Laboratorija nekad nav “gatava”, tai vienmēr jāattīstās

Latvijas Universitāte ar gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem godina Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni. Ar Guntu Ķizāni sarunājas Māris Zanders.

Ņemot vērā jūsu lielo pieredzi radioķīmijas jomā, gribētu sākt ar jautājumu, kas varbūt nav tieši saistīts ar jūsu pašreizējiem projektiem. Mēs Latvijas politiskajās un biznesa aprindās pēdējā laikā redzam pielaidīgāku, varētu pat teikt, ieinteresētu, attieksmi pret kodolenerģētiku. Tam ir savi iemesli – nepieciešamība mazināt atkarību no fosilajiem energoresursiem, bet ne par to ir jautājums. Jums, iespējams, redzot šo pavērsienu, vispirms ir vēlme atgādināt “es jau sen to teicu!”, tomēr mani interesē, kāda būtu Latvijas vieta un iespējas, ja šis pavērsiens turpinātos? Vai mums ir zināšanas, speciālisti?

Ja sāk ar cilvēku bažām par kodolenerģiju, tad droši vien loģiski būtu uzdot jautājumu: kāpēc nelaimes notiek? Faktiski divi faktori – cilvēks un daba. Mums labāk zināmās Černobiļas katastrofas gadījumā iemesls bija cilvēka kļūdas. Fukušimas avārijas gadījumā, protams, bija arī dabas faktors, proti, cunami, tomēr ne mazāka loma ir cilvēka kļūdām. Piemēram, līdzekļu ekonomijas vārdā lietojot cirkoniju, kas, saskaroties ar ūdens tvaikiem, noveda pie ūdeņraža rašanās ar visām no tā izrietošām sekām.

Cik saprotu, jautājums ir par to, vai pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas Latvijā vispār ir palikuši kādi pamati, lai domātu par kodolenerģētiku. Mans viedoklis ir tāds, ka reaktora darbību varēja apturēt, to, kā saka, iesaldēt, bet nomainītos paaudzes, jauni cilvēki brauktu uz ārzemēm mācīties, un nevajadzēja sasteigt ar kardināliem lēmumiem. Tas par pagātni. Ja par šodienu – atbilstoši speciālistu kadri pamazām veidojas, ir izaugusi jauna paaudze – Elīna Pajuste, Artūrs Zariņš. Ķīmijas fakultātē gan bakalauriem, gan maģistriem ir iespēja apgūt radiācijas ķīmiju. Tātad bezcerīgi nav.

Veselības saglabāšanas nolūkā avīzes cenšos nelasīt, tomēr nesen ieskatījos intervijā ar izglītības un zinātnes ministri, kura apliecina, ka zinātnes politikā starp prioritātēm nemainīgi ir viedie materiāli. Kad jūsu jomas speciālisti dzird šo jēdzienu, kā jūs to saprotat un redzat savu interesi, zināšanu pielietojumu?

Kad notiek visādas nelaimes, cilvēki meklē risinājumus, tostarp jaunu materiālu formā. Un šie jaunie materiāli, piemēram, spīd tumsā, rāda, kur ieeja, kur izeja, kalpo kā sensori, sniedz informāciju par temperatūru utt. Bet, cik saprotu, jūs par kodolenerģiju vairs negribat runāt (smejas). Tātad mums ir sadarbības

“Ja tu apstaro koksni, tu – es tagad vienkāršošu, protams – vari iegūt alksnim īpašības, kas raksturīgas ozolam

projekts ar vienu no līderiem gaisa filtrēšanas sistēmu jomā, Dinair. Ideja ir saistīta ar to, ka filtru ražošanā varētu izmantot kompozītmateriālu, kurā savukārt ir aitu vilna. Mēs, pārbaudot speciālās iekārtās, redzam, ka princips ir pareizs. Piemēram, ja tie ir cigarešu dūmi, mūsu materiāls darbojas kā sorbents. Taču rodas jautājums par šādu materiālu izmaksām un ekonomisko loģiku.

Skatījos Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta video un no jūsu jaunāko kolēģu teiktā sapratu, ka dalība starptautiskos kodolsintēzes projektos ir būtiska jūsu un jūsu kolēģu darba daļa. Vai tad jūsu sadarbības partneri Lielbritānijā paši nevar pārbaudīt materiālu piemērotību, lai iekārta, atvainojos, neaizietu pa gaisu?

Tātad mums ir darīšana ar tritiju – radioaktīvu materiālu, ar kuru visās laboratorijās strādāt nevar. Mēs varam. Te gan jāpiebilst, ka gulēt uz lauriem nevaram – laboratoriju ir nepieciešams attīstīt. Par laimi, Universitāte ir piešķīrusi naudu, lai daļu laboratorijas varētu izveidot tā, lai tajā var strādāt ar, profesionālā žargonā izsakoties, lielām aktivitātēm. No šā viedokļa mēs liekam lielas cerības uz to, ka pēc tam, kad būs uzcelta jums, Māri, tuvā Rakstu māja Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā, nākamā būs Tehnoloģiju māja. Un es atkal gribētu atgādināt par Salaspils reaktoru, kas bija pamats zināšanu uzkrāšanai, kas nu noder arī starptautiskos projektos. Pakāpeniski esam nonākuši – es šeit runāju arī par kolēģiem Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā – līdz

Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne

tam, ka mēs esam, – EUROfusion Laboratorija.

Ja nu jūs pieminējāt Cietvielu fizikas institūtu, tad tur daži viedi cilvēki – atļaušos nenosaukt vārdos – man sarunā reiz pasmīnēja par šiem kodolsintēzes projektiem. Kad viņi mācījās, viņu pasniedzēji klāstīja par šo projektu drīzu realizēšanu, un viņi tagad saviem studentiem klāsta to pašu, bet galu neredz.

Pastāv tāda kodolsintēzes mafija, vai ne? Ja nopietni, man šķiet ļoti pozitīvi kaut vai tas, ka ir pētījumi virzieni, kuros zinātnieki no visas pasaules strādā kopā. Turklāt ņemiet vērā jums droši vien labi zināmo – šādu projektu īstenošanas gaitā mēs atklājam un izstrādājam jebkurā gadījumā arī kaut ko noderīgu. Šie milzīgie magnēti, šie supravadītāji! Turklāt jauki, ka te ir vieta arī mūsu zinātniekiem. Piemēram, akadēmiķi Oļģertu Dumbrāju regulāri aicina uz Japānu, jo viņš ir starptautiska līmeņa eksperts žirotronu fizikā. Tāpat jāmin Andris Anspoks un viņa kolēģi Cietvielu fizikas institūtā, kuri kā līdzvērtīgi partneri strādā starptautiskos projektos. Tāpat var pieminēt mūsu cilvēku dalību CERN projektā, kur viens eksperts no Latvijas darbosies ar medicīnā tik nozīmīgo radionuklīdu ieguvi.

Starp citu, atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma, cik saprotu, Igaunija jau gatavojas būvēt nelielu modulāro kodolreaktoru.

Gan jūs savā uzrunā pēc balvas saņemšanas, gan jūsu kolēģi jau pieminētajā video runā par mikrotriodēm. Vai jūs paskaidrotu nespeciālistam, par ko ir runa?

Tā ir elektroniska ierīce, kas novērš trokšņus, un tas, kā nojaušat, ir ļoti svarīgi mikroelektronikā. Tiktāl saprotat? Mēs pētām materiālu, volframa plāno kārtiņu, ko sintezē ražošanas apvienība Alfa, volframa borīdu, lai šis materiāls būtu kvalitatīvs.

Iepriekšējam “Alma Mater” numuram intervēju jūsu kolēģi Ingaru Reinholdu par Salaspils reaktora dzesēšanas ūdeņu attīrīšanas projektu.

Tātad reaktora aktīvās zonas dzesēšanas ūdeņos ir tritijs, cēzijs, stroncijs. Mūsu darbam ir interesanti rezultāti, proti, litiju saturošie mangāna savienojumi, kas darbotos kā sorbenti. Kā Ingars jums stāstīja, šim projektam mums bija Latvijas Zinātnes padomes finansējums uz vienu gadu, kas beidzies, bet, kā saka, mūsu interesi par šo tēmu nevar nokaut, centīsies darbu turpināt. Šajā jomā mums bija laba sadarbība ar kolēģiem Ukrainā, bet nav ne jausmas, vai un kā viņi spēs strādāt kara apstākļos...

Lai būtu labāka noskaņa sarunas noslēgumā, teikšu lielu paldies Latvijas Universitātes fondam, kas mūs regulāri atbalsta, piemēram, ir sagādājis naudu elektronu paātrinātajam, tāpat fonds atbalstījis, manuprāt, interesantu projektu par to, kā radiācija ietekmē mūzikas instrumentu rezonatorus. Varbūt esat dzirdējis, ka Antonio Stradivāri un vēl dažu meistaru gatavotie instrumenti tik brīnišķīgi skan tāpēc, ka viņu izmantotajā kokā gadu gadskārtas izvietotas ļoti blīvi. Tāpēc, piemēram, Austrijā kalnos un Krievijā audzē ciedru, jo šis ir labākais materiāls. Tālāk: ja tu apstaro koksni, tu – es tagad vienkāršošu, protams – vari iegūt alksnim īpašības, kas raksturīgas ozolam. Skaidrs, ka ir jānoskaidro apstarojuma stiprums, jo, ja tas būs par vāju, tad vienkārši nekas nemainīsies; ja par stipru, rezonators sairs. Jāsaka, laika gaitā esmu mēģinājusi šai tēmai pieķerties kārtīgāk, piemēram, pamēģinot ar materiāliem, ko mums viens kokļu meistars iedeva, bet līdz šim ir pietrūcis palīgu.