FEJS Latvija žurnāls 2010

FEJS

A J I V T LA

Forum for European Journalism Students

Kas ir Tavā notikumu epicentrā?

žurnāls

2010

Foto: Paul Mundthal, Youthmedia.eu

Sveiks, lasītāj!

Tavos nagos un uzmanības centrā ir nokļuvis FEJS Latvija veidotais žurnāls “Tavā notikumu epicentrā”.

Bet kas tas tāds un ar ko to ēd? Tā ir atblāzma no mūsu nesenā projekta, kurā varbūt arī Tu ņēmi dalību - 10 mēnešu laikā pastāstot mums, kas tevi satrauc un kā tu interpretē šo pasauli dažādos tematu spektros. Kopā visa projekta laikā esam saņēmuši 77 rakstus, un jāpiebilst - bija rakstītāji, kas pat vairākas reizes padalījās ar savu skatījumu par Latvijā un pasaulē aktuālām tēmām.

Ir gājis raibi - esam saņēmuši gan izcilus, apbrīnas vērtus rakstus, kuros autoram ne vien ir sanācis ieskicēt kādas problēmas aktualitāti, bet apskatīt to no dažādām šķautnēm un arī aizraut lasītāju, izraisot dažādu emociju gammas. Diemžēl netrūka arī rakstu, kuros tika nemākulīgi atreferēta temata aprakstā ieskicētā pamatdoma - bet arī tādi raksti ir nepieciešami tāpēc vien, lai izvērtētu, un apjaustu, ka vēl ir, kur augt. Arī mēs neesam perfekti, tikai cilvēcīgi un kļūdīties ir tas, ko mums ir ļauts darīt, ar norunu laboties. Par to, cik izdevies vai neizdevies bijis šis akadēmiskā gada garumā realizētais projekts, var spriest pēc Jūsu aktivitātes - neskatoties uz tuvojošos sesiju visvairāk rakstu bijis iesūtīts šā gada janvārī par līdzdalību mediju realitātē, tikpat vitāli svarīgs bijis diskusijai izvirzītais jautājums par bezdarbu - lai arī daudzos rakstos atblāzmojās latviešu mentalitātei raksturīgais ironiskums un dažbrīd arī žēlabas, tomēr tuneļa galā vienmēr parādījās idejas par to, kā paša vai kopīgiem spēkiem tikt laukā no šī bezdibeņa. Arī zaļais dzīvesveids un Planētas saglābšana nav tikusi atstāta novārtā. Dzīvojam kā mākam un kā mums labpatīk, cik zaļi - tas jau no katra paša atkarīgs.

Lai tev patīkama lasīšana!

Tavs

FEJS Latvija

Online rakstu konkurss “Tavā notikumu epicentrā” tika realizēts FEJS Latvija mājaslapā http://lv.fejs.org [starptautiskās FEJS lapas rekonstrukcijas dēļ šobrīd nedarbojas]

Paldies LU Fondam par sagādātajām 10 flešatmiņas kartēm konkursa uzvarētājiem!

Piesakies ziņām par iespējām žurnālistikā: fejs.latvija@gmail.com

Rakstu vērtēšana katru mēnesi notika, piedaloties 3 FEJS Latvija biedriem, LU Fonda un mediju pārstāvim. Mediju pārstāvis katru mēnesi tika izvēlēts, pamatojoties uz tēmas atbilstību mediju cilvēka darba profilam. Paldies par sadarbību!

Septembrī - Ieva Alberte, laikraksts Diena Oktobrī - Ansis Bogustovs, Viss Notiek Novembrī - Diāna Kārkliņa, laikraksts Diena Decembrī - Ģirts Kasparāns, laikraksts Diena; Didzis Melbiksis, politika.lv, ir.lv, Ziemeļu stāsti Janvārī - Aija Rozenšteine, LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūts Februārī - Kristaps Pētersons, Viss Notiek Martā - Linda Bodniece, esilabs.lv Aprīlī - Sandijs Semjonovs, Vides Fakti Maijā - Andris Saulītis, laikraksts Diena Jūnijā - Ināra Egle, laikraksts Diena

Projektu koordinēja un realizēja: Marta Podniece Agnija Kazuša

SATURS 4

Nekā personiska 5 Trīs bruņurupuči 7 Globālās ikonas Tavās - manās mājās 8 Meklējot neesošu ideālu 9Pasaka vārdā Malta sabiedrības integrācijas attīstība.

10 Latvijas Vai esam piemērs Eiropai?

Eiropeisko 12Par es vai ES? daudzajām mecenātisma sejām 14Starp DiaBLOGS [dialogs] ar sevi. Vai ir romantiski būt nabadzīgam studentam? mecenāti 15 Mūža 16 Meklējot Pozitīvo

17Kā mūs redz pasaulē?

18 Mikrožurnālist, kas tev šodien padomā? ceļojums tavā gliemežnīcā 19 Mēles Trauslā pasaule

20 Galdnieka romāns un rakstnieka naglas attiecībām un atkarību 21Par Kā Tu [pie]dalies šodienas mediju pasaulē?

22 Tulkotāja darbs: skaistā, jaunā pasaule?

23Bezdarbs - ciklops ar vienu aci Ar Bezdarba bubuli cīnoties 24Kad runča nav mājās, peles pa galdu danco

25Notici ātrāk. Ceri augstāk. Mīli stiprāk.

26 Indra Špela – grūtākās pretestības ceļa gaitās 27Mana veiksmes dienasgrāmata 28 Pasaule sākas te vienoti mēs varam palīdzēt mūsu planētai 29 Tikai Lai pasaule ir mūžīga un skaista 30 Mūsdienu Apokalipse vai cunami pēc izsaukuma 32 Dzimumu lomas: par kopīgo un atšķirīgo

33 Lai panāktu dzimumu līdztiesību, ir jāizravē vesels nezāļu dārzs... darītu tieši TU? 34Ko Politikas “krēsls”

Redaktore: Marta Podniece, FEJS Latvija Dizains: Marta Podniece, FEJS Latvija Vāka foto: Clara Nebeling, Youthmedia.eu

SEPTEMBRIS 2009 Globālās ikonas Tavās mājās Piedalījās: 13 autori

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

- Labvakar!

- Labvakar!

Un katrs ātri nozūdam savās durvīs. Nekā personiska. Šajā stāvā ir tikai četri dzīvokļi, mēs dzīvojam līdzās, bet nezinām viens otra vārdu, nekad neatļaujamies neko vairāk par sasveicināšanos. Nekā personiska. Kā biznesā. It kā arī dzīvošana kaimiņos jau būtu kļuvusi par biznesu un mēs paši par viens otram līdzās savu uzņēmumu telpas īrējošiem konkurentiem. Neitrāli cilvēki, neitrālā situācijā gatavi viens otram iedot izdegušu spuldzīti vai sāli. Bet, tiklīdz konkurents vēlētos paplašināt savu uzņēmējdarbību uz manas platības rēķina un viņam pietiktu līdzekļu mērķa sasniegšanai, viņš panāktu savu un man nāktos meklēt citu pajumti. Ja nesot mantas uz mašīnu, kāpnēs mēs nejauši satiktos, bijušais kaimiņš visticamāk novēlētu visu labu un piebilstu, ka viņam nav nekādu personisku iebildumu pret mani. Tikai bizness, nekas vairāk.

Vēl gadus 50 atpakaļ, kad viens iedzīvotājs mājā nopirka televizoru, vakaros pie viņa sanāca visi kaimiņi noburti lūkoties zilajā ekrānā.

Nereti aizsēdējās, kāds tikai ap pusnakti atcerējās, ka atstājis uz plīts zupas katliņu, kāds pavisam piemirsa, ka jau četros jāceļas, lai paspētu uz savu rīta maiņu darbā. Bet eksistenciālisti šaurās piesmēķētās virtuvēs vēl no pirmskara laikiem turpināja savus karstos strīdus par cilvēku atsvešinātību.

Kaimiņi vairs neiet viens pie otra skatīties televizoru. Eksistenciālistu vairs nav, un neviens nerunā par atsvešinātību. Lietišķas sarunas nenotiek šaurās virtuvēs ar nodrupušu apmetumu, bet kafejnīcās ar modernu interjeru un laipnu apkalpošanu, kurā nav nekā personiska.

Tumsu pāršķeļ Nokia reklāmas zibšņi, lieliem burtiem vēstot, ka sācies Connecting people laikmets. Mobilā tīklā vienotu cilvēku attiecībām jābūt mobilām un lietišķām, tajās nav laika virtuves strīdiem. Nav laika pat paskatīties sarunu biedra sejā, jo jāpaspēj izteikt kompliments par to, ko neesi pat lāgā redzējis. Ja nav nekā personiska, tad anonīms kompliments ir labākais kompromiss, lai nebūtu gluži jāklusē.

- Čau! Tev baigi labi piestāv zils krekls!

- Čau, bet man nemaz nav zila krekla.

- Ai, piedod, nepamanīju. Bet tāpat baigi forši. Un kā tev iet? Labi, jāskrien, bija baigais prieks tevi satikt.

Kritika vai pat strīdi pieder tuvībai un tuvība nepazīst steigu, tāpēc steigas laikmets negrib pazīt tuvību un nekas neko nevēlas pielaist pārāk tuvu. Bailes par informācijas drošību. Bailes no kārtējās infekcijas uzliesmojuma. Bailes nepaspēt. Connecting people – atgādina balss, kura dzidrināta neskaitāmos studijas filtros, rūpīgi izdzēšot audiofailā katru frekvences joslu, kurā laiks rit lēnāk un cilvēki satiekas, lai strīdētos un runātu, nejauši uzgrūžas viens otram un atvainojas, nevis paskrien garām neievērojot. Connecting people laikmetā var sazvanīties un tam obligāti nav jābūt nekam personiskam, vienkārši zvans par neatliekamu darījumu tikšanos vai zvans, lai nobalsotu par mehāniski iestudētām kustībām televizorā.

Zvans paglābj no neveiklām situācijām, kurās tev jāatceras, ka esi personība. Paglābj no neveiklas mīņāšanās sarunu biedra priekšā, no skatiena, kuru var pārprast. Takas, uz kurām agrāk varēji nobīties, nejauši uzduroties svešiniekam vai pašam sev, pārvērstas zemesgabalu robežās vai ceļos, kas ved uz veikalu, gar ceļu un robežu malām mirgo vitrīnas. Tajās nav ne tevis, ne svešinieka, nejauši atspulgi tur pārslīd manekenu sejām. Ne atspulgiem, ne manekeniem vislabāk zināms, ko nozīmē nekā personiska. Vitrīnu stiklā, caurspīdīgas matērijas līmenī starp cilvēku un atspulgu pasauli glabājas nekā personiska noslēpums. Lai slēptu kāpnes, kas ved pie noslēpuma atminējuma, caurspīdīgajām dzīlēm pārvilkts drošības tīkls, uz kura lieliem burtiem zvēro atgādinājums – Connecting people.

Balsojumā par „Dejo ar zvaigzni” šovakar piedalījušies 38% Latvijas iedzīvotāju. Tu esi viens no viņiem. Pasaules čempionāta hokejā translāciju kopumā skatījušies 83% iedzīvotāju. Tu esi viens no

4

Edmunds Frīdvalds

NEKĀ PERSONISKA viņiem. Viens .Nekad ne viens. Bet vienpati - pilsētas partizānu, kas nakts aizsegā mēģinās ar nagiem, dziļi savainojot pirkstus līdz asinīm, noskrāpēt no sienas melīgos uzrakstus, arestēs un sodīs tikai par to, ka viņš negrib būt viens no, negrib domāt un just korporatīvi, strādāt korporatīvi. Negrib priecāties un dzīvot korporatīvi. Nekā personiska, tikai bizness. Tu nedrīksti bojāt privātīpašumu pat tad, ja tas melo acīs skatīdamies. Tu piederi svešam privātīpašumam, tu esi tikai tūrists un klīsti pa šaurām ejām, baidoties nejauši aizķert kādu no ikonām, kas nepieder tev.

Reklāmu stendi aicina mani iegleznot sevi tajos, solot, ka tas palīdzēs labāk izteikt manu personību. Es piekrītu un nedzīvi smaidoša klientu apkalpošanas daļas darbiniece man lūdz aizpildīt anketu.

Anketā nav piedāvāts atbildes variants, ka mana personība varbūt atrodas kaut kur pavisam tālu ārpus šo stendu rāmjiem vai mobilo tīklu uztveršanas zonas. Nav pat jautājuma, ko es saprotu ar vārdu personība, jo personību fabrikā nedrīkst būt nekā personiska. Tikai bizness.

Man iesprauž rokā otu un piedāvā uzgleznot manis paša ikonu, kura neslavēs ne zemi, kurā iespraustas reklāmas stenda asās kājas, ne debesis, kas dod tam gaismu, ne mani, kas sarāvies uz šī vāji apgaismotā zemes pleķīša stenda pakājē. Nospiežot šo ikonu uz sava monitora, jūs nenonāksiet ne par soli tuvāk man, ne sev, mobilo sakaru ātrums jūs acumirklī nogādās pie kāda mobilā sakaru operatora vai jauna bankas pakalpojuma reklāmas. Jums tiks dota vienīgi izvēle izvēlēties, kurš no šiem pakalpojumiem labāk izteiktu jūsu personību. Bet atcerieties atspulgus skatlogos, atcerieties manekenu stingos skatienus – nekā personiska! Tikai bizness.

Globālajā lietišķo attiecību laikmetā zem ikonas iedegtā svecīte dod tikai vēsu gaismu, kuras pietiek, lai ieraudzītu nākamā darījuma aprises, bet nesilda, jo siltums palika tajās mājās, kur cilvēki, piespiedušies viens otram, aizrautīgi skatījās televizorā, kā gaisā paceļas pirmais kosmosa kuģis. Tagad šajās mājās cilvēki, kurus pārsteigt vairs nespēj nekas, caur ekrānu nolūkojas pēc darba aizmigušajos mājiniekos. Pēc visas šīs steigas miegs ir tik dziļš, ka gulošie pat nesakustas, kad cilvēki ekrāna tajā pusē ar nazi švīkā kineskopa stiklu un draud izlauzties no savas atspulgu un manekenu valstības. Taču pat viņu draudos nav nekā personiska. Viņu atrašanās televīzijā ir tikai bizness. Viņi pat nevēlas zināt, kā sauc guļošo, ko viņš redz sapņos un vai nav piemirsis, kā ir sapņot nomodā.

Bet es jau esmu pamodies un izslēdzu televizoru. Man jāsteidzas.

Pastkastītē ikmēneša mobilā telefona rēķins. Nekā personiska. Tikai skaitļi. Arī šis rēķins ir ikona, kurai sekojot, nonākšu pie bankomāta un aiz tā stikla ieraudzīšu jau nākamās ikonas, kuras man ļaus kārtot rēķinus, neskatoties acīs un nemulstot, it kā mēs darītu ko tādu, kas nav jāredz citiem. Tikai salokot rēķinu somā, pamanu, ka kāpņutelpas grīda ir tīra, bet man nav laika priecāties par svaigi mazgātu kāpņu smaržu.

Es nekad neesmu redzējis pastnieci, kas iemetusi manā pastkastītē šo rēķinu, neesmu redzējis sētnieci, kas tik smaržīgas izmazgā manas kāpnes. Mēs eksistējam viens otram līdzās, viens otru neredzot, sarunājamies caur bankomātu un televizoru ekrānu cietajiem stikliem. Mūs nekad nevar satikt, jā. Kā orientēšanās sacīkstēs skraidot no vienas ikonas līdz otrai, katrā mirklī es esmu jau kaut kur citur, tikai ne šeit. Kaut ko vairāk par aukstu gaismu izstarojošām ikonām varbūt varētu pastāstīt mans skatlogos apmaldījies atspulgs, kuru nav grūti sajaukt ar mani, ja nepārkāpj robežu un saruna norit pustumšā drēgnā telpā, kurā nevar būt nekā personiska, jo sarunu biedrus šķir triecienizturīgs stikls, bet sienu apdares materiāls slāpē ikvienu frekvenci, kas ļautu atšķirt sarunu biedru balsis. Uz ielas gaisā paceļas izbiedēts baložu bars. Pa pēdām ikonām es iznāku pasaulē, kurā nav robežu, pasaulē, kurā pārnākot pēc darba, varbūt vairs nebūs arī manu māju.Un nekā personiska.

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija Bandiera

„Vēsturē vienmēr ir brīdis, kad nepieciešams kaut ko darīt. Tagad ir pienācis laiks. Pēc pusgada vai gada būs jau par vēlu.” (Jans Palahs) Vai jums reizēm nešķiet, ka dzīve sastāv no sīkumiem? Nē, nevis no sīkumainības (kaut gan arī no tās), bet no tādiem maziem gabaliņiem, kurus, sakratot gluži kā kaleidoskopā, veidojas zīmējums. Ikona .

Viss sākās pelēcīgā septembra svētdienā. Pamodos nikna, jo iepriekšējā vakarā pie manas mājas iedzēruši urlas aizskāra kādu garāmejošu jaunieti. Nejēdzība gan ilga apmēram minūti. Taču pat pa dzīvokļa logu varēju redzēt, ka meitenei ir nepatīkami, ja viņu nelaiž garām. „Ko es tur varēju paspēt?!” centos sevi mierināt. Taču mans nešpetnums tik vienkārši mierā nelikās. Svētdienas rītā pamodos agrāk, nekā parasti. „No rīta piecēlos, nomazgājos, apģērbos. Tad es aplaupīju banku.”

Atceraties? Filmā „Novērotāji” kāds puisis mēģina uzrakstīt eseju par savu dienas kārtību.

Neuztraucies, lasītāj! Svētdienas rītā es pamodos, nomazgāju seju no iepriekšējā vakara murga, uzvilku treniņtērpu un aizgāju pusstundu uzsist pa boksa maisu piemājas mežā. (Acīmredzot dzīvoju vienā rajonā ar sporta skolas audzēkņiem. Kurš gan vēl būtu varējis ierīkot šo improvizēto trenažierzāli priežu pavēnī?)

Dienas pirmajā pusē rajons ir kluss. Pēc vieniem sāk pamatīgi līt. Ar nopūtu atšķiru TV programmu. Latvijas televīzijas 7.kanāls ir iecerējis demonstrēt dokumentālo filmu „Mūzikas partizāni”. Anotācijā lasāms: „Tā stāsta par jauniem baltkrievu rokmūziķiem, kurus neapmierina Lukašenko režīms, viņi kategoriski vēršas pret to. Ar savām dziesmām, brīvajiem uzskatiem, ar savu uzvedību un netradicionālo apģērbu viņi pauž savu protestu. Šo jauniešu kredo formulēts viņu dziesmas vārdos: „Ja tu baidies, tad nekad neko nespēsi mainīt...” “Viņi nebaidās...”

Jauki. Protests ir mans otrais vārds. Ieslēdzu televizoru. Šķiet, ka filma aizzib tikai piecās minūtēs, kaut gan ir desmitreiz ilgāka.

Kad tā beidzas, pieķeru sevi dungojam: „Esmu dzimis ziņotāju, nozagtu ūdenskrānu un izpostītu katedrāļu valstī. Un es palikšu šeit.” Pasmīnu.

Kāds, pašam to neapzinoties, ir dokumentējis manas biogrāfijas sākumu Dzintarzemē. Var saprast, kāpēc LTV rāda šo filmu tieši tagad – laikā, kad daudzi jaunieši apsver iespēju pamest Latviju. Savas problēmas ar cita nelaimi mēģināt lāpīt... nez, kas no tā varētu sanākt?!

Tomēr filma aizķer. Vispirms jau rokvienības N.R.M. solista seja, izpildot šīs grupas, iespējams, visaizraujošāko dziesmu „Trīs bruņurupuči” («Тры чарапахі»). Dziedāt baltkrievu valodā, starp citu, ir viena no šīs zemes jauniešu protesta formām. Padomju laikā aizsāktā rusifikācija ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko gādību turpina zelt vēl aizvien. Taču tas nav pats ļaunākais. Baltkrievijā pazūd cilvēki.

Dokumentālajā filmā „Mūzikas partizāni” ir iekļauti kadri no kādas demonstrācijas. Dalībniekiem rokās ir portreti, kuros redzama jauna, simpātiska vīrieša seja. Fotogrāfiju tur arī pusaugu zēns. „Kur tavs tētis?” viņam jautā filmēšanas grupas pārstāvis. Puika nenoturas un, asaras valdot, aizgriežas prom.

Raksturojot notiekošo, viedokli pauž Svetlana Sugaka (Сьвятлана Сугака), baltkrievu pankroka grupas Тарпач (nu jau bijusī) soliste (patlaban viņa strādā Baltkrievijas Neatkarīgajā teātrī par režisora asistenti): „Baltkrievija ir valsts, kurā pazūd cilvēki. Vienkārši tāpat.

Pseidodemokrātija, kurā prezidents Aleksandrs Lukašenko ievēl pats sevi un valdību kritizējoši viedokļi ir aizliegti.”

Svetai ir nācies pabūt arī Okrestinas cietumā – septiņu dienu ieslodzījumā īsi pēc valsts prezidenta 2006.gada vēlēšanām. „Tādos apstākļos saproti, ka galvenais, kas dzīvē nepieciešams, ir rieciens maizes un tuvs cilvēks līdzās,” saka talantīgā vokāliste.

Grupa Тарпач (senajā baltkrievu valodā šis vārds nozīmē „mezglainas/sīkstas saknes”, taču tā sauc arī koka ieroci, ko izmanto laukos) ir Polijas festivāla Basowiszcza 2005.gada pirmās vietas ieguvēja. Festivālu finansē Polijas Kultūras programma jau kopš 1990.gada, un tajā tiek dota iespēja uzstāties jauniem baltkrievu rokmūziķiem, kuru koncerti viņu dzimtenē ir aizliegti. Lokāli Basowiszcza ir pazīstama kā baltkrievu Vudstoka. Festivāls notiek ik gadu Grodekā (precīzāk – lielā mežā šīs apdzīvotās vietas tuvumā), netālu no Polijas

pierobežas pilsētas Belostokas. Pat Baltkrievijas opozicionāru līdera Aleksandra Miļinkeviča dienaskārtībā ir bijis šī festivāla apmeklējums 2007.gadā .

Baltkrievi cenšas neskumt. Mūziķi ir atraduši iespēju, kā izpausties un vienlaikus ļaut uzzināt par sevi Eiropai. „Lai gan suņi rej, bēru ceremonija turpinās,” skarbi joko viens no filmas varoņiem. Pēc dokumentālā darba noskatīšanās saprotu, ka man ir iepatikusies baltkrievu mūsdienu mūzika, melnais humors un, protams, viņi paši.

Nākamajā dienā ar interneta starpniecību mēģinu uzzināt kaut ko vairāk par baltkrievu jaunajiem cilvēkiem. (Džeromam Deividam Selindžeram būtu, kur izvērsties.)

Vispirms ar nelielu izbrīnu (kā gan es to nepamanīju?! ak jā, tajā laikā strādāju!) konstatēju, ka poļu režisora Miroslava Dembinska (Mirosław Dembiński) filma „Mūzikas partizāni” ir demonstrēta dzimtajā Rīgā jau pagājušajā gadā – pasākuma Baltijas jūras forums 2008 ietvaros, kas norisinājās kinoteātrī K.Suns no 2008.gada 3.-7.septembrim.

Cik var spriest no atrodamajām ziņām, filma šogad ir rādīta arī Vācijas televīzijā. Svetlanas Sugakas sacīto par pseidodemokrātiju kāda televīzijas programmas apskata pirmajā rindkopā ir uzsvēris Vācijas preses izdevums Frankfurter Rundschau.

Tāpat 2006.gada vēlēšanu nakts notikumi Minskas Oktobra skvērā ir atbalsojušies pat Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) struktūrvienības – Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja – ziņojumā: „Vēlēšanu naktī aptuveni 10000 cilvēku sapulcējās Oktobra skvērā Minskas centrā. Kozuļina kungs un Miļinkeviča kungs, kuri vērsās pie ļaužu masām, izvirzīja pretenzijas par to, ka vēlēšanas ir tikušas falsificētas un tās nepauž tautas gribu. Viņi pieprasīja, lai 2006.gada 16.jūlijā tiktu noturētas demokrātiskas vēlēšanas. Lai gan varas iestādes sākotnēji atļāva piecu dienu ilgus protestus, milicija, kā ierasts, aizturēja protestētājus, kad viņi devās prom vai atgriezās skvērā, un aizkavēja cilvēkus ienest pārtiku, apģērbu vai segas protestētājiem.

Par spīti tam daudzas personas turpināja protestēt līdz 24.marta agram rītam, kad milicija izklīdināja demonstrāciju un arestēja pārējos protestētājus.

27.martā vien Minskas tiesās tika nolasīts spriedums vairāk nekā 200 cilvēkiem. Daudzos gadījumos apsūdzētajiem tika liegta jurista palīdzība un tiesu nolēmumi galvenokārt balstījās uz arestus veikušo milicijas darbinieku argumentiem, kuri bija uzaicināti par lieciniekiem. Ģenerālprokuratūra apstiprināja, ka vairāk nekā 500 personu, ieskaitot 21 ārvalstu pilsoni, ir tikušas arestētas vai apcietinātas, no tām 392 – notiesātas.

Milicija, tiesas un slimnīcas pastāvīgi atteicās nosaukt apcietināto, apsūdzēto un vardarbībā cietušo vārdus. Pazudušo cilvēku radiniekus tas noveda tuvu panikai, jo viņi staigāja no viena milicijas iecirkņa uz nākamo un vēlāk, kad Minskas ieslodzījuma vietas bija pārpildītas, – no pilsētas uz pilsētu, meklējot informāciju.”

2006.gada marta protesti ir ieskicēti arī laikrakstā Diena: „Latvijas vēstniece Minskā Maira Moora uz varas kontrolēto žurnālistu jautājumu, kādēļ ES valstu diplomāti apmeklē nesankcionētu mītiņu, atsaka, ka ieradusies uzzināt, kas laukumā notiek. No Baltkrievijas medijiem to neesot iespējams uzzināt.”

Iespējams, Latvijas vēstniecei nākamreiz vajadzētu apmeklēt jauno baltkrievu rokmūzikas festivālu Basowiszcza Polijā. Tur noteikti būtu iespējams uzzināt kaut ko vairāk par valstī notiekošo. Turklāt, kā informējis britu laikraksts Telegraph, ieeja ir bezmaksas. Paši baltkrievi, protams, cenšas aktualizēt savas problēmas pasaules sabiedrībā visiem iespējamiem līdzekļiem. To var redzēt, ielūkojoties arī Baltkrievijas Neatkarīgā teātra mājaslapā. Vēl šā gada 15. un 16.septembrī pašu mājās aizliegtā pagrīdes teātra trupa no Minskas uzstājās Vašingtonā ar izrādi „Jeans paaudze” («Поколение Jeans») un „Iepazīstot mīlestību” («Постигая любовь»). Pirmā ir brīvības cīnītāja autobiogrāfisks monologs, kas stāsta par viņa personības veidošanos kontrkultūras vidē, kur džinsi un Rietumu mūzika tika uzskatīti par brīvības simboliem. Otra luga ir balstīta uz reāliem notikumiem, kas norisinājušies ar Anatoliju Krasovski – biznesmeni, kurš atbalstīja baltkrievu opozicionārus, tāpēc tika nolaupīts un nogalināts.

Foto: George Papalashvili, Youthmedia.eu

Trīs bruņurupuči

5

SEPTEMBRIS 2009 Globālās ikonas Tavās mājās

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Izrāde notika Anatolija Krasovska un Baltkrievijas parlamenta vicespīkera Viktora Gončara piemiņai, kuri pazuda tieši pirms desmit gadiem – 1999.gada 16.septembrī. Anatolija sieva Irina (viņa patlaban dzīvo Vašingtonā) ir organizējusi pilsonisko iniciatīvu „Mēs atceramies”, kas izplata informāciju par Baltkrievijas pilsoņu politiski motivētu pazušanu un sniedz ziņas pasaules sabiedrībai par situāciju Baltkrievijā.

Izrāde „Iepazīstot mīlestību” ir stāsts, ko pavēsta sieviete, kura ir uzzinājusi par sava laulātā drauga nolaupīšanu un slepkavību. Pēc sākotnējā šoka viņas domas pievēršas nepasacītajiem vārdiem un neīstenotajiem sapņiem. Iestudējums apvieno atraitnes Irinas Krasovskas pieredzi ar līdzīgiem Āzijas, Dienvid - un Latīņamerikas sieviešu stāstiem. Par lugu „Iepazīstot mīlestību” un citiem darbiem baltkrievu Neatkarīgais teātris 2007.gadā izpelnījās Francijas Republikas Cilvēktiesību balvu .

Pašu mājās gan viss notiek detektīvstāsta cienīgā stilā, kā vēstīts kādā Krievijas telekompānijas NTV reportāžā. Aktieri katru dienu maina skatuves vietu: tas var būt īrēts dzīvoklis, bet nākamreiz – ārpilsētas māja. Tas viss notiek ne jau izklaides dēļ – reiz teātra trupu jau aizturēja.

Uz izrādi jāpierakstās iepriekš, pēc tam laimīgajiem, kuri to paspējuši, tiek zvanīts, sarunāta tikšanās vieta, tad viņus ved uz māju, kur notiks iestudējums. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai izrādes laikā neierastos milicija. Ir bijis arī tā. „Mēs esam kļuvuši par vienīgo teātri pasaulē, kur aktieri ir bijuši arestēti kopā ar skatītājiem,” Krievijas telekompānijai NTV stāsta dramaturgs un Baltkrievijas Neatkarīgā teātra dibinātājs Nikolajs Haļezins (Николай Халезин). „Mūsu pagrīdes statuss vairāk piesaista tieši jaunus cilvēkus. Pirmkārt, tāpēc, ka tematika ir aktuāla – tā ir saruna par mūsdienu Baltkrieviju.” „Mēs priecājamies, ka kaut ko tādu pie mums ir iespējams paskatīties,” atzīst kāds puisis. „Taču neesam visai priecīgi par to, ka tikai šādos apstākļos.”

Reportāžā ir iekļauts arī neliels fragments no lugas „Jeans paaudze”.

Džinsu spekulants (eh, šis eksotiski skanošais krievu valodas termins «фарцовщик»!) stāsta par savu darbošanos nu jau bijušajā Padomju Savienībā. „Vai zināt, kāpēc mēs tirgojām džinsus un skaņuplates?! Vai zināt, kam mums bija vajadzīga nauda?! Lai pirktu skaņuplates un džinsus!!!” ar nelielu ironijas devu atskan spekulantu atveidojošā trupas dalībnieka balss .

Baltkrievijas Neatkarīgā teātra pārstāve Nataļja Koļada (Наталья Коляда) savukārt ir intervēta šā gada marta beigās Čehijas Republikas Kultūras ministrijas organizētā pasākuma Forums radošai Eiropai 2009 ietvaros: „Kad mēs sākām rādīt lugas citās valstīs, Baltkrievijas vēstniecību pārstāvji gāja pie pasākumu organizatoriem un stāstīja, ka tāds teātris vispār neeksistē. .. Mēs jau piecpadsmit gadus dzīvojam diktatūrā, un, ja mēs klusēsim, tā pastāvēs vēl ilgāk.” Viņa atklāj arī tādu šokējošu faktu, ka Baltkrievijas varas iestādes iegādājās ķīniešu interneta filtrus pirms valsts prezidenta vēlēšanām 2006.gadā un vēl aizvien tos aktīvi izmanto. Baltkrievija vispār ietilpst to valstu spices desmitniekā, kuru pārvaldes institūcijas izturas naidīgi pret interneta piekļuves brīvību. „Viss tiek kontrolēts. Kad mēs sākām [darboties], izmantojām internetu.

Taču pēc dažiem arestiem sapratām, ka VDK [Baltkrievijas Valsts drošības komiteja] lasa interneta blogus. Tad mēs sākām ievietot informāciju angļu valodā. VDK ļoti ātri izveidoja īpašu departamentu, kur strādāja angļu valodu pārvaldoši speciālisti. .. Tad mēs sākām izmantot mobilos tālruņus. Tie arī tika nobloķēti. Tagad mēs izmantojam mutvārdu saziņu. Mēs vienkārši ieejam zināmās kafejnīcās, nododam ziņu cilvēkiem, viņi to savukārt nodod tālāk. Un nav problēmu ar skatītāju trūkumu mūsu izrādēs. Mums ir divi tūkstoši cilvēku, kuri ir iekļauti sarakstos un gaida savu kārtu, lai redzētu iestudējumus. Mēs izmantojam Čehoslovākijas un Polijas pieredzi no komunistu diktatūras gadiem.”

Izrādās, ka Baltkrievijā vēl aizvien (!!!) cilvēkus var arestēt par to, ka viņi nēsā džinsu bikses, jakas, jostas. Iestudējuma „Jeans paaudze” lielākā daļa ir veltīta čehu studentam Janam Palaham, kurš arī patlaban iedvesmo baltkrievu inteliģenci. Tādējādi

6

Trīs bruņurupuči Turpinājums

izrāde, kas sākumā (paskopās informācijas dēļ) šķiet amizanta, iegūst pavisam citu nozīmi. (Kļūst skaidrs, kāpēc Krievijas telekompānijas NTV sižetā ir sniegta tik pavirša informācija.) Čehu intervētājam pēc Jana Palaha vārda pieminēšanas acīmredzot rodas zināmas vēsturiskas asociācijas, jo nākamais aspekts, par ko tiek vaicāts, ir: „Kā Krievija ietekmē situāciju Baltkrievijā?

N.Koļada: „Tas ir sarežģīts jautājums, jo pagājušajā [2008.gada] septembrī mums bija parlamenta vēlēšanas. EDSO tās neatzina. Taču mums traģiskā kārtā Eiropas Savienība atlika sankcijas pret Lukašenko. Pirms divām nedēļām tās vēlreiz tika atliktas uz deviņiem mēnešiem. [Jāatgādina, ka intervija notika 2009.gada marta beigās.]

Galvenais iemesls tam bija Eiropas Savienības bailes no Krievijas Gruzijas konflikta pagājušajā augustā. Tam ir milzīga ietekme uz situāciju Baltkrievijā, jo pēkšņi mēs kļuvām tikai par buferzonu starp ES un Krieviju. Vairs nav vietas diskusijai par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā. Notiek tikai diskusija par to, cik svarīgi Krievijai ir dabūt Baltkrieviju vai Eiropas Savienībai tikt pie Baltkrievijas. Ir absolūti skaidrs, ka tas ir ģeopolitisks konflikts, kas mums tagad ir. Pēc Krievijas kara pagājušajā augustā ir acīmredzams, ka pēc Gruzijas nākamās valstis būs Baltkrievija un Moldova, kur ir iespējama [Krievijas] invāzija. Bīstams aspekts mums šķiet tas, ka mēs kļūstam tikai par spēļu kārti. Tas nav jautājums, kuru patlaban var vienkārši atrisināt. Ja pirms šīs situācijas mums bija cerība uz pārmaiņām, tad tagad ir aizvien grūtāk un grūtāk kaut ko mainīt. Jo tu saproti, ka nevienam nerūp situācija Baltkrievijā.” ”To, ka bažas ir pamatotas, apliecina ziņu aģentūras БелаПАН interneta avīzē Белорусские новости (Baltkrievijas jaunumi) jau šā gada 11.februārī publiskotā informācija par Krievijas un Baltkrievijas kopīgi plānotajām mācībām Rietumi 2009, kas paredz 6000 Krievijas karavīru ienākšanu Baltkrievijas teritorijā.

Mācības sākās nesen – septembra vidū un, protams, izraisīja Baltkrievijas jauniešu protestus . Atbilstoši pašu Minskas anarhistu skaidrojumam: „Kā parasti, mūsu akcijas vieta un laiks bija pārsteigums „tiesībsargājošajām iestādēm” un varas struktūrām vispār. Mēs negatavojamies lūgt kādu, kad, kā un kur mums protestēt.” Otrajā militāro mācību dienā (tas ir, šā gada 19.septembrī) ap plkst. 17.00 aptuveni 35 demonstranti ar plakātu “Народ голодает, военные играют!” („Tauta badojas, militāristi spēlējas!”) devās ielās. Gājiena laikā uz apkārtnes namu sienām parādījās uzraksts “Беларусь – не полигон!” („Baltkrievija nav poligons!”).

Savukārt baltkrievu opozīcijas portālā Harta-97 ir ievietota jaunatnes līderu vēstule Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Tās nobeigums satur zīmīgus vārdus: „Mēs, baltkrievi, esam iecietīgi un draudzīgi cilvēki, kas respektē visus savus kaimiņus. Taču tāpat mēs mīlam brīvību un esam gatavi par to cīnīties. Nemodiniet partizānus baltkrievos, Medvedeva kungs!”

Es viņus saprotu. Pat ar vienu ienācēju, kuram ir problēmas ar personīgo roku kustību koordināciju, pietiek, lai tepat Latvijā rastos vēlēšanās no rītiem uztrenēt muskuļus. Ar sešiem tūkstošiem ir vairāk nekā pietiekami, lai saceltos līdz šim miermīlīga tauta.

Prieks, ka Latvija tomēr ir regulāri atbalstījusi baltkrievu jauniešus. Žēl, ka iespēju robežas nav plašākas. Piemēram, jau pēc Baltkrievijas prezidenta 2006.gada vēlēšanām tika radītas studiju vietas Latvijā četriem studentiem, kuriem politisku iemeslu dēļ bija radušies sarežģījumi turpināt izglītību Baltkrievijas augstākajās mācību iestādēs.

Trīs studenti uzsāka mācības 2006.gada septembrī, viens students – 2007.gada septembrī. Tāpat pagājušajā gadā ir ticis īstenots Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas projekts „Starptautiskās sadarbības vadības kapacitātes paaugstināšana Baltkrievijā”. Projekta ietvaros 11 baltkrievu studenti studēja MBA (Master of Business Administration) programmā Rīgas Biznesa skolā (specializācija: uzņēmumu vadība un organizācija) un tika veikta viena pasniedzēja apmācība Baltkrievijas Republikā. Projekta īstenošanai tiek izmantots Eirāzijas fonda, Zviedrijas, Somijas un Latvijas finansējums (Ārlietu ministrijas finansējums 25 244.45 LVL) . Taču nozīmīgāks ir politiskais atbalsts, ko Eiropas Savienība var sniegt Baltkrievijai. Kā ir sacīts ES Padomes šogad pieņemtās Kopējās nostājas preambulas 3.punktā: „Lai veicinātu turpmāku konkrētu pasākumu pieņemšanu un īstenošanu demokrātijas un cilvēktiesību un pamatbrīvību

Forum for European Journalism Students respektēšanai Baltkrievijā, Padome 2009.gada 16.martā vienojās – lai gan Kopējā nostājā 2006/276/KĀDP paredzētos ierobežojošos pasākumus pagarinātu par vienu gadu no minētā datuma, dažu Baltkrievijas ierēdņu ceļošanas ierobežojumu piemērošanas pārtraukšana paliktu spēkā vēl deviņus mēnešus. Pirms šā laikposma beigām Padome padziļināti pārskatīs ierobežojošos pasākumus, ņemot vērā stāvokli Baltkrievijā, un ar nosacījumu, ka ir notikusi arī turpmāka pozitīva notikumu attīstība, tā būs gatava apsvērt iespēju atcelt ierobežojošos pasākumus.

Padome vajadzības gadījumā var izlemt jebkurā laikā atkārtoti piemērot ceļošanas ierobežojumus, ņemot vērā Baltkrievijas iestāžu darbību demokrātijas un cilvēktiesību jomā.”

Citiem vārdiem sakot, līdz šā gada 15.decembrim ir pārtraukts ierobežojums ieceļot ES dalībvalstīs virknei Baltkrievijas augstāko amatpersonu, kā arī OMON milicijas pulkvežleitnantam Jurijam Podobedam . Respektīvi, šīs personas var brīvi ieceļot vai doties cauri jebkuras ES dalībvalsts teritorijai.

Stipri jāšaubās, vai, ņemot vērā pirms dažām nedēļām Minskā norisinājušos demonstrantu apspiešanu, Eiropas Savienības Padomei būtu jāturpina izturēties pārlieku labvēlīgi pret baltkrievu politiķiem, kuri savai tautai ir svešāki par patēvu .

Protams, vienmēr ir arī alternatīva, ja atceras N.R.M. dziesmu „Trīs bruņurupuči”. Izlikties, ka nekas nav noticis.

Zeme, kā tajā visām tautām zināmajā (un, iespējams, ne tik senajā) mītā, taču ir plakana un balstās uz trim ziloņiem, kuri stāv uz milzīga bruņurupuča, kas guļ uz trīs vaļu mugurām.

Tikai, turpinot dzīvot kā līdz šim, var gadīties, ka attapsimies sabiedrībā, kur negribēsies skatīties cits citam acīs. Jo tur nebūs nekā, izņemot trula izdzīvošanas instinkta atblāzmu.

Ikonas... Neņemot palīgā kādu no skaidrojošajām vārdnīcām, ir skaidrs, ka ikonas ir kaut kas, uz ko var skatīties, ja laimējas, var aptaustīt, un tās ir nozīmīgas ne tikai vienam cilvēkam, bet sabiedrībai kopumā. Trīs pavisam vienkārši kritēriji. Protams, vispirms prātā nāk ikonas, kuras apskatāmas baznīcās – reliģiskas svētbildes.

Līdz ar to manās mājās... ikonu nav. Nu vismaz pirmajā brīdī šķiet, ka nav. Bet... visapkārt ir bezgala daudz lietu, uz kurām var skatīties, kuras var aptaustīt un kas ir nozīmīgas ne tikai man, manai ģimenei, bet sabiedrībai kopumā. Tātad – ikonas! Lietas, kas iztur visus trīs kritērijus, un arī saprast to globālo raksturu nav nemaz sarežģīti. Tātad:

FEJS Latvija Liene Masļeņikova

Globālās ikonas Tavās-manās mājās 1. televizors – „LG”, atceļojis no Dienvidko-

rejas. Uzņēmuma „LG elektronics” vēsture veidojusies jau kopš 1958.gada. Un līdz ar to nepārsteidz, ka pašlaik galvenais izvirzītais mērķis ir: 2010. gadā būt pirmajā trijniekā starp līdzīgiem elektron2. mūzikas centrs – „Samsung”, arī ceļojums uz Latviju ikas, informātikas un bijis iespaidīgs. No Rīgas līdz Seulai, kas ir Korejas, „Sam- t e l e k o m u n i k ā c i j u sung” dzimtenes, galvaspilsēta, ir 5295,6 km. Pie tam uzņēmumiem. Pietiekami ikonas vērtību lielāku padara ne tikai pievarētais attālums, ambiciozi, bet kāpēc lai bet arī apstāklis, ka uzņēmums ir vēl cienījamākā vecumā, nebūtu? Ja uzņēmums salīdzinot ar iepriekš minēto „LG electronics”. „Samsung” spējis tik ilgi būt tirgū, tam dibināts 1938.gadā kā mazs eksporta uzņēmums, kurš noteikti izveidojusies pašlaik ir pasaulē pazīstams un kura saražotā produkcija pietiekama klientu grupa, ir pieprasīta. Publicētie dati norāda, ka peļņa pēdējos kas, iegādājoties „LG gados aizvien pieaug: 2005.gadā 9,4 miljardi dolāru, electronics” ikonas, 2006.gadā 12,9 miljardi dolāru, 2007.gadā – 13,9 miljardi palīdzēs sasniegt izvirzīto dolāru. Ko tas nozīmē? Uzņēmuma attīstība ir uzdevumu; acīmredzama, un cilvēki aizvien vēlas, lai viņu mājās būtu kāda „Samsung” ikona. Paši uzņēmuma pārstāvji arī skaidri definējuši: „Lai kur arī Jūs 4. printeris – „Canon”. Uzņēmums būtu – uz ielas sastopamajā kņadā vai baudāt dibināts 1937.gadā Japānā. Informācija māju labsajūtu –, „Samsung” ir Jūsu dzīves liecina, ka 2008.gadā uzņēmumā sastāvdaļa!” Slavas dziesma „Samsung” strādāja 166 980 cilvēku, no kuriem 43% Japānā, 8% Eiropā, 7% Amerikā ikonām – par to nozīmi sabiedrības dzīvē; un 42% citās vietās un peļņas apmērs bija 3 397 miljoni dolāru. Līdz ar to 3. portatīvais dators – „Asus”. Uzņēmums dibināts „Canon” ikonas – gan preces, gan 1989.gadā Taivānā, un arī tā panākumi ir redzami. darbinieki – sastopami visā pasaulē.

2008.gadā „Asus” peļņa pieaugusi par 42,3% un sasKāpēc lai cilvēks, kas strādā uzņēmumā niedza 840,8 miljonus dolāru. Jo lielāka peļņa, jo nebūtu ikona? izplatītākas kļuvušas ikonas pasaulē. Kas sniedz 5. mobilais telefons – „Sony Eric- Arī viņā var veiksmi uzņēmumam? Varbūt tā nosaukums, kas sson”. Lai gan uzņēmums ir jauns gan lūkoties, cēlies no vārda Pegasus (latviešu valodā – Pegazs) – dibināts tikai 2001.gadā –, tomēr gan pieskarpēdējiem četriem burtiem. Kā zināms, Pegazs bija spēks visticamāk slēpjas apstāklī, ties, un viņš ir zirgs ar spārniem grieķu mitoloģijā, kas simbolizēja ka satikušies ir divi uzņēmumi, no nozīmīgs...; iedvesmu mākslai un izglītošanās procesam. Un kuriem katrs iepriekš specializējies „Asus” pārstāvji apgalvo, ka uzņēmums iemieso savā jomā – japāņu elektronikas noteiktību, enerģiju un šķīstību, ko rada viņu uzņēmums „Sony Corporation” un telekomunikāciju mitoloģiskais simbols, un rezultātā produkcijai ir zviedru augsta kvalitāte, tiek pielietotas inovācijas. Katram ir uzņēmums „Ericsson”. Divas galsava laimes formula, un varbūt tiešām simbolam bi- vas ir gudrākas par vienu, līdz ar jusi nozīme, lai „Asus” kļūtu atpazīstams pasaulē un to arī diviem uzņēmumiem jābūt strādātu ar peļņu. Lai gan, pirms nebiju iepazinusies stiprākiem par vienu. Tomēr ar informāciju uzņēmuma mājas lapā, pat nojaust 2008.gada ceturtajā ceturksnī nevarēju, ka nosaukumam ir mitoloģiskas saknes; „Sony Ericsson” peļņa bijusi par 187 miljoniem eiro mazāka. Bet saražotās (un pārdotās) ikonas jau paliek neatkarīgi no visiem ekonomiskajiem procesiem.

Piecas dažādas lietas – piecas ikonas! Skatāmas, taustāmas un nozīmīgas. Neaptverami, kādi ceļojumi mūsdienās ir iespējami, ne tikai cilvēkiem, bet arī precēm, pakalpojumiem. Globalizācijas laikā valstis savā starpā ir cieši saistītas un nav brīnums, ka, staigājot pa Vācijas veikaliem, var atrast tādu, kur pārdod tikai Krievijas ražojumus, sākot ar laikrakstu un beidzot ar roku krēmu. Un brīdī, kad vācietis nopērk šo krēmu, viņa mājās ir Krievijas ikona. Protams, var apgalvot, ka līdzīgi kā uzņēmums „Canon”, kura ražošana notiek ne tikai dzimtajā Japānā, bet darbinieki ir visā pasaulē, arī citi ir izvietojušies visapkārt, kas norāda uz varbūtību, ka mans portatīvais dators nemaz nav atceļojis no Taivānas, kas mazina attālumu un... Jā, attālumu, bet ne svešuma auru – apskatot nosaukumu, nekad tas neasociēsies ar Latviju. Līdz ar to visas preces, pakalpojumi, kuru kustība notiek mūsdienu brīvajā tirgū starp tik atšķirīgām valstīm, ir savā ziņā vēstneši par to, ko cilvēki dara (ražo), kāds ir viņu skatījums uz lietām (dizains), kas viņiem ir aktuāls (jaunās funkcijas) tur, aiz katras valsts robežām. Un, ja Vācijā vai kaimiņvalstī Igaunijā cilvēks nopērk Latvijā ražoto „Laimas” šokolādi, ļoti iespējams, ka tajā brīdī, kad to bauda, viņš aizdomājas par Latviju, jo rokās ir globāla ikona.

7

SEPTEMBRIS 2009 Globālās ikonas Tavās mājās

Laura Pavlovska

Meklējot neesošu ideālu...

Kādu ideālo tēlu mums pasniedz globālā pasaule? Vai nav tā, ka reklāmas, filmas un video klipi, ir ietekmējuši mūsu ideāla veidolu - tēlu? Tagad padomāsim – man kā sievietei :

1. vajadzētu būt blondiem matiem, ieteicams gariem matiem nu, ja ļoti vēlos, var būt arī cita krāsa.. Bet tomēr labāk balināt, jo pēc tam taču būs vajadzīgi speciālie kopšanas līdzekļi ļoti sausiem un bojātiem matiem! Kurš tad cits tos pirks? Bet es nedrīkstu aizmirst – tikko kā redzēšu ataugušās saknes, jāskrien aši knaši pie friziera. Tādā izskatā taču nevar uz ielas rādīties!!

Matus noteikti vajadzētu katru dienu mazgāt, nu, ja ļoti liels slinkums, mazgāšu ik pēc 2 dienām.

Man ir īsi mati? Nekādu problēmu - pielīmēs! Varēšu vēl izvēlēties no kuras valsts tos vēlos saņemt.. Nūū, bet sliktākajā gadījumā uzmeistaros ķīmiskos.. Bet jāatceras – pēc mēneša vai diviem būs jānāk uz profilaksi, savādāk būs jāstaigā ar īsiem un sabojātiem matiem..

2. vajag būt 34.-36. apģērba izmēram - nav man tāda? OK, man

palīdzēs! Man jāiet uz trenažieru zāli, labi, sliktākajā gadījumā varu arī svaigā gaisā trenēties (bet tikai ar jaunāko un modīgāko treniņtērpu, un firmīgākajām botēm). Bet ar to vien nebūs gana!

Es taču nevaru ēst visu, ko vēlos – tas taču būtu traģiski..! Obligāti jāseko līdzi savam uzturam, jālieto diētiskos produktus, ja tomēr mans gribasspēks ir par vāju, varu arī kādu tabletīti (nu tā, kura neļauj taukiem vai ogļhidrātiem uzkrāties organismā) iedzert. Un vispār man pačukstēja, ka, dzerot kafiju un pīpējot, mazāk gribas ēst!!

Bet, ja ar mani ir pavisam traģiski, tad būs jākāpj uz operāciju galda. Nu, piemēram, kuņģīti samazinās, vai atsūks taukus, kur vajag un nevajag. Visu pateicu? Nē, ja man vēl joprojām ir tāda kā smagnēja sajūta vēderā, būs jāiet iztīrīt zarnas – tur taču gadu laikā sakrājas tik daudz nevajadzīgā – un tā dēļ nopietni cieš mans svars! Nu kādu klizmiņu vajadzētu uztaisīt, tā noteikti vēders funkcionēs labāk.

5. ir jābūt gariem un skaistiem nagiem. Nav man garu nagu –

pielīmēs! Varēšu izvēlēties, kādā krāsā tos likt. Man gan būs jāmācās no jauna aizpogāt bikšu pogu un paņemt santīmu no galda, un jāsamierinās, ka laicīgi neejot uz profilaksi, man liekais nags var nolūzt ar visu īsto nagu, bet.. skaistums jau prasa upurus! Nu labi, sliktākajā gadījumā varu iztikt ar dabīgajiem nagiem, bet tad noteikti ik pēc 3-4 nedēļām jāiet veidot manikīru.. Gandrīz piemirsu par kājām – bez pedikīra neiztikt!

6. ir jābūt iedegumam. Atkarībā no gadsimta modes man jāregulē sava iedeguma intensitāte. Pašlaik topā bija ļoti tumšs iedegums, tad nu gāju katru 3. dienu uz solāriju (runā, ka saulē tādu iedegumu nevar dabūt). Tagad gan atklāja, ka solārijs var izraisīt vēzi, bet es jau neeju katru dienu cepināties. Un es taču nestaigāšu bāla kā līķis uz rudens un ziemas ballītēm! Bet vispār nedabīgais iedegums nu lēnām iziet no modes, varbūt man jau lēnām sākt meklēt balto pūderi? Un ja nu jau rīt vajadzēs bālo un aristokrātisko ādu?

7. ir jābūt stilīgai. Tiktāl par manu ķermeni, bet arī apģērbs un

aksesuāri ir ļoti svarīgs mana tēla elements. Man ir jāseko jaunākajām modes tendencēm un pēc katra gadalaika jānomaina sava garderobe. Nu labi, ne jau visa, bet tā noteikti ir jāatsvaidzina. Dažreiz var gadīties, ka vienu gadu modē ir viena krāsa, bet nākamajā cita.. Bet man nevajag bēdāties, jo mode taču atkārtojas. Gan jau pēc aptuveni 20 gadiem šie apģērbi noderēs! Tomēr vienalga, lai cik es daudz drēbju nepirktu, man nekad nav ko vilkt mugurā.. Man gan skapī vairs nav vietas, bet man vienalga vajadzētu nopirkt to džemperīti un bikses no jaunā kataloga, jo bija teikts, ka šis ir sezonas „must have” (tam noteikti ir jābūt manā garderobē).

Foto: Elina Martian, Youthmedia.eu

3. visai ķermeņa ādai jābūt maigai un mirdzošai un.. piemirsu,

Tu man teiksi, ka es šeit pārspīlēju un patiesībā jau neviena sieviete tā nedara. Varbūt visu nē.. Bet, ja pat kaut ko vienu un neitrālu tu esi ieplānojusi darīt, tam sekos arvien jaunas un jaunas darbības.. Globālais mārketings ir tik cieši savā starpā saistīts zem katras preces vai pakalpojuma ir cits pakalpojums vai prece (balināti mati – matu maskas utt.). Tas ir kā milzīgs aparāts, kurš cenšas regulēt cilvēka (šajā gadījumā sievietes) dzīvi.

4. sejai ir jāstaro un jābūt (vismaz) minimālajam meikapam.

Reklāmas un citi vizuālie vēstījumi darbojas uz mūsu zemapziņu, tieši tādēļ to veidotāji vienmēr ļoti lielu vērību ir pievērsuši zemapziņai. Jo vairāk mēs apēdam šos vēstījums, jo vairāk mēs tos pieņemam par realitāti. Nepiekritīsi? Labi, bet pasaki man, kāpēc tieši slaida sieviete ir atzīta par skaistu un tiek popularizēta filmās, reklāmās u.c.? Un kāpēc ir tā, ka mēs esam pieņēmuši (tā ir realitāte), ka skaista sieviete ir slaida sieviete? Varbūt tas, ko teikšu ir pārdroši, bet es uzskatu, tas ir tāpēc – jo tas vairāk izmaksā, tas prasa vairāk preču un pakalpojumu. Lūk, kāpēc!

Tu teiksi, bet tajos klipos un reklāmās sievietes tādas arī (dabiski) izskatās, es taču redzu! – diez vai viņas visas tā rūpējas par sevi, kā tu to aprakstīji.. Tad, zini, lai tā meitene izskatītos tieši tā un ne savādāk ir pieliktas ļoti daudz pūļu – varbūt, ka šis tērps viņai ir sakniedēts ar knaģiem, varbūt uz viņas sejas ir MILZĪGA grima kārta, un visbeidzot varbūt viņa ir vienkārši pārtaisīta Photoshop programmā. Tad galu galā vai mēs neskrienam pakaļ neesošiem ideāliem?

kā bija tas vārds, ā, T-O-N-I-Z-Ē-T-A-I. Un celulīts? Ārprāts, es vēl neesmu no tā atbrīvojusies? Tas ir pats ļaunākais, kas ar mani varēja notikt! Tā.. būs jānopērk pāris bundžiņas krēma un katru rītu rūpīgām apļa veida kustībām jāierīvē uz “problemātiskajām” zonām. Nu, ja tas nelīdzēs, būs vien jāapmeklē skaistumkopšanas saloni. Esot tur visādas kapsulas, masāžas un citi brīnumi, kuri spēs man palīdzēt. Nu, ja galīgi nevaru ar to tikt galā – jāiet būs uz adatu terapijām, kas var būt jaukāks par sevis durstīšanu?! Hmm, kas vēl? Pareizi, katru rītu pēc dušas, kurā es cītīgi esmu skrubējusies (ar skrubi apstrādājusi savu ķermeni), kārtīgi un nežēlojot jāieziežas ar ķermeņa krēmiem (sviestiem), lai āda kļūst tik pat maiga kā maza bērna dibentiņš!

Noteikti mēnesī reizi jāapmeklē kosmetologs. Viņš attīrīs visas dziļās poras (es gan nezinu, ko tas īsti nozīmē) un izspiedīs tās pumpas, kuras es mājās nedrīkstēju spiest. Būs jāizmēģina arī jaunākais grumbu savilcējs (revolucionārais krēms). Par to saka, ka spēs mani padarīt par 10 gadiem jaunāku. Jācer, jo es jau dēļ tām divām vārnu kājiņām nespēju vairs uz sevi spogulī paskatīties.. Un obligāti jāatceras: no mājas ārā bez skropstu tušas un lūpu spīduma (ja ļoti problemātiska āda, arī bez dienas tonālā un pūdera) es nevaru iet.

8

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Ieva Baranova

Pasaka vārdā Malta

Foto: Ieva Baranova; no personīgā arhīva

Gribu pastāstīt par mazāko un, iespējams, sirsnīgāko Eiropas Savienības dalībvalsti – Maltu. Tās 316 km2 platībā (mazliet lielāka par Rīgu) saspiedušās pārdesmit pilsētas un vēl vairāk ciemu. Pasaulē nav daudz vietu, kur, sniedzot norādes tikšanai uz blakus pilsētu, vari pateikt – tepat, ap stūri! Malta ir arī visblīvāk apdzīvotā Eiropas valsts – tajā gandrīz nemaz nav daudzstāvu māju, bet, lai uz salas pietiktu vietas visiem 400 000 iedzīvotāju, ieliņas ir tik mazas un mājas – tik cieši pieplakušas viena otrai, ka nepazūd sajūta, ka esi nonācis kādas liliputu pasakas filmēšanas laukumā.

Maltas galvaspilsēta Valletta ir skaista, draudzīga, un viss smaržo pēc jūras. To gan varētu attiecināt arī uz visu pārējo Maltu. Sākumā nespēju saprast, kā varētu definēt šo vietu. Galu galā izdomāju, ka Maltas atrašanās starp Itāliju un Āfriku arī nosaka šeit valdošo kultūru, cilvēku mentalitāti, arhitektūru un lietu kārtību – tā ir tāda eiropeiski arābiska – un kur vēl pasaulē tā ir?

Tas, ka, neko par šo valsti nezinādama, savā studiju apmaiņas braucienā izvēlējos doties tieši uz Maltu, tagad liekas kā laimīga sagadīšanās. Šķiet, ka šī valsts ir radīta, lai uzlādētu cilvēkus ar prieku. Iekāp pusgadsimtu vecā (Nepārspīlējot!), spilgti dzeltenā autobusā, lielā ātrumā izkraties cauri šaurām, bedrainām ielām, un izkāp smaidīgs kā laimes sulu sadzēries! Pēc atgriešanās vēl ne reizi nav bijis bēdīgi vai slikti. Laikam labā rezerve ir gana liela un atsperīga, lai neuzsūktu sevī šobrīd apkārt valdošo.

Nav grūti iemīlēties šajā mazajā dienvidu skaistulē, taču tas, ko gribētos padarīt par globālo ikonu un atvest mājup, ir pašu maltiešu labestīgums. Kas cits, ja ne silti cilvēki, varētu mūs sasildīt šajā aukstajā zemeslodes daļā?

Maltā no cilvēkiem strāvo neaprakstāma, neloģiska sirsnība pret svešiniekiem, vēlme palīdzēt bez aprēķina. Kafejnīcā no virtuves iznāks pavārs un mēģinās tev ieskaidrot, ka vista, ko tu ēd, ir papagailis, pēc tam centīsies tevi savest ar savu dēlu un, kad nekas no iepriekšminētā neizdosies, izmaksās tev dzērienu. Autobusā visi pasažieri sāks strīdēties par to, kur tev labāk kāpt ārā, lai tu tiktu vistuvāk vajadzīgajai vietai. Pārdevēja kioskā šķirstīs uzņēmumu katalogu, kamēr atradīs kantori, ko tu meklē, tad zvanīs uz turieni no sava telefona, pēc tam uzzīmēs tev karti un vēl piekodinās, lai neapmaldies. Un tā varētu turpināt bezgalīgi.

Malta nav vieta, ko tu apmeklē, safotografē un aizmirsti. Malta ir pasaka, kuru reiz iepazinis, iemīli un atstāj tajā daļiņu sevis – uz atgriešanos. Taču šai pasakā valdošā ikdienišķā sirsnība var kļūt pavisam reāla, ja vien mēs paši tai palīdzētu salauzt mūsu platuma grādos ierasto sasalumu.

9

OKTOBRIS 2009

Kā Tev iet Eiropas Savienībā jau 5 gadus?

Edgars Skvariks

Piedalījās: 6 autori

Latvijas sabiedrības integrācijas attīstība.

Vai esam piemērs Eiropai?

Foto: Stefan Franke, Youthmedia.eu

Ir pagājuši piecpadsmit gadi, kopš Latvijas Republikas Ministru kabinets pirmo reizi pieņēma lēmumu par Eiropas integrācijas biroja izveidi. Šajā laika periodā dažādu jomu pētnieku interešu lokā ir Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumu un problēmu risināšana. Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu, galvenā integrācijas tematika bija problēmas, kuras savu aktualitāti guva pateicoties politiskās varas maiņai. Priekšplānā tika izvirzītas pilsonības, izglītības un valodas aktualitātes. Sabiedrības integrācija notika, veiksmīgi sadarbojoties Latvijai ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām un ratificējot nozīmīgus cilvēktiesību dokumentus, kas ir palīdzējis Latvijai veidot likumdošanu atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Tomēr arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gada 1. maijā viena no galvenajām sabiedrības integrācijas aktualitātēm joprojām ir etniskie jautājumi. Kāda ir Latvijas pieredze, ko mēs esam spējuši paveikt un kuri ir mūsu klupšanas akmeņi, salīdzinot ar „veco” Eiropu?

Aktīvi pētījumi sabiedrības integrācijā norisinājās daļēji pateicoties valdības atbalsta akcijām. Latvijas Republikas Ministru kabinets 1998. gadā apstiprināja Latvijas Republikas Stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā, kas sevī ietvēra valsts un pašvaldību institūciju pienākumus nodrošināt valsts valodas politikas īstenošanu. Tāpat apstiprinātajā dokumentā tika norādīts, ka sabiedrības integrācijai ir jāietver trīs savstarpēji saistīti procesi: 1) pilsoņu un valsts atsvešinātības pārvarēšana; 2) mazākumtautību iekļaušanās valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē; 3) nepilsoņu naturalizācija.

Latviešu valodas prasme sekmē nelatviešu sabiedrības ekonomisko, sabiedrisko un kultūras integrāciju. Latvijas valdība 1994. gadā vērsās pie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Attīstības programmas, lai palīdzētu izstrādāt valsts valodas apguves programmu. Pateicoties pieaicinātajiem ekspertiem 1995. gadā valdība izveidoja Latviešu valodas apguves valsts programmu, lai veicinātu pilnīgāku sabiedrības integrāciju. Liela uzmanība tika pievērsta dažādu specialitāšu darbiniekiem, kuriem valsts valoda ir nepieciešama kvalitatīvai darba veikšanai. Vēlāk kā viena no prioritātēm kļuva mazākumtautību integrācija. Kopš 2004. gada oktobra Latviešu valodas apguves valsts aģentūra (LVAVA) ir nodrošinājusi latviešu valodas kursus aptuveni astoņdesmit diviem tūkstošiem personu. Tāpat, lai veicinātu integrāciju, aģentūra izdeva žurnālu „Atslēgas” piecdesmit tūkstošu lielā tirāžā, kas informēja lasītājus gan latviešu, gan krievu valodās par aktuālākajiem valdības lēmumiem un vienlaicīgi palīdzēja apgūt valsts valodu. Tomēr, lai aizsargātu valsts valodu 1999. gadā tika pieņemts jauns valodas likums, kurš nosaka, cik lielā apmērā valsts ir tiesiska iejaukties valodas lietošanā, neietekmējot sabiedrības intereses. Lai pilnveidotu valodas likumu, kurš stājās spēkā 2000. gadā, tika pieaicināti speciālisti no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Padomes, kuri atzinīgi novērtēja Latvijas ieguldījumu valsts valodas stiprināšanā un sabiedrības integrācijā.

1998. gadā valdība pieņēma Izglītības likumu, kurš kalpo par pamatu mazākumtautību izglītības sistēmai. Likums sevī ietver, ka mazākumtautību skolu programmām jābūt tādam, lai mazākumtautības apzinātu un saglabātu savu kultūru, bet tajā pašā laikā arī integrētos Latvijas sabiedrībā. Lai uzlabotu mazākumtautību integrāciju, Izglītības un Zinātnes ministrija izstrādāja četru virzienu programmu, kuras atšķiras ar stundu skaitu. Tiesa, skolām ir iespēja atteikties no piedāvātajām programmām, lai izstrādātu savas. Līdz ar 2004. gada septembri mazākumtautību skolās stundu skaits latviešu valodā pieauga no trīs līdz piecām. Pakāpeniski izstrādājot

10

attiecīgos priekšlikumus mazākumtautību skolām, auga enopolitiskā spriedze, savu kulmināciju sasniedzot 2004. gadā, kad visā Latvijā notika plašas mazākumtautību skolēnu, skolotāju un vecāku protesta akcijas pret iecerētajām reformām. Tomēr, kā liecina Valsts centralizēto eksāmenu rezultātu apkopojums, 2006./2007. mācību gadā eksāmenu rezultāti ir līdzīgi izglītības iestādēs gan kuru pamatā ir latviešu valoda, gan tajās, kur tika īstenota izglītības apguve kādā no mazākumtautības programmām.

Mazākumtautību skolu absolventi, kuri ir nokārtojuši attiecīgajā līmenī latviešu valodas un literatūras eksāmenus, ir atbrīvoti no valodas eksāmena naturalizācijas gadījumā.

Jaunākie statistikas dati liecina, ka 2008. gadā 81.6% Latvijas iedzīvotāju ir pilsoņi. Lai palielinātu naturalizācijas pieaugumu sabiedrībā, valdība konsultējās ar ANO, Eiropas Padomes un EDSO ekspertiem. Pēc referenduma, kurš norisinājās 1998. gadā, tika veikti pēdējie grozījumi Pilsonības likumā. Šis likums paredz pilsonības piešķiršanu viena gada laikā, tomēr visbiežāk šī procedūra norisinās sešu mēnešu periodā. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas paustā informācija liecina, ka kopš naturalizācijas procesa sākuma 1995. gada 1. februārī līdz 2008. gada 31. decembrim ar Ministru kabineta rīkojumu Latvijas pilsonībā uzņemti septiņdesmit dažādu tautu pārstāvji, kopumā 130 790 personas.

Lai palielinātu naturalizācijas kārtībā iegūto pilsonības skaitu, valdība samazināja pamata nodevu, tādējādi naturalizācijas process tika padarīts pieejamāks personām ar zemiem ienākumiem. Bērni, kuri piedzimuši nepilsoņu ģimenēs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ar vecāku piekrišanu pilsonība tiek piešķirta atzīšanas kārtībā. Šo iespēju līdz 2008. gadam izmantoja 7 714 Latvijā dzimušo nepilsoņu un bezvalstnieku bērni.

Naturalizēto personu skaita pieaugumu veicināja arī Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībā. Laika periodā no 1995. gada līdz Latvijas iestāšanās 2004. gadam, kopumā naturalizējās 69288 personas. Periodā no 2004. gada līdz 2006. gadam naturalizējās jau 51627 personas. Vislielāko pilsonības pretendentu skaitu pēc tautības sasniedza krievi (68.1%), baltkrievi (10.4%) un ukraiņi (9.3%).

2001. gadā tika izveidots Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) ar mērķi finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrācijas procesu atbilstoši attiecīgās valsts programmas pamatnostādnēm.

Saeimas un Valsts prezidenta atbalstītajā Sabiedrības integrācijas fonda likumā, kurš stājās spēkā 2001. gada 1. septembrī, minēts, ka fonda mērķi un uzdevumi galvenokārt ir kritēriju noteikšana un pamatprincipu izstrāde sabiedrības integrācijas projektu izvērtēšanai, kā arī piesaistīt, uzkrāt un pārvaldīt līdzekļus integrācijas projektu īstenošanai. Kā viena no nozīmīgākajām fonda funkcijām, lai veicinātu sabiedrības integrāciju, bija izstrādāt Latvijas Republikas Ministru kabinetam priekšlikumus integrācijas efektivitātes uzlabošanai. Pēc Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas paustās informācijas, kopš fonda dibināšanas 2001. gadā līdz 2007.gada beigām, tas ir finansējis 1170 integrācijas projektus, kuriem kopumā tika piešķirti 10 000 000 eiro no institūcijām un projektiem, kas saistīti ar integrāciju. Laika posmā no 2002. gada līdz 2004. gadam viena no fonda prioritātēm bija „Sabiedrības integrācijas programmas Latvijas pašvaldībām” un Eiropas Savienības Phare programma „Sabiedrības integrācijas veicināšana Latvijā.” Pēc fonda dibināšanas Eiropas Komisija apstiprināja kārtējo Progresa ziņojumu par visām ES kandidātvalstīm un Paplašināšanās stratēģisko dokumentu, kurā par Latvijas sabiedrības integrāciju minēja: „Joprojām trūkst dažādu valodu skolotāju. Šī ir problēma, kura būtiski ietekmē valdības atbalstīto valsts valodas programmu.”

Lai īstenotu valsts noteikto programmu „Sabiedrības integrācija Latvijā” (2001), 2002. gadā tika izveidots Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS).

Sekretariāts īstenoja valsts politiku, tai skaitā piešķirot valsts budžeta dotācijas nevalstiskajām organizācijām, integrācijas veicināšanai, kopumā piecās jomās. Lai veicinātu integrāciju jautājumos, kuri saistīti ar etnopolitiku, 2003. gadā tika dibināta Tautību un sabiedrības integrācijas konsultatīvā padome, kas ir Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās konsultatīva institūcija. Šajā padomē ietilpa septiņpadsmit locekļu, galvenokārt skolu direktori un sabiedrisko organizāciju, biedrību pārstāvji. Pēc 2006. gada Saeimas vēlēšanām Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts sadarbībā ar valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām izstrādāja valsts programmu "Čigāni (romi) Latvijā". Šīs programmas mērķis bija integrēt romus Latvijas sabiedrībā. Tomēr valdība nolēma likvidēt Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu, pievienojot to Bērnu un ģimenes lietu ministrijai, tādējādi cerot ietaupīt valsts budžetu. Pagājušā gada oktobrī reorganizācijas rezultātā tika izveidota Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, kuras likvidāciju Saeima atbalstīja 2009. gada 28. maijā un tiek plānots, ka ministrijas funkcijas tiks sadalītas starp Labklājības, Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijām. Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts sadarbībā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroju (IOM) īsteno Eiropas Bēgļu fonda līdzfinansēto projektu „Jauno sabiedrības locekļu integrācija”. Šī projekta mērķis ir izveidot ilgtspējīgu integrācijas atbalsta sistēmu bēgļiem. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem no 1998. gada līdz 2007. gadam, Latvijā bēgļa un alternatīvais statuss piešķirts vien divdesmit astoņām personām, bet starptautisko aizsardzību ir meklējušas 138 personas. Lai noskaidrotu Latvijas sabiedrības viedokli bēgļu jautājumos, Baltijas Sociālo zinātņu institūts 2005./2006. gadā veica pētījumu „Latvijas iedzīvotāju, valsts amatpersonu un nevalstisko organizāciju (turpmāk NVO) attieksme pret patvēruma meklētājiem.” Šajā pētījumā tika noskaidrots, ka aptuveni 60% Latvijas iedzīvotāju nav priekšstata, kas ir bēgļi un patvēruma meklētāji. Tas skaidrojams ar to, ka Latvija nav populāra patvērumu meklētāju vidū un iedzīvotāju saskare ar bēgļiem ir salīdzinoši niecīga. Tādēļ, lai mainītu situāciju, Starptautiskā Migrācijas organizācija, sadarbojoties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, izstrādāja projektu 2005. - 2007. gadam „Soli pa Solim”, kura galvenie uzdevumi bija informēt sabiedrību patvēruma jautājumos un iesaistīt Latvijas valsts iestādes, pašvaldības un NVO starptautiskajā līmenī patvēruma meklētāju jautājumu risināšanā. Lai turpinātu bēgļu un patvēruma meklētāju integrāciju, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts izstrādāja projektu „Jauno sabiedrības locekļu integrācija”, kura mērķis bija integrācijas rekomendāciju izstrāde, balstoties uz pētījumiem Latvijas Republikā, ārvalstu pieredzi un Latvijas ekspertu ieteikumiem. Lai nepārtrauktu bēgļu un patvērumu meklētāju integrāciju sabiedrībā arī nākotnē, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija atbalstījusi Eiropas Bēgļu fondu III (European Refugee Fund - ERF III) 2008.2013. gadam, kura provizoriski kopējais finansējums ir 3 559 578 eiro, no tā 75% sastāda Eiropas, bet 25% nacionālais līdzfinansējums. Šogad cilvēktiesību aizstāvības organizācija "Amnesty International" ikgadējā ziņojumā norādīja, ka Latvijā neiecietības izpausmes piedzīvojušas seksuālās minoritātes. Tomēr, jau 2005. gadā Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts nodrošināja atbalstu seksuālo minoritāšu pasākuma "Rīgas Praids 2005" konferences rīkošanai. Lai sekmētu sabiedrības izglītošanu par dažādu seksuālo orientāciju esamību un citiem ar to saistītiem jautājumiem, 2006. gadā tika dibināta nevalstiskā organizācija „Mozaīka”. Rīgā pirmais seksuālo

FEJS Latvija

minoritāšu „Gājiens par vienlīdzību” notika 2005. gadā, tomēr viens no pasākumiem, kurā bija izteikta neiecietība pret seksuālajām minoritātēm bija 2006. gadā, kad Eiroparlamenta deputāti solīja par Latvijā valdošo homofobiju informēt arī Eiropu. Šogad Rīgas dome aizliedza Gājiena par vienlīdzību norisi, pret šādu domes lēmumu protestēja Cilvēktiesību centrs un Eiropas Savienības nodarbinātības un sociālo lietu komisārs. Rīgas Administratīvā rajona tiesa lēma atcelt Rīgas domes lēmumu nesaskaņot Gājienu par vienlīdzību un ieplānotais gājiens notika kā iepriekš plānots, kurā piedalījās aptuveni 200 dalībnieku. Geju, lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu kopienas pārstāvji trīs Baltijas valstīs 17. maijā, atzīmējot starptautisko dienu pret homofobiju, publicēja atklātu vēstuli Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdībai ar mērķi attīstīt izglītības politiku daudzveidības un pretdiskriminācijas jautājumos, līdz ar to tiek uzsvērts, ka dažādu seksuālo orientāciju diskriminācija joprojām notiek ne tikai Latvijā, bet Baltijas valstīs kopumā un šī problēma ir jārisina, izglītojot sabiedrību.

Arī pēc deviņpadsmit neatkarības gadiem Latvijas iedzīvotājiem nav izteikta valstiskā piederība un pilsonības statuss nav pietiekami nozīmīgs. Iedzīvotāju prasme veidot dialogu ar citu kultūru pārstāvjiem ir salīdzinoši niecīga, tādējādi sabiedrībā joprojām valda izteikti stereotipi par atsevišķām iedzīvotāju grupām. Par vienu no izteiktākajām sabiedrības šķelšanas iniciatoriem ir jāmin informatīvās telpas paustā pretrunīgā informācija latviešu un krievu valodas plašsaziņas līdzekļos. Iedzīvotājiem trūkst informācijas un prasmju savu interešu aizstāvībai. Tomēr, salīdzinoši īsā laika periodā Latvija ir pierādījusi sevi kā valsti, no kuras ir iespējams gūt pozitīvu piemēru sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā un pilnveidošanā.

Viedokļi.

Zoja Grobaņa, Rīgas Krievu vidusskolas direktore.

Ar Izglītības un Zinātnes ministrijas izstrādāto mazākumtautību programmu problēmas nav radušās. Tomēr, ir nepieciešami uzlabojumi. Latviešu valodas un literatūras stundas efektīvāk būtu pasniegt atsevišķi un skaitu palielināt no četrām, līdz, iespējams, sešām. Bērniem nesagādā grūtības mācīties valsts valodā, tādēļ šis variants varētu būt piemērotāks valsts valodas apguvei.

Oskars Kastēns, Bijušais Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta ministrs; 9. Saeimas deputāts. Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta viena no galvenajām funkcijām bija veidot dialogu starp sabiedrību, kas tika daļēji realizēts. Tika īstenotas vairākas informatīvas kampaņas, kopumā piesaistot 140 000 Ls dotācijas, tostarp pilnīgi jaunām un vēl nerealizētām programmām.

Sabiedrības integrācija ir laikietilpīgs process un neviena valsts nevar apgalvot, ka integrācijas politika ir īstenota pilnībā. Latvija ir unikāla valsts, mums ir 150 mazākumtautību. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mēs reizēm pratām tikt galā labāk nekā citas vecās Eiropas Savienības dalībvalstis.

Pauls Drapers (Paul Draper), Lielbritānijā dibinātās grupas „Mansun” līderis un solo mākslinieks.

Pateicoties Berlīnes mūra krišanai un eiropiešu vēlmei dzīvot un strādāt Lielbritānijā, esmu ieguvis daudz jaunu draugu.

Dzīvojot Londonā un Česterā esmu iepazinies ar cilvēkiem no Polijas, Čehijas, Krievijas, Rumānijas un Baltijas valstīm.

Dalībvalstu kopējā integrācija Eiropā ir lieliska iespēja satikt cilvēkus no dažādām valstīm un iepazīsties ar to kultūru!

11

OKTOBRIS 2009

Dace Pāvela

Kā Tev iet Eiropas Savienībā jau 5 gadus?

Par Eiropeisko

Esmu lepna būt par eiropieti. Šī ir unikāla civilizācija, protams, ar plusiem un mīnusiem, atsaucoties uz slavenu zinātnieku, jāpiekrīt, ka nebūt ne universāla, bet noteikti īpaša. Vai tad es nebūtu eiropiete bez Eiropas Savienības? Visticamāk, ka būtu. Domāju, ka būšana par eiropieti ir agregātstāvoklis, līdzīgi kā tas savulaik bija ar būšanu par vikingu, un diez vai uzraksts uz pases vāka var padarīt par eiropieti, ja cilvēks tā nejūtas un ja viņa domāšana nav atbilstoša šim stāvoklim.

Uzskatu, ka ir grūti noteikt, vai eiropeiskumu nosaka Eiropas Savienība vai tas pastāv pats par sevi. Taču, ja runā par Eiropas Savienību, tad šeit noteikti svarīgākā šķiet tāda parādība, ko es nodēvētu par „Latvijas vilkšanu”. Ar to sev esmu definējusi vairākus būtiskus eiropeiskuma aspektus, uz kuriem Latvijas sabiedrība „tiek vilkta”, jo citādāk tā pati, iespējams, tikai ļoti ilgā laika posmā nonāktu līdz tiem, proti, demokrātiskām pilsoniskās sabiedrības vērtībām, tolerancei, izpratnei par dzīvnieku un cilvēktiesībām. Lai gan vēl joprojām citas ādas krāsas cilvēki Latvijā bieži tiek uzlūkoti „no augšas” un pastāv neiecietība pret homoseksuāli orientētām personām un pat veģetāriešiem, tomēr esot Eiropas Savienībā gan es, gan šie cilvēki var justies drošāk, citiem vārdiem sakot, just stipra drauga plecu. Manuprāt, tas ir būtiskākais ieguvums gan man, gan lielai Latvijas sabiedrības daļai – tā ir piederība ne tikai pie unikālas un tolerantas civilizācijas, bet arī piederība pie spēcīgas un ietekmīgas organizācijas, kas aizvien aktīvāk spēj būt ietekmīgs spēks globālā līmenī.

Domāju, ka spekulēt ar jēdzieniem „tagad ir labāk” vai „agrāk bija labāk” nebūtu korekti. Kā gan lai to zina, jo pēdējos piecus gadus esmu nodzīvojusi tā, kā esmu, un man nav alternatīvu piecu gadu, kurus esmu dzīvojusi bez Eiropas Savienības, tāpēc nav jau ar ko salīdzināt. Viss ir tā, kā tas ir. Nejūtos vīlusies un eiroskepticisms man nemaz nav izprotams, jo vai tad Eiropas Savienībā būtu 27 valstis un apmēram pusmiljards iedzīvotāju, ja tā būtu „tik ļoti negatīva”. Protams, šeit kāds varētu sākt klaigāt par ekonomiskajiem aspektiem, bet domāju, ka konkrētās rakstu tēmās mērķis ir vairāk vērsts uz izjūtu definēšanu, nevis vienotā tirgus analīzi.

Man svarīgākais ir, lai Eiropas civilizācija nepazūd, lai saglabājas šī, no Senās Grieķijas nākusī izpratne par pasaules kārtību, kas gadsimtu gaitā, par laimi vai diemžēl, ir uzņēmusi sevī arī kristietības dogmas un dažkārt arī neiecietību. Mana piederība Eiropai un Eiropas Savienībai uzliek man par pienākumu cienīt un veicināt eiropeiskās vērtības, jo tās taču ir arī manas cilvēciskās vērtības.

Nils Lamberts

es vai ES?

Foto: Nicolas Mortazavi, Youthmedia.eu

Ievadam, tāpat starpcitu.

Reiz, gandrīz sensenos laikos, slavenais The Times lūdza vairākiem pazīstamiem autoriem publicēt esejas par tēmu: "What’s wrong with the world today?" Viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta angļu rakstniekiem savu eseju vēlējās publicēt vēstules formā. Tā bija ļoti īsa: Dārgie Kungi, Es esmu.

Ar cieņu, G.K. Čestertons Pēctāk, 1910. gadā, kodolīgums tika grauts. Togad izdeva 280 lapaspušu biezu Čestertona grāmatu ar nosaukumu What’s Wrong with the World.

Ar kodolīgo atbildi var apveltīt arī tikpat eksistenciāli saprotamo: „Kā Tev iet Eiropas Savienībā jau piecus gadus?” Jāatdzīst, ka patīkamāka atbilde būtu latviski atturīgi norūgtais: „Labi!” Tas tādēļ, ka patiesība, savā vienkāršībā, liek aizdomāties par to, kā paša attieksme pret notiekošo ietekmē ikdienas gājumu. Patiesība - „Es esmu, ...” seko apcerīgs smaids un neliela piebilde: „... cita diena, sūdi tiepaši!”

Nudien, vēl aizvien!

Agrs rīts. Laiski paceļu smagos plakstiņus un vēršu skatu sānis. Pie gultas nostājies tumšs stāvs. Tas lūkojas man acīs. Noņurdu ko nesaprotamu; neartikulēto skaņu mērķis ir pavēstīt, ka vēlos vēl mazliet pagulēt. Aizveru plakstiņus. Uz tiem tiek uzpūsts karsts gaiss. Plakstiņi atveras un skatam paveras liels, melns milzu šnaucera deguns. Mutē jūtu nepatīkamo netīrīto zobu klātesamību. Izdvešu vēlvienu neartikulēto, izveļos no gultas un dodos veikt pusaudžiem ierastos rīta rituālus - iztīrīt zobus, izspiest kādu pumpu, padraiskoties ar savu suņuku (Tas nav nekāds dranķa eifēmisms! Domāta draiskošanās ar īstu suni! ), aplūkot spogulī savus bicepsus, un atrādīt spoguļattēlam viepļus, ko iespējams izveidot, savelkot seju smieklīgās grimasēs.

12

Tādi bija mani rīti pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Visticamāk, tāds bija arī tās dienas rīts, kad referendumā nobalsoju PAR. Mani iemesli tā rīkoties? - eiroskepticismam piemita ļoti tracinošas formas. Toreiz, tas vēl vairāk, kā šobrīd, līdzinājās reliģiskai sektai, nevis konsekventam kriticismam. Nepārprotiet, tas nenozīmē, ka nav par ko gausties. Protams, ka ir. Gan toreiz, gan šobrīd, tomēr, toreiz eiroskepticisms bija tērpies paltrakā ar kapuci, zizli rokā un ar putām uz lūpām draudēja ar pasaules galu. Padomju Savienības atdzimšanu.

Biedēja ar dēmoniem. Tas stulbums mani kaitināja! Jau tad apzinājos, ka katru cilvēku notikušais ietekmēs citādāk. Katram sava nodarbošanas un intereses. Līdz ar to sasāpējis, kas cits. Katrai problēmai cits vainīgais. Katra problēmas risinājums atšķiras. Viss! Nav jēgas šobrīd uzskaitīt pašaprotamo. Tāpat, kā runājot par dzīvi Eiropas Savienībā nav svarīga mana nodarbošanās un Eiropas Savienības ietekme uz to. Kā jau minēju - katram sava nodarbošanās un intereses - tās mūs dara atšķirīgus. Protams, pastāv interešu grupas, tomēr, arī tās nav visaptverošas. Atšķirīgā ir pārlieku daudz. Būtiski, kas mūs vieno. Ikviens par savu nodarbošanos var teikt - ir dienas cerībām pildītas, ir dienas nolemtības pārņemtas!

Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ir norisinājušies ļoti daudz notikumi.

Kautkas mainījies ikviena cilvēka personīgajā dzīvē, kā arī ārpus mūsu visu egoistiskās pasaules uztveres. Visapkārt pasaulei cilvēki paspējuši „atstiept pekas” gan karos, gan dabas katastrofās, gan depresijas izraisītās neorģinālās pašnāvībās. Paspējušas notikt bezjēdzīgas, vājprātīgas, likumsakarīgas, kā arī gaužām mulsinošas lietas. Ikviena no Harija Potera grāmatam ir pieprasītāka, un maksā vairāk par Uz kraujas rudzulaukā, Dzīvieku Fermu, 1984 un Vēju vītolos katru atsevišķi un, dažās vietās, noteikti, visām kopā ņemtām. Šausmīgi!

Nē, pag! Bija tak karš Gruzijā. Nekustamā īpašuma burbuļa plīsums.

Bijušā Latvijas Bankas prezidenta svītrotā uzvalka vizuļošana televīzijas ekrānos. Latviešiem ir pašiem savs Als Kapone.

Gardrobes izvēles ziņā, protams.

Jā, noticis daudzkas un mainījies vēl vairāk. Trīs latu vietā, par braucienu bez biļetes Rīgas tramvajā, tagad, ir jāmaksā pieci lati. Loģiski - mazāka ķēpa ar monētām. Biļete vairs nemaksā 20 santīmus, bet gan 50 santīmus un nākotnē rādās, ka maksās 60. Vai mani tas satrauc? Nē! Ar tramvajiem un trolejbusiem braucu reti, bet kad to daru, tad gan satraucos līdz baltkvēlei. Galva sāk reibt pirms Vecrīgas bāros pasūtu ko apreibinošu. Tikai tādēļ, ka melanholiski atceros padzērienu cenas pirms pieciem, trim, vai diviem gadiem. Esmu apreibis, pirms pielieku glāzi pie lūpām. Arī minerālūdens iegāde nesagādā nekādu dižo prieku. Kāda velna pēc krāna ūdens ir negaršīgs? Kādēļ, tas, kas pudelēs dārgāks par dažu labu alu? Nē, protams, pret vispārēju žūpošanu valsts cīnās ar komendantstundas veselīga ieviešanu alkoholiskajiem dzērieniem, tomēr, dzīvesveida uzturēšana jau sen ir kļuvusi par luksuspreci. Šķiet, ka pilnīgi viss ir sagriezies kājām gaisā. Sasodīts, pumpu spiešanas vietā, vairums man pazīstamo čaļu katru rītu sākuši skūt bārdas. Eiropas Savienībai, diemžēl, ar to nav nekāds sakars. Arī klačošanās ar draugiem ir mainījusies. Sarunas par krūtīm, dibeniem un datorspēlēm ir nomainījušas sarunas par politiku, biznesu, krūtīm, kredītiem un dibeniem. Traģiski! Pag, nē, pieaugšanā ir, kas vēl traģiskāks! Veci cilvēki tagad atļaujās manā klātbūtnē jokot par seksu.

Cilvēka ķermeni caurstrāvo dalītas jūtas (lepnums, prieks, mulsums un, ja ir attīstīta fantāzija, šķebīgs riebums) uzklausot stāstus, kuros vectētiņš piekopj (precīzāk, cenšas piekopt ) aktīvu dzimumdzīvi. Žēl, bet arī tam nav nekāds sakars ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Šo piecu gadu laikā esmu nonācis pie vairākām svarīgām atdziņām.

Pie atdziņām, kam nav nekāda sakara ar darbu, izdzīvošanu un Eiropas Savienību. Pirmkārt, esmu atskārtis, ka rosols - viens no lieliskākajiem kulinārijas sasniegumiem - var būt veģetārs un gremošanas traucējumus izraisošs. Pats galvenais, ka rosola klātesamības trūkumu varu izmantot, kā ieganstu nevēlamu pasākumu neapmeklēšanai.

-„Čau, čalīt! Es precos! Nāc uz kāzām!”-„Apsveicu! Kura tad ir tā pamuļķe?”-„Atceries, to resno? Nu, to, kuru tu vēl aizvien mīli. Nu, tā govs.

Viņa!”(Sēru sajūtas un dzīves netaisnības piesātināta pauze. Krūtīs iemetas sirdsdēsts. ) -„Apsveicu! Eu, rosols būs?”-„Ņirgājies?! Būs sušī, kaviārs un milzu torte. Jūra šampānieša, vīna un konjaka!”-„Phe, bez rosola! Nodzeršanās vien sanāks!”Otrkārt, esmu atklājis, ka Domburšovs (Kas notiek Latvijā? ) ir ļoti labs iemesls, lai parunātu ar nedzīvu priekšmetu - televīzoru. Man šādas runāšanās šķiet jaukākas par to, ka viedoklis jautājumā - vai ikdienā izjūti infalāciju Latvijā? - tiek izteikts par 10 santīmu samaksu, interaktīvā balsojuma formā. Bez pārsteigumiem. „Jā, būtiski pārdomāju izdevumus!” - bija pārliecinošā vadībā. Vai nav jauki apzināties, ka cilvēki krīzē nav zaudējuši dzīves prieku un domā, ko līdzīgu šim: „Katru reizi pēc veikala apmeklējuma raudu. Nauda nepietiek pat garlaicīgām pārtikas precēm - pienam un maizei... O! Oho! Televīzors grib zināt manu viedokli! Super!” Cilvēki vēl aizvien

jūtas sasodīti vientuļi. Cilvēki vēlas runāties. Tam nav nekāds sakars ar Eiropas Savienību.

Treškārt, esmu pamanījis, ka lietainu pastaigu, saulrietu vērošanas, zvaigžņotā debesjuma pētīšanas, aizrautīgas galda futbola spēlēšanas, aluspudeļu saskandināšanas, vai jebkā cita, līdz riebumam ikdienišķa, bet gaužām patīkama baudīšanas vidū, kāds izspļaus: „Gluži, kā filmās!” Kāds no garīgi atpalikušākajiem tipāžiem notiekošo salīdzinās ar iecienītāko seriālu (visbiežāk “Friends”) , vai aplūkotāko Youtube video. Reti kurš pateiks: „Skaisti, un dzīvē tā notiek katru dienu!” Cilvēki vēl aizvien nenovērtē ikdienu. Tam nav nekāds sakars ar Eiropas Savienību.

Ceturtkārt, pār mani nākusi atklāsme - visu šo gadu laikā viena no uzjautrinošākajām lietām ir palikusi nemainīga. Tas ir video klips, kurā pērtiķis pieliek pirkstu sev pie pēcpuses, pēctam aposta un ģībonī nokrīt no koka. Cilvēkiem tas šķiet rēcīgi ņirdzīgi. Kas gan var būt labāks, par līdzīgu uzjautrinošu klipu meklēšanu un vērošanu

FEJS Latvija

internetā? Ēšana?! Mūzika? Sekss? Smiešanās par paša nelaimēm un likteņa triecieniem? Nē, kur nu!!! Labāk sūtīt klipus uz paziņu darba elektroniskā pasta atdresēm. Vēl labāk - atkārtot klipos dzirdētās lipīgas frāzes ikreiz, kad pārņem atklāsme: „Man nav ko teikt un domāt, bet smaidīt es vēlos dikti.” Cilvēki vēl aizvien mūk paši no savas dzīves un problēmam. Tam nav nekāds sakars ar Eiropas Savienību. Jo vairāk domāju par to, kas šajos piecos gados noticis, jo vairāk nāku pie slēdziena, ka vairums brīnišķīgo lietu ir palikušas nemainīgas. Vēl aizvien pusnaktī ieslēdzot televīzoru, neatkarīgi no tā cik drūma bijusi diena, uzjautrina maigi pavedinošā balss: „Tu būsi mans vergs, tev nav izvēles!” Kā redzams ziņās, M.“Vēbers ir kļūdījies. Nevis - “Valdības mainās/ birokrāti paliek!” Bet gan valdības un birokrāti mainās/ tizlas reklāmas paliek! Vēl aizvien uzjautrina īpatņi, kas sabiedriskās vietās skandina savos mobilajos telefonos esošās melodijas. Brīnumainā kārtā, jo skaļāk skan, jo mazāk viņu gaume sakrīt ar līdzcilvēku izpratni par to, kas ir mūzika un kas uzprasīšanās uz nelaimes gadījumu. Vēl aizvien, tāpat, kā 2004. gadā, Domburšovā savu viedokli var izteikt skatītāji ar telefona balsojuma palīdzību. Cena ir palikusi nemainīga. Spļāviens krīzei purnā - nemainīgs izcenojums! Vēl aizvien vairums dzīvo cilvēku no rītiem atver acis. Personīgi es veicu ļoti daudz tādu pašu darbību, kā lielākā daļa mana vecuma vīriešu. Jau tas vien, ka cilvēki veic vienas un tās pašas darbības liek pasmaidīt. Tas kliedē vientulības sajūtu. Mani un neskaitāmos citus vieno ikdienišķie vīrietības apliecinošie rīta rituāli - zobu tirīšana, bārdas dzīšana, vēdera pakasīšana, vēršacs pagatavošana, piena dzeršana no pakas un tīksmināšanās par spēju čurāt stāvus. Klasiskas vērtības paliek! Kaitinošām vērtībām ir tieksme pašsaglabāties. Vienmēr atradīsies kāds deviņgadīgs bērns, kuru pārņems riebums no tā, ka piecas stundas dienā jātrenējās klavierspēlē, vai vijolspēlē atskaņojot Bethovenu, Mocartu, vai Čaikovski.

Mainās gandrīz viss, bet lielākoties tikai tad, kad esam pie tā pieraduši un iemīlējuši. Tas ir vieglākais un reizē visvairāk pūļu prasošais veids, kā kaut ko mainīt. Tas, ko nicinām un izsmejam mainās reti. Smiekli palīdz sadzīvot, bet, ja kādam ir vēlme mainīt Latviju, Eiropas Savienību, vai pasauli - iemīliet un pierodiet. Līdz, ko tas būs darīts, viss mainīsies pats no sevis. Valsts, pasaules un dzīves mīlestība ir kaut kas līdzīgs tracinoša un neciešama radinieka mīlēšanai. Tas nozīme apsaukāšanos, nemitīgu kritikas izteikšanu, vēlmi mainīties pašam un mainīt radinieku. Tas nozīmē nicinājumu, matu plēšanu un strīdus par to, kurš apēdis pēdējo frikadeli, tomēr, tā ir arī apjausma, ka neviens cits pret radinieku nedrīkst izturēties tikpat ļauni.

Galu galā, lai cik daudz kritikas, vilšanās un strīdu par nozagtām frikadelēm manī nebūtu sakrājies, es dikti priecājos, ka dzīvoju. Es dikti priecājos, ka dzīvoju nevis Amerikā, Austrālijā, Āzijā, Antarktikā vai Āfrikā, bet tieši Eiropā. Dienās, kurās šim priekam nespēju atrast pamatojumu, iegalvoju, ka uz visu šo vienveidīgo A fona Eiropa ar savu E izceļas un izskatās pat ļoti pievilcīgi. Ir sasodīti lieliski

dzīvot vienā kontinentā ar makarona rijējiem, fričiem, varžu ēdājiem, buļlu kāvējiem, vikingiem un visiem pārējiem ķertajiem. Tas tādēļ, ka paši esam pietiekami ķerti. Ķerti uz šprotēm, melno balzāmu un kūlas dedzināšanu. Tāds tādu atrod.

Es priecājos, ka esmu ņēmis dalību šo ķerto svētās savienības noslēgšanā. Rūgts! Tomēr visvairāk es priecājos, ka iestāšanās Eiropas Savienībā manu dzīvi nav satricinājusi pašos pamatos. Viss pārējais, gan, šad tad, tiek pamatīgi sakustināts. Pamati stāv un es priecājos. Priecājos, jo tas nozīmē, ka ir kas līdzīgs stabilitātei.

Stabilitāte (pat drausmīga un nesaprotami haotiska ) mainīgajā, dzīves triecieniem bagātinātajā pasaulē, ir kautkas tāds, ko iespējams pielīdzināt mieram. Mieram, kas nepieciešams ikvienam. Ikvienam, kas paguris un sajuties bezspēcīgs. Ikvienam, kas alkst patvēruma no ikdienas nebūšanām. Ikvienam, kas priecājas, ka miers, kā laimes forma, ir nepieciešams tikai tādēļ, ka rodas apnicīgs nogurums no ikdienas nebūšanām un vēlmes pēc sapratnes. Es par to priecājos.

Priecājos, jo mazais es paša dzīvi ietekmē vairāk nekā lielais ES. Nudien, vēl aizvien no rītiem laiski paceļu smagos plakstiņus. Nudien, vēl aizvien ir dienas, kad ar to pietiek, lai smaidītu.

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Forum for European Journalism Students

13

NOVEMBRIS 2009 Mans mecenāts un izglītības mecenātisms Piedalījās: 4 autori

Nika Aleksejeva

Starp daudzajām mecenātisma sejām

Mecenātisms. Nesavtīga došana. Došana. Došana kādam mērķim?

Labam mērķim. Mērķim, kas īstenosies nākotnē. Tātad ieguldīšana labā nākotnes mērķī. Kā zināt, ka mērķis, kad būs piepildījies, būs labs? Kā zināt, ka tas vispār piepildīsies? Risks. Un tieši tajā slēpjas mecenātisma burvība. Tā ir paļaušanās. Nesavtīga paļaušanās.

Gluži kā bērns paļaujas uz savu māti, mecenāts paļaujas, ka ieguldījums nebūs bijis veltīgs. Paļaujas, ka tas nesīs labumu kādam, bet vislabāk pašai cilvēcei. Tādas ir manas pardomas par mecenātismu un mecenātiem manā dzīvē.

Kur tad mecenātisms ir sastopams? Vai tikai mācību iestādēs, kur nesavtīgie, bet bagātie labdari sniedz iespēju trūcīgiem, bet spējīgiem studentiem izglītoties, pilnveidoties un sniegt labumu savai valstij, bet varbūt pat pasaulei? Vai mecenātu devums ir pieejams tikai tiem izredzētajiem, kas uzvarējuši konkursā uz stipendijām? Nē.

Pirmā stipendija, ko iegūst katrs cilvēks ir piedzimšana. Tieši tā! Tas ir pirmais un, manuprāt, nozīmīgākais devums. Devums no Augstākā mecenāta - Dieva (ja ticam Bībelei). Pat, ja pieņemam, ka Dieva nav, devums eksistē, un tas vien liecina par nesavtīgi doto (jo devēja, kam gūt labumu nav) iespēju dzīvot un piepildīt dzīvi ar kādu pildījumu vien vēlies - bagātīgu kā rudens augļu ievārījums, kaislīgu kā rūgtā šokolāde, praktisku kā kartupeļu biezputra, neapmierinātu kā krievu sinepes, mīļu kā rozā zefīrs, mājīgu kā ābolu biezenis, nepieejamu kā medus, kas vilina, bet pārmērībā kairina. Arī man dota šī Augstākā mecenāta stipendija - iespēja dzīvot un neaptveramas tās piepildīšanas iespējas. Manuprāt, nav pamata skaudībā noskatīties, kā piepildās mecenātisms tradicionālajā izpratnē.

Kapēc? Par to nedaudz vēlāk.

Nākamais mecenātisma veids, ar ko satopas jebkurš bērns ideālā gadījumā, ir vecāku mīlestība, kas izpaužas nevien garīgi, bet arī materiāli. Šeit gan varētu sākt diskutēt par nesavtīgumu, jo civiltiesībās ir noteikts pienākums audzināt bērnu, taču nenoliedzams ir mātes instinkts, kas visbiežāk nesavtīgi darbojas neatkarīgi no valstiski uzliktā pienākuma, vēlot bērnam tikai labu un

ieguldot tā nākotnē. Diemžēl mūsdienās šāda veida mecenātisms ir sastopams aizvien retāk. Cik gan daudz bērnu musdienās dzīvo bērnu namos, klaiņo pa ielām, ir spiesti ubagot vai pat zagt? Aizvien vairāk, galvenokārt pašreizējās ekonomiskās situacijas dēļ. Tāpēc pārējie, pārējie, kam šajā ziņā ir veicies, būsim pateicīgi. Būsim pateicīgi par mecenātu (vecāku) ieguldījumu mūsu emocionālajā augsnē, kas mēslota ar mīlestību, atbalstu un ticību mūsu spēkiem.

Tomēr arī tiem, kam vecāki nav mecenāti, nav jāmet plinte krūmos.

Tieši otrādāk. Ja ticam teicienam "kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus", varam saskatīt jau atkal Augstākā mecenāta nesavtīgi doto iespēju pārvarēt grūtības un kļūt stiprākiem. Stiprākiem par tiem, kurus vecāki nesavtīgi, bet neapdomīgi tinuši mīlestības un bezrūpības autiņos. Te talkā var nākt cilvēki no reālās pasaules. Arī viņi ir mecenāti. Mecenāti, kas reālajā dzīvē slēpjas zem draugu, valsts amatpersonu, nesavtīgu padomdevēju maskām. Interesanti, bet tieši šie stipendiāti vēlāk kļūst par mecenātiem klasiskajā izpratnē. Šeit varam minēt tādas personības kā Kristaps Molbergs un Minna Matilde Vilhelmīne Patkēvičs, kas pie sava kapitāla tikuši saviem spēkiem, pārvarot dzīves grūtības.

Te nu mēs nonākam pie mecenātisma klasiskajā izpratnē. Minētie mecenāti (un ne viņi vienīgie), kas ik gadu atbalsta Latvijas Universitātes studentus materiāli, nesavtīgi iegulda katra stipendiāta un valsts nākotnē, taču tas negarantē ieguldījumu mecenātisma attīstībā. Kapēc? Iemesls slēpjas cilvēka būtībā. Diemžēl nesavtīgu rīcību nav iespējams garantēt. Tā ir Augstakā mecenāta dāvana spēja dot, neprasot neko pretī. Kā jau katra dāvana tā ir elitāra lieta, tapēc nav jāapskauž stipendiāti, bet gan paši mecenāti, kas savas dzīves laikā spējuši nonākt līdz Maslova vajadzību piramīdas virsotnei un pat pacelties tai pāri, jo, kur beidzas vajadzības, tur sākas nesavtība.

Te nu atklājas mecenātisma vienreizība. Mēs katrs esam Augstākā mecenāta stipendiāti, bet tikai nedaudzi dzīves laikā saņem lielāko stipendiju - nesavtību, kas ļauj kļūt par mecenātu.

Eva Ikstena

DiaBLOGS [dialogs] ar sevi.

Vai ir romantiski būt nabadzīgam studentam?

Foto: Chris Dempel, Youthmedia.eu

Es mēdzu notikumus mākslinieciski izdaiļot, īpaši jau tos, kuri nešķiet gana gaiši un jauki. Fantazēju, kā trakos notikumus stāstīšu mazbērniem un viņi domās: tā vecmāmiņa galīgi dulla bijusi, ko tik nav piedzīvojusi! Noteikti pastāstīšu, kā 17 gadu vecumā aizstopēju uz Džima Morisona kapu Parīzē, lai padejotu. Pastāstīšu arī to, kā no sarkaniem vaigiem uzrunāju Renāru Kauperu uzstāties Jaunās inteliģenes forumā. Un, ak, jā, kā pamanīju, kā mans kucēns sagrauzis kurpes purngalu, tieši pirms paspiest Valsts prezidenta roku. Simtiem mazu, muļķīgu stāstiņu, uz kuriem atskatoties, saldi jānopūšas – skaistā dzīve!

Students - revolucionārais

Students - fabrikants

Te nu manas pārdomas apstājas pie studentijas. Kaut kas ļoti romantisks. Manā iztēlē students ir jauneklīgs indivīds, kurš sevi čakli pilnveido izglītošanās procesā – gan universitātē, gan ārpus tās.

Iztēles students spēj kritiski novērtēt procesus dažādās nozarēs un aktīvi iesaistīties, lai ko mainītu – īsts revolūcijas iemiesojums, kā atceramies no vēstures. Pirmie franču revolūcijas aizmetņi, hipiju kustības dibinātāji, dzīvnieku kaislīgākie aizstāvji u.c. Entuziastisks virzītājspēks. Tā ir tā mana izdaiļotā puse.

Otrā pusē atceros lasīto par vājredzīgajiem, salstošajiem studentiem Remarka „Trīs draugos”, mūzikas studentu, kurš guļ uz klavierēm, jo tas ir viss, kas viņam pieder bez talanta un mūžīgās nabadzības Turgeņeva romānā. Par nelaimīgajām beigām, kur students tiek aizmirsts, jo nav līdzekļu, lai nopirktu maizes kancīti un pabeigtu studijas Selindžera stāstā. Romantiski? ...bet - cik maz vitamīnu un spēka tiek šādiem studentiem? Cik ātri viņi sabeidz savu veselību?

Cik ātri šāds skumji vakarējošs students pie vīna glāzes pāriet alkoholiķu frontē? Vai viņam būs laimīga, gudrībām pildīta dzīve un daudz bērnu? Galīgi neromantiski!

Nē, mana izdaiļošana nabadzīgajam studentam neder. Tikai tāda cukurūdens pārliešana pār to visu, neļauj studentam uzreiz kļūt par romantisku esenci. Bet pastāv jau arī otra puse. Nevajag visu uzreiz tā kategoriski sarežģīti, jābūt racionāliem. Var taču paralēli studijām strādāt algotu darbu, neapmeklēt visas tās rīta lekcijas, bet tā vietā braukt ar mašīnu un, piedevām, ņemt kredītus. Nenolocīties smieklos, kādas muļķības rakstu! Pati zinu, ka augstākās izglītības iegūšanas posmā ir absolūti nepieciešams atrast laiku pastāvīgam darbam, radošai domāšanai un vaļaspriekiem. Itin bieži paralēls darbs peļņas gūšanai spēj tik ļoti aptumšot un padarīt nejēdzīgu mācību procesu... Kas tur beigās sanāks? Fabrikas darbonis?

Kārtējais patēriņu preču tirgotājs, kopētājs kaut kam un kārtējais zaļo domāšanas nicinātājs, jo zaļie bojā ienākumu apjomu. Nedomājošs indivīds, kurš rauš un nesaprot pats kam un ko? Un tad īgns pēc gadiem nadzīgi aprunā politiķus un pa reizei iekomentē izņirdzīgājošus komentārus ziņu portālos. Pārspīlēju, protams, bet man patīk izdaiļot neglīto.

14

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Students - stipendiāts

Students – tagadne

Stāstiņš pašai par sevi. Lai arī Latvijā ir salīdzinoši neliels mecenātu skaits un līdzekļi, kas atbalstītu studentus, iespējas ir, pateicoties LU Fondam (www.fonds.lv). 2008/2009 m.g. ieguvu Kristapa Morberga stipendiju (120 Ls mēnesī). Man bija brīnišķīga iespēja pēdējā bakalaura studiju gadā justies kā studentam un no sirds BŪT studentam! Un uzrakstīt skaistu bakalaura darbu par latviešu šūpuļdziesmām! Morberga stipendija ļāva man nevis strādāt algotu darbu, bet tā vietā koncentrēties bakalaura darbam, izveidot pirmo Jauniešu Ministru kabinetu Eiropā, noorganizēt Jaunās inteliģences forumu un kopīgi ar domubiedriem izveidot Imanta Ziedoņa Dižozolu atbrīvotāju grupas ekvivalentu 21.gs. – Mazo kavalēriju. Brīdī, kad saņēmu ielūgumu no Valsts prezidenta piedalīties 18.novembra svinībās (kā vienu no tiem pilsoņiem, kas pagājušā gada laikā ir paveicis ko noderīgu valstij), sajutu, ka tas viss taču nieks, un, ka to taču varētu jebkurš domājošs students. Redz, bet viņiem, iespējams, nebija stipendijas un atbalsta. Nebija arī laika, ko veltīt sev, sabiedrībai un savai valstij.

Paldies Tev, Kristap Morberg, ka tālredzīgi saskatīji universitātē un studentijā tos, kuri ir neatsverama ilg- ilg- ilg- termiņa investīcija!

Paldies, ka paredzēji, ka būt nabadzīgam studentam nav romantiski! Paldies, ka zināji, ka būs tādas Evas, kā es, kurai stipendija būs iespēja patiesi domāt, rīkoties, izprast un lepoties ar pilnvērtīgām studijām!

Katru reizi, kad ārzemēs stāstu par Latviju, akcentēju, ka Latvijas lielākā vērtība ir 64% meži, folklora un cilvēkkapitāls. Nekā vairāk mums nav. Cilvēks Latvijai ir lielākais dārgums. Izglītība un zināšanas ir ceļš, lai mēs šo dārgumu patiesi noturētu dzīvu, nevis, kā leģendu atstāstītu, ka čakla un gudra tauta bija. Kad man būs iespēja, arī atbalstīšu studentus, lai manā valstī būtu domājošs cilvēcīguma kapitāls. Šobrīd studēju maģistrantūrā filozofiju Latvijas Universitāte.

2009./2010. gadu pavadu University of Wisconsin – Eau Claire, ASV. Intensīvās studijas ir pateicīgs fons, lai rakstītu savdabīgas pasakas pieaugušajiem un, protams, veidotu maģistra darbu. Trīs reizes nedēļā spēlēju pirmo vijoļu grupā simfoniskajā orķestrī.

Un jā, par ko tad es sapņoju un uz ko veros nākotnē, lai attaisnotu investīciju sevī? Mans sapnis ir uzrakstīt tiešām skaistu pasaku grāmatu, kas sasintezētu kopā pagātni, mūsdienas, sarežģītību cilvēklaimi, iedvesmojošus notikumus un vienkāršību. Un... būt noderīgai Latvijai, cilvēkiem, kuri šeit dzīvo un ideāliem, ko gadsimtu gaitā veidojusi mūsu tauta.

Agnese Alksne

Šodien visu dienu biju satraukusies, jo Amanda visu dienu bija satraukusies. Nelīdzēja ne viņas iemīļotā melnā tēja, ne ceptie kartupeļi un pat ne kursa biedru uzmundrinošie vārdi. Šodien Amandai bija jāiet uz pārrunām sakarā ar mecenāta stipendijām. Šķiet, nieka lieta aiziet uz pārrunām par gaidāmo stipendiju. Bet, nē. Amandu visu dienu tirdīja jautājumi un bailes par to, ko jautās stipendijas piešķiršanas komisija? Vai es ”neizgāzīšos”? Vai es esmu saģērbusies pareizi? Ko teikt un darīt, ja tu nezini pareizo atbildi?

Uz stipendijas pārrunām mēs ieradāmies pusstundu par ātru, tāpēc kavējot laiku, sākām pētīt uzgaidāmajā telpā esošos bukletus.

Laika gaitā uzgaidāmajā telpā saradās vesela studentu grupiņa un izveidojās tāds kā domu apmaiņas stūrītis, kur katrs izstāstīja par savām studenta gaitām un nākotnes iecerēm.

Tomēr Amanda joprojām bija satraukusies. Kāda laipna sieviete, ieteica Amandai izpildīt fiziskus vingrinājumus, jo tie palīdz noņemt stresu.

Rokas augšā – pietupiens – iztaisnošanās, rokas augšā – pietupiens – iztaisnošanās un tā desmit reizes. Šādi fiziskie vingrinājumi novērsa Amandas tramīgās domas no gaidāmajām pārrunām. Nu, lūk, drīz arī pienāca Amandas kārta un viņa aizgāja uz pārrunu telpu.

Bet man tikmēr bija laiks pārdomām.

Mecenātu piešķirtās stipendijas vienmēr būs saistītas ar nosacījumiem, kritērijiem, kuriem tev ir jāatbilst: augsta vidējā atzīme, grūti materiālie apstākļi, sociālā aktivitāte, grandiozi pētnieciskie darbi u.c. priekšnoteikumi.

Tomēr ikdienā mēs sastopamies ar mūsu pašu mūža mecenātiem, kuri sniedz nenovērtējamu ieguldījumu mūsu tālākajā attīstībā. Tie ir mūsu vecāki, draugi, paziņas, skolotāji, ”vienas dienas” paziņas.

Izglītības mecenātu stipendijas tiek piešķirtas konkrētam mērķim, lai tieši no ekonomiskās puses varētu studentus atbalstīt. Lai students varētu papildināt savu e-talonu, nopirkt studiju procesam vajadzīgo grāmatu vai ziemas zābakus. Es zinu, ka manā kursā

daudziem studentam pietrūkst naudas pat pašam nepieciešamākajām – biļetei uz universitāti (daudzi studenti dzīvo ārpus Rīgas) vai arī pusdienām.

Mūža mecenāti, atšķirībā no izglītības mecenātiem, sniedz tev vairāk garīgo atbalstu, tuvākie un pat nejauši satiktie cilvēki nekad neliegs tev labu padomu vai reizēm pat skarbu vārdu, vai arī ciešu apkampienu un palīdzību kursa darba rakstīšanā.

Ir cilvēki, kuri tev vienkārši piezvana un pajautā, kā tev klājas un jau no sarunas vien kļūst siltāk ap sirdi. Pēkšņi visi pāri darījumi vai ikdienas sīkās raizes pagaist kā nebijušas.

Brīžiem man liekas, ka ir tādi cilvēki, kuriem patiešām nauda aug kokos. Un tāda ir mana mamma. Jau 15 gadus viņa strādā darbā, kurš viņai tā īsti neiet pie sirds, bet viņa tur ir tik ilgi palikusi, lai varētu uzturēt mani. Un vai tas nav mūža mecenātisms? Reizēm mēs pat neaizdomājamies, cik daudz mūsu vecāki mums ir palīdzējuši un upurējušies.

Un šis saraksts ar mūža mecenātiem varētu būt bezgala garš: pasniedzēji ar savu ”lipīgi” pozitīvo noskaņojumu, kursa biedri ar vienmēr uzmundrinošajiem vārdiem, vecmāmiņa, kurai vienmēr ir noglabāti garšīgākie ievārījumi un gluži kā uz burvju mājienu tie parādās tad, kad tev tos visvairāk kārojas…un vēl…un vēl… Šie cilvēki ir visīstākie mecenāti, jo tie veido tevi par cilvēku, kāds tu esi.

Pēc 5 minūtēm Amanda smaidot izgāja no pārrunu telpas. Beidzot varēju atviegloti nopūsties. Amandai bija uzdevuši jautājumu, uz kuru viņa nepārprotami zināja atbildi. Viņai pajautāja, ko viņai nozīmē māksla (Amanda ir māksliniece). Amanda atbildēja, ka ar savu darbu palīdzību viņa var nodot cilvēkiem vēstījumu, likt aizdomāties, piemēram, par to, cik vērtīga ir daba ap mums.

Uz šo jautājumu nepareizas atbildes nevarēja būt.

Beigu beigās Amanda izturēja konkursu un saņēma stipendiju.

Tā, lūk! Amanda pierādīja, ka par saviem sapņiem ir jācīnās līdz galam, neatlaidīgi un sīvi jāturas pie nospraustā mērķa! Un nedrīkst ļaut mirkļa izmisumam, tukšām iedomām un bailēm sevi kontrolēt!

Foto: Saskia Kretzschmann, Youthmedia.eu

Mūža mecenāti

15

DECEMBRIS 2009 Kā mūs [jā]redz pasaulē?

Piedalījās: 4 autori

Evija Rudzāte

Meklējot Pozitīvo Foto: Elīna Kursīte, Youthmedia.eu

Pirmdienas rīts. Tasīte Wiener melange, sirdī lēkājoši sauleszaķi kopā ar aiz loga krītošajām sniegpārslām, fonā skanot grupas „Tangerine Dream” melodiju ritmiem. Ietraususies klubkrēslā, paņemu vienu no pēdējās nedēļas kaudzē esošajām avīzēm.

Tipogrāfijas smarža allaž ir fascinējusi manus jutekļus. Tiesa, ne tas, kas ir šīs smaržas ieskauts - reālais atspoguļojums pašreizējo situāciju krustugunīs. Tomēr, kā jau lielākoties, maņas orgāni tiek pievērsti pozitīvām lietām, tā sevi lieki nepiesārņojot ar negatīvo informāciju. Nevienam vien zināms, ka medus mucā vienmēr būs paredzēta vieta darvas pilienam. Elementāra aritmētika.

Smaidu raisošs, īss un kodolīgs, raksts Latvijas Avīzes 2009. gada 5. decembra numurā par Ingas Ābeles stāstu „Kamenes un skudras”, kurš līdzās 32 citiem Eiropas autoru darbiem publicēts īsprozas krājumā „Best European Fiction 2010”, ko klajā laidusi ASV Ilinoisas universitātes izdevniecība. Glābšanas salmiņš lauku skolām, ar tādu rakstu mani uzrunā Latvijas Avīzes 2009. gada 9. decembra izdevums, kurā minēts, ka 53 skolām nauda tikusi piešķirta „Sorosa fonds Latvija” rīkotajā konkursā „Pārmaiņu iespēja skolām”. Latvijas treknajos gados Sorosa fonda finansiālais atbalsts bija krietni samazinājies, tomēr, ņemot vērā ekonomiskās krīzes apstākļus, pēc paša fonda dibinātāja Džordža Sorosa ierosmes nolemts palīdzību valstij atkal palielināt. Tādejādi, pateicoties Sorosa fonda atbalstam, skolas, kuras šogad vairs nevarēja atļauties algot daudziem bērniem nepieciešamos sociālos pedagogus un logopēdus, varēs ne tikai atļauties nodarbināt šos speciālistus, bet arī, piemēram, iegādāties nepieciešamās lietas un remontēt telpas. Manu uzmanību piesaistošs raksts par labdarības akciju arī šī numura ietvaros, kur, sadarbībā ar akcijas „Mēs jūs atceramies” palīdzību Latvijas iedzīvotāji saziedojuši 10 761 kafijas paciņas, kuras ar Latvijas Sarkanā Krusta līdzdalību nonāks pie veciem cilvēkiem visā Latvijā. Arīdzan Latvijas Avīzes 10. decembra izdevumā ir neviens vien medus piliens dvēselei, piemēram, „Latvenergo” sarūpētās elektrības norēķinu kartes saņēmušas 7 pašvaldības, kas būs nozīmīgs atbalsts trūcīgām personām krīzes laikā.

Dūcošs pozitīvais lipīgums, tādejādi palīdzot atmest domas par valstī esošo krīzi un citiem negatīvu iezīmju pilniem notikumiem.

Gaismas izstarošana sākas ar mums pašiem. Viennozīmīgi, to, cik daudz saulainas enerģijas atspoguļojuma pilnu rakstu būs lokālo vai starptautisko mediju ietvaros, atkarīgs vien no mums pašiem. Galvas smadzeņu psihisko procesu kontekstā radušais tēls ar pieneņpūku vieglumu pretī cēlākiem mērķiem un smaidu izraisošiem notikumiem.

Sniegpārslas ir mazinājušas savu riņķa danci. Skatoties pretējās mājas skursteņa izklepotajos dūmos, jūtot istabās mandarīnu un piparkūku smaržu, sirdī mīt miera pilna sajūta. Pulkstenis rāda - laiks doties ikdienas gaitās. Izstarot gaismu. „Aiz vaļā vērta loga viss rīta gaiss ir pilns ar eņģeļiem”. /Ričards Vilburs/

16

Atvērsim logus plašāk pasaulei.

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Liene Andersone

Pirms pāris mēnešiem, kad joprojām tika runāts par ekonomisko krīzi, bezdarbu un kārtējiem algu samazinājumiem, nolēmu paskatīties pasaules populārākajos un ietekmīgākajos interneta portālos atspoguļoto informāciju par Latviju.

Atverot pasaulē ievērojamus interneta portālus (piemēram, “Cnn.com”) un meklētājā ierakstot vārdu “Latvia”, atklāti sakot, biju diezgan lielā šokā, jo par Latviju lielākoties uzrādījās negatīva informācija – “valstī valda bezizejas situācija”, “tā ir bankrotējusi”, “valdība nespēj pieņemt lēmumus”, “budžets gandrīz visām nozarēm tiek “nogriezts”“ utt. Tad nu gan valsts tēls – par mums visai pasaulei jāuzzina tik negatīva un pesimistiska informācija! Arī video krātuvē “Youtube.com”, ko ikdienā apmeklē tūkstošiem interneta lietotāju, par Latviju atrodamie ievietotie video ir vai nu negatīvi, vai arī sarkasma pilni, ar tendenci uz negatīvo (lai gan, iespējams, šie video ir ielikti ar humoristisku un uzjautrinošu mērķi, tādējādi savā mērā radot izsmieklu par mūsu valsti). Piemēram, pavisam nesen šajā portālā zem atslēgas vārda “Latvia” bija ievietots nežēlīga rakstura video, kur kāds jaunietis no tilta nomet suni, kurš atsitas pret asfaltu. Ļoti daudz cilvēku bija apskatījuši video (interviju un arī parodiju par to) ar bijušā finanšu ministra Ata Slaktera nu jau par folkloru kļuvušo teicienu “nasing spešel”. Ja uz šo brīdi ir jānovērtē valsts tēls kopumā, zinot plašākai pasaulei pieejamo informāciju par mūsu valsti, tad arī ir jāsaka šie vārdi – “nasing spešel”. Kas pie tā visa ir vainīgs, ka par mums parādās šī negatīvā informācija? Protams, tie esam mēs paši! Ir jau par latviešiem tāds mīts – ja prognozē, ka mums ies labi, tad runājam, ka ies vēl labāk, bet, ja iet slikti, tad saasinām visu un sagrozām informāciju par vēl dramatiskāku.

Tieši grūtos laikos, manuprāt, ir jācenšas vairāk parādīt labo, lai būtu stimuls domāt par nākotni labas lietas. Protams, Latvijā notiek tik daudz labu lietu – mēs atbalstām labdarību, rīkojam patriotiskus pasākumus, cildinām cilvēkus, kas izdarījuši labus darbus. Tikai kādēļ šī pozitīvi emocionālā informācija netiek palaista arī tālāk aiz Latvijas robežām? Un, ja tā tiek palaista plašākos mērogos, kāpēc mēs par to neuzzinām? Kāpēc citu valstu sakarā labās lietas mēs uzzinām ļoti ātri, bet savu labo turam pie sevis?

Skatoties raidījumu “Latvijas lepnums” jau vairākus gadus pēc kārtas, nodomāju – kādēļ gan šis raidījums nevarētu būt labs iemesls, lai mēs parādītu, ka Latvijā notiek daudz labas lietas un dzīvo cilvēki, kas pārdzīvojuši daudz lielākas grūtības? Tas spodrinātu valsts tēlu, un negatīvā informācija paliktu tikai fonā. Tāpat līdzīgi ir ar labdarības un patriotiskajiem pasākumiem – jā, mūsu valstī valda ekonomiskā krīze, bet tautu vienojošos pasākumos cilvēki saziedo milzīgas naudas summas, jo kopīgiem spēkiem mēs to varam. Manuprāt, šīs informācijas atspoguļojums būtu labs atspēkojums tai negatīvajai informācijai, ko par mums uzzina ārvalstīs.

Nesenais notikums ar viltus meteorītu, lai arī tika vērtēts tik ļoti pretrunīgi, tomēr tas novērsa negatīvās domas par valstī valdošo politisko un ekonomisko situāciju. Par Latviju uzzināja teju vai visa pasaule. Tas nozīmē, ka Latvijā ir jādomā par to, kādu informāciju izplatām ārpus valsts robežām.

Vai nu ir jāizplata sensacionāla informācija, kas izplatītos zibenīgi, vai arī masveidā jāizplata pozitīva informācija. Tas nāktu Latvijai tikai par labu. Par mūsu valsti pasaulei nav jāuzzina tikai negatīva informācija vai arī pozitīva informācija jāuzzina tikai tad, ja tikai kāds jau plašākos mērogos ievērojams cilvēks izdarījis ko tādu, kas bijis jau paredzams. Ir jāizceļ arī cilvēki no vienkāršās tautas – tad pasaule uzzinātu, ka Latvijā mīt ne tikai miljonāri (kas uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā ir vairākums). Vai uzzināt to, ka visa Latvija priecājas tikai tad, kad reizi četros gados ir Dziesmu un Deju svētki.

Aizbraucot uz citu valsti, kad pajautā, no kurienes esam, vietējie iedzīvotāji par mūsu valsti vai nu neko nezina vai zina to, ka mēs esam no TĀS valsts, kur vietējie iedzīvotāji necieš minoritātes, un no TĀS bankrotējušās valsts, kur cilvēki dzīvo uz ielām, TĀ valsts, kurai nav cerību uz izaugsmi.

Protams, neviena valsts jau nav ideāla, jo visur ir problēmas. Taču par publisko tēlu ir jādomā. Veidot pozitīvu vai negatīvu tēlu ir ļoti viegli. Visgrūtāk ir publisko tēlu noturēt pozitīvā līmenī, jo negatīvā informācija to vienkārši var sagraut. Tāpat ir no negatīvā tēla ar pozitīvu informāciju censties tēlu uzlabot, tādēļ, pēc manām domām, tēls ir jāveido neitrāls ar tendenci uz pozitīvo. Arī Latviju pasaulē ir jāredz kā neitrālu valsti, kuru piemeklē mūsdienās aktuālas problēmas, kuras ir atrisināmas.

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Kā mūs redz pasaulē?

17

JANVĀRIS 2010 Kā Tu [pie]dalies šodienas mediju pasaulē?

Piedalījās: 17 autori

Foto: Stefan Franke, Youthmedia.eu

Šorīt, pēc visām iesniegtajām referātu grēdām, izturētajiem eksāmenu mošķiem un izboksterētajām akadēmiski korektajām literatūras lappusēm, malkojot savu rīta kapučīno krūzi, apņēmos, ka uz kādu brīdi noņemšu teorētiskās pasaules saulesbrilles un to vietā uzlikšu jaunas, daudz plašākas un piezemētākas. Uzlūkošu, sadzirdēšu, ieskatīšos, apjautīšu man visapkārt notiekošo. Šo acumirkli. Šī brīža tiešamību.

Kad savu apņemšanos biju īstenojusi, jutos pamatīgi pārsteigta. Es grimu drūmā iekšējā stingumā, kad Latvijas Radio mājas lapa pavēstīja man par atsevišķu personu korumpētību, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un vairākiem citiem smagiem pārkāpumiem Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Prieks kā neredzama toga apņēma mani, izlasot Latvijas Avīzes interneta versijā publicēto stāstu par kādas jaunietes gaitām Spānijā Comenius programmas ietvaros un vienlaikus par viņas ticību saviem mērķiem, smagu darbu un sapņu piepildījumu. Manam ego spārnus dāvāja mīļu cilvēku atzinība, kad pārsteidzu viņus ar tviterī izlasītu recepti, ko kāds kulinārijas amata burvis bija aizguvis no Sirmā Ēdienkaratē šova. Radio un TV mājas lapas, laikrakstu ziņu portāli, personālie interneta mediji, kā tviteris... (Kas notiek?)

Jautājums bez vārdiem. Kur palicis mūsu pavarda sargātājs televizors, rīta avīze pie brokastu galda un tiešā ētera cilvēki, kas, mums pamostoties vai braucot uz darba vietu, paziņo par gaidāmajiem laika apstākļiem, tās dienas gaviļniekiem vai Saeimas dienaskārtībā ietvertajiem politikas aspektiem? Reizēm man ir tāda sajūta, ka „vecās” pasaules informācijas avoti ir sašķīduši gluži kā kristāla glāzes savā samērā šaurajā vērienā un tos nomainījis jauns, drošs un pašapzinīgs komunikācijas veids – krusttēvs Internets.

Vai jūs sev kādreiz esat uzdevuši jautājumu, kas globālajam tīmeklim piešķir tik lielu varu? Varbūt izteiktais apgalvojums būs maldīgs (man gan šķiet, ka ar to būs trāpīts desmitniekā), tomēr pārliecība kā tāds neatlaidīgs velniņš man čukst, ka e-vides mediju ietekme slēpjas galvenokārt to nodrošinātajā divvirzienu informācijas apmaiņā, respektīvi, mediji vairs nav tikai inerts ziņu iznēsātājs, bet gan aktīvs notikumu dalībnieks ar savām vērtībām, attieksmi un mērķiem.

Raksts - komentārs, video materiāls - komentārs, bloga ieraksts un atkal jau kāda lasītāja atstātā vēsts. Pārsteidzoši, bet tādā veidā ikviens no mums kļūst par tādu kā mikrožurnālistu. Pārsteidzoši, bet pēdējā laikā neesmu redzējusi gandrīz nevienu interneta rakstu, kura noslēgumā nebūtu pievienota kāda atsauksme – vai tā būtu kritika, bažas, gandarījums, neticība par rakstā pausto vai arī pārmetums, uzslava vai jautājums ziņas autoram. Un vēl pārsteidzošāk (man pašai) ir tas, ka gandrīz neviens no izlasītajiem rakstiem nav palicis arī bez mana novērtējuma. Pat tad, kad esmu nevaļīga un pie mirgojošā datora ekrāna aizvadīta bezmaz vai visa diena, nespēju atturēties no sava viedokļa paušanas par man svarīgu tēmu. Nevaru un viss. Labprāt lasu atbildes diena.lv, kur uz viena cilvēka rakstīto nereti atbild citi, tādā veidā radot diskusiju.

Un šī diskusija izvēršas kā savstarpēja domu un uzskatu apmaiņa, kas veido sabiedrības dienaskārtību. Reizumis šī rakstiski izpaustā sāpe nokļūst līdz politikas ķēniņu tronim un liek viņiem par to aizdomāties, veidot rīcībpolitikas nostādnes. Šie jaunie masu mediji rada vidi, kurā var notikt dialogs - ne vienmēr atrisinot problēmas, bet noteikti vismaz to uzsākot.

Patiesībā vēl pavisam nesen man bija citāds skatījums uz jaunajiem medijiem. Es tos uztvēru kā sīkus, uzmācīgus kaitēkļus, kas neatlaidīgi sīc man pie auss, mēģinādami iedzelt, novērst uzmanību, nozagt nedaudzos brīvos mirkļus. Līdz brīdim, kad man nācās pašķirt priekškaru un ielaist šos uzbāzīgos miera traucētājus savas dzīves viesistabā.

Studiju kursa ietvaros biju spiesta veidot interešu

18

Anna Zemblicka

Mikrožurnālist, kas tev šodien padomā?

aizstāvības blogu. Un tā soli pa solim es atklāju, ka mans apkopotais materiāls, mana interpretācija par to, mans grafiskais un audiālais pienesums tekstam ir tas, kas palīdz cilvēkiem atlasīt viņiem saistošas ziņas šajā bezgalīgajā informācijas biezputrā, kurā itin bieži nav nekādas loģikas un struktūras.

Un vēl... man ienāca prātā doma, ka interneta mediji atvieglo manu dzīvi, tas ir, tie ļauj man izmantot iespējas, ko citos gadījumos – nezināšanas, laika trūkuma vai ierobežotu resursu dēļ - nebūtu varējusi likt lietā. Jūs neticēsiet, taču, sekodama starptautiskajai aviokompānijai Ryanair tviterī, uzzināju par lēto aviobiļešu akciju uz Londonu (turklāt līdz akcijas beigām bija atlikusi tikai viena stunda!), un piepildīju sen loloto sapni paciemoties šajā pilsētā.

Regulāri iečekojot Latvijas blogu ziņu savācējportālā nekur.lv, izlasīju šokējošu vēsti par kādu ģimeni, kas vēl līdz šim brīdim nav pārvarējusi 90.gadu krīzes sekas un jau trešo ziemu dzīvo Ogres pievārtes mežā. Tas man lika pievērsties trūcīgo un maznodrošināto cilvēku likteņu izpratnei un iesaistīties labdarības akcijā, ko rīkoja mana pilsēta. Un vēl... kādu pacilājumu un enerģijas pieplūdumu man sniedza nepazīstama cilvēka pateiktais paldies par bildi, ko biju ievietojusi līdzdalības fotoblogā miljons.com. Mans fotouzņēmums bija licis šim svešiniekam pasmaidīt brīdī, kad viņa domas grima bezcerīgā truluma un ievainojamības purvā un visa dzīve likās kā viens liels peļu slazds – bez risinājuma, bez izejas...

Un tomēr, neskatoties uz to, ka jaunajiem medijiem piemīt interaktivitāte un ziņas izplatīšanās ātrums, informācijas sakārtotība un kompaktums, līdzdalības un rīcības veicināšanas iezīmes, uz to, ka samazinās informācijas vākšanas izmaksas un veidojas evides atbalsta kopienas, uz to, ka attīstās dalīšanās kultūra un lasītājs kļūst aktīvs līdzdalībnieks sabiedriskās dienaskārtības veidošanā, nav iespējams ignorēt šo mediju ēnas puses.

Bieži vien man ienāk prātā spilgts salīdzinājums, proti, jaunie mediji turas kā kaķis uz šaurās un nedrošās cilvēku uzticības laipas. Es ilgi mēģināju izskaitļot, cik reizes esmu uzķērusies uz bezsaturīgām un nepatiesām ziņām internetā. Jūs neticēsiet, taču man sajuka rēķini jau pie pirmajiem desmitiem reižu. Starp citu, pēdējā reize bija vakar, kad gandrīz jau noticēju nopietnā mājas lapā publicētam darba piedāvājumam, kas vēstīja, ka viss, kas vajadzīgs, ir dators un interneta pieslēgums (vēlāk no uzticamiem avotiem uzzināju, ka tā ir krāpšana). Un ne tikai! Paraugieties, cik latviešu podkāsti ir aprobežoti savā skatījumā (tagad esmu iecienījusi BBC podkāstus, kas gan satura, gan ziņas pasniegšanas veidā ir daudz profesionālāki), cik atviegloti uztverei ir stāsti laikrakstu interneta versijās, cik fokusēti uz izklaidi un tukšu parunāšanos ir personīgie blogi un visbeidzot cik viegli jaunajos medijos palaist interneta pīli!

Laikam jau tiesa, ka jaunie mediji veicina tā saucamo līdzskrējēja efektu. Cilvēkiem arvien biežāk šķiet – tas nekas, ja daži nekaitīgi sakāpinātās iztēles iedīgļi (sauksim tos īstajā vārdā – par meliem) izspruks pasaulē! Un tā, mazajiem meliem sanākot kopā, rīkli atver un ierūcas melu drakons, modri novērodams savu nākamo upuri – interneta mediju lietotāju. Tā šie meli ātri vien izplatās visā mediju telpā.

Un tomēr vakarā, pārnākot no lekcijām, es nespēju neielūkoties kādā man mīļā blogā vai uz brīdi nepiesēst pie manu sociālo tīklu pastkastītes. Nevaru un viss. Jo ir interesanti. Jo mani tas saista.

Jo noņem dienas laikā iegūto spriedzi. Jo man gribas zināt, kas notiek man apkārt. Taču atkal... patiesība vai ne, noderīgs materiāls vai uz popularitāti tendēts blefs... izšķirt, palūkoties uz to analītiski, pielietot – tas ir atkarīgs vienīgi no manis pašas.

Ikviens no mums ir mikrožurnālists, kurš ir atbildīgs kā par ziņas tapšanu, tā par tās uztveršanu. Žurnālists, kurš darbojas šajā sarežģītajā mediju telpā – bieži vien saldā kā ķiršu kūka, bet reizēm arī rūgtā kā vērmeļu novārījums.

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Janīna Bikova

Mēles ceļojums tavā gliemežnīcā Es pārstāvu visefektīvāko no medijiem. Mediji ir informējoši, tātad sava veida reklāma. Lai kas būtu rakstīts vai dzirdēts , vai redzēts, informāciju visātrāk izplata cilvēks. Tā nāk no mutes mutē un iet arī.

Un jā, tik ļoti bieži no manas mutes tavā. Iekārojot un pavedot tiek panākta kāda cilvēka vēlme, viņa viedoklis slavēts un skandināts, jo nākotnē šis kāds, varas grožus rokās turošais, nolemj cilvēces turpmākās vājības. Tās tiks iebarotas jebkurai miermīlīgai aitai.

Never muti vaļā, ir jauna metode - vēl labāka kā karotīte! Tev nebūs pat jākošļā un jārij. Nelauzi galvu par izvēli, siekalu dziedzeri sāks kairināt tavas alkas, jo informāciju par to, kas tev patīk un ko tev vajag, būsi ļoti veiksmīgi uzsūcis ar acīm un dzirdi, un tieši tāpēc, ka esi mazliet slinks un vājš un tev ir bail, tu tagad jautā: „Bet kas gan tur slikts?” Tu esi tik fantastisks patērētājs. Paldies Tev! Tev patīk justies gudrai, tad jūties ērti! Labi, ka pietiek vien ar šo sajūtu. Jūties zinoša, šūpodamies pazīstamas dziesmas ritmos, tu viņam izpatīc, apzinādamās, ka esi šarmanta, jo ievēroji visus 10 padomus, ”Kā iekarot puisi 5dienas vakarā”, un tu skaļi dziedi līdzi, izrādīdama, ka šo dziesmu zini, tik smieklīgi, ka, pat zinot valodu, neesi sapratusi vārdus, lai saprastu, ka tiec izsmieta tu, „seksīgā mauka”! Cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš dzīvo barā, un šis bara instinkts ir burvīgs!

Esmu cilvēks - sūklis. Arī tu esi viens no šiem okeāna dzīļu iemītniekiem. Netici? Pēc evolūcijas teorijas pirmsākumi ir meklējami ūdenī, tik tā nelaime, ka miljardu gadu laikā šis ūdens ir krietni saduļķojies. Par to nav šaubu, tas ir neizsīkstošs dabas resurss, tik tā kvalitāte mainās - kaut kur jau tiem mēsliem, ko cilvēce ir saražojusi sevī un ap sevi, ir jāpaliek. Tu nosmīni. Esi dzirdējis par Coca Colu? Pazīsti kādu, kurš nebūtu? Nē? Jā? Viņš dzīvo džungļos? Ā, jā, tur taču nav mediju, tad saprotams! Cilvēks

dalās! Un dalīties ir tik jauki! Ar šo jauko žestu, tiek izlaists purkšķis, kuru sauc, piemēram, „Katastrofas izraisītājs...”, smaka ieplūst nāsīs un iesūcas deguna dobuma gļotādā. Bet, tā kā mēs esam jauki, tad dalāmies. Ar savu miklo mēlīti tu nolaizīji manu ausu ļipiņu, bet tad tā ielīda dziļāk. Tu mani uzvilki, tādēļ es kādam to parādīju.

Acu zīlītes papletās. Gaismas daudz nebija. Aizvakar satiku Zani, uzzināju, ka viņš to pašu izdarījis viņai. Iebāza mēli dziļi gliemežnīcā. Es nerunāju par rokoko, lai gan arī toreiz tā notika.

Tagad mēs visi zinām , kurš ir sliktais, par to nav šaubu - tie krāsainie. Krāsa vien stāsta par nelaimi. Baltais ir balts - šķīstības simbols, baltā dūja un eņģelis. Būšu gaisma tava tuneļa galā.

Muļķīgi, ka nepamanīji rezerves izejas sava garā, melnā tuneļa sienās. Tu pats teici, ka krāsa visu izsaka! Skaties, ka tumsā neesi palicis akls, citādi ,patiesi, vienīgā gaisma un atklāsme būs tavas dzīves galā. Tu nepamanīji, ka „Katastrofas izraisītājs ir vienaldzība”. Šī laikmeta lielākā problēma ir informācijas pārslogojums. Ziņas gan patiesās, gan arī tas, ko tev būtu jāzina un jāgrib. Interesējoties par ziņām, tu uzticies medijiem „Bet ziņās tā taču teica!”, ne to vien dzīves laikā teiks, diemžēl cilvēka pasaule jau Jēzus laikā ir bijusi nežēlīga un nepatiesa, bet pēc viņa nāves, kura bija reti skandaloza, valda liela mistika. Diemžēl tauta nezina ne politikas „sastāvu” un to, no kā gatavo desas, ne arī saldās šokolādes konfektes saturu.

- Nejautā, tu negribēsi to zināt!

- (Pasmejas) Bet nekas slikts ar mani nav noticis. Un man garšo...

Es pārstāvu visefektīvāko no medijiem - gribot negribot es esmu sūklis, tāpat kā tu, un pēc debesmannā un sapuvušu olu nogaršošanas bāžu mēli citu ausīs. Tu ne?

Līva Rauhvargere

Kā es piedalos mediju pasaulē? Es dzīvoju globālā mediju ģimenē. Klabošu taustiņu, visu redzošu satelītu, netveramu informācijas viļņu mudžekļa, tvīterošanas, 24/7 ziņu un vārda brīvības ideālu pasaulē. ‘Mediju pasaule’ 21.gadsimtā ir planētas Zeme otrais nosaukums. Ģimenisks mīļvārdiņš.

Un, jo globālā mediju ģimene kļūst aktīvāka, jo pasaule mazāka un ... trauslāka.

Uz šīm domām mani uzvedināja janvāra sākumā atkal uzplaukusī Muhameda karikatūru ķilda.

Notikums, kad Dānijā strīdīgo karikatūru autora Kurta Vestergarda mājās ielauzās un vēlāk tika sašauts kāds somāliešu terorists.

Dienā, kad izlasīju šo ziņu, savā facebook lapā ierakstīju: ‘ „Vārda brīvībai” ir augsta cena. Sevišķi tiem, kas izaicina limitus.’ Kāds no maniem draugiem/topošajiem žurnālistiem man pavaicāja – kur ir limits vārda brīvībai? Piekrītu, šis jautājums ir īsti vietā – protams, kas gan tā par brīvību, kurai noteikti jebkādi ierobežojumi. Taču nākamais jautājums ir: vai apstāklis, ka mums piešķirta brīvība nozīmē šīs brīvības principiālu pielietošanu? Neņemot vērā nekādus reālajā laikā un vidē pastāvošos apstākļus? Neņemot vērā ar saprātu prognozējamas sekas?

No tolerances viedokļa – ja ir zināms, ka Islāma ticībā pravieša attēlošana ir grēks, vai ir nepieciešams šo aizliegumu pārkāpt tikai tā, principa pēc – jo mūsu kultūrā pastāv absolūta vārda brīvība?

No vispārēja saprātīguma viedokļa – ja ir zināms, kā islāma radikāļi mēdz paust savu protestu, vai vārda brīvības principiāla pielietošana tiešām atmaksājas?

Jā, par Vestergarda galvu šobrīd izsludināts krietns žūksnis naudas, tomēr, teikšu godīgi, viņš nav manu raižu centrā. Domāju, ka viņš bija pietiekami saprātīgs cilvēks, lai saprastu, kas viņu sagaidīs pēc karikatūru publicēšanas.

Ja vārda brīvības pielietojums noved pie asiņainiem grautiņiem, cilvēku upuriem, terora aktiem un draudiem pat attiecībā pret cilvēkiem, kuru vienīgā saistība ar notiekošo ir tā, ka viņi atrodas tajā pašā valstī, kur karikatūru autori... Turklāt izskatās, ka šis ‘strīds’ laiku pa laikam turpinās piedzīvot atdzimšanu... Tā nav tā vārda brīvība, kurā es saredzu līdztiesību un cilvēktiesības. Tā nav tā vārda brīvība, kura sniedz kādu sabiedrisku vērtību. Un tieši tāpēc, ka mūsdienu pasaulē teju ikviens cilvēks vienā vai citā veidā ir saistīts ar mediju pasauli, tieši tāpēc, ka mediju rīcībā ir visaptverošs un potenciāli iznīcinošs spēks, tieši tāpēc, ka dažu cilvēku lēmumi skar tik daudzu drošību un dzīvību, būtu jāvairo izpratne par tādām pamatvērtībām kā vārda brīvība. Šīs pārdomas bija mana vārda brīvība. Un mana piedalīšanās mūsdienu mediju pasaulē.

Foto: Tino Höfert, Youthmedia.eu

Trauslā pasaule

19

JANVĀRIS 2010 Kā Tu [pie]dalies šodienas mediju pasaulē?

Agate Vucina

Galdnieka romāns un rakstnieka naglas

Foto: Tobias Mittmann, Youthmedia.eu

Plašsaziņas līdzekļiem mūsdienu pasaulē ir ierādīts tik svarīgs postenis – visu novērot, pamanīt un „izcelt saulītē”, nofotografēt, parādīt jaunumus, pievērst sabiedrības uzmanību būtiskām problēmām un aicināt uz to risināšanu, nereti arī vērpt baumas, nodot sabiedrības diskusijām reālu situācijas atspoguļojumu, kritizēt neveiksminiekus un padarīt par zvaigznēm tikai šķietami kvalitatīvus produktus, ko acumirklīgas kaislības aklumā vērojam par labākiem esam, bet aizmirstam, tiklīdz saožam svaigu konfekti, ko var saukt par šovbiznesa kārtējo produktiņu. Ne velti saka, medijiem pieder ceturtā vara valstī. Varētu domāt, ka teju ikviens var būt par vēstnesi, vārda brīvības neierobežots (gribas taču mazliet izbaudīt varu savās rokās), taču, vai galdniekam tiešām jāraksta romāns un rakstniekam jāsit naglas? Paskatīsimies uz mediju pasauli no dažādiem aspektiem. Mēs visi piedalāmies informācijas apmaiņā, pat ja tieši nesniedzam informāciju citiem, kas ir plašsaziņas līdzekļu, konkrēti – žurnālistu – uzdevums.

Piedalāmies ar to, ka saņemam informāciju kā nu kuram ērtāk, skatoties televīzijas pārraides, lasot presi un „sērfojot” interneta ziņu portālos, klausoties radio. Tas ir kā filozofa Gadamera teorijā par spēli – procesā piedalās visi, kas dara, līdzdarbojas, novēro; aktīvais un pasīvais. Tātad mediju pasaulē tiekam ierauti visi, kaut vai tādā gadījumā, ja paziņa izstāsta notikumu, par kuru lasījis jaunākajā avīzē. Plašsaziņas līdzekļiem nenoliedzami ir pozitīvas „rakstura” īpašības. Par labiem piemēriem, ar kuriem mēs Latvijā varam lepoties cilvēku lielās atsaucības un nesavtīgas labestības dēļ, ir lielās talkas un apkārtējās vides sakopšanas pasākumi, kā arī ziedojumu vākšana bērniem ar veselības problēmām. Abus pasākumus aktīvi reklamēja un varēja skatīt televīzijā, tā piesaistot lielāku sabiedrības uzmanību aktuālām problēmām, šajā gadījumā vides sakopšanai un ļoti nepieciešamās palīdzības sniegšanai bērniem ar īpašām vajadzībām. Virzot sabiedrības darbību pozitīvā virzienā un panākot atsaucīgu attieksmi, mazā Latvija varētu sasniegt pat grandiozus mērķus. To būtu grūti paveikt bez cilvēku informēšanas jeb plašsaziņas līdzekļu darbības. Var „pacelt gaismā”, bet var arī nogremdēt tā, ka būs kauns skatīties acīs ģimenei. Tieši otrādi – nokaunina, un nodod sabiedrības vērtējumam, lai mainītos, gluži kā varēja lasīt dzeltenajā presē par Latvijas izlases basketbolistu uzdzīvošanu un tusēšanu, ārzemju viesnīcu demolēšanu utt. Nevarētu teikt, ka bulvārprese un paparaci tikai pasniedz lasītājiem kārtējās baumas un divdomīgas ziņas, ko var zīst kādu laiku kā zīdaiņa knupīti. Sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem jāseko līdzi tēlam, ko paši par sevi rada, taču bieži vien mediju radītais tēls paliek atmiņā visspilgtāk. Kurš mainās, kuru vienkārši aizmirst – tas lai paliek, tā teikt, iejaukto personu ziņā... Pie nepatīkamām mediju īpašībām nākas pieminēt arī lielo negatīvas informācijas daudzumu, ko saņemam. Ja godīgi, tad es ziņas televīzijā neizvēlos skatīties, jo tā ir informācijas plūsma, ko nevar kontrolēt, nākas klausīties visu pēc kārtas, arī slikto, un ja dzirdu tikai par to, ka uzsprāgusi bumba, nokritusi lidmašīna, nošauti cilvēki utt., tad rodas baiļu sajūta šajā tik drošajā laikmetā, ka pat sēžot mājās un neko nedarot var uzglūnēt vienas vienīgas briesmas.

Situāciju vēl traģiskāku pataisa krīzes bubulis, pie kura esam mazliet jau pieraduši, bet rūgtumu norijuši gan vēl ne. Jā, patiesība ir jāatspoguļo, taču kur paliek slikto kompensējošas, patīkamas, siltas un „laimīgas” ziņas, kas pasildītu sirsniņu? Te

20

var runāt arī par atbildību. Par to, kādu atbildību uzņemas žurnālists par izklāstīto informatīvo materiālu, patiesību, daļēju patiesību, nepatiesību, klaju apmelojumu, izsmieklu vai netīšu cilvēku aizskaršanu, kā tas bija pirms pāris gadiem ar Muhameda karikatūru, kas saniknoja lielas cilvēku masas. Hugo Šteinhauss ir teicis: „Žurnālisti par sniegtajām ziņām nemaz neinteresējas, līdzīgi kā oficianti neizjūt apetīti par tiem ēdieniem, kurus viņi pasniedz.”

Atbildība ir jāuzņemas arī par sabiedrībā radīto noskaņojumu, pat ja ziņu ēdiens nemaz negaršo pašam žurnālistam. Un atbildība ir jāuzņemas, ja rokās ir vara, tas attiecas arī uz tiem, kas sevi uzskata par „žurnālistu” un izliek sakrājušos žulti rakstu komentāros internetā, nereti pat personiski apvainojot rakstītāju. Tas liek uzdot jautājumu, vai žurnālists var būt ikviens, ja nezina elementārus ētikas principus, nemaz nerunājot par darba ētiku un līdzsvaru starp vārda brīvību un personas neaizskaramību? Es domāju, ka cilvēce pati ir piešķīrusi plašsaziņas līdzekļiem ietekmīgu vietu un varu cilvēka dzīvē. Protams, ir nozīme informācijas kvalitātei, ātrumam un iepriekšminētajiem aspektiem, kas jāņem vērā – lai pozitīvais un negatīvais ir harmonijā, atbildība, „neitrālu” cilvēku līdzdarbošanās un piedalīšanās mediju mūžīgi ritošajā dzīvē lai ir atbilstoša un korekta. Lai katram ir sava vieta dzīvē un galdnieks joprojām ir galdnieks un rakstnieks joprojām raksta romānus, lai profesionāli informēt motivēts žurnālists joprojām sniedz patiesu ziņu izklāstu mūsu modernajai sabiedrībai. Manuprāt, ikvienam jādara savs darbs.

Kā es pati piedalos šodienas mediju pasaulē? Nenoliedzami, ka internets ir kļuvis par ierastu ērtību, saziņas un uzziņas līdzekli ne tikai citu, bet arī manā dzīvē. Neapšaubāmi ir arī tas, ka interneta piedāvātās iespējas kļūt par žurnālistu plašākam cilvēku lokam ir drauds tiem, kam patīk tradicionāla žurnālistika, kā man – paņemt rokās avīzi vai žurnālu, pašķirstīt lapas, izvēlēties lasīt to no sākuma vai vispirms izlasot vairāk interesējošas ziņas un pēc tam mazsvarīgāko, kā arī pašas uzrakstīto ieraudzīt avīzes pirmajā lapā vai starp svarīgajām slejām. Ar interneta palīdzību katrs pēkšņi var kļūt par žurnālistu – redz, es „blogoju”, re – es aktīvi „tvitteroju” un izpaužos vēl citos veidos, kuriem latviešu valodas speciālisti vēl nav izskaitļojuši atbilstošus apzīmējumus jeb „pareizus” vārdus. Jā, arī žurnālistika attīstās un pieņem jaunas formas, piemēram, jau minētos blogus, taču es vēlētos, lai drukātais uz papīra, taustāmā formā ieliktas domas un viedokļi neiznīktu un nezaudētu savu vērtību arī citu, ne tikai manās acīs. Tieši tāpēc izvēlos rakstīt avīzē, nevis savas domas izlikt interneta piedāvātajos jaunizdomātajos žurnālistikas veidos. Uzskatu, ka tur trūkst profesionāla pieskāriena. Arī televīzijā un radio piedāvā plašas iespējas cilvēkiem no malas kļūt par sava veida reportieriem un iesūtīt videomateriālus un fotogrāfijas, kurās iemūžināts interesants atgadījums vai pat brīdinošs mājiens, brīnums, negadījums; aicina zvanīt uz radio un pavēstīt par apkārt notiekošo utt. Ja es pamanītu ko ļoti īpašu, par ko būtu vērts informēt tik plašu cilvēku auditoriju, tad noteikti izmantotu „reportiera no malas” iespēju pastāstīt par to televīzijā vai radio. Es izmantoju plašsaziņas līdzekļus, jo bez tiem mūsdienu cilvēka dzīve nav iedomājama, informācijas apmaiņa notiek ātri un tiek meklēti arvien ātrāki veidi, kā padarīt raitāku jaunāko ziņu nonākšanu līdz informācijas meklētājam. Ceru, ka nezudīs tradicionālās vērtības žurnālistikā, un par spīti neparedzamajam laikmetam, kurā dzīvojam šobrīd, būs cilvēki, kas novērtēs kvalitāti, oriģinalitāti un profesionalitāti žurnālistikā.

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Liene Palēna

Par attiecībām un atkarību Ir vēla nakts vai jau ļoti agrs rīts. Visu nosaka interpretācija. Es labāk vēlētos piekrist pirmajam variantam, jo tas man dod iespēju, ka rīts tik ātri vēl nepienāks. Pašlaik cīnos ar vienu no skarbākajām sesijām, kāda bijusi, tādēļ tos rītus nemaz negaidu, ziniet. Bet ne par to šoreiz gribu runāt. Pavisam nejauši (kā jau tas dzīvē mēdz notikt) ieraudzīju FEJS janvāra rakstu konkursa tēmu. Man vispār netīk vārds konkurss. Tas man vairāk atgādina bērnību un tādu loterijas tipa konkursu, kuros parasti nevarēja dabūt vēlamo. Bet nu šoreiz nolieku malā savu “konkursa” skepsi, jo man ir ko teikt.

Jautājums vietā, atbildes nav. “Kā tu (pie)dalies šodienas mediju pasaulē?”

Varbūt vispirms labāk iepazīties? 22 gadi. Ģimenes stāvoklis – neprecējusies. Pēc pārliecības un sajūtas – žurnāliste. Bakalaura grāds komunikācijas zinātnē. Pašlaik studēju maģistratūrā.

Veiksmīgs skats uz nākotni. Bet visam pa vidu tomēr atkal un atkal parādās jautājums, vai esmu izvēlējusies īsto profesijas ceļu. Ir tik daudz lietu, kas man žurnālistikā nepatīk. Un ir tik daudz, kas tieši otrādi iepriecina līdz sirds dziļumiem. Kopumā man šķiet, dzīvojot mūsdienu pasaulē, ir ļoti grūti nebūt attiecībās ar mediju pasauli.

Tikai ar šīm attiecībām ir tāpat kā ar cilvēkiem – vienmēr jāatrod balanss. Man šķiet skumji, ka mūsdienu kosmopolīts nespēj ne dienu

iztikt bez interneta – tvīterošanas, blogošanas, ziņu lasīšanas un citām šanām. Reizēm es pati sev uzdodu jautājumu, kādēļ es to daru – kādēļ lasu citu tvītus un kādēļ pati cenšos iekļauties 140 rakstu zīmēs, lai pateiktu, ko šobrīd daru. Bet tas ir tik retorisks jautājums, uz kuru vismaz šobrīd es nespēju atbildēt.

Man ir attiecības ar šo pasauli. Un man ir attiecības ar medijiem. Bet tās ir divu veidu attiecības – vienas lietišķas, darba attiecības, bet otras pavisam privātas – kad, pidžamā sēžot pie datora, rakstu visiem saviem Twitter sekotājiem, cik labi vai slikti pavadīta šī diena.

Ikvienas no šīm attiecībām ir izvēle, taču, lai cik ļoti tas neskumdinātu un lai cik skarbi tas neizklausītos, esmu šo attiecību atkarīgā. (Es, protams, pieņemu, ka saprotat, ka nerunāju par interneta vai datora atkarību). Esmu atkarīga – tiešā un pārnestā nozīmē, no mediju tirgus un mediju paustās informācijas. Un es pati esmu tā, kas to veido. Gluži tāpat kā ikviens no mums. Jā, arī tu. Kaut vai ar saviem “šobrīd skatos hokeju” ierakstiem tviterī.

Atkarības atzīšana ir pirmais solis uz atveseļošanos. Tikai es laikam atturēšos. Pie tam teju ikviens taču zina – ja esi atkarīgais, visbiežāk tāds arī paliksi. Kaut tikai pēc pārliecības.

Ir vēla nakts vai jau ļoti agrs rīts. Visu kā jau vienmēr nosaka interpretācija.

Ilze Malaševska

100 % cīņa ar laikmeta pārmaiņu atstātajām sekām jeb cīņa par izdzīvošanu - tā es raksturotu šī brīža situāciju. Pat šķiet, ka nelaikā esmu piedzimusi, sākusi studēt un nelaikā pabeigšu studijas ar kabatās ieliktu diplomu, uz kura trekniem burtiem rakstīts „žurnālists”.

Pirms pāris gadiem, uzsākot studijas, nolēmu iemēģināt savu veiksmi un savu CV nosūtīju vairākiem medijiem. Toreiz „jaunas asinis” tika meklētas un iespēju bija daudz. Iesākumā sāku ar pašu mazāko – jauniešu mediju. Manā ikdienā ienāca žurnāls, kura uzdevums bija izglītot jaunatni, bet žurnālista uzdevums - veidot saturu, kas šķistu interesants ne tikai 14 gadus vecai meitenei. Šāds uzstādījums atbilda arī manām vēlmēm un interesēm. Gluži kā iesmērēts – radās idejas, radās materiāli, atbildība auga, nenoliedzami, līdz ar to arī naudiņa, ko vismaz tajos laikos vēl maksāja.

Līdz brīdim, kad, godprātīgi strādājot, sāka iekavēties algas izmaksas un saņēmu ziņu, ka redakcija tiks slēgta. Šī bija pirmā mediju krīzes stadija, kurā nonāca arī daudzi citi drukātie mediji.

Strādājot žurnālā, guvu pieredzi, kurai klāt pievienoju augstskolā iegūtās zināšanas un šobrīd jau gatavojos beigt studijas. Beigt studijas, lai sāktu darbu kādā medijā un visu iepriekšminēto pielietotu praksē. Šobrīd, pamatojoties uz krīzes situāciju un mediju vēlmi pārdzīvot šo grūto periodu, vairākas mediju organizācijas skaidri zina, ka samaksāt kaut vai minimālu honorāru nevar, tāpēc pat neapsver iespējas uz pārrunām aicināt kādu no jaunajiem žurnālistiem. Te rodas jautājums - ja nu jaunais žurnālists ir krietni labāks par veco?

Cīņa par izdzīvošanu - tā šobrīd es varētu raksturot medijos iekļuvušo jauno žurnālistu likteni. Arī kursa biedri sacījuši, ka praksē strādāt ir labi, bet darba iespējas pēc pavadītā laika ir minimālas. Un tur nav ko brīnīties, jo visam pāri stāv jautājums - kāpēc darba devējam maksāt tev, ja ir kāds, kurš grib un kuram vajag to darīt bez maksas? Kāpēc mediju organizācijai vispār jāmaksā žurnālistiem, ja tiem patīk rakstīt?

Entuziasms mani vienmēr ir pavadījis. Tieši tāpēc citi žurnālisti iepleš acis uzzinot, ka rakstīju kultūras ziņu portālam, un joprojām to daru,

nu jau vairāk nekā pusgadu, nesaņemot par to ne santīmu.

Patiesībā, man ir medijs, kurā gribu strādāt, man ir medija produkts, kura līdzdarbošanās procesā vēlos iesaistīties. Tāpēc varu teikt – es atkal varētu būt gatava to darīt, kaut vai, ja man par to neviens nemaksās. Cilvēkam ir jādara tas, ko viņš vēlas. Un es būtu patiešām laimīga, redzot savu vārdu laikrakstā virs materiāla, kura veidošanas procesā esmu tikusies ar daudziem cilvēkiem, paplašinājusi savu kontaktu loku un uzzinājusi kaut ko jaunu. Ja tā viss notiktu, tad man būtu vienalga – maksā man vai nē. Tomēr dzīve ir dzīve - agrāk vai vēlāk autors sāk vēlēties, lai darba novērtējums būtu mērāms arī materiālā nozīmē. Tāpēc šaubos par to, vai šobrīd vārdu salikums “man patīk - man maksā” strādā.

Tikos ar draudzeni, kura sacīja zīmīgu frāzi: ”Latvijā trūkst speciālistu savā nozarē.” Vai tad tā nav? Ja paskatās uz mediju vidi Latvijā, tad bieži vien, arī tie, kuri vēl tikai studē žurnālistiku, var nosaukt vienas un tās pašas autoritātes – Domburs un Jaunalksne. Kur tad paliek tie pārējie? Iespējams, profesionalitātes trūkums ir jaušamas pārējos žurnālistos, iespējams, tiem pārējiem nav iespējas „izcelties” vai arī nav vēlmes. Profesionalitāte ir lieta, ko vērtēju visaugstāk, tāpēc uzskatu, ka tā rodas ar pieredzi, darba pieredzi un zināšanu daudzumu. Es zinu, ka jau šobrīd varu piedalīties Latvijas mediju pasaulē, bet neizslēdzu iespēju, ka mans dzīves ceļš nepaliks stingri iemīts šīs valsts teritorijā. Es skatos plašāk. Ja ne mediju darba iespēju meklēšanas virzienā, tad vismaz izglītības gūšanas perspektīvā, pieredzes apmaiņas un ideju uzkrāšanas virzienā. Tālāk no pirmavota, attīstīties un tad visu iepriekš minēto izmantot savā labā. Vēl labāk – atgriezties un sākt kaut ko savu, sava jauna produkta izstrādi. Šobrīd es redzu sevi kā žurnālisti, redzu, ka es rakstīšu, redzu, ka es to vēlos, bet neredzu, ka tuvākajā laikā atradīšu iespēju darīt to, ko vēlos. Neredzu iespēju izlauzt aizsaluša ledus gabala stingro ledu un atgūt elpu. Elpot, līdz ar pārējiem žurnālistiem, kas jau sen kā ir kļuvuši par bļitkotājiem, kuri smejas, kad zem ledus izdzird kārtējās klauves.

Foto: Sanja Aleckovic, Youthmedia.eu

Kā Tu [pie]dalies šodienas mediju pasaulē?

21

FEBRUĀRIS 2010 Bezdarbs. Ko nu?

Piedalījās: 12 autori

Staņislavs Šeiko

Tulkotāja darbs: jaunā, skaistā pasaule?

Skolas dzīves perioda mīļākais jautājums: “Par ko tu kļūsi, kad izaugsi?” Godīgi sakot? personīgi man atbilde bija nezināma. Savukārt, vecāki to zināja pilnīgi skaidri. Viņi bija pārliecināti, ka man obligāti jākļūst par tulkotāju. Zināmā mērā tas bijis padomju laiku mantojums, proti, priekšstats par elitārām profesijām, tuvināšanos šīs pasaules varenajiem, turklāt tādiem, kas varētu braukt uz ārzemēm neierobežoti.

Tomēr laiki mainās. 21. gadsimta Latvijā tulkotāji tiek pielīdzināti klerkiem un sīkiem ierēdņiem vai kalpotājiem, un vairāku svešvalodu zināšanas nebūt negarantē strauju virzību pa karjeras kāpnēm.

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Lielās cerības

Eiropa mums palīdzēs

Absolvējot skolu, savā bagāžā rēķinājos ar labām krievu, latviešu, angļu un vācu valodas zināšanām. Pievienojot tām eksotiskās latīņu un senslāvu valodas, kuras manā paurī iedzina filoloģijas fakultāte, pēc pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka šis komplekts izskatās visai iespaidīgi. Īstenībā tomēr perspektīvas nebūt nav bijušas tik spožas. Tomēr stāstīšu visu secīgi. Tātad, manu vecāku sapnis bija īstenojies – es patiesi (kaut sev pašam par izbrīnu) biju kļuvis par tulkotāju. Nepieciešama atruna – te tiks runāts tieši par rakstiskiem tulkojumiem.

Man izdevās nokļūt pietiekami plašā tulkotāju kompānijā, kas bija atvērusi savu filiāli arī Latvijā. Tādi kā es Rīgā varēja dabūt darbu visur kur – sākot ar sīkajām firmām ar ārštata tulkotājiem un līdz pat milzīgām kompānijām. Toreiz, pirms gadiem pieciem, darba pietika visiem, turklāt treknajos gados privātajā biznesā pastāvēja iespēja neskopoties un neko sev neliegt – pat tulkot uzlīmes, kuras lipināja pie monitoriem. Īpaši jauki varēja piepelnīties pirms Jaunā gada un Ziemassvētkiem, kad ministrijas un dažnedažādas valstiskās iestādes sūtīja tūkstošiem lappušu dažādu dokumentu, likumprojektu un interneta lapu. Ar kādiem valsts noslēpumiem šie papīru plūdi bija saistīti, varēja tikai minēt. Toties visus augšminētos tulkojumus apmaksāja pēc augstākajām likmēm. Tomēr, neskatoties uz bagātīgu darba klāstu (vai arī, gluži pretēji, pateicoties tam), rakstisko tekstu tulkotāja profesija kopumā par īpaši prestižu tā arī nekļuva. Rit gadi, bet nekas nemainās.

Toreiz, 2005. gadā, tulkošanas biroju kartotēkas plīsa pušu no brīvo tulkotāju sarakstiem, turklāt sarakstos nokļuvušie bija ar mieru tulkot visu, ko tiem būtu piedāvājuši. Par to mēs varam būt pateicīgi valdošajai izglītības sistēmai – jebkurš absolvents, kurš uzskata, ka ir apguvis kaut vai vienu svešvalodu, tiktāl pārliecināts par savu zināšanu kvalitāti, ka ir kaut reizi mūžā sūtījis savu pieteikumu kādai tulkošanas firmai. Nav būtiski, ka darba alkstošo pretendentu lielāko daļu atsijā jau testēšanas gaitā, bet pastāvīgu darbu (un arī nebūt ne vienmēr) iegūst tikai īsteni labi tulkotāji. Tomēr tieši šī kādreizējā ažiotāža ir daļēji sagrāvusi tulka profesijas reputāciju, ienesīgumu un, galvenais – elitāro dabu. No profesionāļu specialitātes tā pārtapusi studentiem un skolēniem piemērotā haltūrā, jaunieši bariem devās pelnīties celtniecībā – un tulkos!

Tomēr nedrīkst atstāt novārtā arī Eiropas tulkošanas kultūru, kas ieviesusi korekcijas Latvijas darbalauka realitātē. Izrādījās, ka tagad tiesīgs tulkot uz kādu noteiktu valodu kļuva tikai native speaker – proti, tas, kas attiecīgo valodu pārvaldījis kopš bērnības. Tātad, vēlies tulkot uz krievu valodu – esi krievs, uz latviešu – latvietis, uz vācu – vācietis un tā tālāk. Protams, pat ne visas lielās starptautiskās kompānijas bija šai prasībai sekojušas akli, kur nu vēl vietējās nelielas firmiņas! Bet te, izrādījies, bija vislielākais klupšanas akmens jaunizcepto tulku lielajam vairumam. Tātad, viņi visi bija ar lielu uzcītību studējuši svešvalodas – gan skolā, gan augstskolā, gan patstāvīgi, gan pie privātskolotājiem, bet sava dzimtā valoda palikusi novārtā – kam tā vispār vajadzīga! Un te pēkšņi izrādījies, ka šī dzimtā valoda ir ļoti – ļoti vajadzīga. Un dažkārt pat vairāk nekā svešvaloda. Un vēl labāk – visas reizē.

Problēma uzpeldēja negaidot – visi tomēr sirds dziļumos cerēja, ka vairāku svešvalodu zināšanas kļūs par to trumpi, kas palīdzēs cīņā ar konkurentiem par “vietu zem saules”. Diemžēl izrādījies, ka ar to pārsteigt nevienu neizdodas, jo angļu vai vācu valodas zināšanas ir tikai viens no nosacījumiem, kas nepieciešams izaugsmei un karjerai. Eiropas pārstāvju acīs mēs esam daudzkārt vērtīgāki un interesantāki tieši kā native speakers, kas perfekti pārvalda savu dzimto valodu. Kad Baltijas valstis iestājās Eiropas Savienībā, tieši tie, kas spēja tulkot uz latviešu, igauņu un lietuviešu valodu aizbrauca uz Briseli un citām ES pilsētām kā tulki – pārlikt uz Šengenas jauno dalībvalstu valodām dažādas direktīvas un projektus.

Nemaz nav jāskaidro, cik ļoti attiecīgo “aparāta darbinieku” algas daudzkārt pārsniedza vietējo tulku honorārus. Un tad iestājās krīze, veicot savu melno darbu arī mūsu lauciņā, jo pasūtījumu skaits katastrofāli saruka, un mazās firmiņas vienkārši iznīka. Tāpat arī lielo kompāniju ziedu laiki ir aiz muguras. No tā nebūt neizriet, ka nebūtu tulkojamo materiālu. Nebūt ne, dokumentācijas daudzums mazumā neiet, vienīgi bijušie pasūtītāji sākuši tulkot paši. Citi labāk, citi – sliktāk, bet jebkurā gadījumā situācija pamatīgi ietekmējusi darba tirgu. “Tulku vakanču” praktiski nav, toties visur kur audzis pieprasījums pēc sekretāriem vai direktoru asistentiem ar svešvalodu zināšanām. Darba devēja pozīcija ir visai izdevīga – par pieticīgu sekretāra algu darbinieks ne tikai veic savus tiešos pienākumus, bet tulko tādus tekstu blāķus. Reālie honorāri par tāda darba apjomu spētu vairāk kārt pārsniegt darbinieka ikmēneša atalgojumu. Darba devēja pozīcija te ir visai gluma un viltīga: “Mēs taču bijām vienojušies, ka tu laiku pa laikam patulkosi nelielus tekstiņus”... Bet tas, ka rezultātā darbs jānes arī uz mājām, nevienam nerūp...

Rakstisko tulkojumu darba tirgu ietekmē arī darba vispārējā profesijas mehanizācija. Un te nav vainīgas tikai tulkošanas programmas, kuru reklāma solās precīzi, saglabājot niansēto jēgu, pārcelt oriģināla valodas īpatnības iztulkotajā tekstā (kas ir salti meli, paraugus visi esam redzējuši...). Galvenais – izmainījusies pasūtītāja attieksme pret pašu tulkošanas procesu. Ja agrāk tulkošana tika uztverta kā radošs process, kura veikšanai bija nepieciešama ne tikai koncentrēšanās, bet arī zināma intelektuālā bagāža un plašs vārdu krājums, pašlaik tulks ir faktiski pārvērties “teksta pārlicējā citā valodā”. Bēdīgākais ir tas, ka vairāki jaunizceptie tulki šādu attieksmi pret mūsu cienījamo profesiju uztver kā pašsaprotamu. Šāda pozīcija visumā ir ļoti ērta, jo dod iespēju bez jebkādas specializācijas drosmīgi ķerties klāt ne tikai tehniskiem vai juridiskiem tekstiem, bet pat daiļliteratūras tulkošanai. Šīs nenopietnās attieksmes bēdīgās sekas skatāmas vai katras grāmatnīcas plauktos. Tulkošanas ātrums ņem virsroku pār tulkojuma kvalitāti. Valodu zināšanas nozīmē brīvību: brīvību ceļot, kontaktēties, palīdz izvēlēties profesiju. Tomēr nebūtu naivi jācer, ka Eiropas valodu pārvaldīšana sola jums zelta kalnus, jo ar tradicionālo valodu zināšanām mūsdienu globālajā pasaulē reti kādu var pārsteigt, tulkošanas laukā it īpaši. Jo, lūk, tieši eksotika un retums spēj garantēt labu darbu. Bet nav ļaunuma bez labuma – šādai unifikācijai ir arī lieli plusi. Proti, daudzu valodu pārvaldīšana, spēja, kas agrāk bija liels retums, tagad piedāvā mums visu plašo pasauli. Un vesela pasaule – tas taču nav slikti?

22

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Anna Zemblicka

Es ņemu otu un zīmēju. Es zīmēju nolemtību, skumjas, sapīkumu, neticību, bailes, nedrošību, un katra no šīm sajūtām iegūst kāda sengrieķu briesmoņa tēlu. Nolemtība man iznāk kā Gorgona, kas ar vienu savu skatienu spēj acumirklī pārakmeņot, skumjas un sapīkums līdzinās monstriem gigantiem, tik brangiem, ka veselam karapulkam tos nebūtu pa spēkam pieveikt, bailes un nedrošība iegūst Himeras un Ehidnas tēlu, bet pats lielākais briesmonis, kas apvieno visu savu mītisko saimi, ir ciklops – bezdarbs. Un tālāk es zīmēju cilvēkus – juristus, medmāsas, politologus, dizainerus un citus –, kuri nonākuši šo briesmoņu ķetnās un neredz izeju no viņu drūmajām migām.

Reizēm tā gribas ticēt, ka šie briesmoņi ir tikai mākslinieka radītās pasaules tēli. Viens otas vilciens – un viņi no gleznas pazudīs uz visiem laikiem. Bet tā nav. Pašlaik glezna ir kļuvusi par vistiešāko realitātes atspoguļojumu, un šie briesmoņi iemieso sevī sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Šķiet, ka to cilvēku skaits, kuriem arvien pulksten septiņos pie auss uzstājīgi tikšķ modinātājpulkstenis, lai viņi pasteigtos izdzert savu kafijas krūzi, un, izvairoties no rīta stundai tipiskajiem sastrēgumiem, laicīgi nokļūtu darba vietā, arvien sarūk. Tā vietā pieaug to skaits, kas no segām traušas laukā ap pusdienlaiku, nesteidzīgi uztaisa sev brokastis un tad ķeras pie tīrīšanas, kārtošanas darbiem vai arī vairākas stundas pavada sociālās tīklošanās portālos, lai, pienākot vakaram, atkal dotos pie miera. Šīs otrās grupas dalībnieku skaits pieaug tik strauji kā dzīvsudrabs termometra stabiņā vai akciju vērtība biržā. Valsts Nodarbinātības Aģentūras nodaļas visos Latvijas reģionos no neskaitāmajiem darba meklētājiem dūc kā bišu stropi. Uz ielas, bodēs, autobusu pieturās, pakalpojumu birojos – itin visur dzirdamas bez darba palikušo vaimanas, sāpes, neizpratne un šausmas par nākotni. Turklāt šīs emocijas kā iznīcinošs vulkāns gāžas ne tikai pār pašiem bezdarbniekiem, bet ietekmē arī mūs, visus pārējos, kas saskaras ar šiem bēdu putniem.

Mani ilgu laiku kremta sajūta, ka esmu bezspēcīga savu bez darba palikušo draugu vecāku, savu radinieku un paziņu likteņos. Taču tad es atklāju, ka man ar pavisam vienkāršiem paņēmieniem ir iespējas mainīt viņu stāvokli. Kā tāda maza, nepagurdināma sirdsapziņa es mudināju viņus pievērsties jaunām, interesējošām nodarbēm un apgūt lietas, kam agrāk pietrūcis vaļas, apņēmības vai spēka. Tajā pašā laikā es rosināju viņus vēl neatlaidīgāk pārskatīt darba sludinājumu lapas, jautāt pēc vakancēm ikvienam paziņam, kā arī sūtīt savus CV pat uz tām organizācijām, kuras kandidātiem, kā likās no pirmā acu uzmetiena, izvirzīja ārkārtīgi augstas prasības. Kā saka – mēģināts nav zaudēts! Tagad mani pūliņi ir vainagojušies panākumiem. Lielākā daļa šo cilvēku apmeklē interešu kursus (manas draudzenes mamma apgūst floristikas pamatus un iemācījusies veidot pasakainas ziedu kompozīcijas, kuras dāvina draugiem svētku reizēs), citi atraduši pagaidu nodarbošanās, ar kuru palīdzību nosegt daļu no ģimenes finanšu bezdibeņa, bet citi iesaistās dažādos konkursos, kur jau ir laimējuši gan dāvanu kartes, gan saimniecībā nepieciešamas lietas, tā ne tikai sajūtoties noderīgi, bet arī nodrošinot atspaidu saimei. Tiesa, nav manos spēkos notvert zelta zivtiņu un lūgt, lai tā ikvienam manam līdzcilvēkam piešķir darbu. Taču es varu parūpēties par to, lai šie cilvēki ar savu ticību, apņēmību un aizrautību paši iegūst savu zelta zivtiņu, kura tad nevis acumirklī izpildīs visu kāroto, bet gan motivēs pašus līdzdarboties savu vēlmju piepildīšanā un – kas zina – pavisam drīz rast darbu.

Reizēm šķiet, ka bezdarbs kā milzu ciklops uzbrūk cilvēkiem ar savu rungu, iedvešot arvien lielākas bailes un liekot bēgt pēc iespējas tālāk. Kur? Uz Īriju, Norvēģiju, Lielbritāniju, Vāciju, ASV. Arī es pati darbojos starptautiskā jauniešu organizācijā AIESEC, kas jauniešiem, augstskolu studentiem un absolventiem, piedāvā doties apmaiņas programmās uz citām valstīm un „pārziemot” tur šo nemīlīgo Latvijas laiku, kur pašlaik vadošās pozīcijās izvirzījies šausmas un bailes iedvesošs ciklops. Vai tas ir risinājums? Risinājums cilvēkiem, valstij? Jau tagad Īrijā strādājošo latviešu bērni aizmirst savu vecāku valodu, viņiem svešas ir Latvijas tradīcijas un vērtības. Tajā pašā laikā viņi ir nodrošināti ar visu nepieciešamo, viņu vēlmes un vajadzības ir piepildītas.

Līdz šim es uzskatīju, ka „bēgšana no ciklopa” ir tikai gara kūtruma, apņēmības trūkuma un nevēlēšanās stāties pretī grūtībām rezultāts. Taču tad, kad mana labākā draudzene pēc garā, ērkšķainā ceļa uz augstskolas diploma iegūšanu papildināja izmisušās bezdarbnieku rindas, es apjautu, ka tajā brīdī, kad pie loga klusi, bet uzstājīgi pieklauvē bezdarba vēstnesis, savas zemes patriotismam ir sekundāra loma, jo priekšplānā izvirzās citi, eksistenciālas dabas jautājumi – ko es ēdīšu pusdienās, par kādiem līdzekļiem iegādāšos ziemas cepuri, lai neapsaldētu ausis, kā varēšu aiziet pie ārsta, ja mani mocīs fiziskas sāpes?

Tāpēc esmu pārliecināta, tas, kas pašlaik jādara ikvienam no mums, ir - jāuzsāk cīņa ar milzu ciklopu un viņa saimes mītiskajiem briesmoņiem. Jāmeklē izeja no viņu nežēlīgā tvēriena. Jāņem ota un jāzīmē tāda savas pasaules aina, kur dominētu stabilitāte, skaidrība, drošība, pārliecība, ticība, un briesmoņi - nolemtība, skumjas, sapīkums, neticība, bailes, nedrošība – būtu tikai viena simtdaļa no indivīda realitātes gleznas.

Taču tas, kādiem līdzekļiem pret šiem briesmoņiem cīnīties, ir katra paša ziņā.

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Bezdarbs – ciklops ar vienu aci

23

FEBRUĀRIS 2010 Bezdarbs. Ko nu?

Ar Bezdarba bubuli cīnoties Baiba Roga

Es nemēģināšu izklāstīt tā šausmonīgā bubuļa Bezdarba izcelsmi.

Tāpat jau visiem skaidri zināma gan viņa izcelsme, gan radītās sekas. Šis bubulis skaudri par sevi manīt liek gan lauku viensētā, gan nelielā mazpilsētas dzīvoklītī, gan greznā Rīgas namā. Kurš gan šodien nezina, ka Bezdarba bubulim ierodoties, naudas maciņi žvadz arvien klusāk, bet visapkārt žēlabās kliegtin kliedz daudzo ļaužu alkas, kuras nu vairs nevar remdināt smaržīgie, zaļie papīra gabaliņi un spīdīgās monētiņas? Ak, visi zina un jūtas nelaimīgi, bezpalīdzīgi un bezcerīgu bēdu sagrauzti. Visapkārt skan bezgalīga simfonija minorā „Naudas nav, naudas nav”, bet visspožākā ziemas saule šiem ļautiņiem ar katru dienu kļūst arvien blāvāka un blāvāka.

Kāds gudrs latviešu vīrs teju pirms gadsimta teicis, ka naudai piemīt ļauns gars. Izrādās, Rūdolfam Blaumanim bijusi pilnīga taisnība.

Treknie gadi ļāvuši naudas ļaunajam garam iezagties cilvēku prātos, liekot uzskatīt, ka tikai dzīvojot pārticībā, iespējams būt laimīgiem. Šajos liesajos laikos Bezdarba bubulis ar savu vareno priekšnieci Krīzi priekšgalā, lai arī ļauni un postažu sološi, tomēr spēj paveikt vienu labu darbu. Varbūt pat īsti negribot, viņi cilvēku prātus spēj atbrīvot no naudas ļaunā gara. Teiksiet, ka Blaumaņa kungam tomēr nav bijusi taisnība un naudiņā nemājo ļauns gars? Saturieties, jo tūlīt likšu jums vilties!

Lai arī sākotnēji varētu šķist – kur nu iespējams dzīvot laimīgi bez naudas. Ja nav naudas, nav arī spējas pilnvērtīgi dzīvot. Atļaušos apgalvot, ka viss atkarīgs no attieksmes. Pieradums dzīvot tādā vai citādā kvalitātē šajos krīzes laikos būtu vienkārši jāaizmirst. Tā kā bezdarbs attiecināms uz cilvēku kategoriju „kamēr jauns un žirgts”, nebūtu prātīgi nolaist ķepas un bezcerīgi dzīvot pagājušo laiku spozmē, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas, bet naudas vairāk.

Pat vēl vairāk. Bezdarbs ir lieliska iespēja ikvienam pierādīt savu drosmi, bezbailību un cīņas sparu. Nekad dzīvē nav par ļaunu uzsākt ko jaunu un nebijušu. Minēšu vien pāris piemērus iz savas personīgās pieredzes.

Šajos Ziemassvētkos draugus neapdāvināju ar žilbinošām dāvanām no veikalu skatlogiem, bet izcepu piparkūku vīriņus un pirmo reizi mūžā rotāju tos ar glazūru. Šogad nepirku veikalā ziemas dūrainīšus, bet uzadīju tos pati, par spīti tam, ka darīju to otro reizi mūžā. Rudenī priecājos par sārtām kļavas lapām, bet ziemā - par leduspuķēm logā. Prieks bija tik pat liels, cik skatot mākslas darbus galerijās. Pirms pus gada sāku dziedāt korī. Šī mūzika cēla spārnos tik pat ļoti, cik klausoties to no malas koncertzālē. Nesen es iemācījos dejot valsi. Visu mūžu to nebiju mācējusi. Tagad zaļumballēs jutīšos kā zivs ūdenī. Šobrīd es mācos slidot. Ne tikai pa ielām, bet arī aizsalušiem dīķīšiem. Kas zina – varbūt dienās būšu gluži kā virpuļojoša sniegpārsliņa uz ledus. Tam visam ir bijuši nepieciešami tikai nelieli finansiāli līdzekļi, taču pieredze, kas tika iegūta to visu paveicot, un prieks, kas sildīs vēl krietnu laiciņu, nav ne nozogami, ne nopērkami.

Ar šiem, varbūt pat nedaudz smieklīgajiem piemēriem es tikai vēlējos parādīt, ka pasaule ir gana plaša un bagāta, lai tajā ikviena nomākta sirds, kura neredz iespēju būt laimīgam un garīgi bagātām bez naudas, spētu tāda kļūt. Jāatver vien acis un jāparaugās uz lietām, kuras nemaksā neko, lai saprastu, ka tieši tās dara visbagātāko. Vai tu šorīt pamodies vesels? Ak, jā? Tātad tev paveicies daudz vairāk nekā citiem! Vai tu šorīt ieraudzīji to skaisti apsnigušo ozolu arvien tai pašā vietā stalti stāvam? Ak, ieraudzīji gan?

Tātad saulīte ir atkal uzlēkusi! Un veroties uz šo koku tu gandrīz paslīdēji uz sniegotās ietves? Ak, gadījās? Tātad tu dzīvo! Bez tam tu zini, ka uz pasaules līdzās dzīvo vismaz viena tevi mīloša sirds?

Ak, tā sanāk? Tātad tu neesi vientuļš. Vai tu tikko pasmaidīji? Ak, nevilšus? Smaids taču nemaksāja neko, vai ne? Un smaidīšana ir tikai viena no miljoniem lietu, kas nemaksā neko… Un tagad padomā, vai Bezdarba bubulis ir tik pat briesmīgs, kā par viņu runā.

Vai jostas savilkšana ciešāk tiešām dzīvi spēj padarīt tumšāku un nelaimīgāku? Un vai cīņā ar viņu tu tiešām padosies?

Monika Ruduša

Kad runča nav mājās, peles pa galdu danco Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

24

Kā pasaule Latviju pazīst – kā lepnu, pieticīgu, strādīgu Dieva bērnu pulku, vai mūžam nepiepildāmu, miesaskārīgu kalpu baru, kas klīst pa pasauli, lielāku algu meklējot, vai kā diedelniekus uz sava nama sliekšņa sēžot, pastieptu roku ubaga dāvanas garāmgājējiem lūdzot!? Kā savas dzīves veidotājus, vai tos, kas mūždien vainīgos meklē savām pagātnes problēmām un tā šodienas problēmas rada, tās pat, par pagātni gaužoties nepamanot un nenovērtējot?! Kā kalpus bez kungiem vai kā Brīvus Cilvēkus, kuri šodien, pagātnē balstoties, nākotni veido? Muļķis ir tas, kurš strīdu ar kaimiņu ceļ un uztur, kad sevi par kristīgu turēdams, neatceras – „ izlīgsti pirms Tevi pie tiesas sauc,” – uz tālu zemju interesēm un palīdzību gaidot. Sievu un Vīru mēs izvēlamies, bērni atnāk paši, bet kaimiņi ir Dieva lemti mūsu labklājībai. Dievs satuvina saderīgos un attālina atšķirīgos savā darbā, dodot mums visu nepieciešamo pilnvērtīgai attīstībai. Nav nekā vienkāršāka kā iespļaut Dievam acīs, sanīsties ar kaimiņu un aizmirst par Godu un Taisnīgumu, ja pārņem augstprātība un aizmirst – nedari otram (kaimiņam) to, ko pats negribi saņemt un to, ka saņemt var tikai to, ko otram (kaimiņam) esi kādreiz devis.

Bezdarbs. Ko nu? Iespēja kaut ko darīt ir vienmēr, vajag tikai meklēt. Esošā haosa „atdzesēšanai” līdz reālajai harmonijas, miera un derīgo apstākļu dzīvei, manuprāt, ir nepieciešams ievērot tikai dažus punktus, piem., konkurences vietā sadarbība; visiem reģioniem nav jābūt vienādiem (nav jāatbilst vienādām prasībām); deficīts, noteiktās robežās, ir attīstību veicinošs faktors; zeme, kā lauku dzīves veida pamats; ģimene kā „pensijas sistēmas” garants; sintētiskas pasaules uztveres veidošana pedagoģijā; dabisko tiesību sistēmas izpratnes atjaunošana sabiedriskajās attiecībās un ražošanā.

Ir pēdējais laiks sākt kārtot un arī sakartot mūsu apkārtni, jo māja „visnetīrākā” ir tīrīšanas laikā un jaunā mājā pirmo pār slieksni ielaiž kaķi.

MARTS 2010 Ātrāk, Augstāk, Stiprāk – atspēriens dzīvei Monika Ruduša

Notici ātrāk. Ceri augstāk.

Mīli stiprāk.

Jau agrā bernībā, es ļoti atšķīros no citiem bērniem. Es biju ļoti slimīgs bērns, bet ļoti gudrs bērns. Kā saka – Dieviņš iedod vienu un otru paņem. Tāpēc savas pirmās un otrās, un trešās klases gaitas lielākoties dzīvojos pa slimnīcām. Guļot savā palatas gultā, risinot cietos riekstus matemātikā, graužot ābolus, es sevi nepārtraukti žēloju. Man likās tik negodīgi, ka citi bērni var skriet, spēlēties, iet skolā, draudzēties, bet man jāpavada savu bērnību četras sienās, guļot dzelzs gultā, un vienīgais, kas priecēja sirdi, bija skats pa logu, kurā vismaz kaut kas mainījās, tad putniņš uz palodzes, tad vējš šūpināja zarus, tad krita sniegpārslas... līdz manā palatā atveda mazu puisīti, kurš bija tiešām ļoti maziņš, savos 2 gados viņš neko nerunāja, nespēra nevienu soli, bet tikai rāpoja. Aiz dzelzs restēm [jo tieši tādas kā cietuma kameras, izskatās mazās, bērnu gultiņas slimnīcā] uz manīm raudzījās divas lielas actiņas, ar saucienu „palīdzi”. Man bija pašai nieka 11 gadiņi, man likās, ka es pati esmu tik nelaimīga, bezpalīdzīga un man ir atņemta daļa no bērnības. Bet skatoties uz šo bērnu, ar katru dienu man palika lielāks kauns par savām raizēm un uzksatiem, es jutos pārpildīta ar visu salīdzīnājumā ar šo bērnu. Beigās, viņš bija kā mans spēka avots, un es viņam kā saulestariņš. Katru dienu, pēc pusdienām, mēs gājām roku rokā, man bija mērķis iemācīt viņam staigāt, jo acīmredzami, viņam to nekad neviens nav mācījis un parādījis, ka viņš to spēj. Drīzumā, mēs kā lielie, pastaigājamies pa slimnīcas gaiteņiem, un visi noraudzījās uz mums kā uz brīnumu. Mēs kļuvām nešķirami, visas mantas, ko man atveda mamma, es dāvināju viņam, ar visiem saldumiem, augļiem, limonādēm es pa kluso cienāju viņu, kaut arī māsiņas skaidri man to aizliedza, bet man likās, kā bērnam, kuram jau tā ir atņemta daļa bērnības prieka, var aizliegt baudīt saldumus? Bet kādu rītu es pamodos, vērsos uz dzelzs gultiņu stūrī, bet Mikiņa vairs tur nebija.. tukšums, manas acis šaudījās no viena palātas gala uz otru, es izskrēju ārā, aizskrēju līdz rotaļlaukumņam – nekā ... Pie māsiņas galda, bērnu palātu sarakstā vairs nebija mazā puiša vārda. Viss, kas man lika smaidīt un dzīvot - izgaisa, vecāki atbrauca ciemos un vairs neatpazina mani, manu seju nerotāja vairs smaids, visas mantas, ko man atveda, es turpināju likt dzelzs gultiņā, ar cerību, ka kādu dienu pamodīšos, un ieraudzīšu Mikiņu spēlējoties ar tām. Pagāja mēnesis. Mani izrakstīja. Atsākās iepriekšējā dzīve, es atsaku iet

skolā. Atgūt visu palaisto garām vielu man nebija grūti, es ieguvu pat pirmās vietas olimpiādēs, es atsaku spēlēties ar bērniem, ieguvu daudz draugu, lasīju daudz. Gadi gāja. Līdz kādu nakti, mani piemodināja kāds sapnis, mans mazais Mikiņš... Viss manā dzīvē bija mainījies, mēs ar ģimeni pārvācamies prom no Rīgas, es mainīju skolu, ieguvu daudz jaunu draugu, likās, ka slimība arī ir pierimusi, un man nevajadzēja tik bieži dzīvoties pa slimnīcām, bet, kaut kas manu pagātni vilka man līdzi – mans mazais Mikiņš, kas bija mans avots noticēt sev...

Tagad man ir 19 gadi. Ārsti atzīst manu veselību par gandrīz perfektu. Es vadu savu uzņēmumu. Gatavojos 12. klases eksāmeniem.

Vadu savas pilsētas Sarkanā Krusta jaunatnes nodaļu. Un manā ģimenē aug Mikiņš kopā ar savu brāli.. Jūs jautāsiet - kā tas ir iespējams? ... kādu dienu, es devos uz slimnīcu, uzmeklēju visu pieejamo informāciju par manu mazo Mikiņu. Viņš izrādījās Liepājas bērnu nama audzēknis, un viņam ir 2 gadus vecāks brālītis. Tagad, mēs esam viena ģimene. Nav nekā pasaulē labāka, kā skatīties uz šiem bērniem, un zināt, ka viņi ir laimīgi, par spīti tam, ka liktenis pret viņiem nav bijis žēlīgs. Tieši mans mazais Mikiņš, man reiz lika noticēt saviem spēkiem un iesēja manī veiksmes sēklu - „Ātrāk, Augstāk, Stiprāk” .. es tikai pievienoju nedaudz klāt, to, kas man bija visvairāk nepieciešams - Notici atrāk. Ceri augstāk. Mīli stiprāk. Jo, Jūs noteikti zināt, pamats visam ir Ticība. Cerība. Mīlsetība. Kopā mēs varam palikt paši stipri un stiprināt citus...lai gāztu kalnus!

Jūs jautāsiet – vai es pati esmu laimīga?

Un es Jums atbildēšu – esmu laimīgākais cilvēks pasaulē [..]

Un tie esam mēs.

Laimīgā ģimene.

Kuri ir atraduši viens otru, kuri neprātīgi viens otru mīl un stiprina ikdienu...

Foto: Rona Keller, Youthmedia.eu

Piedalījās: 3 autori

25

MARTS 2010 Ātrāk, Augstāk, Stiprāk – atspēriens dzīvei

Evita Eglīte

Indra Špela - grūtākās pretestības ceļa gaitās

Indra Špela - Auces vidusskolas direktore, bioloģijas, ķīmijas skolotāja.

Dēvēta par „ledus karalieni” labā nozīmē. Ļoti atklāti pastāstīja par savu dzīvi.

No kuras puses esat nākusi?

Esmu nākusi no Dobeles rajona, Bēnes. Tur mācījos Bēnes vidusskolā.

Kādi bija Jūsu skolas gadi?

Es biju ļoti liela aktīviste, taču ne priekšzīmīga skolniece. Vienlīdz labi padevās visi priekšmeti, taču vislabāk patika humanitārās zinātnes: vēsture, literatūra.

Bēnē biju skolas kultūras sektora vadītāja, atbildēju par mūziku ballēs, fotogrāfiem, pasākumu finansēm. Tajā laikā biju deju kolektīva dalībniece, sportā bija daudz sasniegumu. Nodarbojos ar skriešanu, augstlēkšanu, slēpošanu.

Par ko skolas gados vēlējāties kļūt?

Vienmēr zināju, ka gribēšu strādāt ar cilvēkiem. Tajā laikā gribēju būt bērnudārza audzinātāja vai skolotāja.

Tajā laikā skolotāja darbs tika augstāk vērtēts nekā tagad, tāpēc daudzi vēlējās iegūt šo profesiju.

Pastāstiet, kā nokļuvāt līdz šai profesijai!

Pēc vidusskolas beigšanas neiestājos nevienā skolā.

Piestrādāju Annenieku pamatskolā par fizkultūras skolotāju. No šīs skolas bija aizgājusi bioloģijas un zooloģijas pasniedzēja un šo vietu piedāvāja man.

Strādāju. Līdz sapratu, ka par fizkultūras skolotāju nevēlos būt, bet vēlos mācīties bioloģiju un ķīmiju.

1989.gadā iestājos Daugavpils pedagoģijas institūtā, Bioloģijas un ķīmijas fakultātē. Mācījos 5 gadus. Tā arī nonācu līdz pasniedzēju pulkam.

Foto: Anika Möbus, Youthmedia.eu

Kā Jūs nokļuvāt līdz Auces vidusskolas direktores amatam?

1992. gadā sāku strādāt Aucē par Bioloģijas skolotāju.

Nostrādāju tur 10 gadus, kad Auces dome izsludināja konkursu, lai atrastu direktoru Auces vidusskolai. Ļoti ilgi domāju, taču piekritu piedalīties. No 6 pretendentiem arī uzvarēju un no 2003. gada 24.novembra esmu šīs skolas direktore.

Kā jums veicās direktores amatā, uzsākot šo darbu?

Sākumā nezināju, ko darīt. Sapratu, ka jāizdara milzīgs darbs, lai visu apgūtu, jo ir jāatbild par skolas likumiem, finansēm, grāmatvedību. Jutu, ka ar pedagoga izglītību vien nepietiek, tāpēc iestājos Liepājas pedagoģijas akadēmijā. Studēju Izglītības darba vadību. Tagad man jau ir 1 augstākā izglītība un 2 maģistra grādi, bet zinu, ka arī tas ir par maz, jo cilvēkam ir jāizglīto sevi visu laiku, ir jāizvēlas grūtākie dzīves ceļi, tādējādi gūstot lielāku atzinību pret sevi.

26

Ja Jums tagad būtu jāizdara izvēle, ko Jūs gribētu apgūt klāt jau tagadējai profesijai?

Ja domāju, kā darbā būtu vieglāk, noteikti gribētu iegūt jurista izglītību, taču sirdij tuvāk man ir ainavu arhitektūra, svešvalodas.

Kādi ir Jūsu hobiji?

Man neatliek laika hobijiem. Darbs paņem visu, taču ļoti patīk lasīt grāmatas. Tās lasu skolēnu vasaras brīvlaikā.

Patīk atrasties dabā, joprojām slēpoju, tikai reti, jo īsta ziema Latvijā ir reta parādība. Joprojām patīk aktīvi atpūsties. Ar vīru piedalījāmies Ginesa rekorda uzstādīšanā - 100m skrējienā. Skrienot, jutu tādu patriotismu un gandarījumu, ka līdz galam nonācu ļoti ātri. Ļoti interesanti! Pēc stāstītā varu noprast, ka esat ļoti prasīga pret sevi. Kādas īpašības cieniet citos cilvēkos un sevī?

Jā, esmu ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem. No skolēniem un kolēģiem prasu to, ko pati ievēroju, tā arī iegūstot cieņu no apkārtējiem. Ļoti cienu godīgumu, jo arī pati esmu godīga. Neciešu tiešu nekaunību. Sevī patīk tas, ka man ir ļoti liela pienākumu apziņa, neesmu atriebīga un nevienam nevēlu ļaunu. Tas, ko mēģinu labot sevī ir neiecietība, kas bieži izpaužas gan darbā, gan mājās. Patiesībā ir ļoti grūti par savām īpašībām pastāstīt, taču uzskatu, ka katram savas dzīves laikā ir jāmāk izzināt sevī visu labo un slikto!

Kā Jūs domājat, kāda būs Jūsu dzīve pēc 20 gadiem?

Tad man būs 63 gadi... Es būšu pensijā un tad varēšu visu laiku veltīt sev un hobijiem. Noteikti daudz lasīšu un nodarbošos ar daiļdārzniecību. Atšķirībā no citiem skolotājiem, es nevēlos strādāt pensijas gados. Vēlos atpūsties un ceru, ka šīs krīzes valstī neizputinās tautu, lai varu to īstenot. Es īstenībā arī saprotu, tos, kuri izceļo no valsts, taču to neatbalstu. Gribētu, lai pēc 20 gadiem Latvija būtu Eiropas līmenī un, lai cilvēki nebūtu tik skaudīgi! Tādu es iedomājos šo dzīvi - labāku un krāsaināku!

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija Laila Linuža

Mana veiksmes dienasgrāmata Ikvienu no mums ir piemeklējusi krīze. Lielāka vai mazāka, bet tā mūs atrod un nogāž gar zemi. Un tad mēs guļam lielā, slapjā dubļu peļķē vieni paši - bez draugiem, bez sapņiem un cerībām - jo kam gan vajag tik nožēlojamu radījumu...?

Arī es šobrīd esmu šajā peļķē. Viena pati. Un nav neviena, kam tas rūpētu, jo pārējiem pietiek ar savām rūpēm un raizēm, kur nu vēl manējām... Tā nu es guļu un domāju par visu to slikto, kas ar mani ir noticis, par ļaunumu, kas man ir nodarīts. Domāju, vai šajā dzīvē vispār ir jēga??? Man liekas, ka nē, nekam nav jēgas, es neredzu nākotni, es neredzu izeju, jo neviens neko nespēs mainīt... ... izņemot mani pašu! Pēkšņā apziņa, ka es pati esmu sava likteņa noteicēja, ir tik negaidīta, ka man aizraujas elpa. Daudzi sāk dzīvi no sākuma, kāpēc gan es to nevarētu? Lai sāktu jaunu dzīvi es negaidīšu ne jauna gada, ne mēneša, ne nedēļas sākumu. Es visu vērsīšu par labu jau rīt!!!

Trešdiena - diena nr. 1 Es joprojām guļu bezdibeņa vidū, bet kaut kas tomēr ir mainījies - manā dzīvē ir parādījusies cerība. Cerība, ka viss būs labāk, kā šodien. Ko man darīt? Ir jārāpjas ārā. Sakopoju visus spēkus un ceļos. Ieeju karstā vannā, nomierinos un apņemos savu dzīvi veidot pašas spēkiem.

Jau šodien viss ir savādāk kā vakar, ir labāk, ir skaistāk, ir laimīgāk.

Ceturtdiena - diena nr. 2 Sēžos pie galda, paņemu papīra lapu un sāku rakstīt. Kreisajā lapas pusē pierakstu visu, ko vēlos sasniegt savā dzīvē, un labajā pusē visu, kas man jāizdara šodien. Dzīvošana pēc plāna, palīdz man saņemties. Tas liek man domāt par savu nākotni.

Piektdiena - diena nr. 3 Rīts sākas ar smaidu! Patiesībā, viss sākas ar smaidu! Es uzsmaidu sev, dienai aiz loga un saviem sapņiem. Lai kas arī notiktu, es smaidīšu! Vienmēr!

Tas palīdz saglabāt pilīti optimisma manā pelēkajā dienā un noturēties pretī aukstumam un raizēm.

Svētdiena - diena nr. 5 Nedaudz brīvības, nedaudz mūzikas un kaisles. Ieslēdzu mūziku, atkorķēju pudeli vīna un baudu šo dienu. Šodien ir brīvdiena, mana diena, un es varu atļauties justies brīva! Es varu atļauties neko nedarīt. Es nepacietīgi gaidu rītdienu, jo tā man nesīs aizvien jaunus piedzīvojumus!

Pirmdiena - diena nr. 6 Es saģērbjos un dodos pasaulē, lai meklētu laimi! Es cīnos par savu vietu šajā pasaulē, jo arī man, kā ikvienam, ir vajadzīga nauda, par ko dzīvot. Un es staigāju, kā Sprīdītis, no vietas uz vietu, meklējot savu laimes zemi. Un ar nelielu optimisma devu, es panāku savu.

Otrdiena - diena nr. 7 Melnā svītra manā dzīvē beidzas. Es esmu atpakaļ ierindā, gatava cīnīties, krist un atkal celties augšā. Lai citi domā, ko viņi grib, bet es zinu, kas ir manas laimes kalējs.

No katra paša ir atkarīga viņa dzīves laime. Bez cīņas nenotiek nekas, tāpēc es atsperos un lecu nezināmajā, tālajā, bet tomēr brīnišķīgajā dzīvē. Varbūt saņemies un lec man līdzi???

Foto: Sabrina Hanisch, Youthmedia.eu

Sestdiena - diena nr. 4 Mīlestība spēj izkausēt pat aisbergus... Vismaz tā es domāju agrāk. Un kāpēc gan ne? Vai tad esmu tik briesmīga, ka mani neviens nespēj iemīlēt? Muļķības, es vienkārši neesmu ļāvusies. Es ļaušos, apsolu sev un savai sirdij! Es mīlēšu kā vēl nekad!

27

APRĪLIS 2010 Es par savu planētu Piedalījās: 13 autori

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Pieskaries papīram! Aprakstītu grubuļu klātam, vai baltam, nenobružātam.

Krāsainu stāstu pilnam vai klusējošam, vēl nenovērtētam. Vai jūti? Tik pierasts, bet dažāds. Vērtību glabātājs. Tas, kura burvība ikdienā nepelnīti nonivelēta.

Taču tikai retumis mēs aizdomājamies, ka mūsu piezīmju lapiņas, mīlestības vēstules un biroja izdruku kalni patiesībā prasa dabas upurus.

Retu reizi to atminamies, vērojot kādu National Geographic raidījumu par apdraudētiem mežiem vai zaļu reklāmu ar lūgumu neprintēt papīru, bet lasīt datorā. Skaistums prasa upurus. Ērtums arī. Arī papīrs.

Tā nav sentimentāla vēlme pēc utopiskas ideālās pasaules! Pasaule sākas te. Tavā izvēlē, ko darīt ar to, kas tavās rokās. Tavs papīrs. Tavas rīta kafijas aplietā avīze. Nav nemaz tik grūti saņemties īstenot ideju un aizvest to papīru papīrfabrikai. Nav arī grūti uz to aicināt visu savu ģimeni vai darba kolēģus. Viena tonna papīra, kas nodota pārstrādei, izglābj padsmitiem koku. Tonna nav nemaz tik daudz, kad atskatāmies uz savu papīra patēriņu. Toties izglābtie koki daudzkārt atsver mūsu soļus līdz papīram paredzētajai kartona kastei.

Pirms gada redzēju savas vecās vidusskolas centienus savākt makulatūru, lai piedalītos papīrfabrikas rīkotā akcijā. Biju pārsteigta, cik ātri kaudzēs tika krauti papīri. Papīrs pie papīra. Kilograms pie kilograma. Vienas ģimenes automašīnas bagāžnieka saturs pie nākamā. Tonna pie tonnas.

Bērni līksmoja līdz ar dabu. Varbūt ikdienas kūtrumam pie vainas ziemeļnieciskā lēnība un atturība ar savu mūžīgo: Ko nu es? Bet tieši es!

Nelaime tāda, ka tas viss sabiedrībā izskan nomācošās jābūtības kategorijās. Taču atspirdzināt dabu ar savu, kaut nelielo, devumu – tā nav nasta, tas ir skaisti! Nu un, ka zaļais dzīvesveids dažiem kļūst par imidža veidošanas sastāvdaļu, kas itin bieži robežojas ar liekulīgu smaidu fotogrāfam! Nu un, ka kādiem tā ir tikai pozēšana nelietotos dārza cimdos, ar slotu rokās! Nu un! Pasaule taču sākas te. Ar manu motivāciju, resursiem, ar manu darbību.

Planēta tomēr savējā. Latvija arī. Tāpēc gribās ielikt savu sirdi, pielikt roku, lai tā ir tīra, skaista un priecē mūs pašus. Reiz satiku sievieti no Zviedrijas, kura stāstīja, ka viņas virtuves miskastē ir uz vienas rokas pirkstiem nesaskaitāmi nodalījumi dažādiem atkritumiem. Mums tik galējas iespējas viegli rokā nedodas, taču papīru no citiem atkritumiem atšķirt varam. Šādu iespēju meklējumi visai ātri gūst panākumus. Neliela izmaiņa ikdienas ritumā un, skat, vari atvērt acis jaunai pasaulei!

Ir rīts. Rīta saule apspīd manu augšup pacelto roku. Laiks izstaipīties un celties. Priecājos par savu pasauli aiz loga. Un arī tepat uz galda. Te viena virs otras iekārtotas papīra lapas. Pilnas un tukšas. Vecas un jaunas. Žurnāli un grāmata. Ikrīta skatiens uz darbvirsmu – kam pienācis laiks doties uz papīrkurvi? Daži soļi un darīts. Riteņbrauciens un brokastis.

Studentiskā lasīšana, konspekti un drukāšana – ierastais pavasaris. Vai izklausās grūti? Nebūt ne. Vismaz tā daļa ar dažiem soļiem līdz papīrgrozam.

Nevajag globālus vispārinājumus. Pasaule sākas te. Tavā Refresh un Enter, Recycle un Save.

28

Anete Kukīte

Pasaule sākas te

Alise Vasiļjeva

Forum for European Journalism Students

Tikai vienoti mēs varam palīdzēt mūsu planētai Zeme. Ar šo vārdu saistās tik daudz citu vārdu. Planēta. Daba. Mājas. Tā varētu turpināt. Bet lai es varētu izteikt savas domas, man ir piešķirtas tikai pāris lapušu. Bet patiesība slēpjas man dziļi sirdī. Un to nevar izteikt vārdos.

Es nevaru arī izteikt vārdos, cik ļoti es mīlu savu planētu. Zemi.

Zeme ir viena no mūsu Saules sistēmas planētām. Tieši mūsu planētai tika dota dzīvība pirms daudziem miljardiem gadu. Laika gaitā šī dzīvība ir attīstījusies un pārveidojusies vairākas reizes. Un pēdējā no tām tā pieņēma cilvēka formu. Cilvēks. Cilvēkam bija jāattīsta savas prasmes un zināšanas daudzu miljonu gadu laikā. Tagad cilvēks ir attīstījies tiktāl, ka par viņu pašu jau spēj parūpēties tehnika, kuru cilvēks ir izgudrojis. Bet zeme praktiski nav mainījusies. Tā joprojām dod mums dzīvībai nepieciešamo – skābekli. Bet cilvēks nesaprot, ka ar saviem jaunajiem izgudrojumiem tas kaitē mūsu planētai. Ja tas tā turpināsies, kas zina, kas notiks ar Zemi... Zeme, iespējams, ir mūsu vienīgais patvērums šajā plašajā pasaulē.

Nafta, ogles, rūda. To visu cilvēks laika gaitā ir atradis un izdomājis, kā pielietot. Bet nezinādams, ka tas nodara lielu ļaunumu dabai, tas turpināja to lietot.

Naftas izplūdes rezultātā tika nogalināta apmēram astotdaļa jūras iemītnieku.

Tika uzceltas lielas rūpnīcas, kurās ražoja un ražo elektrību, siltumu, enerģiju.

Tika izveidotas daudzas raktuves, kurās ieguva derīgos izrakteņus – ogles, rūdu, metālus, dārgakmeņus. Tās visas ir dabas veltes. Cilvēks nepareizi tās izmanto. Bet mēs visi esam pie tā pieraduši. Mēs neesam gatavi tagad atteikties no elektrības, mēs neesam gatavi atteikties no automašīnām. Mēs neesam gatavi atteikties no siltuma padeves. Bet pakāpeniski mēs aprodam ar domu, ka agri vai vēlu no vienas vai vairākam šīm lietām būs jāatsakās. Šīs mums tik nepieciešamās lietas drīz izbeigsies. Mēs saprotam, ka, ja turpināsim postīt un graut, Zeme var neatgriezeniski izmainīties. Mēs nevarēsim vairs neko izdarīt. Būs jau par vēlu.

Masveidīga mežu izciršana ir nodarījusi lielu postu Zemei. Ir izmirušas vairākas zīdītāju un putnu sugas. Ir neatgriezeniski pazuduši vairāki augu veidi. Tikai tāpēc, ka mežu izciršana ir mums nepieciešams koka ieguves veids. Visā pasaulē kopā ir izcirsta 1/8 mežu. Skaitlis liekas mazs, bet iedomājieties, cik tas ir liels reālajā dzīvē! Tas ir neiedomājami... Bet ne jau visur tas ir tik briesmīgi. Piemēram, kara laikā Ķīnā bija iznīcināta 1/5 mežu no visas Ķīnas teritorijas. Bet laika gaitā šie meži ir tikuši atjaunoti, ir arī izveidoti vairāki dabas rezervāti. Daudzās valstīs ir likums, ka 1 hektārā zemes drīkst nocirst tikai vienu koku. Un šis likums patiešām darbojas. Tas ir apsveicami!

Ne tikai uz zemes, bet arī jūrās un okeānos darbojas aizsardzība. Tagad ir vairāki likumi, kuri paredz, ka nedrīkst piesārņot ūdeni, kā arī nodarboties ar malu zvejniecību. Droši vien daudzi domā: „Kas tad tur tik liels, ja es iemetīšu vienu sīku papīra gabaliņu?” Varbūt arī nav nekas liels, bet, ja visi tā domās, tad jūras un okeāni pārvērtīsies par atkritumu kaudzēm, liela daļa zivju un zīdītāju izmirs. Piesārņojot ūdeni, mēs piesārņojam gaisu, ar kuru elpo zivis un citi ūdens iemītnieki. Tie elpo ar ūdenī izšķīdušo skābekli, bet, nokļūstot ķīmiskajām vielām ūdenī, dzīvnieki smok un tiem ir grūti paelpot, līdz ar to arī kustēties. Tā ir tā pati smēķēšana. To mēs tā īpaši nejūtam, bet ar katru brīdi mūsu ķermenis novājinās, līdz tas vienu brīdi vispār pārstās darboties.

Iedomājieties, ka Zeme ir cilvēks. Kā mēs justos, ja mums nemitīgi kāds grieztu nost matus, vai mums visu laiku pūstu virsū nepatīkamus un ķīmiskus dūmus. Kā mēs tad justos? Šausmīgi, vai ne? Tieši tā, Zeme ir dzīvs organisms. Zeme ir jāmīl tāda kāda tā ir. Nedrīkst atņemt to, kas nav mūsu. Bet mēs to darām. Zeme ir uz sabrukšanas robežas. Zeme un viss ko mēs pazīstam drīz pārstās eksistēt.

Laika gaitā mēs sapratām, ka nodarām milzīgu ļaunumu savai planētai. Mēs ne tikai izpostām Zemi, bet mēs arī cenšamies saglabāt to, kas no Zemes ir atlicis, ja to, ko mēs iznīcinājām, mēs jau vairs neatgūsim. Tagad plastmasas maisiņu vietā stājās auduma maisiņi. Automašīnas pakāpeniski nomaina velosipēdi. Kurināmajā tagad arī izmanto salmus. Gandrīz visur jau ir uzstādīti atkritumu konteineri, kuros var šķirot atkritumus. Cilvēku var tiešām paslavēt, ka tas ir tik radošs un gribasspēka pilns, lai saglabātu to, kas mums tika piešķirts. Protams, ne visi tādi ir. Bet es tiešām esmu lepna par tiem cilvēkiem, kuri patiešām mīl savu planētu, kuri apzinās tās vērtības. Tāpat arī es.

Es mīlu savu planētu. Es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai tikai palīdzētu saglabāt Zemi. Es no visas sirds mīlu savu planētu un dabu. Ja katrs kaut mazumiņu būtu palīdzējis Zemei, kopā tas būtu liels darbs un ieguvums.

Komandas darbs un vienotība šajā situācijā ir vissvarīgākais. Tikai vienoti mēs varam palīdzēt mūsu planētai. Mēs par savu planētu!

FEJS Latvija Aija

Lai pasaule ir mūžīga un skaista

Es par savu planētu.

Bet mirklī, kad mana meita izslēdz gaismu vecmammas mājās, izejot no istabas, vai aizgriež krānu, tā novēršot nevajadzīgu plūdu radīšanu trauku mazgāšanas procesā, mēs tiekam nosauktas par skopām.

Es par savu planētu.

Jā, es esmu skopa, man tiešām ir žēl, ka nelietderīgi tiek izmantoti dabas resursi, man ir žēl, ka tik daudz labu lietu tiek nevērīgi izmantotas un izmestas. Es aizgūtnēm cenšos reabilitēties vecmammas acīs un saucu, ka es esmu skopa nevis sevis dēļ, bet gan..... Bet to jau neviens nedzird!

Es par savu planētu.

Verdikts tik un tā ir neapgāžams – Tu esi skopa!

Labi vēl, ka nepasaka ko sliktāku, jo gaisā šie neizteiktie vārdi virmo. Bezcerīgi. Liekas, ka es vienīgā gribu, lai pasaule ir mūžīga un skaista.

Es par savu planētu.

Izcirtīsim visus kokus, nozāģēsim visas Jūrmalas priedes, kāpināsim kokmateriālu eksportu un veicināsim dārgu villu logu spīguļošanos vasaras saules staros pašā jūras krastā!

Interesanti, kādēļ pēdējos gados tiek piedzīvoti tik stipri vēji klejojam pār Latvijas zemi?

Es par savu planētu.

Latvijā katru gadu jūra saēd daļu krasta zemes. ”Tas nekas”, es dzirdu sakām, ”mūsu mūžam pietiks. Un Tu paej tālāk, šī pludmale ir mana!”.

Es par savu planētu.

Visi grib dzīvot skaisti. Māja upes krastā. No rīta izej un redzi, kā ūdeņi lēnām kustas uz priekšu, līdzi nesot savu lielo un mazo iemītnieku bagāžu.

Ik pa laikam upe vēlas izplesties, un tad pēkšņi izrādās, ka palienu pļavas ir apbūvētas....

Laikam sākam piemirst un nerēķināmies ar Mātes Dabas untumaino dabu un varenību.

Es par savu planētu.

Jā es esmu skopa! Jo tā ir mana planēta, mana zeme, mani koki, upes, debesis un zivis. Un to visu es gribu paturēt sev (un arī Tev). Mūžīgi. Un es gribu būt bagāta ne tikai šodien, bet arī rīt.

Tādēļ es būšu skopa – es nodzēsīšu gaismu telpā, kurā neviena nav, aizgriezīšu nevajadzīgi tekošo ūdens krānu, pacelšu nomestus atkritumus un saplacināšu PET pudeli pirms iemetu to dzeltenajā konteinerā, un to darīšu ne tikai es, bet mācīšu to darīt arī savai meitai. Galvenais ir nebūt vienaldzīgam un nenolaist rokas ... par mūsu planētu!

29

APRĪLIS 2010 Es par savu planētu

Staņislavs Šeiko

Mūsdienu Apokalipse vai cunami pēc izsaukuma

“Pēdējā desmitgadē laiks nebeidz sagādāt mums pārsteigumus. Viesuļvētras un plūdi, globāla sasilšana, par kuru klaigāja no gada uz gadu – un še tev, pēkšņi negaidīti aukstas un sniegiem pārbagātās ziemas. Tas izraisa pārdomas, ka kaut kas neiet tā, kā vajadzētu.

Vai nu klimats sajucis prātā, vai nu to visu ietekmējis cilvēciskais faktors. Vai tiešām visa pamatā ir izplūdes gāzes un siltumnīcas efekts? Un vai tiešām iespējamās sekas nebūt nav rožainas? Visi ir dzirdējuši biedējošās prognozes par ledus kušanu un plūdiem, Latvijas upēm izejot no krastiem. Un tagad vēl šis no dziļā miega pamodies Islandes vulkāns vārdā Eijafjalaiokuls (pat izrunāt nav iespējams), kas paralizējis visu Eiropas gaisa telpu. Ko tas nozīmē? 2012. gadu un pasaules galu, vai? Bet, ja mēs izteiksim hipotēzi, ka tā nebūt nav globālā sasilšana Pastardienas priekšvakarā, bet kāda pārdomāta klimatiskā politika globālo mērķu sasniegšanai?

Ja nu pēkšņi “klimatiskais ierocis” nav tikai datorspēles sižets un pseidozinātniskā pasaciņa pieaugušajiem? Ja nu... ” .....Cilvēki no laika gala vēlējušies ietekmēt laikapstākļus. ASV jau 1839. gadā avīzēs rakstīja par oriģinālām idejām par mākslīgā lietus izraisīšanu.. ..Savukārt, 1957. gadā ASV Prezidenta konsultatīvā padome brīdināja par to, ka laika apstākļu modifikācija spēj kļūt par ārkārtīgi jaudīgu ieroci – iespējams, pārspējot atombumbu [«2025», ВВС USA,, 1996]

Foto: Johannes Langwieder, Youthmedia.eu

Iespējams, ka nemēdz būt slikti laikapstākļi – ja tie ir dabas doti.

Bet vai tad iespējami mākslīgie laikapstākļi? Izrādās, arī tādi ir.

Diemžēl tie neparādās kā mākslīgs zilais debesu jums ar siltu vējiņu, jo cilvēkā allaž virsroku ņem nevis radīšanas, bet postīšanas gars. Paradīzes vietā mēs varam nonākt pie kataklizmām.

Par klimatiskiem ieročiem periodiski baumo, sākumā apgalvojot, ka tie, no vienas puses, nav iespējami, bet no otras – nav izmantojami militārajos nolūkos, baumas piedzīvo paisumus un bēgumus, būdamas fantastu murgu līmenī. Bet te pēkšņi pludo kāds kontinents, cunami nones pilsētas, milzu platības aizber negaidītie sniegi, izsaldējot zemi un augu valstību. Un te atmiņā ataust īpatņu teiktais par klimatiskajiem ieročiem. Iespējams, par viņiem veltīgi iesmiets? Un vai šie ieroči īstenībā pastāv?

Nesenais klimata izraisītais skandāls, kad uz nepārtrauktās muldēšanas fona par globālo sasilšanu, ledāju kušanu un siltumnīcas efektu mūs pārsteidza nenormāli augsta un sniegaina 2009.-2010. g. ziema, liek sāks ausīties. Iespējams, ka kāds šīs aplamības spēj izskaidrot “zinātniski”, tikai noticēt būs grūti. Labāk pamēģināsim padomāt, kādas klimatiskas izmaiņas nākotnē gaida pasauli kopumā un Latviju konkrēti.

Meklējot informāciju, man izdevies piekļūt ASV Gaisa karaspēka 1996.gada atskaitei, ko papildināja mana korespondenta, Centrālās aeroloģijas observatorijas zinātnieka G. Kručeņicka komentārs. Lai nemulsinātu lasītāju, citēšu tikai dažus ievērības cienīgus fragmentus, jo atskaites mērķis ir prognozējams – analizēt iespējas un tehnoloģijas, kuras nodrošinātu ASV dominēšanu aerokosmiskajā nozarē arī nākotnē.

- “2025. gadā ASV aerokosmiskie spēki varēs “kontrolēt klimatu”, gūstot labumu no jaunajām tehnoloģijām un to izmantošanas militārajiem mērķiem, kas... dos iespēju karavadoņiem veidot īpašus kaujas apstākļus... Neskatoties uz to, ka daļa sabiedrības cels iebildumus, klimata modifikācija pavērs mums necerētas perspektīvas caur to modifikāciju, apspiežot vai veicinot klimatiskās parādības...

Paredzēts pat radīt klimatisko apstākļu pārkārtošanu, vājinot vai pastiprinot vētras un negaisus – līdz pat globālajiem klimata pārveidojumiem ar nopietnām/ ilgstošām sekām”.

Tālāk es atļaušos atsaukties uz paša Kručeņicka viedokli, jo viņš šos citātus vērtē visai kritiski. Viņaprāt, klimatisko ieroču radīšana ir problemātiska, un ne jau morālo apsvērumu dēļ.

Gluži tāpat, kā indīgo gāžu izmantošanu ierobežoja ne jau humānie apsvērumi, kā mums oficiāli centās iestāstīt, bet nespēja droši prognozēt aktīvās vielas darbību. Labi, ja iznīcinās tikai pretinieku, bet ja nu mainīsies vēja virziens un cietīs savējie? Ar klimatu esot tas pats, jo atmosfērai un okeāniem raksturīga spontānā turbulence, kas ievērojami samazina laika prognožu ticamību. Tikai kardināla revolūcija fizikā (ko varētu salīdzināt ar kvantu mehāniku vai relativitātes teoriju) spēj situāciju izmainīt radikāli. Bet diez vai tuvākajā laikā tā notiks.

30

Cerēju atviegloti uzelpot, bet kaut kas traucēja, un es nolēmu uzsākt sarakstīties ar Skotu Stīvensu, kas no 11 gadu vecuma (un tagad viņam ir jau 44) interesējas par ASV klimatiskajiem ieročiem un par tiem raksta. Tagad nedaudz pastāstīšu par šo savu korespondentu un entuziastu..

Paguvis gandrīz 12 gadus mierīgi nostrādāt televīzijā, gatavodams ziņojumus meteoroloģisko jaunumu daļā, 1999. gadā Skots sācis pievērst uzmanību visādiem īpatniem gadījumiem. Viņš rakstīja man, ka ievērojis to vētru, kas virzās uz ASV no Klusā okeāna puses, ar pēkšņi galīgi neprognozējamu raksturu. Nebija nekādu priekšnosacījumu – bet vētra uzradās. Proti, nepārtraukti nacionālajā mērogā valdīja sliktais laiks. Tas sakāpinājis Skota ziņkārību, un viņš sācis meklēt atbildes ārpus meteoroloģijas vispārpieņemtās doktrīnas. Pārbagātie 2002. gada nokrišņi un pat Floridas 2004.gada drausmīgās viesuļvētras pārliecināja Skotu – tas viss ir cilvēka roku darbs! Apstiprinājumu savai hipotēzei Skots saskatīja no pavadoņa gūtajos attēlos (2004.gada 8. jūnijs), ka laiku modificē nepārtraukti. Lūk, piedāvātajā attēlā redzamas tādas mākoņu konfigurāciju izmaiņas (pilnīgāku aprakstu gribētāji var apskatīt Staņislava rakstā krieviski), proti, pēkšņu mākoņu virziena maiņu un pat to kvadrātisku formu, kas dabā nemaz nav iespējama! Tur pat redzami “iztrūkstošie mākoņi”, kuri, saglabājot precīzo formu, uzpeld ar milzu nobīdi – par 220 km!

Uz manu jautājumu par klimata vadīšanas metodēm Skots atbildēja, ka pie tām jāpieskaita cilvēka radītie ozona caurumi un lokālā jonizācija, kas koncentrē vai izkliedē lietus mākoņus, turklāt par šādas iedarbības sekām kļūst arī pārmērīgie nokrišņi. Laika apstākļus ietekmē arī lidmašīnas, kuras nogādā troposfēras augšējos slāņos un stratosfērā kādas ķimikālijas, tādā veidā ietekmējot mākoņus un pārvēršot tos savdabīgajā ekrānā, kas apgrūtina mērķu saskatīšanu uz Zemes “Laika inženieri” varot noķert un pārorientēt reaktīvo plūsmu ar garenisko magnētisko viļņu palīdzību, tādējādi vadot vētras.

Forum for European Journalism Students

Tāpat pastāvot iespēja, izmantojot šo viļņu rezonansi, vētras iznīcināt vai pastiprināt vēlamajā punktā, kliedēt miglu virs placdarma, kur paredzēta desanta izcelšana, vai, gluži otrādi, to sabiezināt virs kalnu aizām, apgrūtinot piegādes nemierniekiem.

Mehanizētās pretinieka kolonnas var apstādināt, izraisot spēcīgas vētras tuksnesī. Skots ieteicis atcerēties apstākļus, kuros notika ASV iebrukums Irākā ar pēkšņo smilšu vētru, uzskatīdams, ka tā nav bijusi nejaušība. Savukārt, desanta izcelšanu var maksimāli apgrūtināt ar atkārtotām spēcīgām lietavām jūras krastā, kad iebrucēji iestigs dubļainajās smiltīs. Pēc Skota domām, XXI gad-

simta karš nav iespējams bez laika apstākļu ieročiem, un šo ieroču attīstībai tiek atvēlētas milzīgas investīcijas.

Cilvēka radītiem laika apstākļiem ir globāls raksturs, uz planētas Zeme nav vietas nedz haosam, nedz “taureņa efektam”. Milzīgie elektromagnētiskie raidītāji slāpē dabiskos Zemes atmosfēras svārstību viļņus, tātad, visi laika apstākļi zināmā mērā tiek mākslīgi vadīti …

Un Stīvenss ir pārliecināts, ka tieši cilvēks ir vainojams pēdējo gadu lielajās kataklizmās. Viņaprāt, visas dabas katastrofas ir iepriekš prognozējamas, vai, viņu vēlreiz citējot, “Laika apstākļu vadīšana ir Elites plāns, ja mēs tam neticam, būsim nolemti ticēt kataklizmu dabiskajiem cēloņiem, nemeklēsim tos, kas īstenībā vainojami šādā amorālā rīcībā.... Ticiet man, šie ļaudis vēlas spēlēties kā dievi”.

FEJS Latvija

Lūk, vēl viena bilde, kur attēlots jonu plūsmas trieciens virs Litlhemptonas, Lielbritānijā, 2005. gada decembrī, kur redzama mākoņus šķērsojošā “ķīmiskā pēda”

Aidaho, 13.12.2004.

Dabā nav tādu nosacījumu, kuros šķidrumam vai gāzei veidotos tik traka forma, to spēj tikai spēcīga elektriskā lauka kropļojumi

Kaut viss skanēja diezgan pārliecinoši, es apjautājos, kā Skots varētu pats oponēt savai sazvērestību teorijai par klimatisko ieroci.

Viņš atbildēja: « Ja es kaut nedaudz šaubītos, es nebūtu riskējis ar savu drošību, darbavietu un reputāciju...Es regulāri pētu šos attēlus, kas iegūti no pavadoņiem, novēroju “ķīmiskās pēdas”, anomālos mākoņus... Es brīnos – vai tiešām citiem žēl ziedot pat dažus mirkļus, lai saskatītu, ka virs viņu galvām kaut kas notiek...Toties vecie indiāņi man regulāri pateicas kā “drosmīgajam baltajam cilvēkam”, kas skaļi runā par šīm izmaiņām, viņi saka “Skaistajai planētai nozagta tās elpa. Bet tā drīz vēlēsies elpot pati Ja Skotam ir taisnība, dabisko un mākslīgo ģeofizisko izmaiņu intensitāte turpinās dramatiski pieaugt. Turklāt tuvojas grandioza Saules 2012. gada kulminācija, ko pareģoja senie ēģiptieši, maiji, bet tagad arī Atmosfēras pētījumu Nacionālais centrs. Un kas būs pēc tam?

Vai tie būtu četri Apokalipses jātnieki?

31

MAIJS 2010 Dzimumu līdztiesība: jaunās tūkstošgades

problēma, tendence vai izaicinājums?

Piedalījās: 4 autori

Dzimumu lomas: par kopīgo un atšķirīgo

Foto: Ben Foertsch, Youthmedia.eu

Sieviete un vīrietis, viens no Venēras un otrs no Marsa, Ieva un Ādams – abi tik atšķirīgi, tomēr abus vieno tas, ka abi ir cilvēki. Tik līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi. Kas svarīgāks – līdzība vai atšķirība? Vai tomēr abi? Mūsdienās tik ļoti modernajam vārdam – dzimumu līdztiesība – ir tik daudz nozīmes un katrs to saprot citādāk.

Daudzus, daudzus gadus atpakaļ radās Zeme un radās dzīvība – to visu radīja Dievs, vai Lielais sprādziens, vai evolūcija, varbūt NLO, variantu ir daudz, kas nu kuram tic, bet svarīgākais ir tas, ka radītajai dzīvībai galvenokārt bija divi dzimumi – ♀ un ♂. Visām sugām vēl gēnu līmenī ir ierakstīts tas, ka dzimumi ir atšķirīgi. Vairākām putnu mātītēm spalvu krāsojums ir blāvāks kā tēviņiem. Dzīvnieku valstībā parasti tēviņi ir barības gādātāji, bet mātītes perē olas. Ir arī tādas sugas, kur abiem dzimumiem ir gandrīz vienādi pienākumi, taču tajā pašā laikā ir arī atšķirīgais. Atšķirīgais ir arī sievietei un vīrietim, vismaz fizioloģiskā līmenī noteikti, pārējās atšķirības laika gaitā ir mainījušās. Mūsdienās visos sieviešu žurnālos ir vismaz viens raksts, kur minēts par to: kā atšķiras vīrietis no sievietes, kāpēc sievietes ir labākas par vīriešiem vai arī kā viņām kļūt labākām, tajā pašā laikā vismaz viens raksts ir par to, ka sievietēm jācīnās par līdztiesību, ka sievietes ne ar ko neatšķiras no vīrieša.

Sievietes un vīrieša atšķirības var novērot ģimenē un sabiedrībā. Sākumā vīrietis bija mednieks, bet sieviete – vācēja, tad vīrietis kļuva par amatnieku, tirgotāju, bet sieviete rūpējās par bērniem, par pavardu – tātad vīrietis gādā naudu, bet sieviete rūpējas par ģimeni, mājām, tagad šīs atšķirības ģimenē vairs nav tik pamanāmas. Sievietes un vīrieša lomu spēle sabiedrībā ir mainījusies laika gaitā – aizvēsturiskos laikos valdīja gan matriarhāts, gan patriarhāts - atkarīgs no kopienas, Zemes nostūra un laika posma. Vēlākos laikos valsti vadījuši ir ne tikai vīrieši, bet arī sievietes - kurš gan nav dzirdējis par Elizabeti I vai Katrīnu II? Pie varas esošā cilvēka dzimumu parasti noteica vajadzības, kas tobrīd valdīja sabiedrībā, kad kopienu uzturēja pateicoties dažādu ogu vākšanai, galvenā nozīme bija sievietei, bruņinieku laikmetā pie varas bija vīrieši, kad 20. gadsimtā vajadzēja sakārtot valsti, pie varas nāca M. Tečere. To visu ietekmē arī sabiedrības vēsture un reliģija.

Visos laikos starp dzimumiem ir pastāvējis jautājums par līdztiesību, kas pēdējos gados ir īpaši saasinājies. Visvairāk protestējušas ir tieši sievietes. Tieši sievietes uzskata, ka labāks ir tas, kas ir vīriešiem. Filozofiem, vēl antīkajos laikos ir interesējis jautājums par to, kurš ir PAREIZAIS viedoklis un kas ir PATIESĪBA. Kāpēc sabiedrībā tiek pieņemts, ka vīriešu darbs ir svarīgāks un labāks par sieviešu darbu? Kāpēc sievietes tiecas ieņemt vīriešu lomu, bet vīrietis it nemaz netiecas ieņemt sieviešu lomu? Kāpēc sabiedrībā valdošais viedoklis par to, ka sievietēm jāļauj darīt viss, ko dara vīrieši, ir pareizais viedoklis? ... un kas vispār ir šī dzimumu līdztiesība – kur tā sākas un kur beidzas? Mūsdienu tendence ir feministes, kuras neļauj vīrietim atvērt viņām durvis vai pasniegt roku un uzskata, ka sievietēm jābūt pilnīgi tādām pašām kā vīrietim, bet otra galējība ir vīrieši, kuri vēlas sēdēt mājās ar bērniem, sargāt mājas pavardu un nestrādāt, taču sabiedrība viņus nosoda – un īpaši nosodošas ir sievietes. Izplatītākais viedoklis ir un paliek tas, ka sievietēm un vīriešiem jāpiešķir vienādas tiesības un katrs no dzimumiem, lai pats izlemj, cik lielā mērā tās viņam nepieciešamas.

Pētījumi rāda, ka Eiropā starp augstskolu beidzējiem visvairāk ir sieviešu, tajā pašā laikā starp profesionāli nodarbinātajiem visvairāk ir vīriešu, un sieviešu atalgojums par līdzvērtīgu darbu joprojām ir zemāks kā vīrietim, un vadošos amatus ieņem galvenokārt vīrieši.

Lielākās dzimumu nevienlīdzības problēmas ir darba tirgū, taču tām ir tendence samazināties, ko veicina dažādi noteikumi, regulas, likumi, gan ES, gan valsts līmenī. Austrumu valstīs šī situācija ir atšķirīga, jo mūsu vēstures ir atšķirīgas. Rietumu valstīm ir sava patiesība par līdztiesību un mēs uzskatam, ka vienīgā pareizā. Varbūt tā nav? Tāpat kā Krusta karu laikā Rietumvalstis uzspieda kristietību, tagad mēs uzspiežam dzimumu līdztiesību, iespējams pēc daudziem gadsimtiem vēsturnieki šausmināsies par mums, bet iespējams varbūt viņi slavēs mūs. Turcija, tuvākā no austrumu valstīm, mēģinot iestāties ES, kas ir ekonomiskā savienība, veic sociālas pārmaiņas, neievērojot vēsturisko mantojumu, piešķirot sievietēm tādas pašas tiesības kā vīrietim, tikai ne visas piešķirtās tiesības tiek plaši izmantotas.

Daba ir izveidojusi mūs atšķirīgus, vienus fiziski stiprākus, otrus vājākus, vieniem devusi iespēju radīt pēcnācējus, bet otriem nē, arī domāšanas veids mums ir atšķirīgs. Mūsu lomas ģimenē un sabiedrībā ir atšķirīgas, tās laika gaitā ir mainījušās un visdrīzāk mainīsies vēl – varbūt pienāks laiki, kad pie varas būs tikai sievietes? Arī dzimumu līdztiesību katrs saprot citādāk, rietumu tendence ir tāda, ka sievietēm un vīriešiem jābūt vienādām tiesībām likumdošanas līmenī. Katrai sabiedrībai vēstures gaitā ir izveidojusies savs interpretējums par dzimumu lomu gan ģimenē, gan sabiedrībā. Eiropietis, kuram ar austrumu valstīm nav nekāda sakara, nespēj pieņemt patiesību, ka sieviete ir nekas, tieši tā pat kā cilvēks no austrumiem, nespēj pieņemt, ka sieviete var būt noteicošā...

32

Anita Bukovska

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Anna Zemblicka

Kādas tropiskas salas pretējos krastos stāv divi vientuļi silueti. Tie lūkojas viens uz otru ar savādu alku un ilgu pilnu skatienu. Tiem nav sarūgtinājuma, baiļu, aizkaitinājuma, sacensības attiecībā uz otru. Kā neredzama saite viņus vieno mīlestība un savstarpēja vajadzība. Viņi paņem krastā pietauvoto laivu un bez jebkādiem apsvērumiem vai vilcināšanās tiecas pārpeldēt upi. Ir cilvēces rītausma.

Un atkal satiekas šie divi vientuļie stāvi. Tikai šoreiz viņi stāv pretējās lielceļa pusēs, un viņu ilgām vienam pēc otra ir pievienojušies arī tādi progresa rēgi kā konkurence, netaisnības sajūta, aizvainojums, nepārvarama vēlme sasniegt savus personīgos mērķus.

Un, lai gan viņiem ir moderni transportlīdzekļi un komunikācijas ierīces, viņu racionalitāte liedz viņiem tos izmantot un tiekties vienam pēc otra. Ir mūsdienas.

Kāpēc progress ir veicinājis nevienlīdzību? Kāpēc publiskajā sfērā vīrietis un sieviete no sabiedrotajiem un draugiem kļuvuši par sīvākajiem konkurentiem? Kāpēc paši cilvēki un to izveidotās institucionālās barjeras turpina padziļināt aizu starp dzimumiem?

Sāp, bail...

Vēl vakar savā piemājas pagalmā satiku kaimiņu puišeli, kurš steidzās pie manis, lai padalītos viņam nozīmīgās raizēs. Izrādās spēles laikā viņš bija sastrīdējies ar savu rotaļu draudzeni, pasakot: „Tu esi tikai meitene, tāpēc nesaproti, kā ir pareizi!” Pēc šiem vārdiem meitēns sācis raudāt un tajā pašā laikā viņam atcirtusi: „Tu esi tāds pats stulbs, bezjūtīgs puika kā visi!” Šis ikdienas piemērs jo skaidri parāda, ka dzimumu nevienlīdzības saknes meklējamas jau bērnu uztverē. Jūs brīnāties, kāds ir to cēlonis? Bet padomājiet, vai jūs paši saviem bērniem neesat teikuši līdzīgi: „Tu esi puika, tev jābūt stipram un vīrišķīgam, raud tikai meitenes!” Vai arī: „Kāda piemīlīga jauna lēdija. Viņa lauzīs sirdi ne vienam vien jauneklim un dienās būs laba māte” (Bet ko tad, ja šī jaunā lēdija nemaz nevēlēsies dzemdēt bērnus un tā vietā izvēlēsies celtnieces profesiju?) Acīmredzams, jo biežāk pašu pieaugušo valodas diskursā parādās līdzīgi izteicieni, jo biežāk bērni no tiem iespaidojas un praktizē savā turpmākajā dzīvē, radot pamatu dzimumu nevienlīdzībai ne tikai privātajā, bet arī publiskajā sfērā.

Reizēm gribas, kaut bērnībā iedēstītos aizspriedumus un stereotipus varētu izslēgt kā elektrisko strāvu! Tikš... Izrauj rozeti no kontaktligzdas un līdz ar to arī visas pastāvošās dzimumu negācijas, diskriminācijas un barjeras. Bet diemžēl tas nav tik vienkārši. Tiesa, Latvijā mēs nerunājam par vienlīdzīgām tiesībām uz izglītību, veselības aprūpi, ekonomiskās attīstības potenciālu, jo vairumā gadījumu tas tomēr ir nodrošināts. Mūsu valstī mēs runājam par vienlīdzīgiem uzskatiem, attieksmēm un uztveres veidiem galvenokārt pašu dzimumu perspektīvā.

Vēl nesen kāds mans paziņa atzinās, ka darbā paņēmis tā saucamo slimības lapu, lai palīdzētu sievai jaundzimušās meitiņas aprūpē. Kad jautāju, kādēļ nav likumīgi izmantojis bērna kopšanas atvaļinājumu, viņš samulsis atbildēja, ka nav vēlējies piedzīvot apsmieklu no kolēģu puses. Lai gan valsts īstenotās dzimumu līdztiesības programmas nenoliedzami uzlabo sieviešu stāvokli, ļaujot sievietēm arvien vairāk iesaistīties darba tirgū un tādējādi stiprināt savas ekonomiskās un politiskās pozīcijas, vairumā gadījumu tieši pašu cilvēku domāšanas modeļi neļauj pārvarēt stereotipus.

Ja vien aizspriedumus varētu nomest kā vecas, novalkātas drēbes vai izraut kā usni... Bet nevar... Lai panāktu pilnīgu dzimumu līdztiesību, būs jānomet vairākas novalkātu drēbju kārtas un varbūt pat jāizravē vesels nezāļu dārzs...

Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Lai panāktu dzimumu līdztiesību, ir jāizravē vesels nezāļu dārzs...

33

JŪNIJS 2010 Ko Tu darītu, būdams politiķa krēslā?

Piedalījās: 2 autori Ja man šo jautājumu uzdotu dažus gadus atpakaļ, es noteikti atbildētu: „Padarītu Latviju plaukstošāku un labāku!” Taču šobrīd tik kategoriski vairs nespēju apgalvot, tagad saprotu, ka visa tā politikas un ekonomikas būšana nav tik vienkārša kā mums to skaidroja vidusskolā. Cilvēkiem bieži patīk apspriest un kritizēt nemākulīgos politiķus, bet uz tik vienkāršu jautājumu: „Ko tu darītu, būdams politiķa krēslā?”, viņi nespēj atbildēt. Šo jautājumu esmu uzdevusi citiem, tāpēc aplūkosim vienu dialogu, kuram līdzīgu ir daudz. Tātad visbiežākā atbilde skan aptuveni tā: „Es nerīkotos kā esošie politiķi, viņi visi ir zagļi un viņiem visiem nospļauties par tautu”. Rodas loģisks nākamais jautājums: „Bet ko darītu tieši TU?” Atbildi nākas ilgi gaidīt, protams, ja par atbildi neskaita : „ēēēē... hmmm...” un tamlīdzīgas skaņas. „Es domātu par valsts labklājību, nezagtu, un vispār – nebūtu tāds kroplis”. „Bet kā tieši Tu uzlabotu labklājību? Maksātu visiem miljonu no valsts budžeta, atceltu nodokļus, vai kā?” „Nūū, tādas stulbības es, protams, nedarītu....

Par ko tu mani uzskati?” „Es atvainojos. Es vienkārši gribu zināt, ko Tu darītu būdams politiķis?”, un pieklājīgi pasmaidu, lai nolīdzinātu savu vainu, cerībās, ka beidzot sagaidīšu atbildi. „Ok! Es... es... es...” sejā ir parādījusies nopietna rūpju rieva, acis klaiņo visapkārt, cerot ieraudzīt pareizo atbildi kaut kur uz sienām vai griestiem: „Man būtu gudri padomnieki, kurus es uzklausītu, un vispār es ieklausītos visos, kuri runā, izsaka pretenzijas un viedokļus” viņš lepni atbild un milzīgs gandarījuma smaids rotā viņa seju. Es jau gribēju pajautāt, kā šis cilvēks zinātu, kurš padoms ir tas labākais, kāpēc viņš vēlas vairot birokrātiju un kāpēc viņš domā, ka šī brīža politiķiem ir slikti padomnieki un viņi nespēj atrast normālus, un neieklausās visos viedokļos, bet nolēmu, ka labāk nevajag. Pieklājīgi pasmaidīju un piekrītoši pamāju ar galvu, jo konflikts nav nepieciešams. Izņemot „nezinu”, ir dzirdētas arī citas atbildes, piemēram: „Es darītu to pašu, ko dara šī brīža politiķi – zagtu! Kāpēc neizmantot iespēju?” Ko lai saka – godīga un tieša atbilde, pēc šādas atbildes man jautājumu vairs nav. Atceroties pārdomātas un konstruktīvas atbildes nāk prātā kāds notikums.

Ko darītu tieši TU? Tā kā Latvija ir mazs ciems salīdzinot ar lielajām metropolēm, tad katrs latvietis pazīst vismaz vienu politiķi – vietējas vai valsts „nozīmes”. Tad nu reiz, viens cilvēks, kurš tika ievēlēts, stāstīja: „Sākumā biju ļoti aktīvs, visu laiku mēģināju kaut ko ierosināt, darīt, biju entuziasma un darba spara pilns! Bet...” smaga nopūta: „kolēģi visu laiku teica, lai es nomierinos. Tā nu apsīka mana vēlēšanās mainīt pasauli, sēžu šeit un daru daudz mazāk, nekā varētu.” Ar šo stāstu es nevēlējos teikt, ka politiķi neko nedara, bet gan to, ka kaut ko darīt viņiem ir ļoti grūti – jārēķinās, ka par visiem priekšlikumiem jāpārliecina sākumā savi partijas biedri, tad koalīcijas partijas, tad vēl jābūt gatavam opozīcijai, kura „principa pēc” nepiekritīs tavam priekšlikumam un vēl sagrozīs visus faktus tā, ka beigu beigās tu vēl kļūsi par nacionālo ienaidnieku. Man patika viena nesen dzirdēta Šlesera kunga frāze: „Darot kaut ko vienmēr sanāk kļūdīties, tieši kļūdas visi pamanīs un atcerēsies, tās apspriedīs un to dēļ tu nevienam nepatiksi. Bet cilvēki mīl tos politiķus, kas nekļūdās, tātad – neko nedara...” Un tagad galvenais, ko ES darītu, ja būtu politiķe. Ja es kādreiz izšķiršos par šo soli – kļūt par politiķi – es būšu pārliecināta par savām zināšanām, pieredzi un spējām, kā arī spēku - izturēt to visu, rīkošos, cīnīšos līdz galam un nebaidīšos kļūdīties. Jūs jautāsiet: „Bet ko tieši Tu darīsi?” un uz sejas Jums parādīsies tāds pārākuma smīniņš. Atbilde: sāktu ar cītīgu dokumentu pārskatīšanu, tad meklētu problēmu risinājumus un, protams, uzklausītu padomus, ko man sniegtu dažādi eksperti, izvirzītu savus priekšlikumus, diskutētu, atzītu savas kļūdas un cīnītos, ja zinātu, ka rīkojos pareizi un man ir taisnība. Kā es zināšu, kurš padoms labāks? Ha! Paceliet acis pāris rindiņas augstāk, es taču teicu: par politiķi būtu tikai tad, ja man būtu pietiekoši daudz zināšanu un pieredzes. Politika un ekonomika nav vienkāršas zinātnes, to visu nevar izskaidrot dažos vārdos, tādēļ neieslīgšu niansēs...

P.S. Es šobrīd neesmu nevienas politiskās partijas sastāvā, nevēlos nevienā partijā iestāties un neatbalstu nevienu partiju, un šis ir politiski neatkarīgs viedoklis.

Evita Eglīte

Politikas “krēsls” Foto: Marta Podniece, FEJS Latvija

Katru dienu dzirdam televīzijā, radio par kāda politiķa kļūdīgo rīcību, dzirdam par valsts izlaupīšanu, politiķu nemākulību, zemo izglītības līmeni. Katra pagalma stūrī varam saklausīt tantiņu diskusijas par pensiju samazināšanu, par muļķiem (atvainojos), kuri ieņēmuši valsts „lielos” krēslus.

Jā, naudas mums nav, ir grūti gan pensionāriem, gan studentiem, gan strādājošajiem, bet vai mums visa žults jāizgāž uz politiķiem? Domāju, ka nē.

Ir grūti atbildēt uz jautājumu, ko es darītu, ja būtu politiķe. Visi jau var sapņot un teikt, ka es paaugstinātu pensijas, algas, bērnu naudas, salabotu visus ceļus, slimnīcas apgādātu ar visu nepieciešamo, atvērtu jaunas skolas un izremontētu vecās - būtu eņģelis visu melno zirdziņu starpā. Jā, tas ir sapnis, utopija.

Ja es būtu politiķe, laikam censtos ienest balto karogu visu partiju starpā. Es vispirms apgūtu tieši politiķa profesiju, nevis sēdētu augstajā krēslā, būdama juriste, menedžere vai inženiere. Domāju, ka būtu starpniece starp sabiedrību un politiķiem, jo cilvēkiem ir jāzina, kas patiesībā notiek ar mūsu valsti, kādēļ ir jāsamazina viss iespējamais.

Cilvēkiem trūkst informācijas. Pavisam nederīgi šķiet, ja uz kādu miestu atbrauc politiķis skaidrot tautai valsts rīcību, runāt tik inteliģentā valodā, ka cilvēki nemaz nesaprot, ko viņš ar to grib pateikt, un pats jūtas tik gudrs un lepns, ka ir tautas politiķis. Visi taču esam normāli cilvēki un arī normālā valodā cilvēkiem vajag pastāstīt.

Viena pati es jau neko diži nespētu mainīt. Bet varbūt, redzot manas rīcības sekas, kāds cits apstātos un padomātu, ka tiešām ir vērts uzklausīt, paskaidrot un censties palīdzēt.

Politikas dižais „krēsls” pievelk daudzus, bet es šajos daudzajos neietilpstu, jo man nav tik spēcīga rakstura, gribasspēka, enerģijas, kas ir nepieciešams visiem politiķiem, lai valsts un sabiedrības labklājība kļūtu par viņu dzīvesveidu.

34

Anita Bukovska

Forum for European Journalism Students

FEJS Latvija

Paldies visiem idejas atbalstītājiem!

Foto: Agnija Kazuša, FEJS Latvija

RAKSTU AUTORI: Līva Rauhvargere Linda Liepiņa Aija Anete Kukīte Bandiera Edgars Skvariks Evija Pēda Evita Eglīte Monika Ruduša Viviāna Korsaka Ieva Baranova Agnese Alksne Edmunds Frīdvalds Liene Masļeņikova Laura Pavlovska Lana Eva Ikstena Anita Bukovska Evija Rudzāte Staņislavs Šeiko Ieva Liene Andersone Anna Zemblicka Liene Palēna Zane Lagzdbertmane Alise Linka Baiba Roga Santa Sokolova Laura Zaharova Nils Lamberts Laila Linuža Nika Aleksejeva Herta Taube Zane Martinova Anita Abarenkova Santa Pūce Dace Pāvela Annija Janovska Janīna Bikova Ilze Malaševska Alise Allena Anda Vaičekone Diāna Lāce Oskars Rudzītis Elizabete Puče Elīna Eglīte Baiba Jonāne Alise Vasiļjeva Ieva Vizule Agate Vucina Laura Celmiņa Anita Stabiņa Katrīna Kūkuma Zane Belinska Krista Šeflere Laura Zariņa

FEJS Latvija [sadarbībā ar LU Fondu] rakstu konkurss “Tavā notikumu epicentrā” 01.09. 2009. - 30.06.2010.

35

Kas ir FEJS? FEJS (Forum for European Journalism Students) ir nevalstiska bezpeļņas organizācija, kas Eiropā aktīvi darbojas kopš 1988. gada vairāk nekā 30 valstīs. 2008. gada augustā FEJS grupa tika izveidota arī Latvijā (FEJS Latvija) - tā ir ne tikai oficiāla organizācija, bet arī platforma, kas dod iespēju satikties žurnālistikā ieinteresētiem cilvēkiem, diskutēt par Latvijas un pasaules žurnālistikas tendencēm.

Esi žurnālists vai interesējies par žurnālistiku?

Starptautiskie FEJS pasākumi GA [General Assembly]

Tev ir ģeniālas idejas, ko varētu realizēt tepat Latvijā?

tiek spriests par organizācijas iekšējām problēmām, struktūru; tiek izvēlētas tēmas kongresam

TFM [Task Force Meeting]

tiek sasaukts steidzamu un specifisku jautājumu apspriešanai 8-15 cilvēku mērogā

AC [Annual Congress] ikgadējais kongress lekcijas un praktiskas nodarbības par kādu aktuālu žurnālistikas tēmu

mediju laboratorija, kurā dalībnieki gūst praktiskas iemaņas TV, radio, online u.c. mediju žanros

FEJS Latvija aktivitātes Diskusijas “Aci pret aci ar Latvijas intrģējošākajiem žurnālistiem” 2008.gada decembris - 2009.gada maijs

Vēlies piedalīties starptautiskos FEJS pasākumos un iegūt jaunus kontaktus?

Rakstu konkurss “Tavā notikumu epicentrā”

2009.gada septembris - 2010.gada jūlijs Tika realizēts FEJS Latvija mājaslapā http://lv.fejs.org; mājaslapa starptautiskās FEJS lapas rekonstrukcijas dēļ nedarbojas

Iesaisties arī Tu!

FEJS Latvija

Ziņas par iespējām žurnālistikā Latvijā un pasaulē Piesakies: fejs.latvija@gmail.com

Dalība Inovatīvo projektu Forumā Francijā Nantes Creative Generations Forum 2010 ar projektu “Tavā notikumu epicentrā” 13.10. - 15.10.2010.

Foto: Philipp Linstädter, Youthmedia.eu

LAB

©FEJS Latvija