Nevajadzētu pārspīlēt kritiskās domāšanas iespējas

Latvijas Universitātes 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē ar vairākiem mūsdienu tematikai ļoti aktuāliem priekšlasījumiem uzstājās psiholoģijas disciplīnas pārstāvji. Ar Latvijas Universitātes doktorantu lektoru Mārtiņu Priedolu sarunājas

Māris Zanders.

Viens no pētījumiem, starp kura autoriem jūs esat, saistīts ar attieksmēm (vai nu uzticēšanos, vai, tieši pretēji, neuzticēšanos) pret politiku un politiķiem kontekstā ar Covid-19 ierobežojumu ievērošanu. Pierastāk, ja par šīm tēmām runā sociālantropologi vai politologi. Kāds ir jūsu un kolēģu fokuss?

No psiholoģijas izvairīties ir diezgan pagrūti, tostarp jūsu minētajā tēmā. Mana galvenā interese, un es par to arī rakstu disertāciju, saistīta ar informācijas uztveri. Tātad jautājums ir, kā informācijas uztveri ietekmē jau eksistējošās attieksmes. Papildus klāt nāk emocijas, un mēs redzam, ka daudzkārt emocijām ir lielāka nozīme nekā, piemēram, kritiskai domāšanai. Kad atnāk emocijas spēlēties, kritiskā domāšana iet pagulēt. Ir pieņemts uzskatīt: ja vien būsim izglītoti, medijpratīgi, kritiski domājoši, tad viss būs labi. Domāju, ka tā gluži nav.

Cik saprotu, jūs interesē, kādi ir psihologu rīki, strādājot ar šo tēmu. Lielākoties tie ir eksperimentāli, piemēram, manipulējot ar saturu. Piemēram, pētījuma dalībniekiem tiek piedāvāti vairāki desmiti, sauksim tos tā, ziņu virsraksti, kas aktuāli pētījuma veikšanas periodā. Tiek lūgts tos ranžēt pēc to emocionalitātes, kuri kaut ko vairāk atbalsta, kuri mazāk. Pēc tam jau var skatīties, vai, teiksim, visi virsraksti ar negatīvu emocionālo fonu tiks uztverti vienādi. Parādās atšķirība: var būt negatīvi noskaņoti, bet papildināti ar faktiem, un var būt negatīvi, bet galvenokārt emocionāli, pretendējoši uz pieskaršanos eksistenciāliem jautājumiem, piemēram, nāvei. Šie pētījumi vēl turpinās, tos modificējot, bet varu pastāstīt par dažiem rezultātiem. Tātad pagājušajā gadā dalībnieku grupai tika jautāts, vai viņi piekrīt “virsrakstā” paustajai

Lektors Mārtiņš Priedols

tēzei (papildinātai ar attēlu). Vairāk piekrita tie, kuri atbalstīja vakcināciju. Tiem, kuri bija pret, attieksme pret “virsrakstiem” bija vienaldzīgāka. Kritiskā domāšana. Ir tāds kognitīvās refleksijas tests – tie ir skaitliski vai verbāli risināmi uzdevumi, “cietie riekstiņi”. Parasti pirmās atbildes ir saistītas ar intuīciju, bet pēc tam cilvēks vai nu turpina paļauties uz intuīciju, vai tomēr piebremzē un izlemj labāk padomāt analītiski. Varētu šķist – un par to vēsta vairums pētījumu ārvalstīs –, ka otro izvēli izdarījušie ar dažādām viltus ziņām dalīsies mazāk, tomēr mani pētījumi tik skaidru nodalījumu nerāda.

Pat nebūdams eksperts, es sliecos piekrist jūsu secinājumiem. Tas, ka cilvēkam ir tā sauktās kritiskās domāšanas iemaņas, nekādi nenovērš gadījumus, kad viņš dalās ar viltus ziņām. Kaut vai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, lai izraisītu tusiņu sociālajos tīklos.

Jā, tā var būt, tomēr es labprātāk nekomentēšu to, ko angliski sauc par anecdotal evidence. Mums vispār vajadzētu būt uzmanīgiem ar vispārinājumiem. Piemēram, ir viedoklis, ka vecākus cilvēkus ir grūtāk pārliecināt par to, ka viņu viedoklis ir kļūdains. Domāju, ka tā apgalvot nevar – ļoti daudz kas atkarīgs no konkrētā cilvēka. Runājot par viedokļu sadursmēm, vēlēšanos vai nevēlēšanos otru pārliecināt, ir kāds cits aspekts, ja runājam par sociālajiem tīkliem. Piemēram, cilvēks saka, ka viņš ar šo, viņaprāt, aplamo ziņu nedalās. Toties viņš pieraksta dusmīgu komentāru vai pievieno dusmīgu simbolu. Vairumā gadījumā pats nenojaušot, ka arī šādi viņš piesaista, viņaprāt, aplamajam viedoklim papildu uzmanību. Līdz ar to palielinās nevis dusmīgā, bet sākotnējā viedokļa izplatība. Respektīvi, ir nepieciešams apzināties, ka diskusijas internetā nav īstas, pilnvērtīgas diskusijas.

Es apzinos, ka Latvijā objektīvi ir mazāks pētāmo apjoms, tomēr pajautāšu. Rietumos ir diezgan populāri pētījumi, kuros cenšas saistīt konkrētus apgalvojumus ar cilvēku izglītības, turīguma līmeni vai politiskajām simpātijām. “Starp viedokļa X atbalstītājiem visvairāk ir balto vīriešu ar vidējo izglītību...”

Mēs speciālus pētījumus neesam veikuši, tomēr nedaudz analizējis situāciju esmu, un man jāsaka, ka skaidras saistības ar dzimumu vai izglītības līmeni nav. Kā jau minēju, nevajadzētu pārspīlēt kritiskās domāšanas lomu. Piemēram, cilvēkam ir labas zināšanas, un viņš metas labot kādu ziņu, norādot, ka Malme nav Norvēģijas lielākā pilsēta. Nu labi, bet ko viņš šādi panāk? Iesaistās kaut kādā algoritmu spēlē par to, kurš viedoklis iegūs visvairāk reakciju. Tas tiešām bija vēlamais rezultāts? Līdzīgi pretējā gadījumā – kad izlasītais viedoklis man patīk. Piemēram, ja es pats esmu pārliecināts, ka visi politiķi Latvijā ir korumpēti, es atbalstīšu “ziņu”, ka, lūk, politiķis X ir paņēmis kukuli, pat nepārbaudot apgalvojuma patiesīgumu.

Cik saprotu, tad problēma bēdīgi slavenajos algoritmos ir arī tāda, ka tie “notur” labi redzamus foto vai tekstus, kas patiesībā ir jau novecojuši. Respektīvi, nevis cilvēks apzināti vēlas melot vai izplatīt melus, bet viņš neapzinās, ka viņu uzrunā nedēļu, mēnesi vai pat gadu sens “jaunums”. Atceraties gadījumu ar premjera Kariņa foto bez aizsargmaskas veikalā, kad maskām it kā bija jābūt? Foto bija no laika, kad šādas prasības nebija, toties brēka bija.

Tā varētu būt, tomēr jautājums vienalga saglabājas: kāpēc mēs tik ļoti gribam kaut kam noticēt? Algoritmi mums ir visapkārt, tomēr nav jau gluži tā, ka mēs tiem vienmēr akli uzticamies vai pakļaujamies. Piemēram, navigācijas sistēmas auto. Diez vai mēs braši brauksim iekšā mežā tikai tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ “navigators” liek mums pagriezties pa kreisi. Ja mēs meklējam kādus attaisnojumus, tad drīzāk tas ir informācijas milzīgais apjoms; tādu analizēt vienkārši nav iespējams. No šā viedokļa raugoties, no zināmas automatizācijas mēs dzīvē izvairīties nevaram. Mēs uzticamies tam, kas iepriekš sevi pierādījis par uzticamu, un otrādi.

Sarunas sākumā jūs minējāt, ka informācijas uztverē liela loma ir emocijām. Emocijas ir mainīgas. Vai tas nozīmē, ka, pat ja man ir pārliecība, ka visi politiķi ir nelieši, dienā, kad man ir labs noskaņojums, es pret kārtējo ziņu par šo tēmu izturēšos mierīgāk, varbūt pat nelasīšu?

Mēs šo jautājumu varētu aplūkot uzticēšanās jēdziena kontekstā.

Uzticēšanās nenozīmē, ka X ir uzticams, tā nozīmē, ka es viņu par tādu atzīstu. Tātad mēs varam skatīties, kādi apstākļi ietekmē uzticēšanos vai neuzticēšanos. Ja cilvēks jūtas apdraudēts, uzticēšanās mazināsies, un tā droši vien ir arī pareizi. Ja tu zini, ka krūmos ir lauva, tad pareizāk būs, ja tu braši nestāvēsi lauka vidū. Tātad – atgriežoties pie jautājuma – situācijai ir diezgan liela loma. Mēs to redzam arī politikas kontekstā. Lielāka uzticēšanās politiķiem ir valstīs ar augstāku labklājības līmeni. Tātad tā ir arī starp cilvēkiem, kuri sadzīves līmenī jūtas drošāk. Pārtulkojot citādi, šāda uzticēšanās nozīmē – jā, es varu atļauties riskēt.

Vai mēs, saskaroties ar informāciju par politiku, nodalām atsevišķus politiķus un politiķus kā veselumu, vai tomēr attieksme ir daudzmaz homogēna? Proti, ir diezgan bieži dzirdēts izteikums “katrs atsevišķi viņi ir normāli cilvēki, bet, kā sanāk kopā Saeimā...”.

Bet tas ir arī diezgan loģiski, jo atšķiras uzticēšanās līmeņi. Piemēram, vienā līmenī ir mana uzticēšanās indivīdam, kuru varbūt es pat personīgi pazīstu. Un pavisam citā kaut kādai lielākai grupai, kas tev nav tuva. Mēs veicām eksperimentu, piedāvājot tā dalībniekiem nosaukt tos politiķus, kuriem viņi uzticas visvairāk, un tos, kuriem vismazāk. Kad dalībnieks ir izveidojis savas divas izvēļu grupas, mēs tās šķēlām tālāk, sakot, ka konkrētā politiķu grupa ir virzījusi konkrētu priekšlikumu. Eksperiments notika vēl pirms pandēmijas, un iedomātais priekšlikums saistījās ar lielveikalu slēgšanu nedēļas nogalēs. Tātad ir priekšlikums, bet tas nav guvis atsaucību. Vai otrs variants: priekšlikums ir saņēmis atbalstu, pieņemts. Ja mēs jautājam respondentiem par politiķiem, kuriem viņš uzticas, tad otrajā gadījumā respondents minētu kā argumentu šo politiķu kompetenci un rūpes par vēlētājiem, savukārt pirmajā gadījumā respondents vainotu kādus ārējus apstākļus. Šādai struktūrai vajadzētu saglabāties arī pretējā gadījumā, kad runa ir par politiķiem, kuriem konkrētais respondents neuzticas. Ja šādu politiķu priekšlikums tiek pieņemts, tad skaidrs, ka ne jau tāpēc, ka viņi ir kompetenti... Tā saka teorija. Tomēr mēs pamēģinājām – nav tik vienkārši. Patiešām ir atsaukšanās uz kompetenci gadījumā, ja man simpātisku politiķu priekšlikums tiek īstenots. Savukārt, ja notiek izgāšanās, tad ārējos apstākļus kā iemeslu piesauc gan tie, kuri konkrētajiem politiķiem uzticas, gan tie, kuri neuzticas. Kā mēs šādus rezultātus varētu interpretēt? Varbūt tā, ka politiķa personībai un viņa iespējamām kompetencēm ir ļoti liela loma, kad vēlētājs viņu vērtē.

Šie interesantie atklājumi droši vien provocētu klausītājus un lasītājus, lai jūs kā pētnieki arī dotu izvērstus skaidrojumus, “kāpēc ir tā un ne citādi”.

Man šķiet, ka jo īpaši pēdējā laikā sabiedrībā zinātnes teikto pārprot, proti, zinātne nav tā, kas izteiks galīgo un absolūto patiesību. Pētniecības būtība ir ar jautājumiem nonākt pie jauniem jautājumiem.

Es jau jums piekrītu, vienkārši droši vien arī cilvēku uzvedības pētniekiem ir kārdinājums ņemt analoģijas un teikt: lūk, šo modeli mēs redzam bonobo grupās, bet šāds novērojams arī, teiksim, kaiju populācijās.

Var jau meklēt līdzības, bet es kaut kā neesmu redzējis bonobo vai kaijas ar viedtālruņiem. Paliksim tomēr pie cilvēkiem. Pētījumā par uzticēšanos izdalījām anketas apmēram 1000 “parastajiem” cilvēkiem un 100 – politiskās partijās iesaistītiem cilvēkiem. Mēs redzam, ka lielāka uzticēšanās politikai ir politikā iesaistītajiem, un šai grupai arī mazāk raksturīga ciniska attieksme pret politiku. Tātad hipotētiski cilvēku uzticēšanos politikai var vairot, veicinot viņu iesaistīšanos politiskās organizācijās.

Vispār jums izdevās mani pārsteigt. Man ir daudz politikā iesaistījušos paziņu, un satiekoties viņiem bieži patīk pačīkstēt – “ja tu zinātu, cik patiesībā tā politika ir netīra... Ja es būtu zinājis, kā tur notiek lietas, es nebūtu iesaistījies”.

Precizēšu. Nav tā, ka politikā iesaistītie nebūtu kritiski noskaņoti. Vienkārši pārējie ir vēl skeptiskāki. Te arī paskaidrošu, kāpēc šis jautājums par uzticēšanos man šķiet tik būtisks. Ja uzticēšanās veidojas pieredzē, līdzdarbojoties. Tātad – ja mēs vēlamies demokrātiju, tad mums ir divi ceļi. Vai nu mēs paši piedalāmies tās tapšanā, vai arī atsakāmies to darīt, vēlamies “nopirkt gatavu”, un šādā gadījumā arvien ir sūdzības, ka “nopirktajai precei” ir tādi vai citādi defekti.

Es varbūt pieredzes jēdziena vietā lietotu informētību. Man šķiet, ka negatīvā attieksme pret politisko procesu izriet no tā, ka daudziem no mums ir priekšstats, ka “tur” nekas nav jādara, tikai jāsaņem alga. Atļaušos apgalvot, ka patiesībā nekāda medus maize tā politika nemaz nav.

Droši vien, bet es jēdzienu “pieredze” lietoju tāpēc, ka iesaistīšanās jau var būt ne tikai politikā. Pamēģiniet aiziet trīsdesmit cilvēku kompānija uz restorānu un vienoties par vienu ēdienu, ko pasūtīsiet. Pieredze ir arī iesaistīšanās kādā nevalstiskā organizācijā. Minētajā pētījumā parādās arī tas, ko mēs varētu saukt par labo ziņu. Proti, konkrētajā modelī tiek piedāvāti divi varianti – vai lēmums tiek pieņemts tāpēc, ka tas vislabāk atbilst sabiedrības interesēm, vai arī tāpēc, ka politiķi to uzskata par reāli sasniedzamu. Piemēram, ja ir kāda akūta vajadzība, kas primāri ir jāņem vērā – konkrētās nozares vajadzības vai budžeta kopējais stāvoklis un iespējas? Gan politiķu, gan “parasto” iedzīvotāju grupas atbildēja, ka pirmām kārtām ir jāņem vērā budžeta iespējas. Respektīvi, kopumā nav tā, ka “mēs, tauta” redzam vienu bildi, bet “viņi, politiķi” – pavisam kaut ko citu.