4.2. Rīga Rīgas tūrisma vēsturiskā attīstība
R
īga ir lielākais Latvijas tūrisma centrs un ārvalstu tūristiem arī galvenais ceļojuma galamērķis mūsu valstī. Tās lomu tūrismā nosaka vairāki nozīmīgi faktori. Pirmkārt, tās ģeopolitiskais stāvoklis (valsts galvaspilsēta un nozīmīgs Baltijas jūras reģiona centrs). Otrkārt, pasaules mēroga kultūrvēsturiskā mantojuma atrašanās vieta – kopš 1998. gada Vecrīga un Rīgas jūgendstila apbūve ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Treškārt, pilsētas daudzfunkcionālā struktūra un tās vieta Latvijas iedzīvotāju aprūpē (elitāri un augstas kvalitātes kultūras, izglītības, izklaides, medicīniskie u.c. pakalpojumi), kā arī lieli vietējo iedzīvotāju un nozarē kvalificētu cilvēku resursi. Ceturtkārt, nacionālo kultūrvēsturisko objektu atrašanās (Brīvības piemineklis, Brāļu kapi, Dziesmu svētku estrāde u.c.). Piektkārt, pilsētas izdevīgais transporta ģeogrāfiskais stāvoklis (novietojums republikas centrālajā daļā; valsts radiālais transporta tīkls, Rīgas Pasažieru osta un starptautiskā lidosta “Rīga”, kas ir republikas lielākie avio un jūras pasažieru pārvadāšanas centri). Tāpēc visas ar tūrismu saistītās aktivitātes Rīgā būtiski ietekmē arī Latvijas tūrisma nozari. Nozīmīgākais tūrisma nozares sektors ir izmitināšanas uzņēmumi. Analizējot to dinamiku, var redzēt, ka Rīgā viesnīcu skaits pēckara periodā saruka, salīdzinot ar neatkarīgās Latvijas periodu, un 1955. gadā Rīgā darbojās tikai deviņas viesnīcas. Līdz pat 1975. gadam Rīgā darbojās 11 viesnīcas, kurās vienlaicīgi varēja apkalpot 4198 viesus. Lielākās viesnīcas, kurās uzņēma galvenokārt ārvalstu viesus, bija viesnīca “Rīga” ar 502 vietām, kā arī viesnīca “Daugava”, “Tūrists” un “Rīdzene” un 1979. gadā uzceltā viesnīcā “Latvija” ar 680 vietām (Strautmanis un Ulme, 2013). Statistikas dati liecina, ka 80. gadu beigās viesnīcu skaits Rīgā palielinājies līdz 35 viesnīcām, bet tas nav saistīts ar jaunu viesnīcu atvēršanu, bet gan daudzu uzņēmumu kopmītņu statusa maiņu, kļūstot par dienesta viesnīcām. Tādējādi strauji pieauga arī vietu skaits – 3927 vietas 1989. gadā. Pārnakšņojumi Rīgas viesnīcās 20. gs. 70. gados bija 821 tūkst. diennaktis, bet 1987. gadā – pat 1,2 milj. diennakšu (skat. 32. tabulu). Padomju periodā viesnīcās nebija brīvu vietu, bieži vien viesus iekārtoja dažādās palīgtelpās, piemēram, rēķinot viesnīcu noslodzi 1975. gadā, redzams, ka tā pārsniegusi 100 %. Padomju perioda beigās — 1989. un 1990. gadā bija novērojama tūrisma uzņēmumu darbības sašaurināšanās, kas iezīmēja padomju sistēmas krīzi un pārejas perioda sākumu (Rozīte, 1999a, 64–65).
338
