Žurnālistika kā pēdējais taisnīguma bastions

žurnāliste

JUSTĪNE SAVITSKA

Žurnāliste Justīne Savitska, viena no dokumentālā stāsta “Vajadzēs noģērbties” autorēm. Stāsts par seksuālu izmantošanu ārsta - imunologa Jevgēnija Ņikiforenko kabinetā Rīgā. Četras cietušās. Divas liecinieces. Kriminālprocess - bez tiesas sprieduma. Pirmie seksuālās vardarbības gadījumi ārsta kabinetā parādās tālajā 2005. un 2008. gadā, kāpēc tikai šobrīd mēs par to runājam?

Īsumā: Pēc stāsta publicēšanas Latvijas Radio podkāstā “Dokumentārijs” un žurnālā “Ir” - atklātas vēl 17 cietušās. Kriminālprocess pret konkrēto ārstu tika uzsākts 2009. gadā, pēc četriem gadiem, bez konkrētiem rezultātiem un tiesas sprieduma, lieta tiek izbeigta. 2014. gadā tiek mainīts konkrētā krimināllikuma pants. Seksuālā izmantošana šķietami drošā vidē, ārsta kabinetā. Sievietēm imunologs veica analīzes un ginekoloģiskās izmeklēšanas, stimulējot klitoru, dažām pat izraisot orgasmu, kas medicīnā nav nedz pieļaujams, nedz nepieciešams konkrētajai procedūrai.

Jāpiemin, ka stāstu veidoja Latvijas Radio žurnāliste Justīne Savitska [arī LU SZF lektore], sadarbībā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra ”Re:Baltica” redaktori Sanitu Jembergu. Justīne sazinājās ar atbildīgajām iestādēm, lai saprastu, kāpēc kriminālprocesam nebija konkrēta rezultāta un kāpēc ārsts turpina praktizēties, savukārt Sanita Jemberga intervēja iesaistītās sievietes. Lāčplēša iela varētu būt iela, kur ikdienā ir iets garām, taču pirms desmit gadiem ārsts Ņikiforenko uz turieni aicināja savas pacientes uz izmeklēšanu, taču, līdz ar kriminālprocesa uzsākšanu, imunologs privāto ārsta praksi “aizklapēja ciet”.

Divas liecinieces. Četras cietušās. Runāt gatavas bija vien piecas. Žurnālistes Savitskas galvenais mērķis un uzdevums bija saprast, kāpēc krimināllieta tika izbeigta un nerezultējās ar konkrētu lēmumu vai darbību no atbildīgajām iestādēm. Lietā iesaistīta Veselības inspekcija, Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), Imunologu asociācija, Valsts policija, gan dažādi krimināltiesību eksperti, tostarp Andrejs Judins, Saeimas deputāts. Iepazīstoties ar lietas materiālu, kuru 2018. gadā ienesa viena no cietušajām “Re:Baltica” birojā, žurnālistei radās jautājumi, kāda bija iesaistīto iestāžu rīcība un tās pamatojums. Kā arī, vai mainītos kriminālprocesa virzība, ja krimināllikuma pants būtu šobrīd spēkā esošais.

160. krimināllikuma pants

Līdz 2014. gadam krimināllikuma pants Nr. 160 “Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana” paredzēja sodu, ja tiek veikta dzimumtieksmju apmierināšana pretdabiskā veidā, ja darbība īstenota, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli, taču šajā gadījumā policija nespēja pierādīt, ka sievietes ir bijušas bezpalīdzīgā stāvoklī un kāda bija ārsta motivācija veikt t.s. “ginekoloģiskās apskates”. Taču vēlāk 160. pants tika pārsaukts par “Seksuālo vardarbību”, pievienojot “bezpalīdzības stāvoklim” citas pazīmes,

piemēram, pret “cietušā gribu, izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo”. Šāds formulējums ir vairāk attiecināms uz konkrēto gadījumu un paplašina sodāmības iespējas par veikto seksuālo izmantošanu. “Krimināllikuma pants līdz šodienai ir grozīts, tāpēc krimināllietas iznākums varētu būt citādāks, taču arī pirms vairākiem gadiem policija varēja rīkoties un pētīt lietu, kura nav standarta gadījums tiesu praksē,” tā apgalvo Justīne Savitska. Nestandarta lietas Latvijas tiesu praksē bieži vien tiek pārtrauktas bez konkrēta tiesas lēmuma, jo nav bijuši līdzīgi gadījumi.

Kas notiks tālāk?

Žurnālistes turpina sekot līdzi lietas attīstībai. Jaunie iesniegumi no cietušajām veicina darīt un domāt par cilvēka drošību ārsta kabinetā un, protams, atbildīgo iestāžu darba kvalitāti un kompetenci. Šobrīd, kā uzsver Justīne, tiek gaidīts ģenerālprokurora Jura Stukāna lietas slēdziens.. Vai tiks atjaunota vecā lieta vai tiks uzsākta jauna? Tāds ir jautājums.

Neapstrīdāms fakts, ka bez šī dokumentālā stāsta “Dokumentārijā” un “Ir” žurnālā lieta nebūtu attīstījusies un plašāk diskutēta. Publikācija ļauj uzdrošināties un atklāt pret citām sievietēm vērstu vardarbību, kas attiecīgi sabiedrību mudina apzināties situācijas nopietnību un neuztvert to kā “tabu”. “Bez ārsta vārda publiskas izpaušanas tas būtu kāds vecs stāsts par vecu gadījumu ārsta kabinetā, taču ar vārdu tā ir personība, kuru atpazīst,” stāsta LR žurnāliste. Taču dažām cietušajām publikācijā nebija nepieciešamība izlasīt ārsta uzvārdu, lai noprastu, ka tas ir bijis ārsts Ņikiforenko.

Nestandarta lietas Latvijas tiesu praksē bieži vien tiek pārtrauktas bez konkrēta tiesas lēmuma, jo nav bijuši līdzīgi gadījumi.

Kāpēc sievietes nebēga prom?

Klitora stimulēšana kā seksuālā izmantošana noteikti nav tas, par ko sieviete uzreiz iedomājas, kad ir atnākusi pie ārstējošā ārsta, un ne pirmo reizi, taču kādas aizdomas tas tomēr radīja. Ja sākumā sievietes to turēja sevī, tad viena no cietušajām vārdā “Zīle” kādā domubiedru grupā meklēja vēl kādu, kura varēja saskarties ar līdzīgu situāciju. Tā arī bija. “Ir specialitātes, medicīniskās manipulācijas, kuru laikā pacients nesaprot, ka tas nav pareizi vai specialitātei neatbilstoši, līdz ar to šīm sievietēm nedrīkst pārmest to, ka viņas nesaprata, ka ārsta rīcība nebija pareiza vai atbilstoša,” tā Justīne Savitska saka par to, ka mēs jau esam raduši ārstu rīcībai uzticēties, taču, kā izrādās, ne visām darbībām ārsta kabinetā ir medicīnisks pamatojums. Šeit arī nāk palīgā kriminālpanta jaunā redakcija par uzticības personu un autoritāti, kāds Ņikiforenko bija jaunajām sievietēm.

Interesants fakts parādās, ka apsūdzētais ārsts praktizē savai specialitātei neatbilstošu rīcību - ginekoloģisko izmeklēšanu. Žurnālistes konstatējušas, ka ārstam nemaz nav sertifikāta, lai veiktu šādas apskates, kuras pat ginekologs šādā veidā nedara. Šobrīd ārstniecības personu reģistrā var konstatēt, ka līdz 2023. gada augustam ir spēkā esošs reģistrācijas termiņš Jevgēnijam Ņikiforenko, pārstāvot ārsta profesiju.

“Es negribu dzīvot tādā pasaulē, kur man jābaidās uz katra stūra, uzgrūžot atbildību potenciālajam upurim.”

Ja ārsts veic manipulācijas, kas neatbilst viņa specialitātei, kāpēc viņš to dara? To Justīne Savitska vēlējās noskaidrot no Veselības inspekcijas. Taču iestāde stāsta, ka vērtē tikai medicīnisko dokumentāciju. Pārējais neesot viņu kompetencē. Ārsta motivācijai veikt konkrētā rakstura stimulācijas netiek pievērsta uzmanība arī izmeklēšanas laikā. Žurnālistei viena no cietušajām, rakstot sūdzību par kriminālprocesa izbeigšanas lēmumu, atzina, ka prokuratūrai ārsta motivācija nešķiet uzmanības vērta.

Ilgais ceļš pētniecībā

Viena no cietušajām (Zīle) “Re:Baltica” birojā ciemojās 2018. gadā, taču tikai pēc gada žurnāliste Sanita Jemberga uzrunāja Justīni Savitsku darboties un kopā meklēt atbildes uz jautājumiem, kuru ir tik daudz, bet atbilžu daudz par maz. 2019. gadā sākās darbs pie šī materiāla. “Tad es kādu brīdi nevarēju vairs atrast informāciju,” Justīne atzīst, ka stāsta turpināšanai un saprašanai trūka informācijas resursu. Taču 2021. gadā darbs pie dokumentālā stāsta tika atsākts. Kas bija jāuzzina, tas tika uzzināts. Kopumā varētu būt kāds pusgads, kas tika ieguldīts projektā “Dr. Vajadzēs noģērbties”.

Cik svarīgi ir plašāk runāt par seksuālo vardarbību?

Šis stāsts cietušo sieviešu prātos ir dzīvojis ilgu laiku, vairāk nekā desmit gadus, taču vēl līdz šim viņām tas ir aktuāls. Cik ilgi seksuālo uzmākšanos ārsta kabinetā varētu vēl turēt “klusumā”? Žurnālistikā vienmēr pastāv iespēja, ka apstākļi mainās un vairs nevar iecerēto, izdarīto publicēt. “Ja mēs tā paskatāmies uz stāsta notikumiem, ir pagājis ilgs laiks, kopš tas viss sākās [daži no mums vēl tajā laikā bija pirmklasnieki], taču sievietes atsaucas, ka arī saskārušās ar to pašu situāciju,” tā novēro Justīne, sakot, ka problēma ir aktuāla un publikācija ļauj runāt vairāk un skaļāk par tēmām ar atslēgas vārdiem - Ņikiforenko, seksuāla

izmantošana, ginekoloģiskā izmeklēšana. Justīne tic, ka stāsta vērtība nepazūd, ja tas palīdz vismaz kādai sievietei saprast, kas notika toreiz ārsta kabinetā, izstāstīt un personalizēt. Vērtība ir gan individuālā līmenī, gan sabiedrībai kopumā.

Vai un kā pasargāt sevi no nepareizajiem ārsta kabinetiem?

“Es negribu dzīvot tādā pasaulē, kur man jābaidās uz katra stūra, uzgrūžot atbildību potenciālajam upurim,” saka Justīne Savitska. “Atbildība par vardarbību vienmēr ir varmākas pusē, tāpēc ir jārunā par to, kā panākt, lai tas nebūtu iespējams, nevis kā sevi pasargāt no šādām situācijām,” Justīne aicina neklusēt un stāstīt par kādu problēmu, situāciju. Pastāstīt tuviniekiem, draugiem vai iestādēm, kuras sniedz atbalstu un palīdzību, piemēram, centram “Marta”, kurš palīdzēs ar padomu un turpmāko rīcību. Jāsaprot, ka upuris nav vainīgs, ja tiek kādā veidā izmantots un netiek aizsargāts. Šis gadījums ir konkrēti par sievietēm, taču kopumā to var attiecināt uz katru indivīdu, neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai seksuālās orientācijas. #ALR

Ja kāda sieviete atpazīst sevi šajā stāstā un konkrēto ārstu, žurnāliste aicina rakstīt uz e-pastu: justine.savitska@latvijasradio.lv.