Gaisma, kas vieno, krāsas, kas saliedē

Raksts un foto: Letija Odrija Bedforda

Laika periodu ap 11. un 18. novembri mēs mēdzam saistīt ar gaišuma elementiem, kā sveces, lāpas vai gaismas festivālu “Staro Rīga”, sagaidot mūsu valsts dzimšanas dienu. Mēs tiekam “izvilkti” no savām mājām, lai tiktu vienoti caur šo simbolu kopīgai svētku svinēšanai vai vienkārši - izklaidei. Gaisma, kā jebkurš pozitīvs fenomens, tumšajos vakaros izgaismo apkārt valdošo tumsu, palīdzot kaut nedaudz kliedēt mūsu drūmumu. Nozīmīgi, ka laika posmu, kad Covid-19 pandēmija sabiedrību bija sašķēlusi, nomainījis periods, kurā divas pamatkrāsas no gaismas krāsu spektra apļa - zilo un dzelteno - cilvēki lieto, lai parādītu savu aktuālo nostāju, un itin kā lielu daļu sabiedrības atkal saliedējušas.

Mēs varam runāt par tradīciju, kur Lāčplēša dienā kājas un domas mūs aiznes līdz 11. novembra krastmalai, kur mēs, ar citiem līdzīgi domājošiem, noliekam sveces pie Rīgas pils mūra, radot vējā ņirbošu sveču gaismas sienu. Kāds pamanās piedalīties lāpu gājienā, no punkta A līdz punktam B, cenšoties pievienoties pūļa atskaņotām dziesmu rindām. Un nu jau vairākus gadus par tradīciju ir kļuvis gaismas festivāls "Staro Rīga", kas norisinās četras līdz piecas dienas un tā laikā ikvienam interesentam iespējams izvēlēties veikt kādu pastaigu maršrutu ar apskatāmo objektu karti rokās, ienirstot cilvēku pūlī, lai tiktu pārsteigts, iegūtu kādas zināšanas, kopīgi baudītu un aizmirstos no steidzīgās ikdienas. Gaismas elementi viennozīmīgi paspilgtina mūsu emocijas un rada iemeslu, lai ar izbaudīto dalītos ar citiem - klātesošiem vai klāt neesošajiem - sev tuvajiem cilvēkiem.

Šobrīd dažādu objektu izgaismošana vai gaismas elementu izmantošana pasākumos, kļuvusi par iespēju, kā izteikties, kā izcelt svarīgo, lai izklaidētu un pat pārsteigtu. Gada noslēgumā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā bija iespējams aplūkot radošas izgaismotas instalācijas "Ziemas gaismas dārzs". Savukārt šī gada februāra un marta mēnešos Siguldas pils kvartālā un Livonijas ordeņa pilsdrupās norisinājās lielo laternu festivāls “Brīnumzemē”, kurā tika izvietotas vairāki simti ar rokām darinātas lielizmēra zīda, izgaismotas skulptūras no Pakrojas muižas, kuras atainoja Luisa Kerola grāmatas "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" personāžus un idejas. Gaismas efektiem izmantots miljoniem spuldžu, paspilgtinot ikkatras skulptūras stāstu, savukārt

klusuma laušanai fonā tiek atskaņota speciāli šim notikumam komponēta mūzika, dažādiem citātiem radot iluzoru citas realitātes pieskaņu.

Un cik gan ļoti atskaņotās frāzes par citādo uztveri sasaucas ar Krievijas un Ukrainas pašreizējo konfliktu. Viens no tiem: "Nē, nē, es neesmu traks, vienkārši mana realitāte atšķiras no jūsējās," liek aizdomāties par to, kā mums tiek "pasniegta pasaule" un kā ikviens no mums to uztver. Turklāt rada kaudzi papildus jautājumu, uz kuriem ne vienmēr spējam atrast pārliecinošu atbildi, ko spētu zinātniski

pierādīt. Mēs mēdzam būt pārliecināti, ka vislabāk zinām pareizo atbildi, taču, cik objektīvi spējam uzticēties paši sev? Ne vienmēr kāds, kurš fantazē, ir uzskatāms par traku, taču, kurš pateiks, kur ir robeža, kad tā rodas un vai tā jānovelk? Kurā brīdī mēs varam pasmīkņāt par cilvēka izdomas pārbagātību, un kad mēs stāstus uztveram par realitāti? Bērnībā mēs mēdzām sekot lasīto grāmatu iedvesmai un iedomājāmies pasauli citādu, ieliekot tajā savas ilgas, savus sapņus, kurus nākotnē cerējām piepildīt. Taču pieaugušie bieži zaudē savu spēju fantazēt, itin kā atzīdami savu sakāvi smagās ikdienas radītās rūpju nastas un steigas priekšā.

Vai fantāzija mūs galu galā iedvesmo varoņdarbiem vai tomēr apdraud mūsu adekvātu uztveršanu apkārtējo acīs? Pastaiga starp šiem pasaku tēliem sniega klātajā fantāzijas zemē radīta gluži kā atgādinājums par mūsu pieaugušo indivīdu pazaudēto bērnu aizrautību - tā, kā mums pietrūkst ikdienā. Un, iespējams, atstāj atvērtu jautājumu – vai veselīga un citus neapdraudoša fantāzija, skaidri apzinoties realitāti, nav pat vēlama mūsu radošajam potenciālam?

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, lai parādītu nostāju, valstis, atbalstot un solidarizējoties ar Ukrainu, izmanto mākslīgo gaismu, lai izgaismotu savus nozīmīgos kultūras objektus Ukrainas karoga zili dzeltenos toņos. Zīmīgi, ka Ukrainas karoga krāsas, kur zilā un dzeltenā - horizontāli novietotās vienāda platuma joslās - abas ir piederošas pamata krāsām, šādā kontekstā simbolizējot zilas skaidras debesis virs dzeltena kviešu lauka. Salīdzinoši, ja sarkanā kā pamatkrāsa ir vispiesaistošākā no visām krāsām

ar uzmundrinošu efektu uz cilvēkiem, tad dzeltenā tiek aprakstīta kā visspilgtākā, un tā iedarbojas pozitīvi uz fizisko aktivitāti un uzlabo omu. Zilā krāsa, turpretī, saistās ar jūru un debesīm; tā raisa cerības, nomierina, tāpēc ir atzīta par visiemīļotāko no krāsām. Atsaucoties uz spontāni organizēto koncertu “Ukrainas brīvībai” 25.02.2022., pie Rīgas Kongresu nama sapulcējās ievērojams skaits cilvēku, kuri aktīvi izmantoja plakātus un simbolus, kuru krāsas nes zilo un dzelteno toni un veidoja sveču

ceļu no Ukrainas vēstniecības līdz Krievijas vēstniecībai. Un simboliski koncertā izskanēja Raiņa vārdi: “Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu.” Ikviens spējīgs domās un darbos būt kopā ar Ukrainas tautu, pat vismazākajā veidā palīdzot kopīgi tikt pāri šim grūtajam periodam, par kura realitāti mums neļaus aizmirst zili dzeltenais krāsu kods mūsu ielas. Karš saliedējis Ukrainas tautu, pie viena saliedējot arī mūs. #StandWithUkraine #LOB