Alma Mater 2019. gada ziema

ISSN 1691-8185

Nākotnes medicīna – arī Latvijā

Terors kā pētniecības objekts Ķīmiķis starp laboratoriju un datoru

2019#4

WWW.LU.LV

2019. gada novembrī Londonā notika The International Commission on the Clinical Use of Human Germline Genome Editing otrā sanāksme [1].

Nemelošu, apgalvojot, ka noklausījos visu rūpīgi un visu sapratu, pieminēšu tikai kādu tēmu, kas iespiedās atmiņā. Pārstāsts, brīdinu, būs ļoti vienkāršots. Tātad pieņemsim, ka ir vairākas ļoti smagas veselības problēmas, kuras varētu vismaz mēģināt risināt ar gēnu rediģēšanas palīdzību.

Tomēr ņemot vērā, ka šīs metodes vēl tikai attīstās, speciālisti un acīmredzot arī veselības nozares politikas veidotāji vispār nonāk nepatīkamas izvēles priekšā. Proti, kādam no palīdzības lūdzējiem ir jāatbild: ziniet, jūsu problēma, protams, ir ļoti smaga, bet ne tik smaga kā šī cita problēma, piedodiet, nevaram palīdzēt.

Kurš būs tas, kurš noteiks kritērijus “smagumam”, un vai pacients vispār akceptēs šādus kritērijus? Citiem vārdiem sakot, šis nejauši izvēlētais piemērs apliecina, ka: pirmkārt, arvien vairāk zinātne saskaras ar ētikas jautājumiem; otrkārt, pētnieku darbs, lai cik nesaprotams tas liekas “ierindas cilvēkam”, nav kaut kas abstrakts, pārāk specifisks, lai simboliskais ierindas cilvēks tam pievērstu uzmanību.

Otrs piemērs [2] saistīts ar robotiem. Vispirms vērts atzīmēt, ka konkrētās pētnieku grupas darbības

pamatā atziņa, ka cilvēki mijiedarbosies ar robotiem, tiek uztverta kā pašsaprotama. Citiem vārdiem sakot, nav vispār nekādu šaubu par to, ka pārskatāmā nākotnē es ikdienā saskaršos ar “cilvēkveidīgiem” robotiem. Pētniekus interesē tas, kā šo neizbēgamo saskarsmi padarīt cilvēkam komfortablāku. Tā teikt, izgaršojiet atšķirību starp pamatpieņēmumiem – iespējamība un neizbēgamība. Un konkrētā grupa, izrādās, veltījusi savus laika un intelektuālos resursus, lai noskaidrotu, kāds robota reakcijas ātrums ir cilvēkam psiholoģiski vistīkamākais. Izrādās, ja robots reaģē (piemēram, pasniedz cilvēkam kādu priekšmetu) tik ātri, cik tas tehnoloģiski principā spēj, savukārt cilvēks nespēj, cilvēkam tas izraisa nepatīkamas izjūtas. Ja robota reakcija ir uzsvērti palēnināta, tas, izrādās, arī kaitina. Kā nojaušat, cienījamie ļaudis ir kārtīgi pastrādājuši, lai robotu “pieregulētu” tā, lai tā roku (roku?) kustību ātrums būtu optimāls no cilvēka uztveres viedokļa. Citiem vārdiem sakot, ļaudis strādā ne tikai ar jaunām robotu funkcionalitātēm, bet arī ar robota, ja tā var formulēt, tēlu – kā tas kustas, vai neizskatās pārāk līdzīgs cilvēkam, kā cilvēks uztver robota pieskārienus utt. Jāpiezīmē, ka manā pārstāstījumā nav jāmeklē ironisks zemteksts; tas patiesībā ir labi, ka tehnoloģiju izstrādātāji cenšas paskatīties uz savu veikumu no ierindas cilvēka viedokļa.

Arī šā numura publikāciju varoņi savieno savā darbā akadēmisko zinātkāri, kas nav jāpamato ar kādu praktisku pielietojumu, un gatavību par savu darbu pastāstīt citiem, kuri nav konkrētās jomas speciālisti.

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds FOTOGRĀFS: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments; Klāvs Loris MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders [1] https://nationalacademies.org/gene-editing/international-commission/ index.htm [2] https://s3-us-west-1.amazonaws. com/disneyresearch/wp-content/ uploads/20191107101231/root_11.pdf PIRMĀ VĀKA FOTO: shutterstock

Saturs 4

8

Zinātnei ir jāparāda, ka tā ir vērsta uz cilvēku vajadzībām Rietumu medicīna arvien vairāk sliecas uzskatīt, ka cilvēks ir nevis atsevišķu orgānu kopums, bet tīkls.

Vēsturē nedrīkst meklēt lētas sensācijas Mēs esam nepietiekami pētījuši un atzinuši gan vācbaltiešu, gan poļu muižniecības lomu un devumu Latvijas vēsturē, bet šīs tēmas ir jāpēta objektīvi.

4

vienmēr ir bijuši 10 Latvijā izcili cilvēki var 14 Astronomijā paskatīties uz visu no citas

perspektīvas Kaut arī mums pašlaik nav nekādu fizisku iespēju konstatēt planētas citās galaktikās, jo tās ir pārāk tālu, visa mūsu izpratne par Visumu rāda, ka tur jābūt tām pašām vielām un ka tur valda tie paši likumi.

pētniecības 19 Terorisma lielākā problēma ir

terorisma jēdziens Es varu vienīgi minēt, ka ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, no kuriem – ja vien tiek dota iespēja – nāk ārā dēmoni, tēlaini izsakoties.

arheoloģija ir 22 Latvijas nearts lauks

Šī joma attīstās ģeometriskā progresijā.

vienkāršot 26 Nevajadzētu priekšstatu par vācbaltiešu sabiedrību par tiesām ir daļa 28 Izpratne no sabiedrības izpratnes

par valstiskumu Tiesu sistēmas komunikācijas spējas ir uzlabojušās.

notikumi Latvijas 30 Nozīmīgi Universitātē

3

Zinātnei

ir jāparāda, ka tā ir vērsta uz cilvēku vajadzībām No 8. līdz 10. novembrim Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā notika nākotnes medicīnas tehnoloģiju hakatons. Ar Cietvielu fizikas institūta vadošo pētnieku Dr. phys. Andri Anspoku un projektu vadītāju Dr. sc. ing. Jāni Latvelu sarunājas Māris Zanders.

S

ev raksturīgi sākšu ar skeptisku situācijas aprakstu, un tad jūs novērtējiet to. No vienas puses, internets mūsdienās nodrošina ideju pieejamību, veicina interesi par tādām “seksīgām” tēmām kā “nākotnes medicīna”. No otras puses, vismaz man ir radies iespaids: lai šajā jomā radītu kaut ko patiešām jaunu, nevis atvasinājumu no kaut kā jau pastāvoša, ir nepieciešama nopietna pētniecības

4

infrastruktūra un fundamentālās zinātnes pamats, kuru interesentiem saprotamu iemeslu dēļ var nebūt.

Andris Anspoks: Mums laikam nacionālajā mentalitātē ir mācēt ļoti labi pamatot, kāpēc mums nekas nesanāks.

Tas par mani?

Andris Anspoks (smejas): Ja runājam nopietni, tad es šādos pasākumos saskaros ar vairāku veidu

problēmām. Piemēram, ir skaidrs, ka farmācijas industriju ļoti interesē testēšanas metodes, kas nenotiktu uz dzīvniekiem, savukārt cilvēku gadījumā rodas ētiskas dabas jautājumi. Tāpēc tiek veidotas imitācijas, kas tiek sauktas par orgānu čipiem.

Tie audzē šūnas, un šai tehnoloģijai ir ļoti daudz priekšrocību, kuras neuzskaitīšu. Hakatons ir vieta, kur cilvēki, kuri nodarbojas, piemēram, ar šādām tehnoloģijām, pirmkārt, satiek cilvēkus no citām jomām, kuri

cilvēkus, piemēram, no elektronikas nozares, kas viņiem var palīdzēt sākotnējo ideju aizvirzīt līdz kaut kam praktiskākam.

Andris Anspoks: – Komentējot tavu izteikumu par pētniecības infrastruktūru – pirms cilvēks līdz tādai tiek, viņam vispirms tomēr jēdzīgi jānoformulē ideja. Var jautāt, kāpēc mēs izvēlējāmies šādu jomu – nākotnes medicīnu? Mūsdienās zinātnei, lai spētu pamatot, kādēļ tā tiek finansēta, ir jāparāda, ka tā ir vērsta uz cilvēku vajadzībām. Latvijā mums ir diezgan labi attīstīta bioloģija, medicīna un ar šīm jomām saistītās nozares. Tas būtu viens aspekts.

Otrs – mums ir šis fizikas un materiālu zinātnes centrs. Maijā mēs uzaicinājām pirmo aspektu pārstāvošus ļaudis, stāstījām par sevi, un kaut kas “piešķīlās”. Šādos pasākumos dalībniekiem nav bail, ka viņu idejas kāds nozags?

Andris Anspoks: Pirmkārt, ja bail no vilkiem, mežā neej. Otrkārt, daudziem ir maldīgs priekšstats par viņu ideju unikalitāti. Mēs dzīvojam vienā informācijas laukā, kas, pateicoties globalizācijai, ir gandrīz identisks. uzdod viņiem jautājumus, kas spiež ideju noformulēt precīzi. Otrkārt, viņi satiek tā sauktos mentorus. Un izrādās, ka laika ierobežojums – divarpus dienas – mobilizē cilvēkus izdarīt to, par ko viņi visbiežāk ir jau domājuši, bet līdz tam atlikuši uz “kaut kad vēlāk”. Cita situācija. Ir studentu grupa ar kopumā interesantu ideju par to, ka cilvēkiem, kuriem ir insulta risks, noderētu sensori, kas laikus signalizētu, ka cilvēkam būtu jādodas pie mediķiem. Jautājums ir, kādā secībā sākt šo ideju īstenot, un, lūk, hakatonā viņi satiek speciālistus, kuri māk viņiem šo secību noformulēt.

Jānis Latvels: Varbūt man izdosies paskaidrot citādi, paliekot pie šā pēdējā piemēra. Sākums bija kādā citā, agrākā pasākumā, kurā tika formulētas tikai idejas. Runa ir par medicīnas studentiem, kuri redz, kā viņu profesionālajā laukā pietrūkst. Hakatonā šie medicīnas studenti satiek

“

Laika ierobežojums – divarpus dienas – mobilizē cilvēkus izdarīt to, par ko viņi visbiežāk ir jau domājuši, bet līdz tam atlikuši uz “kaut kad vēlāk”

Tāpat jāsaprot, ka, raugoties uz vienām un tām pašām parādībām, mēs objektīvi varam izdarīt līdzīgus secinājumus. Man astoņdesmitajos gados arī bija dažas idejas, kas likās

ļoti oriģinālas, līdz es dažus gadus vēlāk ieraudzīju tās citu autoru publikācijās. Lai gan es runāju par laiku, kad mēs dzīvojām vēl aiz “dzelzs priekškara”. Treškārt, jā, sacensība ir, un jo īpaši Ķīnas pārstāvjiem neliekas nekas nosodāms kaut ko noklausīties, mobilizēties un izveidot produktu, pirms ideju autori to izdara. Tāpēc zinātnieki dažādās starptautiskās konferencēs tādas pavisam “zaļas” idejas publiski nestāsta.

Publiskajā telpā, šķiet, ir izveidojies priekšstats: ja runa ir par nākotnes medicīnu, tad vissvarīgākais cīņas lauks ir ģenētika, gēnu modifikācija. Kur šajā “stāstā” ir fizika? Sensori?

Precīzāka medikamentu nogāde līdz vajadzīgajam rajonam organismā?

Andris Anspoks: Tu jau pats sāki atbildēt... Paliksim pie tā, ka cilvēkam nepieciešams nevis kāds medikaments vispār, bet tāds, kas piemērots tieši viņam. Tieši tādā apmērā un tieši tad, kad konkrētajam cilvēkam vajag. Tātad mēs saskaramies ar divām sistēmām: detektēt, kad vajag, un ievadīt tik, cik vajag.

Abās šajās sistēmās ir gana daudz fizikas. Tēlaini izsakoties, cilvēki, kuri veido lietotnes viedtālruņiem, dažkārt aizmirst, ka paša viedtālruņa pamatā, iedomājies tikai, ir diezgan daudz fizikas (smejas). Ja neattīstīsies fizika, tad tālruņa hardware būs tā attīstībā iestidzis, un arī lietotnei nebūs pielietojuma. Un man tev arī jāatgādina, ka industrijā, kas nodarbojas ar gēnu sekvenēšanu, arī ir daudz fizikas.

Nesen lasīju interviju ar ASV dzīvojošo biofiziķi Maksimu Franku-Kameņecki, kurš vispār paziņoja, ka mūsdienās bioloģijas un ķīmijas kā disciplīnu pamatā ir fizika.

Andris Anspoks: Viņam ir zināmā mērā taisnība. Rietumu medicīna arvien vairāk sliecas uzskatīt, ka cilvēks ir nevis atsevišķu orgānu kopums, bet tīkls. Un, lai saprastu, vai tīkls strādā normāli, ir nepieciešama biofizika.

5

Andris Anspoks

“

Daudziem ir maldīgs priekšstats par viņu ideju unikalitāti

Cik tematiski izkliedētas ir interesentu idejas? Viens gribēs darboties ar mākslīgo intelekta algoritmiem, teiksim, melanomu vizuālai detektēšanai, cits būs dzirdējis par optoģenētikas metodēm un gribēs kaut ko pamēģināt šajā virzienā.

Andris Anspoks: Protams, vienmēr ir un būs cilvēki, kuri, kā saka, pavelkas uz visdažādākajām idejām, tomēr ir arī tāds jēdziens serdes kompetence, kas veidojusies gadu desmitos. Atrāviens starp šiem diviem variantiem ir milzīgs. Pirmajā gadījumā izdzīvos tikai dažas idejas, otrajā – lielākā tiesa. Piemēram, mums ir

6

cilvēki, kuri strādā ar spektroskopiju; tā ir optiska, neinvazīva metode, lai, nesačakarējot, atvainojos, vielu, varētu par šo vielu kaut ko pateikt.

Es tagad vienkāršoju, protams. Un to visu var uzlikt uz čipa, gandrīz ar aci nesaskatāmā izmērā. Teiksim, pacients guļ intensīvajā terapijā, viņa asinis plūst pa šauru kanālu, un čips asinis visu laiku analizē. Tātad mēs iedodam medicīnai jaunu rīku un vienlaikus varam izmantot paši savas iespējas, zināšanas un prasmes.

Ko nozīmē “iedodam rīku”? Rodas iespaids, ka jūsu institūta pagrabā ir kaut kādas noslēpumainas iekārtas, kas var konstruēt visu iespējamo.

Andris Anspoks: Mēģināšu izskaidrot, ļoti vienkāršojot. Tu uztaisi tādu plāksnīti, ko var palikt zem mikroskopa un kurā tiek ielaista kāda viela. Un tu skaties šūnu līmenī, uz plāksnītes ir tāds vārstulītis – tās šūnas pa labi, citas – pa kreisi. Procesu var automatizēt, šūnas tiek

sašķirotas automātiski. Cits variants.

Tu zini, ka šūnas var audzēt Petri trauciņā, vai ne? Tas trauciņš var būt mazāks par milimetru. Un uz minētās nosacītās plāksnītes tādu var būt simtiem. Un ir iespējams katrā miniatūrajā trauciņā iespricēt nedaudz atšķirīgu vielu vai katra trauciņa sildīšanu veikt nedaudz atšķirīgi. Tālāk jau seko analīzes process. Citiem vārdiem sakot, mēs piedāvājam rīku, bez kura analīzei būtu nepieciešams neiedomājami daudz laika, vai tāda vispār nebūtu iespējama.

Jānis Latvels: Lai cik dažādas iekārtas būtu mūsu rīcībā, ir situācijas, kad nepieciešams tehnoloģiskos risinājumus veidot kā oriģinālu dizainu, un te noder mūsu kompetences.

Andris Anspoks: Dažkārt runa ir par šķietami triviāliem gadījumiem.

Piemēram, citas nozares kolēģiem pētījumiem vajag “kaut ko”, kas mēra konkrētu, fizikāli saprotamu lielumu, šo “kaut ko” uzlikt ganāmpulkam un tad paralēli skatīties korelācijas ar ganāmpulka veselību, auglību utt.

Rezultāts ir sistēma, kas ļauj, teiksim, veterinārārstam attālināti monitorēt situāciju: te viss ir kārtībā, te tomēr jāaizbrauc pārbaudīt. Šo principu faktiski var attiecināt arī uz cilvēkiem, piemēram, militārpersonām misiju laikā. Lai šo “kaut ko” radītu, ir nepieciešams mazliet izprast fiziku un elektroniku, lai pēc tam no standarta komponentiem radītu viedo aproci vai kaut ko līdzīgu. Tā nav nekāda, kā saka, raķešu zinātne, bet ieguvēji ir visi.

Parunāsim par šā pasākuma institucionālo rāmējumu.

Andris Anspoks: Par ko?

(Smejas.)

Es varu rupjāk formulēt. Kurā brīdī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra kā šādu hakatonu atbalstītāja saka: jūs labi pavadāt laiku, gūstat intelektuālu baudu, bet kāds mums no tā labums?

Andris Anspoks: Jāatzīst, ka šādi hakatoni pēdējā laikā ir kļuvuši nedaudz par modes lietu, to ir tik daudz, ka rodas jau problēmas. No šā viedokļa mūsu bija labs tāpēc,

ka tas bija precīzi fokusēts. Domāju, ka laika gaitā mode pierimsies un paliks faktiski divi formāti – tie, kas orientēti uz IT jomu, un tas, uz ko pretendējam mēs, proti, uz hardware orientētie. Man gan jāsaka, ka jaunākā mode ir nevis hakatoni, bet dizaina darbnīcas (smejas). Hakatons nozīmē, ka cilvēki sapulcējas nedēļas nogalēs, lai nodarbotos ar to, kam ikdienā viņiem pietrūkst laika. Dizaina darbnīcu gadījumā ir otrādi. Piemēram, kāda uzņēmuma speciālisti sapulcējas uz vairākām stundām darba dienā, jo nedēļas nogalē viņiem ir citas intereses. Potenciāli daļa no šādu hakatonu rezultātiem var nonākt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras zinātnisko pētījumu komercializācijas programmās, lai gan es parasti brīdinu, ka lielākajai daļai no idejām, kas parādās hakatonos, vairāk vajag dažādus pētniecības grantus, lai cilvēki vispirms nostabilizētu savus konceptus. Aģentūras mērķim vajadzētu būt tādu ekosistēmu veicināšana, kur kopā tiek “salikti” dažādu nozaru speciālisti. Ja es pareizi saprotu, tad valsts apzinās, ka pēc pirmajām investīcijām šādās ekosistēmās sākotnēji būs jauni pētniecības projekti, bet kopumā tiek sagaidīts, ka sekos arī lielāks starptautiski atzītu publikāciju skaits, lielāks konkrētajā virzienā strādājošu pētnieku skaits, savukārt šī intelektuālo resursu koncentrācija palielinās iespēju piesaistīt, piemēram, Eiropas Savienības finansējumu. Saņemt Eiropas Savienības finansējumu faktiski nav iespējams bez industrijas piesaistes, un tas savukārt nozīmē, ka sākas tehnoloģiskās pārneses posms. Mums jau ir zināma pieredze šādu modeļu veidošanā – atļaušos teikt, ka tas bija mans nopelns “savilkt” kopā to, kas Latvijā ir saistīts ar fotoniku un viedajiem materiāliem.

Un te, starp citu, parādās sazobe arī ar medicīnu. Piemēram, optiskās šķiedras ražotājiem būtisks ienākumu avots ir medicīna, kas saistīta ar vēnu dziedniecību, uroloģiju.

Jānis Latvels: Varu tikai apstiprināt, ka šādos hakatonos liela jēga ir tieši komandu veidošanai, jo idejas galu galā realizē tieši komandas.

Magnetic Latvia sniegtā informācija par komandu idejām hakatonā: Smart Umbrella – iekārta jeb “tīkls”, ko ievieto asinsvados, lai tas “noķertu” elementus, kuri veido tajos sašaurinājumus un var izraisīt insultu. Komanda hakatona laikā atrada mehāniskā biosensora ražotāju, ko šim “tīklam” piestiprināt, lai to padarītu “viedu”.

Human on Chip – čipi, kas atdarina zarnu darbību ārpus cilvēka organisma, lai varētu testēt dažādu vielu ietekmi uz cilvēka mikrofloru. Negatīva ietekme uz cilvēka mikrofloru izraisa dažādas slimības, piemēram, diabētu.

Smart Food – lietotne, kas piedāvā identificēt produktus, ko ir droši ēst cilvēkam ar alerģiju pret konkrētiem produktiem. Tā parādītu vēlamo produktu, piemēram, balto šokolādi, bet tādu ražojumu, kas nesatur konkrētos alergēnus.

Tesla Health – ierīce, kas rada elektromagnētisku lauku, palīdzot novērst hroniskas sāpes. Tā rada līdzīgu efektu kā zāles, taču atšķirībā no tām neizraisa atkarības.

Vet Assist – kamera, kas spēj noteikt temperatūras izmaiņas, un programmatūra šo datu apstrādei. Komandas rīcībā jau bija prototips, hakatonā tā meklēja pielietojumu. Sākotnēji iekārtu paredzēts izmantot dzīvnieku ārstēšanā, vēlāk, iespējams, to varētu pielāgot arī iekaisuma identificēšanai cilvēka ķermenī, ņemot vērā iespēju noteikt vietas, kur ir augstāka ķermeņa temperatūra un potenciāli veidojas iekaisums.

Smartspecs – brilles, kas nepieciešamības gadījumā rada gaismu, lai to valkātājs un viņa bioritms nekļūdīgi varētu identificēt dienas daļu. Tas būtu vērtīgi, piemēram, Alcheimera pacientiem, kam mēdz sajukt diena ar nakti un attiecīgi rodas miega un citi traucējumi.

CareHelp – Google un Tinder apvienojums tiem, kam nepieciešama aprūpe mājās, un tiem brīvprātīgajiem, kas ir spējīgi to nodrošināt.

SoftBar – tādu kapsulu ražošana, kas spēj absorbēt organismā esošo dzīvsudrabu. Tas ir kaitīgs veselībai.

7

Vēsturē nedrīkst meklēt lētas sensācijas 10. un 11. oktobrī Latvijas Universitātē notika starptautiska zinātniska konference Latvija un Polija simtgadu periodā. Ar vienu no konferences dalībniekiem, Latvijas Universitātes profesoru Dr. hist. Ēriku Jēkabsonu sarunājas Māris Zanders.

P

ašsaprotami, ka tik plašā tēmu lokā – Polijas un Latvijas attiecības – ir tēmas, kas pētītas vairāk, un tādas, kas pētītas salīdzinoši mazāk.

Arī tad, ja paskatītos uz Latvijas vēsturi kopumā, varētu teikt, ka te ir daudz nepētītu vai nepietiekami izpētītu jomu. Mums dažkārt ir ilūzija, ka tēma ir izpētīta, ja par to ir iznākusi viena grāmata. Tas pats attiecas uz Polijas un Latvijas attiecībām, tikai šajā gadījumā “balto plankumu” iemesli ir varbūt atšķirīgi no tiem, kas saistīti, piemēram, ar vācbaltiešiem. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mēs atguvām savu valstiskumu un vēstures zinātnes gadījumā pieņēmām, ka nu atgriežamies pie normālā izpētes stāvokļa, ar to saprotot laikposmu līdz 1940. gadam un arī trimdu.

Problēma ir tā, ka vēsturnieki, kuri strādāja Latvijas valstī starpkaru periodā, lielā mērā uzskatīja, ka Latvijas vēsture ir Baltijas guberņu vēsture. Savukārt tas, kas bijis ārpus Baltijas guberņām, tātad Latgale, ir “Krievija”, un tas tā īsti uz Latvijas vēsturi neattiecas. Trimdā šī tradīcijā tika pārmantota. Ja mēs skatāmies Edgara Andersona, Arveda Švābes, Edgara Dunsdorfa un citu darbus, mēs redzam Kurzemi, Vidzemi, pat “Estland”, bet ne, teiksim, Polijas Inflantiju, kas parādījās 1629. gadā pēc Altmarkas pamiera. Savukārt Latgales latviešiem pašiem šādu vēsturnieku starpkaru periodā nebija. Tam bija savi iemesli – nacionālā

8

atmoda tur sākās pusgadsimtu vēlāk nekā citur Latvijā. Starp citu, tajā pašā laikā, kad lietuviešiem. Īsi sakot, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs atguvām iespēju normāli pētīt savu vēsturi, mēs šīs izpētes tradīcijas nepilnības bijām it kā piemirsuši.

“

Mums dažkārt ir ilūzija, ka tēma ir izpētīta, ja par to ir iznākusi viena grāmata Starp konferences dalībniekiem bija daudz pētnieku no Polijas. Vai tas nozīmē, ka Polijā – atšķirībā no Latvijas – interese ir lielāka?

Polija ir daudz lielāka valsts, tajā ir vairāk vēsturnieku, un no tā objektīvi izriet tas, ka viņi ir vairāk ar šīm tēmām strādājuši, tomēr jāsaka, ka arī poļu kolēģi tikai pēdējo desmit gadu laikā ir sapratuši, ka viņu vēsturē ir ne vien Lietuva, Ukraina, Vācija, Baltkrievija, bet arī Latvija. Lai gan mēs ar Polijas teritoriju bijām ļoti cieši saistīti jau kopš 16. gadsimta. Piemēram, poļi pavisam nesen sev atklāja, ka viņiem ir bijušas kolonijas – ar Kurzemes hercogistes starpniecību, ja tā var teikt. Neaizmirsti, ka Kurzemes hercogiste bija

ciešās vasaļa attiecībās vispirms ar Lietuvas lielkņazisti, pēc tam Polijas–Lietuvas ūniju. Respektīvi, Polija Latvijas vēsturē ir nozīmīga ne tikai saistībā ar Latgali. Arī politiskā iekārta Kurzemes hercogistē bija līdzīga tai, kāda bija Žečpospolitā, piemēram, ļoti plaša muižnieku autonomija, kas lielā mērā vēlāk grāva gan hercogisti, gan Žečpospolitu. Arī, ja runājam par 20. gadsimtu, redzam, ka Polijas vēsturnieki attiecības ar Lietuvu ir pētījuši krustu šķērsu, savukārt attiecības ar Latviju, lai gan Polijai bija robeža ar Latviju, ir pētītas vāji.

Es varu iedomāties tēmas Polijas un Ukrainas attiecībās, kuras labāk neskart, lai, kā saka, neuzprasītos.

Piemēram, Galīcijā notikušais Otrā pasaules kara gados. Vai Polijas un Latvijas attiecību vēsturē arī ir epizodes, kas izraisa strīdus?

Kā piemēru varu minēt Latgales latviešu attiecības ar “poļu faktoru” 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, un mēs to varējām redzēt Latgales politiskajās aprindās arī starpkaru periodā. Proti, poļi viņiem bija galvenie ienaidnieki. Poļi zināmā mērā ieņēma to, ja tā var teikt, nišu, ko pārējā Latvijas daļā vācbaltieši. Šā iemesla dēļ starpkaru periodā Latvijas draudzība ar Poliju bija tāda piesardzīga... Bija skaidrs, ka arī Polijas palīdzība 1920. gadā Latvijas cīņā pret boļševistisko Krieviju nebija jau tikai aiz labas sirds; poļi cerēja uz Latvijas atbalstu viņu sarežģītajās attiecībās ar Lietuvu.

Vai no Polijas pētnieku (vai sabiedriskās domas) puses ir pamanāms kāds kultūrtrēģerisms?

“Mēs atnesām kultūru...”

Protams, ir vēsturnieki Polijā, kuriem Latvija ir “mežonīgie Austrumi”, un vienā rindā ir “pāķiskie” lietuvieši, baltkrievi, latgalieši. Arī tad, ja pozīcija nav tik ekstravaganta, tā ir tāda, formulēsim saudzīgi, patronizējoša.

Piemēram, esmu lasījis mūsdienās uzrakstītu, kopumā labi uzrakstītu, kāda poļu filologa grāmatu, kurš bija pētījis Gustava Manteifeļa tekstus un laikam tā no tiem ietekmējies, ka arī pats, izsakoties par 19. gadsimta nogales Latviju, lieto jēdzienu Latvian tribes, ciltis.

Latvijā var novērot atdzimstam lielu interesi par vācbaltiešiem.

Man gan šķiet, ka mēs te brīžam braucam no viena grāvja otrā, idealizējam, bet lai nu būtu. Vai Latgalē ir novērojams kaut kas līdzīgs attiecībā uz poļiem?

Jā, var saskatīt paralēles. Es gan bieži saskaros ar gadījumiem, kad, šķiet, kādam ir mazvērtības kompleksi, un tāpēc viņš pamanās atrast sev “aristokrātiskus” senčus starp vācbaltiešu muižniekiem. Līdzīgus gadījumus nācies dzirdēt Latgalē. Es lūdzu mani nepārprast: mēs esam nepietiekami pētījuši un atzinuši gan vācbaltiešu, gan poļu muižniecības lomu un devumu Latvijas vēsturē, bet šīs tēmas ir jāpēta objektīvi.

Vēstures izpētē nedrīkst meklēt lētas sensācijas, kas, starp citu, arī liecina par kompleksiem.

Lai nu paliek muižnieki, bet kā ar katoļu baznīcas kā Latgales pašidentifikāciju veidojoša faktora zinātnisko izpēti?

Lietuvā katoļu garīdznieku loma šajā ziņā ir pilnībā atzīta arī akadēmiskajā līmenī. Latvijā, es domāju, šī loma arī ir atzīta, varbūt ne tik skaļi.

Ja ir runa par tādiem cilvēkiem kā Francis Trasuns, tad jā, bet bija jau mācītāji poļi, un par attieksmi pret poļiem tu pats ieminējies.

Lielākā daļa katoļu garīdznieku poļu Latgalē pēc etniskās izcelsmes

Ēriks Jēkabsons

bija lietuvieši (smejas). Ja nopietni, tad problēma ir tā, ka lielai daļai latviešu šie jautājumi nav likušies interesanti, un tāpēc tie ir nepietiekami izpētīti.

Kā ar šīm tēmām strādā vēsturnieki Baltkrievijā? Man ir nojausma, ka viņu skatījums uz baltkrievu vietu Polijas un Lietuvas valstiskuma vēsturē varētu, teiksim tā, atšķirties no poļu un lietuviešu skatījuma.

Ja mēs runājam par Latgales baltkrieviem, tad atļaušos teikt, ka viņi patiesībā ir latvieši. Nedz baltkrievi, nedz poļi Dienvidlatgales pagastos 19. gadsimta beigās nekad nav masveidā ieceļojuši. Runa ir par to, ka vietējiem zemniekiem nebija skaidras izpratnes par viņu nacionālo piederību, toties viņi ļoti labi apzinājās to, ka viņi ir katoļi. Un, ja katoļu mācītājs teica, ka dieviņš saprot tikai poļu valodu, tad veidojās situācija, ka, tēlaini izsakoties, pirmajā paaudzē tēvs ar bērniem ģimenē runā latviski, māte ved uz baznīcu, kur viss notiek poliski, muižā – poliski, pagasta valdē – krieviski, un nākamās paaudzes runā mikslī. Un, kad pēc poļu sacelšanās apspiešanas 1863. gadā

sākās represijas pret poļiem un polisko, mūsu mikslī runājošais katolis neiebilst, ja viņu reģistrē kā baltkrievu. Un tā tas turpinājās arī starpkaru Latvijā. 1925. gads, Pasienes pagasts, trīs tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem divarpus tūkstoši sevi sauc par poļiem. Atlikušie pieci simti, noapaļojot, daļās uz pusēm – latvieši un baltkrievi. 1935. gada tautas skaitīšanā – divi tūkstoši pieci simti latviešu, pārējie – poļi un baltkrievi. Līdzīgi bija arī citos Dienvidlatgales pagastos. Šādas fluktuācijas, starp citu, deva pamatu tādiem dažu “ģēniju” Krievijā murgainiem paziņojumiem, ka esot atklājies – Ulmanis pa kluso ir nomušījis tūkstošiem baltkrievu! Labi, nerunāsim par kretīniem, bet runa ir par etniskās pašidentitātes izplūdušo raksturu. Beidzot atbildot uz tavu jautājumu (smejas), vai esi dzirdējis par Salaspils kauju 1605. gadā? Baltkrievi saka, ka tā ir arī viņu uzvara, jo zviedrus uzvarējušais Jans Korals Hodkevičs bijis baltkrievs. Un zināmā mērā viņiem ir taisnība. Problēma ir tā, ka mūsdienu etniskās piederības jēdzienus nevar attiecināt uz 17. gadsimtu. Tas ir tas pats, kas teikt, ka Saules kaujā 1236. gadā uzvarēja latvieši un lietuvieši.

9

Latvijā vienmēr ir bijuši

izcili cilvēki

Nozīmīga Latvijas jauno zinātnieku atbalsta ekosistēmas sastāvdaļa ir Latvijas Universitātes fonds. Ar Latvijas Universitātes fonda stipendiātu, Dr. chem. Tomu Rēķi sarunājas Māris Zanders.

Mēs varētu pieņemt kā nediskutējamu tēzi, ka pētnieka darbošanās dažādās grupās, dažādās valstīs utt. nāk šim pētniekam par labu. Jautājums ir, vai neveidojas situācija, ka viņam faktiski nav jēgas atgriezties “dzimtajā” augstskolā vai pētniecības struktūrā, jo tajā nav viņam ierastās tematikas, ierastās vides utt.? Tā rupji sakot, kāda jēga būt vienam izcilniekam tukšā laukā?

10

Man ir paveicies nokļūt vairākās zinātniskajās grupās Eiropā un mācīties no izciliem speciālistiem savās jomās. Mēģinu to visu uzkrāt un sintezēt savu kompetenci. Pateicoties LU fondam un tā mecenātam Kurtam Hāgenam, man bija iespēja pusgadu veikt pētījumus savai disertācijai Mag­deburgā, vienā no Maksa Planka institūtiem. Šie institūti ir vieni no prestižākajiem Vācijā. Tikpat ilgi biju arī Boloņas Universitātē Itālijā, kur darbojas divi manā nozarē

labi pazīstami profesori, grāmatu autori, – Dario Braga un Fabrīcija Grepioni. Šobrīd atkal atrodos Vācijā, kur Baireitas Universitātes Fizikas institūtā nodarbojos ar pēcdoktorantūras pētījumiem vairākdimensiju kristalogrāfijā. Mans profesors Sanders van Smālens ir viens no šīs kristalogrāfijas celmlaužiem – vienu no nedaudzajām mācību grāmatām šajā nozarē ir sarakstījis tieši viņš.

Daļu laika pavadu arī Hamburgā, kur atrodas Vācijas elektronu

profesora Andra Actiņa, tādējādi attīstījās viņa zinātniskā skola, kurā, students būdams, tiku iesaistīts.

Laika gaitā te radušies vairāki izcili pētnieki, kas arī ir aktīvi guvuši pieredzi ārzemēs un atveduši to uz Latviju.

Līdz ar to ir liels potenciāls nākotnē, un ceru, ka to izmantosim.

sinhrotrons – milzīgs pētniecības centrs, kur pazemē gandrīz kilometra diametrā paātrina pozitronus un ģenerē augstas intensitātes rentgenstarojumu. Tur kopā ar izciliem ekspertiem eksperimentālajā un fundamentālajā rentgendifrakcijā analizējam savus paraugus. Paralēli ar otru kāju darbojos arī Latvijas Universitātē, kur, pateicoties LU fonda mecenātam SIA Mikrotīkls, tiek veikts cits pētniecības projekts. Un nekāds tukšs lauks jau te, manā Alma Mater, nav. Latvijā vienmēr ir bijuši izcili cilvēki. Jā, finansiālā situācija pēc neatkarības atjaunošanas neļāva attīstīties zinātnei tādā apjomā un krāšņumā, kā gribētos, bet redzu, ka šobrīd parādās iespējas. Mans pētījumu virziens ir kaut kur starp kristalogrāfiju, organisku molekulu cietvielām, farmaceitiski aktīvām vielām un to fizikālo ķīmiju. Savā ziņā var teikt, ka attālināti tas ir, pateicoties spēcīgajām farmācijas tradīcijām Latvijā.

Tieši farmācijas uzņēmumi bija tie, kas ar savām zinātniskajām problēmām vērsās pie Ķīmijas fakultātes

Kādā brīdī sabiedrības attieksmē pret zinātni parādījās “burvīgs” aspekts, kad izzināšana kā vērtība per se vairs publiku neapmierina, publika grib dzirdēt par “pielietojamību”. Domāju, ka katrā disciplīnā šī robeža/proporcija atšķiras. Teiksim (ālējos, protams...), zirnekļu pētnieks var pateikt, ka viņš, jā, lielākoties pēta zirnekļu vairošanās orgānus, bet vispār zirnekļa tīkla fizikālās īpašības noderēs jaunu materiālu izstrādē. Kā šie aspekti sadzīvo (vai nesadzīvo) jomā, ar ko tieši jūs strādājat?

Domāju, ka jebkuram nopietnam zinātniekam pētniecības process ir kaislība, zinātkāre, vēlme izzināt un saprast, tāpēc itin viegli ir nodarboties ar lietām, kurām šķietami nav nekāda praktiska pielietojuma un tūlītēja labuma sabiedrībai. To sauc par fundamentālo zinātni. Savukārt

industrijas pārstāvji (sauksim viņus par izgudrotājiem vai zinātniekiem pielietojamajā zinātnē), kuri rada konkrētus pielietojamus produktus un tehnoloģijas, bieži vien ir vairāk ieinteresēti, lai radāmais objekts pilda tam paredzētās funkcijas.

“

Laika mērogs zinātnē ir tāds, ka tas, ko pirms padsmit vai desmitiem gadu kā sabiedrības labumam bezjēdzīgu kāds ir izdarījis, tieši šobrīd ir kaut kas ļoti svarīgs Tā ir viņu darba specifika. Ne vienmēr ir laiks visus zinātniskos sīkumus izprast līdz galam, ir termiņi un mērķi, kas jāsasniedz. Bet jebkurai sabiedrībai vajadzīgā produkta vai

11

Toms Rēķis

tehnoloģijas izstrāde balstās uz gadu desmitiem, nē, gadsimtiem uzkrātu zinātību. Un tikai ciešā fundamentālās un pielietojamās zinātnes mijiedarbē šī zinātība ir varējusi tikt uzkrāta. Tā ir uzkrāta zinātniskās literatūras – publikāciju, tēžu – un neskaitāmu universitātes līmeņa mācību grāmatu (kas lielā mērā kādreiz ir bijusi zinātniskā literatūra) veidā.

Industriju konsultē un tās zinātniskās problēmas risina pētnieki, kas ir eksperti konkrētās nozarēs tieši fundamentālajā virzienā. Nereti atrisinātas pielietojamās zinātnes problēmas fundamentālajam zinātniekam atklāj jaunus pētniecības mikrovirzienus.

Lai arī varētu šķist, ka ar kādas industriālas problēmas atrisināšanu visam taču ir jābeidzas, jo produkts jau drīz sāks savu ceļu pie patērētāja, tā tas nepavisam nav. Tas ir tuvredzīgi. Zinātniekam ir jādod brīvība un jāļauj iet tālāk un plašāk. Jā, dabaszinātne ir ļoti, ļoti dārga – materiāli, iekārtas, datorresursi, enerģijas resursi, cilvēkresursi. Bet pētniekam ir jādod

12

iespēja par lielām naudām spēlēties turpu šurpu ar visu ko pēc savas saprašanas, jo tikai tā viņš ir kļuvis par tādu, pie kura var atnākt un atrisināt savu sabiedrībai tūlītēju labumu dodošo problēmu. Tikai tā viņš ir spējīgs izglītot nākamo zinātnieku paaudzi. Kaut kad jau tie jaunie produkti un tehnoloģijas rodas. Cilvēces “sagaidāmais virziens” ir uz attīstību vērsts. Diez vai kāds ļoti kāro iet atpakaļ un sēdēt aukstā alā.

Laika mērogs zinātnē ir tāds, ka tas, ko pirms padsmit vai desmitiem gadu kā sabiedrības labumam bezjēdzīgu kāds ir izdarījis, tieši šobrīd ir kaut kas ļoti svarīgs. Un sabiedrību var nomierināt, jo pētnieka pilnīgai patvaļai fundamentālajā zinātnē ir sava veida ierobežojumi; teju jebkura finansējuma projekta pieteikumā ir ļoti rūpīgi jāapraksta potenciālie ieguvumi sabiedrībai. Arī rakstot publikācijas, ievadā parasti pamato, kāpēc konkrētais pētījums ir svarīgs un vajadzīgs. Un, tā kā zinātne lielā mērā sastāv no projektu pieteikumu

un publikāciju rakstīšanas, jebkurš pētnieks vienmēr ir spiests apdomāt, kādās nozarēs un kāpēc viņa pētījums būs noderīgs un radīs labumu.

Bet – kā saka – ne jau rītdien uz brokastu laiku.

Ja mēs iedomājamies tuvākos desmit gadus – bet varbūt jūsu disciplīnā laika rāmis ir cits –, kādi būs virzienā, kurā strādājat, lielākie panākumi un lielākie izaicinājumi?

Es pētu kristāliskās struktūras, ko veido organiskas molekulas – tostarp zāļu vielas, bet ne tikai. Vienkāršiem vārdiem runājot, ķīmiskie savienojumi – molekulu simti tūkstoši (gluži kā ķieģeļi mūrī) kristālā izkārtojas kaut kādā periodiski simetriskā rakstā.

Atkarībā gan no tā, kas tā par molekulu (kas tas par ķieģeli), gan no tā, kādā rakstā šīs molekulas kristālā ir izkārtojušās, ir atkarīgas cietvielas īpašības.

Praktiskam pielietojumam svarīgi, lai kādas noteiktas kristāliskās fāzes īpašības ir tieši tādas, kādas ir nepieciešamas konkrēta mērķa

sasniegšanai. Ar dažādām metodēm un iekārtām var nomērīt kristālisku vielu fizikālķīmiskās īpašības un noteikt to struktūru. Lieki teikt, ka ķīmisku vielu pasaulē ir ļoti daudz un vienmēr var radīt kaut ko jaunu. Līdz ar to pētījumu lauks ir neizsmeļams.

Tas, ko pētnieki ir darījuši šajā ziņā, ir kopsakarību, līdzību meklējumi, fizikālķīmisko īpašību cēloņsakariska saistīšana ar kristālisko struktūru. Tas palīdz radīt jaunus kristāliskus materiālus ar vēlamām īpašībām praktiskam pielietojumam. Šajā nozarē īpaši aktīvi tiek izmantotas kvantu ķīmisko aprēķinu metodes, ar kurām varam teorētiski paredzēt gan vielu struktūras, gan īpašības. Salīdzinoši nesen popularitāti ieguvušas arī mašīnmācīšanās metodes, kur no lieliem datu masīviem tiek iegūtas jaunas, netriviālas zināšanas, kuras var izmantot, lai paredzētu kaut ko konkrētu par jaunām kristāliskām sistēmām, kuras nav bijušas minētajā datu masīvā. Ķīmija kļūst moderna, un aizvien vairāk laika pavadām pie datoriem, nevis laboratorijās. Šobrīd teorētiskie aprēķini un dažādas modelēšanas tiek skatītas eksperimentālā kontekstā – vai tas, ko redzam un nomērām

eksperimentāli, sakrīt ar to, ko saka aprēķini un modeļi. Lielākie panākumi manā nozarē būs kristālisko struktūru un cietfāžu fizikālķīmisko īpašību paredzēšana, izmantojot tikai aprēķinu metodes. Tā teikt, neatejot no kases. Nezinu, vai tas notiks 10, 50 vai 100 gadu laikā, bet vērojama strauja attīstība. Tas ir cieši saistīts arī ar datortehnoloģiju un kvantu ķīmisko aprēķinu metožu attīstību – līdz ar tām iespējams ar lielāku precizitāti paredzēt un skaidrot dažādas fizikālķīmiskās īpašības. Tas palīdzēs izstrādāt inovatīvus materiālus, minimizējot ilgas darba stundas laboratorijā, cenšoties kaut ko atrast eksperimentālā ceļā. Savā ziņā tas ir arī lielākais izaicinājums – ko darīt pēc tam? Kad tālā nākotnē būs iespēja visu uzmodelēt un pie jaunu materiālu formulām ar specifiskām tādam un tādam mērķim nepieciešamām īpašībām tikt ar dažu klikšķu palīdzību, tad varēs teikt, ka viena liela daļa darba, ko šobrīd darām, būs padarīta. Kad viss atklāts un izskaidrots, kad precīzi zināms, kā, kas un kāpēc darbojas, tad šī zinātnes apakšnozare vairs nevienam nebūs interesanta. Par laimi man – tas tik ātri nenotiks...

“

Ķīmija kļūst moderna, un aizvien vairāk laika pavadām pie datoriem, nevis laboratorijās

13

Astronomijā

var paskatīties uz visu no citas

perspektīvas

Šā gada Nobela prēmija fizikā piešķirta trim zinātniekiem par atklājumiem kosmoloģijā, kuri sniedz jaunu sapratni par Visuma struktūru un vēsturi. Vairāk par zinātnieku ieguldījumu, atklājumiem un Visumu ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku sarunājas Iveta Sazonova (LU Komunikācijas un inovāciju departaments).

N

obela prēmija fizikā – kā astronomi to šogad nopelnīja?

Par pirmo Nobela prēmijas daļu, kas piešķirta Džeimsam Pīblsam, ir pastāstīt grūtāk, jo tie ir sarežģīti teorētiskie pētījumi. Tie attiecas uz to, kā Visums pašā sākumā radās un kas notika pēc tam. Piemēram, zinātnieki 20. gadsimta 60. gados sāka spriest, ka Visums sākumā bijis karsts, pēc tam izpleties un atdzisis, un jau spēja izrēķināt, kādi ir sagaidāmie ķīmiskie elementi un kādas būs to masas attiecības. Pīblss jau tajā laikā sāka piedalīties šajos darbos. 1964. gadā viņš bija tajā grupā, kas paredzēja, ka šajā Visuma izplešanās procesā vienā brīdī jābūt kosmiskajam mikroviļņu fonam, kas ir tāds kā nospiedums vai nosacīts Visuma attēls no tiem ļoti senajiem laikiem, kad Visuma vecums bija tikai nepilni miljons gadi. Tagad zināms, ka Visuma vecums ir 14 miljardi gadu. Tas bija kā svarīgs paredzējums, kas eksperimentāli pavisam drīz apstiprinājās.

Pīblss vēl ir sadarbojies ar dažādiem zinātniekiem, tostarp ar krievu zinātniekiem, neraugoties uz Auksto karu un dzelzs priekškaru. Zinātnei robežu nav. Viņš attīstīja idejas, kādām jābūt kosmiskā mikroviļņu fona starojuma īpašībām, ka tajā jābūt arī tādām pavisam niecīgām neviendabībām, kas arī tika paredzēts pirms tam un praktiski atklāts.

Kāpēc kosmiskais mikroviļņu starojums ir tik īpašs?

Pētot, cik mazas vai lielas neviendabības, šīs izdevās paredzēt, ka Visumā redzamā viela nav visa tā viela, kurai tur vajadzētu būt. Jābūt neredzamai jeb tumšajai matērijai, kā to sauc mūsdienās, un vēl kaut kam, kas mūsdienās nosaukts par tumšo enerģiju. Pīblss varbūt nav galvenais kosmologs, bet viņš visos šajos zinātnes attīstības posmos ir darbojies un ļoti sekmīgi un radoši daudz ko ir paredzējis, kas pēc tam piepildījies. Viņš pats vēl minējis, ka tas viņam ir par mūža darbu un ieguldījumu. Būtībā tā tas arī ir. Viņš no 1965. gada līdz pat 1995. gadam

jeb 30 gadus ir ļoti veiksmīgi darbojies astronomijā.

Ar kādām metodēm to ir iespējams izpētīt?

Pīblss ir teorētiķis. Iztēlosimies, ka viņš saka: “Pēc mūsu aprēķiniem, jābūt tādiem un tādiem rezultātiem.”

Pēc tam fiziķi un astronomi veic mērījumus, un bieži izrādās, ka tie apstiprinās, ka teorētiskie priekšstati ir pareizi un pakāpeniski attīstās.

Kā to var izpētīt?

Agrāk to darīja ar atsevišķiem radio teleskopiem no zemes. Mūsdienās labākais veids ir pavadoņi, kas ir kosmosā. Bija COBE, WMAP un Planck pavadonis – tas nosaukts zinātnieka fiziķa Maksa Planka vārdā. Ar šiem trim pavadoņiem kosmisko mikroviļņu fonu mērīja arvien precīzāk. Apmēram 30 gadu laikā, līdz pagājušā gadsimta beigām, teorija jau bija pamatīgi attīstījusies, un daudzi eksperimenti bija to apstiprinājuši.

Mūsdienās nāca arī pārsteigums, ka Visums paātrināti izplešas. Par šo atklājumu Nobela prēmija piešķirta 2011. gadā. Bet arī šajā jomā darbojās Pīblss – viņš izteica ideju, ka tur jābūt tādai tumšai enerģijai, kas šo izplešanās procesu varētu virzīt.

Un par teorētisko pētījumu – kas notika pēc Lielā sprādziena?

Patiesībā daudzi cilvēki to tā arī uztver – kā tādu teoriju. Bet es gribu uzsvērt, ka teorijas posmos ir ļoti daudz eksperimentālu pierādījumu, daudzas teorētiķu hipotēzes ir arī apstiprinājušās. Tātad, kad radās kosmiskais mikroviļņu starojums, Visums izplešoties bija atdzisis aptuveni līdz 4000 grādu temperatūrai.

Tā joprojām ir ļoti karsta plazma.

Apmēram tikpat karsta kā uz Saules virsmas. Tādos apstākļos atsevišķi vēl lidoja atomu veidojošās sastāvdaļas – protoni un elektroni. Tie vēl nebija apvienojušies. Brīdī, kad temperatūra nokritās zem nosacīta sliekšņa, protoni sāka apvienoties ar elektroniem, un izveidojās ūdeņraža atomi – kaut kas jau saprotamāks un cilvēkam pazīstamāks. Un papildus

mainījās gāzes īpašības – tā kļuva caurspīdīga. Kopš tā brīža, kad Visums kļuva caurspīdīgs, gaisma lidojusi uz visām pusēm, un tagad mēs to redzam. Tas bija aptuveni 300 000 gadu pēc Visuma veidošanās. Tobrīd tā bija gaisma no karstas spīdošas gāzes, tagad Visuma izplešanās ietekmē tās starojums ir mainījies. Mūsdienās tas ir mikroviļņu diapazonā – gandrīz tajos pašos viļņos, kuros darbojas mūsu viedtālruņi un mikroviļņu krāsnis. To var detektēt ar radio teleskopiem.

Sākumā Visumā bija tikai šīs mazās daļiņas – protoni un elektroni, ūdeņraža atomi, hēlija atomi un vēl citas daļiņas, kā arī tumšā matērija, par kuru mēs vēl maz zinām. Kopš tā brīža galvenais spēks bija gravitācija – tās iedarbībā gāze sāka dažviet saspiesties, veidojot zvaigznes, pēc tam, apvienojoties arvien lielākās struktūrās, veidojās zvaigžņu sistēmas – galaktikas. Četrpadsmit miljardu gadu laikā izveidojās tāda struktūra, kādu mēs tagad redzam pie debesīm vai teleskopā.

Kā tad galu galā ir – vai Visums ir bezgalīgs?

Varbūt. Problēma, ka mēs to skaidri nezinām. Visums ir praktiski plakans tādā nozīmē, ka tajā ir pareiza Eiklīda ģeometrija. Piemēram, trijstūrī leņķu summa ir 180 grādu, un, visticamāk, Visumā arī tas izpildās ar fantastisku precizitāti, bet teorētiski iespējami arī citi varianti. Tādā ziņā Visums varbūt ir neierobežots, tas spēj neierobežoti izplesties, taču to, ka tas ir bezgalīgs, neviens neņemas apgalvot.

Ja pieņemam, ka Visums nav bezgalīgs, kas ir ārpus tā?

Mūsdienās cilvēki jau ir aizdomājušies, aizfilozofējušies vēl tālāk, ka varbūt mūsu Visums nav vienīgais. Ka varbūt ārpus tā ir vēl citi Visumi. Nav izslēgts šāds variants. Taču mēs dzīvojam šajā Visumā, un citus nav un nebūs iespējams konstatēt. Ir dažas eksotiskākas idejas, piemēram, ka mēs tomēr varētu atklāt citu Visumu iedarbību uz mūsējo.

15

Kādas sajūtas jūsos raisās, apzinoties, ka to nav un nebūs iespējams atklāt?

Ja es specifiski strādātu kā kosmologs, tad varbūt šī nasta būtu smagāka. Mani šis jautājums urda, bet nav tik traki. Astronomijā ir daudz jaunumu, kas tiek atklāti, pie šā domās atgriežos tikai reizēm.

Ar ko saistīta Nobela prēmijas fizikā otrā daļa?

Otra Nobela prēmijas puse ir piešķirta eksoplanētu atklājējiem Mišelam Majoram un Didjē Kelozam. Viņi abi ir Šveices astronomi. 1995. gadā viņi konstatēja, ka vienai zvaigznei ārpus Saules sistēmas ir planēta.

Tās planētas latviski var saukt par eksoplanētām vai citplanētām. Tas bija tāds pirmais solis. Šobrīd, līdz pat šā gada oktobrim, ir zināmas jau 4118 tādas planētas. Tas nozīmē, ka 25 gadu laikā ir sasniegti fantastiski panākumi šajā jomā. Gan Pīblsa, gan abu astronomu pētījumi būtiski paplašināja mūsu priekšstatus par pasauli. Viens – par Visuma sākumu, otrs – par planētām pie citām zvaigznēm. Viņu pētījumos izmantotā metode bija zināma jau kādu laiku iepriekš, bet, lai to izmantotu, bija nepieciešama precīza, jutīga aparatūra. Daudzi astronomi bija diezgan pesimistiski, ka citplanētas nebūs iespējams atklāt. Bet Didjē un Kelozs neļāvās šādam pesimismam, turpināja strādāt un uzlaboja savu aparatūru, līdz panāca, ka varēja to planētu pie citas zvaigznes detektēt.

Un to pašu metodi, ko viņi izmantoja, lietoja citu planētu atklāšanai, pēc tam aktīvi lietoja arī citu metodi.

Pirmās metodes ideja ir tāda, ka jānovēro šīs zvaigznes spektrs. Caur prizmu ar teleskopu iegūst spektru, spektrā ir dažādas spektrālās līnijas.

Tāda kā varavīksne, bet ar visādām tumšām līnijām. Tad ir nepieciešams izmērīt, ka līnijas mazlietiņ pārvietojas. Tās pārvietojas tāpēc, ka zvaigzne kosmosā kustas, savukārt zvaigzni kustina planēta. Planēta riņķo apkārt zvaigznei, un tā zvaigzni arī mazliet pievelk. Zvaigzne nestāv uz vietas. Planētai kustoties un taisot lielu apli, zvaigzne taisa mazāku apli.

16

Zvaigznes kustību ir nepieciešams izmērīt un pēc tam izrēķināt, cik liela ir planēta. Tas nozīmē, ka astronomi gandrīz nevienu no citplanētām nav redzējuši. Pirmo planētu, ko viņi atklāja pie zvaigznes Pegaza zvaigznājā, nr. 51., viņi neredzēja, bet pētnieku aparatūra uzrādīja planētas klātbūtni. To sauc par radiālā ātruma metodi.

Otrā metode, ko sāka lietot vēlāk un arī ļoti plaši izmantoja Keplera kosmiskais teleskops, ir pāriešanas jeb tranzīta metode. Ja planēta ap zvaigzni riņķo tādā veidā, ka kādā brīdī ir zvaigznei priekšā, tad uz neilgu laiku, planētai mazliet aizsedzot zvaigzni, pavājinās zvaigznes gaisma.

“

Tie visi skaistie attēli, kas atrodami internetā, ir mākslinieku zīmējumi

Šo mazo gaismas pavājināšanos, kas var būt tikai niecīgs 1%, ļoti precīzi izmērot, var saprast, ka iemesls var būt planēta, nevis pati zvaigzne ir zaudējusi spožumu. Ar tranzīta metodi ir atklātas daudzas eksoplanētas.

Atklātas 4118 eksoplanētas – tas ir daudz. Vai tās vēl joprojām ir retums?

Tas jau ir pierasti. Bet jāsaprot, ka lielais atklāto eksoplanētu daudzums ļauj izpētīt un saprast, kādas ir tās planētas pie citām zvaigznēm, vai līdzīgas tām, kas ir mūsu Saules sistēmā. Ir atklātas ļoti atšķirīgas planētas. Ir tādas, kas ļoti tuvojas savai zvaigznei, kas ir briesmīgi karstas, pakāpeniski deg un iztvaiko. Vēl ir tādas, kas riņķo lielā attālumā, ir sasalušas. Vēl ir atklātas planētas Zemes lielumā, arī tādas, kas ir vairākas reizes lielākas par Jupiteru, kas ir lielākā planēta Saules sistēmā. Planētas sastāvu arī ir iespējams aptuveni noskaidrot, izmantojot abas metodes

vienlaikus. Ja ir tāda planēta, kas iet pāri tam savam zvaigznes diskam un gaismu aizsedz, var noteikt planētas izmērus. Un, ja izmanto otru metodi, tad var aprēķināt planētas masu. Pēc tam rēķina planētas blīvumu. Tad sāk izdarīt pieņēmumus, no kā planēta varētu sastāvēt – vai tā ir tikai gāze vai tikai cietie ieži. Var sākt modelēt iespējamo planētu izskatu. Ir dažnedažādi varianti – citplanētu pasaule ir ļoti daudzveidīga.

Vai fotogrāfijās, kas pieejamas tīmeklī, attēlotas reāli atklātās citplanētas?

Tie visi skaistie attēli, kas atrodami internetā, ir mākslinieku zīmējumi. Izņemot kādus divdesmit, kas ir necili, mazi punktiņi blakus savai zvaigznei. Tad tā ir nofotografēta tieši. Visi pārējie tūkstoši ir vizualizācijas, kas balstās uz netiešā veidā iegūtām ziņām.

Uz kāda pamata šie mākslinieku zīmējumi tiek veidoti?

Zīmējumi tiek veidoti, balstoties uz zinātnieku pieņēmumiem, ka, piemēram, konkrētā planēta ir līdzīga Jupiteram, Zemei vai Neptūnam.

Visumā galaktiku ir ļoti daudz. Vai ir iespēja, ka kādā no tām ir Zemei identiska planēta?

Tas tiek minēts arī Nobela prēmijas kontekstā. Kaut arī mums pašlaik nav nekādu fizisku iespēju konstatēt planētas citās galaktikās, jo tās ir pārāk tālu, visa mūsu izpratne par Visumu rāda, ka tur jābūt tām pašām vielām un ka tur valda tie paši likumi.

Nav iemeslu domāt, ka tur nav tādu planētu.

Cik tālu ir saskatāmas eksoplanētas?

Ja iztēlojamies mūsu galaktiku, mēs skatāmies tādu mazu aplīti galaktikā ap Saules sistēmu – tas ir apgabals, kur spējam saskatīt eksoplanētas. Tie ir daži simti gaismas gadu, kas kosmosa mērogā ir maz.

Tālāk tehniskās iespējas pagaidām skatīt neļauj. Tuvākā planēta ir pie zvaigznes Centaura Proksima – četri gaismas gadi.

Ilgonis Vilks

Kā vizualizēt vienu gaismas gadu?

Ja gaisma skrietu uz riņķi, tā vienā sekundē Zemei apskrietu apkārt astoņas reizes. Tā ir viena sekunde.

Un tā gaismai būtu jāskrien gads, kamēr tā veic vienu gaismas gadu.

No tālākajām eksoplanētām gaismai jāceļo simtiem gaismas gadu.

Prātam neaptverami...

Jā, tas ir neizbēgami. Kosmoss ir tik liels, ka gaismas ātrums vairs nepalīdz. Tas ir viens no astronomijas plusiem – var vairāk paskatīties uz visu no citas perspektīvas.

Vai, pēc teorijas, cilvēkam ir iespējams ceļot daudzu gaismas gadu attālumā?

Ir iespējams ceļot ar mazu ātrumu. Patlaban cer palaist kosmosā mazas mikroshēmas, varbūt pēc 10–20 gadiem, kas 40 gadu laikā varētu sasniegt tuvāko zvaigzni; tādas ir mūsu pašreizējās iespējas.

Vajadzētu lielu kosmosa kuģi, lielu

enerģiju – pagaidām tas vispār netiek apspriests.

Varbūt teleportēties?

Mūsdienu fizika pagaidām tādas iespējas nepiedāvā. Teorētiski tārpejas varētu savienot divus dažādus Visuma punktus. Relativitātes teorija it kā atļauj to uzbūvēt, taču kvantu teorija uzliek ierobežojumus. Pagaidām nav abu teoriju apvienotā skatījuma. Tārpejas ideja tiek apspriesta un ir ļoti populāra, bet šķiet, ka tā tomēr nav iespējama.

Vai eksoplanētas būtiski atšķiras no mūsu Saules sistēmas planētām?

Ir planētas, kas līdzīgas Neptūnam un Urānam, Jupiteram un Saturnam.

Apstākļus, kas uz tām valda, nosaka tas, cik tuvu savai zvaigznei planēta atrodas. Ir arī tādas planētas, kas ir diezgan līdzīgas Zemei. Tomēr pagaidām īstena Zemes līdziniece nav atrasta.

Bet būtu interesanti tādu ieraudzīt.

Kā jūs vērtējat laureātu pētījumus un ieguldījumu pētniecībā?

Kosmisko mikroviļņu fona attēls ir konkrētās Visuma attīstības fāzes “nospiedums”, un tas ir viens vienīgs.

To iespējams analizēt tikai vēl sīkāk, it kā mēģinot uzzināt vairāk informācijas. Bet vai varētu atklāt kaut ko radikāli jaunu? Ir nepieciešams konstatēt citus efektus, kas notikuši Visumā vēl agrīnāk. Piemēram, sākotnējos gravitācijas viļņus, kas teorētiski Visumā varēja rasties un kas arī varbūt kādu iespaidu atstājuši šajā mikroviļņu fona starojumā. Vienu brīdi šķita, ka kaut ko līdzīgu izdevies atklāt, bet pēc tam izrādījās, ka tas ir instrumentālo kļūdu radīts efekts.

Bet – jā, es pieļauju, ka mikroviļņu fona attēls vēl zinātniekiem kalpos.

Taču svarīgākais jau ir nolasīts.

Planētu pētniecība ir joma, kas attīstās un noteikti attīstīsies. Pat brīdī, kad iestāsies informācijas piesātinājums, tas sniegs iespēju daudz labāk saprast, kādas ir šīs planētas kā

17

objekti, kā arī palīdzēs izprast Saules sistēmu uz visa šā fona. Pētījumi kļūs dziļāki, pētīs planētu atmosfēras, kā arī apstākļus, kas valda uz planētas.

Top jauni kosmiskie un virszemes teleskopi, kas ļaus pētīt planētas pie citām zvaigznēm daudz detalizētāk.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai tehnoloģijas būtu pietiekami attīstības visa izzināšanai?

Ko citplanētieši pusdienās ēd?

(Smejas.) Laikam tā nebūs nekad.

Visums ir ļoti daudzveidīgs, un ik brīdi tiek atklāti jauni pārsteigumi.

Tuvākajos simtos gadu noteikti nevarēs nopūsties un nolikt teleskopu plauktā.

Ja jūs nodarbotos ar aktīvu pētniecību, ko jūs vēlētos pētīt?

Esmu galvenokārt pedagogs un zinātnes komunikators, bet ja man vajadzētu izvēlēties pētniecības tēmu... Mani fascinē tas, ko darīja Stīvens Hokings. Saprast, kas notiek melnajos caurumos... Dažas lietas jau ir saprastas, piemēram, kas notiek uz robežas starp melno caurumu un apkārtējo Visumu, taču tas, kas notiek tur iekšā, ak, tā ir lielā mīkla.

18

Ko domājat par neseno pētnieku darba augli – melnā cauruma foto?

Tas bija milzīgs daudzu komandu darbs, kurā bija iesaistīti astoņi radioteleskopi. Nu jau medijos slavenā Ketija Boumane apstrādāja datus un veidoja datora modeli. Jā, tas bija šausmīgi svarīgi, jo līdz šim vienmēr nācās teikt: “Nu, teorētiskie priekšstati par melnajiem caurumiem...”, bet tagad ir konkrēti parādīts, ka melnā cauruma apkaimē tiešām notiek tā, kā ir teorētiski paredzēts. Tas attēls ļoti precīzi atbilst teorētiskiem modeļiem.

Informatīvajā telpā dažkārt parādās ziņas, ka reiz Saule sprāgs.

Vai taisnība?

Uzsprāgs, jā. Kad es biju students, nebija vēl tādas skaidrības, taču tagad zvaigžņu evolūcijas teorija ir labi izstrādāta, un tiešām pietiekami droši var prognozēt, ka aptuveni pēc pieciem līdz septiņiem miljardiem gadu Saule kļūs par sarkano milzi, to var uzskatīt par uzsprāgšanu. Tā spīdēs 100–200 reižu spožāk nekā tagad un arī izpletīsies. Zeme atradīsies pašā ārpusē vai Saules

iekšpusē. Visticamāk, mūsu Zeme nesaglabāsies, bet iztvaikos. Uz to laiku mums būs jābrauc dzīvot kaut kur citur. (Smejas.) Jā, tas ir neizbēgami.

Bet uz medijos plaši izskanējušo, ka Saule uzsprāgs pēc trim gadiem vai miljons gadiem, atbilde ir – nē. Tie ir vairāki miljardi gadu.

Vēl gribēju piebilst... Man bija lieliska iespēja pirms 10 gadiem klausīties Didjē Keloza lekciju par eksoplanētām. Tas ir vienīgais Nobela prēmijas laureāts, ar kuru man bijuši ciešāki kontakti. Es viņam vaicāju (jāņem vērā tā brīža zināšanas par eksoplanētām), kad varētu atklāt kādu pavadoni, kas riņķo ap planētu. Tas ir kā nākamais solis – tālā planēta riņķo ap zvaigzni, un varbūt ir pavadonis, kas riņķo ap planētu.

Jo daži pavadoņi varētu būt līdzīgi tiem, kas ir mūsu Saules sistēmā un uz kuriem varētu rasties dzīvība.

Viņš teica, ka tehnoloģijām ir jāattīstās un mums vajadzēs vēl vairākus gadus, kamēr līdz tam nonāksim.

Pērn izskanēja pirmās idejas, ka ir izdevies atrast eksoplanētas pavadoni, bet tas neapstiprinājās. Bet šķiet, ka nu jau tuvākajos gados tas realizēsies.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma Reliģiski-filozofiski raksti jaunākais (XXVI) numurs veltīts Āzijas kultūrai un reliģijai, tostarp informatīvajā telpā aktuālām tēmām – islāma radikālisms un terors.

Ar institūta pētnieku Dr. phil. Māri Kūli sarunājas Māris Zanders.

Terorisma pētniecības lielākā problēma ir

terorisma jēdziens

P

ieļauju, ka Rietumu demokrātijās, tostarp Latvijā, sabiedrības vairākums neredz atšķirību starp “salafītiem”, “vahabītiem”, “islāma radikāļiem” un teroristiem. Tev es uzdodu

jautājumu kā pētniekam: ir virzieni islāmā, kas var būt no mūsu viedokļa ļoti paštaisni un konservatīvi, bet tas nenozīmē, ka tie ir teroristi; kas ir impulss, lai noraidoši pret Rietumiem noskaņots musulmanis kļūtu par teroristu?

Jāsāk ar to, ka terorisma pētniecības lielākā problēma ir terorisma jēdziens. Mazliet sabiezinot krāsas, var teikt, ka ir konkrēta diena, kad viss saiet grīstē, – 11. septembris.

Visa līdz tam sarežģītā pasaule kļūst vienkārša, sakārtojas: esam mēs, un ir tumsas pasaule.

Aizmirstot kreiso radikāļu teroristu grupas Vācijā un Itālijā 20. gadsimta otrajā pusē. Vai basku teroristus.

Tieši tā. Īsi sakot, terorisma jēdziens daļēji žurnālistu un politiķu iespaidā vulgarizējas. Lai gan patiesībā jautājumu un neskaidrību nav kļuvis mazāk. Vai terors ir identisks terorismam? Vai var runāt par valsts

19

teroru? Kas ir terorizēšana? Iedomāsimies situāciju, kad, teiksim, Sīrijā ar sprāgstvielām pielādēts kravas auto ietriecas armijas bāzes vārtos.

It kā tipisks terorisms. Tikpat labi var teikt, ka ar sprāgstvielām pielādēta mašīna ir pretošanās grupu pragmatiska izvēle, jo šādu grupu rīcībā parasti nav militārās aviācijas. Pēdējo desmit, mazliet vairāk, gadu laikā ir izveidojies virziens critical terrorism studies, kas sevi pretnostata, formulēsim tā, ortodoksālajiem pētniekiem. Ortodoksālie lielu uzmanību velta terorisma tehniskās puses izpētei – kādas teroristi lieto metodes, ieročus –, mazāk aplūko ideoloģiskos aspektus. Savukārt kritiskā virziena pārstāvji aplūko plašāku kontekstu.

Tas var likties pašsaprotami, bet, kā redzam, ilgstoši tā nav bijis. Viens no iemesliem varētu būt saistīts ar to, ka vairumā gadījumu terorisma pētniecību tieši vai pastarpināti finansē valsts, savukārt valsts nav ieinteresēta, lai tiktu pētīta valsts kā terorisma avots. Lai gan nav noslēpums, ka

Māris Kūlis

20

“

Vairumā gadījumu terorisma pētniecību tieši vai pastarpināti finansē valsts, savukārt valsts nav ieinteresēta, lai tiktu pētīta valsts kā terorisma avots

dažādas valstis dažādos laikmetos ir izmantojušas teroristiskas metodes savu mērķu sasniegšanā.

Politiskajā filozofijā ilgstoši rit diskusijas par jēdzienu “taisnīgs karš” – vai kaut kas tāds vispār ir, un, ja ir, kas tas ir? Vai pētniecībā parādās jēdziens “taisnīgs terorisms”?

Ir mēģinājumi, bet saprotamu iemeslu dēļ pētnieki nevēlas riskēt.

Sabiedriskajā apziņā ir pamatīgi iesakņojies priekšstats, ka teroristi ir cilvēki, kuri bez racionāla iemesla ir kļuvuši ļauni un dara ļaunu. Tomēr, jā, esmu lasījis šā kritiskā virziena pārstāvju tekstus, kuros parādās izteikums “es saprotu...”. Piemēram, palestīniešus.

Te gan ir risks iedzīvoties tā sauktajā Stokholmas sindromā.

Tikmēr centies iejusties, saprast, līdz sāc simpatizēt.

Arī taisnība. Tomēr mēs mazliet novirzījāmies no tava pirmā jautājuma, kas ir pamatots. Piemēram, Musulmaņu brālībā ir uz terorismu orientētas grupas, bet kopumā šī organizācija nav teroristiska. Un man uz šo jautājumu diemžēl nav atbildes, kas mani pašu apmierinātu. Es varu vienīgi minēt, ka ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, no kuriem – ja vien tiek dota iespēja – nāk ārā dēmoni, tēlaini izsakoties. Savukārt iespējas var raksturot dažādi. Piemēram, pēc amerikāņu iebrukuma Irākā vērā ņemams cilvēku slānis strauji zaudēja savu sociālo statusu un ienākumus, toties saglabāja prasmes rīkoties ar ieročiem un zināšanas, kur ieročus atrast.

Kā vispār varēja iedomāties, ka šajā slānī nebūs cilvēku, kuri neķersies pie terorisma metodēm? Tāpat nenovērtēsim par zemu kūdītāju iespējas un lomu. Turklāt es nerunāju tikai par kādiem radikāliem sludinātājiem – vienpatņiem. Man nepatīk sazvērestību teorijas, tomēr es neticu, ka savu pagalīti terorismā nepiemet arī Irāna un Saūda Arābija.

Vai sava loma ir tam, ka islāmā nav tādas garīgo autoritāšu hierarhijas kā, piemēram, katolicismā? Cik es saprotu, tas, ka cienījami islāma teologi, teiksim, Al-Azhara universitātē Kairā nosoda terorismu, neko nenozīmē kādam radikalizētam islāmticīgam cilvēkam Nigērijā vai Indonēzijā?

Islāmā ir autoritātes jēdziens, bet šī autoritāte ir ļoti fragmentēta.

Ir priekšstats, ka teoloģiski izglītotiem, viediem cilvēkiem ir tiesības

interpretēt Korānu, izteikt savu viedokli, bet vispār mums ir demokrātija (smejas). Mēs, piemēram, redzējām, ka Islāma valsts priekšgalā, ieskaitot pašu nu jau nelaiķi Abū Bakri al Bag­ dādi, bija cilvēki, kas ieguvuši teoloģisku izglītību. Piebildīšu arī, ka šiītu islāmā imamiem ir lielāka loma nekā sunnītu islāmā.

Mani šis jautājums saista tāpēc, ka islāms tiek pieskaitīts pie tā sauktajām Rakstu reliģijām, līdz ar to teorētiski varētu pieņemt: ja kāds ulems saka, ka Korānā nekur nav teikts, ka jāizdarās šitā, tad plašas darbaļaužu masas saka: ā, ja Korānā nav, tad nav.

Saprotu, bet vispār izpētes vērta ir tēma, kāda ir to ulemu patiesā ietekme, kurus Rietumos labprāt citē tieši tavās aprakstītās situācijās. Baidos, ka Rietumos mēs dzīvojam šajā aspektā zināmā pašapmānā, un mums pieņemamās Korāna interpretācijas sniedzošs islāma teologs nav relevants ierindas musulmanim Nigērijā.

Atceros, pirms dažiem gadiem man bija saruna ar kolēģi, kura norādīja, ka, lūk, arī islāmā esot feminisms. Es toreiz atbildēju un turpinu tā atbildēt, ka dažas pie islāma tradīcijas piederīgas meitenes, kuras uztaisījušas feminisma studiju centru kādā Rietumu universitātē, ir piliens okeānā.

Man šķiet, ka islāma tradīcijas pagriešanās konservatīvisma virzienā varētu būt saistīta arī ar sāpīgiem meklējumiem: kāpēc mēs esam tik vāji? Varbūt tāpēc, ka mēs esam aizmiruši savas saknes? Tātad jāatgriežas pie saknēm! Un šī loģika, cik saprotu, ir kļuvusi populāra.

Ja mēs runājam par to, kas ir un kas nav relevants, tad es varu kašķīgi pajautāt, cik relevanti ir tavi kā pētnieka avoti? Es redzu, ka publikācijām lietoti, piemēram, šo radikāļu vai teroristu grupu izdevumi angļu valodā. Angļu valodā viņi man un tev pavēsta to, ko viņi grib, lai mēs izlasām, savukārt tas, kādi diskursi un naratīvi cirkulē pašu islāmticīgo vidē dažādās valstīs, pētniekam, ja vien viņš nepārzina konkrētās valodas, paliek faktiski nezināms. Respektīvi, mēs abi runājam par pašu radikāļu konstruēto, konstruēto ārējam, ne iekšējam patēriņam. Mēs abi atgādinām cilvēkus, kuri pēc angļu valodā iznākušās Morning Star mēģināja saprast, kas notiek Varšavas bloka valstīs.

Var piekrist, un mēs esam nonākuši pie orientālisma tēmas. Man, starp citu, disertācija bija saistīta ar hermeneitiku, un hermeneitika arī saka: ja mēs iedomājamies, ka varam

ceļot laikā un kultūrās, tad mēs mānām sevi. Patiesībā jebkura interpretācija būs pakļauta konkrētajam laikam, vietai, kontekstam. Tāpēc es godīgi saku, ka nepretendēju, tā teikt, ielīst islāma terorista galvā un saprast viņa pasaules skatījumu. Man šķiet, ka, lasot un pētot šīs radikālisma un terorisma tēmas, mēs drīzāk varbūt varam kaut ko vairāk saprast paši par sevi. Piemēram, šie angļu valodā izplatītie teroristisko organizāciju propagandas materiāli varbūt pasaka kaut ko par mums, kas mums pašiem nav patīkami.

Vispār man liekas, ka modelis, par kuru bija šī saruna, nav nekas unikāls mūsdienām un islāmam. Ļoti daudzās reliģijās, tostarp kristietībā, ir epizodes, kad parādās kādas grupas, kas sludina atgriešanos “pie saknēm” un ir visnotaļ neiecietīgas pret “mērenajiem”. Mēs varam pie šādām grupām piederīgos saukt par fanātiķiem vai citādi, bet pašidentitātes meklējumiem nereti līdzi nāk iedoma par to, ka tieši man ir pareizā izpratne par vēlamo lietu kārtību pasaulē.

Piekrītu. Turklāt tas attiecas ne tikai uz reliģiskām kustībām – atcerēsimies ksenofobiju, nacionālisma kroplākās izpausmes.

21

Eduards Plankājs

Latvijas arheoloģija ir nearts lauks 4. un 5. oktobrī Viļņā notika 10. Starptautiskā bioarheoloģijai veltītā konference Kaulu izpēte: uzturs, veselība un vide Baltijas reģionā. Konferencē piedalījās arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieki. Ar institūta Bioarheoloģisko materiālu krātuves vadītāju Dr. hist. Gunitu Zariņu un krātuves ekspertiem Mg. hist. Dardegu Legzdiņu un Mg. hist. Eduardu Plankāju sarunājas Māris Zanders.

22

L

asot dažādas zinātnes jaunumiem veltītus resursus, redzu, ka faktiski kaut kas saistībā ar bioarheoloģiju parādās ik dienu. Mazliet vulgarizējot: vai nu versijas par mēra sērgas izplatības ceļiem, vai kaut kas jauns par tā saukto Deņisovas cilvēku, vai kāds kaut kur Izraēlā izrakumos skrubina vecumvecumu trauku, lai noteiktu, kāda pārtika tur bijusi. Es jau tā esmu pieradis pie šā tematiskā blīvuma, ka neatceros, kad vispār tāda bioarheoloģija kā disciplīna radās.

Gunita Zariņa: Top Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata, un prātīgāk būtu, ja šajā tekstā būtu citēts atbilstošais šķirklis. “Terminu bioarheoloģija pirmo reizi 1972. gadā lietoja britu arheologs Grahame Clark zoo­ arheoloģijas kontekstā, raksturojot arheoloģiskajos izrakumos iegūto dzīvnieku kaulu izpēti. 1977. gadā Jane Buikstra ASV šo jēdzienu attiecināja uz cilvēku mirstīgo atlieku zinātniskajiem pētījumiem. Anglijā un citās Eiropas valstīs ar terminu bioarheoloģija apzīmē arheoloģiskajos izrakumos iegūto visu bioloģisko palieku (antropoloģisko, zooloģisko, botānisko) izpēti.” Savukārt, ja mēs runājam nevis par terminu, bet zināmu pētniecības metožu kopumu, tad tie ir pagājušā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi. Bioarheoloģija šaurākā nozīmē ir arheoloģiskajos izrakumos atrasto cilvēku kaulu materiāls, plašākā nozīmē tas ir viss dabas materiāls, ko mēs atrodam arheoloģiskajos izrakumos (tātad arī dzīvnieku, augu paliekas), tiek pētīti arī mikroorganismi, DNS sēklās utt. Šī joma attīstās, kā dažkārt saka, ģeometriskā progresijā. Un, ja es vadītos pēc tā, cik ļoti šī joma interesē jaunus cilvēkus, man te varētu būt desmit darbinieki... To nosaka tehniskās iespējas – mēs varam taisīt dažādas ķīmiskās analīzes, pēdējo gadu laikā “sprādziens” saistīts arī ar senā DNS izpēti, jo beidzot tas ir iespējams.

Ja vien kaut kas ir saglabājies, mēs to varam atdalīt no mūsdienu DNS, attiecīgi nav vairs kontaminācijas problēmas.

“

Brīdī, kad vēsturē un arheoloģijā ienāk eksaktās metodes, parādās arī jautājums, vai tiešām tev ir nepieciešamā kompetence, lai izteiktos Dardega Legzdiņa: Oksfordas Universitātē ir Arheoloģijas un mākslas laboratorija, kas specializējas izotopu pētījumos. Pirmoreiz tur biju 2014. gadā uz mēnesi ilgu apmācību kursu. Otrreiz – 2016. gadā – apmācības ilga jau trīs mēnešus. Lielā mērā pateicoties šīm apmācībām, pērn, 2018. gadā, mēs attiecīgās analīzes varējām veikt arī Latvijā.

Konkrēti tagad es strādāju ar oglekļa un slāpekļa izotopiem, kas liecina par uzturu, respektīvi, uzturs nosaka, kādi izotopi nonāk kaulos. Šā gada beigās es atkal braukšu uz Oksfordu,

lai mācītos oglekļa un slāpekļa analīžu ļoti specifisku aspektu; strādāšu ar zobu augšanas slāņiem. Šogad lasīju par kādas Dānijā izrakumos atrastas sievietes atlieku analīzi. Zobu materiāla pētnieki secināja, ka viņa mērojusi ļoti tālu ceļu līdz tagadējās Dānijas teritorijai...

Dardega Legzdiņa: Tur gan bija runa par stroncija izotopiem, bet piemērs der.

Atgriežoties pie mācībām Oksfordā – tas ir viņu materiāls, ar ko jūs strādājat?

Gunita Zariņa: Nē, mūsējais. Tur jau tā sāls, ka mums Latvijā ir unikāli materiāli, tāpēc mums ir ļoti plaša starptautiska sadarbība ar vadošām dažādu valstu universitātēm.

Sakiet man godīgi: vai jūs neesat vēstures zinātnes lielākie iekšējie kaitnieki, kuru darbības dēļ nākas pārskatīt kādas līdz šim par labu atzītas tēzes?

Gunita Zariņa: Tieši tā tas arī notiek (smejas).

Bet kā jūs izvēlaties, kādam konkrēti materiālam ķerties klāt

23

Es gribētu piebilst pie jautājuma par tēmu izvēli. Lielā mērā to nosaka arī tas, ka mēs krātuvē esam tikai trīs cilvēki. Un tad es saku Eduardam: ir Laukskolas apmetne, tur ir suņu kaulu materiāls, pēti – ko viņi ēda, vai to pašu, ko cilvēki, ko neēda un tā tālāk.

Un šajā suņu tēmā viņš jau ir gandrīz Eiropas līmeņa eksperts. Faktiski mēs esam, kā dažkārt saka, brīvā peldējumā. Es sarunas sākumā teicu par vēl desmit cilvēkiem, kas mums noderētu; tēmu mums pietiktu patiesībā vēl divdesmit cilvēkiem.

Un tas savukārt ir saistīts ar naudu?

Gunita Zariņa: Es teiktu, ka svarīgi ir izveidot komandu, kas var pilnvērtīgi strādāt ar tādu projektu, kas savukārt spēj nodrošināt zināmu finansējuma līmeni. Piemēram, mēs tādu dabūjām Latvijas Zinātņu akadēmijas sistēmā ar bronzas laikmetu saistītam projektam.

Gunita Zariņa

ar savām jaunajām metodēm?

Palaikam parādās ziņas par ārzemju pētniekiem, kuri faktiski nejauši kāda muzeja zooloģiskā materiāla krājumā uzduras kaut kam un secina, ka runa ir par jaunu sugu. Droši vien jūs uz veiksmi vien nepaļaujaties.

Dardega Legzdiņa: Visvairāk tiek pētīts akmens laikmets, jo par šo laikmetu tradicionālajai arheoloģijai informācijas ir salīdzinoši mazāk.

Gunita Zariņa: Jo senāks, jo vērtīgāks. Jo senāks, jo lielāka pasaules interese.

Dardega Legzdiņa: Tagad mums ir cilvēki, kuri pēta arī bronzas laikmetu, sāk pētīt arī dzelzs laikmetu, bet pirmsākumi bija saistīti ar akmens laikmetu.

Mani gan subjektīvi nedaudz kaitina mode vietā un nevietā piesaukt starpdisciplinaritāti, bet šī tendence objektīvi arī nozīmē, to, ka par jau minēto Deņisovas cilvēku Krievijā gari un plaši izsakās slavens bioinformātiķis.

Tas ir reāls piemērs. Tas vīrs ir ļoti gudrs un jauks, bet...

24

Dardega Legzdiņa: Es teiktu, ka ir tieši pretēji. Kamēr vēsture un arheoloģija ir izteikti humanitāras disciplīnas, ļoti daudzi cilvēki sabiedrībā jūtas aicināti par tām izteikties.

Un tāpēc mums ir daudz visādu tā saukto alternatīvo vēstures teoriju.

Savukārt brīdī, kad vēsturē un arheoloģijā ienāk eksaktās metodes, parādās arī jautājums, vai tiešām tev ir nepieciešamā kompetence, lai izteiktos. Tikko parādās raw data, cilvēki saprot, ka tā ir zinātne, nevis romānu rakstīšana.

Gunita Zariņa: Te mēs varam atgriezties pie jūsu joka par mums kā kaitniekiem. Proti, kā šīs metodes maina priekšstatus par arheoloģiski iegūtiem artefaktiem. Ja runa ir par uzturu akmens laikmetā, ilgstoši tika apgalvots, ka tolaik dzīvojušie bija mednieki, vācēji, zvejnieki. Mēs savukārt veicam izotopu analīzi, un izrādās, ka pamats (50–60 procenti) bija augēdāji, vācēji, tad 40 procenti ir zivis, un gaļa parādās tikai nedaudz. Mēs runājam par laiku 10 000 gadu pirms Kristus, un gaļas īpatsvars palielinās līdz apmēram 10 procentiem tikai 3000–4000 gadu pirms Kristus.

Šādas projektos balstītas zinātnes problēma gan – no mana subjektīvā viedokļa, protams – ir zināma saskaldītība. Kā cilvēks, kas interesējas par vēsturi, es gribētu lasīt monogrāfiju, nevis mēģināt sakārtot sev galvā atsevišķas tēmai veltītas publikācijas.

Gunita Zariņa: Mēs sākotnēji arī piedāvājām monogrāfiju, tomēr vērtētāji nosliecās par labu sešām publikācijām Web of Science platformā. Nu labi – būs mūs šīs publikācijas.

Eduards Plankājs: Es gan piezīmētu, ka šīs jaunās pētniecības metodes Latvijā patiešām vēl ir jaunas, mēs jau minētā bronzas laikmeta projekta gadījumā vispār pirmoreiz piemērojam materiālam šīs metodes, tas ir pamatuzdevums. Līdz ar to darba ir tik daudz, ka monogrāfija var, kā saka, pagaidīt.

Tā nav jūsu vaina, bet man kļuva sērīgi, jo tā mēs virzīsimies uz priekšu ļoti lēni. Tēlaini izsakoties, līdz mēra kapu izpētei mēs tādā tempā netiksim.

Gunita Zariņa: Latvijas arheoloģija ir nearts lauks. Datējumu ir maz.

Padomju laikā iegūtie artefakti gandrīz vispār ir bez datējumiem – Zvejnieku gadījumā Zviedrijā, izmantojot sakarus, uztaisīja 10–20 datējumus.

Jo tas viss maksā naudu. Viena parauga datējums maksā apmēram 400 eiro. Taču bez datējuma nevar saprast atrasto. Bija šis bronzas laikmeta Ķivutkalna gadījums – ļoti cienījams arheologs Jānis Graudonis uzskatīja, ka runa ir par periodu 2000–1500 gadu pirms Kristus, ka kapulaukā apglabātie ir balti, ka viss ir tik skaidrs, ka skaidrāk nevar būt.

Man izdevās dabūt Kultūrkapitāla fonda finansējumu, uztaisījām trīs datējumus, un datējumi parāda, ka kapulauks ir vismaz tūkstoš gadu jaunāks. Arheologi trīs četrus gadus...

Ar jums nerunāja?

Gunita Zariņa: Jā (smejas). Un tā šie secinājumi ilgāku laikā “stāvēja plauktā”. Nu, tagad mums ir pievienojies arheologs, un mēs kopīgiem spēkiem virzāmies uz priekšu datēšanā.

Es iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē 1988. gadā, pēc pirmā

Dardega Legzdiņa

kursa mums bija arheoloģiskā prakse, bija prakse muzejā, arhīvā.

Kas nepieciešams, lai izmācītos par bioarheologu?

Dardega Legzdiņa: Gan man, gan Eduardam ir maģistra grāds vēsturē ar specializāciju arheoloģijā, tomēr tas viss, ko mēs šobrīd darām, ir zināmā mērā pašmācības ceļā veidots, pašiem meklējot prakses iespējas. No šā viedokļa raugoties, būtu labi, ja arheoloģijas studentiem tiktu mācīts, kas reāli ir radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, derētu

“

Es varu nepiekrist datu interpretācijai, bet šie dati tiek publicēti, tie ir pieejami, tātad ir iespēja tos patstāvīgi interpretēt

arī ievadkurss par bioarheoloģijas piedāvātajām darba metodēm vispār.

Gunita Zariņa: Es nolasīju kursu Dabaszinātņu analītisko metožu pielietojums arheoloģijā pagājušajā gadā maģistriem, interese bija liela.

Palikām pie tā, ka šādu kursu varētu atkārtot ik pēc dažiem gadiem. Par intensīvāku apmācību runas nav, un iemesls ir tas, ka šāda apmācība nozīmētu slodzes samazināšanu kādam, un par to neviens nepriecātos.

Jūs tik dūšīgi runājat par savām metodēm, ka man rodas vēlēšanās speciāli runāt pretī. Vai jūs gribat teikt, ka šo dabaszinātņu analītisko metožu lietošana rada rezultātus, kas nav interpretējamai dažādi?

Dardega Legzdiņa: Interpretācijas iespējas ir saistītas ar paraugu atlases principiem. Ja mēs paņemam no 300 cilvēku apbedījumu lauka piecus paraugus, tad droši vien pēc kāda laika būs pamats analīzes rezultātus pārskatīt, jo tā ir pārāk neliela atlase. Tāpēc būtu vēlams, lai šajā profesijā strādātu cilvēki, kam ir arheologa izglītība, nevis, teiksim, analītiskie ķīmiķi. Vēl jāpiemin tas, ko mēs varētu uzskatīt par labu ziņu: es varu nepiekrist datu interpretācijai, bet šie dati tiek publicēti, tie ir pieejami, tātad ir iespēja tos patstāvīgi interpretēt.

Jums man jāpiedod nekaunība, bet es kontekstā ar teikto par starptautisko sadarbību nesapratu, kāpēc mēs esam kādam interesanti.

Gunita Zariņa: Mums ir, piemēram, šādi Zvejnieku apbedījumi, kas datējami ar 8000 gadiem pirms Kristus, un to saglabātība ir tāda, kādas nav citur. Ar saglabātību mēs saprotam to, vai paraugā ir saglabājušās olbaltumvielas, respektīvi, kalogēns, vai ir saglabājies DNS utt. Ja jums ir Somijas purvu, atvainojiet, skrandas, jūs tur neko daudz nevarat izdarīt.

Savukārt mūsu gadījumā ir no pētnieku viedokļa labvēlīgāki augsnes tipi, piemēram, grants vai ezerkaļķu slānis, kas nodrošina labāku saglabātību.

25

Nevajadzētu vienkāršot priekšstatu par vācbaltiešu sabiedrību No 27. līdz 29. novembrim norisinājās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes, Vēstures un filozofijas fakultātes un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētā starptautiskā konference Garlībam Merķelim – 250. Ar profesori Dr. philol. Māru Gruduli sarunājas Māris Zanders.

M

Māra Grudule

26

an šķiet, ja runājam par plašākas sabiedrības uztveri, Merķelis ir kļuvis par viena sava darba, Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās, ķīlnieks, respektīvi, viņš tiek asociēts teju vai vienīgi ar šo darbu tā, it kā viņš neko citu nebūtu sarakstījis un darījis.

Tā varētu teikt, lai gan mūsdienu jauniešiem Merķelis vispār ir tikai ielas nosaukums Rīgā... Tiem, kuri zina vairāk, varētu būt tāds padomju skolas radīts priekšstats, kādu jūs minējāt. Es pati gan cenšos pievērst studentu uzmanību arī citiem Merķeļa darbiem – Vidzemes senatne un Vanems Imanta. Es teiktu, ka latviešu nācijas un kultūras “taisīšanas” procesā šie divi citi darbi varbūt pat ir nozīmīgāki. Piemēram, Vidzemes senatne uzbūvē senatnes stāstu, arī priekšstatu par latviešu sabiedrību līdz vācu ienākšanai. Tāpat Merķelis pieminams kā viens no tiem, kuri rakstīja par latviešu garīgo pasauli, mitoloģiju.

 neaizmirsÄŤsim, ka Merġelis rakstÄŤja ne dzimtÄźauĹžu tiesÄŤbÄ m veltÄŤtajam darJa turpinÄ m tÄ“mu, kÄ sabiedrÄŤba – tikai par latvieĹĄiem, bet arÄŤ par VÄ“tbam LatvieĹĄi, arÄŤ Vidzemes senatne un ne speciÄ listi – uztver Merġeli, ras un dziņu laikmeta literatĹŤru, par Vanems Imanta. Merġeli “iesÄ“jâ€? latvietad viņť mums ir tÄ ds “pirmais romantisma literatĹŤru. KopumÄ es ĹĄu sabiedrÄŤbas apziĹ†Ä 19. gadsimta labais vÄ cietisâ€?, kurĹĄ simpatizÄ“ja gribÄ“tu aicinÄ t situÄ ciju nevienkÄ rĹĄot nogalÄ“, par godu viņa simtgadei RÄŤgas latvieĹĄiem utt. Jums nav man nav tÄ dÄ ziĹ†Ä , ka vÄ cbaltieĹĄu sabiedrÄŤba LatvieĹĄu biedrÄŤba uzstÄ dÄŤja pieminekli jÄ pierÄ da, ka ĹĄÄ ds priekĹĄstats ir bija visnotaÄź raiba, un nebija tÄ , ka tÄ Katlakalna kapsÄ“tÄ , kur viņť apglaaplams, bet kÄ tas izveidojies? domÄ ja par kÄ du jautÄ jumu vienÄ di. bÄ ts, tulkot latvieĹĄu valodÄ viņu sÄ ka Diez vai mÄ“s ar ĹĄo interviju mainÄŤTÄ pat jÄ saprot, ka 18. un 19. gadsimap 1905. gadu. TÄ tas vilnis “aizgÄ jaâ€?. sim sabiedrÄŤbas priekĹĄstatus, vai ne? ta mijÄ situÄ cija KurzemÄ“ un VidzemÄ“ Starp citu, pÄ“tnieku vidÄ“ ir viedoklis: Skaidrs, ka Merġelis ir pavadÄŤjis jaunÄŤatťġčrÄ s, kaut vai kontekstÄ ar hern­ ja ĹĄis LatvieĹĄu tulkojums bĹŤtu parÄ dÄŤbu klasiskÄ ApgaismÄŤbas gaisotnÄ“, un hĹŤtieĹĄu kustÄŤbu VidzemÄ“. jies citos laikos, ar revolĹŤciju saistÄŤtÄ tieĹĄi tÄ pÄ“c arÄŤ skaidrs, ka viņť nebija postÄŤĹĄanas sÄ“rga varÄ“ja bĹŤt mazÄ ka. pirmais BaltijÄ , kuram ienÄ ca prÄ tÄ Konferences rÄŤkoĹĄana saistÄŤta, pievÄ“rst uzmanÄŤbu, ja tÄ var teikt, atvainojos par primitÄŤvu Tas, kÄ Merġeli uztvÄ“ra un saprata sociÄ liem jautÄ jumiem. Viņa priekĹĄ

jautÄ jumu, ar MerġeÄźa “apaÄźu latvieĹĄu sabiedrÄŤba daĹžÄ dos laikos, teÄ?i, piemÄ“ram, Johans Georgs fon jubilejuâ€? vai arÄŤ kontekstÄ ar kaut ir bĹŤtiski, bet, ťġiet, ne mazÄ k Eizens, KÄ rlis Filips Mihaels Snells, ˆ Â? ‡‡ ‡ ‡ ‡ ‰ ‰Â? ‰ ‰ Š­ ko jaunu tÄ“mas izpÄ“tÄ“? interesanta tÄ“ma ir tas, kÄ viņu tÄ pat arÄŤ Heinrihs Georgs fon Janaus, TÄ da pusnopietna atbilde saistÄŤta ar interpretÄ“ja paĹĄi vÄ cbaltieĹĄi. diemŞēl vienkÄ rĹĄi ir mazÄ k zinÄ mi. to, ka es un kolÄ“ÄŁi padzirdÄ“jÄ m, ka Nu, lielÄ sajĹŤsmÄ Baltijas vÄ cieĹĄu Ĺ o un arÄŤ citu apgaismÄŤbas BaltijÄ mĹŤsu kolÄ“ÄŁi IgaunijÄ ĹĄaubÄ s, vai mÄ“s elite nebija, par ko netieĹĄi liecina, pÄ rstÄ vju darbi ir pieejami latvieĹĄu LatvijÄ kaut ko rÄŤkosim, un tas labÄ piemÄ“ram, tas, ka FrÄŤdriha MÄ lberÄŁa valodÄ tikai nelielu fragmentu formÄ . nozÄŤmÄ“ izprovocÄ“ja. TÄ pat jÄ piemin, sarakstÄŤtÄ MerġeÄźa biogrÄ fija tika VarÄ“tu bĹŤt vairÄ ki iemesli, kÄ dÄ“Äź ĹĄÄ da ka VÄ cijÄ iznÄ k jauni MerġeÄźa vÄ“stuÄźu publicÄ“ta tikai 20. gadsimta trÄŤssituÄ cija izveidojusies. PirmÄ m kÄ rapkopojumi, tÄ tad interese par Merdesmitajos gados, lai gan ĹĄÄ autora tÄ m MerġeÄźa gadÄŤjumÄ ir tÄ ds, ja tÄ Äˇeli ir arÄŤ VÄ cijÄ , un tas rada zinÄ mu dzeja un proza tika izdoti viņa dzÄŤves drÄŤkst teikt, komplekts, kÄ du citiem fonu. laikÄ (1824–1907). TajÄ paĹĄÄ laikÄ autoriem nav; kÄ jau teicu, paralÄ“li

��� �  ­€‚ ƒ�  „ … ‚ ƒ ††† ‡

27

Izpratne par tiesām ir daļa no sabiedrības izpratnes par

valstiskumu

Oktobra nogalē iznāca Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un tās sadarbības partneru veidotais rakstu krājums Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu. Ar Latvijas Universitātes profesoru Dr. iur. Ringoldu Balodi sarunājas Māris Zanders.

K

lausoties uzrunas krājuma atklāšanā, mani nepameta nedaudz kašķīga doma, ka autori pārvērtē tā saukto tradicionālo mediju lomu mūsdienās. Jūs, iespējams, savukārt nenovērtējat sociālo platformu ietekmi. Tiesu un žurnālistu mijiedarbība pat var būt savstarpēji korekta, bet komentāri sociālajos tīklos var būt izšķirošāki.

Un tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām.

Tikpat labi es varu tev atbildēt, ka cīņa ar vējdzirnavām ir viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem.

Piemēram, cīņa ar noziedzību – vai tiešām kāds lolo cerību, ka šī cīņa var kādreiz beigties ar pilnīgu uzvaru?

Komunālie pakalpojumi – sētnieks slauka krītošas lapas vai sniegu. Tas ir jādara nepārtraukti!

Es tev atgādināšu, ka krājuma pirmsākumi ir Tiesību zinātņu pētniecības institūta rīkotā konference 2018. gada 25. janvārī par to, kā sabiedriskā doma ietekmē tiesu darbu. Konferencē izkristalizējās tas, ka ļoti liela nozīme ir konkrētu tiesnešu vai Valsts policijas pārstāvju komunikācijas stilam.

Respektīvi, mēs redzam, ka laika gaitā izveidojas konkrēti komunikācijas modeļi. Tā tas ir arī citās valstīs, piemēram, vairākos ASV štatos ir aizliegta fotografēšana tiesas sēžu zālēs.

Atbilde par vējdzirnavām man patika, tomēr es turpināšu skeptisko līniju. Vai nav tā,

28

ka sabiedrības izpratne par to, kā vispār funkcionē tiesu sistēma, ir tik vāja, ka tam, cik prasmīgs komunicētājs ir kāds tiesnesis, prokurors vai policijas pārstāvis, nav lielas nozīmes.

Cilvēki vienkārši nesaprot, kāpēc nepieciešamas, teiksim, spriedumu pārsūdzēšanas vairākkārtējas iespējas. “Stiepj tik laiku...”

Tu aizskar fundamentālu problēmu. Krājumā ietverts SKDS pētījums, kurā tika mēģināts aptvert to, ko cilvēki domā par tiesu, un secinājumi nav glaimojoši tiesai. Aptaujāti tikai ne tikai “parastie” iedzīvotāji, bet arī tiesneši un advokāti. Advokātu atbildēs parādījās interesanta doma, ka politiķi var ietekmēt tiesu. Es palūdzu šos rezultātus komentēt prominentiem jomas profesionāļiem (arī viņu teiktais ir izlasāms krājumā), kuri savukārt par advokātu pausto bija visai skeptiski. Iespējams, šādi advokāti cenšas attaisnot savas neveiksmes vai iespējamās neveiksmes tiesvedībās. Tātad parādās dažādi skata punkti, un tas varētu būt ļoti interesanti profesionālajai videi. Savukārt tās “ābeces patiesības”, kas būtu jāskaidro plašākai sabiedrībai, grāmatā nav skaidrotas. Tas ir cits žanrs.

Tam, kā plašāka sabiedrība uztver tiesu procesus, krājumā ir veltīti vairāki teksti, tostarp aplūkojot arī citās zemēs notiekošo. Interesanti, ka, piemēram, ASV milzīgu ietekmi ir atstājuši dažādie “policijas seriāli” (CSI un līdzīgie). Publika gaida, ka tiesas

zālē parādīsies kaut kādi ar smalkām tehnoloģijām iegūti pierādījumi, lai gan tādi nemaz nav nepieciešami.

Ko darīt tiesām? Pieskaņoties šādām gaidām?

“

Cīņa ar vējdzirnavām ir viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem.

Piemēram, cīņa ar noziedzību – vai tiešām kāds lolo cerību, ka šī cīņa var kādreiz beigties ar pilnīgu uzvaru?

Iemācīties jēdzienus cilmes šūnas un kvanti. “Kā liecina cilmes šūnu analīze...”

Smejies vien. Tāpat mēs redzam, ka, par spīti nevainīguma prezumpcijai, cilvēkam mediji var radīt tādu “reputāciju”, ka viņam suns no rokām maizi neņems. Attiecīgi tiesnešiem tomēr jāspēj komunicēt ar sabiedrību. Un es piekrītu tiem mūsu tiesu sistēmas pārstāvjiem, kuri saka,

ka pēdējo gadu laikā šīs prasmes ir pilnveidojušās, ka tiesas vairs nav “noslēgtas kastas”. Paskaties, kāda bija tieslietu sistēmas reakcija uz ģenerālprokurora izvērtēšanas jautājumu – noliekot te malā visus politiskos aspektus. Šī reakcija bija aukstasinīga un izsvērta, un šādā ziņā atšķīrās no 2007. gada, kad Vaira Vīķe–Freiberga runāja par Damokla zobenu, kas karājās pār kaut kādiem cilvēkiem, kuri esot jāsoda, par to, ka tiesām ir jāsaņemas utt. Tiesu sistēmas reakcija liecināja par apmulsumu, pat zināmu histēriju. Šobrīd mēs redzam, ka sistēmas komunikācijas spējas ir uzlabojušās.

“

Publika gaida, ka tiesas zālē parādīsies kaut kādi ar smalkām tehnoloģijām iegūti pierādījumi, lai gan tādi nemaz nav nepieciešami

Vai arī – ka nervu sistēma kļuvusi stiprāka, āda biezāka.

Var teikt arī tā. Kad Andrim Piebalgam prasīja, kā viņš uztver to, ka viņu visādi lamā, viņš atbildēja, ka tā ir daļa no viņa darba, par ko viņam maksā. Arī tiesa ir kļuvusi savaldīga, reaģējot uz kritiku.

Mēs novirzījāmies no tēmas. Es runāju par to, ka tieslietu sistēmas komunikācijas prasmes ir viens, savukārt tas, ka spriedumus dažkārt komentē ar niknu “vienkārši nošaut vajag, un miers!”, ir otrs, un tā ir skarbā realitāte.

Nu, zini – tas, ko tu saki, man atgādina Hitlera atbildi uz pārmetumu par to, ka viņa propaganda esot primitīva. Hitlers atbildēja, ka

Ringolds Balodis

tā arī neesot vērsta uz inteliģentiem cilvēkiem, tā ir vērsta uz plašām tautas masām. Savukārt šī grāmata ir orientēta uz nelielu cilvēku loku, kas patiešām vēlas saprast, kā saka, drēbi. Savukārt, ja runa ir par primitīvu komunikāciju, tad te sava vaina jāuzņemas politiķiem. Piemēram, tagad Einars Repše atzīst, ka ideja par atklātām valdības sēdēm nebija laba doma, jo tad sēdes kļūst par izrādi, kurā savas lomas spēlē ministri un ierēdņi. Patiesībā tās ir nevis atklātas, bet formālas, jo to, kas viņiem nepieciešams, politiķi izrunā vēl pirms sēdes. Tomēr šī forma nemainās, jo politiķi baidās, ka viņus uzskatīs par atklātības pretiniekiem.

Mans jautājums nebija par komunikācijas izsmalcinātību.

Tu pats sarunā lietoji jēdzienu nevainīguma prezumpcija. Es runāju par to, ka sabiedrība, kad jēdziens kārtējo reizi tiek lietots, to sāk uztvert kā atrunu, kā mēģinājumu piesegt kādu. Vai tas tā ir vai nav, ir cits jautājums, bet runa ir par to, ka kaut kur pazudis ir jēdziena oriģinālais saturs.

Ha, to jau arī Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis raksta – ka tiesas spriešana, arī tiesas kritiska vērtēšana, ir daļa no konkrētās sabiedrības kultūras, izpratnes par kultūru. Es vairāk darbojos ar konstitucionālajām tiesībām, un mani, pētot starpkaru perioda Saeimu, vienmēr ir pārsteidzis tas, ka parādās situācijas, kad opozīcija kādā komisijā, redzot, ka kāds no pozīcijas nav ieradies, neizmanto tā brīža balsu pārsvaru, bet pagaida, kad pretējās puses pārstāvis ieradīsies. Protams, šādas inteliģentas uzvedības iemesls var būt apziņa, ka galu galā pozīcijas rindas būs pilnas un lēmums tiks pieņemts atbilstoši pozīcijas viedoklim, tomēr tas vienalga liecina par uzvedības kultūru. Līdzīgi arī pozīcijas attiecībās ar opozīciju. Mēs esam aizgājuši līdz diezgan brutālai situācijai, kas aprakstāma ar padomju laika teicienu “Ja načaļņik – ti durak, ti načaļņik, – ja durak” (“Ja es esmu priekšnieks, tu esi muļķis; ja tu esi priekšnieks, es esmu muļķis”). Savukārt tiesas nevar piesegties ar politikā redzamās komunikācijas kultūras pagrimumu un, teiksim, strupi atsacīties no sava darba komentēšanas.

29

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē L

atvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes studenti ieguvuši 1. vietu un atzinību starptautiskās dizaina izstādes Design Isle 2019 rīkotajā augstskolu konkursā Dizaina arēna 2019.

Izstādē šogad ar jaunu nosaukumu Dizaina arēna notika sacensība starp topošajiem dizaineriem no Latvijas skolām un augstskolām.

L

atvijas Universitāte pirmo reizi iekļauta prestižā pasaules universitāšu reitinga Times Higher Education dzīvības zinātņu klasifikācijā, ieņemot 501.–600. vietu, un fizikālo zinātņu klasifikācijā pakāpusies uz 601.–800. vietu, ieņemot augstāko rezultātu starp Latvijas augstskolām, informē reitinga veidotāji.

Dzīvības zinātņu reitinga rezultātus veido 13 rādītāji vairākās dzīvības zinātņu jomās, tostarp bioloģijas

zinātnē, veterinārijā, lauksaimniecības un mežsaimniecības, kā arī sporta zinātnē.

2020. gada dzīvības zinātņu reitingā iekļauta 821 universitāte, pagājušajā gadā bija 751 universitāte.

Reitinga rezultāti veidojas no šādiem kritērijiem: studijas (mācību vide) – 27,5%, pētniecība (apjoms, ienākumi un reputācija) – 27,5%, citējamība (pētniecības ietekme) – 35%, starptautiskā perspektīva (personāls, studenti un pētniecība) – 7,5%, ienākumi nozarē (inovācijas) – 2,5%.

Š

ogad Latvijas Universitātes Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūts kopā ar Yildiz Tehnisko universitāti kopīgi organizēja 1. Starptautisko lietišķās ģeoinformātikas simpoziju, kas 7.–9. novembrī norisinājās Yildiz Tehniskajā universitātē (YTU) Stambulā, Turcijā.

Simpozijs saveda kopā ģeoinformātikas un ģeodēzijas nozaru pārstāvjus no 27 valstīm, tostarp no Turcijas un Latvijas. Tika prezentēti jaunākie sasniegumi un

30

to pielietojumi tālizpētes, fotogrammetrijas, attēlu apstrādes, lāzerskenēšanas, ģeotelpiskās informācijas sistēmu, viedo pilsētu, kā arī globālo navigācijas satelītu sistēmu un citās jomās.

Atsevišķas simpozija sesijas tika veltītas satelītu attēlu pakalpojumu sniedzējiem, pasākuma sponsoriem, kā arī doktorantūras studentiem, kuriem bija iespēja prezentēt savus pētījumus starptautiskā pasākumā un saņemt pieredzējušu ekspertu padomus.

22.

oktobrī Latvijas Universitātes prorektora p. i. eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā profesors Valdis Segliņš un Linkolnas Universitātes Lielbritānijā vicerektors profesors Tobijs Vilkinsons (Toby Wilkinson) parakstīja memorandu par sadarbību starp abām universitātēm.

Memorands paredz sadarbību studiju programmu realizēšanā, studentu un mācībspēku mobilitātē, darbinieku pieredzes apmaiņā un pētniecisko publikāciju un projektu īstenošanā, kā arī darbā ar doktorantiem.

Pirmā iesaistīsies LU Datorikas fakultāte, īstenojot sadarbību datorzinātņu jomā.

Linkolnas Universitāte ir viena no straujāk augošajām universitātēm Lielbritānijā. Patlaban tajā studē 14 tūkstoši studentu un strādā 1,6 tūkstoši mācībspēku. Kopš 2017. gada

Linkolnas Universitātei ir piešķirts augstākais jeb zelta līmenis mācīšanas metožu izvērtējumā Teaching Excellence Framework, kas ir nozīmīgākais izglītības kvalitātes rādītājs Lielbritānijā.

V

airāk nekā 100 jauniešu – Latvijas augstskolu studenti un viņu komandas – apņēmās īstenot inovatīvu produktu un pakalpojumu idejas tūrisma, veselības, modes, izglītības un IT jomās, piedaloties LU studentu Biznesa inkubatora programmā šosezon – līdz 2020. gada vasarai.

Latvijas Universitātes studenti inkubatorā darbosies komandās ar Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, SSE Riga, Banku augstskolas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes un RISEBA kolēģiem. Šogad pieaugusi vecāko kursu un maģistrantūras studentu interese par inkubatora atbalstu, kā arī izteiktāka bijusi studentu tieksme attīstīt idejas, kas saistītas ar viņu studiju jomu un kompetencēm.

L

atvijas Universitāte no Latvijas augstskolām ieguvusi augstākos rezultātus starptautiski plaši atzītajā Jauno Eiropas un Centrālāzijas valstu reitingā (Emerging Europe and Central Asia University Rankings 2020), ieņemot 39. vietu, informē reitinga veidotāji.

Reitings veidots, ņemot vērā vairākus indikatorus, no kuriem visbūtiskākie ir pasaules mēroga reputācija, universitātes reputācija darba devēju vidū, kā arī citējamība,

pasniedzēju un studentu skaita attiecība, kā arī ārvalstu studentu un mācībspēku īpatsvars.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu LU rezultāts reitingā ir kāpis par 11 vietām. Rezultāti uzlabojušies piecos rādītājos. Visaugstākos rezultātus LU ieguvusi vērtējumā – personāls ar doktora grādu, kurā Universitāte ieņem 3. vietu. Starptautiskās sadarbības rādītājā Latvijas Universitātei – 30. vieta, zinātnisko publikāciju vērtējumā – 40. vieta.

31

Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda jaunumi decembrī LU Akadēmiskā apgāda izdevumus visizdevīgāk iegādāties LU galvenajā ēkā Raiņa bulvārī 19 vai LU Akadēmiskā apgāda telpās Aspazijas bulvārī 5-132, iepriekš sazinoties ar Intu Sakalovsku (tālr. 67034889, inta.sakalovska@lu.lv; apgads@lu.lv).

Valdis Segliņš “Neatrodamā Atlantīda”

Jānis Riekstiņš “Bāreņu atgriešanās”

Monogrāfija veltīta Atlantīdas pētniecības vēsturei un mūsdienās zināmajam par mītisko kontinentu, akcentējot galvenokārt pētniecības vēsturiskās aprises, atklājot gan panākumus, gan maldus.

1941. gada 14. jūnijs ir viena no vismelnākajām, traģiskākajām latviešu tautas vēstures lappusēm, kad uz Gulaga nāves nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām varmācīgā veidā tika aizvesti 15 424 Latvijas iedzīvotāji.

Ieslodzījuma un nometinājuma vietās daudzi bērni kļuva par bāreņiem.

Kolektīvā monogrāfija “Latvija: kultūru migrācija” Galvenais pētniecības uzdevums bija atklāt, kā gadsimtu gaitā veidojies etnoss un kultūra Latvijas teritorijā, konstatēt dažādo kultūru mijiedarbes veidus un turpmāku ievīšanos citu tautu kultūrās arī ārpus tagadējās Latvijas valsts robežām, ietekmi uz noteiktiem cittautu kultūras procesiem.

Žurnāls “Zvaigžņotā Debess” 2019./2020. gada ziema (246) • Aktīvie galaktiku kodoli ar “astīti” • Latvija izvēlas citplanētas un zvaigznes vārdu • Pirmais kurmis uz Marsa

• Soli tuvāk Mēnesim un pussoli tuvāk Marsam • Kosmonautikas leģenda Aleksejs Ļeonovs (1934–2019) • Magnētiskais cietais disks • Planetārijs Sibīrijas lielpilsētā • Piena Ceļš Atakamas tuksnesī

Pēteris Pildegovičs “Mans Ķīnas stāsts” Grāmatas autors Pēteris Pildegovičs šajā vēstījumā, kas uzrakstīts dienasgrāmatas formā, dalās ar lasītāju savos vērojumos, kas radušies, veicot pirmā latviešu diplomāta pienākumus Ķīnā, kā arī stāsta par saviem iespaidiem, kas gūti, strādājot “Sjiņhua” aģentūrā.

Grāmata veltīta Pētera Pildegoviča mīļajai sievai Gaļinai.