors piedāvā principus, pēc kuriem ātri var apgūt otram atbilstošu mīlestības valodu un saľemt prieku, ko sagādā prasme izteikt savu mīlestību. Ļoti gribas, lai cilvēki vairāk pievēršas mīlestībai. Bezmiega naktis un taureľi vēderā nav tikai pirmo pazīšanās mēnešu prioritāte. Kāda jēga panākumiem un naudai, ja nav mīļuma starp cilvēkiem, ja nespējam viens otru emocionāli piepildīt? Koncertos es dziedāšu dziesmas sešās valodās: spāľu, franču, latviešu, krievu, portugāļu, angļu valodā. Mūzika būs jutekliska, kaislīga un romantiska. Filmā "Vikija, Kristīne un Barselona" galvenais varonis gan teica, ka tikai nelaimīga mīlestība var būt romantiska. Daļēji viľam var piekrist, bet romantiku taču var ienest arī ilgstošās attiecībās. Tikai jāpiestrādā pie tā, jo nekas nerodas pats no sevis. Jo vairāk piestrādāsi pie attiecībām, jo vairāk saľemsi pretī. – Savā mājas lapā www.lindaleen.com tu raksti: "Ir cilvēki, kuri, būdami kopā, dod viens otram dzīvības dvesmu. To nav iespējams ne viltot, ne sajaukt ar ko citu! Tu vienmēr zini, kad tas notiek. Mums katram ir tik maz šo ķīmisko radinieku. Ir patiesi muļķīgi no tā atteikties jebkādu iemeslu dēļ." Šādam viedoklim vienmēr uzglūn lapsa no Sent-Ekziperī "Mazā prinča", atgādinot, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Sajūtas mēdz būt mainīgs lielums. – Un tomēr pāri visam jābūt sajūtai, ka blakus ir īstais cilvēks, kas tevi papildina, piepilda, veicina tavu attīstību. Ja šīs sajūtas nav, tad dzīve aizrit remdeni, bezkrāsaini, bezvērtīgi; tad ir jāmeklē savs cilvēks. Jā, bērnu dēļ daudzi turas kopā bez mīlestības, bet vai tas ir to vērts? Mana mamma savulaik apprecējās otrreiz, un es saprotu, kāpēc tā. Toreiz nesapratu, kāpēc jāiet prom no tēta, bet tagad saprotu. Bērns intuitīvi jūt, vai vecāki ir laimīgi vai izliekas par tādiem, un izjūtas paliek atmiľā arī tad, ja tās nenoformulē vārdos. Bez mīlestības kopā dzīvot ir pamazām iznīcināt visu dzīvo, īsto, patieso. Protams, ne vienmēr mīlestība izpaužas saldos vārdos. Ja pāris karsti strīdas, bet nekad viľiem neienāk prātā doma, ka varētu šķirties, tad īstie ir satikušies. Man ir iespēja ar dziesmām cilvēkus uz kaut ko aicināt, un es aicinu uz mīlestību!
– Kas tevi visvairāk saista pie vīrieša? – Es drīzāk iemīlos vīrieša prātā, nevis ķermenī. Un tomēr man ir svarīgi, lai vīrietis rūpētos par sevi. Man patīk vīrieši, kas ir atvērti pasaulei, jaunām spontānām idejām un spēj elastīgi uztvert dzīvi. Esmu uzticīga, un man ir svarīgi, lai varu paļauties uz otra cilvēka godaprātu un vienlaikus lai izdodas piedzīvot bezrūpīgumu un trakumu. Katrs cilvēks alkst pēc mainīgā un pastāvīgā, un, ja šos abus lielumus spēj apvienot viens cilvēks, ja izdodas ar otru konfortabli justies gan drošības, gan riska zonā, tad attiecības ir tuvu pilnībai. – Tavs draugs ir partijas "Jaunais laiks" biedrs. Vai jūs ar Edgaru Jaunupu mājās bieži runājat par politiku? – Viľa ietekmē esmu sākusi vairāk interesēties par politiskajiem procesiem un tos dziļāk izprast. Man ir radies iespaids, ka mūsu politiskās elites pārstāvji nekad nav saskārušies ar nabadzību vaigu vaigā. Viľi no sava Olimpa kalna neredz, kas notiek tur, lejā. Politiķi aizmirst to, ka tauta viľiem uzticas, viľus ievēl par deputātiem un apmaksā viľu darbošanos. Laikam cilvēkus maina sirdsapziľa, ja to ievaino un tai jākliedz. Jo ievainotāka sirdsapziľa, jo vairāk šāds politiķis grib norobežoties no žurnālistiem, runā augstprātīgi. Vainas sajūta daudziem vēl nav nokļuvusi līdz apziľai, bet tā noslogo smadzenes, sirdi, dvēseli. Tomēr politiķu zākāšana tautai arī neko labu nedos, tā nav izeja. Ir jānāk jaunam spēkam, tādam, kurš tautas interešu vārdā spēj atdot sevi visu. Kurš spēj atdot sevi visu? Līdz šim daudzi vadošie politiķi attiecībā pret tautu ir uzvedušies kā bērni, kas izmēģina vecāku pacietības robežas un, ja vecāki nereaģē, tad paplašina savas patvaļas robežas. Šobrīd tauta sāk reaģēt. Ziedoties skatuvei – Kādas ir tavas attiecības ar naudu? – Nauda kontā ir kā drošības spilvens automašīnā – ja nu kas, izglābšos. Šī apziľa ļauj naktīs gulēt mierīgāk. Es zinu, ko nozīmē nabadzība. Savulaik to izjutu, dzīvojot kopā ar brāli un mammu. Mēs katrs nedēļā varējām atļauties tērēt tikai 50 santīmus, dzīvojām uz ķieģelīti un kefīru. Ātri vien sapratu, ka gribu būt finansiāli neatkarīga, nelūgt naudu nevienam – ne draugiem, ne radiem, ne savam vīrietim. Man nepiemīt sievišķīgā īpašība šķiesties ar naudu un priecāties par jaunām lietām. Pērn Londonā, kur ierakstīju savu otro albumu, pārliecinājos, ka brendi un kvalitāte ne vienmēr ir sinonīmi – pirmoreiz mūžā nopirku "Pradas" somu, un pēc trim mēnešiem tai noplīsa metāla rokturītis. – Laikā, kad naudas maciľā daudziem paliek arvien mazāk, pirmais, no kā parasti atsakās, ir izklaide, arī koncerti. Tavs aicinājums ir būt uz skatuves, bet ja no koncertiem tomēr būtu jāatsakās – kādu darbu tu vislabprātāk darītu? – Es domāju, ka koncerti notiks par spīti grūtiem laikiem, jo tie sniedz sajūtas, ko nevar aizstāt – dzīvas emocijas. Cilvēks taču nedzīvo no maizes vien! Ceru, ka man nekad nebūs jāmaina darbs, bet, ja nu tomēr tā notiks, es labprāt ierunātu multiplikācijas filmas bērniem. Jā, man patīk tās skatīties, iejusties tēlos, atdarināt balsis. Londonā iegāju Disneja veikalā un jutos kā pasakā, radās tik pozitīvas emocijas no plašā rotaļlietu piedāvājuma bērniem. Nopirku sev pavāru žurkulēnu no filmas "Gardēdis."
– 2007. gada beigās divas nedēļas pavadīji Ľujorkā, Brodvejā, un tur secināji, ka Brodveja nav darbs, bet dzīvesstils, ka reti kurš no aktieriem var atļauties ģimeni, šie gadi ir ziedošanās skatuvei. Vai tavā dzīvesstilā ir vieta ģimenei? – Brodvejā aktieri ir uz skatuves katru darbdienu, un nedēļas nogalēs pat divreiz dienā. Viľiem nav laika pilnīgi nekam ārpus teātra. Ar mani nav tik traki, es nevaru atļauties četrdesmit koncertus vienā tūrē. Es sagatavoju programmu un izdziedāšu to divos vakaros uz Dailes teātra skatuves. Pēc tam man paliks laiks attiecībām, ģimenei, maniem tuvākajiem. Es negribu ziedot ģimeni karjerai, bet negribu arī ziedot karjeru ģimenes dēļ. Es gribu abus. – Cik bērnus tu vēlētos? – Mazāk par diviem nav nopietni, vislabāk ir trīs. Divi uzreiz – pirmais puika un tad meita. Pastarītis varētu nākt pasaulē ar laika distanci, un tad jau nebūtu tik būtiski – puisītis vai meitenīte. – Reiz presē esi izteikusi vēlmi pēc savas mājas meža ielokā, ezera krastā, ar baltām klavierēm un savu ierakstu studiju kā Stingam. Vai kaut kas no tā ir piepildījies? – Nē, šis nav sapľu piepildīšanas laiks. Tagad smagi jāstrādā, lai tiktu uz priekšu. Ja būs pirmie lielie sasniegumi, tad varbūt. Nedomāju, ka būs ļoti ilgi jāgaida, bet pagaidām iztieku ar dzīvokli un mazām melnām klavierēm. – Ko tev nozīmē pirmie lielie sasniegumi? – Starptautiska atzinība. Piemēram, pirmā "Grammy" balva! Izvairos no saldumiem – Kā tu uzturi sevi formā? – Es daudz laika un līdzekļu ieguldu veselībā, kas ir pamats labam izskatam. Trenējos sporta zālē, gribu attīstīt spēku, tāpēc četrreiz nedēļā dodos uz svaru zāli. Treneris katru reizi nedaudz pamaina treniľprogrammu, lai panāktu vislabāko rezultātu. Plānoju atsākt arī dejošanu, jo, piedaloties šovā "Dejo ar zvaigzni", man radās interese par deju. Reizi nedēļā eju uz vispārējo masāžu, regulāri – tvaika pirtī un tur lieku lietā skrubjus, pīlingus un krēmus, kurus man uzdāvināja draudzene. Ne reizi mūžā neesmu bijusi pie kosmetologa, bet par sejas masāžu sapľoju jau sen. – Vai draudzenēm laiks atliek? – Cenšos veltīt laiku sev tuvajiem cilvēkiem. Kad ierakstīju "Chameleon" albumu, cēlu telefona klausuli tikai tad, ja zvanīja mamma, menedžere vai draugs. Man nebija ne laika, ne spēka citiem cilvēkiem. Pagāja koncerts, nu beidzot biju gatava runāties ar visiem, visiem, bet... neviens vairs nezvanīja. Skumji, laikam bija atmetuši cerības. Pašai vajadzēja visus uzmeklēt. – Šķiet, ka neatkarība tev ir svarīga un tu pati plāno savu dzīvi. – Jā, mani ļoti tracina situācijas, kurās es nespēju ietekmēt notikumu gaitu. Man ir svarīgi pašai vadīt procesus un pašai par visu atbildēt. Nezinu, varbūt visiem, kas pēc horoskopa ir Lauvas, šī vēlme ir
izteikta. Lielas ierakstu izdevniecības aizbildniecība ne vienmēr ir efektīva, negribu būt mazs spēlmanītis lielā katlā. Jau kādu laiku sadarbojos ar aģentūras "Meduza" direktori Daci Ozolu, kura šobrīd ir arī mana menedžere. Viľai ir liela pieredze pasākumu rīkošanā. Es pati vienmēr esmu klāt, kad top koncerta apgaismojums vai skatuves iekārtojums. Arī skatuves tērpus sev izdomāju pati. – Tu nesmēķē, nelieto alkoholu, regulāri sporto. Varbūt tev tomēr ir kāds mazs grēciľš, kas izdaiļo dzīvi? – Mans perfektais dienas režīms ir saistīts ar to, ka citādi es nevarētu neko sasniegt. Slodze koncertu laikā ir ļoti liela – divas stundas es intensīvi atdodu sevi visu. To, ko uzkrāju avansā, ik dienu pareizi dzīvojot, to koncertā atdodu līdz galam – uzšauju sevi gaisā kā salūtu citiem par prieku. Jā, tā ir mana darba garoziľa, tas nav viegli. Paretam pagrēkoju ar laba vīna glāzi vai palutinu sevi ar kaut ko garšīgu. Man patīk baudīt ēdienu. Es spēju novērtēt labu virtuvi, atšķirt garšas nianses. Protams, tas neiet kopā ar slaidu figūru, tāpēc ikdienā prieku cenšos meklēt citur – aizeju uz kino, pie draudzenes, pastaigā pa parku, nevis virinu ledusskapja durvis. Ēdiens ir visvieglāk aizsniedzamā bauda, tāpēc daudzi tai ļaujas, nedomājot par sekām. Katrā ēdienreizē mēģinu ēst ne vairāk kā tik, cik varu paľemt kopā saliktās saujās. Ja apēdu vairāk, zinu, kas ar to notiks, jo nekas nepazūd tāpat vien. Man ir jāievēro stingra pašdisciplīna. Bauda jāatliek un jāsaprot, ka svarīgāka par lieko kumosu ir atliktā bauda – prieks par skaistu figūru. Agrāk brokastīs ēdu biezpienu, bet ar laiku gribējās ko citu. Tagad ēdu nesaldinātu musli ar žāvētiem augļiem un "Daugavas" jogurtu bez cukura. Septiľu gadu pārtraukums – Albuma "Chameleon" tituldziesma ļoti atgādina Džeimsa Bonda filmu mūziku. Vai tā ir nejaušība? – Mani vispār ļoti iedvesmo filmu mūzika, īpaši britu estrādes leģendas Šērlijas Beisijas balss Bonda filmās. Šī mūzika ir bez laika ierobežojuma, vienmēr aktuāla. Varbūt likumsakarīgi, ka tieši šādu dziesmu sacerēju un izvēlējos par tituldziesmu albumā, jo zināju, ka man vajadzīgas dziesmas, kuras izpildīšu kopā ar simfonisko orķestri. Tas bija fantastiski, esmu laimīga par šādu pieredzi. – Pērn konkursam "Jaunais vilnis" Raimonds Pauls izvēlējās Donu, kaut gan arī tev bija līdzvērtīgas pozīcijas. Toreiz neko vairāk par kabarē dziedātāju viľš tevī nesaskatīja... – Bet es viľu uzaicināju uz savu koncertu pirms pusgada Dzintaru koncertzālē, jo viľa teiktais man bija kārtējais izaicinājums. Pauls noklausījās koncertu, ienāca aizkulisēs, teica atzinīgus vārdus, ka divas stundas varu noturēt skatītāju uzmanību. Mēs paspiedām viens otram roku un draudzīgi šķīrāmies. Ja es būtu piedalījusies "Jaunajā vilnī", nebūtu paspējusi laikā izdot savu albumu "Chameleon" un netiktu ievērotas vienošanās ar sponsoriem. – Kāpēc starp abiem taviem albumiem bija septiľu gadu pārtraukums? – Dažādi personiski, finansiāli iemesli traucēja ātrāk izdot nākamo albumu, bet dziesmas tapa un labākās no tām ir šajā albumā. – Šogad tev paliek trīsdesmit. Kādas ir tavas attiecības ar vecumu? – Cilvēka personības izaugsme un lēcieni karjerā starp divdesmit un trīsdesmit notiek daudz straujāk nekā, piemēram, starp piecdesmit un sešdesmit gadiem. Es ticu, kamēr cilvēka dvēsele alkst
izaicinājumus, jaunus ceļus, zināšanas un pieredzi, tikmēr viľš ir jauns. Un kas mums ko var padarīt, ja jūtamies jauni? Neviens. *** LINDA LEZDIĽA • Dzimusi 1979. gada 26. jūlijā Cēsīs. • Mācījusies skolās Mālpilī, Baldonē un Talsos. Beigusi Jāzepa Mediľa Rīgas mūzikas koledžu. • Skatuves vārdu Linda Leen pieľēmusi 1999. gadā. • Debijas albums "Let's Go Insane" iznāca 2000. gadā, otrs solo albums "Chameleon" – 2008. gadā. • "Chameleon" nominēts "Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai 2008" kā labākais popmūzikas albums.