4.5. Latgale Latgales tūrisma vēsturiskā attīstība
P
ar zilo ezeru zemi sauktais Latvijas austrumu reģions ir īpašs – bagāts ar gleznainām ainavām, sulīgo un seno latgaliešu (latgaļu) valodu, sirsnīgiem, viesmīlīgiem cilvēkiem un dzīvām amatniecības, svētku svinēšanas, ēdienu gatavošanas tradīcijām. Viesmīlība Latgalē pastāvējusi krietni pirms rakstītiem avotiem un leti (arī šādi dēvē latgaļus) jau viduslaikos pratuši cienījami uzņemt svešzemju kaimiņus. Atrodamas arī dažādas norādes, piemēram, par mūsdienās ar autentisku kultūrpieredzi saistāmās melnās pirts izmantošanu, hronikā aprakstot 1215. gada notikumus Tālavā:
“P
a tam arī sakalieši un ugauņi atnāca ar lielu karaspēku uz letu zemi un [..] vakarpusē viņi nokļuva Trikātā un atrada Tālibaldu, kas no mežu slēptuvēm bija atgriezies pie pirtīm.”
(Indriķa hronika, 1993, 200)
Vienmēr atzīmēšanas vērti bijuši ar augstu viesu uzņemšanu saistītie notikumi. 1777. gadā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II Lielā caurbraucot nakšņojusi iebraucamajā vietā Ludzā, vēlāk apstiprinājusi gan pilsētas apbūves plānu, gan piešķīrusi oficiālu pilsētas statusu. Turpmākajos gados Ludza kā pilsēta attīstījās straujāk un 19.– 20. gs. mijā, pieaugot ekonomiskajai un sabiedriskajai aktivitātei, Ludzā bija vairākas viesnīcas, restorāni, iebraucamās vietas un ēdamveikali, kā tolaik tos sauca (Ludzas bibliotēkas filmu materiāls). Arī citviet Latgalē par viesmīlības vietām gadsimtu mijā kļuva ceļmalu krogi jeb iebraucamās vietas, bet plašāka cilvēku ceļošana uzsākās pēc dzimtbūšanas atcelšanas jeb zemnieku brīvlaišanas, kas Latgalē, salīdzinot ar pārējiem Latvijas novadiem, notika salīdzinoši vēlu – tikai 1861. gadā. Pēc 1852. gada ziņām Līvānos bija divi mūra krogi – Baltais krogs pie vēsturiskā tirgus laukuma un Pasta krogs Dubnas kreisajā krastā. Drīz pēc jaunās katoļu mūra baznīcas uzbūvēšanas 1862. gadā pie tās tika uzbūvēts trešais krogs, kas tautā tika iesaukts par Ubagu krogu (Līvānu Baltais krogs, 2017). 401
