Makroekonomika by Biznesa Vadības Koledža

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Tālmācības studiju kurss

MAKROEKONOMIKA

Kursa autors: Dr.sc.oec. Aleksandrs Fedotovs

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

INFORMĀCIJA UN IETEIKUMI TĀLMĀCĪBAS STUDENTIEM

Vispārīga informācija Pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmas Biznesa vadības koledžā (BVK) tiek īstenotas, izmantojot tālmācības metodi. Tālmācība ir atzīta par lietderīgāko izglītības ieguves formu strādājošajiem tāpēc, ka: 

tā dod iespēju mācīties Jums vēlamajā vietā un laikā;



tā ir Jūsu iespēja apvienot mācības arī ar tādu darbu, kas saistīts ar biežiem komandējumiem, ar darbu maiņās, ar darbu, kurā ir nenormēts darba laiks;



tā ir iespēja kārtot eksāmenu vai ieskaiti jebkurā Jums piemērotā dienā un laikā;



tā ir iespēja saņemt konsultācijas, izmantojot elektronisko pastu;



studējošais katrā priekšmetā saņem īpaši veidotu izsmeļošu mācību grāmatu, kurā iekļauts viss studiju kursa saturs.

Studiju norise Tālmācības studiju būtiska sastāvdaļa ir patstāvīgās studijas jeb darbs ar tālmācības materiāliem (grāmatām), kurus BVK speciālisti ir sagatavojuši tieši Jūsu vajadzībām. Ikvienā grāmatā Jūs varat atrast: •

būtiskāko

Jums

nepieciešamo

informāciju,

kas

strukturēta

nodarbībās (tās atrodamas uz baltas krāsas lapām);

•

nodarbības kopsavilkumu, lai nostiprinātu iegūtās zināšanas;

•

terminu skaidrojošo vārdnīcu;

•

vingrinājumus un pašpārbaudes jautājumus;

•

uzdevumu un vingrinājumu atbildes;

•

papildliteratūras sarakstu padziļinātai kursa apguvei; MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

•

pašpārbaudes testus un kontroluzdevumus, kas palīdz kursa apguvē.

Pievērsiet uzmanību apzīmējumiem (ideogrammām) kursa sākumā! Tie palīdzēs Jums apgūt kursa saturu. Studiju materiālā atradīsiet arī to kompetenču uzskaitījumu, ko Jūs iegūsiet vai attīstīsiet kursa apguves laikā. Strādājot ar tālmācības grāmatu, Jūs: 

lasāt tekstu;



veicat uzdevumus;



atbildat uz jautājumiem, kas atrodami šajā tekstā;



uz lapas malām atzīmējat sev būtiskāko informāciju, dažādas piezīmes, radušos jautājumus u.tml.;



izmantojot kopsavilkumu katras nodarbības beigās, apkopojat svarīgāko informāciju;



lietojot terminu vārdnīcu, atkārtojat un aktualizējat būtiskākos terminus;



veicat vingrinājumus, atbildat uz pašpārbaudes jautājumiem (to pareizās atbildes varat atrast nodarbības beigās), lai pārliecinātos par to, ka esat pilnībā izpratis/-usi un apguvis/-usi nodarbības saturu;



lasāt piedāvāto papildliteratūru, ja vēlaties kursa saturu apgūt vēl dziļāk;



ja vēlaties, veicat pašpārbaudes testu (pareizās atbildes dotas lapas otrā pusē) vai izpildāt kontroluzdevumu, kas palīdz Jums nodarbībā iegūtās teorētiskās zināšanas pielietot praktiski.

Katra studiju kursa ietvaros paredzētas arī praktiskās nodarbības klātienē. Tās: 

notiek vienu – divas reizes mēnesī;



palīdz izprast teorētisko jautājumu atbilstību Jūsu individuālajai pieredzei, rosinot uz diskusijām, domu apmaiņu, kā arī dodot iespēju

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

samērot savas zināšanas un prasmes ar citu grupas dalībnieku zināšanām un prasmēm; 

ļauj Jums apzināties sevi jaunā sociālā vidē, kas rosina domāt, pilnveido profesionāli un personīgi.

Kursa apguves laikā Jūs kārtojat ieskaiti vai eksāmenu: 

tas notiek klātienē: katras klātienes nodarbības noslēgumā kopā ar grupu Jūs kārtojat ieskaiti/ eksāmenu;



līdzdarbojoties klātienes nodarbībās, Jūs saņemat noteiktus atvieglojumus

ieskaites/eksāmena

kārtošanā

(mazāku

veicamo uzdevumu skaitu); 

ieskaiti/ eksāmenu varat kārtot arī individuāli Jūsu izvēlētajā laikā, iepriekš vienojoties ar Studiju atbalsta centru;



ieskaites/ eksāmena rezultātus Jums paziņo BVK Studiju atbalsta centra darbinieki (pa tālruni, ar vēstules vai e-pasta starpniecību).

Vienu reizi semestrī Jums ir iespēja saņemt arī attiecīgā kursa docētāja individuālas konsultācijas. Konsultāciju laiki ir atspoguļoti Jūsu studiju grafikā. Ja vēlaties saņemt individuālu konsultāciju, aicinām iepriekš pieteikties Studiju atbalsta centrā.

Studiju atbalsta sistēma Studiju atbalsts ir mērķtiecīgi radīta sistēma, kuras galvenais uzdevums ir palīdzēt Jums adaptēties tālmācības studiju vidē, sasniegt iecerētos rezultātus, iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību. Pirms studiju uzsākšanas un studiju laikā Jums palīdz BVK Studiju atbalsta centra darbinieki (konsultanti), kuri kvalitatīvi sniedz atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar: •

tālmācības grāmatām (kur, kad un kādā veidā tās saņemt, kā ar tām pareizi strādāt, cik daudz laika jāpatērē optimāla rezultāta sasniegšanai);

•

kārtību, kādā notiek klātienes nodarbības un konsultācijas;

•

ieskaišu/ eksāmenu kārtošanu, vērtēšanas sistēmu un kārtību u.tml. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Studiju kursa saturu Jums palīdz apgūt koledžas mācību spēki. Nekautrējieties

izmantot

viņu

palīdzību

klātienes

nodarbībās

konsultācijās! Studiju laikā Jūsu rīcībā ir BVK bibliotēka, kurā varat atrast literatūru vai noskatīties mācību videofilmas, kas nepieciešamas kursa dziļākai apguvei. BVK studējošā apliecība ļauj Jums izmantot arī citu bibliotēku pakalpojumus (skat. www.bvk.lv/biblioteka). Kā vislabāk mācīties? Iesakām vienas nodarbības apgūšanai veltīt 90 minūtes dienā. Studijas vēlams organizēt šādi: •

izlasiet

materiālu,

uzrakstiet

atbildes

jautājumiem

tekstā

(uzdevumiem, kas apzīmēti ar , pareizās atbildes dotas nodarbības beigās); •

lappušu malās atzīmējiet sev būtiskāko informāciju (izmantojiet šīs piezīmes praktiskajās nodarbībās klātienē vai individuālo konsultāciju laikā);

•

pievērsiet uzmanību konstatējumiem, kas izvietoti uz lapas malām, jo tajos vēlreiz akcentēta svarīgākā doma. Tos ērti izmantot, atkārtojot apgūto vai gatavojoties eksāmenam;

•

vēlreiz pārlasiet nodarbības saturu, pievērsiet uzmanību kopsavilkumam un terminu skaidrojumam;

•

atsauciet atmiņā iepriekš apgūto, atbildiet uz pašpārbaudes jautājumiem, salīdziniet savas atbildes ar kursa autora piedāvātajām atbildēm, kas atrodamas nodarbības beigās;

•

uzrakstiet

pašpārbaudes

testa

vai

kontroluzdevumu

atbildes

risinājumus; •

gatavojoties klātienes

praktiskajām nodarbībām,

iepazīstieties ar

papildliteratūru, sistematizējiet savas zināšanas, sagatavojiet jautājumus diskusijām klātienes nodarbībās.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Kā sagatavot pārbaudes darbu atbildes? Pašpārbaudes uzdevumi Nodarbību noslēgumā ir jautājumi un uzdevumi, kas domāti sevis pārbaudei. Iesakām atbildēt uz paškontroles jautājumiem un veikt paredzētos uzdevumus. Šie uzdevumi paredzēti tikai Jūsu prasmju pašvērtējumam. Par savas atbildes precizitāti varat pārliecināties katras nodarbības beigās, papildu informāciju varat gūt konsultācijās vai praktiskajās nodarbībās, uzdodot konkrētus jautājumus un pārrunājot radušos problēmu.

Pašpārbaudes testi Rūpīgi izlasiet testa jautājumus! Nesteidzieties! Izmantojiet šos jautājumus kā mācību plānu, kas palīdz pievērst uzmanību galvenajam nodarbībā! Vēlreiz pārlasiet studiju materiālu un pārliecinieties, vai visiem jautājumiem esat veltījis / -usi pietiekami daudz uzmanības. Mēģiniet formulēt savu atbildi! Pēc tam salīdziniet savu atbildi ar piedāvātajiem variantiem un atbilžu lapā atzīmējiet to, kurš visprecīzāk atspoguļo Jūsu domas! Salīdziniet savas atbildes ar pareizajām, kas dotas pēc testa! Kontroluzdevumi Iesakām veikt arī kontroluzdevumus. Tie paredzēti, lai Jūs pievērstu uzmanību svarīgākajai informācijai tekstā un apgūtās teorijas praktiskam pielietojumam.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Ieskaites un eksāmeni Ieskaites un eksāmeni BVK tiek kārtoti klātienē. Studiju kursos, kuru apjoms ir 2 kredītpunkti, ir viens pārbaudījums – diferencētā ieskaite. Studiju kursos, kuru apjoms ir 4 kredītpunkti, ir divi pārbaudījumi: diferencētā ieskaite un eksāmens. Informāciju par to, kā tiek organizēta ieskaite vai eksāmens, Jūs varat atrast grāmatas pēdējā lappusē. Ieskaites/ eksāmeni tiek kārtoti klātienes nodarbības laikā. Tos Jūs kārtojat kopā ar savu grupu, saņemot atvieglojumus (mazāku uzdevumu skaitu). Ir pieļaujama arī individuāla ieskaišu/ eksāmenu kārtošana, kas iepriekš jāsaskaņo ar konsultantiem (BVK Studiju atbalsta centra tālrunis ir 67803261). Atcerieties, ka ieskaite/eksāmens jānokārto tajā semestrī, kad apgūts attiecīgais studiju kurss!

Vēlam sekmes studijās!

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

APZĪMĒJUMI

svarīgi iegaumēt

vērts padomāt

 “Uzdevumu

nodarbības kopsavilkums



terminu skaidrojošā vārdnīca

 jautājumi 

uzdevumi, uz kuriem atbildes atradīsiet nodaļā atbildes”

vingrinājumi, uzdevumi un pašpārbaudes

uzdevumu atbildes



ieteicamā literatūra



tests

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

1. IEKŠZEMES KOPPRODUKTS Terminu skaidrojošā vārdnīca....................................................................21 1. Iekšzemes kopprodukta jēdziens ...........................................................23 2. IKP aprēķināšanas metodes. IKP struktūra............................................28 3. Nominālais un reālais IKP. IKP pieauguma faktori...............................39 4. IKP un sabiedrības labklājība. IKP starptautiskie salīdzinājumi............43 Kopsavilkums.............................................................................................49 Vingrinājumi un pašpārbaudes jautājumi...................................................51 Uzdevumu atbildes.....................................................................................55 Ieteicamā literatūra.....................................................................................58 Tests...........................................................................................................60 Šajā nodarbībā Jūs uzzināsiet:  kas ir iekšzemes kopprodukts un kādām vajadzībām izmanto šo rādītāju;  kā aprēķina valsts iekšzemes kopproduktu;  ar ko atšķiras nominālais un reālais iekšzemes kopprodukts;  kā vērtē ekonomikas izaugsmi;  ko izsaka iekšzemes kopprodukta rādītājs uz vienu iedzīvotāju;  kādi trūkumi piemīt iekšzemes kopprodukta rādītājam.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža



TERMINU SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA Bruto (kopējās) investīcijas – amortizācijas un tīro investīciju summa: Ig = A + In Cenu indekss – koeficients, kurš rāda, cik reizes cenas mūsu interesējošā gadā atšķiras no bāzes gada cenām. Ekonomikas izaugsme – kopējā ražošanas apjoma palielināšanās. Galaprodukts – produkts, kurš nonāk galīgā patēriņā un netiek izmantots tālākai apstrādei, pārstrādei vai tālākpārdošanai. Iekšzemes kopprodukts (IKP) – gada laikā valstī saražotā galaprodukta kopējā vērtība. Nominālais iekšzemes kopprodukts – iekšzemes kopprodukts, izteikts attiecīgā gada (faktiskajās) cenās. Pievienotā vērtība – starpība starp saražoto preču vērtību un šo preču ražošanai patērēto starpproduktu vērtību. Primārais sektors – ekonomikas nozares (lauksaimniecība, mežsaimniecība, ieguves rūpniecība, zvejniecība un medniecība), kuras savai darbībai izmanto tieši no dabas ņemtus resursus. Reālais iekšzemes kopprodukts – iekšzemes kopprodukts, izteikts nemainīgās (bāzes gada) cenās. Sekundārais sektors – apstrādes rūpniecība, kura pārstrādā no primārā sektora saņemtās izejvielas. Starpprodukts – produkts, kurš tiek pārstrādāts citu produktu ražošanai vai nopirkts tālākpārdošanai. Terciārais sektors – pakalpojumu sfēras nozares: sadzīves pakalpojumi, tirdzniecība, transports, sabiedriskā ēdināšana, viesnīcas, finanšu starpniecība, veselības aprūpe, izglītība un kultūra, valsts pārvalde u.c. Tīrais eksports – eksporta un importa starpība. Tīrās investīcijas – investīcijas ražošanas apjoma paplašināšanai. Transferti (transfertmaksājumi) – valsts vai privātpersonu veiktās neatgriezeniskas naudas izmaksas, kuras nav saistītas ar preču vai pakalpojumu iegādi.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

 Svarīgākais tautsaimniecības raksturojums ir saražotās produkcijas apjoms.

IEKŠZEMES KOPPRODUKTA JĒDZIENS

Šajā nodarbībā pārejam pie ekonomikas teorijas otrās daļas – makroekonomikas. Kā jau noskaidrojām mūsu kursa sākumā, makroekonomika apskata saimnieciskās dzīves parādības visas valsts mērogā (tautsaimniecības līmenī). Pētot jebkuras valsts ekonomikas attīstību, salīdzinot ar citām valstīm, izstrādājot vai vērtējot valsts ekonomisko politiku, ir jāievēro noteikti rādītāji. Makroekonomiskie rādītāji raksturo stāvokli, norises un izmaiņas visā tautsaimniecībā. Ekonomikas pamatā ir ražošana, tāpēc valstī saražotās produkcijas apjoms ir uzskatāms par svarīgāko tautsaimniecības raksturojumu. Pēc kāda rādītāja Jūs noteiktu, vai Latvija ir bagāta, ekonomiski augsti attīstīta valsts? Pamatojiet savu atbildi! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

Kad gribam:  parādīt dažādu valstu ekonomikas apjomu, to ekonomisko spēku un nozīmi pasaules saimniecībā;  salīdzināt ekonomikas attīstības līmeņus un iedzīvotāju labklājību dažādās valstīs;  novērtēt ekonomikas izaugsmi noteiktā laika posmā, mēs lietojam rādītāju, kuru sauc par iekšzemes kopproduktu (IKP). Piemēram: Lai novērtētu ASV, Vācijas, Japānas, Ķīnas, Krievijas vai kādu citu valstu ekonomikas apmērus un potenciālu, salīdzina šo valstu iekšzemes kopproduktus. Valsts ar lielāku iekšzemes kopproduktu ir ekonomiski lielāka un varenāka. 1.1. tabula sniedz priekšstatu par dažu pasaules valstu IKP apjomiem. Tabulas priekšgalā ir redzami 15 pasaulē lielākie IKP, kuri pārsniedz 1 triljonu ASV dolāru. Starp tiem vislielākais ir ASV iekšzemes kopprodukts; tas veido ap 1/5 no visas pasaules kopprodukta. Latvijā ražotais iekšzemes kopprodukts ir 540 reizes mazāks.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

1.1. tabula

Dažu valstu IKP apmēri 2014. gadā Vieta pasaulē

Valsts

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20

ASV Ķīna Japāna Vācija Francija Lielbritānija Brazīlija Itālija Krievija Indija Kanāda Austrālija Dienvidkoreja Spānija Meksika Nīderlande Indonēzija Turcija Sauda Arābija Šveice

Iekšzemes kopprodukts (miljardos ASV dolāru) 17 416 10 355 4770 3 820 2 902 2 848 2 244 2 129 2 057 2 048 1 794 1 483 1 449 1400 1 296 880 856 813 778 679

Vieta pasaulē

Valsts

22 23 26 33 37 41 43 44 54 58 60 70 71 83 95 100 105 114 130 172

Zviedrija Polija Norvēģija Dānija Izraēla Somija Grieķija Īrija Čehija Ukraina Ungārija Luksemburga Uzbekistāna Lietuva Latvija Igaunija Kipra Islande Mongolija Gambija

Iekšzemes kopprodukts (miljardos ASV dolāru) 559 552 512 347 305 276 246 246 200 135 130 64 63 49 33 26 21 16 12 0,9

Avots: IMF World Economic Outlook, October 2014

1.1. attēls rāda visā pasaulē saražotā kopprodukta sadalījumu pa valstīm un reģioniem. Kā redzam, gandrīz 1/5 visa pasaules kopprodukta pēdējos gados ražo ASV un aptuveni tādu pašu daļu – Eiropas Savienība. Taču ekonomisko spēku samēri mūsdienu pasaulē būtiski mainās, ir parādījušies jauni ekonomiskie milži, pirmām kārtām tādi kā Ķīna un Indija, jauni globālie ekonomiskie «smaguma centri». Apskatot kopprodukta apmērus pa pasaules reģioniem, varam pārliecināties, ka lielākā ražotāja mūsdienu pasaulē vairs nav nedz Ziemeļamerika, nedz Eiropa, bet gan Austrumāzija (saskaitot kopā Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un Dienvidaustrumāzijas zemes).

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

2007

2013

1.1. attēls. Pasaules kopprodukta sadalījums pa valstu grupām 2007. un 2013. gadā Avots : LR Ekonomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. 2014. gada decembris

Lai noskaidrotu, vai valsts ir uzskatāma par bagātu, attīstītu vai uzskatāma par nabadzīgu, rēķina iekšzemes kopprodukta apjomu uz vienu iedzīvotāju. Jo lielāks ir šis rādītājs, jo bagātāka skaitās valsts un augstāks tās iedzīvotāju labklājības līmenis. Attīstītās valstīs IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 30–40 tūkstošus ASV dolāru gadā; tai pašā laikā pasaulē ir daudzas zemes, kurās uz vienu iedzīvotāju iznāk tikai daži simti dolāru gadā. Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju, saskaņā ar Eurostat datiem, 2014. gadā sasniedza 12 100 EUR, un tas ir uzskatāms par viduvēju rādītāju. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma, Latvija šajā ziņā atradās 2013. gadā 47. vietā pasaulē. Vērtējot ekonomikas attīstības tendences un rezultātus (augšupejas vai kritumus) noteiktā laika posmā, apskata IKP procentuālās izmaiņas:  ja IKP strauji pieaug, tas liecina par veiksmīgu ekonomikas attīstību;  ja IKP apjoms nemainās, tas nozīmē sastingumu, kad ekonomika „mīņājas” uz vietas: nav ne izaugsmes, ne lejupslīdes (stagnācija ekonomikā);  ja IKP samazinās, tas norāda uz ekonomisko lejupslīdi. Attīstīto valstu IKP ikgadējais pieauguma temps parasti nepārsniedz 2–3%, bet augošā ekonomikā tas var būt krietni straujāks.

Iekšzemes kopprodukts ir rādītājs, kurš tiek pastāvīgi lietots gan ekonomiskajā literatūrā, gan plašsaziņas līdzekļos. Tāpēc ir jānoskaidro, kas tad īsti ir iekšzemes kopprodukts un kā tas tiek aprēķināts. IKP rādītāja uzdevums ir parādīt ražošanas kopējo apjomu valstī. Sākumā varētu likties, ka aprēķināt šo apjomu nav īpaši grūti: ir tikai jāsavāc dati no visiem uzņēmumiem valstī un jāsasummē. Taču apskatot IKP aprēķināšanu sīkāk, parādās vairākas problēmas.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Kādās vienībās rēķināt IKP? Kā summēt labību, tēraudu, audumu, cukuru, koksni, darbgaldus, apavus, grāmatas un neskaitāmus citus preču veidus, kuri ir kvalitatīvi atšķirīgi un tātad kvantitatīvi nesalīdzināmi? Te jāpiebilst, ka pie iekšzemes kopprodukta jāpieskaita arī pakalpojumi (sadzīves, transporta, medicīnas, juridiskie, izglītības un citi); tos visus ekonomikā arī uzskata par produkciju (produktu). Ir skaidrs, ka nedz tonnās, nedz metros vai kubikmetros to visu saskaitīt nevar. Tātad atliek izteikt visu naudā.

Iekšzemes kopproduktu aprēķina naudas izteiksmē.

Šī vēl nav tā lielākā grūtība IKP aprēķināšanā. Daudz sarežģītāka ir atkārtotas uzskaites problēma. Piemēram: Iztēlojieties, ka jūsu rīcībā ir dati no visām tautsaimniecības nozarēm par gada laikā saražotās produkcijas (preču un pakalpojumu) daudzumu naudas izteiksmē. Ja jūs sāksiet summēt, piemēram, lauksaimniecībā saražotās labības vērtību ar miltu vērtību, kuri radīti jau citā nozarē (pārtikas rūpniecībā) no šīs labības, pēc tam pieskaitīsiet no miltiem ceptās maizes vērtību, atklāsies, ka jūs vairākkārt saskaitāt vienu un to pašu. Tas pats notiktu, saskaitot kopā, piemēram, dzelzs rūdas vērtību, tērauda vērtību, kurš izkausēts no šīs rūdas, un darbgaldu vērtību, kuri izgatavoti no tērauda. Jebkura produkta ražošanā izmanto izejmateriālus (izejvielas), saņemtus no citām nozarēm, un izejvielas vērtība veido daļu no katra nākamā produkta vērtības. Tātad miltu vērtībā ietilpst graudu vērtība, bet maizes vērtībā ietilpst miltu vērtība (ar tajā jau ietverto graudu vērtību). Vienkārši saskaitot kopā visas vērtības, mēs nodarbotos ar atkārtošanu – vairākkārt summētu vienu un to pašu. Taču rezultātā sabiedrība saņem lietošanā tikai galaproduktu – to, kas tālāk vairs netiks pārstrādāts un nepārvērtīsies par ko citu. Minētajā piemērā galaprodukti ir maize un darbgaldi. Pārējie – graudi, milti, rūda, tērauds – ir tā saucamie starpprodukti. Galaprodukts ir produkts, kurš nonāk galīgā patēriņā un netiek izmantots tālākai apstrādei, pārstrādei vai tālākpārdošanai.

Galaprodukti var nonākt galīgā patēriņā kā:  patēriņa priekšmeti. Tie var būt ikdienas patēriņa preces – pārtika, apģērbi, apavi u.tml. vai arī ilgstošas lietošanas preces – automobiļi, sadzīves tehnika, mēbeles u.c.; 

ražošanas līdzekļi (kapitālpreces). Tie tiek izmantoti citu preču ražošanā, taču netiek pārstrādāti ražošanas procesā, nezaudē savu ārējo izskatu (naturāli lietisko formu) – piemēram, ēkas, mašīnas, iekārtas, transporta līdzekļi.

Starpprodukts ir produkts, kurš tiek pārstrādāts citu produktu ražošanai vai nopirkts tālākpārdošanai. Ražošanā starpproduktus pilnībā izmanto citu preču izgatavošanai. Tie zaudē ražošanas procesā savu naturāli lietisko formu (piemēram, kā materiāli, izejvielas, pusfabrikāti, kuri pārvēršas par gatavo produktu, vai kā

MAKROEKONOMIKA

! Ražošanā starpproduktus izmanto citu preču izgatavošanai.

Biznesa vadības koledža

enerģija, kurināmais, smērvielas, kuri vienkārši izzūd ražošanas procesā); taču starpprodukta vērtība neizzūd: tā ietilpst galaprodukta vērtībā. Par starpproduktu uzskatāmas arī preces, kuras iegādātas pārdošanai. Piemēram: Ja vairumtirgotājs nopērk preces, kuras pārdos tālāk mazumtirgotājiem, tad šīs preces ir starpprodukti. Par galaproduktiem tās kļūs tad, kad tās no mazumtirgotāja nopirks galīgie patērētāji.

Aprēķinot valsts iekšzemes galaprodukta vērtība.

kopproduktu,

mūs

interesē

tikai

Lai pareizi aprēķinātu IKP apjomu, ir jāatsijā starpproduktu vērtība un jāņem vērā tikai galaprodukti.

Iekšzemes kopprodukts ir gada laikā valstī saražotās galaprodukcijas kopējā vērtība. Iekšzemes kopprodukts tiek radīts:  rūpniecībā (ieskaitot amatniecību), lauksaimniecībā un mežsaimniecībā;  būvniecībā;  banku nozarē (ar finanšu starpniecības pakalpojumiem);  valsts organizācijās, kas sniedz iedzīvotājiem dažāda rakstura pakalpojumus (ministrijās, tiesu iestādēs, policijā, armijā u.c.);  kultūras, izglītības iestādēs, kas nodrošina iedzīvotājus ar saviem pakalpojumiem;  veselības aprūpē (kura sniedz veselības un darbaspēju saglabāšanas pakalpojumus). Ekonomikā bieži notiek vērtības (bagātības) pārdales procesi, kuros jauna vērtība nerodas un no kuriem iekšzemes kopprodukta apjoms nemainās. Visa sabiedrība kopumā no tādas pārdales nekļūst bagātāka.

Iekšzemes kopproduktu neveido:  finanšu darījumi;  transferti;  lietotu preču tālākpārdošana. Akciju vai obligāciju pirkšana ir tīra veida finansiālie darījumi, kuros nauda pārvēršas citā bagātības formā (vērtspapīros), īpašuma tiesības uz uzņēmumu pāriet no vienas personas citai, taču sabiedrības bagātība no tā nemainās. Transferti (transfertmaksājumi) ir neatgriezeniskas naudas izmaksas, kuras nav saistītas ar preču vai pakalpojumu iegādi. Piemēram: Valsts transfertmaksājumi ir pensijas, pabalsti, dotācijas, subsīdijas no valsts budžeta. Līdzekļu avots šīm izmaksām ir valsts budžetā saņemtie nodokļi, kuri jau ir vienreiz nomaksāti no strādājošo algām vai uzņēmumu

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

ienākumiem. Pensionāri vai citi transfertu saņēmēji nekādu produkciju pretī nesniedz. Tātad viena un tā pati līdzekļu summa tiek vienkārši pārdalīta ar valsts budžeta starpniecību. Bez valsts transfertiem pastāv arī privātie transferti, piemēram, gadījumos, kad vecāki materiāli atbalsta studentus vai kad ir saņemts dāvinājums, ziedojums, mantojums; tas nenozīmē kādas jaunas vērtības radīšanu, bet tikai esošās bagātības pārdalīšanu. Apskatot lietotu preču pārdošanu, ir skaidrs, ka galaprodukta daudzums tādos darījumos nepieaug. Lietotas mēbeles, automašīnas var tikt pārdotas vairākkārt, bet tas nepalielina iekšzemes kopproduktu.

Lietotu preču pārdošana nepalielina IKP.

2. IKP APRĒĶINĀŠANAS METODES. IKP STRUKTŪRA Kā Jūs domājat, vai kartupeļi ir uzskatāmi par galaproduktu vai starpproduktu? Pamatojiet savu atbildi! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

Problēma ir tā, ka pēc preces nosaukuma vai ārējā izskata nav iespējams noteikt, vai tās ir starpprodukts vai galaprodukts. Kartupeļi, cukurs, audumi, elektrība, kurināmais un jebkuras citas preces kļūst par galaproduktiem, ja ir nopirktas mājsaimniecību vajadzībām (neražīgam patēriņam), bet ir uzskatāmas par starpproduktiem, ja tiek iegādātas ražošanas vajadzībām. Tāpēc nav iespējams viennozīmīgi sašķirot visus produktus galaproduktos un starpproduktos. Iekšzemes kopprodukta praktiskai aprēķināšanai tas rada kārtējo problēmu: kā atdalīt galaproduktu vērtību un summēt tikai to, neņemot vērā starpproduktu vērtību. Pamatideju, kā tas tiek panākts praksē, var izskaidrot ar šāda vienkāršota piemēra palīdzību. Apskatīsim vilnas uzvalka ražošanu un pārdošanu!  Viena uzvalka ražošanai ir nepieciešama vilna, kuras vērtība ir EUR 40.  Vilna pārdota tekstilfabrikai, kur tika pārvērsta vilnas audumā, kura vērtība ir EUR 100.  Audums pārdots šūšanas fabrikai un tika pārvērsts par vīriešu uzvalku, kura vairumcena ir EUR 150.  Uzvalku par šo vairumcenu nopirka vairumtirgotājs un pārdeva mazumtirgotājam par EUR 200.  Mazumtirgotājs pārdeva uzvalku patērētājam par EUR 250. Šajā piemērā ir pietiekami skaidri teikts, ka galaprodukts ir patērētāja nopirktais uzvalks. Rēķinot valsts kopproduktu, būtu tajā jāieskaita EUR 250 kā šī galaprodukta vērtība.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Visi iepriekšējie produkti bija tikai starpprodukti. Ja summētu visas tās vērtības, kuras parādās piemērā (EUR 40 + EUR 100 + EUR 150 + EUR 200 + EUR 250), iznāktu EUR 740, t.i., skaitlis, kurš gandrīz trīs reizes pārsniedz galaprodukta (uzvalka) vērtību. Bet šim skaitlim nav nekādas reālas nozīmes: tajā ir iekļauta vienas un tās pašas vērtības atkārtota uzskaite. Tādā veidā iekšzemes kopproduktu nerēķina. Apskatot šo piemēru, var atklāt vienu paņēmienu, kurš ļauj atsijāt starpproduktu vērtību un tikt pie galaprodukta vērtības. Kas iznāk, ja mēs summējam nevis visas vērtības, kuras ir saražotas un pārdotas, bet gan tikai starpību starp to, ko katrs ir pārdevis un ko ir nopircis ražošanas vajadzībām?  Pārstrādājot vilnu audumā, vērtība pieaug no EUR 40 līdz EUR 100, t.i., vilnas vērtībai pievienojas EUR 60;  Pārvēršot audumu uzvalkā, vērtība palielinās no EUR 100 līdz EUR 150, t.i., par EUR 50;  Vairumtirgotājs, pārdodot uzvalku mazumtirgotājam, paaugstina vērtību no EUR 150 līdz EUR 200, t.i., pievieno vēl EUR 50;  Mazumtirgotājs palielina uzvalka vērtību no EUR 200 līdz EUR 250, t.i., vēl par EUR 50. Ja saskaita kopā visas šīs pievienotās vērtības un pieskaita arī sākotnējās izejvielas – vilnas – vērtību (EUR 20), iznāk: 40 + 60 + 50 + 50 + 50 = 250 (EUR) Saskaitot pievienotās vērtības, to summa ir vienāda ar galaprodukta vērtību. Te jāpiebilst, ka vilnas vērtību EUR 40 apmērā mēs arī uzskatām par pievienoto: tā skaitās pievienota nullei, jo pašā sākumā nebija nekā.

Pievienotā vērtība ir starpība starp saražoto preču vērtību un šo preču ražošanai patērēto starpproduktu vērtību. Izmantotais piemērs ir vienkāršots. Piemēram, uzvalka šūšanai ir vajadzīgs ne tikai audums, bet arī diegi, pogas utt.; bez izejmateriāliem ir nepieciešama arī enerģija, transporta pakalpojumi u.c. Tas viss arī būtu jāatskaita no uzvalka vērtības, aprēķinot pievienoto vērtību. Lai aprēķinātu pievienoto vērtību, no pārdotās (realizētās) vērtības ir jāatskaita viss, kas ir nopirkts ražošanas vajadzībām no citiem (ārpus konkrētā uzņēmuma). Iekšzemes kopproduktu var aprēķināt kā visu pievienoto vērtību summu, kas radīta ekonomikā gada laikā.

Izmantojot ražošanas metodi, var apskatīt IKP nozaru struktūru

Pievienotās vērtības summēšana ir viens no paņēmieniem, kuru izmanto statistikā, aprēķinot iekšzemes kopproduktu. Šo paņēmienu dēvē arī par ražošanas metodi (angliski – output approach). Statistikas rīcībā ir ziņas par ekonomikā radīto pievienoto vērtību, un uz šo datu pamata tiek rēķināts valsts iekšzemes kopprodukts. Šī metode dod iespēju analizēt IKP nozaru struktūru – noskaidrot, cik liels ir atsevišķu nozaru īpatsvars ekonomikā, spriežot pēc to devuma iekšzemes kopproduktam. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Atgriezīsimies vēlreiz pie iepriekšējā piemēra. Tajā ir pārstāvētas šādas nozares:  lauksaimniecība (aitkopība, kurā tika saražota vilna);  divas apstrādes rūpniecības nozares – tekstilrūpniecība (tika izgatavots audums) un šūšanas rūpniecība (tika uzšūts uzvalks); tās abas pieder pie t.s. vieglās rūpniecības;  tirdzniecība (vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība). Kāds ir šo nozaru ieguldījums galaprodukta (uzvalka) vērtībā? Lauksaimniecība radīja EUR 40 no kopējiem EUR 250 – tātad 16%; tekstilrūpniecības devums ir EUR 60, t.i., 24% no kopsummas; šūšanas rūpniecībā radīti EUR 50 jeb 20%; vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība arī nesa pa EUR 50 (t.i., pa 20%) katra. Tā ir informācija, kura ļauj novērtēt atsevišķu nozaru nozīmīgumu valsts ekonomikā, kā arī zināmā mērā attēlo valsts ekonomikas attīstības pakāpi. Dažādu nozaru īpatsvars valsts ekonomikā rāda, piemēram, vai valsts ir rūpnieciski (industriāli) attīstīta vai atpalikusi agrāra (lauksaimnieciska) zeme; vai tās ekonomika balstās galvenokārt uz dabas resursu (derīgo izrakteņu u.c.) ieguvi vai uz augsto tehnoloģiju produkcijas ražošanu.

Kāds, pēc Jūsu domām, ir lauksaimniecības īpatsvars mūsdienu attīstīto valstu IKP? Vai mūsu iepriekšējā piemērā apskatītās valsts ekonomika izskatās pēc augsti attīstītas industriālas zemes ekonomikas? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Vērtējot tautsaimniecības nozaru struktūru, ir pieņemts nošķirt trīs ekonomikas sektorus:  primārais sektors – tās ir nozares, kuras izmanto tieši no dabas ņemtos resursus. Šajā sektorā ietilpst lauksaimniecība, mežsaimniecība, ieguves rūpniecība, kura nodarbojas ar derīgo izrakteņu ieguvi, zvejniecība un medniecība;  sekundārais sektors – tā ir apstrādes rūpniecība, kura pārstrādā no primārā sektora saņemtās izejvielas;  terciārais sektors – tā ir pakalpojumu sfēra, kurā ieskaita ļoti plašu darbības veidu sarakstu: daudzveidīgos sadzīves pakalpojumus, tirdzniecību, transportu, sabiedrisko ēdināšanu, viesnīcas, finanšu pakalpojumus (banku nozari), veselības aprūpi, izglītību un kultūru, valsts pārvaldi u.c. Kurā no minētajiem ekonomikas sektoriem, pēc Jūsu domām, mūsdienās tiek radīta vislielākā iekšzemes kopprodukta daļa? Pamatojiet savu viedokli! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Lielāko daļu IKP ražo pakalpojumu sfērā.

Viena no mūsdienu ekonomikas iezīmēm ir tā, ka lielāko daļu iekšzemes kopprodukta ražo nevis lauksaimniecībā vai rūpniecībā, bet gan pakalpojumu sfērā. Kopš 20. gadsimta pēdējās trešdaļas attīstīto valstu ekonomikā pakalpojumu sfēra izvirzījās pirmajā vietā kā iekšzemes kopprodukta galvenā ražotāja, atbīdot rūpniecību otrajā plānā. Ap 60–70% iekšzemes kopprodukta tiek ražoti pakalpojumu nozarēs, un arī lielākā daļa nodarbināto strādā šajā ekonomikas sektorā. Primārā sektora liels īpatsvars saglabājas pārsvarā mazattīstītu valstu ekonomikā, kuras ražo un piedāvā pasaules tirgum galvenokārt lauksaimnieciskās izejvielas vai derīgos izrakteņus. Attīstīto valstu ekonomikā primārā sektora īpatsvars mūsu laikos ir samazinājies līdz pāris procentiem. Cik, Jūsuprāt, lielu daļu Latvijas iekšzemes kopprodukta ražo lauksaimniecība? Cik rada pakalpojumu sfēra? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Latvijas statistikas dati liecina, ka arī mūsu valsts ekonomikā ir notikušas strukturālās pārmaiņas, kuras saskan ar visas pasaules tendencēm. Salīdzinot ar 1990. gadu, lauksaimniecības un rūpniecības īpatsvars Latvijas ekonomikā ir būtiski samazinājies, un, tāpat kā attīstītajās valstīs, pirmajā vietā – gan pēc ražotās pievienotās vērtības, gan arī pēc nodarbināto skaita – ir izvirzījusies pakalpojumu sfēra. Pēdējos gados pakalpojumu sfēras īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā pārsniedza 70%. Atsevišķu nozaru ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā pēc 2000. gada ir redzams 1.2. tabulā.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža 1.2. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukts pa darbības jomām (%)

1 2 3 4. 5.

Nozares Kopējā pievienotā vērtība Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība Apstrādes rūpniecība Pārējā rūpniecība Būvniecība Pakalpojumi, tajā skaitā:  vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, automobiļu un motociklu remonts  izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi  transports un uzglabāšana; informācijas un komunikācijas pakalpojumi  finanšu un apdrošināšanas darbības

2000 100

2004 100

2006 100

2013 100

4,7 13,7 3,7 6,1 71,8

4,4 13,2 3,3 5,8 73,3

3,7 11,8 2,8 6,8 74,8

3,6 12,6 4,4 6,4 73,0

16,8

18,9

20,9

14,2

1,1

1,6

1,8

1,6

14,0

14,8

13,0

14,3

4,9

5,1

6,2

4,2

14,0

13,8

14,8

12,9

8,2

7,1

6,6

7,1

5,3 3,4 4,1

5,2 2,9 3,9

4,4 3,1 4,0

4,7 3,0 11,0

 operācijas ar nekustamo īpašumu  valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana   izglītība   veselība un sociālā aprūpe  pārējie pakalpojumi sociālāapdrošināšana

Avoti: Latvijas statistikas gadagrāmata 2007, 52. – 53. lpp; Latvijas statistikas gadagrāmata 2006, 19. lpp.; Latvijas statistikas gadagrāmata 2014, 42. lpp.

   Atzinuši, ka iekšzemes kopproduktu ir iespējams aprēķināt kā visas  pievienotās vērtības summu ekonomikā (pēc ražošanas metodes), varam  tagad noskaidrot arī citas metodes, kuras pastāv IKP aprēķināšanai. Lai atklātu otro metodi, mēģināsim atbildēt uz šādu jautājumu: kas ietilpst  apdrošināšana;

pievienotajā vērtībā? Citādi sakot, uz kā rēķina notiek vērtības palielināšanās, kad izejvielu pārveido par kādu citu produktu? Vai uzņēmumā radītā pievienotā vērtība ir tas pats, kas uzņēmuma peļņa? Pamatojiet savu viedokli! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................



Pārstrādājot, piemēram, audumu par gatavu uzvalku, tiek izmantota uzņēmuma ēka, zeme, uz kuras šī ēka atrodas, šujmašīnas un citas uzņēmumā esošās iekārtas, uzņēmuma darbinieku (gan strādnieku, gan administrācijas personāla) darbs. Tātad uzņēmumam bez nopirktā auduma MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

apmaksāšanas ir jāuzņemas vēl papildu izmaksas, kas saistītas ar zemes, kapitāla, darbaspēka un uzņēmējspēju izmantošanu uzvalka ražošanas procesā. Tas viss palielina uzvalka vērtību salīdzinājumā ar auduma vērtību.

Peļņa ir pievienotās vērtības daļa.

Šajā sakarībā atcerēsimies ekonomikas pamatjēdzienus, kuri mums pazīstami no pašas pirmās nodarbības. Zeme, kapitāls, darbs un uzņēmējspējas ir ražošanas faktori (ekonomiskie resursi). Uzņēmumiem maksājumi par šo faktoru izmantošanu veido ražošanas izmaksas, savukārt faktoru īpašniekiem tie kļūst par faktoru ienākumiem: renti, procentiem, peļņu un algām. Tas nozīmē, ka pievienotā vērtība ietver sevī šos četrus faktoru ienākumus. Atbildot uz iepriekš uzdoto jautājumu par pievienotās vērtības un peļņas sakarību, ir jāsaka tā: peļņa ir pievienotās vērtības daļa, taču tā ir mazāka nekā pievienotā vērtība. Tomēr bez četriem faktoru ienākumiem pievienotajā vērtībā ietilpst vēl divas daļas, kuras nekļūst nedz par uzņēmēja peļņu, nedz par strādnieku algām, nedz par citiem faktoru ienākumiem. Tas ir pamatlīdzekļu nolietojums un netiešie nodokļi. Izmantojot ražošanas procesā ēkas, būves, mašīnas, iekārtas (to, ko sauc par pamatlīdzekļiem), notiek to pakāpeniska nolietošanās. Pamatlīdzekļu vērtība ar katru gadu samazinās, bet nolietojuma summa nezūd: tā ieiet saražotās produkcijas vērtībā un pēc produkcijas pārdošanas atgriežas naudas veidā. Rezultātā pēc noteikta laika uzkrājas nauda nolietoto pamatlīdzekļu aizstāšanai ar jauniem. Šo procesu sauc par pamatlīdzekļu amortizāciju.

Netiešie nodokļi ir ietverti preces cenā.

! !

No teiktā izriet, ka arī pamatlīdzekļu nolietojuma (amortizācijas) summa ietilpst gada laikā saražotās galaprodukcijas vērtībā. Bez visa jau minētā, galaprodukta vērtībā gandrīz vienmēr ietilpst arī tāds lielums kā netiešie nodokļi. Netiešie nodokļi ir tie, kuri ietverti preces cenā; pircēji tos samaksā, pērkot preci. Pie netiešajiem nodokļiem pieder:  pievienotās vērtības nodoklis (tas tiek uzlikts gandrīz visām precēm ar nedaudziem izņēmumiem);  akcīzes nodoklis (atsevišķām precēm pēc īpaša saraksta);  muitas nodoklis (importa precēm). Netiešo nodokļu summas nepaliek uzņēmumam, nekļūst par faktoru īpašnieku ienākumiem, bet tiek pārskaitītas valsts budžetā. Taču tās palielina galaprodukta vērtību. Rezumējot var konstatēt, ka esam atklājuši otro iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas ceļu: tā kā visa pievienotā vērtība valstī veidojas no algām, peļņām, rentes, procentiem, amortizācijas un netiešajiem nodokļiem, tad iekšzemes kopproduktu var rēķināt, saskaitot visus minētos lielumus valsts ekonomikā attiecīgajā gadā. Tā ir praksē reāli izmantotā pieeja IKP aprēķināšanai, kura ir pazīstama ar nosaukumu ienākumu metode (angliski – income approach). Par ienākumu metodi to dēvē tāpēc, ka lielāko daļu aprēķinātās IKP summas veido četri faktoru ienākumi, taču ir jāatceras, ka aprēķinā ietilpst arī divi lielumi, kuri nav uzskatāmi par faktoru ienākumiem.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Aprēķinot iekšzemes kopproduktu pēc ienākumu metodes, ir jāsummē visas valsts mērogā četri faktoru ienākumi: alga, peļņa, procenti, rente un divas summas, kuras nav uzskatāmas par faktoru ienākumiem: nolietojums (amortizācija) un netiešie nodokļi. Faktoru ienākumi (algas, peļņa, procenti, rente) šajā aprēķinā ir domāti kā bruto ienākumi (t.i., pirms tiešajiem nodokļiem); no tiem pēc tam tiks samaksāti tiešie nodokļi: ienākuma nodoklis u.c. Teorijā ir viegli atdalīt peļņu no rentes vai procentiem. Taču praksē, kad uzņēmējs ir vienlaikus arī kapitāla un zemes īpašnieks (individuālo uzņēmumu gadījumā), šie ienākumi saplūst vienā uzņēmējdarbības kopienākumā un sašķirot tos nav iespējams. Tad statistikā, rēķinot IKP, parādās vēl viens saskaitāmais – darbības koprezultāts un jauktais kopieņēmums. Izmantojot ienākumu metodi, arī ir iespējams analizēt IKP struktūru, taču jau citā skatījumā. Mūs var interesēt, cik lielu daļu no visiem ienākumiem valstī veido algoto darbinieku atalgojums, cik liels ir peļņas vai citu ienākumu īpatsvars. Šāda veida dati par Latvijas IKP struktūru ir apkopoti 1.3. tabulā. 1.3. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukts no ieņēmumu puses (milj. EUR) Iekšzemes kopprodukts, tajā skaitā:  darbinieku atalgojums;  darbības koprezultāts un jauktais ienākums  ražošanas un importa nodokļi (-) subsīdijas

2005 13 604

2008 24 400

2009 18 894

2010 18 166

2011 20 297

2012 22 043

2013 23 222

5 447

11 473

6 569

10 534

8 576

7 566

7 977

8 582

9 578

1 777 188

2 878 485

8 345

8 383

9 971

10 872

10 847

2 395

2 627

2 727

3 051

3 263

422

410

377

462

466

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2014, 44. lpp.

Trešā praksē izmantotā pieeja iekšzemes kopprodukta aprēķināšanai ir izdevumu metode (angliski – expenditure approach). Tās izmantošana pamatojas uz vienkāršu atziņu: tas, kas vienam ir ienākums, ir kāda cita izdevumi. Ja kāds saņem algu, tad pastāv uzņēmums vai iestāde, kas šo algu maksā. Ja kādam rodas peļņa, procentu vai rentes ienākums, tad tas nozīmē, ka kāds cits ir samaksājis par preci un pēc samaksātās summas sadalīšanas radās ienākumi attiecīgo ražošanas faktoru īpašniekiem.

! !

Loģika šķiet ļoti vienkārša: saskaitot visu noteiktā laikā saņemto vai visu samaksāto naudu valstī, ir jāiznāk vienai un tai pašai summai. Tātad MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

iekšzemes kopproduktu var uzskatīt gan par visu ienākumu, gan par visu izdevumu summu valsts ekonomikā. Izdevumu metodes izmantošana iekšzemes kopprodukta aprēķināšanai prasa summēt visus gada laikā notikušos izdevumus valsts ekonomikā (bet tikai tādus, kas bija saistīti ar attiecīgās valsts IKP pirkšanu).

Protams, izdevumu valsts ekonomikā ir ļoti daudz, tie atšķiras pēc mērķa un apmēriem. Taču ekonomikas teorijā un statistikā visus šos izdevumu veidus iedala četrās galvenajās kategorijās. Iedalījums pamatojas uz to, ka pastāv četras pircēju kategorijas, kuri iegādājas valstī saražoto galaprodukciju. Šie pircēji ir:  iedzīvotāji (patērētāji), kuri pērk patēriņa preces;  uzņēmumi, kuri pērk ražošanai nepieciešamos ražošanas līdzekļus;  valsts (valdība), kura par valsts budžeta līdzekļiem iegādājas tai vajadzīgo produkciju no privātā sektora;  ārzemju pircēji (valdība, uzņēmumi vai privātpersonas), kuri pērk šajā valstī preces vai pakalpojumus. Līdz ar to visiem izdevumiem valsts ekonomikā radītā iekšzemes kopprodukta iegādei gada laikā ir šādi četri elementi: 1. Personiskais patēriņš (angliski – consumption, C). Tas veido visu izdevumu galveno daļu valsts ekonomikā (parasti 60 un vairāk procentus no visas iekšzemes kopprodukta vērtības). Ar to saprot visus iedzīvotāju izdevumus patēriņa preču un maksas pakalpojumu iegādei gada laikā: gan ikdienas patēriņa precēm, gan ilgstošas lietošanas precēm, gan visiem (sadzīves, transporta, medicīnas, izglītības, juridiskajiem u.c.) maksas pakalpojumiem. 2. Kopējās (bruto) investīcijas (angliski – gross investment, Ig). Tas ir ražīga rakstura patēriņš – uzņēmumu izdevumi ražošanas līdzekļu iegādei. Lai uzņēmumi varētu darboties, tiem ir vajadzīgi, pirmkārt, līdzekļi nolietotā pamatkapitāla atjaunošanai (amortizācijai). Otrkārt, papildu ražošanas līdzekļi ir vajadzīgi ražošanas paplašināšanai. Investīcijas, kuras ir paredzētas ražošanas apjoma paplašināšanai, sauc par tīrajām investīcijām (angliski – net investment, In). Kopējās investīcijas ietver sevī gan amortizācijas atskaitījumus, gan tīrās investīcijas: I g = A + In kur:

A – amortizācijas atskaitījumi; Ig – kopējās investīcijas; In – tīrās investīcijas.

Tāpēc tiek izmantots nosaukums kopējās (bruto) investīcijas. Par investīcijām parasti ir pieņemts dēvēt līdzekļu ilgtermiņa ieguldījumus pamatlīdzekļos. Uzskaitot statistikā iekšzemes kopproduktu, ir jāņem vērā arī produkcija, kas ir saražota konkrētā gadā, bet vēl nav pārdota un atrodas noliktavās krājumu veidā. Tāpēc pie bruto investīcijām šajā gadījumā pieskaita arī krājumu izmaiņas. 35

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Mūsu apskatītajā aprēķinā ar šīm investīcijām saprot privātā sektora veiktās investīcijas, un tāpēc to nosaukumā iekļauj vārdu privātās. Valsts līdzekļu izdevumi tiek apskatīti atsevišķi. Ir jāatceras, ka iekšzemes kopproduktā ietilpst tikai attiecīgās valsts uzņēmumu veiktie kapitālieguldījumi (nevis ārzemju investīcijas). Tāpēc mūsu apskatītās investīcijas dēvē par iekšzemes investīcijām.

Kopējo investīciju pilns nosaukums ir bruto privātās iekšzemes investīcijas. 3. Valdības iepirkumi (angliski – government purchases, G). Tie ir preču un pakalpojumu iepirkumi par valsts budžeta līdzekļiem. Tie ir nepieciešami valsts funkciju veikšanai un ir saistīti ar valsts pārvaldes aparāta un valsts uzņēmumu darbību, iedzīvotāju veselības aprūpi, izglītību, valsts aizsardzību u.c. vajadzībām. Taču šajos izdevumos, aprēķinot iekšzemes kopproduktu, neieskaita transfertmaksājumus no valsts budžeta: pabalstus, pensijas, subsīdijas. 4. Tīrais (neto) eksports (angliski – net exports, Xn) ir attiecīgās zemes eksporta un importa starpība. Šo starpību bieži dēvē arī par ārējās tirdzniecības saldo.

Xn = X – M kur: X – eksports; M – imports; Xn – tīrais eksports. Eksporta ieņēmumi ir jāpieskaita, aprēķinot valsts iekšzemes kopproduktu, jo daļu mūsu IKP iegādājas arī ārzemnieki, kuri pērk mūsu produkciju vai pakalpojumus (tranzīta un citus). Savukārt importa summa ir jāatskaita no kopējiem izdevumiem valsts ekonomikā; tā ir nauda, ko mūsu iedzīvotāji, uzņēmumi un valdība ir izdevuši par ārzemju precēm vai pakalpojumiem, nevis par mūsu IKP. Šajā gadījumā mūs interesē tikai attiecīgās interesējošās valsts iekšzemes kopprodukta pirkšanai izdotā nauda.

Tīrais eksports var būt arī negatīvs.

Tīrais eksports ir vienīgais no apskatītajiem četriem saskaitāmajiem kopējo izdevumu summā, kurš var būt arī negatīvs. Ja imports pārsniedz eksportu, tīrais eksports iznāk ar mīnuss zīmi. Tā tas ir Latvijai jau ilgus gadus. Izmantojot izdevumu metodi, iekšzemes kopproduktu var izteikt ar formulu: Y = C + Ig + G + Xn kur:

Y – iekšzemes kopprodukts; C – personiskais patēriņš; Ig – kopējās investīcijas; G – valdības iepirkumi; Xn – tīrais eksports. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža



Latvijas IKP elementi (no izdevumu puses) 2013. gadā bija šādi (milj. EUR, attiecīgā gada cenās):  mājsaimniecību un bezpeļņas organizāciju, kas apkalpo mājsaimniecības, galapatēriņa izdevumi 14 375,8  bruto kapitāla veidošana 5 806,3  valsts pārvaldes iestāžu galapatēriņa izdevumi 3 776,3  preču un pakalpojumu eksports 13 799,9  preču un pakalpojumu imports 14 536,4 Aprēķiniet Latvijas IKP 2013. gadā! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

Izmantojot izdevumu metodi, var apskatīt IKP struktūru no izlietojuma puses.

Izmantojot izdevumu metodi, var apskatīt iekšzemes kopprodukta struktūru no izlietojuma puses. Te rodas iespēja noskaidrot, cik lielu daļu no visiem izdevumiem valsts ekonomikā veido patērētāju izdevumi, investīcijas, valsts iepirkumi, ārējā tirdzniecība (skat. 1.4. tabulu). 1.4. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojums (faktiskajās cenās, milj. EUR) Izlietojuma veids Iekšzemes kopprodukts Personiskie galapatēriņa izdevumi (C) Valsts pārvaldes galapatēriņa izdevumi(G) Bruto kapitāla veidošana (Ig), tai skaitā: - bruto pamatkapitāla veidošana; - krājumu izmaiņas. Preču un pakalpojumu eksports (X) Preču un pakalpojumu imports (M)

2011 20 297,4 12 676,5 3 700,9 4 930,7

2012 22 043,0 13 491,6 3 795,9 5 728,7

2013 23 221,9 14 375,8 3 776,3 5 806,3

4 494,5 436,2 11 738,4 12 749,0

5 548,2 180,4 13 418,0 14 391,2

5 401,1 405,2 13 799,9 14 536,4

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2014, 43. lpp.

Arī šāda informācija ir būtiska konkrētās valsts ekonomikas analīzei un notiekošo izmaiņu atklāšanai. Piemēram: Liels investīciju īpatsvars kopējos izdevumos nodrošina pamatu straujākai ekonomikas izaugsmei. Valsts iepirkumu īpatsvars rāda valsts sektora lomu ekonomikā. Eksporta un importa procentuālais svars norāda uz to, cik lielā mērā valsts ekonomika ir atvērta un cik liela ir tās atkarība no pasaules tirgus. Kā izriet no 4. tabulas datiem, Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojuma struktūrā pēckrīzes gados privātais patēriņš veidoja ap 62%, valsts patēriņš 37

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

16 – 18%, bruto kapitāla veidošana (investīcijas) 24 – 26%, eksports 58 – 61% un imports 63 – 65%. Šajā tabulā ir attēloti visi iepriekš apskatītie kopējo izdevumu elementi: privātais patēriņš (C), valsts patēriņš (G); bruto privātās investīcijas (Ig) eksports (X) un imports (M; pēdējais ir ar mīnusa zīmi). Esam apskatījuši iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas metodes, kuras tiek izmantotas praksē:  ražošanas metodi;  ienākumu metodi;  izdevumu metodi. Jāpiebilst, ka ražošanas metodi un ienākumu metodi var atzīt par vienas un tās pašas pieejas diviem paveidiem, jo abas šīs metodes būtībā nozīmē to pašu – pievienotās vērtības summēšanu (tikai atšķirīgā secībā). Tādēļ makroekonomikas grāmatās bieži var sastapies ar to, ka tiek nošķirtas tikai divas iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas galvenās metodes: ienākumu metode un izdevumu metode; tādā gadījumā ražošanas metode tiek uzskatīta par ienākumu metodes paveidu. 1.5. tabulā piedāvāts iekšzemes kopprodukta divu aprēķināšanas metožu salīdzinājums. 1.5. tabula

Iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas divas metodes Ienākumu metode Faktoru ienākumi: Algas + Peļņa + Procenti + Rente + Summas, kuras nav uzskatāmas par faktoru ienākumiem: Nolietojums (amortizācija) + Netiešie nodokļi = IKP

Izdevumu metode Patērētāju izdevumi (C) + Bruto privātās iekšzemes investīcijas (Ig) + Preču un pakalpojumu valsts iepirkumi (G) + Tīrais eksports (Xn = X – M)

= IKP

Teorētiski abām metodēm būtu jānodrošina viens un tas pats rezultāts: IKP apjomam, rēķinātam pēc vienas vai otras metodes, vajadzētu būt vienādam. Taču reālajā statistikā vienmēr pastāv uzskaites neprecizitātes, un tāpēc rezultāti praktiski nekad nesakrīt. Tādējādi valsts iekšzemes kopproduktu var aprēķināt, pamatojoties uz atšķirīgām pieejām. Kurai no tām dot priekšroku? Atbilde ir atkarīga no pētījuma konkrētā mērķa. Ja interesē atsevišķu izdevumu veidu nozīme ekonomikai, tad jāaprēķina IKP pēc izdevumu metodes; ja gribam gūt MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

priekšstatu par ienākumu veidiem valstī un to samēriem, tad jāizmanto ienākumu metode; ja interesē tautsaimniecības nozaru struktūra, tad – ražošanas metodi.



Jūsu rīcībā ir dati par atsevišķiem rādītājiem valsts ekonomikā gada laikā (miljonos EUR): Algas Patērētāju izdevumi Iedzīvotāju ienākuma nodoklis Valsts transferti Uzņēmumu peļņa Bruto privātās investīcijas Peļņas nodokļi Preču un pakalpojumu valsts iepirkumi Eksports Iedzīvotāju ietaupījumi Imports

800 650 200 50 200 250 50 200 300 100 350

Aprēķiniet šīs valsts IKP! Kura no metodēm ir izmantojama šajā gadījumā? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

3. NOMINĀLAIS UN REĀLAIS IKP. IKP PIEAUGUMA FAKTORI

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz kuriem meklējam atbildi, pētot IKP, ir jautājums par valsts ekonomikas attīstības tendencēm un dinamiku. Pēc IKP pieauguma vērtē ekonomikas izaugsmi. Ekonomikas izaugsme ir kopējā ražošanas apjoma palielināšanās. Vai ekonomikā notiek izaugsme vai lejupslīde? Un ja notiek, tad cik strauja tā ir? Atbildes uz šiem jautājumiem meklē, salīdzinot IKP pa gadiem. Taču šādi salīdzinājumi rada kārtējo problēmu.

Kā jau esam vienojušies, IKP ir aprēķināms tikai naudas izteiksmē, t.i., visi galaprodukti ir jānovērtē noteiktās cenās. Bet visas cenas mēdz nepārtraukti mainīties (parasti uz augšu) – ne vien katru gadu, bet burtiski katru dienu. Kā tādā gadījumā var salīdzināt iekšzemes kopproduktu, kas saražots, teiksim, 1995. gadā, ar 2014. gada iekšzemes kopproduktu? Pat ja tiks saražots tas pats produkcijas daudzums, bet cenas mainīsies, IKP būs mainījies. Tāpēc apskatīsim divus atšķirīgus iekšzemes kopprodukta rādītājus: nominālais IKP un reālais IKP. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Nominālais IKP ir iekšzemes kopprodukts, kas izteikts attiecīgā gada cenās (faktiskajās cenās). Izmantojot nominālā IKP rādītāju, katru gada iekšzemes kopproduktu izsaka tajās cenās, kuras pastāvēja attiecīgajā gadā: 1995. gada IKP – 1995. gada cenās, 2014. gada IKP – 2014. gada cenās utt. Mums ir tiesības aprēķināt IKP šādā ceļā, lai novērtētu tā struktūru attiecīgajā gadā, salīdzinātu ar citu zemju IKP tajā pašā gadā. Taču dažādu gadu nominālie IKP savā starpā nav salīdzināmi. Piemēram: Kādas valsts nominālais iekšzemes kopprodukts 2013. gadā bija 100 milj. $. Nākamajā, 2014. gadā nominālā IKP apjoms sasniedza 150 milj. $. Vai tas būtu pamats apgalvojumam, ka valsts ekonomikā notika milzīga izaugsme un ražošanas apmēri palielinājušies viena gada laikā 1,5 reizes? Tāds secinājums būs pilnīgi nepareizs, ekonomiski absurds. Par ekonomikas attīstības reāliem rezultātiem varēsim pamatoti spriest tikai tad, ja zināsim, kas notika šajā pašā laika posmā ar galaprodukcijas cenām. Un, ja mūsu rīcībā būtu informācija, ka vidējais cenu līmenis šajā valstī 2014. gadā bija 1,5 reizes augstāks nekā 2013. gadā, tad būtu jāsecina, ka viss šķietamais IKP pieaugums radās vienīgi cenu paaugstināšanās rezultātā. Īstenībā valstī tika ražots tas pats galaprodukcijas apjoms, bet jaunajās cenās tas bija 1,5 reizes lielāks.

Dažādu gadu nominālie IKP savā starpā nav salīdzināmi.

Lai salīdzinātu IKP pa gadiem, ir jāizmanto reālā IKP rādītājs.

Lai salīdzinātu IKP pa gadiem, ir jāizmanto reālā IKP rādītājs. Reālais IKP ir iekšzemes kopprodukts, izteikts nemainīgās (bāzes gada) cenās. Ko tas nozīmē? Mēs izvēlamies vienu noteiktu gadu par atskaites punktu un šī gada cenas pieņemam par salīdzinājuma bāzi. Iekšzemes kopproduktus, kas saražoti visos pārējos gados, izsakām šī bāzes gada cenās, t.i., novērtējam, cik šie kopprodukti maksātu, ja cenas paliktu tādas kā bāzes gadā. Tikai tādā gadījumā dažādos gados saražotie kopprodukti kļūst salīdzināmi savā starpā.

Kā nominālais un reālais IKP ir saistīti savā starpā? Nupat apskatītajā piemērā, lai atmestu cenu ietekmi un padarītu 2013. un 2014. gada IKP salīdzināmus, 2014. gada nominālais iekšzemes kopprodukts (150 milj.) ir jāsamazina tik reizes, cik ir pieaugušas cenas, t.i., jāizdala ar koeficientu 1,5. 2014. gada IKP vērtība, izteikta 2013. gada cenās, būtu vienāda ar 100 milj. $. 150 milj.$ 1,5

= 100 milj. $

Koeficients 1,5 šajā gadījumā ir cenu indekss. Cenu indekss ir koeficients, kurš rāda, cik reizes cenas mūsu interesējošā gadā atšķiras no bāzes gada cenām. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

! 

Cenu indekss bāzes gadā ir 1,0 (100 procentpunkti). Bāzes gadā nominālais un reālais IKP ir viens un tas pats. Pārējos gados cenu indeksi atšķiras no 1,0. Ja mūs interesējošā gadā cenas ir 1,6 reizes augstākas nekā bāzes gadā, tad cenu indekss ir 1,6; ja cenas ir 3 reizes augstākas nekā bāzes gadā, tad cenu indekss ir 3,0 utt. Visos gadījumos, kad cenas pārsniedz bāzes gada cenu līmeni, cenu indekss ir lielāks par 1. Savukārt, ja kādā no gadiem cenas ir zemākas nekā bāzes gadā, tad cenu indekss ir mazāks par 1 (piemēram, 0,9 vai 0,85, vai 0,7 utt.). Ja kādā gadā cenas ir par 10% zemākas nekā bāzes gadā, kāds ir cenu indekss? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... Tagad mēs varam izteikt nominālā un reālā IKP sakarību: Reālais iekšzemes kopprodukts, kas radīts noteiktā aprēķināms, izdalot šī gada nominālo IKP ar cenu indeksu.

! Yreāl. =

gadā,

Ynom. Ic

kur Yreāl. – reālais IKP; Ynom. – nominālais IKP; Ic – cenu indekss. Priekšstatu par Latvijas nominalo un reālo IKP sniedz 1.6. tabulas dati.

1.6. tabula.

Latvijas IKP, 2005 – 2013 Gads 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013

Iekšzemes kopprodukts (milj. EUR) Faktiskajās cenās 2010. gada salīdzināmajās cenās 13 604,3 18 367,9 17 077,8 20 502,5 22 536,6 22 510,4 24 399,5 21 795,6 18 893,6 18 703,7 18 166,2 18 166,2 20 297,4 19 074,0 22 043,0 19 996,2 23 221,9 20 839,4 Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2014, 42. lpp.

Latvijas reālais IKP pēc 1990. gada piedzīvoja dramatiskas svārstības. 1990.-to gadu sākumā tas samazinājās par 50% un 1993. – 1995. gadā bija uz pusi mazāks nekā 1990. gadā. IKP pieaugums atsākās tikai 1990. gadu otrajā pusē. Pēc 1995. gada Latvijā bija vērojama IKP strauja izaugsme. 41

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

2001. – 2005. gadā mūsu IKP ik gadus auga vidēji par 8%, bet no 2005. gada līdz 2007. gadam IKP vidējie gada pieauguma tempi pārsniedza 10%. Tas bija visstraujākais IKP pieauguma temps visā Eiropas Savienībā. Tomēr jāatzīst, ka tikai 2005. gadā Latvijas IKP pārsniedza 1990. gada līmeni. 2008. un 2009. gadā Latvijas ekonomika piedzīvoja globālās ekonomiskās krīzes triecienu. Krīzes laikā mūsu IKP samazinājās par ¼ daļu, un tas bija visspējākais kritums visā Eiropas Savienībā. Ar 2010. gadu ekonomiskā lejupslīde Latvijā tika apturēta, un atsākās IKP izaugsme. No 2011. gada līdz 2013. gadam Latvijas IKP vidēji auga gandrīz par par 5% ik gadu, kas atkal izrādījās viena no straujākajām izaugsmēm ES. Taču arī 2013. gadā Latvijas IKP vēl bija par 5% mazāks nekā pirms krīzes 2007. gadā. Sākot ar 2014. gadu, sakarā ar vispārējo ģeopolitisko nestabilitāti Eiropā un pasaulē, Latvijas IKP izaugsme ievērojami palēninājās – līdz apmēram 2% gadā.

Kādi faktori nosaka IKP pieaugumu? Ekonomiskās izaugsmes iespējas nosaka trīs faktoru grupas:  piedāvājuma faktori;  pieprasījuma faktori;  resursu sadales faktori. Par galvenajiem tiek uzskatīti piedāvājuma faktori, jo tie vistiešāk ietekmē valsts ražošanas iespējas. No šīs grupas faktoriem visnozīmīgākie ir:  dabas resursu daudzums;  darbaspēka resursu daudzums un kvalitāte;  kapitāla nodrošinājums tautsaimniecībā;  tehnoloģiju līmenis. Visi minētie faktori ir uzskatāmi par ekonomikas izaugsmes nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, taču ļoti būtiski ir efektīvi tos izmantot. Tāpēc jāņem vērā pieprasījuma un resursu sadales faktori, no kuriem ir atkarīga resursu efektīva izmantošana. Resursu esamība valstī pati par sevi vēl nenozīmē, ka ekonomika attīstīsies veiksmīgi. Ļoti būtiski ir izvēlēties pareizu resursu kombināciju un izmantošanas veidu. No teorijas viedokļa ekonomikas izaugsme ir līdzvērtīga ražošanas iespēju robežas paplašināšanai. Kā zināms, šāda paplašināšanās ir iespējama divos gadījumos:  ja palielinās resursu daudzums;  ja esošie resursi tiek izmantoti efektīvāk. Mūsdienās attīstītajās valstīs ekonomiskā izaugsme notiek pirmām kārtām zinātnes un tehnikas sasniegumu dēļ, pilnveidojot ražošanas organizāciju, paaugstinot darbaspēka vispārējās un profesionālās izglītības līmeni. Arī Latvijā straujo ekonomikas kāpumu pēdējos gados nodrošināja galvenokārt produktivitātes pieaugums un mazākā mērā darbaspēka nodarbinātības un citu resursu palielinājums. Latvijas ekonomikas izaugsmes augsto tempu nodrošināja iekšzemes pieprasījuma dinamika, bet daļēji – spēja paplašināt eksporta tirgus. Tāpat ir jāatceras, ka jebkuras valsts ekonomisko izaugsmi veicina stabila sociālā un politiskā situācija valstī. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Valsts ekonomisko izaugsmi veicina stabila sociālā un politiskā situācija valstī.

4. IKP STARPTAUTISKIE SALĪDZINĀJUMI. IKP UN SABIEDRĪBAS LABKLĀJĪBA. Kā jau tika minēts nodarbības sākumā, iekšzemes kopprodukta rādītāju izmanto, lai novērtētu valsts attīstības un tās iedzīvotāju labklājības līmeni starptautiskā salīdzinājumā. Tomēr ir jāizprot, ka šāda veida vērtējumi un salīdzinājumi ir visai nosacīti. Katras valsts IKP sākumā aprēķina attiecīgās valsts nacionālajā valūtā, bet salīdzināšana ar citām valstīm prasa izmantot kādu vienu valūtu. Visbiežāk starptautiskie salīdzinājumi tiek veikti ASV dolāros, lai gan tos var veikt arī jebkurā citā valūtā; pēdējā laikā šajā nolūkā arvien biežāk sāk izmantot arī eiro. Taču, salīdzinot dažādu valstu iekšzemes kopproduktus, pastāv divas iespējas:  pamatoties uz pastāvošo valūtas kursu;  pamatoties uz pirktspējas paritāti. Rēķinot uz valūtas kursa pamata, dažādu valstu IKP vienkārši pārrēķina no nacionālās valūtas kādā vienā valūtā (teiksim, ASV dolāros) pēc šobrīd pastāvošā valūtas kursa. Šāda veida dati bija sniegti 1.1. tabulā, kurā tika salīdzināts iekšzemes kopprodukta kopējais apjoms atsevišķās valstīs. Taču šīs pieejas būtiskais trūkums ir tas, ka netiek ņemtas vērā cenu atšķirības dažādās valstīs – vienkārši sakot, cik daudz preču un pakalpojumu var nopirkt ASV, Ķīnā, Indijā, Krievijā vai kādā citā valstī par vienu un to pašu naudas summu (piemēram, par 100 ASV dolāriem). Atšķirības starp valstīm šajā ziņā ir ļoti lielas. Ja kādā valstī cenu līmenis ir zems, tad par 100 dolāriem tur var nopirkt tik daudz, cik citās zemēs par 200 vai 300 dolāriem. Tātad ir iespējams aprēķināt vienāda preču un pakalpojumu komplekta (preču “groza”) vērtību dažādās valstīs un noskaidrot, cik daudz vienas un tās pašas naudas summas pirktspēja atšķiras šajās valstīs. Šī pieeja tagad ir biežāk sastopama statistiskajos izdevumos. Tā ir uz pirktspējas paritāti (pirktspējas paritātes standartu) balstītā salīdzināšana. Rēķinot uz divu atšķirīgu pieeju pamata, daudzu valstu IKP apmēri būtiski mainās. Līdz ar to mainās arī šo valstu ieņemtā vieta starptautiskajos IKP salīdzinājumos. 2014. gada rudenī Starptautiskais Valūtas fonds paziņoja, ka Ķīnas iekšzemes kopprodukts ir pārsniedzis ASV iekšzemes kopproduktu un tādējādi Ķīna ir kļuvusi par pasaules lielāko ekonomiku.Taču tas bija secinājums, kas balstījās uz IKP aprēķinu pēc pirktspējas paritātes – atzīstot, ka cenas Ķīnā ir ievērojami zemākas nekā ASV. Rēķinot pēc valūtas kursa, vislielākais pasaulē vēl joprojām paliek ASV kopprodukts. Cik daudz ir atkarīgs no aprēķināšanas metodes, var redzēt 1.7. tabulā, kurā ir parādīti pasaules 20 lielākie IKP 2014. gadā, rēķināti ar abām alternatīvajām metodēm – pēc valūtas kursa un pēc pirktspējas paritātes. Piemēram, Indijas IKP, pārvērsts no Indijas rūpijām ASV dolāros pēc valūtas kursa, līdzinājās 2 048 miljardiem dolāru, un un līdz ar to šī valsts ieņēma 10. vietu pasaulē pēc sava IKP apmēriem. Savukārt pēc pirktspējas paritātes rēķināts, Indijas IKP izrādījās līdzvērtīgs 7 277 miljardiem dolāru

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

(3,6 reizes lielāks!) – un Indija uzreiz ierindojās 3. vietā pasaulē, atstājot aiz sevis Japānu, Vāciju un citas lielvalstis. Krievija ieņēma 9. vietu pasaulē ar 2 057 miljardus dolāru lielu IKP, ja rēķina pēc valūtas kursa; turpretim pēc pirktspējas paritātes rēķinot, Krievijas IKP tika pielīdzināts 3 559 miljardiem dolāru (palielināts 1,7 reizes), un tādā gadījumā Krievija pārvietojās uz 6. vietu starp ekonomiskajām lielvalstīm. Līdzīgā vedā Indonēzija pārvietojas no 17. vietas pasaulē uz 9. vietu, vērtējot viņas kopproduktu vai nu ar 856 miljardiem, vai ar 2 554 miljardiem dolāru (3 reižu atšķirība!). Iemesls: cenas Indijā 2014. gadā bija 3,6 reizes, Krievijā 1,7 reizes, bet Indonēzijā 3 reizes zemākas nekā ASV. 1.7. tabula

Pasaules 20 lielākie IKP 2014. gadā Vieta pasaulē 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20

Pēc valūtas kursa Valsts

ASV Ķīna Japāna Vācija Francija Lielbritānija Brazīlija Itālija Krievija Indija Kanāda Austrālija Dienvidkoreja Spānija Meksika Nīderlande Indonēzija Turcija Sauda Arābija Šveice

IKP (miljardos S) 17 416 10 355 4770 3 820 2 902 2 848 2 244 2 129 2 057 2 048 1 794 1 483 1 449 1400 1 296 880 856 813 778 679

Vieta pasaulē 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20

Pēc pirktspējas paritātes Valsts IKP (miljardos S) Ķīna 17 632 ASV 17 416 Indija 7 277 Japāna 4 788 Vācija 3 621 Krievija 3 559 Brazīlija 3 073 Francija 2 587 Indonēzija 2 554 Lielbritānija 2 435 Meksika 2 143 Itālija 2 066 Dienvidkoreja 1 790 Sauda Arābija 1 652 Kanāda 1 579 Spānija 1 534 Turcija 1 512 Irāna 1 284 Austrālija 1 100 Nigērija 1 058

Avots: IMF World Economic Outlook, October 2014

Kā jau agrāk minēts, lai salīdzinātu dažādu valstu ekonomikas attīstības līmeni un to iedzīvotāju labklājības pakāpi, izmanto IKP apjomu uz vienu iedzīvotāju. Šāda veida salīdzinājumi atkal izrādās atkarīgi no tā, vai IKP ir rēķināts pēc valūtas kursa vai pēc pirktspējas paritātes. Piemēram: Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem, IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2013. gadā sasniedza 15 187 USD un Latvija pēc šī rādītāja ierindojās 47. vietā pasaulē. Pēc tā paša Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija līdzvērtīgs 22 832 USD, bet tādā gadījumā Latvija izrādījās 52. vietā pasaulē.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

1.8. tabula sniedz datu salīdzinājumu par IKP uz 1 iedzīvotāju dažās valstīs, rēķinot šo rādītāju ar divām metodēm. 1.8. tabula

Dažu valstu IKP uz 1 iedzīvotāju 2013. gadā Valsts

Luksemburga Norvēģija Katāra Šveice Austrālija Dānija Singapūra ASV Vācija Francija Lielbritānija Japāna Dienvidkoreja Igaunija Lietuva Latvija Krievija Baltkrievija Ķīna Indija Nepāla Etiopija Centrālāfrikas Republika

IKP uz 1 iedzīvotāju pēc valūtas kursa (ASV dolāros) 112 473 100 579 98 986 81 276 64 578 59 129 55 182 53 001 44 999 44 099 39 372 38 468 25 975 18 852 15 649 15 187 14 591 7 577 6 959 1 509 692 518 333

Vieta pasaulē

1 2 3 4 5 6 8 9 18 20 23 24 29 42 46 47 51 75 82 142 165 175 181

Valsts

Katāra Luksemburga Singapūra Norvēģija Šveice ASV Austrālija Vācija Dānija Francija Japāna Lielbritānija Dienvidkoreja Igaunija Lietuva Krievija Latvija Baltkrievija Ķīna Indija Nepāla Etiopija Centrālāfrikas Republika

IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes (ASV dolāros) 145 894 90 333 78 762 64 363 53 977 53 001 45 138 43 475 43 080 39 813 36 654 36 208 33 791 26 052 25 374 24 298 22 832 17 623 11 868 5 450 2 245 1 427 604

Vieta pasaulē

1 2 3 6 9 10 14 17 21 26 27 28 30 41 43 46 52 64 89 126 159 175 187

Avots: IMF World Economic Outlook, October 2014

No iepriekšminētā izriet, ka Latvijas cenu līmenis joprojām skaitās zemāks nekā ASV vai Eiropas Savienības vidējais. Tāpēc arī iznāk, ka mūsu IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pēc pirktspējas paritātes (22832 dolāri pēc 1.8. tabulas datiem), ir lielāks nekā pēc valūtas kursa (15187 dolāri). Tikai tādā gadījumā ir pieņemami apgalvojumi, ka Latvijas kopprodukts uz 1 iedzīvotāju ir jau pārsniedzis 60% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Mērīts vienkārši naudas izteiksmē, mūsu IKP uz 1 iedzīvotāju 2014. gadā (12 100 EUR) nebija pat 45% no ES vidējā, jo ES vidējais līmenis skaitījās 27 300 EUR. Protams, aiz vidējā ES rādītāja slēpjas ļoti lielas atšķirības – pat starp “vecajām” Eiropas Savienības valstīm (piemēram, starp Luksemburgu un Portugāli vai Grieķiju).

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

1.9. tabula satur IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumu ES valstīs 2002. – 2013. gadā, izdarītu uz pirktspējas paritātes pamata. 1.9. tabula

ES valstu iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem (procentos no ES vidējā līmeņa) Valsts ES-28 Luksemburga Nīderlande Īrija Austrija Zviedrija Dānija Vācija Beļģija Somija Lielbritānija Francija Itālija Spānija Kipra Malta Slovēnija Čehija Portugāle Slovākija Grieķija Igaunija Lietuva Polija Ungārija Latvija Horvātija Rumānija Bulgārija

2002 100 241 137 139 127 125 128 115 125 115 122 116 113 100 93 82 82 74 78 53 91 48 43 47 60 41 53 29 31

2004 100 246 133 143 128 129 125 116 121 117 125 110 108 100 97 81 86 79 77 57 95 55 50 49 62 48 57 34 34

2007 100 254 136 147 123 128 122 116 115 118 118 107 105 103 100 78 87 84 79 67 91 69 61 53 61 60 61 42 40

2009 100 247 137 128 126 123 123 115 117 116 112 108 105 101 105 84 85 83 81 71 94 62 57 59 64 53 62 49 44

2010 100 254 135 129 126 126 126 119 120 115 108 108 104 98 102 86 83 81 81 73 87 63 60 62 65 53 59 50 43

2011 100 265 135 130 128 127 126 122 120 117 106 108 103 95 96 84 83 83 78 73 77 68 65 64 65 57 60 51 44

2012 100 264 132 130 129 126 125 123 120 115 107 107 101 94 93 84 82 82 76 74 74 71 69 66 65 60 61 53 45

2013 100 257 131 130 128 127 124 122 119 113 109 107 99 94 89 86 82 82 79 75 73 73 73 67 66 64 61 55 45 Avots: Eurostat

Kā redzam, Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā 2004. gadā, pēc IKP uz 1 iedzīvotāju ierindojās pēdējā (25.) vietā starp tālaika ES dalībvalstīm. Vēlāk Eiropas Savienībai pievienojoties vēl nabadzīgākām valstīm – Bulgārijai, Rumānijai un Horvātijai – mēs vairs neatradāmies pēdējā vietā, taču joprojām vienā no pēdējām. Spriežot pēc statistikas datiem, nav noliedzams, ka Baltijas valstu IKP uz 1 iedzīvotāju pamazām tuvinās ES vidējam līmenim. Taču tuvināšanās nenotiek ātri. Latvijai 11 gados (2002. – 2013.) ir izdevies mazināt atpalicību no ES vidējā līmeņa par 23 procentpunktiem. Cik daudz laika vēl vajag, lai pārvarētu atlikušos 36%? Pat pieņemot, ka mūsu ekonomika augs straujāk nekā Eiropas Savienībā kopumā, ir skaidrs: nepieciešami vēl ilgi gadi.

IKP nav tas pats, kas cilvēku labklājība.

Noslēgumā ir jāatzīst, ka IKP nav tas pats, kas cilvēku labklājība. Iekšzemes kopprodukts ir ražošanas apjoma rādītājs, kas labākajā gadījumā spēj sniegt priekšstatu par valstī saražotās produkcijas daudzumu. Taču īstenībā IKP neatspoguļo pietiekami precīzi pat ražošanas apjomu, nemaz MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

nerunājot par tādu daudzšķautņainu un komplicētu jēdzienu kā cilvēku labklājība. Kādi trūkumi ir IKP rādītājam?



IKP neietver daļu valstī saražoto produktu un pakalpojumu, jo tajā ieskaita tikai to, kas nonāk tirgū (tiek pārdots). Tas, kas netiek pirkts un pārdots par naudu, neiekļūst IKP datos. Viss, kas radīts pašu patēriņam naturālajā saimniecībā, mājsaimnieces darbs, viss, kas izpildīts bez maksas, netiek izteikts naudā un neiekļūst IKP vērtējumā. Tāpēc jebkurā valstī radīto labumu daudzums vienmēr ir lielāks nekā to rāda IKP statistika. IKP neietver daļu tirgū pārdotās produkcijas, jo visās valstīs un visos laikos pastāv tā saucamā ēnu ekonomika. Tā ražo un pārdod produkciju, slēpjoties no nodokļiem, nedeklarējot gūtos ienākumus un tādējādi neiekļūstot statistikas datos. Cik lieli ir ēnu ekonomikas apmēri, nav precīzi nosakāms. Vairākumā attīstīto valstu vērtējumi svārstās starp 5% un 15% oficiāli atzītā IKP. Austrumeiropas zemēs (ieskaitot Baltijas valstis) šie vērtējumi vienmēr ir bijuši augstāki. Latvijā dažādos gados veiktajos pētījumos nosaukti skaitļi no 14% līdz 40%, visbiežāk ap 30–35%. Tātad ēnu ekonomikas pastāvēšana ir vēl viens iemesls, kāpēc jebkurā valstī vienmēr ir saražots vairāk nekā to apgalvo IKP statistika. Ražošanas apmēru pieaugums, kuru izsaka IKP rādītāji, ne vienmēr nozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanos. Mūsu laikos ekonomikas attīstība izraisa apkārtējās vides degradāciju, ekoloģijas problēmu saasināšanos, kas neuzlabo, bet pasliktina cilvēku dzīves apstākļus. IKP ietver tādus produktus un darbus, kuri nav saistīti ar cilvēku labklājības pieaugumu. Tanku, bumbvedēju un atombumbu ražošana arī ietilpst IKP rādītājos. Jo lielākos daudzumos ražo šos iznīcināšanas līdzekļus, jo lielāks iznāk IKP. Taču resursi tiek atrauti patēriņa preču ražošanai, un arī drošība pasaulē nepalielinās ieroču uzkrāšanas rezultātā. Milzīgie līdzekļi, kuri jāizdod ekoloģisko katastrofu seku novēršanai (piemēram, jūras un piekrastes attīrīšanas darbiem no izlijušās naftas), arī tiek ieskaitīti iekšzemes kopproduktā. Rezultātā rodas paradokss: jo biežāk notiek tādas katastrofas un jo vairāk resursi pēc tam jāpatērē, jo vairāk palielinās IKP. IKP, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, nenorāda uz ienākumu sadales nevienmērību sabiedrībā. Aiz vidējiem IKP skaitļiem uz vienu iedzīvotāju (un pat to pieauguma) var slēpties augoša plaisa ienākumos starp bagātajiem un nabagiem. Nevienlīdzības palielināšanās izraisa un saasina sociālo spriedzi sabiedrībā. Jo lielāka ir bagātības sadales nevienmērība, jo zemāk cilvēki vērtēs savu labklājību. IKP skaitļi nenorāda uz cilvēku brīvību, vienlīdzību, tiesībām, sabiedrības humānismu, demokrātijas attīstību vai citiem sociālās dzīves aspektiem.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Iekšzemes kopprodukta apjoms uz vienu iedzīvotāju un to izmaiņas var atspoguļot visai atšķirīgus procesus. Iekšzemes kopprodukts ir drīzāk cilvēku labklājības paaugstināšanās priekšnosacījums nekā labklājība kā tāda. Nebūt nav iespējams apgalvot, ka valstī, kurā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 15% un kas ir lielāks nekā kaimiņvalstī, iedzīvotāji jūtas par 15% laimīgāki. Ja, piemēram, Japānā 20. gadsimta laikā IKP uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies vairāk nekā 20 reizes, tas vēl nepierāda, ka mūsdienu japāņi dzīvo 20 reizes laimīgāk par saviem senčiem. Iekšzemes kopprodukta rādītājam ir daudz būtisku trūkumu, un tā plašā izmantošana ir izskaidrojama nevis ar to, ka šis rādītājs būtu ļoti precīzs un pilnīgs, bet drīzāk ar to, ka to pagaidām nav izdevies aizstāt ar kādu labāku un tikpat vispāratzītu rādītāju. Šobrīd pastāv vairāki citi rādītāji, kurus izmanto starptautiskajos salīdzinājumos. Piemēram: Ir mēģināts iekšzemes kopprodukta vietā rēķināt visu bagātību summu (ieskaitot dabas resursus) uz vienu iedzīvotāju; ANO statistikā jau daudzus gadus publicē un salīdzina pa valstīm tādu rādītāju kā tautas attīstības indekss (TAI) (angliski – Human Development Index, HDI). 2000. gadu otrajā pusē ir izgudrots pat apmierinātības ar dzīvi indekss (Satisfaction with Life Index), kuru tagad arī salīdzina pa pasaules valstīm. Tomēr pat šie alternatīvie rādītāji kā vienu no komponentiem ietver sevī ienākumu līmeni (t.i., iekšzemes kopproduktu) uz vienu iedzīvotāju. Tāpēc jādomā, ka tuvākajā nākotnē no IKP rādītāja izmantošanas atteikties neizdosies.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

KOPSAVILKUMS



Iekšzemes kopprodukts ir svarīgākais makroekonomiskais rādītājs. Tā uzdevums ir parādīt ražošanas kopējo apjomu valstī. Aprēķinot IKP, ir jāņem vērā tikai galaprodukti. Iekšzemes kopprodukts ir gada laikā valstī saražotās galaprodukcijas kopējā vērtība. Iekšzemes kopproduktu var aprēķināt kā visu pievienoto vērtību summu, kas radīta ekonomikā gada laikā. Šo IKP aprēķināšanas paņēmienu sauc par ražošanas metodi. Ražošanas metode ļauj noskaidrot atsevišķu nozaru īpatsvaru valsts ekonomikā. IKP aprēķināšanas otrā metode ir ienākumu metode – visas valsts mērogā jāsummē četri faktoru ienākumi (algas, peļņa, procenti un rente) un divas summas, kuras nav uzskatāmas par faktoru ienākumiem – nolietojums (amortizācija) un netiešie nodokļi. Trešā pieeja IKP aprēķināšanai ir izdevumu metode. Izmantojot šo metodi, summē visus izdevumus iekšzemes kopprodukta iegādei: patērētāju izdevumus, bruto privātās iekšzemes investīcijas, valsts iepirkumus un tīro eksportu: Y = C + Ig + G + Xn. Lai noskaidrotu IKP izmaiņas pa gadiem, ir jāizmanto nevis nominālā, bet reālā IKP rādītājs. Nominālais IKP ir iekšzemes kopprodukts, izteikts attiecīgā gada (faktiskajās) cenās. Dažādu gadu nominālie IKP nav salīdzināmi savā starpā. Reālais IKP ir iekšzemes kopprodukts, izteikts nemainīgās (bāzes gada) cenās. Reālais IKP konkrētā gadā ir aprēķināms, izdalot mūs interesējošā gada nominālo IKP ar cenu indeksu:

Yreāl. =

Ynom. Ic

IKP izmaiņas raksturo ekonomikas izaugsmi. Ekonomikas izaugsme ir ražošanas kopējā apjoma palielināšanās. Ekonomikas izaugsme ir sasniedzama divējādi: 1) palielinot resursu daudzumu; 2) efektīvāk izmantojot esošos resursus. Iekšzemes kopprodukta rādītāju, rēķinātu uz vienu iedzīvotāju, izmanto pasaules valstu attīstības līmeņu un iedzīvotāju labklājības salīdzināšanai. Tomēr šādi salīdzinājumi ir nosacīti. Salīdzinājumu rezultāti ir īpaši atkarīgi no tā, vai IKP rēķina pēc pastāvošā valūtas kursa vai pēc pirktspējas paritātes. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, pat rēķināts pēc pirktspējas paritātes, ir tikai nedaudz pāri par 60% no ES vidējā līmeņa; šajā ziņā Latvija ieņem vienu no pēdējām vietām Eiropas Savienībā. ES vidējā līmeņa sasniegšana Latvijai prasīs vēl daudzus gadus.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža



VINGRINĀJUMI UN PAŠPĀRBAUDES JAUTĀJUMI 1. uzdevums Tabula satur datus par saražoto automobiļu vērtību un to ražošanā izmantoto citu izstrādājumu vērtību. Pēc šiem datiem aprēķiniet automobiļu rūpnīcas ieguldījumu iekšzemes kopprodukta ražošanā! Produkcija

Realizācijas vērtība (tūkst. EUR)

Automobiļi Automobiļu stikli Riepas Krāsa Sēdekļu pārvalki

1000 100 120 20 30

Ražošanā izmantoto citu izstrādājumu vērtība (tūkst. EUR) 270 12 30 5 3

245 12 45 27 20 13 463 16 221 18 21 26 19 56 460 72 33 16

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Aprēķiniet iekšzemes kopproduktu ar ienākumu metodi un ar izdevumu metodi! Salīdziniet iegūtos rezultātus! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 3. uzdevums Valsts iekšzemes kopprodukta apjoms ir 5 miljrd. EUR. Patērētāju izdevumu apjoms gada laikā ir 3,2 miljrd. EUR, valsts iepirkumi ir 0,9 miljrd. EUR, tīrais eksports ir (– 0,1) miljrd. EUR. Aprēķiniet: A. bruto privāto iekšzemes investīciju apjomu; B. importa apjomu, ja eksports ir 0,35 miljrd. EUR. .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... ..........................................................................................................................

4. uzdevums Tabula satur datus par Latvijas IKP struktūru, rēķinātu pēc izdevumu metodes, 2011., 2012. un 2013. gadā (miljonos EUR).

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojums (faktiskajās cenās) 2011 milj. EUR Iekšzemes kopprodukts

% 100,0

Privātais patēriņš Valsts patēriņš Kopējā pamatkapitāla veidošana Krājumu pārmaiņas Eksports Imports

2012 milj. EUR

12 676,5

2013 %

milj. EUR

100,0

3 700,9

13 491,6 3 795,9

4 494,5 436,2 11 738,4 12 749,0

5 548,2 180,4 13 418,0 14 391,1

% 100,0

14 375,8 3 776,3 5 401,1 405,2 13 799,9 14 536,4

Aprēķiniet: A. IKP apjomu katrā no tabulā minētajiem gadiem; B. C, Ig, G un Xn īpatsvaru (%) kopējos izdevumos. C. Izdariet secinājumus par investīciju, valsts izdevumu un tīrā eksporta izmaiņu tendencēm! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 5. uzdevums Tabula satur datus par iekšzemes kopproduktu un cenu indeksu valstī. Gads Nominālais IKP Cenu indekss Reālais IKP (miljrd. EUR) (%) 2004. 65,0 85,0 2005. 75,0 95,0 2006. 80,0 100,0 2007. 82,0 104,0 A. Izskaidrojiet, kurš gads ir pieņemts par bāzes gadu! No kā tas ir redzams? B. Aprēķiniet reālo IKP un aizpildiet līdz galam tabulu! C. Paskaidrojiet, kādās vienībās Jūs aprēķinājāt reālo IKP! D. Aprēķiniet reālā IKP izmaiņas (%) 2005., 2006. un 2007. gadā! .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 53

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

.......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 6. uzdevums Valsts nominālais IKP gada laikā ir palielinājies no 500 miljrd. $ līdz 600 miljrd. $; kopējais cenu indekss tajā pašā laikā ir pieaudzis no 100 līdz 120 punktiem. Vai šīs valsts reālais IKP ir palielinājies, samazinājies vai palicis bez izmaiņām? .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... .......................................................................................................................... 7. uzdevums Apvelciet pareizo atbildi! Ja reālais IKP valstī ir krities par 2%, bet iedzīvotāju skaits tajā pašā laikā samazinājies par 3%, tad rezultātā: A. reālais IKP uz vienu iedzīvotāju ir samazinājies; B. reālais IKP uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies; C. reālais IKP uz vienu iedzīvotāju nav mainījies; D. vispārējais cenu līmenis ir pazeminājies par 1%; E. nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju ir samazinājies.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

UZDEVUMU ATBILDES



23. lpp. Parasti šim nolūkam izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju. 32. lpp. Peļņa ir pievienotās vērtības daļa, taču tā ir mazāka nekā pievienotā vērtība. 37. lpp. Y = C + Ig + G + Xn = C + Ig + G + (X – M) = 14 375,8 + 3 776,3 + 5 806,3 + 13 799,9 – 14 536,4 = 23 221,9 (milj. EUR) 39. lpp. Y = C + Ig + G + Xn = 650 + 250 + 200 + 300 – 350 = 1050 (milj. EUR). Ir izmantojama izdevumu metode, jo ienākumu metodes izmantošanai pietrūkst datu. 41. lpp. 0,9. 51. lpp. 1. uzdevums 1000 – 270 = 730 (tūkst. EUR) 2. uzdevums IKP pēc izdevumu metodes: 245 + (33 + 27) + 72 + (463 – 460) = 380 (miljrd. EUR); IKP pēc ienākumu metodes: 221 + 56 + 13 + 45 + 27 + 18 = 380 (miljrd. EUR). 52. lpp. 3. uzdevums A. Bruto privātās iekšzemes investīcijas ir 1 miljrd. EUR; B. Imports ir 0,45 miljrd. EUR. 4. uzdevums 2011 milj. EUR

2012 %

Iekšzemes kopprodukts

20 297,5

100,0

Privātais patēriņš

12 676,5

62,5

Valsts patēriņš Kopējā pamatkapitāla veidošana Krājumu pārmaiņas

3 700,9

18,2 Ig= 24,3

Eksports

11 738,4

Imports

12 749,0

4 494,5 436,2

Xn = -5,0

milj. EUR 22 043,0 13 491,6 3 795,9 5 548,2 180,4 13 418,0 14 391,1

2013 milj. EUR %

100

23 221,9

100

61,2

14 375,8

61,9

17,2 Ig= 26,0

3 776,3

16,3 Ig= 25,0

Xn = -4,4

5 401,1 405,2 13 799,9

Xn = -3,2

14 536,4 MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

53. lpp. 5. uzdevums Gads 2004. 2005. 2006. 2007.

A. B. C. D.

Nominālais IKP (miljrd. EUR) 65,0 75,0 80,0 82,0

Cenu indekss (%) 85,0 95,0 100,0 104,0

Reālais IKP (miljrd. EUR) 76,5 78,9 80,0 78,8

2006. gads ir bāzes gads, jo cenu indekss tajā ir pieņemts par 100%; skat. tabulā; skat. tabulā; 2005. gadā notika IKP pieaugums par 3,1%; 2006. gadā – pieaugums par 1,4% ; 2007. gadā – kritums par 1,5%.

54. lpp. 6. uzdevums Reālais IKP nav mainījies, jo nominālais IKP palielinājās tādā pašā tempā, kādā paaugstinājās cenas – 1,2 reizes. Tas nozīmē, ka aiz nominālā IKP pieauguma slēpjas vienīgi cenu paaugstināšanās. 7. uzdevums B.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

IETEICAMĀ LITERATŪRA



1. Bikse V. (2007). Ekonomikas teorijas pamatprincipi. Rīga: Izglītības soļi. 2. Lībermanis G. (2007). Makroekonomika. Rīga: Kamene. 3. Šenfelde M. (2014). Makroekonomika. Rīga: RTU izdevniecība. 4. Макконнелл К.Р., Брю С. Л., Флинн, Ш. (2011). Экономикс. Пер. с англ. М.: ИНФРА-М. 5. Абель Э., Бернанке Б. (2010). Макроэкономика. 5 изд. СПб.: Питер. 6. Вечканов Г.С. (2010). Макроэкономика. 2-е изд. СПб.: Питер. 7. Mankiw N.G., Taylor M.P., Ashwin A. (2013). Business Economics. Cengage Learning. 8. Sloman, J.; Wride A. (2009). Economics. 7th ed. Prentice Hall; Financial Times. 9. McConnell, C. R., Brue, S. L., Flynn, S. (2009). Economics. McGrawHill; Irwin.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

TESTS



Atbilžu tabulā testa beigās ar aplīti apvelciet pareizās atbildes. Katram jautājumam iespējama VIENA pareiza atbilde. 1. Kas no minētā ir galaprodukts? A. Graudi, kas tiek pārstrādāti miltos; B. Piens, kas tiek pārstrādāts sviestā; C. Maizes klaips, kas nopirkts patēriņam; D. Dzelzs rūda, kas iegūta, lai no tās ražotu tēraudu. 2. Pievienoto vērtību aprēķina kā starpību starp: A. Pārdoto preču un pakalpojumu vērtību un ražošanā izlietotā starpprodukta vērtību; B. Pārdoto preču un pakalpojumu vērtību un ražošanā izlietotā galaprodukta vērtību; C. Pārdoto preču un pakalpojumu vērtību un nesadalīto uzņēmuma peļņu; D. Pārdoto preču un pakalpojumu vērtību un ražošanā nodarbināto strādnieku darba samaksu. 3. Lai izvairītos no vairākkārtējas uzskaites, iekšzemes kopproduktā ietver: A. Transfertmaksājumus; B. Starpprodukta un galaprodukta vērtību; C. Visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību; D. Tikai galaprodukta vērtību. 4. Kas no minētā netiek iekļauts iekšzemes kopproduktā, aprēķinot to pēc izdevumu metodes? A. Bruto investīcijas; B. C + Ig + G; C. Tīrais eksports; D. Darba algas. 5. Kuri no izdevumiem netiek ieskaitīti valsts izdevumos, aprēķinot iekšzemes kopproduktu pēc izdevumu metodes? A. Valsts transfertmaksājumi: pensijas, pabalsti, subsīdijas; B. Izdevumi izglītībai; C. Valsts iestāžu darbiniekiem maksātās algas; D. Izdevumi valsts autoceļu uzturēšanai. 6. Bruto privātās iekšzemes investīcijas ietver: A. Tīrās privātās iekšzemes investīcijas mīnus nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanai paredzētos naudas līdzekļus; B. Tīrās privātās iekšzemes investīcijas, nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanai paredzētos naudas līdzekļus un krājumu izmaiņas; C. Tīrās privātās iekšzemes investīcijas un tīro eksportu; D. Neviena no iepriekšējām atbildēm nav pareiza. MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

7. Tīrās privātās iekšzemes investīcijas ietver: A. Visas ražošanas iekārtas un tehniku, kas izmantotas, lai ražotu galaproduktu; B. Bruto privātās iekšzemes investīcijas mīnus tīro eksportu; C. Bruto privātās iekšzemes investīcijas mīnus nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanai paredzētos naudas līdzekļus; D. Attiecīgajā gadā saražoto kapitālpreču kopējo vērtību. 8. Darba algas tiek ietvertas iekšzemes kopprodukta aprēķinā pēc: A. Izdevumu metodes; B. Ienākumu metodes; C. Tīrā eksporta; D. Neviena no iepriekšējam atbildēm nav pareiza. 9. Iekšzemes kopproduktā ietilpst: A. Ģimenes aprūpes darbi, ko veic mājsaimnieces; B. Ienākumi, kas iegūti, pārdodot lietotu automašīnu; C. Izdevumi jaunu akciju iegādei; D. Izdevumi jaunu mēbeļu iegādei, kuras ražotas pašu valstī. 10. Ja cenu līmenis valstī pieaug, bet ražotās produkcijas daudzums nemainās, tad nominālais iekšzemes kopprodukts: A. Pieaug; B. Nemainās; C. Samazinās; D. Pieaug straujāk nekā cenu līmenis.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

TESTS

10.

MAKROEKONOMIKA

Biznesa vadības koledža

TESTA ATBILDES

10.

MAKROEKONOMIKA