Latvijas Futbols #1

Cienījamie futbola draugi!

R

īdziniekiem futbols ir cieņā, un pašvaldības uzdevums ir – gādāt, lai pilsētā attīstītos šim sporta veidam nepieciešamā infrastruktūra. Sākot no visvienkāršākajiem laukumiem pagalmos, līdz tādiem, kur var trenēties un spēlēt meistari. Pēdējo gadu laikā šajā jomā ir paveikts daudz – sadarbībā ar Latvijas Futbola federāciju pie Rīgas skolām ir iekārtoti 35 mini pitch laukumi. Ir izbūvēti pieci jauni lieli sporta laukumi, vēl četri stadioni renovēti. Un šie laukumi nekad nestāv tukši – stundu laikā sporto skolēni, pēc tam trenējas sporta skolu audzēkņi, vakaros te laiku lietderīgi fiziskās aktivitātēs pavada arī apkārtnes iedzīvotāji.

K

ā zināms, attīstīts jaunatnes sports ir meistarības izaugsmes pamatā – jo vairāk bērnu un jauniešu iesaistīsies futbola nodarbībās, jo vairāk talantu izaugs arī lielajam futbolam. Lai kopā mums veicas šos mērķus īstenot! Un lai šim izdevumam, kas veltīts Latvijas futbola aktualitātēm, vienmēr pietiek ieinteresētu lasītāju!

Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētājs Latvijas Futbols

SATURS

4

Rīgā steidzami nepieciešams jauns stadions

ir

Rīgā ir nepieciešams savs, specializētais futbola stadions, bez skrejceliņiem, ar ietilpīgām tribīnēm, mūsdienīgu dizainu, ar attīstītu infrastruktūru.

6

8

18

24

Telpu futbols Latvijā -

acīmredzams progress Profesionāla futbolista audzināšana

12

Perspektīvā jaunatne Pahara kontrolē

Anglijas „Sauthemptonas” līdzjutēju mīlulis, Nevajag kopēt Brazīliju tagad jau „Skonto” bijušais treneris Marians Pahars Ir tāda valsts Rietumu puslodē, kur futbols iejūtas jaunajā lomā. Tagad viņš vada Latvijas jaunatnes izlasi (futbolistu vecums- līdz 21 gadam). tiek pielūgts kā galvenā reliģija. Nevienam nav noslēpums, ka Brazīlijā šis sporta veids- tautas

Lūk, kādēļ viņš apmeklē praktiski visas prieks un sāpe. Vai ir iespējama šāda sižeta attīstība spēles, kuras notiek Rīgā un aiz tās robežām, Latvijā, vai mēs piedzīvosim tādus laikus? Gribētos viņa pastāvīgie pavadoņi- piezīmju grāmatiņa ticēt, ka jā. Sižets ir reāls. Patiesībā, ir vairāki un pildspalva, jo neviens perspektīvais futbolists „bet”. nedrīkst paslīdēt garām viņa skatienam.

Georgijs Smirnovs: viens pret vienu ar futbolu

28 Pludmales futbols:no reģionālajām sacensībām līdz valstsvienībai

Pludmales futbols aizvadītajā vasarā tika spēlēts visos līmeņos: izlase pēc ilgāka pārtraukuma atgriezās starptautiskajā apritē, piedaloties pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, notika viens no interesantākajiem Latvijas čempionātiem kopš sacensību pirmsākumiem 2007.gadā, par masveidību gādāja dažādu reģionālo turnīru organizatori, bet sezonai punkts tika pielikts Latvijas kausa izcīņā 11. un 12.augustā Kuldīgā.

Izdevjs: SIA «Sporta karalis» Materiāli: SIA «Rimon» www.rimon.eu Tulkojumi: SIA «Valodu Centrs Lingua Riga» www.tavasvalodas.lv Dizains: SIA «AV Print Design» www.avprintdesign.lv

Rīgā steidzami ir nepieciešams

jauns stadions

Rīgā ir nepieciešams savs, specializētais futbola stadions, bez skrejceliņiem, ar ietilpīgām tribīnēm, mūsdienīgu dizainu, ar attīstītu infrastruktūru. Par to neviens nestrīdas.

Tomēr, mūsu līdzjutējs, ar katru gadu „Skonto” jūtas arvien neomulīgāk. Šādu viedokli pauž LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis.

Jūs tikai uz mirkli iedomājieties- hokejs bez Arēna Rīga. Ir jāaplaudē LHF vadītājam Kirovam Lipmanam, kurš savulaik spēja izvirzīt šo projektu Latvijas galvaspilsētā, pirms 2006. gada pasaules čempionāta. Cik gan viņš ir bijis tālredzīgs...

Nebūtu šīs arēnas Skanstes ielā, nebūtu mums pašlaik KHL čempionāta ar Rīgas „Dinamo”. Par to nav šaubu. Nē, protams, ka mums nav vajadzīgi tādi milzeņi kā „Camp Nou” Barselonā vai „San-Siro” Milānā. Šādus milzeņus pilsēta un valsts nespēs pavilkt. Pat Helsinku 40- tūkstošnieks Rīgai ir par lielu. Ir vajadzīgs kaut kas mazāks, kompaktāks, taču ne dārgs. Vai ir kādas cerības, pēc kaut kāda laika, rīdziniekiem ieraudzīt savā priekšā šādu futbola arēnu?

LU stadions- nav panaceja

„Universitātes stadions- arī tā nav izeja. Tas ir variants, kurš mums palīdzēs uz kādu laiku,pārliecināts ir Jānis Mežeckis.- Stadionu Krišjāņa Barona ielā mēs drīzumā saņemsim stipri atjaunotu.

Jūs to neuzzināsiet. Tas būs laukums ar mākslīgu klājumu. Iesākumā ietilpība tika plānota kaut kur uz 3- 4 tūkstošiem skatītāju. Bet, pēc manām ziņām, patlaban tur ir ieplānoti 6- 7 tūkstoši. Daļu naudas dod UEFA. Tas ir apmēram 3 miljoni eiro. Pārējos līdzekļus mums ir jāmeklē šeit pašu spēkiem. Cik? UEFA aprēķins ir vienkāršs: 1 vieta- viens tūkstotis eiro. Tādējādi sanāk, ka 6000 vietu- tie ir 6 miljoni eiro, 8000 vietu- astoņi miljoni un tā tālāk. Viena lieta- uzcelt, otra- ekspluatēt. Labi, ka tā apkārtnē ir daudz skolu, tas nozīmē, ka tur trenēsies bērni.

Tur ir paredzēti arī treniņu laukumi. Jeb cita nianse.

Labi, mēs spēsim šajā stadionā uzņemt bosniešus vai lietuviešus. Bet, ja nu pie mums atbrauc Anglija vai Spānija? Ko tādā gadījumā darīt, kur spēlēt?

Atcerēsimies spēli ar Šveici. Pie mums pusi no stadiona aizņēma Šveices līdzjutēji. Kad Īrija un Dānija spēlēja „Daugavā”, tad vietu pietika.”

Kas notiks ar „Skonto” stadionu? Ne pirmo gadu norit sarunas par to, ka tas ir ieķīlāts un pārķīlāts, un tādēļ tā liktenis ir izlemts.

Par „Skonto” stadionu varam aizmirst?

„Savas funkcijas tas veiks līdz 2014. gada beigām.

Kas būs pēc tam- to mēs nezinām. Domājams, ka mūsdienu apstākļos, diez vai kāds tur iedomāsies visu nojaukt un uzcelt jaunu. Jā, tas varētu būt kaut kāds komerccentrs vai tirdzniecības centri. Tomēr, man šķiet, ka tas viss ir paveicams tikai ar ārzemju investīcijā,”- precizē LFF ģenerālsekretārs.

Esošajā situācijā vilcināties nedrīkst. Latvijas futbolam ir vajadzīgas savas mājas, speciāli tam piemērotas. Stadions „Daugava”? Ja man par to pieminētu gadu atpakaļ, tad es atbildes vietā saviebtu seju. Nesmīdiniet. Tomēr, kā izrādās, Izglītības un Zinātnes ministrija, kuras bilancē tas atrodas, negrasās ar to šķirties.

„Daugavu” grasās reanimēt

„Es joprojām uzskatu, ka „Daugavas” stadionā nevajadzēja nojaukt vecās tribīnes no dzelzceļa puses. Es biju pret. Jā, tas bija sliktā stāvoklī. Tomēr, tās varēja nostiprināt, un tagad mums nebūtu šādu galvassāpju. Tajā stadionā ietilpa apmēram 15

tūkstoši skatītāju. Tomēr, sanāca tā, ka tās tribīnes nojauca, vēlāk parādījās „Skonto” stadions. Tajā laikā tas visus apmierināja, tomēr patlaban tas jau ir novecojis. Tas neatbilst nekādām prasībām,- ir sašutis Jānis Mežeckis.- Lai cik dīvaini nebūtu, jautājums par „Daugava”, tiek atkal un atkal pacelts.

Tikai ne sporta kontekstā, bet gan Dziesmu svētku kontekstā. Cik man ir zināms, tie notiek reizi četros gados. Tā? Lūk, arī pie mums uzreiz atceras, ka kaut kur ir jādejo. Tagad šai diskusijai ir pieslēgušies arī Kultūras ministrijas ierēdņi. Viņiem, kā izrādās, arī ir vajadzīgs „Daugavas” stadions. Bez tam, esmu dzirdējis, ka tā tribīņu ietilpība būs apmēram 20- 30 tūkstoši. Saprotams, ka šādā gadījumā, tam ir jābūt arī skrejceliņiem. Un ja reiz tā, tad dancošana noritēs laukumā.”

Viss ir skaidrs, ka ne ar „Skonto”, ne „Daugavu” rēķināties nevar. LU stadions- tā ir īslaicīga alternatīva. Kas paliek? Izgāztuve Deglava ielā.

Perspektīva: nevis izgāztuve Deglava ielā, bet gan Ziepniekkalnā.

„Jā, mēs kaut kad esam prezentējuši šī stadiona projektu Rīgas Domē,- atceras mans sarunas biedrs.To tika plānots uzcelt bijušās, ražošanas atkritumu, izgāztuves vietā. Patlaban, šis projekts ir iesaldēts, tas ir apturēts. Mums ir vajadzīga vietas rekultivācija.

To var paveikt tikai ar ES Izlīdzināšanas fonda līdzekļiem. Un pilsētas Dome pašlaik nezin, vai tur celt arēnu vai ne.”

Atkal strupceļš? Pēc Jāņa Mežecka vārdiem, izeja tomēr eksistē. Palīgos, pēc LFF ģenerālsekretāra

vārdiem, gatavojas atnākt Rīgas Dome: „Jau kā Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, es biju pieņemšanā pie Rīgas mēra Nila Ušakova, un no viņa dzirdēju, ka pilsētas dome vairāk ir ieinteresēta daudzfunkcionāla sporta kompleksa celtniecībā Ziepniekkalnā. Tur būs gan futbola laukums, gan arī slidotava, kā arī daudzfunkcionālas sporta zāles.”

Priecē, ka pilsētas mērijā arī ir futbola fani, ar kuriem var sadarboties. Pretējā gadījumā, LFF būtu ļoti grūti realizēt, piemēram, Minipitch programmu (katru gadu, Rīgas skolas, saņem savā rīcībā laukumu ar mākslīgo segumu). Man, nez kāpēc, prātā palicis lieliskais stadions Lielupē, iebraucot Jūrmalā.

Atcerieties? Tam blakus bija vēl viesnīca. Brīnišķīga vieta! Taču tagad tur ir supermārkets un akvaparks.

Kaut kad federācijai piedāvāja to izpirkt par 200 000 dolāriem. Diemžēl nesanāca. Tas, savukārt, kārtējo reizi apstiprina vienu vienkāršu domu, proti, ka viss ir jādara laicīgi.

Un vēl viena doma izskaņā. Mākslīgā seguma laukumi- tas, protams, ir lieliski. Un ļoti labi, ka UEFA programmas ir atradušas savu pielietojumu mūsu valstī. Ko mēs iesāktu bez tām martā vai novembrī- nav ne jausmas. Jā, Latvijas čempionāta kalendārs, paredz spēles gan agrā pavasarī, gan vēlā rudenī. Un tādēļ ir jāpiecieš „mākslīgais futbols”.

Tomēr, visas šīs laika kataklizmas neatceļ ko citunormālā civilizētā valstī, tādā skaistā un attīstošā pilsētā kā Rīga, ir jāparādās stadioniem ar naturāliem zālājiem. Tikai tad, sports numur viens, sāks Latvijas galvaspilsētā, elpot ar pilnu krūti.

Edgars UPĪTIS

Telpu futbols Latvijā -

acīmredzams progress

Latvijas futzāla izlase pašlaik atrodas dažu soļu attālumā no sava sapņa piepildījuma- ieiešanai 2014. gada Eiropas čempionāta fināla daļā. Vēl tikai trīs mači Jelgavā, III atlases grupas ietvaros, ar rumāņiem, krieviem un Kazahstānas izlasi. Un vissdarbs padarīts. Bet, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, kā minimums, ir jāieņem otrā vieta. Vislabāk- pirmā.

Vai tas ir iespējams? Protams!

Par Latvijas izlases gatavību, par pretiniekiem, par mūsu iespējām un perspektīvām, Latvijas izlases galvenais treneris Artūrs Šketovs, kā ierasts, stāsta visos sīkumos. Kuram gan, ja ne viņam, ir zināmi visi futzāla prieki un bēdas. Tāpēc, ka viņš mūsu valsts futzāla izlasi vada jau desmit gadu garumā.

„Jūsu zvans pārsteidza mani autobusā.

Patlaban braucam uz treniņiem. Komanda atrodas piecu dienu sasaukumā, uz atlases turnīra sliekšņa.

Sagatavošanās posms tuvojas nobeigumam.

Domājam, ka visu esam paveikuši pareizi, un izšķirošajos mačos veiksme būs mūsu sabiedrotā”,savu atskaiti uzsāka Arturs Šketovs.

„Savus treniņus, Latvijas izlase, vada Mārupē, vienas no vietējās skolas jaunajā zālē.

Apstākļi ir lieliski, būtu grēks žēloties. Mums viss norit pēc plāna. Esam smalki izpētījuši pretiniekus.

Tā kā- atliek tikai darbībā izpildīt visu iecerētoun uz priekšu,- ar optimismu saka Latvijas izlases aizbildnis.- Kāds ir izvirzītais uzdevums? Protams, ka iegūt vienu no pirmajām divām vietām.

Saprotams, ka favorīti mēs neesam. Tomēr ticu, ka Latvijas Futbols

mūsu līdzjutēji un dzimtās sienas, galarezultātā, būs mūsu palīgi. Starp citu, izmantojot šo iespēju, vēlos visus uzaicināt uz Olimpiskā centra „Zemgale” zāli, Jelgavā, no 27. līdz 30. martam. Mūsu skatītāju atbalsts lieti mums noderēs. Bez saviem līdzjutējiem, mums būs ļoti grūti.”

Saskaņā ar reglamentu, no septiņām kvalifikācijas grupām, tikai katras uzvarētājs pa tiešo nokļūst Eiropas čempionāta fināla daļā, kura spēles ir paredzētas Beļģijā. Komandas, kuras atlases grupās ieņems otrās vietas (plus labākā no trešajām vietām), nonāk aci pret aci, t.i. playoff spēlēs.

Finālā uzstāsies 12 spēcīgākās kontinenta izlases.

Vēl ne reizi Latvijas izlase nav spējusi pārvarēt kvalifikācijas barjeru. Varbūt tagad paveiksies?

„Pirmo reizi vēsturē, Latvijas izlase startē no galvenā atlases turnīra. Iepriekš, trīs ciklus pēc kārtas, mēs uzsākām no iepriekšējiem raundiem, pastāvīgi tajos ieņemot pirmās vietas. Tā kā, mūsu reitings pakāpeniski ir audzis. Un tas nav pārsteigums. Solīti pa solītim, mēs esam virzījušies uz priekšu, nemīcoties uz vietas. Lūk, tagad esam izauguši līdz tam, ka uzreiz startējam galvenajā raundā. Tas ir patīkami, - paskaidro Artūrs Šketovs.- Par mūsu nākamajiem pretiniekiem, mums ir pietiekami daudz informācijas. Ar Krievijas un Kazahstānas izlasēm mēs taču esam jau spēlējuši pagājušajā ciklā, tas bija 2011. gada decembrī.

Tad mēs piekāpāmies krieviem- 0:2, savukārt, ar Kazahstānas izlasi nospēlējām neizšķirti- 2:2. Jau

nav novērojams tāds variants kā agrāk, ka savas spēles zaudējam, kā saka, „vienos vārtos”. Tomēr, ar grandiem mums joprojām ir grūti cīkstēties. Un šīs divas komandas, neapšaubāmi, ir attiecināmas pie tiem.”

Sagatavošanās posms Latvijas izlasei bija piesātināts. Tikai nesen mūsu puiši atgriezās no Azerbaidžānas, kur spēja iegūt ceturto vietu.

Priekšspēļu posmā, mūsu komanda ar lielu rezultāta starpību piekāpās laukuma saimniekiem- 1:6, toties uzvarēja Moldāvijas izlasi- 2:0.

„Savukārt, spēlē par 3. vietu, mums pavisam mazliet pietrūka līdz „”bronzai”. Ar rezultātu 0:1 mēs

«Ziniet, es nedalu Latvijas izlases spēlētājus pēc kluba piederības. Šeit mēs visi esam savienoti vienā ķēdē, un nav būtiski kurš kādu komandu

zaudējām vienai no stiprākajām Āzijas komandām, Uzbekistānas izlase. Tomēr, šis turnīrs mums bija ļoti svarīgs, un šīs spēles bija ļoti noderīgas. Mums tā bija lieliska skola”,- palepojās Latvijas izlases galvenais treneris.

Ir acīmredzams, ka Latvijas futzāls progresē.

Valstī ir divi spēcīgi klubi - „Nikars” un „RABA”.

Pie kam, pirmo no tiem, var saukt par profesionālu, mūsu čempionātā spēlē augstas klases leģionāri, un skatītājs pamazītiņām pievēršas ar seju futzālam.

Starp citu, pēc Artūra Šketova vārdiem, šis sporta veids mūsu valstī attīstās ļoti lēnu.

Es vēlētos, lai progress būtu ātrāks. Jā, tas ir, nestrīdos, bet viss norit kaut kā lēnām. Klubu līmenī mūsu panākumi ir skanīgāki. Tas pats „Nikars” ieiet 16 stiprāko Eiropas klubu skaitā, mūsu vadošās komandas var atļauties sev lieliskus leģionārus.

Tomēr, savu kadru pastiprinājuma mums joprojām nav. Cilvēkus mēs ņemam no lielā futbola. Tā nedrīkstētu būt valstī, kur pret futzālu ir nopietna attieksme. Ne tā, kā Krievijā, kur nu jau ne pirmo gadu darbojas futzāla akadēmija. Vēl viens moments - spēlētāju naturalizēšanas tendence. Latvijā tas pagaidām netiek praktizēts. Savukārt, citās valstīs pa šo ceļu iet jau sen, un ar rezultātiem. Gan Ukrainā,

gan Krievijā ir naturalizējušies pieci brazīlieši. Vēl pavisam nesen, Kazahstānas pilsonību, ieguva vēl divi spēlētāji no Dienvidamerikas. Lūk, tad arī tā iznāk, ka mums - pēc būtības amatieriem, katru reizi ir jācīnās ar profesionāļiem. Un tas, ticiet man, nav viegli.

Starp citu, 6. aprīlī, sāksies Latvijas futzāla čempionāta fināla sērija, kura ilgs līdz vienas no komandas trim uzvarām. Un atkal mūs gaida aizraujoša, divu konkurentu, cīņa par 1. vietu: „Nikars” pret „RABA”. Kā reiz, šo klubu spēlētāji, arī sastāda galveno mūsu izlases mugurkaulu.

„Ziniet, es nedalu Latvijas izlases spēlētājus pēc kluba piederības. Šeit mēs visi esam savienoti vienā ķēdē, un nav būtiski kurš kādu komandu pārstāv,- tā Artūrs Šketovs.- Jā, man ir 6 spēlētāji no viena kluba un no otra. Plus vēl divi puiši spēlē Kiprā. Latvijas izlases kodols ir izveidojies sen un es ticu šiem puišiem. Ticu, ka kaut kad mēs spēsim kopā ar viņiem iziet Pasaules vai Eiropas čempionāta finālā. Kādēļ gan tagad mums šo sapni nepadarīt par īstenību?”

Artūrs Šketovs, kā sanācis, ir kļuvis par Latvijas futzāla tēvu. Savā laikā viņš sasniedza lielus panākumus klasiskajā futbolā, trīsreiz, „Skonto” sastāvā, ieguva valsts čempiona titulu (1991.- 1993. gadi). Vēl viņš spēlēja „Pārdaugavā”, „Ventspilī” un policijas FK, 1995. gadā, Tallinas „Saadama” sastāvā, izcīnīja Igaunijas Kausu. Bet, sākot ar 1998. gadu, visa viņa karjera nemainīgi saistīta ar futzālu.

Bija Rīgas AVG, policijas FK, MAKRA un Bugroff, Latvijas izlasē viņš novadīja deviņas oficiālas spēles (1 gads). Savukārt, pēdējos 13 gadus viņš atrodas trenera amatā, kur savas pirmās kaujas kristības viņš guva 2004.gadā, pasaules čempionāta atlases turnīrā. Tā spēlē ar spāņiem, Sporta manēžā, viņam vēl arvien stāv acu priekšā (1:3).

Latvijas izlases sastāvs uz ČE-2014 atlases ciklu.

Vārtsargi: Aigars Bondars un Rinats Sabirovs (abi no RABA)

Laukuma spēlētāji: Vadims Ljašenko, Vadims Atamaņukovs, Igors Avanesovs un Artūrs Jerofejevs (visi- „Nikars”), Andrejs Aleksejevs („Omonija” Kipra), Sergejs Nagibins, Dmitrijs Jakovļevs, Maksims Seņs, Aleksejs Lavrenovs, Dmitrijs un Konstantīns Zabarovski un Igors Lapkovskis (visi- RABA), Artjoms Koļesņikovs (APOEL, Kipra).

Krists ĀBOLIŅŠ Latvijas Futbols

Profesionāla futbolista audzināšana Dienas režīms un uzturs

ar mācību- treniņ grupām, bērni nodarbojas sporta skolā vairākas stundas nedēļā, tas nozīmē, ka treniņi

Iespējams, katrs vecāks ir uzdevis sev kļūst par ikdienas lietu un aprij lielāko brīvā laika jautājumu, laikā, kad vēroja pasaules futbola daļu. Un tieši šajā posmā visbiežāk sākas problēmas zvaigžņu spēli: Laionelu Messi vai Krištianu ar vispārizglītojošo skolu.

Ronaldu, Didjē Drogbā vai Peteru Čehu, ja skatāmies Viens no pašiem noturīgākajiem mītiem Latvijas griezumā, tad Kasparu Gorkšu vai Artjomu Rudņevu- kā ir auguši šie spēlētāji, kā nobrieduši ir tāds, ka nodarbošanās ar sportu un normāla un kļuvuši vīrišķīgāki, kā noritēja viņu pusaudžu izglītošanās nav apvienojamas lietas. Ar pilnu vecums, kā viņi pakāpeniski iekļāvās pieaugušo atbildību paziņoju- tas nebūt nav tā. Problēma ir futbolā. Jautājumu ir daudz un gatavas receptes šeit daudz dziļāka, un tā sastāv no tā, ka bieži sportā nonāk nav. Toties ir gūzma zinātnisku darbu, metodiku un un augstus rezultātus sasniedz puiši no nelabvēlīgām izstrādņu šajā lauciņā, kuras, pēc būtības, runājot ģimenēm, kur neviens nav izvirzījis uzdevumus par bērniem, balstās uz diviem vaļiem - režīmu un savienot divas izglītības. Šis uzdevums pilnībā ir pa spēkam nopietniem vecākiem. Pats galvenais viņu uzturu. negaidīt, kad tā radīs problēmas, bet gan to Divas skolas lēmumārisināt, sākot ar bērna iestāšanos sporta skolā.

Apvienošanas problēmas

Pats labākais, ko Jūs varat izdarīt- tas ir, no

Lai nu kā, bet pats grūtākais uzdevums, agras bērnības pieradināt bērnu pie noteikta dienas kurš ir jāatrisina nākamo čempionu vecākiem- tas ir sporta skolas apvienošana ar vispārizglītojošo. Sākot Latvijas Futbols

režīma. Mūsdienas raisās daudz strīdu par režīma Uztraukuma iemeslsnepieciešamību. Iespējams, kādam režīms nav uzturs principiāls, tomēr jaunajam sportistam tas ir ļoti svarīgs. Un ja Jūs esat noskaņojušies uz sporta skolu, Jūsu bērns pastāvīgi būs pakļauts papildus tad paskaidrojiet bērnam, ka pie režīma pieturas fiziskai slodzei, tas nozīmē, ka viņa uzturam ir visas sporta zvaigznes. jābūt sabalansētam un veselīgam. Tikai audzinātājs

Vispirms, jūsu bēram ir jāguļ ne mazāk, kā spēj noteikt, kāds tieši uztura veids ir jāakcentē 8 stundas diennaktī. Vakaros viņu ir jāliek gulēt, ne konkrētajā treniņu posmā. Bet tas būs jau vēlāk. vēlāk kā 22:00. Tālāk, ir smalki jāaprēķina, kurā Pirmajā apmācības gadā, Jums ir nepieciešams laikā bērnam ir jāpilda mājasdarbi, kuros jātrenējas, bērnam ieaudzināt nopietnu attieksmi pret ēdienu, kad ir jāatpūšas. Parunājiet ar skolotājiem, lūdziet ēst tieši noteiktos laikos (galvenās ēdienreizes laiks, viņus atbalstīt jauno sportistu, iespējams, sarunājiet ne mazāk kā 1,5- 2 stundas līdz treniņiem; līdz 40 individuālas apmācības, gadījumā, ja bērns ir kaut minūtēm- tēja ar ātri asimilējamiem ogļhidrātiem, ar ko palaidis garām, vai nav sapratis. Bērns brauc uz cepumiem, pēc treniņiem ēst drīkst, ne agrāk, kā pēc sacensībām- lai paņem sev līdzi mācību grāmatu, vienas stundas). starpbrīžos ir iespējams atkārtot izņemto vielu.

Jaunā sportista diētā ir noteikti jāiekļauj Kontrolējiet bērna nodarbības vispārizglītojošā putras, olbaltumvielu ēdienu (gaļu, riekstus), skolā, iekams nesajutīsiet, ka viņš ir pieradis pie režīma un paveic visus uzdevumus patstāvīgi un dārzeņus un augļus. Paskaidrojiet bērnam, ka šobrīd populārās ātrās uzkodas: čipsi, gāzētie dzērieni, laicīgi. šokolāde, bulciņas,- tas nav īsta sportista ēdiens. Tas

Obligāti uzsveriet, ka tieši režīms viņu dara nebūt nenozīmē, ka šīs lietas ir pilnīgi aizliegtas, atšķirīgu no biedriem, kuri nenodarbojas ar sportu, jo būtu cietsirdīgi bērnam atņemt mazus prieciņus. un tikai tas palīdzēs sasniegt rezultātu. Uzslavējiet Taču šāda veida uztura novirzes var pieļaut retumis, viņu par panākumiem mācībās, bet nekādā gadījumā, ne biežāk kā vienu reizi nedēļā, pie svētku galda vai nesodiet ar aizliegumu trenēties, par sliktām pēc sacensībām”. sekmēm. Jūsu uzdevums- padarīt apmācības divās Protams, ka bērniem, kuri nopietni nodarbojas skolās par līdzvērtīgām. Bērns, kuram ir ieaudzināts organizēt savu dienas kārtību, vēlāk spēs savienot ar sportu, ir nepieciešami papildus vitamīni un mācības augstskolā ar profesionāliem treniņiem. Un minerālvielas. Ideālā variantā, vitamīnus ir jāizraksta ārstam, taču divreiz gadā, novembrī un aprīlī, jūs šādu piemēru nav maz. varēsiet patstāvīgi iegādāties vitamīnu kompleksu bērnam.

Latvijas Futbols

Pašapkalpošanās

„Izklaidīgās Mašas” sindroms sportistu vidū ir sastopams ne retāk, kā parastajās skolās. Aizmirstie tērpi, sporta apavi un cimdi, jauno zvaigžņu vecākiem, ir jāpērk pa jaunu, kas neizbēgami iespaido ģimenes budžetu. Pati dzīve pieradi bērnus- sportistus pie patstāvības. Taču arī vecāku palīdzība lieti noderēs.

Bērniem ir jāmāk patstāvīgi izģērbties un apģērbties, mazgāties dušā un sakravāt sporta somu. Mammai tas ir jāiemāca bērnam. Protams, ka pirmajā laikā zaudējumi ir neizbēgami. Bet vēlākā gaitā izklaidība un neorganizētība var atnest daudz problēmu.

Bieži vien, ekonomējot uz viesnīcu, bērni dodas mājup tieši no sporta zāles, tik tikko uzspējuši saņemt apbalvojumus. Šādā situācijā, bērns, nespēdams ātri un akurāti savākt savas mantas, pārvēršas par īstu stihisku nelaimi komandai. Tāpēc mammai savu atvasi ir jātrenē mājās. Jo ar vienu un to pašu somu bērni brauc no sacensībām uz sacensībām, tas nozīmē, ka var precīzi noteikt katras lietas atrašanās vietu tajā, un to, kādā veidā tai tur ir jāatrodas.

Savukārt, tieši šīs attiecības, bieži vien kļūst par psiholoģisko problēmu avotu.

Atsevišķa tēma- tie ir uzvedības noteikumi uz ceļiem un drošības tehnika. Sporta skolu apmācības programmā ir iekļautas obligātas lekcijas, kuras skar šos jautājumus, bet tas nebūt nav pietiekami.

Viesnīcās bērni dzīvo vienā istabā kopā Arī vecākiem ir periodiski jāatgādina šie noteikumi vairāki cilvēki, un tur uzreiz var pateikt, kurš ir saviem bērniem. akurāts, bet kura mantās valda nekārtība. Bērni diezgan stingri soda cits citu, un šāds, it kā sīkums, Didzis AKMENTIŅŠ ir spējīgs pasliktināt bērna attiecības ar kolektīvu.

Perspektīvā jaunatne Pahara kontrolē «Par mūsu komandu varu teikt sekojošo, ir vajadzīgs laiks spēles stabilizēšanai un adaptācijai. Puiši ir perspektīvi, bet pavisam „zaļi”, jo daudziem nav uzstāšanās pieredzes augstā līmenī. Tāpēc arī vieta, ko ieņēmām turnīrā, ir atbilstoša.»

Latvijas Futbols

Anglijas „Sauthemptonas” līdzjutēju mīlulis, tagad jau „Skonto” bijušais treneris Marians Pahars iejūtas jaunajā lomā. Tagad viņš vada Latvijas jaunatnes izlasi (futbolistu vecums- līdz 21 gadam).

Lūk, kādēļ viņš apmeklē praktiski visas spēles, kuras notiek Rīgā un aiz tās robežām, viņa pastāvīgie pavadoņi- piezīmju grāmatiņa un pildspalva, jo neviens perspektīvais futbolists nedrīkst paslīdēt garām viņa skatienam.

Kaujas kristības Pahars izgāja vēl janvārī, kad Latvijas U-21 izlase, Draudzības kausā Sanktpēterburgā, ieņēma priekšpēdējo, 11. vietu.

Pavisam drīz šī komanda devās uz draudzības spēli Polijā, bet jau vasarā, raugi, pienāks kārta Eiropa2015 čempionāta atlases turnīram, kurā mūsu futbolistu pretinieki, V grupā, ir kļuvuši Horvātijas, Ukrainas, Šveices un Lihtenšteinas futbolisti. Pirmā spēle ir ieplānota Rīgā, 11. jūnijā, ar Lihtenšteinas izlasi. Latvijas izlases treneru štābam (Paharam palīdz Vitālijs Astafjevs un Andris Riherts), protams, ir savi uzdevumi- kadru sagatavošana mūsu galvenajai izlasei, taču ir arī mūsu jaunajiem speciālistiem sapnis- pacensties uzlēkt augstāk par galvu šajā atlases ciklā.

Marians Pahars spiež par savu pārtapšanu no kluba trenera par izlases treneri, kurā viņš ir nomainījis holandieti Antonu Jore, stāsta par savu šķiršanos ar „Skonto”, un nedaudz ieskatās nākotnē.

– Marian, ko Jūs varat pastāstīt par Draudzības Kausā piedalījušajām jauniešu izlasēm? Kādas komandas pārsteidzāt ar savu spēli un kuras, tieši otrādi, lika vilties?

– Turnīrs ir savam līmenim pietiekami labs. Pārsteidza aziātu jauniešu izlases. Manā laikā ar viņiem problēmu nebija, taču šobrīd progress ir acīmredzams, īpaši tehniskajā plānā. Tagad praktiski visas komandas ir paaugstinājušas savus sasniegumus organizētības un fiziskās sagatavotības

jomā. Tādu komandu, kuras lika vilties ar savu spēli, turnīrā nebija, katrai bija sava „rozīnīte”.

– Vai futbola spīdēja šajā turnīrā?

„zvaigznītes”

– Par jaunajām futbola „zvaigznītēm” man ir grūti runāt. Es tiku koncentrējies uz saviem puišiem.

Jo Latvijas jaunatnes izlasi es pārņēmu tikai šī gada 1. janvārī, tā kā, pats par sevi saprotams, ka man bija vajadzīgs laiks, lai tuvāk iepazītos un individuāli parunātos, kā arī uzzinātu mūsu izlases puišu iespējas. Būtībā, laika nebija nemaz. Līdz turnīram, es visus puišus pat pēc sejas nepazinu...

Kauss klubu formātā, jeb jaunatnes

– Latvijas izlase, Jūsu vadībā, izlašu formātā?

Sanktpēterburgā ieņēma pirmspēdējo – Tā kā pašlaik es trenēju izlasi, man turnīrs vietu. Vai tā atbilst spēlei, vai tomēr patīk esošajā formātā. Jo agrāk, ka Draudzības Kausā bija kāda cita rakstura problēmas? spēlēja klubi, vajadzēja būt savas valsts čempionam,

lai varētu šurp atbraukt. Tas nebūt nav vienkārši.

– Par mūsu komandu varu teikt sekojošo, ir vajadzīgs laiks spēles stabilizēšanai un adaptācijai.

– Marian, divus gadus atpakaļ, Puiši ir perspektīvi, bet pavisam „zaļi”, jo daudziem nav uzstāšanās pieredzes augstā līmenī. Tāpēc Jūs aizvedāt uz Sanktpēterburgas arī vieta, ko ieņēmām turnīrā, ir atbilstoša. Kaut Draudzības Kausu Rīgas „Skonto”. speciālisti, kuri redzēja mūsu jaunatnes spēles, apgalvoja, ka mums būtu jābūt turnīra komandu Šajā gadā braucāt Latvijas jaunatnes

„astotniekā”. Par nožēlu tas nenotika. Pluss pie tā visa ir tāds, ka ne visi futbolisti varēja piedalīties izlases sastāvā Draudzības Kausā, traumu un skates dēļ ārzemju komandās. Potenciāls mūsu izlasei ir- un tas ir galvenais. Runājot par attieksmi pret treniņu procesu un spēlēm, jāteic, ka puiši ir pelnījuši visaugstākās uzslavas. Visi ir profesionāļi, jau tik agrā jaunībā!

– Jums vairāk patīk Draudzības Latvijas Futbols

izlases galvenā trenera lomā.

– Jā, mana karjera, šajā laikā ir attīstījusies spēji, un visumā labi. Pirmais darba gads „Skonto”, kad es tikko sāku vadīt komandu un aizvedu to uz Draudzības Kausu, man bija tīri iepazīšanās. Bija grūti adaptācijas jomā, jo es taču pavisam nesen pats spēlēju futbolu, bet nu, pavisam negaidīti bija jāuzņemas vadība. Mēs ieņēmām ceturto vietu čempionātā, kaut kas tāds sen nebija bijis, jā un vispār nebija stabilitātes, mani burtiski kratīja

drudzis. Bija jānomierinās. Es, pēc iespējas ātrāk, centos sevī nogalināt spēlētāju. Nākamajā gadā mēs saņēmāmies, veicām sagatavošanās posmu, vinnējām Latvijas Kausu, ieņēmām otro vietu čempionātā, apspēlējām spēcīgo „Haiduk” no Splitas, vienā no Eiro kausa spēlēm, kaut divus spēļu summā, galu galā mēs tomēr piekāpāmies. Gribu teikt, ka otrais gads bija daudz labāks, un nekas neliecināja, ka

es pametīšu galvenā trenera posteni. Taču finansu situācija, pēdējos piecos mēnešos, bija ļoti smaga, nespējām izmaksāt algas futbolistiem un treneriem, uzkrājās parādi. Tas viss iespaidoja morāli gan mani, gan arī komandu. Ļoti daudz tika pazaudēti nervi, kaut puiši ir malači, viņi izdarīja visu, ko spēja.

Un pagājušā gada beigās, ar mani tikās Latvijas Futbola federācijas pārstāvji, piedāvāja vadīt U-21 komandu, bet es pateicu, ka nevēlos pamest klubu.

Un, ja gadījumā, ir iespējama amatu savienošana, tad esmu gatavs. Es tikos arī ar „Skonto” prezidentu Gunti Indriksonu. Viņš uzskatīja, ka man ir jāiet uz izlasi, ka tas ir solis uz priekšu, labs variants manas karjeras attīstībā. Bet viņš iebilda pret amatu savienošanu. Godīgi sakot, es nezināju, ko darīt, konsultējos ar tuvajiem cilvēkiem. Balstoties uz viņu ieteikumiem, es pieņēmu lēmumu un devu piekrišanu vadīt jaunatnes izlasi. Kaut šis lēmums man bija ļoti smags. Es sapratu, ka būs grūti bez kluba darba, jo izlasē ir pavisam cita darba specifika.

– Vai pūlēties?

gribas

katru

izlase tomēr nesniedz šādas iespējas. Šeit ir smagāk jāstrādā. Tev ir maz laika sagatavošanai, futbolistu vecums ir ierobežots, tu nevari nopirkt brazīlieti, kurš atbrauks jau kā gatavs spēlētājs, un kuram neko arī skaidrot nevajadzēs. Šeit ir tā kā ir un cita nekā nebūs. Bet līmenis tomēr ir augsts, jo tomēr tā ir izlase, nevis vietējais čempionāts. Tā kā, man arvien vairāk tas sāk iepatikties.

– Vai ar „Skonto” Jūs uzturat attiecības?

– Tur ir jauns treneris, vadība mainās, notiek kaut kādas pārmaiņas. Skaidrs, ka man nav vienaldzīgs puišu liktenis, kuri spēlēja un centās arī manis dēļ. Es gribu, lai viņiem viss būtu labi, lai viņi saņemtu algu un uzvarētu spēlēs, kļūstot Latvijas čempioni. Tas ir mans dzimtais klubs, un es nevēlos, lai bez manis kaut kas nesanāktu.

– Nav noslēpums, ka Jūsu skolotājs un aizbildnis, ir pats pazīstamākais no Latvijas treneriem Aleksandrs Starkovs. Cilvēks, kurš spēja izvest Latviju uz Eiro- 2004. Vai viņa piemērs Jūs ir iedvesmojis, Jūs dienu ar viņu komunicējat?

– Protams, ka es ar viņu komunicēju.

Patiesībā, viņš nemīl dot padomus. Var kaut kādas

– Protams, es taču esmu jauns treneris, man lietas pastāstīt, bet visumā, viņš uzskata, ka jebkuram gribas attīstīties, daudz strādāt, daudz uzzināt. Bet trenerim ir pašam jānoiet noteikt ceļš. Un tas, kas Latvijas Futbols

strādā viņam, nenozīmē, ka tas arī strādās tev.

– Pēc Latvijas izlases Kopā ar viņu strādāju par palīgu „Skonto”, un šis panākumiem 2004. gadā, daudz tika gads man sniedza manā trenera attīstībā un izglītībā vairāk, nekā visa mana spēļu karjera, visu Anglijas runāts par to, ka piedalīšanās Eiropas un dzimtenes speciālistu vadībā. Tādēļ, ar Starkovu čempionātā dos spēcīgu grūdienu redzamies pastāvīgi. Ir saprotams, ka mūs nevar bērnu un jauniešu futbola attīstībā salīdzināt, viņš ir sasniedzis daudz, es tikai sāku spert pirmos soļus savā trenera karjerā. Nav zināms, mūsu valstī. Tagad ir pagājuši gandrīz vai es būšu labs treneris- ir jāpaiet laikam. Tomēr, 10 gadu. Vai ir bijis reāls progress jebkuru treneri vērtē pēc rezultāta. Tu vari būt labs šajā jomā? Ko Jūs teiksiet par bērnu cilvēks, bet ja tev nav rezultāta, tad tas nevienam nešķiet interesanti. Man ir konkrēti mērķi, sapņi, par un jauniešu futbola stāvokli pašlaik to, uz ko es tiecos, ko vēlos sasniegt. Un es centīšos. Latvijā?

Kaut kad es biju mazs, sapņoju, ka kaut kad, kaut kur uzspēlēšu. Un es to sasniedzu. Tagad es gribu – Panākumus 2004. gadā, noteica vairāki progresēt citā kvalitātē. faktori- Eiro mēs piedalījāmies kā vēl padomju skolas audzēkņi, tad bija sistēma, bija stingra atlase, apmācīti treneri. Bet vēlāk notika izjukšana, viss sabruka, un kaut kādu laika posmu mēs ievācām šīs izjukšanas augļus. Bija grūti laiki, bērnu skolu nebija, treneru nebija, puišu nebija. Būtībā, sportā neviens negāja. Tagad, pamazām, mēs sākam izlīst, ir programma, ir sporta skolas. Tomēr, mēs esam maza valsts, nebūt ne futbola lielvalsts, jā, arī citi sporta veidi- basketbols, hokejs- atņem mums potenciālās zvaigznes. Bet ar to ir jāsamierinās, jācenšas kaut ko izdarīt. Ja vienreiz spējām iziet Eiro, iespējams, ka tas mums izdosies vēlreiz.

Roberts MŪRNIEKS Latvijas Futbols

Nevajag kopēt Brazīliju

Ir tāda valsts Rietumu puslodē, kur futbols tiek pielūgts kā galvenā reliģija. Nevienam nav noslēpums, ka Brazīlijā šis sporta veids- tautas prieks un sāpe. Vai ir iespējama šāda sižeta attīstība Latvijā, vai mēs piedzīvosim tādus laikus? Gribētos ticēt, ka jā. Sižets ir reāls. Patiesībā, ir vairāki „bet”.

Nē, ne viss ir tik slikti mūsu futbola karaļvalstī.

Vai 1991. gadā tika domāts, laikā, kad Latvijas klubi tik tikko sāka iekarot Eiropas telpu, uzstājoties eiro kausos, ka pēc kaut kādiem 13 gadiem, par Latvijas izlasi zinās arī tai pašā Brazīlijā, un jebkurā Vecās pasaules nostūrī (Jāņa Skredeļa Rīgas „Daugava” un tās popularitāte postpadomju telpā- šajā gadījumā neskaitās). Portugālē, Aleksandra Starkova komanda, nebūt nebija peramā zēna lomā, bet gan kļuva gandrīz par pašu lielāko atklājumu Eiro- 2004.

Ja nebūtu grieķu sensacionālā snieguma, tad vēl nav zināms, kuras izlases spēli, speciālisti nosauktu par pārsteigumu numurs viens.

Nevar aizmirst arī „Skonto” fenomenālo sēriju. Ļoti žēl, ka par tās 14 Latvijas čempiona tituliem pie mums atceras arvien retāk un retāk.

Kādreizējais mūsu flagmanis piedzīvo grūtus laikus.

Tomēr, esmu pārliecināts, ka arī uz šī kluba ielas būs svētki. Tādi paši, kad tūkstoši un tūkstoši līdzjutēji dzīvoja līdz skontiešiem spēlēs ar angļu „Čelsiju” un spāņu „Barselonu”, itāļu „Interu” un zviedru „Malme”, kad skontieši spēlēja ar Maskavas klubiem „Dinamo” un „Spartaku”. Kas gan tikai neviesojās Latvijas galvaspilsētā? Kāds teiks- eh, tie gan bija laiki, un patiesībā, viņam kaut kur arī ir taisnība.

Bet nevar dzīvot pagātnē. Labāk ir dzīvot tagadnē ar skatu uz priekšu. „Haiduk”- lai būtu „Haiduk”, Latvijas Futbols

bet augļus mēs ievāksim noteikti.

Tāds darbs nevar palikt bez atdeves.

Jā, kur gan ir tie „bet”?

Saprotams, ka Latvija- nav Brazīlija.

Talantu un tīrradņu pie mums ir krietni mazāk. Nu nespēlē taču pie mums puišeļi, Jūrmalas pludmalē, līdz vieniem naktī, laternu gaismā.

Tieši tādu ainavu es vēroju kādreiz no viesnīcas loga Kopakabanā.

Viņu plastiskumu un azartu nevar neapbrīnot. Pie mums viss ir mazāk emocionāli, bet tas nenozīmē, ka sliktāk. Pie mums vienkārši viss ir savādāk. Tradīcijas? Piekrītu. Brazīlijas izlasepieckārtēja pasaules čempione. Latvijas komandai pati nokļūšana pasaules sacensību finālturnīrāpagaidām ir tikai sapnis. Mentalitāte? Varbūt. Kaut precīzāk būt teikt- temperaments. Ne velti, Eiropā par brazīliešiem sauc portugāļus, nevis zviedrus vai „Sporting”- lai būtu „Sporting”, „Zalcburg”- lai būtu vāciešus, t.i. dienvidniekus. Tur pie viņiem, Brazīlijā, austriešu klubs. Tagad ir citi laiki, mēs maksājam kūp asinis, viņiem ir samba, lambada, karnevāli un pēc Hamburgas rēķina, un turpinām ticēt gaišajai protams, futbols. Valstī, kura ir dāvājusi pasaulei Peli, Garinču un Ziko, nevar būt savādāka futbola. nākotnei.

Tikai tāds, kā kaismīga dziesma, futbols, skurbinošs

Vai tā vispār pienāks? Jā gadījumā, tad uz asinis un no kura reibst galva. Latviešiem nav tāds ko balstās mans optimisms? Es jums saku, ka tālu temperaments, un no tā arī vajag atsperties. nav jāmeklē. Trenera kadru sagatavošanas sistēmā Tiem jauniešiem, kuri ir tikai ceļa sākumā, ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas, lai ar troksni, bet valstī parādās jauni futbola laukumi, tas nozīmē, es vēlos pateikt. Mēdz teikt, ka mīlestības bez ka materiāli- tehniskā bāze attīstās. Pats galvenais- sāpēm nemēdz būt. Nemēdz būt arī uzvaru bez bērnu un jauniešu futbols. Katru mēnesi, Latvija zaudējumiem. Nav arī talanta bez darba. Leģendārā norit starptautiskie turnīri (ko vien ir vērts viens amerikāņu peldētāja Marka Spitca baseina sienu grandiozs turnīrs- Rīgas Kauss!), kuros, puiši, no rotāja uzraksts: „Līdz sāpēm un ciešanām”. dažādām valsts malām, cenšas parādīt sevi. Futbola Galarezultātā, viņš kļuva par deviņ kārtēju olimpisko skolas veiksmīgi funkcionē, viena paaudze nomaina čempionu. Futbolā nav sienu un uzrakstu. Bet, lai otru, uzlabojas jauno talantu sagatavošanas apstākļi, par tevi sāktu runāt visā pasaulē, kā arī iepriekš, ir norit reāla selekcija, tāpēc vēlāk parādās materiāls, jāiet caur sāpēm un ciešanām. Atcerieties to, puiši. ar kuru jau var strādāt meistarkomandās. Jā, arī Starp citu, ir tāda līdzība. Reiz dēls starptautiskajā arēnā, puiši no Latvijas, kļūst arvien atnāk pie tēva pēc padoma: konkurētspējīgāki. Tas ir fakts. Tiek celta rezerves — Tēt, man atkal nekas nesanāk, — viņš sagatavošanas piramīda. Un, pats galvenais, to nevar apstrīdēt. Lūk, kāpēc, kad es redzu puišus „Skonto” saka. — Tie treniņi mani tikai izpumpē, bet vai Olimpiskajā manēžā, „Arkādijā” vai uz 49. rezultāts nemainās. Droši vien es neesmu vidusskolas laukuma, ar degošām acīm, kuri mīl radīts futbola spēlei, un mans sapnis nekad futbolu un ir gatavi tā dēļ upurēt ar daudz ko, iezogas nepiepildīsies. doma, ka Eiro- 2004 atkārtosies pavisam drīz. Varbūt Tētis ar tēvišķu maigumu palūkojās uz dēlu pēc pieciem- sešiem gadiem, varbūt mazliet vēlāk,

Latvijas Futbols

ar mīlošām acīm un teica: — Zini, dēlēn, katram dzīvē ir sapņi, mērķi un vēlēšanās. Tieši tie mums liek darīt to, ko mēs darām, tādēļ, ka tā ir vajadzīgs.

Ir jācīnās par to, kam tici, par to, ko jūti.

Pretējā gadījumā tu vienkārši salūzīsi. Čiksun gatavs. Tā, it kā tevis nekad nav bijis.

Visvienkāršāk ir visu pamest, nevis iet līdz galam, jo tādēļ, ka ceļš ir ērkšķains, un mēs neesam raduši pie neērtībām. Vēlamies, lai viss būtu viegli un uzreiz. Taču vēlēšanās ir gaistošas! Tā nomirst mūsu sapnis, un mērķis kļūst nesasniedzams. Pakāpeniski dzīve pārvēršas rutīnā, bez dziļuma un bez jēgas. Tāpēc reiz, cenšoties visu aizmirst un sākt no sākuma, mēs gaidām jaunu dienu, lai varētu padarīt savu dzīvi savādāku. Taču, mūsu ceļā parādās jauni šķēršļi, un mēs atkal apstājamies. Mūs pārpilda izmisums un niknums par paša bezspēcību... Bet ir taču tikai jāatceras: nekad nepadodies, cīnies, aizstāvies. Nav svarīgi, vai tu esi zaudējis vienu cīņu, vai pat desmit kauju. Dzīve turpinās! Tavi galvenie ienaidnieki atrodas tevī pašā- slinkums, šaubas un neizlēmība.

Tad esi sapņa kareivis, mērķa bruņinieks un vēlēšanās karavīrs.

Un uzvaras pie mums atnāks. Caur darbu, pacietību, nodauzītām kājām un saplēstiem futbola zābakiem, par spīti varu nesapratnei un ierēdņu infantilismam, tomēr atnāks. Sakarā ar to, ka mums nav bagātu cilvēcisko resursu, ar mūsu futbola dimantiem, vienkārši ir jāapietas akurātāk, nevajag ar tiem mētāties. Jo kaut kad angļu premjer līgā spīdēja Marians Pahars, Vācijā šobrīd visi tikai runā par Artjomu Rudņevu. Tie visi ir Made in Latvia. Un tie nav vienīgie piemēri. Tāpēc mums viss sanāks, un futbols Latvijā vēl iekaros jaunas augstienes, no kurām kļūs daudz vieglāk iekļūt gan Eiropas čempionātā, gan arī pasaules čempionātā. Jā, starp citu, Brazīlija aicina pēc diviem gadiem! 2014. gada pasaules čempionāts atgriežas Dienvidamerikā.

Vladimirs IVANOVS

Georgijs Smirnovs: viens pret vienu ar futbolu

Georgijs Smirnovs, bez pārspīlējuma, ir viena no spilgtākajām personībā Latvijas futbola vēsturē. Viņš, piemēram, vienīgais republikā, kurš tika iekļauts 33 PSRS labāko spēlētāju sarakstā, kurš tika iesitis vārtus trīsreiz vienā spēlē, leģendārajam Ļevam Jašinam, un kuru līdzjutēji bija gatavi nēsāt uz rokām. Viņa vārtu gūšanas oža desmitiem reižu atnesa veiksmi Rīgas „Daugavai”, un padarīja šo komandu pazīstamu visā Padomju Savienībā.

Par šo personību var stāstīt bezgalīgi. Pats viņš ir labs stāstnieks. Lūk, kāpēc, braucot uz Juglu, kur dzīvo slavenais futbolists, kuram nesen palika 77 gadi, es priecājos divu interesantu stundu garumā. Es nevīlos savās cerībās. Smirnova stāstiņi- tas ir padomju futbola vesels laikmets, tās ir vērtīgas atmiņas, un nodevas tam laikam, kad „koki bija lielāki un zāle zaļāka.”

Zem cita uzvārda

Viņa pirmie futbola skolotāji bija iela un pašmācības ceļā apguvuši zināšanas, treneri, kaut gan, zināmas virsotnes viņš, pateicoties tiem tomēr apguva- tika ieskaitīts Ļeņingradas jaunatnes izlasē. Tomēr nokļūt „Zenīta” sastāvā, par ko sapņoja katrs pilsētas puišelis, tā arī nepaspējapienāca karadienesta laiks. Jauniesaukto Georgiju Smirnovu norīkoja uz Padomju karaspēka grupu Vācijā. Kā jau visi jauniesauktie, arī viņš apguva jaunā kareivja kursu, nodeva zvērestu un kļuva par ložmetējnieku. Kurš, brīvajā no norīkojumiem, izbraucieniem uz poligonu un ierindas apmācībām, laikā, spēlēja futbolu pulka izlasē. Spēlēja tik labi, ka pulka komandieris, fanātisks futbola cienītājs, viņu nosūtīja uz Rīgu, nolūkot jauniesaukto vidū talantīgus spēlētājus un tos atvest uz daļu.

Lai nezaudētu formu, Georgijs sāka iegriezties Latvijas Futbols

„Dinamo” stadionā un trenēties kopā ar vietējiem puišiem, kur viņu noskatīja stadiona direktors Pāvels Vadļevskis. Viņš ar piedāvāja Smirnovam spēlēt „Dinamo” un palikt Rīgā. Izteikumus, ka viņš, lūk, ir komandējumā, nevar pievilt savu komandieri un viņam ir jāatgriežas, Vadļevskis uzklausīja klusējot, bet pēc tam sacīja: „Tu taču dienā IEM karaspēkā?

Lūk, tāpēc nesatraucies, mēs arī esam no tās pašas pārstāvniecības, izdarīsim visu, kā nākas.”

Pēc pāris dienām, ar diagnozi „dizentērija”, seržants Smirnovs nokļuva hospitālī. Kamēr viņš „ārstējās”, viņa dokumenti tika pārformēti uz vienu no Rīgas garnizona daļām, un viņš jau uz likumīga pamata sāka spēlēt „Dinamo” sastāvā. Gandrīz uzreiz viņš iekrita acīs meistarkomandas „Daugava” galvenajam trenerim Vadimam Ulbergam- un drīzumā, uzbrucējs debitēja PSRS čempionāta spēlē.

Tiesa, zem cita uzvārda.

Goša uz izķeršanu

Ceļojums uz Dienvidameriku

Laikā, kad 1958. gadā, Smirnovs, kuru visi sauca vienkārši par Gošu, beidza dienestu, no visām pusēm sāka birt uzaicinājumi: vārtus gūstošo uzbrucēju savās rindās vēlējās redzēt „Dinamo” Maskava, Tbilisi, Minska, Maskavas „Lokomotīve”, Ļeņingradas „Zenīts”, Odesas „Černomorec”, Rostovas SKA, Doņeckas „Šakter”. Noturēties pret kārdinājumu bija grūti, un Georgijs nolēma pāriet uz „Zenītu”.

Pēc gada vēsture turpinājās. Pēc Smirnova rindā atkal sastājas vairākas komandas, un no Doņeckas, uz pārrunām, atbraukušais „Šakter” administrators, mājā, kur dzīvoja futbolists, sarīkoja īstu banketu. Bet tad uzbrucēju iekļāva Tbilisi „Dinamo” delegācijas sastāvā, kura devās 45 dienu turnejā uz Kubu un Dienvidameriku.

Taču to paveikt nebija vienkārši. Iesākumā, viņu izsauca uz „Daugavas” biedrības padomi. Šeit viņš kā argumentus sniedza to, ka viņam Ļeņingradā dzīvo mamma un visi viņa radinieki, ka tā ir viņa dzimtā pilsēta, un, ka viņš nepāriet nezin uz kurieni, bet gan uz augstākās līgas komandu. Tad sekoja uzaicinājums ierasties Latvijas Komunistiskās partijas CK.

Tur Smirnovu arī nespēja pierunāt, pēc tam viņu aizveda uz pašu „svarīgāko” kabinetu.

Tā saimnieks Augusts Voss (pirmais CK sekretārs) saprata, ka spītīgais futbolists nedomā padoties un iedarbināja ierastos padomju līdzekļus, tanī skaitā arī pasūtījuma materiālus presē.

Turnejā viņu uzaicināja nevis vienkārši kā pastiprinājumu, bet gan, tanī laikā karjeru beidza PSRS 1959- 1960. gadu čempionātu rezultatīvākais spēlētājs Zaurs Kalojevs, treneri meklēja viņam nomaiņu. Rīdzinieks, kurš guva izbraucienu laikā uz Kubu, Ekvadoru, Bolīviju un Brazīliju, vairāk kā 10 vārtus, acīmredzami ierakstījās gruzīnu ansamblī.

Tomēr, vēl līdz braucienam, ar lūgumu neparakstīt nekādus dokumentus ar Tbilisi, pie viņa vērsās Maskavas dinamieši, kuri arī vēlējās iegūt Smirnovu.

Tāpēc, ceļā uz dzimteni, viņš centās izvairīties no tiešām sarunām par savu nākotni.

Atceroties to braucienu, Smirnovs stāsta, cik bagāti viņi kļuva tā izskaņā- katrs futbolists saņēma pa 700 dolāriem, kas tajos laikos bija milzīga nauda.

Ievest Padomju Savienībā nedrīkstēja, tā bija jāiztērē pa ceļam. Tā kā sportisti atgriezās caur Parīzi, tad

Šāda veida raksti avīzēs, tanī laikā, tika problēmas atbrīvoties no amerikāņu naudas tiem pielīdzināti pašiem briesmīgākajiem grēkiem. nebija.

Zaudēt iemīļoto nodarbi - iespējams, uz visiem laikiem - Smirnovs nevēlējās. Vēl vairāk tāpēc, ka Trīs vārti Jašinam grasījās precēt meitene, kurai nebija karstas vēlmes pārcelties uz citu pilsētu. Tādējādi, sportists palika

Nospēlējot par „Daugavu” turpat divarpus „Daugavā”. gadu desmitus, viņš katru sezonu kļuva par labāko

Tur Smirnovu arī nespēja pierunāt, pēc tam viņu aizveda uz pašu „svarīgāko” kabinetu. Tā saimnieks Augusts Voss (pirmais CK sekretārs) saprata, ka spītīgais futbolists nedomā padoties un iedarbināja ierastos padomju līdzekļus, tanī skaitā arī pasūtījuma materiālus presē.

Latvijas Futbols

Rīgas pilsētas mērs Nils Ušakovs un Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indrikson

Latvijas Futbols

komandas vārtu guvēju. Visievērojamākā, šķiet, viņa karjerā, kļuva 1960. gada sezona, kad Rīgas komanda gandrīz iekļuva PSRS čempionāta labāko sešiniekā. Uzvara ar 1:0 Kišiņevā pār „Moldovu”, pēc tam izbraukuma neizšķirti ar „Araratu” un Tbilisi dinamiešiem, „Pahtakora” sagrāve pašu stadionā- 4:0. Cik gan vērtas bija spēles ar Maskavas dinamiešiem! Tur taču pats Ļevs Jašins vārtos stāvēja, kuru pārspēt katram nebija pa spēkam.

kas ievērojami pārsniedza pieļaujamo summu.

Brestas muitā, viņiem uzrīkoja tādu pāraudi, ka dažiem bija jāizģērbjas kailiem. Savukārt, VEF ražotnes tranzistoram, kuru Smirnovs veda sev līdz, pat baterijas tika izvilktas naudas meklējumos.

Protams, slēptuves tika atrastas. Vilciens aizbrauca bez komandas, kura palika muitā līdz apstākļu noskaidrošanai. Ar Maskavu sazinājās vairāku stundu garumā. Galu galā, tā deva piekrišanu uz

Smirnovs stāsta, cik bagāti viņi kļuva tā izskaņā - katrs futbolists saņēma pa 700 dolāriem, kas tajos laikos bija milzīga nauda.

Ievest Padomju Savienībā nedrīkstēja, tā bija jāiztērē pa ceļam. Tā kā sportisti atgriezās caur Parīzi, tad problēmas atbrīvoties no amerikāņu naudas tiem nebija.

Lūk, saulainā maija dienā, „Daugavas” futbolisti, 35 tūkstošu skatītāju klātbūtnē, izgāja uz Maskavas dinamiešu stadiona zālāja, un futbolists, ar 9. numuru, izlīdzināja rezultātu, pēc tam izvirzīja rīdziniekus vadībā, apspēlējot slaveno vārtsargu otrreiz. Pienāca kārta laukuma saimniekiem glābt situāciju. Viņiem to izdevās paveikt, taču Smirnovu jau vairs nebija iespējams novaldīt - viņš pārtvēra bumbu, kuru aizsargi ripināja atpakaļ Jašinam, un ietrieca to vārtu tīklā. Tomēr, tiesnesis norādīja, ka Smirnovs ir atradies aizmugurē, un vārtu guvumu neieskaitīja. Pēc finālsvilpes, „Daugavas” treneris centās noskaidrot, kāpēc tika anulēti skaidri gūtie vārti, bet daži ģenerāļi, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ atradās tiesnešu telpā, ieteica viņam netrokšņot un neradīt sev problēmas. Kā atriebībā par nozagtajiem vārtiem, Georgijs pēc tam iesita divus vārtus „Torpedo” (rīdzinieki uzvarēja Maskavā- 2:1) un vēl vienus mājas tikšanās laikā (1:0). Un tas tanī laikā, kad „autobūvnieki” kļuva tanī sezonā par valsts uzvarētājiem!

Piedzīvojums ar kontrabandu

1969. gadā, „Daugava” devās uz draudzības spēlēm VDR. Futbolisti sev līdz veda 200 rubļus,

izbraukšanu, tomēr visi saprata: sods pēc atgriešanās būs bargs, tādēļ ir jāspēlē kā pēdējo reizi.

Rīgā, šos ielidojumus, patiešām izskatīja pēc visas stingrības - šāda veida apgrēcības tika uzskatītās par krimināla rakstura, pēc būtības.

Vissāpīgāk trieciens skāra Georgiju Smirnovu un viņa partneri Gunāru Ulmani. Abi tika uzskatīti jau par veterāniem, labākie gadi bija jau pagātnē, tādēļ tiem piemēroja beztermiņa diskvalifikāciju un noņēma sporta meistara nosaukumus. Nonāca jau līdz tam, ka ceha komandai, kuras sastāvā spēlēja, pēc notikušā, pārgājušais uz VEF Smirnovs, tika ieskaitīts zaudējums, laikā, kad tā uzvarēja rūpnīcas iekšējās sacensībās. Par viņa atšķiršanu no futbola zināja praktiski visi, un, izmantojot gadījumu, rakstīja protestus.

Galarezultātā, Latvijas rūpniecības flagmaņa, daudzu tūkstošu kolektīvs, nolēma iestāties par biedru un parakstījās zem sūtījuma, PSRS Futbola federācijas priekšsēdim Nikolajam Rjašencevam.

Vārdu sakot, Rjašencevs vēstulei uzlika rezolūciju un norādīja ar to doties uz Latvijas Sporta komiteju.

Nepaklausīt Maskavai nevarēja.

Aleksandrs KRŪMIŅŠ Latvijas Futbols

Pludmales futbols: no reģionālajām sacensībām līdz valstsvienībai

Pludmales futbols aizvadītajā vasarā tika spēlēts visos līmeņos: izlase pēc ilgāka pārtraukuma atgriezās starptautiskajā apritē, piedaloties pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, notika viens no interesantākajiem Latvijas čempionātiem kopš sacensību pirmsākumiem 2007.gadā, par masveidību gādāja dažādu reģionālo turnīru organizatori, bet sezonai punkts tika pielikts Latvijas kausa izcīņā 11. un 12.augustā Kuldīgā.

83% teorētiski iespējamo punktu, šogad tikai 71%, pērn pēdējā vietā palikusī komanda izcīnīja tikai 8% punktu, šogad jau 26%, šovasar absolūtie pastarīši prata pieveikt čempionus, bet kopumā meistari zaudēja punktus pret četrām komandām no septiņām (pērn – pret trim no deviņām). Turklāt arī intriga saglabājās līdz pat sacensību noslēgumam.

Par čempioniem kļuva pērn bronzas medaļas ieguvusī „Kreiss” vienība, kas līderpozīcijas ieguva ceturtajā kārtā pēc uzvaras 4:1 pār tā brīža līderiem „Raita”, un neatdeva tās līdz pat meistarsacīkšu „Kreiss” izcīna pirmo čempionu titulu FC finišam. Uz brīdi – pēc 10.kārtas – „Kreiss” līdzās

nostājās „Jaunais dinamietis”, kas vēlāk ieguva Latvijas čempionātā šogad piedalījās astoņas bronzas medaļas, tomēr čempionāta beigu posmu vienības no Jūrmalas, Rīgas un Ventspils. Tas ir par pārliecinošāk aizvadīja tieši „Kreiss” vienība. divām mazāk nekā pērn, toties komandu meistarības Lielisku sniegumu sacensību noslēgumā līmenis bija ne vien audzis, bet arī izlīdzinājies. nodemonstrēja arī Ventspils FK „Honda”, kas Par to liecina vairāki faktori: pērn čempioni ieguva

Paralēli Latvijas čempionātam notika arī reģionālie čempionāti, kuru uzvarētāji ieguva tiesības bez maksas piedalīties Latvijas kausa izcīņā. uzvarēja visās piecās pēdējās cīņās, tostarp pieveicot citus medaļu pretendentus „TUC/FTA” 5:4 un „Skonto” FK 5:1, noslēgumā izcīnot sudraba godalgas.

Tikai ceturtajā vietā palika 2011.gada čempioni „Skonto” FK, kas visas sezonas gaitā cīnījās ne tik daudz ar pretiniekiem, cik ar savainojumiem – nereti „skontieši” uz spēli nevarēja pieteikt vairāk kā piecus sešus laukuma spēlētājus.

Vairāk tika gaidīts no vismaz vārdiski diezgan zvaigžņotās FC „Raita” vienības, kas sāka ar trim uzvarām pirmajos trīs mačos, taču tad palaidās un noslēguma tabulā ieņēma sesto vietu.

Tāpat netipiski zemu – septītajā vietā –

čempionātu noslēdza RTU komanda, kam trīs reizes izdevies izcīnīt godalgas. Līdzīgi vārdi sakāmi arī par VBFK vienību, kas palika pēdējā, astotajā, vietā.

Tiesa, abas blices šosezon iespēlēja virkni jaunu spēlētāju, iespējams, ka „augļi” gaidāmi pēc sezonas vai pāris.

Toties labi sezonu aizvadīja „TUC/FTA” vienība, vairākkārt pierādot, ka disciplīna „sit” meistarību. „Oranžie” līdz pat 11.kārtai cīnījās par medaļām, bet izredzes faktiski zaudēja 12 minūšu laikā, zaudējot FK „Honda” pirmo trešdaļu ar 0:5 (mačs noslēdzās 4:5).

Latvijas Futbols

Statistika Rezultātu tabula

* Slīprakstā izceltās spēles noslēgušās pagarinājumā vai pēcspēles sitienos.

Kārtu pa kārtai

Rezultatīvākie spēlētāji

Fair-play

Vēsture

Reģionālie čempionāti

Paralēli Latvijas čempionātam notika arī reģionālie čempionāti, kuru uzvarētāji ieguva tiesības bez maksas piedalīties Latvijas kausa izcīņā.

Joprojām populārākā un masveidīgākā turnīra slavu bauda Jūrmalas domes kausa izcīņa, kurā šogad par galveno balvu sacentās 24 komandas, tiesa, astoņas no tām piedalījās tikai vienā no četriem posmiem. Par kausa ieguvējiem kļuva „Atlas” vienība, kas finālā ar rezultātu 6:3 pārspēja regulārā turnīra uzvarētājus FK „Zep”, bet trešo vietu izcīnīja– PDF „Kreiss”.

Par finālposma rezultatīvāko spēlētāju kļuva PFD „Kreiss” uzbrukuma līderis Edgars Rubenis, kurš sešos mačos pretinieku vārtsargus pārspēja astoņas reizes. Pa sešiem vārtiem guva FK „Zep” spēlētāji Nikolajs Kočerigins un Maksims Universals.

Ventspils čempionāts šosezon ritēja sešos posmos, un uzvarētāji tika noteikti pēc visu posmu rezultātu kopsummas. Par uzvarētājiem kļuva „Honda Juniors” futbolisti, kas ieguva 47 punktus no 63 iespējamajiem, tostarp triumfējot trešajā, ceturtajā un piektajā posmā.

Otrās vietas ieguvēji – „Ventspils termināls” – atpalika par veseliem deviņiem punktiem, toties cīņā par sudraba godalgām tuvākos sekotājus – „Depo” – apsteidza tikai par vienu, bet vēl par aci mazāk „Liepājas papīra” vienībai.

Valmierā reģionālais turnīrs tika izspēlēts vienā dienā – pilsētas svētku ietvaros 8.jūlijā. Turnīrā piedalījās piecas komandas, bet par uzvarētājiem, izcīnot uzvaras visās četrās spēlēs, kļuva komanda „Pro”. Otro vietu ieguva „Gaujmalas koki”, bet trešo – „OZ”.

Kuldīgā tika izspēlēts „Domo kauss 2012”.

Sešu komandu konkurencē par uzvarētājiem kļuva RTU, kas finālā ar 3:2 pārspēja VBFK. Trešo vietu ieguva Turlavas vienība. Par turnīra labāko spēlētāju tika atzīts VBFK un Latvijas izlases vārtsargs Ritvars Cinītis.

Kausa izcīņā otro reizi triumfē FK „Honda”

Latvijas pludmales futbola sezona noslēdzās ar kausa izcīņu, kas 11. un 12.augustā notika nesen atklātajos smilšu futbola laukumos Kuldīgā. Par Latvijas Futbols

kausa ieguvējiem otro reizi vēsturē kļuva Ventspils FK „Honda” futbolisti, kas finālā pēcspēļu sitienu sērijā ar 3:2 pārspēja RTU.

Kausa izcīņas nolikums paredzēja, ka vispirms visām komandām jāsacenšas apakšgrupās, pēc kā katras apakšgrupas, un tādu pavisam bija četras, divas labākās komandas turpināja cīņu par galveno balvu.

Priekšsacīkstēs lieli pārsteigumi izpalika – visas septiņas Latvijas čempionāta komandas kvalificējās izslēgšanas spēlēm. Pie mazajiem pārsteigumiem pieskaitāmi „Liepājas papīra” uzvara 4:3 pār Latvijas čempionāta bronzas medaļu ieguvējiem „Jaunais dinamietis”, kas liepājniekiem ļāva ieņemt pirmo vietu grupā, valsts čempionu „Kreiss” zaudējums 5:6 VBFK, kā arī „Skonto” FK maz pārliecinošā uzvara – 6:5 papildlaikā – pār Ventspils „Depo 14”.

No četrām ceturtdaļfinālu cīņām divas aizritēja ļoti aizraujoši. Tā „TUC/FTA” mačā ar VBFK pusotru minūti līdz spēles pamatlaika beigām panāca 1:2, tomēr „izraut” neizšķirtu neizdevās – 1:3, bet „Kreiss” tikai pagarinājumā pieveica „Skonto” FK – 3:2. Pārējos divos ceturtdaļfinālos diemžēl nopietna spēkošanās izpalika: FK „Honda” ar 9:1 sagrāva „Jauno dinamieti”, bet RTU ar 14:3 pārspēja „Liepājas papīru”. Tā nu, identiski kā pērn, pusfinālos iekļuva A un C grupu komandas.

Pusfinālos spēles, kā jau varēja paredzēt, bija daudz līdzīgākas un intriģējošākas. Lai arī FK „Honda” mačā ar VBFK jau piektajā minūtē panāca 3:0 savā labā, tomēr pretinieki nepadevās un līdz pirmās trešdaļas beigām samazināja rezultāta starpību līdz minimumam 2:3. Otrajā trešdaļā ventspilniekiem izdevās atjaunot trīs vārtu pārsvaru

noslēdzās otrā pusfināla cīņa.

Fināls izvērtās fināla cienīgs. Jau pieminētais A.Baumanis mača 22.minūtē beidzot atklāja rezultātu, bet Nikolajs Kazačuks septiņas minūtes līdz spēles pamatlaika beigām panāca izlīdzinājumu 1:1. Vairāk vārti no spēles netika gūti ne pamatlaikā, ne pagarinājumā, kas nozīmēja, ka uzvarētāju

Par finālposma rezultatīvāko spēlētāju kļuva PFD „Kreiss” uzbrukuma līderis Edgars Rubenis, kurš sešos mačos pretinieku vārtsargus pārspēja astoņas reizes.

– 5:2 un 6:3, taču ikreiz VBFK vienus vārtus atguva.

Beigu beigās tomēr skaistu, bet smagu uzvaru svinēja FK „Honda” – 6:4.

Pirms otrās pusfināla cīņas par spēles favorītiem tika uzskatīti „Kreiss” vīri, taču RTU komanda domāja citādāk. Turklāt „studentiem” padevās pats spēles sākums (sestajā minūtē 2:0), kas mačā starp divām spēkos līdzvērtīgām komandām bieži vien ir izšķirošs faktors. Trešdaļas izskaņā „Kreiss” pievilka līdz 2:3, bet par lūzuma punktu, kā izrādījās nedaudz vēlāk, kļuva Andreja Baumaņa panākums 19.minūtē – 4:2. Ar šādu rezultātu arī

Statistika Rezultātu tabulas A apakšgrupa

B apakšgrupa

C apakšgrupa D apakšgrupa Latvijas Futbols

noskaidrošanai nepieciešami pēcspēles soda sitieni jeb tā skautās „pendeles”. Arī tās ritēja dramatiski: pirmo sitienus realizēja abu komandu spēlētāji, kam sekoja kļūdas otrajā sērijā, precīzi trešie piegājieni un kļūdas ceturtajā sērijā. Visbeidzot mača liktenis tika izšķirts vien ar piekto piegājienu, pēc kura līksmot varēja FK „Honda”, kas vicečempionu titulam nu pievienoja arī kausa ieguvēju godu. Starp citu – otro reizi trīs gadu laikā.

Latvijas kausa izcīņu tāpat kā Latvijas čempionātu rīkoja FTA.

Statistika Rezultﾄ》u tabula

A apakﾅ｡grupa

B apakﾅ｡grupa

C apakﾅ｡grupa

D apakšgrupa

Izslēgšanas spēles Ceturtdaļfināli

FK «Honda» - Jaunais dinamietis» 9:1 VBFK - «TUC/FTA» 3:1 «Liepājas papīrs» - RTU 3:14 «Skonto» FK - «Kreiss» 2:3

FK «Honda» - VBFK 6:4 RTU - «Kreiss» 4:2

FK «Honda» - RTU 1:1 (3:2 pēcspēles s.s.)

Pusfināli Fināls

Vēsture

„Dinamo Lat” izcīna trešo vietu Baltijas līgas čempionu

Ilgus gadus Latvijas čempionāts nebija iedomājams bez „Dinamo Lat” komandas. Vēl vairāk – kopš pirmajām pašmāju meistarsacīkstēm 2007.gadā „dinamieši” trīs reizes (2007., 2008. un 2010.gadā) kļuva par čempioniem, bet vēl divas (2009. un 2011.gadā) ieguva sudraba godalgas. Taču šovasar vienība valsts meistarsacīkstēs nestartēja, iespējams – lai koncentrētu spēkus Baltijas līgas čempionu turnīram.

Sacensību priekšsacīkstēs piedalījās astoņas komandas no Baltkrievijas, Krievijas (Kaļiņingradas), Latvijas, Lietuvas un Polijas, četrām labākajām iekļūstot superfinālā, kas tika aizvadīts 1. un 2.septembrī Baltijskā (Kaļiņingradas apgabals). Arī tajā „Dinamo Lat” nekļuva par peramajiem zēniem, bet, ar 7:3 mačā par trešo vietu pārspējot Soļigorskas (Baltkrievija) „Gornjak”, ieguva bronzas medaļas.

Par uzvarētājiem kļuva «Kronštadt-Promenad» (Baltijska), kas finālā pieveica vēl vienu baltkrievu vienību – Borisovas „BATE”.

Šo sacensību norise plānota arī nākamgad, viens no posmiem, iespējams, notiks Latvijā.

Izlase atgriežas starptautiskajā apritē

Paradoksāli, bet neskatoties uz visnotaļ augsto nacionālā čempionāta līmeni, pludmales futbola izlase oficiālos FIFA vai UEFA turnīros nebija startējusi kopš 2009.gada, kad Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā Spānijā piedzīvoja zaudējumus visos trijos apakšgrupas mačos un tālākām cīņām, saprotams, nekvalificējās.

Neskatoties uz to, ka valstsvienībai joprojām formāli bija galvenais treneris, faktiski tā eksistēja tikai uz papīra, un pēdējo spēli aizvadīja 2011. gada 29.jūlijā, kad „Jaunā viļņa” turnīra ietvaros ar 4:7 piekāpās Igaunijas vienībai, rezultātā paliekot trešajā vietā četru komandu konkurencē, apsteigta vien Kaļiņingradas klubu izlase. Ņemot vērā, ka aizvadītajā vasarā atkal tika izspēlētas ceļazīmes uz Pasaules kausa finālturnīru, jaunizveidotā LFF Telpu un pludmales futbola komiteja par vienu no 2012.gada prioritātēm izvirzīja tieši pludmales futbola izlases „reanimēšanu”.

No organizatoriskā viedokļa tas izdevās godam.

Jautājums par pludmales futbola izlases startu

Latvijas Futbols

Jautājums par pludmales futbola izlases startu pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā tika iekļauts jau pirmās komitejas sēdes dienas kārtībā. pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā tika iekļauts jau pirmās komitejas sēdes dienas kārtībā. Tika izvērtēti visi valstsvienības galvenā trenera potenciālie kandidāti, no kuriem diviem piemērotākajiem – līdzšinējam trenerim Valtam Būmanim, kā arī 2011. gada Latvijas čempionu „Skonto” FK trenerim Mihailam Buselam tika piedāvāts sagatavot savu redzējumu (programmu) par pludmales futbola izlases gatavošanos un startu pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kā arī ilgtermiņa attīstības plāniem. Pēc abu kandidātu uzklausīšanas komiteja nolēma galvenā trenera amatā iecelt M.Buselu.

Izlase gatavoties svarīgajam turnīram, kas no 1. līdz 8.jūlijam līdz notika Krievijas galvaspilsētā Maskavā, sāka laikus – 5.jūnijā, kad FTA pludmales futbola laukumā Mežaparkā tika aizvadīts pirmais koptreniņš. Sākotnēji gatavošanās posmu bija plānots aizvadīt Jūrmalā, taču pēc valstsvienības kandidātu, no kuriem lielākā daļa ir rīdzinieki, lūguma tika pārcelta uz Mežaparku. Pirmajā treniņā draudzīgā atmosfērā piedalījās 15 kandidāti, bet pavisam sākotnējā paplašinātajā kandidātu sarakstā

tika iekļauti 28 spēlētāji. Savainojumu dēļ gan gatavošanās, gan turnīrs diemžēl gāja secen diviem no potenciālajiem izlases līderiem - Dmitrijam Jakovļevam un Iļjam Afanasjevam, bet valstsvienības ilggadējais pamatvārtsargs Aigars Bondars traumu guva jūnija vidū, kā rezultātā steidzamā kārtā tika izsaukts „Skonto” FK pārstāvis Vjačeslavs Cunskis, kurš ar pludmales futbolu tuvāk iepazināt vien pāris mēnešus iepriekš. Tomēr tieši Vjačeslavs jau turnīra gaitā kļuva par izlases pirmo numuru, kaut arī sākotnēji pamatvārtsarga lomai tika gatavots Ritvars Cinītis. Tāpat izmaiņas bija vērojamas priekšējā līnijā – meistarīgu uzbrucēju deficīta situācijā M.Busels no izlases galvenā trenera pārtapa par spēlējošo treneri.

Treniņi ilga līdz 27.jūnijam, kad tika nosaukti tie 12 spēlētāji, kas iekļauti valstsvienības sastāvā startam Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā. Viņu vidū seši debitanti, kas līdz tam nebija aizvadījuši nevienu spēli, bet tikai trijiem – M.Buselam, Andim Dombrovkim un Gatim Rožkalnam – bija Pasaules kausu kvalifikācijas turnīru pieredze. Vēl trīs iepriekš Latvijas Futbols

bija piedalījušies pārbaudes spēlēs un neoficiālos turnīros. Izlasē bija pārstāvētas sešas no astoņām nacionālā čempionāta komandām. Interesanti, ka sastāvā netika iekļauts neviens pārstāvis no tā brīža līdervienības, vēlākajiem čempioniem „Kreiss”, tāpat neviena pārstāvja nebija no Ventspils FK „Honda”, kas vēlāk izcīnīja Latvijas čempionāta sudraba medaļas, bet visplašāk pārstāvētas – pa trim spēlētājiem – bija FC „Raita”, „Skonto” FK un RTU komandas. Pa vienam pārstāvim deleģēja „Jaunais dinamietis”, „TUC/FTA” un VBFK vienības.

Latvijas izlase Maskavā sacentās par vienu no četrām (FIFA aizvadītajā sezonā izņēmuma kārtā vienu Eiropas komandām paredzētu vietu piešķīra Okeānijas reģionam) Eiropas kontinentam paredzētajām ceļazīmēm uz Pasaules kausa finālturnīru, kas nākamajā gadā risināsies Taiti.

Turnīra reglaments paredzēja, ka vispirms visas 24 komandas sacentās priekšsacīkstēs – sešās grupās pa četrām vienībām katrā, pēc kā 16 labākās (visu apakšgrupu pirmo divu vietu ieguvējas, kā arī četras labākās no trešo vietu ieguvējām) turpināja cīņu par kvalificēšanos finālturnīram. Kā izrādījās vēlāk, lai kvalificētos otrā posma sacensībām, pietika ar trim punktiem un -1 vārtu attiecību pirmā posma trijās spēlēs. Diemžēl Latvijas izlasei neizdevās sasniegt pat tik daudz ...

Izloze lēma, ka mūsu komandai jācīnās A apakšgrupā ar vienu no turnīra galvenajiem favorītiem

Krievijas izlasi, kā arī Polijas un Vācijas komandām.

Pirms turnīra tika lēsts, ka vācieši jāuzvar jebkurā gadījumā, bet uzsmaidot veiksmei kāds punkts „aizķerams” arī mačā ar poļiem. Pirmajā spēļu dienā mūsu valstsvienība, vārtus gūstot Sergejam Vasiļjevam un Oļegam Kravčenko, ar 2:9 (0:2, 0:4, 2:3) piekāpās Krievijas izlasei, bet poļi tikai ar 2:1 pārspēja Vāciju. Diemžēl vēlāk kļuva skaidrs, ka nevis Polijas izlase kļuvusi vājāka, bet gan vācieši spēruši krietnu soli uz priekšu savā izaugsmē, jo nākamajos mačos Latvijas izlase zaudēja gan poļiem, turklāt pamatīgi – 3:11 (0:7, 1:2, ), gan vāciešiem – 1:2 (0:1, 0:1, 1:0). Pret Polijas izlasi visus trīs vārtus mūsu komandas labā guva Andis Dombrovskis, bet pret poļiem vienīgais panākums S.Vasiļjeva rēķinā.

Rezultātā pēdējā vieta grupā un mājupceļš skumjā noskaņojumā.

Tomēr pludmales futbola izlases atjaunošana jau pats par sevi ir nozīmīgs notikums Latvijas futbola dzīvē. Jāuzsver, ka komanda gan gatavošanās posmā, gan sacensībās tika nodrošināta ar visu nepieciešamo – inventāru, treniņu un spēļu formām, ūdeni, transportu, u.c. Tāpat jāpiebilst, ka, neskaitot spēlējošo treneri M.Buselu, Latvijas izlases spēlētāju vidējais vecums aizvadītajā pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā bija tikai 26 gadi, kas pludmales futbolam ir ļoti maz. Citiem vārdiem sakot – izlase tika veidota ar perspektīvu, kas nozīmē, ka panākumi neizpaliks!

Latvijas pludmales futbola izlases sastāvs Vārtsargi

Laukuma spēlētāji