Spotnet, 21.07.2008. Teksts: Smaida Juhņēviča Foto: Edgars Jurjāns Dziedātāja Linda Leen par atpazīstamību, mūziku un nākotnes vīzijām. Kā tu reaģē uz sajūsmu cilvēku acīs, kad viņi ierauga tevi kādā sabiedriskā vietā un atpazīst? Es tā īpaši to vairs neievēroju. Piemēram, ar māsīcu bijām uz Dziesmusvētkiem. Gājām nopirkt ūdeni. Un man saka: ārprāts, kā tu to vari izturēt!? Es jautāju: ko? - Visu laiku uz tevi skatās! Es to neredzu vairāk. Protams, es uzkrītošiem cilvēkiem varu izteikt piezīmes. Bet ikdienā man ir raksturīgi visu laiku kaut ko domāt un plānot. Es vienkārši eju un vispār bieţi vien nepamanu apkārtnotiekošo. Es eju no punkta A uz punktu B un domāju. Mani ļoti iedvesmo kustība: kad braucu ar mašīnu vai eju, man vislabāk top dziesmas, tā bilde mainās, labas idejas vienmēr nāk prātā. Daţreiz pat, ejot pa ielu, iemetu acis skatlogā un nobīstos, jo izskatos dusmīga, bet īstenībā nemaz neesmu, tikai esmu šausmīgi sakoncentrējusies. Tad sapurinu sevi un nodomāju: nē, nē, cilvēki sāks domāt, ka esmu dusmīga visu laiku! Pozitīvas atsauksmes vienmēr ir ļoti patīkamas. It īpaši tagad, kad iznācis jaunais singls “Feel so good”. Tas nav viegli - pēc tik ilga laika un tik daudziem viedokļiem radīt kaut ko jaunu un gaidīt reakciju. Nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds ir cilvēku noskaņojums. Kurā brīdī būsi trāpījis un kurā brīdī būsi aizšāvis pilnīgi garām, ja tava intuīcija ir tevi pievīlusi un tas, ko raksti, šobrīd cilvēkiem, nav aktuāli. Bet izskatās, ka viss ir kārtībā. Esmu saņēmusi ļoti labas atsauksmes. Tas pašlaik man ir vissvarīgākais, jo es zinu, ka atsauksmes par publisko tēlu nekad nebūs viennozīmīgas, tā tas vienkārši ir un ar to jāsamierinās, ja ir šāds darbs. Man ir svarīgi, ka cilvēkiem patīk tas, ko radu, sagādā prieku, pārdomas. Man sūta daudz vēstules, kurās cilvēki stāsta, kā manas dziesmas ir ietekmējušas viņu dzīves. Tas ir tas, kamdēļ es to daru, man liekas - vispār, kamdēļ cilvēki raksta mūziku. Es jūtos kā ārsts, kurš ir izglābis kādam dzīvību vai palīdzējis kādam bērniņam nākt pasaulē. “Not to fall again” ir dziesma, par kuru cilvēki raksta, ka tā ir izglābusi viņu dzīvības. Tam ir tā grūti noticēt, jo apgalvojums ir diezgan smags, bet ir cilvēki, kas saka, ka situācija, kas ir dziesmā, ir tik līdzīga viņu pašu dzīvei, ka viņi ir sajutušies, ka nav vienīgie tādi jocīgie uz pasaules, kam ir problēmas. Tu piemini ārsta darbu. Viņam jābūt pacietīgam. Vai esi pacietīga? Pacietīga un iecietīga ir divas daţādas lietas. Pa-cie-tī-ga... Tā nav viena no manām raksturīgākajām labākajām īpašībām. Es vienreiz domāju, ka droši vien nevarētu būt skolotāja audzēkņiem, kuriem nav nekādu priekšzināšanu. Pilnīgi apzināti saprotu, ka esmu arī par jaunu, lai uzņemtos atbildību. Man daudzi jautā, vai varētu mācīt privāti dziedāšanu, un es vienmēr atbildu, ka nejūtos, ka mana bagāţa ir tik liela un tik smaga, lai gribētos no tās atbrīvoties. Tā ir liela atbildība. Jo brīdī, kad cilvēks ir piepildījis sevi un viņam nav personīgo ambīciju, tikai tad viņš var pievērsties citiem cilvēkiem, pilnīgi nesavtīgi atdot visas savas zināšanas un turpināt savu arodu citos cilvēkos. Bet es tiešām nevarētu no pašiem pamatiem kaut ko cilvēkiem pacietīgi mācīt. Atceros, strādāju kā vokālais producents. Šo jomu arī gribētu attīstīt nākotnē, kaut arī ļoti maz dziedātāju Latvijā vēlas saņemt padomus. Bet, piemēram, bija tāda grupa Mixeri, - sen diezgan. Mēs bijām vienā
kompānijā, - Active Music. Ierakstot jauno albumu, es ar viņiem nedaudz pastrādāju. Es kaut kādā veidā gadījos studijā, kad viņi rakstīja savu albumu, un es teicu: pamēģini to nodziedāt TĀ! Un pamēģināja, un sanāca! Tā es arī sāku strādāt ar to. Strādājot ar frāzēm, ar tehniskām lietām, kad cilvēkam augšējā notiņa īsti nesanāk, tad viņam jāpaskaidro, kas jādara. Šai ziņā man ir arī izglītība, esmu vokālais pedagogs. Tāpēc, kolīdz nonāk līdz kaut kādām niansēm, kad varu tieši no sevis ielikt to mazo niansi, kura atšķir labu dziedātāju no izcila, tad mani tas interesē. Strādājot pie sava albuma, varu nostrādāt studijā no desmitiem rītā līdz trijiem naktī ar vienas stundas pārtraukumu. Un pat nezinu, vai to var nosaukt par darbu, jo tas ir tik pašsaprotami un patīkami, ka pacietība laikam te pat nav vajadzīga. Jā, pazīstu cilvēkus, kuri atmet ar roku, bet es esmu no tiem, kas apņemas darīt to, kas patiesi mani interesē. Domāju, pacietība ir lieta, ko iemācās ar gadiem. Ir rakstīts, ka Cabaret sniegums Latvijā ir pat labāks, nekā tas ir Parīzē. Kā tu uz to reaģē, vai salīdzini Latvijas skatuvi ar pasaules mēroga skatuvēm? Par Latvijas mūziku runājot, ir tā, ka tā dalās divās daļās. Viena ir diezgan progresīva visādā ziņā, arī tiek atzīta ārpus Latvijas. Progresīva tikai tāpēc, ka orģināla. Tā ir mūsu folklora un akadēmiskā mūzika. Un ir otra puse, kas ir popmūzika, rokmūzika, šlāgermūzika. Estrādes mūzika, kas tepat vien grozās, diemţēl. Mēs varam tikai domāt, kāpēc tā notiek. Man liekas, ka galvenais iemesls ir tas, ka mēs esam nevis avots, bet spogulis. Mēs kautrējamies vai baidāmies radīt kaut ko orģinālu un domājam, ka, ejot pakaļ pasaules modes vajadzībām un standartiem mūzikā, tas kādam būs interesanti. Manuprāt, mēs nebūsim pasaulē slaveni, kamēr neradīsim kaut ko orģinālu, jo otra Madonna vai otra Kailija nevienam nav vajadzīgas, tas ir tāpat skaidrs. Un viss... Kaut kā jāmēģina atrast tas, kas ir tikai mums, un man jau liekas, ka īpašās lietas mums pietiek. Baltijas valstīm ir tāds liktens, kāds nav nekur citur pasaulē. Eiropas valstis ir daudz maz līdzīgi attīstījušās, Krievija ir kaut kas cits, mēs savukārt esam kaut kur pa vidu, un mūsu iespējas ir tikpat lielas, jo visur pasaulē cilvēki piedzimst ar līdzīgu ģenētisko materiālu tādā ziņā, ka visiem mums ir rokas, kājas, un uz katriem 1000 cilvēkiem ir kāds talantīgs cilvēks. Liela daļa latviešu mūziķu saka: ko tad mēs, mēs taču nevaram, mums nesanāk.... Kāpēc??? Es gribētu, lai šie cilvēki godīgi un pamatoti atbild uz šo jautājumu, jo tā īsti nav skaidrs, kur ir tā problēma. Protams, vienmēr ir grūtāk sākt kaut ko jaunu, bet noteikti tas ir tā vērts. Piemēram, Bjorka no Islandes... Es noteikti ticu un ceru, ka Latvijas mūziķi būs paīstam atzīti pasaulē. Noteikti! Vai nav sajūta šobrīd, ka Latvijas skatuve tev un tavam potenciālam ir par mazu? Nedomāju, ka Latvija ir par mazu. Drīzāk domāju, ka ar Latviju ir par maz. Tikai viena iemesla dēļ – reāli Latvijā ir apmēram 2 miljoni iedzīvotāju, šobrīd jau 2,5, kā noprotu, un Rīgā ir mazāk par miljonu, tāpēc sarīkojumu var būt tik, cik tie ir, tāpēc aprite ir šaura, vēriens ir mazs. Ar to nav iespējas pārdot, piemēram, vairāk nekā 10 000 disku. Nav iespējama vairāk kā 1 tūre gadā, un katru gadu cilvēki nenāk uz koncertu. Fiziski nav iespējams izveidot lielāku vērienu. Tāpat Latvijā vairāk ir populāra šlāgermūzika, tāpēc tas, kas mani interesē, - jazz un izsmalcinātākas mūzikas virziens, - tas ir šaurākam mūzikas gardēţu lokam, un tāpēc šis mans loks samazinās vēl vairāk, un es nevaru izdzīvot ar to. Godīgi sakot, mani neinteresē stadioni, jo tāda mūzka, kādu izpildīšu jaunajā albumā, ir drīzāk piemērota koncertzālēm, tā ir mūzika, kurā jādzird teksts, noteikti jāsajūt diezgan tuvu dziedātājs, tā ir krāsaina, ekspresīva un tomēr eleganta. Mani interesē lielas koncertzāles, ne arēnas. Latvijā mums
īstenībā tādas nav, vienīgi kaut kas līdzīgs ir Kongresu nams. Mans ideāls un sapnis ir dziedāt Londonā Albert Hall. Tas ir tas formāts, uz ko es eju un kā man gribētos nest savu mūziku pasaulē un realizēties. Domāju, ka tas ir pilnīgi reāli, ceru, ka man pietiks spēka, ticības sev un pacietības (smaida). Kāpēc tikai ceri? Jo konkurence ir ļoti liela. Esot orģināls, tu vari kaut ko radīt un cerēt, ka tā ir tā dvēseles stīga, kas pašlaiks cilvēkiem vibrē stiprāk. Ka tieši to viņi pašlaik sajūt kā savu. Tu nekad nevari zināt, ar cik daudziem cilvēkiem tev sakrīt šis noskaņojums. Tā ir tā tava dievišķā dzirksts, kas tevī ir ielikta, tu esi tāds, kāds tu esi. Bieţi vien par mūziķiem saka: nu jā, šo jau viņš radīja narkotiku iespaidā, tāpēc jebkurš muļķis to var radīt. Es varu pateikt vienīgi to, ka cilvēkā ir tikai tas, kas viņā ir, un nekādas narkotikas vai alkohols, vai vienalga kas, stipra tēja, piemēram (smaida), nevar atraisīt to, kā cilvēkā nav. Ja viņā tas nav, viņš to nespēs radīt. Ir cilvēki, kas ir it kā norakušies sevī, kautrējas no savām dziļākajām sajūtām, tāpēc ir vajadzīgi šie stimulanti. Bet ir divi ceļi, ko mākslinieki izvēlas – tie, kuri izmanto jebkuru līdzekli, lai radītu, un tas ir tieši tikpat produktīvs kā tad, ja viņi neizmanto šos līdzekļus. Tie ir daţādi ceļi, ko izvēlas. Vienkārši radošais mūţs ir īsāks, kurā viņi sevi izsmeļ, jo narkotika tomēr ir lieta, kur tu avansā pasmel no sevis to, kas šobrīd tev nepienākas. Katram cilvēkam ir viņa enerģija un radošais kodols, kad viņš piedzimst, un tad mūţa garumā cilvēks tērējas. Tas ir dabiski, jā, mēs tērējamies, tikai narkotika tevi tērē tieši trīs reizes ātrāk. Tas arī viss... Es uzskatu, ka tas ir katra paša lēmums. Bet, protams, kad mēs runājam abstrakti par kādu vai runājam par savu dēlu vai meitu, vai mīļoto cilvēku, kam ir šāda problēma, tad pēkšņi viss ir savādāk. Man vienmēr ir bijis uzskats, ka mana dzīve pieder tikai man, kā jebkuram cilvēkam. Es neesmu izvēlējusies nākt šai pasaulē, tā ir bijusi manu vecāku izēle. Tāpēc ar savu dzīvi es varu darīt, ko vēlos, kā jebkurš cits cilvēks. Vienīgi te ir lielākā un sāpīgākā dillema, kas vispār var būt cilvēces vēsturē, kā arī mana mamma vienmēr ir teikusi: briesmīgākais, kas ar sievieti var notikt, ir piedzīvot sava bērna nāvi. Dillema tajā, ka laid to bērnu pasaulē un zini, ka viņš peder tikai pats sev, un tev ir dots tikai tik daudz laimes, kamēr vari par viņu rūpēties un dot viņam vislabāko, un tad palaist viņu pasaulē. Tā ir tā triju paaudţu problēma, kad it kā grūti atlaist bērnu, bet ir problēma, ja arī viņš neiet savā dzīvē. Tā lieta ir tik neviennozīmīga, kā visas lietas šajā pasaulē. Tāpēc ir akceptējams viss, ko cilvēks dara, lai radītu labu mūziku, jo būtībā visi līdzekļi ir labi, ja radi kaut ko tādu, kas labvēlīgi ietekmē tūkstošiem, miljoniem cilvēku. Bet, ko tas viss maksā, tā ir atkal otra puse. Es laikam par to runāju, jo esmu nonākusi savā dzīvē līdz punktam, kad mēģinu izvairīties no kategoriskiem spriedumiem vispār par jebkurām lietām. Es caur sevi jūtu, kā es pati jūtos un kāds savukārt tiek veidots, piemēram, preses tēls, kuru nevaru ietekmēt. Prese veido to, kā vēlas. Un es redzu, cik nenormāli daţādas ir tās Lindas. Tāpēc cenšos spriest par cilvēkiem no kaut kāda viena avota, pilnīgi apzināti saprotu, ka tā var nebūt taisnība, ka patiesībā viss ir pilnīgi savādāk, un katram cilvēkam ir savi iemesli kaut kā rīkoties, un neviens nevar neko zināt, iekams nesatiekam šo cilvēku dzīvē. Bet noteikti tas viss nonāks līdz pilnīgam absurdam, lai beidzot mainītos. Toreiz vajadzēja notikt tiem asiņainajiem Jāņiem, lai CSDD uztaisītu reklāmu – izglāb draugu utt. Gandrīz vai jāielien prezidenta guļamistabā, un tad notiks šis lūzums. Tas, protams, ir tikai piemērs. Es tiešām ceru, ka cilvēki sāks vēlēties tajā iedziļināties un veidot savu dzīvi viedāku un patiesāku. Atkal es mēģinu izteikt savu kategorisko viedokli, no kura cenšos izvirīties, jo apzinos arī to, ka cilvēkiem, iespējams, ir savādākas vajadzības, bet es vienkārši negribu būt upuris.
Kas sagaidāms tavā nākotnē? Šobrīd svarīgākais ir albuma iznākšana “Chameleon”. Satura ziņā pie tā esmu strādājusi 8 gadus, kopš pirmā albuma iznākšanas. Tās ir 13 idejas, kuras esmu attīstījusi šo gadu laikā. Esmu apvienojusi autobiogrāfiskas lietas. Šis albums ir neviļus dalīts divās daļās, ir divas tendences: viena ir tradicionāla tādā ziņā, ka vēlme rakstīt rodas, kad cilvēkā uzbango emocijas - mīlestības jūtas vai gluţi otrādi vilšanās, tādas gaišas skumjas. Šajā albumā nav stāstu par naidu un lielām ciešanām, mīlestības daļa ir vai nu ļoti gaiša un piepildīta, vai arī tā ir vilšanās, kas nāk ar pieredzes nokrāsu, kad saproti, ka nav viennozīmīgu situāciju, katrai rīcībai ir savi iemesli, tāpēc nav tā, ka tu esi sliktais un es esmu labā. Dziesmas no šīs daļas nav uzbrūkošas un agresīvas, drīzāk situācija ir ekspozicionēta ar savas domas un attieksmes veidu: “man liekas, ka ir TĀ, bet varbūt, ka tev ir taisnība” veidā. Starp citu, pāris dziesmas ir par konkrētiem cilvēkiem manā dzīvē (smaida), un es prātoju, vai viņi atpazīs sevi. Tāpat tie ir cilvēki, kurus noteiti pazīst arī Latvijas publika. Tas varbūt tagad būs tāds cietais rieksts, kas klausītājam būs jāuzmin (smejas). Un otra albuma daļa ir par to, ka es, kas es esmu, mēģinu uzrunāt cilvēkus būt drosmīgiem un nebaidīties būt pirmajiem un sasniegt visu vēlamo savā dzīvē. Ir dziesma “To Be a Star”, kura sākas ar vārdiem – Everybody wants to be a star in a way, well, you are a star if you just SHINE! Atslēgvārds ir – mirdzi! Jo mirdzums var būt tik daţāds, un mēs visi labi zinām, ka ir cilvēki mūsu dzīvēs, kuri pievelk ar savu gudrību, ar savu viedumu, labestību, ar harizmātisku pieeju. Un nav jābūt pārcilvēkam, lai būtu pievilcīgs. Kādam tā ir vecmāmiņa, kas viņu vienmēr tik silti sagaida un apskauj, un pacienā ar savām garšīgajām pankūkām! Vēl ir vārdi – You always have a chance to be a star because there is so much space in haven! Debesīs taču ir tik daudz vietas zvaigznēm, un tās nebūt nav pilnas! (smaida) Protams, tas ir tēlains salīdzinājums. Principā tās ir dziesmas, kuras atklāj manu būtību. Es sevī jūtu kaķi un peli reizē. Tieši tikpat daudz, cik es jūtu sevī vajadzību pēc ģimenes un kaut kā vienkārša un ļoti sadzīviska, varētu teikt, komforta, siltām mājām, ģimeniskiem vakariem, tikpat daudz es jūtu sevī kaut kādu Ţannu d Arku, kas cīnās par sabiedrībai un cilvēcei svarīgām lietām, sievieti-kaķi. Ik reizi, kad notiek īpašas aktivitātes, piemēram, politiskajā dzīvē, es jūtu, ka man jāiet, jādara un man to vajag! Mani ļoti interesē dabas aizsardzība. Veikalos cenšos neņemt maisiņus, domāju par hibrīdauto un vispār mēģinu izdomāt veidu, kā es varētu tam piesaistīties, tā ir pienākuma sajūta, tāpat izjūtu sevī spēku, kas ļautu man iet un vest līdzi sev cilvēkus uz labu. Kādā brīdī, kad tik daudz nebūšu mūzikā, tad droši vien ko tamlīdzīgu darīšu. Manī ir vajadzība izdarīt kaut ko nozīmīgu cilvēcei. Iespējams, tas tāpēc, ka bērnībā daudz laika pavadīju laukos. Dzīvojot pilsētā, tu aizmirsti, kāda ir tikko pļautas zāles smarţa, kādreiz nepamani, ka kokiem lapas jau ir izplaukušas, un tad šad tad aizbraucu pie mammas, mēs arī kaut ko iestādām. Tu ieliec rokas zemē, un tā ir īpaša sajūta. Pilsētniekiem bieţi liekas, ka tas ir netīrs darbs, bet, kad viņi to izmēģina, tas ir TĀDS spēks! Un brīdis, kad kaut kas no zemes dīgst un re kur nāk, re kur nāk, tas ir tavu roku darbs! Tā ir fantastiska sajūta! Varētu kādus kokus sastādīt! (smaida) Ja agrāk manī ir bijusi pilnīga pārliecība, ka arī tālā nākotne būšu tikai mūziķe, tad šobrīd vairs nedomāju sevi ierobeţot ar vienu sfēru. Es noteikti gribētu, lai man ir kādi 4-5 ļoti labi draugi, ar kuriem apceļot pasauli, apspriest izlasītās grāmatas, noteikti nākotnē sagaidu vairāk emocionālo komfortu. Varbūt es varētu iestāties augstskolā un studēt psiholoģiju, ko vienmēr esmu gribējusi. Viss ir arī atkarīgs no tā, kas uz to brīdi būs mans vīrs (smaida). Ja viņš būs, piemēram, prezidents, es būšu prezidenta kundze un nodarbošos ar labdarību, jā, tas būtu ļoti labi (sapņaini smaida)! Visdrīzāk uz tālāku nākotnes mirkli es būšu realizējusies mūziķe pati priekš sevis un gribēšu baudīt dzīvi. Piemēram, iemācīšos spēlēt tenisu (smaida). Un noteikti izdarīšu kaut ko labu mammai Dabai! Mēģināšu labi izskatīties un mēģināšu būt labos draugos ar saviem bērniem, lai viņi nedomā: atkal tā mamma, neko viņa nesaprot! Čomi nē, jo vecāki ir vecāki, ar bērnu nevar būt draugs, bet ar savu bērnu tu vari būt
draudzīgs. Tas droši vien nav viegli, bet var mēģināt. Vai tu esi mistiķe, vai tev nākotnes vīzijas interesē? Mani interesē ezotērika, patīk man tādas lietas, jo noteikti zinu, ka ir dvēsele un augstāks spēks, noteikti zinu, ka katram cilvēkam ir enerģija, par kuru kāds apzinās, kāds neapzinās. Tie, kas apzinās, to labā nozīmē izmanto. Un ir cilvēki, kas neapzinās, viņiem ir iespējas daudz ko sasniegt sportā, bet viņiem vajag dziedāt un cauri! Viņi arī neko nesasniegs, jo nepieņem to, kas viņiem ir dots. Es noteikti zinu, ka sliktas domas un nepareizas, nepatiesas, ļaunas un skaudīgas domas ietekmē veselību. Tās ir vispārzināmas ezotērikas pamatlietas, kurām es tiešām ticu. Šad tad par to arī lasu. Kādreiz gribētu vairāk uzzināt par ne tikai pasaules mistiķiem, bet arī par Latvijas virējām, zintniekiem, dziedniekiem, kam ir tādas zināšanas un pieredze. Par latviešu senču burvestībām, piemēram. Bet ar burvestībām ir tā, ka laika distance ieceļ mistiskā kārtā, bet tobrīd tā visticamāk bija parasta lieta. Kā varētu aprakstīt savu iekšējo personīgo telpu? Šurp nākot, par to iedomājos. Daţreiz ir grūti saprast, kas es esmu. Vienīgais veids, kā varu pateikt, kas esmu, izņemot dziesmas, ir tomēr prese. Diemţēl tas nav tiešs veids. Lai kā es mēģinātu, prese turpina mērķtiecīgi pārmainīt to, ko vēlos pateikt. Kā savulaik tautai tik ilgi stāstīja par Staļinu, ka viņš ir tautu tēvs, ka viņš ir glābējs, - un tauta tiešām noticēja. Tik ilgi stāsti, ka burtiski ielej cilvēkā šo informāciju. Tas štamps, kas ir piedēvēts man, visbieţāk ir augstrātība un vēsums, neemocionāls aprēķins un karjerisms. Es to atkal un atkal lasu, un man liekas, ka esmu jau tā ar to iebarota, ka pašai sāk likties – varbūt tiešām tādai jākļūst. Tas tā zombē, ka nogursti ar to cīnīties, vēlies padoties: gribiet slikto meiteni, labi, būšu sliktā meitene. Tāpēc ar iekšējo telpu ir baigā ņepoņatka, kā teiktu krievi. Apmulsums. Man tik maz laika atliek iekšējām sarunām ar sevi, tik daudz laika jāvelta publikai un publiskām sarunām, ka nav bijis laiks ar sevi pabūt un izdomāt, - vai man patīk cepta ola vai olu kultenis (smaida), - kā saka. Brīţi, kad es to daru, ir brīţi, kad rakstu dziesmas, jo tur jau nevar nekā savādāk. Es mēģinu izlobīt, kur ir tā Linda, aiz cik kārtiņām noslēpusies, kāpēc noslēpusies. Par to visu var rakstīt mūziku. Un mēģinu kā sīpoliņam noņemt kārtiņas, aizkļūt līdz Lindai, kura ir piecus kreklus mugurā uzvilkusi, jo ir gribējusi sevi pasargāt no viedokļiem, kuri mēģina manā prātā ieliet to, kas man par sevi būtu jādomā. Es mēģinu iet pie cilvēkiem atklāta. Jā, es esmu prasīga pret profesionālām lietām, es to atzīstu un negrasos piekāpties, ja kāds negrib papildstundu pastrādāt, lai būtu laba skaņa, piemēram. Jā, es mēģinu būt patiesa, un, ja tas liek cilvēkiem justies neērti, tad tā diemţēl ir viņu pašu problēma, kas rada iekšējo diskomfortu. Mēģinu būt ar cilvēkiem veidā, kas neapsieţ mani, jo negrasos pieņemt un samierināties ar lietām, kas man nav pieņemamas, jo tas mani neattīsta, bet tikai degradē mani un cilvēkus, kas tajā ir iesaistīti. Tāpēc arī es turpināšu iet uz priekšu.