BK LU žurnāls ''Par un ap mums'' (novembris, 2016) by Latvijas Universitāte

L a t v i j a s

U n i v e r s i t ā t e s

BASKETBOLS

Par un ap mums

Iepazīstieties - mūsu jaunie treneri Guntis Endzels un Edgars Suraks Edijs Šlesers: par motivāciju darbā ar jaunajiem spēlētājiem Studijas/basketbols vai darbs/basketbols – Harija Rubeņa stāsts LU karsējmeiteņu jaunās vēsmas Izbraukumā vai mājās – 6. spēlētājs ir klāt! Eva Pavlovska – dāmu komandas trenere ar cerībām atgriezties laukumā

Harijs Rubenis

www.bk.lu.lv

Nr. 4 / 27. 11. 2016

Saturs 6 LU basketbola sistēma ar vērienu atklāj jauno basketbola sezonu Koris ,,Aura’’, reperi Ozols un Edavārdi, video projekciju šovs

12 Iepazīstieties – Guntis Endzels un Edgars Suraks Kas ir LU sistēmas galvenās komandas jaunie treneri

17 Lielā intervija ar Evu Pavlovsku

Par spēlētājas karjeru, cīņu ar traumām, jauno izaicinājumu kā galvenajai trenerei un nākotnes plāniem

22 Rubrika ,,Pirmkursnieki sacenšas’’

Anete Ozola pret Renāru Birkānu. Kurš būs atjautīgāks?

26 Lielā intervija ar Ediju Šleseru

Par LBL-2 komandu, jaunajiem talantiem un motivāciju darbā ar tiem

32 Edgars Lasenbergs – ikdiena par un ap basketbolu Par basketbolista ikdienu arī kā organizatoram, trenerim un studentam

36 LU karsējmeitenes – jauna trenere, jaunas vēsmas Jaunā trenere Sintija Freimane stāsta par jaunajām dejotājiem un mērķiem

41 BK LU fani – atraktīvi un aktīvi arī izbraukuma spēlēs Fanu iespaidi par jauno sezonu, komandu un pašiem par sevi

44 Numura ģimene – Brizgalovi

Par basketbola nozīmi ģimenes dzīvē un atbalstu LU sistēmai

47 Intervija ar Aivi Lēmani

Par pievienošanos LU basketbola sistēmai, LBL-2 komandu un pirmajiem iespaidiem studenta dzīvē

52 Studijas/basketbols vai darbs/basketbols – Harija Rubeņa stāsts Par basketbolista karjeras apvienošanu ar pilna laika darbu un atgriešanos LU komandā

56 Konkurss ,,Fakultātes Basketbola tribīnēs’’ Jauna sezona, jaunas ambīcijas, jauni pārsteigumi

60 Vēsture: Ar Gunti Ulmani universitātes čempionu komandā LU basketbola stāsts kara laikā un pēckara gados

“Jaunā LBL sezona jau rit pilnā sparā, un mēs esam sarūpējuši šīs sezonas pirmo informatīvo žurnālu par jaunumiem BK LU sistēmā. Sagatavošanās process šai sezonai visām mūsu sistēmas komandām bija dažādu izaicinājumu pilns. Ar lepnumu varu teikt, ka mēs ar šiem izaicinājumiem veiksmīgi tikām galā, un līdz ar to droši varu teikt, ka esam spēruši soli uz priekšu mūsu basketbola sistēmas attīstībā. Par vienu no lielākajiem pirmssezonas darbiem uzskatu jaunas LBL-2 komandas izveidošanu, un tieši par šajā projektā realizēto un vēl realizējamo šajā žurnāla izdevumā ir sniegta plaša informācija. Mūsu 2. divīzijas komandas spēlētājiem vēl ir daudz jāstrādā tieši treniņos, un viņiem tiek nodrošināti tieši tādi paši treniņu apstākļi kā 1. komandas spēlētajiem. Viņiem tas ir jāmāk izmantot, lai jau šīs sezonas otrajā pusē viņi būtu gatavi konkurēt ar LBL-1 komandas spēlētajiem, kā arī parādītu savu labāko sniegumu Latvijas jauniešu izlasēs. Un mēs ticam, ka viņiem tas ir pa spēkam! Mums ir liels prieks, ka mūsu sistēmā šajā sezonā savu darbu ir uzsākuši treneri Guntis Endzelis, Edgars Suraks, Edijs Šlesers, Agris Sarkans, Eva Pavlauska, Kārlis Štolcers un turpina darboties Ivars Ikstens, un ceru, ka viņu ieguldītais darbs un zināšanas mums palīdzēs turpināt pilnveidot iesāktos projektus un radīs iespēju uzsākt jaunus, kas stiprinās mūsu basketbola sistēmu nākotnē. Turklāt, vēlos pateikt lielu paldies arī bijušajiem BK LU treneriem Artūram Visockim-Rubenim, Gunāram Gailītim un Ilzei Osei-Hlebovickai, kas ir ieguldījuši ļoti daudz sava laika un resursu mūsu sistēmas attīstībā iepriekšējos gados. Novēlam viņiem veiksmi savā turpmākajā treneru darbā! Taču kopējo plānu kalnos ar to viss ne tuvu nav sasniegts, un arī mūsu darbs neapstājas. Dienu no dienas nonākam pie jauniem pavērsieniem sistēmas attīstībai, taču nereti tam pietrūkst resursu. Kā iepriekš minēts, darba komanda mums ir nokomplektēta un strādā lieliski, taču bieži vien tieši finansu resursi ir tie, kas ieņem būtiskāko lomu lēmumu pieņemšanā un nereti liek piebremzēt. Šogad mūsu atbalstītāju komandai pievienojušies tādi zīmoli kā Evolution Gaming, BENU aptieka un Certes. Tas mums neapšaubāmi devis iespēju virzīties vēl straujāk uz priekšu, taču vēlos izmantot iespēju un aicināt arī citus mecenātus nepalikt malā un iesaistīties Latvijas basketbola jaunatnes attīstības veicināšanā!“ Dzintars Berkolts, BK Latvijas Universitāte attīstības direktors

Sezonas atklāšanas spēle

Koris “Aura”, reperi Ozols un Edavārdi, video projekciju šovs – LU sistēma ar vērienu atklāj jauno basketbola sezonu! Kārlis Dārznieks

Mūsdienās arvien vairāk var apgalvot, ka augstākā līmeņa sports no vienkārša mača vērošanas līdzjutējiem kļūst par izklaides programmu visai ģimenei! Pareizāk gan teikt, ka pasaules praksē sporta mārketinga definīcijās tā tas ir uzsvērts jau vairākus gadu desmitus, taču pašmāju sportā papildus aktivitāšu un izklaides pasākumu loma pieaug pieticīgākos tempos. Var pat teikt, ka katrā sporta veidā Latvijā ir šie viens, divi vai trīs celmlauži, kas ar savu darbību modina arī savus konkurentus izmantot radošu pieeju sporta pasākumu rīkošanā. Vai Latvijas Universitātes basketbols ir šāds celmlauzis, vai vienkārši valsts ekonomikas krīzes gados bija viens no spilgtākajiem LBL klubiem ārpuslaukuma aktivitāšu rīkošanā, ir grūti spriest, taču vēl šobrīd, savā 7. sezonā, nebeidz pārsteigt un priecēt līdzjutējus ar piedāvāto programmu. Šoreiz par sezonas pirmo mājas spēli!

Reperi Edavārdi un Ozols.

Savu pirmo mājas spēli par īstiem svētkiem LU studenti padara jau trešo gadu pēc kārtas. Svinīgs komandas iznāciens laukumā prožektoru pavadījumā nav ierasta lieta ikdienas spēlēs (jo tas prasa vairāk resursu (galvenokārt finansiālu), nekā LU spēj atļauties), tādēļ šīs sapņu ieceres un lielās domas tiek realizētas sezonas atklāšanas svētkos! LU administrācijas darbinieki un brīvprātīgie palīgi, gluži kā paši sportisti, ir ambiciozi un enerģijas pilni, tādēļ ik gadu uzstādītā latiņa tiek pārspēta. Šogad galvenie sezonas atklāšanas spēles (šis apzīmējums gan ir mazāk formāls, jo pirms tam komanda bija aizvadījusi jau vienu izbraukuma spēli) akcenti jeb odziņas bija video projekciju šovs uz Elektrum Olimpiskā centra milzīgās sienas un mūziķu Ozola un Edavārdu uzstāšanās. Vieni no valsts aktuālākajiem reperiem uzstājās ar savu šīs vasaras hītu ,,Situācijas’’, savukārt atklāšanas šovs tika piesātināts ar spilgtām video projekcijām, ko BK LU nodrošināja kopā ar komandas tehnisko partneri Nike.

Atsaucot atmiņā atklāšanas spēli, visspilgtāk prātā palikuši tieši sagatavotie video – pirmais, kurā spēlētāji Edgars Lasenbergs un Pēteris Rēķis stāsta par aizvadīto sezonu un spilgtākajām emocijām, kā arī otrais, kurā komandas galvenais treneris Guntis Endzels un kapteinis Harijs Rubenis ar pārliecību lika saprast, ka LU komanda jaunajā sezonā ir gatava spēkoties ar jebkuru pretinieku! Visemocionālākais mirklis, protams, bija pašās video beigās, kad Harijs Rubenis ar vārdiem ,,Mēs jaunajai sezonai esam gatavi. Vai arī jūs, fani, esat?’’ neviltoti uzkurināja komandas aktīvākos līdzjutējus, kam sekoja laika atskaite pieci, četri, trīs, divi, viens un spēlētāju izskriešana laukumā.

Koris Aura.

Gan kā oficiāla jaunā līgas nolikuma daļa, gan kā LU pirmās mājas spēles tradīcija sezonu no sezonas, neatņemama sastāvdaļa ir valsts himnas atskaņošana. Un arī tas nenotika, tā teikt, vienkāršā veidā – Latvijas valsts himnu pilnu Elektrum Olimpiskā centra tribīņu priekšā izpildīja LU Fizikas un matemātikas jauktais koris ,,Aura’’ mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Edgara Vītola vadībā. Tas bija skaists atklāšanas ceremonijas noslēgums, kura laikā zālē pakāpeniski iedegās gaisma, un pēc himnas visi bija gatavi pašam galvenajam notikumam – spēlei! 8

Interesanti fakti par atklāšanas spēli: Spēles sākuma laiks, oficiāli saskaņojot ar LBL vadību un pretinieku komandu, tika mainīts no 17:00 uz 17:10. Tas pamatojams ar to, lai atklāšanas šova laikā līdzjutēji, kas plānojuši apmeklēt spēli, būtu jau savās sēdvietās, jo burzma pie zāles ieejas bija paredzama. Ja cilvēki iegādājušies biļeti, viņi ir tiesīgi redzēt pilnu spēles programmu! Lai arī plānotais atklāšanas spēles šovs un tā scenārijs tika saskaņots ar LBL vadību, spēles galvenais tiesnesis Oļegs Latiševs pirms mača stingri norādīja, ka spēle nedrīkst sākties vēlāk par paredzēto laiku. Par to tika informēti arī visi mākslinieki, lai atklāšanas šovs pilnā garumā bez problēmām varētu tikt realizēts, kā plānots. Lai arī par to bija satraukums, viss izdevās! Dažas dienas pirms atklāšanas spēles radās sarežģījumi ar sākotnēji plānoto tehnisko nodrošinājumu video projekciju atspoguļošanai. Taču tas deva iespēju LU kolektīvam pārliecināties par atsaucīgu un pretimnākošu savu jauno partneri Certes, kas dažu dienu laikā rada tehnisko risinājumu, lai nodrošinātu lielformāta video projekcijas. Starp citu, tieši tas ir šī uzņēmuma viens no galvenajiem darbības veidiem, un mēs joprojām to ļoti novērtējam! Reperi Ozols un Edavārdi pirmo reizi kopā piedalījās LBL spēles izklaides programmā. Par piedzīvoto abi bija patīkami pārsteigti, īpaši izjūtot LU aktīvo fanu ovācijas.

BK LU treneri

Iepazīstieties – Guntis Endzels un Edgars Suraks Laura Melne

Latvijas Universitātes basketbola komanda šosezon piedzīvojusi kardinālas pārmaiņas treneru korpusā – par galveno treneri kļuvis Guntis Endzels, kuram asistē Edgars Suraks. Kas ir šie abi basketbola speciālisti, kāda ir viņu līdzšinējā pieredze, kā arī pirmie iespaidi par darbu LU sistēmā – atbildes uz šiem jautājumiem meklēsim šajā rakstā.

Guntis Endzels nereti tiek raksturots kā augsta līmeņa jauniešu basketbola treneris, tomēr nav noliedzama arī viņa bagātīgā pieredze profesionālu klubu vadīšanā. Endzels, kurš jau kopš 1990. gada darbojās kā jaunatnes treneris Līvānos, paralēli tam kā spēlētājs 1992. gadā kļuva par pirmo Latvijas Basketbola līgas (LBL) čempionu. Karjeru profesionālajā basketbolā Guntis Endzels sāka 1998. gadā, apvienojot to ar trenera amatu Valtera basketbola skolā. Pēc vairāku gadu pieredzes LBL2 un otrā trenera amatā LBL1 2004. gadā Endzels kļuva par basketbola kluba “Skonto” galveno treneri, savukārt no 2006. līdz 2009. gadam vadījis “Ķeizarmeža” vienību, paralēli darbojoties “Ķeizarmežā” arī kā jaunatnes treneris. Tam sekoja divu gadu pieredze BK “Ventspils” – gan kā trenera asistentam, gan kā galvenajam trenerim. 2012. gadā Endzels bija “Liepājas Lauvu” galvenais treneris, vēlāk – trenera palīgs Ukrainas klubā Dņeprodzeržinskas “Dņipro-AZOT”, savukārt

2014./2015. gada sezonā vadījis BK “Saldus” vienību. Aizvadītajā sezonā Endzels darbojās “Barons/ LDz” komandā, vispirms kā trenera asistents, bet kopš marta kā galvenais treneris. Guntis Endzels vairākkārt bijis gan jaunatnes izlašu galvenais treneris, gan treneru asistents. 2002. gadā Endzels vadījis vīriešu U20 izlasi, savukārt divreiz bijis gan U18 (2000, 2012), gan U16 (2003, 2015) valstsvienības galvenais treneris. 2012. gadā Endzela vadītā U18 izlase, kas iepriekšējo sezonu bija aizvadījusi, spēlējot LBL 1. divīzijā kā “OKartes basketbola akadēmija”, Eiropas čempionātā izcīnīja 6. vietu. Guntis Endzels komandai pievienojās starpsezonā, norādot, ka šis darbs viņam ir jauns izaicinājums, dodot papildu motivāciju un enerģiju. Šobrīd, kad darbā ar komandu aizvadīti jau vairāki mēneši, atbildot uz jautājumu, kā iejuties komandā, Endzels norāda, ka gandrīz vienmēr un visur jūtas komfortabli: “Jautājums, kā tu pats uz to visu skaties. Man ir 12

svarīgi, lai ir audzēkņi, kas ir motivēti, gatavi strādāt un trenēties, un šeit tādi arī ir. Apstākļi ir un atliek tikai strādāt.” Runājot par LU basketbola sistēmu, treneris izceļ, ka Latvijas Universitātes basketbola komandā ļoti vērojams progress, salīdzinot ar to komandu, kas pirms vairākiem gadiem sāka spēlēt LBL. “Es domāju, ka šī sistēma ir orientēta pareizajā virzienā. Tas ir tāds mini Amerikas modelis. No vienas puses, ja runājam par Eiropu, tas varbūt nav normāli, ka studentu komanda spēlē augstākajā līgā. No otras puses, Latvijas apstākļiem šī ir ļoti laba iespēja. Domāju, ka šī iespēja ir sevi attaisnojusi, jo LU ir konkurētspējīga Latvijas līmenī.” Endzels uzteic arī šogad izveidoto otro komandu, norādot, ka spēlēšana tajā jauniešiem ilgtermiņā noteikti atspēlēsies. “Es redzu, ka tiek domāts perspektīvā, kas arī ir pats galvenais. Galvenais, ka ir stratēģija, lai varētu attīstīt jaunos spēlētājus.” Preses konferencē pirms sezonas Guntis Endzels norādīja, ka LU basketbolisti varbūt ir pat profesionālāki nekā lielākā daļa Latvijas spēlētāju, jo ne tikai trenējas, bet basketbolu apvieno arī ar studijām. No saviem vārdiem treneris neatkāpjas arī šobrīd, norādot, ka ļoti augstu vērtē puišus, kas mācās un trenējas: “Visi spēlētāji pārsvarā ir studenti. Viņi ir spiesti plānot savu laiku, domāt, kā sakārtot savu laiku, kā atpūsties, izmantot brīvo brīdi, lai varētu būt labāks tajā treniņā. Tas nav tā, ka tev puse dienas ir brīva un vari sevi gatavot treniņam. Manās acīs tas tikai ceļ viņu vērtību.” Tomēr Endzels uzsver, ka šo atšķirību no savas iepriekšējās pieredzes trenera darbā viņš zina, bet pagaidām nejūt. “Jā, protams, es jūtu, kad viņi fiziski nav treniņā, jo viņiem ir lekcijas no rītiem. Nav tā, ka vienmēr zinu, cik man treniņā būs cilvēku. Cilvēku skaits mainās, sevišķi no rītiem, bet vakarā visi puiši praktiski vienmēr ir ierindā.” Guntis Endzels norāda arī, ka laba sadarbība izvei13

dojusies gan ar treneri Edgaru Suraku, gan fiziskās sagatavotības treneri Ivaru Ikstenu. “Ar Ivaru es jau biju strādājis U16 izlasē, tā ka man tas nekas jauns nav. Man patika, kā viņš strādā, viņa domu gājiens. Vienmēr patīkami strādāt ar cilvēkiem, kuri ne tikai strādā, bet arī zina, ko un kāpēc dara. Tajā ziņā Ivars un Edgars noteikti ir profesionāļi.” Atbildot uz jautājumu par saviem mērķiem Latvijas Universitātes galvenā trenera amatā, Endzels saka: “Trenerim vienmēr ir mērķis uzvarēt. Cita lieta – cik bieži tas ir reāli. Ja mēs visas tās lietas sadalām sīkāk, es gribu, lai pēc šī gada daudzi spēlētāji uzlabotu savu individuālo meistarību gan tehniskajā, gan fiziskajā, gan mentālajā ziņā. Kā esmu čaļiem teicis: “Mēs varam kļūt labāki tikai tad, ja jūs katrs kļūstat labāki.” Mēs apvienojam savus spēkus un tad arī spēlējam labāk. Komanda nav nekāds mistisks veidojums. Tā sastāv no spēlētājiem, no viņu attieksmes, darba, kas arī sastāv no daudziem un dažādiem komponentiem. Tas noteikti man kā trenerim būtu redzamākais mērķis – kā viņi sezonas laikā aug kā spēlētāji un, protams, arī personības. Kā es pēdējā laikā saku: “Es jau netrenēju spēlētājus, es trenēju cilvēkus.” Man gribētos, lai viņi arī kā personības pāriet kādu pakāpienu augstāk.” Edgars Suraks savā basketbolista karjeras laikā LBL 1. divīzijā aizvadījis sešas sezonas no 1997. līdz 2002. gadam, pārstāvot Junioru izlasi, kā arī Brocēnu un Rojas komandas ar dažādiem nosaukumiem. Suraks laukumā pildīja saspēles vadītāja funkcijas un individuāli veiksmīgāko sezonu aizvadīja 1999./2000. gadā, kad BK “Roja” sastāvā vidēji mačā izcēlās ar 11,9 punktiem, kā arī 2,6 rezultatīvām piespēlēm. Tāpat jaunatnes gados Suraks pārstāvēja visa vecuma Latvijas jauniešu izlases. Kā augstākais sasniegums minama U18 izlases rindās 1998. gadā Varnā

Guntis Endzels Dzimis 1967. gada 12. maijā Spēlētāja karjera: 1992 Brocēni/Pārair – pirmie LBL čempioni Trenera karjera: Jaunatnes treneris 1990–1998 Preiļu sporta klubs “Cerība” (Līvānos) 1998–2004 Valtera basketbola skola 2004–2009 BJBC “Ķeizarmežs” Izlases 1997–1998 Latvijas U18 izlases treneris 1999 Latvijas U19 izlases treneris 1999 Latvijas U20 izlases treneris 2000 Latvijas U18 izlases galvenais treneris 2002 Latvijas U20 vīriešu izlases galvenais treneris 2003 Latvijas U16 izlases galvenais treneris 2006–2007 Latvijas nacionālās vīriešu basketbola izlases treneris 2012 Latvijas U18 izlases galvenais treneris 2015 Latvijas U16 izlases galvenais treneris Klubi 1998–1999 ASK Brocēni-LMT treneris 1999–2000 ASK galvenais treneris (LBL2) 2000–2001 BK LMT treneris 2001–2002 “Skonto-2” treneris (LBL2) 2002–2003 “Skonto” treneris 2003–2004 “Skonto” galvenais treneris

2006–2009 “Ķeizarmežs” galvenais treneris 2009–2011 BK “Ventspils” treneris (2011. g. arī galvenais treneris) 2011–2012 “OKartes basketbola akadēmija” galvenais treneris 2012 “Liepājas lauvas” galvenais treneris 2012–2014 Dņeprodzeržinskas “Dņipro-AZOT” (Ukraina) treneris 2014–2015 BK “Saldus” galvenais treneris 2015–2016 “Barons/LDz” treneris (2016. g. arī galvenais treneris) 2016 “Latvijas Universitāte” galvenais treneris

(Bulgārijā) izcīnītā 4. vieta Eiropas čempionātā, līdz ar to kvalificējoties Pasaules čempionātam. Jāpiebilst, ka togad valstsvienību pārstāvēja vairāki bijušie un esošie Latvijas izlases spēlētāji: Raitis Grafs, Raimonds Vaikulis, Kristaps Valters, Kaspars Cipruss un Kristaps Janičenoks. Suraks profesionālo karjeru noslēdza jau 20 gadu vecumā, priekšroku dodot augstākās izglītības iegūšanai Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kopā ar VEF/LSPA komandu tika izcīnīts LBL2 čempionu tituls, paralēli sākot darbu Latvijas nacionālajā vīriešu basketbola izlasē, apvienojot menedžera un video analīzes speciālista pienākumus. Šajos amatos Edgars Suraks karjeru turpināja arī Kārļa Muižnieka trenētajā BK “Ventspils” vienībā 2006./2007. gada sezonā, kam sekoja divi gadi “ASK Rīga” komandā. 2011. gadā Suraks kā trenera Aigara Neripa asistents sekmēja sieviešu basketbola komandas “TTT Rīga” čempionu titula izcīnīšanā. Suraks arī strādājis par treneri Igora Miglinieka sporta skolā Ikšķilē, kā arī

vadījis amatieru basketbola komandas Dubultamatieru līgas un Latvijas Basketbola alternatīvās līgas ietvaros. Edgars Suraks Latvijas Universitātes komandai pievienojās jau maija beigās un jūnijā vadīja to Latvijas Olimpiādes atlasē. Kā stāsta Suraks, komandā viņš nonācis pēc aptuveni gadu ilgām sarunām un savstarpējas intereses. Līdzīgi kā iepriekšējā trenera karjerā, arī šobrīd viens no viņa pamatpienākumiem saistīts ar video analīzi. “Šobrīd es koncentrējos uz pretinieku komandas video analīzi – kā tiek būvētas komandas, kā tiek veidotas viņu uzbrukuma, aizsardzības sistēmas. Pēc tam to prezentēju, strādājot ar galveno treneri un komandu. Tāpat mani pienākumi ir palīdzēt trenerim treniņu procesā, asistēt, ja nepieciešamība, aizvietot treneri, novadot treniņus, tāpat arī spēles laikā palīdzēt galvenajam trenerim uzdevumos, par kuriem esam vienojušies.” Suraks atzīst, ka komandā iejūtas pamazām: “Domāju, ka pilnībā vēl neesmu iejuties. Iepazīstu ritmu, 14

kultūru no iekšpuses. Man patīk tas, ko redzu. Esmu izaicināts dažādās sfērās, bet jūtu interesi un motivāciju turpināt darboties.” Atbildot uz jautājumu, kā darbs ar studentu komandu atšķiras no līdzšinējās pieredzes, treneris norāda: “Pieredze viennozīmīgi ir bagātinoša un interesanta – redzēt jaunus cilvēkus, kuri veido savu ikdienas grafiku, sabalansējot studijas, treniņus un spēles. Tas nav viegls process, bet es esmu iedvesmots redzēt, kā viņi aizpilda savu laiku un iegulda

jaunības enerģiju, gan attīstoties savā akadēmiskajā ceļā, gan arī spēlējot basketbolu Latvijas augstākajā līmenī.” Edgars Suraks stāsta, ka savulaik pats ir spēlējis trenera Gunta Endzeļa vadībā un norāda, ka priecājas par iespēju strādāt kopā ar viņu: “Treneris Guntis ir ļoti pieredzējis un autoritatīvs mūsu basketbola pasaulē. Katru mirkli, ko pavadu kopā ar viņu, es iegūstu un iemācos kaut ko jaunu.”

Edgars Suraks Dzimis 1981. gada 7. janvārī Spēlētāja karjera: 1996 Latvijas U16 izlase 1997–1998 Latvijas U18 izlase 1998 “ASK Brocēni-LMT-2” 1999 Latvijas U19 izlase 1999 Latvijas U20 izlase 1999 BK Roja 2000 “Brocēni-LMT” 2000–2002 “Zemessargs/Roja” LBL2 čempions LSPA komandā Trenera karjera: 2002–2008 Latvijas nacionālās vīriešu basketbola izlases menedžeris un video analīzes speciālists 2006–2007 BK “Ventspils” menedžeris un video analīzes speciālists 2007–2009 “ASK Rīga ” treneris 2010 Latvijas U16 sieviešu izlases treneris 2010–2011 “TTT Rīga” treneris 2012–2014 Treneris Igora Miglinieka sporta skolā Ikšķilē No 2012. gada bijis treneris Dubultamatieru līgā un Latvijas Basketbola Alternatīvajā līgā 2016 “Latvijas Universitāte” treneris

AR BENU TAVA ĢIMENE IR ZEM DROŠA SPĀRNA! BENU lojalitātes kartes programma ar progresīvu uzkrājuma sistēmu.

Lojalitātes ka ww w.benu.lv

uzzini vairāk www.benu.lv 16

rte

Lielā intervija

Eva Pavlovska:

“ES joprojām GRIBU SPĒLĒT! Nopietni’’ Kārlis Dārznieks

Šī Latvijas Universitātes basketbola sistēmā bija pārmaiņām bagāta starpsezona. Ne tikai vīriešu komandas treneru kolektīvs ieguva jaunu dvesmu. To saņēmušas arī LU basketbolistes – vien pāris nedēļas (vai, precīzāk sakot, aptuveni 14 dienas) pirms jaunās sezonas sākuma kļuva zināms, ka arī šajā sezonā LU dāmu komanda startēs Apvienotajā Latvijas-Igaunijas sieviešu basketbola čempionātā. Taču skaļāks notikums saistās ar galveno treneri – par to kļuva Eva Pavlovska! No spēlētājas par galveno treneri divās nedēļās – laiks Evu nedaudz vairāk iepazīt!

Eva savas basketbolistes karjeras laikā pārstāvējusi vairākus valsts klubus, tai skaitā titulēto “TTT Rīga“, kā arī spēkus izmēģinājusi leģionāres statusā Zviedrijā. Veiksmīgākā sezonā pašmāju čempionātā bija 2013./2014. gada sezonā, kad Eva Latvijas Universitātes rindās vidēji spēlē guva 15,9 punktus un izcīnīja 9,2 atlecošās bumbas, kas togad bija pārliecinoši labākais komandas rādītājs. Sekojošā sezona nāca ar smagu traumu, pēc kā Eva laukumā atgriezās, taču pilnvērtīgu sezonu vairs nav aizvadījusi, jo savainojumi turpināja sportisti mocīt. Šajā starpsezonā Eva nolēma pievienoties LU treneru korpusam, taču neilgi pirms sezonas starta tieši viņai tika uzticēts vadīt komandu. Ko, kā un kāpēc aicinājām pastāstīt pašu 17

Evu, nu jau galveno treneri! Eva, tu esi spilgtākā spēlētāja, kas pēdējās sezonās pārstāvēja LU komandu ar līderes cienīgu statistiku, taču tad pazudi… Zināms, ka bija smaga trauma. Kas tieši ar tevi notika? Ha, paldies par spilgto pieteikumu. Spilgtākā spēlētāja, interesanti! Es gan laikam sev pieliktu etiķeti – traumatiskākā spēlētāja (pasmaida)! Bet paldies, patīkami! Jā, pirmā sezona LU kreklā iesākās vairāk nekā veiksmīgi! Jutos ļoti pārliecināta, spēle gāja no rokas gan man, gan komandai! Biju ieguldījusi lielu darbu treniņos un sevis disciplinēšanā! Bet... Es laikam uzņēmos vairāk, nekā mans organisms spēja pa-

ciest – pilnas slodzes darbs, maģistrantūras studijas, treniņi vakaros, spēles LU sastāvā un brīvajos brīžos spēlēju Ventspils komandā JSBL, tā teikt, patriotisku jūtu vadīta. Vienā brīdī man visa bija par daudz, un treniņā iedzīvojos krustenisko saišu plīsumā. Pēc šīs traumas man cilvēki teica: “Eva, tu sapratīsi kāpēc ar tevi tā notika, nāks apskaidrība, sapratīsi, ko darīji nepareizi!” Es nesapratu, nopietni! Es domāju, ka vienkārši nepaveicās un viss. Tāpēc pēc atgriešanās es turpināju darīt visu tieši tāpat, kā pirms traumas – darbs, skola, treniņi. Un bonusā man vēl bija jāpabeidz skola, jāuzraksta un jāizstrādā maģistra darbs, un tas veiksmīgi jāaizstāv. Likās, ka viss izdodas un ir baigi forši. Basketbolā atgriezos samērā veiksmīgi, protams, biju tālu no tā, kā spēlēju pirms tam, bet lēnām gāju uz to. Aizstāvēju veiksmīgi maģistra darbu, vasaru pavadīju trenējoties un vingrojot. Un tad pirmssezonas treniņos neveiksmīgi pārrāvu otrai kājai krusteniskās saites. Tagad es saprotu, ka gribēju izdarīt vairāk, nekā ir manos spēkos. Man vajadzēja divas traumas, lai es to saprastu. Vienmēr nevar visu izdarīt uz 100%, kaut kas vienmēr cietīs. Kā teica viens no maniem pirmajiem treneriem Ventspilī: “Basketbolu un skolu var savienot. Skolu un mīlestību var savienot. Mīlestību un basketbolu var savienot. Bet basketbolu, skolu un mīlestību nevar savienot!” Viņam izrādījās taisnība. Darbu, basketbolu, skolu un spēlēšanu divās komandās nevar savienot! Šoreiz cietu es un mana veselība. Tāpēc arī nespēlēju pagājušo sezonu, jo es izgāju kārtējo rehabilitāciju pēc krustenisko saišu operācijas. Kamēr emocijas par gūto savainojumu bija sakpinātas, cik grūti/viegli tev bija sākumā nosēdēt malā, kad nevarēji palīdzēt savai komandai?

Pirms uzzināju MRA rezultātus, es biju super pozitīva, jo nebija sajūtas, ka man tiešām kaut kas tur ir plīsis. Ok, man sāpēja, bet es varēju paiet, salocīt kāju, celis nebija piepampis (kas parasti ir pirmais pēc saišu plīsuma), likās, ka tiku cauri ar vieglu izbīli. Līdz es saņēmu rezultātus, tad gan es sabruku. Likās, ka visa pasaule sabrūk! Izraudājos, izrunājos ar vecākiem, un sapratu, ka jācīnās. Pieteicos pie ārsta un jau trīs nedēļas pēc traumas gulēju uz operāciju galda, un dakteris Viļums salaboja manu kāju! Sākumā es negāju uz spēlēm, man bija grūti pieņemt, ka nevaru spēlēt un ka nevarēšu to darīt turpmākos 8 mēnešus. Bet man arī paveicās, jo traumu ieguvu se zonas beigu daļā, kad bija palikušas tikai pāris spēles. Vispār domāju, ka komanda toreiz pārdzīvoja vairāk par mani. Pēc otrās traumas iegūšanas bija visgrūtāk. It kā tu zini, kas notiks, kā notiks un kā jādara. Bet man bija tik grūti sevi piespiest iet uz treniņiem, saņemties un vingrot. Iet tam visam atkal cauri. Es nevarēju atrast motivāciju to darīt. Tādas vienkārši nebija. Bet decembra beigās viss mainījās, treneris Ivars beidzot atļāva sākt skriet, un tās ir ļoti labas emocijas. Pirms tam jau nenovērtē to, bet tad tu ilgi nevari to darīt un beidzot saņem atļauju. Super! Aktīva rehabilitācija, individuāli treniņi... Kā vēl aizpildīji laiku, ko citas meitenes pavadīja treniņos un spēlēs? Man vispār nebija brīvā laika, nebija jādomā par aizpildīšanu! Kā jau teicu, pirms traumas man bija darbs, studijas un basketbola treniņi. Pēc traumas man joprojām bija darbs, studijas un rehabilitācijas treniņi. Es treniņā vidēji pavadīju trīs stundas katru dienu! Sezona meitenēm jau bija beigusies, bet es 18

labu sniegumu, bet tad pāris traumas, un man jāsēž uz soliņa. Nevarēju tam tikt pāri. Tāpēc izlēmu, ka jāspēlē Latvijā, jāatgūst pārliecība, un tad redzēs, kas notiks tālāk. Rūdolfs Rozītis toreiz piedāvāja trenēties kopā ar LU komandu un tā arī paliku komandā. Šovasar izteici vēlmi palīdzēt darbā Ilzei Osei-Hlebovickai ar LU dāmu komandu. Vai tas nozīmē, ka aktīvajai spēlēšanai esi likusi punktu vai tomēr vēl tevi agrāk vai vēlāk redzēsim laukumā? Pēc otrās traumas es daudz domāju. Sākumā nebiju pārliecināta par spēlēšanu, bet zināju, ka gribu būt basketbolā. Tāpēc pieteicos treneru kursiem, lai iegūtu C kategorijas basketbola trenera sertifikātu. Augustā uzsāku treniņus kopā ar LU meitenēm treneres Ilzes vadībā. Izstāstīju viņai par savu lēmumu mācīties par treneri, un mēs vienojāmies, ka es viņai palīdzēšu, iegūšu praksi un, kad jutīšos gatava, atgriezīšos laukumā.

turpināju katru dienu iet uz Olimpiskā centra trenažieru zāli un baseinu, kur treneres Santas Dreimanes vadībā vingroju un centos tikt atpakaļ laukumā. Man nebija laika citām lietām, katru dienu no pirmdienas līdz piektdienai, dažreiz arī sestdienās, es biju Elektrum OC un vingroju! Kā jau teicu, otrajā reizē bija nesalīdzināmi grūtāk. Bet bija arī ieguvumi, es nekad netiku uz draugu pasākumiem, ģimenes pasākumiem, man vienmēr bija treniņi un spēles. Tagad man bija daudz brīvā laika, jo bija pabeigtas studijas, un man bija tikai darbs un treniņi. Biežāk satiku draugus, ģimeni, varēju iet uz teātri un kino, ko es sezonas laikā nedarīju, jo katru dienu bija treniņi, un es nemācēju sev pateikt, ka izlaidīšu treniņu izklaides dēļ. Varētu teikt, ka pēc otrās traumas es vairāk atpūtos! Atgriežoties pie aktīvās spēlēšanas laikiem, kā zināms, esi stažējusies arī Zviedrijā. Kā vispār tur nokļuvi? Kad spēlēju “TTT Rīga“, mums bija pārbaudes turnīrs Zviedrijā, spēlējām pret Udominate komandu, toreiz viņas vēl bija Umea Comets! Un tajā sezonā Inga Borodavko regulāri tika izīrēta šai komandai. Viņi piedāvāja nākamajā sezonā Ingai spēlēt Zviedrijā, caur Ingu piedāvāja arī man un nolēmu, ka jāpamēģina! Izklausās pēc lieliskas iespējas! Bet ilgu laiku tomēr tur nepaliki. Kādi bija galvenie atgriešanās iemesli? Sezona Zviedrijā nebeidzās labi. Februāra beigās saslimu ar gripu, tad smagi izmežģīju potīti, un pēc tam iedzīvojos papēža traumā! Beigās sanāca spēlēt ļoti maz. Bija emocionāli grūti sēdēt uz soliņa. Biju aizbraukusi uz turieni spēlēt un visu sezonu rādīju 19

Man tagad psiholoģijā māca, ka sportistam jāiziet cauri 5 stadijām, lai atlabtu no traumas – noliegumam, dusmām, kaulēšanās ar sevi, skumjām/vainas sajūtai un beigās jāsamierinās. Ja sportists izlaiž kādu no šīm stadijām, tad viņam ir liela iespēja iedzīvoties atkārtotā traumā. Nezinu, kuru stadiju es izlaidu pirmajā reizē, bet tagad neesmu vēl samierinājusies ar savām traumām, kad tas notiks, būšu gatava atkal atgriezties laukumā un spēlēt. ES joprojām GRIBU SPĒLĒT! Nopietni! Man pietrūkst tās emocijas un sajūtas, kad esi laukumā! Fiziski es esmu gatava, bet jātiek sev pāri psiholoģiski. Šobrīd viss dzīvē ir sagrozījies tā, ka man tiek dota iespēja pierādīt, izglītot un pilnveidot sevi trenera amatā. Tāpēc jāizmanto šī iespēja, kas man pašlaik tiek dota. Jeb kā teiktu mana ģimene un draugi – beidzot tu mācies to, ko tev vajadzēja mācīties pirms 8 gadiem! Un tā nu viss iegrozījās, ka no mērķa gūt praksi kā galvenā trenera asistentei divu nedēļu laikā pati kļuvi par komandas vadītāju! Pašai tas bija pārsteigums? Protams, ka bija pārsteigums. Kad Ilze man pateica par savu lēmumu aiziet, man galvā bija miljons domu! Ko, kas, kāpēc, kā, vai tiešām... Man vēl joprojām ir miljons jautājumu! Bet liels paldies Ilzei, ka viņa ieteica mani savā vietā, paldies LU vadībai, kas man uzticēja šo atbildīgo amatu, jo, būsim reāli, esmu bez pieredzes, viss jauns, viss svešs, liela atbildība. Bet es nesūdzos, esmu priecīga par šo iespēju vadīt komandu un cenšos darīt visu, lai nevienam nebūtu jānožēlo šis lēmums! Darbs ar sieviešu komandu – kas, tavuprāt, būs lielākais izaicinājums tev pašai? Šajā sezonā viss ir viens liels izaicinājums, sākot ar treniņu, taktikas plānošanu, līdz spēļu organizēšanai.

“Sākumā es negāju uz spēlēm, man bija grūti pieņemt, ka nevaru spēlēt un ka nevarēšu to darīt turpmākos 8 mēnešus.” Viss jauns! Bet droši vien lielākais izaicinājums ir tieši meitenēm. Viņām jāsaprot, ka es vairs neesmu komandas biedrene, bet es tagad esmu treneris un, ja es saku, tad tā arī ir un būs!

Ar komandu strādā salīdzinoši neilgi, lai gan meitenes pazīsti ilgi. Pastāsti, cik viegli ir kļūt par treneri kolektīvā, kur ilgus gadus esi bijusi, tā teikt, otrā pusē? Vai tas nerada kādas problēmas ar autoritāti? Jā, kā jau teicu, ar šo droši vien būs problēmas. Man pašai ir salīdzinoši viegli, visu pagājušo sezonu es nepiedalījos kopējā treniņu procesā, vēroju spēles no malas, nebiju iekšā komandā un ikdienas sadzīvē, tāpēc man nav nekādu problēmu. Domāju, ka viņām ir daudz grūtāk, jo tomēr ar dažām meitenēm bijām kopā divas sezonas. Bet spēlētājām ir jāsaprot, ka viss ir un būs atkarīgs no viņām pašām, ja viņas gribēs trenēties, tad viss izdosies. Viņām pašām ir jāgrib, es varu palīdzēt ar padomu, savu redzējumu un uzdevumiem, kas palīdz spēlētājam sevi pilnveidot. Bet beigās viss tik un tā būs atkarīgs no viņām pašām. Kā teiktu Ivars – vai nu tu gribi, vai negribi (smejas)! Visām kopā un atsevišķi ir jāsaprot, ko viņas šajā sezonā grib sasniegt. Es vispār uzskatu, ka cilvēkam jāizvirza sev konkrēti mērķi, jāsaprot, kāpēc viņš vispār kaut ko dara. Nav jēgas darīt vienkārši darīšanas pēc. Tāpēc es ceru, ka meitenes kopīgi spēs vienoties par to, uz ko viņas šajā sezonā tiecas, un tad visas kopā cīnīsimies, lai to īstenotu. Vai mums tas izdosies, redzēsim sezonas beigās.

Paldies, Eva. Atliek novēlēt veiksmi un izdošanos jaunajā arodā! Nobeigumā vēl par pašu komandu, kas tev uzticēta gaidāmajā sezonā. Kāds šogad būs tās sastāvs? Ko vari pastāstīt par atslēgas spēlētājām? Komandā ir gandrīz visas pagājušas sezonas spēlētājas. Komandu atstājušas divas basketbolistes – Marita Puļļa un Kitija Štolce, kura šobrīd Francijā izmēģina leģionāres gaitas. Līdz ar to mūsu garais gals ir cietis zaudējumus, taču papildinājumus ir tieši mazajā galā – U20 izlases dalībniece Anete Ozola, Vega/ Liepāja bijusī spēlētāja Rendija Misus un meitenes no Saldus sporta skolas – Alise un Marta, kuras gājušas cauri Latvijas basketbola aprindās slavenā trenera Pētera Višņēvica basketbola skolai. Noteikti gaidu vairāk no pieredzējušākajām LU spēlētājām – Ievas, Lienes, Agijas un Zanes. Ceru, ka viņas uzņemsies līderu lomu gan laukumā, gan uz soliņa, gan ģērbtuvē. Bet uzskatu, ka visas meitenes ir konkurētspējīgas un spēcīgas spēlētājas. Katrai ir savi plusi, kurus centīsimies izmantot un treniņu procesā attīstīt. Un, jā, paldies par veiksmes vēlējumiem! Kas ir būtiskākās lietas un uzsvari, uz ko tiek strādāts treniņos sezonas ievadā un vēlies iemantot komandā? Basketbols sākas no aizsardzības. Nav svarīgi, cik daudz punktus tu vari iemest, ja nenosegsi pretinieku, tad viņi iemetīs vairāk un uzvarēs spēli. Tāpēc šobrīd treniņos lielākais uzsvars tiek likts uz individuālo un komandas aizsardzību. Paldies Evai par atvēlēto laiku sarunai un BK LU kolektīva vārdā novēlu piepildīt savus mērķus. Gaidām atpakaļ baskaetbola laukumā! 20

Pirmkursnieki sacenšas

Anete Ozola pret Renāru Birkānu: Kurš būs atjautīgāks? Laura Jaškova

Klāt kārtējā pirmkursnieku cīņa. Šoreiz dažāda veida jautājumi – par Latviju, par sportu, par dzīvi kopumā. Centāmies noskaidrot, kurš būs atjautīgāks – sieviešu vai vīriešu komandas pirmkursnieks.

KURŠ IR ATJAUTĪGĀKS? Uzdevums Kurā pusē krūzei ir osa?

Ārpusē

Renārs Birkāns

Anete Ozola

Uz ārpusi

Ārpusē Rīgas Balzams

Kurš no Latvijas zīmoliem ir visvecākais?

Rīgas Balzams

Kurā pasaules valstī ir septītais ātrākais internets pasaulē?

Latvijā

Laima Latvijā

Uļjana Semojonova

Uļjana Semjonova

Ja sacensībās tu apdzen otrās vietas ieguvēju, kurā vietā tu tagad esi?

Otrajā

Pirmajā

Otrajā

Latvijas basketbolists, kurš ir Eiropas garāko basketbolistu top 10 sastāvā. Viņa garums ir 2m 16cm.

Dāvis Rozītis

Kristaps Porziņģis

Kurā pilsētā atrodas kalns, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīna dārzs?

Sabile

Nav ne jausmas

Nezinu, bet vēlos aizbraukt

Dažos mēnešos ir 31 diena. Dažos ir 30 dienas. Cik mēnešos ir 28 dienas?

Visos

Vienā

Visos

Basketbola klubs,kas Eiropas labāko klubu turnīrā kļuva par trīskārtējiem Eiropas čempionvienību kausa ieguvējiem (1958-60).

ASK “Rīga“

VEF

Kāda ir Latvijas valsts karoga garuma un platuma attiecība?

2:1

1:2

2:1

Jānis piedzima 28.decembrī, bet viņa dzimšanas diena vienmēr iekrīt vasarā. Kā tas ir iespējams?

Piedzimis dienvidu puslodē

Nav iespējams

Sahāras tuksnesī (smejas)

Ilgus gadus bijs basketbola kluba “VEF” līderis un spēlējis PSRS izlasē. Latvijas Basketbola savienības viceprezidents.

Valdis Valters

Desmit gadus spēlējis Padomju Savienības izlasē, trīs reizes ieguvis olimpisko spēļu sudraba medaļu.

Maigonis Valdmanis

Latviešu basketboliste - pirmā eiropiete, kas uzņemta basketbola Slavas zālē Springfīldā, ASV.

Par Olimpisko čempionu kļuvis arī latviešu basketbolists, labākais saspēles vadītājs. Labākā basketbola komanda Latvijā? (Anete jautā Renāram) Kura no LU dāmām ģērbtuvē ar savām mantām aizņem visvairāk vietas?

Pareizās atbildes

Igors Miglinieks

aldemārs Baumanis V

Diemžēl nezinu

Igors Miglinieks

BK Latvijas Universitāte

BK LU

Liene

Agija Kruga

(Renārs jautā Anetei) Kurš no LU vīriem visskaļāk dzied dušā?

Edgars Lasenbergs

PUNKTI

15 (MAX)

ASV

LU basketbols

Edgars Lasenbergs 10,5

Lai nu kā – interesanta cīņa, vēl interesantākas atbildes. Šajā duelī uzvar sieviešu komandas pārstāve Anete Ozola, kura pat atbildēja pareizi(!) uz Renāra uzdoto jautājumu. Vai jautājumi Renāram izrādījās pārāk grūti vai galvā citas domas, lai vai kā, nezināšana nav kauns! Tagad gan spēlētāji, gan lasītāji būs par piecpadsmit jautājumiem erudītāki! 23

Lielā intervija

Edijs Šlesers par izaicinājumu darbā ar LU otro komandu Lāse Mīlgrāve

Pilnīgi iespējams, ka lielāku uzmanību cilvēki šī rudens sākumā pievērsa tam, ka Latvijas Universitāte nomainīja treneru sastāvu savai Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijas komandai. Taču vēl lielākas izmaiņas šajā vasarā piedzīvoja 2. divīzijas komanda – precīzāk, jaunā 2. divīzijas komanda. Ja agrāk LU LBL-2 piedalījās ar LU/Pārdaugava komandu, tad šogad mums ir Latvijas Universitāte/BS Rīga – jauna komanda, jauni treneri, jauni mērķi, līdz ar to viss jauns.

Par komandas galveno treneri tika izraudzīts Edijs Šlesers, kurš vienlaicīgi ir arī LU absolvents. Jaunajam trenerim jau ir liela pieredze jaunatnes basketbolā – pēdējos gados tieši viņš ir trenējis BJJS “Rīga” jaunos basketbolistus, tāpēc, kā atzīst arī pats Edijs, šī ir lieliska iespēja turpināt trenēt savus kādreizējos audzēkņus. Tieši tāpēc E. Šlesers bija perfekta trenera izvēle, jo galvenais 2. divīzijas komandas (un visas LU basketbola sistēmas) ir nodrošināt starpposmu starp Jaunatnes basketbola līgu un profesionāla basketbolista karjeru. LBL2 dod iespēju jaunajiem spēlētājiem sevi parādīt, tādā veidā arī iekļūstot 1. komandas sastāvā, gūstot pieredzi augstākā līmeņa basketbolā Latvijā.

Bet šoreiz par pašu Ediju Šleseru. Intervijā ar treneri var iepazīties ar viņa basketbola gaitu sākumu, pamazām nonākot līdz šodienai – LU/BS Rīga galvenā trenera amatam. Katram sportistam un trenerim ir savs stāsts par to, kāpēc tieši šis sporta veids (šajā gadījumā basketbols). Kā sākās tavas gaitas basketbolā? Vai kādreiz ir bijušas šaubas – spēlēt vai darīt ko citu? Kopumā ar sportu man jau no pašas mazotnes ir paticis nodarboties, t.i., daudz kustēties, sacensties. Sākumā nodarbojos ar visiem sporta veidiem, kuri bija pieejami: vasarā – basketbols, futbols utt., bet ziemā ar hokeju, slēpošanu un tamlīdzīgi. Un no visiem visvairāk man iepatikās tieši basketbols. Sanācis tā, ka tieši basketbola dēļ es 4. klasē pārcēlos dzī-

vot uz Rīgu, lai varētu nopietnāk ar to nodarboties. Jo Auces novadā, kur dzīvoju līdz tam, tādas iespējas nebija. Tādu īstu šaubu un vēlmes nodarboties ar citu sporta veidu nekad nav bijis. Pat atceros to dienu, kad gājām pieteikties uz sporta skolu (bijušajā Valda Valtera basketbola skola) Sporta pilī. Patiesībā tēvs mani mēģināja pierunāt spēlēt hokeju, jo, viņaprāt, tas esot populārāks un lielajā sportā spēlējot vairāki sekmīgi latvieši (Irbe, Ozoliņš, Skrastiņš, Žoltoks tajā laika). Domāju, ka katram cilvēkam atmiņā paliek spilgtākie un labākie dzīves notikumi. Kā ir ar tevi? Kas ir, tavuprāt, tavi lielākie panākumi tieši kā spēlētājam? Tos varētu iedalīt divās daļās. Par individuāli augstāko sasniegumu uzskatu iekļūšanu simboliskajā pieciniekā U-16 Eiropas čempionātā, kas toreiz notika tepat mājās, Rīgā. Pieciniekā iekļuvu kopā ar tādiem spēlētājiem kā Linas Kleiza (Lietuva) un Rūdijs Fernandess (Spānija). Līdz šim panākuma tika ieguldīts liels darbs, un tas arī atmaksājās. Un par komandas augstāko sasniegumu es uzskatu Latvijas čempiona titula iegūšanu, kad biju basketbola kluba “Barons” sastāvā 2010. gada. Lieliskas emocijas! Panākumi sportā vienmēr prasa daudz darba, savukārt daudz darba nozīmē, ka neatliek laiks citām nodarbēm, bērniem tas noteikti ir visgrūtāk, īpaši mūsdienās, kad ir tik daudz citu iespēju un izklaižu. Vai bērnībā un jaunībā no daudz kā ir nācies atteikties, lai spēlētu basketbolu? Jā, tā ir. Lai kaut ko sasniegtu basketbolā, tas ir jāizvirza par prioritāti. Un, protams, arī mācības man vienmēr bijušas svarīgas. Bet basketbola dēļ sanāca pat tā, ka nevarēju aiziet pats uz savu 9. klases izlaidumu. Un, protams, arī citas lietas tika noliktas malā. Tik daudz par bērnību. Savu spēlētāja karjeru pavadīji dažādos basketbols klubos, piemēram, Valmierā un Baronā. Kā notika pāreja uz trenera amatu? Vai vēl spēlē basketbolu? Vienmēr esmu gribējis darboties basketbola lauciņā, arī pēc basketbola spēlēšanas beigām. Basketbolā jūtos kā savā elementā, savā vidē. Pirmoreiz pamēģināju trenera pienākumus Artūra Visocka-Ru-

Edijs Šlesers kā BK Barons kapteinis saņem LBL čempionu kausu no LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa 2010.gada pavasarī. Foto: F64

beņa rīkotajās “3 punktu” nometnēs. Paldies Artūram par tādu iespēju! To es sāku darīt tad, kad vēl pats aktīvi spēlēju basketbolu. Un, kad biju beidzis aktīvās spēlēšanas gaitas, uzreiz sāku darboties kā treneris BJJS “Rīga” ar 1998. un 1997. gadā dzimušajiem audzēkņiem. Un šobrīd esi nokļuvis LU basketbola sistēmā. Kā tas notika? Kas lika pievienoties tieši LU kolektīvam? Likt neviens nelika, bet Dzintars (Berkolts) un Uģis (Bisenieks) šovasar augusta sākumā man piedāvāja šādu iespēju – strādāt ar LU 2. divīzijas komandu, kuras pamatuzdevums ir jauno un perspektīvo spēlētāju piesaiste LU basketbolam un sagatavošana nākamajam solim, kas ir pāreja uz profesionālo sportu. Ilgi nedomājot es piekritu. Paldies viņiem!

“’Mūsu galvenais uzdevums ir spēlētāju izaugsme, par ko varēs spriest 1-3 gadu griezumā.“ 27

Jau pāris mēneši kopš stāšanās galvenā trenera amatā ir pagājuši, sistēma arī no iekšpuses iepazīta krietni labāk. Kādi, tavuprāt, ir LU basketbola sistēmas plusi/mīnusi? Sākumā par plusiem, kas ir lielas iespējas attīstībai – jo tīri akadēmiski LU ir lielākā augstskola Latvijā ar visdažādākajiem studiju virzieniem. Arī vieta ir lieliska – Rīga (stratēģiski Latvijas centrā), kas ļauj piesaistīt spēlētājus no visas Latvijas. Par plusu varu uzskatīt arī visus LU basketbola cilvēkus, kur katram ir savi pienākumi. Ja par mīnusiem, tad lielākais mīnuss, manuprāt, ir savas treniņu un spēļu zāles trūkums. Prasītos nedaudz modernāka zāle par Diagnostikas centra 4 piedāvāto. Ziemā mēdz būt pārāk auksts un, manuprāt, treniņu zālei jābūt tādai, kas atbilstu arī LBL1 spēļu prasībām! Katrs jaunais treneris ar sevi nes arī izmaiņas. Kādas ir lielākās izmaiņas tagad, kad LU ir pavisam jauna 2. divīzijas komanda un ar tevi kā treneri? Lielākā izmaiņa varētu būt tas, ka turpmāk procentuāli daudz vairāk tiks piesaistīti vidusskolas vecuma spēlētāji, tādā veidā dodot iespēju daudz ātrāk adaptēties lielajam basketbolam. Un daudz vairāk strādāsim uz individuālajām lietam, protams, neizmirstot par rezultātu. Piemēram, jau tagad spēlētājiem ir iespēja četras reizes nedēļā pirms skolas plkst. 7:00 apmeklēt individuālos treniņus, kuros darbojos es un mans palīgs Agris Sarkans (kurš tieši individuālajās lietās var jauniešiem ļoti daudz dot). Divas reizes nedēļā ir fiziskie treniņi pie Ivara Ikstena, kur daudz tiek strādāts tieši ar individuālu pieeju katram spēlētājam. Tas viss notiek paralēli komandas treniņiem un spēlēm.

Un kā tev sokas ar komandu? Vai izdodas sasniegt uzstādītos mērķus visai komandai kopumā un tieši tev kā trenerim? Ar pašreizējajiem komandas rezultātiem diemžēl nevaram lepoties. Šobrīd septiņās spēlēs mums ir tikai divas izcīnītas uzvaras. Tam ir dažādi iemesli – komanda tikai septembra vidū tika sapulcināta kopā, pašlaik ir arī pārāk īsa spēlētāju komplektācija, kas traucē tieši komandas snieguma uzlabošanā u.c. Ceru, ka pavisam drīz izdosies uzlabot sniegumu! Bet galvenais mērķis ir spēlētāju izaugsme, par ko varēs spriest 1–3 gadu griezumā. Tad arī varēs redzēt, vai būsim ko paveikuši. Daudziem cilvēkiem izdodas apvienot vairākus amatus. Kā tev ar citiem darbiem? Vai nopietni nodarbojies arī ar ko citu, vai esi pilna laika treneris? Pašlaik esmu tikai treneris – gan LU sistēmā, gan BJJS “Rīga”. Citām nodarbēm laika vairs neatliek. Un kā ar pārējo dienas daļu? Ko vislabprātāk dari brīvajā laikā? Vai tāds vispār ir? Pēdējā laikā tāds ir ļoti, ļoti, ļoti maz. Bet, pirmkārt, cenšos būt pats fiziski aktīvs – spēlēju gan basketbolu, gan futbolu, gan nedaudz arī tenisu + pēc iespējām vēl individuāli padarbojos. Lai vienmēr būtu formā! Patīk arī kādu labu filmu noskatīties, palasīt grāmatas un paklausīties mūziku.

Paldies par šo sarunu! Veiksmi ar komandu, lai izdodas iecerētais! Edija Šlesera basketbolista karjera LBL 1.divīzijā: 2012./2013.gada sezona • Jūrmala/Fēnikss 2010./2011.gada sezona • BK Valmiera (līdz februārim) • Penne Basket (no februāra) 2009./2010.gada sezona • BK Barons 2008./2009.gada sezona • Ķeizarmežs 2007./2008.gada sezona • RNS-D/Līvāni 2005./2006. – 2006./2007. gada sezona • Valmiera 2004./2005.gada sezona • BK Rīga 2001./2002. – 2003./2004.gada sezona • Barons LBL Zvaigžņu spēles dalībnieks 2008. un 2009.gadā.

Spēlētāja ikdiena

Edgars Lasenbergs – basketbols, basketbols un vēlreiz basketbols! Agija Vehtere

LU basketbola sistēma ir vieta, kur sevi attīstīt un pierādīt ir ļauts ikvienam, kurš patiesi to vēlas un virzās pretī uzvarām ne tikai laukumā, bet arī savā dzīvē un mērķu sasniegšanā. Edgars Lasenbergs cīnās par katru laukuma centimetru, un neviens nešaubās, ka viņa panākumu atslēga ir smags darbs un neatlaidība. Un tomēr, ne tikai ar savu spēli laukumā Edgars dara milzu lietas LU basketbola sistēmas labā. Reti kurš zina, ka viņa ikdiena basketbolā sastāv no LU studentu treniņu vadīšanas un LU Basketbola līgas organizēšanas. Turpmākajās rindās plašāk par to!

Edgar, kā nonāci līdz LU sistēmai un spēlēšanai studentu komandā? LU sistēmā nonācu 2013./2014. gada sezonā, kad pārtraucu līgumu ar BK „Valmiera”. Uzrunāju treneri Visocki-Rubeni, un viņš man deva iespēju. Kā šobrīd paiet tava ikdiena? Noteikti ne gluži tā, kā tas bija Valmierā? Šosezon mana ikdiena ir pietiekami raiba. Treniņi ir divreiz dienā – no rīta Elektrum Olimpiskajā centrā un vakaros trenējamies Diagnostikas centra zālē, kas ir mūsu pamata treniņu bāze. Papildus organizēju LU Basketbola līgu, trenēju brīvprātīgos studentus un mācos. Darbu netrūkst.

Mini mācīšanos, taču esi LSPA, ne LU studentus. Vai nav divējādas sajūtas – nestudēt LU, bet spēlēt šīs augstskolas komandā? Nē, divējādu sajūtu nav. Arī Harijs vairs nemācas, tā kā neesmu vienīgais, kas nestudē Latvijas Universitātē. Tas, ka tur nestudēju, nenozīmē, ka neesmu LU patriots. Iegūstu pietiekami daudz informācijas no komandas biedriem, lai zinātu, ka LU ir ļoti laba augstskola. Kā tev izdodas savienot treniņus un studijas ar darbu LU Basketbola līgā? Vai ikdienā atliek laika vēl kam citam, ne tikai basketbolam? Ziniet kā, es vienmēr esmu teicis – ja gribi, laiku var atrast vienmēr. Tas var būt agri no rīta vai vēlu vakarā. Mēģinu maksimāli brīvajā laikā darīt to, kas man patīk – eju uz kino, basketbolu vai vienkārši aizeju ar 32

kādu draugu pusdienās. Lai nav tā, ka tikai darbojos, enerģiju uzkrāju šādā veidā. Kāds bija tavs ceļš līdz LUBL, un kādi ir tavi pienākumi? Bija tā, ka gribēju basketbolam un mācībām vēl papildus pastrādāt. Par to man jāpasakās Uģim Biseniekam un Dzintaram Berkoltam. Viņi man uzticēja organizēt LUBL un trenēt brīvprātīgos LU studentus. Patiesībā iespēja nodarboties ar kādu no sporta veidiem LU ir katram studentam, neatkarīgi no prasmēm. Manā ikdienas plānā ietilpst 2 reizes nedēļā vadīt treniņus tieši basketbolā. Runājot par paša spēlēšanu, pastāsti, kā tu gatavojies jeb noskaņojies pirms spēlēm? Nekā īpaši negatavojos. Kārtīgi izguļos, no rīta braucu uz metienu treniņu. Pēcpusdienā mēģinu 40 minūtes pagulēt un tad pagatavot pusdienas, jo šogad spēļu dienās esmu ieradis ēst zupas. Uz spēli gan ierodos divas stundas pirms sākuma, ģērbtuvē paklausos mūziku, pasmejamies ar džekiem, un tad vēsu galvu dodos uz zāli. No līdzjutēju vietām Tava enerģija un azarts ir nepārprotami jūtams no pirmās līdz pēdējai minūtei, arī neatkarīgi no rezultāta. Kāda ir tava motivācija visas spēles garumā? Mana vislielākā motivācija ir progress, kā komandas biedram palīdzēt komandai uzvarēt. Šogad esmu kapteiņa palīgs, cenšos pavilkt puišus līdzi ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbu laukumā. Ja kāds redzēs, kā aizlecu pēc bumbas, viņam smadzenēs nostrādās klikšķis, ka arī viņš tā var. 33

Un tajā pašā laikā Tu esi viens no fanu sektora mīļākajiem spēlētājiem – vai neizjūti kā pienākumu regulāri sevi apliecināt uz laukuma vairāk nekā citi spēlētāji? (smaida) Nē, neizjūtu. Arī nepieliku pūles, lai es tāds būtu. Tas viss ir dabiski. Esmu puisis no laukiem, vienmēr esmu cīnījies, rāvies augstāk, lai uzvarētu. Man kritienā pārķert bumbu neliekas nekas īpašs, jo es to daru visu dzīvi. Vienkārši cīnos par savas komandas uzvaru. Turklāt, mani vecāki jau no pašas bērnības atbalstījuši un teikuši, lai pie zaudējumiem nenokaru galvu. Dzīvē vienmēr būs iespēja to izmainīt. Cik liela nozīme tavā ikdienā ir trenera darbam? Kādas ir iespējas un perspektīvas saistībā ar nākotni? Šobrīd komandas vēl netrenēju, bet, kā minēju, trenēju LU studentus, kas vēlas iemācīties kaut ko vairāk basketbolā arī pēc sporta skolas absolvēšanas. To, ka gribu kļūt par treneri, sapratu, kad biju aizgājis uz brāļa spēli Rīgā. Sapratu, ka pa šiem gadiem esmu trenējies pie ļoti daudziem gudriem treneriem un ka arī pats varētu ļoti daudz iemācīt bērniem. Basketbols ir mana sirdslieta, tāpēc domāju, ka trenēšana būtu labākais turpinājums pēc karjeras beigām. Edgars Lasenbergs Dzimis: 1995.gada 7.aprīlī, Talsos Sporta skola: DSN, Pārdaugava Pozīcija laukumā: Saspēles vadītājs, aizsargs BK LU sistēmā spēlē 3. sezonu

LASI ARĪ INTERNETĀ

WWW.SPORTLANDMAGAZINE.COM

LIETO MOBILO APLIKĀCIJU OVERLY UN ATDZĪVINI SPORTLANDMAGAZINE.COM ŽURNĀLA VĀKU 34

Karsējmeitenes

LU karsējmeitenes – jauna trenere, jaunas vēsmas Sindija Iesalniece

Latvijas Universitātes (LU) karsējmeiteņu 8. sezona sākusies ar vairākām pārmaiņām gan komandas sastāvā, gan arī meitenēm ir jauna trenere - Sintija Freimane, kura pati vairākas sezonas bijusi viena no karsējmeitenēm.

Septembra sākumā notika karsējmeiteņu atlase, šogad tā atšķīrās no iepriekšējām atlasēm, jo iespējas tikt komandā bija ne tikai LU studentēm, bet arī citām dejotājām, kuras sasniegušas 18 gadu vecumu. Pirms atlases notika atvērtie treniņi, kuru laikā meitenes varēja izbaudīt karsējmeiteņu treniņu procesu un iegūt papildus punktus atlasē. Atlasē katrai meitenei bija jāsagatavo vienu minūti garš priekšnesums. Atsaucība no meiteņu puses bija liela. Komandā tika uzņemtas septiņas meitenes, no tām pamatsastāvā ir sešas, kuras jau kopš oktobra dejo kopā ar pagājušās sezonas sastāva meitenēm. Šobrīd pamatsastāvu veido 14 dejotājas. Karsējmeiteņu gaitas šajā sezonā nolēma noslēgt ilggadējā komandas dalībniece Lelde Kozilāne, kura nodejoja piecas sezonas.

“Jaunās komandas dalībnieces ir ļoti ātri pielāgojušās treniņu procesam un komandas darbam, vairs pat nevar atšķirt, kuras ir vecās un kuras jauniņās,” par komandas jaunpienācējām stāsta trenere Sintija. “Mēs treniņos ejam tikai uz priekšu. Katru nedēļu mācāmies jaunu deju, līdz ar to veco deju skaits sarūk un jaunās meitenes basketbola spēlēs no 12 dejām var nodejot jau 7 dejas, kas, manuprāt, divu mēnešu laikā ir ļoti liels sasniegums.”

“Jaunās meitenes ir zelts. Es nebaidos teikt, ka man ir ļoti palaimējies.“ Jaunās karsējkomandas dalībnieces:

Samanta

Laura

Paula

Egija

Sintija

Iluta

Trenere Sintija par jaunajā meitenēm: “Jaunās meitenes ir zelts. Es nebaidos teikt, ka man ir ļoti palaimējies ar šīm jaunā sastāva meitenēm. Viņās ir spēks, pārliecība, neatlaidība un, pats galvenais, vēlme dejot un būt daļai no LU karsējmeitenēm. Viņas ir tik ātri spējušas pielāgoties šim treniņu un pasākumu procesam, ka es pat dažbrīd brīnos, kā viņām tas sanāk. Viņas nāk un dara. Dara to pašu, ko iepriekšējais sastāvs, kurš jau šajā visā ir vairākus gadus. Pagājušā gada sastāvs ar jauno sastāvu ir kā cimds ar roku. Protams, bez vecajām meitenēm tas viss neizdotos, jo viņas ir komandas balsts.” 36

LU karsējmeiteņu komanda pēc pirmās šīs basketbola sezonas mājas spēles kopā ar abām trenerēm bijušo treneri Inetu Miškunu (pa kreisi) un jauno treneri Sintiju Freimani (pa labi).

LU karsējmeitenes šajā sezonā ir nospraudušas vairākus mērķus. Treneres Sintijas pirmais mērķis, uzsākot strādāt ar jauno komandu, bija panākt, lai pirmajā mājas spēlē jaunās meitenes nodejotu vismaz divas jaunās dejas, kas arī tika realizēts. Viens no nākamajiem komandas mērķiem ir Pasaules čempionātā florbolā (tas šogad risinās no 3. līdz 11. decembrim) iekļaut tikai jaunas dejas, kuras izpildītu visas 14 pamatsastāva meitenes. Un, protams, kā ik gadu, LU karsējmeitenes mēģinās sevi pierādīt LBL Zvaigžņu spēlē, izdarot pašu labāko, ko vien komanda spēj. Vairāk par pašu treneri Sintiju Freimani.

“Šogad ir ļoti spēcīgs sastāvs, kurš var un varēs izdarīt pietiekami daudz, lai dejās tiktu iekļauti interesanti un sarežģīti akrobātiski elementi, kuri iepriekš nav redzēti mūsu priekšnesumos. Pagaidām skatītājus ir pārsteidzis tas, ka uz laukuma lielāko daļu deju dejo veselas 14 meitenes (sen tā nav bijis),” šī gada pārsteigumus atklāj Sintija. Trenere Sintija ir ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnē LU Sociālo zinātņu fakultātē, ieguvusi profesionālo bakalaura grādu sporta zinātnē un izglītības un sporta darba speciālista, aerobikas vecākā trenera un sporta skolotāja kvalifikāciju, un šobrīd maģistrantūrā studē uzturzinātni. Viņa ir bijusi LU karsējmeitene piecas sezonas. Kāds ir tavs stāsts, kā tu kļuvi par LU karsējmeiteni? Meitene no Talsiem ieradās studēt Latvijas Universitātē. Tā kā iepriekš biju dejojusi, sapratu, ka studējot vajadzētu turpināt dejot. Tieši 2009. gadā Ineta Miškuna (iepriekšējā trenere) veidoja LU karsējmeiteņu komandu, un bija izsludināta atlase. Nenobijos un nolēmu pamēģināt. Tā piecas sezonas nodejoju kā LU karsējmeitene. Ņemot vērā, ka pati esi bijusi viena no LU karsējmeitenēm vairākas sezonas, lielākoties esi dzīvojusies pa piramīdu augšējām virsotnēm, vai nav grūti būt trenerei un meitenes vērot no malas? Es no komandas aizgāju, jo pēc nodejotām piecām sezonām es sapratu, ka man vairs nav, ko īsti dot šai komandai. Jutu, ka mans darbs šajā komandā bija padarīts. Pateicoties LU karsējmeitenēm, es sapratu, ko es patiesībā vēlos darīt. Pēc LU pabeigšanas aizgāju studēt uz LSPA un ieguvu vēl vienu bakalaura grādu ar aerobikas vecākā trenera un sporta skolotāja kvalifikāciju. Pēc pabeigšanas nāca piedāvājums kļūt par LU karsējmeiteņu komandas treneri. Tas bija ļoti grūts lēmums, jo komandā aizvien dejoja

meitenes, ar kurām pati biju kopā dejojusi vairākas sezonas. Es nezināju vai spēšu pārkāpt pāri sev, lai kļūtu no draudzenes-dejotājas par treneri. Sākumā bija psiholoģiski grūti, bet, komandā ienākot jaunajām meitenēm, kuras mani uzreiz uztvēra kā treneri, kaut kā tas viss kļuva vieglāk. Tagad es esmu sapratusi, kā vajag vadīt komandu un kas konkrētos brīžos ir nepieciešams. Protams, ir daudz ko vēl mācīties, un ir daudz lietu, kurās jāpilnveidojas pašai kā trenerei. Bet vislielākais paldies man ir jāsaka meitenēm, jo ne tikai es esmu pārkāpusi sev pāri, bet arī viņas ir pieņēmušas mani kā treneri un tā arī izturas. Un nē – nav grūti vērot viņas no malas. Jo kādam jau ir tas no malas jāredz un jāpasaka visas kļūdas. Uz ko tu kā trenere liksi lielākos uzsvarus? Ko tu sagaidi no komandas meitenēm? Mēs mācīsimies, mācīsimies, dejosim, dejosim, labosim, labosim. Un tā visu laiku. Nevienā brīdī neapstāsimies. Visu laiku iesim uz priekšu – jaunas dejas, jauni triki, jaunas idejas. No meitenēm es jau esmu sagaidījusi to, ko es vēlējos – viņas nāk un dara. Dara to tādā tempā, kādā es to biju iedomājusies. Un vēl nevienu brīdi neesam spērušas soli atpakaļ. Un ļoti ceru, ka tas arī nenotiks. Meitenes ir kolosālas un ar interesi to visu dara. Lepojos ar viņām!

Vai šogad arī tevi redzēsim uz laukuma kopā ar pārējām meitenēm? Esmu divas reizes dejojusi uz laukuma, jo vajadzēja meitenēm izpalīdzēt. Bet tās nav bijušas manas labākās uzstāšanās reizes. Jo, ja tu kā trenere zini kādu deju, tas nenozīmē, ka bez treniņiem un desmitiem reižu atkārtošanas vari nodejot deju perfekti. Es centīšos to visu vērot no malas, kā trenerei tas būtu jādara. Bet nesolu, ka tā sanāks. Ar ko LU karsējmeitenes tev ir īpašas? Ar to, ka viņas ir LU karsējmeitenes. Viņas ir savējās. Viņas ir kolosālas. Man joprojām pārsteidz tas, kā viņas darbojas manā ieliktajā 5. ātrumā (pieņemsim, ka mūsu sacensību mašīnai ir 6 ātrumi). Ir grūti aprakstīt, ar ko viņas ir īpašas, ja viņas kopā ir 14 dažādas dejotājas un katra ir īpaša ar kaut ko citu, un kopā viņas veido vienu spēcīgu komandu. Ko tu novēli savai karsējkomandai šajā sezonā? Nebaidīties, neapstāties un saglabāt to „man patīk!” sajūtu. Es to redzu un to redz arī citi. Pieliekot klāt neatlaidīgu darbu, LU karsējmeitenes kļūst par vienu no labākajām karsējmeiteņu komandām Latvijā. Ja ne pat par labāko.

Karsējmeiteņu fotosesijas bilžu autors Einārs Freimanis

Šajā sezonā LU karsējmeitenes varēs redzēt ne tikai BK “Latvijas Universitāte” mājas spēlēs, bet arī Pasaules čempionātā florbolā, Basketbola komandas “TTT Rīga” mājas spēlēs un citos ar sportu saistītos pasākumos gan universitātē, gan ārpus tās. 38

BK LU fanu klubs

Ivars Ikstens: BK LU fani – par mājīgu “Ja gribi būt veselīgs,arī treniņi ir mazākā daļa” atmosfēru pretinieku laukumā! Agija Vehtere

Arī šajā, 26. OlyBet LBL sezonā, Lavijas Universitātes basketbola komandas aktīvākie un skaļākie fani ir kopā ar savu komandu gan brīžos, kad līdz uzvarai pietrūkuši pārsdesmit metri, gan tad, kad uzvarētas spēles gaviles dzird ikviens zālē sēdošais. Tikpat neatņemama fanu kustības sastāvdaļa arī šogad ir došanās uz citām pilsētām, lai atbalstītu puišus no skatītāju tribīnēm, kad viņiem tas visvairāk ir nepieciešams. Tam, kāpēc mēs dodamies uz citām pilsētām, lai atbalstītu savu komandu, īpašs iemesls nav jāmeklē. Ja reiz esi fans, tad tev tādam ir jābūt vienmēr gan mājās, gan izbraukuma spēlēs, neatkarīgi no komandas snieguma, jo fanu atbalsts komandai dažreiz ir svarīgāks, nekā mēs paši to, iespējams, apzināmies. Mēdz teikt, ka mājas sienas palīdz uzvarēt – iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc paši labprātīgi dodamies uz izbraukuma spēlēm dažādās Latvijas pilsētās, jo sajūta, ka esi licis komandai kaut uz mirkli aizmirst, ka viņi šajā laukumā ir tikai ciemiņi, ir neaprakstāma. Izbraukuma spēlēs pārspēt pretinieku komandas fanus pat ir da-

ļējs izaicinājums – mūsu uzdevums nav radīt haosu tribīnēs, lai skatītāji šī iemesla dēļ pamestu spēli, bet gan parādīt, ka spējam būt vienlīdz skaļi kā mājās, tā šeit. Nepārejoša ticība komandai mūs visus virza uz mērķi būt vēl labākiem, skaļākiem, pamanāmākiem un vajadzīgākiem! Tieši tikpat svarīgi ir turēt līmeni un turpināt pierādīt, ka BK „Latvijas Universitāte” fani ir paši labākie un skaļākie visā LBL, jo ne velti daudzi cilvēki ierodas uz mūsu mājas spēlēm ne tikai tāpēc, lai skatītos kvalitatīvu basketbola spēli, bet arī tāpēc, lai novērtētu kvalitatīvos priekšnesumus un vērotu fanu neapsīkstošo cīņas sparu tribīnēs.

LU fani dodas sezonas pirmajā izbraukumā uz Valku (29.09.2016)

LU fani atbalsta savu komandu viesos pret čempioni Valmiera/ORDO (8.10.2016)

Mūsu pašu vēlme un iniciatīva doties līdzi komandai izbraukuma spēlēs ir bijusi kā motivācija tiem, kas par mūsu komandas faniem kļuvuši tikai šogad. Mūsu fanu pulku ir papildinājuši gan cilvēki, kas vēl nestudē Latvijas Universitātē, gan cilvēki, kas universitāti jau absolvējuši, un kā vienu no galvenajām lietām, kāpēc viņi šogad ir ar mums, viņi min: „Jūs izbraukuma spēlēs esat fantastiski. Jūs vienmēr un visur esat pamanāmi – jūs esat BK LU fanu vilcējspēks.” Šādi vārdi motivē mūs pašus vēl vairāk apzināties, kāda loma ir tam, ka esam tur uz vietas. Par piedzīvojumiem un kurioziem, kādi bijuši, dodoties uz izbraukuma spēlēm, vēl pēc gadiem pieciem, patiešām, sanāks vesela grāmata. Netīši ap-

lausi laikā, kad iemet kāds no pretinieku komandas spēlētājiem, dažādu saukļu izkliegšana tiem, kas reiz spēlējuši BK LU rindās, spēļu apspriešana gan turpceļā, gan atpakaļceļā... Tā varētu turpināt un turpināt, bet darbi runā vairāk par vārdiem. Liela nozīme tam, ka mēs dodamies uz šīm izbraukuma spēlēm, ir kluba vadībai – bez viņu regulārā atbalsta mēs nebūtu tie, kas esam šobrīd, un mūsu vēlme būt tur, iespējams, līdzinātos nullei. Savstarpējā sadarbība starp vadību, klubu un faniem mūs ir padarījuši par vienu veselu, par stipru LU! Viena no fanēm, kas komandu atbalstīja iepriekšējā sezonā kā konkursa „Fakultātes basketbola tribīnēs” dalībniece, ir Agija Laicāne, kura šosezon dodas līdzi faniem uz visām izbraukuma spēlēm. Viņa atzīst, ka, ja jādodas uz spēli Jēkabpilī, pavisam noteikti var rēķināties ar neplānotiem piedzīvojumiem. „Gan pagājušajā sezonā, gan arī šogad, kaut no Rīgas izbraucām laicīgi, spēlē ieradāmies ar nokavēšanos, dažādu iemeslu dēļ sajaucot sporta centru, kurā mums bija jābūt, ar zāli otrā pilsētas galā. Bet viss notiek kā tam jānotiek – īstiem LU faniem jāierodas ar vērienu, kad spēle jau sākusies, lai puiši neaizmirst, ka arī mūsos ir spēks.” Sociālo zinātņu fakultātes studente Signe Nazarova kā savu spilgtāko izbraukuma spēli atceras braucienu uz Valgu: „Šī bija pirmā reize, kad devos komandu atbalstīt ārpus Latvijas robežas – tas vien jau bija viens liels piedzīvojums. Igauniski runājoši pretinieku komandas fani, kas nespēja beigt brīnīties, ka esam ieradušies atbalstīt savu komandu speciāli no Rīgas – jā, tieši tik traki ir Latvijas Universitātes studenti un BK LU fani!” Dāvids Celmiņš, kurš komandu atbalsta jau trešo gadu pēc kārtas, saka, ka ikviena izbraukuma spēle ir kaut kas nebijis un jauns: „Mēs nekad nezinām, kas mūs sagaidīs, ierodoties katrā konkrētajā pilsētā, un nezinām, kā beigsies spēle. Visvairāk, šķiet, atmiņā palikusi spēle Jelgavā, kad uzvarējām laukuma saimniekus ar 64:58. Tā bija spraiga cīņa līdz pat spēles izskaņai – mājās visi devāmies bez balsīm, bet toties augstu paceltām galvām!”

LU līdzjutēji atrada sev vietu arī pārpildītajā Jēkabpils Sporta namā (23.10.2016)

Basketbola ģimene

Ivars Ikstens: Viktors un Marina Brizgalovi: “Mūsu “Ja gribi basketbols būt veselīgs,irtreniņi ir mazākā ģimenē nozīmīga lieta”daļa” Laura Melne

Vairākus gadus darbojoties Latvijas Universitātes (LU) mājas spēlēs, ir izdevies ievērot uzticamākos komandas līdzjutējus, kuri cenšas būt klāt katrā reizē. Vieni no tādiem noteikti ir LU basketbolista Dmitrija Brizgalova vecāki Viktors un Marina, kuri iespēju robežās cenšas apmeklēt visas dēla spēles. Vēl vairāk ievērības cienīgi tas ir tādēļ, ka ģimene dzīvo Cēsīs, kur Viktors arī strādā par basketbola treneri. Lai arī radies iespaids, ka Brizgalovi apmeklē teju visas Latvijas Universitātes mājas spēles, sarunā izdodas noskaidrot, ka tas nav gluži precīzi. Kā stāsta Dmitrija tētis Viktors, par pirmajām sezonām, kad dēls sāka spēlēt LU, tā gan varētu teikt, taču īpaši šosezon tas sanāk retāk, jo studentu komandas spēles sakrīt ar paša trenētās vienības spēlēm. “Tomēr principā ir tā – ja ir brīva diena un spēle, tad cenšamies tikt. Protams, nebraucam uz Liepāju vai Ventspili, bet uz Rīgu un citām tuvākajām vietām gan mēģinām. Piemēram, šosezon aizbraucām uz spēli Valgā. Atprasījos no darba, jo tā bija pirmā spēle – jauna sezona, jauns treneris, jauna komanda,” skaidro Viktors. Ja vien citi apstākļi to atļauj, Brizgalovi obligāti dodas uz Valmieru, kas ir ģimenei ģeogrāfiski tuvākā vieta, kur iespējams vērot basketbolu LBL1 līmenī.

Viktors Brizgalovs strādā Cēsu pilsētas sporta skolā, vada arī vienu no spēcīgākajām LBL3 komandām “Dārznieks/Cēsu sporta skola”, savulaik bijis SK “Cēsis” sieviešu basketbola komandas treneris. Tieši paša basketbola pieredze arī tiek uzsvērta kā nozīmīga motivācija dēla spēļu apmeklēšanai. “Basketbols mūsu ģimenē vienmēr bijis ne gluži pirmajā vietā, bet tā ir ļoti nozīmīga lieta.” Viktors gan sevi, gan sievu, ar kuru kopā arī vienmēr dodas uz spēlēm, nodēvē par basketbola cilvēkiem, vēlāk gan precizējot, ka Dmitrija mamma Marina, kura pēc profesijas ir grāmatvede, pati tieši ar basketbolu gan saistīta nav. “Sievai vienkārši nav variantu (smejas) – es esmu treneris, viņa ir mana sieva. Kad iepazināmies, es pats spēlēju basketbolu, arī meita nedaudz spēlēja skolā, savukārt Dmitrijs jau spēlē, var teikt, profesionāli,” Viktors skaidro iemeslus, kāpēc arī dzīvesbiedri droši var uzskatīt par basketbola sabiedrībai 44

piederīgu. Viņš pats savulaik bijis Dmitrija jaunatnes basketbola treneris Cēsīs, savukārt vēlāk, kad dēls sācis spēlēt Rīgā DSN komandā, ģimene arī iesākusi regulāri apmeklēt viņa spēles. Vissvarīgākais iemesls ceļa mērošanai no Cēsīm abiem vecākiem ir iespēja redzēt dēlu – turklāt ne tikai basketbola laukumā, bet arī ārpus tā. “Protams, vislielākā interese ir tad, ja Dmitrijs ir laukumā, ja viņš šajā spēlē ir komandā. Tā ir arī iespēja parunāt klātienē, jo sezonas laikā ļoti bieži sanāk, ka viņš brīvdienās nav mājās. Otrkārt, es uzskatu, ka viņš ir labs spēlētājs. Protams, ne vienmēr viss izdodas, kā gribētos, bet mums ir lepnums par dēla sniegumu un to, ko viņš dara. Dmitrijs vienmēr, neskatoties uz to, cik daudz viņš atrodas laukumā, spēlē uz komandu, nevis uz savu statistiku.” Tomēr, kā norāda Viktors, viņš LU spēles noteikti neskatoties kā treneris – drīzāk gan kā līdzjutējs un Dmitrija tētis reizē. “Mēs vienmēr atbalstām komandu, neskatoties uz to, vai Dima spēlē daudz vai maz, gūst punktus vai negūst. Protams, ja viņš ir laukumā un viņa darbības ir veiksmīgas, ir prieks, ir interesantāk skatīties. Es kā treneris skatos un analizēju Eirolīgas, Eirokausu, LBL spēles, bet LU spēles pārsvarā vēroju tikai kā līdzjutējs. Kādreiz varbūt pat emocijas iet pāri (smejas), bet domāju, ka tas arī nedaudz palīdz man kā atslodzīte, kad vari atslēgties no darba un justies kā LU fans,” viņš atzīst. Cik vecākiem svarīga ir Latvijas Universitātes dotā iespēja veidot duālo karjeru, apvienojot studijas un basketbola spēlēšanu augstākajā līmenī? “Tas ir ļoti svarīgi. Cilvēkam, kurš ir izgājis LU skolu, ir ielikti ļoti labi pamati – viņš ir disciplinēts, viņam ir iespēja attīstīties. Pēc augstskolas pabeigšanas viņš var izdarīt savu izvēli – turpināt profesionāli spēlēt basketbolu vai strādāt savā profesijā un arī attīstīties. Es domāju, ka basketbols ir viens no tiem sporta veidiem, kas attīsta cilvēku gan fiziski, gan mentāli.

Izejot basketbola skolu, tu arī nākotnē esi kārtīgs cilvēks, kurš sevi attīsta un parāda no vislabākās puses. Ļoti apsveicami, ka ir šāda sistēma, šāds piedāvājums,” saka Viktors Brizgalovs. Ņemot vērā, ka Dmitrija tēvs ir basketbola treneris, vēlējos noskaidrot viņa viedokli par LU komandu, kas šosezon piedzīvojusi pārmaiņas, pirmkārt, jau treneru ziņā. “Katrs treneris veido komandu, balstoties uz spēlētāju resursiem, sava basketbola redzējumu un citām niansēm. Vēl grūti kaut ko pateikt par šī gada LU modeli, jo spēļu nav bijis daudz, komandā ir jauns treneru korpuss, parādījušies jauni spēlētāji. Tikai sezonas beigās varēsim pateikt, vai tā bija veiksmīga. Es domāju, ka universitātes komanda vienmēr ir atšķirīga ar to, ka cīnās līdz galam un, neskatoties uz rezultātu, rāda raksturu. Protams, varbūt kādreiz pietrūkst meistarības, fiziskā spēka vai auguma centimetru, taču domāju, ka cīņa līdz galam ir galvenais pozitīvais moments LU komandai. Turklāt komandā vienmēr domā par spēlētāju individuālo attīstību.” Viktors saka, ka viņam gan par esošo, gan bijušo studentu komandas treneru kolektīvu sakāmi tikai labi vārdi. Turklāt Viktors Brizgalovs pats 2003. gadā kā otrais treneris ir strādājis Latvijas U16 izlasē kopā ar Latvijas Universitātes jauno galveno treneri Gunti Endzelu. Vai vecākiem īpaši atmiņā palikusi kāda LU spēle? Brizgalovi saka, ka atmiņā jau paliek visas uzvaras, taču īpaši izceļ divas spēles – 2013. gada 5. oktobrī pret BK “Jelgava”, kas bija dēla pirmā uzvara LBL Latvijas Universitātes kreklā, kā arī 2014. gada 28. decembrī, kad Dima pavadīja laukumā 36 minūtes, guva 22 punktus un nodrošināja komandai uzvaru pret BK “Jēkabpils”. Tā Dmitrijam bijusi veiksmīgākā spēle LBL, taču, kā smaidot saka basketbolista tētis, viņš cer, ka tikai pagaidām.

“Es domāju, ka universitātes komanda vienmēr ir atšķirīga ar to, ka cīnās līdz galam un, neskatoties uz rezultātu, rāda raksturu.” 45

Intervija

Aivis Lēmanis: “Esmu šeit, jo vēlējos apvienot studijas ar basketbolu visaugstākajā līmenī“ Laura Jaškova

Latvijas Universitātes basketbola sistēma visbiežāk tiek asociēta ar LBL (Latvijas Basketbola līga) 1. divīzijas komandu, taču jau vairākus gadus īpašs akcents tiek veltīts jauno spēlētāju attīstības veicināšanai. Šogad LU basketbols spēris nākamo plato soli sava mērķa virzienā – ciešā sadarbībā ar BS ‘’Rīga’’ tikusi izveidota jauna LBL 2. divīzijas komanda ‘’Latvijas Universitāte/BS Rīga’’. Likumsakarīgi arī komandas sastāvs ir veidots no jauna, ar dažādu sporta skolu perspektīvākajiem spēlētājiem. Starp tiem ir arī rojenieks Aivis Lēmanis. Pirms sezonas intervijā 2.komandas galvenais treneris Edijs Šlesers uzsvēra, ka, viņaprāt, LU ir vienīgā basketbola organizācija Latvijā, kas iespējami augstākajā līmenī spēj piedāvāt jaunajiem basketbolistiem šo starpposmu no jaunatnes līgas uz pieaugušo, līdzīgi, kā to dara NCAA – sportists līdz 22 gadu vecumam studē un vienlaicīgi nobriest lielajam basketbolam. Tāpat viņš uzsvēra, ka šī pie mums tomēr ir būtiska problēma – vai nu spēlētājs ir pietiekami talantīgs un uzreiz tiek kādā lielajā komandā, vai arī tam vēl nav gatavs, līdz ar to ir grūti izsisties. Tieši

šī iemesla dēļ LU basketbola sistēma būtisku uzsvaru šosezon virza uz jauno spēlētāju attīstību un šai idejai noticēja arī rojenieks Aivis Lēmanis, kurš ilgus gadus pavadījis Ventspils Augstskolas basketbola sistēmā vēl kā skolnieks. No 2016.gada rudens Aivis ir Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes 1. kursa students. Šajā intervijā sportists dalījās savā pieredzē par līdz šim paveikto un nākotnē iecerēto – gan kā BK “Latvijas Universitāte” sastāva spēlētājs, gan kā 2. divīzijas “Latvijas Universitāte/BS Rīga” spēlētājs.

“Protams, apvienot mācības un trenēties divas reizes dienā nav viegli, bet katrā ziņā tas nav neiespējami.“ Lai spēlētu augstā līmenī, ir jākrāj pieredze. Vai vari aprakstīt savu līdzšinējo basketbolista dzīvi? Vai ir kāds lielāks notikums, kas palicis atmiņā šo gadu laikā? Mana pirmā nopietnā basketbola pieredze aizsākās 2012. gadā, kad nonācu basketbola kluba “Ventspils” sistēmā, kur sāku trenēties un cīnīties par minūtēm LBL 2. divīzijas komandā “Ventspils Augstskola”. Sanāk, ka jau vairāk vai mazāk četras sezonas esmu spēlējis Latvijas otrajā spēcīgākajā līgā. Lielākais notikums manā karjerā varētu būt izcīnītais čempiona tituls ar šo komandu 2014. gadā.

Bet tomēr vēlos uzjautāt - kāpēc tieši Datorikas fakultāte? Grūti pamatot. Lēmums bija diezgan spontāns, saprotot, ka kaut kur ir jāiestājas (smejas). Izvēles ir smaga lieta – īpaši, ja tās maina visu dzīvi. Ja pēc gadiem nāksies izvēlēties profesionāla basketbolista karjeru vai darbu kādā IT firmā, ko iesāksi? Atkarīgs no tā, kādi būtu piedāvājumi abās jomās. Līdzvērtīgā gadījumā es nosvērtos par labu basketbola karjeras pusei. Basketbols pagaidām vienmēr ir pirmā izvēle, bet, protams, ja būtu lieliski piedāvājumi IT jomā, apdomātu savas iespējas.

Kāda ir galvenā atšķirība, ko izjūti starp spēlēšanu Ventspils Augstskolas komandā un tagad – Latvijas Universitātē? Atšķirība, ja godīgi, nav nemaz tik ļoti liela. Katrā no četrām sezonām, ko pavadīju Ventspils Augstskolas komandā, mana loma komandā bija krasi atšķirīga. Pirmās divas sezonas, līdzīgi kā tas ir pašlaik Latvijas Universitātes 1. komandā, es biju jauniņais, un galvenokārt man sevi bija jāpierāda treniņos. Bet citādāk ir ar Latvijas Universitātes otro komandu un pēdējām divām sezonām Ventspils Augstskolas sastāvā, kur es biju un esmu starp vecākajiem komandā, no kura tika un tiek gaidīts labs sniegums spēli no spēles.

Semestris tūlīt noslēgsies un sāksies sesija ar eksāmeniem, tajā pašā laikā arī spēļu grafiks ir saspringts. Kas tev šobrīd ir svarīgāks – studijas vai basketbols? Laikam jau, ka basketbols, jo tam veltu daudz vairāk enerģijas un laika (smaida). Bet cenšos savus spēkus sabalansēt, lai pietiktu abām jomām.

Studentu komandas pie mums ir daudz, turklāt tāda ir arī Tava līdzšinējā komanda Ventspils Augstskola. Kāds bija galvenais dzinulis turpināt spēlēt tieši Latvijas Universitātē? Savu basketbola karjeru izvēlējos turpināt Latvijas Universitātes komandā, jo vēlējos apvienot mācības ar sportu visaugstākajā līmenī, ko arī Latvijas Universitāte lieliski nodrošina. Zini, ir dzirdēti nostāsti par to, cik grūtas ir studijas Datorikas fakultātē – cik daudz laika un pūļu jāpieliek, lai tur noturētos? Kā Tu spēj apvienot studijas ar sportu? Protams, apvienot mācības un trenēties divas reizes dienā nav viegli, bet katrā ziņā tas nav neiespējami. Reizēm sanāk noziedot kādu treniņu skolas dēļ un otrādāk. Bet treniņu grafiks mums ir saplānots tā, lai varam paspēt gan apmeklēt pēc iespējas vairāk rīta treniņu, gan paspēt uz visām lekcijām. Trenējos apmēram 15 stundas nedēļā – atkarīgs no tā, cik daudz spēļu paredzēts nedēļā. 48

Viens no jauna komandas spēlētāja galvenajiem indikatoriem ir motivācija spēlēt – gribasspēks attīstīties un censties sevi pilnveidot, lai nokļūtu galvenajā sastāvā. Kas līdz šim ir motivējis spēlēt? Kāda doma visvairāk palīdz? Kas atbalsta? Motivāciju spēlēt basketbolu man nav jāmeklē, jo basketbols jau diezgan ilgu laiku ir daļa no manas dzīves, un tieši bez basketbola nemaz savu dzīvi nevarētu iedomāties! Spēlēt palīdz doma, ka vienmēr, lai kā arī ietu vai neietu, zinu, ka varu izdarīt vairāk un ka jāturpina trenēties, nevis padoties vai palaisties. Atbalsts vienmēr bijis liels no apkārtējiem cilvēkiem: ģimenes, draugiem, komandas biedriem.

Zinu, ka LU komandā spēlē tikai pirmo sezonu, bet, trenējoties 15 stundas nedēļā, noteikti ir kādi notikumi, kas palikuši atmiņā visvairāk. Kas ir tavs vispatīkamākais notikums, spēlējot LU komandā? Jā, komandā esmu tikai no šī gada vasaras, tāpēc patīkamo notikumu nav daudz, jo tie parasti rodas laukumā, izcīnot labas uzvaras. Apmierināts esmu ar mikroklimatu komandās, gan pirmajā komandā, gan otrajā, kur ir savākti čaļi no dažādām komandām. Bieži dzirdēts, ka cilvēkus sasniegumiem motivē kāds spēlētājs vai cita veiksmīga persona. Kā ir ar tevi – kam tu vēlētos līdzināties? Vai ir kāds cilvēks/cilvēku grupa, kas iedvesmo panākumiem? Es necenšos līdzināties nevienam specifiskam spēlētājam, es cenšos būt tāds, kāds es esmu, un apzināties savus plusus un mīnusus, kurus tādējādi varu izmantot un uzlabot. Iedvesmo mani tie spēlētāji, kuri bez īpaša talanta, trenējoties un cenšoties sevi pierādīt, nonākuši basketbola virsotnē. Kas ir tas, ar ko visvairāk lepojies? Lepojos es ar saviem komandas biedriem, kuri jebkurā situācijā, arī tad, kas spēle neiet no rokas, uzmundrinās tevi vai jebkādā veidā centīsies palīdzēt. Zināms, ka lielu sparu spēlēt sniedz arī sestais spēlētājs – skatītāji. Ko tu varētu pastāstīt par atmosfēru spēlēs – gan 1. divīzijā, gan 2. divīzijā? Pie lielās komandas tā ir fantastiska, mūsu fani ir vienkārši lieliski. Uz katru spēli viņi izdomā ko unikālu, kā uzmundrināt spēlētājus, ar savu apģērbu un saukļiem. Arī no organizatoru puses tiek paveikts liels darbs, kas padara mājas spēļu atmosfēru daudz labāku. Pie otrās komandas mazliet varbūt pietrūkst fanu atbalsta, lai padarītu atmosfēru mājīgāku tieši mājas spēlēs, bet tas ir mūsu pašu rokās, rādot labu sniegumu, būs arī atbalstītāji! Ne tikai motivācija, bet arī mērķi ir svarīgi. Mērķu sasniegšanai jāizvirza uzdevumi. Tā kā esi daudzsološs spēlētājs, kas sevi pierāda uz laukuma – kur tu pats vēlies atrasties pēc gada šajā laikā? Vēlētos jau atrasties daudz kur (smejas), bet reāli ceru nākošgad būt stabils pirmās komandas spēlētājs un bez parādiem skolā (smejas).

Jau vairāki BK LU sistēmas spēlētāji ir sevi pierādījuši kā sportistus, kas spējīgi nākamās sezonas turpināt jau kā Latvijas Universitātes pirmās komandas spēlētāji un pat līderi. Šī 2. divīzijas komanda ir jauna – tās izveide notikusi tikai šosezon, praktiski no nulles, tāpēc spēlētājiem ne tikai jāpierāda sevi uz laukuma, bet arī jāpierāda, ka spēj darboties kā viens veselums, kas arī ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem uzvaru gūšanā. Novēlam Aivim un pārējiem piepildīt savus mērķus un turpināt progresēt no treniņa uz treniņu!

Ziemas uzņemšana Latvijas Universitātē

Sākums janvārī vairāk informācijas www.lu.lv 50

Spēlētāja ikdiena

Studijas/basketbols vai darbs/basketbols: Harijs Rubenis par savu ikdienu un atgriešanos LU kreklā Lāse Mīlgrāve

Šī sezona Latvijas Universitātes komandai ir nesusi pamatīgas pārmaiņas it visur. Treneri, spēlētāji, pat jauna komanda. Taču dažas lietas, precīzāk, kāds konkrēts cilvēks, ir atgriezies. Tas ir mūsu komandas kapteinis Harijs Rubenis, kurš jau paspējis absolvēt Latvijas Universitāti, spēlēt profesionāli un tagad atkal pie mums – BK LU! Viņu viennozīmīgi var saukt par vienu no mūsu komandas pieredzes bagātākajiem spēlētājiem, uz kuru var paļauties grūtos brīžos – kā jau kapteinim pieklājas. Par to, kas lika atgriezties universitātes sastāvā, kā izdodas apvienot studijas ar nopietnu darbu, stāsta pats Harijs. Jāsāk ar pavisam tradicionālu jautājumu – kad un kā pirmo reizi nokļuvi LU basketbolā? Pirmo reizi LU basketbola sistēmas formas kreklu uzvilku 2010. gada vasarā, kad pārstāvēju augstskolas komandu pirmajā diennakts basketbola turnīrā

„Krastu mačs” spēlē pret Rīgas Tehnisko universitāti. Komandai pievienoties uzaicināja tā laika komandas galvenais treneris Mārtiņš Zībarts. Reizē ar studijām LU Juridiskās fakultātes bakalaura studiju programmas 1. kursā septembrī uzsāku pārstāvēt arī LU Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā.

“Atgriešanos LU basketbola sistēmā varētu salīdzināt ar patīkamu atgriešanos mājās pēc ilgākas prombūtnes.’’ Kas lika atgriezties? Turklāt jau 2. reizi, jo visu šo gadu laikā ir bijuši 2 pārtraukumi, kad nespēlēji BK LU (pagājušajā sezonā BK “Jelgava”, bet 2013./2014. gada sezonā “Barons/LDz” sastāvā). Vienmēr esmu uzsvēris, ka man patīk LU sistēma – gan studiju ziņā, gan basketbola. Īpaši patīkami vērot, kā basketbola sistēma attīstījusies šo gadu laikā, nostiprinot tās sistēmas filozofiju un vērtības. Tā kā šobrīd strādāju, varēju rēķināties, ka LU vadība nāks pretī, ļaujot apvienot treniņus/spēles ar ikdienas darba pienākumiem. Atgriešanos BK LU varētu salīdzināt ar patīkamu atgriešanos mājās pēc ilgākas prombūšanas. Kā komanda ir mainījusies – šobrīd ir daudz jaunu spēlētāju, pilnīgi cits treneru sastāvs… Lai arī džeki ir jauni, ar vairāk nekā pusi no komandas jau esmu spēlējis kopā. Ļoti patīk tas, ka esam tik plašā sastāvā – treniņus bieži aizvadām 15 un pat vairāk cilvēku sastāvā, kas treneriem ļauj variēt ar dažādiem treniņu plāniem. Man treneru sastāvu par citu būtu grūti nosaukt, jo ar treneri Gunti esmu pavadījis kopā visu savu bērnību: sākumā Valtera basketbola skolā un pēc tam BJBS „Ķeizarmežs”, savukārt ar treneri Edgaru iepazinos laikā, kad gatavojos LBL sezonai ar basketbola klubu „Ķeizarmežs”. Uzskatu, ka fiziskās sagatavotības treneris Ivars šobrīd ir komandas vērtība, ar kuru jau kādu laiku rēķinās visa LU basketbola sistēma. Treneru un spēlētāju attieksmi, kā arī ieguldīto darbu kopīgo mērķu sasniegšanā, es vērtēju augstā līmenī. Uz treniņiem un spēlēm dodos ar prieku! Universitāti jau esi absolvējis – ko tieši pabeidzi un ko dari šobrīd? Pirms pusotra gada absolvēju LU Juridiskās fakultātes Tiesību zinātnes profesionālā maģistra studiju programmu. Šobrīd strādāju Rīgas apgabaltiesas zvērinātas notāres Anitas Elksnes birojā. Esmu viens no biroja juristiem. Cik grūti ir apvienot darbu ar spēlēšanu Latvijas labākajā līgā? Vai tas ir vieglāk, nekā apvienot studijas ar spēlēšanu? Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tad ir iespējams paveikt daudz un dažādas lietas, tādēļ nevēlos teikt,

ka mana šī brīža darba pienākumu apvienošana ar spēlēšanu LBL 1. līgā būtu grūta. Paralēli basketbolam sāku strādāt jau bakalaura studiju laikā 3. kursā. Tādēļ varētu teikt, ka tagad pat ir vieglāk, jo vairs nav jādomā par studijām (smejas). Ja reizēm tomēr jāizvēlas prioritāte – vai tas būtu basketbols vai tomēr kas cits, piemēram, darbs? Šāda izvēle noteikti būtu atkarīga no katras konkrētās situācijas. Ir skaidrs, ka savu tālāko nākotni es saistu ar izvēlēto juridisko profesiju. Šobrīd paralēli tam esmu izvēlējies spēlēt basketbolu, tādēļ man ir liela atbildība arī komandas priekšā. Man ir ļoti paveicies ar manu darba devēju, kura man dod iespēju apvienot darbu ar sportu. Un nedaudz par tālākiem nākotnes plāniem – turpināsi apvienot abus, vai ir jau doma palikt pie kaut kā viena? Šobrīd tik tālu uz priekšu nedomāju. Basketbols noteikti manā nākotnē vienmēr būs līdzās. Vienīgais jautājums – cik profesionālā līmenī.

Konkurss “Fakultātes basketbola tribīnēs”

Studenti par studentiem – konkurss “Fakultātes basketbola tribīnēs” atdzīvina atmosfēru ap laukumu! Elīna Červinska

Sportā ir svarīgi just atbalstu no malas un apzināties, ka gan veiksmīgos, gan ne tik veiksmīgos brīžos tuvumā ir vēl kāds, kas ar savu saucienu vai plaukstas sitienu spēj sportistam sniegt papildus motivāciju. Dažkārt tieši līdzjutēji ir tie, kas ar savu enerģiju un neatlaidību liek spēlētājiem laukumā skriet vēl ātrāk, lēkt vēl augstāk un izšķirošos brīžos šāda 6. spēlētāja palīdzība ir pēdējais piliens, kas nepieciešams uzvaras sasniegšanai. Līdzīgi kā pērn, arī šogad tribīnēs par to rūpējas kā BK LU fanu klubs, tā konkurss “Fakultātes basketbola tribīnēs”. Basketbola klubs „Latvijas Universitāte” var lepoties ar sava fanu kluba attīstību pēdējā gada laikā. Šobrīd klubā ir izveidojies stabils līdzjutēju pulks, kas seko līdzi komandas spēļu gaitai un sniedz spēlētājiem savu atbalstu teju katrā spēlē – gan mājās, gan izbraukumos. Būtiska nozīme šādas lojalitātes izveidē ir ikgadējam LU Sporta servisa centra rīkotajam konkursam „Fakultātes basketbola tribīnēs”, kas ik sezonu vieno studentus no dažādām Latvijas Universitātes fakultātēm. Jebkura mūsu augstskolas fakultāte ir tiesīga pieteikt savu komandu dalībai konkursā, kura ietvaros studenti mēģina izveidot pēc iespējas atraktīvākus fanu tēlus, balstoties uz dažādiem nosacījumiem, piemēram, vienojošu tērpu un atribūtikas izveide vai spēlei aktuālu saukļu izdomāšana un izmantošana. Dažas komandas sava koptēla

izveidē balstās uz pārstāvēto fakultāti. Piemēram, ķīmiķi tribīnēs vienmēr redzami tērpti baltos halātos un aizsargbrillēs. Juristi, savukārt, savas augstskolas komandu atbalsta tiesnešu tērpos. Konkursa burvība slēpjas tajā, ka, lai arī fakultātes savā starpā konkurē un cīnās par žūrijas simpātijām, spēles spriedze un tas, ka atbalstīta tiek pašu augstskola un tās studenti, vieno komandas un katra kopīgi izcīnītā uzvara spēles laukumā ir arī uzvara faniem kopumā, neatkarīgi no tā, kura fakultāte konkursā tiek pārstāvēta. Ķīmiķis, ekonoms, datoriķis vai jurists – fanu tribīnē visi atnākuši ar kopīgu mērķi – palīdzēt komandai izcīnīt uzvaru un pierādīt, ka studenti var iegūt pārsvaru spēlēs arī pret profesionālām Latvijas augstākās līgas komandām! 56

Šī ir jau ceturtā konkursa sezona, un šogad tajā piedalās studenti no septiņām Latvijas Universitātes fakultātēm. Konkurss progresējis arī apjoma ziņā, jo šogad tas pirmo reizi norisinās visas sezonas garumā – no pirmās līdz pēdējai spēlei. Šobrīd mājās aizvadītas jau 5 spēles, kurās sevi lieliski parādījušas gandrīz visas no pieteiktajām komandām. Noteikumi paredz, ka katrai komandai jāierodas vismaz uz 4 spēlēm sezonā, lai kvalificētos finālistu atlasei, kuras sastāvu noteiks 4 labāko spēļu kopējie rezultāti.

Konkurss „Fakultātes basketbola tribīnēs” ir pirmais posms studenta ceļā līdz dalībai BK LU fanu klubā. Vairums dalībnieku konkursa laikā ar fanošanu saskaras pirmo reizi savā dzīvē, un tieši šī piedzīvojuma dēļ iemīl basketbolu, spēles saasinājumus un lielisko sajūtu, kuru sniedz basketbolistu pateicības pēc katras spēles. Jau šobrīd manāms, ka cilvēki, kuri pēdējos 2 vai 3 gadus bijuši daļa no konkursa dalībniekiem, šobrīd jau ir aktīvi fanu kluba biedri, kuri, arī studējot maģistrantūrā, vēl joprojām ierodas uz spēlēm ne vairs balvu, bet gan savas augstskolas un draugu pulka dēļ.

Arī šogad mūsu konkursa galvenā balva ir ceļojums, kuru iegūs tā komanda, kura fināla mačā sasniegs visaugstāko punktu skaitu. Šīs sezonas jaunums ir mēneša komandas balsojums, kura ietvaros labākā no attiecīgā mēneša dalībnieku komandām saņem kopīgu saliedēšanās braucienu ar riteni Partybike, ar kuru vienlaicīgi var braukt 14 cilvēki. Partybike braucienus mūsu studentiem organizē vieni no konkursa atbalstītājiem – Coffee Tower, kuri arī fināla spēlē kādu komandu iepriecinās ar ballīti populārajā Partybus autobusā, kurš speciāli aprīkots, lai tajā būtu iespēja svinēt svētkus vai organizēt korporatīvos pasākumus. Dailes teātris katru mēnesi izaicina komandas izpildīt kādu konkrētu nosacījumu un fakultāte, kura to izdara visprasmīgāk, kopā dodas uz kādu no teātra izrādēm. Gadu no gada studentu fanu konkursu atbalsta arī Latvijas Universitātes Studentu padome, Latvijas Basketbola savienība, enerģijas

dzēriens RedBull, solāriju studija AdrenalineTan, kā arī starptautiskais mūzikas festvāls „Laba daba”, kuri kādai no finālistu komandām dāvina biļetes uz vasaras muzikālo pasākumu, kurš katru gadu Ratniekos pulcē vairāk nekā 70 dažādus izpildītājus. Ik gadu konkurss ir spējis basketbolam piesaistīt jaunus studentus, kuri ar degsmi un prieku jūt līdzi saviem studiju biedriem un draugiem. Basketbola klubs „Latvijas Universitāte” ir vienīgā komanda Latvijas vadošajā basketbola līgā, kurai pievienotā vērtība ir augstskolas studenti. Tādēļ ir svarīgi uzrunāt dalībniekus – kā bijušos, tā esošos mūsu augstskolas studentus, un aicināt tos būt daļai no spēles, lai arī nākotnē katra uzvara būtu nozīmīga ne tikai pašiem spēlētājiem, bet arī Latvijas Universitātes studentiem.

Seko līdzi fanu aktualitātēm: www.facebook.com/fakultatesfano

Instagram: @bklufani

www.bk.lu.lv/faniem

LU basketbola vēsture

Ar Gunti Ulmani universitātes čempionu komandā Laura Melne

Iepriekšējos žurnāla numuros vairāk uzzinājām par basketbola attīstību Latvijas Universitātē pagājušā gadsimta 30. gados. Diemžēl lieliskajam sākumam sekoja traģisks turpinājums – Latvijas okupācija un 2. pasaules karš izrādījās nežēlīgi liktenīgs lielai daļai “Universitātes sporta” līderu. Šoreiz ielūkosimies basketbola dzīvē universitātē kara laikā un pēckara gados. Latvijas okupācija 1940. gadā iezīmēja dramatiskas pārmaiņas sabiedrības dzīvē kopumā, tajā skaitā tika sagrauta arī līdzšinējā basketbola sistēma. 1940. gada decembrī tika dots starts Latvijas PSR vīriešu meistarsacīkstēm, kurās piedalījās arī divas universitātes fizkultūras kolektīvu (UFK) komandas, savukārt dāmu konkurencē divas UFK vienības piedalījās Rīgas meistarsacīkstēs. Vācu okupācijas laikā tika atjaunota “Universitātes sporta” (US) darbība. 1942. gada septembrī Rīgā notika rudens basketbola turnīra fināls, kurā US pārspēja Liepājas “Ausekli”. Pēcāk komanda startēja arī Latvijas virslīgā. Tomēr 2. pasaules karš lika basketbolistiem iemainīt sporta tērpu pret karavīra formu un doties uz fronti. Daudzi sportisti vairs neatgriezās Latvijā vai arī neatgriezās pavisam… 1945. gada rudenī tika arestēts arī viens no Latvijas izcilākajiem basketbolistiem Rūdolfs Jurciņš, kurš pēc diviem gadiem Sibīrijā gāja bojā. Pēc 2. pasaules kara basketbols pakāpeniski atkal atsāka attīstību. 1945. gadā gan studenti, gan studentes piedalījās LPSR meistarsacīkstēs, izcīnot attiecīgi 2. un 4. vietu. 1946. gadā studenti sacensībās vēl startēja ar nosaukumu “Universitātes sports”, bet jau no nākamā gada tika izmantots tikai Latvijas Valsts Universitātes (LVU) vārds. Komandu šajā laikā vadīja treneris Arvīds Pētersons. Regulāri tika rīkoti gan turnīri universitātes fakultāšu starpā, gan arī sacensības ar Tartu studentiem. 1947./1948. m. g. LVU sieviešu un vīriešu komandas izcīnīja 1. vietu LPSR studentu spartakiādē, savukārt dāmas arī 2. vietu republikas meistarsacīkstēs. 1950. gadā gan LVU sieviešu, gan vīriešu komanda Maigoņa Geistarda vadībā uzvarēja LPSR meistarsacīkstēs. Dāmu vienībā divus gadus spēlēja arī Dzidra Uztupe-Karamiševa, kas pēcāk kļuva par Rīgas TTT komandas kapteini, izcīnot četrus PSRS un trīs Eiropas čempiones titulus, trīsreiz iegūstot Eiropas kausu, kā arī reizi kļūstot par pasaules vicečempioni. 50. gadu sākumā LVU sieviešu komanda nostabilizējās kā viena no Latvijas līderēm, regulāri izcīnot medaļas LPSR meistarsacīkstēs. Spēcīgākās spēlētājas tika iekļautas arī LPSR jaunatnes izlasē. Divus gadus pēc kārtas LVU basketbolisti uzvarēja PSRS augstskolu sacensībās, taču 1955. gadā komandas meistarība pazeminājās, jo to atstāja vairāki vadošie spēlētāji. Savukārt dāmas šajā gadā trešoreiz pēc

kārtas kļuva par LPSR čempionēm, tomēr pakāpeniski sieviešu komanda sāka zaudēt savas līderpozīcijas. 1956. gadā studijas LVU uzsāka Bruno Drāke – vēlākais Rīgas VEF un LPSR izlases spēlētājs un PSRS izlases kandidāts. Interesanti, ka Drāke par universitātes čempionu kļuva, spēlējot Ekonomikas fakultātes komandā kopā ar vēlāko Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani. 60. gados gan LVU vīriešu, gan sieviešu komandas vairs neierindojās starp republikas līderēm. Vīrieši vairākus gadus LPSR meistarsacīkstēs nepiedalījās, līdz 1965. gadā atgriezās to B klasē, kur tika izcīnīta 2. vieta. Tas deva iespēju atkal spēlēt A klasē, tomēr tajā komanda pārsvarā atradās turnīra tabulas lejasdaļā. Līdzīga situācija bija arī dāmām, kuras A klasē atgriezās vien 1967. gadā, taču jau pēc diviem gadiem tajā izcīnīja 4. vietu. Vīriešu komandu vadīja Uldis Dude, bet sieviešu – Jānis Ostrouhs. 60. gadi zīmīgi ar vairāku ievērojamu basketbolistu studiju gaitām Latvijas Valsts Universitātē (LVU). 1964. gadā studijas Juridiskajā fakultātē sāka Silvija Krodere (Ravdone), kura šajā laikā jau bija kļuvusi par divkārtēju Eiropas čempioni. Šajā desmitgadē Krodere kļuva arī par desmitkārtēju PSRS čempioni un deviņkārtēju Eiropas kausa ieguvēju Rīgas TTT komandas rindās, kā arī pasaules čempioni 1967. gadā PSRS izlases sastāvā. Ģeogrāfijas fakultātē studēja TTT basketboliste Dzintra Grundmane. Savukārt 1965. gadā Juridiskajā fakultātē (JF) studijas uzsāka Valdis Muižnieks, kurš tobrīd jau bija ļoti titulēts basketbolists: trīs reizes Muižnieks bija kļuvis gan par Olimpisko vicečempionu, gan Eiropas čempionu, gan Eiropas kausa ieguvēju. Kopā ar Muižnieku JF komandā spēlēja arī Ivars Žvīgurs, labi zināmais Rīgas VEF, kā arī LPSR un PSRS izlases spēlētājs. Visbeidzot 70. gados LVU sieviešu komanda trīs reizes izcīnīja LPSR čempionāta bronzas medaļas, savukārt 1977. gadā tika izcīnīts sudrabs. Tikmēr vīriešu komanda 70. gados cīnījās LPSR čempionāta A klases 2. apakšgrupā jeb 1. līgā. Komandas kapteinis bija Finanšu un tirdzniecības fakultātes students Ojārs Kehris, kurš zināms kā savulaik ilggadējs Latvijas Basketbola savienības prezidents. Gan sieviešu, gan vīriešu komandu 70. gadu sākumā vadīja Aivars Ansons, vēlāk par vīriešu komandas spēlējošo treneri kļuva I. Konsts. 60

Autori: Laura Melne, Lāse Mīlgrāve, Kārlis Dārznieks, Elīna Červinska, Agija Vehtere, Laura Jaškova, Sindija Iesalniece Maketētājs: Māris Greidāns Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna un citu bildes Drukāts: tipogrāfija Zemgus 63