Apzināti apņemties mazāk

Apzināti apņemties mazāk

Jaungada salūts telefona bilžu arhīvā, noliktie svētku rotājumi skapja pašā dziļākajā

stūrī, šķietami tikko atnestā eglīte, kas atkal atbrīvojusi istabā vietu, un glāzes plauktos, kas vairs netiek piepildītas ar burbuļos satraucošā steigā sadedzinātām un izdzertām vēlmēm. Ir palikusi vieta jaunām lietām, jaunām pieredzēm un jaunām emocijām. Tomēr, ja rīts, kurā nospied modinātāju un pagriezies uz otriem sāniem, atkārtojas no jauna vēlreiz un vēlreiz, un negribas neko darīt no tā, kas ievēlēts maģiskajā Jaungada naktī, arī tad, kad visas pārēšanās ir beigušās - ko tad? Varbūt viss, ko vajadzēja ieplānot, bija atbrīvoties no vēl viena vēlmju saraksta prātā?

Jau iepriekšējos “Avantūras” numuros rakstījām par minimālismu – tendenci, kas sev uzmanību lielākoties guva saistībā ar apģērbu skapja sakārtošanu un atbrīvošanos no lietām, kas nespēj sniegt pozitīvas emocijas. Tāpat kā pārāk daudz fizisko un digitālo priekšmetu, tā arī mūsu domas, emocijas, atmiņas un iztēle var pārblīvēt garīgo telpu. Piedzīvojot tādas negatīvas sajūtas kā stress, trauksme un depresija, galu galā jūtamies apjukuši. Mentālās telpas sakārtošana ir saistīta nevis ar atbrīvošanos no apgrūtino-

šām izjūtām, bet gan ar spēju kontrolēt, kad un cik daudz izvēlamies tām pievērsties. Līdz ar to publiskajā telpā garīgais minimālisms tiek pielīdzināts ar apzinātības praksi - visefektīvāko un iedarbīgāko veidu, kā izkopt prasmīgāku kontroli pār uzmanību.

Skaidrojošajā vārdnīcā apzinātība tiek definēta kā nomoda stāvoklis, kurā norisinās pašrefleksija. To skaidro arī vairāki psiholoģijas pētnieki un teorētiķi - kā darbību vai prāta

Teksts: Polīna Miķelsone Foto: Unsplash

stāvokli, kuru raksturo nedalīta uzmanība esošajā brīdī, uztveršana bez vērtēšanas, papildināšanas vai kādas citas emocionālas reakcijas.

Pievēršoties telpas atbrīvošanai, jautājums “Kāpēc?” palīdz saglabāt vēlmi, lai varētu sasniegt mērķi. Kas ir šie traucējošie “sīkumi”, ar kuriem tiek mēģināts aizpildīt tukšumu, cenšoties aizbēgt no neapmierinātības pašam ar sevi?

Līdzīgi interjera priekšmetiem dzīvoklī – arī prāts ir telpa, kurā ir vajadzīgas tikai funkcionāli pielietojamas domas un emocijas. Apzinātības stāvokļa sasniegšanai ir ieteicams iepriekš noteikt robežu, tādā veidā koncentrējoties uz kaut ko vienu, konkrētu. Gluži vienkārša dzīves patiesība – ja mēs paši sev nenosakām robežas, visdrīzāk tās noteiks citi, un tas mums var nepatikt.

Nevajadzīgu domu, baiļu un bažu novēršana palīdz mazināt stresu, paaugstina pašcieņu un atbrīvo garīgo telpu.

Garīgais minimālisms ir būšana te, tagadnē, kamēr pagātne un nākotne pūlas pārliecināt ar viltus pārmetumiem par to, kā iepriekšējās neveiksmes nosaka cilvēka raksturu šodien. “Nekārtība ir vienkārši novēloti lēmumi,” tā saka Skots Rūvers, profesionāls mantu organizators mikroblogošanas vietnē Twitter.

Pastāvīgi atliekot darāmos darbus un lēmumu pieņemšanu, smadzenes tiek pārpildītas ar lielu informācijas daudzumu.

Kā telpai, tā prātam piemīt tendence aizpildīt brīvās vietas. Kāpēc gan atbrīvoto telpu nepiepildīt ar jaunām iespējām? #PM

Bieži uzskatos pati minimālisma būtība tiek raksturota kā kaut kas pliekans, vienveidīgs, nogurdinošs, nesaprotams - tieši tāpat kā glezna “Melnais kvadrāts” no pirmā acu uzmetiena. Ja laimīgu dara liels sienas izmēra skapis, tad tādam mājās ir vieta. Tāpat ir ar izjūtām un pieredzēm.