BK LU žurnāls ''Par un ap mums'' (decembris, 2017)

L a t v i j a s

U n i v e r s i t ā t e s

BASKETBOLS

Par un ap mums

Pasaules Universiādes bronza vēsturisks sasniegums!

No ASV uz LU - Rendijs Feikners un Ričards Pinne atgriežas mājās Trenera iedvesmota studēt un spēlēt - Ilze Nordena Spēlētāju ģimeņu atbalsts gan mājās, gan tribīnēs LU sportam beidzot savs talismans!

Absolvents Rihards Zēbergs: Kad treneri palīdz noticēt sev

Linards Jaunzems

www.bk.lu.lv

Nr. 7 / 20. 12. 2017

Cl106.2.12.1

SIA Te TelCom ir elek elektronisko iepirkumu sistēmas dalībnieks ja jau 7. gadu!

Jauns dizains

un u n nemainīgi nemain inīgi laba kvalitāte! kva

699 EUR AR PVN Nosaukums Nosaukum ms

HP P ProBook Pro 4450 50 G G55

Op peratīvā atmiņa Operatīvā

4 GB

Displejs

15.6 ”

C ietais disks Cietais

128 GB SSSD

Procesors

i3 - 71ooU oU

Operētājsistēma

Window Windows 10 Pro

Datortehniku

Servertehniku Servert IEGĀDĀJIES

PIE MUMS Biroja tehniku

+371 22 00 2222

Programmatūru

2

info@telcom.lv

Saturs 6 Pasaules Universiādes atskaņas

Mūsējo stāsti par piedzīvoto ārpus basketbola laukuma

12 Jaunajā sezonā - ar spēcīgiem līderiem un virkni debitantu Par Latvijas Universitātes galveno komandu

16 No sapņa par Ameriku līdz Latvijas Universitātes sistēmai Intervijas ar Ričardu Pinni un Rendiju Feikneru

22 Kad sporta skolas treneris motivē studēt Latvijas Universitātē Intervija ar Ilzi Nordenu

28 No soliņa līdz medaļām

Intervija ar Latvijas Universitātes basketbola sistēmas absolventu Rihardu Zēbergu

34 Atjautības rubrika – sacenšas jaunās Latvijas Universitātes karsējmeitenes Paula, Rebeka vai Laura – kura ir atjautīgākā?

38 LU/BS Rīga - augsta kvalitāte gan treniņos, gan blakus lietās Par Latvijas Universitātes basketbola sistēmas attīstības komandu

42 Jauns, talantīgs un pats savas laimes kalējs Intervija ar Teodoru Bergmani

46 Ģimenes atbalsts kā viens no svarīgākajiem veiksmīgas karjeras faktoriem Spēlētāju ģimenes basketbola tribīnēs

50 Vai “studenta pēdējais brīdis” iespējams arī profesionāliem sportistiem?

Mūsējie par ikdienas režīmu un apņēmību visu paspēt

56 Latvijas Universitātes sportam savs talismans!

Trakais profesiors ir klāt

60 Iepazīstieties - Latvijas Universitātes basketbola mājas spēļu dīdžejs Intervija ar Funky DJ Elegant

64 BK LU mobilais reportieris Viss, kas sadarīts ārpus basketbola laukuma

3

Vispirms vēlos visus sveikt ar svētkiem, kas tuvojas. Novēlu visiem kā sportisku Jauno gadu, tā arī veselību - ja tā būs, tad arī viss pārējais būs kārtībā.

Atskatoties uz aizejošo gadu, tas vienmēr paliks atmiņā ar vērienīgo sasniegumu Pasaules Universiādē – bronzas medaļām! Jā, mēs tajā startējām kā Latvijas studentu izlase, taču nav noslēpums, ka tās kodolu veidoja Latvijas Universitātes spēlētāji, par ko ir dubultliels gandarījums.

Runājot par Universiādi, vispirms vēlos teikt lielu paldies Uģim Biseniekam un Dzintaram Berkoltam, jo viņu ieguldītie pūliņi vainagojās ar rezultātu - iespēju turp doties un spēlēt. Otrs lielais paldies seko spēlētājiem un treneriem, kuri savukārt šo braucienu materializēja ar izcīnītām medaļām. Mūsu spēlētāji tam gatavojās visu vasaru, un domāju, ka par gūto panākumu joprojām ir milzīgs gandarījums. Tas ir ļoti labs pierādījums tam, ka dzīvē ir jādara lietas, kas patīk, jeb vietā būtu teiciens “ja kaut ko dari, tad dari to no sirds”. Bieži mēs dzīvē pie zināmiem apstākļiem sev jautājam, vai tas, ko es daru, man tiešām patīk? Par sevi un bronzas komandu varu teikt, ka mēs darām savu īsto lietu un pie zināma darba ieguldījuma un pūliņiem sapņi spēj piepildīties.

Tas mirklis, kad stāvi uz goda pjedestāla un mastā tiek pacelts Latvijas karogs, ir fantastisks. Mums kā valstij nemaz nav tik daudz to sportistu, kuri šādu brīdi ir piedzīvojuši, tādēļ izbaudījām to no visas sirds. Tā bija visvērtīgākā alga par ieguldīto darbu. Mazliet gan bēdīgi, ka Latvijā Pasaules Universiāde netiek tik ļoti atzīta kā citvien pasaulē, taču Latvija un jo īpaši Latvijas Universitāte varēs vēl ilgi lepoties ar šīm medaļām pasaules trešajā vērienīgākajā sporta notikumā!

Būtu skaļi teikts, ka mēs uz Taipeju devāmies ar domu par medaļām, taču katrs no mums klusībā cerēja uz kaut ko lielu. Tomēr šis noteikti nav tikai aizvadītās vasaras darba nopelns - tas ir rezultāts Latvijas Universitātes basketbola sistēmas darbam vairāku gadu garumā!

Guntis Endzels BK Latvijas Universitāte galvenais treneris Latvijas studentu izlases galvenais treneris Latvijas 2017.gada labākā trenera balvas kandidāts

Ticiet, dariet un nekad neapstājieties!

4

5

Latvijas studentu izlase

Pasaules Universiādes atskaņas – šoreiz ārpus laukuma Kārlis Dārznieks

Latvijas studentu izlases bronza Pasaules Universiādē ir viens no šī gada vērienīgākajiem Latvijas basketbola panākumiem, kas noteikti paliks kā zīmīgs sasniegums valsts sporta vēsturē. Viennozīmīgi, sasniegtais basketbola laukumā šiem spēlētājiem, treneriem un personālam būs visspilgtākā atmiņa no Taipejas, taču kopumā pavadītais laiks Tālajos Austrumos bija notikumiem bagāts. Šoreiz tieši par to.

Kā zināms, Latvijas studentu izlases kodolu veido Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēma, līdz ar to lielākā daļa komandas ir LU basketbola faniem labi zināmi spēlētāji un arī treneri. Daži no mūsējiem Latvijas studentu izlases rindās ir Daniels Minajevs, Renārs Birkāns, Pēteris Rēķis un Marts Ričards Ozolinkevičs, kuri dalījās iespaidos par piedzīvoto Taivānā un Ķīnā, kur savukārt nedēļas garumā noritēja gatavošanās Universiādei un adaptācija pie laika joslas izmaiņām. Sākot no pārlidojumiem un noslēdzot ar spēļu formu pāršūšanu – mūsējo stāsti par pieredzēto ārpus basketbola laukuma.

Augstākā debesskrāpja apmeklējums un izbrauciens ar divriteņiem Centra spēlētājs Daniels Minajevs kā pirmo atminas ekskursijas dienu Taipejā, kurā varēja piedzīvot vēl nebijušas sajūtas. “Mums bija iespēja apskatīt Taipeju no augšas, uzbraucot visaugstākajā debesskrāpī. Kā mums stāstīja, pirms šāda veida būvju trakums pārņēma Dubaiju un citas pilsētas, šis esot bijis viens no augstākajiem visā pasaulē. Bija ļoti interesanti!” Danielam spilgtā atmiņā palikušas arī daudz piezemētākas lietas, piemēram, izbraucieni ar velosipēdiem. “Brīvajā laikā savācāmies kāds bariņš un devāmies braucienā ar velosipēdiem pa pilsētu. Tajā reizē galapunkts bija lielais Universiādes stadions, kur atbalstījām Guntu Latiševu-Čudari, kura izcīnīja sudraba godalgu. Arī tas bija baudāms pasākums ārpus basketbola laukuma.”

6

Gandrīz ieraudzīts ūdenskritums un trauksme lidmašīnā Daniela aprakstīto akcentē arī Marts Ričards Ozolinkevičs, kurš pastāsta arī par citas ekskursijas atgadījumu. “Ekskursijas bija ik pa laikam, taču vienā no tām devāmies uz tādu kā dabas parku, kas bija arī ārpus attīstītās pilsētas daļas. Pirmie misēkļi jau sākās laika plānošanā ar transportiem – devāmies ar metro un galā bijām vien tad, kad jau bija plānots doties atpakaļ (smejas). Tobrīd gan tas nelikās smieklīgi, jo visi bijām jau paguruši. Lai nu kā, turpinājām ceļu augstu kalnos, kur mūsu mērķis bija doties uz ūdenskritumu. Mūs visu laiku pavadīja mūsu komandas pavadone no Taipejas, taču arī viņa precīzi nezināja ceļu, ik pa laikam uzrunājot vietējos. Kad noskaidrojās, ka līdz mūsu galamērķim ir vēl pusstundas gājiens, pagurumu nomainīja neapmierinātība. Visu izvērtējot, devāmies atpakaļ - tā kā mūsu pamata mērķis bija Universiāde, nolēmām visus spēkus neatstāt ekskursijās,” stāsta Marts. Tāpat saspēles vadītājs dalās iespaidos par pārlidojumiem, kuri mūsu komandai nebija mazums.”Lidojumu bija traki daudz. Vispirms jau uz Stambulu, tad tālāk uz Ķīnu, kam starpā arī garas stundas lidostās. Ķīnā, lai nonāktu galamērķī, bija arī iekšzemes pārlidojums, un tajā bija interesants atgadījums. Nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ lidmašīna nolaidās citā lidostā un nogaidīja, līdz varējām ceļu turpināt. Tā arī sanāca divu stundu ceļu veikt piecās stundās. Lidojuma laikā Ķīnas pilots faktu, ka esam nolaidušies citā lidostā, paziņoja ķīniešu valodā, savukārt angļu valoda bija tik slikti saprotama, ka vienīgais, ko uztvērām, bija frāze “nepietiek degvielas”. Tā dēļ pat kāds paspēja

Skats no debesskrāpja.

satraukties (smaida), bet tad mūsu komandas pavadone paskaidroja patieso situāciju, un visi kļuva mierīgi.”

Taipejas nakts tirgus – eksotisku ēdienu meka Viens no izlases līderiem Renārs Birkāns stāsta par Taipejas nakts tirgus apmeklējumu. “Pirms došanās nebija ne jausmas, ko sagaidīt. Citi sportisti teica, ka tirgu noteikti ir vērts apmeklēt, turklāt arī mērķis bija iegādāties kādu suvenīru savējiem. Kad ieradāmies, bija patīkams šoks - ļoti daudz cilvēku, visi stendi izdekorēti ar spilgtām lampiņām, turklāt visam klāt specifiska smarža no vietējiem ēdieniem.

Tā bija arī unikāla pieredze - redzēt ēdienus, ko līdz tam dzīvē nebijām redzējuši. Tajā mirklī bija bail tos izmēģināt, lai nebūtu kādas vēdera sāpes vai kas cits Universiādes laikā, taču tagad jau ir mazliet žēl, ka nepagaršoju. Tam visam klāt varēja arī piedalīties dažādās aktivitātēs- mest pa bundžām, mest šautriņas, spēlēt taivāniešu galda spēles. Lielisks piedzīvojumstas noteikti paliks atmiņā saistībā ar Taivānu,” uzsver Renārs Birkāns.

Slimnīcas apmeklējums un operācija Ne tas veiksmīgākais brauciens izvērtās vienam no pieredzējušākajiem spēlētājiem Pēterim Rēķim - viņš piedzīvoja vietējās medicīnas specifiku. “Jā, uz Ķīnu devos ar iekaisumu kreisās rokas elkoņa apvidū. Ārsti Latvijā ieteica nogaidīt, un ne velti, jo Ķīnā valdošais klimants ieviesa savas korekcijas, un, pretēji cerībām, pēc nepilnas nedēļas jau bija nepieciešama atkārtota ārstu konsultācija, lai lieki neriskētu ar veselību. Kopā ar fizioterapeiti Sintiju Priedi devāmies

7

uz pilsētas galveno slimnīcu. Varētu šķist, ka situācija nav nekāda neparastā, bet vērā jāņem fakts, ka atradāmies Ķīnā, kur valda komunistiskā domāšana un savas tradīcijas. Līdz ar to, lai nokļūtu slimnīcā, mums bija nepieciešams saskaņot vizīti ar pilsētā valdošās partijas vadītājiem. Un, kad vēlreiz visiem saskaņojumiem izgājām cauri, jau esot slimnīcā, saskārāmies ar nākamo problēmu – dežūrējošais ārsts nerunāja angliski. Slimnīcā kopumā atgriezāmies trīs reizes. Pēdējā reizē ārsti nolēma veikt operāciju.

Mani veda uz noslēgtu telpu piecu cilvēku pavadībā. Bija pamatīgs satraukums, bet nepilnas stundas laikā elkonis tika savests kārtībā ar mums neatpazīstamiem aparātiem. Tikai pēc tam mums arī angļu valodā paskaidroja, kas bija noticis un kā turpmāk rīkoties. Lai nu kā, drīz vien pametām slimnīcu, un pāris dienas vēlāk jau atgriezos laukumā.”

Filmas cienīgs stāsts – kā mūsējie pāršuva formas Latvijas studentu izlase Ķīnā un Taivānā kopumā pavadīja trīs nedēļas, līdz ar to saprotami, ka interesanti atgadījumi tika piedzīvoti daudz. Arī organizatoriskā ziņā netrūka interesantu atgadījumu, no kuriem viens ir pat filmas sižeta cienīgs.

Kā stāsta LU Sporta centra direktors Uģis Bisenieks, izlases sarkanbaltās formas nodrošināja Latvijas Basketbola savienība. Bija sarunāts, ka ražotāja PEAK spēļu formas tiks saņemtas turpat Ķīnā. Studentu izlases vadība tika brīdināta, ka Ķīnas izmēri neatbilst Eiropā pierastajiem, līdz ar to jārēķinās, ka izmēri var būt mazāki. Ņemot to vērā, spēlētājiem tika pasūtītas lielākas formas, bet beigu beigās izmēri tomēr atbilda Eiropas standartam. Ja garajiem spēlētājiem formas derēja ciešami, tad saspēles vadītāji gan tajās “slīka”, un bija jāmeklē risinājums. Tā kā basketbolisti uz Universiādi devās kā vieni no pirmajiem, aizvadot vēl nedēļu garu pārbaudes turnīru LU formās, citiem Latvijas delegācijas sportistiem pāris dienas vēlāk tika sūtītas tepat pirktas formas, taču uzraksta uz vēdera “Latvija” un tam klāt esošo trīs zvaigžņu dizains nedaudz atšķīras, uz ko norādīja arī Universiādes funkcionāri – bija jāmeklē cits risinājums. Tā mūsējie Taipejā meklēja šuvēju, kurš no abām spēļu formām izveidoja vienu kopēju – ar īsto izmēru un atbilstošu vēdera dizainu. Lai arī tā bija milzu problēmu rinda, viss izdevās, un tagad uz šo ikviens atskatās ar smaidu. Lūk kā – ne tikai “Sapņu komandā 1935” formu jautājums tika risināts mirkli pirms spēles.

Kristaps Pļavnieks Latvijas studentu izlases kreklā. Ja labi ieskatās, var manīt minēto krekla uzraksta modifikāciju.

8

9

10

11

Raksts

Jaunajā sezonā – ar Pasaules Universiādes pieredzi, spēcīgiem līderiem un virkni debitantu Laura Melne

Pieredzi un pozitīvas emocijas sasmēlusies Pasaules Universiādē, no kuras atgriezusies ar vēsturisku sasniegumu un bronzas medaļām kaklā, Latvijas Universitātes (LU) basketbola komanda (BK) sākusi jauno Latvijas Basketbola līgas (LBL) sezonu.

Kas šajā gadā komandā ir mainījies?

Vēl rudens sākumā, salīdzinot pašreizējo un iepriekšējās sezonas BK LU sastāvu, vienas no pirmajām pārmaiņām saistītas ar komandas līderiem. Mūsējos atstājis tās rezultatīvākais spēlētājs Edgars Lasenbergs, kurš savu basketbolista karjeru nolēmis turpināt “Valka/Valga” vienībā. Arī līdera cīņā zem groziem Roberta Krūmiņa vārdu komandas pieteikumā oktobrī nevarēja atrast. Tāpat spēlēt basketbolu augstākajā līmenī ir pārtraucis iepriekšējais komandas kapteinis Harijs Rubenis, kā arī pieredzējušie spēlētāji Armands Ginters un Dmitrijs Brizgalovs.

Lai arī šobrīd situācija nedaudz mainījusies un R. Krūmiņš atgriezies LU rindās, līderu vieta tukša nestāv.

Par rezultatīvāko spēlētāju studentu rindās nu kļuvis Linards Jaunzems ar vidēji vairāk nekā 15 punktiem un septiņām atlēkušajām bumbām spēlē. Ne reizi vien šosezon Linards sasniedzis “double-double”, no kuriem iespaidīgākais līdz šim bijis 3. decembra spēlē pret “Betsafe/Liepāja”, kurā Linardam 30 gūti punkti un 15 atlēkušās bumbas. Ar līdera cienīgu sniegumu izceļas arī LU komandas kapteinis Jānis Eiduks, kurš šobrīd studentu rindās ir precīzākais tālmetienu izpildītājs. Savukārt saspēles vadītājs Renārs Birkāns laukumā un statistikas ailēs turpina izcelties gan ar jau ierasto ievērojamo rezultatīvo piespēļu skaitu, bet arī regulāri spēlēs gūtiem vairāk nekā desmit punktiem. Birkānam šobrīd arī lielākais spēles laiks komandā. Tāpat jāpiemin arī Pēteris Rēķis, kurš šobrīd BK LU aizvada jau sesto sezonu, tādējādi esot tās pieredzējušākais basketbolists.

12

”Mums pretī nāca valstu otrās izlases, un mēs parādījām, ka neesam ne ar ko vājāki, bet bieži vien arī stiprāki par tām” Līdzās pieredzējušajiem spēlētājiem šosezon ir arī gana daudz debitantu vai arī tādu spēlētāju, kuri līdz šim “OlyBet LBL” līmenī spēlējuši minimāli. Regulāri laukumā dodas Aivis Lēmanis, Kārlis Žunda, Arvīds Dambenieks un Daniels Minajevs, kuri lielāko daļu pagājušās sezonas aizvadījuši LU basketbola sistēmas attīstības komandas “LU/BS Rīga” sastāvā. Uz LU pārgājis arī liepājnieks Kārlis Grigaļūns, savukārt Rendijs Feikners un Ričards Pinne studentiem pievienojušies pēc tam, kad jau gūta basketbola pieredze Amerikas Savienotajās Valstīs.

LU BK galvenais treneris Guntis Endzels norāda, ka sastāva maiņa studentu komandā ir dabisks process, ņemot vērā, ka spēlētāji pabeidz studijas, saņem piedāvājumus no citām vienībām un turpina karjeru citur. Treneris ir arī apmierināts ar jauno spēlētāju sniegumu, kuri LU galvenajai komandai pievienojušies tikai šogad: “Jaunie spēlētāji cīnās, trenējas, neko sliktu nevaru teikt, bet visam jau vajadzīgs laiks. Nav tā, ka tu pārnāc no otrās komandas vai esi mazāk spēlējis un tad to lielo vezumu velc. Vajadzīgs laiks, spēļu prakse. Šogad čempionāts ir tāds, ka mēs daudzās spēlēs pretendējam uz uzvaru, tādēļ ne velti saspringtākajos brīžos laukumā vairāk iet tie pieredzējušākie spēlētāji.” Endzels uzsver arī būtisko LU basketbola sistēmas attīstības komandas “LU/BS Rīga” nozīmi, norādot, ka tā ir pieklājīgā līmenī un arvien attīstās. “Domāju, ka drīz mums būs arī pašu sistēmas radīti spēlētāji, kuri jau zinās prasības un būs gatavi ātrāk iekļauties “OlyBet LBL” komandas darbībās,” saka treneris.

Salīdzinot ar citiem gadiem, šogad atšķirības bija vērojamas komandas pirmssezonas gatavošanās procesā. Tam par iemeslu, protams, bija Pasaules Universiāde, kas augusta otrajā pusē notika Ķīnā, Taipejā. Kā jau zināms, Latvijas studentu basketbola

Kārlis Grigaļūns.

13

Kārlis Žunda.

izlase, kuru vadīja LU treneru korpuss un kura pamatā sastāvēja no LU basketbolistiem, tajā demonstrēja lielisku sniegumu, cīņā par trešo vietu pārspējot Serbijas valstsvienību un izcīnot vēsturisku panākumu bronzas medaļas.

Tā, protams, bija neatsverama pieredze gan basketbola, gan gūto emociju, gan notikuma vēriena un organizācijas ziņā. Arī treneris Guntis Endzels norāda, ka Universiāde un gatavošanās process tai šīs LBL sezonas kontekstā vērtējams tikai pozitīvi. “Spēlētāji visu vasaru vairāk vai mazāk trenējās. Tas bija cita veida darbs - komandas, nevis individuālais, kas bija ļoti nepieciešams,” uzsver treneris. Ja ļoti jāmeklē mīnusi, tad tāds varētu būt tikai fakts, ka Universiādes spēles notikušas mums neraksturīgā laikā. Taču tas patiesi ir nieks, salīdzinot ar ieguvumiem. “Kāds bija Pasaules Universiādes līmenis, kāda organizācija... Tas bija liels solis spēlētāju karjerai, pārliecībai, ka viņi var spēlēt labā līmenī. Mums pretī nāca valstu otrās izlases, un mēs parādījām, ka neesam ne ar ko vājāki, bet bieži vien arī stiprāki par tām,” rezumē Endzels.

Guntis Endzels.

AR BENU TAVA ĢIMENE IR ZEM DROŠA SPĀRNA! BENU lojalitātes kartes programma ar progresīvu uzkrājuma sistēmu.

Lojalitātes ka ww w.benu.lv

uzzini vairāk www.benu.lv 14

rte

15

Lielā intervija

No sapņa par Ameriku līdz Latvijas Universitātes sistēmai – mūsu jaunie spēlētāji Ričards Pinne un Rendijs Feikners Agija Vehtere

Ik gadu Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēma savā saimē uzņem jaunus spēlētājus, kuri ar dažādām ambīcijām un mērķiem vēlas apvienot profesionālo basketbolu ar kvalitatīvām studijām. Šajā sezonā tādi ir arī Ričards Pinne un Rendijs Feikners, kuri uz savas ādas izjutuši sapņu zemes Amerikas ēnas pusi – visa sākšanu no nulles un vēlmi sevi pierādīt starp fiziski spēcīgākiem un sportā rūdītākiem atlētiem.

Nu viņi nonākuši LU sistēmā, kur nolēmuši iegūt augstāko izglītību.

Ričards un Rendijs nav parasti “piemājas” basketbolisti – viņi ar savu attieksmi un smagu darbu ir pierādījuši, ka atrašanās laukumā starp labākajiem ir viņu pašu nopelns. Pateicoties mērķtiecībai un talantam, Ričards ar VEF Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) atbalstu saņēma iespēju studēt Rīgas Biznesa Skolā (RBS), savukārt Rendijs valsts izlases rindās startējis trīs reizes.

Basketbolā Ričards Pinne trenējas kopš otrās klases, kad mamma viņu aizvedusi uz basketbola skolu “Rīga/DSN”. “Treneris Mārtiņš Fomins mani ir uzaudzinājis basketbolā, savukārt Anatolijs Konstantinovs

mani iedvesmoja vairāk ticēt pašam sev un tam, ko spēju izdarīt laukumā. Divas reizes esam uzvarējuši LJBL čempionātos, spēlējuši VEF Superlīgā un Latvijas Basketbola līgas (LBL) otrajā divīzijā,” par saviem pirmajiem treneriem stāsta Ričards.

Pārejot uz profesionālo basketbolu, viņš uz savas ādas izjuta, kā ir stāties pretī fiziski spēcīgākiem spēlētājiem, kuri laukumā ir gudrāki gan taktiskajā, gan meistarības ziņā. Ričards stāsta, ka Amerikā sportisti ir daudz atlētiskāki, kā arī nācies aprast ar domu, ka primārais tur nav komandas darbs, bet spēlētāji ir vairāk tendēti spēlēt “viens pret viens”.

16

Par nokļūšanu Amerikā Ričards stāsta: “Nokārtoju eksāmenus, tika nofilmētas dažas spēles, tur mani ievēroja treneri, ieguvu stipendiju un nolēmu, ka braukšu. Western Nebraska College komandā nospēlēju vienu gadu. Sapratu, ka mājās, Latvijā, ir labāk, un atgriezos.”

Ričards nekad nav atmetis domu par studjām LU. “LU vienmēr bija starp manām primārajām izvēlēm, kur gribēju mācīties par matemātiķi-statistiķi.

Vajadzēja arī vietu, kur spēlēt basketbolu, un, kaut Latvijā atgriezos tikai augustā, LU mani jau gaidīja,” atminas sportists.

“Mans sniegums šosezon laukumā nav bijis tas labākais, taču līdz sezonas beigām tas pavisam noteikti uzlabosies. Es ļoti novērtēju, ka varu spēlēt mājās – draugi un ģimene var klātienē vērot to, kā spēlēju, jo Amerikā šādas iespējas nebija,” par pozitīvo LU basketbola sistēmā stāsta Ričards.

Savukārt Rendija Feiknera basketbolista karjera ir visai bagātīga – LBJL laikā viņš spēlējis vairākās komandās, pārstāvējis Latviju trīs Eiropas čempionātos, pavadījis Amerikā trīs sezonas un šobrīd spēlē Latvijas augstākajā basketbola līgā.

Pirmos divus gadus Rendijs aizvadīja Brocēnos, taču tad, vēloties attīstīties labākā līmenī, pārgāja uz Saldus Sporta Skolu, kur spēlēja līdz pat 9. klasei. Paralēli divas sezonas viņš aizvadījis arī Ventspils sporta skolā “Spars”, kur kopā ar komandas biedriem spēlējuši Eiropas jaunatnes basketbola līgā.

Rendijam ļoti spilgti atmiņā palicis viņa pirmais treneris Brocēnu novada bērnu un jaunatnes sporta skolā - Askolds Vārpiņš, kurš iemācījis svarīgākos basketbola pamatus. Savukārt pie Mareka Bajāra aizvadīti pirmie individuālie treniņi no rītiem, attīstot individuālo tehniku un fizisko sagatavotību. Mareks arī bijis tas, kurš Rendiju nosūtījis trenēties uz Ventspili pie Ginta Fogeļa. Bet pie trenera Edgara Buiķa Rendijs pa īstam izbaudījis, kā ir spēlēt basketbolu, attīstoties arī meistarības ziņā, jo Edgars viņam uzticējies un devis iespēju kļūt labākam.

“Ventspilī Gints Fogels bija pirmais treneris, kurš man iemācīja disciplīnu, ielika pamatus Eiropas gudrajā basketbolā. Pirmās kombinācijas – tas man patiešām bija kaut kas jauns. Taktiskajā ziņā viņš bija diezgan prasīgs treneris, un, pateicoties viņam, es tiku arī Latvijas U16 basketbola izlasē,” atmiņās dalās Rendijs. Ņemot vērā vecāku vēlmi nodrošināt labu un kvalitatīvu izglītību, Rendijs vidusskolas gaitas uzsāka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, sākot spēlēt arī tikko jaunizveidotajā profesionālajā basketbola skolā “VEF Rīga”. Trenera Nikolaja Mazura vadītās “VEF Rīgas” rindās Rendijs aizvadījis vairākas spēles gan LJBL, gan LBL otrajā divīzijā, savukārt 11. klasē viņš nonāca “VEF Kadeti” rindās un spēlēja LBL komandā “LMT Basketbola akadēmija” pie Arņa Vecvagara.

Par ceļu līdz Latvijas U16, U18 un U20 izlasēm Rendijs stāsta: “Iekļūšana izlases kandidātu sarakstā 17

Ričards Pinne piedalās 2015./2016. gada sezonas VEF Rīgas Skolu superlīgas Zvaigzņu spēles slam-dunk konkursā.

deva motivāciju - tajā laikā darīju visu iespējamo, lai tur tiktu. Smagi trenējos, gatavojos, un tā patiešām man bija pirmā iespēja tikt kaut kur tālāk. Tiku U16 izlasē, un tas bija liels notikums. Pārējās izlasēs nostiprinājos pakāpeniski.”

Rendijs uzskata, ka izlases rindās nonācis pateicoties savai darba ētikai: “Smagi strādāju treniņos, spēlēju kopā ar vecākiem puišiem un ar savu gribasspēku, neatlaidību, mērķi un cīņassparu izkonkurēju pārējos. Ar laiku kļuvu arvien labāks un labāks spēlētājs.”

Rendijs piebilst, ka tas bija ļoti liels pagodinājums un reizē arī milzīga atbildība. “Tie bija kā basketbola svētki. Mēs bijām kā ģimene. Skatoties, kā tagad Latvijas izlase spēlē Eiropas čempionātā, skrien skudriņas un gribas uzvilkt Latvijas kreklu!” norāda Rendijs.

2013./2014. gadā viņš jau spēlēja “lielo basketbolu” – LBL pārstāvēja komandu ”LMT Basketbola akadēmija”, kas tika izveidota, lai U18 izlases jaunieši “apbružātos” pieaugušo basketbolā. Rendijs savās atbildēs par šo laiku ir tiešs: “Galvenais treneris bija Arnis Vecvagars, kurš man uzticējās – deva lielu spēles laiku, palīdzēja adaptēties. Atceros, ka viegli nebija, jo LBL spēlētāji bija lielāki, spēcīgāki, ātrāki, pieredzējušāki, tāpēc man bija grūti – bija milzīgs spiediens gan taktiskajā, gan fiziskajā ziņā, bet tā bija laba pieredze. Tas ir pilnīgi cits ātrums, cita domāšana. Bija ļoti smagi zaudējumi, bet tas deva rūdījumu, lai sagatavotos U18 izlasei.”

12. klasē Rendijs pārvācās uz Ameriku, kur spēlēja basketbolu un mācījās Global Studies and World Languages Academy at Tallwood High School.

Rendijs Feikners ar Floridas Līča krasta universitāti (Florida Gulf Coast University) uzvar savā konferencē.

Otrajā gadā viņš spēlēja Impact Basketball Academy, savukārt trešajā gadā savas prasmes pierādīja Florida Gulf Coast Eagles men’s basketball team laukumā.

“Mans sapnis bija braukt uz Ameriku – iegūt tur augstāko izglītību, kas vecākiem vienmēr bija primārais, un, protams, arī spēlēt basketbolu. Mani ļoti fascinēja turienes koledžu atmosfēra - gan sporta, gan kultūras, gan sadzīves ziņā. Amerika likās kā sapņu zeme. Pirmajā gadā, kad mācījos Virdžīnijas štatā, iepazinu tur esošās basketbola īpatnības – tur uzvarēt štata čempionātā ir kā mums uzvarēt Jaunatnes līgā. Pirmais gads bija adaptācijas periods - tas bija sava veida šoks. Aizbraucu, nevienu nepazīstot, man bija “jāizsit” sava vieta zem saules gan mācībās, gan jāaprod ar viesģimeni, kuri man patiešām ļoti daudz palīdzēja.

Kad pirmā sezona neizvērtās tāda, kā cerēts, aizgāju uz Impact Basketball Academy - tā bija kā sagatavošanās skola starp vidusskolu un koledžu. Tur es attīstījos gan fiziskajā, gan individuālajā meistarībā - man deva lielu spēles laiku. Trešajā gadā pārgāju uz Floridas Līča krasta universitāti (Florida Gulf Coast University) un tiku ļoti spēcīgā komandā. Tik augsta līmeņa komandā tieši fiziskās sagatavotības ziņā es nekad iepriekš nebiju spēlējis - viņu atlētisms bija kaut kas iespaidīgs. Sezona komandai bija diezgan veiksmīga – mēs uzvarējām savā konferencē, bijām regulārās sezonas čempioni un tikām prestižajā March Madness NCAA Tournament, kas Amerikā ir skatītāks nekā NBA play-off. Spēlējām Orlando Magic zālē vairāku tūkstošu skatītāju priekšā – redzēt Amerikas basketbola virtuvi bija kaut kas iespaidīgs,”

par Amerikā pavadīto laiku stāsta Rendijs.

Viņš piemetina, ka Amerikā baltādainajiem un īsa auguma spēlētājiem ir ļoti grūti izsisties un izveidot veiksmīgu basketbolista karjeru, jo konkurence ir milzīga. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no trenera, attiecīgā līmeņa, kurā spēlē, un komandas. Lielā mērā tas ir arī veiksmes faktors. Gara auguma spēlētājiem gūt panākumus esot daudz vieglāk, jo konkurence neesot tik milzīga un viņi ir pieprasīti.

Runājot par basketbola kultūru studentu līmenī, Rendijs norāda, ka starp Latviju un Ameriku ir vairākas diezgan krasas atšķirības. “Piemēram, Amerikā studentu sports ir lielā cieņā un tam ir senas tradīcijas, tāpēc arī tā apjoms un finansējums vairākiem sporta veidiem ir iespaidīgs. LU Sports iespēju robežās cenšas darīt to pašu - apvienot sportu ar izglītību, taču tradīcijas un finansējums šeit, salīdzinot ar Ameriku, ir pavisam citā līmenī. Katra spēle tur ir kā svētki,” uzsver sportists.

Rendija mērķis bija palikt Amerikā, iegūt augstāko izglītību un spēlēt basketbolu tur. Taču Amerikā diemžēl viss nesanāca tā, kā iecerēts, un bija jāpieņem lēmums – atgriezties Latvijā vai turpināt studijas tur. Bija traumas, kas liedza pāriet uz citām skolām, kas izrādīja par viņu interesi, tāpēc viņš nolēma atgriezties Latvijā.

Rendijs par izvēli studēt LU stāsta tā: “Izvēlējos mācīties Fizikas un matemātikas fakultātes studiju programmā “Matemātiķis statistiķis”, jo nākotnē tā būs viena no prestižākajām profesijām. Tieši “fizmatus” darba tirgū izķer visātrāk. Ja iegūsti bakalaura grādu šajā fakultātē, tad esi paveicis neiespējamo misiju.

Neesmu izvēlējies vieglāko ceļu, bet pagaidām tieku galā - ticu un ceru, ka tas nākotnē atmaksāsies.”

LU basketbola sistēmā Rendijs nonāca tāpēc, ka vēlējās spēlēt basketbolu iespējami augstākā līmenī, paralēli studējot un iegūstot labu izglītību. LU to nodrošināja, tāpēc viņš pieņēma šādu lēmumu un novērtē, ka var šobrīd šeit būt.

Viņš atzīst, ka apvienot studijas ar basketbolu ir grūti: “Viegli nav, bet tieku galā, palīdz arī kursa biedri. Mācos arī vienā kursā kopā ar savu brāli Kristapu Feikneru, arī mēs palīdzam viens otram. Ir ļoti svarīgi plānot savu ikdienu, jo lielākā daļa no mana brīvā laika aiziet tieši skolai un basketbolam. Ir dienas, kad

18

Rendijs Feikners.

kaut kas no skolas ir jāziedo basketbola dēļ un otrādi. Tāpat ir bijušas reizes, kad aizeju uz treniņu pilnīgi nekāds – neizgulējies un saguris, jo iepriekšējā naktī bijis daudz jāmācās, tāpēc cenšos savu ikdienu sabalansēt pēc iespējas produktīvāk.”

“Uzskatu, ka pagaidām spēlēju zem sava vidējā līmeņa. Neesmu līdz galam atraisījies. Varbūt tas ir tāpēc, ka pagājušajā gadā tik daudz nespēlēju, nebija spēļu prakse un pavasarī guvu traumu - salauzo kreiso pēdu, bija operācija un rehabilitācijas process nebija ātrs. Atgriežoties Latvijā, jūnijā gāju pie fizioterapeita un normāli atsākt skriet varēju tikai augusta sākumā. Nebija ielikta tik liela fiziskā bāze, nebiju tik labi sagatavojies sezonai, tāpēc sniegums laukumā šobrīd nav tāds, kā gribētos. Jāturpina trenēties, cīnīties par vietu sastāvā, un tad viss būs kārtībā. Galvenais ir atgūt pārliecību, kas nāk līdz ar spēļu praksi, un iegūt treneru uzticēšanos,” par sezonas gaitām un tās turpinājumu prāto Rendijs.

“Kādreiz, protams, gribēju būt profesionāls basketbolists – pagaidām tam neesmu atmetis ar roku. Šobrīd mans mērķis ir cīnīties par uzvaru katrā

Ričards Pinne.

spēlē, palīdzēt komandai, cik vien tas ir manos spēkos, kļūt labākam individuāli, kā arī labi mācīties, un galu galā saprast - izvēlēties izglītības vai basketbola ceļu. Taču mans sapnis ir spēlēt Eirolīgā – Madrides Real ir mana mīļākā komanda. Nekad neko jau nevar zināt!”

Rendijs Feikners Dzimis: 1996. gada 31. martā Pozīcija: Aizsargs

Ričards Pinne Dzimis: 1997. gada 17. oktobrī Pozīcija: Aizsargs

Sporta skola: Saldus Sporta Skola, profesionālā basketbola skola “VEF Rīga” Krekla Nr: 4 Pirmais treneris: Askolds Vārpiņš Nacionālās izlases (arī iekļūšana kandidātos (norādot gadu un U-vecumu): U16 – 2012.g., U18 – 2014.g., U20 (kandidāts) – 2015.g., U20 – 2016.g.

Līdzšinējais augstākais sasniegums sportā: Iekļūšana March Madness turnīrā ar Floridas Līča krasta universitāti Vidusskola, kuru absolvēji: Tallwood High School Fakultāte, kurss, studiju programma: LU Fizikas un matemātikas fakultāte, 1. kurss studiju programmā “Matemātiķis-statistiķis” Mīļākais ēdiens: Siļķe ar biezpienu un aukstā zupa Labākā, līdz šim redzētā filma: Amerikāņu snaiperis (American sniper) Mūzikas grupu TOP 3: Apvedceļš, Dakota, Eolika Slēptais talants: Aktiermāksla Iesauka: Rendis Rituāls pirms spēlēm: Labi izgulēties un paēst Lielākais elks: Tas, kuru redzu, katru reizi paskatoties spogulī

Sporta skola: Sporta nams “Daugava” Krekla Nr: 17 Pirmais treneris: Mārtiņš Fomins Nacionālās izlases (arī iekļūšana kandidātos (norādot gadu un U-vecumu): U18, U20 Līdzšinējais augstākais sasniegums sportā: U19 zelts un tikšana Zvaigžņu pieciniekā Vidusskola, kuru absolvēji: Rīgas Centra Humanitārā Vidusskola Fakultāte, kurss, studiju programma: LU Fizikas un matemātikas fakultāte, 1. kurss studiju programmā “Matemātiķis-statistiķis” Mīļākais ēdiens: Aukstā zupa Labākā līdz šim redzētā filma: Forests Gamps Mūzikas grupu TOP 3: Prāta Vētra, Dakota, Fils Kolinss Mīļākā dziesma: Lauris Reiniks – Sirds sadeg neparasti Slēptais talants: Romantiķis Iesauka: Ričs Rituāls pirms spēlēm: Klausos mūziku

19

20

21

Lielā intervija

Kad sporta skolas treneris motivē studēt Latvijas Universitātē – Ilzes Nordenas stāsts Kārlis Dārznieks

Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēma jau no pirmās sezonas nav iedomājama bez sieviešu komandas, kuras sastāvu gadu no gada papildina jaunas spēlētājas. Viena no tādām ir Ilze Nordena, kura studē pirmajā kursā, savukārt no Saldus puses, kur pati apguvusi basketbola pamatus, pirms viņas LU nonākušas vairākas citas spēlētājas un spēlētāji. Interesanti, ka Ilzei lielu motivāciju turpināt karjeru LU basketbola sistēmā sniedza sporta skolas treneris.

Par to plašāk šajā intervijā.

Ilze, iesākumā pastāsti, kā tavā dzīvē ienāca basketbols un cik gados sāki trenēties?

Mans stāsts basketbolā sākās tieši ģimenē, kā tas bijis daudziem. Mana mamma nodarbojās ar basketbolu, un laikam jau bija zināms, ka arī es to darīšu (smaida). Cik sevi atceros, vienmēr gāju mammai līdz uz treniņiem, mētāju bumbu un uzmanīgi skatījos, kas notiek laukumā. Kad pirmajās pamatskolas klasēs uz skolu atnāca treneri un aicināja uz basketbola grupām, biju pirmā, kura pieteicās. Jau toreiz bija pārliecība, ka man tas patiks! Tā nu jau tagad vairāk nekā 12 gadus esmu basketbolā.

Interesanti. Vai šajā laikā tavā dzīvē nemaz nav bijis kāds cits sporta veids?

Un kā vēl ir! Sports man ir paticis vienmēr. Vienmēr piedalījos starpskolu sacensībās un biju kapteine visām skolas komandām, sākot no florbola un beidzot ar volejbolu. Paralēli basketbolam esmu mēģinājusi arī hokeju, tenisu, vairākus gadus dejoju, kas man tiešām patika, bet galu galā nācās izvēlēties, kam veltīt lielāko daļu sava brīvā laika un, protams, paliku pie basketbola.

Neesi rīdziniece, tādēļ pastāsti, kā nonāci līdz LU basketbola sistēmai?

Jā, tā gan. Pēdējos piecus gadus trenējos Saldū pie trenera Pētera Višņēvica. Jau krietnu laiku pirms vidusskolas absolvēšanas mēs ar viņu runājām par iespējām, kur pēcāk varētu turpināt spēlēt un attīstīties.

22

”Pienāca mans laiks absolvēt vidusskolu, un tad jau viss bija 100% skaidrs – studēšu un spēlēšu LU!“ Apsvērām dažādas iespējas, pat braucienu uz ārzemēm, tomēr sapratu, ka labāk vēlos palikt tepat, Latvijā. Tad treneris ieminējās par LU. Tieši tobrīd skolu beidza arī Marta Milta un Alise Bruzinska, līdz ar to arī es pamazām jebkādus citus variantus no galvas izdzēsu. Pienāca mans laiks absolvēt vidusskolu, un tad jau viss bija 100% skaidrs – studēšu un spēlēšu LU! Tā kā nokļūšana LU basketbolā ir trenera Višņēvica iespaidā. Sazinājos pati ar treneri Evu Pavlovsku un tā arī esmu šeit!

Kādi ir tavi pirmie iespaidi par LU sistēmu?

Vai iedomas sakrita ar realitāti?

Iespaidi ir ļoti pozitīvi! Zināju, ka te būs pilnīgi kas cits nekā Saldū, taču bija patīkams izaicinājums tam pielāgoties, tiesa, arī satraukums. Pie sevis domāju, kā iejutīšos komandā, jo šīs meitenes taču ir daudz pieredzējušākas par mani un zina, kas un kā notiek laukumā, it īpaši augstākajā līgā, kas man bija pilnīgi kaut kas jauns. Bet jau drīz vien izrādījās, ka uztraukumam nebija pamata. Sākumā nācās pierast pie tā, ka ir uzmanīgi jāklausās un ļoti jākoncentrējas uz katru treneres norādījumu, jo Saldū viss notika ļoti skaļi un konkrēti (smaida). Šeit pašai ir vairāk jādomā, un tas ir tas, ko es visvairāk vēlējos iemācīties. Var teikt, ka basketbola zālē adaptācija notika tāpat, kā pēc vidusskolas nonākot augstskolā, kur arīdzan lielāka loma ir patstāvīgam darbam.

Un kā izdevās iejusties jaunajā komandā?

Iejutos ātri un ļoti labi, jo visas meitenes ir vienkārši superīgas! Visas cenšas viena otru atbalstīt, komandā varam gan pasmieties, gan vajadzīgā brīdī noskaņot viena otru cīņai - ir ļoti labs komandas gars. Zinu - ja arī kaut ko nesapratīšu, tad man vienmēr būs kam pajautāt palīdzību.

Runājot par studijām, kurā fakultātē un ko studē?

Mācos Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē Vadības zinības. Visi, kuri ir izgājuši cauri šim procesam, kad ir jāizvēlas, kur tieši studēt, vienmēr iesaka par to sākt domāt laicīgi. Arī man to teica. Bet es, kā jau lielākā daļa, nodomāju, ka nevar būt tik traki! Bet, kad pienāca mans brīdis izvēlēties, es tiešam sapratu, ko viņi ar to bija domājuši(smejas). Bet lēmums bija par labu Vadības zinībām.

Tad uzreiz arī jautājums par studentes-basketbolistes dzīvi – kādi ir pirmie iespaidi par šo režīmu.

Vai tiktāl ar visām ikdienas lietām tiec galā?

Jau Saldū treneris Višņēvics ieaudzināja, ka treniņi 23

Ilze Nordena.

ir jāapmeklē 99,9% gadījumu un ka tajā pašā laikā arī mācībām jābūt līmenī. Katru skolas brīvlaiku mums bija treniņi divas reizes dienā un tikai pāris dienas svētkos bija brīvas. Un tad atkal treniņi. Līdz ar to jau vidusskolā mācības un treniņi bija primārais, tādēļ to visu kvalitatīvi apvienot man nav nekas jauns.

Ja godīgi, tad man šķiet, ka šobrīd ir pat ir nedaudz vieglāk kā vidusskolā. Varbūt tāpēc, ka lekcijas paiet ātrāk un nav tik sablīvēts grafiks kā stundas skolā, bet, lai vai kā, ar visu tieku galā.

Atgriežoties pie basketbola, pirmās sezonas spēles nav bijušas sekmīgas, taču vairākās spēlēs esat demonstrējušas atzīstamu pretestību arī top komandām. Kas, tavuprāt, šobrīd visvairāk ir pietrūcis, lai kādu no mačiem novestu līdz uzvarai?

(Nopūšas). Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Ar meitenēm esam par to runājušas, bet īsti nevaram saprast iemeslus, jo visas cenšas. Fiziski un tehniski mēs esam gatavas spēkoties ar jebkuru komandu un parādīt ļoti labu sniegumu, bet varu piekrist tiem, kuri saka, ka mums varbūt nedaudz pietrūkst tās pārliecības, ka mēs varam! Jā, ir bijušas vairākas spēles, kad uzvara vienā brīdī mums izslīd no pirkstiem un vairs nevaram to saķert… Taču ticība nezūd. Do-

Ilze Nordena.

māju, ka mums vēl jāiemācās vairāk noticēt sev.

Ja iesim laukumā tikai ar vienu mērķi – uzvarēt – domāju, ka sagādāsim pretiniekiem ne tikai labu pretestību, bet arī zaudējumus!

Ilze, prieks par tavu patriotisko noskaņojumu! Noslēgumā vēl jautājums par treneri Evu Pavlovsku.

Viņa kā galvenā trenera strādā vien otro gadu. Kā tu raksturotu viņu?

Man ļoti patīk trenēties pie treneres Evas! Treniņi ir ļoti interesanti, vienmēr būs kaut kas jauns, ko nebūsi gaidījis. Nevar teikt, ka ir viegli, tā nepavisam nav, bet viņa māk izspiest no mums visu, kas bija ieplā-

nots, un ar katru reizi latiņu pacelt mazliet augstāk.

Arī brīžos, kad kaut ko nesaprotam, vienmēr varam pieiet un pajautāt - viss tiks paskaidrots tā, lai jautājumu vairāk nebūtu. Manuprāt, viņa ir atradusi lielisku balansu starp to, ka viņa ir daļa no komandas, bet tajā pašā laikā mums kā spēlētājām pret viņu ir liels respekts. Ar viņu ir viegli komunicēt, lūgt padomu – nav nekāda lieka stresa par to. Ļoti priecājos, ka man ir iespēja trenēties tieši pie viņas. Prieks, ka man ir iespēja darboties ar tik perspektīvu jaunu treneri, kura palīdz augt mūsu pieredzei un tajā pašā laikā pilnveido arī sevi kā treneri.

Ilze Nordena Dzimusi: 1998. gada 2. decembrī Pozīcija: Uzbrucēja Sporta skola: Saldus Krekla Nr: 24 Pirmais treneris: Ira Pavlova Nacionālās izlases (arī iekļūšana kandidātos (norādot gadu un U- vecumu): 2014. gadā U-16 kandidāti, 2016. gadā U-18 kandidāti Līdzšinēji augstākais sasniegums sportā: U-16 un U-18 izlašu kandidāte, Saldus Sporta Skolas 2014. un 2016. gada laureāte nominācijā “Perspektīvākais sportists basketbolā” Vidusskola, kuru absolvēji: Saldus vidusskola Fakultāte, kurss, studiju programma: Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte, 1. kurss studiju programmā “Vadības zinības” 24

25

JaunÄ NIKE NBA kolekcija pieejama veikalos t/p Alfa, t/c Spice un t/c Domina 26

27

Lielā intervija

No soliņa līdz medaļām – Latvijas Universitātes basketbola komandas absolvents Rihards Zēbergs Agija Vehtere

Basketbolists, kurš dzimis Alūksnē, taču skolas gadus un lielāko dzīves daļu aizvadījis Rīgā, pabeidzis “LU/BS Rīga” un šobrīd kaldina sapni par medaļu iegūšanu. Rihards Zēbergs ir talantīgs spēlētājs, kurš šobrīd Latvijas Basketbola līgā aizvada jau septīto sezonu, profesionālā basketbolista karjeru sākot tieši Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmā. Par to, kā sācies un kāds izvērties Riharda ceļš sportā, lasi šajā intervijā.

Zināms, ka basketbola pasaulē tevi ieveda tētis.

Kāpēc viņš izvēlējās tieši šo sporta veidu?

Jā, tajā laikā manā ģimenē kā sporta veidi tika atzīti tikai basketbols un hokejs, un, ņemot vērā ģimenes apstākļus, hokejā bija pārāk sarežģīti trenēties, līdz ar to dabīgā ceļā nonācu basketbolā - tā arī mana dzīve ar to ir sasaistījusies.

Nenožēlo, ka turpināji trenēties, kaut basketbols nebija tava primārā izvēle?

Noteikti nenožēloju, taču bieži vien ir pārdomas, vai tam vajadzēja veltīt tik daudz laika, cik tam veltīju es - iespējams, būtu bijis labāk realizēties kādā citā virzienā, taču, manuprāt, tas ir pavisam normāli- nepārtraukti izvērtēt, kādus ceļus esi gājis un kā būtu bijis labāk, bet nevienā brīdī nenožēloju savu izvēli un no-

vērtēju to, ko esmu sasniedzis basketbolā.

Kas ir būtiskākais, ko ieguvi, spēlējot Latvijas Jaunatnes basketbola līgā (LJBL)?

Tā ir ļoti liela disciplīna, sportiskais azarts, kā arī sapratu - jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt! Mans LJBL treneris Matīss Vārna man iemācīja ne tikai to, kā spēlēt basketbolu, bet iemācīja parastas, pašsaprotamas dzīves lietas, kas man palīdz gan laukumā, gan ārpus tā.

Kāds bija treneru redzējums par tavu nākotni basketbolā? Ļoti šaubos, ka kāds no treneriem LJBL domāja, ka varēšu spēlēt Latvijas Basketbola līgā (LBL) – taču šobrīd esmu tieši tur.

28

Līdz nonāci LBL (arī LBL karjeras laikā), esi šaubījies – turpināt spēlēt vai tomēr pievērsties kam citam? Šādas šaubas man ir pavisam regulāri vēl aizvien katru reizi, kad ir kāds grūtāks brīdis sezonas laikā. Kad domāju par nākotni, visu laiku prātā iezogas doma, ka, darbojoties kādā citā nozarē, man būtu iespēja sasniegt daudz ko vairāk, jo, kā jau visiem zināms, basketbolā ir ļoti grūti sasniegt līmeni, kad vari sevi pilnībā nodrošināt. Un arī basketbolam ir liela tumšā puse – tās ir traumas un ierobežotais karjeras laiks, kas katram ir dots. Liekas – jo ātrāk sākšu darboties citā nozarē, jo ātrāk tur kaut ko sasniegšu, nav tur ko spokoties tajā basketbolā. Taču, par spīti tam, arvien vēl spēlēju.

Pirms “lielā starta” LBL 2011. gads bijis zīmīgs – tiki iekļauts gan “VEF Rīgas skolu superlīgas” zēnu izlasē, gan Latvijas U19 izlases kandidātu sarakstā. Kā līdz tam nonāci?

Tiku iekļauts izlasē, kur spēlēju kopā ar saviem komandas biedriem un skolas biedriem, kas man bija ļoti labi draugi, kā arī beigās biju Zvaigžņu pieciniekā – tas bija viens no pozitīvākajiem pasākumiem, ko atceros no vidusskolas. Par U19 izlasi – tas ir vairāk mana trenera Matīsa Vārnas nopelns, kurš, acīmredzot, ieminējās izlases trenerim, ka ir tāds spēlētājs Rihards, lai paskatās uz viņu, taču diemžēl tālāk par kandidātu sarakstu netiku.

Kāds bija tavs ceļš līdz LU basketbola sistēmai?

Tas bija pavisam vienkārši – jau labu laiku vidusskolā zināju, ka gribu mācīties un spēlēt basketbolu, un tolaik bija divas iespējas – Biznesa augstskola “Turība” vai LU. Vasaras sākumā mēģināju sakontaktēties ar “Turības” basketbola komandu, lai startētu tur, taču nekas nesanāca, un tad jau biju nolēmis, ka mēģināšu tikt LU komandā. Biju dabūjis Uģa Bisenieka telefona numuru, taču sanāca tā, ka viņš piezvanīja man pirmais un bija mani jau noskatījis kā spēlētāju. Ja nekļūdos, veidojot jauno komandu, viņam mani bija ieteicis Žanis Peiners – tieši viņš bija mani redzējis kā labu spēlēju un aicināja, lai noteikti paņem mani kandidātu lokā. Uģis man piezvanīja, aizgāju uz treniņu, un tā sākās mans lielais basketbols.

Tu studēji LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē Starptautiskās ekonomikas un komercdiplomātijas programmā. Kādēļ tāda izvēle un cik grūti bija studijas apvienot ar profesionālo basketbolu?

Godīgi, bija ļoti skaists nosaukums studiju programmai! Gribēju spēlēt basketbolu, un, ejot cauri studiju programmām, ko piedāvā LU, šī uzrunāja visvairāk.

Apvienot mācības ar basketbolu nebija īpaši grūti – galvenais bija regulāri izdarīt visus tekošos darbus un neielaist parādus – tas viss bija izdarāms. LU galvenā priekšrocība, ko novērtēju, ir tā, ka grafiks tiek pakārtots tā, lai varētu aiziet gan uz rīta treniņiem, gan lekcijām un vakarā atkal trenēties.

29

Rihards Zēbergs sniedz autogrāfus.

Žanis, Mārcis, Kristaps un tu – Jūs četri bijāt gan komandas biedri, gan draugi ārpus laukuma. Kā ir šobrīd?

Mēs no Universitātes esam palikuši, šķiet, pēdējie, kuri spēlē basketbolu augstā līmenī. Pirmajos divos gados visi četri ļoti sadraudzējāmies un arī tagad esam ļoti labi draugi. Ar Mārci un Kristapu esam Ogrē arī komandas biedri. Tā, manuprāt, ir ļoti liela priekšrocība, ka vari strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri ir ne tikai labi spēlētāji, bet arī ļoti labi draugi. Bieži vien arī brīvo laiku pavadām kopā. Savukārt Žanis pēdējos gadus spēlē ārzemēs, taču, neskatoties uz to, arī ar viņu ir saglabājies ļoti labs kontakts un esam draugi. Satiekamies brīvajā laikā, cik vien tas ir iespējams, un atbalstām viens otru. LU savā ziņā ir devusi mums ne tikai izglītību, bet arī ļoti labus draugus.

Uģis Bisenieks par tevi reiz teica: “Jauns un perspektīvs spēlētājs”. Cik svarīga tev bija treneru un vadības atzinība?

Es domāju, ka tas ir tikai normāli, ka spēlētājam un cilvēkam gribas būt novērtētam, un šī bija pirmā vieta, kur mani ieraudzīja un novērtēja kā basketbolistu, kas bija ļoti patīkami. Arī tagad, spēlējot Ogrē, mans treneris ir Artūrs Visockis-Rubenis, kurš mani trenēja arī LU vīriešu basketbola komandā. Varu teikt, ka viņš ir treneris, kurš mani ir izcēlis LBL. Treneris Artūrs bieži vien man ir ticējis vairāk nekā es pats sev, jo brīžos, kad liekas, ka vairs nesanāk, treneris tomēr saprot, ka es to varu izdarīt, un es nereti aizeju un izdaru to, ko no manis prasa.

Rihards Zēbergs kopā ar komandas biedriem Jāni Antropu, Agni Čavaru un Nauri Miezi FIBA “3x3” pasaules tūres posmā.

Kādēļ, tavuprāt, pirmajos sezonas mēnešos treneris ierobežoja tavu spēles laiku?

Tas ir pavisam racionāls lēmums no treneru puses, jo mums bija patiešām ļoti laba komanda ar ļoti lielu rotāciju – komandā bija gandrīz 15 spēlētāji. Atbilde ir pavisam vienkārša – man priekšā bija labāki spēlētāji, man bija jātrenējas un jāturpina augt. Attīstība prasīja daudz laika, taču tad varēju spēlēt jau pietiekoši daudz.

nālais aspekts – bija savākta komanda, kur no katra Latvijas gala paņemts kāds spēlētājs, visi pieticīgi džeki un beigu beigās izrādās - visi arī ļoti labi draugi.

Spēlējām un sasniedzām lielas lietas, un visa tā kombinācija – gan spēlētāji, gan treneris, kas tajā laikā maz ko saprata no lielā basketbola – tā bija komandas ķīmija, un manās atmiņās tas ir kaut kas neaizmirstams. Savā ziņā ierakstījām kaut ko arī Latvijas basketbola vēsturē.

Esi teicis, ka tev visspilgtāk atmiņā palikušas pirmās divas sezonas LU basketbola komandā, jo tikāt līdz play-off. Vai izslēgšanas spēles ir kā stimuls regulārās sezonas laikā ieguldīt dubultdarbu savā attīstībā?

Tas man bija ļoti liels kontrasts – vēl nesen spēlēju Jaunatnes līgā un domāju, vai vispār kaut kur tikšu spēlēt un vai mani kāds paņems komandā. Taču jau nākamajā gadā ar labiem spēlētājiem tiku LBL play-off, kas Latvijas līmenī ir visaugstākais punkts.

Tās bija fantastikas emocijas - to izdarīt ar pavisam jauniem puišiem un apstākļos ar ierobežotiem resursiem. Ir pagājuši vairāki gadi, bet emociju ziņā – tāda sezona vairs nav bijusi! Runājot no profesionālā aspekta, izslēgšanas spēles ir tas, uz ko pavisam noteikti iet katra komanda, un tas ir komandas mērķis – tikt tur un izcīnīt pēc iespējas augstāku vietu. Tas ir stimuls un mērķis, uz ko iet visa gada garumā, un, tiekot play-off, atalgo savu ieguldīto darbu.

Vai ir kas tāds, ko tu nekad neaizmirsīsi no pavadītajiem gadiem LU basketbola sistēmā?

Tas, ka mēs tikām play-off, bet vairāk jau emocio-

Rihards Zēbergs 2016.gada rudenī jau BK ‘’Ogre” rindās aizvada spēli pret ‘’Latvijas Universitāti”.

30

“LU savā ziņā ir devusi mums ne tikai izglītību, bet arī ļoti labus draugus.“ Savos 25 gados tu jau esi spēlējis trijos LBL klubos (LU, Jelgava, Ogre) – tie ir septiņi gadi profesionālajā basketbolā. Vai uzskati sevi par konkurētspējīgu spēlētāju?

Ir lietas, kuras varu izdarīt laukumā, ir lietas, kuras nevaru. Uzskatu, ka varu būt labs lomas spēlētājs un varu labi spēlēt, ja mani māk laukumā pareizi izmantot. Gribētos spēlēt un sasniegt kaut ko vairāk, spēlēt stabilāk, taču tas nenāk tik viegli un ir ļoti daudz jātrenējas. Labprāt spēlētu kaut kur ārpus Latvijas un līmeni augstāk, taču tas ir jānopelna ar smagu darbu. Šogad, 25. augustā, Šveices pilsētā Lozannā pirmo reizi Latvijas 3x3 basketbola vēsturē Latvijas izlase piedalījās FIBA Pasaules tūres posmā. Arī tu biji daļa no šīs komandas, izcīnot turnīrā 3. vietu. Ko tev tas nozīmēja?

Savā ziņā, šķiet, esmu tāds basketbola entuziasts, jo man patīk spēlēt basketbolu. Daru to arī brīvajā laikā un ceru, ka arī nākamajā sezonā iznāks kādā no turnīriem spēlēt izlases rindās un nostartēt tikpat

labi kā viņiem, jo 3x3 basketbols attīstās ļoti strauji, tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Ja lielais basketbols ir komandas darbs, šeit vari pilnībā attīstīties kā individuāls spēlētājs.

Ko tu vislabprātāk dari brīvajā laikā?

Brīvais laiks ir tik, cik viņš ir, un nereti brīvais laiks ir tad, kad tāds nav citiem, jo brīvdienas parasti iekrīt kādā no darba dienām, un tad ir grūti kaut ko saplānot. Vasarā, starpsezonā, cenšos ļoti daudz ceļot – esmu aktīva dzīvesvieda piekritējs. Starpsezonā arī cītīgi trenējos, piekopju aktīvu, veselīgu dzīvesveidu, kas man pēc tam palīdz arī basketbola laukumā, jo būtībā visu gadu cenšos neiziet ārpus formas.

Lai es justos labi gan laukumā, gan dzīvē, man ir svarīgi, lai es realizētos vairākos virzienos. Cenšos paralēli basketbolam kaut ko mācīties un studēt, lai nebūtu tā, ka galvā ir tikai sports, tādējādi, darot vairākas lietas, spēju atslābināties no kā cita, kas šajā gadījumā man ir basketbols. Tas ir ļoti svarīgi, ka nav tikai viena lieta dzīvē, uz ko tiekties.

Rihards Zēbergs Dzimis: 1992. gada 12. februārī Pozīcija: Aizsargs Vidusskola, kuru absolvējis: Āgenskalna Valsts ģimnāzija Krekla numurs: 17 Fakultāte, studiju programma, kuru absolvējis: BVEF, Starptautiskā ekonomika un komencdiplomātija Mīļākais ēdiens: Pankūkas Slēptais talants: Patstāvīga trenēšanās un mācīšanās Rituāls pirms spēlēm: neēst vismaz trīs stundas pirms spēles, noteipot ceļus un potītes Lielākais elks: Cienu cilvēkus, kuri veiksmīgi realizējas vairākos virzienos Iesauka: Zēbis Pirmais treneris: Matīss Vārna Nacionālās izlases (arī iekļūšana kandidātos (norādot gadu un U-vecumu): U19 (kandidātos) Līdzšinēji augstākais sasniegums sportā: LBL 4. vieta

31

32

33

Karsējmeitenes sacenšas

Karsējmeitenes Laura, Rebeka un Paula - kura būs atjautīgākā?

Kārlis Dārznieks

Arī šajā gadā BK LU žurnālā tiek turpināta atjautības rubrika, kurā ik reizi sacenšas mūsu basketbola sistēmas personības. Šoreiz uzmanības centrā nonāca Latvijas Universitātes karsējmeitenes Laura Tīrumniece, Rebeka Jukāma un Paula Rubīna.

Kādēļ tieši šīs meitenes? Katra no viņām LU karsējmeiteņu komandai pievienojās pēdējās uzņemšanas reizēs – Paula sevi par LU karsējmeiteni sauc jau gadu, Laura dejo kopš pavasara, savukārt Rebeka komandai pievienojās šī gada rudens uzņemšanā. Lūk kā meitenēm veicās.

P.S. Meitenēm netika dots laiks ilgi apdomāties, līdz ar to bieži vien atbildēs tika minēta pirmā doma, kas tobrīd bija prātā.

VS 34

KURA IR ATJAUTĪGĀKA? Jautājums Dažos mēnešos ir 30 dienas, dažos 31.

Kuros mēnešos ir 28 dienas? (Visos) Kāda zīme jāieliek starp skaitļiem 4 un 5, lai rezultāts būtu lielāks par 4, bet mazāks par 5.

(Komats)

Februāris >

Rebeka

Laura

Februāris

Februāris

/

<

Ar kādu slimību uz zemes neslimo? (Jūras)

Jūras

Mēris

Nezinu

Kas ugunī nedeg un ūdenī neslīkst? (Ledus)

Ledus

Ūdens

Akmens

Andris stāv aiz Lienes, bet Liene aiz Andra.

Kā tas ir iespējams? (Abi stāv ar mugurām)

Abi stāv blakus

Abi stāv blakus

Abi stāv ar mugurām

Kas ir tik trausls, ka var saplīst, pasakot tā vārdu?

(Klusums)

Klusums

Nezinu gan

Kas runā visās valodās? (Atbalss)

Smiekli?

No kāda trauka nevar neko ieēst?

(No tukša)

Caura

Klusums

Neviens

Tukša

Sēž cilvēks un tu nevari apsēsties viņa vietā pat tad, ja viņš piecelsies. Kur viņš sēž? (Tev klēpī) Divi tēvi un divi dēli gāja medībās. Viņi katrs nomedīja vienu irbi, kopā – 3. Kā tas iespējams?

(Dēls-tēvs-vectēvs) Cik ābolus var apēst tukšā dūšā?

(Pēc 1 dūša vairs nav tukša) Cik basketbolā ir trešdaļas?

(Basketbolā nav trešdaļas)

Tukša

Klēpī sēž

Sēž klēpī

Dēls-tēvs-vectēvs

Abi tēvi pa vienai,

dēli kopīgu

3 paaudžu vīrieši

1

Cik lien iekšā

Četras

Daudz!

Tev klēpī

Ir ceturtdaļas!

Google translate

Trīs

Cik spēlētāji uz vienu spēli var tikt pieteikti basketbolā? (12)

12

12

Cik karsējmeitenes komandā ir blondīnes? (6)

8

7

Daudz, 6

A.Briāna iela?

Arēnas iela

Grostonas 6

Kāda ir Elektrum OC adrese? (Grostonas 6b)

Paula

PUNKTI 15 (MAX)

9,5

35

6

10

6

36

37

Raksts

Latvijas Universitāte/BS Rīga: Augsta kvalitāte gan treniņprocesā, gan blakus lietās Laura Melne

Otro sezonu Latvijas Basketbola līgas (LBL) otrajā divīzijā sekmīgi sākusi Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmas attīstības komanda “LU/BS Rīga”, pārspējot vairākas šķietami spēcīgākas vienības. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, komandā notikušas vairākas nelielas, toties būtiskas izmaiņas, tomēr nemainīgs ir palicis galvenais mērķis - dot iespēju jaunajiem basketbolistiem pierādīt sevi, nopelnot iekļūšanu galvenās studentu komandas sastāvā.

Ja LU basketbola komandas (BK), kas spēlē augstākajā līmenī, kodols sastāv no studentiem, tad liela daļa “LU/BS Rīga” basketbolistu vēl ir vidusskolēni.

Komandas galvenais treneris Edijs Šlesers norāda, ka ir apmierināts ar šīs sezonas “LU/BS Rīga” modeli: “Priecē, ka sastāvā ir faktiski visi tie, kurus arī vēlējos redzēt – tie ir spēlētāji, kuri ir gatavi strādāt, progresēt un tuvākā vai tālākā nākotnē pretendēt uz vietu pirmajā komandā. Neviens spēlētājs nav iekļauts sastāvā ar domu aizpildīt kādu pozīciju. Ikvienam ir perspektīva nākotnē iekļūt galvenajā komandā.”

Un E. Šlesera sacītajam ir arī reāls pamatojums - jau pērn šādā veidā debiju LU BK rindās piedzīvoja Edvards Mežulis un Adrians Šnipke.

“LU/BS Rīga” komandas treniņu procesā iesaistās visi četri LU basketbola sistēmas treneri - ne tikai

Edijs Šlesers, bet arī Guntis Endzels, Ivars Ikstens un Agris Sarkans, dažkārt palīdzot arī LU komandas menedžerim un topošajam basketbola trenerim Edgaram Lejam. Turklāt treniņi divu treneru vadībā tiek aizvadīti ne tikai vakaros, bet arī rītos, kas liecina par patiesi nopietnu kvalitātes līmeni. Rītos tiek aizvadīti individuālie treniņi - vispirms fiziskā sagatavotība ar I. Ikstenu, kam seko individuālās tehnikas attīstīšana E. Šlesera un A. Sarkana vadībā. Savukārt vakara treniņos uzsvars tiek likts uz saspēli un tehniku. Reizi nedēļā “LU/BS Rīga” treniņu vada arī LU BK galvenais treneris Guntis Endzels, kas reizē gan padara daudzveidīgāku treniņu procesu, gan dod iespēju spēlētājiem saprast, kas tad viņus sagaidīs, nokļūstot “OlyBet LBL” komandā. “LU/BS Rīga” spēlētājs Dāvids Leopolds Ozoliņš atzīst, ka viņa basketbola pieredzē šis ir pirmais gadījums, kad ar komandu strādā 38

Edvards Mežulis.

Artis Arnītis.

tik daudz treneru. “Treneri pievērš uzmanību visiem sīkumiem, jo tieši sīkumi ir tās lietas, kas atšķir labu un viduvēju no ļoti laba un izcila sportista,” saka D. L. Ozoliņš. Šosezon komandas mērķis bija ierindoties starp četrām labākajām savas apakšgrupas komandām, kas turpinājumā ļautu cīnīties ar LBL otrās divīzijas vadošajām komandām. Pērn tas “LU/ BS Rīga” neizdevās, taču šogad mērķis sasniegts.

Treneris E. Šlesers stāsta, ka attīstības komandai svarīgi spēlēt pret spēcīgiem pretiniekiem, pat ja nesanāk vienmēr uzvarēt.

Kā galveno pārmaiņu komandā šosezon E. Šlesers nosauc spēlētāju skaita pieaugumu. Pērn komanda radās pēdējā brīdī, un tās kodolu veidoja tikai deviņi spēlētāji. “Ar slimošanām un traumām dažreiz bija pat tā, ka pieci veselie spēlēja, bet uz maiņu bija jāsauc sestais “klibais”,” pagājušo sezonu atceras treneris. Šogad situācija ir pilnīgi pretēja - pēdējā spēlē komanda bijusi ne tikai pilnā divpadsmit cilvēku sastāvā, bet trīs pat vēl netikuši pieteikumā. “Šogad mēs esam vismaz divpadsmit cilvēki, kas nozīmē, ka arī treniņu process ir daudz, daudz kvalitatīvāks. Katrā pozīcijā ir vismaz divi spēlētāji. Domāju, ka no tā iegūst paši džeki, jo nav tā, ka viss jau ir iedots, jācīnās arī par vietu komandā.”

Kvalitāte arvien pieaug ne tikai treniņprocesā, bet arī dažādās blakus lietās, kas sākotnēji var šķist mazāk nozīmīgas, tomēr patiesībā ir ļoti svarīgas, dodot iespēju jaunajiem basketbolistiem mazāk raizēties par ikdienas lietām, bet vairāk koncentrēties uz saviem patiesi nozīmīgajiem mērķiem. Starp galvenajiem mērķiem, protams, ir ne tikai basketbols, bet arī mācības, tāpēc arī otrās komandas spēlētājiem tiek nodrošinātas tās pašas privilēģijas, kas “OlyBet LBL” basketbolistiem. Sezonas sākumā visiem “LU/ BS Rīga” spēlētājiem bija jāiesūta treneriem savs mācību grafiks, no kura arī tika izveidots optimālais treniņu grafiks. Edijs Šlesers stāsta, ka šajā ziņā ar basketbolistiem nav problēmu- ja mācību dēļ kādam nākas izlaist treniņu, tad citreiz viņš pastrādā vairāk individuāli.

Lai arī šogad komandā pieaugusi konkurence, tomēr E. Šlesers uzsver tajā valdošo labo mikroklimatu un komandas garu. “Konkurence ir tur, kur tai jābūt, taču ārpus laukuma visi ir ļoti draudzīgi un saliedēti.

Labs mikroklimats komandā ir viena no panākumu atslēgām. Tieši tādēļ, komplektējot sastāvu, uzmanība tika pievērsta ne tikai spējām laukumā, bet arī cilvēciskajām īpašībām. Gluži kā aizvadītajā sezonā, arī šogad, liekot roku uz sirds, varu teikt, - tā ir komanda! Tas man ļoti patīk, un to var redzēt arī uz laukuma.”

LU/BS Rīga pieteiktie spēlētāji 2017./2018.gada sezonā Artis Arnītis

Aivis Lēmanis

Mārtiņš Sīlis

Teodors Bergmanis

Ričards Mugurēvičs

Adrians Šnipke

Renārs Birkāns

Dāvids Leopolds Ozoliņš

Emīls Stepiņš

Ginters Ansis Blumbergs

Ričards Pinne

Kārlis Žunda

Arvīds Dambenieks

Alberts Putāns

Edvards Mežulis

Aivars Dambis

Everts Ramza

Kārlis Grigaļūns

Niks Rimšāns

39

40

41

Intervija

Teodors Bergmanis: Jauns, talantīgs un pats savas laimes kalējs Agija Vehtere

Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmas attīstības komandas “LU/BS Rīga” spēlētājs Teodors Bergmanis, būdams mazs, vēlējās kļūt par mākslinieku un astronautu - aizlidot kosmosā un būt tikpat spēcīgs kā tētis. Taču liktenis katram paredzējis savu ceļu. Šis ir viņa pēdējais gads Latvijas Jaunatnes basketbola līgā (LJBL), un viņš cer, ka sezonu noslēgs ar gandarījuma sajūtu par paveikto.

Tavs tēvs - Raimonds Bergmanis - ir bijušais svarcēlājs ar starptautiski atzītiem rezultātiem. Kā tu nonāci basketbolā?

Kad biju mazāks, braucu tētim līdzi uz turnīriem protams, gribēju būt kā viņš un viņa draugi. Pats savas sporta aktivitātes sāku ar futbolu – trenējos divus gadus, taču vēlāk pārdomāju, izmēģināju peldēšanu.

Pēc tam vēlējos iegūt pamatus fiziskajā sagatavotībā - devos uz vieglatlētiku. Skatoties, kā māsai padevās basketbols, un vērojot, kā pats augu un attīstījos, izlēmu izmēģināt veiksmi basketbolā. Vecāki aizveda mani uz pirmo klubu “Ķeizarmežs”. Spēlēju tur līdz pārgāju uz “LU/BS Rīga”.

Ko tu visspilgtāk atcerēsies no LJBL laikiem?

Protams, tie būs izbraukumi un finālturnīri, kas norisinājušies ārpus Rīgas, uzturot nemainīgu spēles azartu. Neaizmirsīšu izcīnīto sudraba medaļu kopā ar tagadējo “LU/BS Rīga” un manu tagadējo treneri Ediju Šleseru.

Kādi ir lielākie sasniegumi un uzvaras tavā basketbolista karjerā?

Jaunatnes līgā viens no augstākajiem sasniegumiem bija otrā vieta 2016./2017. gada sezonā. Atmiņā palicis Pasaules starpskolu turnīrs Francijā, kur piedalījāmies ar Rīgas 49. vidusskolu. Sniegums no komandas puses varēja būt daudz labāks, bet tāpat tas bija ļoti nozīmīgs un atmiņā paliekošs turnīrs.

42

“Ģimenes atbalsts man ir ļoti svarīgs tie ir mani vistuvākie cilvēki, kas mani motivē katru dienu. “ Nevar aizmirst arī par dalību Eiropas Jaunatnes Olimpiādē ar Latvijas U16 izlasi, kur ieguvām lielu pieredzes bagāžu. Šobrīd tu spēlē LU basketbola sistēmas attīstības komandā un Latvijas Basketbola līgas otrajā divīzijā. Kā tur nonāci?

Aizvadot pagājušo sezonu Jaunatnes līgā, sapratu, ka jāspēlē arī nākamajā līmenī, tāpēc šajā sezonā bija jāmeklē risinājums. Vasaras sākumā ar treneri Ediju vienojāmies, ka varēšu trenēties vasarā LU sistēmas treniņos. Sākoties sezonai, tiku pieteiks komandas sastāvā un šobrīd esmu viens no otrās divīzijas LU basketbola komandas spēlētājiem.

Kāda ir komandas kopējā atmosfēra? Ātri iejuties?

Komandā visi esam kā ģimene, kopējā atmosfēra ir ļoti patīkama. Ir jautri, bet komandas biedri tajā pašā laikā uztur azartu un mēs turpinām strādāt, lai šo sezonu aizvadītu pēc iespējas labāk. Iejusties bija daļēji viegli, jo vasaras treniņos redzēju daudzus spēlētājus, pret kuriem ir aizvadītas spēles dažādās laukuma pusēs. Tā kā mēs esam draudzīgi un komunikabli jaunieši, sadraudzēšanās bija mazākā problēma.

Cik svarīgs tev ir ģimenes atbalsts un klātbūtne katrā spēlē? Ģimenes atbalsts man ir ļoti svarīgs - tie ir mani vistuvākie cilvēki, kas mani motivē katru dienu. Ir dienas, kad negribas neko darīt, viss ir apnicis, esam ieslīkuši rutīnā, taču paši tuvākie padara dienu gaišāku un atbalsts motivē turpināt darīt iesākto. Lai gan ģimene ne vienmēr varēs būt blakus, nebūs uz visām spēlēm, man ir mana otra ģimene - mana komanda.

Tavs tēvs šobrīd ir aizsardzības ministrs. Vai šī iemesla dēļ izjūti kādas priekšrocības basketbola vidē?

Pavisam noteikti nē (smaida). Tēta amata statuss nemaina neko manā basketbola karjerā. Viņš man palīdz, atbalsta un motivē katru dienu, dod dažādus padomus. Nav jābūt aizsardzības ministram, lai to izdarītu – ir vienkārši jābūt labam tētim!

Esi pārstāvējis Latviju U16 izlasē. Ko tev tas nozīmē kā sportistam?

Aizstāvēt Latvijas godu, darot to, ko es protu, turklāt kopā ar saviem vienaudžiem, vienmēr raisa pozitīvas un pacilātas emocijas. Bija patīkami spēlēt kopā ar labākajiem un mācīties gan no trenera padomiem

Teodors Bergmanis.

43

un ieteikumiem, gan no saviem komandas biedriem.

Manuprāt, pārstāvēt savu valsti ir primārākais un nozīmīgākais, kas basketbolistam būtu jādara, ja ir tāda iespēja.

Tu esi arī viens no Latvijas 3x3 basketbola U18 izlases spēlētājiem. Kā vērtē sasniegto izlases rindās?

Viennozīmīgi man bija gods parstāvēt Latviju šajā turnīrā. Bija neierasti spēlēt basketbolu tāda formātā, tādēļ piedalījāmies dažos “Ghetto Basket” turnīros, lai sagatavotos, kā arī aizvadījām oficiālos treniņus lielās 3x3 izlases vadībā. Cīnījāmies līdz galam, bet uzskatu, ka varējām nospēlēt labāk un kvalificēties Eiropas čempionātam, jo komandas sastāvs bija ļoti labs.

Kāda nozīme bija tam, ka 3x3 izlases komandā bija arī citi LU basketbola sistēmas spēlētāji?

Latvijas 3x3 basketbola U18 komandas sastāvā bija trīs LU sistēmas spēlētāji, kas deva ļoti lielu pienesumu komandai kopumā. Mēs kopā bijām jau spēlējuši vienā komandā LJBL, tāpēc, protams, bija vieglāk spēlēt – zināju, uz ko ir spējīgi mani komandas biedri.

Kādi ir Tavi mērķi un ko tu vēlies sasniegt basketbolā?

Sākotnēji vēlējos spēlēt tikai profesionāli, taču tad secināju, ka ar basketbolu nevarēs izdzīvot - ir jābūt nodrošinātam jebkurai dzīves situācijai. Traumas, kas varētu traucēt karjeras turpināšanai, bija šķērslis turpmākajiem plāniem. Viens no maniem mērķiem šobrīd ir nospēlēt labi šo sezonu un iegūt iespēju studēt Amerikas Savienotajās Valstīs.

Teodors Bergmanis.

44

45

BK LU ģimenes

Ģimenes atbalsts: Viens no svarīgākajiem veiksmīgas karjeras faktoriem Elizabete Līce

Basketbols ir komandas spēle, kuras nozīmīgākie spēlētāji ne vienmēr atrodas laukumā. Tie ir vecāki, brāļi un māsas, kuri spēles pavada tribīnēs, turot īkšķus un jūtot sportistiem līdzi. Viņu klātbūtne, iespējams, ir svarīgāka nekā paši spēlētāji apjauš, turklāt ir tādi vecāki, kuri neizlaiž nevienu vai arī apmeklē pēc iespējas vairāk savu bērnu spēles. Latvijas Univeristātes (LU) vīriešu basketbola komandas spēlētāji var lepoties ar ļoti lielu ģimenes atbalstu. Šoreiz stāsts par vien dažām no tām - Birkāni, Krūmiņi, Minajevi un Mežuļi.

Birkānu ģimene Ģimenes tēvs Aldis apgalvo, ka izlaidis varbūt kādas 10 dēla spēles, kopš viņš vispār trenējas basketbolā. Kādreiz pat uz Krieviju brauca līdzi un uzskata, ka būt dēlam klāt ir ārkārtīgi svarīgi.

Skatoties sportu, vienmēr gaisā virmo dažādas emocijas, atšķirībā no spēles. Šīs emocijas Aldis neslēpj. Dažreiz dēls, pirms spēles jokojot, pasaka: “Šoreiz labāk nenāc”. Tomēr tēvs zina – dēlam ir svarīgi, ka ģimene atnākusi uz spēli. Kad Renārs bija jaunāks, viņš komandas biedriem rādījis: “Tur sēž mani vecāki,” tātad skaidrs, ka lepojas ar vecāku klātbūtni. Tēvs pats kādreiz spēlēja basketbolu, tāpēc viņam pēc spēlēm ir svarīgi pārrunāt dažādas nianses. Varbūt pēc trīsdesmit gadiem kaut kas mainīsies, bet pagaidām ģimene nevar iedomāties sevi neskatāmies Renāra spēles.

Birkānu ģimene kopā ar citu spēlētāju vecākiem atbalsta Latvijas U20 izlasi Eiropas čempionātā 2016. gada vasarā.

Krūmiņu ģimene Arī šajā ģimenē tēvam ir ļoti būtiski būt klāt visās spēlēs. Tomēr viņš atzīst, ka tas vairāk tāpēc, ka pašam ir interesanti. Uzskata, ka ģimenes klātbūtnei nevajadzētu ietekmēt dēla Roberta spēli. Spēlējot tik profesionālā līmenī, galvenais ir treneru darbs, kā arī paša spēlētāja motivācija. Apzinoties, ka komandai ir labi treneri, spēles taktika un fizioterapeiti, tēvs Rolands uzskata, ka paša ieteikumi būtu nedaudz naivi.

Līdz ar to vecāku būšana tribīnēs interesantāka ir pašai ģimenei. Tēvs Rolands norāda, pats tik augstā līmenī nav spēlējis, līdz ar to dodas uz spēlēm, lai baudītu sportu un dēla sniegumu. Pašam Robertam gan esot tā- ja gadās slikti nospēlēt, vēlas, kaut ģimene to labāk nebūtu redzējusi, turpretī, ja spēle bijusi laba, tad lepojas, ka vecāki bijuši blakus.

Roberta Krūmiņa tēvs Rolands vēro dēla spēli.

46

Minajevu ģimene Šai ģimenei basketbols rit asinīs - trīs bērni, visi trīs trenējas šajā sporta veidā, un visa ģimene seko līdzi bērnu panākumiem. Tāpat viņi kopā dodas skatīties, piemēram, Eirolīgas spēles. Nevienu spēli mierīgi noskatīties gan nevar, jo jājūt līdzi un emocijas nevar tik viegli apslāpēt. Ja kādreiz gadās spēli zaudēt, tad pārrunāt notikušo var tikai pēc pāris dienām. Šī ģimene izteikti atbalsta cits citu, jo apzinās, ka tas tikai vairo mīlestību vienam pret otru un arīdzan pret pašu spēli. Dēls Daniels ne tikai bauda vecāku atrašanos tribīnēs, bet aktīvi arī pats atbalsta māsu un brāli, kamēr viņi ir laukumā. Kā ģimenes galva izteicās sarunas beigās – basketbols ir šīs ģimenes otra ticība.

Minajevu ģimene.

Mežuļu ģimene Edvarda mamma sev no mazotnes bija apsolījusi, ka ies uz visām savu bērnu spēlēm, jo spēcīgi izjuta atbalsta trūkumu, kad mamma neieradās uz viņas sporta sacīkstēm. Tāpēc viņa nav izlaidusi nevienu dēla spēli. Tomēr to neuzspiež sev kā pienākumu, bet vienkārši apzinās, ka Edvardu pozitīvi ietekmē ģimenes klātbūtne. Vēl viens svarīgs iemesls būt klāt Edvarda spēlēs - lai nepaliek tukšas tribīnes. Pēc mammas domām, spēlēt tukšā zālē nav patīkami nevienam, tāpēc ir svarīgi, ka tribīnēs ir ne tikai vecāki, bet arī citi līdzjutēji - lai pa īstam jūtams sestais spēlētājs. Tas vienmēr uzlabo spēlētāju sniegumu laukumā.

Edvarda Mežuļa māsa tiek sveikta dzimšanas dienā BK LU sezonas atklāšanas spēlē.

47

48

49

Raksts

Vai “studenta pēdējais brīdis” iespējams arī profesionāliem sportistiem?

Anna Bivbāne

Tuvojoties gada izskaņai, augstskolās var novērot satrauktus studentus, kuri pārsvarā mitinās bibliotēkās un pārtiek tikai un vienīgi no kafijas - viņi ir nonākuši līdz pašam “pēdējam studentu brīdim”, kad ir jāspēj tikt galā ar visiem studiju kursu uzdotajiem gala darbiem, lai tiktu klāt eksāmeniem un godam aizstāvētu studijās apgūtās zināšanas. Jāatzīst, ka liela daļa studentu ir tādi, kuri mācību darbus atliek uz pēdējo un pašu pēdējo brīdi, kad termiņi ir neizbēgami un nākas atslēgties no ārpasaules, lai ieslīgtu zinību kalnos. Bet kā ar to visu galā tiek profesionāli sportisti, kuriem ikdiena nav tikai augstskola un mājasdarbi, bet paralēli ir spēles, cītīgi treniņi, pareizs uzturs un saplānotas aktivitātes?

Aptaujājām dažus Latvijas Universitātes vīriešu basketbola komandas (LU BK) spēlētājus, lai viņi dalās ar savu ikdienas rutīnu, laika plānošanas paradumiem un to, vai viņiem kādreiz ir pienācis šis “studentu pēdējais brīdis”, kad viss semestra pabeigšanai ir īsā laikā jāpaspēj izdarīt.

Komandas dalībnieku ikdienas ritms daudz neatšķiras. Piemēram, Aivja Lēmaņa ikdiena ir sekojoša: ja ir rīta treniņš (parasti tas ir trīs reizes nedēļā, lielākoties atšķirībā no spēļu daudzuma), viņš ceļas jau plkst. 6.30 un, paēdis brokastis, dodas uz “Elektrum Olimpisko sporta centru”, kur jau plkst. 8.00 sāk rīta treniņu.

Treniņa pirmā daļa ilgst aptuveni 25 minūtes. Tā ir fiziskās sagatavotības uzlabošana pie fiziskās sagatavotības trenera un fizioterapeita Ivara Ikstena svaru zālē. Tad līdz plkst. 9.30 sportisti basketbola zālē slīpē individuālo meistarību pie trim basketbola treneriem un pēc tam dodas ieturēt otrās brokastis un uz augstskolas lekcijām. Pēc tām basketbolisti cenšas pagulēt diendusu vismaz stundas garumā, lai vakara treniņā justos moži un enerģijas pilni. Vakara treniņš sākas plkst. 19.00 un ilgst līdz pat plkst. 21.00, bet naktsmierā sportisti dodas ap plkst. 23.30.

Redzot to, kāda ir sportistu ikdiena, rodas pamatots jautājums, vai patiešām visu var paspēt un kā jāplāno laiks, lai viss iecerētais tiktu realizēts.

Aivim Lēmanim pašlaik izdodas paspēt izdarīt visu.

Kā viņš apgalvo, tad treniņi Universitātes dēļ netiek kavēti un studijās parādu arī nav. Galvenais ir rūpīgi plānot savu laiku un arī enerģiju, jo studijas un basketbols paņem lielu daļu no abiem. Brīvā laika sportistam ir maz, bet to viņš cenšas izmantot lietderīgi, jo arī atpūta ir vērtīga. Plānot savu ikdienu ir ļoti svarīgi, jo laika un enerģijas nav neierobežotā daudzumā. Aivis dzīvo pēc noteikta režīma, kurā ietilpst pietiekami daudz stundu gulēšanai un uztura sabalansēšanai, tāpēc enerģijas pietiek visai dienai un darbus izdodas padarīt kvalitatīvi. Laikietilpīgākos studiju darbus viņš parasti atstāj dienām, kurās var atļauties vairāk mācīties, lai treniņos nejustos noguris, turklāt nedēļā parasti ir vismaz viena brīva diena no treniņiem. Protams, ka ne vienmēr viss izdodas kā plānots - gadās, ka pienāk pēdējais darba iesniegšanas datums vai tuvojas kontroldarbs un nekas vēl nav sagatavots vai neatliek laika lekcijās apgūto atkārtot. Tādos brīžos diemžēl tiek upurētas pāris stundas miega, kas vēlāk negatīvi atspoguļojas treniņos. Runājot par sesiju, Aivis parasti tiek ar to galā, pārāk daudz neiespringstot, jo cenšas neatstāt visu uz pēdējo brīdi. Ja padara visu laicīgi, tad sesijas laikā ir iespēja koncentrēties arī basketbolam - to pierāda

Aivis Lēmanis.

50

Pēteris Rēķis.

labs sniegums pērnā gada janvāra spēlēs.

Turpretī Pēteris Rēķis, kurš nu studē LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes maģistra studiju programmā International Business (with Specialization in Export Management), apgalvo, ka ar viņa ikdienas grafiku visu paspēt ir gandrīz nereāli, jo lekcijas augstskolā un vakara treniņi teju vienmēr pārklājas. Šī iemesla dēļ lekcijas bieži nākas kavēt, jo nepieciešams aizvadīt vakara treniņus ar komandu.

Ja studijās gaidāmi nozīmīgi pārbaudes darbi, tad, protams, studiju darbiem tiek dota priekšroka pār treniņiem, bet visos citos gadījumos vakari tiek pavadīti ar komandu sporta zālē.

Lai visu paspētu, jāmāk organizēt sava diena, īpaši brīvais laiks, uzsver Pēteris. Jāspēj disciplinēt sevi un piespiesties visu ātri izdarīt, lai vakaros paliktu laiks sev un mīļajiem. Grūtākais ir laicīgi doties pie miera, jo ir vēlme ar kādu nedaudz ilgāk parunāt vai noskatīties vēl vienu seriāla sēriju. “Studentu pēdējie brīži” viņam sanākot gandrīz katru gadu - reizēm pilnīgi nejauši kaut kas tiek palaists garām, tiek pagarināti nodošanas datumi, pievienoti papildu uzdevumi un prezentācijas. Kā saka Pēteris: “Šādā ikdienas ritmā ir jāsaprot - ja nepratīsi sevi disciplinēt, būs divreiz grūtāk paspēt visu izdarīt. Studijas ir kā sacīkstes, bet plāni un darbi ir kā skrējiens tajās. Ja ik dienu nedaudz atpaliec, gada beigās nāksies veikt pamatīgu sprintu, lai paspētu finišēt laikā.”

Savukārt Rendijs Feikners uzsver, ka visu paspēt var, bet viegli tas neesot, jo īpaši, ja studē “fizmatos”.

Dažreiz sanāk kaut ko no studijām ziedot basketbola dēļ vai otrādi. Kā vienu no piemēriem Rendijs min 51

reizes, kad aizgājis uz treniņu ne tik labi izgulējies un saguris, jo iepriekšējā naktī daudz mācījies, vai arī aizgājis uz Universitāti ne tik labi sagatavojies kontroldarbam, jo nedēļā bijuši vairāk treniņi un spēles.

Kopumā jaunais basketbolists cenšas plānot savu laiku un sabalansēt visu pēc iespējas produktīvāk.

Liels palīgs esot kursabiedri. Rendijs ir pārliecināts, ka plānot savu ikdienu ir ļoti svarīgi, jo no tā ir atkarīgs, cik produktīva un izdevusies būs diena. Arī ilgtermiņā pareiza savas ikdienas plānošana atmaksājas un palīdz sasniegt mērķus. Rendijam šķiet, ka ļoti palīdz plānotājs vai kalendārs - tajā viņš pats sastāda savus ikdienas darbus un plānus. Piemēram, komandā tiek izmantota aplikācija Teamup, kurā ir sastādīts treniņu un spēļu grafiks jau vairākas nedēļas uz priekšu. Pēc tā arī viņš sabalansē savas studiju lietas.

Rendija ieteikums ikdienas plānošanā ir saprast, kuras ir svarīgākās jeb prioritārās lietas, kas jāizdara pirms citām. Bet viens no galvenajiem faktoriem veiksmīgas dienas aizvadīšanā ir labs miegs un veselīgs uzturs, jo tas dod ne tikai enerģiju un labu pašsajūtu, bet arī dzīvesprieku. Vienmēr jācenšas vismaz iespēju robežās atvēlēt laiku arī atpūtai, lai varētu pienācīgi atjaunoties un “nenosēstos baterijas”. Kā basketbola sabiedrībā pazīstams fiziskās sagatavotības treneris Vitālijs Umbraško reiz viņam teicis: “Ir jābūt tā, ka ir darbs, atpūta, darbs, atpūta.”

Vēl viens Rendija ieteikums būtu censties katru dienu saplānot pēc iespējas produktīvāk, jo ilgtermiņā tas noteikti atmaksāsies un pēc tam arī atliks vairāk brīvā laika sev un citiem. “Piemēram, sāc savu dienu, laicīgi pamostoties, saklājot gultu, paēdot brokastis un iztīrot zobus. Uzsākt dienu produktīvi

Rendijs Feikners.

ir mazās uzvaras, kas vēlāk noved pie lielajām uzvarām un palīdz sasniegt nospraustos mērķus. Un, ja kāda diena tomēr nav izdevusies tāda kā gribētos, tad vismaz vakarā var doties gulēt saklātā gultā ar iespēju no rīta atkal visu sākt no sākuma,” pārliecināts ir Rendijs.

Renārs Birkāns.

Aivja Lēmaņa ieteikums ir saprast, cik daudz var paspēt izdarīt, ko drīkst atstāt uz vēlāku laiku, bet ko - noteikti nedrīkst. Treniņus viņš parasti nekavē, bet dažkārt tas ir gadījies mācību dēļ, īpaši, kad notiek semināri, kontroldarbi un eksāmeni, kurus tiešām nedrīkst izlaist. Tādējādi no treniņiem brīvākajās dienās jācenšas izdarīt pēc iespējas vairāk studijām.

Aivis ir pārliecināts, ka “noteikti neko nevajag atstāt uz pēdējo brīdi, tomēr tas, gribot vai negribot, gadās pārsvarā visiem studentiem. Savu ikdienu katram jāplāno individuāli pēc sajūtām- jāsaprot, cik daudz esi spējīgs izdarīt dienā kvalitatīvi. Pareizais ceļš noteikti nav vienu dienu nedēļā nostrādāt maksimāli kvantitatīvi, bet pārējās dienas izmantot nelietderīgi. Jāatrod un jāieiet savā noteiktajā ritmā, kas ļauj vienmēr tikt līdzi gan mācībām, gan paralēli arī nodarboties ar hobijiem.”

Savukārt basketbolists Renārs Birkāns atzīst, ka dažreiz iekavē studiju vielu vai kādu kontroldarbu

tad, ja spēles iekrīt lekciju laikā. Taču viņam esot paveicies ar atsaucīgiem kursa biedriem un izpalīdzīgu draudzeni, kuri palīdz mācībās, ja gadījies kaut ko iekavēt. Līdz šim jau vairākas reizes ir sanācis nokļūt “pēdējā studentu brīdī”, tāpēc Renārs nešaubās, ka vēl daudzi šādi brīži ir priekšā. Viņš nezina kapēc, bet niķis atstāt mācību lietas uz pēdējo brīdi viņam piemīt. Toties viņš ir pamanījis, ka, darot pēdējā brīdī, bieži vien tas vislabāk arī padodas. Tas, viņaprāt, skaidrojams ar to, ka pēdējā brīdī ir vislielākā motivācija, tāpēc arī darbs veicas produktīvāk. Tomēr ir arī darbi, kas jāsāk darīt laikus, turklāt, ja grib, tad paspēt var visu - lielākais šķērslis ir tikai paša slinkums, atzīst Renārs un turpina: “Man ir paveicies, jo ne semināri, ne lekcijas nepārklājas ar treniņu grafiku. Varu paspēt būt visur. Lai paspētu būt visās vietās, es vienkārši jau iepriekš izdomāju, kad, cikos un kā darīšu. Galvenais, manuprāt, ir būt disciplinētam, un tāds es esmu- to man noteikti ir devis basketbols.

Laika plānošana parāda, cik cilvēks ir mentāli nobriedis un gatavs dzīvei.” Uz jautājumu, kādi tad ir tie paņēmieni, kas palīdz visu saplānot, lai netiktu nekas kavēts, Renārs tos izceļ pa punktiem: “Skaidri jāizdomā kad, cikos, kā un kas ir jādara, jāpārvar slinkums, jābūt lielam gribasspēkam un, galu galā, jādara tas, kas patīk!”

Pētera Rēķa ieteikumi ir šādi - pirmkārt, visu vajag pierakstīt, lai nekas netiek aizmirsts. Otrkārt, nedrīkst pārāk paļauties uz pēdējo brīdi, bet izdarīt laikus, ja vien tam ir laiks. Treškārt, nevajag mēģināt visu izdarīt pašam, reizēm vajag kādam palūgt arī palīdzību. Viņš arīdzan min, ka katrs pats vislabāk jūt, ko un kā labāk saplānot, ņemot vērā savus ieradumus. Vajadzētu saprast, kuras ir produktīvākās dienas un stundas, un tieši tajās mēģināt ieplānot un paveikt visvairāk darbu. Tas ir tā saucamais 80/20 princips, kad iespējams paveikt lielāko daļu darba (80% darba) visproduktīvākajā laikā (20% no dienas).

Ielūkojoties puišu ikdienā, var secināt, ka ļoti svarīgi ir plānot savu laiku tā, lai tas pilnvērtīgi tiktu sadalīts visām ikdienas aktivitātēm. Arī profesionāliem sportistiem ir reizes, kad visu sanāk atstāt uz pēdējo brīdi, jo iepriekš ir bijis grūti pārvarēt savu slinkumu.

Bet tas tad arī atmaksājas ar negulētām naktīm un sliktākiem rezultātiem gan studijās, gan treniņos.

Puišiem gadās pieļaut kļūdas, bet var manīt, ka tik pilnvērtīgs dienas ritms liek vairāk piedomāt pie tā, kā organizēt arī savu brīvo laiku un atpūtu no visiem darbiem, lai sniegtu sev iespēju restartēties jaunam cēlienam. Galvenais ir tas, ka ar mērķtiecīgu plānošanu un darbu sadali ir iespējams apvienot profesionāla sportista karjeru un studijas augstskolā.

52

53

54

55

Raksts

Nu tad beidzot – Latvijas Universitātes Sportam savs talismans!

Elizabete Līce

Jaunajā basketbola sezonā mājas spēlēs gar laukuma malu un skatītāju tribīnēs var redzēt lēkājam jauno komandas talismanu. Līdz šim allaž tika organizēts fakultāšu fanu konkurss, kur skatītāji paši rūpējās par atraktivitāti zālē. Lai arī šis konkurss noritēja ar negaidītiem panākumiem, Latvijas Universitātes (LU) Sporta pārstāvji saprata, ka beidzot komandai nepieciešams pašai savs talismans, jo - kas gan ir komanda bez tā?

Šajā sezonā varēsim spēlēm just līdzi kopā ar “Trako profesoru”, un paredzams, ka visbiežāk publiku jaunais talismans uzmundrinās tieši LU basketbola spēlēs.

“Trakais profesors” jaunajam talismanam gan nav oficiāli piešķirtais vārds - viņa vārds pagaidām vēl nemaz nav zināms. Tomēr tas nav arī tik būtiski, jo galvenais ir enerģija un izskats, kas šim profesoram piemīt. Jautājums – kāpēc tieši profesors? Sākotnēji komandas biedri nevarēja izlemt, kādam jābūt tieši viņu talismanam, ņemot vērā, ka tiek reprezentēta LU. Universitātes simbols ir ozols, taču tas noteikti izskatītos gana dīvaini, ja ozols spēles laikā lēkātu pa tribīnēm un zāli. Domas nonāca pie tā, ka talismanam jāsimbolizē gudrība. Pirmā prātā nāca pūce, taču pūce ir pārāk klasisks zināšanu simbols. Vēl viens nozīmīgs aspekts ir spēlētāju dualitāte, jo jā-

spēj ne tikai atlētiski kustēties uz laukuma, bet jāpelna arī labas sekmes studijās. Tāpēc tika nolemts, ka talismanam jābūt profesoram, jo tas iemanto visas nepieciešamās vērtības, kas raksturo basketbolistus – gudri, izveicīgi, cienījami un nedaudz traki, bet, pats galvenais, ļoti enerģiski.

Uzsvars talismana izskatā ir tieši uz neproporcionāli lielo galvu. Tā izskatās nedaudz komiski, bet simbolizē, ka visas spēlei nepieciešamās zināšanas slēpjas galvā. Vēl ļoti būtiski būtu uzzināt, kas slēpjas zem šī kostīma. Zinām tikai to, ka šai personai ir ļoti karsti jau kopš brīža, kad kostīms tiek uzvilkts mugurā, bet vēl karstāk, kad jālēkā un jāizklaidē skatītāji, jāseko spēles gaitai un vēl labi jāsaprot tās noteikumi. Tikai paši drosmīgākie tiek aicināti uzņemties šo izaicinājumu, bet kurš vai kuri tie ir - tas, lai saglabātu intrigu, pagaidām netiek atklāts.

56

Ņemot vērā, ka pagaidām šajā sezonā ir aizvadītas vien dažas mājas spēles, talismans vēl tikai sper savus pirmos soļus pretī augstiem panākumiem. Pirmajā mājas spēlē “Elektrum Olimpiskajā sporta centrā” varēja manīt viņu dejojam ar karsējmeitenēm. Šāda dejošana patiešam sajūsmināja līdzjutējus, un jau pirmajā reizē profesors uzstādīja augstu latiņu kā ļoti atraktīvs talismans. Tomēr lielu uzmanību viņš pievērsa tam, lai jautri būtu pašiem mazākajiem spēles skatītājiem - viņš ar tiem sasveicinājās, kopā uzņēma fotogrāfijas. Varēja just, ka skatītāji īsti nav pieraduši pie šī jaunā tēla, taču nosodījumu vai neizpratni nemanīja. “Trakais profesors” bija enerģijas pilns, radot pacilātu atmosfēru zālē, kas bija arī viņa galvenais uzdevums, turklāt viņš tam lika izskatīties ļoti vienkārši.

Domājams, šim tēlam būs panākumi arī turpmāk, īpaši LU kontekstā, jo, jau tikai uz viņu paskatoties, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir profesors un ka viņš ir nedaudz traks, bet respektējams. Par nākotnes plāniem runājot, pastāv iespēja, ka šis talismans viesosies arī citu Universitātes komandu spēlēs.

LU basketbola komanda ir ieguvusi popularitāti un plašu atbalsta loku. Viņu spēles klātienē vēro ne tikai ģimenes, bet arī draugi un citi atbalstītāji. Talismana klātbūtne pierāda, ka šī vairs nav parasta basketbola entuziastu kopa, bet īstu profesionāļu komanda. Puiši uz laukuma rāda labu sniegumu, kas neapšaubāmi varētu būt sestā spēlētāja nopelns, bet, lai līdzjutēji nenogurtu un tiem pietiktu enerģijas visu spēles gaitu, nepieciešams nenogurdināms un nedaudz ķerts profesors- tāds, kurš lēkās arī papildlaikā, ja vajadzēs.

57

58

59

Intervija

Iepazīstieties - Latvijas Universitātes basketbola mājas spēļu dīdžejs Funky DJ Elegant Anna Bivbāne

Mūzika ir tā, kas spēj atbrīvot cilvēkus - tā ļauj iejusties ritmā un iekustina publiku ne tikai ballītēs un svinīgos pasākumos, bet, piemēram, arī basketbola spēlēs. Tieši tam jau septīto sezonu Latvijas Basketbola līgas spēlēs būtisku uzmanību pievērš arī Latvijas Universitāte - katrā mačā par muzikālo fonu rūpējas profesionāls dīdžejs. Jau otro sezonu par savējo saucam Ņikitu Turubanovu, kurš plašāk pazīstams kā Funky DJ Elegant.

Spēļu apmeklētāji droši vien jau ir ievērojuši, ka Latvijas Universitātes (LU) basketbola spēlēs viena no neatņemamām sastāvdaļām ir mūzika, kas ne tikai pavada karsējmeiteņu priekšnesumus un sponsoru konkursus, bet arī visam kopējam pasākumam piešķir krāšņākas un patiesākas emocijas. Funky DJ Elegant jeb Ņikita jau otro sezonu atbild par visu iepriekš minēto, kā arī par to, kā pārsteigt atbalstītājus un līdzjutējus brīžos, kad basketbolisti neatrodas uz spēles laukuma. Bieži vien šķiet, ka mūzika ir maznozīmīga, tomēr tā ir viena no svarīgākajām detaļām, kas ne tikai var radīt patīkamas atmiņas, bet arī vēlmi atkal un atkal atgriezties spēlēs, lai vēlreiz dzirdētu un izjustu piedzīvoto gaisotni. Šāds darbs nes atbildības sajūtu ne tikai par laikā uzliktu dziesmu vai skaņdarbu, bet arī par skatītāju iesaisti spēlē un spēļu noskaņas radīšanu.

Kā uzsāki savu karjeru kā dīdžejs?

Savas dīdžeja gaitas es uzsāku dzimtajā pilsētā Preiļos. Tajā laikā es pats dejoju breiku un diezgan daudz braukāju pa Latviju uz dažādām deju sacensībām.

Visbiežāk tieši mana stila dejām nebija dīdžeju, kas spēlētu un izprastu konkrētās dejas specifiku. Uz to brīdi es aktīvi kolekcionēju mūziku tādos mūzikas

žanros kā fankmūzika, hip-hops, breiks, latino. Vienā brīdi sapratu, ka man ir ko teikt ar savu mūziku, un tā nu sanāca, ka uzprasījos pats uzspēlēt vienā no deju pasākumiem. Kopš tā brīža turpinu attīstīties šajā jomā un pilnveidot sevi.

60

Kas ir tas, kas tavā darbā tev patīk visvairāk?

Man galvenais ir mūzika, kas mani motivē un dod motivāciju attīstīties. Pats galvenais man ir dalīties ar mūziku un paradīt cilvēkiem jaunu tās skanējumu - kaut ko tādu, ko viņi iepriekš nav dzirdējuši un izjutuši. Un tad, kad es redzu emocijas, ko ir radījusi manis atskaņotā dziesma, tieši tas brīdis dod man visvairāk jaunu emociju, enerģiju un vēlmi darboties un cīnīties tālāk.

Kā sāki savu darbību LU basketbola komandas spēlēs?

Savu darbību es uzsāku, pateicoties Kārlim Dārzniekam, kurš piedāvāja uzspēlēt basketbola turnīrā.

Jau pēc pirmās spēles turnīra organizatoriem iepatikās, kā es spēlēju, kā arī es ātri sapratu konkrētā pasākuma specifiku un biju ieinteresēts izmēģināt sevi šāda veida pasākumos.

Kā gatavojies pirms katras spēles?

Parasti es sāku gatavošanos jau darba dienās pirms brīvdienām, jo paralēli LU basketbola spēlēm spēlēju arī klubos un bāros, tāpēc galvenais gatavotais materiāls tiek izmēģināts izklaides iestādēs un tikai pēc tam tas tiek spēlēts basketbola turnīros.

Kā atšķiras mūzika, kas tiek likta klubos, no mūzikas, ko liec basketbola spēlēs?

Klubā daudz vairāk varu eksperimentēt, jo ir vairāk laika, lai nospēlētu dziesmu un dotu tai ilgāku iespēju izskanēt. Spēles laikā tiek dotas 10 līdz 20 sekundes, kurā jāsagatavo labākais, kas būtu piemērots konkrētajam spēles brīdim.

Vai ir kādi izaicinājumi, ar kuriem sastopies spēļu laikā?

Tādu lielu izaicinājumu nav, galvenais ir jācenšas sekot līdzi katras spēles gaitai un jāprot ātri reaģēt uz dažādām situācijām, kas rodas spēles laikā. Piemēram, kādos brīžos ir jābūt gatavam likt mūziku, kad tas jāpārtrauc darīt un tamlīdzīgi.

Vai seko līdzi notiekošajam spēļu laikā?

Ja godīgi, tad neesmu kvēlākais basketbola fans, bet dažkārt, kad laukumā tiekas spēcīgas komandas un basketbolisti rāda skaistu spēli, es ar interesi sekoju līdzi spēles attīstībai.

Vai dīdžeja pienākumi basketbola spēlēs tev lika vairāk interesēties par šo sporta veidu?

Noteikti! Kopš spēlēju basketbola turnīros un no malas vēroju notiekošā gaitu, esmu vairāk uzzinājis, kā tas viss notiek un iedziļinājies spēles būtībā.

Vai ir kādi interesanti atgadījumi no kādām basketbola spēlēm?

Viens no spilgtākajiem momentiem, kas ir palicis prātā - kad LU vīriešu basketbola komanda vienā no spēlēm piecu minūšu laikā spēja atspēlēties, ja nešaubos, par 10 līdz 15 punktiem. Skanot spēles noslēguma signālam, tika iemests trīs punktu metiens un pilnībā izlīdzināts rezultāts. Tajā brīdī tas izskatījās un līdzinājās kādas filmas sižetam, un man likās, ka izlidos pilnīgi visi logi no lielā skaļuma, ko radīja skatītāji un komandas atbalstītāji, priecājoties par komandas veiksmīgo spēli.

Tavuprāt, vai ir svarīgi, ka basketbola spēlēs ir dīdžejs, kurš liek mūziku, un cik svarīgi ir tas, kāda mūzika tiek atskaņota?

Dīdžeja klātbūtne basketbola spēlēs ir ļoti svarīga, jo tas piedod dzīvību. Vien tikai ar mūzikas palīdzību varu mainīt skatītāju un varbūt pat visas spēles emocionālo gaisotni.

61

62

63

Interesanti

BK LU mobilie reportieri â&#x20AC;&#x201C; kadri no ikdienas

64

65

66

Autori: Agija Vehtere, Laura Melne, Kārlis Dārznieks, Anna Bivbāne, Elizabete Līce Korektūra: Aija Pakalna Maketētājs: Māris Greidāns Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna un citu bildes Drukāts: tipogrāfija Zemgus 67

68