Dzīvs vai tikai elpo

Dzīvs vai tikai elpo?

Lekcija par to, kā atbrīvoties no depresijas.

Džozefs Bastēns Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, 2017. gada 25.oktobrī, konspekts.

Rietumu sabiedrībā valdošās pārliecības, kas cilvēku tuvina depresijai.

Perfekcionisms -Es esmu labs, ja kaut ko daru, -Esmu labs, ja esmu oriģināls, -Esmu labs, ja esmu spēcīgs.

Jēdziens - Ievainotais bērns.

Mēs katrs nesam sev līdz daudz bērnībā gūtus ievainojumus, arī jau pieauguši, būdami bieži neapzināmies kādēļ, kādā situācijā asi reaģējam, kādēļ mēdzam sevī noslēgties. Mūsu rīcību bieži nosaka bērnībā uzkrātās dusmas un neizraudātās asaras.

Mūsos katrā dzīvo ievainots bērns, kurš grib kaut ko citiem pierādīt.

Nesaņēmis mīlestību ievainotais bērns pieprasa, jeb kompensē, to ar uzmanības pievēršanu sev. Ja mūsu starpā notiek konflikti, tad konfliktē visbiežāk šie mūsos iesprostotie, ievainotie bērni. Tātad konflikts, ir strīds starp diviem ievainotiem bērniem.

Viens no palīgiem cīņā ar depresiju ir apzināšanās: -Es neesmu tas, ko es daru,

-Es neesmu tas, ko citi no manis sagaida, -Es neesmu tas, kas man pieder.

Žozefa Bastēna pieredze..

Bērnībā no saviem vecākiem saņēmu daudz mīlestības, savukārt skolas laikā tiku atstumts un bieži izsmiets. Jaunībā dzīvoju hiperaktīvu dzīves veidu, darot un piedaloties daudzās aktivitātēs, darbība izvirzījās par manas dzīves mērķi. Es mēģināju rast dzīves jēgu, ceļojot un, gūstot jaunus iespaidus dažādās pasaules malās, bet šo visu aktivitāšu rezultāts bija dziļa depresija un bezjēdzības sajūta.

Es saņēmu ieteikumu dzīvot kādā kopienā kopā ar garīgi atpalikušiem cilvēkiem, un pirmo reizi tur nokļūstot, es sastapu kādu cilvēku, kurš man iemācīja daudz vērtīga. Šie cilvēki, kuri ir daudz cietuši savas slimības dēļ asi, noraida rokas spiedienu, kurā tu nedāvā sevi otram, jeb acu skatienu, kurš ir tukšs un tajā nav mīlestības. Viņi asi un demonstratīvi pretojās tam, ka netiek mīlēti, pieprasot tad sev mīlestības vietā milzum daudz uzmanības. Es ātri iemācījos, ka tos kuri agresīvā veidā pieprasa uzmanību ir nepieciešams mīlēt. Tā reiz kādu garīgi atpalikušu cilvēku, kurš pieprasīja uzmanību nometot uz grīdas darbarīku kasti, es nosēdināju lekciju telpas centrā un visiem apkārtējiem teicu : Mīliet viņu, viņam ir nepieciešama mīlestība!.

Daudz vērtīga iemācījies šajā kopienā, es devos tālāk, lai dzīvotu nelielā mājiņā, vientulībā.

Vientulībā es nodzīvoju septiņus gadus un jau pēc nedēļas (gada?) es biju brīvs no depresijas.

Tālāk es mācījos ieklausīties klusuma skaņās. Klausījos, kā klusumā manī sāk dzīvot Vārds no Svētajiem Rakstiem. Klusumā viss ir savādāk un to nepieciešams piedzīvot katram. Klusumā ir iespēja būt šeit un tagad. Klātbūtnes sajūta atver dziļumus. Dziļš prieks un dziļa mīlestība kļūst par ikdienas realitāti. Arī Eiropas kultūra un reliģija radušās tuksnesī un klusumā. Šobrīd savos septiņdesmit gados, kad fiziskie spēki iet mazumā, es varu teikt, ka esmu dzīvs un daudz dzīvāks par vairumu no jauniešiem. Esmu enerģijas un spēka pilns, manai dzīvei ir mērķis.

Kurš ir atbildīgs par mazo ievainoto bērnu?

Es pats esmu atbildīgs. Mazais ievainotais bērns manī ir izslāpis pēc mīlestības un nekas cits izņemot Radītāju nevar šo tukšumu piepildīt. Kad mēs darām kaut ko, lai aizpildītu tukšumu sevī, mēs no šīm darbībām kļūstam atkarīgi. Tā veidojas atkarības. Ceļā uz atbrīvošanos no depresijas nepieciešams asi nogriezt / atdalīt sevi no visām atkarībām, kas radušās tukšuma aizpildīšanai.

Kas notiek, kad mēs ieliekam atstumto centrā?

Jau kopienā ar garīgi atpalikušajiem es ievēroju to, ka tad mēs mīlam nabago, viņš sāk spīdēt.

Tāpat arī mūsu ķermenī. Kad es paņemu savu salauzto un raudošo bērnu, kad es to vairs neatgrūžu, kad ielieku to savas dzīves centrā, to akceptējot, saku tam jā, tad tas sāk mirdzēt – tad es pats sāku mirdzēt. Ja es nemīlu ievainoto sevī, es nevaru citus mīlēt.

Mūsdienu sabiedrība prasa atkal un atkal pierādīt to, ka es esmu labākais.

Kāda vieta ir nabagam universitātē vai ģimenē. Arī tur viņš nav vajadzīgs, viņš tiek visur atstumts. Nabagajam ir liela sirds un maza galva, savukārt universitātes liek akcentu uz cilvēkiem, kuriem ir liela galva un par sirdi te daudz netiek runāts.

Mūsu ievainotajam bērnam nepieciešama klātbūtnes sajūta.

Lai atbrīvotos no depresijas, vajadzīga nedēļa. Turpinājumā – soļi ceļā uz atbrīvošanos no depresijas; 1. solis. pateicība Visu dienu pateicos. Jo mums ir laba atmiņa uz visu slikto. Savukārt pateicība ir veids kā no uzkrātā negatīvisma atbrīvoties. Cilvēki ir zaudējuši spēju priecāties. Pateicība ir pirmais solis, lai no negatīvā atbrīvotos, tomēr ar to vien nepietiek.

2. solis piedošana citiem Ja kāds tev kaut ko tev izdarījis, tad tu esi viņam piesiets. Vajag cirvi, ar ko pārcirst saites un atbrīvot sevi no negatīvā. Psiholoģiska piedošana ir ļoti grūta to bez Dieva grūti izdarīt.

Jāpiedod visas vilšanās. Piemēram - kāds man sabojājis redzi un nu esmu vīlies, man jāpiedod visi ievainojumi. Kā piedot? Nevajag pāridarījumus attaisnot, vari sev atzīties - tas bija briesmīgi, bet esmu izlēmis piedot.

3. solis piedot pašam sev.

Kauna izjūta vainas izjūta. Piedod Dievs par visu, ko esmu izdarījis. Sevis žēlošana ir slikta. Var kādu laiku sērot. Sevis žēlošana iespējama vien tad, ja ticu sliktajam ne labajam. Es pieņemu lēmumu piedot sev. Es savu nabagu ielieku centrā, es izdaru brīnumu. Ja ikviens to darītu mūsu sabiedrībā, mēs dzīvotu brīnumainā pasaulē. Tas ir izmainījis manu dzīvi pilnībā un izmainīs arī jūsējo.

Ja būsi kaut kam piesaistīts, tu to pazaudēsi. nepieciešams atteikties no tā, kam esmu piesaistīts. Es jau 20 gadus dzīvoju bez darba. Esmu izdzīvojis. Es – kuram darbs un darbība kādreiz šķita tik svarīgas. Ja seņemsi Dieva vārdu sevī, tad jūs būsi spēcīgs.

Pieņemt REALITĀTI. Piemēram, slimnīcā ārsti saka, ka tev ir atlikusi nedēļa ko dzīvot. Ko es daru?

-Es atsakos no realitātes. Nevar atteikties no realitātes.

-Es uztraucos es dusmojos - viņi man nepateica.

-Tad sākās tirgošanās - ja es varētu tad būtu savādāk.

-Visbeidzot es dusmas vēršu pret sevi.

Nevar realitātei uzlikt nosacījumus.

Lūgšana; Kungs dod man spēku pieņemt to, ko nevaru izmainīt.

Es pieņemu realitāti - jā esmu gatavs mirt.

Un tāda struktūra visām. Atsakies no visa paņem savu krustu un nes to katru dienu. Kad es pieņemu savu krustu, es nesūdzos es pieņemu savu realitāti un redzu, kā Dievs caur šo attieksmi strādā. Dievam vajadzīgs liels beznosacījuma Jā. Man jāsaka JĀ tam nabagam manī.

To es praktizēju katru dienu un redzu, kā viss izmainās.

Meditācija - piezvani un gaidi.

Ja esam vīlušies un mums ir negatīvas domas, tās sāk mūsos strādāt. Piemēram; es saku sev, ka es neesmu pietiekami labs un šīs domas sāk manī dzīvot un realizēties.

Tāpat ir arī ar labo, ko sev pasludinām. Varam veikt eksperimentu.

Aizveram acis un ar nelieliem intervāliem sev pasludinām sekojošas patiesības un vērojam, kā mūsu ķermenis tām atsauksies.

Manā prātā ir Gaisma..

Manā sirdī ir Gaisma…

Manā dvēselē ir Gaisma…

Manā ķermenī ir Gaisma…

Manā prātā ir Prieks…

Manā sirdī ir Prieks…

Manā dvēselē ir Prieks…

Manā ķermenī ir Prieks…

Pasludini un gaidi. Kas notiktu, ja esmu uztraukumā un bailēs un saku sev Pēc 8 gadiem klusumā es atklāju, kas es esmu - es esmu mīlēts.

Tāpēc, ka mīlestība mani mīl, es esmu mīlestība.

Mēs visi esam mīlestība.

Viss, ko mēs meklējam, patiesībā jau ir mūsos.

Žozefs Bastēns par aicinājumu evaņģelizēt Esmu kristīts jau bērnībā, Beļģijā, un mani vecāki mani audzināja kristīgā garā. Tajā laikā vārds “aicinājums” tika lietots tikai attiecībā uz priesteriem un klosterļaudīm. Manā ģimenē bija onkulis, kurš bija priesteris, un es domāju, ka mani vecāki cerēja, ka arī es kļūšu par priesteri, jo mums bija vienādi vārdi. Bet ar laiku šī doma izgaisa. 14 gadu vecumā es pametu skolu un sāku strādāt rūpnīcā. Tajā laikā es vēlējos doties piedzīvojumos, ceļot apkārt pasaulei un cīnīties par taisnību.

Tomēr jau toreiz mani saistīja svēto dzīve un it īpaši Jēzus. Mani uzrunāja Viņa aicinājums būt par Viņa mācekļiem un apustuļiem, tas man šķita ļoti svarīgi. Arī es vēlējos būt lajs kā Viņa mācekļi. Viņi bija svētie. Svētie pasaulei, kura Jēzu nepazina. Tas būtībā ir aicinājums ikvienam kristietim – ikviens ir aicināts liecināt par Jēzu.

Vēlāk, kad es ceļoju un biju Austrālijā, Āzijā, es redzēju tik daudz netaisnības, ka vēlējos savu dzīvi saistīt ar politiku, ekonomiku, lai pasauli darītu labāku. Austrālijā es pabeidzu vidusskolu, un tas man deva iespēju iestāties universitātē. Es devos atpakaļ uz Beļģiju, kur sāku studēt filozofiju, lai sākotnēji apgūtu domāšanas prasmi. Tad kāds profesors man pajautāja, kāpēc es nestudēju teoloģiju, jo tad es uzreiz iegūtu divus diplomus. Un es sāku studēt teoloģiju. Būtībā šajā brīdī es vairs nebiju “normāls kristietis” kā pārējie, jo ne visi kristieši studē teoloģiju. Manā kursā mēs bijām trīs laji no Beļģijas un pieci semināristi no Amerikas. Studiju laikā es arī biju ļoti iesaistījies draudzes dzīvē, studentu kopienā.

Būtībā es joprojām uzskatīju, ka esmu tāds pats kristietis kā visi pārējie, tomēr tā nebija. Es vairs nestrādāju, bet gan studēju teoloģiju un biju aktīvs draudzes loceklis.

Es ne reizi neesmu dzirdējis Dieva balsi sakām: “Žozef, nāc un seko man!” Es tikai lasīju Bībeli, klausījos priesteru sprediķus un apmeklēju rekolekcijas – to pašu, ko dara lielākā daļa kristiešu. Būtībā es paļāvos pats uz savām vēlmēm un cerēju, ka tās nāk no Dieva, es lūdzu Dievu un darīju Viņam zināmas manas domas, domāju par to, ko Viņš vēlas un ko es vēlos, un, ja man nav kāda īpaša aicinājuma, es darīšu to, ko es domāju, kas man ir jādara. Tā ir teikusi arī sv. Terēze no Lizjē: “Es daru to, ko es uzskatu ir labi darīt”. Lūgšanās es uzticēju Dievam savas domas un paļāvos uz Viņu, ka Viņš tās mainīs caur dažādiem notikumiem, atverot vai aizverot kādas durvis. Es izvēlējos darīt to, kas man šķita vislabāk, kas man patika vislabāk un kas man šķita vissvarīgākais no pārējām lietām.

Viens no nozīmīgākajiem brīžiem mana aicinājuma atklāšanā bija pāvesta Pāvila VI apustuliskā pamudinājuma Evangelii Nuntiandi (Sludināt Evaņģēliju) izlasīšana. 10 gadus pēc Vatikāna II koncila tajā tika skaidri pateikts, ka Vatikāna II koncila kopsavilkums ir evaņģelizācija. Bet tajā laikā šis dokuments pavisam nebija populārs Beļģijā un Rietumu sabiedrībā. Daudzi priesteri man nepiekrita, lai arī tas bija dīvaini, jo tieši to taču Jēzus prasīja no saviem mācekļiem. Šodien pāvests Francisks ir izdevis jaunu apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks), un viņš arī ir teicis, ka viņam pašam visnozīmīgākais dokuments ir bijis tieši Evangelii Nuntiandi. Ar to pāvests Francisks apstiprināja, ka mans aicinājums ir no Dieva.

Mana vēlme nebija tikai evaņģelizēt, bet arī cīnīties par sociālo taisnīgumu. Es nevēlējos atdalīt vienu no otra, es vēlējos būt pilnīgs. Katolis man nozīmē pilnīgs kristietis, kurš ir atvērts dažādām ietekmēm, tāpēc es neesmu ne franciskānis, ne jezuīts, ne piederu kādai citai kopienai. Līdzīgi kā draudzē, es vēlējos būt kristietis, kurš ir atvērts visam, jo es apmeklēju Tezē, harizmātiskās kustības un citas kopienas, un visur jutos kā mājās. Man bija svarīgi gan garīgie, gan sociālie, gan ekumeniskie aspekti. Es vēlējos būt bez aizspriedumiem, vēlējos būt atvērts visām iespējām. Un visbeidzot es atklāju, ka mans aicinājums ir līdzināties Jēzum, lai caur mani Viņš var pārveidot cilvēkus.

Līdz ar to es toreiz nedomāju, vai man ir īpašs aicinājums dzīvot vienam. Es arī neteiktu, ka tas bija nejauši, jo mana galvenā prioritāte bija evaņģelizācija. Tāpat manu aicinājumu ietekmēja tas, ka man bija depresija. Lai no tās atbrīvotos, es astoņus gadus biju eremīts. Es dzīvoju ar mūkiem, bet nebiju mūks. Tas padarīja manu dzīvi nedaudz atšķirīgu. Es joprojām vēlējos būt “normāls kristietis”, bet es tāds vairs nebiju. Es arvien vairāk domāju par to, kurš evaņģelizēs pasauli, jo bija liela pretestība, un es būtībā biju nedaudz naivs, domādams, ka ikviens šajā jomā ir tikpat entuziastisks kā es. Es redzēju, ka tas nebūt tā nav. Būtībā tas nozīmē būt nedaudz trakam.

Protams, aicinājums evaņģelizēt nenozīmē, ka cilvēkam jādzīvo vienam. Viņam ir jādzīvo šķīstībā, bet nav jādzīvo kā mūkam. Tikpat labi viņš var apprecēties. Iespējams, ja es būtu iemīlējies meitenē un viņa manī, es būtu izvēlējies šo dzīves ceļu, bet patiesībā es par to nevaru būt pilnībā drošs.

Arī tas, ka es biju devies evaņģelizēt uz daudzām valstīm, bet tikai Latvijā un Lietuvā mani aicināja braukt atkal, manuprāt, bija Dieva aicinājums. Tas nebija mans lēmums, mani sūtīja Tiberiādes brāļi Beļģijā. Un tas, ka es studēju teoloģiju un astoņus gadus dzīvoju kopienā, nebija nepieciešams, lai evaņģelizētu. Es teiktu, tā drīzāk bija nejaušība. Es vienkārši dzīvoju klusumā, lasīju Bībeli un grāmatas par svētajiem, satiku cilvēkus, un tad lēnām sāku apzināties, kurā virzienā Dievs mani vada. Taču ikviens no mums ir aicināts sekot Jēzum, cik vien katrs mēs varam, un katru dienu nest savu krustu, būt ar Viņu laimīgi un iet tur, kur Viņš mūs ved. Tas nav nekas pārdabisks. Manā dzīvē tas ir ļoti dabisks ceļš.

Mūsdienu pasaulē es, protams, nevaru dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus mācekļi, bet es cenšos to darīt. Kļūt par mūku vai priesteri ir īpašs aicinājums, kura man nav, lai arī bieži vien cilvēki uzskata mani par misionāru. Bet patiesībā es vēlos būt vienkāršs kristietis, paraugs citiem kristiešiem, būt vienkāršs lajs.

Es tikai vēlos liecināt par to, ko dara Dievs. Tā nav privilēģija atsevišķiem cilvēkiem, tas ir aicinājums visiem. Mēs visi esam aicināti būt svēti. Es domāju, ka tas ir ikviena kristieša aicinājums – ļaut Dievam darīt lielas lietas mūsu nabadzībā.

No intervijas LRKB IC 2016. gadā