"Mēs", 2004. gada 27. novembris Līga Rušeniece NRA "Mēs", 27.11.2004
Savā ādā, sev pašai Lindas Leen pirmais soloalbums Let"s Go Insane nepalika nepamanīts. Ap šo notikumu virpuļoja visi viņas turpmākie gadi, kuros var atrast gan publikas atzinību, gan profesionāļu balvas, gan zaudējumus konkursos, gan kailfoto, gan skandālus, gan anonīmo čatotāju nievu blāķus... Tikai jauna soloalbuma tajos nav. Pirms kāda laika Linda vairs vakaros nebija dzirdama Radio SWH, bet pirms mēnešiem diviem pazuda no Rīgas. - Kāpēc aizgāji no radio? - Es pārdzīvoju, ka nedaru savu īsto darbu - nerakstu dziesmas, jo katru darbdienas vakaru bija tiešais ēters. Divus radošus darbus vienlaikus es nevarēju darīt - radīt dziesmas un katru vakaru radīt ēterā. Turklāt mūziķa sabiedriskā dzīve notiek tieši vakaros, arī darbdienu - prezentāzijas, balles, koncerti... Es saguru no tā, ka visu laiku bija jāsaka nē dzīvei. Sagribējās vienkārši dzīvot. Man bija jāizlemj, plus vēl tā apātija pret dzīvi... Pati sev to nosaucu par "radošo pusmūža krīzi". Man ir 25 gadi, un šaubos, vai būšu uz skatuves 50 gadu vecumā. Jā, es esmu kaut ko sasniegusi, bet tagad man ir tas vecums, kad būtu jāizvērtē - kas notiek un ko vēl man sasniegt. - Tu esot gandrīz vai bēgusi prom no Rīgas uz Austrāliju. No kā un kāpēc? - Gribēju nomainīt vidi. Izvēle uz Austrāliju krita tāpēc, ka man tur ir radi, turklāt man gribējās pēc iespējas tālāk. Pilnībā prom. Es sapratu, ka pati sevi nevaru izvilkt aiz ausīm ārā no purva, tāpēc braucu prom, lai cita vide man palīdzētu to izdarīt. Un tā arī notika - Austrālijā biju sev ļoti neraksturīgā situācijā, visu laiku biju atkarīga no cilvēkiem - tiku nodota to radu un draugu rokās, kas mani vadāja pa Austrāliju, pašai savas mašīnas man nebija. Bet es esmu vienpate - man vienmēr jābūt izvēles iespējai aiziet, ja es to vēlos, bet, ja izvēles iespējas nav, jūtos kā krātiņā, pat ja realitātē tā nemaz nav. - Dažam liktos - nu gan meitene Dievam acīs spļauj - jauna, smuka, ar balsi un labu darbu, kas daudziem ir vai mūža sapnis. Un viņai nepietiek! Tā jau klīrēšanās. - Jā, varbūt tā var domāt, bet es tobrīd jutu, ka pati vairs nekontrolēju savu dzīvi - to dara citi, izlemjot manā vietā, kas man jādara un kā man būtu vislabāk. - Vai tad tas nav katra mūziķa sapnis - rakstīt mūziku un lai citi nokārto dzīvi apkārt? - Es to saku vairāk par privāto dzīvi. Mana problēma ir tā, ka es idealizēju notiekošo un sev tuvos cilvēkus biju gluži vai piesējusi sev ķēdītē, turklāt biju pārāk greizsirdīga. Man likās, ka mana laime ir atkarīga no citiem cilvēkiem, ka citi var darīt mani laimīgu, bet patiesībā jau laime ir manī. Nu ja, beidzot sagribējās būt pašpietiekamai... Man bija jātiek galā ar savu lielo problēmu - maksimālismu, jo es visu dzīvi esmu gāzusies no viena grāvja otrā. Ja es strādāju, tad izdzenu sevi visu, nezinu ne rītu, ne vakaru, un tad, kad dodos izklaidēties - arī atdodu sevi visu. No tā man jātiek vaļā, jo tieši tas mani arī iedzina disharmonijā un disbalansā. Krasās nenormālās galējības un bohēmiskais dzīvesveids arī pielika punktu. - Kāds gadījums, kas pielika punktu? - Ķermenis pateica priekšā... Ķermenis ir gudrāks par mums, par mani - noteikti. - Tomēr - kurš gadījums? - Kad saucu ātro palīdzību. Nezināju, kas ar mani notiek, kāpēc ķermenis tik jocīgi uzvedas, un izrādījās - nervu sabrukums... Ķermeņa, nervu un emocionālā pārslodze. Pārāk daudz grāvju ar pārāk lielu amplitūdu pārāk ilgstošā laika periodā. To vairs ķermenis nespēja izturēt. Es ieslīgu apātijā un neredzēju sev priekšā neko, nezināju, ko iesākt. Un bezdarbība ir pirmais un vistaisnākais ceļš uz depresiju un dvēseles izvirtību. Es ilgu laiku nevarēju izskaidrot savu apātiju un tad izdomāju, ka man ir pilnībā jānomaina atmosfēra un vide. Uz pilnīgi svešu vietu, kur es varētu būt pilnīgi es pati. Un neietekmēties no citiem cilvēkiem, viedokļiem, izteikumiem, rīcības. Jo te es neizķepurotos - Rīga taču ir maziņa... visi man ir pazīstami un visi pazīst mani. Kad braucu prom, draugi teica - forši, varēsi staigāt pa ielu, un neviens tevi nepazīs. Man vajadzēja tikt galā nevis ar Lindu Leen, bet Lindu. Man liekas, ka man izdevās. Gribēju pati sev dot iespēju sakārtot pašapziņu, kas man šeit bija krietni pabojājusies. Turklāt pašapziņa man vienmēr bijusi liela problēma. - Vai tiešām? - Jā. Lai gan zinu, ka no malas tā neizskatās. Iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, viņi pēc pusstundas tusiņa parasti saka - tu taču esi forša beibe, bet es domāju, ka tu esi iedomīga un kašķīga. Un cilvēki pat nevar pateikt, kāpēc viņi tā domā. - Tādu tu pati esi radījusi to publisko tēlu. - Nu ja. Acīmredzot jau jādomā, kā izskatos no malas.
- Kāpēc tev tik ilgi nav jauna soloalbuma? Arī aktīvas koncertdarbības nav, vismaz publiski pieejamas. - Visu laiku bija tāda sajūta, ka man kāds liek kāju priekšā, lai gan viss it kā bija, lai izdotos - dziesmas ir, reku es arī esmu - ar balsi, ar gribu, bet nekas nenotiek. Nekas! Nekas nerealizējās, un nenotika ne ieraksts, ne albuma izdošana. Vienubrīd man šķita - ja jau viss tik grūti nāk, ja jau visādi šķēršļi... - Gudri cilvēki saka - tā ir zīme, ka nevajag. - Acīmredzot arī nevajadzēja. Tolaik pie sevis prātoju - man taču ir pedagoga diploms, varu strādāt skolā, apprecēt bagātu vīru un ar savu stāvokli sabiedrībā droši vien varētu sameklēt sev labu partiju. (Smejas). Un kādreiz padziedāt savam priekam. Tagad saku - paldies Dievam, ka bija šķēršļi, jo nu man ir pilnīgi citas domas un pilnīgi cita pārliecība par to, kas man jādara. Šis ceļojums darīja mani pieaugušāku, es reālāk skatos uz lietām. - Tavs uznāciens uz mūzikas skatuves bija ļoti skaļš, bet pēc tam sekojošais klusums raisīja valodas no sērijas - mēs visi varam nospēlēt vienu lomu dzīvē, bet tas mūs nepadara par aktieriem, turklāt - labiem. - Pilnīgi iespējams, ka mans laiks jau ir pagājis, un pilnīgi iespējams, ka mana zvaigžņu stunda jau bijusi un nekas vairs nebūs. Pilnīgi iespējams. Tomēr manī ir pārāk daudz radošo rezervju, un es negribētu tās vienkārši palaist vējā. Un pārāk daudz cilvēku mani pēdējā laikā ir bukņījuši - nemet pie malas dziedāšanu, vai tu esi traka, tu taču esi vajadzīga cilvēkiem. Un pēc visiem emocionālajiem pārdzīvojumiem ir mainījusies balss, tā ir ieguvusi dziļumu. Kad sirsniņa saplīst, tā nesadzīst, tā tikai nomierinās līdz tai stadijai, kad pārstāj fiziski sāpēt. Un nemaz nevar būt citādāk pēc lieliem paklupieniem un aplauzieniem. - Tu jau pati provocēji šo aplauzienu. Tomēr - mēs visi neesam divus mēnešus dzīvojuši Austrālijā, vide jau nav mainījusies. Ko tu vairs neļausi šai videi darīt ar sevi? - Es nepieļaušu sevi nemīlēt un pazemot. Vislielākā kļūda bija tā, ka es to pieļāvu. Es esmu uz atkarībām tendēts cilvēks, jebkurām un sevišķi esmu tendēta uz emocionālu atkarību no cilvēkiem. Ja kādu iemīlu vai pieķeros, un tas notiek diezgan ātri, tad mani tas cilvēks var viegli sāpināt. Mana kļūda pārāk atdoties cilvēkiem, pārāk dievināt un idealizēt viņus. Es tikai nesapratu to būtisko sīkumu, ka man jau sava dzīve jādzīvo savā ādā un - sev pašai. Man jārūpējas par to, lai man ir labi, jo arī visi citi rūpējas par to, lai viņiem ir labi. Jo tas ir tik cilvēciski, tas tā ir, un es biju aizmirsusi rūpēties par sevi. Es jaucu divas lietas - darīt labu un upurēties. Ja lūdz palīdzību, neatsaki, bet pats neuzmācies ar padomu un viedokli. Un tagad es sliktu saku, ja kāds jautā manu viedokli. - Vai tas ir jaunums tavā raksturā? - Jā, jo agrāk es spēru ārā to, kas uz sirds. Tagad es sapratu, ka man pašai nav patīkami, ja man uzbāžas ar kritiku, ja es nemaz nelūdzu viedokli. Tik daudz pati esmu uz sevi saņēmusi negatīvo, ka nu vairs negribu dzīvot negatīvismā, pakļauties vai ietekmēties no fucking čatu komentāriem, no rupja lamuvārda, kas uzrakstīts uz sienas, vai drausmīgās politiskās situācijas Latvijā. Ja ietekmējies no tā visa, tad esi vidējais aritmētiskais latvietis - tāds bēdīgs, kuram jāiedzer tāpēc, ka nav saules un vispār dzīve iet šķērsām, un naudas nav, un bērni neklausa. Tagad es mēģinu pasauli pieņemt tādu, kāda tā ir, nevis dumpoties tai pretī. Jāmainās jau ir man, nevis pasaulei. Ja kaut ko gribu, ir nevis jāsēž un jāgaida, bet jāiet un jāpaņem. Agrāk es domāju, ka nav iespējams mainīt dzīvi, bet tas ir iespējams. Ir jātic, ka var notikt. - Nav briesmīga sajūta, ka visa dzīve paiet, izklaidējot bagātus cilvēkus privāta rakstura ballītēs un bez lielās skatuves? Tu taču pārsvarā dziedi slēgtai publikai, kurai džezs dzimšanas dienā pieder pie stila - līdzīgi kā noteiktas markas automašīna, dzīvoklis vai māja prestižā ģeogrāfiskā vietā. - Tā ir - cilvēkiem, kas visbiežāk nevis saprot džezu, bet tiem, kas saprot, ka džezs ir elitārs. Šādos pasākumos mēs ar Kārli Lāci jau pēc pirmajām divām dziesmām varam pateikt, vai cilvēki klausās vai bīda dakšiņas pa šķīvi, un, ja tā - tad muzicējam viens otram, un, pilnīgi atbrīvojoties, izdodas pērles. - Tas neaizvaino? - Nē. Ja es varu darīt to, kas man patīk, un man par to vēl maksā naudu, nu lai tak bīda tās dakšiņas! Es esmu sieviete, un man patīk process, es to arī izbaudu - es dziedu. Tomēr publikā vienmēr ir cilvēki, kas saprot. Tomēr es šo ceļu uzskatu par līdzekli tam, lai varētu realizēt savu tālāko mērķi. Dziesmas ir uzrakstītas, tagad meklēju producentu, kas to padarītu interesantāku. Kad sāku dziedāt džezu, darīju to par kapeikām. Un tas ir normāli. Sākumā ir riktīgi jāparukā, praksei ir jābūt milzīgai... Kad kādreiz cilvēkiem pasaku, kāds man honorārs, viņi uzskata, ka tas nav taisnīgi, jo viņiem jāstrādā visu mēnesi, lai dabūtu tādu naudu, ko es dabūju stundā. Bet, redz, tā desmit gadu vēsture viņiem nav zināma, kamēr aizej līdz tam, ka esi tā vērta, lai par tevi maksātu tādu naudu. Un to jau nezina - cik grūti un ilgi man tas nācis, ar cik aizvainojošām replikām un piepīpētām telpām un krogiem, kuros jādzied. Bet bez tā nevar. Jo nevar uzreiz iekāpt saulītē. Nē, var, bet tad arī apdeg. Tāpēc vajag tā - pamazām. - Bet tu taču pati apdegi! - Profesionāli - ne, kā cilvēks - jā. Profesionāli viss gājis tieši tik pakāpeniski, cik vajadzīgs. Tikai tagad, pēc desmit gadiem, kopš nopietni dziedu, tikai tagad es dziedu tā, kā man gribas, nevis tā, kā man sanāk. No tagadnes atskatoties uz iepriekšējo... Laikam jau nevajag noliegt savu pagātni, jo tā bija, tas bija mans ceļš uz. Tagad es varu sākt sevi saukt par mākslinieku. - Kuram gribas vai negribas atvērt visu pasauli? - Nevis visu pasauli, bet... man tiešām ir apnicis kaulēties... Gribu izveidot skaņas šovu, skaņas izrādi - programmu. Šovu, kurā varēs baudīt mūziku. Tas ir mans sapnis.
Nezinu, kāpēc esmu tik pārliecināta par sevi, bet jūtu - nu ir tas brīdis, kad varu galvot par sevi un teikt - jā, es esmu tā vērta. Līdz šim es to nezināju, jo... Es vienkārši nebiju. Pēc visa, kas noticis, es zinu savu vērtību, savu patieso vērtību. - Zināt savu vērtību ir viena lieta, cita - dabūt, kas maksā par šo vērtību un grib to dzirdēt. - Var jau teikt - es te tāds ģēnijs, neviens nesaprot ne mani, ne manu lielo mākslu, nu visi visapkārt ir muļķi. Ja tevī neklausās, tad tā ir tikai tava vaina, tu neesi sevi pietiekami atdevis un neesi interesants. Neatvairāmu un supermegakolosālu lietu neviens nevar ignorēt. Ja tev piedāvās supergaršīgu konfekti superskaistā iepakojumā, tu taču neatteiksies vismaz pagaršot un nobaudīt. Tu vari nekļūt par fanu, bet nobaudīt nobaudīsi. Ir jārunā tā, lai tevi saprot, jo kāpēc tad tu vispār runā? Un tā arī visa formula. Ja tas būs kolosāli, to nevarēs ignorēt, un būs cilvēki, kas to klausās. Viss būs atkarīgs tikai no manis - cik darba es tajā ielikšu. Un cik lielu muzikālu orgasmu viņi gūs, un cik eksaltēti viņi par to stāstīs citiem, kas, iespējams, būs mani nākamie šova skatītāji. - Un ja nu ne? - Tad neko. Tad tā būs mana vaina, un, domāju, ar mūziku vairs nenodarbošos. - Tad topošo šovu varētu saukt par pēdējo piegājienu? - Tā varētu teikt. Diezgan riskants gājiens no manas puses, bet citādi nevar. Tā knapināšanās... Es vairs neesmu padsmitniece. Es jūtu sevī, ka man tagad to darīt ir īstais un arī pēdējais laiks. - Vai atceries savu neslēpto sarūgtinājumu un aizvainojumu pēc Eirovīzijas? Vai esi iemācījusies zaudēt? - Kuram gan patīk zaudēt? - Nevienam, jautājums ir - kā protam? - Es par to nedomāju. Cilvēks 50% no dzīves dzīvo sev, 50% viņam ir jāatdod, un kā to katrs dara, ir cits jautājums. Mans uzdevums ir priecēt cilvēkus un padarīt viņu ikdienu garīgāku un dziļāku. Es zinu, ka spēju viņiem to dot, tāpēc nepieļauju iespēju, ka tā varētu nebūt. Bet, ja tā nebūs, dziedāšu šūpuļdziesmas saviem bērniem. - Vai šāda kardināla izvēle nebūs otrais grāvis? - Nezinu. Domāju, ka ne, jo tagad es dzīvi redzu tikai skaidrām acīm. Esmu bijusi tajā apritē un nedomāju tur aktīvi atgriezties. Mani vairs neinteresē tas, kas murd ap tā saucamo apriti. Ja agrāk par murdā notiekošo pārdzīvoju, tagad pasmaidu. Slikto cilvēki saka tikai aiz rūgtuma, kas sakrājies viņos. Mani interesē dziedāt, uzstāties, realizēt savu sapni par skaņu šovu. - Pati jau arī esi bijusi šerpa. - Nu jā. Jo bija rūgtums. - Par ko? - Man likās, ka dzīve ir netaisnīga. Dzīve nav ne taisnīga, ne netaisnīga, viss atkarīgs no tā, cik gribi un cik spēj no dzīves paņemt. Vieglāk ir žēloties redz, kāds man liktenis, man neveicas. Ko nozīmē - veicas? Ja neraksti dziesmu, neej studijā, ja necel māju vai nestādi kartupeļus, tad nekas arī nenotiek. Veiksme ir tikai tāds kronītis pie princeses kleitas, viss pārējais ir darbs. Pirms gada man bija pilnīgi vienalga - manā dzīvē kas mainās vai ne, tajā kas notiek vai ne; kaut kā dzīvojos, kaut kā dziedu, bet nezinu - vai vajag vai ne, un vispār es varbūt vēlētos kaut ko, bet ko? Tagad man ir skaidrs, ko es gribu. - Kāda atšķirība starp vēlmēm un gribu? - Vēlme ir bezdarbīga, gribai klāt nāk darbība, un to var izdarīt tikai katrs pats. Tik vienkārši.