Meklējot būtiski neredzamo / Seeking the essentially invisible Šīs ainas ir par to, ka neredzamais varbūt ir būtiskāks par redzamo, ka tur – aiz šīs ikdienā vērojamās vizuālās „ādas”, slēpjas kaut kas tik pat vientuļš, varbūt izmisis, ilgu pilns, samīļojams, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kas mājo ikvienā no mums. Kaut kādas atbildes, kas, šķiet, ļaus saprast, kur un kāpēc mēs patiešām dzīvojam. Varbūt kāds neES, kas grib banāli pateikt, ka nevajag baidīties no vientulības, ka katrs pasaules mirklis ir piepildīts ar jēgu un mīlestību, prieku un sāpēm un ... ka tas ir tik skaisti. Šo ainu nejaušā faktoloģija dod mums vizuālo zīmju un norāžu valodu katra personīgai Atklāsmes Grāmatai. Vizualitāti var uztvert kā lielāko barjeru, šķērsli starp esībām, bet var to padarīt arī maksimāli „plānu” un caurspīdīgu. Tad aiz šī „plānuma” kā krasti sāk jausties lielā Vienaldzība, Vientulība un arī lielā Nozīmība. Viss, kas notiek mūsu priekšā (un ar mums, ir kā sīki, bet jēgpilni esības žesti uz milzīgas Laika un Telpas virsmas. Mēs esam iesaistīti. Mēs esam piesaistīti. Varbūt, tas arī ir vienīgais iemesls dzīves priekam. Caur NEKĀ vērošanu ieskatīties bezgalībā. / These scenes concern the fact that the invisible is possibly more essential than the visible, about the fact that there, beyond this visual “skin” observable day-to-day, is concealed something equally lost, desperate, full of longing, in need of love; something very similar to that residing within each of us. These are like simple answers, which it seems will enable us to understand immediately where and why we truly exist. Maybe some not ME, who wants to banally say that one should not fear loneliness, that each moment on Earth is filled with meaning and love, joy and pain and... that this is so wonderful. The arbitrary factology of these scenes provides us with a language of visual signs and pointers to everyone’s personal Book of Revelation. Visuality can be perceived as the biggest barrier, the obstacle between existences, but can also render it maximally “slender” and transparent. Then, just like shores, beyond this “slenderness” one can perceive enormous Apathy and also great Significance. Everything that occurs in front of us (and to us) is akin to tiny but profound existential gestures on the immense surface of Time and Space. We are involved. We are attracted. Maybe this is the only reason for joie de vivre. To peer into infinity through observing NOTHINGNESS. Ivars Runkovskis
Fotogrāfiju virkne, kas izliekas par stāstu: katrs atsevišķs attēls ir kā daļa no kādas garākas intrigas. Tomēr tā tik viegli nedodas rokā. No sākuma liekas, ka atrisinājums būs ģeogrāfisks, tas ir, ka fotogrāfs meklē kādu noteiktu vietu. Vide ir necila, bet pietiekami komplicēta, lai fotogrāfs – „izmeklētājs” nepārtraukti nonāktu zīmīgās pozīcijās attiecībā pret ainavu. Pirms brīža viņš sekoja krāsainām zīmēm, fiksēja punktus, no kuriem paveras skati, kuriem viegli paskriet garām, bet pēkšņi attopas pret frontālu sienu. Tajā laikā stāsts ir attīstījies: sākumā ierobežotā vide strauji kļuvusi plašāka, bet intriga ieguvusi laika dimensiju: kūstošu sniegu nomainījusi vasaras tveice. Lēcienu laikā pavada skata atvēruma paplašinājums. Tajā pietiek vietas pat milzu kuģim. Jocīgi, ka noskaņas telpa, kas atkarīga no fotogrāfa – skatītāja garastāvokļa, nešķiet būtiski mainījusies: tā saglabā zināmu ierobežotības izjūtu. Kaut kas svarīgs joprojām nav uzzināts! Un netiks: stāsts apraujas vietā, ko no ainavas šķir izsmējīgi apķēpāts, lai gan caurskatāms stikls. Izmeklētājs ir ieslodzīts kamerā, un stāsts ir noticis starp slēdža klikšķiem. / A host of photographs that pretend to be a story: each individual image is like part of some lengthier intrigue. However, it is not to unravel thus. At first, it seems that the solution will be geographical, that is, the photographer is seeking some specific place. Although, the environment is nondescript, it is still sufficiently complicated for the photographer – “detective” to continually end up in telling positions in relation to the landscape. A little while ago, he was following colourful signs, eyeing points from where vistas opened up, which it is easy to run past, but suddenly he ends up smack in front of a wall. Meanwhile, the story has developed: at first, the limited environment rapidly expanded, while the intrigue acquired a temporal dimension: melting snow has been replaced by the heat of summer. Leaps precipitate an expanded viewing aperture which extends right to the seaside on the horizon. It’s funny that the atmospheric space which depends on the mood of the photographer - viewer, does not seem to have changed significantly: it retains a certain feeling of limitation. Something important is yet to be found out! And won’t be: the story stops at the point which is divided from the landscape by mockingly messed up, but still transparent glass. The detective is imprisoned in the camera and the story has taken place between clicks. Vilnis Vējš
Jānis Deinats. Ainas/Scenes Izstāde Latvijas Fotogrāfijas Muzejā / Exhibition at Latvian Museum of Photography 27.03.2014. – 27.04.2014.
Foto / Photographs Jānis Deinats (www.deinats.lv) Teksts / Texts by Ivars Runkovskis, Vilnis Vējš Dizains un makets / Layout design Jānis Murovskis Izdevuma kuratore / Product Manager Ineta Berkmane (sia Muretart)
Pateicamies par atbalstu / Our thanks for support to
Paldies / Thanks to Ligitai Fedotovai, Andrim Tenasam, Mairai Dudarevai, Sandrai un Valdim Ošiņiem, Jurim Dreimanim
Izdevējs / Publisher Izglītības un kultūras atbalsta biedrība Balta Iespiests / Printed at Livonia Print uz papīra / on paper Arctic Volume White 170 g/m2 Vāks / Cover MacĀbols uz papīra / on paper Curious Matter Black Truffle 270 g/m2
© Izglītības un kultūras atbalsta biedrība Balta, 2014 © Jānis Deinats, foto © Vilnis Vējš, Ivars Runkovskis, teksts © Jānis Murovskis, dizains
ISBN 978-9934-14-093-8