Vēsturiski informatīvs albums “103 lappuses Augšdaugavas novada vēsturē”

Naujenes Novadpētniecības muzejs

103

lappuses Augšdaugavas novada vēsturē

1259 Ar 1259. gadu Novenes pilsnovada teritorija [mūsdienās Naujenes pagasts] nonāca vācu ordeņa varā, par ko liecina kāds 1259 [1261?] gada dokuments, ar kuru Lietuvas karalis Mindaugs apstiprina vācu ordenim atdotās sēļu zemes robežas. Šajā dokumentā pirmo reizi pieminēts arī Naujenes vietvārds. Ar 13. gs. 2. pusi Novenes pilsnovada teritorijā sāka veidoties viens no nozīmīgākajiem administratīvajiem centriem, no kura turpmākajos gadsimtos tika pārvaldīta lielākā daļa mūsdienu Augšdaugavas novada teritorijas.

Lietuvas karalis Mindaugs [lietuviešu: Mindaugas, senkrievu: Мидогъ, latīņu: Myndowe, Mendoch, Mendog, Mendolgus, Mendolfus, ~1200–1263]

Mindowe, Dei gratia rex Littowiae. Universitatem vestram scire volumus, ad quos praesens scriptum pervenerit, quod nos de maturo consilio et consensu heredum nostrorum, scilicet Replen et Gherstutten, assignamus et donamus totam terram Selen et Seloniam dilectis magistro et fratribus domus Theutonicorum per Livoniam, cum omnibus distinctionibus terminorum et pertinentiis, sicut inferius patet. Primo incipiendo distinctiones inter Christianos et Selones ex opposito Burchwalle Nowenene, descendendo Dunam ad medium torrentem versus Romelem, vicinum insulae Dolen; Datum anno Domini millesimo ducentesimo sexagesimo primo, VII. idus Augusti.

Skats uz Naujenes jeb Vecpils pilskalnu no pretējā Daugavas krasta Tabores pagastā, 1986

1275 Dinaburgas pils. Litogrāfija, 1838. Napiersky C.E. Ueber das Schloss und die Comthurei Dunaburg. In Das Inland, Nr.7

1275. gadā Novenes [Naujenes] pilskalnā, senās latgaļu koka pils vietā, Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Raceburga vadībā tika uzcelta Dinaburgas mūra pils. Kopš 14. gs.

Dinaburgas pils kļuva par vācu ordeņa svarīgāko nocietinājumu pie Livonijas DA robežas. Livonijas ordeņvalstī Dinaburgas – Novenes novads veidoja hierarhiski vienu no augstākajām administratīvajām vienībām – komtureju, ko pārvaldīja komturs. Pilī bija izvietota komturejas administrācija.

Medaļa. Ernests Ratsburgs. Tēlnieks Vladimirs Ivanovs [1951–2002]. Bronza

"Šis kalns man patīk, to es jūtu, te pils ir jāuzslien, kas būtu bieds nudien gan pagāniem, gan Traidenim, leišu kunigaitim šim.

Tad pils nu steidzīgi, kā brāļi lēmuši, tai kalnā tika uzcelta.

Tad stopus, bultas, pārtiku un prāvu mantu krājumu šajā pašā brīdī īsā laika sprīdī tai pilī nogādāja, un labākie nu gāja no brāļiem, kalpiem, zemniekiem, aizstāvībai derīgiem, to apsargāt ar ieročiem."

Dinaburgas pils komtura zīmoga nospiedums Atskaņu hronika.

No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V. Bisenieks. Ē. Mugurēviča komentāri.

Rīga: Zinātne, 1998. 389 lpp. Rindas: 08186-08203

1277 "Kad ķēniņš Traidens redzēja, ka pili ieņemt nespēja ar visu savu lielo baru, viņš sacīja: “Ko nu lai daru?

Man sāpes sirdi grauž un plēš un pušu lauž. Šī pils man sirdij virsū celta, man visu mūžu sirds būs šķelta, tā tagad dien' un nakti skums.

Ko palīdz vairs šis pasākums? Šķiet, saites, kas mūs sien, par vājām, iet ļaudis atpakaļ uz mājām.

Nu akmeņmešus sacērtiet, es arī gribu mājās iet.”

Atskaņu hronika.

No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V. Bisenieks. Ē. Mugurēviča komentāri.

Rīga: Zinātne, 1998. 389 lpp.

Rindas: 08254 - 08267

Lietuviešu kunigaitis Traidens [vācu: kunic Thoreiden, 1270–1282]

Atskaņu hronika vēstī, ka 1277. gadā lietuviešu kunigaitis Traidens [lietuviešu: Traidenis] aplenca nesen uzbūvēto Livonijas ordeņa Dinaburgas pili ar nolūku to nopostīt. Lai to spētu ieņemt “…ķēniņš būvēt vēlēja tur četrus lielus akmeņmešus”.

Neskatoties uz metamās artilērijas pielietošanu un to, ka “…četras nedēļas šī kauja turpinājās…”, Traidens bija spiests atkāpties, jo Dinaburgas pils izrādījās labi nocietināta.

"Blîde" akmens metamās ierīces Livonijā.

Galvenais metamo ierīču lādiņš bija akmens. Pateicoties savam smagumam un cietībai, tas bija piemērots gan koka un mūra nocietinājumu graušanai, gan karaspēka iznīcināšanai.

1435. gadā dzimis barons Johans fon Felkerzāms [vācu: Fölkersahm, Völckersahm] – senākais dokumentos minētais zināmais Felkerzāmu dzimtas pārstāvis, kas dzīvojis Kalkūnes pagastā. Šī atzara ciltstēvs bija Heinrihs fon Felkerzāms [latīņu: Heinricus de Volckersen] – Rīgas arhībīskapa vasalis, bet māte – baronese Margarete fon Bēre. 1432. gadā Rīgas arhibīskaps Heinriham fon Felherzāmam piešķīra Veļķmuižu [vācu: Hohenbergen, Welkenhof], kas dzimtas īpašumā saglabājās līdz pat 1816. gadam. Savukārt viņa dēls Johans fon Felkerzāms 1519. gadā Vācu ordeņa valsts Dinaburgas komturijā ieguva savā īpašumā Kalkūnes muižu, kurā apmetās uz dzīvi. Johana fon Felkerzāma dēls Johans I bieži vien piedalījās svarīgās sūtniecībās no Livonijas. Mestrs Valters fon Pletenbergs Johanam I fon Felkerzāmam piešķīra lēņa tiesības uz Kalkūniem. Mūža nogalē Kalkūnus pārmanto Johana I vecākais dēls Melhiors I fon Felkerzāms.

1435

Felkerzāmu dzimtas ģerbonis

Kartes fragments no G. Merkātora atlanta izdevuma franču valodā. Atzīmēta Calcuna curia.

Livonia/Per Gerardum Mercatorem cum privilegio, 1620

1567 Ēģiptē [agrāk Vilkumiests], Daugavas kreisajā krastā, pie Lietuvas robežas, pamatojoties uz Kurzemes hercoga 1567. gada 28. februāra pavēli par jaunu baznīcu celšanu, uzbūvēta pirmā luterāņu baznīca. Pašreizējo Ēģiptes baznīcu iesvētīja 1825. gada 5. jūlijā Kalkūnes un Medņu [Medumu] muižu īpašnieks Ditrihs fon Keiserlings. 1831. gadā dievnamam tika iegādātas ērģeles, bet 1834. gadā Maskavas gleznotājs Ivans Ščerbakovs pēc gravīras parauga uzgleznoja altārgleznu "Noņemšana no krusta". 1863. gadā Kalkūnes un Medumu muižas īpašnieks, kambarkungs Augusts fon Etingens [vācu: August Georg Friedrich von Oettingen, 1823–1908] veica kapitālo baznīcas remontu, iegādājās ērģeles un uzcēla torni.

Draudzei piederēja 54 ha mācītājmuižas zemes. Franču kara un Pirmā pasaules kara laikā draudzes arhīvs tika pilnīgi iznīcināts.

Baznīcu atjaunoja un iesvētīja 1936. gada 7. jūnijā. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, Ēģiptes baznīcas tornis tika sašauts ar lielgabalu, jo tornī atradās kaujas uguns novērošanas punkts.

Augusts fon Etingens [vācu: August Friedrich von Oettingen, 1823–1908]

1825. gadā celtās Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcas ēka. Medumu pagasts, 1930. gadi

Georg

1825. gadā celtās Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcas ēkas drupas pēc 1. Pasaules kara.

Medumu pagasts, 1916

1621 Višķu Svētā Jāņa Kristītāja koka baznīca celta 1621. gadā grāfu Moļu [vācu: von der Mohl] dzimtas īpašumā. 1715. gadā šī guļbūve tika pārcelta tuvāk Višķu miestam. Iespējams ap 1754. gadu notikusi arī baznīcas pārbūve, nostiprinot to ar 4 mūra stabiem ēkas stūros un 4 sarkano ķieģeļu kolonnām fasādē.

Vecās baznīcas priekšā atradās grāfu Molu mauzolejs. 1758. gadā šī baznīca minēta ziņojumā Romai. 1891. gadā dievnamā sabrukušas luktas, kas prasījis cilvēku upurus un vēl 1894. gadā turpinājās baznīcas remontdarbi. Profesors A. Krūmiņš savulaik atzinis: “Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīca uzskatāma par visvecāko un lielāko koka baznīcu Latgalē [apbūves laukums 490 kvadrātmetri].” Vecās koka baznīcas uzturēšana bija saistīta ar lieliem izdevumiem, ko draudze nespēja segt un tāpēc bija spiesta to nojaukt 1939. gadā.

Višķu draudzes locekļi pie vecās Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas. Višķu pagasts, 1930. gadi

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja vecā koka baznīca. Portiks ar 4 kieģeļu kolonnām. Fotogrāfs P. Ārents [?]. Višķu pagasts, 1935

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja vecā koka baznīca.

Baznīcas iekšskats ar ieejas durvīm. Fotogrāfs P. Ārents. Višķu pagasts, 1935

1622 Engelharti vai fon Enhelharti [vācu: von Engelhardt] ir sena vācbaltiešu dzimta, ar kuru ir saistītas ļoti daudzas vietas Augšdaugavas novadā. 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Engelhartiem piešķīra muižas Zviedru Vidzemē. Miķelis Didrihs Engelharts 1678. gadā savā īpašumā ieguva Vecbornes muižu, 1682. gadā Lasenbekas [Tabores pagasts], bet no 1749. gada dzimtai piederēja arī Šenheidas [vācu: Schõnheyden] muiža, kas atradās Ilūkstes apriņķa Ezeres pagastā [šobrīd Skrudalienas pagasta Šengeida].

Kurzemes guberņas adrešu kalendārā ["Вся Курляндская губерния", справочное адресное издание Курляндского Губернского Статистического Комитета под ред. Я.И. Лудмера, Митава, 1904] var atrast ziņas par Engelhartu īpašumiem 1899. gadā. Aleksandram Ādamam Gustavam Engelhartam piederējuši īpašumi Gross – Lassen, Loviden, Tabor, Tannenburg. Baronam Aleksejam Alfonsam – Laucenze, Laucen un Fabjanišķi.

Baroniem Vasīlijam un Vilhelmam – Šengeida. Pēdējam Šengeidas īpašniekam – baronam Jevģēnijam fon Engelhartam, bez Šengeidas piederējuši arī Krivinišķi un Grivinišķi. Barona Georga fon Engelharta īpašumā atradusies Ezerne. Barona Maksimiliāna īpašumos bija Briģene un Demenes ezers. Baronam Rūdolfam fon Engelhartam piederēja īpašums Zelen [Silene].

Fon Engelhartu dzimtas ģerbonis. Avots: Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch.

Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter – Stockholm, 1882

Marija Madžule [2. rinda 1 no kr. p.] kopā ar barona Engelharta ģimeni. Skrudaliena ~ 1939. Fotogrāfija no Andreja Grāves privatās kolekcijas

1642 1642. gadā, kad sāka valdīt hercogs Jēkabs Ketlers, Kurzemē bija 16 miesti, starp kuriem ir minētas arī tādas Augšdaugavas novada apdzīvotās vietas kā Ilūkste, Subate, Vilkumiests jeb Bulderings. Bez tam pastāvēja 15 slabadas [brīvciemi] starp kurām minēta Jeruzaleme [Kalkūne], Smēliņa, Salasmuiža, Muravka [Sikole], Turģele, Skrudeliņa, Ktceva jeb Ščēva [Bistrama], Tartaka. Hercoga Jēkaba laikā nāca klāt jaunas slabadas – Jaunsubate un Sventāja.

Jau 16. gs. Vilkumiestā [Egypten] jeb Bulderingā, Laucesas pagasta Medņu muižas robežās, pastāvēja privāta slabada, kurā ap 1570. gadu uzcēla baznīcu.

Slabadā dzīvoja daži amatnieki un tur [17. septembrī] pastāvēja arī gadatirgus tradīcija. Hercoga Jēkaba laikā Vilkumiestā noritēja dzīva tirdzniecība ar Lietuvu. Pēc Ziemeļu kara šī vieta kā miests beidza eksistēt un palika par Medņu muižas pusmuižu.

Ktceva [Ščeva] tai laikā bija Laucesas muižnieka galvenā slabada, nodibināta 17. gs. sākumā. Hercoga Jēkaba laikā iedzīvotāji bija daži poļi un krievi un slabadu sauca par "Bistram". ledzīvotāji pārtika galvenokārt no amatniecības un kā tirgoņu un karaspēka pavadoņi. Pēc mēra, 1710. gadā, izmirušo iedzīvotāju vietā slabadā apmetās poļi un baltkrievi.

Muravka [Sīkole] bija Sīkoles muižnieka [hercoga Gotharda Ketlera kanclera] Brunava privātā slabada.

Slabadas centrā bija krogs un ap to dzīvoja 9 – 10 amatnieku un dažas klaušu ģimenes. 18. gs. te apmetās baltkrievi. Ar laiku slabada iznīka, bet vēl ap 1840. gadu te bija kādas 5 – 6 mājas.

Tartaka bija muižnieka Gālena slabada, kura ar dažiem amatniekiem un brīviem bēgļiem no Polijas pastāvēja no 17. gs. sākuma līdz 18. gs. beigām. Ap 1840. gadu tur vairs nebija nevienas mājas, tikai kāds zāģu gateris.

Slabada patiesībā kalpoja Kurcuma un Laucesas muižas vajadzībām un tur pat nebija tirgus vietas.

Turģeles slabadu izveidoja muižnieks Freitāgs savā Demenes muižā 17. gs. vidū. Tas bija diezgan mazs ciems ar 9 – 10 brīvām un 10 – 15 klaušu zemnieku ģimenēm. Visi iedzīvotāji bija nodarbināti muižā. ledzīvotāju sastāvā bija latvieši, daži vācieši un poļi.

Tikai 1709. gadā mēris pārveidoja slabadas raksturu un iedzīvotāju sastāvu.

Kalkūne [arī Jeruzaleme] bija 16. gs. beigās nodibināta slabada. Skrudelina un Smēlina bija Augšzemes slabadas, kuras tai laikā bija samērā nenozīmīgas.

Vilkumiests. Latvijas – Lietuvas robeža. Skats no Lietuvas puses, 1930. gadi. Fotogrāfija no Jura Stikāna privātkolekcijas

Vilkumiests. Latvijas – Lietuvas robeža. Skats no Lietuvas puses, 1930. gadi

1726. gadā Juzefovā [Naujenes pagasts] dzimis Staņislavs Šadurskis [poļu: Stanisław Szadurski] – mecenāts, teologs, pedagogs un viens no slavenākajiem 18. gs. poļu izcelsmes jezuītu filozofiem. Viņam ir nozīmīga loma filozofiskās domas attīstībā Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā.

Staņislavs Šadurskis [1726–1789] izglītību ieguvis jezuītu kolēģijā Viļņā [Lietuva] un Oršā [Baltkrievija]. Viļņas Universitātē viņš 3 gadus pasniedza grieķu un latīņu valodu.

1753. – 1754. gadā S. Šadurskis studēja teoloģiju Romā [Itālija], līdz 1756 gadam papildināja zināšanas teoloģijā, filozofijā un matemātikā Parīzē [Francija], Ludviķa Lielā kolēģijā. Šajā laikā tika uzrakstīti un publicēti filozofiskie sacerējumi "Domu un sajūtu filozofijas principi" [1758], "Spriedumu pirmsākumi dažādos dialogos, kā arī loģikas, ētikas un metafizikas vingrinājumi" [1760], "Vispārējās fizikas filozofiskie pamati, kurus publiski paudis autors" [1761], "Fizika vai dabas filozofija" [nepublicēts].

No 1757. gada S. Šadurskis pasniedza filozofiju, fiziku, vēsturi un ģeogrāfiju jezuītu kolēģijā [Collegium Nobilium] Varšavā [Polija]. No 1759. gada viņš pasniedza pilnu trīsgadīgo filozofijas kursu jezuītu skolā Navahrudakā [Baltkrievija]. 1762. gadā tika iegūts filozofijas un brīvo mākslu maģistra grāds Viļņas Universitātē. 1765. – 1766. gados S. Šadurskis pasniedza morālo teoloģiju un kanoniskās tiesības Viļņas Universitātē, 1766. – 1768. gadā strādāja Minskā un ieguva doktora grādu kanoniskajās tiesībās [1766]. Pedagoga darbs tika turpināts jezuītu skolās Baltkrievijā – Grodņā [1768–1770] un Austrumprūsijā – Brunsbergā [1770–1771]. Pēdējos gadus, līdz jezuītu ordeņa likvidācijai [1773], teologs pavadīja Šadursku īpašumos Juzefovā. 1773. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Varšavā.

1726

Staņislava Šadurska izdoto darbu saraksts: Positiones ex philosophia mentis et sensuum.

Varsovie, 1758 Principia ratiocinandi variis dialogis atque exercitationibus tum Logicis tum Ethicis tum Metaphysicis contenta. Vilnae, 1760 Scita philosophica ex physica generali.

Novogrodeci, 1761 Scita philosophica ex physica particulari publico in consensus propugnata. Novogrodeci, 1767

Viļņā izdotais S. Šadurska darbs "Spriedumu pirmsākumi dažādos dialogos, kā arī loģikas, ētikas un metafizikas vingrinājumi", 1760

1727 Ap 1727. gadu, grāfa Mola dzīves laikā, celtas Podgurjes dzirnavas. Tās atradās 5 kilometrus no Višķu miesta uz Tartakas upītes. Dzirnavās pārstrādāja vilnu un ražoja elektrību Višķu miestam. Latvijas brīvvalsts laikā dzirnavu īpašnieks bija Arnolds Vembris [1897-1950] – Daugavpils aizsargu pulka 4. rotas komandieris, Višķu pagasta vecākais [1937–1938].

1939. gadā Arnolds Vembris pierādīja sevi kā prasmīgu saimnieku – viņš tika ievēlēts par Daugavpils – Grīvas amatnieku biedrības Melderu sekcijas vecāko. 1939. gadā Daugavpils pilsētas valde noslēdza līgumu ar Podgurjes dzirnavu īpašnieku A. Vembri par elektriskās strāvas piegādi dzirnavām, jo Tartakas upē bija pārāk zems ūdens līmenis. 1940. gadā dzirnavas tika nacionalizētas. Gatavojoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām, dzirnavās tika ierīkots Sarkanais stūrītis. Tā laika dzirnavas ir uzņemtas 1940. gada kinožurnālā "Padomju Latvija" Nr. 5/21.

Podgurjes dzirnavu īpašnieka Arnolda Vembra [1897– 1950] portrets un paraksts

Skats uz Podgurjes dzirnavām. Višķu pagasts, 20. gs. 1. puse

1728 1728. gadā tika dibināta Daniševkas vecticībnieku kopiena [Višķu pagasts]. Taču tikai 1883. gadā, pirmoreiz kopš Krievijas pareizticīgās baznīcas šķelšanās, Krievijas Impērijas Valsts Padome izdeva likumu "Par dažu pilsonisko un dievkalpošanas veikšanas tiesību dāvāšanu raskoļnikiem", kas deva vecticībniekiem tiesības uz sabiedriskiem dievkalpojumiem privātmājās un speciāli tam paredzētos namos. Likums arī reglamentēja lūgšanu namu būvniecību vecticībnieku dievnamiem bija jāizskatās kā dzīvojamām mājām. Par lūgšanu namiem varēja pārvērst jau esošās ēkas ar nosacījumu, ka tajās netiks izvietoti zvani. 1883. gada likums iedvesmoja vairākas Augšdaugavas novada vecticībnieku draudzes vērsties pie Vitebskas guberņas gubernatora ar lūgumu atļaut atjaunot, remontēt vai uzcelt lūgšanu namus. Taču gubernatori nebija ieinteresēti "šķeltniecības nostiprināšanā", tāpēc lielākoties deva negatīvas atbildes, arī Daniševkas lūgšanu nams netika atvērts.

Daniševkas Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku kopienas lūgšanu nams tika uzbūvēts tikai 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Tas celts guļbūves tehnikā ar diviem torņiem. Dievnama interjeru rotāja vienkārši svečturi un ikonostass bija veidots saskaņā ar seno tradīciju. 1939. gadā Daniševkas vecticībnieku draudzē bija 1186 draudzes locekļi.

Daniševkas Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku kopienas lūgšanu nams. Višķu pagasts, 1927

Zēni Daniševkas sādžā. Višku pagasts, 1927. [LNVM Neg. 7096. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija]

1740 1740. gadā Voitišķu ciemā [Skrudalienas pagasts] Bruņu ezera krastā tika dibināta viena no vecākajām vecticībnieku kopienām Augšdaugavas novada teritorijā. B. Brežgo veiktie Latgales muižu inventāru un zemju mērīšanas apraksti [Latgolys inventari i generalmiereišonys zemu aproksti 1965. – 1784.

Daugavpiļs, 1943] ļauj secināt, ka pirmie krievu un baltkrievu zemnieki Latgalē parādījās ap 1695. gadu.

Lielākā skaitā to migrācija no austrumiem sākās pēc 1667. gada Krievijas patriarha Nikona reliģiskās reformas. Tolaik, glābjoties no vajāšanām, Latgalē apmetās liels skaits raskoļņiku jeb vecticībnieku bēgļu no Krievijas, kuri savās apmešanās vietās cēla lūgšanu namus.

Voitišķos pirmais lūgšanu nams bija celts bez pamatiem, no guļbaļķiem un klāts ar salmu jumtu.

Koka būve 19. gs. vairākkārt cieta ugunsgrēkos, bet pēc Otrā pasaules kara postījumiem tā atkal tika atjaunota. Pēc 1979. gada ugunsgrēka šeit tika uzbūvēts mūra lūgšanu nams.

Voitišku Vissvētās dievmātes vecticībnieku kopienas lūgšanu nams. Skrudalienas pagasts, 1930. gadu beigas

1755 Senākā rakstu liecība, kurā minēta Ilūkstes apriņķa Essern muiža ir Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižas dokuments. 1755. gada 29. martā Kurzemes hercoga kancelejā reģistrēts Inflantijas kara nometņu pārvaldnieka – Salonajas muižas mantinieka Aleksandra fon Molla [vācu: Alexander von Moll] lūgums noteikt komisiju, lai precizētu robežas starp viņa muižu un Krievijas Impērijas ģenerālmajora un Aleksandra Ņevska ordeņa bruņinieka Kristofa Vilhelma fon Vitena [vācu: Christopher Willhelm von Witten] nopirkto Essern muižu. Vācu valodā rakstītajā dokumentā norādīts, ka jāprecizē robežu, kas iet caur purvu un purva salu, kas apaugusi ar vērtīgiem kokmateriāliem.

Ilūkstes apriņķa Essern [Ezernes, Jesernes, Jezernaja] muiža atradās 40 verstis no Ilūkstes, 20 verstis no Grīvas – Zemgales, 16 verstis no Daugavpils un Laucesas [Kalkuhnen] stacijām. Ādolfa Rihtera 1912. gada izdotajā Kurzemes adrešu kalendārā, kā muižas pārvaldes centrs norādīts Borovkas [Borowkas, Baraukas] miests, kurā 1897. gadā bijuši uzskaitīti 816 iedzīvotāji. Borovkas miestā atradās pagasta tiesa, lauku aptieka, krogs, skola, baznīca un dzirnavas. Borovka bija viena no Ilūkstes apriņķa pašvaldībām Polijas pierobežā [šobrīd Silenes pagasts].

Kurzemes guberņas kartes fragments. [Karte von Kurland], 1883

Ezernes muižas īpašnieku – fon Vittenu dzimtas ģerbonis

1765. gada lustrācijas, kuras atspoguļo informāciju par Latgales pagastiem kā administratīvajām vienībām parāda, ka vislielākais sādžu skaits, kuras apdzīvoja krievu tautības iedzīvotāji, bija koncentrētas Dinaburgas stārastijā. Krievu ienācēju apmešanās vieta atradās arī Slutišķos, Vecpils pagastā. Slutišķu sādža ar mūsdienās redzamo apbūvi veidojusies 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā.

No materiālās kultūras viedokļa par Slutišķu sādžas pamatvērtību uzskatāma saglabājusies apbūve – koka ēkas, kas celtas tradicionālajā kaķētu apaļbaļķu guļbūves tehnikā ar raksturīgajiem divslīpju jumtu veidojumiem.

Nozīmīgi ir logu apmaļu rotājumi un slēģi, kā arī ārdurvju vērtņu veidojumi, kas liecina par māju īpašnieku augstajām estētiskajām prasībām pretstatā samērā zemajam vispārējam komforta līmenim. Vairākās mājās ir saglabājušās apkures ierīces – ķieģeļu krāsnis – cepļi, kuru izveides principi attiecināmi uz 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma periodu. Kā vienotas apbūves neatņemama sastāvdaļa uztveramas arī nedaudzās saglabātās koka saimniecības ēkas, sevišķi, ja veido ar dzīvojamo māju divrindu saistījumu un ietver ar vārtiem pret ielu noslēgtu pagalmu. Pašlaik vēsturiskās apbūves struktūra ir zaudējusi savu uzplaukuma perioda blīvumu, jo plānotās Daugavpils HES celtniecības dēļ [1980] daudzas mājas tika demontētas aizvešanai.

1765

Atklātne "Latgale. Slutišķu kalna ainava" Izdevējs V. Upītis. Rīga, 1938

Atklātne "Slutišķu sādža Daugavas krastos". Izdevējs V. Upītis. Rīga, 1933

1782 1782. gadā pēc Juzefovas muižas īpašnieka Staņislava Šadurska ierosmes un par viņa līdzekļiem Juzefovā uzcēla jaunu koka baznīcu, kura bija veltīta Sv. Pētera un Pāvila godam. Ēka celta baroka stilā ar augstu 4 kolonnu portālu galvenajā fasādē. Koka baznīcas ēkai iespējams bija krusta plāns, blakus apsīdai abas pusēs iezīmējas simetriski sakristeju vai šķērsjoma apveidi. Dievnama iekštelpu izgaismoja sīkrūšu dvīņu logi. Ap 1830. gadu baznīcas tuvumā tika uzcelti īpaši zvanu torņi – kvadrātveida būves ar piramidālu jumtu, ko vainagoja ažūrs metāla krusts. Tā bija Latgalē reti sastopama, sarežģīta konstrukcija.

Ir zināms, ka 1855. gadā šajā baznīcā atradās ērģeles [10 reģistri] un trīs altāri: centrālais – uz sienas iluzori gleznotais altāris, kurā bija arī eļļas glezna "Dievmāte", viens sānu altāris ar kokā grieztu Kristus tēlu un otrs sānu altāris ar gleznu "Sv. Pēteris". Iekštelpu glezniecisko dekoru un dažas altārgleznas darinājis pirms 1860. gada poļu mākslinieks Napoleons Ilakovičs. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā 1944. gadā nodega.

Pirmā komūnija Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcā.

Juzefova, Naujenes pagasts, 1930

Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu koka baznīcas [1782–1944] zvanu tornis, 1927

Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu koka baznīca [1782–1944]. Pie vārtiem novadpētnieks Arvīds Gusārs. 1940. gadu sākums. [LNVM Neg. 56342. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija]

1785 Kalupes [latgaliešu: Kolups] muiža ir piederējusi grāfiem Plāteriem–Zībergiem. Līksnas grāfs Jāzeps Zībergs 1785. gadā Kalupes muižā uzcēla priedes koka baznīcu [9 ass gara un 4,5 ass plata ar diviem torņiem]. Pēc draudžu vizitācijas aprakstiem [Katoļu Dzeive, Nr. 3., 1936] ir zināms, ka pats grāfs gādāja materiālus un arī samaksāja meistaram Jurim Šidlovskim: "naudā 60 talaru [dālderus], graudā – 45 pyuri [~48 kg] labeibas, 5 pyuri īsola, 8 pudi [40 mārciņas – aptuveni 16,38 kilogrami] sõļa, 6 pudi svīsta, 30 gobolu sīru, 60 pudu skoba pīna un 1 vucynu". Jaunajā baznīcā dievkalpojumi notika katru trešo svētdienu. Šī baznīca nokalpoja līdz 1882. gadam.

Grāfs Staņislavs Plāters–Zībergs ar 1880. gadu piešķīra baznīcai Kalupes ciemā 33 desetīnas [1,09225 hektāri] zemes un līdz 1918. gadam maksāja baznīckungam katru gadu 230 rubļu algu. Ap 1870. gadu tika izbūvēta koka plebanija. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes baznīcai, bet celtniecība tika pārtraukta līdz 1881. gadam, jo grāfam pasliktinājās materiālais stāvoklis.

Skats uz Kalupes ezeru ziemā. Kalupes pagasts, 1928

Cilvēku grupa Kalupes muižā, 1928

1786 18. gs. beigās Dinaburgas stārastija, atšķirībā no Ludzas vai Rēzeknes stārastijām, izcēlās ar lielu muižnieku patvaļu, kā rezultātā sākās plaši zemnieku nemieri. 1786. gadā grāfs Kazimirs Plāters patvaļīgi paaugstināja zemnieku klaušu darbu apjomu, neņemot vērā 1772. gada inventārā noteiktās klaušu normas un vietējās administrācijas norādījumus. Protestējot pret muižnieka patvaļu, zemnieki rakstīja sūdzības finanšu ministram un caram. Lietas par grāfa K. Plātera rīcību tika izskatītas Baltkrievijā tiesā. Lai ietekmētu vietējos muižniekus un pievērstu sev augstāko administrācijas iestāžu uzmanību, zemnieki izmantoja dažādas pretestības metodes, tostarp bēgšanu, sūdzību rakstīšanu, atteikšanos pildīt klaušas un plašu zemnieku nemieru organizāciju. Īpaši lielu pretestību izrādīja vecticībnieki.

Jāatzīmē, ka 10% no stārastijas zemnieku kopskaita bija aizbēguši pārmērīgās ekspluatācijas dēļ. Pirmo reizi valdība nopietni pievērsās stārastijas administratīvajām problēmām tikai 1815. gadā, kad zemnieki atteicās pildīt paaugstinātās klaušu normas. Uz Daugavpils stārastiju tika atsūtīta izmeklēšanas komisija, kura izskatīja zemnieku sūdzības par stārastijā notiekošajam nekārtībām deviņu gadu garumā, bet grāfa Plātera ietekmē izmeklēšana tā arī netika pabeigta.

Plāteru-Zībergu dzimtas ģerbonis, 1803. [Klingspor, C. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter Stockholm, 1882]

Dvinskas aprinķa zemnieki [vecticībnieki] ap 1866 gadu. Fotogrāfs Mihails Kustinskis. Dvinskas apriņķis, Vitebskas guberņa

Jau kopš 1790. gada dokumentos minēta apdzīvota vieta "Skrudalina". 1889. gadā Kurzems guberņas Ilūkstes apriņķī izveidoja Skrudalinas pagastu. Tas tika izveidots apvienojot 7 muižu pagastus: Jaunsalienes, Bruņas, Lašu, Liellašu, Taboras, Māres un Elkšņu. Skrudalienas pagasta platība bija 107,45 kv un tajā dzīvoja 3335 iedzīvotāji. 20. gs. sākumā tur bija ap 100 ēku un 500 iedzīvotāju, pareizticīgo baznīca, tirgotavas, amatnieku darbnīcas. Līdz 1920. gada zemes reformai Skrudalienas pagastā bija vairākas muižas: Bruņas [Brunnen], Elkšņu muiža [Ellern], Lielašu muiža [Groß–Lassen], Tābaras muiža [Tabor], Māres muiža [Mariehof] un Šteinfeldes [Steinfeldt] muiža.

Latvijas brīvvalsts laikā pagastā darbojās lauksaimniecības biedrība.

1921. gadā nodibināja Kultūras veicināšanas biedrības Skrudalienas nodaļu, kas vēlāk pārorganizējās par patstāvīgu biedrību "Skrudalienas kultūras biedrība". Pateicoties biedrības vadītāju enerģiskajai darbībai, 1928. gada tika likts pamatakmens tagadējam tautas namam. 1936. gada rudenī te tika atklāta sarīkojumu zāle ar skatuvi, kas tolaik bija plašākā Ilūkstes apriņķī un spēja uzņemt 400 apmeklētāju. Ar biedrības atbalstu darbojās jauktais koris, teātra trupa un bibliotēka.

1790

Ilūkstes apriņķa Skrudalienas pagasta valdes darbinieki. 1927. gada 14. jūnijs. Fotogrāfs Jānis Students. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Skats uz Skrudalienu, 1930. gadi

1798. gadā dzimis Tomašs Kosovskis [poļu: Tomasz Kossowski, 1798–1856] katoļu garīdznieks, garīgu dziesmu un lūgšanu tulkotājs, kurš kopš 1828. gada darbojās Līksnā. Viņš mācījies jezuītu skolās Polockā un Izvaltā un ir uzskatāms par Līksnas prāvesta Jozefa Akeleviča skolnieku un iesākto darbu turpinātāju. Ap 1818. gadu T. Kosovskis iestājies Krāslavas Garīgajā seminārā. 1822. gadā iesvētīts par priesteri. Darbojies īsāku laiku Nīdermuižā, pēc tam Līksnā. Ap 1824. gadu iestājies Viļņas universitātes Teoloģijas fakultātē un ieguvis teoloģijas maģistra grādu.

Tomašs Kosovskis lielu uzmanību veltīja zemnieku izglītošanai, materiāli atbalstīja bāreņus un trūkumcietējus. Viņš bija Līksnas draudzes skolas dibinātājs un skolotājs. T. Kosovskis sastādījis latgaliešu rakstu valodas gramatiku "Gramatyka inflantskołotewska" [1853], kura paredzēta priesteriem, lai apgūtu latviešu valodu un varētu sekmīgi strādāt Latgalē. Viņš sagatavojis arī poļu–latgaliešu vārdnīcu, taču miris, šo darbu nepabeidzot. Vecāko grāmatu T. Kosovskis ir izdevis 1845. gadā.

Līdz poļu dumpim 1863. gadā latgaliešu grāmatas iespieda Viļņā, jo Latgales poļu sakari ar Varšavu, kā arī katoļu sakari ar Romu notika tieši caur Viļņu. No 1801. – 1863. gadam Viļņā tika iespiestas 58 latgaliešu grāmatas.

Pirmais, kas savus darbus nodeva iespiest Rīgā bija Tomašs Kosovskis. L. Hartunga spiestuvē tika izdots T. Kosovska darbs "Moceibas swadinim wyssa goda" [1852].

1798

Napoleons Mateušs Tadeušs Orda. Līksnas akvarelis.

Attēlota Līksnas muižas pils pēc ugunsgrēka 1861. gadā. Blakus baznīca. 1875/76

T. Kosovska sastādītā latgaliešu rakstu valodas gramatika "Gramatyka inflantsko–łotewska". Izdota J. H. Hartunga izdevniecībā Rīgā 1853. gadā

1804 Ar muižnieku atbalstu 18. gs. Latgalē izveidojās vairākas jezuītu misijas. 1804. gadā Jezupovā [Juzefovā, Naujenes pagastā] uz dzīvi apmetās jezuīti un izveidoja nepastāvīgu Daugavpils jezuītu misijas punktu, no kura tika veikti katehēzes [kristīgās ticības mācības izplatīšanas] darbi tuvākajā apkaimē. Lauku ļaudīm katehismu mācīja tēvs Jānis Vočšvillo.

Ap 1600. gadu, kad zviedri jezuītus padzina no Vidzemes, daļa no viņiem apmetās Daugavpilī un uzsāka misijas darbu Latgalē. Ap 1628. gadu Dinaburgā [Daugavpilī] darbojās pastāvīgs jezuītu misijas punkts. No Daugavpils jezuīti pārstaigāja plašu Latgales apkārtni. Tie bija grūti laiki: arvien vēl plosījās kari, kas nesa līdzi badu un mēri.

Jezuīti centās palīdzēt, kur vien spēja, apmeklēja ciemus un mājas, mācīja katehismu, kristīja un laulāja vietējos iedzīvotājus.

Juzefovas apkārtnes ģeometriskias plāns, 1784

Baroka stilā celtā Daugavpils jezuītu baznīca [18. gs. vidus], vēlāk Daugavpils cietokšņa baznīca. Sagrauta Otrā Pasaules kara laikā.

Nīcgales Lielais jeb Baltais akmens ir vislielākais laukakmens Latvijā. Savulaik akmens kalpojis kā robežzīme starp Nīcgales un Kalupes pagastiem. Vietējā leģenda vēsta, ka ap 1812. gadu, Napoleona iebrukuma laikā pie akmens, patvērumu no tvarstīšanas dienestam cara armijā meklējuši apkārtējo muižu zemnieki. Meža dziļumā bijusi droša slēpšanās vieta. Bēguļojot no karadienesta, zemnieki tur parasti pavadījuši mēnesi, pēc tam droši devušies mājās un strādājuši savus darbus līdz nākamajam rudenim, jo ķeršanas laiks parasti gadā ildzis vienu mēnesi. Pēc teicēja J. Vingra atmiņām [1976] viņa vectēvam "iznācis pie lielā akmens pavadīt veselus 9 rudeņus, jo kungam viņš bijis kā dadzis acī, tas katrā ziņā gribējis viņu dabūt rokā un nodot ķeizaram. Vectēvs nemīlējis muižas kungam ne rokas, ne stērbeles bučot, bieži uzstājies kā pirmais pretī netaisnībām un pierunājis arī citus, lai turas visi pret muižu kopā, tad kungs nekā nevarēšot padarīt. Pēc vectēva stāstiem šis lielais akmens bijis labi pazīstama vieta. 9 gadus pa mēnesim pie tā nodzīvodams, viņš tur sastapis daudz vīru no tālas apkārtnes un vairākām muižām. Laiku īsinādami, viņi arī parakņājušies apkārt akmenim un atraduši tur dažādas monētas ar uzrakstiem svešvalodās un akmens cirvīti. Vīri sprieduši, ka arī senākos laikos lielajam akmenim nav trūcis draugu, kas pie tā meklējuši patvērumu."

1957. gadā E. Žīgura rediģētajā grāmatā "Brīvā Daugava" minēts, ka uz akmens atradies laukumiņš. Kādreiz uz tā bija izvietots akmens galds un krēsli. Te Vārkavas, Kalupes.

Līksnas, Nīcgales un Ķirupes muižu īpašnieki pēc medībām rīkojuši dzīres.

Kalupes 1. pakāpes Stūrīšu pamatskolas skolēni ekskursijā pie Lielā Nīcgales dižakmens, 1929

1812

Tēlnieks Kārlis Zemdega un atbildīgā komisija vērtē Lielo Nīcgales akmeni Raiņa pieminekļa celtniecībai. Fotogrāfija no Ogres Meža vēstures muzeja krājuma.

Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības centrālās padomes izveidotā komisija uzmēra Nīcgales lielo akmeni 1988. gada 1. novembrī.

Uzmērīšanas darbos piedalās Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektors Bruno Jansons.

No 1815. gada līdz 1829. gadam Līksnas muižā uz dzīvi apmetās poļu un lietuviešu nacionālā varone, grāfiene Emīlija Plātere [poļu: Emilia Plater, 1806–1831]. Viņa cēlusies no dižciltīgo Latgales muižnieku Plāteru dzimtas.

9 gadu vecumā Emīlija kopā ar māti Annu Molu pārcēlās dzīvot pie attāliem radiniekiem Plāteriem-Zībergiem [poļu: Plater-Zyberk] viņu dzimtas muižā Līksnā, kur Emīlija tika audzināta Ādama Mickeviča [poļu: Adam Mickiewicz] un Tadeuša Koscjuško [poļu: Tadeusz Kościuszko] patriotisko ideju garā.

Emīlija bija izglītota un brīvi runāja vairākās valodās, daudz ceļoja pa bijušās Lietuvas – Polijas zemēm, iepazina cilvēkus un tradīcijas: poļu, lietuviešu un latgaliešu tautu likteņus. Taču, netipiski aristokrātiskas izcelsmes sievietēm, viņa daudz laika pavadīja apgūstot arī jāšanas mākslu un precīzas šaušanas iemaņas.

Jauniete bija patriotiski noskaņota un par savu tautu bezbailīgi piedalījās poļu nemieros 1830. – 1831. gadā.

Pēc dievkalpojuma 1830. gada 23. martā Dusetu [Lietuva] baznīcā Emīlija "ar zobenu pie sāniem un vaļējiem matiem" tautiešus aicināja cīņā. Drosmīgā grāfiene tika iecelta par Lietuvas 25. kājnieku pulka 1. rotas komandieri.

Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Lietuvas dienvidos Emīlija Plātere atteicās bēgt uz Prūsiju. Lai turpinātu cīņu, 1931. gada decembrī viņa devās grūtā pārgājienā uz Poliju. Ceļā viņa saslima un 25 gadu vecumā nomira. Poļi Emīliju Plāteri daiļliteratūrā un mākslā pielīdzinājuši slavenajai francūzietei Žannai d`Arkai.

Viņas pašaizliedzīgo cīņu savas tautas labā poļu dzejnieks Ādams Mickevičs ir iemūžinājis poēmā "Smierc pułkownika".

1815

Poļu un lietuviešu nacionālā varone, grāfiene Emīlija Plātere [1806–1831]

Līksnas muiža 1900. gadā. Foto E. O. Šmits. Latvijas Valsts arhīvs

Svinīga solījuma nodošana Latgales Žannai d`Arkai [Emīlijai Plāterei], 1934

1820 1820. gada 12. jūlijā starp plkst. 17:00 un 18:00, uz austrumiem no Lazdānu mājām Līksnā nokrita meteorīts.

Tolaik šīs zemes atradās Līksnas muižas pārvaldībā.

Nokritušā meteorīta svars bija apmēram 5 kg. Aculiecinieki redzēja nokrītam vēl divus citus akmeņus – vienu Kalupes ezerā un otru Dubnas upē, saduļķojot tās ūdeņus. Atbilstoši nokrišanas vietai, meteorīts ieguva Līksnas vārdu un starptautisko apzīmējumu "Lixna". Latvijas teritorijā pavisam zināmi tikai 4 meteorītu krišanas gadījumi – Līksnā, Biržos, Neretā un Baldonē, pie tam visi 19. gadsimtā. Pirmais vēsturiskais gadījums notika Līksnā. Par šo notikumu runāja ne tikai zinātnieku aprindās visā valstī, bet arī zemnieki ciemos un krogos, muižnieki saviesīgos pasākumos un aristokrātu salonos. "Debesu akmeņi" dažos izraisīja bailes un apjukumu vai reliģiski-mistisku ekstāzi, bet citos – patiesu zinātkāri un zinātnisku interesi. Īpašu interesi par kosmosu tolaik izrādīja grāfs Mihails Plāters–Zībergs [1777–1862], kurš nevarēja ignorēt meteorīta nokrišanu savā īpašumā. Viņš uzrakstīja šim notikumam veltītu darbu "Über Meteorit in Lixna" un nosūtīja detalizētu notikušā aprakstu laikrakstam "Allgemeine Deutsche Zeitung für Russland", kas iznāca Mītavā [Jelgavā].

"Lixna" ir akmens tipa meteorīts [H4 hondrīts] ar magnētiskām īpašībām, tas ir daudz pētīts jau no pašiem meteorītikas zinātnes pirmsākumiem. Ziņas par meteorīta nokrišanu dažu mēnešu laikā ātri izplatījās pa visu pasauli, tas tika analizēts un salīdzināts ar pārējiem tolaik zināmajiem debess akmeņiem.

Pēc oficiāli vēl neapstiprinātās informācijas, Līksnas meteorīta galvenā masas atrodas Ukrainā. Kopš 2014. gada vienīgais Latvijā "Līksnas" 0.63g fragments un mikroskopa plānslīpējuma etalons glabājas Meteoriti.LV kolekcijā.

Nozīmīgus Līksnas meteorīta pētījumus veica vācbaltu ķīmiķis Teodors Kristiāns Johans Dītrihs fon Grothuss [vācu: Theodor Christian Johann Dietrich Freiherr von Grotthuß.

1785–1822].

Līksnas meteorīta pētnieks, vācbaltu ķīmiķis Teodors Kristiāns Johans Dītrihs fon Grothuss [1785–1822]

Līksnas meteorīts. Zīmējums no žurnāla "Annalen der Physik", 1821

1828 19. gadsimta sākumā Latgales muižās radās rūpniecības uzņēmumi. 1828. gadā Līksnas muižā tika atvērta grāfa I. G. Plātera-Zīberga alus darītava "Līksna", kur ražoja triju veidu alu. Turklāt Pilzenes alu ražoja tikai eksportam.

Tā bija viena no 3 lielākajām alus ražotnēm Vitebskas guberņā.

1913. gadā alus darītavā tika saražots alus 175 tūkstošu rubļu vērtībā un realizēts no Plāteriem – Zībergiem piederošajām noliktavām Vitebskā un Polockā. Pieaugot ražošanas apjomiem Līksnas grāfs I. G. Plāters – Zībergs 1907. gadā iegādājās Krievu – Baltijas vagonu fabrikā Rīgā speciāli būvētu kravas vagonu alus mucu pārvadāšanai konstantā temperatūrā. Līksnas dzelzceļa stacijas preču noliktava kalpojusi dažādu, pa dzelzceļu sūtāmu, kravu uzglabāšanai un viena no šādām kravām, kas no Līksnas stacijas sūtīta pa Rīgas – Orlas dzelzceļa pārvaldes pārziņā esošajiem sliežu ceļiem, bijis Līksnas alus darītavā brūvētais alus. Līksnas dzelzceļa stacijas preču noliktava ir vienīgā šāda tipa būve, kas saglabājusies no Rīgas – Daugavpils dzelzceļa pirmsākumiem.

I. G. Plātera – Zīberga Līksnas muižas alus darītavas plomba, zīmogs uz pudeles vāka un alus pudeles etiķete. Līksna, 19. gs.

Līksnas muižas alus darītava 20. gs. sākumā Foto O. E. Šmits. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

1841 E. Lēmaņa pētījumi ir publicēti izdevumā "Flora von Polnisch–Livland". Dorpat, 1895

E. Lēmanis 19. gs. Kalupes mežā konstatēja toreiz Latvijā citur neesošo un reti sastopamo trejziedu madaru – Galium triflorum

1841. gadā ir dzimis ārsts un botāniķis Eduards Lēmanis [vācu: Eduard Lehmann, 1841–1902]. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš pētīja un zinātniski aprakstīja Latgales floru.

Uzturoties pie radiem Kalkūnes muižā, Eduards Lēmanis regulāri organizēja izzinošās ekspedīcijas līdz Pilskalnei, Ilūkstei, Bruņenei, Skrudalienai, Salienai, Lielbornei Kurcumam un Ēģiptei. E. Lēmaņa pētījumi ir publicēti izdevumā "Flora von Polnisch–Livland", kas ir lielākais tā laika botānikas darbs Baltijā [1895].

Eduards Lēmanis sistemātiski vāca, herbarizēja un aprakstīja tikai interesantākos augus Latgalē, kā arī Pleskavas, Vitebskas, Viļņas un Minskas guberņās. Vēl students būdams, viņš publicē darbu par Kurzemes floru – "Ziņojums par Kurzemes floras izpēti" [vācu: Beitrag zur Kenntniss der flora Kurlands, 1859], kurā ir atrodamas ziņas arī par Kalkūnes apkārtni.

Savos pētījumos E. Lēmanis apraksta arī Daugavpils apriņķa Kalupes mežu netālu no Višķu stacijas. Mitrais un grūti pārejamais Kalupes mežs ir viena no visinteresantākajām vietām floras ziņā visā Latgalē. Šajā mežā viņš konstatēja toreiz Latvijā citur neesošo un reti sastopamo trejziedu madaru [latīņu: Galium triflorum, ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā] un Kalupes muižas teritorijā plaši izplatītos parazītaugus āmuļus [latīņu: Viscum album].

1842 1842. gadā muižnieks, arheologs un dabaszinātnieks grāfs Ādams Plāters [poļu: Adam Antoni Onufry Broel-Plater, 1790-1862] mēģināja grafiski rekonstruēt Dinaburgas pili, pētījumu publicējot poļu žurnālā "Rubon". Ādams Plāters cēlies no dižciltīgo Livonijas muižnieku Plāteru dzimtas. Viņš pirmais sāka vākt ziņas par Latgales senkapiem un tajos atrastajiem priekšmetiem. Ar viņa pūlēm bija ievāktas ziņas par atradumiem 1800. – 1842. gados un pētītas vairākas senvietas Augšdaugavas novada teritorijā. 1846. gadā Ā.

Plāters tika uzņemts Krievijas Impērijas Ķeizariskajā arheoloģijas biedrībā [krievu: Императорское Русское археологическое общество], kurai novēlēja savus atradumus.

1845. gadā tika publicēts Ā. Plātera raksts "Vēsturiskie pētījumi par to, kādai tautai varētu piederēt senkapi, kas atrodami Latgalē un citās Baltijas provincēs". Rakstā Ā.

Plāters min 1 uzkalniņu grupu, 4 kapenes un 6 arheoloģisko priekšmetu atradumu vietas un apraksta Latgales iedzīvotāju attieksmi pret senlietām: "Pie mums valdošā vienaldzība zinātniskās lietās, no kurām nav gūstami nekādi ienākumi, zemāko sabiedrības slāņu postīgais gars un žīdu mantkārība dažāda veida metālu iegūšanā, no kuriem gūstama peļņa, bijusi par iemeslu tam, ka gājušas zudumā vai iznīcinātas daudzas mūsu zemes ārkārtīgi vērtīgas senlietas. Aiz šiem iemesliem arī dažādos laikos Latgales uzkalniņos atrastie bronzas priekšmeti nokļuvuši žīdu kausējamos katliņos, citi atkal, mētādamies pa muižnieku mājam un noderēdami bērniem par rotaļas lietām, beidzot pavisam pazuduši." [Brežgo B. Senatnes pieminekļu aizsardzība Latgalē laikmetā no 18. – 20. gs. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.5-6, 1931].

Pirmais periodiskais izdevums Latgalē bija poļu valodā iznākošais Kazimira Buiņicka izdotais, rediģētais un finansētais almanahs Rubon ["Daugava"] Ā. Plātera publikācija par Dinaburgas pili poļu žurnālā “Rubon”, 1843

Degvīna dedzināšana no labības iesala Sēlijā sākās jau 18. gs. beigās un bija muižnieku privilēģija. Viena no vecākajām un lielākajām spirta fabrikām tika nodibināta Kalkūnes miestā 1852. gadā. Ar primitīvu tehniku tajā tika ražots jēlspirts, maizes raugs, iesala ekstrakts un iesals alus pagatavošanai. Kalkūnes muižā [vācu: Kalkuhnen] kopš 1858. gada darbojās spirta ražotne, kurā ap 1890. gadu jau strādāja 140 strādnieki. Rūpnīcā bija 4 cehi: spirta ražošanas, spirta tīrīšanas, degvīna un rauga.

Produkciju realizēja galvenokārt Maskavā un Sanktpēterburgā, kur uzņēmumam bija savas noliktavas. Slava par Dvinskā ražoto dzērienu izplatījās visā Krievijas impērijā un “Kalkūnu” izstrādājumi guva vairākus apbalvojumus Maskavas, Sanktpēterburgas un Rīgas izstādēs. No 1897. – 1902. gadam Kalkūnu spirta fabrikas īpašnieks bija grāfs Nikolajs Ignatjevs [1832–1908] – Krievijas valstsvīrs un diplomāts, no 1883. gada Krievijas rūpniecības un tirdzniecības attīstības veicināšanas biedrības priekšsēdētājs, pazīstams arī kā liels avantūrists finanšu darījumos. Kā viens no Kalkūnu spirta rūpnīcas īpašniekiem tiek minēts Vasīlijs Karjakins [1851–1913] – Krievijas III Valsts Domes loceklis un tirdzniecības padomnieks, kuram piederēja lieli zemes īpašumi Krievijā un Kalkūnu rūpnīcas Vitebskas guberņā.

1852

Kalkūnes muižas spirta brūzis. ~1900. Foto O. E. Šmits. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. Neg. Nr. 37248

1855 1855. gadā dzimis Augusts Kicbergs [igauņu: August Kitzberg; līdz 1863. gadam īstajā vārdā Augusts Kitss, 1855–1927] – igauņu dramaturģijas pamatlicējs. Četrus gadus [1893–1898] A. Kicbergs pavadīja Latvijā, Kalkūnes muižā, kur Augusta fon Etingena spirta un rauga fabrikā darbojās kā grāmatvedis. Dzīvi Kalkūnē 19. gs. beigās A. Kicbergs ir aprakstījis mūža nogalē savos memuāros "Vecā "vējgrābšļa" jaunības atmiņās" ["Ühe vana “tuuletallaja” noorpõlve mälestused”].

Augusts Kicbergs pašmācības ceļā apguva vācu valodu un tika pieņemts par rakstvedi draudzes tiesā, vēlāk par pagasta rakstvedi. Interese par daiļliteratūru rosināja arī pašu rakstīt – pirmie mēģinājumi bija 15 gadu vecumā.

Sākoties rusifikācijai [pārkrievošanas politikai] rakstveža amatu vajadzēja atstāt, jo "...nolēmu drīzāk mirt badu, nekā tā iemācīties krievu valodu". Vienu gadu nostrādājis par Vīlandes igauņu lauksaimniecības biedrības ekonomistu, viņš devās uz Kalkūnes muižu. Šis rakstnieka dzīves posms bija mierīgs un labvēlīgs.

A. Kicbergs rakstīja savai māsai: "Mana dzīve ir pietiekoši laba, ļoti mierīga un bezrūpīga… Darba dienās es esmu aizņemts, taču pie tā esmu pieradis un pat nevēlos labākas brīvības…"

Kalkūnē ir tapuši vairāki A. Kicberga literārie darbi, piemēram, "Atmiņu lapiņa", "Bēdas nāk pēc priekiem", "Pives Pētera niķi" un citi. A. Kicberga lugas iestudē gan Dailes teātris, gan Latvijas Nacionālais, gan Rīgas Latviešu teātris. Dailes teātrī 1940. gada 20. marta pirmizrādi piedzīvoja A. Kicberga četru cēlienu komēdija "Lazdu mājas brīnums”.

A. Kicberga memuāri "Vecā "vējgrābšļa" jaunības atmiņās" [igauņu: "Ühe vana "tuuletallaja" noorpõlve mälestused"], kuros ir aprakstīta dzīve Kalkūnos 19. gs. beigās, 1924

Igauņu dramaturģijas pamatlicējs Augusts Kicbergs [1855–1927]

1856 1856. gadā Dinaburgas apriņķī tika likvidēta pati lielākā militārā kolonija visā Latvijas teritorijā – "Zaldātu – arāju" apgabals.

Militārā kolonija bija izveidota 1828. gadā. Tajā ietilpa 11 foļvarki un 230 ciemi ar vairāk kā 4000 zemniekiem, vairums no kuriem bija krievu vecticībnieki. Saskaņā ar A. Sementovska sniegtajām vēsturiski statistiskajām ziņām par Vitebskas guberņas apriņķiem, kareivju nometne – folverks – atradās netālu no Dinaburgas pilsdrupām. Militārās kolonijas zaldātu pulki tika izvietoti Grāveru, Maļinovkas, Šķeļtovas, Linkinišķu, Tokarišķu, Eiženišķu un Slutišķu foļvarkos.

1836. gadā zaldāti tika atbrīvoti no militārā dienesta un apgabals tika pārdēvēts par zaldātu – arāju apgabalu [krievu: округ пахатных солдат]. Lai ietaupītu līdzekļus armijas uzturēšanai, militārās kolonijas iedzīvotājiem vajadzēja savienot saimniecisko dzīvi un militāro dienestu. Tāpēc visa zemnieku dzīve un saimnieciskā darbība tika pakļauta stingrai militārai reglamentācijai. Militārās kolonijas teritorijā tika ieviesta kopēja zemes lietošana ar regulāru zemes pārdalīšanu. Iziešana ārpus militārās kolonijas, tirdzniecība vai amatniecība bija ierobežota.

Kolonijas iedzīvotājiem vajadzēja visa gada garumā [izņemot ražas novākšanas laiku] iziet militāro apmācību.

Dinaburgas apriņka Zaldātu – arāju apgabala kartes fragments, 1828–1836

M. Dobužinska glezna "Militārajā kolonijā", 1913

Kantonists [nepilngadīgs zemākas militārās pakāpes karavīra dēls, kurš pieder konkrētam zaldātu – arāju apgabalam un ir pakļauts obligātajam militārajam dienestam].

1858 1858. gadā Staņislavs Kostka Plāters–Zībergs [poļu: Stanislaw Kostka Kazimier Jan Jozef Michal Plater–Zyberk, 1823–1896] tika ievēlēts par Daugavpils apriņķa šļahtas maršalu. Ikdienā muižnieks saimniekoja Arendoles, Barkavas, Kalupes, Kaldabruņas, Malnavas, Rudzātu muižās. 1860. gadā viņš piedalījās Vitebskas guberņas juridiskajā komisijā, kas sagatavoja dokumentus dzimtbūšanas atcelšanai Latgalē. Pēc Aleksandra II pavēles, grāfs Staņislavs Plāters–Zībergs tulkoja 1861. gada 19. februārī izdoto zemnieku brīvlaišanas likumu latviešu valodas dialektā, ko lietoja "meždu Dinaburgom, Režicami i Polockom". 1861. gada 1. augustā grāfs Staņislavs Plāters–Zībergs savus tulkojumus nosūtīja Vidzemes gubernatoram ar komentāru, ka tie ir tulkoti "na latyšskom jazyke v narečii Inflandskich ujezdov". Savā paskaidrojumu rakstā grāfs St. Plāters–Zībergs ieteica tulkojumu drukāt 2 slejās, lai uz tās pašas lapas būtu redzams krievu un vietējās valodas teksts, kā arī "Kas atsateic uz drukõšanu, tod jamūt vārā, ka tys latvīšu volūdas dialekts, kū runoj myusu zemnīki, tik lelā mārā atsaškir nu Vydzemes un Kūrzemes latvīšu volūdas, ka jī vyspõri tõs nasaprūt, byutu vālams šūs tulkojumus drukõt Tērbatā voi Viļņā, kur šymā dialektā jau ogrõk tyka drukõtas lyugšonu grõmotas un kur ir atteiceigi korektori." [Bukšs M. Kaids rakstureigs periods myusu volūdas vēsturē. Dzeive, Nr. 33, 1958].

1861. gada 31. augustā Vitebskas gubernatora vietnieks pavēlēja Vidzemes gubernatoram St. Plātera–Zīberga manuskriptu nosūtīt uz Viļņu. 1862. gadā zemnieku brīvlaišanas likuma tulkojumi ir izdoti ar nosaukumu "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas". Šie likumi nodrukāti Pēterpilī Jozafata Ohrizkas spiestuvē uz 400 lappusēm krievu un latgaļu valodā, taču 1882. gadā, izceļoties ugunsgrēkam, tie sadega.

Zemnieku brīvlaišanas Impērija, 1861

likums.

Krievijas

1863 1863. gadā Salienas pagastā dzimis militāri topogrāfiskās nodaļas priekšnieks, militāro topogrāfu korpusa kapteinis, topogrāfs un ģeodēzists Hugo Mellers [vācu: Hugo Leonhard Wilhelm Moeller, 1863–1915]. Viņš ir mācījies Dinaburgas reālskolā un Kara topogrāfijas skolā [18821885]. Laikā no 1886. gada līdz 1912. gadam H. Mellers kā Kaukāza Militārās topogrāfijas nodaļas priekšnieks un kara topogrāfu korpusu kapteinis veica dažādus topogrāfiskos uzmērīšanas darbus Krievijā.

1890. gadā Hugo Mellers pavadīja krievu rakstniecības klasiķi Antonu Čehovu ceļojumā uz Sahalīnas salu.

Starp notiesāto un trimdinieku aprakstiem, A. Čehovs ceļojumu piezīmēs "Sahalīnas sala" [izdotas 1895. gadā] piemin topogrāfu H. Melleru. Vēstulē tuviniekiem 1890. gada 28. maijā A. Čehovs rakstīja: "Со мною от Томска до Иркутска едут два поручика. Один поручик пехотный, в мохнатой папахе, другой – топограф, с аксельбантом".

Militāri topogrāfiskās nodaļas priekšnieks, militāro topogrāfu korpusa kapteinis, topogrāfs Hugo Mellers [1863–1915]

Militāri - topogrāfiskās nodaļas priekšnieka un topogrāfa Hugo Mellera [1863–1915] vizītkarte un miršanas apliecība, 1915

1865 1865. gadā Ilūkstes apriņķa Dunavas pagasta „Varslavānos” latviešu zemnieka ģimenē dzimis dzejnieks Rainis [īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 1865–1929]. Viņa bērnība un jaunības gadi pagāja Augšdaugavas novada Berķeneles un Vasiļovas muižiņās. Dzīvojot Berķeneles pusmuižā, ko Raiņa vecāki nomāja no 1872. – 1881. gadam, Rainis uzsāk skolas gaitas Grīvas vācu skolā [1875–1879] un te veidojas nākamā dzejnieka personība, pasaules uzskats un tiek sarakstīti pirmie dzejoļi. Dzejoļu krājums "Dagdas piecas skiču burtnīcas" ir Raiņa liriskā autobiogrāfija un tās nodaļa "Vienīgā aina" veltīta Berkeņelei.

Laikā no 1881. līdz 1883. gadam Rainis pavadīja ģimnāzijas brīvdienas Višķu muižas folverkā Vasiļovā, kas atradās Dinaburgas – Pēterburgas šosejas malā. Te tapa grāmata "Apdziedāšanas dziesmas III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem" [1889]. Vasiļovā Rainis vāca folkloras materiālus savam pētījumam "Daugavpils apriņķa Višķu pagasta kāzu ierašas", kas 1890. gadā tika iespiests Pēterburgas universitātes privātdocenta E. Voltera grāmatā "Материалы для этнографии латышского племени Витебской губернии. I часть. Праздники и семейные песни латышей". Te ievietotas vairāk kā 900 tautasdziesmas.

Pētījumā ir daudz tautasdziesmu, ko Rainim Višķu pagastā ir teikusi Marija Švede no Mozuļu sādžas. Tautas dziesmas, specifiski teicieni, etnogrāfisku priekšmetu apzīmējumi uzrakstīti latīņu burtiem precīzā latgaļu dialektā [Zeile P. Rainis un Latgale. Karogs Nr. 2., 1988].

Rainis bērnībā ar ģimeni. Nākamā dzejnieka māte Dārta Pliekšāne [dzimusi Grikovska, arī Grikovska-Griķmalēja], tēvs Krišjānis Pliekšāns [Krists], māsa Dora Pliekšāne [vēlāk pēc laulībām Stučka]. Pliekšānu ģimenes fotogrāfija fotosalonā. Zem attēla fotomontāžas tehnikā: Pētera Stučkas bērnības portrets. Fotogrāfs V. Šteinbergs. Daugavpils, 1876-1877. Latvijas Nacionālais arhīvs.

LNA_KFFDA_F1_10_1324

Nākamais dzejnieks un dramaturgs Rainis [īstajā vārdā Jānis Pliekšāns] ģimnāzijas gados, 1980

1866 1866. gadā, vienlaikus ar dzelzceļa līnijas Daugavpils – Vitebska būvniecību, tika uzbūvēta Naujenes stacijas pasažieru ēka. Tā ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies oriģinālā stacijas ēka šajā līnijā. Iespējams ēkas projekta autors ir Pauls Makss Berči [vācu: Paul Max Bertschy, 1840– 1911]. Ap 1860. gadu P. Berči ieradās Rīgā un līdz 1871. gadam strādāja Daugavpils – Vitebskas dzelzceļa būves birojā.

Sākumā uzbūvetā stacija tika saukta par Juzefovu [krievu: Юзефово] pēc tuvumā esošā ciema nosaukuma, 1920. gadā – par Jezupovu. 1942. gada 15. oktobra "Noteikumos par Latvijas ģenerālapgabala pilsētu, pagastu un dzelzceļa staciju vārdiem" stājās spēkā vāciskie dzelzceļa staciju nosaukumi. Naujene tika pārdēvēta par "Naujen". Tagadējais stacijas nosaukums – "Naujene" pastāv kopš 1925. gada.

Dažos padomju laika vilcienu sarakstos stacija dēvēta par Naujieni [20. gs. 70.- 80. gados].

Skats uz Naujenes staciju no perona puses, 1930. gadi. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums

Drezīna pie gājēju pārejas pāri dzelzceļa līnijai Naujenē, 1930. gadi. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums

Juzefovas stacijas darbinieki pie stacijas ēkas.

Naujenes pagasts, 1918. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums

1868 1868. gada 14. oktobrī Vitebskas guberņas Dvinskas apriņķa Juzefovā piedzima Bogdans Šahno [pilnā vārdā Bogdans Kaliksts Ludoviks Zaharijs Šahno] – Krievijas I Valsts domes deputāts, pēdējais Juzefovas muižas īpašnieks un Dvinskas Lauksaimniecības, rūpniecības un mājamatniecības izstādes organizators un dalībnieks.

1906. gadā Krievijas impērijā notika Krievijas I Valsts domes vēlēšanas. No Vitebskas guberņas, ar ievērojamu balsu pārsvaru, deputātos tika ievēlēts Bogdans Šahno, kurš teritoriāli pārstāvēja Rietumu nomaļu deputātu grupu [krievu: Группа Западных окраин]. Grupa sastāvēja no katoļticīgiem liberālā konservatīvisma piekritējiem, kuri atbalstīja Krievijas impērijas rietumu guberņu jeb "nomaļu ideju". Deputāti oficiāli nodēvēja savu apvienību par Rietumu nomaļu parlamentāro grupu [krievu: Парламентская группа западных окраин]. Presē un sarunvalodā nostiprinājās "Rietumu nomaļu grupas" jēdziens, kā arī nosaukums "Teritoriālais kolo" – no poļu "koło" – pulciņš, aplis, apvienība.

Krievijas I Valsts domes deputāti no Vitebskas guberņas.

Otrajā rindā no labās puses ceturtais B. Šahno, blakus - Fr. Trasuns. Fotogrāfija no Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājuma

Bogdans Kaliksts Ludoviks Portrets. 19. gs. beigas

Zaharijs

Šahno.

1870 Salienas pamatskolas skolēni un skolotāji. Vecsaliena, 1934

1870. gadā neogotikas stilā celta Vecsalienas muižas pils [vācu: Alt-Sallensee, poļu: Czerwonka [czerwony – sarkans, czerwonka – sarkanīgā]. Līdz 1920. gada agrārajai reformai tā piederēja Hānu dzimtai. Blakus Červonkas muižas pilij un muižas apbūvei pleties 3 ha liels brīvā plānojuma parks ar eksotisko koku sugām. 1925/26. mācību gadā no Tartakas uz Vecsalienas muižu tika pārcelta Salienas 1. pakāpes pamatskola, kurā par skolas pārzini sāka strādāt skolotājs Pēteris Grāve. Viņš skolā vienmēr uzturēja latvisko garu un rīkoja teātra izrādes ar latviešu klasiķu darbu iestudējumiem. P. Grāves vadībā 289. Salienas mazpulkā darbojās lopkopības un biškopības sekcijas, bet 31 dalībnieks nodarbojās ar dažādu kultūru audzēšanu. P. Grāve Salienas skolu vadīja "līdz pat baigajam boļševiku gadam, kad pašaizliedzīgajam jaunatnes vadītājam nācās mērot trimdinieka ceļu". Ilūkstes apriņķa Salienas valsts pamatskolas pārzini Pēteri Grāve [1896–1971] arestēja jau 1940. gada augustā, bet 1941. gada jūnijā no Daugavpils cietuma izsūtīja uz Krieviju. Vecsalienas muižā atradās arī Vecsalienas divgadīgā lauksaimniecības skola un paraugferma, bet 1934. gadā Vecsalienas muižas pils ēka līdz ar 7,44 ha zemes un augļu dārzu tika piešķirta aizsargu pulkam.

Cilvēku grupa pie Červonkas muižas pils ēkas. Vecsaliena, 20. gs. 1. puse

Vecsalienas muižas pils, 1918

1871 1871. gadā ir dzimis topogrāfs un astronoms Andrejs Auzāns.

Viņa dzīves gaitas ir cieši saistītas ar Medumu pagastu. No 1923. – 1941. gadam viņš dzīvoja dzimtas mājās, ko pēc 1849. gada agrārā likuma, viņa tēvs – Jānis Auzāns – bija iepircis no Stukmaņu muižas barona Medema. A. Auzāns ievērojamu atbalstu sniedza gan izglītībai un kultūrai, gan Medumu pagasta zemniekiem. 20. gs. 30. gados pēc viņa iniciatīvas, bijušās muižas centrā, tika uzsākta sešgadīgās pamatskolas celtniecība. Ar viņa atbalstu tika uzcelts pagasta nams un atjaunota Ēģiptes baznīca, uzcelta mācītāja māja.

Baznīcā tika uzstādīts jauns zvans ar uzrakstu "Dievs, svētī Latviju".

Nesadarbojoties ne ar padomju varu, ne ar nacistiem, viņš 1944. gada augustā kopā ar ģimeni devās trimdā uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz Angliju, kur aktīvi darbojās latviešu organizācijās [piem., Daugavas vanagi], lasīja priekšlasījumus par strēlnieku cīņām un rakstīja savus memuārus.

Andrejs Auzāns ir sarakstījis vairākus zinātniskos darbus astronomijā, topogrāfijā un kara vēsturē. Kā virsnieks, topogrāfs un ģeodēzists viņš darbojās Igaunijā, Somijā, Mandžūrijā, Turkmenistānā un vadīja arī vairākas astronomiskās ekspedīcijas.

Krievijas – Japānas kara laikā A. Auzāns strādāja par astronomu 2.

Mandžūrijas kara apgabala štāba topogrāfu daļā, pēc tam – virsnieks Kara topogrāfijas pārvaldē Pēterburgā un Turkestānas kara apgabala štāba topogrāfu daļā. No 1911. gada viņš bija arī Taškentas observatorijas pārzinis un 1914. gadā iecelts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Seismiskās komisijas locekli. Pirmā pasaules kara laikā, no 1916. gada septembra viņš bija 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris, bet vēlāk iecelts par 2. Latviešu strēlnieku brigādes komandieri vadīja Ziemassvētku kaujas.

Latviešu ģenerālis, zinātnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Andrejs Auzāns [1871–1953]

Latvijas armijas Virsnieku akadēmisko kursu izlaidums. No kr. p. 1. Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks P. Sniķeris, 2. ģenerālis E. Kalniņš, 3.

Armijas komandiera štāba Apmācības daļas priekšnieks, pulkvedis A. Kalējs, 4. Rīgas garnizona priekšnieks, ģenerālis K. Goppers, 5. Galvenā štāba priekšnieks, ģenerālis M. Peniķis, 6. ģenerālis Krišjānis Berķis, 7. ģenerālis Jānis Kurelis, 8. pulkvedis Rūdolfs Bange, 9. ģenerālis J. Ruškevičs. 2. rindā no kr. p.: 1. pulkvedis leitnants H. Pestmalis, 2. pulkvedis, ārsts J. Bērziņš (?), 3. pulkvedis P. Skrapce, 4. ģenerālis E. Aire, 5. Kara tiesu pārvaldes priekšnieks, pulkvedis - leitnants V. Tepfers, 6. ģenerālis A. Auzāns, 7. Jūras novērošanas dienesta virsnieks T. Spāde, 8. ģenerālis J. Francis, 9. Armijas komandiera štāba Operatīvās daļas priekšnieks, pulkvedis M. Hartmanis, 10.

Kurzemes apgabala garnizona priekšnieks, ģenerālis A.Krustiņš. Rīga, 08.11.1926.

LNA_KFFDA_F1_4_131817

Vairums ārstu un dziedniecības iestāžu 19. gs. koncentrējās Daugavpilī, kur palīdzību saņēma arī lauku iedzīvotāji. 19. gs. pēdējā ceturksnī Daugavpils apriņķī sāka veidoties pirmās nelielās slimnīcas jeb dziednīcas. 1872. gadā 4. novembrī slimnīca ar 10 gultas vietām tika atvērta Maļinovkā, 1873. gadā – Līksnā un ap 1890. gadu – Kalupē. Visas 3 iestādes atradās feldšeru pārziņā.

19. gs. Latgalē bija augsta saslimstība un mirstība. Visizplatītākās slimības bija dizentērija, bakas, masalas, gripa. Tās tika ārstētas ar tautas medicīnas līdzekļiem un gandrīz katrā apriņķī bija pūšļotāji.

Smagi bija 1831.,1848., 1853., 1866., 1871. gadi, kad Latgalē plosījās holeras epidēmija. Būtisks pavērsiens Latgales slimnīcu darbībā notika pēc 1868. gada, kad tika ieviesta lauku ārstniecības sistēma un tika atvērtas nelielas slimnīcas. Daugavpils apriņķī tika izveidotas 10 lauku slimnīcas, ko apbraukājot uzraudzīja divi ārsti Antons Fedorovičs un Leonards Neimanis, bet uz vietas katrā pastāvīgi strādāja feldšeris. No 1866. gada 15. maija Daugavpils apriņķa ārsts bija Rūdolfs Rihters, no 1871. gada 16. novembra Emīlijs Dītrihs.

Krievijas Impērijas Iekšlietu ministrijas Medicīnas departaments publicējis 3 slimnīcu sarakstus [1887., 1899., un 1907. gadā], kur minētas lauku slimnīcas jeb dziednīcas un dziedinātavas Daugavpils apriņķī. Civilslimnīcu nomenklatūrā 19. gs. bija pieņemts šāds dalījums: vairāk nekā 300 gultas vietas – 1. klases slimnīca, no 101 līdz 300 gultas vietām – 2. klases slimnīca, no 61 līdz 100 – 3. klases slimnīca, no 16 līdz 60 – 4. klases slimnīca.

Zemākas kategorijas iestādes vairs oficiāli nesauca par slimnīcām, bet gan par dziednīcām [krievu: лечебница] no 6 – 15 gultas vietām, bet vēl sīkākas, līdz 5 gultasvietām – par dziedinātavām [krievu: приемный покой – uzņemšanas nodaļa]. Latgalē tomēr atpalika no vidējā līmeņa Latvijā un Latgales savdabība izpausmi guvusi atšķirīgā medicīnas administratīvā sistēmā ar centrālajai Krievijai raksturīgām iedzīvotāju veselības aprūpes formām. Latgalē bija tikai 4. klases slimnīcas un zemākās pakāpes stacionāra tipa iestādes.

1872

Ārsta instrumenti 19. gs.

1876 1876. gadā Rudzātu pagasta, Soltupē dzimis Jānis Velkme. Viņa dzīves gaitas ir saistītas ar Kalupes pagastu. Jānis Velkme [1876–1962], tāpat kā daudzi Latgales kultūras darbinieki, 19. gs. beigās izvēlējās garīdznieka amatu, taču viņa sabiedriskā darbība bija daudz plašāka – gan modinot tautā nacionālo pašapziņu, gan īstenojot latviešu tautas apvienošanās centienus un piedaloties brīvās Latvijas valsts veidošanā. Rūpēs par savu draudžu un visu Latgales zemnieku materiālā stāvokļa uzlabošanos, līdzās garīdznieka darbam, viņš pašizglītojās un izglītoja ļaudis zemkopības jautājumos. 1908. gadā Jānis Velkme dibināja pirmo Latgales Lauksaimnieku biedrību Kalupē, pats kļūstot par tās vadītāju: "Mums priesteriem, nav varas brīnišķīgā kārtā pavairot cilvēkiem maizi, dot tiem uzturu. Tādēļ mēs meklējam dabiskus līdzekļus tautas turības celšanai".

1912. gadā Kalupes pagastā strādāja jau ar jaunām un modernām saimniekošanas metodēm: te bijušas vairāk kā 35 pļaujmašīnas un gandrīz katrā zemnieka saimniecībā atsperecēšas, daudziem arī kultivatori zemes apstrādāšanai.

Līdzās lauksaimniecības biedrībai Jānis Velkme nodibināja arī Kalupes krājaizdevumu sabiedrību, kurā viņš visu laiku darbojās kā padomes priekšsēdētājs.

J. Velkme bija viens no Rēzeknes latviešu kongresa organizētājiem. Darbojoties Latgales kongresa organizācijas grupā, viņš pārliecinoši iestājās par Latgales un Latvijas iedzīvotāju pašnoteikšanos gan garīgajā, gan arī saimnieciskajā dzīvē, skaidri norādot arī uz autonoma statusa nepieciešamību.

Romas katoļu baznīcas prelāts, Aglonas baznīcas priesteris un dekāns Jānis Velkme [1876–1962]

Ārsta instrumenti 19. gs.

"Latgolas Tautas piļs" valde un viesi. No kr. p.: 1. rinda. 4. Pēteris Zadvinskis, 5. Jezups Trasuns, 6. Jānis Velkme 7. Staņislavs Kambala, 8. Jezups Rubulis, 9. Staņislavs Jaudzems. 2. rinda: 1. Alfrēds Skroders, 3.

Sebastjāns Pabērzs, 5. iespējams, Jūlijs Rozītis, 7. Nikolajs Skangeļs, 8. Francis Zeps. 3. rinda: 1. Kārlis Šēnhofs [?], 2. Juris Pabērzs. 4. rinda: 5. Nikolajs Lobovikovs.

Rēzekne, 1926. gada 29. augusts. Latgales kultūrvēstures muzeja krājums

1879 1879. gadā grāfi Zībergi–Plāteri izveidoja vienu no vecākajiem, modernākajiem un pazīstamākajiem rūpniecības uzņēmumiem Latgalē un Vitebskas guberņā – Līksnas adatu fabriku. Fabrikas celtniecības vietu noteica vairāki apstākļi. Sakarā ar straujo rūpniecības attīstību agrāk iecerētā fabrikas celtniecības vieta Daugavpils pilsētā tika aizņemta. Daudz izdevīgāks likās Līksnas upes krasts, kur mašīnu dzinējiem varēja izmantot ūdeni. Dzelzceļa stacijas tuvums kļuva par noteicošo faktoru – ātri varēja piegādāt materiālus un transportēt fabrikas ražojumus. Līksnas adatu fabrika tika iekārtota pēc Anglijas un Vācijas fabriku parauga, ņemot vērā visas inovācijas adatu ražošanā. Adatu izgatavošanu palīdzēja veikt divi tvaika 25 un 40 zirgspēku dzinēji. Jāatzīmē, ka citas metālapstrādes fabrikas Latgalē nebija mehanizētas. Strādājošo skaita ziņā Līksnas fabrika bija lielākā Latgalē – te strādāja 200 vīrieši un 150 sievietes. Strādnieki bija no Tiltu, Slabodas, Aužguļānu, Patmalīšu, Malnaču, Stūpeņu, Kuciņu sādžām. Daļa strādnieku dzīvoja fabrikas telpās. Darbs bija organizēts trijās maiņās. Strādnieki izgatavoja gadā 15 miljonus adatu 180 tūkstošu rubļu vērtībā. Kaut arī Līksnas fabrika vēstures avotos un literatūrā vienkārši tika dēvēta par adatu fabriku, tomēr tās ražojumu klāsts bija diezgan plašs – te ražoja ne tikai visu veidu adatas [rokdarbiem un šujmašīnām], bet arī drāšu sietus, makšķernieku āķus, īlenus un dažādus sīkus metāla priekšmetus. Fabrikas ražojumi tika pārdoti visā Krievijas Impērijas teritorijā. 1891. gadā fabrika piedalījās Vidusāzijas izstādē Čikāgā un Antverpenē un ieguva zelta medaļas. Līksnas adatu fabrika savu darbību pārtrauca pirmā pasaules kara gados. 1916. gada 22. jūnijā laikrakstā "Drywa" publicēta līksnietes Annas Šalkovskas vēstule par Līksnas adatu fabriku evakuācijā Krievijā. Fabrika tika izvietota Tučkovā, 70 verstis no Maskavas.

Līksnas adatu fabrikas sētas vārti. 1927. gada 20. jūlijs. Fotografēja: R. Vītoliņš.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Līksnas adatu fabrikas reklāmas atklātnes reverss. Krievijas Impērija, 20. gs. sākums Pasta atklātnē. Redzama Daugavpils – Rīgas dzelzceļa līnijas stacija "Līksna", 20. gs. sākums

Ēka bijušajā Līksnas adatu fabrikā, 2021

1880 Višķu miestā 1880. gadā tika uzcelta ebreju sinagoga, kura atradās Tirgus [Rīgas] ielā. Tā tika pārbūvēta 1936. gadā. Miestiņā ebreji sāka apmesties uz dzīvi 18. gs., ko apliecina Icaka meitas Pieshes apbedījums ebreju kapsētā, kurš datēts ar 1841. gada 28. novembri.

1935. gadā no 750 Višķu iedzīvotājiem 423 bija ebreji. Višķos darbojās ebreju kopiena ar apbedīšanas biroju, palīdzības sniegšanas biedrība slimajiem, skola un Višķu žīdu sinagoga.

Kopš 19. gs. 2. puses Višķu rabīni nāca no Placinsku ģimenes. Šoloms Leibs Placinskis bija dzimis 1876. gadā Višķos. Viņš tika ievēlēts par rabīnu 1904. gadā un kalpoja līdz 1930. gada 1. decembrim. Amatā viņu nomainīja dēls Jankels Meijers Placinksis – Plošcinksis [1902–1941], kurš izglītību bija ieguvis Kauņas rabīnu seminārā [1929]. Par Višķu rabīnu viņš tika ievēlēts 1930. gadā, kad viņa tēvs pārcēlās uz Daugavpili un šajā amatā viņu apstiprināja Garīgo lietu pārvalde.

Jankels Meijers Placinksis – Plošcinksis gāja bojā 1941. gadā Višķos.

Pēdējais Višķu rabīns Jankels Placinskis – Ploščinskis [1902–1941]

Meijers

Višķu ebreju sabiedrības valdes lūgums Iekšlietu Ministrijas Garīgo lietu pārvaldei par rabīna Jankela Meijera Placinska - Ploščinska apstiprināšanu amatā. Višķi, 1930. gada 2. decembris

Višķu [žīdu] sinagogas ēka. Tirgus iela, Višķi. ~1930. gadi

1881 1881. gada 3. augustā Dvinskas apriņķa Maļinovkas pagasta Meļnicas sādžā [mūsdienās Biķernieku pagasts], zemnieka ģimenē piedzima Mihails Jermolajevs – Krievijas III Valsts domes deputāts. Pēc skolas beigšanas Mihails Jermolajevs uzsāka darbu II klases telegrāfista amatā Dvinskas stacijā, novārtā neatstājot arī zemkopību un sīktirdzniecību viņam piederošajā bodītē. M. Jermolajevs bija kredītsabiedrības goda aizbildnis, "Krievu tautas savienības" Maļinovas nodaļas izveidošanas iniciators un dibinātājs. Atzīmējams ir arī viņa darbs Pantelišķu vecticībnieku kopienas priekšsēdētāja amatā.

26 gadu vecumā Mihails Jermolajevs – Vitebskas guberņas zemnieks – tika ievēlēts Krievijas III Valsts domē. Mihails Jermolajevs I un II sesijā darbojās labējo frakcijā, III sesijā – krievu nacionālajā frakcijā. Citu deputātu vidū viņš izcēlās ar aktīvu darbu uzreiz vairākās Valsts domes komitejās: zemes lietu, budžeta, vietējās pašpārvaldes, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu, vecticībnieku jautājumu un citās. Viņš iestājās par lauku kopienas likvidēšanu un aizstāvēja vecticībnieku intereses. Viena no pazīstamākajām Mihaila Jermolajeva virzītajām iniciatīvām saistāma ar 1911. gada likumprojektu par vecticībnieku laulību reģistros nereģistrēto laulību civiltiesikā stāvokļa sakārtošanu. Šis likumprojekts tika izskatīts V sesijas laikā, bet tomēr gala lasījumā netika atbalstīts.

Mihaila Jermolajeva [1881–1919] portrets un paraksts. Sanktpēterburga, 20. gs. sākums Krievijas III Valsts domes deputāti. Pirmajā rindā no kr. puses 4. [sēž] - deputāts no Vitebskas guberņas – Mihails Jermolajevs

1883 Kopš seniem laikiem Daugavas labajā krastā atradās priežu sils, kur svētdienās ļaudis nāca atpūsties. 19. gs. 2. pusē šeit izveidojās balneoloģiskais kūrorts un vasarnīcu ciems Poguļanka [latg.: Paguļāni, kopš 1937. gada – Mežciems]. 1883. gadā Līksnas muižas grāfs I. Plāters–Zībergs uzcēla pirmo vasarnīcas namu, kurā bija 50 komfortabli numuri un liela zāle. No Trikartu ezeru dūņām tika gatavotas dubļu vannas un citas ārstnieciskās procedūras. Līdz Pirmajam pasaules karam Poguļankas 114 ha teritorijā atradās 117 vasarnīcas, sanatorija, pansionāti un parks. Pēc Pirmā pasaules kara postījumiem tā tika atjaunota un jau 1929. gadā te atradās 92 vasarnīcas. 1935. gada 14. jūnijā Poguļankā tika atklāta pirmā vasaras nometne 76. Daugavpils garnizona karavīru bērniem. Līksnas muižas grāfa I. Plātera–Zīberga 1883. gadā celto namu nojauca 1939. gadā un tā vietā uzcēla divstāvu bērnu nometnes korpusu, ko 1940. gada 15. jūnijā atklāja un iesvētīja mācītājs A. Rumpēters. Šo celtņu meta autors ir Artūrs Galindoms [1894–1966] – latviešu virsnieks un arhitekts, kurš kopš 1933. gada bija Kara būvniecības pārvaldes priekšnieks.

Poguļankas kūrorta ūdens dziednīca, 20. gs. sākums. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Ūdens dziedinātavas kūrmāja Poguļankā, 20. gs. sākums. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Mežciema bērnu vasaras kolonijā [nometnē], 20. gs. 1. puse

1884. gadā Lielbornes muižā – Stumpuru mājās [Salienas pagasts] ir dzimis rakstnieks un ornitologs Kārlis Grigulis.

Viņš ar paša veidotām stabulītēm prata atdarināt putnu balsis un bija viens no vadošajiem putnu izbāžņu veidotājiem Austrumeiropā.

1897. gadā K. Grigulis aizceļoja līdzi ģimenei uz tālo Omskas apgabalu. Vectēvs Jēkabs – labs mednieks, liels dabas mīļotājs – rosināja K. Grigulim iepazīt Sibīrijas pasakaino dzīvnieku valsti.

1924. gadā K. Grigulis atgriezās Latvijā ar bagātu Sibīrijas putnu kolekciju un sāka strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku Izglītības ministrijas Skolu muzejā. 1927. gadā viņš atklāja jaunu putnu sugu – ezera ķauķi [Acrocephalus scirpaceus]. No 1941.-1950. gadam K. Grigulis strādāja Dabas muzejā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un ornitologu. 1970. gadā viņš izveidoja putnu novērošanas staciju Lielvārdē, kur dabas draugiem mācīja iepazīt un iemīļot dabu, putnu dziesmas, ierīkot putniem ligzdošanas vietas un "putnu kopgaldu" – putnu barotavas.

Pirmie K. Griguļa mēģinājumi literatūrā sākās 20 gadu vecumā, iesūtot laikrakstiem dzejoļus un rakstus par latviešu izceļotāju dzīvi, vēlāk tiem pievienojās populārzinātniski raksti par putnu dzīvi, medniecību, ceļojumiem. Latvijas žurnālos ir publicēti vairāk kā 100 K. Griguļa zinātniski apraksti un izzinoši tēlojumi par putniem. Savus novērojumus pētnieks aprakstījis brošūrās "Dzimtenes putnu valstībā" [1934–1938], "Kādi putni dzīvo Latvijā" [1936], grāmatā "Putnu novērošana dabā" [1952], "Vāverīte, baltastīte" [1952], "Spārnotie meistari" [1955], "Zīlītes pirmā dziesma" [1957], "Cīrulītes īstās mājas" [1958], "Medņa sieva raibīte" [1961], "Lielais Tlitis un mazie snibīši" [1959], "Putnu grāmata" [1964], "Āķīgais putns", "Libelulla un kvadrimakulata" [1967], "Lielkalna mežā" [1969]), "Zīlītes dziesma" [1974], "Kā es mācījos putnu valodu" [1984], sastādīja izlasi bērniem "Zīlīte, žubīte, kur tavi bērni?" [1959].

1884

Rakstnieks un ornitologs Kārlis Grigulis [1884–1972]

1888. gadā pirmo reizi tika uzsākta Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils izpēte. Pilsdrupas atradās Plāteru dzimtai piederošajā zemes īpašumā. Izpētes darbos tika iesaistīts vācbaltu arhitekts un mākslas vēsturnieks Johans Vilhelms Kārlis Neimanis [vācu: Johann Wilhelm Carl Neumann, 1849–1919].

1811. – 1829. gados pilsdrupas bija intensīvi izmantotas kā būvmateriālu akmeņlauztuve un nesaudzīgi postītas. 19. gs. 2. pusē pils sienu augšējā daļa bija pilnīgi zudusi – akmeņi un ķieģeli bija demontēti un aizvesti Daugavpils cietokšņa būvei vai izmantoti vietējo zemnieku saimniecības ēku celtniecībā.

Neskatoties uz postījumiem, izrakumos izdevās iegūt pietiekoši daudz materiāla, lai varētu rekonstruēt pils izmērus un gūt priekšstatu par būves arhitektūru. Veikto pētījumu rezultātā tika sastādīti 2 pils pamatu un pagrabu plāni.

1888

Johans Vilhelms Kārlis Neimanis [1849–1919]

Johana Vilhelma Kārļa Neimaņa Dinaburgas pils profils, ~1888

zīmētais

Johana Vilhelma Kārļa Neimaņa Dinaburgas pils plāns, ~1888

zīmētais

Naujenes pagasta Rudānu sādžas zemnieka ģimenē 1889. gadā 1. (13?) jūlijā dzimusi viena no pirmajām tautskolotājām Latgalē – Jezupata Krīvāne.

Jezupovas katoļu draudzes mācītāja Benedikta Skrindas iedrošināta, Jezupata Krīvāne 1907. gadā devās uz Pēterburgu mācīties. Viņas pirmie skolotāji bija Antons Skrinda, Apolonija Laurinoviča, vēlāk Valentīna Mirska un Antons Laizāns. Par aizbildni un otro tēvu kļuva mācītājs Kazimirs Skrinda, kurš rūpējās par meitenes izglītošanu, audzināšanu un visām ikdienišķajām vajadzībām. Pēc kursu beigšanas Jezupata atgriezās dzimtenē, vēloties strādāt par skolotāju. Lai iegūtu skolotājas vietu, no valsts ierēdņiem tika saņēma prasība pieņemt pareizticību. Šajā laikā latgaliešiem lielu lomu spēlēja tieši ticība un vēl daudziem nebija nacionālās piederības – viņi vienkārši bija katoļi.

Riskējot saņemt sodu par slēptas privātskolas uzturēšanu, 1911. gadā, sava tēva mājās – kādā neapdzīvotā ēkā, Jezupata iekārtoja klases telpu. Aiz slēgtām durvīm un aizvērtiem logiem mācījās 15 Rudānu sādžas bērni. Skolēni sēdēja uz vienkāršiem koka beņķiem un aukstā laikā sildījās pie sakarsētu ogļu podiem, kas atnesti no mājām. Par skolas tāfeli tika izmantotas durvis vai citureiz kubula [mucas] dibens.

1889 Jezupata Krīvāne [dz. Vagale, 1889–1930]

Jezupovas katoļu draudzes Benedikts Skrinda [1868–1947]

Benedikta Skrindas dāvana Jezupatai Krīvānei – F. Kempa sastādītā un 1900. gadā izdotā ābece "Lementars"

mācitājs

1890 1890. gadā Kalupes pagastā dzimis aktīvs Latgales nacionālās atmodas un kooperācijas darbinieks Jānis Mukāns, kurš pašmācības ceļā apguvis vidusskolas kursu, strādāja par rakstvedi Kalupē, Krāslavā, Pēterpilī un Maskavā. Daudz ceļodams pa Eiropu [Austrija, Vācija], viņš iepazīstas ar kooperācijas darbību. Iegūtās zināšanas un pieredze lieti noderēja strādājot un vadot Kalupes zemkopības biedrības veikalu. Darbojoties kā korespondents laikrakstos "Dryva", "Gaisma", "Auseklis" un "Zemkopis" J. Mukāns Latgales ļaudis iepazīstināja ar kooperācijas darbību ārzemēs. J. Mukāns bija pazīstams arī kā rakstnieks.

Pirmā pasaules kara laikā Rēzeknē rakstīja dzeju un stāstus, vāca latgaliešu tautasdziesmas, kuras vēlējās izdot atsevišķā krājumā. Nozīmīgi ir J. Mukāna raksti laikrakstā "Jaunās Ziņas", kas publicēti 1912.-1914. gadā. Šajos rakstos izskan aicinājums būt vienotiem darbā: "Tautīšī, stõjitēs pi kūpeiga dorba. Vīnojitēs un sakrõjit izkaiseitūs spākus! Licit akmini pēc akmiņa, dzenit noglu pēc noglas! Ar padūmu, ar kūpeigim spākim un kūpeigu dorbu var daudz kū īmantot. I tys dorbs atness daudz lobuma mums un myusu tautai: atness svēteibu un vīneibu"/"Dryva", 1910, Nr. 39.

"Drywa" [latviešu: "Druva"] bija laikraksts latgaliešu valodā, kas radās pirmās nacionālās atmodas Latgalē laikā 1908. gadā. Tas ir sava laika plašākais un ilgāk eksistējošais laikraksts reģionā. Avīzes pirmais numurs nāca klajā 1908. gada 15. maijā. To izdeva Pēterburgā, redakcija atradās Ņevas prospektā 40, bet tās pastāvēšanas pēdējos mēnešos Rēzeknē. Laikraksta redaktors bija Kazimirs Skrinda. Kā korespondents kādu laiku laikrakstā darbojās Jānis Mukāns.

Latgales nacionālās atmodas un kooperācijas darbinieks Jānis Mukāns [1890–1917]

1892 Rakstnieku grupa 1929. gadā. No kr. puses sēž: H. Tihonovskis, M. Apeļš, S. Putāns, L. Latkovskis. Stāv A. Sprūdžs, J. Cakuls un O. Rupainis

1892. gada 21. jūlijā Daugavpils apriņķa Maļinovas pagastā [šobrīd Biķernieku pagasts] Lipinišku ciemā trūcīgā zemnieku ģimenē dzimis dzejnieks Seimaņs Putāns. Viņš dēvēts par Latgales "bādu un nūpuyty dzejnīku", "bādu un skumju dzejnīku", "bādu un protesta dzejnīku". S. Putāns sarakstījis vairākus simtus dzejoļu latgaliešu un krievu valodā un parakstījis tos ar desmitiem dažādu pseidonīmu: Čangalāns, Seimaņs, Līpojs, Apsmeitais, Atoms, Apmōneitais, Dryumais Dzejnīks, Izvoltīts, Katōļs, Seimaņs Līpojs, Malinovīts, Orōjs, Valna Školāns, Vīntulis, Zemnīks, Elektrons. Ar īsto vārdu izdevis vairākus dzejoļu krājumus: "Dūmas un nūpyutas" [1922], "Dainas myusu jauneibai" [1922], "Tovā vōrdā" [1924, aizliegts 1925], "Latgolas orōja bolss" [1927], "Dīva apsavēršona" [1932, tajā pašā gadā aizliegts], "Ļaunokais ciļvēces īnaidnīks" [1936]. Izdevis dzejoļu krājumus arī krievu valodā "Latgales vaidi" [krievu: "Стоны Латгалии"; 1931, aizliegts 1937] un "Ērkšķainais ceļš" [krievu: "Тернистый путь" [1932, tajā pašā gadā aizliegts]. Seimaņa Putāna dzejoļi, kas rakstīti 1921.-1934. gados latgaliešu rakstu un krievu valodā, publicēti žurnālā "Zīdūnis", "Reits", "Latgolas Škola", laikrakstā "Jauno Straume" un "Latgolas Dorbs".

Rakstā "Uz gaismu un sauli" 1959. gada 15. februārī publicē dzejnieka atzīšanos: "Sešdesmit septītā mūža gada priekšvakarā man patīkami apzināties, ka tas, par ko es cīnījos jaunības gados, piepildījies. Atceros, cik kāri es un mani laikabiedri no dzimtās Līpinišķu sādžas tiecāmies pēc zināšanām, pēc gaismas. Bet daudziem taču toreiz, tāpat kā man, nācās apmierināties ar divām klasēm tautas skolā.

Atceros, cik daudzos dzejoļos es nolādēju daudzu Latgales zemnieku postu – degvīnu, kas kopā ar reliģisko opiju aptumšoja cilvēku prātus, novirzīja no pareizā ceļa, no cīņas par brīvību."

Dzejnieks Seimaņs Putāns [1892–1969], 1920.-1929. gads. Fotogrāfija no Latvijas Nacionālā arhīva krājuma

No labās puses: dzejnieks Seimaņs Putāns un preses darbinieks Konstantīns Mežulis, 1925

1897 Ar valdības rīkojumu 1803. gadā Latgalē noteica 3 skolu tipus: ģimnāzijas, apriņķa un draudzes skolas. Latgalē skolu dibināšana laukos notika tikai 19. gs. 2. pusē. Tās bija dalītas pēc konfesionālā principa: pareizticīgo un katoļu. Zemnieku bērni lasītprasmi visbiežāk apguva mājmācībā, jo zemniekiem domāto skolu skaits bija niecīgs. Zemnieku bērni skolas varēja apmeklēt 2 gadus, bet sekmīgākajiem tika dota iespēja papildus mācīties arī trešo gadu. Iedzīvotāju nabadzības un intereses trūkuma dēļ apmēram puse no skolas vecuma bērniem skolas neapmeklēja. Pie tam lauku skolās bērni rudeņos visi laikā nesanāca un pavasaros ātrāk sāka izklīst, aiziedami ganu gaitās vai palīdzēt kopt zemi.

Par Naujenes septiņgadīgās skolas pastāvēšanas sākumu uzskata Višķu pagasta Zastenku pamatskolu, kura tika dibināta 1897. gadā un atradās zemnieku mājā.

Skola bija trīsgadīga un tajā mācījās 20 – 25 skolēni.

Pirmais skolotājs bija Fjodors Kupalovs. Mācības notika krievu valodā. 1901.-1903. gadā skola atradās Ciršu sādžā. 1922. gadā skola tika atjaunota un nosaukta par Ciršu pamatskolu ar 4 latviešu un 2 krievu klasēm.

1927.-1928. mācību gadā skola tika pārdēvēta par Naujenes sešgadīgo pamatskolu. 1928. gadā Naujenes pagastā jau darbojās 9 skolas.

Naujenes skolas ilggadējais pārzinis no 1922. līdz 1946. gadam - Jānis Grāve [1889–1957]

Daugavpils apriņķa Naujenes pagasta sešklasīgās pamatskolas ēka. Skola šajā ēkā pastāvēja no 1901.-1949. gadam. [Latvijas Nacionālā arhīva krājums LNA_KFFDA _F1_10_15968]

1900 1900. gadā Juzefovā [Naujenes pagasts] tika realizēta arhitekta Vilhelma Johana Kārļa Neimana iecere – pēc projekta uzbūvēts Juzefovas muižas divstāvu kunga nams ar 16 istabām, zāli, halli, bibliotēku un salonu. Jāatzīmē, ka muižas vēsture aizsākās 17.gs. un ir saistāma ar poļu muižnieku Juzefu Šadurski, kurš uzcēla pirmo muižas ēku. To mantoja Staņislavs Šadurskis – visā Eiropā pazīstams natūrfilosofs un teologs. 19. gs. vidū Juzefovas muiža, ar koka guļbūves kunga namu, nonāca Šahno dzimtas īpašumā. Broņislava Šahno un Kazimiras Kamenskas laulībā dzimušais dēls Bogdans Šahno bija pēdējais Juzefovas muižas īpašnieks.

Zināmajos Juzefovas muižas interjera aprakstos ir uzskaitītas dažādas kultūrvēsturiskas vērtības, kas diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājušās: muižas bibliotēka ar G. Manteifeļa un J. A. Hilzena darbiem par Latgali, karaļu un citu ievērojamu personu autogrāfi, vēstules, manuskripti, monētu kolekcija, Delftas un Drēzdenes manufaktūru porcelāns, Sevras vāzes, baroka laikmeta itāliešu meistara Salvatora Rozas [1615–1673] darba "Sv. Jēkabs no Kompostellas" kopija. Muižas Baltajā salonā atradās Varšavas galdnieku darināts Ludviga XVI stila mēbeļu komplekts [izgatavots pēc Lazenki pilī esošo mēbeļu parauga], karaļa Jozefa Poņatovska mātes tualetes galdiņš, ar sudraba un bronzas apdari, kā arī citi antīki retumi. Savu greznību muiža zaudēja pakāpeniski – Pirmā pasaules kara laikā tās iekārta tika izvesta uz Smoļensku, bet 1942. gadā Juzefovas muiža tika pilnībā nodedzināta.

Juzefovas vējdzirnavas, celtas 1897. gadā. 1927. gada 6. augusts. Fotografēja: Vitolds Krustāns.

LNVM Neg. Nr. 7137 – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

Juzefovas muiža Daugavpils apriņķa Višķu pagastā.

1927. gada 10. augusts. Fotografēja: Vitolds Krustāns. LNVM Neg. Nr. 7131 – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija.

Skats uz Juzefovas muižas ēkām. 1927. gada 10. augusts. Fotografēja: Vitolds Krustāns LNVM Neg. Nr. 7129 – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

1903. gadā Dvinskā, tika atklāta Dvinskas Lauksaimniecības, rūpniecības un mājamatniecības izstāde ar 123 nodaļām, kurā piedalījās pārstāvji no 10 Krievijas impērijas guberņām. Plaši bija pārstāvēti nozaru sasniegumi, ko var attiecināt uz mūsdienu Augšdaugavs novada teritoriju.

Izstādes organizators bija Vitebskas guberņas lauksaimniecības biedrība. Infrastruktūras izbūvei un izstādes iekārtošanai tika izveidota rīcības komiteja, par kuras priekšsēdētāja vietnieku tika ievēlēts Juzefovas muižas īpašnieks Bogdans Šahno. 1902. gadā sākās vērienīgi būvniecības darbi: 50 paviljoni, koncertzāle, varjetē teātris, restorāns dīķis ar strūklaku un dažādas izklaides vietas.

1903. gada 8. septembrī notika svinīga izstādes atklāšana. Bogdans Šahno tajā piedalījās ne tikai kā organizators, bet arī kā dalībnieks vienlaikus 10 izstādes nodaļās: lopkopības [tīrasiņu Holandes un Oldenburgas lopu šķirnes], zirgkopības [jauktas šķirnes darba zirgi], cūkkopības [Jorkšīras, Linkolnas, Tamvotas šķirnes cūkas], aitkopības [Oksfordas šķirnes aitas], putnkopības [vistas, pīles, zosis] augļkopības [āboli, plūmes], mežsaimniecības [brusas, zāģmateriāls], rūpniecības [ķieģeļi] u.c.

1903 Patenta plāksnīte no kāda Bogdana Šahno izstādes eksponāta. Dvinska, 1903

Dvinskas Lauksaimniecības, rūpniecības un mājamatniecības izstādes paviljoni. Nikolaja parks. Dvinska, 1903

1905 1905. gadā Medumos dzīvoja krievu dzejnieks, kritiķis, žurnālists un tulkotājs Kornejs Čukovskis [krievu: Корней Иванович Чуковский]. K. Čukovskis Medumos ieradās kā viltvārdis – misters Viljamss, bēgot no tiesas izpildītājiem. K. Čukovskis dienasgrāmatā atzīmēja: "Tikko atbraucis, Meduma iedzīvotājiem pavēstīju, ka mans īstais vārds ir Viljamss Vilfreds Villzs Viljamzs, un tā kā nevienam neizdevās šo vārdu izrunāt, es cēlsirdīgi atļāvu visiem un katram mani saukt par Vladimiru Fjodoroviču.

Mana māte krieviete, tēvs anglis".

Kornejs Čukovskis 1903. gadā kā korespondents darbojās Londonā. Atgriezies Sanktpēterburgā viņš nodibināja satīrisko žurnālu "Signāls" [1905], kurā publicēja ļoti drosmīgas karikatūras un pretvalstiskus dzejoļus, kaitinādams varas iestādes. Jau pirms 4. numura iznākšanas K. Čukovskis saņēma tiesas pavēsti un tika saukts pie atbildības par majestātes, cara ģimenes locekļu apvainošanu un pastāvošās iekārtas ķengāšanu. Kad K. Čukovskis saņēma kārtējo pavēsti, viņš saprata, ka nokļūs cietumā un tāpēc sakravājis mantas devās pie literāta J. Ļacka. Viņa sieva Vera [pazīstamā vēsturnieka Pipina meita] iedeva savu ārzemju čemodānu ar uzlīmēm, kā arī vīra rūtaino žokejcepuri. Rakstnieks aizgāja uz frizētavu, noskuva ūsas un izveidoja anglisku matu šķirumu. Tā K. Čukovskis kļuva par angli – Mr. Viljamsu. Ar J. Ļacka dotajiem 100 rubļiem kabatā viņš devās uz Baltijas staciju un nopirka biļeti uz Dvinsku, lai tālāk dotos uz Medumiem, par kuriem bija vairākkārt dzirdējis un kuri šķita fantastiska paradīze.

Atbraucis K. Čukovskis apmetās krievu ģenerāļa Mihaila Ušakova īpašumos.

Krievijas impērijas laikā M. Ušakovs izpirka Medumu muižu no Mītavas zemes bankas. Te bija ērta satiksme – 1870. gados bijušajā zirgu stallī Dinaburgas – Novoaleksandrovas [Zarasu] šosejas malā tika izveidota zirgu pasta stacija. No Pēterburgas ataicinātais ainavu arhitekts, Pēterburgas botāniskā dārza pārzinis profesors E. A. Lackis vairāk kā 10,5 ha platībā izveidoja parku angļu stilā. Šeit tika uzceltas vairāk kā piecdesmit vasarnīcas, kas kļuva par iecienītu atpūtas vieta Pēterburgas inteliģencei.

Krievu dzejnieks, kritiķis, žurnālists un tulkotājs Kornejs Čukovskis [1882–1969]

K. Čukovska dienasgrāmatā viens pēc otra parādījās ieraksti: "Ģenerāļa Ušakova muižā nav.

Mani sagaida Nikolajs Ivanovičs, pārvaldnieks.

Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem pieminu savu pazīšanos ar Cerniševskiem un Pipiniem.

Tādēļ Nikolajs Ivanovičs mani uzņem ar bezgalīgu viesmīlību un nometina karsti sakurinātā istabā ar podiņu krāsni…Sākās vislabākās dienas manā dzīvē”. Vai : “Es pārliecinos, ka Medumi ne tikai laba, idilliski mierīga vieta, kāda tā likās no tālienes. Zemnieku nemieri, ugunsgrēki, soda ekspedīcijas, karātavas Medumus ielenca ciešā lokā. Te ezera labajā, te kreisajā pusē bija redzama sarkana atblāzma".

1907 1907. gadā Mogiļevas arhibīskapa kūrija iesniedza Pēterpils gubernatoram lūgumu – atļaut mūra dievnama celtniecību un jau 1908. gadā tika uzsākta jaunās Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas būvniecība pēc Liepājas arhitekta Kārļā Edvarda Strandmaņa projekta. 1915. gadā celtne bija pabeigta, taču dievkalpojumus tajā sāka noturēt tikai no 1925. gada.

1930. gadā bija pabeigti apdares darbi. 1934. gadā par saziedotajiem draudzes līdzekļiem Višķu baznīcas tornī tika uzstādīts un iesvētīts jauns, 678 kg smags zvans, kurš izmaksāja pāri par 1000 latiem. 1939. gadā Višķu baznīcas jumtā pusdienlaikā iespēra zibens un izcēlās ugunsgrēks.

Dega baznīcas kārniņu jumta apakšdaļa ar sijām un uguns draudēja pārsviesties uz zvana konstrukcijām. Zvans krītot izpostītu visu baznīcu. Baznīcu steidzās glābt draudze, kā arī Višķu un Daugavpils 25 brīvprātīgie ugunsdzēsēji ar divām automašīnām. Liesmas izdevās apslāpēt pēc 4 stundām. Pēc ugunsgrēka baznīca tika atjaunota.

Pēc altāra uzstādīšanas Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā. Višķu pagasts, ~ 1930

Ugunsgrēks Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, 1939. gada 27. junijs

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīca celta Broņislava Veržbicka vadībā

prāvesta

1910 Ap 1910. gadu Hoftenbergā [Naujenes pagasta Kraujas ciemā] tika uzcelta Hoftenbergas jeb Kalnu muižas jaunā ēka un ap to ierīkots skaists parks. Muiža piederēja Marianam Šahno [poļu: Marian Szachno], kurš bija precējies ar Mariju Montvilnovu [poļu: Maria Montwiłłówną] no Lietuvas. Šahno – poļu izcelsmes muižnieku dzimta, kura ir minēta Krievijas impērijas kopējā muižnieku dzimtu Ģerboņu grāmatā.

Hoftenbergas muižas ēka bija eklektisma arhitektūras piemineklis, kurā atbalsojās vēlīnā baroka un agrīnā klasicisma paraugi. Ārēji efektīga, nelielā celtne, kas tapusi kā Mariana Šahno rezidence, pavisam maz līdzinājās Latvijas kungu mājām. Smagiem rustiem rotāta kubiska silueta celtne, kuras fasādēs bija atrodami apaļi medaljoni un interesanti logailu ierāmējumi, vairāk līdzinājās Ziemeļeiropas agrīnā, barokāla klasicisma piļu miniatūrai kopijai, kas tikai pārpratuma dēļ nokļuvusi Latgales muižā.

Sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu muižas iekštelpu apdare netika pabeigta. Pēc Mariana Šahno nāves muižu mantoja vecākais brālis Bogdans Šahno, kurš nevarēja uzturēt 50 ha lielo saimniecību paralēli savai Juzefovas muižai, tāpēc Hoftenberas muiža tika pārdota. 1934.-1935. gadā Hoftenbergas muižas zemi savā īpašumā ieguva J. Velkme, kurš saimniekoja līdz Latvijas okupācijai un tad devās bēgļu gaitās uz ASV.

Skats uz Hoftenbergas jeb Kalnu muižas ēku.

Naujenes pagasts. Krauja, 1914

1911. gadā Dvinska tika izvēlēta par Pirmā [un vienīgā] Viskrievijas vecticībnieku – pomoriešu tautas izglītības kongresa norises vietu, bet Dvinskas apriņķa Maļinovkas pagasta Meļnicas sādžas [mūsdienās Daugavpils novads, Biķernieku pagasts], zemnieks Mihails Jermolajevs tika ievēlēts par kongresa priekšsēdētāju. Kongresā piedalījās 90 dalībnieki no dažādām Krievijas Impērijas apdzīvotām vietām, starp tiem arī vietējie vecticībnieki no Dvinskas, Grīvas, Nīderkūniem un Kalkūniem.

Kongresa laikā tika iezīmēts svarīgs vecticībnieku apgaismības jautājumu loks: skolu atvēršana pomoriešu kopienās, skolotāju kursu nepieciešamība, muzeju veidošana un retu kristietības liecību saglabāšana, grāmatu un brošūru izdošana, kā arī vienkāršās tautas izglītošana. Daudzus jautājumus vecticībnieku labā Mihails Jermolajevs virzīja Krievijas III Valsts domes komitejās, izsaucot lielu Polockas diacēzes pareizticīgās garīdzniecības neapmierinātību.

1911

Pirmais iskrievijas vecticībnieku – pomoriešu tautas izglītības kongress. M. Jermolajevs sēž centrā [3. no labās puses]. Dvinska, 1911

Pirmā Viskrievijas vecticībnieku – pomoriešu tautas izglītības kongresa [Dvinska, 1911] materiālu apkopojums

1912 1912. gadā vecās muižas ēkas vietā, pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta tika uzbūvēta Jaunsventes muižas kungu māja.

Pirmās grāfu Plāteru–Zībergu muižas kompleksa dzīvojamās ēkas Sventē celtas jau 1812.-1813. gadā un 19. gs. 1. pusē stādīts muižas ainavu parks. Grāfs M. K. Plāters–Zībergs pastāvīgi dzīvojis ārzemēs, tādēļ muižu ilgus gadus pārvaldīja pārvaldnieki.

1921. gadā Plāteru–Zībergu kungu mājā tika iekārtota Sventes valsts sešgadīgā pamatskola ar latviešu un poļu klases komplektiem. Vēl 1938. gadā Sventes muiža bija labi saglabājusies un šeit koncentrējās visa pagasta dzīve: te bija aizsargu nams, aptieka un ārsta dzīvoklis. Grīvas evanģeliski – luteriskā draudze ēkā noturēja savus dievkalpojumus.

Sventes pamatskola 1912. gadā celtajā muižas ēkā. Sventes pagasts, 1930. gadi

Sventes muiža jeb Jaunsventes muižas kungu māja [vācu: Swenten]. Sventes pagasts, ~1920

1913 1913. gadā zemnieka ģimenē ir dzimis tautskolotājs, vecticībnieku Baznīcas kalendāra redaktors un Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs Lavrentijs Mihailovs. Jau 7 gadu vecumā Lavrentijs kļuva par dzimtās Zastenku vecticībnieku kopienas ķesteri. Šeit, pieredzējušā garīgā tēva Feofilakta Rogozina vadībā, tika pilnībā apgūti kanonarha [reģenta] pienākumi, "balsu" dziedāšana un baznīcas dievkalpojuma reglaments. 15 gados viņš izpildīja vadošā dziedātāja pienākumus Zastenku kopienas lūgšanu namā.

Lavrentija Mihailova jaunības gadi ir saistīti ar Daugavpils un Ilūkstes apriņķa skolām, kur viņš pasniedza ticības mācību, bet 1944.-1946. gados bija tautskolotājs Daugavpils apriņķa Zaļumu pamatskolā un Vecpils nepilnajā vidusskolā.

Kā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs, L. Mihailovs vadīja Rīgas kopienas daudzveidīgo administratīvi saimniecisko darbību 28 gadus, kļūdams par Senpareizticīgās Pomoras Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas garīgo autoritāti. 30 gadu garumā Lavrentijs Mihailovs vadīja Vecticībnieku Baznīcas kalendāra izdošanu. Viņa dzīve un reliģiskā kalpošana ir saistīta ar ievērojamiem Senpareizticības darbiniekiem, zinātniekiem un apoloģētiem: I. Zavoloko, I. Vakoņju, A. Makejevu, D. Ļihačovu, M. Bražņikovu, V. Mališevu, N. Uspenski u. c.

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku priekšsēdētājs Mihailovs [1913–1985]

kopienas

Vecticībnieku baznīcas kalendārs, kura redaktors 1954.-1984. gadā bija L. Mihailovs

Vecticībnieku kopienas kalendāra izdevēju pārstāvji. No kr. p.: I. Jegorovs [Viļņa], I. Vakoņja [Rīga], M. Sergejevs [Maskava], L. Mihailovs [Rīga]

1915 1915. gada jūlijā Vitebskas gubernators apstiprināja biedrības “Saule” statūtus. Dažviet dokumentos šis laiks norādīts kā neoficiāls Latgales latviešu Romas – katoļu kultūrveicināšanas biedrības "Saule" darbības sākums. Daugavpilī 1917. gada aprīlī notika sēde, kurā Latgales latviešu apgaismošanas Romas katoļu kultūrveicināšanas biedrības "Saule" sēdē dziedāta himna "Dievs, svētī Latviju". 1926. gadā Latgales apgabaltiesas reģistr. nodaļa darīja zināmu, ka saskaņā ar Latgales apgabaltiesas 19. oktobra lēmumu, reģistrēti kultūrveicināšanas biedrības "Saule" jaunpieņemtie statūtu grozījumi un papildinājumi. Katoļu apvienība "Saule" mūsdienu Augšdaugavas novada teritorijā nodarbojās ar skolu dibināšanu, kultūras darbu, organizēja Dziesmusvētkus, Saules skolu Daugavpilī.

Katoļu kultūrveicināšanas biedrības "Saule" Kalupes nodaļas vispārizglītojošo kursu dalībnieki. Kalupe.

Stūrīšu pamatskola, 1928

1916 1916. gada 29. janvārī Krievijas imperators Nikolajs II ieradās Višķu stacijā un apmeklēja karaspēka vienības Višķu tuvumā, par ko liecina ieraksts viņa dienasgrāmatā un fotogrāfijas no notikumu vietas [Fotogrāfiju autors fotoateljē "К.Е. фон Ган и К", kurai piederēja izņēmuma tiesības fotografēt imperatora Nikolaja II ģimeni].

Savos memuāros Nikolajs II raksta, ka ieradies Višķos viņš tikās ar Krievijas Impērijas 5. armijas [krievu: 5-я армия] vadību un 4 verstis [4,2 km] no Višķiem pieņēma militāro parādi, kurā piedalījās vienības no visām Krievijas Impērijas 5. armijas daļām. Parādes laikā armijas daļas tika apbraukātas divas reizes. Imperators atzīmēja armijas labo sagatavotību un disciplīnu. Armijas skatē piedalījās arī 5. Krievijas Impērijas armijas komandieris – ģenerālleitnants Vasilijs Gurko, štāba priekšnieks – ģenerālleitnants J. Millers, ģenerāladjutants – grāfs V. Frederiks, imperatora konvoja komandieris, svītas ģenerālmajors – grāfs A. Grabe, 1. kājnieku brigādes priekšnieks – ģenerālmajors L. Kondratovičs. Pēc tam imperators devās uz Dvinsku, no kurienes tālāk – Polockas virzienā.

Imperatora ierašanās šajā frontes sektorā bija saistīta ar iecerētajām pārmaiņām Krievijas Impērijas bruņoto spēku vadībā – Ziemeļu frontes komandiera Nikolaja Rudzka slimības dēļ bija nepieciešamas izmaiņas Krievijas Impērijas 5. armijas komandsastāvā. Višķu tuvumā imperators tikās ar toreizējo Ziemeļu frontes pagaidu pavēlnieku Pāvelu Plevi. Turpmāk par Ziemeļu frontes pavēlnieku uz pus gadu [1916. februāris jūlijs] tika iecelts Aleksejs Kuropatkins.

Imperators Nikolajs II sēžas mašīnā, lai dotos uz Višķu staciju pēc Krievijas impērijas 5. armijas skates pie Višķiem. Starp klātesošajiem ir ģenerāladjutants – grāfs V. Frederiks.

Delaunay–Belleville markas automašīna. Pie stūres A. Kegress, 29.01.1916.

Goda sardze Višķu stacijā sagaidot Krievijas imperatoru Nikolaju II. Višķu pagasts, 29.01.1916.

Krievijas Impērijas 5. armijas skate pie Višķiem. Imperators Nikolajs II apbraukā armijas daļas. Višku apkārtne, 29.01.1916.

1917 Viens no interesantākajiem Pirmā pasaules kara stāstiem Augšdaugavas novadā ir leģenda par "Zelta kalnu", kur 1917. gadā cīnījās Sieviešu nāves triecienbataljons, kurš tika izveidots ar Krievijas pagaidu valdības rīkojumu, pēc pirmās sievietes oficiera pakapē – Marijas Bočkarjovas – iniciatīvas.

M. Bočkarjovas veidotajā bataljonā bija gan augsta ranga aristokrātiskas izcelsmes muižnieces no dižciltīgām muižnieku dzimtām, gan zemnieces un kalpotājas. Sievietes pēc tautības vairākumā bija krievietes, bet nelielā skaitā starp viņām bija arī igaunietes, latvietes, ebrejietes un anglietes. Sieviešu nāves tricienbataljoni tika veidoti propagandas nolūkos – celt patriotisko noskaņojumu frontē, kaunināt karavīrus, kuri negribēja karot. Sieviešu bataljons tika sūtīts arī kaujās, piedalījās izlūkgājienos, kā arī pienesa karavīriem kaujas laukā munīciju. Kaujās Sieviešu nāves tiecienbataljons vienmēr bija priekšējā uguns līnijā un cīnījās līdzvērtīgi vīriešiem – drošsirdīgi, vīrišķīgi, ar savu rīcību ceļot arī vīriešu pašapziņu.

Ir vairākas versijas par "Zelta kalna" atrašanās vietu Medumu pagasta teritorijā. Kā viena no tām minēta apmēram 3 km no Kurcuma [bijušā] pagasta centra Krivinišķos. Šeit 1917. gadā Sieviešu nāves bataljons tika sūtīts kaujā, jo tika uzskatīts, ka sievietes neatkāpsies un ne tikai izturēs, bet arī apturēs vāciešu virzīšanos Pēterburgas virzienā. Šajās kaujās bataljons nokļuva krustugunīs starp vācu un krievu pozīcijām un tika pilnībā iznīcināts.

Pirmā sieviete oficiera pakāpē – Bočkarjova [1889–1920].

Sieviešu triecienbataljonu izveidošanas iniciatore

Marija nāves

Vācu rezerves pozīcijas Ēģiptē [agrāk – Vilkumiests]. Medumu pagasts, 1916.-1917. gads

Vācu karavīri pie "Zelta kalna" , 1916. gada vasara

1918. gada 6. novembrī Rēzeknes rajona Maltā dzimis Antons Kosjaks – pedagogs, Višķu sovhoztehnikuma izveidotājs un direktors, Daugavpils rajona Deputātu padomes deputāts. Skolas un darba gaitas Antonam Kosjakam ir saistītas ar Višķu pagastu: absolvēta Višķu divgadīgajā dārzkopības skola [1934–1936] un Višķu dārzkopības vidusskola [1939–1942]. Kādu laiku A. Kosjaks strādāja par Maltas Mašīnu - traktoru stacijas galveno agronomu, bet 1944. gadā tika nozīmēts par Aglonas lauksaimniecības tehnikuma pasniedzēju un saimniecības pārvaldnieku. 1949. gadā A. Kosjaks tika pārcelts uz Višķu lauksaimniecības tehnikumu par direktora vietnieku mācību darbā, bet 1952. gada 28. aprīlī nozīmēts par tehnikuma direktoru. Šajā amatā A. Kosjaks nostrādāja līdz 1981. gadam, kad aizgāja pelnītā pensijā.

Starp A. Kosjaka nopelniem jāmin tehnikuma saimniecības atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, Daugavpils rajona paraugsaimniecības izveidošanu, tehnikuma pārorganizēšanu par pirmo sovhoztehnikumu Latvijā, ka arī jaunāko zinātnes sasniegumu ieviešanu mācību procesā. Uz Višķu tehnikuma bāzes tika organizēti kvalifikācijas celšanas kursi, semināri, republikāniskās un zonālās zinātniski praktiskās konferences ar Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas zinātnieku piedalīšanos. A. Kosjaka vadībā bijusī dārzkopības vidusskola pārtapa lielā mācību iestādē, kurā varēja apgūt dārznieka, agronoma un mehanizatora specialitāti.

A. Kosjaks nekad nepārtrauca savu pedagoģisko darbību: viņš pasniedza augļkopību, dārzkopību, vadīja politnodarbības un lasīja referātus. A. Kosjaks ir apbalvots ar diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem un Oktobra revolūcijas ordeni, ir saņēmis neskaitāmas pateicības un Goda rakstus.

1918

Višķu lauksaimniecības tehnikumu direktora vietnieks mācību darbā Antons Kosjaks, Višķu pagasts, 1950

Višku sovhoztehnikuma pagasts

siltumnīcās.

Višķu

Tehnikuma direktors A. Kosjaks ar audzēknēm siltumnīcās, 1950. gadi

1923. gadā tika nodibināta Salienas piensaimnieku sabiedrība, kura nomātās telpās Vecsalienā atvēra rokas pienotavu. Pienotava ar saviem ražojumiem – sviestu un sieru – apgādāja slimnīcas un garnizonu Daugavpilī. Salienas piensaimnieku sabiedrības kanceleja atradās Salienas pagasta Moderniekos.

Ar laiku Salienas piensaimnieku sabiedrība kļuva par vienu no galvenajiem piena produktu piegādātājiem Daugavpils pilsētai. Ar katru gadu pieauga piena piegādātāju skaits un līdz ar to nododamā piena daudzums sasniedza tādus apmērus, ka sabiedrība 1930. gadā aprīkoja pienotavu ar tvaika iekārtu. 1936. gadā sabiedrība apvienoja 500 saimniecības, kas pienu nodeva 10 krejošanas punktos, no tiem 7 darbojās visu gadu. No pienotavas tuvākā dzelzceļa stacija 20 km attālumā bija Daugavpils, tāpēc lielas grūtības sagādāja ražojumu transportēšana. To ievērojot, Zemkopības ministrija 1936. gada rudenī nodeva pienotavas rīcībā automašīnu un lauksaimniekiem kļuva vieglāk piegādāt saimniecības vajadzībām iepērkamo spēkbarību. Par augstākā labuma sviestu un zemākiem sviesta apstrādāšanas izdevumiem Salienas piensaimnieku sabiedrības pienotavas vadītājs Kārlis Balodis 1937. gadā saņēma Latvijas Lauksaimniecības kameras balvu – sudraba pulksteni.

Salienas piensaimnieku sabiedrības pienotava Moderniekos.

Salienas pagasts, 1939. Fotogrāfija no Andreja Grāves privātkolekcijas

1923

Govs slaukšana Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta Krogasētas sādžā. 1927. gada 28. jūnijs. Fotografēja Roberts Vītoliņš. LNVM, Neg. Nr. 8112. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

1925. gadā Latvijas Republikas iekšlietu ministrs apstiprināja 103 pagastiem jaunus nosaukumus. Daugavpils apriņķī pārdēvēja vairākus pagastus: Grāveru par Aulejas, Izvoltas par Izvaltas, Kolupes par Kalupes, Maļinovas par Naujenes, Izabelinas par Skaistas un Mežmuižas par Vipes. Jāatzīmē, ka pagastu skaits palika gandrīz nemainīgs, tomēr pagastu administratīvās robežas turpmākos gadus vairākas reizes tika grozītas ar mērķi izveidot lietderīgāk pārvaldāmu teritoriju, noapaļot robežas, kā arī likvidēt nevēlamus robežu grozījumus, kas bija veikti iepriekšējos gados.

Saeimā tika pieņemts lēmums par nelatvisku un vienādu pagastu nosaukumu izskaušanu, tāpēc 1925. gadā krieviskais Maļinovas pagasta nosaukums tika nomainīts uz Naujenes pagasta nosaukumu.

1928.-1929. gadā Latgales apgabaltiesā tika iztiesāta vesela sērija lietu par Naujenes pagasta valdi, no kuras locekļiem jau ceturto valdes sastāvu nosūtīja uz cietumu un labošanās iestādēm. Šai sakarā var minēt sekojošu piemēru – pagasta valdes priekšsēdētājam Jefimam Jackevičam un viņa darbvedim Aleksandram Lauram 1928. gadā tika noteikts 1,5 līdz 2 gadi ilgs cietumsods par dažāda veida viltojumiem, nepareiziem apliecinājumiem, pagasta pašvaldības naudas un sēklas aizdevumu summu piesavināšanos un safabricētām finansu ministrijas aizdevumu parādzīmēm. Problēmas Naujenes pagasta administratīvajā pārvaldē brīvvalsts laikā var skaidrot ar biežo darbinieku maiņu, proti, Naujenes pagastā nebija amatpersonu, kuras būtu nostrādājušas pašvaldībā ilgus gadus.

Daugavpils apriņķa Naujenes pagasta valdes darbinieki pie valdes ēkas 1920. gados. Meļņica [mūsdienās Biķernieku pagasts]

1925

Latvijas kartes fragments. J. Rozes izdevniecība Rīgā, 1921

1926 1926. gadā Salienā tika izrādīta Jāņa Jaunsudrabiņa luga "Jo pliks, jo traks". Runājot par rakstnieka dzīvi un literāro darbību, nevar nepieminēt, ka viņš bija biežs ciemiņš Vecbornes skolā. Kādu laiku [1926–1937] J. Jaunsudrabiņš ar tuvu draugu [rakstnieku Jāni Sudrabkalnu] bieži ciemojās pie radinieces Minnas Prauliņas "Braģišķu" mājās Krāslavas novada Kaplavas pagastā, kur tapa romāns "Augšzemnieki" un daļa no grāmatas "Neskaties saulē". No "Braģišķu" mājām rakstnieks gājis uz Borni – Vecbornes sešklasīgo skolu, kur viņa meitas Lilijas režijā, un ar pašas piedalīšanos lomās, vietējie pašdarbnieki iestudēja J. Jaunsudrabiņa komēdiju "Jo pliks, jo traks". Lugai Vecbornē bija lieli panākumi un tā guva popularitāti tuvākajā apkārtnē. Īpaši ar lielu sirsnību radošais kolektīvs ar J. Jaunsudrabiņu un J. Sudrabkalnu priekšgalā tika uzņemts 1926. gadā Salienas pamatskolā. Rakstnieks bieži mēroja taisno ceļu no Bragišķām, lai tiktos gan ar skolēniem un skolotājiem, gan ar pašdarbniekiem. Savukārt skolotāji pa šo ceļu gāja uz Bragišķām, lai paciemotos pie viņa.

Otrajā zirgu pajūgā - rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ar sievu Elizabeti, [kopā ar Vecbornes pašdarbniekiem] ceļā uz Salienas pagastu, lai piedalītos savas lugas "Jo pliks, jo traks" izrādē. Pirmā pajūga vidū – tuvs J. Jaunsudrabiņa draugs, dzejnieks Jānis Sudrabkalns.Salienas apkārtne, 1926. [Latvijas Nacionālā arhīva krājums LNA_KFFDA_F1_4_156160]

Latviešu rakstnieks, gleznotājs, grāmatu ilustrators un viens no pirmajiem latviešu mākslas teorētiķiem un kritiķiem Jānis Jaunsudrabiņš [ 1877–1962]

1927. gadā novada teritorijā tika organizēta Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes etnogrāfiskā ekspedīcija, kuras priekšvēsture meklējama 1923. gadā, kad Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu "Par pieminekļu aizsardzību". Uz likuma pamata Izglītības ministrijas pakļautībā izveidoja Pieminekļu valdi, kurai bija jāapzina un jādokumentē aizsargājamie pieminekļi – aprakstot, fotografējot, uzmērot un uzzīmējot, veidojot pieminekļu arhīvu, nodrošinot objektu pārskatāmību, kā praktiskiem aizsardzības nolūkiem, tā zinātniski pētnieciskiem mērķiem. Viens no likuma pantiem paredzēja organizēt ekspedīcijas, tāpēc Pieminekļu valde plānveidīgi organizēja arheoloģiskās, arhitektoniskās un etnogrāfiskās ekspedīcijas. Kopumā 1924.-1944. gadu laikā uzņemti apmēram 53 600 foto negatīvi.

1927. gadā etnogrāfiskā ekspedīcija ģeogrāfiski aptvēra mūsdienu Augšdaugavas novada Naujenes, Višķu, Līksnas, Kalupes un Skrudalienas pagastu teritoriju. Ar vizuālu liecību starpniecību mērķtiecīgi un objektīvi tika dokumentēts tradicionālais 20. gs. sākuma dzīvesveids. Fotogrāfiju negatīvi glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcijā. Kolekcija ir unikāla ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules kontekstā kā kvalitatīvs un profesionāls piemērs šādu pētījumu veikšanā un 20. gs. sākuma dzīvesveida atspoguļojumā.

Daugavpils apriņķa Višķu pagasta Mazuļu [Mozuļu] sādžas iedzīvotāji.

1927. gada 14. jūnijs. Fotografēja: Vitolds Krustāns. LNVM Neg. Nr. 7028 – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

1927

Linu sukāšana Daugavpils apriņķa Kalupes pagasta Rudānu sādžā. 1927. gada 12. augusts. Fotografēja: Teodors Dumpis. LNVM Neg. Nr. 8195 - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

Iedzīvotāji pie dzīvojamās mājas [ēka fotografēšanas brīdī 70 gadus sena] Daugavpils apriņķa Naujenes pagasta Koroļevščinas sādžā. 1927. gada 11. jūlijs.

Fotografēja: Vitolds Krustāns. [LNVM Neg. 7090. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija]

1928 Latvijas mežu darbinieku biedrība, tās nodaļas un biedri bija pirmie, kas 1928. gadā ierosināja Mežu dienu ideju un sāka to popularizēt tautā, sarīkojot pirmās mežu dienas pagastos. Plaši Mežu dienas tika rīkotas arī Daugavpils apriņķī ar mežu resora darbinieku, vietējo organizāciju un skolu aktīvu piedalīšanos. Kopš 1935. gada tās notika zem K. Ulmaņa protektorāta.

1935. gada maijā Naujenes pagasta Meža dienu komiteja iestādīja pie Jezupovas baznīcas 23 ošus un 1 ozolu. Pie Naujenes pagasta nama tika iestādīti 18 oši, 44 bērzi, 10 ozoli. Stādīšanā piedalījās vietējie aizsargi, skola, pagasta pašvaldība, baznīcas pārvalde un sabiedriskās organizācijas. Pie Ciršu skolas tika iestādīts egļu dzīvžogs 150 m garumā, turpat iestādīta arī 15. maija bērzu birze ar 120 bērziem. Daugavpils virsmežzinis Naujenes pagasta iedzīvotājiem izsniedzis no mežniecības lielāku skaitu koku apstādījumiem.

1937. gadā Skrudalienas pagastā atjaunoti iepriekšējo gadu stādījumi un turpināts veidot aleju uz ceļa Grīva Kaplava – Polijas robeža, iestādot 60 liepiņas, bez tam pie kapiem 60 m garumā iedēstīts eglīšu dzīvžogs.

Stādīšanā piedalījās Raiņa pamatskolas skolotāji un skolēni, vietējais mazpulks, Skrudalienas pagasta valdes loceklis A. Novickis ar 4 strādniekiem un Grīvas virsmežniecības 3. iecirkņa mežniecības mežsargs J. Platcis, kopskaitā apmēram 130 personas.

1938. gadā Naujenes pagastā iestādīti 134 koki [to starpā 67 augļu koki], 467 krāšņuma krūmi un ogulāji, 495 m dzīvžoga. Līksnas pagastā – 1111 koks [to starpā 431 augļu koks], 179 krāšņumu krūmi un ogulāji.

Višķu pagastā – 1052 koki [to starpā 233 augļu koki], 124 krāšņuma krūmi; Kalupes pagastā – 997 koki [to starpā 116 augļu koki], 175 krāšņuma krūmi un ogulāji.

Mežciema, Vasargaliešu, Medupes, Greižu, Amuļu un Kalupes pamatskolas iestādījušas 837 kokus, 319 augļukokus, 145 krāšņuma krūmus un 143 ogulājus, pie kam rosīgākās no tām bijušas Mežciema un Vasargaliešu pamatskolas.

Mežā dienu mērķis bija plašāk apgaismot mežu audzēšanas, kopšanas, saudzēšanas ideju un nozīmi, it īpaši to attiecinot uz privātiem mežiem, dot praktiskus norādījumus mežu kultivēšanā, kā arī pievērst sabiedrības vērību mežu estētiskai nozīmei, veicinot māju apkārtnes izdaiļošanu, ierīkojot apstādījumus pie sabiedriskām organizācijām, pagasta namiem, skolām un citām ēkām. Apstādījumu ierīkošanai, mežu dienests deva stādāmo materiālu par brīvu.

Meža dienas Naujenē pie jaunuzceltā pagasta nama. Naujenes pagasts, 1935

Meža dienas Zvoniškos. Piedalās 347. Birznieku mazpulks [?] Laucesas pagasts, 1936

Apstādījumu veidošana [Meža dienas] pie ceļa uz Zvonišķiem, netālu no Jefremovkas krievu 4 klašu pamatskolas. Piedalās 347. Birznieku mazpulks [?] Laucesas pagasts, 1936

Lai kontrolētu piešķirto Valsts Zemes bankas aizdevumu un pabalstu izlietojumu, regulāri tika veikti bankas inspekcijas braucieni pa visu Latviju, apmeklējot jaundibinātās saimniecības un bankā apdrošinātos objektus. 1929. gadā Valsts Zemes bankas pārstāvji devās braucienā pa Latgali.

Starp pārbaudāmajiem objektiem bija Naujenes pagasta Melderišķu ūdensdzirnavas. Objektu pārbaudīt ieradās bankas padomes valdes loceklis, agronoms Kārlis Ulmanis, agronoms Vilis Gulbis un bankas pārvaldnieks Hugo Dzelzītis.

K. Ulmaņa vizīte uz ilgu laiku palika vietējo iedzīvotāju atmiņās, it īpaši fakts, ka brauciena dalībnieki tikuši cienāti ar pašaudzētām zemenēm.

Jāatzīmē, ka noslēdzoties Pirmajam pasaules karam un Latvijas Neatkarības karam, Latvijā tika īstenota radikāla Agrārā reforma [1920–1937], kura paredzēja muižu zemju, ēku, inventāra, lopu konfiskāciju un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā, sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem.

Valsts rūpējās par to, lai lauku dzīve tiktu pēc iespējas ātrāk atjaunota. 1920. gadu sākumā daudzām karā izpostītajām saimniecībām valdība piešķīra pabalstus, labības sēklas. 1922. gadā tika nodibināta Valsts Zemes banka, kurā varēja saņemt ļoti izdevīgus aizdevumus ēku būvēm, dzīvā un nedzīvā lauksaimniecības inventāra iegādei. Līdz 1925. gadam par aizdevumiem jaunsaimniecībām procentus nerēķināja, izņemot 1 % bankas izdevumu segšanai. 1925. gadā banka sāka pārvest izsniegtos īstermiņa aizdevumus uz ilgtermiņa aizdevumiem pret nekustamā īpašuma ķīlu. Jaunsaimniecību izpirkšanas maksas un aizdevumi ēku būvei bija jāmaksā 4 % gadā un jāatmaksā 41 gada laikā. 1924. gadā pieņēma likumu par kredītiem lauku būvniecībai, kurus daļēji dzēsa, ja ēkas tika būvētas no ugunsdrošiem materiāliem.

1929

Valsts Zemes bankas pārstāvji Naujenes pagasta Melderišķu ūdensdzirnavu saimnieku zemeņu dārzā. No kreisās: 2. bankas padomes valdes loceklis, agronoms Kārlis Ulmanis, 4. bankas padomes valdes loceklis, agronoms Vilis Gulbis.Naujenes pagasts. Melderišķi, 1929. [Latvijas Nacionālā arhīva krājums LNA_KFFDA_F1_11_12_A46]

Valsts Zemes bankas pārstāvji Naujenes pagasta Melderišķu ūdensdzirnavu saimnieku tīrumā. No kr. p.: 4. - bankas padomes valdes loceklis, agronoms Kārlis Ulmanis. Naujenes pagasts.

Melderišķi, 1929.

[Latvijas Nacionālā arhīva krājums LNA_KFFDA_F1_11_11_A46]

Valsts Zemes bankas apskates – inspekcijas brauciena laikā vieglo automobiļu kolonna pie Naujenes pagasta Melderišķu ūdensdzirnavām.

Melderišķi, 1929. [Latvijas Nacionālā arhīva krājums. LNA_KFFDA_F1_11_14_A46]

1930 Pirmā pasaules kara laikā, artilērijas apšaudē tika sagrauts Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas kreisais tornis un ērģeles. 1920. gados baznīca tika atjaunoja, bet lēmumu par jaunu ērģeļu būvi Līksnas baznīcā draudze pieņēma 1930. gadā. Tas nebija viegls lēmums, jo ērģeļu būvei vajadzēja daudz naudas. Draudzes priestera Jāzepa Kalniša vadībā tika noslēgts līgums ar V. Bernacka ērģeļu firmu Varšavā [Polija], kur tika izgatavotas 1200 ērģeļu metāla detaļas – stabules. Koka konstrukcijas – skaistais kokā grieztais prospekts – tika izgatavotas uz vietas Līksnā. Jaunās 42 tūkstošus latu vērtas ērģeles tika uzstādītas 1931. gadā. Ērģeļu atklāšana izvērtās par vērienīgiem svētkiem ne tikai Līksnā, bet visā Latgalē. Uz saviesīgo pasākumu ieradās Daugavpils Tautas konservatorijas direktors un ērģeļu klases profesors Nikolajs Vanadziņš un profesors Rutkovskis no Rīgas. Svētkos uzstājās Līksnas baznīcas draudzes koris. Tā laika presē tiek atzīmēts, ka 1930. gados dziedāšana Līksnas baznīcā sasniedza savu spožāko virsotni.

Pie Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas. Vaikuļāni, Līksnas pagasts.

1930. gadu sākums [?]

Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas draudzes koris. Līksna, 1924

Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas iekšskats Vasarsvētku mises laikā.

Vaikuļāni, Līksnas pagasts. 20. gs. 20. - 30. gadi

1931 1931. gada 13. janvārī no Višķu, Izvaltas un Naujenes pagasta teritorijām atdalīja vairākas sādžas un tika izveidots Biķernieku pagasts. Tajā ietilpa 19 sādžas no Višķu pagasta, 11 no Naujenes un 10 no Izvaltas pagasta, pavisam 40 sādžas ar 4578 iedzīvotājiem. Daugavpils apriņķa valde lūdza Iekšlietu ministriju nozīmēt Biķernieku pagastam 1 vecāko un 1 jaunāko policijas kārtībnieku.

Jaunā pagasta pašvaldība sāka darboties 1. aprīlī. Pie pagasta valdes tika atvērta Biķernieku pagasta dzimtsarakstu nodaļa, kura bija pakļauta Daugavpils 3. iecirkņa miertiesnesim. Biķernieku pagasta platība tajā laikā bija 84,6 kv. km.

1937. gadā pagastā dzīvoja 5238 iedzīvotāji [2,4% latviešu un 97,6% krievu tautības.

Pēdējie pēc ticības sadalās: ~ 8% pareizticīgo un 92% vecticībnieku]. Vasarā iedzīvotāju skaits stipri samazinājās, jo apmēram 30% vīriešu kārtas iedzīvotāju izbrauca uz Vidzemi un Zemgali peļņā būvniecības darbos.

Pagastā darbojās viena 2. pakāpes jauktu tautību pamatskola, viena 2. pakāpes krievu pamatskola un četras 1. pakāpes krievu pamatskolas, kuras apmeklēja 1041 bērni.

Mācības pasniedza 23 skolotāji. Divas skolas atradās pagasta pašvaldībai piederošajās telpās, bet četras – īrētās telpās. Pagastā darbojās Tautas labklājības ministrijas algots rajona ārsts, bet par saviem līdzekļiem pagasta pašvaldība uzturēja vēterinārfeldšera punktu.

Biķernieku skolas skolēni.

Biķernieku pagasts, 1934

Biķernieku pagasta valde un tehniskie darbinieki. Biķernieki, 1936[7?]

Vīrieši [vecticībnieki] no Biķernieku pagasta Reinišķu sādžas peļņas darbos [piedalījās Brīvības pieminekļa un ēku celtniecībā].

Rīga, 1930. gadi

Spirta ražošana senos laikos bija muižnieku privilēģija – katrā lielākā muiža bija sava degvīna dedzinātava. Pēc agrārās reformas daļa spirta dedzinātavu palika bijušo muižas īpašnieku rokās, bet daļa pārgāja citu privātu personu īpašumā. Muižnieka Bogdana Šahno Juzefovas muižas zirgu stallis tika pārdots vietējam ebrejam Nahamķesam, kurš 1932. gadā tajā izveidoja spirta brūzi un spirta dedzināšanai izmantoja kartupeļus.

1939. gadā tika nodibināta Latgales Lauksaimniecības centrāla kooperatīva spirta dedzinātava. Naujenes pagasta valdes namā notika kopdedzinātavas 1. biedru kopsapulce, kurā piedalījās 14 pārstāvji no vietējām pagastu pašvaldībām, sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām. Kopsapulce nolēma pirkt Naujenes veco spirta dedzinātavu un iekārtot to pēc jaunlaiku prasībām vai arī, sarunu neveiksmes gadījumā ar dedzinātavas īpašnieku, celt Naujenes apkārtnē jaunu, modernu spirta dedzinātavu. Kā sabiedrības darbības iecirknis tika noteikts Naujenes, Višķu, Biķernieku, Izvaltas, Līksnas, Krāslavas, Kalupes, Kaplavas, Skrudalienas un Salienas pagasti.

Kopdedzinātavas noorganizēšanai līdzekļus paju veidā uzņēmās sagādāt minētās pašvaldības, vietējās sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas un arī paši lauksaimnieki – kartupeļu audzētāji. Daļu līdzekļu aizdevuma veidā deva Valsts Zemes banka. Valdēvpar priekšsēdētāju ievēlēja Naujenes pagasta vecāko V. Ruklīšu, par locekļiem – Višķu draudzes mācītāju A. Skromani, Līksnas pagasta vecāko J. Jukšu, Izvaltas pagasta vecāko A. Suveizdu un Biķernieku pagasta valdes locekli J. Ivanovu. Revīzijas komisijā ievēlēja Višķu dārzkopības skolas priekšnieku E. Saliņu, Naujenes pagasta valdes sekretāru P. Šurku un lauksaimnieku J. Agafanovu.

Kopumā spirta brūzis staļļu ēkā darbojies 14 gadus. 1941. gadā, ienākot Padomju Armijai, spirta brūzis tika slēgts. Otrā pasaules kara laikā ēka daļēji cieta ugunsgrēkā. Pēc kara spirta brūzis tika atjaunots un darbojās trīs gadus. 1949. gadā bijušajā uzņēmumā tika ierīkota kolhoza ferma, bet spirta brūža aprīkojums tika izvests uz dažādām Latvijas rūpnīcām.

1932

Juzefovas spirta brūža ēka. Naujenes pagasts, 2007

Skats uz Juzefovas muižas zirgu staļļiem.

1927. gada 10. augusts. Fotografēja: Vitolds Krustāns. LNVM Neg. Nr. 7128 – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcija

1933 Latvijas brīvvalsts laikā pašvaldību uzdevumos ietilpa pašvaldības vajadzībām atbilstošu pagasta centru [ar pagasta namu] iekārtošana. Valdība uzskatīja ka, pagasta namu un to telpu stāvoklī izpaudās pašvaldību amatpersonu un darbinieku darbības raksturojums. Tādēļ 1933. gadā blakus Daugavpils - Krāslavas ceļam tika uzsākta jaunā Naujenes pagasta nama celtniecība, kas tika pabeigta 1935. gada rudenī.

Pagasta nama iesvētīšana izvērtās par lielu notikumu.

Jau vairākas stundas pirms svinību sākuma pie pagasta nama sāka pulcēties vietējie iedzīvotāji. leradušies bija veci un jauni, no tuvienes un tālienes, lai būtu klāt svinīgā brīdī, kad iesvētīs pašu rokām celto pagasta namu.

Svinībās ieradās Daugavpils apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis R. Bangerskis, Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājs un Latviešu biedrības priekšnieks A. Kociņš, Zemgales divizijas štāba pulkvedis Bubinduss, Daugavpils apriņķa priekšnieks D. Silavs, kara apriņķa priekšnieks pulkvežleitnants Drenķis, Daugavpils pilsētas valdes loceklis Endzeliņš, Daugavpils apriņķa lauku pašvaldību vecākais A. Švirksts un daudzu citu Daugavpils iestāžu vadītāji. Augstos viesus pie goda vārtiem, kurus rotāja uzraksts - "Lauku sētām gaismu rādīt, vienotībā tautu vadīt", sagaidīja Naujenes pagasta valdes, padomes un pagasta tiesas locekļi un aizsargu goda sardze. Jauncelto pagasta namu iesvētīja Jezupovas katoļu draudzes mācītājs I. Broks. Pārskatu par nama būvi sniedza pagasta valdes loceklis Ziediņš.

Pēc tam ar runu uzstājās ģenerālis R. Bangerskis.

Naujenes pagasta nams. Pagasta valdes darbinieki. Naujene, 1935

Jaunā Naujenes pagasta nama iesvētīšana.

Svētku dalībnieku vidū Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis R. Bangerskis, Daugavpils apriņķa priekšnieks D. Silavs, apriņķa vecākais A. Švirksts, Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Kociņš.

Naujene, 1935

1934 1934. gadā uz Jezupovas [Juzefovas] draudzi atbrauca priesteris Izidors Broks, kura laikā [1934–1936] blakus vecajai koka baznīcai sāka celt jauno mūra Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu. 1934. gadā sākās celtniecības darbu sagatavošana - tika izstrādāts baznīcas makets un būvprojekts, kurš 1935. gada 16. septembrī tika akceptēts Būvniecības pārvaldē un 17. oktobrī to apstiprināja Ministru kabineta sēdē.

Baznīcu cēla no tēstiem akmeņiem, iekšpusi no ķieģeļiem, kurus sedza apmetums. Divu gadu laikā baznīca tika uzbūvēta līdz logu arkām un 29. jūnijā, Svēta Pētera un Pāvila dienā, Aglonas ģimnāzijas direktors un dekāns Aloizs Broks iesvētīja ēkas pamatus. 1940. gadā Latviju okupēja padomju karaspēks, līdz ar to celtniecība tika pārtraukta līdz 1956. gadam.

Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas būvprojekta fragments. Baznīcas sānu griezums, 1935

1936. gada 20. septembrī skaistajā Višķu ezera krastā ar vērienu notika pirmie zemnieku svētki. Višķos šajā dienā no agra rīta pulcējās vairāk kā 6000 apkārtējo zemnieku, kā arī viesi no tālienes. Kā atzīmē tā laika prese, tik lielu ļaužu pieplūdumu Višķi piedzīvoja pirmo reizi. Zemnieki ieradās, lai pēc pabeigtajiem lauku darbiem kopīgi svinētu svētkus, uzklausītu valdības pārstāvju un agronomisko darbinieku norādījumus. Visās Višķu saimniecībās plīvoja nacionālie karogi. Višķu Sv. Jāņa Kristītāja katoļu baznīcā notika svinīgs dievkalpojums, kura laikā uzstājās vietējās katoļu jaunatnes koris. Pēc dievkalpojuma pie Valsts Višķu dārzkopības un mājturības skolas goda vārtiem, kurus rotāja uzraksts "Zemkopība ir mūsu spēks un stiprums" pulcējās aizsargi, mazpulki, ugunsdzēsēji un skolu jaunatne, lai sagaidītu svētku viesus – tautas labklājības ministru V. Rubulu, Zemkopības ministrijas zemes ierīcības departamenta direktoru A. Ķuzi un Daugavpils apriņķa lauku pašvaldību vecāko A. Švirkstu.

Ministru visu pagasta iedzīvotāju vārdā apsveica pagasta vecākais A. Vembris.

Skolas pagalmā svētkus ar uzrunu un valsts himnu atklāja Valsts Višķu dārzkopības un mājturības skolas pārzinis E. Saliņš. Klātesošie trīskārtējiem "Lai dzīvo Vadonis!" saucieniem sumināja Valsts prezidentu K. Ulmani, kara ministru ģenerāli J. Balodi un valdību. Koris nodziedāja vairākas dziesmas. Sekoja aizsargu, mazpulku un ugunsdzēsēju parāde. Ministrs ar pārējiem goda viesiem iepazinās ar 120 lauksaimnieku un 5 mazpulku ražojumu izstādi. Apskates laikā notika slaucēju sacīkstes. Svētku laukumā vērtīgus priekšlasījumus par zirgkopību un kūdras izmantošanu nolasīja agronomi. Vakarā skolas zālē notika teātra izrāde "Tēvijas sargi" D. Munča režijā. Noslēgumā bija svētku balle.

1936

Valsts Višķu dārzkopības un mājturības skola. Višķu pagasts, 1940

Višķu ainava. Višķu pagasts, 1930. gadu beigas.

Fotogrāfija no Broņislavas Klagišas privatās kolekcijas

1937 1937. gada 13. maijā Naujenes pagasta Viļušu ciemā piedzima tēlniece Valentīna Zeile. Pēc Lāču skolas absolvēšanas Valentīna Zeile iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļā [1952-1957]. Studijas tika turpinātas Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā [1957–1962] pie tēlniecības vecmeistariem Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna No 1954. gada māksliniece darbojās galvenokārt stājtēlniecībā, bet kopš 1964. gada pievērsās medaļu mākslai.

Septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā Valentīna Zeile bija spilgta personība Latvijas PSR tēlotājmākslā. Vecdaugavā bija iekārtota lieliska darbnīca un izstāžu zāle, māksliniece intensīvi strādāja un saņēma valsts pasūtījumus, mākslas darbi tika augstu novērtēti. Par pagrieziena punktu biogrāfijā kļuva 1971. gads, kad ceļojuma laikā radās iespēja iepazīt Parīzi. V. Zeile atzīst: "Francija ir ierakstīta manā liktenī.

Parīze kā iepriekš nolemta pilsēta".

1982. gadā Valentīnai Zeilei izdevās pārcelties uz dzīvi Francijā. Aizbraukdama māksliniece aiz sevis atstāja atzinību, slavas auru un simtiem darbu.

Valentīnas Zeiles devums ir nenovērtējams: veidojusi vairāk kā 150 portretus un skulptūras, kā arī vismaz 200 medaļas un plaketes. Darbi eksponēti vairāk kā 80 Latvijas PSR un vissavienības izstādēs, kā arī ārzemēs [Bulgārijā, Čehoslovākijā, Kubā, Polijā, Ungārijā, Norvēģijā, Francijā un citur]. Tēlnieces darbu kolekcija ir uzdāvināta Naujenes Novadpētniecības muzejam.

Valentīna Zeile darbnīcā Vecdaugavā veido aktiera Jura Strengas bisti. Zvejas iela 28.

Rīga, 1970. gadi

Valentīnas Zeiles veidotā medaļa. Vijolnieks un diriģents Gidons Krēmers. Bronza

Valentīna Zeile savas mājas izstāžu zālē, Zvejas iela 28. Vecdaugava Rīgā, 1970. gadi

1938. gadā Naujenes pagastā tika pabeigti Spruktu Svētā Antona Romas katoļu baznīcas būvdarbi.

Spruktu baznīcu projektēja un celtniecības darbus vadīja vietējais prāvests un būvtehniķis Vaclavs Kozlovskis. Celtniecības darbi tika uzsākti vienlaikus ar Spruktu katoļu draudzes dibināšanu – 1933. gadā un 1935. gada 10. septembrī nepabeigto dievnama būvi iesvētīja Krāslavas dekāns J. Kiselis.

Spruktu Svētā Antona Romas katoļu baznīca ir taisnstūra betona ķieģeļu būve ar pusaploces apsīdu, kam abās pusēs atrodas simetriski četrstūra sakristeju jomi. Dievnama ārsienas ritmiski sadala lizēnas, starp tām izvietoti pusaploces dvīņu logi. Baznīcai ir divtorņu fasāde, torņu barokālais vainagojums veidots ķiverveida formā. Virs ieejas izbūvēta ērģeļu lukta, kurā novietots harmonijs. Centrālajam altārim izmantoti klasiska ordera elementi, tajā novietots nezināma 20. gs. meistara darbs „Svētais Antons“. Nozīmīgākais dievnama mākslas piemineklis ir 19. gs. sākumā lietais alvas relikvārijs. Spruktu baznīcas ēka atspoguļo vietējo celtniecības tradīciju īpatnību 20. gs. 1. pusē – dažādu vēsturisko stilu elementu eklektisku apvienošanu.

Spruktu Svētā Antona Romas katoļu baznīca. Naujenes pagasts, 1939

1938

Spruktu Svētā Antona Romas katoļu baznīca.

Naujenes pagasts, 1970

1939 19. gs. beigās Dvinskas apriņķa iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zemkopība. Saimniecību zemes platība caurmērā bija 4-10 ha, tādēļ, kā blakus nodarbi lauksaimniecībai, iedzīvotāji jau no seniem laikiem izvēlējušies akmeņu apstrādāšanu. Akmeņus vietējie akmeņkaļi ņēma no laukiem un Daugavas krastiem - pie Krāslavas, kā arī Izvaltas, Biķernieku, Naujenes un Višķu pagastos.

Par galveno akmeņkalēju centru izveidojās Izvaltas stacija, no kuras gadā nosūtīja 150 vagonus kaltu akmeņu. 1939. gadā nodibinājās Izvaltas akmeņkalēju sabiedrība, kas atradās Amatniecības kameras pārraudzībā. Tā bija ražošanas kopdarbības sabiedrība, kurā bija apvienoti Daugavpils apriņķa Izvaltas, Biķernieku, Naujenes, Višķu un Krāslavas pagasta akmeņkalēji. Sabiedrības biedri pārstrādāja vietējos laukakmeņus ēku un tiltu būvēm, ceļu apmaļu akmeņos un rindakmeņos. Galvenie apstrādāto akmeņu pircēji bija galvaspilsēta Rīga, Jūrniecības, šoseju un zemes ceļu departaments.

Izvaltas pagasta Markovas sādžā izslavēta bija akmeņkalēju Kurpenieku [Kurpenīks, Kurpnīks, Kurpenieks] dzimta, kurā pieci brāļi nodarbojās ar akmens apstrādāšanu.No šīs akmeņkaļu dzimtas nāk Latgales tēlnieks Antons Kurpenieks [1911–1989]. Daudzus gadus viņš strādāja profesoru K. Zemdegas, E. Meldera un visvairāk T. Zaļkalna tiešā vadībā. Kopš 1947. gada A. Kurpenieks piedalījās izstādēs un veidojis daudzus portretus: "Arta", "Visvaldis" [1958], dzimtās Latgales dziesminieka A. Jurdža portretu, A. Matrosova portretu [1968] u. c.

Latgales tēlnieks no Markovas sādžas Antons Kurpenieks [1911–1989]

Raunas Brīvības piemineklis – tēlnieka Kārļa Zemdegas un viņa palīga – akmeņkaļa Antona Kurpenika kopdarbs, 1933

1940. gada 16. jūnijā Dau­gavpils Stropu estrādē notika Latgales Dziesmu svētki, kuros tika pārstāvēti arī kori no mūsdienu Augšdaugavas novada teritorijas.

Dziesmusvētku dalībnieku vidū bija arī Naujenes tautskolas skolotāja Anfima Udova vadītais Jezupovas Latvijas katoļu jaunatnes biedrības jauktais koris.

Anfims Udovs dzimis 1914. gada 3. septembrī. Viņa bērnība tika pavadīta Borovkā, saimniecībā "Ūdri" [Skrudalienas pagastā], kur tēvs Kuzma Udovs ar vecticībniekiem raksturīgo strādīgumu, apsaimniekoja 15 ha lielu saimniecību. Pēc Daugavpils Valsts skolotāju institūta absolvēšanas 1936. gadā Anfims Udovs aktīvi iesaistījās Latgales skolu darbā. Viņš strādāja Grāveru, Tirzas, Naujenes, Vecpils un Višķu skolās. No 1946.-1948. gadam A. Udovs strādāja krievu Vecpils nepilnajā vidusskolā par direktoru. Ārpus skolas darba Anfims Udovs aktīvi piedalījās pagasta sabiedriskajā dzīvē. Viņš spēlēja ģitāru un akordeonu, skolā diriģēja kori un veidoja teātra uzvedumus. Vairākkārt A. Udovam tika izteikta atzinība par labu skolēnu kolektīvu priekšnesumu sagatavošanu un izpildījumu vietējā un valsts mēroga skatēs. 1940. gadā A. Udovs uzņēmās sagatavot Dziesmusvētkiem arī Jezupovas Latvijas katoļu jaunatnes biedrības jaukto kori, jo labi pārzināja latviešu, latgaliešu un krievu kormūziku. Par aktīvu piedalīšanos dziesmu svētku organizēšanā 1950. gadā A. Udovs saņēma Goda rakstu.

Latgales Dziesmu svētku dalībnieki – Jezupovas Latvijas katoļu jaunatnes biedrības koris, vadītājs Anfims Udovs [stāv 2. rindā 3. no labās], 16.06.1940.

1940

Vecpils skolas direktors un sabiedriskais darbinieks Anfims Udovs ar sievu Damniku [dz.

Vorobjovu], 1948

1941 1941. gada sākumā Rīgas arhibīskaps A. Springovičs par Višķu draudzes prāvestu iecēla jaunu un darbīgu priesteri Vladislavu Litaunieku [Litavnieks, Lītaunieks, Lītaunīks, Litovniks]. Līdz tam priesteris V. Litaunieks bija darbojies daudzās Latgales baznīcās un skolās [Nagļos, Rēzeknē, Jaunbornē, Spruktos, Indrā, Višķos, Krāslavā] un viņa vadībā tika pabeigtas un celtas jaunas baznīcas Latgalē.

Vladislavs Litaunieks piederēja pie tā laika Latvijas jaunās paaudzes priesteriem – nacionālistiski noskaņots, aktīvs, darbīgs, uzticamības persona un paraugs. Priesteris bija arī kapelāns Latvijas pierobežas aizsargiem, aizsargu organizācijas biedrs, darbojās "Katoliskās jaunatnes savienībā".

Jaunajai komunistiskajai varai Vladislavs Litaunieks ar savām aktivitātēm un aicinājumiem nepakļauties padomju varai [aģitāciju pret nedemokrātiskajām 1940. gada vēlēšanām] ļoti nepatika. Tāpēc čeka nolēma viņu iznīcināt.

1941. gada 23. martā prāvests ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi palīdzēt tās prāvestam Kazimiram Strodam novadīt gavēņa rekolekcijas. Izbraukšanas brīdī un vēlāk Višķu stacijā viņam sekoja čekas ierēdņi, vilcienā viņš tika apcietināts. 1941. gada 21. jūnijā Daugavpils cietumā prāvestu Vladislavu Litaunieku par "valsts nodevību" un "kontrrevolucionāru" darbību notiesāja uz nāvi ar mantas konfiskāciju. Kaut arī nāves soda pārsūdzībai bija paredzētas 5 dienas, priesteris tika nošauts 1941. gada 24. jūnijā.

Priesteris Vladislavs Litaunieks [1909–1941]

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca pedējā Vladislava Litaunieka kalpošanas vieta

Priesteris V. Litaunieks pie Spruktu baznīcas.

Naujenes pagasts, Sprukti, 1937/1938

1944 1944. gada 22. jūlijā Dvinskas apriņķī pie Maļinovkas [mūsdienās Malinovas ciems, Augšdaugavas novads] norisinājās viena no ievērojamākajām Otrā pasaules kara tanku kaujām. Kauju pie Maļinovkas vēsturnieki salīdzina ar slaveno 1944. gada 13. jūnija kauju par Normandijas ciematiņu Viller – Bokāžu. Tāpēc bieži vien kauju pie Maļinovas dēvē par "Viller – Bokāžas krievu versiju".

Kauju vadīja vācu tankists, oberleitnants Otto Kariuss [vācu: Otto Carius]. Vācu smago tanku Panzerkampfwagen VI "Tiger" uzbrukums bija negaidīts un zibens ātrs. Pēc vācu liecībām kaujā tika iznīcināti 17 padomju tanki "Josifs Staļins" un "T–34".

Leģendārā kauja atspoguļota vācu oberleitnanta Otto Kariusa memuāros "Tīģeri dubļos" [vācu: "Tiger im Schlamm"].

Oberleitnants Otto Kariuss [1922–2015]

Operācija „Bagrations” Augšdaugavas novada teritorijā, 1944. gada 22. – 25. jūlijs. Baltkrievu uzbrukuma operācija „Bagrations” [1944. gada 23. jūnijs – 29. augusts] nosaukta par godu Lielā Tēvijas kara pulkvedim P.Bagrationam un ir uzskatāma par vienu no lielākajām militārajām operācijām cilvēces vēsturē.

Vācu ceļazīme Stropos [mūsdienās- Vecstropi, Naujenes pagasts] ar Osvejas, Dinaburgas, Pleskavas virzienu norādēm, 1944

1946 Kolhoza "Dzirkstele" kopskats. Dubnas pagasts, 1948. Latvijas Nacionālā arhīva krājums. LNA_KFFDA_F1_10_5357

1946. gadā Daugavpils apriņķī sāka veidoties pirmais kolhozs Latgalē. 1946. gada nogalē Višķu pagasta Dubnas ciemā [mūsdienās Dubnas pagasts] izveidojās Bicānu sādžas zemnieku iniciatoru grupa, kas 1947. gada 6. janvārī apvienojās kolhozā "Dzirkstele" – pirmajā kolektīvajā saimniecībā Latgalē. Tas bija otrais kolhozs Latvijā pēc Jelgavas apriņķa kolhoza "Nākotne" [dibināts 1946. gada novembrī].

Nosaukums "Dzirkstele" nebija nejaušs, proti, tāpat kā no V. I. Ļeņina laikraksta "Iskra" iedegās revolūcijas liesma, arī pēc pirmā kolhoza "Dzirkstele" piemēra samērā īsā laikā tika nodibināti 318 kolhozi. Tajā pašā Višķu pagastā drīzumā nodibināja vēl 2 kolhozus: 1947. gada 2. jūnijā Silavišķu ciemā sapulcējās iniciatoru grupa un organizēja kolhozu "Putj lljiča". Trešā kolektīvā saimniecība apriņķī bija kolhozs "Novij putj", kuru 1947. gada 3. jūljā organizēja Kalnavišķu sādžas zemnieki.

11. martā kolhozā "Dzirkstele" notika 2. biedru sapulce, kurā pieņēma arteļa statūtus, lēmumu par lopu sabiedriskošanu un apsprieda jautājumu par pirmo pavasara sēju kolektīvās saimniecības apstākļos.

Drīzumā par kolhoza priekšsēdētāju ievēlēja Ādamu Vaivodu – bijušo Kalupes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Kolhozā sākumā bija tikai 10 zirgi un 23 govis. Zemes platība 115 hektāri [66 hektāri aramzemes].

Višķu pagastā trīs izveidotie kolhozi kalpoja par paraugu apriņķa zemniekiem. Uz šiem kolhoziem brauca iniciatoru grupu pārstāvji no citiem pagastiem, iepazinās ar pirmajiem darbības soļiem un kolhozu saimnieciskās dzīves organizāciju.

Mehanizētā cukurbiešu novākšana kolhoza "Dzirkstele" laukā. Dubnas pagasts. 1967.

Latvijas Nacionālā arhīva krājums LNA_KFFDA_F1_4_19711

Kukurūzas skābēšana kolhozā "Dzirkstele".

Dubnas pagasts. ~ 1952. Latvijas Nacionālā arhīva krājums. LNA_KFFDA_F1_10_5333

1947 1947. gadā Vissavienības Hidroelektrostaciju projektēšanas institūtā "Hidroenergoprojekts" Maskavā tika izstrādāta pirmā koncepcija par Daugavas upes enerģijas izmantošanu, bet 1950. gadā sastādīta pirmā shēma Daugavas kompleksai izmantošanai, kurā bija paredzēja Daugavas HES kaskādes būve Latvijas teritorijā: Rīgas, Keģuma, Plaviņu, Jēkabpils un Daugavpils HES. 1974. gada 20. novembrī, balstoties uz tehniski ekonomiskā pamatojuma datiem, Daugavpils HES celtniecība [115 milj. rubļu vērtībā] tika atzīta par lietderīgu. 1979. gadā, pēc Vissavienības Hidroelektrostaciju projektēšanas institūta "Hidroenergoprojekts" būvdarbu projekta, tika uzsākts Daugavpils HES celtniecības darbu sagatavošanas posms – tika būvēta nepieciešamā infrastruktūra – piebraucamie ceļi, siltumtrase, administratīvās un dzīvojamās ēkas.

Ģeodēzisti pie Daugavpils robežas 1969. gada ziemā, dodoties noteikt Daugavpils HES būves vietu.

Fotogrāfija no Daugavas muzeja krājuma

Pirmais ekskavators, kuru no Rīgas HES mašīnu autoparka transportē uz Daugavpils HES celtniecības zonu. No kr. p.

"Daugavgesstroj" ekskavatorists N. Čapalda, būvdarbu vadītājs M. Abdulomedžidovs, autovadītājs R. Čelebijevs, 1979. gada 5. oktobris. V.Sokolova foto. Daugavas muzeja krājums Daugavpils HES celtniecības iecirknis. Sadzīves korpusa montāža, 1979. gada novembris. Fotogrāfija no Daugavas muzeja krājuma

1949 1949. gadā Kraujas ciemā [Naujenes pagasts] dibināta Daugavpils Mašīnu – traktoru stacija [MTS]. Tā tika izvietota Hoftenbergas muižas saimniecības ēkās – kūtī un piebūvēs. Kantora ēka tika iekārtota bijušajā muižas dzīvojamajā mājā. Darbu MTS uzsāka 7 traktori un dažas lauksaimniecības mašīnas. 1953.gadā tika pieņemts lēmums par tipveida MTS celtniecību. Tika uzceltas traktoru remonta darbnīcas, dzīvojamās mājas MTS darbiniekiem, kopmītnes un ēdnīca. Jaunajās darbnīcās bija dažādi cehi [virpotāju, kalēju un elektrometinātāju], kuros strādāja sava aroda speciālisti. Traktoru mazgātavā attīrīja traktoru daļas no smēreļļām un netīrumiem.

Traktoru remonts tika izpildīts daudz kvalitatīvāk, nekā vecajās darbnīcās.

Paplašinot MTS kompleksu, tika uzbūvētas garāžas [automašīnām, lauksaimniecības mašīnām, traktoriem un kombainiem] un uzcelta jauna kantora ēka. Kantorī tika iekārtoti direktora, inženiera, agronoma un grāmatvežu kabineti. Šajā ēkā strādāja arī pasta nodaļa. Ap bijušo Hoftenbergas muižu izveidojās Daugavpils MTS mehanizatoru ciemats.

Traktoru remontdarbnīcas. Naujenes pagasts. Kraujas ciems, 1953

Daugavpils MTS vecā kantora ēka [bijusī Hoftenbergas muiža] Naujenes pagasts. Kraujas ciems, 1949

Daugavpils MTS jaunā kantora ēka. Naujenes pagasts. Kraujas ciems, 1953

1952. gadā Daugavpils rajonā tika pabeigta Lociku militārā lidlauka būvniecība. Lidlauka būve tika uzsākta īsu brīdi pirms Otrā pasaules kara, padzenot no zemes vairāk kā 80 zemnieku no tuvējām sādžām [Lāču, Gribustu u.c.], jo viensētu zeme ietilpa plānotā lidlauka teritorijā.

Pēc kara celtniecība tika atjaunota.

Uz Locikiem tika pārbāzēts 372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulks [krievu: 372-й авиационный полк истребителей-бомбардировщиков ПВО], kurš sākotnēji bija bruņots ar propelleru lidmašīnām.

Pulks ietilpa Maskavas Pretgaisa aizsardzības apgabala sastāvā. Aukstā kara laikā Lociku lidlauks kalpoja kā 372. iznīcinātāju bumbvedēju aviācijas pulka bāze Latvijas austrumu daļā, kurā bija stacionēti padomju iznīcinātāji МиГ–23 un МиГ–27.

Piecdesmito gadu beigās Lociku ciems tika pārbūvēts atbilstoši padomju armijas vajadzībām, aizņemot vairāk kā 300 ha zemes. Garnizonā tika izvietotas trīs armijas daļas – apgādes bataljons Nr. 23450, kura pārziņā bija mājas un kazarmas; aviācijas pulks Nr. 54894, kuram piederēja lidmašīnas, un radiolokācijas daļa, kas apkalpoja drošības tehniku un Sakaru divīzija Nr. 20639. Ilgu laiku ciems bija slēgts, ar mūra sienu apjozts, militārs objekts.

372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulka lidotāji ar PSRS bruņoto gaisa spēku komandieri, galveno aviācijas maršalu Pāvelu Kutahinu. Lociki, Naujenes pagasts, ~1983

1952

Padomju Armijas daļas Nr. 23450 kazarmas ēka [pašreiz Lāču pamatskola] Lociki, Naujenes pagasts

372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulka lidmašīnas piezemēšanās Lociku lidlaukā pēc izpletņu lēcēju treniņnodarbībām. Lociki, Naujenes pagasts, 1980 gadi.

Fotogrāfija no A. Nikulina privātkolekcijas

1958. gada 14. martā, pamatojoties uz Daugavpils rajona izpildkomitējas lēmumu Nr.71, savu darbību uzsāka Daugavpils Starpkolhozu celtniecības organizācija [Daugavpils SCO], kuras izveides mērķi ir meklējami Padomju savienības realizētājā tautsaimniecības un ekonomikas politikā. Jaunizveidotajos kolhozos un sovhozos trūka tehnikas un piemēroto telpu ražas uzglabāšanai, lopu turēšanai un dzīvojamā fonda kolhozā nodarbināto personu vajadzībām. Šo problēmu risināšanai Padomju savienības republiku teritorijās tika veidotas SCO – organizācijas, kuras specializējās un veica apsaimniekošanas vajadzībām nepieciešamo kompleksu un infrastruktūras izbūvi.

Sākotnēji DSCO tika nodarbināti 90 darbinieki. Pirmie pastāvēšanas gadi pagāja ar grūtībām – no blakus esošās armijas daļas [Locikos] iepirktā nolietojusies tehnika lūza. Nepietika darbaspēka, tāpēc lielos būvobjektos piesaistīja kolhozniekus, bet vasaras periodā - studentus. Uz 1958. gada beigām ekspluatācijā tika nodotas 56 lopu, 22 teļu, 40 cūku un 20 vistu kūtis. Vēlākos gados sūdzēties par darba trūkumu SCO nevarēja – tā apkalpoja gandrīz visus Daugavpils rajona kolhozus, ar katru gadu kāpinot izpildīto darbu rādītājus. Apliecinājums tam ir arī "Celtniecības montāžas darbu plāns" katram gadam. 1971. gadā, salīdzinot ar 1964. gadu, veikto darbu izpildes apjoms pieauga teju par 300%.

Gandrīz katru gadu uzņēmums saņēma dažāda veida apbalvojumus par veiktajiem darbiem un to kvalitāti, tā darbinieki regulāri tiek sumināti kā sociālistisko sacensību uzvarētāji.

Pagājušā gadsimta 80. gados DSCO strādāja ap 500 darbinieki, organizācija rajonā būvēja lopu uzturēšanas kompleksus, novāktās ražas uzglabāšanas ēkas, veidoja ūdens apgādes sistēmas, cēla daudzstāvu dzīvojamās mājās.

1958

Starpkolhozu celtniecības galdnieku brigāde, 1963

organizācijas

Daudzstāvu [80 dzīvokļi] māja – kopmītnes SCO darbiniekiem, 1983

Kompleksa "Iskra" celtniecība, 1976

1960 1960. gadā Naujenes pagastā dzimis Anatolijs Kreipāns – viens no labākajiem Latvijas sporta žurnālistiem un komentētājiem. Gan sporta žurnālistu, gan sporta līdzjutēju vidū viņa plašās zināšanas tiek salīdzinātas ar "sporta enciklopēdiju".

1980. gadu vidū A. Kreipāns kļuva par spīdveja sacensību komentētāju vairāk kā 5000 skatītājiem Daugavpils stadionā "Lokomotīve". Pēc desmit darba gadiem "Padomju Jaunatnē" viņa pieredze un profesionalitāte tika pilnveidota strādājot laikrakstā "Vakara Ziņas", rakstot portālam "Delfi", bet tagad TVNET, vadot Radio SWH raidījumu "Vakara sporta stunda”, veidojot radio SWH sporta ziņas, komentējot sporta spēles "LTV7" kanālā, kā arī citos televīzijas kanālos. Plašs ir viņa komentējamo sporta veidu klāsts: futbols, hokejs, rokasbumba, biatlons, vieglatlētika, motokross un spīdvejs.

A. Kreipāna profesionalitātes latiņa tika pacelta maksimāli augstu 1996. gadā, kad viņš pirmo reizi devās uz Olimpiskajām spēlēm, kas toreiz norisinājās Atlantā [ASV]. Žurnālista A. Kreipāna zelta kontā ir uzskaitāmi seši Eiropas čempionāti un septiņi pasaules čempionāti futbolā, vairākas sezonas arī Čempionu līgas spēles futbolā, Eiropas un pasaules čempionāti basketbolā un handbolā, vairāki pasaules un Eiropas čempionāti vieglatlētikā, kopš 1998. gada ziemas olimpiskajām spēlēm – gandrīz visi pasaules čempionāti biatlonā.

1992. gadā, kā avīzes "Latvijas Jaunatne" žurnālists, viņš saņēma Starptautiskās motosporta federācijas [FIM] oficiāli atzītu sertifikātu – preses karti, kas dod iespēju brīvu apmeklēt jebkuru FIM rīkoto pasākumu, lai kur tas notiktu. A. Kreipāns ir pirmais Latvijas sporta žurnālists, kas tik oficiālā kārtā pagodināts starptautiskā līmenī.

2001. gadā viņš kļuva par populārāko latviešu žurnālistu Latvijas Futbola federācijas rīkotajā aptaujā, bet pirms dažiem gadiem – par labāko sporta komentētāju “Rīgas Viļņi” rīkotajā TV skatītāju aptaujā.

Kopā ar Māri Siliņu viņš ir sarakstījis grāmatu "Motosports Latvijā" [Jumava, 2003], kā arī ir rakstu autors handbola tiesneša Jāņa Ķuzuļa sastādītajai grāmatai "Rokasbumba Latvijā 1958–2008" [Valters un Rapa, 2008]. Žao Diniza Sančesa grāmatas "Kartinga rokasgrāmata" [Fiorano, 2008] latviešu izdevumam A. Kreipāns ir sarakstījis nodaļu par Latvijas kartinga vēsturi. Ar vairākiem rakstiem piedalījās grāmatā "Latvijas sporta lepnums 100", kas veltīta Latvijas simtgadei.

Anatolijs Kreipāns – viens no labākajiem Latvijas sporta žurnālistiem un komentētājiem

Laikraksta "Latvijas Jaunatne" kolektīvs.

No augšas trešajā rindā 3. no labās puses – Anatolijs Kreipāns. Māra Bērsona foto, 1991

1962 1962. gadā, ņemot par pamatu direktora Antona Kosjaka iniciatīvu, bija reorganizēts Višķu lauksaimniecības tehnikums un pēc Moldāvijas PSR parauga tika izveidots pirmais sovhoztehnikumu Latvijas PSR. Laika posmā no 1961.-1981. gadam tika uzcelti 3 graudu pirmasapstrādes punkti un noliktavas [centrā, Smaņos, Luknā], mašīnu novietnes, laukumi, garāžas, 2 mehāniskās darbnīcas Višķos un Luknā, 2 kartupeļu un sakņu glabātavas, sīpolu kalte, sauso un šķidro minerālmēslu noliktavas Smaņos, 5 liellopu un jaunlopu fermas, cūku nobarošanas komplekss "Lukna".

Tika izbūvēta nepieciešamā infrastruktūra: ceļi, asfaltēti kājceliņi, ražošanas laukumi ap noliktavām un fermām, ziemas siltumnīcu un plēvju siltumnīcu komplekss, mājlopu profilaktorijs, lopbarības sagatavošanas cehs, skābbarības torņi, tranšejas un lopbarības šķūņi.

Dzīvojamā sektorā Višķu sovhoztehnikumā tika uzceltas 8 dzīvojamās mājas, mācību un laboratoriju komplekss, pirts, sporta stadions, estrāde, ēdnīca, militārās apmācības un patriotiskās audzināšanas komplekss.

Pļavās un tīrumos tika ierīkots polderis, kultivētas ganības, nomeliorēta lauksaimniecībā izmantojamā zeme, masivizēti tīrumi, iestādīti augļu dārzi 120 ha un aveņu dārzi 35 ha platībā.

Višķu sovhoztehnikuma mācību korpuss.

Višķu pagasts, 1970. gadi

Višķu sovhoztehnikuma direktors Antons Kosjaks izvērtē kukurūzas ražu, 1960. gadu beigas

Cūku audzēšanas komplekss "Lukna"

1964 1964. gadā tika izdota latgaliešu rakstnieces Helēnas Laurinovičas – Proņevskas bērnības atmiņu grāmata "Grymstušõs saleņas" par dzīvi dzimtajās mājās Līksnas pagasta Jaunušānos. Grāmatas fragmenti tika publicēti jau 1962. gadā laikrakstā "Latgolas bolss".

Helēna Laurinoviča – Proņevska ir dzimusi Daugavpils apriņķa Līksnas pagastā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā – 1914. gada augustā viņa devās uz Pēterburgu studēt Jekaterinas 1. sieviešu ģimnāzijā. 1920. gadā Helēna Laurinoviča – Proņevska uzsāka studijas LU Lauksaimniecības fakultātē, piedalījās universitātes studentu aktivitātēs un Latgales studentu organizācijas darbībā, dziedāja universitātes korī, vasarās strādāja laukos par zemes taksatori. 1924. gadā viņa pārcēlās uz Rēzekni, kur strādāja Tautas labklājības ministrijas Sociālās apgādības departamentā par bērnu inspektori Rēzeknes un Ludzas apriņķī. Otrā pasaules kara laikā [1944. gadā] Helēna Laurinoviča – Proņevska devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk – 1950. gadā – izceļoja uz ASV. Trimdas gados Helēna Laurinoviča – Proņevska pievērsās rakstniecībai. Viņa rakstīja atmiņu stāstus un sagatavoja publikācijas savā dzimtajā līksniešu izloksnē. Atmiņu grāmatas "Grymstušõs saleņas" turpinājums "Tymsi mõkūni sasavalk" ir nepabeigts stāsts par rakstnieces dzimtajām mājām Līksnas pagasta Jaunušānu ciemā un studiju gadiem Pēterburgā Pirmā pasaules kara laikā.

Literāte, latgaliešu rakstniece Helēna Laurinoviča – Proņevska [1898–1969]

"Vokori beja klusi, tikai tolumā, nu Aizdaugovas dunēja un trycynõja gaisu lelgobolu šõvīni, un krõsainūs rakešu atblõzme puškõja debess molu vysaidõs krõsõs. Daugova rõmi tecēja…Jo na karaveiru skaneigõs vokora lyugšonas meža molā, varātu dūmõt kaut breiteņu, ka šamā klusajā saleņu dzeivē nikaidu põrmaiņu nav.

Bet reizem lidmašynas dyuce tõlumā voi ari vers golvom põrlidõja kai breinumaini dzeļža putni ar izplāstim dubultspõrnim. Tõs parõdeibas lyka zemei un gaisam nūdrebēt. Cylvāku sirdis pamyra satraukumā..."

[Tymsi mokūni sasavalk, 131. lpp]

1967 1967. gada 14. oktobrī Naujenē, šosejas Daugavpils – Krāslava kreisajā pusē, pie Naujenes astoņgadīgās skolas [mūsdienās Naujenes Novadpētniecības muzejs] tika uzstādīts un atklāts piemineklis padomju armijas ģenerālmajoram, Pirmās Baltijas frontes 4. triecienfrontes priekšniekam Jakovam Lagodjukam [1898–1944]. Pieminekli par saviem līdzekļiem uzcēla Ļeņina komjaunatnes Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas komjaunieši. Piemineklis līdz mūsdienām nav saglabājies.

Jakovs Lagodjuks – Otrā pasaules kara dalībnieks, padomju armijas ģenerālmajors, kopš 1942. gada armijas sakaru daļas ģenerālmajors, 1944. gadā – I Baltijas frontes 4. triecienfrontes priekšnieks. Viņš vienmēr atradās pirmajās pozīcijās, pārbaudot armijas sagatavotību cīņai.

Pirms izšķirošās Daugavpils atbrīvošanas kaujas [1944. gada 27. jūlijā], veicot pārbaudi, pie Naujenes parka ģenerālis J. Lagodjuks tika nāvīgi ievainots. Viņš bija viens no pirmajiem, kas apbedīts Dubrovina parkā 1944. gadā.

Padomju laikā Daugavpilī cietoksnī Jakova Lagodjuka vārdā bija nosaukta iela [mūsdienās Pirmā Oficieru iela].

Padomju armijas ģenerālmajors Lagodjuks [1898–1944]

Jakovs

1970. gada 12. augustā, piedaloties bruņotas bandītu grupas aizturēšanā Naujenes pagasta teritorijā, tika nāvīgi ievainots Daugavpils iekšlietu daļas priekšnieka vietnieks, milicijas majors Henrihs Belomestnijs [1927 – 1970]. Pēc nāves H. Belomestnijs par pašaizliedzīgu un vīrišķīgu rīcību dienesta pienākumu pildīšanas laikā, ar PSRS Augstākās padomes lēmumu, apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni [ordenis Padomju Savienībā, ko piešķīra militāro un iekšlietu struktūru darbiniekiem par nopelniem PSRS valsts drošības nodrošināšanā miera laikā].

Notikuma norises vietā – Viļušu ciemā ir uzstādīts obelisks, ko ir veidojuši Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas audēju ceha komjaunieši. Tas ir izgatvots stilizēta durkļa formā no nerūsējoša tērauda, ar reljefi veidotu G. Belomestija portretu. 1970. gada augusta notikumi ir aprakstīti R. Kovaļenko un G. Borodina grāmatā “Pēc sprieduma”.

Majora Henriha Belomestnija bēres ir palikušas laikabiedru atmiņās: "Majoru pavadīt atnāca visa Daugavpils pilsēta, transporta kustība bija slēgta. Simtiem cilvēku pulcējās pie Kultūras nama "Vārpa". Zarks tika nests līdz pat brāļu kapiem".

1970

Piemiņas vieta milicijas majoram Henriham Belomestnijam, ko ir veidojuši Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas audēju ceha komjaunieši. Naujenes pagasts, 1970. gadi Obelisks milicijas [policijas] majoram Henriham Belomestnijam, ko ir veidojuši Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas audēju ceha komjaunieši.

Naujenes pagasts, 1970. gadi

H. Belomestnija Zvaigznes ordenis]

apbalvojums

[Sarkanās

1971 Lai apzinātu kultūrvēsturiskās vērtības Daugavas senlejā, 1971.-1972. gadā tika organizēta viena no pirmajām Latvijas Vēstures institūta zinātniskajām ekspedīcijām Daugavpils HES applūdināmajā teritorijā. Plānotajā Daugavpils HES būvdarbu zonā appludināšanai bija paredzētas 80 apdzīvotas vietas, vairāk kā 2000 ha aramzemes, meža teritorijas un ūdenskrātuves zonā esošie vēstures un arheoloģijas pieminekļi. Zūdošo kultūrvēsturisko un dabas vērtību apzināšanai tika organizētas vairākas zinātniskās ekspedīcijas, kurās konstatēja 70 arheoloģijas pieminekļus, no tiem tika izpētīti tikai 24.

Augšdaugavas novada teritorijā tika apzinātas vairākas apmetnes un kapulauki Daugavas ielejas tuvumā [Mazkalānu līdzenais kapulauks, Nitišu uzkalniņkaps, Vasargelišķu apmetne] un 1985. gadā arheoloģes T. Bergas vadībā tika pētīta Slutišķu viduslaiku kapsēta un apmetne.

Latvijas Vēstures institūta Naujenes ekspedīcija no 1982. – 1989. gada strādāja Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils vietā Vecpils pilskalnā un veica izrakumus kādreizējā Dinaburgas senpilsētiņā [arheologi: Ē. Mugurēvičs [1982, 1983]; Ē. Mugurēvičs, A. Vilcāne [1984, 1985]; Ē.

Mugurēvičs, I. Ozere [1986–1989].

Skats uz arheologu bāzi pie Dinaburgas pilsdrupām.

Naujenes pagasts, 1980. gadi

Arheoloģisko izrakumu laukuma skats no ZR. Izrakumi notiek Dinaburgas senpilsētas teritorijā pils pakājē pie Daugavas.

Vecpils, Naujenes pagasts, 1980. gadi

Arheoloģisko izrakumu laukuma skats Slutišķu viduslaiku kapsētas un apmetnes teritorijā. Arheoloģe T. Berga [1.no labās p.] pie izrakumos atsegtā apbedījuma. Slutišķi, Naujenes pagasts, 1985

1973 1973. gadā Naujenē, Daugavpils – Krāslavas šosejas labajā pusē, pie Juzefovas parka [pretī pašreizējai Naujenes Novadpētniecības muzeja ēkai] Daugavpils mēbeļu kombināta jaunieši un Daugavpils augstākās kara aviācijas inženieru skolas kursanti uz mūrēta ķieģelu pamata uzstādīja obelisku. Obelisks bija veidots kā lidmašīnas spārns ar zvaigzni un varoņu fotogrāfijām. Tas bija veltīts Pirmā bombardējošā aviokorpusa bojā gājušajiem lidotājiem – 13 varoņiem [V. Colovskim, T. Gusevam, Z. Feņinam, K. Skļarenko, I. Čorņeņkijam, N. Sirčenko, P. Bibikovam [Babikovam], V. Tarasovam. A. Ļubevičam, J. Vasiļenko, I. Satorostam, P. Artjuhinam un A. Dobromislovam]. Visi lidotāji atdusas dažādos Daugavpils pilsētas un novada kapos, izņemot vienu J. Vasiļenko, kurš apbedīts Ludzas novadā [vietā, kur nokrita viņa degošā lidmašīna]. Obelisks līdz mūsdienām nav saglabājies.

Naujenes pamatskolas skolēni stāv goda sardzē pie obeliska. Naujene, ~1980. gadi Obelisks [lidmašīnas spārns] veltīts 1. bombardējošā aviokorpusa bojā gājušajiem lidotājiem. Naujene, 1973

1975 1975. gadā Daugavpilī un tās apkārtnē Latgales pagrīdes disidents Jānis Rasnačs uzsāka pirmās nevardarbīgās pretošanās akcijas. Desmit gadu garumā [1975–1985] J. Rasnačs uzdrošinājās mest izaicinājumu pastāvošajai padomju iekārtai. Darbojoties vienatnē, bez lieciniekiem, viņš rakstīja pretpadomju skrejlapas, plakātus un dedzināja padomju karogus. Savas mātes šūto sarkanbaltsarkano karogu viņš uzdrošinājās uzvilkt pie Daugavpils 6. un 8. vidusskolas, radioantenā Kalkūnos, virs Daugavpils Pedagoģiskā Institūta, Vienības nama un ugunsdzēsēju depo. Tika paveikts arī neiedomājamais – karogs tika uzvilkts virs 90 metrus augstā Daugavpils siltumstacijas dūmeņa.

Latgales pagrīdes disidenta J. Rasnača iesniegums Daugavpils politiski represēto klubam, kurā autors apraksta, kā no 1975.-1983. gadam iesaistījies pretpadomju kustībā

Disidents Jānis Rasnačs – Nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieks [1975–1985] Daugavpilī un tās apkārtnē

1979 1979. gada jūnijā Locikos tika atklāta piemiņas zīme 73. bumbvedēju pulka Pjotra Ponomarjova un Alekseja Gluhova ekipāžām kuras 1941. gada 30. jūnijā veica dubulto tarānu Lociku ciema rajonā. Pieminekli uzstādīja Vispārējās celtniecības tresta komjaunieši kopā ar Baltijas kara apgabala daļas 372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulku kareivjiem. Piemineklis tika demontēts 1993. gadā, jo pēc PSRS karaspēka izvešanas no Locikiem tā spārns tika sašauts no automātiskiem ieročiem. Sašautā pieminekļa vietā tika uzstādīts piemiņas akmens ar plāksni.

2018. gadā piemiņas akmens papildināts ar sarkanā granīta stēlu.

73. bumbvedēju pulka Pjotra Ponomarjova un Alekseja Gluhova ekipāžām veltītais piemineklis. Pie pieminekļa stāv Alekseja Gluhova sieva Vera Igora m., un dēls Genādijs Gluhovs

Piemiņas zīmes 73. bumbvedēju pulka Pjotra Ponomarjova un Alekseja Gluhova ekipāžām atklāšanas pasākums 1979. gadā. Fotografējis viens no 372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulku oficieriem.

372. pretgaisa aizsardzības iznīcinātājbumbvedēju aviācijas pulka lidotāji 73. bumbvedēju pulka Pjotra Ponomarjova un Alekseja Gluhova ekipāžām veltītā pieminekļa atklāšanas pasākumā 1979. gadā.

Uzstājas PSRS varonis, 73. bumbvedēju pulka veterānu padomes priekšsēdētājs Mihails Suhanovs Andreja d., 2. no kr. p.mojors Solodovnikovs, kurš pēc pāris dienām gāja bojā lidojumos. Atklāšanā piedalās 1941. gada 30. jūnija kara izlidojuma uz Dvinsku dalībnieks, bijušais 5. eskadriljas lidotājs Dmitrijs Daragans, Veterānu jūras aviācijas padomes loceklis Vladimirs Meļņikovs.

Augšdaugavā – Markovas un Slutišķu ciemos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sākās sabiedriskie procesi, kas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Redzot, kā tiek forsēta Daugavpils HES būvniecība, izraktas Augšdaugavas kapsētas, žurnālists D. Īvāns 1986. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēja rakstu "Par Daugavas likteni domājot", kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā un aizsāka cīņu pret Daugavpils HES celtniecību. Cīņā par Daugavas ielejas saglabāšanu iesaistījās milzīgas ļaužu masas, kas bija sākuma platforma Tautas frontei un Latvijas neatkarībai.

Pēc raksta publikācijas Latvijas Zinātņu akadēmija, Ministru padome un laikrakstu redakcijas saņēma vairāk kā 700 vēstuļu ar 30000 parakstiem, kurās sabiedrības dažādu sociālo un profesionālo grupu pārstāvji pauda savu negatīvo attieksmi pret HES celtniecību.

"1986. gadā Daugavas ielejā, kur atradās sievasmātes māja, sākās Daugavpils HES celtniecība. Ielejā bija sadzīti mietiņi, un es sapratu, ka drīz līdz tiem pacelsies ūdens. Atcerējos Staburaga appludināšanu manā bērnībā 1962. gadā, kad cilvēki brauca uz Staburagu atvadīties kā uz aizgājēja kapu. Vecāki aizveda arī mani. Pļaviņu HES celšana un Staburaga iznīcināšana bija noziegums. Toreiz sabiedrībai neizdevās nosargāt Daugavu. Bet Staburagu cilvēki atceras joprojām. Tā rēta neaizdzīst pat tiem, kas bijušo nav redzējuši.

1986. gadā, kad bedre HES dambim jau bija izrakta, sāku prātot, ko darīt.

Nejauši Nacionālajā bibliotēkā sastapos ar bijušo Ķeguma HES inženieri, enerģētikas speciālistu un rakstnieku Arturu Snipu. Sākām vākt materiālus un oktobra sākumā laikrakstam "Literatūra un Māksla" iesniedzām rakstu "Par Daugavas likteni domājot", kas vērsās pret HES celtniecību. Šķiet, neizdzīvotu, ja neizdotos apturēt HES celtniecību. Nevienas personiskās bēdas nav sāpējušas tik dziļi kā Daugavas liktenis." / Dainis Īvāns

1986

Dainis Īvāns [žurnālists, sabiedrisks un politisks darbinieks, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs]

Dainis Īvāns Slutišķu kraujas tuvumā. Naujenes pagasts, 1988

1987 1987. gada maijā, protestējot pret Daugavpils HES spēkstacijas kaskādi, 150 studenti no Baltkrievijas un Latvijas šķērsoja laivās pa Daugavu robežu, kas šķīra abas republikas un peldēja uz paredzamā katlavāna vietu. Pēc šīs akcijas Daugavpils Pedagoģiskās Universitātes studenti tika pratināti Valsts drošības komitejā. Tieši šajā laikā radās kustība, kas deva impulsu Daugavas programmai un dabas parka “Daugavas loki” izveidošanai. Drīzumā tika paziņots Mihaila Gorbačova lēmums par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu, kaut gan būvdarbos bija jau ieguldīti 20 miljoni rubļu. 1987. gada 26. oktobrī PSRS Ministru Padome izdeva rīkojumu par Daugavpils HES celtniecības apturēšanu, motivējot to ar nepieciešamību novērst lauksaimniecībā izmantojamo zemju zudumus un saglabāt šī reģiona dabas vērtības.

Daugavpils HES celtniecības projekta papildu ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes komisijas sēde Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā.

Uzstājas Bioloģijas institūta direktors G. Andrušaitis, 1986

Daugavpils HES celtniecības projekta Papildu ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes komisijas sēde Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā, 1986

Daugavpils HES celtniecības projekta Papildu ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes komisijas sēde Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā, 1986

Sākot ar 1987.-1988. gadu tika pieļauta viedokļu dažādība. Arvien brīvāki kļuva mediji [TV, radio, laikraksti un žurnāli]. 1988. gada 8. oktobrī tika dibināta Latvijas Tautas fronte [saīsināti – LTF], kas strauji kļuva par galveno sabiedriski politisko pārmaiņu virzītājspēku – tā bija nopietna, neformāla alternatīva komunistu varai.

1988. gadā Višķos, Naujenē, Ambeļos, Špoģu vidusskolā, Līksnā, Dubnā, Bebrenē un Subatē tiek veidotas Latvijas Tautas frontes nodaļas.

1988

"Mūsu Tautas frontes grupa nav mākslīgi "no augšas" veidota, bet gan tapusi brīvprātīgi – no apakšas, un mūsu lauku ļaudis, kuri vienmēr zinājuši tikai savu darba pienākumu, bet nezinājuši, kas notiek priekšniecības kabinetos, šodien aktīvi iesaistās grupas darbā ar to apziņu, ka nu drīkst un var paši būt savas saimniecības problēmu lēmēji."/Jānis Strods, LTF grupas dibinātājs Višķu tehnikumā

LTF Daugavpils un rajona nodaļas pārstāvji LTF 2. kongresā Rīgā gaida vēlēšanu rezultātus: 1. rindā Jānis Strods un Ēriks Didrihsons, 2. rindā Jānis Kokins. Fotogrāfs Žanis Bezmers, 1989 Jānis Strods [Viduslatgales Profesionālās vidusskolas jurists; Atmodas laikā LTF grupas dibinātājs Višķu tehnikumā, LTF Daugavpils nodaļas valdes loceklis; LTF 2. - 4. kongresa delegāts, 2. - 4. Domes loceklis [1989-1991] un LTF Daugavpils rajona nodaļu apvienības valdes priekšsēdētājs [1990-1991]

Pēc 1988. gada notikumiem Jānis Strods nolēma Višķu sovhoztehnikumā izveidot LTF grupu. Uz ziņojuma dēļa parādījās ar roku rakstīts aicinājums: "Višķu ciema iedzīvotāji! Latvijas Tautas frontes Višķu ciema pagaidu iniciatīvā grupa reģistrē tos, kuri vēlas piedalīties šajā pārkārtošanās kustībā!"

1989 1989. gada vasarā četri Locikos dislocētā 372. aviācijas iznīcinātājbumbvedēju pulka augstākās pilotāžas lidotāji – eskadriļas komandieris Anatolijs Tokarenko, lidotāji Igors Safronovs, Sergejs Gusarovs un Valērijs Ozovs piedalījās Aizsardzības ministrijas kinostudijas dokumentālās mācību filmas "Autoceļu izmantošana aviācijā" [krievu: Применение автострад в авиации] filmēšanas procesā.

Lietuvā – pie Biržiem – lidotāji demonstrēja iznīcinātāja МиГ– 27 nolaišanās iespējas uz reāla autoceļa. Filmā bez minētajiem lidotājiem var ieraudzīt komandieri Timčenko, pulka komandiera vietnieku Sambuku un V. Derevjanko.

372. aviācijas iznīcinātājbumbvedēju pulka lidotāji pozē žurnālam "Aviācija un kosmonautika". 1. no kreisās p. - eskadriļas komandieris A.Tokarenko sniedz lidotājiem norādījumus. No kr. puses uz labo: V. Stahovskis, B. Mamajs, J. Točenovs, N. Kablukovs, V. Jevsejevs, V. Točenovs, N. Vaulins, O. Ivanovs, A. Burovs, un V. Ozovs.

Fotogrāfija no S. Skriņnikova personīgā arhīva. Lociki, Naujenes pagasts, 1989

Viens no mācību filmas varoņiem – eskadriļas komandieris A. Tokarenko. Lociki, Naujenes pagasts, 1980. gadi

Kadrs no dokumentālās mācību filmas "Autoceļu izmantošana aviācijā", 1989

Lai saglabātu izcilas kultūrainaviskas un dabaszinātniskas vērtības Daugavas ielejā un tās apkārtnē, 1990. gadā ir izveidots aizsargājamo ainavu apvidus "Augšdaugava".

2011. gadā tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.

Aizsardzības kategorija: aizsargājamo ainavu apvidus, Natura 2000 teritorija [ietilpst: dabas parks "Daugavas loki", ģeoloģiskie veidojumi – Adamovas krauja, Daugavas vārti [Slutišķu un Ververu krauja], Mālkalnes avots, Sandarišku karengravas, Sproģu gravas, Viļušu avots, dendroloģiskie stādījumi – Hoftenbergas, Juzefovas un Rozališķu parks].

Administratīvais iedalījums: Augšdaugavas novada Naujenes, Salienas, Skrudalienas, Tabores un Vecsalienas pagasts; Krāslavas novada Kalniešu, Kaplavas, Krāslavas, Piedrujas un Ūdrīšu pagasts un Krāslavas pilsēta. Platība: 52098 ha.

Teritorijā sastopams liels skaits aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu: augi – ārstniecības rūgtene [Gratiola officinalis], Benekena zaķauza [Bromopsis benekenii], Alpu āboliņš [Trifolium alpestre] u. c.; bezmugurkaulnieki – liellūpas vīngliemezis [Isognomostoma isognomostoma], biezā perlamutrene [Unio crassus], lapkoku praulgrauzis [Osmoderma eremita], Mannerheima īsspārnis [Oxyporus mannerheimii], zirgskābeņu zilenītis [Lycaena dispar] u. c.; zivis un apaļmutnieki – pīkste [Misgurnus fossilis], salate [Aspius aspius], strauta nēģis [Lampetra planeri] u. c.; abinieki un rāpuļi – zaļais krupis [Bufo viridis], sila ķirzaka [Lacerta agilis] u. c.; putni – lielā gaura [Mergus merganser], mazais ērglis [Aquilla pomarine], grieze [Crex crex], apodziņš [Galucidium passerinum] u. c.; zīdītāji – ūdrs [Lutra lutra], vilks [Canis lupus], dīķa naktssikspārnis [Myotis dasycneme] u. c.

1990

Skats uz Slutišķu sādžu no Dziesmukalna.

Naujenes pagasts. Slutišķi, 2001

Skats uz Daugavas ielejas posmu Naujenes pagastā, dabas parka "Daugavas loki" teritorijā

1991 1991. gadā Naujenes pagasta Juzefovas parkā Digna Pilāte [pētniece, bioloģijas doktore, Latvijas un Vācijas malakologu biedrības locekle] pirmo reizi konstatēja Latvijai jaunu gliemežu sugu – liellūpas vīngliemezi, [Isognomostoma isognomostoma], kurai dabas parks "Daugavas loki" ir vienīgā atradne Latvijā un sugas izplatības areāla ziemeļu robeža.

Liellūpas vīngliemeža čaulas diametrs var sasniegt 1 cm, taču kopumā tas ir viens no nelielajiem un grūti pamanāmajiem gliemežiem. No Latvijā sastopamajām sugām tik izteikti un labi redzami matiņi uz čaulas ir tikai šim gliemezim. Latviskais nosaukums – liellūpas – radies no čaulas ieejas, kuras malas veido uzbiezinātu un izliektu "lūpu", kas ir reta parādība citām sugām. Šie gliemeži dzīvo tikai gravu mežos, kuros ir pastāvīgs mitruma režīms un daudz gobu. Līdz šim Latvijā suga atrasta tikai dažās gravās Daugavas lokos starp Daugavpili un Krāslavu. Latvijas atradnes ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem zināmās liellūpas vīngliemeža atradnes. Citviet Eiropā šī suga mitinās Alpu, Pireneju, Karpatu un Sudetu kalnos un atsevišķās vietās arī citur.

Liellūpas vīngliemezis pieder mīkstmiešu jeb gliemju tipam. Tas ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas trešajā kategorijā, kurā ietilpst sugas, kuru skaits samazinās un areāls vairākus gadus sašaurinās dabisku cēloņu dēļ vai cilvēka darbības rezultātā, vai abu minēto faktoru ietekmē.

Juzefovas mežaparks [Naujenes grava] ir vislabākā biocenoze moluskiem. Gravā 10 ha teritorijā ir konstatētas 32 gliemežu sugas.

Pētniece, bioloģijas doktore, Latvijas un Vācijas malakologu biedrības locekle Digna Pilāte

Liellūpas vīngliemezis [Isognomostoma isognomostoma] Juzefovas grava, 1991

Liellūpas vīngliemezis [Isognomostoma isognomostoma]. Juzefovas grava, 1991

1992 Daudzas Atmodas laika aktivitātes bija vērstas uz ekoloģisko jautājumu risināšanu, tāpēc 1992. gadā Augšdaugavas novadā tika rīkotas vairākas senvietu sakopšanas talkas, tai skaitā arī Markovas kapsētā.

Aktīvs senvietu un svētvietu sakopšanas iniciators bija Vides Aizsardzības klubs un Daugavpils Pedagoģiskā institūta inteliģence. Jāatzīmē, ka Daugavpils Pedagoģiskā institūta studenti bija vieni no pirmajiem, kas protestēja pret pilnīgi absurdo Daugavpils HES būvniecības projektu.

Rektora Bruno Jansona vadībā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā notika parakstu vākšana pret Daugavpils HES celtniecību, tika organizētas talkas Daugavas ielejas sakopšanai. Aktīvākie studenti tika iesaistīti dokumentālās filmas "Sirdsdaugava" veidošanā. Pēc Kultūras fonda ierosinājuma Daugavpilī notika zinātniski praktiskā konference par Daugavas ielejas saglabāšanu, kā rezultātā tika pieņemts lēmums par ekoloģiskās komisijas izveidošanu ar domu par Daugavas nacionālā parka izveidi.

Kapu sakopšanas talka Markovā. Naujenes pagasts, 1992

Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektors Bruno Jansons ar studentiem sakopšanas talkā Markovā. Naujenes pagasts, 1992

Novadpētnieks Leo Trukšāns talkas laikā Markovas kapos. Naujenes pagasts, 1992

1994 1994. gada 14. maijā Daugavpils rajona padome, sadarbībā ar Latvijas Kultūras fondu un Daugavpils Pedagoģisko universitāti, atklāja pirmo dabas izziņas taku Augšdaugavas novada teritorijā – Markovas izziņas taku [Naujenes pagasts]. 1,6 km garā taka tapa sadarbojoties universitātes studentiem, mācībspēkiem un Latvijas māksliniekiem. Tās projekta autors bija Daugavpils Pedagoģiskās universitātes rektors, docētājs un dabas pētnieks Bruno Jansons. Markovas izziņu takā tika iekļauti vairāki apskates objekti, kā viens no nozīmīgākajiem – Markovas pilskalns, pie kura tika uzstādīta mākslinieka Viļņa Titāna veidota piemiņas zīme.

Ar saviesīgo takas atklāšanas pasākumu beidzās Latvijas Kultūras fonda organizētā Augšdaugavas nedēļa.

Pasākumā piedalījās arī Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš intervijā laikrakstam "Diena" pastāstīja, ka prezidenta galvenā misija ir pagodināt ar savu klātbūtni un tādējādi atbalstīt kultūras attīstības procesu un veidot kopības sajūtu starp Latvijas iedzīvotājiem, dažādām tautībām, dažādiem vecumiem. Viņš cerot, ka iedzīvotāju vienotības ideja cauraudīs visus tālākos Daugavas svētkus.

Markovas izziņas takas atklāšanas pasākums.

Naujenes pagasts, 14.05.1994.

Markovas izziņas takas atklāšanas pasākums.

Centrā sēž: valsts prezidents Guntis Ulmanis un prezidenta padomnieks kultūras jautājumos Raimonds Pauls. Naujenes pagasts, 14.05.1994.

2000 2000. gadā Naujenes Novadpētniecības muzejs uzrakstīja projektu "Dinaburga – 2000: vākt, glabāt, pētīt un restaurēt", ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Dinaburgas 725 gadu jubilejai. Projektā Naujenes Novadpētniecības muzejs saņēma Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu arheoloģisko izrakumu veikšanai. Izrakumi Dinaburgas pilsdrupās tika veikti sadarbībā ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un Daugavpils Pedagoģisko universitāti.

Arheoloģisko praksi varēja iziet vēstures fakultātes studenti. Ekspedīcijas darbus vadīja LU Latvijas Vēstures institūta asistente Antonija Vilcāne, kura Dinaburgas pils izrakumos bija piedalījusies jau padomju laikos.

Pirms arheoloģisko izrakumu uzsākšanas tika sakārtota 1980.– tajos gados pētītā pils ZR daļa, tika noravēta zāle, aizbērta bedre, kura bija palikusi no iepriekšējiem arheolģiskajiem izrakumiem. Dienvidu virzienā no izpētītā pils ZR stūra tika iemērīti jaunie izrakumu laukumi.

Izrakumos bija paredzēts atsegt pils mūrus aptuveni līdz 50 cm dziļumā, kas arī tika izdarīts. Kopumā tika izpētīti 251 kv.m. zemes un atrasta 31 senlieta, kā arī liels skaits trauku lausku un osteoloģiskā materiāla.

Izrakumu gaitā neapstiprinājās V. Neimaņa zīmētais pils DR stūra plānojums, jo netika atrasta pilsapmetnes nocietinājuma siena, kurai, pēc V. Neimaņa domām, būtu jāpieslēdzas pils mūrim DR stūrī. Tika noskaidrots pils R sienas garums – 26 m un platums – 2,4 m. Darbu noslēgumā visi izrakumu laukumi tika aizbērti, atstājot atsegtas pils sienas 30 – 60 cm augstumā.

Arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Latvijas Vēstures institūta vecākā pētniece Antonija Vilcāne sniedz pārskatu par arheoloģisko izrakumu gaitu Dinaburgas pilī. Naujenes Novadpētniecības muzejs, 2008

Daugavpils Pedagoģiskās universitātes studenti izrakumu laukumā. Naujenes pagasts, 2000

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās Dinaburgas pils sienas fragments. Naujenes pagasts, 2000

2011 2011. gadā Starptautiskās akcijas "Muzeju nakts" laikā tika uzsāka Lielā Augšdaugavas musturdeķa veidošana, ietamborējot vai ieadot deķī Latgales pļavu puķu košumu un Daugavas loku gleznaino skaistumu. Deķa veidošana sākās par godu Naujenes Novadpētniecības muzeja 15 gadu jubilejai. Ideja pieder Naujenes Novadpētniecības muzeja direktorei Evitai Kusiņai – Koļesņikai. Musturdeķa veidošanas mērķis ir vairāku gadu desmitu garumā izveidot lielāko musturdeķi Latvijā, kuru varētu nostiept no viena Daugavas krasta līdz otram, iesaistot šī deķa veidošanā pēc iespējas vairāk cilvēku un iekļūstot Ginesa rekordu grāmatā.

Latvijas lepnuma balvas ieguvēja Agra Jēgere Lielajam Augšdaugavas musturdeķim darinājusi ļoti krāšņu 31 metru garu un 1,6 metru platu gabalu, kas kļuva par skaistu dāvanu Latvijai simtgadē.

Naujenes pagasta folkloras kopas "Rūžeņa" dalībnieki ar Lielā Augšdaugavas musturdeķa fragmentu raidījuma "Kūltūrdeva" filmēšanas laikā.

Naujenes Novadpētniecības muzejs, 2019

2021 2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā jaunais Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums, kas noslēdza otro pašvaldību reformu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. 119 pašvaldībām beidzās pilnvaras un tās tika nodotas jaunajām 43 pašvaldībām, no kurām daudzas tika izveidotas, apvienojot kādreizējos novadus. Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gada 1. jūlijā, apvienojoties Daugavpils un Ilūkstes novadiem, tika izveidots Augšdaugavas novads. Novads robežojas ar Jēkabpils, Līvānu un Preiļu novadiem ziemeļos, Krāslavas novadu austrumos, Lietuvas Panevēžas apriņķi rietumos un Utenas apriņķi, kā arī Baltkrievijas Vitebskas apgabalu dienvidos. Jaunizveidotā novada teritorija atbilst pirms iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas pastāvējušā Daugavpils rajona [1962–2009] teritorijai.

Augšdaugavas novadā ietilpst Ambeļu, Bebrenes, Biķernieku, Demenes, Dubnas, Dvietes, Eglaines, Kalkūnes, Kalupes, Laucesas, Līksnas, Maļinovas, Medumu, Naujenes, Nīcgales, Pilskalnes, Prodes, Salienas, Skrudalienas, Sventes, Šēderes, Tabores, Vaboles, Vecsalienas un Višķu pagasts, kā arī Ilūkstes un Subates pilsēta. Kopumā tie ir 25 pagasti un 2 pilsētas.

Augšdaugavas novada kontūra. Skats uz Daugavas ieleju un Vasargališķu skatu torni

Skats uz Daugavu