Vai cenšamies apsteigt laiku?

Vai cenšamies apsteigt laiku?

Raksta autore: Letija Odrija Bedforda Foto: Unsplash

Laiks – tas ir kļuvis par vienu no lielākajām vērtībām, kuras mums allaž trūkst. Un diezgan maza cerība, ka nākotnē tā kļūs vairāk. Iespējams, šo problēmu risināšanā kādam var palīdzēt darba organizācija, pašdisciplīna un mērenība.

Ar katru gadu dzīve kļūst aizvien raitāka, sasteigtāka, pilna visdažādāko notikumu un iespēju. Arvien vairāk izaicinājumu mūs sasniedz salīdzinoši īsā laikā. Iespējams, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, vai tieši to vainas dēļ, darbu un nodarbju nekļūst mazāk, bet tieši otrādi - vairāk. Man joprojām neskaidrs ir jautājums, no kurienes uzrodas papildus darbi, ja tos pat nemeklē, itin kā tie savu “saimnieku” atrod paši. Un ikviens, iespējams, sev ir uzdevis kādu no šiem jautājumiem: Kur pazūd laiks? Kā pagūt laikā? Kā izdarīt visu? Un izdarīt to labi? Mēs arvien biežāk sūkstamies par laika trūkumu, un arvien biežāk lietojam frāzes: “Man nav laika...”, “Kad to izdarīt?” vai “Kā to visu paspēt?”. Kādēļ agrāk tā nebija? Vai agrāk bija vairāk laika un mazāk darba? Kas gan ir mainījies? Ar kādām sekām mēs varētu saskarties, dzenoties pakaļ zūdošajam laikam?

Cenšoties rast atbildes laika zudumam, pievērsos savas ikdienas analīzei, tad - sev tuvāk esošajiem cilvēkiem, jautājot viņu redzējumu - kur pazūd laiks, kāds ir iemesls tam, ka mēs mūžīgi esam tā trūkumā, un kurp mēs tā steidzamies? Neieguvusi atbildes, kas pārliecinoši izskaidrotu šo fenomenu, es turpināju savus meklēju-

mus, izejot no sev zināmo “laika trūkumcietēju aprindām” uz nejauši sastaptiem cilvēkiem, kas paši bez manas iniciatīvas bija pasūdzējušies par kādu no šiem faktoriem. Vispārsteidzošākais man likās fakts, ka steidzas pat tie indivīdi, kuri likās esam tajā vecuma grupā, kad steigai būtu jāaprimst un darbu klāstam jāsamazinas.

Atbildes vienmēr sākas ar pārdomu klusumu. Darbs, protams, tiek atzīts kā iemesls numur viens, kura dēļ pazūd stundas, nedēļas, gadi. Pieaugošās prasības, mainīgā vide bieži rezultējas ar papildus pienākumiem un normatīviem, ar kuriem jāiepazīstas un jāpielāgojas. Jaunās tehnoloģijas, kuru mērķis ir uzlabot un palīdzēt ietaupīt mūsu laiku, reizēm tomēr, liekas, to zogam vairāk, tā kā indivīdam ir nepieciešams apgūt to lietošanas specifiku. Nevienam nav noslēpums, ka visizteiktāk laiku mums nozog elektroniskās iekārtas, kā telefons, dators, televizors, un mūsu paradumi internetā. Tas ir “maģiski”, cik ātri paskrien laiks, tikai “uz brītiņu” ielūkojoties kādā no sociālajiem medijiem. Kādam laiks izgaist mājas pienākumu veikšanā, kādam - pavadot laiku ar tuviniekiem un draugiem.

Daļai indivīdu šis ir arī tas laiks, kas sniedz neskaitāmas iespējas pilnveidoties gan profesionāli, gan hobiju līmenī, kā, piemēram, apgūt dažādas valodas, kulinārijas prasmes utt. Cilvēki kļūst arvien prasīgāki un prasmīgāki. Savukārt - jo jaunāki mēs esam, jo mazāk patērējam laiku zināšanu atkārtošanai. Tajā laikā mēs vairāk iemācamies kaut ko jaunu, bet, kad sasniedzam zināmu briedumu, mums jau ir kādas noteiktas prasmes, zināšanas, kuras mēs nevēlamies zaudēt, un uz tā virsū slāņojas ikdiena ar darbiem un jaunām iespējām, jaunu informāciju. Mēs tiecamies darīt daudz un vēl vairāk, cenšamies paspēt visur, paturēt galvā kaudzi informācijas, aizmirstot, ka jāvelta laiks arī sev un atpūtai. Diemžēl “galva nav miskaste, visu tur sabāzt nevar”. Jo vairāk cenšamies visu atcerēties, jo vairāk nogurstam, kļūstam aizkaitināti, dusmīgi, neapmierināti, palēnām izdegot un zaudējot motivāciju turpināt savu attīstību.

Arvien biežāk es atceros Mihaela Endes grāmatas “Momo” citātu: “Viss laiks, kas nav sajusts ar sirdi, ir aiz - gājis zudībā - tāpat kā varavīksnes krāsas aklajam, kā putnu dziesmas kurlajam.” Tik bieži mēs jūtamies, ka laiks ir aizskrējis bez mums, bet mēs neesam sapratuši - kad tas notika. Pusaudžu vecumā mēs nespējam sagaidīt, kad izaugsim lieli un mums būs sava patstāvīgā dzīve, kad nevienam nevajadzēs atskaitīties, un vienā brīdī gadi ir aizjoņojuši, un par konkrētu notikumu virkni mūsu dzīvēs atgādina vien bildes fotoalbumos vai sociālajos medijos. Protams, laika plūdums ir atkarīgs arī no mūsu uztveres: kaut ko ļoti gaidot, liekas, paiet vesela mūžība, līdz ilgi gaidītais atnāk; citā - cerot izvairīties no kāda negatīva notikuma, laiks skrien. Laika nenovēršamo plūsmu mēs mēdzam apzināties, satiekoties ar paziņām,

draugiem un ģimeni, un vērojot, kā mēs novecojam. Katra darbība, kas tiek veikta, prasa kādu laika vienību, kas summējoties skaidro laika plūdumu.

Vienmēr ir labi atrast savu ceļu, kā izvairīties no pārlieku liela laika zuduma. Dažiem palīdz darba organizācija - plānošana un pieturēšanās pie darbu saraksta palīdz neatslābt. Noteikti ir vērts apsvērt bezjēdzīgas sēdēšanas pie datora vai telefona ierobežošanu.

Bez pašdisciplīnas - iet un darīt, un darīt laikā - motivācijas piepildījums ir krietni apšaubāms - mēs reizēm ar sevi “tirgojamies” un tā vietā, lai izdarītu ko vērtīgu, vienkārši ļaujam laikam aiziet bezjēdzīgās nodarbēs, lai vēlāk stresā sasteigtu iekavēto. Un, lai gan ir cilvēki, kuri, tāpat kā es, vēlas daudz sasniegt, reizēm nākas atteikties no tā, kas ir lieks un nepaveicams, lai sabalansētu darba un aktivitāšu režīmu ar atpūtu.

Laika vērtība mūsdienās nav apšaubāma - mēs mēdzam iedalīt kādam vai kaut kam konkrētu laika likmi pēc kādas neredzamas vērtību sistēmas, kas pēc mūsu uzskatiem to ir pelnījis. Tas itin kā veido mūsu individuālo prioritāšu sarakstu. Un, lai vai ko mēs darītu, dotais laiks ir maksimāli jāizbauda, jo tā plūsma ir vienvirziena - otra mēģinājuma vairs nebūs. #LOB