Augstie žogi starp disciplīnām ir zuduši Folkloras ekspedīcijas māca labāk prast ieklausīties apkārtējos cilvēkos.

Augstie žogi starp disciplīnām ir zuduši

Latvijas Universitāte par zinātniskās skolas izveidošanu sociālajās un humanitārajās zinātnēs piešķīrusi balvu Humanitāro zinātņu fakultātes profesorei Janīnai KursīteiPakulei. Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Janīnu Kursīti-Pakuli sarunājas Māris Zanders.

Man ir priekšstats par to, kā vēstures zinātnē kāds jauns arheoloģisks atradums vai ar paleoģenētikas metodēm veikts atklājums dod jaunu impulsu kādā tēmā vai pat maina iepriekšējos apgalvojumus par kādu tēmu. Kas šādu lomu pilda folkloristikā? Jaunatklāti pieraksti, manuskripts?

“Mēs redzam, ka folklora cieši saskaras ar kultūrantropoloģiju, arī sociālo antropoloģiju

Ja sāk ar piemēru par manuskriptu, tad, lūk, tā tika atklāts mācītājs un dzejnieks Jānis Steiks (1855–1932), kuru sāka pētīt steikisti. Tomēr, cik saprotu, tu man gribi uzvelt atbildību par skolas izveidi (smejas). Piemēram, Novadu vārdene (2007. gadā izdotā Janīnas Kursītes grāmata Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca – Red.) radīja papildu interesi par apvidus vārdiem, senvārdiem, un nu Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts rīko Apvidvārdu talku. Tu jautāji konkrēti par folkloristiku – likās, ka pētniecības forma ekspedīcijas ir novecojusi, atmirusi, ka jaunu materiālu šādi iegūt vairs nevar. Neslēpšu, ka man pašai 1999.–2000. gadā arī bija daži mazdūšības brīži. Veiksmīgā kārtā es tolaik pazinu dzīvesstāstu pētnieci Māru Zirnīti, izdomājām veidot kopīgas ekspedīcijas, un, spriežot pēc studentu – arī to, kuri nav folkloristi – aptaujām, iesāktais labi aizgāja. Citiem vārdiem sakot, pat tie, kuri nestudē folkloru, atzīst, ka šādas ekspedīcijas viņiem ļauj ne tikai labāk izprast savas dzimtas vēsturi un kontekstu, bet arī prast labāk ieklausīties cilvēkos plašākā nozīmē.

Tas nav tikai mans nopelns, bet var pieminēt, ka atjaunojās pētniecības interese par folkloristikas tēmām vispār – doktorantūrā, kur kopā ir valodnieki, folkloristi, literāti un teātra speciālisti, apmēram puse no tēmām ir saistītas ar folkloristiku. Manai nu jau bijušajai doktorantei Ievai Ančevskai negāja viegli, kad viņa mēģināja uzrakstīt doktora darbu par latviešu dziedināšanas tradīcijām; bija cilvēki, kuriem šķita, ka runa ir vai nu par šarlatānismu, vai kaut ko novecojušu un nevajadzīgu. Viņa dūšīgi strādāja, un galu galā 2020. gadā viņa izdeva par šo tēmu arī grāmatu, ko ātri izpirka. Citam manam doktorantam Ingum Barovskim arī neklājās viegli, strādājot ar tēmu “mūsdienu mītrade”, jo ir viedoklis, ka mītrades laiki sen jau pagājuši.

Ja nu tika pieminēts Barovskis, kuru es intervēju iepriekšējam “Alma Mater” numuram, tad man rodas nākamais jautājums. Agrāk – vismaz man tā šķiet – bija noteikts sastāvdaļu kopums jēdzienā “folklora”. Sakāmvārdi, mīklas, tautasdziesmas... Kas ir folklora patlaban? Ieraksts instagramā arī ir?

Tikpat grūti tagad ir noformulēt, kas ir literatūra, kas – vēsture. Agrāk tiešām bija nodalīts: etnogrāfija, kurā folklorists nelien, un otrādi. Etnogrāfs pētīja, piemēram, tautas tērpus, ornamentus, un tas nebija folklorista lauciņš. Tagad viss it kā ir sajaucies – aizbraucot ekspedīcijā, arī folklorists var skatīties ne tikai ticējumus, bet arī puķu dārziņus. Tas ir gan labi, gan slikti. Slikti varbūt ir tas, ka pazūd fokusējums, savukārt labi ir tas, ka pazūd nošķirtība. Piemēram, mums pēc pirmajām ekspedīcijām kopā ar Māri Zirnīti ir bijušas ekspedīcijas kopā ar arheologu Juri Urtānu, kurš mūs dara redzīgākus; tēlaini izsakoties, mēs sākam skatīties ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz to, kas zem kājām. Vērts arī pieminēt vēl citu aspektu. Protams, arī agrāk mēs ņēmām līdzi ekspedīcijās, teiksim, uz Latgali cilvēkus no Kurzemes, kuri labāk pamana Latgalē to, kā viņiem Kurzemē nav. Tagad mums ekspedīcijās ir cilvēki no Polijas, Vācijas, ASV, un tas daudz dod. Piemēram, kad es veicu aptauju par to, ko mēs varētu uzskatīt par “Latvijas dārgumiem”, japāniete Ajumi Kurosava man nosauca tādus, kas man pašai nebūtu ienākuši prātā. Mēs par Latvijas kapsētu kultūru nereti runājam ar tādu mazvērtības pieskaņu – “atkal tā kapiņu tēma...”. Japāniete Kurosava savukārt mūsu kapos redz japāņiem tik svarīgo sakārtotību, mieru. Vai debesmanna – mēs te kreņķējamies, vai tai ir vācbaltu

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Janīna Kursīte-Pakule

izcelsme, cik šis uzputenis ir “mūsu”, savukārt ārzemju cilvēkam šis ēdiens vienkārši ir kaut kas neredzēts.

Pag, mēs novirzījāmies no jautājuma par kritērijiem. Man šķiet, ka kaut kādam rāmējumam tomēr ir jābūt, kad mēs lietojam jēdzienu “folklora”. Es neesmu folklorists, tāpēc improvizēju – autora anonimitāte, pārmantojamība, ir teicējs...

Tu jau pareizi mini (smejas). Skaidrs: ja mēs pierakstām, kurš ir teicējs, tas nenozīmē, ka šis cilvēks ir autors. Tāpat jāņem vērā, ka starp paaudzēm pārmantotais laika gaitā ir mainījies. Man pašai ir grāmata par latviešu žestiem (2016. gadā iznākusī Zīmju valoda: latviešu žesti – Red.). Agrāk teiktu: nu, kādā sakarā?! Bet arī tā ir daļa no tautas paradumu krājuma, kas pāriet paaudzēs. Mēs taču nedomājam par to, kurš ir kāda žesta autors, mēs to lietojam vai nelietojam.

Tātad, runājot par folkloru, mēs varam runāt par paradumu, prakšu kopumu. Tas ir būtiski, jo, man šķiet, vairumam folkloras jēdziens ļoti konkrēti saistās ar mutvārdu folkloru.

Agrāk tā arī bija. Tautasdziesmas, pasakas, teikas, sakāmvārdi, mīklas, sākumā ar jautājuma zīmi, vēlāk pielaidīgāk – ticējumi. Nemateriālais mantojums. Laika gaitā šis jēdziens paplašinājās – galu galā jau pieminētie žesti arī nav nedz pods, nedz darbarīks. Klāt nāca ornamentika. Zīmju valoda plašākā nozīmē, saprotot, ka zīme var būt cilvēka žestā un tā var būt iegrebta mājas durvīs vai izšūta audumā. Mēs redzam, ka folklora cieši saskaras ar kultūrantropoloģiju, arī sociālo antropoloģiju. Pat ar ģeogrāfiju – piemēram, priekšstati par tiem, kuri “dzīvo viņpus upei”.

Izlasīju etnomuzikologa Viļa Bendorfa rakstu krājumu, un tas mudina disciplīnas mainīguma tēmu pavērst citā aspektā. Piemēram, mums ir iesakņojies priekšstats par to, kā sakārtotas dainas. Bija viedi vīri ar Krišjāni Baronu priekšgalā, un viņi ir sakārtojuši, un tā tam būs būt. Tomēr, cik saprotu, šajā procesā ir bijuši voluntāri lēmumi – piemēram, kādu variantu pierakstīt, kādu – ne. Tātad vai varētu būt tā, ka folklorists var ne tikai strādāt ar paplašinātām nozares robežām, par ko runājām, bet atgriezties pie tekstu pamatkorpusa un tur kaut ko jaunu atrast?

Ja būs pārliecinoši argumenti, kāpēc ne? Mēs varam teikt, ka Barons izveidoja tam laikam optimālu kārtojumu, tomēr var arī teikt, ka nevar cilvēka dzīvi salikt pamattēmās. Piemēram, darba dziesmas un mītiskās daļēji pārklāsies. Jāsaprot, ka no zināšanu dziļuma ir atkarīgs arī tas, ko cilvēks konkrētajās dziesmās, kādus slāņus, spēj saskatīt. To pašu var teikt par literatūrzinātni. Tu vari rakstniekus izkārtot pēc gadsimtiem, un var – kolēģei Ievai Kalniņai ir jauks projekts – skatīties no gastropoētikas viedokļa. Man te pat jāpasmaida. Agrāk, redzot novados bagātīgu, ar ēdieniem saistītu materiālu, uzrakstīju Virtuves vārdeni, un, ja man tolaik jautātu, uz kādu konkrētu jomu šī grāmata attiecināma, es pati nevarētu atbildēt. Paiet desmit gadi, un nu kolēģi skatās uz daiļliteratūru caur šādu prizmu. Tiesa, kopumā te jābūt uzmanīgiem. Starpkaru Latvijā bija agronoms Jānis Mazvērsītis (1866–1943), kurš skatījās dainas no agronoma viedokļa, un, ieraugot, teiksim, “mūs’ brālīši sūdus veda zeltītām dakšiņām”, viņš ņēma to par pilnu – redz’, cik bagāti bijuši mūsu senči.

Nu, šis tāds margināls gadījums, šķiet. Laikam jāprecizē: es jau netaujāju pēc pašmērķīgas Barona & Co. paveiktā pārskatīšanas. Man šķiet dabiski, ka laika gaitā parādās jauni skatījumi, kas nav pārmetums iepriekšējo skatījumu autoriem. Piemēram, man patīk lasīt salīdzinājumus par to, kā laika gaitā mainījušies viena un tā paša literatūras klasikas darba tulkojumi un interpretācijas.

Es tevi sapratu. Tā arī notiek. Piemēram, doktorante Arta Krūze strādā ar latviešu apdziedāšanās dziesmām un kopā ar vecākiem kolēģiem paralēli strādā pie kāzu un apdziedāšanās dziesmu sējuma. Iespējams, ka tā izkārtojumā būs kādi citi principi. Kāpēc ne? Varu izstāstīt citu piemēru. Pirms kāda laika žurnāliste Ilze Būmane vērsās pie manis ar jautājumu, vai es varu līdzēt izskaidrot mūsdienās grūti saprotamus vārdus Alfrēda Kalniņa operā Salinieki, kas tika uzvesta 1926. gadā. Noprotams, ka tolaik, 1926. gadā, to uzskatīja par neizdevušos, savukārt no mūsdienu viedokļa skats ir cits. Gaišais spēks Ilgnesis uzvar tumšo spēku, vārdā Tulznis, bet tauta gaida, lai Ilgnesis viņiem visu pienes klāt... Ļoti atbilstoši mūsdienām, vai ne?

“Strīdi un domstarpības pētnieku vidē vēl nenozīmē, ka hipotēzes autors ir aizšāvis garām

Man šķiet, ka absolūts vairākums cilvēku folkloru un tātad pastarpināti arī folkloristiku uzskata par konkrētās etniskās identitātes sargātāju un uzturētāju. Un tā droši vien arī ir. Tajā pašā laikā es palaikam lasu pētījumus par radniecīgiem sižetiem, formām dažādu etnosu folklorā, ļoti interesantas tēmas. Kā tas sadzīvo – iesakņotība konkrētajā etnosā un nepieciešamība pētīt arī plašākas kopsakarības?

Te nav pretrunas. Jo patiesi ir tā, ka tas, ko tu uzskati par savu daļu, par ko tu stāvi un krīti, par savu daļu – protams, ar variācijām un atšķirībām – tiek uzskatīts arī kaut kur citur. Mēs varam skatīties paralēles starp latviešu tautasdziesmām un senindiešu vēdām, tāpat ir līdzības starp latviešu un citu tautu brīnumpasakām. Šādas līdzības ir veicinājušas dažus pētniekus meklēt, kur, piemēram, brīnumpasakām, ir kopīgā izcelsmes vieta, bet tas nav sekmējies. Acīmredzot cilvēkiem ir salīdzinoši līdzīgi funkcionējoša domāšana, kas veido līdzīgus rezultātus pasaku formā, arī mitoloģijā.

Protams, ar šo kopsakarību un līdzību meklēšanu nevajadzētu pārspīlēt. Atceries, trīsdesmitajos gados...

... bija Voldemārs Leitis, kuram bija darbi Latviešu dievi Indijā, Latviskā Indijas Rigveda. Ja atrodi kādas līdzības, tātad tur ir bijuši latvieši... Taču – strīdi un domstarpības pētnieku vidē vēl nenozīmē, ka hipotēzes autors ir aizšāvis garām. Kad Konstantīns Karulis gatavoja savu 1992. gadā iznākušo Latviešu etimoloģijas vārdnīcu, daudzi valodnieki viņam par to vai citu tēzi asi iebilda. Ir pagājuši trīsdesmit gadi, un mēs redzam, ka nekas daudz labāks nav piedāvāts. Tāpat ir jārēķinās, ka zinātnē – jo īpaši humanitārajās disciplīnās – simtprocentīgas patiesības nav. Vai, pareizāk sakot, kaut ko par šādu patiesību var uzskatīt noteiktā laikā periodā, bet tas nav uz mūžiem. Te kā piemēru var minēt Jāni Endzelīnu, kura atziņas daudzi speciālisti ilgāku laiku uzskatīja par “svētajiem rakstiem”.

Pārskatot dažādu pētnieku sanāksmju un kopīgi izdotu krājumu saturu, redzu, ka latviešu un lietuviešu valodnieki, folkloristi sadarbojas labi. Kāpēc – ja paturam prātā it kā kopīgās saknes – tik maza savstarpēja interese ir latviešu un lietuviešu sabiedrības līmenī? Mūs interesē, kur kaut ko lētāk nopirkt, kur lielāka izvēle, kā uzvedas abu tautu tūristi vai nu Kurzemes jūrmalā, vai Palangā, un tas arī viss.

Šis nav garīgās tiecības laiks. Šis ir materiālās tiecības laiks. Pareizāk sakot, es neapgalvoju, ka visi ir tā orientēti, bet šī tendence dominē. Un, ja tā, tad tādu kopību, kāda bija deviņdesmito gadu sākumā, lieki meklēt. Es piekrītu, ka zinātnieki dara, kas viņu spēkos, bet, atklāti sakot, lielāka ietekme šajā ziņā ir māksliniekiem, dzejniekiem. Var jau būt, ka te var meklēt salīdzinājumu cilvēku attiecībās vispār – sākumā romantiska jūsma, tad, laikam ejot, pamani otrā visādus kaitinošus sīkumus. Tomēr, ja paskatāmies uz to, kas notiek starp krieviem un ukraiņiem, tad jāsaka, ka kaut kas tāds starp brāļu tautām latviešiem un lietuviešiem nav iedomājams.