"Santa", 2001. gada jūlijs Viena. Brīva. Laimīga. LINDA LEEN žurnāls "Santa", I.Sila 2001.gada jūlijs Linda Lezdiņa. Mazs, apaļš meitēns, dzīves pirmos gadus pavadījis netālu no Cēsīm, bet jaukās bērnu dienu atmiņas nomāc neaizmirstamās tēva acis, kad viņš kārtējo reizi bija iedzēris. Nedz Linda, nedz viņas mamma ilgi to nevarēja izturēt. Linda Feldberga. Pusaudze, viņa sev un pārējiem bija neglītais pīlēns, kura izbaudījusi pusaudžu nežēlību, katru dienu raudājusi un domājusi par pašnāvību, bet pratusi «saņemt sevi rokās». Linda Leen. Šo Lindu zina daudzi. Latvijā zināma jauna dziedātāja. Atzīta. Slavena. Apdāvināta. Mīlēta. Nīsta. Viena. Brīva. Laimīga. Liels bija pārsteigums, kad norunātajā vietā Lindu gaidīju ne tikai es, bet arī puiši no TV 3 šova «Dienas harakiri», lai skatītāji redzētu, kā dzīvo Linda. Iedomājos, vai gan daudz šāds raidījums var pastāstīt par slavenības dzīvi, izņemot to, ko viņa ēd, ko tajā dienā apģērbusi un ar ko pusdienlaikā satiekas. Bet galvenais jau ir šovs... Skatoties, kā Lindai televīzijas puiši pieāķē mikrofonu, nospriedu, ka būt slavenam nav nemaz tik vienkārši, ir tik maz brīžu, kad vari pabūt viens. Ar to sākās mūsu saruna, par laiku, kura patiesībā Lindai nav. «Svētdienās atteicos strādāt radio, jo tad man nebūtu nevienas brīvas dienas. Skola, koncerti, darbs. Jāieplāno laiks, ko atvēlēt draugiem. Parasti tas ir pēc vienpadsmitiem vakarā, kad beidzas darbs radio, tad aizbraucam uz kādu krodziņu. Kad kļuvu pazīstama un ievēroju sev veltītos vērojošos skatienus, nevarēju atbrīvoties. Grūti, bet mācos nerea?ēt uz skatieniem, replikām. Jo citādi nevarētu normāli dzīvot. Es uzvedos, dzīvoju tāpat kā pirms gada, tāpat kā vienmēr. Jā, man pievērš uzmanību, tāpēc pieredzējuši šovbiznesa pārstāvji teikuši, ka vajadzētu vienmēr izskatīties labi, vienmēr būt sapostai. Pret to iebilstu. Kuram gan no tā būs labums? Negribu pieradināt cilvēkus vienmēr redzēt mani kā sapucētu lelli. Esmu Cilvēks, kurš grib dzīvot tāpat kā citi. Ja gribu uzvilkt smagnējus zābakus, tad to arī daru, jo tā jūtos labi. Šķiet, cilvēkiem tieši patīk, ka mākslinieki ir dabiski, patiesi...» Es pati Interneta portālos, kur risinājās diskusijas par un ap Lindas albumu un tā prezentāciju, lielākā daļa atsauksmju bija nevis par mūzikas kvalitāti, bet par dziedātājas izskatu. «Kamēr cilvēks ir daļiņa no pelēkās masas, viņam nesaka neko – ne labu, ne sliktu. Līdzko paceļ galvu, kaut ko sasniedz, tūdaļ gan slavē, gan nievā. Dažiem cilvēkiem viss jaunais, svešais ir slikts. Bet patiesībā ļoti maza daļiņa cilvēku raksta sliktus komentārus, jo zina, ka neviens nekad neuzzinās, kas viņi ir. Varbūt tā ir vienīgā vieta, kur viņi var sevi pierādīt, atbrīvoties no stresa, izgāzt savas dusmas... «Delfi» vairs nelasu. Man nav nepieciešams lasīt vēl kaut kādus apvainojumus... par manu lieko svaru. Ja jau ir cilvēki, kuri mani mīl tādu, kāda esmu, tas nozīmē, ka viņiem ir nepieciešama mana mūzika, nevis mans izskats. Es dzīvoju tā, lai justos labi. Galu galā neesmu nekāda prece, kas izlikta pārdošanai, un tad nu visi spriedelē, cik tā laba. Spriediet par manu mūziku, nevis par manu vidukļa apkārtmēru...» Arī par kailbildēm novembra «Klubā» Lindai daudz pārmests, viņa nevar atrast izskaidrojumu, kāpēc to darīja. Skaidrojumu ir devusi mamma. «Mamma teica: «Es zinu. Tu vienmēr esi jutusies neglīta, apaļa meitene, kurai puiši nepievērš uzmanību.» Jā, tai vecumā mani nevarēja ierindot smukāko meiteņu sarakstā. Biju neglītais pīlēns un to ļoti pārdzīvoju. Man neveicās nekur – ne mācībās, ne sportā, ne attiecībās. Visām meitenēm bija puiši, man ne. Protams, cietu, man neviens nepievērsa uzmanību. Pirmās attiecības ar puišiem veidojās 17 gadu vecumā... Jā, varbūt augot manī attīstījās vēlēšanās sevi pierādīt kā sievieti, kā iekārojamu būtni. Tā vismaz saka mamma. Pati par to nebiju domājusi... Bet labi, ka tas notika tad. Nu jau pagājis krietns laiks no tās bildēšanās. Tagad tā vairs nedarītu un nekad nedarīšu... nekad... Nē, man nav aizspriedumu pret šādām lietām. Domāju, ka Dievs mūs radījis tādus, kādi esam. No kā patiesībā kaunēties... Tādi iznākam no mātes miesām... Pusaudža gados nebija tādas dienas, kad neraudāju. Turklāt tai vecumā jaunieši ir ļoti nežēlīgi, ļo-o-o-ti. To izbaudīju... Un tās nav manas skaistākās atmiņas. Tas bija grūts laiks... Neteiktu, ka gribētu to izsvītrot no savas dzīves... katrā ziņā to Lindu, skatoties no šīsdienas apstākļiem, neapskaužu.» Mamma Gan Gada balvas pasniegšanas ceremonijā, gan sava diska prezentācijā Linda teica «paldies» savai mammai un iedvesmas objektam. Cik liela nozīme šiem abiem cilvēkiem ir Lindas dzīvē? Par mammu un bērnību runājām daudz. Skatoties, kā Linda uz skatuves smaida, saņem dārgas dāvanas, šķiet, viņa ir zem laimīgas zvaigznes dzimusi lellīte. Klausoties Lindas bērnības atmiņās, šķiet, viņa runā par citu cilvēku, citu Lindu. Varbūt patiesais iemesls, kāpēc viņa nomainīja uzvārdu, ir tas, ka negrib būt tam visam cauri izgājusī Linda. «Bērnībā mammai nebija īpaši daudz laika man un brālim, viņa bija skolas direktore. Kādu laiku dzīvojām vieni, jo, kad man bija septiņi gadi, no tēva aizgājām – viņš daudz lietoja alkoholu. Mamma nosprieda, ka bērniem tas nav jāredz, un mēs pārvācāmies dzīvot citur... Man nemaz nebija žēl... Pārcēlāmies uz Mālpili, mammai bija daudz darba, vēl jāaudzina divi skolas vecuma bērni... Ļoti pārdzīvoju, jo likās, ka mamma mani nemīl, ka neesmu viņai vajadzīga. Biju pārņemta ar domu, ka brāli mamma mīl vairāk. Laikam jau mātēm dēli ir mīļāki... Bet varbūt tās ir manas iedomas... Tagad saprotu, ka tas, ka mamma ļāva mums augt pašiem, lika man kļūt patstāvīgai, iet uz savu mērķi... Ja kāds toreiz skolā teiktu, ka būšu dziedātāja, noteikti smietos, jo man pat sapņos tāda doma nerādījās... Mamma vienmēr, skatoties, kā visu pārdzīvoju, teica: «Linda, kāpēc tu ļauj citiem darīt sev pāri? Kāpēc necīnies?» Tā sapratu, ka manā vietā neviens cits neko nedarīs... Un nāca Baldones laiks. Jā, atkal pārvācāmies... Tur man radās iespēja mainīties, cīnīties par sevi. Es mainīju skolu, tā bija jauna vide,
cilvēki, kuri par mani neko nezina. Bija iespēja ieiet klasē, svešos cilvēkos nevis ar zemu nokārtu galvu un pārliecību «redz, neglītais pīlēns atnācis», bet gan ar lepni paceltu galvu un domām, ka arī es varu... Tā es sasparojos... Sāka uzlaboties sekmes, guvu pirmos panākumus mūzikā. Startēju un uzvarēju konkursos. Kad cilvēkam sāk veikties, viņš sāk sev arī ticēt. Tas bija laiks, kad sev noticēju, kad sapratu, ka kaut ko varu...» Vēlāk Lindai jautāju par skaistākajām tā laika atmiņām. Viņa ilgi klusē un nodurtu galvu skatās tējas glāzē. Vai tiešām nav bijis neviens jauks brīdis? Pēc krietna mirkļa Linda atzīstas, ka vispatīkamākais brīdis bijis, kad uzzinājusi par sekmēm pamatskolas diplomā. Linda beidza skolu kā teicamniece. «Par to jāsaka paldies arī mammai, viņa man lika sev noticēt. Vienmēr visos dzīves gadījumos viņa mūs ar brāli ir uzklausījusi, likusi mums domāt. Mamma varēja pateikt tikai vienu teikumu – bet tas bija tā-ā-āds, kas nekur nepazūd, kas paliek. Acīmredzot tas kamols kaklā kāpj un kādā brīdī vai nu sprāgst asaras, vai arī tu to norij un ej uz priekšu ar visu kamolu. Kad mamma teica: «Linda, tev jāsāk cīnīties, jāsāk beidzot sevi cienīt», tas sprāga... Šķiet, ka cilvēkiem ar kompleksiem ir lielāks stimuls izrauties no bedres, kurā viņi domā esam... Cilvēkiem, kuriem viss it kā padodas, kuriem nav problēmu, nav vajadzības un vēlēšanās neko mainīt. Bet cilvēki, kuriem tā visa nav... viņi pēc kaut kā tiecas. Varbūt tas notiek neapzināti, jo es nekad apzināti neesmu tiekusies pēc slavas un panākumiem...» Tagad Linda saņem dārgas dāvanas, viņai ir modernākais mobilais telefons, jauna mašīna utt. «Ui, visas vasaras pavadītas, vai nu ravējot kartupeļus un kaplējot bietes, vai kraujot sienu un izvedot mēslus no kūts. Es zinu, ko nozīmē strādāt. Mamma mums iemācīja, ka nauda nenāk tāpat vien. Kad viņa apprecējās otrreiz – arī ar skolas direktoru, mēs ar brāli vasarās apkopām skolas apkārtni: ravējām, stādījām, nesām malku, un patēvs mums maksāja algu. Tas nebija viegli, bet mēs zinājām, par ko mums tos rubļus dod, un zinājām, cik grūti tas nācis. Es sāku pelnīt jau 11 gadu vecumā, izgatavoju un tirgoju dažādus ādas izstrādājumus: blociņus, kārbiņas, auskarus. Tā nopelnīju kabatasnaudu un varēju nopirkt to, ko mamma nevarēja atļauties. Kādu laiku visu sapelnīto naudiņu atdevu mammai. Ar katru gadu arvien vairāk saprotu: nekad nespēšu mammai to atmaksāt. Tas vienkārši nav izdarāms... Tagad cenšos palīdzēt finansiāli, jo skolotāju algas ir smieklīgas. Pie katras izdevības saku mammai, cik ļoti viņu mīlu. Viņai audzināšana ģimenē bijusi pavisam savādāka, es teiktu, vēsāka, jo tāda lieta kā apskāvieni, samīļošanās savā starpā vecākajai paaudzei ir sveša. To savā ģimenē ieviesu es.» Par tēvu «Par tēvu... Viņu tā arī neesmu vairāk redzējusi, un man nav vēlēšanās satikties. Principā man tēva nav... Jā, sievietes satiek labus vīriešus un apprecas otrreiz, bet savu patēvu es neuzskatu par tēvu. Viņš ir mammas vīrs, nevis mans tētis... Agrāk māca skaudība – skatījos uz meitenēm, kuras staigāja tētiem pie rokas, izskatījās mīļi. Kā tas ir, nezinu, jo man izpalika. Taču tas ir kā koks ar diviem galiem. Jūtos stipra, jo sievietes, kuras aug bez tēva, ir vīrišķīgas. It kā tas ir labi, viņām ir liela «caursišanas» spēja, bet – vīriešiem nepatīk tādas sievietes... Tas, ko redzēju bērnībā, noteikti ir atstājis iespaidu. Pirmkārt, alkohols, ja jūtu, ka vīrietim ir nosliece lietot alkoholu biežāk nekā normāli, ar šo cilvēku vairs ne mirkli negribu uzturēties kopā. Esmu pietiekami to atskatījusies, vairs nekad negribētu to piedzīvot... Sākumā cilvēks kļūst jautrs, runājas un priecājas, tad kādā brīdī acis kļūst trulas. Visiem vienādas. Tiklīdz ieraugu tādas acis, nevaru vairs uz to cilvēku skatīties, man ir pretīgi. Zinu, ko viņš šādā stāvoklī var izdarīt, esmu redzējusi un nevienam to nenovēlu... Cilvēks, kurš lieto alkoholu, nekad mani neapprecēs...» Citi «Precēties negribētu līdz gadiem 30. Arī bērnus līdz tam laikam neesmu plānojusi... Ja man tagad piedzimtu bērns, ārprāts, cik daudz laika viņš paņemtu. Pāris gadu no dzīves varētu izsvītrot. Protams, tā ir maza, jauna dzīvībiņa, kuru esi laidusi pasaulē, viņa ir jāmīl, jārūpējas, bet pašlaik pati jūtos kā pieaudzis bērns. Domāju, tam jābūt gaidītam, plānotam notikumam ar īsto cilvēku, kad abi to vēlas. Iedomājies, kā tas ir, kad bērns it kā gadās un tu tikai nopūties: O.K., neko darīt, būs vien jāaudzina. Taču tas ir kaut kas svešs, negaidīts, tu nebiji to gaidījis ar mīlestību un rūpēm. Tad tas traucē. Iedomājos, ja es būtu tāds bērns... Mammai piedzimu 28 gadu vecumā, kad viņi bija izbaudījuši jaunību, izskraidījušies un tad gribēja bērnus. Un es piedzimu. Nemūžam negribētu būt bērns, kas mammai gadījies...» Runājot par bērniem, Linda teica – ar īsto cilvēku. Šķiet, daudzi, kuri dzirdējuši Lindas pateicības vārdus savam iedvesmas objektam, saprata, ka tie domāti viņas draugam. Jā, viņi bija kopā četrus gadus. Bija. «Neteiktu, ka esmu vientuļa. Nē... Taču šķiršanās no drauga, ar kuru kopā būts četrus gadus... Es gan esmu apmierināta, jo jūtu, ka man ir nepieciešama brīvība... Esmu priecīga par mašīnu, tagad saprotu vīriešus, kuri mīl savas mašīnas... arī es to mīlu, sasveicinos, runājos, mašīna ir draudzene, kas ļauj man justies brīvai. Tagad tā ir manas mājas. Jo māju man nav – joprojām dzīvoju kopmītnē, dažkārt aizbraucu pie mammas, bet arī tur nejūtos kā mājās. Mašīna ir mana brīvība... Patīk vienai vakarā traukties pa šoseju... Šobrīd man dzīvē ir posms, kad labākā izklaide ir vai nu vientulība – klusums, vai arī saturīgas sarunas. Manuprāt, tikai esot vienam, cilvēks var īsti saprast, kas viņš ir, ja esi kopā ar kādu cilvēku – tu dali uzmanību. Kad esi viens, neviena dēļ nav jātērē enerģija, tu esi viens un tikai viens. Pats ar sevi... Tad vislabāk var savākties.» Šodiena Iepriekšējais albums, kur daudzas dziesmas veltītas mīlestībai, tapis ar bijušā puiša klātesamību. Linda atzīst, ka šķiršanās daudz ko mainīs, kaut gan viņai jau pirms kāda laika šķitis, ka nākamais albums būs daudz nopietnāks. «Mīlestības tēma pamazām sāk sevi izsmelt. Protams, protams, tas nekad nav izsmeļams. Bet vārdi ir tik, cik ir, un «es mīlu» nevar pateikt savādāk. Varbūt esmu nogurusi no mīlestības. Gribas sev uzdāvināt skaistu, brīvu dzīvi. Nezinu, cik ilgi tas būs. Negribu iedziļināties sīkumos, kāpēc izšķīrāmies, viss gāja savu dabisko ceļu. Diemžēl neticu mūžīgai mīlestībai. Ļoti gribētu satikt cilvēkus, kuri to ir izbaudījuši. Zinu pārus, kuri ilgi ir kopā un joprojām dievina viens otru. Tas ir brīnišķīgi, skaisti, bet reti. Taču neesmu pārliecināta, ka tie cilvēki ir patiesi, varbūt no sevis kaut ko slēpj, varbūt negrib palikt vieni...
Mūsu mīlestība bija smaga. Man liekas – vai nu ir kontakts, vai nav... Bet es ļoti daudz guvu no šīm attiecībām, izgāju cauri paradīzei un ellei, tās mani norūdīja, kaut kādā ziņā nocietināja, un es... esmu nogurusi no atbildības. Varbūt skan vieglprātīgi, varbūt to var norakstīt uz manu māksliniecisko dabu. Gribas ne par ko nedomāt, gribas vismaz to brīvo laiku, kas man ir, pavadīt «gara brīvībā». Nezinu, kā to izskaidrot. Ka varu darīt to, ko tiešām gribu, un esmu atbildīga tikai savā priekšā. Mans soģis ir mana sirdsapziņa un tikai, jo pareizais cilvēks ir tas, ar kuru kopā nav jādomā – to varu darīt vai ne. Ja kaut ko atļaušos, tad tā ir mana problēma. Ja otram cilvēkam kas nav pieņemams, tad to attiecību ...nav. Normālās attiecībās nemaz negribētos darīt ko tādu, kas otram sagādātu sāpes. Paanalizējot savas izjūtas, sapratu, ka pašreizējā burzmā negribu ne ar vienu rēķināties, nav tam spēka. Negribu savam otram cilvēkam nemitīgi atvainoties, ka man atkal ir koncerti... Saprotu, ka šobrīd vienkārši nevaru atļauties mīlēt... Tas nav grūti. Uz šo dzīves posmu – kad esmu viena – gāju mērķtiecīgi. Un pašlaik tas mani apmierina. Jebkurā brīdī pieļauju mīlestību no pirmā acu skata. Zinu, ka tā var notikt, un esmu tam gatava. Taču, kamēr nav noticis, mani apmierina dzīve tāda, kāda tā ir.» Liktenis «Zinu, ka viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek, kā ir nolemts. Daudzas reizes esmu bijusi izvēles priekšā, kad manās rokās ir bijis ko mainīt. Domāju, ir tā: liktenis ir lielās līnijas, kuras tu gribot negribot izstaigāsi, bet ir mazāki ceļi, izvēles – kā to izdarīt. Atceros, pirms Eirovīzijas nacionālās atlases redzēju sapni: man no Rīgas jānokļūst uz Jūrmalas šosejas, lai «aizstopētu» līdz Talsiem. Gāju pa ceļiem, kurus nekad neesmu staigājusi. Kādā brīdī uz rokām parādījās mans bērniņš. Jāiet pa kraujām, mazām taciņām. Uzradās cilvēki, kas bija ar mieru mūs pavadīt. Nonācām augstu trepju priekšā. Tante teica: jums jākāpj augšā, tad nokāpsit lejā, un tur būs šoseja. Bet kāpnes bija tik augstas, ka pat galu nevarēja redzēt... Nu labi... kāpsim. Pieejot tuvāk, sapratu, pakāpiens ir ļoti augsts un turklāt no smiltīm. Mēģināju rāpties, bet neizdevās. Saku: nekas, zinu, kur ir apkārtceļš... Tā arī notika... Eirovīzijas atlasē mēs ieguvām 2. vietu. Varbūt tā ir labāk. Varbūt nebiju gatava startēt, varbūt ne ar šo dziesmu, varbūt man vēl jāpaiet tie līkloči, tie apkārtceļi, mazliet jānorūdās, lai būtu gatava lielajam solim – lielajām kāpnēm. Negribu atgriezties pagātnē. Ar katru dienu dzīvi mīlu arvien vairāk. Arvien attālinos no domām par pašnāvību. Jā, pusaudža gados par to domāju daudz. Tāda reāla mē?inājuma gan nebija. Domāju tik daudz, ka iekritu dziļā depresijā. Tā doma vilkās līdzi ļoti ilgu dzīves posmu. Manuprāt, no domām līdz darbiem ir tikai viens solis... Bet, jo vairāk dzīvoju, jo vairāk attālinos no šīs domas... Paldies Dievam.» Draugi «Neatceros, kad pēdējo reizi raudāju. Bet, ja gadās grūti brīži, paraudu sev uz pleca. Ir lietas, kuras negribu nevienam stāstīt, tāpēc mans labākais bēdubrālis esmu pati. Tas nenozīmē, ka negribu uzkraut citiem savas bēdas, pienāks brīdis, kad to darīšu, tādēļ jau ir draugi... Draugi... Kas ir mani draugi? Pēc sena gadījuma, kad vīlos sirdsdraudzenē, šo jēdzienu lietoju ļoti reti. Biju egoiste un domāju, ka mani draugi ir tikai mani. Esmu sapratusi, ka tas ir muļķīgi, jo pati esmu zaudētāja. Ja cilvēks tiekas arī ar citiem cilvēkiem, viņš kļūst interesantāks... Man ļoti daudzi draugi ir vīrieši. Patīk viņu «funktieris», viņi ir savādāki. Saka, ka starp vīrieti un sievieti nevar būt tikai draudzība, bet es tiešām esmu atradusi tādus cilvēkus. Tik labi, ka tev ir cilvēks, kurš nav ieinteresēts tevī nedz materiāli, nedz fiziski. Viņš vienkārši ir, un ir labi. Šobrīd neesmu spējīga nedz no sirds priecāties, nedz dusmoties. Problēmas attiecībās ir pamatīgi notrulinājušas manu jūtu pasauli.» «Uzskatu, ka esmu dzimusi laimes krekliņā, jo viss, ko esmu vēlējusies, vienmēr kaut kādā veidā kaut kad ir piepildījies. Bērnībā bija sapnis, kuru nekad necerēju realizēt. Redzi, man raustās valoda, bērnībā tas bija ļoti izteikti. Nevarēju pat nodeklamēt dzejoli, mammai teicu, ka gribu kļūt par diktori, bet viņa: tu taču pati saproti, ka tas nevar notikt... Tagad es dziedu, strādāju par dīdžeju... Ja sevi iedrošini, vari ne tādas lietas vien izdarīt. Ja no dzīves neko neprasīsi, tā tev arī neko nedos. Vajag ļoti gribēt piepildīt savu sapni. Varbūt ne tagad un tūlīt... bet kaut kad tas piepildās. Esmu sākusi pozitīvāk skatīties uz dzīvi. Manā varā ir laiku, kuru man atvēlēts pavadīt uz zemes, padarīt interesantu. Ja pašreizējā situācija neapmierina, manā varā ir to beigt un sākt ko jaunu vai arī nesākt. Tas ir manos spēkos, un to arī daru.» CITĀTI: Spriediet par manu mūziku, nevis par manu vidukļa apkārtmēru... Mans soģis ir mana sirdsapziņa un tikai...