NRA, 2008.gada 15.novembris Linda Leen mīlētā un nīstā Autors: Sandris Vanzovičs Publicēšanas datums: Sestdiena, 2008. gada 15. novembris. Rubrika: Kultūra (15. lpp.) Nevienai dziedātājai Latvijā septiņus garus gadus nav izdevies noturēt par sevi tik nerimstošu mediju un sabiedrības interesi, iztiekot bez jauniem albumiem, bez lieliem koncertiem un gandrīz bez jaunām dziesmām, kā Lindai Leen. Tāpat, šķiet, vēl neviena nav bijusi tik ļoti celta debesīs un tajā pašā laikā nolikta līdz ar zemi. Šīs nedēļas sākumā Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē notikušais Lindas Leen koncerts Chameleon bija īstā reize, lai klātienē pārliecinātos, uz ko spējīga šī savulaik par jaunu un talantīgu dēvētā dziedātāja. Jā, jau iepriekš bija viens šīs programmas koncerts Dzintaru koncertzālē, taču... Opera ir Opera. Gandrīz visām gaumēm Tā kā šis lielkoncerts notika Lindas Leen jaunā albuma Chameleon popularizēšanas nolūkos, protams, koncertā izskanēja viss šajā ripā iekļautais skaņu materiāls, taču ne tikai. Linda koncertu sadalīja it kā trīs daļās: pirmajā skanēja jestri pop&jazz gabali, otrajā – romantiskas un sirdi plosošas balādes, bet noslēdzošajā daļā – lielākoties populāru hitu kaverversijas. Katra no šīm daļām prasīja pārģērbšanos, un pauzes tika aizpildītas spoži: viena ar saksofonista Ginta Pabērza un britu trompetes meistara Kevina Robinsona saspēli, otra – ar aktiera Jāņa Skuteļa jokiem. Arī pārģērbšanās rezultāts bija spožs, turklāt jāpiebilst, ka pie tērpiem strādājusi Linda pati. Nu pie lietas. Koncerts sākās ar žiperīgajiem To Be A Star un My Babe"s Back Again, pēc tam ievirzot klausītājus šansonīgā gultnē (Freak un Stick Together), lai pārceltu uz džeza (Not A Chance) sliedēm, un beidzot liekot priekšā arī albuma tituldziesmu Chameleon. Vēl tikai superīgā Hypnotise ar pianista Kārļa Lāča fona vokālu trumpī, un pirmā daļa bija galā. Vienā elpas vilcienā. Gandrīz pat žēl, ka albums pirms tam jau bija dzirdēts, tāpēc simfoniskā orķestra skanējums likās kā kaut kas pašsaprotams. Vai varbūt vienkārši Linda ar savu balsi un harismu to nomāca? No tautasdziesmas pie Medņa Jāatzīst, ka turpinājumā Neatkarīgās apskatniekam vairs tik labi neklājās: otrajā daļā iekļautās lēnās dziesmas bija skaistas, taču visai vienveidīgas – izcēlās vien You Have Made Me Happy, kur piespēlēja jau pieminētais Robinsons. Klausītājiem gan patika arī pārējās. Vismaz tam tipam, kas kaut kur zāles aizmugurē vai balkonā, sākot no otrās dziesmas līdz pat koncerta beigām (varbūt viņš vēl joprojām ir tur?), pēc katra gabala auroja bravo! – noteikti... Otrās daļas noslēgumā Linda nosūtīja klausītājus nokdaunā – sākumā ar Tautasdziesmu māmiņai (veltījums turpat zālē sēdošajai mātei) un tekstu par "silto jauko istabiņu, bērza malku kurinātu", bet pēc tam ar populāro Not To Fall Again, uzdabūjot uz skatuves pat Arni Medni. Savukārt trešā daļa iesākās ar seno gabalu Let"s Go Insane, kuru pie klavierēm izpildīja Linda pati (to gan
viņai labāk nedarīt), bet turpinājās ar It"s Oh So Quiet (Bjorka), Džordža Gēršvina Fascinating Rhytm, Mein Herr (Laiza Minelli) un vēl dažām kompozīcijām no albuma, radot tādu kā kabarē noskaņu. Koncerts noslēdzās ar Frenka Sinatras My Way, un tas arī bija lieki – cik var ekspluatēt šo seno hitu?! Nepieciešams runu rakstnieks Kas vēl bija lieki (ja neskaita jau minēto bravo aurošanu)? Prasījās nedaudz lielāka variēšana ar gaismām – pirmo piecu sešu dziesmu laikā vispār dominēja vienmuļi zils fons, arī videoprojekcijas bija pavājas, tāpēc nācās vien pievērsties pašai Leen un orķestrim – uz skatuves vai arī divos lielajos ekrānos. Tiesa, vēlāk gan viss sakārtojās, un nu bija darāmais ne tikai ausīm, bet arī acīm. Sakrita uz nerviem arī pati Linda. Labi, pirms Bjorkas dziesmas viņas klāstītais, ka "visi jau zina, ka esmu iedomīga un man nav autoritāšu, taču ir dziedātāja, kurai es būtu gatava pienest ūdeni" ir norakstāms uz Lindas savdabīgo humora izjūtu, bet My Way veltīšana "visiem pasaules dižajiem mūziķiem, no kuriem esmu ietekmējusies" (citāts ir aptuvens, bet jēga tieši tāda) – tas jau bija par traku... Vienīgais – koncerta beigās dziedātāja no mūzikas radīšanas prieka jau bija tik acīm redzami sašuvusies, ka viņai laikam bija zudis pamats zem kājām. Respektēsim. Protams, zvaigznes var atļauties daudz ko, bet – vai Linda tāda ir? Ir. Nu, vismaz lokālā nozīmē. Ne sekundes simtdaļas šaubu par savas uzstāšanās spēku, perfekts vokāls un teatrālās dotības (laikam kabarē izrāžu nopelns – senākos gados nekas tāds nebija novērojams), teicama izpratne, kā sevi pozicionēt un pasniegt. Rezumējot: aizmirstiet par "jauno dziedātāju"; mūsu priekšā 29 gadus veca, par saviem spēkiem pārliecināta dziedātāja, kuras tēls jau prasās pēc apzīmējuma dīva. Linda un viņas mūzika var patikt vai nepatikt, taču dziedātājas priekšnesums ir kvalitatīvs – to būs grūti apstrīdēt pat viņas noliedzējiem.