Propagandas fenomens

RAKSTA AUTORE: POLĪNA MIĶELSONEFOTO: PERSONĪGAIS ARHĪVS/ THE GUARDIAN

Laikā, kad runājām ar mediju pārstāvjiem, pasaule piedzīvoja fenomenu, kad paši tuvākie izvēlējās ticēt Krievijas televīzijā teiktajam, ne saviem tuviniekiem Ukrainā. Tikmēr “Novaja Gazeta” paziņoja par savas darbības pārtraukšanu līdz kara beigām Ukrainā. Laikraksts bija viens no pēdējiem neatkarīgajiem medijiem, kas vēl pauda kritisku attieksmi pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa politiku. Četri neatkarīgo mediju pārstāvji piekrita dalīties pārdomās, vai pārmaiņas maz ir iespējamas.

NAV VIENA VEIKSMĪGA RISINĀJUMA

“Mēs, protams, negribējām ticēt,ka karš ir iespējams. Mums nav“nakts dežūras”. Tāpēc vienojāmiesar versijas angļu valodāredaktoru, kurš atrodas citā laikazonā, ka viņš sekos līdzi; ja nu kas,zvanīs. Tad pēc ķēdes principa arīpārējiem. Norunājām, ka neslēgsimārā telefonus. Kad tu saproti,ka tev zvana naktī, īpaši, ja ne

Telegramā, saproti, ka nekas labsnav atgadījies,” tā 24. februāriatminas Jekaterina Obramova,

portāla “Meduza” pārstāve. Viņa atzīst, ka šobrīd redakcijā jūtams nogurums, jo nepārtraukts darbs bez brīvdienām jau ir mēneša garumā. “Mēs mēģinām viens otru mainīt, jo saprotam, ka tas ievilksies.” Redakcijai, fiziski un juridiski atrodoties Latvijā, darbs ir saistīts ar Krieviju, neraugoties uz to, ka saites darbība Krievijā ir bloķēta. Arī marta sākumā pieņemtais likums par kriminālatbildības piemērošanu gadījumos par nepatiesu ziņu izplatīšanu saistībā ar Krievijas bruņoto spēku darbībām Ukrainā jūtami ierobežo mediju. Arī darbs ar regulāriem projektiem ticis ietekmēts. Jekaterina atklāj, ka bija nepieciešams nodalīt vairākus projektus, kam bez ārvalstu aģenta statusa piemērošanas šķita vairāk iespēju izdzīvot. Par sevi līdz galam pārliecināti nebija. “Būt neatkarīgam žurnālistam Krievijā nekad nav bijis viegli, līdz ar ko, jo vairāk tika “piegriezts skābeklis”, jo kļuva sarežģītāk.

Īpaši pēdējos gados, kad neviens īsti nesaprata, kas notiek un kāpēc tādā ātrumā – “Lenta.ru”, Navaļnijs un tā tālāk. Mēs nekad neesam slēpuši, ka esam ārvalstu uzņēmums, maksājam nodokļus gan Latvijā, gan Krievijā. Tev tiešā tekstā tiek pateikts, ka strādā citas, trešās valsts interesēs. Kuras valsts? Nav saprotams, jo mēs strādājam sava lasītāja interesēs.” Viena veiksmīga risinājuma šī brīža situācijai neesot. “Es ļoti ceru, ka visi žurnālisti un mediji, kas šobrīd savu darbību ir apturējuši, piemēram, “Doždj”, to turpinās. Ir mediji, kas izvēlējušies nerakstīt par karu, lai varētu turpināt rakstīt par citām nozīmīgām aktualitātēm, piemēram, sociālām problēmām. Citi izvēlējušies būt slēgti, jo rakstīt patiesību nedrīkst, bet melot nav iespējams. Ja saviem darbiniekiem Krievijā nav iespējams nodrošināt drošus apstākļus, tad turpināt darbu ir bīstami.

Tāpēc nav pareizi noteikt, kas kuram būtu vai nebūtu pienākums. Kāds cenšas apiet [likumu], piemēram, “Novaja Gazeta”, kas it kā raksta par karu, it kā raksta par karadarbības sekām, turpinot šo sociālo jautājuma virzienu. Cilvēkiem nepieciešams lasīt starp rindiņām.” “Ir ļoti žēl un aizvainojoši – cilvēki, kas saņem ziņas no turienes [propagandas kanāliem] un tic, ka ukraiņi paši sevi bombardē, nacisti nogalina bērnus un tā tālāk... Es nepiekrītu, ka pie vainas ir vecuma sadalījums. Situācija Krievijā ir daudz sarežģītāka. Ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas lieliski saprot notiekošo un neatbalsta Putinu, un ir jaunieši, kam vai nu ir vienalga, vai viss apmierina. Tam vairāk ir sociāla, kulturāla, izglītības un vērtību nozīme, kas nav tik ļoti saistīta arī ar Maskavu, Sanktpēterburgu un citām Krievijas pilsētām. Aizsniegt cilvēkus īsti nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir sniegt informāciju, ziņas, stāstus. Ja tu savu darbu dari labi, tad palīdzēt piekļūt šai informācijai var draugi, radi, paziņas – kāds, kas mūs jau lasa. Viss, ko varam darīt, ir kvalitatīvi veikt savu darbu, stāstīt patiesību, neradīt lasītājā šaubas par informācijas patiesumu, kā arī attīstīt jaunas platformas. Lai, nejauši uzduroties uz informācijas, lasītājā kaut kas “aizķertos”,” pārliecināta ir Jekaterina.

CILVĒKAM IR GRŪTI ATZĪT, KA IR KĻŪDĪJIES

“Man vienmēr ir bijis svarīgi, laimans darbs būtu sabiedrībai noderīgs,citādāk ātri zaudēju jēgudarītajam. Savukārt bez jēgasstrādāt īsti nemāku. Visdrīzāk tāpēcizvēlējos žurnālistiku. Vienmērvar izvēlēties citu ceļu – vairākaktīvu, politisku -, bet tie man nebijatuvi. Man tuvāka ir tā cilvēkaloma, kurš novēro un analizē,nekā cilvēka, kurš pats cenšas

kādu vadīt,” tā Taisija Bekbulatova,mediju projekta “Holod” veidotājaun galvenā redaktore. Holod(tulk. no krievu val. aukstums)ir vairākas nozīmes. Krievijā irļoti daudz vietu, kur patiešām irauksti. Nosaukums raksturo esošosituāciju Krievijas politiskajāun sabiedriskajā vidē, arī dzīvesapstākļus Krievijā. Pēc Taisijasvārdiem, cilvēki arvien vairāk tiecasdzīvot individuāli, saglabātdistanci no visa. “Mūsu cilvēkiemvienmēr ir nācies izdzīvot, cīnītiesar ierobežojumiem, režīmiem, represijām,kariem. Pēdējo simtsgadu laikā ir bijis maz periodu,kad cilvēki varēji dzīvot mierīgi. Arītagad ir līdzīgi – atkal ir karš, atkalir problēmas, nabadzība.”Pēdējā mēneša laikā no Krievijasir izbraukuši visi, kas vēlējušies saglabātprofesiju. Palikt Krievijā kā

minimums nozīmē pašcenzūru, uzskata Taisija. Medija darbība ir apgrūtināta objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, nav iespējas doties reģionālos izbraukumos, bet tas esot risināms. “Es nejūtos atrauta no informācijas lauka, jo jau iepriekš Krievijā strādāju attālināti, atrodoties Tbilisi – sēžu dzīvoklī, monitorēju ziņas. Ietekme vairāk jūtama korespondentiem, taču domāju, ka radīsim risinājumu.” Taisija ir pārliecināta - pastiprinoties propagandai, patiesas informācijas vērtība ir pielīdzināma ūdenim, vietai, kur dzīvot. “Ir grūti būt žurnālistam apkārt esošās propagandas apstākļos. Kad apzinies, ka nevari aizsniegt visus, īpaši tos, kuri ir “saindēti” ar propagandu. Mēs esam viens no pēdējiem neatkarīgajiem medijiem, kas šobrīd Krievijā nav bloķēts. Ja pārtrauksim savu darbu, tad cilvēkiem vairs nepaliks neatkarīgas informācijas avotu.” Taisija atceras, ka laikā no 2014. līdz 2019. gadam nepārtraukti pieauga spiediens uz medijiem, palika ļoti maz vietas iespējām. “Lielākoties tika mēģināts ietekmēt “lielo” mediju darbu, piemēram, “Komersant”, “Vedomosti”. Kādu brīdi mazos projektus, tādus kā “Projekt”, “Vazhnie istoriji”, “Holod” un citus, neaiztika, viņi tikai sāka rasties, līdz ar ko bija vairāk drosmes atļauties vairāk. Ne visi izdzīvoja, tomēr tā bija mūsu tiekšanās izaugt tur, kur vēl bija iespējams. Mēs centāmies aizņemt brīvo telpu, lai arī tā bija niecīgā lielumā.”

Vislielākais spiediens bija jūtams pērn – medijiem tika piedēvēts ārvalstu aģenta statuss, palika ļoti maz neatkarīgu informācijas avotu. “Principā brīvības telpa sāka izzust, šobrīd tā ir praktiski iznīcināta. Kad sākās karš, sākās arī neatkarīgu mediju bloķēšana ik dienu, daudzi nespēja izdzīvot šādos apstākļos un pārtrauca darbību.” Taisija ir pārliecināta, ka nākotnē varēsim vērot trimdā esošās žurnālistikas uzplaukumu. “Mūsu mērķauditorijā neietilpst vecāka gadagājuma, reģionos dzīvojoši cilvēki, līdz kuriem ir vissarežģītāk aizsniegties. Šādi cilvēki visdrīzāk nav gatavi saņemt informāciju, meklēt to. Viņi ir neaizsargātākais slānis propagandas priekšā, nemākot spriest par informāciju kritiski. Cilvēkos ir saglabājies priekšstats par medijiem – ja televīzijā tiek pateikts, tad tā ir patiesība.” Šādos apstākļos pārliecināšana ir atstāta tuvinieku ziņā. “Rodas fenomens, kad tuvinieki no Ukrainas zvana radiniekiem Krievijā un saņem pretī vien “Pārstāj melot! Tā nemaz nav, kā tu šobrīd stāsti! Patiesībā tiek nogalināti tikai nacisti, pārējos neaiztiek.” Agrāk pastāvēja uzskats, ka propagandai tic informācijas trūkuma dēļ. “Šobrīd mēs redzam, ka informācija ir pieejama, īpaši jaunākajai paaudzei – jebkurā laikā viņš var paņemt telefonu un ieguglēt.” Jautājums ir par cilvēka vēlmi redzēt citu pasaules ainu, jo katrs no mums dod priekšroku atrasties savos informācijas “burbuļos”. “Cilvēkam psiholoģiski nav patīkami atzīt, ka ir kļūdījies. Piemēram, ja 2014. gadā viņš pauda

sajūsmu par Krimas aneksiju unpievienošanu Krievijai, tad šobrīdir grūti pārorientēties, jo nāksiesatzīt, ka arī tad nebija taisnība.Līdz ar ko nākas ne tikai atzīt, kaesi kļūdījies šobrīd, bet arī, ka pēdējosgadus esi dzīvojis nepareizuuzskatu vadīts. Ļoti maz cilvēku irspējīgi uz šādu rīcību.” Izvēlētajaiinformācijai ir jāiekļaujas arī viņupriekšstatos par pasauli. “Cilvēkisavu zemo dzīves kvalitāti skaidroar to, ka cilvēki apkārt grib tevsliktu, nevis ar to, ka ir slikta valdībavai prezidents. Ir viegli tamticēt, jo cilvēki tiešām dzīvo slikti.Cilvēks pielāgojas, vainojot tos,par ko tevi neiesēdinās – attiecīginevis Putinu, bet gan Rietumuvalstis. Tāds, lūk, savāds propagandasraksturojums.”

TIKAI PIE MUMS IR ŠĀDS FORMULĒJUMS – “NEATKARĪGS ŽURNĀ- LISTS”

24. februārī televīzijas kanālā “Doždj”sākās “ētera drudzis” četrudienu garumā. Kolēģi viens otrunomainīja nepārtrauktā ētera laikā,daudzi izvēlējās pārnakšņotofisā. Pēc lēmuma par darbībaspārtraukšanu uz laiku Deniss Katajevs,žurnālists un raidījumuvadītājs TV kanālā “Doždj”, devāsprom no Krievijas. “Biju jau iepriekš

pieņēmis lēmumu – ja sāksieskarš, došos prom no valsts.” ŠobrīdDeniss atrodas Parīzē, gaidadokumentu noformēšanu, palīdzkolēģiem “Radio France” un gatavojasstrīmiem “Youtube” platformāar kolēģiem no “Doždj”, nokuriem vairākums atrodas Gruzijā.“Katram žurnālistam ir savaprogramma. Kopā ar BogdanuBakaleiko veidojam savu, kas iznākreizi nedēļā, piektdienās.”

Deniss atklāj, ka, lai runātu parnotiekošo Krievijā, ir jābūt uz vietas.“Objektīvu informāciju nevargūt, atrodoties ārpus Krievijasteritorijas. Šī iemesla dēļ daudzimani kolēģi ir izlēmuši palikt Krievijā,piemēram, Tatjana Felgen-

gaugere no “Eho Moskvi”, arī kolēģis no “Doždj” Vasīlijs Polonskijs, kas pāris dienas strādāja arī “Novaja Gazeta”. Uzskatu to par vīrišķīgu rīcību. Es vēlu viņiem veiksmi, lepojos ar viņiem, bet tajā pašā laikā baidos par viņiem.” Deniss neticēja, ka “Novaja Gazeta” ilgi spēs turpināt darbību. “Viņi atteicās rakstīt par karu. Pat saucot to par speciālo operāciju, tāpat saņēma brīdinājumu. Vēlāk tiks pieņemts likums par sankciju izraisītām sekām, to, ka nedrīkst runāt par valsts ekonomisko stāvokli, un viss.” Arī “Doždj” būšot pavisam cits, noteikti ne tāds, kāds bija iepriekš. “Tas būs globālāka mēroga medijs, vairāk ar ekspertu viedokļiem, Rietumu skatījumu, lielāku starptautisko kontekstu.” Pēc izglītības Deniss ir politologs. “Mani aizrauj tēma par valsts politiku, kas savā ziņā ir līdzīga ar televīziju, jo tur arī var izteikt savu redzējumu. Tā arī ir sava veida iespēja izteikties un ietekmēt. Tā kā mums valstī nav iespējams būt publiskam politiķim un tikt izvēlētam godīgā ceļā, paužot savus uzskatus, neatkarīgus no partijas un varas, man īsti neatlika izvēle kā tikai televīzija. Bija acīmredzami, ka man paliek šī ceturtā vara.” Uz “Doždj” atnācis 2010. gadā, laikā, kad televīzijas kanāls tikai uzsāka darbību. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. “Ir mainījies konteksts, jo iepriekš galvenokārt bija tikai televīzija. Uz mūsu kanālu skatījās kā uz citplanētiešiem, kas tiešraidē intervē, izmantojot “Skype”. Pāris gadus vēlāk, kad mūsu kanālu kabeļtelevīzijā bloķēja, mēs sākām apgūt “Youtube”sies dzīves līmenis un propaganplatformu.

dai vairs nebūs vietas. Šie cilvēki šobrīd mēģina izdzīvot, nopelnīt “pēdējo rubli”, līdz ar ko viņi ir noguruši, viņiem nav stimula domāt. Tas viss [propaganda] tiek piedāvāts cilvēkiem, kas negrib domāt ne par ko citu kā par sava ledusskapja papildināšanu. Viņiem var stāstīt jebko! Piemēram, rīt atlidos citplanētieši valdīt pār jums, tas ir labi. Viņi to pieņems. Ir nepieciešams virzīties pa Maslova piramīdu tālāk, tad cilvēkiem parādīsies kritiskā domāšana, vēlme dzīvot citādāk. Tam ir izstrādāti mehānismi, alternatīvi informācijas avoti. Tādēļ esam mēs, žurnālisti, lai paskaidrotu. Ir tāds teiciens: “Sargi godu kopš jaunības!” Piemēram, daudz gaišu galvu ir palicis, neskatoties uz to, ko centās ieskaidrot cilvēkiem Padomju Savienībā. Vairāki rakstnieki, disidenti ir beiguši padomju skolas. Iedomājieties, ko tur centās ieskaidrot! Beigu beigās viss ir atkarīgs no tā paša cilvēka, veida, kā viņš domā, attīstās un mēģina analizēt situāciju,” pārliecināts ir Deniss. “Ja cilvēks vēlas saņemt informāciju, viņš atradīs veidus, kā to paveikt. To nekāds “dzelzs priekškars” neapturēs. Cilvēki lasīs ārzemju Telegram kanālus, skatīsies mūsu veidotos kanālus, strīmus, ārzemju saites, izmantojot VPN. Neviens specdienests nevar uzveikt tehnoloģijas!”

Deniss uzskata, ka karš Ukrainā ir iespēja Krievijai mainīties. “Cauri neizbēgamām grēku nožēlām, pirmām kārtām pret Ukrainu un arī citām valstīm, tai skaitā Baltijas valstīm, kam toreiz Padomju

Savienība un tagad Putins ir nodarījispostu. Tā būs cita valsts,kurā atgriezīsies tie cilvēki, kas šobrīdatrodas ārpus Krievijas teritorijas,tā sauktā intelektuālā elite.

Jaunā konstitucionālā padome.

Esmu pārliecināts, ka tur jau notikseiropiskas, īstas vēlēšanas,kurās varēšu kļūt par prezidentu,ja ne 2024., tad 2034. gadā. (smejas)

Krievija izvēlēsies eiropiskuattīstības ceļu, jo tas bija mūsuizvēlētais ceļš pirms pāris gadsimtiem.Putins, iestājoties pretto – mūsu vēsturisko izvēli, šobrīd“kāpj uz grābekļiem”.”

CILVĒKI ZINA, KA APCIET- INA KOMENTĀRU DĒĻ

Lēmumu pamest Krieviju ietekmējamarta sākumā pieņemtaislikums par viltus ziņu publicēšanu,kas paredz 15 gadu cietumsodu.Likumā par viltus informācijas izplatīšanupublicēto nosacījumuizpilde jautājumus redakcijā neizraisīja.“Ir neiespējami izbēgt notādu vārdu lietošanas kā “karš”,“iebrukums”, “bojāgājušie”, “kaujas”un tā tālāk. Tā jau būs ņirgāšanāspar veselo saprātu, nevisžurnālistiku,” pārliecināts SergejsSmirnovs, “Mediazona” galvenais

redaktors. “Mēs negribējām pieļaut rakstīt par mūsu darbinieku atrašanos pirmsizmeklēšanas izolatoros un pieprasīt viņu brīvību.” Sergejs nešaubās, ka likums pirmām kārtām vērsts ir pret neatkarīgiem medijiem, tai skaitā blogeriem. “Tā ir vienota mediju telpa. Šāds sods var tikt piemērots ikkatram par jebkuru publikāciju, kas var nepatikt varai.” Pieredze par šobrīd notiekošo ar neatkarīgu žurnālistiku ir arī redakcijai Baltkrievijā, kur vairāki desmiti aizturētu cilvēku šobrīd atrodas cietumā. “Galvenā mācība, ko esam guvuši: represijas ir haotiskas, to loģika nav saprotama. Arī Krievijā tās nav saprotamas. Mēs nezinām, kā strādāt, ko drīkst rakstīt – nav jau nekādas prakses! Viņus pašus nesaprast. Baiļu vadīti ātri pieņēma likumu, bet kā tas strādās realitātē... Tāda klasiska šodienas Krievijas iezīme: tiek ātri, haotiski pieņemti likumi, bet, kā tas strādās realitātē, izdomā tikai laika gaidā.” Arī līdz kara sākumam būt žurnālistam Krievijā nebija droši, taču Sergejs uzskata, ka vismaz attieksme pret žurnālistiem bija saprotama. “Žurnālistiem, kas viņiem nepatika, pakāpeniski tika piešķirts šis ārvalstu aģenta statuss, kam seko attiecīgās sankcijas – sodi lielā apmērā, pēc trešās reizes jau krimināllietas ierosināšana. Spēles noteikumi bija plus mīnus saprotami, lai arī nepatīkami. Ziniet, gribas ieviest tādu skalu kā par teroristiskiem draudiem, kur ir dažādi līmeņi: dzeltens, oranžs, sarkans. Ja agrāk šis līmenis bija oranžs – pastāvēja nosacīts risks -, tad tagad tas būtu starp oranžo un sarkano – tūlīt sāks apcietināt žurnālistus,

jau ir ierosinātas vairākas lietas pret žurnālistiem. Piemēram, pret [Aleksandru] Ņevrozovu, Veroniku Belocerkovskuju.” Arī Sergejs pats ticis aizturēts pērn uz 15 un 25 diennaktīm. Krievijā ir grūti noteikt, kur beidzas individuālas un kur sākas varas intereses. “Ir vairāki prokremlisku organizāciju aktīvisti, kuri uzbruka gan protestu laikos, gan tam pašam Navaļnijam. Viņi aktīvi sadarbojas ar politikas “policiju”, tā saukto “Центр Э”. Tāpat [Jevgeņijs] Prigožins, tā saucamais Putina pavārs, kam pieder kopējais fonds un kurš ļoti ilgu laiku centās tikt skaidrībā ar retoriku par neatkarīgu žurnālistiku saistībā ar “Novaja Gazeta”. Lūk, jautājums: viņi darbojas individuālu interešu vadīti vai varas interesēs? Nav skaidri saprotams. Problēmas būtība ir draudi no cilvēkiem, kas saistīti ar valsts iestāžu struktūrām, jo nav iespējams atšķirt, vai tā ir esošā vara vai tie ir viņi personīgi. Ja viņi pielietos fizisku vardarbību, valsts tevi neaizsargās, par to nav nekādu šaubu.” Par piemēru ņemot prokremliskā Krievijas sabiedrības viedokļa izpētes centra “VCIOM” veikto statistiku, kas norāda – 70% respondentu atbalsta Krievijas karaspēka militārās darbības Ukrainā, Sergejs norāda, ka miljoniem cilvēku karu neatbalsta un pieturas opozicionāriem viedokļiem, pat 2014. gadā. “Ja daļa no atlikušajiem 30% ir neitrālā pozīcijā, mēs iegūstam apmēram 15%, absolūto mazākumu. Tomēr Krievijā 15% ir 25-30 miljoni cilvēku, kas ir milzīga auditorija! Valsts baidās, jo viņu propagandas mediji ir daudz neveiklāki, strādā sliktāk un galvenais – viņi saņem ļoti lielu

negatīvismu interneta vidē. Īpaši novērojams ir, kad tiek ievietoti absolūti bezsakarīgi teksti – uzreiz liels daudzums cilvēku raksta pretīgas lietas. Tas patiešām varētu kaitināt, nemaz nešaubos par to. Tāpēc viņiem bija sava troļļu “fabrika”, kas atbildēja uz šiem komentāriem.” Nav vienas konkrētas atbildes tam, kāpēc cilvēki izvēlas ticēt propagandai. “Ziniet, kāpēc Krievijā neseko līdzi politikai? Ir iesakņojies uzskats, ko atbalsta arī pie varas esošie: cilvēks nekādā veidā nevar ietekmēt politiku.” Propaganda ir kļuvusi aizsargāta – tiek atvēlēti līdzekļi vairāku miljardu vērtībā, tiek piesaistīti augsti kvalificēti speciālisti. “Propagandu nevajag nenovērtēt. Kad alga propagandas medijos ir desmit reižu lielāka nekā neatkarīgā medijā, jūs taču saprotat, kur ir problēma? Cilvēkiem, kuri īpaši neinteresējas par politiku, ir ērti ticēt propagandai. Ar kvalificētu speciālistu palīdzību visa mediju vide ir “iztīrīta”.” Televīzija esot bijusi pirmā, kas tika pakļauta cenzūrai vēl 2000. gadu sākumā, pēc tam lielās avīzes un ziņu portāli. Alternatīvi avoti ir papildus risks. “Cilvēki taču zina, ka apcietina komentāru dēļ, par nepareizi pateiktiem vārdiem, ka ir sodi un tā tālāk. Viņiem vieglāk ir ticēt propagandai, nevis riskēt ar savu drošību. Diemžēl tāda ir realitāte.”

Sergejs nav pārliecināts, ka pašiiedzīvotāji varētu stāties pretī varai.Diemžēl ir bijusi ļoti maza interesepar notiekošo Krievijā untiek mērīts pēc demokrātiskiemrežīmiem, cilvēku aktivitātes savāsvalstīs. Mums viss ir pavisamsavādāk, tiešām. Cilvēkiem ir vēsturiskāatmiņa, protesti notiek, betvairākums baidās, klusē. Pat nevisi tie, kas nepiekrīt, iziet protestos.Pašsaglabāšanās instinktamir visnotaļ liela nozīme. Paskatīsimies,kas būs tālāk, jo tomēr karšun straujas izmaiņas ekonomikā...Es neesmu gatavs paredzēt, kasKrievijā būs pēc gada, kāds tadbūs noskaņojums. Varbūt viņi būsdaudz izlēmīgāki savu tiesību aizstāvēšanā.Viens ir tad, kad kautkur tālu arestē kaut kādus neatkarīgusžurnālistus. Pavisam kascits, kad cilvēki veikalā nevar no-

pirkt cukuru un griķus. Represijas Krievijas teritorijā divdesmit gadus bija nepavisam pamanāmas ārpus valsts. Kad arestēja par bildītēm Vkontakte un visi par to zināja... Protams, bija izdarīts tā, lai visi par to zinātu! Tas samazina protestu potenciālu un lemšanu par iziešanu ielās. Neviens negrib, lai pie viņiem no rīta ierodas pārbaudē, kā tas ir bijis cilvēkiem, kas bijuši protestos. Parasta, saprotama cilvēka reakcija.”

Valsts cenšas pāriet autoritārā, totalitārā režīmā, uzskata Sergejs. “Šobrīd viņi mēģina izdarīt visu iespējamo, lai jauniešus novērstu no neatkarīgiem medijiem. Līdz šim brīdim tas nebija tik ļoti manāms, tomēr šobrīd valsts aktīvi cenšas panākt zaudēto, saprotot, ka ir palaiduši garām kontroli pār jauniešu daļu. Tā ir liela bīstamība, un netiek slēpts, ka viņi mēģina atgūt kontroli pār jauniešiem. Žurnālista pienākums vairāk ir publicēt šos metodiskos materiālus, lai par viņiem uzzinātu pēc iespējas lielāka daļa cilvēku. Lai viņi saprastu, ka pār viņiem kontrolē no Maskavas, ka ne skolotāji paši ir izdomājuši. Skolotāji nerunā saviem vārdiem. Mēs nevaram nekā savādāk reaģēt kā tikai ar labu, kvalitatīvu darbu, maksimālu šo dokumentu publicēšanu. Cita scenārija nav.” #PM