Tēmas, kuras rezonē arī gadsimtu vēlāk

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta (1883–1955) darba “Masu sacelšanās” tulkojumu latviešu valodā. Ar tulkotāju Signi Sirmo sarunājas Māris Zanders.

Kāds bija jūsu ceļš uz šo autoru un darbu?

Ja man pašai būtu jāizvēlas, kā sākt tulkošanas no spāņu uz latviešu valodu ceļu, tad diez vai es būtu izvēlējusies tieši Ortegu i Gasetu. Dzīvē, kā zināms, dažkārt ir nejaušības, un šis bija piedāvājums no Latvijas vēstniecības Spānijas Karalistē – uzņemties misijas darbu. Un es piekritu. Ja tobrīd būtu zinājusi par visiem izaicinājumiem tulkošanas procesā, diez vai būtu piekritusi. Savukārt interesantais aspekts ir tas, ka mēs dažkārt dzīvē jūtamies gatavi kaut ko darīt pēc tam, kad jau esam to izdarījuši. Arī es sajutu, ka esmu gatava tulkot šo darbu pēc tam, kad biju iztulkojusi (iesmejas).

Un kāds ir jūsu ceļš uz filozofiju?

Caur teoloģiju – esmu pabeigusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Pēc tam studējusi Romā, Itālijā. Te, protams, ir diezgan liela saistība ar filozofijas autoriem.

Pat ja konkrēto autoru tulkot jums piedāvāja, man šķiet, lai tulkotu kādu autoru, šim autoram ir jābūt kaut nedaudz interesantam arī pašam tulkotājam. Ko jums, 21. gadsimta cilvēkam, nozīmē Ortega i Gasets?

Es nevaru uzdoties par šā autora speciālisti, jo viņš tomēr ir sarakstījis desmit kopoto rakstu sējumus. Savukārt priekšvārdu tulkojumam rakstīja profesors Havjers Samora Bonilja, kurš šim autoram ir veltījis četrdesmit sava mūža gadus. Es tikai trīs. Ortega kādā vietā raksta, ka ir cilvēki, kuri cenšas izteikt spriedumus, pat piecas minūtes nepadomājot. Es esmu pavadījusi kopā ar šo autoru ilgāk, tāpēc mēģināšu atbildēt. Lai gan kopš grāmatas iznākšanas ir pagājuši gandrīz simts gadi, man nebija sajūtas, ka es tulkoju novecojušu darbu. Tēmas joprojām ir aktuālas – karš, miers, masu spēks. Es ceru, ka mēs – atšķirībā no Ortegas viņa tekstu tapšanas laikā – neatrodamies starp diviem kariem, tomēr ir sajūta, ka viņš būtu pārcēlies uz mūsdienām. Turklāt nebija tā, ka tulkojot es visos jautājumos Ortegam uzreiz piekristu. Tomēr, redzat, viņš ir tik viltīgs, ka spējis pārvilināt mani savā pusē, un es jūtu, ka dažkārt savā komunikācijā sāku izmantot Ortegas argumentus.

Dažkārt arī par filozofiem saka, ka konkrētais autors ir “tipisks vācu filozofs”. Vai franču. Respektīvi, tiek apgalvots, ka kaut kas autora izteiksmes veidā vai pat domāšanas veidā ir raksturīgs kādai kultūrai. Vai Ortega ir “spānisks”?

Jūs aizskārāt ļoti jūtīgu tēmu. Sākot tulkot, mani, protams, ļoti interesēja, ko paši spāņi domā par šo autoru, kā viņi viņu uztver. Un es biju pārsteigta – ļoti daudzi, arī intelektuālās sfēras pārstāvji, man teica: “Bet viņš taču nav filozofs!” Jā, rakstnieks, publicists, bet ne filozofs. Tam, ka liela spāņu sabiedrības daļa Ortegu neuztver kā filozofu, varētu būt dažādi iemesli. Piemēram, kā viņš savulaik pasniegts skolās. Varbūt ļoti daudzi šo autoru nemaz īsti nav lasījuši. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, varētu teikt, ka Ortegas rakstīšanas veids ir barokāls – kādā vietā viņš pats lieto šo apzīmējumu.

Un nebija tā, ka tie spāņi, kuri man palīdzēja, varēja vienmēr uzreiz pateikt, ko Ortega konkrētajā gadījumā patiesībā domājis. Arī viņiem bija nepieciešama iedziļināšanās šajos skaisti savītajos tekstos. Proti, veids, kādā Ortega domu pasniedz, ir ļoti sarežģīts. Būdams intelektuālis un valodu pratējs, viņš spēlējas ar svešvārdiem, jo viņš te jūtas kā zivs ūdenī.

Mani ieinteresēja jūsu teiktais par mūsdienu spāņu attieksmi pret šo autoru. Varbūt ir vēl kāds iemesls – nevēlēšanās interesēties par Spānijas vēsturei ļoti sarežģītu periodu? Cik saprotu, pēdējā desmitgadē zaudē spēku ilgstoši pastāvējusī nerakstītā vienošanās smagas atmiņas nepieminēt, tomēr vairākas desmitgades tāda bija.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi, ja es par šo tēmu izteiktos, jo neesmu tik zinoša. Tomēr man šķiet, ka tas, ka Ortega 1936. gadā bija spiests doties trimdā, viņam bija ļoti sāpīgi. Faktiski viņš tā pa īstam – atšķirībā no ģimenes – Spānijā neatgriezās. Es varbūt paraudzīšos no cita aspekta. Esmu jautājusi profesoram Samoram, jo mani tas ļoti interesēja, vai Ortega pats apzinājās savu vārdu spēku. Jo, cik es saprotu, tas, ko viņš kopā ar līdzgaitniekiem vēlējās izprovocēt –šo republikas vīziju –, bija viens no spāņu pilsoņu kara iemesliem. Un, jā, šīs tēmas Spānijā ir jūtīgas, bet pakāpeniski cilvēki par tām sāk runāt. Vēl nav tā, ka visi būtu vienprātīgi par notikušā vienu versiju, tomēr šīm tēmām pievēršas.

Tagad provokatīvs jautājums, kas saistīts ar jūsu teologa izglītību. Kad kādā tekstā – turklāt runa nav tikai par Ortegu – sāk lietot tādus apzīmējumus kā “vienkāršais cilvēks”, “masu cilvēks” un līdzīgi, man tas nešķiet baigi … kristīgi, ja tā var teikt. Man principā nav iebildumu pret distancēšanos vērtētāja pozīcijā, pret elitārismu, bet tas grūti savienojams ar kristīgo tradīciju, manuprāt.

Ortegas vecāki, šķiet, nebija ļoti aktīvi kristīgās ticības praktizētāji, tomēr viņi sūtīja dēlu uz jezuītu ordeņa skolām. Diemžēl šī pieredze Ortegam nav bijusi laba. Nevarētu teikt, ka viņš kļūst par ateistu, bet viņš diezgan asi kritizē jezuītu metodes. Man būs ļoti personīga atbildes versija uz jūsu jautājumu. Lasot un tulkojot Ortegu, mana sajūta ir, ka te nav “melns – balts”, “es – un viņi”. Es par šīm tēmām domāju ļoti personiski. Ir situācijas, kurās es pati uzvedos kā cilvēks – masa!

Mēs parunājām par personīgo attieksmi pret Ortegu, par spāņu attieksmi, bet nu mani interesē, kādu rezonansi jūs vēlētos redzēt cilvēkos Latvijā, kuri lasīs šo tulkojumu?

Es savus bezmaksas eksemplārus atdāvināju manas dzimtās puses bibliotēkām cerībā, ka būs cilvēki, kuri gribēs šo darbu izlasīt. Kādu aizraus Ortegas doma, kādu ieinteresēs viņa spāniskais izteiksmes veids, par kuru nedaudz runājām, jo tāds tik bieži nemaz nav sastopams. Bet es varbūt rīkošos gudrāk un izmantošu to, kas ir teikts kādā Konstantīna Raudives (1909–1974) tulkotās grāmatas anotācijā – ka Ortegas apceres joprojām ir saistošākas nekā dažs labs romāns.

Ar izdevuma zinātnisko redaktori, LU profesori Maiju Kūli sarunājas Māris Zanders.

Kad tikāmies ar Salamankas Universitātes pasniedzējiem un studentiem Spānijā, mēs varējām teikt, ka mums, Latvijā, Ortega i Gaseta patīk jau sen. Starpkaru Latvijā viņu citēja mūsu filozofi Teodors Celms, Pauls Jurevičs. Padomju laikā bija apsīkums, tomēr dažu darbu tulkojumi bija, tiesa, krievu valodā. Deviņdesmitajos gados Ortega parādījās atkal latviešu valodā – Mīlestība un gudrība

Ortega ir filozofs, kura darbi rezonē. Ir filozofi, kurus lasīt ir grūti, piemēram, [Johans Gotlībs] Fihte. Savukārt Ortega raksta, ja tā var teikt, literatūrfilozofiskā valodā. Tā nav novecojusi. Tāpat tēmu loks, par kurām viņš rakstīja, joprojām ir aktuāls. Piemēram, kas notiek ar kultūru? Kas notiek ar cilvēka dvēseli? Kad Ortega rakstīja, Vācijā un Francijā pastāvēja eksistencālisma filozofija, un es Ortegu arī sauktu par eksistenciālistu. Tikai viņš ir tāds maigāks, viņš neplosās kā [Žans Pols] Sartrs. Ortega saka: jā, cilvēks individualizējas, tas ir Rietumu liberālais gars, bet sākas arī periods, kad cilvēks kļūst par masas daļiņu. Kad es skatos, kādas tēmas izvēlas studenti maģistra vai bakalaura darbiem, var nojaust, ka mūsdienās tēma “indivīds un masa” nav sevišķi modē. Pirms Otrā pasaules kara gan bija, iespējams, kontekstā, kas notika, piemēram, nacistiskajā Vācijā. Un man šķiet, ja paveras uz mūsdienām – populismu, patērniecību –, tad atgādināt par Ortegas brīdinājumiem atkal noderētu.

Tā varētu būt, bet kur būtu Ortegas atšķirīgums no, piemēram, Eliasa Kaneti (1905–1994) ar viņa “Masa un vara”?

Manās acīs Ortega ir smalkāks, elegantāks. Es nekādi negribu noniecināt Kaneti, tomēr viņš vairāk velk uz sociālo psiholoģiju. Tai ir sava valoda, bet tai, manuprāt, nav tādu kultūras horizontu, kādi ir Ortegam. Viņam ir teksti par filozofijas vēsturi, un, kad mēs ar Rihardu Kūli rakstījām savu mācību grāmatu [iespējams, domāta Filozofija, 1996], es šo tekstu tulkojumus pārlasīju un varēju vien brīnīties, kā var vienlaikus tik precīzi un metaforiski stāstīt par Eiropas filozofijas vēsturi.

Kad izkristalizējās doma par šā tulkojuma izdošanu, turklāt grāmatas formā, nevis internetā, es, protams, domāju, cik būs pircēju. Man bija sajūta, ka sevišķi daudz varbūt arī nebūs, tomēr tie, kuri lasīs, atradīs Ortegā sev, mūsdienu cilvēkam, būtisko. Ja mēs runājam par klasisku liberālismu, nevis kreiso neoliberālismu, tad liberālisms uzskata, ka cilvēkam pašam sevi jāveido. Un Ortega saka: ja tu esi pūļa daļa, tu to nespēj darīt, tu netiec sev klāt, jo tu pārņem klišejas. Mēs redzam, kas notiek, piemēram, mūsdienu politikā. Kad vēlētājiem pārmet, ka atkal sabalsoti populisti, atbilde nereti ir tāda, ka politikā neko nevarot saprast, tā esot tik sarežģīta. Nu tad, mīļais cilvēk, mēģini sevi saprast!

Ja drīkst turpināt skeptisko līniju –vai nav tā, ka ir zināma, saukšu tā, kultūrpesimisma tradīcija, kas veidojās noteiktā vēsturiskā kontekstā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Konteksts tomēr ir mainījies. Vai tad mēs Osvalda Špenglera (1880–1936) žēlabas arī tulkosim? Tās ir būtībā 20. gadsimta sākuma cilvēka žēlabas. Vai tad mums nav aktuālāku žēlabu, atvainojos par sarkasmu? Nu, žēlabas par interneta un digitālo tehnoloģiju ietekmi, piemēram.

Vajag tulkot, tikai Špenglers ir baigi biezs. Bet es vēlreiz saku: manuprāt, Ortega nav novecojis. Man, teiksim, mīļi ir neokantiāņi, tomēr, jāatzīst, Heinrihs Rikerts (1863–1936) ir vecišķs. Viņu teksti tiešām mūsdienās, kā saka, nestrādā – tie tikai filozofiem semināros... Bet Ortega –nē, es jums nepiekrītu. Un kādēļ tad jūs žurnālistikā nesakāt, ka Martins Heidegers (1889–1976) ir pagātne? Tāpat var piebilst, ka filozofi, kuri strādā ar lieliem cilvēku kultūras arhetipiem – un Ortega ir tāds –, savu nozīmi saglabā daudz ilgāk nekā filozofi, kuri pin iekšā politiku un ideoloģiju.

Nupat minēju žēlabas un pesimismu, bet Ortegas darba noslēguma daļa par Eiropu, tās vienotību ir diezgan optimistiska. Jums neliekas, ka šis optimisms bija pamatots viņa dzīves kontekstā, bet ne 21. gadsimta trešajā desmitgadē?

Un kādas ir alternatīvas? Mēs taču redzam, kas notiek pasaulē, cik daudzas valstis sliecas autoritārisma virzienā. Mums Eiropā jāturas kopā, jo galu galā indivīda brīvība ir lielākā vērtība.