Alma Mater 2022/3

Vēsturnieki ir izpētījuši, ka vēl līdz 19. gadsimta sākumam jēdziens “komforts” tika attiecināts uz in divīda emocionālo stāvokli, nevis sadzīves apstākļiem. [1] Rakstot šo ievadsleju 2022. gada septembrī, atļaušos apgalvot, ka vairumam no mums “komforta” jautājums saistās ar to, kādu temperatūru un apgais mojumu telpās varēsim atļauties pār skatāmā nākotnē. Un te nu jāsaka, ka Francijas lauku novados vēl 20. gad simta pirmajā pusē +14 grādi istabā tika uzskatīti par “ļoti jauku siltumu”, savukārt +20 jau par pārliecīgu kar stumu [2]... Citiem vārdiem sakot, dārgie kolēģi – ja ļautiņi Eiropā kaut kā spēja funkcionēt šādā “nekomfor tablā” vidē, gan jau arī mēs spēsim. Pareizāk sakot, protams, ir nejauki, ka pēc tam, kad likās – jauno mācību gadu varēs sākt bez pandēmijas iero bežojumiem –, izrādās, vienas ķezas vietā nākusi cita. “Interesantā laikā” dzīvojam...

Ja mēs turpinām aplūkot mūs dienās aktuālas tēmas, izmantojot vēsturisko – kā labpatīk izteikties dažiem sociālo zinātņu pārstāvjiem –optiku, tad redzam, ka jautājums par izglītības saturu raisīja kvēlas diskusijas jau viduslaiku izskaņā. Protams, iemesli bija citi, tomēr jau tājumi līdzīgi – cik pretimnākošiem skolotājiem ir jābūt pret studentiem, cik daudz mācību procesā ir jābūt

“obligātā” un vispār garīgas piepūles. Lieta tā, ka viduslaiku noslēguma posmā parādījās visdažādākie kopsa vilkumi, pārstāsti, kas, protams, bija ērtāki nekā buršanās cauri oriģinālo tekstu bieziem sējumiem. Vairums studentu bija priecīgi, ko gan nevarē tu teikt par visu izglītoto sabiedrības daļu. Piemēram, arhibīskaps Ričards Montagjū (Richard Montagu) 16. un 17. gadsimta mijā dzēlīgi rakstīja, ka šādi atvieglojumi un vienkāršojumi dara cilvēkus “slinkus, toties vienmēr gatavus paust savu viedokli, un labās domās par sevi” [3].

Noslēgumā vēl kāda vēsturiska epizode, kas – ceru – uzlabos omu, jo liecina, ka ļaudis arvien tiekušies pēc zināšanām. Austrijas Zalcburgas reģiona katoļu garīdzniecībai 18. gad simtā ļoti nepatika līdzcilvēki reģio nā, kuri turējās pie nešķīstās protes tantu ticības. Bija kratīšanas un citas represijas, un, lūk, 1735. gada sep tembrī pārbaude skāra kādu septiņ desmitgadīgu zemnieku Riču (Ritsch).

Sāls šajā stāstā ir tā, ka, objektīvi ru nājot, vienkāršais, ne sevišķi bagātais vīrs bija savācis gandrīz 30 grāmatas, turklāt daļu drukātas vēl 16. gadsim ta beigās. [4] Mums varbūt grūti to novērtēt, bet vairāki desmitu grāma tu – tas bija liels skaits un liecināja, ka cilvēkam nebija jābūt piederīgam pie “mācītiem vīriem” vai turīgām aprindām, lai viņš būtu motivēts ie guldīt līdzekļus (konkrētajā gadījumā arī uzņemties risku) grāmatās.

Māris Zanders

[1] Stobart, J. (Ed.). (2021). The Comforts of Home in Western Europe, 1700–1900. Bloomsbury Academic, 3. lpp.

[2] Turpat, 75. lpp.

[3] Gondos, A. (2021). Kabbalah in Print : The Study and Popularization of Jewish Mysticism in Early Modernity. State University of New York Press, 81. lpp.

[4] Strom, J., Lehmann, H., & Van Horn Melton, J. (Eds.). (2018). Pietism in Germany and North America, 1680–1820. Routledge, 236. lpp.

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185

Reģistrācijas apliecība Nr. 535

Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater

© Latvijas Universitāte, 2022

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds

FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock

MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa

LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs

4

Latvijas Universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija – sadarbības partneri

“Būtu vēlams mācību procesu organizēt tā – tas pārsvarā būtu digitālā formā –, ka pamatkursu lasīšanu veic viens eksperts visām augstskolām. Tas, kurš uzvarējis konkursā par labāko kursu.”

8

Latvijas akadēmiskajā vidē ir vēlme un gatavība strādāt

“Par jauno studiju finansēšanas modeli ir daudz jautājumu. Ir skaidrs, ka tā ieviešanai būs nepieciešams papildu finansējums vairāku desmitu miljonu eiro apmērā.”

12

Ļaundabīgie audzēji vairs nav nepārsūdzams nāves spriedums

“Vienu sunīti mēs varam apmācīt, bet mēs nevaram notestēt visus pacientus ar vienu suni. Ir nepieciešama robusta, kalibrējama aparatūra, un tas nav triviāls uzdevums.”

16

Kultūras “dvēseles” atblāzmas Rīgas ielās “Agrāk izglītības sistēma bija vērsta uz harmoniski attīstītas personības veidošanu, tagad tā ir vērsta uz utilitāru iemaņu apgūšanu.

21

Dabaszinātnes skolā – jāmeklē jauni risinājumi “Mēs redzam, ka 4. klasē šāda interese – gan par matemātiku, gan dabaszinātnēm – vēl ir. Mēs šos bērnus, ja tā var teikt, pazaudējam posmā starp 5. un 9. klasi.”

24

Aktivitātes Latvijas Universitātes Fonda un SIA Mikrotīkls atbalstītajā projektā Fāzes atgūšanas algoritmu ieviešana iegultās sistēmās

26

Nozīmīgi notikumi

Latvijas Universitātē

Latvijas Universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija – sadarbības

partneri

2022. gada 11. aprīlī uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Universitātes padome, kas izveidota atbilstoši Saeimas 2021. gada jūnijā apstiprinātajām izmaiņām Augstskolu likumā. Ar padomes priekšsēdētāju, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu profesoru Ivaru Kalviņu sarunājas Māris Zanders.

Sāksim ar vispārīgāku jautājumu: kāda ir padomes vīzija par mūsu augstskolas attīstību?

Vīzija ir ļoti labi aprakstīta Lat vijas Universitātes attīstības stra tēģijā – tur, kā saka, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Jautājums ir par to, kā izvirzītos konkrētos rādītājus sasniegt. Tāpat var diskutēt par to, vai visi šie rādītāji ir tādi, kas ļauj novērtēt kvalitāti. Varbūt ir vērts padomāt par vēl kādiem citiem. Padome stratēģiju izskatīja, atzina par labu, bet paturēja sev tiesības dot priekšlikumus par iespējamām izmaiņām tajā. Te jāpiebilst, ka pado mes darba pirmais cēliens – no aprīļa vidus līdz septembrim – faktiski bija izskatīt virkni normatīvo aktu, kas nepieciešami, lai Latvijas Universitā te varētu tiesiski korekti funkcionēt. Tie attiecas uz Satversmes sapulci, Senātu un tā tālāk. Padomes uz devums ir koncentrēties uz tādiem jautājumiem, kas varētu būt kritiski nākotnē. Piemēram, digitalizācija. Ir absolūti skaidrs, ka Latvija diez vai ir spējīga šajā jomā nodrošināt piln vērtīgu atbalstu visām universitātēm un augstskolām, kādas šobrīd Latvijā strādā. Ir nedaudz jocīga situācija: ir gan privātās, gan valsts atbalstītās

augstskolas, studenti, kuri mācās par maksu, ir abās grupās. Tātad vai būs tā, ka viena grupa atbalstu saņems, otra – ne? Šādā kontekstā, kā arī lai nodrošinātu līdzekļu efektīvu izman tošanu, ir nepieciešams pārdomāt mācību sistēmas koordināciju starp augstskolām kopumā. Tas nozīmē, ka būtu vēlams organizēt – tas pārsvarā būtu digitālā formā – procesu tā, ka pamatkursu lasīšanu veic viens eksperts visām augstskolām. Viens profesors, kurš uzvar konkursā par labāko kursu. Es, protams, nedaudz vienkāršošu, tomēr var teikt, ka pa matkurss ir par “ābeces patiesībām” kādā tēmā, tāpēc to var lasīt attālinā tā formā visiem.

Cita svarīga tēma ir saistīta ar to, ka reflektantu līmenis valstī ir ļoti dažāds, un mums vajadzētu domāt par to, kā paaugstināt jauno cilvēku zināšanu kvalitāti, vēl pirms viņi stājas augstskolā. Manuprāt, šajā procesā varētu iesaistīties augstskolu pasniedzēji. Tiem nav obligāti jābūt profesoriem, tomēr tiem vajadzētu būt tieši augstskolu pasniedzējiem –tā skumjā iemesla dēļ, ka sagatavot nepieciešamo bioloģijas vai mate mātiskas skolotāju skaitu vidējās izglītības iestādēs nebūs iespējams mūs apmierinošā termiņā, jo tas nav

darīts vairāku gadu desmitu garumā. Es arī piesardzīgi vērtēju ideju, ka, lūk, pedagogs, kurš māca, teiksim, bioloģiju, mācīs arī ķīmiju – domāju, ka vairumā gadījumu vēlamo kvalitā ti mēs šādi neiegūsim.

Esmu dzirdējis ideju par tā saukto nulles kursu.

Tā ir viena iespēja, ko var veikt konkrētā augstskola pati, bet es ru nāju par vēl citu variantu – kad digi tālā formā vajadzības gadījumā (ja nav atbilstoša skolotāja) kādu STEM priekšmetu var mācīties visās skolās. Galu galā mēs varam pat iepirkt la bākos kādas tēmas izklāsta paraugus no ārvalstīm. Vienkārši ir jāatzīst, ka šobrīd Latvijā nav vienota atbalsta STEM priekšmetu skolotājiem.

Mazliet atgriežamies pie idejas par vienotu pamatkursu jau augstskolās. Kā tas varētu funkcionēt praktiski?

Ieinteresētās augstskolas savstar pēji noslēdz konsorcija līgumu, ka šo kursu lasa konkursā vinnējušais “pro fesors Bērziņš”. Nav svarīgi, no kuras augstskolas viņš ir. Mēs saprotam, ka pret šādu modeli iebilstu tie augst skolu pasniedzēji, kuriem šo kursu

lasīšana ir, kā saka, maizes darbs. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst sa biedrības intereses kopumā.

Ja šāds modelis tiek īstenots konsekventi, tad – es pārspīlēju, protams – kādā brīdī mēs varam nonākt situācijā, ka Latvijā ir viena augstskola, kurā strādā konkursus uzvarējusi pasniedzēju elite.

Ņemot vērā, ka Latvija nav liela valsts, tā varētu arī būt, tomēr tikpat skaidrs, ka tik lielu kuģi īsā laikā par 180 grādiem pagriezt nevar. Es gan gribētu arī precizēt: speckursi paliktu konkrēto augstskolu specifiskajā kompetencē, mēs runājam par lielā ku koordināciju pamatkursu segmen tā. Savukārt attiecībā uz speckursiem lielāka konkurence vienalga ir iespē jama un vēlama – starp konkrētās augstskolas un ārvalstu speciālis tiem. Problēma gan tā, ka tad mums būtu jāmaina pašreizējās prasības saistībā ar latviešu valodas prasmi. Ja cilvēks vēlas šeit noenkuroties,

tikt ievēlēts Latvijas augstskolā pa stāvīgā darbā, tad valoda, protams, ir jāprot. Ja runa ir par viena tā sauktā moduļa kursa nolasīšanu, vai tiešām viņam ir jāprot latviešu valoda, lai pieteiktos konkursā? Manuprāt, tā ir diezgan muļķīga prasība. Šādi mēs paši palaižam garām iespēju aizpildīt robus jomās, kur – tas jā atzīst – Latvijā mums nav pasaules līmeņa ekspertu. Man nešķiet pareizi, ja šī problēma tiktu risināta, sūtot

studentus uz ārzemēm. Pirmkārt, tad jebkurā gadījumā mēs runājam par nelielu cilvēku loku, atsevišķām personām, un, otrkārt, nav zināms, vai šie cilvēki atgriezīsies Latvijā. Prā tīgāk būtu uzaicināt izcilu profesoru no ārvalstīm, kurš strādā ar plašāku loku.

Paralēli šādiem strukturāliem un organizatoriskiem jautājumiem ļoti svarīga ir zinātnes un augstākās izglī tības kvalitāte. Ir jomas, kas pamatoti saņem ļoti augstu novērtējumu. Un ir zinātņu nozares, par kurām jāsaka “diemžēl...”. Šai tēmai ir vairāki as pekti. Ja paveramies uz to no statis tikas viedokļa, tad redzam, ka starp visām Eiropas Savienības valstīm Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir ma zākais zinātņu doktoru skaits. Mazāks nekā Rumānijā un Bulgārijā – acīmre dzot mēs nedaudz dzīvojam ilūzijās par sevi un citiem. Tas nozīmē, ka mums pietrūkst gudru cilvēku, jo būtu jocīgi, ja augsta līmeņa zinātnes universitātē būtu pasniedzēji bez zinātņu doktora grāda. Doktoranti

“ Ja runa ir par viena tā sauktā moduļa kursa nolasīšanu, vai tiešām viņam ir jāprot latviešu valoda, lai pieteiktos konkursā?

var vadīt seminārus, nav problēma, tomēr kopumā prasība par grādu man šķiet pašsaprotama.

Man grūti noticēt, ka Latvijā trūkst gudru cilvēku. Acīmredzot ir kādi iemesli šādai situācijai ar zinātņu doktoru skaitu. Turklāt man šķistu riskanti, ja šis skaits tiktu palielināts, pazeminot prasību līmeni – “mums vajag, tāpēc...”.

Kā replika uz pēdējo – jā, tomēr mums ir skaidri jāapzinās stāvoklis. Vai mēs esam situācijā, kad varam at ļauties lieki nepiepūlēties, vai tomēr tādā situācijā, kad mēs dzīvojam ar absolūtu minimumu doktora grādu skaita izpratnē. Es varētu arī piekrist, ka ir zinātnes nozares, kurās zinātņu doktoru ir vairāk, nekā vajag, tomēr tas nekādi nepalīdz situācijā, kad ir nozares, kurās šo cilvēku nav.

Domājot par iemesliem, vēlos vērst uzmanību šādā fokusā. Mēs daudz runājam par inovācijām, jau nām tehnoloģijām un tā tālāk mūsu ekonomikā. Tajā pašā laikā ir jāsa prot, ka tikai lieli privātuzņēmumi var finansiāli atļauties, vienkāršoti izsakoties, darba vietas šādiem ek spertiem. Mazie un vidējie to nevar.

Izpētes centrus var atļauties Sie mens, Bayer līmeņa koncerni. Situā ciju papildus sarežģī tas, ka uzņē mumi, kurus var uzskatīt par lieliem Latvijas kontekstā – Latvenergo, Latvijas valsts meži – patiesībā nav sevišķi ieinteresēti, jo tiem ērtāk ir vajadzīgo risinājumu, tehnoloģiju nopirkt. Tas ir, kā saka, “uzreiz” un par skaidru naudas summu. Organi zēt bāzi, struktūru – tas šiem uzņē mumiem zināmā mērā saprotamu iemeslu dēļ ir sarežģīti. Tāpēc arī Latvijas Zinātņu akadēmija ir pārlie cināta, ka bez inovācijas atbalstošas infrastruktūras nekādas izaugsmes nebūs.

Varbūt izvēršam jēdzienu “inovāciju atbalstoša infrastruktūra”. Domāju, ka daudziem tas asociējas ar ēkām un “ļoti modernām iekārtām”. Es atceros kādu mūsu sarunu pirms vairākiem gadiem, kad jūs man to skaidrojāt medikamentu kontekstā.

Valsts iegulda zināmus līdzekļus fundamentālajos pētījumos. Mēs va rētu tā ļoti vienkāršoti teikt, ka šie pē tījumi saistīti ar dabas likumsakarību atklāšanu, precizēšanu un tā tālāk. Savukārt, lai veiktu inovāciju, nepie tiek ar to, ka mēs esam izpētījuši “kā tas notiek”. Jums ir nepieciešams konstruktoru birojs. Nosauciet man kādu mūsu augstskolu, kurai būtu savs konstruktoru birojs! Tādu nav. Tālāk mums jārunā par smalkmehā nikas darbnīcu vai iecirkni, kas rasē jumu pārvērš modelī, kas darbojas. Tālāk – mērogošanas process, kurā mēs izpētām materiālus, apjomus, lai saprastu, vai mūsu ideja vispār ir komercializējama. Tikai pēc tam jūs varat iet pie uzņēmēja un likt galdā gan projektu, gan izstrādājumu (jau nu tehnoloģiju, medikamentu utt.). Ja iepriekš minētā nav, tad faktiski nekā nav. Vai mums valstī ir desmit augstākās klases elektroniķi, kuri

Jauno studentu svētkos “Aristotelis 2022”

“ Mums pietrūkst gudru cilvēku, jo būtu jocīgi, ja augsta līmeņa zinātnes universitātē būtu pasniedzēji bez zinātņu doktora grāda

jums var uztaisīt tādu mikroshēmu, kādu jums vajag? Šaubos.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka būtu absolūti neracionāli šādu infrastruk tūru veidot katrā universitātē – to vienkārši nespēs noslogot jēdzīgi. No Zinātņu akadēmijas viedokļa raugoties, racionālāk būtu veidot vienotu struktūru, kas pieejama gan publiskā sektora zinātniekiem, gan komercsektoram.

Latvijas Universitātes plānos Akadēmiskā centra attīstībā ir arī Tehnoloģiju māja. Vai tā “ierakstās” šādā redzējumā?

Gan jā, gan nē. Ir jomas, par kurām citiem intereses tā īsti nebūs –piemēram, kurš no uzņēmējiem ir ga tavs nodarboties ar radiācijas tehno loģijām. Tā ir ļoti specifiska joma, ar specifiskiem drošības noteikumiem. Šādas jomas objektīvi jākoncentrē augstskolās, kas ar tām nodarbojas. Cits piemērs varētu būt medicīnas tehnoloģijas – uzņēmējiem diez vai būs pieejamas tādas eksperimentu metodes, tāda kvalifikācija, kāda ir pētniekiem augstskolā. Vai ar augstām enerģijām saistītas tēmas. Tomēr ir jomas, kur mijiedarbība, kopīgas intereses pētniekiem un biz nesam ir, tikai te parādās cita prob lēma. Latvijā banku kreditēšanas politika ir tāda, kāda nu tā ir, arī riska kapitālu līdzdalība ir nepietiekama, jo viņi saka – parādiet mums vispirms produktu!

Veidojas “vistas un olas” situācija. Bez produkta nedosim naudu, bet kā mēs varam tikt pie produkta, ja jūs nedodat naudu.

Jā, bet te nav nekā pārsteidzoša. Latvija ir maza ekonomika, tāpēc būtu pašpaļāvīgi iedomāties, ka bizness rīkotos citādi. Te jāiesais tās valstij. Privātajam sektoram vai augstskolām diez vai ir iespējams pašu spēkiem vien nodrošināt GMP (Good Manufacturing Practice) regu lējumu izpildi. Tas pats attiecas uz intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumiem. Tomēr paturpināšu vēl infrastruktūras tēmu. Pieņemsim, ka

jūs esat ticis līdz produktam, bet tad izrādās – nav sertifikācijas centra, lai jūs iegūtu sertifikātu produkta tirgošanai ārpus Latvijas. Arī te būtu nepieciešama aktīvāka valsts iesais tīšanās. Piemēram, Polijā šie procesi notiek viņu Zinātņu akadēmijas pa spārnē. Mēs nosacīti varētu runāt par divām sadaļām. Pirmā – ir jābūt cen tralizētai struktūrai, kas zina, kādas prasības, kritēriji konkrētās jomas produktam pastāv un kur pasaulē ir specializētas akreditētas sertifikāci jas laboratorijas, kas šo prasību izpil di var pārbaudīt. Principā mēs Latvijā varētu sākt ar šo pirmo sadaļu. Otrā sadaļa – jūs spējat panākt, ka jau jūsu nacionālo sertifikācijas centru akreditē Eiropā.

Vēlētos atgriezties pie institūciju sadarbošanās un Latvijas mērogu tēmas. Proti, daudz piesauktā latviešu viensētnieku daba var izpausties arī tā, ka katra nopietnāka institūcija vēlas, lai kaut kāda smalka un visādi citādi brīnišķīga iekārta “stāv” arī konkrētās institūcijas namā. Līdzīgi domā arī citas nopietnas institūcijas.

Sapratu. Man šajā ziņā ir piere dze, vadot Latvijas Organiskās sintē zes institūtu. Tāpat varu atsaukties uz BIRTI (Baltic Institute of Research, Technology and Innovation) kā koor dinējošu struktūru. Kad parādījās ie spēja iegūt Eiropas Savienības finan sējumu, mēs ļoti precīzi strādājām, lai noteiktu, ka šo iekārtu pirks insti tūts un tā būs pieejama arī citiem, Latvijas Universitāte pirks šo iekārtu, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs – šo iekārtu. Mēs spē jām koordinēt savu darbību tā, lai, ja runa ir par kritisko infrastruktūru, viens aparāts, tā teikt, valstī būtu. Citiem vārdiem sakot, savstarpēja ko ordinēšanās, manuprāt, nav nemaz tik smaga problēma.

Latvijas Universitātes vieta šajā ekosistēmā ir saistīta ar to, ka objek tīvi universitātē ir viens no lielāka jiem intelektuālajiem potenciāliem Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmija tāpēc vēlas ar Latvijas Universitāti noslēgt stratēģiskās sadarbības

līgumu. Varu minēt ļoti saprotamu piemēru, kāds varētu būt šādas sadarbības pirmais, salīdzinoši vien kāršais solis. Atceraties, mēs runājām par to, ka augstskolas pasniedzējiem vajadzētu iesaistīties iespējamo nā kamo studentu zināšanu uzlabošanā jau ģimnāzijas līmenī. Labi, bet mēs redzam problēmas ar telpām. Zināt ņu akadēmija var palīdzēt šo problē mu atrisināt.

Ko jūs vispār sakāt par šo tipoloģiju, kurā ietilpst “zinātnes universitāte”? Man personīgi nav iebildumu, tomēr pieļauju, ka šo jēdzienu var interpretēt dažādi.

Atklāti sakot, ir diezgan liela putra, un es pats Saeimā brīdināju par to. Pavisam vienkāršs piemērs: jaunais cilvēks nemaz negrib kļūt par zinātnieku, bet viņš tipoloģiju interpretē tā, ka “zinātnes augstsko lā” viņu gatavos tam, lai viņš kļūtu par pētnieku. Organiskās sintēzes institūtā es paudu: lai mēs mūsu in telektuālo potenciālu uzturētu kaut atražošanas līmenī, mums institūtā nepieciešami 10–15 jauni zinātņu doktori gadā, un tā apmēram des mit gadu garumā. Mēs jau iepriekš pieminējām nepietiekamo zinātņu doktoru skaitu. Īsi sakot, pagaidām šāds tipoloģisks apzīmējums vairāk ir vēlamība, kas var kļūt par realitāti, ja tiks ieguldīti pienācīgi līdzekļi. Tur klāt zinātniski pētnieciskie institūti Latvijā pastāv arī ārpus universitāšu ekosistēmas. Tomēr nedomāju, ka būtu lietderīgi te ķildoties – daudz pareizāk būtu sadarboties, piemē ram, Inovāciju fondā – nozaru pētīju mu programmā. Neslēpšu, ka lepojos ar personīgo ieguldījumu šā fonda idejas aizstāvēšanā un īstenošanā. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi attīstīt pie lietojamo pētījumu virzienu. Redzat, cilvēku skaits Latvijā ir tāds, kāds tas ir, tāpat nedomāju, ka var sagaidīt kādu, tēlaini izsakoties, sprādzienu mūsu zināšanu līmenī. Tāpēc mēs jau varam ieguldīt lielus līdzekļus zināt nē, tomēr lietderīgāk būtu veicināt zināšanu pārnesi – piemēram, fotoni kas un viedo materiālu, biomedicīnas un farmācijas virzienos.

Labdien,

cienījamie kolēģi, mīļie draugi!

Man jāsaka, ka iepriekšējais pusgads ir bijis ļoti, ļoti piesātināts – gan ar pozitīvi, gan negatīvi vērtējamiem notiku miem. Atcerēsimies: iepriekšējā dar binieku kopsapulcē vēl bija kovids, bet nebija kara Ukrainā.

Sāksim ar studijām, jo sākas jaunais semestris, jaunais akadēmis kais gads. 2021./2022. akadēmiskajā gadā Latvijas Universitāti pabeidza 3156 dažādu programmu absolventi. Mēs redzam, ka pamatstudiju seg ments (2139 absolventi) joprojām veido mūsu studentu lielāko daļu. Domājot par attīstību, mums ir jā meklē ceļi, kā palielināt maģistra līmeņa un jo īpaši doktorantūras absolventu skaitu (šobrīd attiecīgi 732 un 47 – Red.), jo tas ir rādītājs, kas raksturo zinātnes universitātes briedumu. Jā, mums ir vislielākais doktora grāda ieguvēju skaits Lat vijā – gandrīz puse no Latvijā iegū tajiem zinātnes doktora grādiem –, tomēr tas ir ļoti mazs. Tam vajadzētu pieaugt trīs četras reizes! Ja mēs vē lamies nodrošināt gan Latvijas aka dēmiskās telpas atjaunotni, gan to, ka ar augstu profesionālo kvalitāti un inteliģenci apveltīti cilvēki ietu stādāt uzņēmumos, valsts pārvaldē.

Absolventu vietā nāk jaunie stu denti. Šogad vienotā pieteikšanās LV portālā parādīja prognozējamo ainu, ka Latvijas Universitāte domi nē – gan vispārējos pieteikumos, gan pieteikumos ar 1. prioritāti (46,1% no pieteikumiem kopā – Red.). Atgādi nāšu, ka var pieteikties uz vairākām studiju programmām vienlaikus, bet manā izpratnē svarīgākā ir pieteikša nās ar 1. prioritāti, jo tā rāda, uz ko topošais students patiešām, nopietni vēlas pretendēt. Un mēs redzam, ka gandrīz 50% no jauniešiem arī šajā aspektā ir izvēlējušies Latvijas Universitāti.

Septiņas populārākās pamat studiju programmas, ja skatāmies pēc 1. prioritātes vienotajā uz ņemšanas sistēmā, ir psiholoģija (2022. gadā 475 – Red.), ārstniecība (434), seko datorzinātnes (375) un tiesību zinātnes (340), komunikācijas

zinātne (232), biznesa vadība (228) un Eiropas valodu un biznesa stu dijas (168). Te ir zināmas pārbīdes: agrāk tiesību zinātnes bija kaut kas lī dzīgs absolūtam līderim, tagad acīm redzot kovida laiks un ar to saistītie izaicinājumi ir likuši jauniešiem savas intereses un mērķus pārvērtēt. Mani personīgi iepriecina tas, ka visas šīs septiņas programmas ir arī starp desmit populārākajām pamatstudiju programmām Latvijā. Vienlaikus ir arī septiņu dažādu fakultāšu piedāvātas programmas – tas nozīmē, ka Latvi jas Universitātes piedāvāto studiju spektrs ir plašs un to atsaucīgi ir no vērtējuši studēt gribētāji. Tomēr jāņem vērā, ka tas, par ko līdz šim runājām, ir pieteikumi. Rezultāts ir noslēgtie studiju līgumi, reģistrēšanās studijām. Un, ja skatās no šāda viedokļa, tad man jāatzīst, ka rezultāts varēja būt labāks. Proti, mēs šogad (4376 reģistrējušies studi jām 29.08.2022. – Red.) esam faktiski atgriezušies 2019. gada (4335) un 2020. gada (4410) līmenī. Augstākā līmeņa (maģistra) studijās esam (1053) tajā pašā 2020. gada līmenī (1071). Jā, 2019. gadā mums bija ļoti straujš izrāviens (1265), un var saprast, jo šogad, kad pasaule atkal “atveras”, mūsu vidusskolu un ģim nāziju absolventiem atkal ir iespēja doties studēt ārzemēs. Tāpat, do māju, studentiem un viņu vecākiem lielas bažas rada ekonomiskās situā cijas attīstība – vai tie, kuri pretendē uz maksas studiju vietām, varēs šo maksu nodrošināt. Jā, tie ir objektīvi apstākļi, tomēr jebkurā gadījumā situācija ar noslēgtajiem līgumiem rada vielu pārdomām. Jo īpaši kon tekstā ar ministrijas nesen piedāvāto jauno studiju finansēšanas modeli. Šajā ierosinātajā modelī ir ļoti daudz pozitīvā, tomēr ir arī ļoti daudz ne skaidrību. Piemēram, kā piedāvātais līdzmaksājums atsauksies uz maksas studijām vispār, vai arī maksas stu dentiem būs nodrošināts šis pamatfi nansējums, kādā apjomā un tvērumā tiks interpretētas sociāli maznodro šināto studentu grupas, kurām pie nāktos līdzmaksājumu atvieglojumi. Jautājumu ir daudz, bet ir skaidrs, ka bez būtiskas – desmitos miljonu eiro

mērāmas – papildu “injekcijas” stu diju bāzes finansējumā šāda modeļa ieviešana arī valstī kopumā ir apšau bāma. Skatīsimies, kāda būs jaunā Saeima un kādas būs valdības budže ta prioritātes. Varbūt 40–60 miljonu eiro papildu naudas bāzes finansēju mam atradīsies, jo patiesībā summa nav liela, ja salīdzina to ar papildu finansējumiem, kas tika piešķirti sa karā ar kovida pandēmiju.

Runājot par šīs vasaras aktuali tātēm saistībā ar studentu noslēgto līgumu skaitu, dažās pozīcijās sa līdzinājumā ar 2021. gadu redzam samazinājumu. Te, protams, situācija atšķiras gan starp fakultātēm, gan studiju programmām, tomēr ir arī kopējais “mīnuss” – neliels, bet ir. Protams, svarīgs ir ne tikai kopīgais skaits, bet arī reflektantu, kurus ceram ieraudzīt mūsu auditorijās, kvalitāte. Šādā aspektā varam runāt par pozitīvu tendenci. Ja mēs ska tāmies uz mūsu reflektantu rezultā tiem centralizētajos eksāmenos, tad vidējā, formulēsim tā, atzīme ir ap 50% no maksimāli iegūstamajiem 100 procentiem. Paturēsim prātā, ka jaunais piedāvātais finansēšanas modelis paredz, ka tikai tie, kuri būs ieguvuši atzīmi virs 25% centralizē tajā eksāmenā, varēs pretendēt uz tūlītēju studiju vietu augstskolā, tad tikai 12% jeb 402 no mūsu reflektan tiem būtu tādi, kuri uz to pretendēt nevarētu. Protams, apbēdina, ka vis īsākais “stabiņš” šajā histogrammā attiecas uz centralizēto eksāmenu matemātikā (2057 reflektanti), to ties valodu ziņā mūsu reflektanti ir

“ Mani personīgi iepriecina tas, ka visas šīs septiņas programmas ir arī starp desmit populārākajām pamatstudiju programmām Latvijā

sagatavoti labi. Tas nozīmē, ka arī mums pašiem ir vairāk jāstrādā pie savas angļu valodas prasmes, kā arī pie studiju kursiem un programmām angļu valodā.

Nozīmīgi arī tas, ka mēs strādā jam ar Latvijas skolēniem ne tikai uzņemšanas procesā, bet arī ikdienā. Gandrīz katrā fakultātē ir savas jauno speciālistu – biologu, ģeogrāfu, me diķu, filozofu utt. – skolas. Ir aktivitā tes, kuras jau kļuvušas vēsturiskas, piemēram, Aivara Liepas Neklātienes matemātikas skolas atklātā olimpiā de, kas 2022. gadā notika jau 47. rei zi, un tā aptver nevis dažus desmitus, bet tūkstošus skolēnu Latvijā. Tāpat gandrīz visu Latvijas skolēnu koman du treneri starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs ir bijuši Latvijas Universitātes doktoranti, speciālisti.

Mēs strādājam pie savu studiju programmu attīstības. Jaunā akredi tācijas posma laikā esam akreditējuši piecus studiju virzienus, viens vir ziens – Izglītība un pedagoģija – vēl gaida lēmumu, bet jau saņemtās ekspertu atsauksmes ir pozitīvas. Akreditācijas novērtēšanas procesā ir virziens Veselības aprūpe, vismaz pagaidām dzirdētie novērtējumi ir pozitīvi. Papildus jau pieminētajiem akreditācijai iesniegti ir četri, līdz 2023. gada janvārim jāiesniedz vēl seši studiju virzieni. Kopš 2021. gada esam licencējuši 15 jaunas studiju programmas, un šogad tām pievie nojās doktora studiju programma Cilvēkfaktors, drošība darbā un arodveselība, kā arī bakalaura studiju programma Kultūrvides aizsardzība Studiju programma Cilvēkfaktors, drošība darbā un arodveselība nozīmē, ka, vispārināti apzīmējot, visnotaļ pieprasītajā darba drošības tematikā mēs tagad varam piedāvāt pilnu tvērumu – no pirmā līmeņa līdz doktora studijām. Kultūrvides aizsar dzības tēma “izceļojās” starp dažā dām Latvijas Universitātes struktū rām – Vēstures un filozofijas fakultāti, Humanitāro zinātņu fakultāti –, līdz nu ir “piezemējusies” Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vides studi ju nodaļā; acīmredzot jēdziens “kul tūrvide” ir tik plašs, ka vispareizākais

būs šāds konteksts. Jāpiemin arī, ka notiek nepārtraukts, Eiropas Savie nības finansiāli atbalstīts, darbs, lai paaugstinātu docētāju un doktorantu kompetenci – runa ir par angļu valo das prasmju un digitālo prasmju piln veidošanu. 2021./2022. akadēmiska jā gadā šādus kursus ir apmeklējuši attiecīgi 18 un aptuveni 200 docētāji. Turpinās doktorantūras grantu pro gramma – šādus grantus saņēmuši 70 doktoranti. Šādi granti loģiski iekļaujas jaunajā doktorantūras mo delī, kurā kolēģi ne tikai nodarbojas ar pētniecību, bet arī paplašina savu kopējo zināšanu fonu, strādājot kopējās Latvijas Universitātes dokto rantūras skolas ietvarā.

Ļoti nozīmīgs Latvijas Universi tātes attīstībai ir FORTHEM alianses virziens. Tātad mēs esam viena no šobrīd jau deviņām alianses augst skolām Eiropā. Šīs augstskolas, kuru ģeogrāfiskais tvērums ir no tundras reģiona Somijā līdz Sicīlijai Itālijā, no Francijas līdz Rumānijai, strādā, lai iz veidotu kopīgas studiju programmas un sadarbības projektus un mūsu studenti – gluži kā agrākos laikos Ei ropā bija ierasts – var ceļot no vienas universitātes uz otru, atrodot gan, tēlaini izsakoties, pajumti, gan iegūto prasmju atzīšanas vienotu sistēmu. Papildu aspekts studiju un arī zināt niskās darbības internacionalizācijā parādījās līdz ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Arī pirms tās starp mūsu studentiem bija vairāki Ukrai nas valstspiederīgie, bet nu mēs no jauna esam imatrikulējuši 11 viesstu dentus no Ukrainas un 14 studentus uz pirmo semestri 2022. gada rudenī. Kopējais studentu skaits no Ukrainas

Latvijas Universitātē ir pieaudzis no 20 šā gada sākumā līdz 48 studen tiem. Mēs arī atbalstām zinātniekus no Ukrainas – kā piemēru te varētu minēt mūsu Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāti. Interesants jautājums ir par to, kā attīstīsies mūsu sadarbība ar pētniekiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri arvien lielākā skaitā meklē ceļu prom no savām autoritāru režīmu pārvaldīta jām valstīm.

Runājot par pētniecības aktuali tātēm, vēlos uzsvērt, ka esam bijuši aktīvi Horizon Europe jaunā satvara (2021.–2027.) pieteikumu iesniegša nā. No 98 pieteikumiem 11 tiek finan sēti un pieci atrodas rezerves sarak stā, proti, vēl var pretendēt uz finan sējumu. Aktīvākās struktūrvienības šajā ziņā ir mūsu Klīniskās un profi laktiskās medicīnas institūts (4 pro jekti), Atomfizikas un spektroskopijas institūts (3 projekti), Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte (1 projekts) un Medicīnas fakultāte (1 projekts). Šobrīd aktualitāte ir Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkurss. Kon kursa projektu iesniegšana beidzās 2022. gada 25. augustā. No saņem tajiem 600 iesniegumiem Latvijas Universitātes daļa ir 184 iesniegumi. Tik liels kopējais iesniegto projektu skaits liecina, ka Latvijas akadēmis kajā vidē ir vēlme un gatavība strā dāt. Mūsu iesniegtie projekti preten dē uz summu (49,9 miljoni eiro), kas vairākkārt pārsniedz šajā konkrētajā konkursā pieejamo valsts budžeta finansējumu (13,6 miljoni eiro). Tas nozīmē, ka reāli finansējumu saņems labākajā gadījumā viens no desmit projektiem, kas atkal atgādina par to, ka ir nepieciešams būtisks finansē juma pieaugums zinātniskajai darbī bai. Ir gan projekti, kur mēs esam, ja tā var teikt, uz drošākas taciņas; es runāju par valsts pētījumu program mām un jaunajām, šogad pirmoreiz attīstāmajām Inovāciju fonda pro grammām. Valsts pētījumu program mā Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai ir vēl palikusi viena “uzsaukuma” daļa nepilna pus miljona eiro vērtībā. To realizēs divu gadu laikā ar Latvijas Universitātes

“ Tik liels kopējais iesniegto projektu skaits liecina, ka Latvijas akadēmiskajā vidē ir vēlme un gatavība strādāt

Literatūras, folkloras un mākslas ins titūtu kā vadošo partneri. Inovāciju fonda programmām Biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, farmācija un Fotonika un viedie materiāli, tehno loģijas un inženiersistēmas ir atvēlēti gandrīz seši miljoni eiro katrai divu gadu darbam. Latvijas Universitātes plānotā daļa šajās programmās ir attiecīgi 1,6 un 1,19 miljoni eiro. Šajās summās turklāt neietilpst fi nansējums, kas atvēlēts, piemēram, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtam kā vadošajam partnerim otrajā programmā. Finansiāli mazāk ietilpīgi, bet sadarbības veicināšanai ļoti nozīmīgi ir Baltic Bonus un Latvi jas–Ukrainas divpusējās sadarbības programmas pētniecības projektu konkursi, kuros esam bijuši pietieka mi aktīvi. Jāsagatavo un 2022. gada septembrī jāiesniedz arī tās valsts pētījumu programmas, kas paver plašas iespējas Latvijas Universitātes zinātnieku līdzdalībai. Piemēram,

kas saistītas ar CERN tematiku – Aug stas enerģijas fizika un paātrinātāju tehnoloģijas (1,3 miljoni eiro). Nesen mūs apmeklēja CERN padomes vadītājs Eliezers Rabinovičs, kurš ar lielu interesi uzklausīja Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās uni versitātes idejas un ieceres par mūsu dalību šīs zinātnes jomas attīstībā, jo te mēs varam runāt ne tikai par teorētisko fiziku, bet arī medicīnu un materiālzinātni. Cita valsts pētījumu programma ir Digitālās humanitārās zinātnes (1,2 miljoni eiro), un ceru, ka te būs caurvīšanās ar citām iecerēm, kas saistās, piemēram, ar studiju digitalizācijas procesu, kur Latvijas Universitātei jau ir projekts 2 miljonu eiro apmērā (tas gan ir saistīts ar Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu).

Lai dažādotu finansējuma avo tus, ļoti svarīgi ir kļūt interesantiem uzņēmējdarbības videi. Te vērts pieminēt vairākas jaunas aktivitātes.

Esam ieguvuši Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta projektu HIVE, kas vērsts uz inovācijām augstākās izglītības institūcijā. Latvijas Uni versitāte ir vadošā deviņu valstu universitāšu konsorcijā. Mērķis – at tīstīt tehnoloģiju, inovāciju pārneses kapacitāti universitātēs. Es ceru, ka mēs izveidosim labu tehnoloģiju pārneses infrastruktūru, ko varēsim izmantot arī pēc projekta (izpildes laiks – 24 mēneši) noslēguma. Aktīvs bijis arī mūsu studentu Biznesa inku bators, iesaistoties vienā no Erasmus programmas aktivitātēm – Zaļais Heksagons. Pēc kovida ierobežoju mu mīkstināšanas jau šogad esam organizējuši četras starptautiskas konferences (kognitīvās zinātnes, nanotehnoloģijas un funkcionālie materiāli u. c.), kas vēlreiz apliecina Latvijas Universitātes vietu zināšanu starptautiskajos tīklojumos.

Sagatavojis Māris Zanders

Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Rakstu mājas pamatakmens ielikšanas ceremonija

Ļaundabīgie audzēji vairs nav nepārsūdzams nāves spriedums

Starptautiski nozīmīgajā vēža agrīnās diagnostikas un profilakses jomā savu vietu spējis izveidot Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts. Ar institūta direktoru, Latvijas Universitātes profesoru medicīnas doktoru Mārci Leju sarunājas Māris Zanders.

V ēlos sākt ar mazliet provokatīvu jautājumu. Ja lasa populārzinātniska līmeņa tekstus, jāsecina, ka tas, ko mēs vispārināti apzīmējam par “vēzi”, ir sastopams ne tikai starp zīdītājiem, bet arī plašāk dabas pasaulē. Proti, rodas iespaids, ka vēzis ir neizbēgama evolūcijas mehānismu sastāvdaļa. Ja jūs vispār piekrīt šādai tēzei, vai tas ietekmē mūsu attieksmi pret šo slimību?

Es formulēšu jūsu jautājumā skarto citādi. Skaidrs, ka kopumā

saslimstība ar audzējiem, tostarp ļaundabīgiem, pieaug. Jautājums, kā mēs šo raksturlielumu vērtējam. Ja cilvēks dzīvo labāk, ja viņš dzīvo ilgāk un nenomirst no, teiksim, akū tām sirds slimībām, tad galu galā ar kaut kādu slimību viņš, visticamāk, saslimst. Ja cilvēku dzīves ilgums palielinās, tad tas ir tikai loģiski, un tas acīmredzot ir jāpieņem. Tomēr vēlos arī atgādināt, ka attieksme pret diagnozi “vēzis” arī mainās. Agrāk tā nozīmēja faktiski nolemtību, taču nu mēs redzam, ka vēzi dažkārt uztver kā hronisku slimību, kā vienu no daudzajām hroniskajām slimībām.

Ir jēdziens, kas gan varbūt nedaudz “griež ausīs”, proti, “survivor”, “iz dzīvotājs”. Mēs redzam, ka ir cilvēki, kuriem vēzis ir vai nu izārstēts, vai ir apturēta tā progresēšana.

Cik es saprotu, audzēju diagnosticēšanas metodes attīstās dažādos virzienos. Vieni apmāca tā sauktos mākslīgos neironu tīklus, lai tie spēj pēc vizuālā attēla atpazīt melanomas. Citi strādā ar suņiem, kuri, kā tiek apgalvots, spējot saost audzējus. Šīs daudzveidības dēļ, lūdzu, iezīmējiet tos virzienus, kuros strādājat tieši jūs un jūsu kolēģi!

Par suņiem mēs arī varam paru nāt, ja vēlaties, tomēr sākšu ar to, ka man bija gods divarpus gadu garumā strādāt Eiropas Komisijas Vēža mi sijā, ekspertu grupā, kas izstrādāja Komisijai rekomendācijas tam, kur pareizāk būtu koncentrēt spēkus un arī finanses saistībā ar vēzi. Un, jā, agrīnā diagnostika ir ļoti plaša, bet tā viennozīmīgi ir arī ļoti būtiska. Man patīk par konkrētu tēmu runāt, skatoties, kā tā parādās Latvijā, un mums problēmas ir vairākos līme ņos. Pirmkārt, Latvijā diemžēl cilvēki bieži nevēršas pie ārsta arī tad, kad ir jau problēmas, vai, citiem vārdiem

sakot, nedodas veikt izmeklējumus, lai gan ir jau simptomi. Ja paturam prātā, ka jēdziens “skrīnings” attiecas uz situācijām, kad problēmu vēl nav, tad var teikt, ka šī sadaļa – iekavēša na, lai gan ir jau problēmas – zināmā mērā ir svarīgāka par skrīningu. Skrīningu Eiropas Komisija ir reko mendējusi trim ļaundabīgo audzēju grupām – krūts, dzemdes kakla un zarnu vēžu grupām. Latvijā ar šo pro cesu sokas vāji. Mēs bieži pārmetam iedzīvotājiem, ka viņi neizmanto to, ko valsts viņiem bez maksas piedāvā. Tomēr problēma ir arī valsts pusē –valsts nav sakārtojusi sistēmu, un

“ Latvijā diemžēl cilvēki bieži nevēršas pie ārsta arī tad, kad ir jau problēmas, vai, citiem vārdiem sakot, nedodas veikt izmeklējumus, lai gan ir jau simptomi

nav korekti pārmest cilvēkiem, kuri nevēlas kontaktēt ar nesakārtotu sistēmu. Šis būtu otrs aspekts. Tre šais – jaunas pieejas, jaunas meto des. Eiropas Komisija skatās nākotnē un domā par vēl trim grupām – pros tatas, plaušu un kuņģa vēzi. Atļaušos apgalvot, ka Latvijas speciālisti, līdzī gi kā Slovēnijas, Eiropā ir priekšgalā, mums ir ko teikt. Mums ir unikāli pētījumi, kas gan, jāpiezīmē, tiek finansēti no dažādu projektu līdzek ļiem, nevis mērķtiecīgi un pastāvīgi. Tomēr jebkurā gadījumā mūsu pētnieku pozīcijas ir labas. Protams, jautājums ir par rekomendāciju reālo ieviešanu. Pašreizējās tika pieņemtas 2003. gadā, un nedaudz šaubos, vai kāda no dalībvalstīm tās ir pilnībā ie viesusi. Ir pagājuši divdesmit gadi, un jaunu rekomendāciju nepieciešamī ba ir jūtama. Domāju, ka 2022. gada rudenī pēc diskusijām ar dalībvalstīm tās arī tiks pieņemtas. Kā jau minēju: trim pašreizējām grupām vēl trīs klāt, vismaz kā vēlamas. Svarīgi tikai, lai beigās nav tā – mums kārtīgi nefun kcionējošiem trim veidu skrīningiem nāk klāt, teiksim, vēl ceturtais kārtīgi nefunkcionējošais. Es domāju, ka mēs noteikti varam veikt uzlaboju mus – piemēram, komunikācijā ar iedzīvotājiem neaprobežoties ar vēs tuļu sūtīšanu pa pastu.

Raugoties no pētniecības viedok ļa, atsevišķa tēma ir finansējums. Eiropa tādu piedāvā, turklāt ne tikai jau labi zināmajā Horizon program mā, bet arī programmās Digitālā Eiropa, ES – veselībai un vēl citās. Problēma tā, ka ir nepieciešams nacionālais līdzfinansējums. Es ne daudz vulgarizēšu, bet ministrijas attieksme ir apmēram tāda: piesakie ties, bet līdzfinansējumu meklējiet paši. Jo Veselības ministrija ir gatava runāt par savu iesaisti līdzfinansē jumā tad, ja mēs projektā iesaistām kādu no ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošām institūcijām. Es nedaudz šaubos, vai, piemēram, Ve selības inspekcijas vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta piedalīšanās mūsu pētniecības pro jektos būtu jēdzīga... Īsi sakot, daudz piesauktā “Eiropas nauda” patiešām ir, bet mēs to lepni laižam garām. Ja

mēs nerodam risinājumu, tad šāda situācija var ilgt līdz 2027. gadam. Veselības, Izglītības un zinātnes, Finanšu ministrijas problēmu vispār saprot, bet jautājums ir par to, vai būs arī reāls risinājums.

Pirms turpinām, es jums uzdošu jautājumu, kas, iespējams, jūs sakaitinās. Proti, mediju telpā un arī vispār cilvēku komunikācijā nereti skrīninga jēga tiek apšaubīta pēc principa “ja vien meklēs, kaut ko jau atradīs”. Respektīvi, ja mēs redzam, ka valsts piedāvāto skrīningu cilvēki izmanto tikai daļēji, tad ir jādomā arī par tādiem iemesliem, kas saistīti ar to, ko viņi ir kaut kur “lasījuši internetā”. Lūk, Andželīnai Džolijai amputēja krūtis, bet varbūt varēja arī neamputēt... Es ļoti atvainojos par izklāsta stilistiku.

Džolijas gadījums gan ir pavisam cits, jo skrīningu gadījumā mēs ne runājam par pārmantotiem vēžiem. Ja runājam par krūts vēža skrīningu, tad pirms vairākiem gadiem patie šām bija ļoti intensīvas diskusijas par to, vai, kā saka, ļaunums nav lielāks par labumu. Skaidrs, ka jebkuram skrīningam ir arī savi trūkumi, un ir jāatrod pareizais līdzsvars. Tomēr –atgriežoties pie 2003. gadā pieņem tajām rekomendācijām – šīm trim vēža grupām skrīnings ir pamatots.

Ja tiek ievēroti pamatprincipi. Ja jautājums ir par to, vai Latvijā krūts vēža skrīnings ir efektīvs, tad vien nozīmīgu atbildi es jums nedošu. Pareizāk sakot, man šķiet, ka nepie ciešamo efektivitāti tas nesasniedz, un tad, konceptuāli vērtējot, rodas jautājums: ja minimālie indikatīvie rādītāji netiek sasniegti, vai naudas tiek tērēta pamatoti? Tomēr tikpat

labi var būt, ka pat ne visai kvalitatīvs darbs var dot labus rezultātus. Mums patiesībā nav adekvātu aprēķinu. Es arī nojaušu, ka varu izpelnīties kriti ku, tomēr principā onkoloģijā mēs varam vērtēt skrīninga jēgu naudas izteiksmē. Pretruna šeit ir tā, ka no konkrētā indivīda viedokļa arī viena cilvēka savlaicīga diagnosticēšana un attiecīgi ārstēšanas sākšana ir tā vēr ta, lai uzturētu visu sistēmu. Mums šobrīd vienā projektā darbojas ek sperte no Nīderlandes, profesore Iris Lansdorp Vogelaar, kura ir viena no pasaulē vadošajiem ekspertiem skrī ninga modeļu izmaksu efektivitātes modelēšanā. Vēlreiz – var, protams, teikt, ka šāda modelēšana ir nežēlīga, bet patiesība ir arī tā, ka modelēšana var pateikt, ka starp variantiem A, B, C un D divi ir pilnīgi “garām”, divi ir pieņemami, un pēc tam jau starp šiem diviem mēs izvēlamies atkarībā no tā, cik mums ir naudas. Lai gan mēs ministrijai esam norādījuši uz šādas modelēšanas nepieciešamību, atklāti sakot, tāda Latvijā nav notiku si. Līdz šim ir bijis tā: tiek iedota sum ma X, un mēs ejam uz A. Bet varbūt izvēle par labu A no izmaksu viedokļa ir neefektīva? Un – mēs par piešķirto naudu izdarām “kaut ko”, rezultāts ir “kaut kāds”.

Lasīju, ka institūts izstrādājis tehnoloģiju – neinvazīvo plāksteri “A-Patch Project” –, kas analizē gaistošos biomarķierus. Man jāatzīstas, ka es labāk saprotu, ko nozīmē biomarķieri astronomijā, piemēram, kad skatās, vai spektrā ir vai nav metāns. Ko tas nozīmē medicīnas diagnostikā?

Starp citu, metāna noteikšana tiek izmantota arī medicīnā (smejas). Pieminētais plāksteris gan vairāk ir vērsts uz tuberkulozi, bet, ja mēs runājam par vēzi, tad mums ir vērts atgriezties pie jūsu sarunas sākumā minētajiem suņiem. Ir visnotaļ nopiet nas publikācijas, kas liecina, ka suņi tiešām spēj atšķirt, vai konkrētajam cilvēkam ir vai nav vēzis. Runa ir par dažādām vidēm – vai nu pēc cilvēka izelpas, vai pēc urīna un izkārnīju miem, turklāt runa ir arī par vairāku

“ Daudz piesauktā “Eiropas nauda” patiešām ir, bet mēs to lepni laižam garām

veidu vēžiem. Japānā ir skolas, kur sunīšus šajā virzienā apmāca, Izraēlā ir privātprakses, kur sunīšus izmanto diagnostikā. Tomēr, kā jūs saprotat, lai izgudrotu kaut ko jaunu, cilvēks vienmēr atrod trūkumus jau esošajā, un savi trūkumi, protams, ir arī sunī šiem. Tos nav tik viegli apmācīt, suņi arī nogurst, noveco, tāpat jautājums ir par precizitāti. Labāk būtu radīt ins trumentu, bet izrādās, ka radīt instru mentu, kas būtu tikpat jutīgs kā suņa deguns, ir milzīgs izaicinājums. Godīgi jāatzīst, ka līdz šim šādi instrumenti ir mazāk precīzi nekā apmācītā sunīša deguns, un galu galā arī instruments “nogurst” vai nolietojas.

Kopumā šī ir ļoti interesanta tēma, tajā daudz ir strādāts, un pēdējo desmit gadu laikā progress ir milzīgs. Mums ir bijis gods būt iesaistītiem dažādos projektos – gal venokārt saistībā ar kuņģa vēzi, bet ir strādāts arī ar zarnu vēzi. Tā vēsturiski ir izveidojies, ka viens no vadošajiem sensoru attīstītājiem pasaulē, Izraēlas Tehnoloģiju institūts Technion, mūs uzrunāja, un tagad varam runāt par diezgan interesantiem rezultātiem. Šķiet, būtu lietderīgi, ja es jums pavisam īsi pastāstītu par pamat principiem. Ir vairākas metodes, kā noteikt substanču iespējamo klāt būtni. Urīnceļu audzēju gadījumā, visticamāk, analizēts tiks urīns, zarnu gadījumā – fēču materiāls, arī izelpa, bet visinteresantākā ir izelpa. Varētu likties, ka izelpas analīze noder tikai, teiksim, plaušu vēža gadījumā, to mēr izrādās, ka tā gluži nav. Teorija ir tāda, ka audzējs savā attīstības procesā rada virkni ķīmisko savie nojumu, tiesa, ne visiem mēs pagai dām zinām to bioloģisko relevanci. Tomēr kopumā ir puslīdz skaidrs, ka marķieri, kas saistīti, piemēram, ar oksidatīvā stresa procesiem, izelpā ir noderīgi. Tātad var mērīt konkrētās vielas – identificēt, kas tās par vielām, un te zināmā metode ir gāzes hroma togrāfija, kas tiek likta kopā ar masu spektroskopiju. Savukārt sensoru analīzes gadījumā mēs atkal varam atgriezties pie suņu piemēra. Suns jau arī nepasaka konkrētas vielas, viņš signalizē “ir vesels – nav vesels”. Sensoru analīzes princips ir tāds pats.

Sensoru “buķeti” apmāca, pasakot, kas ir “slims” un kas ir “vesels”; kad šādi sistēma ir apmācīta, tai dod jaunus paraugus, mēģinot saprast, ar kādu precizitātes līmeni tā spēj atšķirt. Izrādās, ka var sasniegt diez gan augstu līmeni. Mēs runājam par salīdzinoši vienkāršu elektroķīmisku reakciju, kad izelpā substances “nāk” nevis strīpiņā, kā tas būtu gāzes hro matogrāfa gadījumā, bet tās ir, ja tā var izteikties, kopā sajauktas. Proti, var izrādīties, ka “mikslim” ir atšķirī gas īpašības nekā katrai substancei atsevišķi, tāpēc varbūt svarīgāk ir noteikt “miksli”, nevis katru konkrēto vielu. Analīzes procesā var kombinēt abas metodes – gan konkrētu vielu, gan “mikšļa” noteikšanu, savukārt projektā, kas noslēdzas 2022. gada septembrī, tiek likta klāt vēl viena tehnoloģija – infrasarkanā starojuma spektra analīze. Un tad nepieciešams labs matemātiķis vai mākslīgā inte lekta speciālists, kurš spēj visu iegūto datu apjomu analizēt, lai saprastu, ko tajā ir vērts ņemt vērā.

Jāpiemin arī, ka mūsu projektā esam pavirzījušies uz priekšu vēl citā aspektā. Agrāk mēs paraugus sūtījām uz Izraēlu, kas, varat nojaust, izelpas paraugu gadījumā ir sarežģīts process. Nu mēs sadarbībā ar vācu partneriem esam tikuši līdz, ja tā var izteikties, uz galda novietojamai iekārtai, kurā sensorus var “sapa kot” vienviet, un tas nozīmē, ka arī analīze var notikt operatīvāk. Ideja un mērķis ir panākt, ka analīzi var veikt ar plaukstā saturamas iekārtas palīdzību. Kopumā mēs runājam par starptautisku projektu, kurā sadar bojamies, piemēram, ar Ukrainas

Nacionālo vēža institūtu Kijivā, ar grupām Čīlē, Kolumbijā un Brazīlijā.

Kontekstā ar vēl citu institūta darbības aspektu riskēšu atkal jūs nokaitināt. Proti, man ir sajūta, ka zinātnē regulāri ir mīļvārdiņi, kas tiek aizrautīgi lietoti – vietā vai nevietā. Pirms kāda laika tāds bija “nano”. Tad es pamanīju, ka krāšņi uzplaukusi ir jēdziena “mikrobioms” lietošana.

Nu, mēs mēģinām lauzties arī šajā lauciņā, pārstāvam Latviju starptautiskajā Million Microbiome from Humans Project. Jūsu ironijai jautājumā var piekrist tādā ziņā, ka mēs patiešām ļoti daudz vēl nezinām šajā tēmu lokā. Es pats arī darbojos European Helicobacter and Microbio ta Study Group. Tātad problēma ir tā, ka jau tagad mēs varam ļoti daudz ko nomērīt, bet mums pietrūkst zināša nu, lai nomērīto pārvērstu klīniskos ieteikumos.

Vēlējos piebilst te par gaisto šajiem marķieriem. Izpētes līmenī rezultāti ir gana labi un daudzsološi. Problēma ir cita. Parasti pētījumiem tiek izmantota viena aparatūras vienība, bet, kad notiek mēģinājums darbību “pārcelt” uz nākamo vienību, rezultāts var nebūt tik labs. Izmanto jot jau zināmo salīdzinājumu – vienu sunīti mēs varam apmācīt, bet mēs nevaram notestēt visus pacientus ar vienu suni. Ir nepieciešama robusta, kalibrējama aparatūra, un tas nav triviāls uzdevums. Formulēšu vēl no cita leņķa. Mēs varam izmeklējama jam noteikt, ka viņš noteiktu laika periodu pirms tam nedrīkst lietot antibiotikas. Labi. Bet kas notiek, ka viņš iepriekšējā vakarā ir ēdis desu? Vai salātus? Varbūt tas arī ietekmē mikrobiomu, kas savukārt atspogu ļojas izelpā? Ja mēs redzam, ka pēc izelpas var fiksēt dažādas infekcijas, tad tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mikrobioms mainās. Te darba vēl tuvākajos gados netrūks. Vienlaikus ir vērts arī pieminēt patīkamo, proti, ka, lielā mērā pateicoties mūsu pētīju miem un publikācijām, Eiropā vispār gaistošajiem biomarķieriem tiek pie vērsta arvien liekāka uzmanība, tie ir atzīti par perspektīvu virzienu.

“ Tagad mēs varam ļoti daudz ko nomērīt, bet mums pietrūkst zināšanu, lai nomērīto pārvērstu klīniskos ieteikumos

Kultūras “dvēseles” atblāzmas Rīgas ielās

ultūras vēsture mums vēstī, ka cilvēki arvien izmantojuši dažādus instrumentus –apģērbu, pat ēdienu –, lai signalizētu apkārtējiem par savu statusu, ambīcijām, turības līmeni, vērtībām. Kas ir, kā saka,

mērķauditorija, ja runājam par skulptūrām vai ciļņiem, kuri novietoti kaut kur ēkas fasādē tā, ka tos pat īsti garāmgājējs pamanīt nevar? Kāda jēga, atvainojiet?

(Smejas.) Es piekrītu kopējam uzstādījumam par pašprezentāciju,

jo mājas fasāde, tāpat kā apģērbs, nes vēsti pasaulei par savu īpaš nieku. Ir daudz rakstīts par modes semiotiku, bet pastāv arī arhitektūras “teksti”, kurus jāprot lasīt. No šāda viedokļa raugoties, ir tikai loģiski, ka cilvēks, kurš guvis kādus vērā ņemamus panākumus, piemēram,

turīgumā un statusā, vēlas to parādīt arī savas mājas arhitektūrā. Nereti tam pievienojas arī kāds cits, īpašs vēstījums. Tomēr ir atsevišķi gadīju mi, kad tiešām rodas jautājums par mērķauditoriju. Piemēram, bēdīgi slavenā tā sauktā Stūra māja – pirms sāku dziļāk interesēties par šo tēmu, nebiju pamanījis, ka šim namam “tur, augšā” ir kādi ciļņi... Man nav izsme ļošas atbildes uz šo jautājumu, tomēr domāju, ka noteicošais ir pašpre zentācijas, kā arī veiksmes un lab klājības piesaistīšanas motīvs. Un te jāatceras, ka agrākos laikos cilvēki tik ļoti nesteidzās, kā mēs patlaban, un vairāk pievērsa uzmanību skaistām lietām sev apkārt. Mēs pārsvarā pār vietojamies no punkta A uz punktu B, mums nav laika apstāties un izbaudīt Rīgas arhitektūras skaistumu. Bet, ja tev ir tāda vēlme, vari apstāties; ja va jag, pāriet ielas pretējā pusē, pacelt acis un apskatīt kādu skaistu cilni. Nav jau tā, ka šos dekorus vispār ne var pamanīt; ja esi ieinteresēts, tu tos redzēsi arī pašā augšā. Tajā pašā lai kā mums jāpatur prātā arī cits iespē jamais motīvs: nama īpašnieks varēja vēlēties kaut ko pavēstīt ne tik daudz līdzpilsoņiem, cik pasaulei, Dievam, mūžībai. Te gan jāpiebilst, ka esam zaudējuši to kultūras līmeni, kas bija toreiz, un mums ir grūti saprast tēlus un simbolus, kurus lietoja agrākais laikmets. Tieši tāpēc es rakstīju šo grāmatu – lai atklātu un skaidrotu šo kultūras mantojuma daļu, lai mēs ne tikai skatītos uz skaistajiem tēliem namu fasādēs, bet arī saprastu, ko tie nozīmē.

Par mūsdienām piekrītu, bet – cik sapratu, lasot grāmatu – vismaz 19. gadsimtā cilvēki, jūsuprāt, šos simbolus “nolasīja” labāk. Jums tiešām tā liekas? Es saprotu, ka bija cita izglītības sistēma, tomēr vai mēs neesam pārāk labās domās par cilvēku vispār spēju “nolasīt” pagātnes simbolus?

Izglītības sistēma toreiz bija kosmiski pārāka par tagadējo, jo tā audzināja Cilvēku ar lielo burtu, nevis sistēmas skrūvīti kā tagad. Tā balstījās kultūrā un audzināja

cilvēkā kultūru. Atgādināšu, ka to reizējā izglītības sistēma bija vērsta uz harmoniski attīstītas personības veidošanu, bet tagad tā ir atteiku sies no kultūras, no zināšanām un izpratnes, tā ir vērsta uz utilitāru iemaņu apgūšanu. Viens piemērs: kad es, būdams students, mācījos latīņu valodu, es izmantoju mācību līdzekļus starpkaru Latvijas ģim nāzijām. Tur bija Vergilija, Ovīdija un citu autoru tekstu fragmenti ar gramatiskiem paskaidrojumiem un vārdnīcām. Tātad ģimnāziju audzēk ņi lasīja antīkos autorus oriģinālā. Tas nozīmē, ka antīkā kultūra viņiem bija tuva, tāpat kā kultūra vispār. Tagad latīņu valodu nemāca pat vēsturniekiem... Mūsu izglītības un kultūras līmenis acīmredzami degra dē. Nav brīnums, ka mēs savā pilsētā nespējam izlasīt tos vēstījumus, ko atstājušas iepriekšējās paaudzes uz namu fasādēm. Lai tos lasītu, ir labi jāzina antīkā kultūra, bet mūsdienu izglītības reformas visos līmeņos iz skauž šīs zināšanas kā nevajadzīgas. Šajā ziņā mēs jau sākam līdzināties barbariem, kuri, staigājot pa Romas ielām un skatoties uz skulptūrām, mozaīkām un freskām, nesaprata, ko viņi redz.

Labi, nespītēšos pretī. Vienkārši mani vispār interesē jautājums, ko cilvēki “nolasa” mākslā. Piemēram, rokoko laikmeta glezniecībā ar antīkiem sižetiem saistītu gleznu netrūka, tomēr es neesmu pārliecināts, vai svarīgākais nebija iepriecināt skatītāju ar kādu pikantēriju, kādu plikumu.

Te ir jāsaka – kā kuram. Bet mēs ne vienmēr varam pateikt, kāda bija motivācija vienā vai otrā gadījumā. Arī tajos laikos ne visi bija ieinteresēti iedziļināties mākslas tēlos. Grāmatā

es minu divus gadījumus, kad vietējā presē tika publicēti raksti, kuros bija aprakstītas jaunuzceltās ēkas – taga dējais Operas nams un Pfābu nams. Abos gadījumos rakstu autori nemaz necentās izprast skulptūru tēlu bū tību, bet aprobežojās ar klišejiskiem un īsiem apzīmējumiem. Attiecībā uz Operu tas izskatās pēc paviršības, taču Pfābu nama sakarā rodas ie spaids, ka tas ir apzināti darīts. Tajā laikā jau parādījās noraidoša attiek sme pret klasiskās mākslas manto jumu un veidojās jauna gaume, kas drīzumā iemiesojās jaunos stilos. Es uztveru šos faktus kā interesantas kultūrvēsturiskas liecības par šo pār maiņām bagātīgo laikmetu.

Ja runājam par mākslas un arhitektūras uztveri, vai jums ir kāda versija par to, kā cilvēki 19. gadsimta beigās uztvēra tik daudz kailuma publiskajā telpā. Droši vien nebūtu pareizi Baltijas kontekstā kaut ko runāt par viktoriānisma laikmeta morāli, tomēr tā, ziniet, nav joka lieta – tu izej ielās, un visapkārt pusplikas vai pavisam plikas dāmas. Lai arī no akmens darinātas.

(Smejas.) Protams, ne gluži vis apkārt, bet jautājums ir pamatots. Jāņem vērā, ka Eiropas ziemeļos visai atturīgā protestantiskā kultūras telpa jūtami atšķīrās no katoliskās Eiropas kultūrtelpas ar tai rakstu rīgo spožo baroku un klasicismu. Nav brīnums, ka dienvidos tapušais pirmais kailuma vilnis renesanses mākslā šeit atstāja maz pēdu. Toties 19. gadsimta vidū kailums ienāk arī šeit, bet jau atturīga klasicisma ietērpā. Un pirmā bezdelīga šajā ziņā bija bezgala skaistā, ar vieglu erotisku plīvuru pārklātā Floras/ Hēbes skulptūra tā paša Pfābu nama fasādē. Interesanti, ka tā atrodas iekšējā pagalma pusē un no ielas nav redzama, toties ielas pusē fasādi rotā romiešu vestālietes jeb pavar da dievietes Vestas priesterienes skulptūra, kas izskatās pēc īstas romiešu namamātes un ir attiecīgi “iepakota” garā un smagā apģērbā. Lai gan turpat blakus ieejas portā lu rotā divas alegoriskas puskailu

“ Mums nav laika apstāties un izbaudīt Rīgas arhitektūras skaistumu

sieviešu figūras. Tā pirmo reizi antī kais sieviešu kailums parādījās Rīgas ielās. Pakāpeniski un soli pa solim tas sāka parādīties arī citās vietās. Ne uzreiz tas bija atklāts kailums: sākumā tēlnieki vēl kautrīgi deva priekšroku paņēmienam, ko sauc par “slapja apģērba efektu”, kad apģērbs, cieši pieguļot ķermenim, atklāj tā skaistumu. Bet laika gaitā process attīstījās, un kailums kļuva ierasts. Taču ir jāņem vērā, ka pēc būtības tam nav nekāda sakara ar erotiku mūsdienu izpratnē. Antīki zētais sievietes kailums mākslā bija nevis seksīguma, bet skaistuma simbols. Bet ar laiku tiešām notika attīstība erotizācijas virzienā...

Vai jums ir skaidrojums, kāpēc tik nospiedoši dominēja tieši antīkie tēli? 19. gadsimts ir arī romantisms, tātad arī interese par nāciju, nācijas vēsturi, nacionālo pašidentitāti. Kurš traucēja vācu cilvēkiem Rīgā ņemt

no plaukta – es tagad dauzos – Tacitu sējumu un piekrāmēt pilnas fasādes ar ģermāņu vadoņu tēliem?

Antīkās mākslas šedevri jau vai rākus gadsimtus kalpoja Eiropai par skaistuma etalonu, tā bija kultūras tradīcija, kuru nevar ātri atmest vai nomainīt, tas varēja notikt tikai 20. gadsimtā. Tāpēc romantisms gāja roku rokā ar klasicismu, un, kad sā kās seno nacionālo varoņu heroizāci ja, piemēram, kad eiropieši sāka celt pieminekļus senajiem barbaru vado ņiem, kā, piemēram, Arminijam, Ver cingetorikam un Būdikai, tos attēloja atbilstoši antīkās mākslas kanoniem. Pat valkīrām tēlnieki piešķīra antīko dieviešu veidolu. Var teikt, ka Eiropas kultūrā skaistuma paradigmu kopš renesanses laikiem veidoja antīkais kanons. Pakāpeniska atteikšanās no tā sākās tikai 19. gadsimta otrajā pusē – sākumā kā reālistiskais vir ziens mākslā, vēlāk arī kā jūgendstils.

Taču, kad 19. gadsimta beigās sāka izplatīties jūgendstils, senie barbaru varoņi vairs nebija aktuāli, un arhi tektūras dekorā ienāca visdažādākie pūķi un monstri. Rīgas arhitektūrā var labi redzēt, ka jūgendstils, nerau goties uz deklaratīvu atteikšanos no antīkiem kanoniem, nespēja pilnībā atbrīvoties no antīkā mantojuma un nereti to izmantoja gan ēku formās, gan dekorā. Vēl jāatzīst, ka 19. gad simta cilvēkiem joprojām patika alegorijas, bet šajā lomā slikti iederas senie ģermāņu personāži, toties ide āli piemēroti ir antīkie tēli.

Man ir daži jautājumi, kas nav tieši saistīti ar Rīgas arhitektūru. Mēs pierasti lietojam jēdzienu “antīkā pasaule”, gandrīz vienmēr ar to saprotot Seno Grieķiju un Romu. Mēs varam te nerunāt par feniķiešiem un Kartāgu Vidusjūras kultūrtelpā, jo tas, iespējams, ir specifisks temats, bet kā tad, piemēram, ar etruskiem?

Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Harijs Tumans

Vai tad viņi “antīko pasauli” nav ietekmējuši? Man šķiet nedaudz netaisnīgi.

Jā, Vidusjūras telpā pastāvēja vairākas senās kultūras, tās atstāja savu iespaidu uz antīko pasauli, bet Eiropas vēsturē tās palika margi nālas, jo Eiropas kultūras pamatus veidoja grieķi un romieši. Etrusku piemērs ir ļoti zīmīgs – viņi palika romiešu ēnā un izšķīda impērijas lielajā masā. Faktiski romiešu kul tūra viņus “aprija”. Lielā mērā tas saistīts ar pašu etrusku kultūras specifiku – tā bija ļoti raiba, it kā salīmēta no vairākiem elementiem –gan grieķu, gan barbaru, gan Austru mu izcelsmes – un bez sava iekšēja kodola. Tādas kultūras ilgi nedzīvo. Piemēram, etrusku freskas, tēlniecī ba un apgleznotā keramika izteikti atdarina grieķu paraugus. Jā, ar sa vām īpatnībām, bet tā ir sekundāra māksla, tāda, kas atdarina. Etruski radīja portretu tēlniecībā, un šo mākslas žanru no viņiem pārņēma romieši. Tāpat viņi pārveidoja kla sisko grieķu tempļa formu, un atkal romieši to no viņiem pārņēma. Vēl varētu nosaukt dažas lietas, bet tās ir “variācijas par tēmu”, tā ir aizgūtu elementu adaptācija, nevis sava radošā gara izpausme. Starp citu, etrusku kultūrai bija raksturīga aiz raušanās ar mistiku un maģiju, īpaši tās vēlajā periodā. Tā bija izteikti sievišķīga kultūra ar sieviešu tēlu dominanci reliģijā – gluži kā bronzas laikmetā. Iepretī tam romiešu kultū ra bija vīrišķīga, agresīva, jauna tipa dzelzs laikmeta kultūra, kurai bija sveša mistika un maģija, kur domi nēja debesu dievs utt. Starp citu, tas bija viens no romiešu nepatikas iemesliem pret ķeltiem un arī jūsu pieminētajiem kartāgiešiem. Romie šiem bija asi noraidoša attieksme pret maģiju, cilvēku upurēšanu un slepenām nakts darbībām. Likumi aizliedza sapulces naktīs, un naktī izdarīta zādzība tika sodīta bargāk nekā dienā veiktā. Etruski, ķelti un kartāgieši romiešiem simbolizēja šo tumšo haosa pasauli. Vēsturē mēs redzam, ka bieži vien vīrišķās kultūras – agresīvas, uz ekspansiju

vērstas –, nonākot saskarsmē ar sievišķajām kultūrām, tās “aprij” jeb asimilē. Romā vēl imperators Klau dijs prata etrusku valodu, rakstīja zudībā gājušo etrusku vēsturi, bet viņš, tēlaini izsakoties, bija “pēdējais etrusks”. Etruski asimilējās un pazu da. Starp citu, mūsu baltu kultūra arī ir sievišķīga, un tas ir apbrīnojami, ka mēs joprojām pastāvam, bet tas ir cits stāsts.

Man vienkārši šķiet, ka plašāka publika nenovērtē “antīkās kultūras” sarežģītību, dažādu sinkrētisma procesu ietekmi uz to.

Jā, protams. Mēs varam daudz runāt par Austrumu ietekmi uz an tīko pasauli, par Mitras kultu, Izīdas kultu utt. Taču “sausajā atlikumā” mēs redzam grieķu un romiešu kla siku. Tas ir dabiski, jo, pirmkārt, tas ir Eiropas kultūras pirmsākums, un, otrkārt, tas ir tāpēc, ka skolas pro gramma apskata tikai pašu galveno. Lai gan, tagadējo reformu ārprātā jau saražotas tādas programmas, ka drīz skolu beidzēji un studenti nezinās gandrīz neko arī par mūsu antīkajām saknēm...

Citēšu kādu tēzi (157. lpp.) jūsu grāmatā. “Eiropas civilizācijas vēsture parāda likumsakarību: jo vēlākā stadijā atrodas kultūra, jo vājākas kļūst ētiskās normas un jo vairāk redzama kļūst erotizācija kultūras telpā.” Mani ieinteresēja doma, ka kultūrai ir stadijas, tātad var runāt par sākumu un beigām. Man šķiet, ka, lietojot jēdzienu no dabaszinātnēm, varam runāt

par difūzijas procesiem, vienai nosacītajai kultūrai vēl laikā ilgi mijiedarbojoties ar citu, nosacīti nākamo kultūru. Nevis kādas kultūras sākums un beigas.

Es tomēr redzu, ka, simboliski izsakoties, viens kultūras organisms nomirst un piedzimst cits.

Tiešām nomirst?

Es saprotu jūsu domu par difū ziju, tā ir interesanta, tomēr es tai nepiekrītu. Paskaidrošu, kāpēc. Jā, dabā matērija nepazūd, biomateriāls paliek, tas tiek iekļauts nākamajā biomateriālā, tiek pārstrādāts un iegūst citu formu. Katra kultūra savā būtībā ir forma. Šeit var atcerēties Aristoteļa idejas par formu un matē riju, proti, ka forma ir tā, kas nosaka matērijai pastāvēšanas veidu. Formu kultūrai piešķir pasaules uzskats un vērtību sistēma. Ja turpinām lietot bioloģiskus salīdzinājumus – forma ir gan mugurkauls, kas apaug ar miesu, t. i., ar visām civilizācijas materiā lajām izpausmēm, gan šīs miesas ārējās aprises. Citiem vārdiem sakot, jā, kaut kādi materiālie elementi pāriet no atmiruša organisma jaunā organismā, bet forma ir cita, un pats jaunais organisms ir cits. Kultūra dzimst, veidojas, nobriest, noveco un nomirst. Tā samēslo augsni, uz kuras izaug jauna kultūra utt.

Labi. Man vienkārši šķiet, ka cilvēkiem visos laikos ir nepieciešami kādi strukturēti tēli, apkārtējās pasaules izskaidrojumi, un šie tēli, sižeti – varam tos nesaukt par arhetipiem – sevišķi nemainās.

Viens otru neizslēdz. Jebkurš, skatoties uz manu dēlu, redz viņā manu atspoguļojumu. Un es, skato ties uz sava tēva jaunības fotogrāfi jām, redzu sevi kā viņa atspoguļo jumu. Jā, “arhetips” ir tas pats, bet cilvēki jeb organismi citi. (Smejas.) Un paralēli pastāv arī citi arhetipi ar saviem nesējiem – organismiem.

Kāpēc jūs esat tik pesimistisks attiecībā uz dažiem jautājumiem?

“ Vīrišķās kultūras –agresīvas, uz ekspansiju vērstas –, nonākot saskarsmē ar sievišķajām kultūrām, tās “aprij” jeb asimilē

Citēšu vēl kādu tēzi (50. lpp.). “Viena no raksturīgākajām jaunās dehumanizētās mākslas pazīmēm ir Skaistuma idejas noliegšana. Sākot ar ekspresionismu, strauji progresēja atteikšanās no formas tradīcijām mākslā: abstrakcionisms, kubisms un citi līdzīgi “ismi” noraidīja ne tikai klasiskos skaistuma etalonus, bet arī Skaistumu kā tādu. Tas arī pašlaik ir modernās mākslas pamatprincips, tā ka mūsdienu mākslas salonos neviens vairs nemeklē skaistumu un harmoniju.” Priekšstati par skaistumu taču var atšķirties. Man, piemēram, Beninas bronzas figūras liekas interesantas, bet ne skaistas; gan jau citiem tā neliekas.

Ja mēs runājam par to šauri kā par estētisku fenomenu – neredzu problēmu. Ja kādam skaistas šķiet šamaņu maskas – lūdzu, katram savs prieks. Taču pavisam cita per spektīva atklājas no plašāka kultūr vēsturiska skatu punkta. Es neesmu slēpis, ka man ir tuvas vairākas Osvalda Špenglera tēzes, piemēram, par to, ka kultūra ir dzīva, kamēr dzīva ir tās dvēsele. Špenglers šo dvēseles jēdzienu formulē diezgan dzejiski, bet ir skaidrs, ka tas ir pa saules uztveres veids. Es šo kultūras “dvēseli” interpretēju kā pasaules uzskata un vērtību sistēmas kopu mu, kas rada Lielo ideju kā kultūras pamatu un mugurkaulu. Priekšstati par pasauli un cilvēka vietu tajā iz paužas visās kultūras jomās, visā, ko dara cilvēks, tātad mākslā, zinātnē, politikā utt. Kultūra dzīvo tik ilgi, kamēr ir dzīva tās dvēsele, t. i., pa saules uzskats, un kamēr tā strādā savas Lielās idejas labā. Tā mirst, kad zaudē savu dvēseli un nodod savu Ideju. Māksla vienmēr uzrāda šo procesu, tā vislabāk atklāj kultū ras vecumu. Piemēram, sengrieķu klasiskā māksla radīja un attīstīja harmoniska cilvēka ideju, proti, tā izkopa skaistuma ideālu. Bet hellē nisma laikmetā, kad kultūra sasnie dza kulmināciju un sāka izsmelties, māksla vairs nepauda nekādas idejas, bet izklaidēja un pārsteidza ar oriģinālām formām. Tas bija sav dabīgs un spožs “grieķu baroks”,

taču tam sekoja dekadence un pa grimums. Tā izpaužas vispārīga li kumsakarība: kultūras pirmsākumos māksla ir vienkārša un simboliska, tajā dominē jēga, ar laiku tā kļūst spožāka, un priekšplānā izvirzās estētiskais aspekts, veidojas savs “baroks”, kuru nomaina dekadence, un viss beidzas ar primitīvismu un kultūras nāvi. Tātad, vērojot dažādu laikmetu mākslu vienas kultūras ietvaros, var precīzi noteikt kultūras vecuma stadiju. Šo likumsakarību var vērot visās kultūrās, kuru dzīves cikls ir noslēdzies.

Un kādi ir šādu ciklu iemesli?

Šis ir grūts jautājums, uz kuru viennozīmīga atbilde diez vai iespē jama. Šis fenomens līdzīgs dzīvības fenomenam, kas ir noslēpums. Varam tikai konstatēt, ka ir kāds impulss, kas dod sākumu kultūrai un baro to, bet ar laiku izsīkst, un tas nolemj kultūru nāvei. Īsi sākot, kultūras sākums mums ir pilnīgs noslēpums, bet tās norietu un galu mēs vismaz daļēji varam pētīt un saprast. Kultūras bojāeju nosaka tās garīgais stāvoklis, nevis ekonomika

vai politika. Šo stāvokli kā lakmusa papīrs uzrāda māksla. Tā degradē nevis tāpēc, ka tēmas ir izsmeltas un “viss ir pateikts”, bet tāpēc, ka ir sabrucis pasaules redzējums un vērtības, tātad vienkārši vairs nav ko teikt un nav kam teikt. Kultūra – un māksla tostarp – nav atkarīga no eko nomikas stāvokļa un IKP rādītājiem, tā bieži vien uzplaukst trūcīgos laikos un izdzimst turīgos laikos.

Es gan neesmu ticīgs cilvēks, bet pieļauju, ka kultūras “noguršana” vismaz agrākos laikos varēja būt saistīta arī ar to, ka reliģija – ne obligāti kristietība – kļūst par rutīnu, par rituālu, bez dziļākas ietekmes uz cilvēkiem.

Tieši tā! Katras kultūras pamatā ir reliģija, jo tieši reliģija rada tās “dvē seli” un to Lielo ideju, kas uztur ra došo impulsu. Tiesa, nevar apgalvot, ka ritualizācija automātiski nozīmē reliģiozitātes krīzi, jo tā mēdz būt dabiska un nepieciešama reliģijas pastāvēšanas forma. Lai gan arī reli ģiju vēsturē, tāpat kā vispār kultūras un mākslas vēsturē, varam novērot likumsakarību: akcents uz ārējām formām un ārišķībām signalizē par satura krīzi vai pat trūkumu. Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka kultūras dzim šanu un miršanu nosaka tās garīgais kodols, tātad reliģija. Un mums laikam ir jāsamierinās ar domu, ka nevainojami un izsmeļoši izskaidrot kultūras piedzimšanas un “nogurša nas” cēloņus mēs nespējam.

Noslēgumā atgriežos pie grāmatas. Iespējams, esat cilvēks, kurš tēmu zina vislabāk, ir aplūkojis visvairāk šo tēlu Rīgas namu fasādēs. Kāds ir viedoklis par to stāvokli?

Ir pamats bažām, proti, bieži nav jūtama nama īpašnieka vai apsaim niekotāja izpratne par šā kultūras mantojuma vērtību. Tas var izpaus ties gan kā nepārdomāta krāsas izvēle remontdarbos, gan kā zudušu detaļu neatjaunošana, turklāt nereti nav nepieciešami lieli naudas iegul dījumi, lai pret šo mantojumu izturē tos ar pienācīgu cieņu.

“ Kultūras pirmsākumos māksla ir vienkārša un simboliska, tajā dominē jēga, ar laiku tā kļūst spožāka, un priekšplānā izvirzās estētiskais aspekts, veidojas savs “baroks”, kuru nomaina dekadence, un viss beidzas ar primitīvismu un kultūras nāvi

Dabaszinātnes skolā –

jāmeklē jauni risinājumi

2022. gada 23. augustā Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs (SIIC) organizēja metodiski praktisko konferenci Dabaszinātnes, matemātika, inženierzinātnes un tehnoloģijas skolā efektīvi un radoši. Konference ir vērienīgākais gada notikums STEM (Science, Technology, Engineering, Mathematics) izglītībā, kas ik gadu pulcē ap 500 izglītības darbinieku un interesentu. Ar SIIC vadītāju Daci Namsoni sarunājas Māris Zanders.

Pirms kādam kaut ko rekomendē, lietderīgi saprast, ar kādām problēmām šis “kāds” saskaras – vai nu viņa paša novērtējumā, vai vērtētāja “no malas” skatījumā. Ko mēs šādā kontekstā varam pateikt par STEM priekšmetiem skolās?

Pirmā problēma ir tā, ka trūkst skolotāju. Tik elementāri. Tas

savukārt liecina par to, ka fiziski trūkst cilvēku, kuri studiju periodā vē las vēlāk kļūt par šo priekšmetu sko lotājiem. Mēs jau gadiem saskaramies ar situāciju, kad ik kursā ir 0–2 šādas personas, turklāt nereti šie cilvēki jau strādā, tātad viņiem trūkst laika mācīties. Kas notiek jau tālākajā pos mā – skolā? Ja direktoram ir “robs”, tad viņš – atbilstoši normatīvajiem aktiem – ir atbildīgs par to, lai šis “robs” tiktu aizpildīts. Viens variants

nozīmē, ka vājprātīgas slodzes tiek uzkrautas citiem pedagogiem, un tas savukārt nozīmē, ka šiem skolotājiem ir ļoti grūti atrast laiku, lai mācītos paši un pilnveidotos. Tātad politiskā vara ir pasludinājusi, ka skolās ir jāuzlabo kvalitāte, bet nekas netiek darīts, lai šo problēmu risinātu. Tāpēc šogad konferencē – atšķirībā no iepriekšējiem gadiem – bija arī diskusija ar politiķiem. Mēs neceram uz brīnumiem, tomēr ir jāpievērš

politisko lēmumu pieņēmēju uzma nība tam, ka – jā, slikti ir ilgstoši, bet šobrīd ir jau katastrofāli. Cits variants nozīmē, ka direktors ir ar mieru ņemt darbā gandrīz vai ikvienu, kurš gatavs nākt. Tādā veidā sistēmā ir ienākuši tik daudz, formulēsim tā, gadījuma rakstura cilvēku, ka ir jau sasniegta kritiskā masa. Viens no konferences dalībniekiem stāstīja gadījumu, kas, cik saprotu, balstīts viņa pieredzē. Klasē 30 skolēnu, 26 no viņiem grū tības ķīmijā. Daļa vecāku, lai kaut ko labotu, algo savām atvasēm privāt skolotāju, un, izrādās, vairumā gadī jumu tā ir viena un tā pati persona. Jautājums: labi, vecāki kaut kā prob lēmu risina, bet kādēļ par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēts pir mais skolotājs?

Vai ir skaidrojums šādai situācijai? Protams, vienmēr var vēlēties labāku atalgojumu, tomēr nav vairs gluži skolotāju algas tik zemas kā, teiksim, pagājušā gadsimta nogalē. Arī skolotāja profesijas prestižs, manuprāt, ir kļuvis augstāks.

Var tā teikt, bet problēma ir cita. Ja mēs skatāmies uz algu līmeni biznesā, arī pētniecībā, tad vienalga algu līmenis STEM jomā ir atšķirīgs no tā, ko saņem STEM priekšmetu skolotājs. Respektīvi, ja mēs vēla mies, lai STEM nozarē studējošais pēc tam strādā skolā, tad viņa algai ir jābūt konkurētspējīgai nevis ar skolotāju algām, bet ar STEM nozari. Humanitārajās un sociālajās zinātnēs algas – skolotājs, pētnieks – ir salīdzi nāmas, STEM jomā nav. Briti to ir jau aptvēruši un atvēl īpašas piemaksas. Paveramies uz jautājumā ietverto problēmu no skolēnu pozīcijām.

Lai es vēlētos studēt STEM, man jābūt pietiekami skaidri formulētai ieinteresētībai to darīt, vai ne? Mēs redzam, ka 4. klasē šāda interese –gan par matemātiku, gan dabas zinātnēm – vēl ir. Mēs šos bērnus, ja tā var teikt, pazaudējam posmā starp 5. un 9. klasi. Savukārt mums tradicionālais uzsvars domāšanā ir tāds, ka vissvarīgāk ir domāt par vidusskolu beidzēju grupu. Visbei dzot – dabaszinātņu gadījumā indivī da interese ir ļoti tieši un cieši saistīta ar saprašanu. Iedomāsimies ķīmijas pulciņu 8. klasē. Sākotnēji interesen tu netrūkst – nav pat runa par kaut kādu “spridzināšanu”, kas bieži tiek piesaukta kā bērnus pievilinoša; pul ciņā ir darbošanās ar krāsām, ar kaut kādu maisīšanu, visi rosās. It kā viss labi. Tomēr neaizmirsīsim, cik stundu ir pulciņā un cik klasē. Un, ja klasē tev priekšmets liekas garlaicīgs, ja tu nesaproti skolotāja teikto, tad agri vai vēlu arī pulciņš nepalīdzēs.

Labi, bet tad savukārt jautājums ir par iespējamiem šīs situācijas cēloņiem. Mācību līdzekļi, skolotāji?

Vispirms jāņem vērā, ka pareizi ir nodalīt skolotāja kvalitātes rādītā jus – tādu ir gana daudz – no prasmes mācīt. Mēģināšu ilustrēt ar šādu pie mēru. Tātad ir skolotāju profesionālā pilnveide. Tajā viena no obligātajām sadaļām ir bērnu tiesību jautājumi. Tas ir nepieciešams, strīda nav, bet problēma ir tā, ka kādam skolotājam varbūt ne mazāk svarīgi būtu pašam iemācīties, kā mācīt skolēniem, teik sim, Oma likumu. Jo tas arī nav tri viāls uzdevums. Jā, ir daļa pedagogu, kuri šo uzdevumu risina, liekot lietā personīgo šarmu, harismu, bet ne jau visiem tāda iespēja ir. Skolotājs gadiem ilgi strādā pierastā stilā, viņš, tēlaini izsakoties, neiziet ārpus savas laboratorijas. Īsi sakot, mums izglī tības sistēmā ir gana daudz cilvēku, kuri nezina to, ka viņi nezina. Intere santi, ka publiskajā retorikā mēs jau desmitiem gadu izvairāmies runāt par mācīšanos. Precīzāk sakot tā: “skolēns centrā”, un rodas iespaids, ka mācīšanās ir kaut kas pats no se vis notiekošs. Ja pētnieki, kuri vēro

stundas, varbūt vēlas kaut ko ieteikt, norādīt, ka varbūt kaut ko varētu darīt citādi, tad vienmēr ir iespēja, ka pedagogs to uztvers ar neizpratni, jo – nu, mācīšanās ir mācīšanās, ko tur daudz spriest. Teorija šobrīd runā par tā sauktajiem mentālajiem mo deļiem. Tie attiecas uz mums visiem, attiecīgi arī uz skolotājiem, uz to, ko viņi dara klasē. Daļa skolotāju strādā modelī, kurā par savu uzdevumu uz skata dot skolēnam uzdevumu, pār baudīt rezultātu un novērtēt. Stunda faktiski ir nevis mācīšanās, bet kon troldarbs. Iespējams, šādi skolotāji vienkārši nenojauš, ka citiem cilvē kiem, piemēram, bērniem, ir cita “bil de” par to, ko nozīmē mācīšanās.

Vai es pareizi saprotu, ka problēma ir ļoti sašaurināta sistēma, kurā ir skolēns, skolotājs un skolas direktors, bet pietrūkst ekspertu, kas seko līdzi jaunumiem mācīšanas procesa jomā?

Var tā teikt, turklāt šādai situācijai ir vēl citas blaknes. Jēdzīga ekspertu institūcijas pastāvēšana ir svarīga arī no pedagoga karjeras viedokļa. Proti, ne jau visiem direktora postenis ir interesants, toties viņi varētu kļūt par ekspertiem. Savukārt, ja ekspertu līmenis ir nonivelēts, tad mums ir situācija, ka mācību grāmatas raksta paši skolotāji, eksāmenu uzdevu mus – paši skolotāji, jo nav ekspertu. Pasaulē ir uzkrāts milzums zināšanu par to, kā labāk dot zināšanas, savu kārt mēs it kā to visu ignorējam.

Ir vēl cits aspekts – atceros jūsu iepriekš minēto par skolotāja autori tāti. Padomājiet, kādu iespaidu par skolotāja profesiju veido arodbiedrī bu kultivētais skolotāja – nabadziņa –tēls. Tāpat bērnus ietekmē vecāku viedoklis – paskatieties sociālajās

“ Politiskā vara ir pasludinājusi, ka skolās ir jāuzlabo kvalitāte, bet nekas netiek darīts, lai šo problēmu risinātu

“ Mums izglītības sistēmā ir gana daudz cilvēku, kuri nezina to, ka viņi nezina

platformās vecāku izteikumus par, teiksim, skolēnu darba lapām. “Kas tas par sviestu?!” un līdzīgi. Līdz ar to skolotājs nejūtas drošs par to, ko viņš dara, un tas, protams, nepalīdz vei doties tādai videi skolā, kur visi – arī vecāki – domā, kā kopīgiem spēkiem uzlabot mācīšanās procesu.

Jautājums par mācību, sauksim tā, rīkiem. Ilgstoši kā mantra ir skaitīts, ka tiem jābūt “inovatīviem”, “interaktīviem”, “radošiem” utt. Droši vien, ka tā arī ir. Tajā pašā laikā man šķiet, ka mēs neņemam vērā to, ka jaunākajām paaudzēm ir principiāli mainījušies pasaules uztveršanas modeļi. Labā vai sliktā virzienā, tas jau ir subjektīvs spriedums, tomēr, ja bērns vispār nespēj uztvert informāciju, kas video formātā ilgāka par dažām minūtēm vai grāmatas formā garāka par vienu lappusi, tad ar “inovatīviem” mācību rīkiem būs par maz.

Pag’, kā notiek mācīšanās? Vis pirms ir jāpiesaista bērna uzmanība, vai ne? Ja neskaita iespēju, ka sko lotājam ir personīgais šarms, svarīgi,

lai viņam būtu rīki, ar ko uzmanību piesaistīt. Ja uzmanība ir piesaistīta, tad – jā, nākamais jautājums ir par to, ko bērni saprot. Protams, parādās jaunas prakses arī šajā ziņā. Piemē ram, ir jēdziens “apvērstā klase”. Res pektīvi, skolēns pats mājās apgūst noteiktu zināšanu apjomu, savukārt klasē pasniedzējs jau cenšas saprast, cik tālu katrs ticis. Jo tad skolotājam ir arī jāsaprot, kā katrai no nosacīta jām skolēnu grupām ir jāvirzās tālāk. Es, protams, vienkāršošu, bet iedo māsimies nodarbību 2. klasē. “Bērni, šodien mācīsimies rakstīt ielūgumu. Vai kāds zina, kā jāraksta ielūgums?” Pieņemsim, ka paceļas septiņas ro kas. “Labi. Tātad ielūgums ir jāraksta šādi...” Skaidrs, ka šiem septiņiem bērniem būs garlaicīgi. Varbūt pa reizāk būtu šiem septiņiem bērniem uzdod rakstīt jau ielūgumus uz kādu specifisku pasākumu? Varbūt palūgt viņiem kopā uzrakstīt noteikumus tam, kā jāraksta ielūgums?

Tad man ir politnekorekts piedāvājums: elitāra izglītība. Lai simboliskajiem septiņiem, kuri jau mācēja rakstīt ielūgumu, ir viņu vide.

Nav tik vienkārši. Ņemiet vērā, ka arī nosacīti elitārajā grupā vien mēr būs kāds, kurš ir labāks par citiem. Jautājums ir par to, vai bēr na emocionālajai izaugsmei būtu labāk, ja viņš ir pēdējais labāko gru pā? Eksperti to apšauba. Pastāv arī citi riski, kādus pati redzēju Kanādā. Proti, “gudrīšu” grupai bija “pie likts” vājš skolotājs – acīmredzot paļaujoties uz to, ka “gudrīši” taču, savukārt spējīgāks skolotājs nepie ciešams ne tik lieliem “gudrīšiem”. Rezultāts bija savdabīgs (smejas). Es neesmu aizmirsusi jautājumu par “rīkiem”. Vispirms ir nedaudz ciniskā atziņa – tie ir produkts, ko kāds grib pārdot. Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka – rīki patiešām ir nepiecie šami, bet jautājums ir par to, kā tie tiek lietoti. Šādā kontekstā runājot, mums var būt jauni un moderni rīki, bet bez skolotāja tāpat tie ne strādās. Tāpēc arī, ja jūs apmeklējat mūsu vietni tīmeklī, tur ir sadaļa “labās prakses e-piemēri”, kur sko lotājs viņam ērtā formā (salīdzinoši īsi video) var iepazīties ar to, kā konkrētajā priekšmetā vai metodikā strādā kolēģi.

LU Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks Varis Karitāns, kas savā pētnieciskajā darbā īste no Latvijas Universitātes Fonda un SIA Mikrotīkls atbalstītu projektu Fāzes atgūšanas algoritmu ieviešana iegultās sistēmās (projekta kods 2257). Fāzes atgūšana no gais mas intensitātes mērījumiem ir plaši pētīts skaitļošanas optikas lauks, un šie pētījumi kļūst arvien populārāki. Fāzes atgūšanas algoritmi nepiecie šami, jo, mērot gaismas intensitāti, informācija par fāzi tiek zaudēta, bet šī informācija ir svarīga, lai varētu noteikt objekta struktūru. Īpaši po pulāri kļūst iteratīvi fāzes atgūšanas algoritmi, kas viegli ieviešami optis kās sistēmās un spēj strādāt zemas

gaismas intensitātes gadījumā. Šo algoritmu trūkums ir to lēnā darbība, un tiek pētītas iespējas šos algorit mus paātrināt gan programmatūras, gan ierīču līmenī. Projekta mērķis ir ieviest Gerhberga-Sakstona fāzes atgūšanas algoritmu digitālos signāla procesoros, lai saīsinātu šā algoritma izpildes ilgumu.

Projektā tiek izmantoti firmas MicroChip digitālie signāla procesori (sērija dsPIC30F). Šie digitālā signāla procesori tiek programmēti MPLAB X IDE vidē. MPLAB X IDE pamatā ir C++ valoda. Programmas kompilēšanai tiek izmantots kompilators XC16, kas paredzēts 16 bitu ierīcēm. Vispirms programmā tiek veiktas simulācijas, lai pilnveidotu koda darbību, pēc tam kompilētais kods tiek pārnests

attēls. Rekonstruējamais fāzes objekts. Uz horizontālās ass atliktas objekta koordinātas pikseļos, uz vertikālās ass – fāzes vērtība radiānos

0,6

0,2 0,1

0

0,25000000000003 0,25000000000002 0,25000000000001 0,25 0,24999999999999 0,24999999999998 0,24999999999997

0 50 100 150 200 250 300 0

100

2. attēls. Gaismas intensitātes mērījumi relatīvās vienībās dažādās plaknēs. Kreisajā pusē – pa kreisi no objekta plaknes, vidū – objekta plaknē, labajā pusē – pa labi no objekta plaknes.

uz ierīci, izmantojot programmatoru MPLAB ICD 4. Programmators MPLAB ICD 4 sniedz iespēju programmēt jau galējā shēmā iebūvētu mikroproce soru, kurā iekļauti arī atmiņas ele menti un attēla sensors.

Objekta fāzes atgūšanai tiek izmantots digitālā signāla procesors dsPIC30F6014A. Vispirms tiek izvē lēts atgūstamais objekts, un tālāk tiek aprēķinātas šā objekta difrakci jas ainas, kas ir intensitātes mērījumi jeb ieejas dati. Atgūstamais objekts ir viendimensionāls, un tā lielākais izmērs var būt 1024 pikseļi. Objekta fāzes atgūšanas nolūkos vispirms tiek izvēlēts nejaušs sākotnējais ob jekts, kas tiek izplatīts uz priekšu un atpakaļ. Katrā plaknē informācija par fāzi tiek atjaunota, toties tiek sagla bāti intensitātes mērījumi. Iteratīvā veidā algoritms nokļūst līdz parei zajam atrisinājumam. No daudziem algoritmiem šis algoritms ir visilgā kais, toties tas ir ļoti viegli īstenojams praktiski. Atgūstamais objekts re dzams 1. attēlā, un tas ir sekundārās sfēriskās aberācijas šķērsgriezums. Uz horizontālās ass atlikti pikseļi, uz vertikālās ass – fāzes vērtība radiā nos no –π līdz +π.

Objekta difrakcijas ainas, proti, gaismas intensitātes mērījumi, no kuriem fāze tiek atgūta, redzamas 2. attēlā, atgūtais objekts – 3. attēlā.

Redzams, ka salīdzinājumā ar patieso objektu rekonstruētais ob jekts ir mazliet trokšņains, un to var skaidrot ar nepietiekamo attēla plak ņu skaitu, kā arī pārāk mazo iterāciju skaitu. Rekonstrukcijā saskatāmi arī vairāki lauzuma punkti, tomēr pēc fā zes nogludināšanas lūzuma punktos

rekonstruētais objekts ļoti maz atšķi ras no oriģinālā objekta.

Izmantojot projektā pieejamos līdzekļus, turpmākā pētījumu gaitā iecerēts izveidot mikrolēcas ar ab sorbējošām sienām divdimensionālu objektu fāzes atgūšanai. Optisko simulāciju veikšanai tiek izmantota Lambda Research Photonics optikas simulācijas programma TracePro, kas sniedz iespēju modelēt gaismas izplatīšanos vidēs ar dažādām op tiskajām īpašībām. Šādi aprēķini ir skaitliski ietilpīgi, un to veikšanai tiks izmantota darba stacija. Mikrolēca ar vienu absorbējošu sienu shematiski redzama 4. attēlā.

Mikrolēca veidota uz silīcija plāk snes, un tās sienas veido vairākas plānās kārtiņas – silīcija dioksīds SiO2, hroms Cr, zelts Au, čaulas-ko dola nanostruktūras, kuru čaulu veido SiO2 un kodolu – sudraba na nodaļiņas. Dioptrisko stiprumu šai mikrolēcai piešķirs liekta virsma, kas atdalīs SiO2 no hafnija dioksīda HfO2 Virsma pa kreisi no mikrolēcas tiks modulēta jeb kodēta, uz virsmas pa labi no mikrolēcas tiks iegūtas dif rakcijas ainas. Visas nepieciešamās

0,45 0,4 0,35 0,3 0,25 0,2 0,15 0,1 0,05 0 0 50 100 150 200 250 4 3 2 1 0 –1 –2 –3 –4

300

ķimikālijas, materiāli, programma tūra, kā arī darba stacija iegādāta par projekta līdzekļiem. Izmantojot šādas mikrolēcas, divdimensionālu objektu iespējams sadalīt vairākos viendimensionālos objektos, kas no vietoti viens virs otra. Secīgi atgūstot šos objektus, pēc tam tos iespējams apvienot divdimensionālā objektā, izmantojot vismazāko kvadrātu metodi.

3. attēls. Simulācijās rekonstruētā objekta fāze. Uz horizontālās ass atliktas objekta koordinātas pikseļos, uz vertikālās ass – fāzes vērtība radiānos.

silīcija (Si) plāksne silīcija dioksīds (SiO2) hroms (Cr) zelts (Au) Ag@SiO2 nanostruktūras hafnija dioksīds (HfO2)

4. attēls. Mikrolēca ar absorbējošām sienām kodētu difrakcijas ainu iegūšanai. Kodētās difrakcijas ainas tiks izmantotas objekta fāzes atgūšanai

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Vizītē Latvijas Universitātes

Akadēmiskajā centrā viesojās Eiropas Padomes Attīstības bankas, kas ir viena no Rakstu mājas finansētājiem, pārstāve Diāna Bertjē, lai pārrunātu Rakstu mājas būvniecības procesu un vienotos par turpmāku sadarbību Akadēmiskā centra attīstības trešā posma projektos.

Pēc Diānas Bertjē domām, LU, attīstot Akadēmisko centru, ir aplie cinājusi savu kompetenci finanšu un projektu vadībā, īstenojot liela mēro ga projektus. Eiropas Padomes Attīs tības bankas padome jau 2021. gada rudenī nolēma piešķirt finansējumu Akadēmiskā centra attīstībai, akcen tējot Veselības mājas un Sporta mā jas projektus.

Noslēgusies Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2022. gada atklātā konkursa projektu pieteikumu iesniegšana. Tika saņemti 600 iesniegumi, no kuriem vairāk nekā trešdaļa ir pieteikumi no Latvijas Universitātes. Kā norāda Latvijas Zinātnes padome, kopumā šis ir augstākais saņemto iesniegumu skaits Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu kon kursu vēsturē. Visaktīvākā projektu iesniegšanā ir Latvijas Universitāte –225 pieteikumi, no tiem LU Cietvielu fizikas institūts iesniedzis – 51, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts – deviņus, LU Matemātikas un informātikas institūts – septiņus projektu pieteikumus.

Fundamentālo un lietišķo pētīju mu projekti ir Izglītības un zinātnes ministrijas finansēta uz zinātnisko

izcilību vērsta zinātnes finansēšanas programma, kuras mērķis ir radīt jaunas zināšanas un tehnoloģiskās atziņas visās zinātņu nozaru gru pās – dabaszinātnēs, inženierzināt nēs un tehnoloģijās, medicīnas un veselības zinātnēs, lauksaimniecī bas, meža un veterinārās zinātnēs, sociālajās zinātnēs, humanitārajās un mākslas zinātnēs. Programmā finansējumu piešķir projektiem, pamatojoties uz atklāta konkursa

rezultātiem. Programmu īstenošanu un projektu administrēšanu veic Lat vijas Zinātnes padome. 2022. gada konkursam pieejamais valsts budže ta finansējums – 13,6 miljoni eiro, kas ir viena no lielākajām summām, salīdzinot ar citiem Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu kon kursiem. Finansējums projektiem tiek piešķirts, ņemot vērā neatkarīgu ārvalstu zinātnisko ekspertu vērtē jumu.

Savas idejas un padarīto, noslē dzoties Latvijas Universitātes studentu Biznesa inkubatora devi ņu dienu programmai StartSmart, prezentēja septiņas komandas. Par labāko tika atzīta komandas Safe Locker ideja par mantu glabājamiem skapīšiem publiskās peldvietās, lai novērstu zādzības.

Pirms jaunā mācību un studiju gada 10.–12. klašu vidusskolēniem un topošajiem studentiem bija iespēja iesaistīties deviņu dienu programmā StartSmart un apgūt pirmos soļus savas idejas attīstīša nā. Otrā vieta – komandai Creative Agency, kura piedāvā mārketinga un web dizaina pakalpojumus jauniem uzņēmumiem. Ar šo ideju strādāja Mārcis Gailītis no Rīgas Tirdzniecības profesionālās vidusskolas. Trešo vietu ieguva komanda KAVE, kura ražo kokvilnas auduma somas ar unikālu dizainu, iekļaujot kabatas un rāvējslēdzēju, kas garantēs drošību un kvalitāti. Šajā komandā darbojās

skolniece Eva Koršunova no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas.

Dalībnieki pārstāvēja LU Biznesa, vadības un ekonomikas, Juridisko un Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti, Rīgas Tehnisko universitāti,

PIKC Ogres tehnikums, Rīgas 84. vi dusskolu, Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu, Rīgas Tirdzniecības profesionālo vidusskolu, Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un privāto vidusskolu Laisma

Latvijas Universitāte 2021. gadā sasniegusi līdz šim lielāko zinātnisko publikāciju apjomu, kas ir unikāls ne vien Universitātes, bet arī visu Latvijas zinātnisko institūciju vidū, liecina zinātnisko publikāciju bibliogrāfiskās un citēšanas informācijas datubāze Scopus.

Apkopotie dati liecina – kopš 2017. gada LU pētnieku publikāciju un citējamības apjoms pastāvīgi pieaudzis – no 646 publikācijām 2017. gadā līdz 1000 publikācijām 2021. gadā. Šis ir absolūti labākais kādas Latvijas zinātniskās institū cijas, tostarp augstskolas, sasnie gums, un tendence ir augšupejo ša. Scopus datubāzē zinātniskās publikācijas tiek sadalītas četrās kvalitātes kategorijās jeb kvartilēs. Pirmā un otrā kvartile ir zinātniski augstvērtīgākās publikācijas, to LU pērn bijis vairāk nekā puse no kopējā apjoma – 620 publikācijas. Tas ir rādītājs, pēc kura LU strauji tuvojas 400 labākajām universitā tēm pasaulē. Scopus ir izdevniecības

Elsevier daudznozaru zinātnisko publikāciju bibliogrāfiskās un citēša nas informācijas datubāze, kas satur ierakstus par vairāk nekā 21 000 žur nālu, 86 000 e-grāmatu un 6,8 mil joniem konferenču materiālu, kā arī

27 miljoniem patentu. Scopus pieeja mi arī rakstu kopsavilkumi un iespēja lejupielādēt rakstu pilnos tekstus no izdevēju pilnteksta datubāzēm, pie mēram, ScienceDirect, SAGE Journals un citām.