Ievads

Pēdējos gados par disleksiju tiek runāts daudz, un tā ir viena no visbiežāk sastopamajām mācīšanās grūtībām, ar ko sastopas visu vecumu cilvēki visās sociālajās grupās un visā pasaulē. Un, ja pirms 20 gadiem trūka materiālu par šo tēmu, tagad to ir daudz. To mērķis ir padziļinātāk izprast disleksijas izcelsmi, cēloņus un sekas.

1881. gadā Osvalds Berkāns (Oswald Berkhan) bija pirmais, kas identificēja primāros disleksijas simptomus. Dažus gadus vēlāk – 1887. gadā – oftalmologs Rūdolfs Berlins (Rudolph Berlin) radīja terminu disleksija. Kopš tā laika zinātnieki ir pētījuši šo problēmu, mēģinot noteikt stāvokļa bioloģiskos cēloņus. Gadu gaitā, paplašinot zināšanas par šo tēmu, arī terapijas teorijas un metodes ir mainījušās. Ar laiku ir mainījusies disleksijas jēdziena izpratne.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pret bērniem, kuriem bija problēmas ar rakstpratību, izturējās kā pret slimiem vai garīgi atpalikušiem, tāpat viņus uzskatīja par slinkiem un nemotivētiem. Termins vārdu aklums tika plaši izmantots saistībā ar tiem bērniem, kam bija grūtības ar lasīšanu. Tikai 30. gadu vidū zinātniskajās publikācijās to sāka aizstāt termins disleksija. Tajā pašā laikā problēmas, kas saistītas ar mācīšanās grūtībām kopumā un jo īpaši ar disleksiju, sāka klasificēt kā pedagoģiska rakstura, nevis veselības problēmas. Bet tikai 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs speciālisti nonāca pie vienota secinājuma, ka lasītprasmes apguves problēmu vislabāk var risināt izglītības vidē.

Savā ziņojumā “Bērnu un jauniešu ar disleksiju un lasītprasmes grūtībām identificēšana un mācīšana”1 Džims Rouzs (Jim Rose) sniedz šādu disleksijas definīciju: “Disleksija ir mācīšanās grūtības, kas galvenokārt ietekmē prasmes, kas saistītas ar precīzu un tekošu vārdu lasīšanu un pareizrakstību”.

Balstoties uz viņa teikto, ir iespējams, ka disleksija var iet roku rokā ar grūtībām arī citos attīstības aspektos, tādos kā runas attīstība, kustību prasmes un koordinācija, rēķināšana prātā, organizācijas un laika pārvaldības prasmes utt. Taču visi šie aspekti, kā viņš teica, nav disleksijas marķieri, ja tos izņem no konteksta. Disleksijas galvenās iezīmes ir fonoloģiskās izpratnes grūtības, verbālā atmiņa un verbālās apstrādes ātrums, redzes un dzirdes apstrādes grūtības. Cilvēkiem ar disleksiju, neskatoties uz grūtībām, kas ietekmē viņu mācīšanos, ir dažas stiprās puses, kuras var izmantot ne tikai, lai kompensētu, bet arī pārvarētu disleksijas negatīvo ietekmi. Daudzi no viņiem attīsta augsta līmeņa prasmes citās, ar lasīšanu un rakstīšanu nesaistītās jomās, piemēram, problēmu risināšanā, dizainā, mākslā, sportā utt.

Disleksija izpaužas dažādos veidos, un tas apgrūtina tās identifikāciju un definēšanu. Fakts, ka disleksija, kā arī lasīšanas un rakstīšanas grūtības var atšķirties atkarībā no personas kultūras un valodas fona, padara problēmu daudz sarežģītāku. Nav “tipiskas disleksijas”. Katrs gadījums jāuzskata par unikālu, katrs bērns (vai pieaugušais) jāizprot un jāatbalsta atbilstoši viņa īpašajām iezīmēm un vajadzībām. Jaunākie statistikas rezultāti2 liecina, ka disleksija dažādā mērā ietekmē aptuveni 15% pasaules iedzīvotāju, kas nozīmē vairāk nekā miljardu cilvēku. Turklāt lielākā daļa no viņiem nezina, ka viņiem ir disleksija. Daudzi no viņiem pat nav dzirdējuši vārdu “disleksija”. Ja šo pašu procentuālo daļu aplūkojam Eiropas līmenī, tas nozīmē, ka aptuveni 100 miljoniem visu vecumu un tautību cilvēku ir disleksija vai ir daži disleksijas simptomi. Tas savukārt nozīmē, ka katrā skolā, katrā klasē ir vismaz viens (parasti vairāk) audzēknis ar disleksiju.

1 Rose, J. “Bērnu un jauniešu ar disleksiju un rakstpratības grūtību identificēšana un mācīšana”, pieejams vietnē https://dera.ioe.ac.uk/14790/7/00659-2009DOM-EN_Redacted.pdf (skatīts 2020. gada 26. augustā) 2 Statistikas dati par disleksiju: https://www.dyslexia-reading-well.com/dyslexia-statistics.html (skatīts 2018. gada 7. jūlijā)

Disleksija ir sastopama visur pasaulē, visās valstīs, visās sociālajās grupās, cilvēkiem ar atšķirīgu izcelsmi un atšķirīgu dzimto valodu. Tā kā tas ietekmē tik daudz cilvēku, disleksija ir jāuzskata par reālu un nopietnu sociālo problēmu. Ir pierādīts, ka disleksija neietekmē cilvēka intelektuālās spējas. Ļoti bieži par bērniem, kuriem ir problēmas iemācīties pareizi lasīt un rakstīt, saka, ka viņi skolā ir slinki vai arī necenšas veikt uzdevumus, lai gan patiesībā grūtību iemesls varētu būt disleksija. Ir ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas ātrāk identificēt disleksijas simptomus un sniegtbērniem adekvātu palīdzību un atbalstu visos skolas vecuma posmos; pretējā gadījumā daudzi no viņiem paliek neatzīti un neatbalstīti, akadēmiskie rezultāti ir zemāki, nekā gaidīts (ja tiek vērtēts IQ līmenis), viņi zaudē motivāciju un interesi par jebkuru skolas darbu. Pēdējā laikā Eiropas valstis ir veltījušas daudz pūļu, lai īstenotu iekļaujošās izglītības principus. Iekļaujoša izglītība nozīmē, ka ikviena skola vispārizglītojošās klasēs uzņem visus skolēnus, un viņiem tiek sniegta palīdzība mācībās, dots ieguldījums visos skolas dzīves aspektos. Veiksmes atslēga ir skolu, klases, programmu un aktivitāšu organizēšana tā, lai visi skolēni mācītos un piedalītos kopīgā mācību vidē, saņemot nepieciešamo atbalstu, lai tādejādi mazinātu un novērstu šķēršļus un aspektus, kas var izraisīt atstumtību. Pētījumi liecina, ka vienīgais piemērotais risinājums ir nepārtraukta un ilgstoša darbība, kuras pamatā ir dažādu disleksijas skarto prasmju un iemaņu attīstība. Jo agrāk problēma tiek identificēta, jo ātrāk sākas intervence. Tādos apstākļos visticamāk būs pozitīvi rezultāti. Gan psihologi, gan pedagogi ir vienisprātis, ka riska faktoru novērtēšana un pirmsskolas vecuma bērnu un skolēnu attīstības veicināšana sākotnējās lasītprasmes iegūšanas posmā ir būtiska, lai novērstu disleksiju (piemēram, Nikolsons, Fosets, 2008)3 .

Prakse rāda, ka problēmas, kas saistītas ar mācīšanās traucējumiem (jo īpaši ar disleksiju), var ievērojami samazināt, ja notiek agrīna intervence – pirmsskolas vecums ir vitāli svarīgs, jo bērni attīstās daudz ātrāk no dzimšanas līdz skolas uzsākšanai. Pamata prasmju attīstīšana agrīnā vecumā ir priekšnoteikums lasītprasmes attīstībai, kā arī ar skolu saistītām un citām prasmēm, kas nepieciešamas mūsdienu konkurētspējīgajā pasaulē. Lai gan ir neiespējami diagnosticēt bērnu ar disleksiju, pirms viņš sāk lasītprasmes apguves procesu (t.i., sākumskolas 1. klase), ir daudz pazīmju, kas norāda, ka bērnam ir disleksijas risks. Šīs pazīmes ir labi zināmas šajā jomā strādājošajiem speciālistiem, un, ja tās tiek atpazītas pietiekami agri, tas palīdz bērniem mācīties lasīt un rakstīt vieglāk, uzsākot skolas gaitas. Projekta PREDYS uzmanības centrā ir ļoti specifiskas problēmas: to bērnu agrīna identificēšana, kuriem ir disleksijas risks pirmsskolas pēdējā mācību gada vecumā un viņu specifisko prasmju attīstības līmenis, kas nepieciešams lasīšanas un rakstīšanas apguves procesa atvieglošanai pirmajā klasē; izpratne par pārejas procesu no pirmsskolas uz sākumskolu; grūtības pielietot ar skolu saistītās prasmes jaunāko klašu vecumā; atbalststiembērniem, kuriem ir mācīšanās grūtības, palielinot viņu interesi un motivāciju. Lielākā daļa iepriekšējo projektu ir bijuši saistīti ar izpratnes veicināšanu par disleksisku bērnu dažādām ar izglītību saistītām problēmām viņu skolas gados, un ļoti maz uzmanības tika veltīts faktiem un problēmām, kas bija novērojamas, pirms šīs grūtības parādījās. Pirmsskolas skolotājiem nepieciešama apmācība, kas viņiem sniegtu ne tikai teorētiskas zināšanas par problēmu, bet arī praktiskus padomus, kurus varētu izmantot, lai sagatavotu bērnus pārejai uz skolu un atbalstītu viņus šajā procesā. Vecākiem, no otras puses, ir nepieciešams uzzināt vairāk par agrīnajiem mācīšanās grūtību faktoriem, labāk izprast šo grūtību cēloņus, kā arī zināt, kur meklēt palīdzību.

Lai gan disleksija būtu jānosaka speciālistam, skola ir svarīga vieta šī uzdevuma veikšanai un skolotāji ir tie, kas pamana pirmās norādes uz iespējamo problēmu. Daži pētījumi, ko partneri

3 Nikolsons, R. un A. Fosets, Disleksija, Mācīšanās un smadzenes, MITT Press, 2008

savās valstīs veica iepriekšējo ERASMUS+ projektu ietvaros, liecina, ka lielākā daļa mācībspēku nav gatavi atpazīt disleksiju un, tiklīdz viņi sastopas ar disleksiskiem bērniem, skolotāji nezina, kā risināt problēmu. Vēl viena nopietna problēma ir tā, ka daudzi vecāki atsakās atzīt, ka viņu bērnam ir grūtības, vai nolemj atlikt kvalificētas palīdzības meklēšanu, cerot, ka bērns no problēmas “izaugs” un panāks savus vienaudžus (kas gandrīz nekad nenotiek). Vecāki arī baidās, ka oficiālais novērtējums uzliks viņu bērnam “zīmogu” un tas radīs grūtības komunikācijā ar skolotājiem un klasesbiedriem. Visbeidzot jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas mainīsies, ja bērnam tiks diagnosticēta disleksija un vai viņš saņems pienācīgu atbalstu skolā. Pēc Barringera (Barringer) teiktā, daudzas skolas joprojām “nav gatavas mācību dažādībai, kas vērojama klasēs […]. Kad skolēnus māca neatbilstoši viņu individuālajam mācīšanās stilam, prāta dabiski stiprās puses tiek atstātas novārtā”4 .

Disleksija nav slimība; to nevar izārstēt ar zālēm. Bērni ar disleksiju nav slimi, slinki vai stulbi. Viņi var daudz sasniegt, ja problēma tiek atklāta agri, ja viņi saņem atbilstošu atbalstu gan skolā, gan mājās, ja tiek veicināta viņu dabiskā zinātkāre un motivācija.