4.3. Jūrmala Jūrmalas tūrisma vēsturiskā attīstība
J
ūrmala ir lielākā, bet ne senākā Latvijas kūrortpilsēta. Kā jau pirmajā nodaļā tika minēts, Ķemeru kūrorts dibināts 1838. gadā, lai gan tā sērūdeņus izmantoja kopš 18. gs. beigām. Kopš tā laika šī teritorija ir pamazām pārvērtusies no maziem zvejnieku ciemu puduriem līdz kūrortpilsētai un otro lielāko tūrisma tirgus daļu pēc galvaspilsētas. Jūrmala kā kūrortpilsēta kulmināciju pilsētas viesu un atpūtnieku skaita ziņā sasniedza pagājušā gs. 80. gados, kad Jūrmala bija plaši pazīstama visā PSRS kā balneoloģiskais, dūņu dziedniecības un piejūras klimatiskais kūrorts (Jērāns, 1983). Monogrāfijā par Latvijas ģeogrāfiju tā raksturota šādi:
“P
adomju gados Jūrmala izveidojusies par lielu un moderni iekārtotu darbaļaužu ārstniecības un atpūtas vietu. Pilsētā darbojas ap 100 atpūtas iestāžu, 53 sanatorijas un pansionāti, četras poliklīnikas, trīs slimnīcas, 30 pionieru nometnes, trīs kempingi ar 2 tūkst. vietām, divas tūristu bāzes. Sanatorijās un atpūtas namos vienlaikus var uzturēties ap 25 tūkst. cilvēku. 1973. gadā Jūrmalā veselību uzlabojuši vairāk nekā 250 tūkst. cilvēku.”
(Jankevics, 1975, 508–509)
Savādi lasīt tā laika tūrisma un viesmīlības nozares raksturojumu padomju ideoloģijas ietvaros: “Jūrmalas tūrisma un ekskursiju organizācijas kolektīvi vērtē padarīto un apspriež tūrisma un ekskursiju attīstības perspektīvas Jūrmalā saskaņā ar PSKP CK projektu partijas XXVI kongresam un 1980. gada nogalē pieņemto PSKP CK, PSRS Ministru Padomes un CACP lēmumu “Par tūrisma un ekskursiju tālāku attīstību un pilnveidošanu mūsu zemē”. Lēmumā atzīmēts, ka devītajā un desmitajā piecgadē tūrisms un ekskursijas kļuvušas par iedzīvotāju apkalpošanas plašu nozari, ieņēmušas stabilu vietu padomju cilvēku dzīvē, izvērtušās par Lielā Oktobra iekarojumu un komunisma celtniecības 356
