Edgars Vanags Kristāla sindroms
© Edgars Vanags, autors © Redaktors Valentīns Lukaševičs © Mākslinieciskais noformējums Ēriks Krumpāns ISBN 978-9934-582-86-8 Izdevums sagatavots un drukāts izdevniecībā “Sava grāmata”www.savagramata.lv Rīga, 2020
Grāmata ir izdota ar Latgales reģionālās attīstības aģentūras, Valsts Kultūrkapitāla fonda, a/s “Latvijas Valsts meži” un biedrības “Višķu attīstībai” atbalstu
Saturs Priekšvārds “Dzeja mans sākums un gals.” Nepatīk man vienveidība – Par dzīvi Tik vājie lieto parunu, Oktobra naktis Ja spriedumiem gļēviem ļauta ir vaļa, Vai tiešām tik nīkt Ak…! Ko tik mēle dusmās nevar piedarīt, Depresiju vilnis Tas, ka dzīvei jēgu neredzu – No dzimšanas līdz pilsoņgadiem Tēvs. Dēls un ticība. Par Visumu Uzgleznota mana seja Kāpēc melnbaltas SKUMJAS, arvien tālāk un tālāk, Asociācijas ko man nozīmē sapņi – Stāv koks, Pseidošizofrēniķis Dienas prieks Caur vēja caurspīdīgo vaigu Uz zvaigznēm Pasaule naktīs smeldz Latvija un ozoli Kāds es esmu, Aizplīvurošanās alkas un izmisumu Kaut kas atkal mūziku ieslēdz, ziedu smaidi
Caur logu, caur saules rūti Saule pil manās plaukstās ko domāt vēl par pazūdošo, Ziedmākonīgas noskaņas Laistās krāsas virs zemes, Klusi aiz loga kāds staigā Prom no depresijas Tumsības spārnos Dziesma saprātam Tev Dzīve prasa pieticību, Caur rūti es vēroju zilumu, Per aspera ad astra Šīs ir mājas, O, mēnes, TU dvēseles globus pilošais Pārdomas Vārdi un cilvēks pats Mūzika salauž skaņas, jūtu zemi Un tad tu meklēji LAIKA seju. Vakars. Spuldze lustrā dienas prieks, Strīds Viņam ir taisnība Sirds toņos Novembra gleznas Rīta dziesma Es tik ļoti mīlēju Vakars un nākotne raud, ...mans talants kā cigārs aktiera pirkstos, Kronis Ak, Kvazimodo, iesim... Ellē velni baso;
Skrējiens Nokavēts pēdējais autobuss. Hemingvej, kāpēc Tu nošāvies – svece dievišķā – manā tumsībā, Uz mājām, uz mājām Testaments Apklusti, tumsa, apklusti, tumsa. Rīta sasvīdusī seja Ābele – Nebūtība brāzmās, Kāpj doma debesīs Tālums Sapņo, vilcien, skani Neraudi, Kvazimodo, Zvana baznīcā, zvana Zvaigžņu asaras Rezumējums Bet tik un tā – Dienasgrāmata Logs uz debesīm Šizofrēniķis Dvēseles mokas Es nesaprotu – Klusē, dzejniek “Ārprātīgais” Piedod Man skumīgu sonāti uzspēlē nakts, Pilnīgi tukšs, kā izdedzis nams – Es iešu līdz galam virpulī, virpulī, virpulī Tukšums ir mans dzenulis, Sisina sienāži Pavisam savādāks Pie klusuma
Tas mākonis bija īstens, Kur sākas ģēnijs? ...kad tev tava prātošana liksies pilnīgi bezcerīga un bezjēdzīga, Es Tevi mīlu – Saule kā bronzas zvans, Es eju ar ēnām, Nojauta Par “Laimdotu” un sapņiem Mūzikai Prologs Epifānijs Dzīve aicina Sev Tiesa Rīta vējš Rītā sākas otra dzīve. Galvā trulums, sirdī prieks Es zinu Ko man darīt? Nesaskaņa Intelektam Vēlējumos Tā ir Atkal Tur, izceldams gaismu no tumsas, Tā dzīvē iet Beigšu šaubīties, beigšu mainīties Saulriets Netici ērtumam dzīvē, Par vieglumu Fotografētājs Dziesma dvēselei Dziesma vējam un rudenim
Es pateikt nevaru, Kāpj izjūtu drēgnums Ļauts cilvēkam vienmēr ir rīkoties, Jūs, dūmi rožainie, Plūst pa logu spoža gaisma, Gaisma Depresija Bērnu dienas Izdzīvots klusums Sapņu Laumiņa Dzestros vasaras rītos saule lec, Saulriets Lietus Saules seja Protestu vētra Spēlējām badmintonu Atkal vēji, Kā līvs Lietus Dziļi vai sekli, Pēc tveicīgas dienas Sapņu zvaigžņu meitene Kad projām dienu vējš aiznesīs Sit savu ritmu Dziesma vējam un lietum Vēja rokām vakars Dvēseles dziesma Pēc melnbalta klusuma dziļa Kā sapnis plūst eglītes smarža, Vārdi par tevi Ziemsvētku gamma Par Ziemsvētkiem vēstīs egle, Es sapņiem ticu
ausīs smeldz vējš, Cinisma, cinisma AVOT, Kaut kāds atspulgs debesīs, Zvaigznēm un naktij Dzīve ir stāvi uz augšu, uz augšu. Piena ceļš un cilvēku likteņi klusē, Par egoismu Ozol, ak, ozol, Vai redzējis esi Manas skumjas ir mēness sejā, ziedi, cilvēk, vientulībā Dienas izkūp kā cigaretes, Drūmi Tev. Pasaules jūtas Par nemieru akordā labskan Logam ārpus Dziesma par debesīm un zemi Dziesma par Donu Kihotu Aizvējo garām sikspārnis liegs. Cūkai iedod ēst, Laika vējdzirnavas Lietus Saule glezno jau rītu. Klusums caur nakti zogas, Mīļais cilvēk, Mīļie cilvēki, Gamma klusumā Šoreiz cits vējš Ilgas pēc siltuma paskaties – cigarete Piedodiet viņiem Par sevi Aprīlis!
Ērikam Lido, skumsti, koks Šodien mēness viens pats Par drošu nemiers sirdī lien, Sniedzu roku mēnesim, Tādi brīži pavisam reti gadās Absolūtā gaisma, Pēc baudām nedzenies – Dvēsele aust Patvējā pārtapšana Mātei Pusnakts gammas – spēcīgi vārdi garu pasaules satek vienā, Skan ziedu kausos Tava diena, Visas skumjas O, mēnes, pilnais Cik mēnesnīgi, Vakara dziesma Debess. Varbūt zvaigznes ir prom? Egoisma lietusgāzes “Dzejnieks no lietus un nakts!” Cilvēku pasaules – Laiks lido pār rītiem tīriem. Katram ienaidam ir savi minimumi, Izlāso diena Svarīgs ir iedots vārds savam bērnam. Tu gribi Peldēšanās Saules ieslēdzēj, vējš. pie ceļa dārzs, kur ir sākums? Neesmu nācis, lai attaisnotu.
Mēness un varavīksne Drūmā dziesma Kļūdos jau tur, Klusi skumju puķe zied Ārprāta glāzīte šalkos naktī skrejošie vējkoki, Viss ir te Izvēle Pazudušais Asarām slacīts Pagātne uzaust un noriet Ar Dievu, tēt, beidzu pazemot sevi, Akordā zvaigžņu Ziemassvētku nakts harmonija Ievu laiks Es lūdzos piedošanu Gāja laiks. Es gan dzejā, Cilvēks bez draugiem – Ārstam grēka tuvums sākumā atver durvis, bet pašlaik esmu pazudis, LŪGŠANA Rezumējums Ziemsvētku dziesmiņa Manas bērnības putni – kovārņi, Gājiens Jo, kamēr ar tevi būs miesa, ir ciests ar smaidiem sejā, Kad beidzot varēšu drūmu nojausmu pieņemt, Mans mīļais Dievs! Vītusi, pusbirusi tulpe
O, NEDRĪKST KAPITULĒTIES JĒZUS KRISTUS, mani glābj, skan jau jūlija melodijas, Reiz dzīvoja ods, Jēzu Kristu, mūžības karali, Mēnessērdzīgais mēness Cik ilgi man jānīkst?! O, Mēness – saules asara par Jēzu, Bārda aug cauri laikam, Trijstūris Soļi gar logu mēnesnīcām, tukši, kā alus putu mākoņi, Meditācija septembra glezna, sveces liesmiņā – Jēzus, Vecmammai Valērijai Vanagai Dievs man pēdējo paņēmis ir, cik daudz dienu Maldugunis mulsums dvēselē – Kad ēnojas krusts No nakts tumsas Ar labu nakti Skaitāmpanti Izspēlēta doma – Saule Vakara dziesma Lai cik MISTISKI, bet Tālāk vairs nav kur iet Gribas tālumu vēja. Mūžīgā cīņa ar sevi – Veldzēties gribas, kad līst Ir nederīgs bijušais viltojumam,
Roze Iedomāt sevi no malas Mīlestība – gaiss, Viņa dziedāja vējš Lūdz Saullēkts. Cilvēka celšanās Alkoholisms – tā ir reliģija, Smagumā ņemt Viena saules ēnu stunda Ziemeļvējš O, mēness, debesu spilgtais logs, Kāda krāsa vējam, Nespēks dzīvi tin, Meklēju laika, mēness, Ieraudzīt sevi Liktens līnijas – koki, Varbūt tā bija Debesis nevar redzēt, Šodien Nakts Līgo mēness laivā. visaugstāk... O, mēnes, Mēnes, ziedi – krāsainas notis, Liktens ir egoists, Un gribas tā vienkārši Patmīla, sevība – Tādi brīži Varbūt tā mūzika arī – Rakstīšu skaidras un atklātas rindas, Es nezinu, pareizi daru vai nē – Mājas smeldzošais gars,
Klau, dvēsele! Slava Dievam! Dzimšanas diena pie klusuma ciemos. Dievs man liedz pat skaistus sapņus, Cik jau sen neesmu Pacietība – dzīves Rosinante, Māsai Skumjai Bet manī tikai skumjas vien, Peldi, zivs, Ziemas baltā seja Cik Tu skaisti dziedi, Kvazimodo, Dziesma… Nakts dziesma Mātei dzimšanas dienā Atziņa Ak, vienkāršība patiesā, No dzīlēm, Un tad meklēju kaut ko Purpura krāsa Rockfeller Lampas lidinās Neaizmirstulei visas Tu, mana dvēseles roze, ...starp mūsu dvēselēm bezdibenis...Tu man vienīgais sapnis... Dod, Dievs, man spēku ticēt sev, lai... ticēšu Golgātai. Es...man vajag izslēgt Tumsu. Vajag citu vēju, Etiķete Saule līst, Mirkļi izaudzē gadus, Hipijs... pie upes: Patvērums
Par vecmāmiņu Annu (91.gads) Skan...dzīve...skan Ak, sargeņģel mīļais mans, Atziņa Sv. Dievmāte Uz šīs zemes elles mokas Mēness logā kā brīnums, Valerijai Vonogai Nogāzts koks – tā mana vara, caur skumju tagadni Manas dziesmas ir mākoņu kliedziens. Edgara lidojums
Priekšvārds Talantīgais, jūtīgais un vērīgais Edgars Vanags ārēji bija kluss un kautrīgs puisis. Sīkā, bet glītā rokrakstā pierakstītie dzejoļi, manuprāt, bija viņa īstā pasaule, kurā biklumu nomainīja dedzīga ticība, alkas mīlēt un būt mīlētam, kā arī mazliet biedējošas un vienlaikus vilinošas dzīles aiz vārdiem, tēliem un izjūtām. Dzejoļu bija daudz, Edgars tos grupēja ciklos. Spilgtus, trāpīgus motīvus viņš mīlēja atkārtot, šķiet, ar baudu tos kā krāsu no spainīša triepa visapkārt, tāpēc Daugavpilī iznākošā kopkrājuma “Dzejas dienas” tobrīdējā skarbā un prasīgā redaktore bez žēlastības no šī dāsnā biruma cēla laukā un publicēja vien tos tekstus, kuru vēstījums bija nevainojams viss kopumā, ne tikai izcils detaļās. Tie bija dzejoļi, kurus nevarētu uzrakstīt neviens cits. To sāpi, kuras augļi bija neparastās vārsmas, iespējams, labāk arī aiztaupīt jebkuram citam. Zīmīgi, ka viņa dzejā tipisks varonis bija Kvazimodo, bet uzrunāta visbiežāk tika Dievmāte. Daugavpils un rajona autoru 2001. gada kopkrājumu Edgars vairs neredzēja un nevarēja pāršķirstīt. Tā bija viņa pēdējā publikācija šajā izdevumu sērijā. Literārajā ainavā pēkšņi pavērās tukšums kā vējlauze mežā pēc vētras. Viņa radīto tekstu ļoti pietrūka. Nu dzejas mazās zvaigznītes ir sanākušas vienkopus, un Edgara zvaigznājs kalpos par gaismas avotu visiem, kas vēlēsies no tā pasmelt. Linda Kilevica
Grāmatas papīra versijas “Kristāla sindroms” pielikumā ir CD ar Edgara Vanaga ierakstīto mūziku. Elektroniskās grāmatas lasītājiem CD saturs ir pieejams mūzikas straumēšanas vietnē SoundCloud ar saiti http://kur.ir?evanags vai kā saiti izmantojot zemāk redzamo CD attēlu.
*** “Dzeja mans sākums un gals.”
*** Nepatīk man vienveidība – Visur skaudra taisnstūrība, Visur lietu stūrainība, Visur modes galējība.
Par dzīvi Dzīvi es gribētu mīlēt Kā savu nākamo Dēlu. Bet nevaru radīt Dvēselē savā Gaismu dzīvei. Sagaidīt nevaru Savas dzīves mīlu, Rast jēgu dzīvei Ar saprātu gaišu.
*** Tik vājie lieto parunu, Ka gudrāks rīts par vakaru.
Oktobra naktis Oktobra naktis caur grimstošu ejošu tumsu Atpakaļ stundas, stundas atpakaļ sauca. Sienāžu lietus, mūzika, pilēt liekoša gaisam, Vakari, kur tumsu nemīl neviens, Tikai viņa mīl mūs.
*** Ja spriedumiem gļēviem ļauta ir vaļa, Tad iecerēm cēlām nava vairs spēka.
*** Vai tiešām tik nīkt Ir dvēselei liktenis lēmis?! Vai tiešām tik gaist Man skarbumā būtu viņš teicis?! (AIZVAINOJUMĀ)
*** Ak…! Ko tik mēle dusmās nevar piedarīt, Kad vairs prāts to nespēj savaldīt!
Depresiju vilnis Depresiju vilnis – Tas mani nomāca. Jau krietni labu laiku Uz nerviem spēlēja. Pa rūgtu sapņu ceļu Tas mani vadīja, Ar apšaubāmām domām Tas mani pildīja. Un tad man laba doma Uz vietas piedzima, Un cerību jo spilgtu Tā manī auklēja.
(proza!)
*** Tas, ka dzīvei jēgu neredzu – Ir traģēdija mana. Es sevi tikai saprotu, Kaut cilvēce man tuva.
No dzimšanas līdz pilsoņgadiem pēc visiem DATIEM, ar saviem DARBIEM, no dzimšanas līdz PILSOŅGADIEM ES BIJIS SLIKTĀKAIS NO RADIEM. šīm nojautām tādām uz tiešām pēdām es uzklīdu caur dvēsles rētām – sūrstošām, bet manim ļoti mīļām. Pēc visiem datiem, Ar gara darbiem, No dzimšanas līdz pilsoņgadiem Es bijis – cēlākais no radiem. Šīm nojautām tādām Būt īsti skaidrām, Es atļāvu caur dzejas vārsmām Atklātām, bet reizē ļoti smagām.
(Varbūt humors… pasmieties par sevi)
*** Tēvs. Dēls un ticība. Koks. Tēvs. Dēls un cerība. Saknes. Tēvs. Dēls un mīlestība. Zeme. Koks. Saknes. Zeme.
Par Visumu Visums ir dārgakmens, Apaļš kā laba diena. Visums ir lodveida akvārijs, Kā zivis tur planētas peld. Bet domas ir brīvas, Un tāpēc Šī lode Cilvēka dvēselei Šķērslis būt nevar Nekāds. Akvārijs, dārgakmens, aura – Viņš dvēseļu pasaulē ir. Nevar būt bezgalīgs Visums – Vien dvēsele mūžīga ir. Ap Visumu mūžīga elpa – Dieva valstība plīv. Un sakiet – Vai domai Ir beigas Jeb dvēseļu Pasaulei?! Visums nevar būt mūžīgs – Dvēseļu pasaule gan, Doma nav pieskaršanās, Doma ir izjūtas glāsts. Visums ir dārgakmens, Apaļš kā laba diena. Visums – lodveida akvārijs, Kā zivis tur planētas peld.
*** Uzgleznota mana seja Visu domās, atmiņās. Pārveidot nav viegli to, Atrast zemi laimīgo. Ar pelēko pilnas ēnas! Bālas! Tās negrib maršēt! Pār pelēko pārsoļot. Mainās un mainās viss – Ēnām pelēkums vēnās. Un saules dinamomašīnai gaišums – Paskat, kā mainās! Te spožāk, te rāmāk gail.
*** Kāpēc melnbaltas SKUMJAS, ja ZEME tev ELPU DOD un PESTĪTĀJS piedošanu ja ir tev SAVS asteroīds, kā tam mazajam princim. Kāpēc melnbaltas skumjas, ja naktī tu satiec zvaigznes. tukšu istabu nav, kuras tikai ar fizisku gaisu. ja ir tev SAVA ROZE, kā tam mazajam PRINCIM.
*** arvien tālāk un tālāk, it kā uz pazušanu, it kā uz klusēšanu cilvēka dzīvība rit. tā dziļāk un dziļāk, it kā caur gaidīšanu, it kā caur varēšanu liktens pa dvēselēm sit. mainīgā nemainību atkal Tu pateici man. Jāraud asarām pašām, pašām par sevi, tā gan.
Asociācijas Piliens, jūra un zvaigznes. No kā piliens? No saules vai mēness!? Laiks. Mūžība. Sapņi. Cilvēks, pūlis Un sirds.
*** ko man nozīmē sapņi – kaut kas tāls un smeldzīgs. viena dvēsele pasaulei… viens cilvēks noriet – vairs tā nezied. vairs tā nedzied – nesasauc atbalsis kopā. vējš no cilvēka katra – no viena tukšums, no otra mulsums… Dons Kihots un vējdzirnavas – tā jau cita zeme, tā jau cita saule… skan, bet neiederas smeldzīgās ziedu sejās.
*** Stāv koks, Cieš. Tikai Tev negribas paciesties. Ciest vajag. Paciesties. Stāvi tagadnē. Neej pie nākotnes ciemos. Viņa pati atnāks pie Tevis. Stāvi un neskaties. Neskaties. Vari iekrist pagātnes aizā. Tur dziļi, kur atmiņas dzied. Un bijušais ir ļoti nedraudzīgs. Tur jau nākotnes nav. Stāvi un neatskaties. Gaidi nākotni atnākam. Pacietīgs esi, un esošo
nevaino. Gaidi nÄ kotni ciemos. Gaidi.
Pseidošizofrēniķis tik daudz ciešanu vēl priekšā, tik daudz GOLGĀTU vēl sāp... lai augšāmceltos sapnī... vēl mani mīdīs un sitīs, spļaus vaigā un ienīdīs... bet augšāmcelšos es tāpat kā Kristus, tāpat kā Tu... ja ne šeit, tad tai saulē... tik daudz ciešanu vēl priekšā, tik daudz moku... kā viens milzīgs okeāns... mani apspļaudīs un nīdīs – BET ES NEPADOŠOS.
(Tas ir visvājākais, bet vispatiesākais dzejolis...)
Dienas prieks Spuldze lustrā – dienas prieks, Dienas prieks, Ir jābūt priekam. Izkausē bēdas Kā lāstekas Pie jumta spārniem. Pati māja ir putns, Tu – viņa dvēsele. Smaidi un netaupi prieku, Tā kā saule netaupa gaismu. Un atmiņas ja nāk, Tad ciemos laid.
*** Caur vēja caurspīdīgo vaigu ieraugu izbijušo laiku, jo nupat viņa stundas mēness ņēmis savā ciparnīcā. stundu radītājs – vējrādītājs, un vējš nav noskumis kā agrāk, jo rādīs viņš tagad laiku, tās stundas ar vējrādi grozīs. Tas arī būs mūžīgais dzinējs, un par likteni būs mums tad viņš. kā atbalsi nākotni atsauks mūžam plūstošais mainīgais vējš.
Uz zvaigznēm Uz zvaigznēm jel lūkojies, draugs, Tās vērsīs visu uz labu. Uz labu, uz gaišu. Zudīs Tev dvēselē nakts, Tu būsi draugos ar mieru. Ar mieru, ar gaismu. Uz zvaigznēm jel lūkojies, draugs, Tu padzīsi mūžīgo TUMSU, Padzīsi TUMSU. Ko dzīvē Tev darīt ir lemts – To redzēsi spožajās zvaigznēs. Vien zvaigznēs.
Pasaule naktīs smeldz Klusums caur nakti zogas, Mēness jau ieveļas logā. Tu neprasi man, vai neprasi vispār – Kāpēc pasaule naktīs smeldz. Pasaule – mēness māsa, Pār viņiem plūst mūžīgais. Aptinas vakars ap māju, Un viegliņām smeldz. Zvaigznes sejiņa iesitas rūtī, Kā gaisa lidojošs spārns – Būt ar pasauli reizēm ir grūti, Tāpēc jālūdz ir palīgā kāds.
Latvija un ozoli Latvija – mirdzoša debess. Ozoli – zvaigznes pie tās. Sirds skaņas. Piedzimt… piedzimt… Visur ir Dievs. No jauna jaunā piedzimt. Un atkal uz jaunu Pie Dieva iet. No esošā iet. Piedzimt no jauna.
(salīdzinājums)
*** Kāds es esmu, ja pazīstu gaismu? Dzīve šī – kā zvaigžņu dārzs, kā brīnum dārzs. Lai zvaigznes nenosmaktu, labs jādara. Tas ir kā puķes aplaistīt. daudz sološu rītu. Jāstrādā, lai nezustu laimes koks. Tavs mirklis ir zeme. Un tāpēc nelido pārāk dziļi kaut kur. Viss daiļais tepat – ZEMES DĀRZĀ. DARBS ir puķes un zvaigznes. Tu elpo darbā. Mirdz dzīves mati Strādājot.
Aizplīvurošanās Gaisma un Tumsa viena otrai roku sniedz… Kas ir! Es iesaucos. Kas ir! Vai murgi tie? Skaņais un Klusais mijkrēslī parunāt iet. Kas ir! Es iesaucos. Kas ir! Vai murgi tie? Ēnas no zvaigznēm! Šos murgus uzskaņojiet. Nokrita zvaigzne. Ko? Vai tā izlīgšana? Jā, it kā murgi tie… Vai pasauļu šķelšanās! Visam ir jāizlīgst, Kā krāsām saskaņā. Lai paliek murgi! Un koks lai pie saknēm iet, Sapņu un domu koks Lai pret pasauli zied!
*** alkas un izmisumu kopā savienot – tā alkatība citreiz arī cēla šķiet. un Tev mūžam nepietiek ar patiesību, kam liec Tu dvēselei peldēt allaž mānijās.
*** Kaut kas atkal mūziku ieslēdz, Dzīve šķiet gluži kā videoklips. Lai cik vulgāri – pasaule spārnos Atkal lidinās skatloga debesīs. Cilvēki iet. Paši nezinot, filmējas.
*** ziedu smaidi un rozes gurdenums vārais – atkal esmu vīlies kaut kur. Mainīgais zied un priecē, un dzeļ, un uzliek skumjām sarkofāgu. smaidstundas.
*** Caur logu, caur saules rūti Gribas vārdus pret tukšumu laist, Suņa dvēselei arī tīk smaidi, Caur viņu arī iet GALVENAIS.
*** Saule pil manās plaukstās Katru reiz savādāk. Ak, maiņa, Ak, saule, Ak, lāses. Suņu dvēsele pil un galvenais arī Katru reiz citādāk. Katru reiz galvenais cits, Katru reiz savādāks. Ak, maiņa, Ak, saule, Ak, lāses.
*** ko domāt vēl par pazūdošo, maiņā, norietā sadegošo… sadegs šie bērzi, un liktenis sadegs… dziestošais izdzisīs, zvaigznes izgaisīs… būsi viens pats ar sevi savā otrajā mainības lēktā – beigu un sākuma lēktā, savas esības ievainots, gluži kā Dons Kihots…
Ziedmākonīgas noskaņas Ņem, Don Kihot, asteru vairogu, pavisam savādu, dzelzi svied nost. šodien ir tāda noskaņa, ka negribas bēdām kost. Ņem sirds šo dīvaino vakaru un nevaino vairāk neko, Tu zini – nav vainīgi citi. met murgus, met projām nost. Par daudz runāts uz zvaigznēm Un noskaņām vakaros, Nevaino citus, vien sevi Savos brīžos un nebrīžos. Ņem, Don Kihot, asteru vairogu, Pie krūtīm sev narcisi spraud, šovakar vienmuļām noskaņām iet projām no sevis ļauj.
*** Laistās krāsas virs zemes, svētki ir katru dien, apskalo katru dien saule laiku pie pienenes zieda, laiku pie koka un krūma. un TAVAS mājas runā ar citām par TEVI, par CITIEM. visa pasaule – varavīksne. Ezers – debesu brālis, priecējošs, zils. Mākoņi, pļavas un ziedi… tik nošu, lieguma, prieka! Aptvert pat nevar to, daba ir varavīksne, paskat, kā viņa zied!
Klusi aiz loga kāds staigā Aizplīvuroties, aizsapņoties, Caur tumsas velēnām dīgt, Klausīties vakara zilajā dziesmā Un tālāk apcerēs slīgt. Var jau, ja nesmeldz nekas, Savu sirdi sapņziedos rotāt, Un vienkārši pieklājībai Tumsu par miermāti godāt. Bet, dzirdi, aiz loga kāds staigā. Vai tas cilvēks ira vai spoks, Bet satiekas viņš ar tumsu vaigā Šajā naktī, kad nešalc ne koks.
Prom no depresijas Prom, prom no depresijas – no tumšās bezmēness nakts. Savā īstajā sejā jel ieskaties, tevī, beidzot, kad ausīs rīts. Un tu pamodīsies no murgiem un nebūtības, un tevī atdzims tavs bijušais skaistākais laiks. Prom, prom no depresijas! Lai baiļu lauks atkal ir manī! Mēnesim jānoriet! Sveces par piemiņu tumsai, kas bij! Es atkal nejauks un bailīgs, es atkal – bijušais es. Pasaule atgriezās manī, es zinu – mani izglāba Kungs. Manī jūtīgums atgriezās – slava Dievam! Es tagad dziedu. Beidzot es bailīgs un kvēloju, jo manī nu atkal ir gaišs.
Tumsības spārnos bezgalīgs skumju klajums, sniega mirdzošais egoisms. zvaigžņu saucieni pēc nakts, dvēsles saucieni pēc laimes. pasaule miglā tīta, elpo bezkrāsains vējš. gaismai nav kur apmesties. pārdienot, papusdienot. būtība taustiņos dalās. uz tiem spēlē nekārtīgs velns. notis pātago dvēselīti, kura tagad kā Antarktīdā.
Dziesma saprātam Negribu kārtējās metaforas, Ziedošiem vārdiem, kas tukšumā stīdz! Brīnišķais saprāta lidojum, plīvo! Plīvo un paņem mani sev līdz! Gaidu un izpildu pulksteņa gribu, Esmu tik piliens, un LABI ja tik! Ko darīt, ja atkal ieceri labu Pildīt man neļāva DIENAS necik ?!
Tev Ķieģeļi manās acīs, miglā Tu aizej. piesitot iztēli manu ciešanu krucifiksā.
*** Dzīve prasa pieticību, Sapņi vēlas tēlainību. Vai veidot viņiem divvienību?
*** Caur rūti es vēroju zilumu, Tas saplūda kopā ar spožumu, Un veidoja kopā tie brīnumu, Ar jauku un tēlainu sižetu.
Per aspera ad astra (Tulkojums no latīņu valodas: Caur ērkšķiem līdz zvaigznēm)
1. daļa : paškritiskā. Un padsmit sestā gada saule Jau pusdienlaiku vēstī man, Un dzidrā manas dvēsles kokle Nu visu izsvērdama san. “Nē, es neesot slinkojis dikti, Un arī ne pārkāpis rāmi, Ja skatās uz visu caur pieri”. 2. daļa: modinošā – Ak, nu dzīvot jāsāk reiz, nu beidzot, No šausmu aizas projām steidzot! Tā senāk rakstīju, Uz labu cerēju, Bet slinkoju. Bet tagad pienācis tas brīdis, Kad gars būs reiz kritis, Līdz aizai nu ir tikai sprīdis. Bet…! Ak nē jel…! Tas nenotiks…! Nāve manu garu neaiztiks, Tukšums sapņu pilis nesatiks! Jel mosties, mosties mans gars, Skaties, līdz aizai tik sprīdis, Glābies, jau pienācis pēdējais brīdis! Jo beidzot ES saku: “Jel pietiek, Par sevi pašam vienmēr tā smiet, Lai gaisma par tumsu nu paliek, Ja laboties nespēšu es! “ 3. daļa: Atmodas pārpilnā. Nu beidzot tu cēlies, mans GARS,
Bet esi jel tagad kā stars, Aizai pāri nu trauc. Lai tukšums tikai noskatās, Kā tu tam pāri aiztraucies, Un mūžam vairs te nerādies! 4. daļa: Per aspera ad astra. Laimīgā. Cik ļoti man tiešām ir laimējies, Jo esmu tik laimīgi izglābies Un pilnīgi esmu nu labojies. Es dzīvi savu nu veidošu, Garu sev laimīgu darīšu, Līdz zvaigznēm es ceļu nu lauzīšu! Jo padsmit sestā gada saule Jau pusdienlaiku vēstī man. Un dzidrā manas dvēsles kokle Par atmošanos vēstīdama skan!
*** Šīs ir mājas, kur likteņi satiekas un ieklausās kopīgā vējā. Klusi un sapņaini šalc Tava asiņu balss, dvēseli saspiež Ķermeņa svars… Zeme ir tā, ko Tev jāmīl, kā otru sevi, jo esi viņai Tu parādā.
*** O, mēnes, TU dvēseles globus pilošais flegmātiķu sejās, sangviniķu sejās, O, mēnes, pilnais, apaļā lāse, apaļi holēriskais fotoobjektīvs, foto… Nofotografē, lūdzu, visus melanholiķus, kas naktīs stīvi bilžainās trīc, visus zagļus un dzejniekus nofotografē, dzejniekus – Kam TU kā glezna, kā saullēkts, kā zieds. O, pilnais pilnīgais MĒNES, Cik TU sver dvēselēm, sver un paņem krāsas holēriķiem, melanholiķiem, sangviniķiem, flegmātiķiem. Un saka, lai mākslinieks kāds – Kāda tad ir TAVA krāsa?
Pārdomas Lai dzīve kā sapnis, tīrs un balts, miglā nenoraso. Lai dzīve kā brīnums sirdī mirdz, un aiziet visiem labajiem vējiem līdz. Kad izdegs mūsu mūža brīnumsvecīte, mosties no dzīves sapņa garā. Mums kā zvaigznīte dvēsele staros, ja labajam mūsos būs bijusi vara
*** Vārdi un cilvēks pats Tik ļoti citādi ir. Notrīs jūtas, un vārds Bieži vien SIT. Bieži vien LĪST Netīras, negludas lāses, Un naidmirklī saskrāpē Citas sirds maigās jūtas. Cita sirds skaņu jūtas.
*** Mūzika salauž skaņas, Piezvanu naktī Tev; Aiz LOGA stāv kāds, Kas dvēseli pazaudējis. Bailes iesitas LOGĀ, Paldies Tev, Stengrēvic; Man jāmeklē saulesbrilles, Par stipru aiz LOGA Tas kvēlo. Klusums iesūcas spārnos, Vienkārši jāizvēlas ciest; “Pilnmēness naktī”, dzied Igo, Ārā pilnMĒNESS slīd. Klusums ir vienkārši pirkstos, Pret LEMESI atsitas JAU; “Ej ti – daj zakuritj!” Aiz LOGA šis vienkārši bļauj. Pretīgais taurenis zvana, AizLAUZTAIS mācās ciest, Radio skaņas gana, Un pieskarties NAKTIJ ļauj.
Skaidrītei
*** jūtu zemi zem savām kājām, virs galvas man mūžība plūst, visā mūsu zem zvaigžņu mājā netīk ievērot lielumus… netīk ievērot pasaulīgos it kā vienkāršos brīnumus… kas tos iedvēseļos? pasaule VIŅIEM tukša kā ēna, paši VIŅI – ēna no tās…
*** Un tad tu meklēji LAIKA seju. Tā nebija nākotnes cerībās, nē. Tā bija tepat, Kopā ar tevi. Tā smaidīja, kamēr tu lasīji Gēti. Tā piedeva, kad tu meklēji laimi, Zvaigžņu matos kad bārstīji iedomas vieglas. Tā smaidīja tev arī tad. Un tā tu gaidīji nākotnes laimi. Dzīve tev kļuva kā nesaudzīgs vējš. Un tad tikai pavēries LAIKA sejā un teici – piedod, ak, atvaino man. Laiks tev pildīja plaukstas ar lāsēm, kurā Tev sirdis ir jāatrod. Līksmoja dvēsele tava ar zvaigznēm LAIKA ceļā uz SKANOŠO.
*** Vakars. Aiz loga spēlē. Es nezinu – varbūt roks. Varbūt zvaigžņu mūzika viegla. Bet vispār… Nav svarīgi kas. Tikai redzu – Tur ārā ne ozols. Tur simts tūkstoš rociņas Māj…drebošā māšanas PRIEKĀ.
*** Spuldze lustrā dienas prieks, dienas prieks, ir jābūt priekam, mazliet ieņem, ieņem prieku, kaut vai pa vakariem. izkausē bēdas kā lāstekas pie jumta spārniem. Pati māja ir putns, tu – viņas dvēsele. Smaidi un netaupi prieku, tā kā zvaigznes un saule netaupa gaismu, un atmiņas, ja tās netaupa, nāk – tad laid viņas ciemos.
Strīds Todien glāstīja dvēseles Saulaina varavīksne. Un pat lāstekas sāka pilēt, Dvēselē iesaldētas. Un nākotne nāca gaidot. Dvēseles krāsas daiļot, Domāja – pagātne atkusīs, Un tagadnei uzsmaidīs. Bet zibens iemērca otu Savā saltajā ledus krāsā. Un pāršķēla varavīksni Uz pusēm – Tev un man.
Viņam ir taisnība TU ieklausies savās skumjās, domu arfa, ko stīgās pauž. Visu izšķirt tai tīk pēc vārdiem, ko pateica Viņš, ko pateici tu. Bet vajag(a) meklēt dziļāk – viņa mēnesī varbūt ir zvaigzne, bet tevī vien tikai mēness, vien tikai patmīlis sēž. Un nesaki –“diemžēl” vai “tomēr”, saki kristālā skanošu – “jā.” “Jā,draugi!” “Jā, sirdsapziņa!” “Viņam ir taisnība!” (Mēness – patmīlības simbols, nozīmē patmīlību)
Sirds toņos godīga cilvēka acis – kā brilles viņš nēsā. meklēt un gaidīt, un vilties viņš negrib. – kam cilvēkam jūtas?! ar tām var apdedzināties. prāts kā rubīns lai zaigo pie gredzenā tītajām vēlmēm paša izjūtu, iegribu aurā.
Novembra gleznas Kūst debesīs sārtums, vij atspulgu sietus. bet kokos pēc lietus aug neparastums. Zemu, kad lido domas, Stundas, kad lēni peld, Atnāk tad Mazais Princis Palasīt dzejoļus. Dusmas – šaurākā bura, dusmas – zemākais masts, dusmas – vājākais vilnis, dusmas – seklākais krasts. Mākoņi apaudzē gaismu, sauli par rozi bur. Sārtumu Mazais Princis plaukstām aptvēris tur.
Rīta dziesma Māju logos atmirdz rīts, rīta saule galvā dīc, viegliem spārniem vējš matiem pieskaras, solo trompete trīc. Izplēn visas žēlabas par dzīves sniegtām grūtībām, līksmi SAULE apstājas šinī prieka saucienā. Visu sejās rīta glāsti, visu acīs augšām prieks – domu apvārsnim ir plaksti, kas vēl tālāk redzēt grib. Krāsu daudzveidība liela, grūti redzēt pareizo, uz patīkamo veras logi, neļauj vilties izvēlē. neļauj vilties izvēlē! Smaidos ietērpies RĪTS skaidri labajam TIC, Gaisma nākotnē sauc, nespēka mākoņus vājumā atstāj, lai trīc!
*** Es tik ļoti mīlēju to zivi, to psihastēnisko zivi, ka atļāvu kucēnam ar zobiem to piesist krustā.
*** Vakars un nākotne raud, Būtībai pagātnes seja, Mans sargeņģel, ko Tu paud – Savā tagadnes dejā.
*** ...mans talants kā cigārs aktiera pirkstos, klausās, kā sapņu vilcieni aiziet.
Kronis Es eju tagad uz laimi, Kas nākotni sagaidīs. Lai svētumu nesit zaimi, Mani eņģeli pavadīs.
*** Ak, Kvazimodo, iesim... Uz nekurieni no nekurienes, Uz nebūtību no nebūtības. Nāc, mans brālīt! Un Tava skaistā sirds Spēlēs mums ceļadziesmu.
*** Ellē velni baso; Basām kājām baso, Basģitāras baso. Un Kobeins spēlē solo; Kurts Kobeins ellē dzied velnu restorānā, kurš saucas “ Nirvāna”. Bet tur manis nav.
Skrējiens Pieturu pie pieturas, Tieku tilta krustā sists. Nāve aiz muguras “Twist and shout”, “Twist and shout”. Dejo un dzied. Dejo un dzied. Piedzimst Kvazimodo vēlreiz spoku stundā. stāvu tukšā telpā – viņpasaulē slikti. upītē peld psihastēniskas zivis, velnam roku nedodu, gājiens pārvēršas skrējienā, viņpasaulē mēness pieder man un es piederu viņam.
*** Nokavēts pēdējais autobuss. Sapnī dziļi lūkojos, Baudu supervieglas cigaretes, Asinīs klejo risperidons. Man pretī pa viļņiem nāk Jēzus, (Kaut nepatīk Luknas ezers), Viņš saka: “Jel, ataudzē matus, Lai būtu viss tā kā agrāk!” – “Ak, mīļais mans skumīgais puika, Pār vaigiem Tev asaras līst! Un meklē Tu sevi kā vienmēr, Ļaudams sapņiem iedomās klīst!”
*** Hemingvej, kāpēc Tu nošāvies – Domāju – nolemtība. Savos divdesmit vienos sarāvies, Es baidos no nebūtības. Kobein, Tu arī nošāvies, Bet vai tā bij` vien nolemtība. Drīzāk Tu vienkārši nožāvies, Tev draudēja nebūtība. Kamdēļ nošāvies, Majakovski? Saprati bezjēdzību!? Ienāci sevī par tālu!? Ieniri dzīlēs par dziļu!?
*** svece dievišķā – manā tumsībā, šai ellē ir neciešami, manām mokām vērtības nav, vien tikai šķīstītava. vien tikai šķīstītava…
*** Uz mājām, uz mājām No traķenes slimās Es projām iešu jau drīz. Un satikšu dzeju Kādā Višķu ielā, Pie bērnības spoguļiem. Viens pats Jaunības matos Pie mijkrēšļiem pelēkiem Redzēšu laiku Klusuma domās. Mīlēšu Dievu, Baznīcā iešu Savu svētdienu izdzīvot.
Testaments Koki sit man pa galvu, Nevajag mūžīgās dzīves, Gribu tik izbeigties vien. Kaps mans debesīs, Mūžam nepiedos, Tur kur ne Dievs, ne velns, Nāve tik skatīsies. Skatos liktenim sejā, Kā var tik nežēlīgs būt, Tikai ar tukšumu dejot Mūžam šai dzīvē man lemts. Skatos laimīgos ļaudīs, Kuri ne nieka nav vērts, Vienīgi Dievs tos baudīs, Patīk tos liktenim vemt. Kaps mans debesīs Mūžam ķēmosies. Par māņiem vienmēr es bijis, Gribu tik izbeigties vien.
*** Apklusti, tumsa, apklusti, tumsa. Tu ne māsa, Tu ne maza. Lido, gaisma, lido, gaisma. Tu man māsa, Tu man māsa. Gaismas karali Dievs! Atver liktenim plakstus. Dieva brāli miers, Ieej manos rakstos. Klusē, vecen – Klusē, vecen – Bīsties tiesas, Sargi miesu. Klusē, māte, Klusē, māte, Pagaidīsim Dieva tiesu.
*** Rīta sasvīdusī seja Skūpsta matus grēku vējam; Dievmāte debesīs raud. Klīst tur mana dzeja – Saraustītas elsas klausoties, Asaras atnes lietus; Tīra, brīnišķīga seja – Svētums – visu piedodošs, Čuksti – lūdziet, lūdziet Jūs...
*** Ābele – Nebūtība brāzmās, Krīt augļi man pie kājām. Kāda sūtība? Kad uz mājām? Pa varavīksnes tiltu – Tur, kur nav viltus, Tur, kur svēts lietus, Tur, kur mūžīgi Dievmāte raugās. Uz šīs zemes māju tai nav. Bet ābele – Nebūtība brāzmās, Un krīt augļi man pie kājām...
*** Kāpj doma debesīs Caur Mākslinieku dārzu; Caur šķīstītavu. Kāpj dvēsle debesīs, Un elle murgos rādās; Kāpj dvēsle debesīs – Visu manu dzīvi, Mokas eņģel`s aiznesīs Uz mākslinieku dārzu. Kāpj doma debesīs No mana vājā gara.
Tālums ansambļa Ŗemix dziesmu “Spārni” (Hermanis - I. Fomins) klausoties
Skaistuma puķe uzplaukst – Vakara blāzmā skan “Spārni”, Vējam kļūst miklas lūpas, Apgarots skatiens Tam pāri. Aiziet pa “Remiksa“ stigu Igo ceļā uz zvaigznēm.
*** Sapņo, vilcien, skani Traģēdijai manai. Klusi smejas nāve Cigaretē manā.
*** Neraudi, Kvazimodo, Par mani; Es raudāšu Par Tevi, Tempjot kafiju; Lēni mirstot no cigaretēm, Tablešu absurdā. Divatā mēs stipri, Divatā. Ir Dievs un nav; Manas būtības absurdā TIK un TĀ liktens mani savazā… savā absurdā
*** Zvana baznīcā, zvana Un dvēsele pie Kunga iet, Zvana, tik brīnišķi zvana, Ka acis aizvērt gribas ciet.
Zvaigžņu asaras Klusums ir pulkstens, Ieelpo – jutīsi laiku. Minūtes – zvaigžņu asaras. Tā jau ir, ka patiesais nesmejas, Vienīgi raud, vienīgi raud no prieka.
Rezumējums Piemiņas vispār man nebūs, Debesis nesāpēs manī, Laimi bez manis iegūs Cilvēces katedrāle.
*** Bet tik un tā – Pie Tevis būšu debesīs. Miesu mātei Zemei atdošu Un tad pie tevis lidošu. Izaugs no manis bērzs. Un tam bērzam būs bērns. Augot viņš būs tik lēns, Kā savā attīstībā es; Bet pāraugs visus kokus. Un tad pa bērzu šo Nokāpšu un parādīšu jokus Tam, kurš tecinās aprīlī zaļā Sulas no lielā bērza, Uzdāvinot (Viņam) Viņai Liliju baltu Un skūpstu.
Dienasgrāmata Novembris klusē, nav naudas, domas ledaini dvēseli māc, virmo iesāktie darbi, nākotne iedomātā. Pabeigt dvēseles pusi – vai pietiks man gribas… bet laikos vēl atgriežas sevī mana dvēsele TIK un TĀ. Pasaule nesajūt mani, Es pasauli nejūtu. Stāvu viens pats ar ilgām, Ar nopūtām, īgnumu. Pasaulē ieplīvot gribu, Un citus sevī just.
Logs uz debesīm Viņš – jūtīgais, neirozais, apmātais! Viņš saprot teorētiski vien – Kas ir miers, kas ir klusums dvēselē… Viņu sāpes un ciešanas pie mūžības sien…
Šizofrēniķis esmu slims, un gailis dzied man “mistiskās nāves” maršu, un mana sirdsapziņa... tiek sista krustā no jodiem un ... cilvēkiem... kad pēc septiņām stundām eju pa rudens lapām – jodi kļuvuši jau pavisam neciešami... Kā dzērājs! Truls un depresīvs... aprobežotu puišeļu mopēdu dūmus elpoju un domāju – VAI KĀDREIZ vēl varēšu rakstīt tik labi, kā deviņdesmit trešajā?!
Bijušajām Dzejas dienām ‘93
*** Dvēseles mokas jūs mana pasaule, Tikai caur jums es augu dvēselē. Bez sāpēm cilvēks ir ķēms. Dieva priekšā tikai ķēms Mēms.
*** Es nesaprotu – kas ar mani notiek? Varbūt pats nelabais par mani tiešām smej? Bet vienu gan es ļoti droši zinu Es mākslai piederu kā miesa dvēselei.
Klusē, dzejniek Ak, dzejniek, dzejniek klusē... Kam Tu savām jūtām vaļu ļauj? Lai kā Tev ir, bet tomēr tici – Ka sagaidīsi laimi savu...
“Ārprātīgais” jūs, viltīgie ticīgie, kuriem sirds “tā mazliet ir...” Jūs par savu labumu domājat! Ko jūs noliedzat?!! Jūsu sird(i)s tā vien plīst aiz mīlestības...
taisnīgie, piedodiet
Piedod Piedod, TĒV(S), par ciešanām, piedod... par to, ka es patiess gribu būt. Vēlāk manu dvēseli krustā sitīs... vēlāk vēl prasīs – kam cietu... (“Jēzus Kristus”)
*** Man skumīgu sonāti uzspēlē nakts, Tumšas ēnas leju pār sevi. Cik gan ir baiss pilnmēness skats!!! Cik drūmi viņš lūkojas TEVĪ.
*** Pilnīgi tukšs, kā izdedzis nams – bez spēka, bez domām, bez jūtām, tagad stāvu 25. jūnijā. mēms no šausmām, no bēdām, no bailēm, un skatos, ko demonstrē ĻAUNAIS...
Es iešu līdz galam Es savu sāpi debesij dodu – Tai baiļu spārnus pienaglot. Suņi rej un ciešanas; Izmisums līdz debesīm. Skumst ģitāra manās rokās; Sāpes ir mana bagātība; Kaut arī es jūtu pārņemts Un neticu, ka kuģis grimst. Es iešu līdz galam, Es iešu līdz nāvei, Mākslinieku dārzs – tā mana Paradīze, Jo nāves nav. Ir tikai atvadas no miesas. Es mīlēju Tevi, jā, tiesa, Bet man tagad tavā vietā “Bonds”. Mēness logoritmi asinīs; Man bail tikai par miesu savu. Man pretī pa viļņiem nāk Jēzus, Par mani mākoņi uzvaru svin. Es iešu līdz galam, jo mana vieta nav šeit. Kā teica Ēriks Kleptons, debesīs – Mākslinieku dārzā. Tabakas intoksikācija – ir tik muļķīgi. Es iešu līdz galam un nekad nepadošos, Es iešu līdz galam – es nedrīkstu krist.
*** virpulī, virpulī, virpulī es tā kā ārprātīgs griežos, ievu laimīgā smaržā gluži kā taurenis kļūstu. virpulī taurenis balts debesis sajauc ar zemi. saule kļūst pienenes zieds, par sapņiem ievziedi pārtop.
*** Tukšums ir mans dzenulis, Visgrūtāk smeldz garīgais bads, Un tad es dzejoli pierakstu, Lai justu, ka neesmu prasts.
*** Sisina sienāži Vakara smaidošā dziesmā. Viens esmu es, Un tomēr ne viens. Nakts tumšajā Koku ieēnu gaismā Viens jūtos es. Un kāpēc Tad viens? Veru durvis, vējam kutinot sānus, klusējot saku dienai: “Ar labu nakt ”! gaidu labu un sagaidu arī, jo katrs vakars – ir kā labsirdīgs rīts.
*** Pavisam savādāks Mans dvēseles Tēls. Gluži krāsās citādās, Kam vakars nav vēls. Nekad nav vēls. O, Eņģel sapņotāj, Kur Tu plīvosi? Kad brāzmains rīts Ievērs Jaunu pavedienu dienā Kā adatā.
Pie klusuma Un tomēr klusēsi vai ātri kaut kur dosies, bet TAVAS mājas acis klusi klusi ies pār laukiem, kuru pēdās sirmās brāzmās kļūsi atkal skumjais bruņinieks. Un tad TU vērosi, kā rudens vēja valsi dejos koku stundā koks ar līgavu, un viņu tērpos mirdzēs rudens saules glāsti pār visu skumjo zemes skanību. Un tas būs viss, tad pievērs plakstus bēdas, un beidzot prāts aiz sevis aizslēpsies. tad klusēsi viens vēja skumjās bēdās un dzirdēsi, kā baltais tīrais iet. Viss liksies TEV kā tīrā skaidrā salā, un dvē-se-le no prāta aizli-dos, tad nevaj`dzēs TEV kādus gudrus vārdus – vien klusumu un gaišu nopūtu.
*** Tas mākonis bija īstens, Nogrimām visi mēs tur, Visiem bij nelaimīgs liktens, Izglābās brālis vien tik.
*** Kur sākas ģēnijs? ģēnijs sākas garīgā slimībā, Autismā... saprātīgā ārprātā.
*** ...kad tev tava prātošana liksies pilnīgi bezcerīga un bezjēdzīga, tad saki – nē, “nāves un bezcerības, un bezjēdzības ENĢEL” – nē, tev tik un tā mani neuzvarēt, jo caur bezjēdzību mēs iegūstam jēgu, caur mirstību mēs tiekam nemirstīgi, caur briesmīgām ciešanām mēs nokļūsim ļoti lielā svētlaimē debesīs...
*** Es Tevi mīlu – Džinkst ģitāra lietū. Kāds sikspārnis tumsu šķeļ, Kā debesīs vietu, Kā saulrieta lietu; Es Tevi mīlu.
Skaidrītei
*** Saule kā bronzas zvans, Zvana svētkus manai zaļajai aurai, Koši zaļš matu sasienamais Man tagad sapņos smeldz.
*** Es eju ar ēnām, Noslīgdams sevī, Audzēdams lēnām, Cerība, Tevi.
Nojauta Cik viss ir BAIGS, ja padomā, It īpaši ne visai labā OMĀ. Cik viss ir maigs, ja pārdomā Ar prātu vieglprātības RITMĀ. Bet dzīve tāda ir uz mata, Kā mana dvēsele to skata. Tā īstenību prasa, Pa sapņu ceļu domas vada. Bet es nupat tik dzīvi skatu, Un jau ar sabojātu prātu To dzīvi nākamo es jūtu, Kā smagu, atbildības pilnu. Es domas mēroju un skaidri jūtu, Kaut arī dzīvi skatu ļoti grūtu, Es jūtu, jūtu, jūtu… Kaut ko no gaišā Dieva dotu. Es jūtu sapņu laimes zvaigznes staru Un krietnu domu, cildenu, Kas stāv un krīt uz patiesību, Un vēlas ļoti mērķtiecību. Un domu citēju es tādu: “Ka savā mūžā kaut kas būšu. Es nolauzīšu GAIŠO LAIMES ZARU Un panākšu to GAIŠO LAIMES STARU”.
Par “Laimdotu” un sapņiem Mūžīgo reizi es gāju No skolas uz māju, Juzdams savu garu Vientuļu un smagu. Cerības es māniju, Skaistas domas kavēju. Mūžīgo reizi es domāju Par “Laimdotu”savējo. Un tā es gāju No skolas uz māju. Manu sirdi žņaudza Skumjas dziļas. Mūžīgo reizi es sapņoju Savā vientulībā.
Mūzikai Ak, mūzika! Tu mana stihija, Mīlestība mana. Gara strāva milzīga, Rota bezgalīga. Ir tava mūza ģitāra, Kas man ir visu mīļa. Tā manu garu mierina Un harmoniju stiprina. Tā ģitārmūzika Ir gara maize mana, Kas vēl ir zvaigzne tāla, Bet tomēr sasniedzama Un nenonievājama. Jo tās mūza ģitāra Ir mana gara spēja, Jo manī daudz ir talanta, Kaut pagaidām bez sižeta, Kas vēl ir jāmodina. Ir mana mūza – ģitāra, Kas man ir visu mīļa, Tā manu garu mierina Un harmoniju stiprina.
Prologs Es “Yesterday” spēlēju Un domāju, Un apsveru… Līdz pildspalvu nu ņemu, Un vēstuli tai fejai rakstu, Ko par mākslas mūzu saucu. Es žēlsirdību viņai vēlu, Lai viņa saprastu Un visas nebūšanas Novērstu. No augstā troņa nokāptu Un savu kokli spēlētu, Priekšzīmi tā rādītu Uz harmoniju mūžīgu. Tu mana laimes feja Un mākslas mūza dievišķā, Es ticu, arī mani Tu veido humānu. Bet vēl, ar spārnu vienu, Es celties nespēju, Bet brīvību jau mīlu, Tu laimes feja mana!
Epifānijs Nāc atpakaļ, možum, mans prāta košum, tevi aicinām, tavu trūkumu neciešam. Tu vajadzīgs, možum gan miesām, gan garam. Tevi lūdzam, un domu šo lolojam ilgi jau laikam, jau laikam, jau laikam. Mīļais, labais možum, mans prāta košum, pēc tevis tiecas, nīkstam miesa mana un gars, mans laimes stars. Nāc atpakaļ, možum, mans prāta košum.
Dzīve aicina Dzīve aicina, bet nejoko Un prāta gaismu izstaro. Tā nogaida ar talantu Un atstāj domu gruzdošu Par ceļiem, kas man jāatrod, Kur mājo sapņi, mūzika. Bet man ir visi ceļi vaļā, Kur vien mīt māksla skaistā Un viņas māsa – Proza. Laidiet, dzīves grūtības, Esiet zolīdas un laipnas; Nepieviliet dzīvi manu Tā jau karstu, gruzdošu. Dzīve aicina un nejoko, Un manu prātu apskaidro. Nu cerība man plaukst kā zieds, Un grūtības var malā iet.
Sev Es tagad esmu mīnuss, Nokritis it kā no mēness. Es esmu truls, Es esmu tukšs. Bet dvēseles tikums Man ir kā debesu likums. Kaut arī saprātīgums Nav manas dvēseles skaidrums. Bet brīdī šinī es esmu truls Un ļoti, ļoti, ļoti tukšs. Bet gan jau atkal būšu “pluss”, Bet gan jau atkal būšu gaišs. Bet tagad esmu mīnuss, Nokritis it kā no mēness. Es esmu truls, Es esmu tukšs.
Tiesa Tiesa… Nepadarīta lieta tiek piemirsta, Bet tik uz laiku nosegta, Tad atkal dzīvē atklāta, Kā lieta nepaveiktā. Tiesa… Tā lieta neuzveiktā Ir darbībā ļoti plaša. Aiz tās režģa drūmā Tikai nelaimes vienmēr skata. Tiesa… Tikai sašķeltus cerību viļņus, Tikai izdzēstus sapņu plānus. Tiesa, esi man tuva, Esi mana tiesa.
Rīta vējš Un mostas vējš Sagulētiem matiem. Dienu mākoņos atdzen Aiz aizkariem Saule Šodien.
*** Rītā sākas otra dzīve. Dzīves zvaigzne, spīdi! Kā cigareti saullēkts dienu aizkvēlina, Un nemiera dūmi atkal ar grūtībām samierina.
Galvā trulums, sirdī prieks Galvā trulums, sirdī prieks, Fonā klusums padievīgs… Mūsu dzīve nav vien nieks, Paši mēs – ne spoks, ne rēgs. Galvā trulums, sirdī prieks, Noskan akords miermīlīgs. Noskan miegains, melodisks – Arī ģitārai nāk miegs.
Es zinu Es zinu: man ir neiroze, Un arī nervi beigti. Bet dzīvei vēl ir nākotne, Kaut ”kauliņi” jau mesti. Un mana devīze, Kā arī mērķis dzīvei, Ir mana lielā nelaime Un važa dvēselei.
Ko man darīt? Ko man darīt? Kliegt vai smaidīt? Ar asarām galdu slacīt? Ko man darīt? Bet es tomēr teikšu: Nav ko dzīvi nievāt! Visas vainas, kļūdas dotas, Lai mēs spētu dzīvi godāt.
Nesaskaņa Ir pasaule sāpīga, kaucoša, bet tas patiesi, patiesi tā. Es negribu nevienu sāpināt. nevienu, bet sāpinu gan, bet es negribu. Te ir mana ēna vien. Es viss esmu tur, kur Dons Kihots. Maigās balsīs tur lietus lāsītes dzied. Bet vējdzirnavas man virsū skrien, mani sacirst, samalt grib, un tad “reālā” pasaulē apbēdīt. Bet man dziesmas ir jāraksta Ar mērķi sakarīgu, izteiksmīgu, skaistu… Negribu melot : GRIBU DZĪVOT! KĀ GRIBU! Novāciet savas netīrās rokas,
paņemiet savus plÄ nus un ejiet prom! Dzirdiet!
Intelektam Ak… tā lūk… Gara stīga sidrabainā, Ar dvēsles stariem uzskaņotā, Tu mīļā, gaišā, varenā, Tu mana liegi skanošā. Tevi, lūk, es skaņoju, Un veco dzīvi noliedzu. Un lieku lielu cerību, Lai jaunai dzīvei piedzimtu. Tu gara stīga sidrabainā, No dvēsles stariem uzradīta! Beidzot tevi skaņoju! Beidzot tevi izjūtu!
Vēlējumos …Atkarīgs no cilvēka, Bet laime skaisti vēlēta, Patiesībā spīdoša, Ir utopijā grimstoša.
Tā ir Un gāju dzīves taku savu, Laikus pat neizjuzdams dullumu. Un savu gaišo spēku spraigumu Es projām mānīju un raidīju.
Atkal Atkal manā galvā dullums – Tas manas dvēsles skurbums. Negribas man vairs ko darīt, Tikai intelektu tīstīt. Bet nevar taču Darbus projām aizspārdīt, Man nāksies dzīvesveidu mainīt…
*** Tur, izceldams gaismu no tumsas, Spīdēja mēness pilns. Šeit pieviltā cerība modās Reizi iz reizēm ap simts. Tur, izceldams gaismu no tumsas, Spīdēja gribasspēks mans. Tas atkal nu manī vērās Pilns, bet bālgans un skumjš. Tur, izceldams gaismu no tumsas, Viņš likās man atkal tik tuvs. Pieviltā cerība modās, Laboties gribēju es. Tur, izceldams gaismu no tumsas, Apgarots atkal un godīgs, Mēness, runādams lūdzās, Lai neviļu cerību es. Ja modināt varēju to, Tad jāpilda noruna man, Kaut plīst vai dvēseles stīgas, Taču norunas jāpilda mums.
Tā dzīvē iet Tā dzīvē iet, Kad elpas nepietiek. Kad elpas nepietiek, Un veselība nesatiek. Visas raizes, bēdas, slimības Un domu nepilnības Ir no dvašas nepietiekamības, Un dvašas mazumības.
Beigšu šaubīties, beigšu mainīties Lai ieskanas kāda paskarba nots, Kaut ko taisnīgi pasaka prāts! Mūžīgi tam pietrūkst kaut kā, Mūžīgi viņš ir nemierā! Kā mēnesim caur debesu stiklu Viņam mūžīgi mainīties, Allaž pēc neziņas tiekties, Pēc neziņas kaulainās, Pēc neziņas bālās, Pēc neziņas viltīgās Mūžīgi sniegties. Izprotamība. Cilvēk, ko tu domā, Kam tu dzīvi dzīvo? Cik tev ir tai prātā, Tik, cik krāsas tvaikā?
(no dienasgrāmatas)
Saulriets Saules ripa Pa daļai aiz kokiem slēpdamās GAIL. Dīvaini izzaigo skaidra, Un man no izjūtu tukšuma BAIL. Saulrieta skopums, Tas vasaras fonu nabagu DARA. Jūtu trulums Mani no skaidruma sajūtām VAIRA.
*** Netici ērtumam dzīvē, Bet tici skaidrumam jūtās. Bet, ja nokļūsti vidē, Kur svešas ir cēlākās jūtas, Tad Gaišumu paņem no sevis Un jūtas, kas dvēseli pilda. Plēst pēdējās stīgas, Kuras vēl par brīnumu skan Tik klusas, liegas, Kuras cerību uztur man. Nē, to es neļaušu gan. Trulum, kam moki Mani tik jaunu un vieglu? Kādēļ, nu saki, Sapņu vijumam Stiegru pietrūkst, Un liegtu, cik liegtu Man sapņu ieceru sniegtu… Nu saki, kam moki Mani tik jaunu un vieglu? Tavi bezsirža joki Draud apdzēst pēdējo liesmu, Pēdējo tīras cerības gaismu. …Atkal vēji, Silti, bet kaitinoši… Kam lēji tu Mierīgumu nepārdrošu Vasaras naktī?
Par vieglumu Cik viegla ir dvēsele, saņemot gaismu, Liekas – nu laimē tik dzīvot un dzīvot. Bet, uzzinot atkal ko nelāgu, baisu, Sirds šaušalās saraujas plīvot. Kā lai dedzinu dvēselē liesmu, Ja pasaulei vienmēr sāpju tik daudz?
Fotografētājs Es eju un fotografēju, Bet iztēli – nesaudzēju.
Dziesma dvēselei Ak, dvēseles avots, spulgais. Visu Tu atceries, Visu Tu redzi. Uz Tavu spoguli Plūst Stari no domām, Stari no dzīves, Ak, avot, Mirdzošais avot, Kaut viļņotu sevī Tu Vien tikai labu, Vien tikai gaišu.
Dziesma vējam un rudenim Ak, rudeni! Tavs mīļākais fons ir vējš. Jūtas gaisini! Ar lapām aizšalko prom! Un dzesini No maiguma pārkārstās sirdis!
*** Es pateikt nevaru, tik nojaust, Ka mana jūtu saule tikko aust! Un pamazām jau dvēslē tumsa gaist, Un jūtu lietus par mani pašu līst.
*** Kāpj izjūtu drēgnums dvēseles telpā. Labais un tīrais var nosalt, pārvērsties naidā. Un aizmiglot ZVAIGZNES.
*** Ļauts cilvēkam vienmēr ir rīkoties, Kā pats viņš to vēlas un grib. Bet pēc sirdsbalss ir spējīgi vadīties Tikai retie no retajiem vien.
*** Jūs, dūmi rožainie, Indiāņu sniegtie, Jūs kliedētie Gandrīz ar katru elpu. Dūmoti un neizdūmoti, Cienīti un pelti, Ar priekiem, skumjām jaukti Šai visā pasaulē. Jūs dūmi nenoteiktie, Ar rozā sapņiem pilnie, Bezprātības ielūgtie, Bet svešie prāta stariem. Jūs neglābjami ievestie, Uz visiem laikiem ņemti, Uz visiem mūžiem dotie Vien cilvēcīgiem priekiem. Jūs nekad netverami, Vai katra izjusti, Ar jūtām, domām jaukti, Jūs liktenīgi esat. Ar sapņiem, Skumjām, priekiem Jūs ieņemtie.
*** Plūst pa logu spoža gaisma, Tikai dvēselē tās trūkst. Jūtu saule bieži laiska, Bet bez tās man sapņu rozes nīkst, Tīro, skaidro toņu tām tad trūkst.
Gaisma Es pārdomās grimstu pēc kārtējās dienas, Ar ilgām saplūstot kopā. Tās tukšums grib pieveikt uz vietas, Bet GAISMA stājas tam ceļā. Un turpina pastāvēt cerības manas, Un dvēsele atkal tās glabā. Pēc zvaigznēm sapņi atkal jau tiecas, Tā droši nekrītot jūrā.
Depresija Viss iegrimis depresijā, Un nezin no kā. Vājums atkal samaisīja Jūtas bezjēdzībā. Trulums, klusais trulums Un bezjēdzība stingrā, Tukšums, naivais tukšums – Tie gaismu aizdzina. Kā tumsā es varēšu dzīvot? Nekādas harmonijas… Pat saprāts negrib strāvot, Un kamdēļ tā jābūt? Tik bezspēcības nojauta – Tā mana draudzene, Kas tagad piekļauta Ilūzijām absurdām. Mans sapņu dzidrais dzēriens, Pamazām ko baudīju, Ir tagad zaļi duļķains, Pat skatus nesaistošs. Es laikam degradējos Arvien, pa mirklim, sprīdim, Vai tikai iedomājos Bez sakarības noteiktas. Ko zini tu, vājum, Tikai kā apņemt mani… Kam iedvesmu paņem, Bezspēka saldumā ietin? Tu, neskaidri tīkamā depresija Līdz saldumam bezspēkam dotā. No tevis rīt nebūs ne miņa –
Tevi uzvarēs veselais gars Ar TĪRUMU, DZIDRUMU, GAIŠUMU Veldzēs tas mani un atgriezīs jūtas.
Bērnu dienas Atgriezieties, bērnu dienas, Tveicei, karstumam tik tuvas. Atgriezieties bērnu dienas, Kaut vai sapņos kļūstiet manas. Es jau sen kā apmāts esmu, Nav man sirdij vairāk dziesmu, Dzīves skatiens pauž ko baismu, Pats sev noliedzis es gaismu. Atgriezieties, bērnu dienas, Topiet apziņā man skaidras. Tik vien jūs man esat krāšņas, Kā no dārgas, skaistas dzijas.
Izdzīvots klusums Pavīd atmiņā bildes no bijušām dienām – Viss liekas kādreiz izdzīvots. Klusums, satvēris prātu, miegu projām dzen, Pavīd atmiņā bildes, sen jau pakļautas iznīcībai. Klusums vispatiesākais jau sen izdzīvots. Izdzīvots klusums.
Sapņu Laumiņa Vai tu esi sapņu Laumiņa? Kas manu dvēseli liegu dara? Ak, nezinu! Bet, ai, cik gaiša, Vēl plaukstoša tu esi man! Es pateikt nevaru, vien nojaust, Ka mana jūtu saule tikko aust. Un pamazām jau dvēslē tumsa pagaist, Un jūtu lietus manī pašā līst.
*** Dzestros vasaras rītos saule lec, Iegailoties arvien stiprāk spožumā. Jaunas smaržas atnes rīts, Atmetis nakts murgus gaišumā. Nu atkal prāts jau skatās tālumā.
Saulriets Saulriets, kur saulriets, Es gribēju redzēt tevi, Pārņēma tā kā nemiers, Kad sevi skatīt liedzi. Svētdienas vakar, ko devi, Ja noslēpi rietošo sauli, Manām izjūtām šķērsli liki, Neļaudams izjust laimi – Man skatīt grimstošo sauli. Es biju mežā Un ilgojos skaistuma tīra. Bet koki bij` priekšā, Un no manis tīrumu slēpa. Pārnesu mājās tik spāri, Beigtu, pie burtnīcas pieķērušos – Gribēdams dzejot dzidri, Biju nosviedis burtnīcu zālē. Bet tagad man netīrums jūtās Vien tevis dēļ, saulriet. Nav dziesmas, nav izjūtas tīras, Tik sārņi vien dvēselē uzpeld, Bet gribēju redzēt tik saulrietu es.
Lietus Lietus kad līst Karstās vasaras tveicīgās dienās, Pērkons dārdina, zibeņi šķīst, Sapņainu valgumu atnes, Kā zemei, tā cilvēku prātiem Lietū zilganā debess. Izšķīst pelni miklajā zemē, Skatot šo vasaras prieku… Vai tiešām nav laime Elpot šo spirgtuma pārpilno gaisu, Ja smaga un dusmīga tveice Pirms brīža vēl valdīja laiku?
*** Saules seja Pa daļai aiz kokiem slēpdamās gail, Dīvaina, mirdzoši skaista, Un man no izjūtu tukšuma bail.
Protestu vētra Un mana pinkainā galva jau durvīs iekšā, Jau pavīd skatieni ar skarbajām morāles ELPĀM… Te, lūk, es jau stāvu uz sliekšņa. Tad soli speru vēl vienu, Un esmu uz plaknes blāvas, Uz sadzīves plaknes – to jūtu. Tad ēnu manu, vēl gailošu protestā spēji, Sagūsta prakticisms, nevainīgs, reāls Un norimst visi iekšējie vēji.
(Dziesma disharmonālos akordos)
*** Spēlējām badmintonu Aiz vasarām deviņām. Un vienu medaljonu Laime kristalizēja. Prātam atnesa mieru, Jūtām tīrumu lēja Un spirgtumu spēju Pa vēju. Spēlējām, raķetēm rokās Līdz vakars jau tiecās Ietīt tumsā Tevi un mani.
*** Atkal vēji, Siltie, bet kaitinoťie.
Kā līvs Gribu būt līvs Un negribu tumsas. Es esmu kā līvs, Starp nedaudziem dzīvs. Līvu ir maz, Maz tādu, kā es – Sirds BRĪVO pasaules Par gaisu vieglākas.
Lietus Silts lietus līst, Tīksmu miklumu dodams, Un visam, kas vīst, Dzīvīgu spirgtumu nesdams. Viss blāvā miglā tīts, Nav saules un tveicīguma, Zāle šalkās miklās trīc, Mierīgs nav bez iesākuma.
*** Dziği vai sekli, Liegi vai skarbi, Bet skati Pasauli, cilvēk, caur sevi!
*** Pēc tveicīgas dienas Vakars tumšs. Aiz vienīgas sienas Viss gaišs. Pēc skumjām prieks, Kā nebūtībā, Pēc laika laiks – Ne sakritība. Melnumu notīrīt oglēm, Nolaupīt mūzikai skaņas… Tad jau tālajām zvaigznēm Tuvām jākļūst no tiesas. Mainās dzīves gaiss, Aizpeld domas, Kā sakritībā viss No tiesas. Ceri un neceri, Padomādams Uz lēveri Esamības.
Sapņu zvaigžņu meitene Es alkstu dzidruma un tīruma, Daudz skaidra, brīva skaistuma. No aizspriedumu MĀŅIEM brīva, Tumsonības vējam sveša. Mana sapņu zvaigžņu meitene, Vien tu man sirdij tuva. Es pateicīgs par asarām Un tīrām kokles skaņām. Es raudu, laimīgs esmu, Jo daudz ir manī sāpju. Daudz laimes skumju skaņu, Nāc, uzspēlē, dod prieku! Ak, sapņu zvaigžņu meitene, Jau kārtējs vakars krēslo. Vai atkal mana vaina, Ka pietrūkst koklei skaņu? Nāc manā tumšā istabā, Tu, zvaigžņu meitene, Skumju tērpā burvīgā, Sapņu kokli rociņā. Es zinu, taviem matiem sapņu smarža Un lūpām liegums valgs. Ka TEVI nomāc ēna mana, Augums TAVS ir trausli svēts. Bet ienāc, ienāc lūdzu jel, Ar tīru skaidrumu pie manis… Varbūt tev pašai manis žēl, Un arī pietrūkst laimes! … tavu augumu trausli svēto aijāšu savās rokās. tavās liegi valgajās lūpās
es ielikšu svētuma kaisli. Ienāc, jel ienāc, Ar tīru skaidrumu pie manis, Mana sapņu zvaigžņu meitene. Skumju tērpā burvīgā, Laimes kokli rociņā.
*** Kad projām dienu vējš aiznesīs Un pieklāsies mēnesim smaidīt, Zvaigžņu rūtīs tad zaigojot Likten`s Tavas domas sāks iztālēm lasīt.
*** Sit savu ritmu Vakars kluss Drūmiem roka piesitieniem. Sit un nosit stundas savas, Iet pa mirkļa pakāpieniem, Pazūd liegās tumsas skavās. Apklust viss, Tik zvaigznes raugās, Klusums dzied… Atnāk nakts, un paņem savās, Savās vieglās maigās rokās, Aiztriec dienas murgus prom, Projām dienas tēlus drūmus… Norimst viss, Un pāršalc domām Vāri liegās sapņu ēnas, Un katrs savā laimē dzīvo… Elpo nakts līdz pienāk rīts, Pūš jau atkal savā taurē, Nemierību, dienu stāsta…
Dziesma vējam un lietum Un spēlē vējš solo Uz atmiņu stīgas, Dziļākām pārdomām Neskanīgas. Bet skumjām nav vietas Nakts smagajā dziesmā – Domu akordiem drūmiem Ir bundzinieks LIETUS. Un spēlē vējš solo Uz atmiņu stīgas, Nopietnām pārdomām
neskanīgas.
*** Vēja rokām vakars Rūtīm pieskaras, Tērps viņam šovakar Zvaigžņots, Mēness pie krūtīm Kā sakta Mirdzošs, Kā dzintars spīd.
Dvēseles dziesma Ak, dvēseles avot, spulgais, Visu tu atceries, Visu tu redzi. Uz tavu dvēseli plūst Stari no domām, Stari no dzīves. Es mainīties gribu, avot, Avot, mirdzošais avot, Lai viļņotu sevī Tu Vien tikai labu, Vien tikai gaišu. Beidzot es sajūtu Kristieša spēkus! Kristieša garu Viļņojam sevī! Es labošos, avot, Centīšos. Dievam lai kalpotu, Slavētu, slavētu Atdotu visu Viņam. TAM kungam Tīri un liegi Kā bērns!
*** Pēc melnbalta klusuma dziļa Pa kāpnēm atkal kāds nāk. Atbalss ir līksma un skaļa, Kas nolemts, tas darboties sāk. Vēl atceros burvīgo rozi, Ko turēja plaukstās kāds. Tas gailēja bezgala koši, Ak, brīnišķi brīnišķais stāds!
*** Kā sapnis plūst eglītes smarža, Svētki šūpojas zaļajos zaros... Mēs ejam visi bez ziņas, kā bērni Kristus gaišuma svētajos staros.
Vārdi par tevi Ziemas lietus čukstēja mums Burvīgi skaistu un kaut ko jauku, Dubļos samirka ēnas, Klīda zvaigznes pa debesu lauku. Tavos matos burvīgi maigi Lāses mirdzēja, gaismoja tevi, Manu dvēseli glāstīji vārdiem, Kā sapņos es nojautu sevi.
Veltai G
Ziemsvētku gamma Tas brīnums ģitāras katrā radītā NOTĪ, Viss ietīts vienā burvīgā, mirdzošā SAPNĪ.
*** Par Ziemsvētkiem vēstīs egle, Sveču liesmiņās uzsmaidīs SVĒTKI, Viss būs tā kā vienmēr, kā visur, Tikai tumši būs dvēseles lēkti.
*** Es sapņiem ticu Tā kā dzīvei otrai. Viņi ir dzeja – Šie sapņi, Un vispār, jebkuri Sapņi.
*** ausīs smeldz vējš, ar mani ir mākoņu tēli, un nākotne mazgā man seju, viens pilieniņš miljonos skaldīts dejo man esības deju.
*** Cinisma, cinisma AVOT, arī Tu vari patiess būt, ja plūsti Tu krastos tādos, kur netīri vārdi GUĻ. attaisnot SEVI vai NOLIEGT, to vienīgi vari TU pats, bet lāses no AVOTA TAVA it visur, it visur ir. un visai bieži man gribas Veldzēties AVOTĀ TAVĀ. TAVĀ spogulī apskatīt SAVU ciniķa SEJU.
*** Kaut kāds atspulgs debesīs, Mirdzošs, bet nenoteikts Liek man atkal neziņā trīcēt Un skaudri liktenim ticēt.
Zvaigznēm un naktij Zvaigžņu sejiņu gaismmūzika Dzidrumu ēnām dveš, Jūtās plaukstošā PILNSKANĪBA Sāpes no atmiņām dzēš.
*** Dzīve ir stāvi uz augšu, uz augšu. Tev pa tiem jākāpj uz augšu, uz augšu. Un katrā stāvā ir jāieslēdz gaisma, Lai celtos gaisma uz augšu, uz augšu.
*** Piena ceļš un cilvēku likteņi klusē, un spītība ir pati savā pusē. Ap zvaigznītēm migla veras – viss ir savās vietās nemainīgs. Spēcīgais, caurspīdīgais, satur kopā zvaigznes, attīra, viņš nokāš nepatstāvību. Spītīgais, caurspīdīgais – viņš nolemj un attaisno… esam mēs, ejam bez sakarības. Piena ceļš un cilvēku likteņi klusē, Gail spītība – Tā viņu labā puse.
Par egoismu …bijām vienkārši mēs – viņš un es, noslēgti. katra uz savu pusi, mūsu ēnas sniedzās. viens otram šķitām mēs kā viesi nelūgti, sienas mūsu pasaulēm krustojoties liecās. un viņš, un es – mēs abi egoisti, bet egoistiem viena elpa plūst un taisnību tu tik ar sevi saisti, bet manai patmīlībai tad ir jāsalūst. …tad neatliek mums cits nekas kā tikai tās savas egoistu sirdis vienādot, ak, sniegsimies mazliet pēc pilnvērtības, reiz lielo savtību uz pusēm sadalot. un es un tu – mēs abi egoisti, tad vienādi lai egoisma kausi ir, uz aizsaluša dvēsles loga raksti, ka DIVAS taisnības mūs nebūt neizšķir…
*** Ozol, ak, ozol, zemes milzīgais zieds, vēja jocīgais mikrofon, vēja suka un debesu kokle… Naktīs noraso zvaigžņu rasā un mēness stīgas spēlē… Es maigā dziesmā Sauli ieleju sev, Lai mēness gaisma Neņem par kalpu sev.
*** Vai redzējis esi Tu savas laimes lēktus? Vai uzminēt spēsi Dzīvē nākamos svētkus?
*** Manas skumjas ir mēness sejā, Kad TUMSA ar NAKTI dzied, Kad KLUSUMS ar ĒNĀM ir dejā, Pār mani kad NEZIŅA iet.
*** ziedi, cilvēk, vientulībā un prasi pats sev – kas un kā, savā zilajā vientulībā… bet kā tiem zilajiem ceriņiem vāzē – tā arī Tev vajadzēs padzerties savā zilajā vientulībā… jo Tu baidīsies palikt viens bez dvēselei patīkamā savā vientulībā…
*** Dienas izkūp kā cigaretes, Viena pēc otras, un nodziest. Uzsmaida naktī zvaigznes Guļošajam nemierniekam. Dienas izkūp kā cigaretes Un, lūk, jau jaunu aizdedzina rīts... Kvēlo DIENA, dūmos ietin Arī bezcerību līdz.
*** Drūmi Tev. Pasaules jūtas No Kaut vai Krāšņajām Debesīm duras! Zaļais zemsaules durstīgais kaktus, Kas esi?!
Par nemieru Nemiers, Tu dvēseles mocītāj saltais! Es skatos debesu tīrajā jūrā Un jūtos tik vientuļš kā mēness Šai bez zvaigžņu vakarā drūmā. Zem mūžīgām dzīlēm ir jādzīvo man! Ar nemierā neskaidrām alkām, Kā mēness atspulgam dzelmē.
*** akordā labskan dvēseles vēji, kad cilvēks sevi jūt un aiziet neaizskarts un nosvērts sava paša mūzikā. ja būtu trūkusi kaut viena stīga – vienu likteni pārrāvusi, nebūtu manis – tā ES, no tagadnes. sagriežas likteņi sajaucas – viens otru satikdami. mūsu vectēvu mūžs plūstošais neizzūd. vienā elpā, vienā atbalsī mūžīgā, paaudžu balsis sajaucas – zvaigznītēs nākotne spulgo. ar VIŅIEM mums liktenis viens. tik daudz stīgu ir skanējis – tik ziedējis siržu. cienījis esmu un cienīšu VIŅU dvēseļu brīžus.
Logam ārpus Vējš kā varens nēģeris Aiz loga blūzus dzied, Mēness skumjās izdilis, Par jumtiem gaisma iet. No zvaigznēm nokāpj bruņinieks, Tas miglu Dons Kihots. Ar bēdu prieku, savādnieks, Viņš vienmēr savienots.
Dziesma par debesīm un zemi Elpo, debesīs elpo, Zvaigznīšu dvēseles, Debess kā liesma deg Virs mirdzošās pasaules. Ak, nesaki, lūdzu, draugs, Ka laimes pasaulē nav. Zeme, var sadzirdēt zeme, Tas viņai par grūtu būs. Skaties, jel, lūdzu, rau, Kā debesu liesma deg. Jūti, kā sadega viss, Viss, kas mūsos bij` ļauns?! Svece svecīte – zeme, Svecītes deglis – mēs, Mēs pasauli tagad redzam No gaistošas nākotnes.
Dziesma par Donu Kihotu Dons Kihots, pa priekšu gaiss, Un svilpo vējš, kur Putnu ceļš. Un griežas viss uz aizmuguri, Dons Kihots, pa priekšu gaiss. Piedziedājums. Un atspulgā veidojas stari, Dons Kihots, pa priekšu gaiss. Un atspulgā veidojas stari, Dons Kihots, pa priekšu gaiss. Dons Kihots pa mūsdienām ceļo Un tagadne pagātnē dejo. Un griežas viss uz savējo pusi. Dons Kihots, pa priekšu gaiss.
*** Aizvējo garām sikspārnis liegs. Varbūt zvaigznēs ir viņa dienas. Debesis elpo ar laternas elpu. Un sejas vien, visur vien.
*** Cūkai iedod ēst, lai pēc tam, kad viņa izaugs, mēs varētu viņu ēst. Mēs ēdīsim cūku. Dzīve ēdīs mūs. Dzīvi ēdīs Citu dzīves.
Laika vējdzirnavas Skumji kļūst arī Laikam – Vējdzirnavas atgriezušās. Un atmiņā klusē kļūdas, Par minūtēm pārvērtušās. Vējdzirnavas vējo Laiku Un katram pretī panāk. Stāvu, pieglaudis vaigu Šķēpam – tas ir, tagadnei.
Lietus Lietus. Kluss un dziļš lietus Miklajās jūnija dienās. Sapņo. Viņš līstot sapņo, Varavīksni iedomās audzē. Varavīksne viņam vēl sapnī.
*** Saule glezno jau rītu. Kontūras, kontūras! Žilbstu. Koki kā ūdenszāles līgojas! Bet tur augšā, Mūrētā mākoņu sienā, Laika putns Nes sauli. Nes sauli Uz spārna. Spārnu svītras Debesi (iz)vago, Un esmu priecīgs, Ka izdevās ieraudzīt Laiku. Bet dvēsele saredz caur miglu. Šī “cietēja” laime, Kas nākotnē ātrāk Par Laiku grib tikt. Tai jāsmeldz Un pār pasauli jāaudzē spārns – Aizsegs no vēja un lietus.
*** Klusums caur nakti zogas, lapas jau virpuļo kokiem prom. Atkal ir pagājis gads. Caur loga rāmjiem mēness staru rotaļā izlies skumīgu krustu uz domām par to: “Vai vientulība redz?” Caur loga rāmjiem mēness staru rotaļā izlies skumīgu krustu uz domām par to: ”Vai vientulība jūt?”
*** Mīļais cilvēk, Kā mēness vientuļš Tu esi, cilvēku klajā smacīgi gaišs. Nomet ilūzijas – dzīve nav šahs, un nesauks pēc Tevis zvaigznes. Tas ir cilvēku klajs. Un nesaki, nesaki man, ka laime ir blakus tepat. Es esmu muļķis, nezin kur pa zvaigznīšu miglu, meklēdams zvaigzni, kā svecīti ziedošu dvēseļu dvēselē. Tā zvaigzne ir jēga, un muļķis esmu, ka nezin kur meklēju pēc laimes un zvaigznes, pilns kā mākonis emociju, kuras mazliet tā šad tad palīst sevī. emociju, egoisma lietus lāses.
*** Mīļie cilvēki, jums viss melns uz balta sajaucies. Mēness, spodri spīdēdams, dvēselē ilūzijas izauklē. Mēness acīs nogurums kā smagi kalni peld. Uznāk visiem izmisums, bet savs ir jāaizstāv. Es stāvu šai naktī vientuļā, mirdzošā uz egoisma sliekšņa. Redzu dāmas, trīs brīnišķas dāmas, aizejam debesīs tīrajās pa Piena ceļu: Tagadne, Pagātne un Nākotne iet. Spēlē vakars savas gammas, Nakts kā sikspārnis lidinās. Pa Piena ceļu trīs dāmas Aiziet debesīs tīrajās. Ar zvaigzni vairoga vietā Dons Kihots miglu zirgā jāj. Viņa skumjas ir mēness sejā, Vējš ceļu no zvaigznītēm klāj. Tumsa noskūpsta mēnesim vaigu
Un dejā ierauj zvaigznītēm līdz. Bet dāmas klusi pa ceļu, Pa Piena ceļu mirdzoši mirdzošo iet.
Gamma klusumā Kam tik spocīgi drūmi Tu, klusum, Naktī ar ēnām klusē? Un naktī šinī atkal vai būsi Kā vienmēr, vien savā pusē? Vai nevaru palūgt Tev nospēlēt gammu Ar pusnakts sākumu, rītausmas beigām? Ir bijis daudz vējainu nakšu, Bet nebija naktis ar gammām. Man sonāti dziedāja jūtas, Kad sirdī mirdzēja prieks. Un skanēja dvēseles arfas, Kad nekrita truluma sniegs. Klusum, uzspēlē gammu, jel lūdzu, Skaņu virpulī trulumu ierauj, Lai es mainīties spētu uz jaunu Ar katru nākamo dienu.
Šoreiz cits vējš Kur cilvēka laime? Kas lai to zina… Vienkārši jāmīl zeme Un nespēku jāsamin. Un sazin vai paraugzēns Kādreiz līdz svētajam tiks, Allaž tīrumā nīkstot, Vai mūžībai pamatus liks?! Nav laimes nevainīgas, Bez vēja nav nosvērtā, Dzīve ir tā kā upe, Kas mainīgi mainīgo dzen. Bez maiņas nekā nevar būt – Duļķojas ūdens tīrs. Grāmatu kalni, zinības… Uzvedies kārtīgi, zēn! Ja nemīli sevi, Tad citus tu nevari just, Ja nemīli sevi, Tad citus tu nevari mīlēt. Ir jālido viegliem spārniem Caur pasauli mainīgo. Ir jāmāk uzsmaidīt visiem, Ir jādzīvo citiem līdz. Sevi niecināt nevajag, Un melnbalto neatzīt. Bez bailēm dzīvi Ir jāmīl. Un jāpazīst.
Ilgas pēc siltuma Mēness elpa rīta gaisā, Ilgas pēc eņģeļiem. Šodien Kristus augšāmcēlies, Varavīksni rokās tur. Saules tveice mēness matos, Ilgas pēc svētuma. Šodien Kristus augšāmcēlies, Ak, kā gars mans mokās, māt. Ceturtā aprīļa aukstums, Ilgas pēc Dieva glāsta. Šodien Kristus augšāmcēlies, Bet man vēl ilgi vajadzēs ciest.
*** paskaties – cigarete Tavos pirkstos mūžu sadedzina, dzīve Tavos pirkstos cigaretē gruzd, un tiešām nav žēl Tev mūža stundas izplēnēt…
Piedodiet viņiem Nepateicīgiem, vājiem – piedodiet viņiem. Par to, ka viņi ir neliekuļoti, par to, ka viņiem arī smeldz tāpat kā jums, tikai jūs nejūtat viņus, jūtat tik sevi – piedodiet viņiem.
Par sevi [Dienasgrāmata (I)] Esmu pārāk liels egoists, Lūk, tur ir mana vaina visa: Kā citiem nedevu es gaismas – Tā citi gaismu man nedod. Cik ilgi zieds Bez saules var nīkuļot, Cik ilgi prieks No sevis paša var vizuļot? Bālganais nīkuļu egoists! Tu atsities pats sevī. Pamazām noriebsies Tev pašam paša jūtas. Noriebsies, atriebsies Tev pašam ēna sava! Ko gaidi, ko ceri Pats savā atspulgā?! [Dienasgrāmata (II)] Bērzu akvāriji un klusums stindzinošs, kur kā zivij, dvēselei peldēt ūdeņos tīros. Vai tā nav pasaules laime? Tuvu pie manis atnāca mājas, lauku saulē aprīlis kusa. Un man likās – es
pulsēju bērzu siltajās pilienu sirdīs. [Dienasgrāmata (III)] Aprīlis Nošvīkst tālumā koki Melni kā tušas ziedi. Koku dvēseles kailas – Tās kā dīvainas saules. Ozols kā zieds Pret mākoņiem iededzies. Pret mākoņiem foto Foto melnbaltais aust. Un, kad aizbrauksim mēs, Katrs uz savām ēnām – Plauks pumpuri bērziem, Zaļas liesmiņas būs, Un svecītēm pāri Jau aprīlis iedegs Atmiņas man un tev. Ceļavējš glāstīs Atvadu vārdus, Bet ēnas paņems sev. [Dienasgrāmata (IV)] Kā cukura graudi vāri pamati dvēseles mājai, šaubas var izkausēt tos. Tu domā, ka priekšā būs grūti Un dvēseli aizrežģo ciet, Tik vien tāpēc, ka baidies? Aiz nespēka pārdomām laidies, gluži kā mēle bez zvana,
kas skaņu kādu grib gūt. Un sirds TEV saka un saka Par SEVI pašam tik būt. [Dienasgrāmata (V)] blakus dzīves saulei nebēdīgai laikos skumju un ciešanu, fiziskas nīkšanas, vienkārša smaguma mēnesnīca spīd. Tu urbies caur sauli par maz laimes Tev šķiet, divos applaucējies, un saļimsti trijos, pēc tam vēlāk četros apsaldē mēness. lai cik banāli skan – “ ciešanas fiziskās “ un “vienkāršais smagums”, bet tā patiesi ir, tā ir viena krāsa no varavīksnes. kopš Ādams un Ieva sev spārnus zaudēja, vējš dzenā ciešanas pa telpu laicīgo, un viltīgs ir kļuvis un liktenīgs laiks. dzīve kā lineāls, kā pastaiga īsa, kā lampa Tavs raksturs, kvēlot līdzi tam būs, šad tad iemirdzoties
bezvēja mirkļos. veido domas kaut ko, un atrod to ēnu, to, kas laimīga šķiet, liekas sarežģīta, un smaida ar lāsēm Tev pavasaris. un liekas, ka pulsē Tev savs pārdomu bērzs, un it kā nav vienkāršs – pa zariem tvīkst sulas, kaut kur atmiņas iet un ritošo sit. un urbies Tu bērzā ar iedomu svārpstu, ar cerībām kailām – mūžīgo pārbaudīt, esošo laimīgo gribi caurskatīt, gribi. pēc vājību vēja bērza dvēsele pil, pa lāsei, pa lāsei, sanāk vienkārši viss un jūti, ka atkal Tu esi vīlies. ********************************** * pēc vājību vēja * * bērza dvēsele pil, * * pa lāsei, pa lāsei, * * sanāk vienkārši viss * * un jūti, ka atkal * * Tu esi vīlies *
********************************** jo vienkārši pulsē tas Tavs pārdomu bērzs, viņa zaros ir laiks no patiesām lāsēm, viņš visu Tev piedod – par nebijušo.
*** Aprīlis! Bet Tevī visā nogurums valda! Un noskaņas saldas kā kanēlis nojautu maizē uz skumšanas GALDA. Aprīlis! Un iet pa iedomu traģēdijām tā joku šaha melnais bandinieks, un negrib viņš sisties ar komēdijām. Aprīlis! Gribas smieties man atkal par visu, bet jokdaris stāv mans kā sasalis. Smiedamās aizlido skumjas pa gaisu.
Ērikam tik daudz atbalsu, atspulgu, vēja, katrā esības pilienā smaids. Vai nešķiet Tev dzīve kā dzeja, ar atmiņām pievilcīgs laiks? un dzīvi jau arī var rotāt, sapņu putnus uz nākotni laist, var pagātnē ieiet pa otram, domu bērzam kad sulas kaist. un smaida lai Dulsineja – pret nākotni iededzies tēls, lai skaista ir nākotnes seja un mainīties nepaliek vēls. jau divdesmit septiņi viļņi dzīves laivu uz priekšu dzen, bet jūtas, domas un vārdi ir vēji, lai laiva skrien. lai dzimšanas dienā ik pumpurs ar zaļajām liesmiņām sveic, un katrs nākamais cipars laiku pret debesīm teic.
dzimšanas dienā
Lido, skumsti, koks Saule kā mēness, Bēdas kā zvaigznes. Uzzīmē manī Nespēka nakti. Lido un skumsti, Beidzies un sāc, Patiesiem vārdiem Pie sevis nāc. Visādas blēņas – Pasaules smogs, Kā Dons Kihots? Vai izdzīvots?!
*** Šodien mēness viens pats šūpojas staros. Piever acis, redzi, tur krusts no viņa izgaismojas. Zirga pakavi tālumā noklaudz, vulgāri mēdīdamies mēness sapņo. Mēness, patmīlis vientuļais! Bet tomēr es viņu cienu. Viņš ir mīkla – neplaucē, neviļ. Ko viņš grib pateikt? Skat, varbūt zobojas, Varbūt tikai noraugās. Zvaigžņu ir daudz, Daudz vienādu jūtu un domu, Bet mēness ir viens, Individuālists. Mēnes! Kaut varētu izprast Šai dīvainā vakarā Tevi, Krusta gaismu no Tevis. Mani soļi atkārtojas, Un pustumsā nodun. Tu jau par visu zini, mēnes mans. Ak, ziedi vēl stiprāk! Par tevi daudz runā, Bet nekad Tu nebūsi vulgārs. Tu vienmēr jauns Esi un būsi.
*** Par drošu nemiers sirdī lien, domas kaitina un jūtas šķir, bet atzīšanās…Ko tā līdz!? Ja pasaule tev sava ir. Nemiers, nenoteikta balss, bet jauns jau kaut kas mūžam dzims, pēc neparastā tiecies, sirds, tad nedrošības spārni ļims.
*** Sniedzu roku mēnesim, Pasveicinu domas, Bailēs trīcēt negribu – Stāviet, bailes, rāmas. Neniecinu bijušo, Skumjas netiesāju. Jāspēlē ir vienu reiz Sava dzīves spēle. Tumsu lieku kabatā, Pieglaužos pie bērza – Arī viņam, tā kā mums, Naktī savi sapņi.
Tādi brīži pavisam reti gadās tādi brīži pavisam reti gadās, kad Tev nesmeldz nekas, vakari līksmo caur tulpēm sārtām, kas zem logu skatieniem zied… tādi brīži nemīl pagātnē vērties, kādu trūkumu lāsteku atkausēt, viņi dzīvo zem laicīgā spārniem, prieka zaļajās lapotnēs paslēpjas. tādi brīži, kas nemīl slēpties aiz spriedumu ēnainās izkārtnes, tiem pietiek ar saulrieta sārtumu un ezera tālskaidro zilumu. tādi brīži, kad esi laimīgs, un pietiek ar mākoņu maigumu, kad katra lieta ir svētuma ieskauta, un priecīgs esi par visu, kas ir. tu kļūsti maigs un atmiņas necilā, kas bijušā acīs pats galvenais, kam atmiņas, atmiņas glāstīt vai mocīt, tev nākotne citas, labākas dos. tu laimīgs un smaidi par visu, visu pasauli gribas tev apmīļot, kokus ziedošus zemes maigajās rokās, un ābeles ziedus noskūpstīt. tādi brīži pavisam reti gadās, kad Tev nesmeldz nekas, vakari līksmo caur tulpēm sārtām, kas zem logu skatieniem zied…
*** Absolūtā gaisma, Kāda tā ir? Tādas nav, Tāpēc nav Absolūtu ideālu. Tikai DIEVS ir absolūti gaišs. Lai slavēts!
*** Pēc baudām nedzenies – bauda ir gara riets. Pēc baudām nedzenies –
Dvēsele aust Pagātne uzaust un noriet, Diena uz nākotni šalc. Dzīvība atsitas TEVĪ, Un atkal ar esošo jauc.
Patvējā pārtapšana Zvaigznes nenosirmo pagalmā zāle dīgst. Ko pateikt? Ko domāt! Paņemšu vēju! Drīkst?! Paņemšu tīru vēju vēlreiz ar cerību plaukt, pie sevis caur citiem laimi patvējā saukt. Saule akmenī pārtaps, ja pats nekļūšu pats, un satīsies varavīksne, ka paliks pāri vien vaids. Klajš izmisīgs sauciens par patvējā pārtapšanu, vēl cerību šķilas līdz, un kādu labu vārdu, ja drīkst.
Mātei Smaida tulpes, ko dāvināt gribam Pavasar noskaņā šodien Tev, māt. Svētki rotājas pieneņu vējā Un ziedošo ābeļu skanībā. Lej laimi, lai tulpju kausi Tavās plaukstās visvieglajās, māt, Un narcišu sapņbaltie ziedi Par skumjo uzsmaidīt liek. No rūpēm Tev matos pavedieni Balti jau sirmot sāk, Bet paskaties – ābelei taču Arī, re, sirmums zied. Mēs esam tie pavedieni Tavos matos sirmotie, māt, Un tāpēc šīs mīlsārtās tulpes Gribam Tev dāvināt.
*** Pusnakts gammas – Klusuma gammas, Nakts kā sikspārnis Lidinās. Pagātne, Tagadne, Nākotne – māsas trīs aiziet tīrajās Debesīs. Mākonīgas, ne dvēselīgas – manas ciešanas bijušas nav vēl nekad tik smagas. Nespodri, nespodri mēnesīgi tagad pasaule manī raugās. Un mana dvēsele klausās!? Kas esmu, ja sitos pret sienu, bet viņā ritošā pasaule smej par kārtējo DONU KIHOTU.
*** spēcīgi vārdi domkoka pazarēs zied, varbūt tomēr ieklausies… varbūt tomēr ieskaties savā maigajā sejā, domkoka spogulī… atbalsij patīk dejot, atbalsij patīk kliegt uz citu, ne sevi…
*** garu pasaules satek vienā, katrs cilvēks ir mūžībai savs, dzīvo 100 gadus vai 10 mazāk, vai tik 20, 30 vien. nav svarīgi tas, ko Tu paņem, svarīgs ir tas, ko Tu dod, galvenā vieta nav mūžam, galvenais – CILVĒKAM būt.
*** Skan ziedu kausos Tava diena, Ko mēs Tev sniedzam, vecomāt. Tu jau bieži jūties viena, Bet ir Dievs Tev vienmēr klāt. Kad lietus smeldz gar logu rūtīm, Un klusi zvana atmiņās, Tad bieži iesmeldz skumjas krūtīs, Tev čukstus skaitot lūgšanas. Un naktī Tevi mēness kluss, Un dzimtās mājas liegi silda. Skan dzimtais mežs un apvidus, Un jaunā d a r b a dienā vada.
*** Visas skumjas TU atdevi vējam, Un vējš Tās mēnesim iesmaidīja. Un naktīs tāpēc TAVA seja Zaigo dievišķā sapnī. Un TEVI tad jo vairāk mīlu.
*** O, mēnes, pilnais Tu dvēseles globus, Šī nakts, kad noskaņas vijas Cita ar citu pār tevi. O, mēnes, Nakts saldais apelsīn, Pie tevis daudz nojautu aiziet, Pie bijušā esošais plūst. Nakts zieds, laterna patiesā, Dvēs`le no truluma atpil, Būs vasara, Kaut būtu pār visiem…
*** Cik mēnesnīgi, mēnesnīgi spoki caur ciešanām pa mēness ceļu iet, caur ienaida un bezjūtības takām un vājumu ar izmisumu skrien.
Vakara dziesma Un atkal šis miers, un atkal šis miegs caur koku skaidrajām ēnām… Rudens, šis gausais vientuļnieks, viņš visu paņem, un sevi kā vēju caur rudeni dzīt. Es steidzos, un cenšos, un gribu. Paklau, Don Kihot, pagaidi! Es iešu kopā ar tevi, mēs aiziesim tur, kur ar zemi ir laiks un rudens būs mūsu nākamās vējdzirnas. Kā spoki mēs baidīsim laiku projām no stinguma pasaules, un būsim par jaunu allaž priekš nākotnes.
*** Debess. Varbūt zvaigznes ir prom? Varbūt tur tikai siena? Tikai veidols, kas griežas? Gaisma. Bet paskaties vērīgāk tur, kur tu domā, ir zvaigzne. Varbūt tur ir tikai vien zvaigznes izlauztais logs ceļā uz jaunu dienu?
Egoisma lietusgāzes Manā sirdī atkal egoisma lietusgāzes. aukstas, pelēcīgi blāvas, pielej pilnas visas glāzes Egoisma lietusgāzes. Egoisma lietuslāses Klusi dvēsles logos sit, Dzeru tukšas pilnās glāzes, Pilieni pār stiklu rit.
“Dzejnieks no lietus un nakts!” Aust varavīksne vējā, ir lietus viņas sirds. Un manī skumjā dejā nāk klusi bijušais. Nogrēkojies netikums sien pie mēnesnīcas. Bet paspēju es pateikt jums: “Kad izraušos, man pāri gaisma ies”. Gaisma vējaina un salta, bet pagātne tinktūru ielej. Es dzeru, un noreibst galva, nākotnes pludiņš grimst. Grimst, jo to pagātnē rauj netiklā, dūņainā nāra. Ko darīt, ja mākoņi jau arī roku man nedod. Vienkārši negrib vairs sniegt vai rājies TU vai lūdzies. Jāgrimst atkal, bet mēness jau pagātnē atkal dej. Tev pašam ir jāuzpeld, kaut nav arī mēness gaismas. Uzsūti dvēseli augšā, gan jau to ieraudzīs rīts. Ieraudzīs, ieraudzīs, dzirdi, un mēness jau svīdīs no tā, Kad kādā skanīgā, skanīgā tumsā Atkal būsi dzejnieks no nakts. Atkal būsi, tik spēku vajag uz nākotni stiklus plēst, un ieskriet degošā vējā,
un pagātni mēnesī slēgt. Lai spīd un dzirksteļo “globuss”, Kur atrast var to un šo… Būšu! Es ticu. Būšu! Dzejnieks no lietus un nakts! (globuss=mēness)
*** Cilvēku pasaules – tā jau otra astronomija, neizdibināmas un neviltojamas, saprāta teleskopa acī zied pilnīga migla. Un dvēselē arvien skan atbalss, pie jūtu loga sapņu putni dzied. Un jocīgs pagājušā atspulgs caur bijušo uz nebijušo iet.
*** Laiks lido pār rītiem tīriem. Dienas jau pašas neplūst, Zem spārniem pusdienlaiks, Saule spīd, un tā jau ir diena. Bet vakarā īpaši izpaužas cilvēku tukšums – smēķē viens, iedzerdams vīnu. Rīti ir tīri, vien rīti, ar tīru plīvuru atmostoties, pirmais sekunžu mirklis… Bet par ko runāju atkal: melns ir melns!
*** Katram ienaidam ir savi minimumi, maksimumi un kritiskie punkti.
Izlāso diena Diena brīnum – jaukajās, skaisti – gleznajās, tāli – zaļajās koku parūkās izsmaida, izvējo, izlīst prieks. Tā kā saule dvēselei visu padara spilgtāku, skaņāk plaukstošāku, kristāl – dzidrāku. Tauriņu vējš aiznes dienas, smaid – puķu elpas pēdējās prom… un atkal kūst nakts un iepil, ielāso, iemelno, ievējo otrā dienā. … kā kristāls, tās miers ir trausls. Biju laimīgs, kad rakstīju zilbes, rindiņas skaitot. Biju laimīgs, kad spēju rozes dvēselei dāvāt. Bet dvēsele dāvāja dzeju. Dienām tad dzīvodams, atstāju sevi. Piramīda bij` laiks.
*** Svarīgs ir iedots vārds savam bērnam. Svarīgs ir uzarts lauks, Svarīgi saprasties pašam ar sevi, Svarīgi smaidīt Tev. Piedot un atbrīvot Tevi no smagā un rūgto paturēt sev. Svarīgi sauli un zemi pazīt, Svarīgi atbildēt Tev.
*** Tu gribi mākoņos skaisto meklēt, Es gribu zemenēs. Zini, beidz, Kam mums tas viss? Tu gribi dzīvot gadus 40, Es gribu 60. Zini, rimsties, Pietiek jel reiz! Tu gribi ledu ražot, Es gribu karstumu, Bet vienmēr – katram savs! Tu kaut ko nožēlo, Es kaut ko palasu. Bet ieklausies, Kā zied naktsvijolītes!
Peldēšanās Trīs ūdens stundas pirms mēness augšām braukšanas. Trīs zāles stundas pirms ezera aizēnošanās. Trīs vēja stundas pirms debesu aizzvaigžņošanās. Bijām pilieni ūdenim. Bijām lāses. Lāses, lielākas par parastajiem pilieniem – ūdens šūniņām, lāsītēm, bet mazākas par “no sevis iziešanu”.
*** Saules ieslēdzēj, vējš. Puķu glāstītāj, vējš. Dienas aizpūtēj, vējš. Smaržu pārdevēj, vējš. Pasaules stāstītāj, vējš.
*** pie ceļa dārzs, pie ceļa mājas, un lūk, vēl auto zibeņo, un smaržo gaiss un dvako ēnas, lūdz neteikt Vējam it neko.
*** kur ir sākums? kur ir laišanās zemē? pūš mākoņi sevi, dzēš mākoņi sevi, Zeme – mūsu sākums un gals.
*** Neesmu nﾄ…is, lai attaisnotu. Neesmu nﾄ…is, lai apvainotu. Neesmu nﾄ…is, lai sevi attaisnotu. Neesmu nﾄ…is, lai sevi apvainotu.
Mēness un varavīksne Lietus. Lāses un nakts. Tava atblāzmā seja. Vara – vīksne un vārds, Skumju gaisīgā dejā. Viņa, es saku – viņa, Caur mēnesi patiesais zieds! Caur jūtām klusumā skaņa, Atmiņas nākotnē liec.
Drūmā dziesma Vai tad bez manis Pasaulei sliktāk klātos? Vai tad bez manis Kāds te nepriecātos? Mans kuģis jau grimst – Dvēseles jūra tam par lielu. Varbūt izdosies vēl Izglābties, Uz jūru vēl Skatīties. Bet kuģis jau grimst, Varbūt izglābs viņu vēl Dievs.
*** Kļūdos jau tur, Ka egoists esmu. Jau tur ir kļūda visiem, Kas mīl sevi caur sapņiem saviem. Kļūdās visi, Kas laimi savtīgu meklē. Un arī grāmatās gadās pa kļūdai, Vienkārši gramatiskai. Laimes tīkamas meklēšana – Tā mana gramatika. Citus negribu zemināt, Lai paliek katrs par sevi.
*** Klusi skumju puķe zied Ar mēnesnīcu kopā. Klusi cauri domām uzpeld Tava seja skaistā. Rīt būs citi svētki – Laiks svinēs jaunu dienu. Un tiksimies mēs atkal – Tu un Es ar vēju.
Ārprāta glāzīte Vo! MĒNESS!! Nē,tā ir SAULE! Bet gaida MĒNESĪGO! Gaišais TUMŠO gaida! Nevar sadzīvot baltais ar pelēko. Bet mēness!? Vai tad pelēks viņš? Es teiktu – dzeltens!
*** šalkos naktī skrejošie vējkoki, diena, kaut kur tālumā būs rīts, zvaigznes viegli pieskarsies nakts logiem, atvērs tos un projām un projām aiz – lidos.
Viss ir te Un es dzirdu – tāda kā balss, Caur visām dvēselēm iet, Priesteris paceļ Hostiju… Nevajag meklēt tālu, Ap rokām neziņu siet, jo zini – viss, ko Tu meklē pa tālēm, caur pazušanu, Tas tepat, Pie DIEVMĀTES altāra zied.
Izvēle Manam kuģim dvēseles jūrā Nav, ja kompasa nav, Pēc kā atrast pareizo ceļu. Kuģis Uz likteņa līnijas stāv. Kuģis Uz dzīves līnijas stāv – dvēseles jūrā ceļu tik daudz.
Pazudušais Dieva svētnīcā, elpojot ērģelēm, es izjutu Dieva žēlastību… pulkstenim nebija nozīmes, jo es biju es – nevis cits… un ļoti lūdzu… es atstāju cerību lielu par savu sazaļošanu. Es atstāju sevi Dievā, ļoti ticot izglābšanai… es nevilšos sevī, jo ticu TAM, kuram piederu, kā pulkstenis laikam, kā tālumam tuvums, kā lapa kokam... Bet vai VIŅŠ manī nav vīlies? Vai VIŅŠ man vēl tic?!
*** Asarām slacīts Dievmātes vaigs Uz Tevi lūkojas Sāpīgās skumjās. Dievmātes priekšā Nodūris galvu, beigšu šaubīties, Beigšu mainīties.
*** Pagātne uzaust un noriet Diena uz nākotni šalc. Dzīvība atsitas Tevī, Alkas ar esošo jauc.
*** Ar Dievu, tēt, Ar Dievu tavām skumjām, kas manu intelektu var tik saplosīt. Es neteikšu, ar Dievu, savām domām, es nelūgšu tām prom no sevis iet. Dievs gribējis ir mani tieši tādu, kāds esmu šodien, saules apmirdzēts. Dievs gribējis ir mani tieši tādu, kādu mūžam negribētu tu.
*** beidzu pazemot sevi, zaudēt, piesmiet un deldēt… par sapņiem es neatbildu, bet par reālo dzīvi gan.
Akordā zvaigžņu Ziemassvētku nakts harmonija Satumst debesis – vējaina egle, viļņojas klusa Ziemsvētku nakts. Sirdī iesmeldzas skumīgi zvani – “Klusa nakts, svēta nakts”. Ziemassvētki, un plīvo sveču spārni. Lai paliek viss, tā sacīt “LET IT BE”. Lai aizvējo viss, lidot nevarošais, un paliek balts vien itin viss.
Ievu laiks Zied ievas sapņainā zaļumā Par mākoņiem baltākas. Lido taureņi – dvēselītes, Pļavas sapņi un cerības. Tikai bērzi skumst siltajā vējā – Par ziemu jau atceras, Lai gan vasara vēs atpūšas zvaigznēs Un pa naktīm ievziedus plūc. “Zaļumu nomainīs trulums, Trulums, dzelteni nīkstošais, Zeme izdzisīs, nobālēs ziema. Ak vai, cik tas skumji būs.” Tad uzdziedās lakstīgala, Ziedēs ievas, kā tagad zied. Paliks skumjas ar ziemu zvaigznēs Un traucēs vien iedomās. Smaržos vasara ievziedu vējā, Svētkus iedziedās lakstīgala. Un būsi atkal tu gadu Zem debesīm pabijis.
*** Es lūdzos piedošanu par savām kļūdām skumīgā gaismā es lūdzos piedošanu par to ka esmu psihopāts nevis normāls cilvēks
*** Gāja laiks. Es gan dzejā, gan arī prozā visādi sev solīju, ka labošos, bet solījumi bez gribasspēka ir tas pats kā dūmi bez uguns. Vai var iekurināt ugunskuru lietū? Vai iespējams bez iepriekšējas stingras sadūšošanās un gribasspēka sakoncentrēšanas veikt tik tiešām smagu gara procesu kā labošanās. Tam ir jāsagatavojas un jānobriest, jāpiedraud. Tur, izceldams sevi kā gaismu, no tumsas spīdēja mēness pilns. Es jutu, ka cerība mostas jau atkal…
*** Cilvēks bez draugiem – Kā mēness bez zvaigznēm.
Ārstam atstāt aiz sevis kaut ko… miglā tītas visas vēlmes… es neticu pats sev, es ticu izglābšanai. es neticu, ka jādzer rūgts, sirds jāplosa un jāizmoka, es ticu – brīnums nāks, un prieka taure neaizsmaks.
*** grēka tuvums ik brīdi, ik stundu apdraud. kā sausums ziedu šai pasaulē dzīvojot, nav galvenais baudas, šai pasaulē galvenais – CIEST.
*** sākumā atver durvis, pēc tam tikai ej – durvīm nepatīk aizvērtam būt. durvis neklusēs, neklusēs – nē, durvis veroties nočīkstēs… dārzā sunītis iekauksies, tu atkal par kaut ko uztrauksies, dzeltens mēnescitrons spokosies, ar smaidu pagātnē lūkosies.
*** bet pašlaik esmu pazudis, sirds kliedz, lai sevi saudzēju, lai paciešos vēl un vēl, un sevi no zudības glābju. būšu tīrs tad Dieva priekšā – tik jāsaudzē sevi akli. bez jēgas vējiem jākalpo un jābūt rātnam kā bērnam. bet man ir smagi smagi, kas mani saprast spēs!? kas manu elles laimi pa īstam novērtēs!!?
LŪGŠANA Dievs, kur Tu esi? Gribu ar Tevi runāties. Dievs, kur Tu esi? Saki, ak, lūdzu, man kaut ko! Kungs, lūdzu atveries man, gribu Tevi es dzirdēt. Es Tava lietus lāse, paņem mani, Kungs, savās plaukstās! izārstē mani caur sapņiem, izārstē mani caur zvaigznēm. suns kauc – gribas viņam būt atlaistam, tāpat kā man – gribas būt veselam.
Rezumējums Dimidrola kastē... Milzīgā dimidrola kastē VIŅŠ aizpeldēja pa ezeru... piemetās savādā viesnīcā, teica runu pēdējo... svinīgā kulminācijā tad iedūra dunci sev krūtīs un aizmiga miegā... Tad VIŅU piecēla vīrs – gudrs, bet primitīvs, un šķita it kā beigtos filma... bet tas VIŅŠ – biju es...
Ziemsvētku dziesmiņa Balti mirdzošā sapnī Ziemsvētku eglīte ietin, sveču gaismiņās nosmaida svētki, lai jauni ir dvēselei lēkti. Kristus gaisma pār visu plūst, mieru pasaulei atnes, Mirdzošas zvaigznes deg… Daudz, daudz Jums visiem laimes!
*** Manas bērnības putni – kovārņi, Jūs mīlu kā mēnesi sirmo, Senu bērnības pasaku Jūsu rīkles bazūnē.
Gājiens Šovakar netīk man skatīties zvaigznēs, Šovakar mēness tāds noslēpumains, Nobijies pats no savas ēnas, Prasu mēnesim – kas viņš tāds ir… Mēness nepieder man, Es nepiederu viņam, Bet mēs blakus… Blakus man Iet Mans grēcīgums, Pārvērties par manu ēnu… Liels Ir pasaules lāsts, Mūžam neatgūsies… Atgūsimies katrs pa vienam, Un tad mirguļosim, Kā zvaigznītes Pie debesīm…
*** Jo, kamēr ar tevi būs miesa, tu nebūsi laimīgs.
*** ir ciests ar smaidiem sejā, ir ciests ar krustu plecā. dzīve – šī Gaismas māsa, ar ērkšķu rozēm rokā cenšas Tumsai piedot. un nerunāt par mokām.
*** Kad beidzot varēšu Es kļūt par sevi pašu?! Kad ļaunie dēmoni Man beidzot mieru liks?!
*** drūmu nojausmu pieņemt, noslēgties sevī un iet... nav vērts, nav vērts ar PĀRĀKO stīvēties.
*** Mans mīļais Dievs! Bet kāda jēga visam; Ja taisos drīz Jau es par VELI kļūt. ...Dievs dos man spēku sakārtoties un beigties...
*** Vītusi, pusbirusi tulpe Parastu pieneņu pļavā – tas esmu ES.
O, NEDRĪKST KAPITULĒTIES iznīkšu es, sakauts būšu, tādēļ, ka visi nēsā egoisma talismanus. zāģē nervus manus “fluanhsols” ar “cikladolu”, atnāk uz smadzenēm nikotīns, un atprasa parādu – šūnas. domas nospēlē gammu uz dvēseles bojātās arfas: galvenais – padoties nedrīkst, NEDRĪKST man kapitulēties. Atliek man izvēles divas – Cīņa vai nonāvēties. Nootropilplati dienā jāieliek smadzeņatskaņotājā.
*** JĒZUS KRISTUS, mani glābj, Nāves viļņos peldu es. Kuģi vajag salabot – Vienīgais, kas jādara.
*** skan jau jūlija melodijas, Pēterdiena saķemmē matus. kad ieelpots klusums turpinās, sirdī šūpojas mažorains jūlijs.
*** Reiz dzīvoja ods, To slavēja jods, To nāvēja jods, Un tas bija viņa sods.
*** Jēzu Kristu, mūžības karali, Grēcīgai dvēselei sāpīgi. Nāc pie manis un uzvari Mani zudinošo dubulto nakti.
Mēnessērdzīgais mēness Nogurums, dienas nogurums, Balts putns lido pāri mums. Balta dvēsle debesīs. Rēgojas traķenes sienas, Kailas, bez krucifiksiem, Un slimie kā spoki Psihenes tumsībā klejo. Drūmi tie skatās man sejā, Mīļais Dievs – cik gudri viņi! Poncijs Pilāts ir psihiatrs, Man apkārt šis klejo.
*** Cik ilgi man jānīkst?! Te, ko par dzīvi sauc, Līdz beidzot baznīcā zvanīs, Un dvēselei miesu atstāt būs ļauts.
*** O, Mēness – saules asara par Jēzu, Pirms gadu tūkstošiem sasalusī no sāpēm... Neraudi, – debesis auklē laiku. Krīt sniegs – Lai slavēts Dievs!
*** Bārda aug cauri laikam, Bailes laikam spārnus nocērt. Es izmisis pa vidu jaucos, Savu nāvi svēti gaidīdams, Riebīgās cigaretes smēķēdams, Neredzējis Dievu un laimi. Es garīgajā ziņā – Kvazimodo. Man galvā skan Dieva zaimi, Jo sātans zaimo Dievu. Manās asinīs – tik nikotīns Un visi zāļu draņķi... Vai Dievs zina, kā es mokos?! Ko Tu domā, Kvazimodo? Dieva māte, pieņem patvērumā savā! Ak, atsaucies, Jēzu! Es Tevi meklēju jau 23 gadus Šai murgā, ko par dzīvi sauc... Ak, Jēzu, – atsaucies!
Trijstūris Bezcerības dēmons skūpsta, Gribas izrauties un skriet; Bet dūmu līķauts man ir priekšā Ar bārdu apaugušās debesīs. Mēness kā saliekta cigarete, Un izsmēķis par mani smej, Cik laba pasaule un plaša, – To varot pateikt tikai es. Bet bezcerības dēmons skūpsta, Gribu izrauties un skriet. Aiziet skumjas manās pēdās, Iesim, draudziņ, iesim – laika maz.
*** Soļi gar logu mēnesnīcām, Koku asaras, – lai ir mans starts. Kā vēlētos es priekš 1000 gadiem Būt vējains dzejnieks un bards.
*** tukši, kā alus putu mākoņi, apsveicam vārda dienā, mūžīgu jēgu novēlam – gars jau nav forma trausla. nesagraut mūžīgo mūsos ne velnam, ne citiem spēkiem, radīti esam gaismai, un uz gaismu visi mēs ejam ...un apsveicam Pētera dienā...
Meditācija rozā debesu skatiens... sienāžu dimensija... bērzu sirsnīgais zaļums... dievišķā mozaīkā... putns sveicina mani... un aiznes – debesu dimensijā...
*** septembra glezna, kur logi zaigo sienāžu dvēseļu krāsā... esmu dzīvs tavā logā! zāģis skanēja kā klepojoša trompete, un lidmašīna virs kokiem spēlēja solo Mūžīgi uzvilktā stīga – tas esmu es...
*** sveces liesmiņā – Jēzus, eņģeļi kokles spēlē, Dievmāte skatās manī kā mažorā nenospēlētā… manā baznīcā ērģelnieks ienāk, labie lūgšanas skaita, sliktie neatrod vietas. vairs negribu tumsu dārgu
Vecmammai Valērijai Vanagai Es – kas aizmiglots ar zālēm. Un vēji pūš. Un “Monte Carlo” dūmi sīvie. Tu nomiri. Es kafiju aiz stūra dzēru. Un nepaspēju uz Tavu augšām braukšanu. Es, aizmiglots ar zālēm, kas prieku dzen. Tu aizgāji. Bija ziema, vējš sejā pūta ledu, Un sīvi sniegi domās manās spiedās.
*** Dievs man pēdējo paņēmis ir, Kaila galva skatās vējā, Atspulgā ir skumja seja – Kristus atspulgs palicis. Par skaistu dvēsli savam Dievam, Dievs lika apgriezt matus – lika! Un es šo likmi pildīju Ar sāpēm, mākoņstaru raidītām. Savu likteni es izdeldēju, Sava kunga gribai padevos, Lai paliktu traģisks kā Jēzus. Nebūs laimes šinī dzīvē, Būs sakāve un vēlāk kaps, Pēc šausmu dienām trakoMĀJĀ, Būs vien tik pretīgs murgs Ar sāpēm ellišķīgi dziļām. Bet bezdievji ir atpestīti – Tai pasaulē Dievs visu ļaus; Būs mati tādi man kā Jēzum, Un psihopātija būs zudusi, Un stāvēs vīrs ar garu stipru Pa Kristus labai rokai PastarTIESĀ, Tas vīrs es būšu – būšu es, Kas Dieva gribu pildījis, Un izgājis caur visām mokām garīgām, Ko sātans pats nekad nav izjutis. Būs Ļaunais uzvarēts kā ods, Un es – pie kunga debesīs. es esmu elles ellē, citi ir elles paradīzē, citi ir elles šķīstītavā.
bet vai var būt šķīsts velns!? Tie velni, kuri ir labāki par citiem, iet elles ellē. tie, kuri cenšas, bet nevar kļūt slikti, iet šķīstītavā. tie, kuri ir visgalēji slikti, iet elles paradīzē.
*** cik daudz dienu ir sadedzis velti, tumsas rēgiem vien smejoties. bet klusums ar gaišuma šalti ļāva man atmosties. dvēsele kļūdoties visādus ceļus zīmē. slinkumam plandoties, atkal iestiegu līmē. un nezinu, kā izslēgties!? cik spēka jāmaksā – negribas padoties, un negribas badoties.
Maldugunis Saule. Paskaties manī, es nevaru saprast pilnībā visu par gaismu un tumsu. Dievmāte. Dievmāte. Dievmāt, es saucu un ceru, ka glābsi no tumšā, jo negribu vairs lietu, es jau gana salijos. visus šos Gadus.
*** mulsums dvēselē – un laime ciešanās. ja bēgsi no ciešanām, tad kļūsi tukšs. šis nespēks dvēselei – cik tas ir svētīgs. Dievs neļauj darīt sliktu – viņš sūta nespēku. un tā man laime ir – es varētu būt labāks. es mīlu ciešanas – tad kļūstu līdzīgs Dievam. šis klusums dvēselē – cik tas ir patīkams. šo dzīvi dzīvojot – vismaz sliktu nedarīt. nevajag mākslīgas gaismas – Dievs mums ir īstenā Gaisma. galvenais Dievu pazīt – tad ciešanas būs nieks.
*** Kad ēnojas krusts pār bijušo visu, un esi zemē – virs Tevis tik koki šalc... Tu domā, ka nākotnes nav, kad esi Tu zemē... un jūtas ir zudušas kopā ar Tevi?! – nē! Tu esi tik sasalis vien – Tu atsilsi Pastara dienā un modīsies – sākums tad būs – Pastarā diena – Tavs sākums.
*** No nakts tumsas kad tu mosties gaismā – nāves dēmoni tad Tevi vajāt sāk. ar drūmām izjūtām grib iznīcināt Tevi, un dziļā baiļu mākonī tie visu ietērpt māk. O, gaisma, ir tikai – viens vien glābējs – Dievs!
Ar labu nakti Eju baudīt nakts dzērienu – brīnišķīgu, neaizmirstošos un valgu. Nakts, paņem savās skavās, es skūpstu tavas lūpas valgās, piekļauju sev un aizmiegu, un sapņoju. Esmu prom citā pasaulē, naktī.
Skaitāmpanti Blāvie skumju RĪTI, Kāds atkal jokus dzen, Pa vienam salasīti Laimes brīži SEN. Prieku kaut kur vazā, Bēdas svētkus svin, Važās kaltā laime – Sazin, NESAZIN. Kā sveces liesma dvēsle, Skumjās pazūd mūžs. Vai tiešām visur tikai Liktens strāvojošs? EGOISMA ziedi, Skaistie, krāsainie, Visu slēpjot, klājot Saviem mākoņiem. Blāvie skumju RĪTI, Kāds atkal jokus dzen, Pa vienam salasīti Laimes brīži SEN. Blāvie skumju RĪTI, Kāds atkal jokus dzen, Pa vienam salasīti Laimes brīži sen.
*** Izspēlēta doma – atkārtot harmonijas ir viegla loma, kad viss nospēlēts un nodziedāts. Paliek viens solo uz taustiņiem, stīgas dvēseles ansamblī, kur dzidrie gaismas ūdeņi tumsības krastus skalo. Izspēlēta doma – nospēlēts viss. un atkal nevaru saprast – sevi kā sevi no tagadnes, nākotnes, pagātnes. Varu būt ES tikai no dvēseles.
*** Saule dejā pa daļai aiz kokiem slēpdamās gail, SKANĪBU izzaigo SKAIDRA, un man no izjūtu tukšuma bail.
Vakara dziesma Varbūt patīk domas tev, Kas runā par Neko, Bet šonakt mēness glāsmains Runās maigumu. Zilganmelnā vējā Diena pārvērtās, Tu kamēr mīklu minēji, Nakts lidot mācījās. Kamēr minūtes aizvēra plakstus Un mieru gaidīja, Tu skatīji zvaigžņu rakstus, Kur Laiks bij` ierakstīts O, Eņģel sapņotāj, Kam Tu uzsmaidi? Vai manām iedomām, Kas glāsmi atkal līst?
Lai cik MISTISKI, bet Mutuļo jūtas Un sazin kad svētki, Un divas strūklas Dvēselē manā – Aukstā un karstā, Kopā saplūda jau. Kaut kas izkusa Un kaut kas sasala, Pluss mīnuss, un kļuva Dvēsele remdena. Sirds tapa pilna, Bet noslēgta, Labi, ka dziesma Tai atdzist Pilnīgi neļāva. Atdzist pavisam, Uz neatdzišanu.
Pēc svētkiem – sūra diena – sirds pilna jāatdabū (O. Vācietis)
Tālāk vairs nav kur iet Skrēju pēc sirdsbalss, mākoņi smējās, viņu putainās balsis atbalsojās. Un nonācu galā, pasaules malā. Sirdsbalss, kur sirdsbalss! Kur kāda balss... Tukšums un mākoņi smējās, ar mani vairs nebija vējš, nebija atbalss nekādas – ne tumsas, ne gaismas, ne Saules, ne Mēness, ne zvaigžņu, ne izjūtu – pavisam nekā... Kas spēja uz šejieni skriet – tam tālāk vairs nebūs kur iet. Ar tukšumu sastapos, nebija valgmei pat lāses, pat vienas vienīgas egoisma lāsītes. Vēja vairs nebij, bij mākoņi sausi, bez lietus, bez miglas, kā tukši kausi. Skrēju pēc sirdsbalss, mākoņi smējās, viņu putainās balsis atbalsojās. un nonācu galā,
pasaules malÄ .
*** Gribas tālumu vēja. gribas to panākt un piedošanu lūgt par to, ka neuzklausīju. par to, ka apvainoju, tuvjūtas laicīgās skatoties. Bet gribas tālumu tagad ar vēju, ar caurskanošo mūža jēgu – izglābšanos no tukšas ritēšanas. Kur esi, mans vējš?! Kādā tālumā tagad tu mīti – mans tāljūtu vējš...
*** Mūžīgā cīņa ar sevi – Gribas kad ģitāru sist, Man domāt atkal par Tevi, Un sapņu ezerā brist.
Veldzēties gribas, kad līst Veldzēties gribu, līst lietus, un kas ir pret dvēseli prāts... Ķermenis mans – viņam tīk svaigums, svaigi patiesais gaiss. Dvēselei – lietus lāšu melodijas, gaisā šī valgme, šis svaigums. Bet prāts – nē, neļauj iet samirkt, viņš ir kā akmens dzelmē – smagnēji dvēselei aizliedz. Es tevi mīlu, lietus, tev formas nav, tu – dvēsele. es tevi mīlu, lietus, kā neprātīgs. Tu sieviete un zemē skanošās ūdeņos lāses, tavi mati ir gaisu glāstošas melodijas.
*** Ir nederīgs bijušais viltojumam, tā kā ērglis ievainots lidojumam. Nemeklēt SEVI citos, Un lai citus laiks TEVĪ neielaiž, kaut vai NEAIMIRSTULES vai NEAIMIRSTUĻA stilā. Esi PATS, Un spogulis neesi citiem!
Roze un saule tagad par blāvu… Zeme, Zeme, tagad par stāvu. Vai dzirdi, Mazais princi? man pazuda roze, pazuda roze! tāpēc Saule tagad par blāvu, Zeme, Zeme tagad par stāvu. ūdens lāsē peld toņi – mirdzoši, varavīkšņoti. siltums šūpojas, lāstekas pil, mana roze viņās ir. un atradās ezera mākonī otrs asteroīds B G 13. viņš dusēja ezera viļņos, laiva, laiva mans asteroīds. roze ziedēja mirdzoši tīri, Mazais princis
man uzsmaidīja ūdens lāsē rīta rasā rozi atradu.
*** Iedomāt sevi no malas par tālu un pašam svešu, kā uz zilgmē ietītas salas, pašam sev nepiederošu. Tu vari likties sev tāls, paša dvēseli apvainojošs, tava apziņā – sakaltis māls, sevi vien paskaidrojošs.
*** Mīlestība – gaiss, no kura neizkļūt laukā, kaut gribas aizmirsties un nedomāt par Tevi. Tu esi brīnišķa. Tu mulsi skumjas kliedz, man sejā mulsi svied mīlestību manu. un klusē tava fotogrāfija Visu augsti. Es Tevi mīlu tālā, neaizsniedzamā, uzgleznojamā, neaprakstāmā...
Solvitai
Viņa cik burvīgi apburts šis vārds, laime domu piramīdās aizpeld, šais piramīdiņās mazajās ir prieks un dziesmas. to virsotnītes vijas ar debesīm, un visur skan viņas balss. un tāpēc vien esmu, ka viņa, mirdzošā, ir. kā atspulgs es bezvējā, dvēsele skumjām un priekam. caur skumjām smaida man viņa, caur asarām gaisma iet. es redzu auru, jā, auru ap viņu, un liekas, ka esmu atgriezies pie Zemes, viņa ir dievišķi gaiša – ne Zeme, bet viņa! un es vēlos, lai tā mūžīgi būtu, lai šis laiks klusiem soļiem apstātos pie viņas dievišķās smaida un lītu pār mani skumju un prieka lietus. šis nemiers neizprotamais, šis klusums, mākoņos tītais, šis skaidrums.
ieraugu viņu un pārtopu mēnesnīcā – pāri laikam, pāri režģiem pie viņas.
*** dziedāja vējš pašai smalkākai stīgai, un dvēselē skumjām vienkārši nebija vietas. lietus bungoja atmiņas, o, smalkais solo, un lāšu mēness deja... es atmiņām pieskaros tikai caur vēja pirkstiem, tikai caur vēja solo.
Lūdz Paskaties dabā, kur visiem kokiem lapas kā plaukstas lūdz, mākoņi vēju lūdz, Zemes laiks griešanos lūdz. Tava dvēsele vieglumu, sakļaujot plaukstas, vienā sirds tonī gaidošā lūdz. Daudz virzienu vējam, kas saka – lūdz, lūdz, lūdz.
*** Saullēkts. Cilvēka celšanās cita acīs. Viens patiess vārds – jūra. Piliens, tik piliens – piespiedu piekāpšanās. Saullēkts. Jūra. Piliens. Mīksts vakars, un mierā miers.
*** Alkoholisms – tā ir reliģija, tikai viens bauslis – iedzert. Cilvēkam nedrīkst dzert – dzērājs apvaino Dievu. Tas ir kā klusi vērt durvis uz pazušanu. Bet dzert – tas ir dvēseli saberzt pret tukšuma galodu maigu – pa dzirkstij, pa zvaigznei izkaisīt šūpoļu tukšuma priekam. Pasaulē, kurā ieej, sūkdams liķierus, konjakus, vīnus, naudas zīmes no dvēseles plēšot, tu maksā ar sevi.
*** Smagumā ņemt atbalsi skaistu un neļaut aizlidot skaņai. Grūtībās viss tikai uzlido vien, vieglums, kā spoks, tukšumā dzen. Bijušais pazūd ar saulrietu prom, vienīgi atspulgi Nenodziest.
*** Viena saules ēnu stunda nozīmē man daudz. Saule atkausē dzejas, Saule šūpojas vējā, Saule spokojas logā, Saule ir māksliniece!
Ziemeļvējš Vējš stāsta par ziemeļu ledainiem dārziem, Atnes vēl parādīt aukstumu līdz.
*** O, mēness, debesu spilgtais logs, lidojošais sveicien gailošais tēls, spožais cilni, spogulis Pasaules vaibstiem un Zemes acīm. Un mākslinieks – mūžīgais Dievs.
*** Kāda krāsa vējam, sveicinošam visus reizē un mīlošam visus vienādi? Starpība vēja platumā.
*** Nespēks dzīvi tin, trulums neatkāpjas. Bailes prātu rauj, – kā sapņos viss... Kā noticēt tam, ka Tu esi Tu ne tikai vien labos sapņos?
*** Meklēju laika, mēness, saules un pasaules ritmu, baidos, ka to būs par daudz. Sit nu sit savas plaukstas vējš! Kur ir Tavs laiks?!
*** Ieraudzīt sevi un atskārst, ka nezini savu – es.
*** Liktens līnijas – koki, cik tad liktenīgs vējš? o, ruden`, aukstuma pili mēness pa naktīm ceļ. Zili logi, bālas sienas, šaudās nosalis vējš, iznāk vaidoši spoki un aukstumu uzelpo. Tepat Latvijā atdziest saule, un izslēdz krāsas viss, tepat Latvijā iebrucis rudens un siltumu padzinis.
*** Varbūt tā bija tikai laimes deja? Bet galvenais – allaž nevainot likteņa seju.
*** Debesis nevar redzēt, debesis var tikai just, jo debesis sākas no Tavas galvas. Vajag dvēselei iemācīt lidot, lai debesis izjustu, to zilumu elpotu.
*** Šodien Nakts pa zvaigžņu acīm prom un viss. Atnāca Rīts un teica : “Kas nakti nievā, tas mani nievā.”
*** Līgo mēness laivā. Līgo. Līgo. Zvaigznes kā ūdensrozes Līgo. Viļņi, viļņi laivu – ne mākoņi līgo. Meklē kontrastus dzejnieks, Meklē. Meklē. Saule – debess ūdeņu sirds – uzausīs, bet dzejniekam jāmeklē agrāk, Agrāk. Agrāk.
*** visaugstāk... bet vissmagāk – visaugstāk. Tevi pie Zemes velk – dvēselei atgrūsties vajag, lai turētos augstu. Tas vissmagākais. Un tu vienmēr jūti, ka paveikto darbu varēji izdarīt labāk, izdarīt vēl daudz labāk. Un tas ir visaugstākais, bet vissmagākais.
*** O, mēnes, tev šovakar oreols apkārt. O, mēnes, apaļā pārdomu glezna, zivs iedomu dzelmē, nakts krūzes gailošā osa. O, mēness zivs, mirdzošā, spēcīgi lokanā. Atkusīsi gan un kļūsi par disku. Un Tevi lidinās nakts. O, mēnes, miglainā laterna vakara logu tonī. Mainās Tava krāsa – katrureiz savādāka.
*** Mēnes, kas Tevi tā izbalinājis šovakar? Vai mākslinieks vējš?! (gleznotājs) Debesu krāsas: elpojoša sārtenā un gaidoša zilā. Visgaišais mēness vairog! Jā! Un redzu bruņinieku auļojam augšup skumstošas miglas zirgā; uz vietas. Tu esi viņa vairogs.
*** ziedi – krāsainas notis, ziedi – krāsaini viļņi.
*** Liktens ir egoists, kluss, bet absolĹŤts. Bet visiem Dievs devis neatkarÄŤbu!
*** Un gribas tā vienkārši neziņā parudeņot, vienkārši paskatīties, ko gan atgādina šī koku rinda vējā, par ko stāsta caur vēja tīrajiem vaibstiem, caur novembra miklajiem plakstiem …
*** Patmīla, sevība – viens un tas pats? Satiekas divi un mēnesī lūkojas. Teicieni salapo divos līdzīgos kokos; “Man patīk,” egoists bilst, bet patmīlis iesaucas: “O, mēnes! Tik skaists Tu neesi bijis pat sapņos! Cik burvīgi sirdsmaiga sajūta.”
*** Tādi brīži nemieram cauri, klusumam cauri, laikam pāri. Kā mazi bērni, cilvēki gaida, cilvēki smaida, cilvēki cer...
*** Varbūt tā mūzika arī – bet izjūtu kontūras peld, caur dzimšanas dienu un laiku no atspulgiem virmojošs tēls. Tas kreisajā rokā tur vārdus, jo zina, ka tie nav viss, ir viņam arī kas labāks, tas labāks ir noskaņas. Kad ieelpo mirklis šis laiku, un gribas Tevi mums sveikt, iegriežas tēls kaut kur vārdos un noskaņas patiesas lej.
*** Rakstīšu skaidras un atklātas rindas, Bez mākslotiem teicieniem, zvaigznes kas dzenā – Dzīvei jēga ir labu darīt, cik jaudas, Lai Svētais gars visus mūs vieno. Pretī Dievam bez meliem, bez tumšā, bez viltus Mēs nāksim, kad nāks mūsu Pastara rīts – Pār mums mirdzēs patiess un brīnumains lietus, Būs viss mūsu sirdīs līdz dzidrumam tīrs. Mēs teiksim – lai slavēts ir Kungs mūsu Jēzus, Viens mīlēs otru – kā sevi mīl pats.
*** Es nezinu, pareizi daru vai nē – dažreiz jūtas pakļaujas prātam, draudzība – zvaigžņu minūtes, bet vai kļūt par atbalstu kādam? Es nezinu, prātīgi daru, vai nē, caur nopūtām atstumjot draugu, kas pareizi un, kas nē. bet tu gribēji nosargāt savu.
*** Mājas smeldzošais gars, Spēkus pēdējos atņem, Aizslīd laimes stars Un mani rokās paņem. p.s. Arī Dievam manis nevajag.
*** Klau, dvēsele! Kas manī iekšā sāpi, Man patīk, kad baznīcā zvana Un smiltis zārkam virsū birst. Ģertrūdes dienā es padzeršos nāvi, Lai kā gļēvulis varētu mirt.
Slava Dievam! Ticu Dievam! Pasaulē esmu, Lai mīlētu BALTO, Lai mīlētu GAIŠO, Lai mīlētu TĪRO, visskaistāko DIEVU un patiesos vārdos, visgaišākās domās gaismotu VIŅA ceļu. Šis klusums ir BALTS, jo to sūta man VIŅŠ, vismaigākais, klusākais (mūžīgais) DIEVS, Uz pilnību iet, uz čukstiem… O, KUNGS,
man gaismu Dod. Es gribu būt pilnībā TAVS kalps Es atdodu visu, ko varu TEV dod, cik vien man ir, tik lai ir TEV. manas ciešanas, par godu TEV es veltu un izciešu gaiši. O` KUNGS. viss, kas ir, viss lai par godu TEV, svētā DIEVA MĀMIŅ. Tu tīrā, labā un gaišā. Asaru krellītes dvēselei, plaukstās no TEVIS gaišumā smaida. Es godinu TEVI.
*** Dzimšanas diena pie klusuma ciemos. aprīļa lietus to iedvēseļo. vienkārši māja jau ieaug zemē, vienkārši laimi tev vēlam mēs.
Ērikam
Pa vēju pret vēju ar sevi... un nospēlē būtības solo. atkal kad apsveicam tevi, diena kad dvēseli skalo, kad atmiņa raugās tevī. Dzimšanas diena ar mažora elpu – un zvaigzne kāda paklusām raud, mēmums soļo pa savu telpu. ak, apziņa mīļā – ko atkal tu paud!? Jūtu glāze pret spoguli nošķind!! kāds mākonis atkal ciniski smej! tukšums izspiež no mēness sulu un būtība atkal iztēlē dej. dvēsele aiziet pa pašplūsmas miglu un sveicēju glāzēs sadeg vīns. dzīvība izspiež uz gaismu stiklu, un apziņā nogrimst trīsdesmit viens. Spēku novēlēt, sasniegt to, ko būtība grib, jo katram savs “PATvējš”, laimīgu visu, kas notiek pēc PATvējā pārtapšanas.
*** Dievs man liedz pat skaistus sapņus, Bet vai Viņš zina, Cik grūti ir garīgi ciest, Un kad mana māte nespēkā sakņups, Un kad Viņš redzēs, Ka mana dzīvība dziest. Visus Viņš mīl, Tikai ne mani. Sliktos viņš lutina, žēlo Un vainas tiem piedod – Būs Viņam vienalga, Kas tad es Viņam – Edgars Vanags.
*** Cik jau sen neesmu es sēdējis pie galda... kam atdevis to iedvesmu kas dzejot kādreiz lika... Kungs! Apgaismo manu PRĀTU – šo vienīgo glābēju. Ko man darīt, lai izglābtos, kaut uz salas, ja nevar tikt ārā no IZMISUMA okeāna un tad būs jāgaida Kristus glābēj kuģis, kurš mani aizvestu uz mūžību.
*** Pacietība – dzīves Rosinante, nemiera valgi viņas kājas sien, Rosi-Rosinante dzīves ceļā, pa pacietību zvaigznēm krītot iet.
Māsai Skumjai Debesis saraujas ciešāk, Eņģelim asaras birst, Māsiņ, ak ienāc iekšā – Dievs taču neies mūs sist. Man garām aiziet skumja, Kurai debesīs vietas nav. Māsiņ, ak ienāc iekšā – Dievs taču neies mūs sist. Debesu atspulgā vēlos Važot sevi un sakramentu, Bet debesis saraujas ciešāk Un eņģelim asaras birst. Par kļūdām manām un vaidiem, Par nopūtu debesīm. Māsiņ, ak ienāc iekšā – Dievs taču neies mūs sist.
*** Bet manī tikai skumjas vien, Un lido putni, atmodina. Dārzs, uz kuru šodien eju, Ir tagad vētrā sapostīts.
*** Peldi, zivs, ūdeņos tīros. Nekas lai netraucē Tev kļūt par vīru. Eņģeli spēlē un eņģeli dzied Tavai dzimšanas dienai par godu. Gara možumu, laimi un prieku – To sirsnīgi vēlu es Tev.
Jānim Vanagam
*** Ziemas baltā seja Skatās pārslu dejā. Debesu logs atvērts: Es gribu iet uz debesīm.
*** Cik Tu skaisti dziedi, Kvazimodo, Asaras pār vaigiem līst – Tu nebiji nopīpējies zvaniķis, Kam plaušas katru dienu vīst.
Dziesma… Šīs debesis kā cilvēka prāts Ar gaisīgiem mākoņu dūmiem Tik bieži vispār bez tiem Mākoņiem šiem. Sper zibens Asaru vējš Un mākoņi riedami Atmiņas dzēš.
Nakts dziesma Man gribas celties, Man gribas iet. Nakts tumšās ēnas Pār sevi liet. Man skumīgu sonāti Uzspēlē nakts. Un baigs ir pilnmēness mirdzošais skats.
Mātei dzimšanas dienā Zied, noraso, smaida 45 gadi kristālgleznā. dzīve kā kristāls skan un ielej gadus dvēseles glāzē. Ielej gadus un izlej skumjo, smeldzīgo, nespodrā nav! Rūgtenais izlīst, izlāso, aizvējo prom, paliek tikai skanīgais tīrais – Tev jau netīrā nav! Un vari būt laimīga tāpēc! Ir 45 gadi vēl tikai, un aumaļām spēka daudz. Dzimšanas diena brīnumjaukajās, skaisti gleznajās, tālu zaļajās koku parūkās uzsmaida, uzvējo, skan un spēkus lej Tavās plaukstās visuvieglajās, Māt! Vējš pūš maija smaidpuķu elpas, maija čukstus glāstošos, laimīgos, spēkpilnos pie Tevis caur mums. Tu piedzimi pavasarī, un tāpēc pati esi kā pavasaris – patiesa, tālskaidra, gaiša kā Saule. Un Tu esi mums SAULE!
Atziņa Ziniet, kāpēc Dievs neiespundēja velnus ellē, bet atļāva tiem šaudīties pa zemes virsu – lai cilvēks viņus uzvarētu.
*** Ak, vienkāršība patiesā, Tu pieticīgā, tīrā, Bet nezin kāpēc meklēju Kaut ko no neskaidrības.
*** No dzīlēm, caur rūtīm, domājot, domu dzīlēs gaisma plaukst.
*** Un tad meklēju kaut ko vidēju starp reālo un nereālo.
Purpura krāsa Purpura, purpura krāsa! Stāsta Šekspīrs kaut ko par Romeo un Džuljetu! Dvēsele sarkst purpura, purpura krāsā. purpura krāsa, purpura krāsa! Vilhelms Tells upuru karogu nes – purpura krāsā. Pērs Gints ar “tāluma” brillēm... Labirints? Caur purpura krāsu, caur dzeju, caur citu purpura krāsu! Nē, pasaule, – Tev krāšņuma nebūs un slavas, nē! Tik vien kā skaļā purpura krāsa.
Rockfeller Grieķiem bij` Zevs. Zevs, Zevs. Viņš vienkārši zvaigzne Rotai. Rokfellers, par sarežģītu – vārds, atvainojiet. Cilvēks, kurš netiesā citus, nav aizspriedumains, un ja ir Zevs, lai ir vienkārši rotai, shooting star shooting star accord pilnskaņai. Rokfellers nākotni netiesā un pagātnei izkust ļauj. Viņš stāv uz harmoniju un netiesā sapņus, netiesā citus. Krīt zvaigzne, krīt pasaule cita no debesīm, mēness, no mēness krīt. Rokfellers netiesā viņu – cilvēku to, kas krīt par sevi, jo pasaule krītošā – Rokfellers cits.
Bezzvaigžņu stundās Rokfellers arī prot minūtes skaitīt, prot arī gaidīt. Rokfellers ir.
*** Lampas lidinās un sikspārņa spārnos pazūd vējš. Lampas lidinās un zvaigznes dzēš. Lampas lidinās un mierā dur mazliet nakts vējš. Lampas lidinās un lietu dzēš. Lampas lidinās un tumsu dzēš nakts vējš. Nakts vējš un miers elpo. Un vējš tev sirdī paslēpies. Un vējš tev istabā lampas dzēš. Dzēš vējš, dzēš vējš, alkas dzēš.
Neaizmirstulei ak, sieviete sieviete, griežas autobuss, un blakām Tev – bērns, kas nu būs būs! Tu toreiz acīs manās sevi veidoji, gluži citu sevi manī atstāji. aizmirst nespēšu Neaizmirstuli. nekā man nevajag, vien tikai atmiņas. tēls nav saduļķots. dvēsele nav prāts, bet aizmirst Tevi nespēšu, Neaizmirstule.
*** visas skumjas Tu atdevi vējam, un vējš tās mēnesim iesmaidīja, un naktīs tāpēc Tava seja zaigo dievišķā sapnī, un Tevi tad jo vairāk mīlu.
Ingai
*** Tu, mana dvēseles roze, Bez Tevis dzīvot nav prieks. Aizbraucu es un neatvadījos. Tagad, gluži kā sniegs, man pasaule dvēseli saldē. Un atmiņas, atmiņas, domas par Tevi vieglītēm glāsta. Tava balss kaut ko sirdī klusītēm stāsta. Un dvēsele sāp, un atmiņas sāp, bet, ko līdz asaru vārdi, ja aizbraucu es un neatvadījos. kāds vienkārši neļāva to… Atkal uz atvadām redzēt Tevi – mīļoto.
Ingai
*** Ingai (līdz sāpēm patiesi)
...starp mūsu dvēselēm bezdibenis...Tu man vienīgais sapnis... Dod, Dievs, man spēku ticēt sev, lai... ticēšu Golgātai. Es...man vajag izslēgt Tumsu. asaros mātišķā kļava un, melnbaltas dziesmas dziedādams, asaros bērzs. Tas būs mans sapnis par Tevi... Nē, tā nav fobija, Tu esi man kā gaiss, un es neesmu šizoīdais. Tici man! Dievs man visu laiku grib pierādīt, ka esmu tikai puteklis. Bet es viņam nemitīgi cenšos pierādīt, ka esmu pusotra putekļa. Tu esi mūžība... Es – asara piesista krustā, kura tic, ka augšāmcelsies un ies pie Tevis, mans Kungs.
*** Vajag citu vēju, citu dzērvi, citu putnu pie debesīm saskatīt, pie debesīm saskatīt. Debesu rūtīs zvaigznēm Tu drīz vien apniksi, uz vienu skatoties, uz vienu skatoties. Kā lai vēju pagriež, kā lai sevi pārveido?
Etiķete saullēkta ogle atmiņas izdzēš, bijušais aicina aizvērties, nav jau nekā, tikai etiķete no dienas izlijušās.
*** Grāmatas, burtnīcas, klades un cigaretes. par ko? Un brauciena nebij! Palika satinies ceļš un zvaigznes ceļasomā līdz rītdienai. Saldi smaržoja dūms no pirkstiem, un neziņa gribēja nezināt.
*** Saule līst, Rētas dzīst. Nāve plīst, Liktens dzīst Zvani skan, Tumsa tvan. Gaisma skan, Kristus man Roku dod. Vadīt prot, Sauli dod, Maizi dod. Mēness plīst, Saule līst. Tumsa skan, Kristus sirds. Mana rūts.
*** Mirkļi izaudzē gadus, Gadskārtas mūžus auž. Visus labākos vārdus Dziesma pasaulei pauž.
*** Hipijs... pie upes: “Vai man jāapgriež mati?!” Tas hipijs – es. Un mana dvēsele gulbjos, Dubnas eņģeļos – gulbjos, Spārnus sitot, sapņo par paradīzi: “Mūžam neapgriezt matus! Sirsnīgie gulbji, jūs sapņi! Un jūsu plaušas – smēķētāju skaudības objekts – elpo tik viegli! Viņiem nekad tā neelpot!”
Patvērums Eņģelis Rīts atlido Ar leduspuķu spārniem, Man, kas tikko piecēlies – Stāsta par Ēdenes dārziem. Eņģelis rīts aizlido Loga leduspuķēs skumjās. Dzīve raud kā Kvazimodo, Vien dzejā tai patvērums.
Par vecmāmiņu Annu (91.gads) Tikai skalda, pat snaudā – Tas ir tikai tāds instinkts. Gara mājā, šķiet tukšums?! Kritušais eņģelis saka: Viņas sargeņģelītis – svēts.
*** Skan...dzīve...skan Divdesmit pirmais gadsimts priekšā. Man... nāve...man Oi, kur tas laiks, kad pabijusi iekšā.
*** Ak, sargeņģel mīļais mans, Es dzīvoju pēdējiem spēkiem. Ak, sapnī pasaki man, Es ciešu par kādiem grēkiem.
Atziņa “...esi tāds, kādam Tev dvēsele saka būt, netēlo, esi patiess. Lai Tu būtu Tu, nevis cits. Esi dabisks – tāpat kā vārna ir vārna, un puķe ir puķe”.
Sv. Dievmāte patiesā, gaišā un labā, taisnīgā, želsirdīgā, visusvētā Dievamāmiņ, Dievamāt. Slavēju Tevi. Tu mana Karaliene, mana Aizstāvētāja, mana Sargātāja. Tu esi patiesa, laba, Tu daiļuma Karaliene, visa skaistā un tīrā. un patiesā, neviltotā, bezvainīgā. Tāpēc paļaujos uz Tevi, Tavā priekšā krītu ceļos, slavēju un godinu Tevi, Gaišā Dievamāmiņ. Žēlsirdīgā, tīrā un labā. Mana Karaliene, daiļā, labā patiesā, Es paļaujos uz Tevi ar visu dvēseli, jo zinu, kur vien Tu – tur viss ir skaists un neviltots. Labā tīrā Dievamāmiņ, Svētā mana Karaliene, caur dzidrumu
un gaišumu patiesi svētī. es slavēju Tevi, svētā Dievamāmiņ, mana Karaliene. Amen.
*** Uz šīs zemes elles mokas Jācieš man vēl ilgi ilgi. Nāve stiepj man pretī rokas, Viņai sirdi griež, skatot manas mokas.
*** Mēness logā kā brīnums, Nav spoku – tik saule spīd. Un kristāliskais apvāršņa platums Man uz dvēseles austrumiem krīt.
Valerijai Vonogai Babeit muna – Tu jau dabasūs, (Es veļ pa itū pasauli vozojūs.) Bet vysleidza – Dīva meiļums nu dabasym kuopn, Sauļrītu sagaidu i asu jau tī. Dīva bārns tu beji na lepneigais, Kas naudu rauš voi cilvākūs brauc. Strodoji daudz – nu ausmys da rītam – Zemnīca beji, dīva lyudzeja. Sorgovy mani kai ocuraugu – Par tū es taids patīss i kluss, (Kas naškeistai varai napasadūd!) Par tū, ka mozeņu mani pi oltora vedi. Tu lyudzi par mani, Tu lyudzi par dzeivim – Par tū Tu jau dabasūs Dīvmoti skoti. Tu meiļovy Dīvu, Tu sluopi piec krysta, Par tū na kai citi, Tu izglobta esi.
*** Nogāzts koks – tā mana vara, Manai sirdij sāpi dara. Liepas iedobumā sāpi Glabāšu nu visu ziemu.
*** caur skumju tagadni uz skumju nākotni dzīve tevī plūst…
*** Manas dziesmas ir mākoņu kliedziens. Tiksimies, kad rīt dziedēs vējš, Un mākoņus pārbīdīs dvēslē. Mani sitīs kristāla putns. Tu smiesies un teiksi: Es par vieglu priekš mūžības spoguļiem. Asaras birs saulei klēpī, Mana dvēsele dubulti raud. No skatieniem taviem es hipijs Arī mūžības spogulī, Pavērtais garmatis džinsains, Auskarains, greizi dziedošs, Bet patiess.
Edgara lidojums Edgara Vanaga (19.08.1975–09.12.2000) pirmais dzejolis, kuru viņš jau bija iecerējis publicēt, ir sacerēts 1991. gada 29. septembrī. Visiem viņa dzejoļiem, kuri ir saglabājušies rokrakstos, apakšā vienmēr ir datums. Jo viņš rakstīja ne tik daudz citiem, bet galvenokārt sev. Tādu lirisku dienasgrāmatu, kuru izdziedāt – vai nu ģitāras, vai baltu mākoņu pavadījumā... Dzejoļus Edgars rakstīja kā stāstus, grupējot tos pa cikliem – „Iz dvēseles”, „Nepārdomājamā saišu vijum ceļos”, „Tas notika tīrā pilienā”, „Par jaunu es biju, lai sprediķus teikt”, „Mirkļa spārnos”, „Domu svece”, „Šoreiz cits vējš”, „Dvēseles akvārijs”, „Arī zvaigznes zibeņo”, „Novembra gleznas”, „Hipijs viņpasaulē”, „DPNS”, „Kristāla sindroms”, „Logs uz debesīm”, „Pret sienu nodzēstā cigarete”, „Pie klusuma”, „edgarFOBIJA”, „Svētā Gara adrese”, „Balts mēness pāri upei”, „Dvēsele aust” u.c. Edgara daiļradi var raksturot ar vārdiem Nojautas, Rūgtums, Sapņi, Dziesma, Ideālisms, Atklātums, Harmonija, Cerība. Viņa dzejoļi gan IR dzejoļi, gan NAV. Daudzi no tiem ir radušies kā dziesmu teksti. Vai arī vēlāk par tādiem kļuvuši. Jo Edgars Vanags – domātājs, jutējs un pasaules vērotājs – pēc savas dziļākās artistiskās būtības bija bards: pats sacerēja tekstu un melodiju, tad ņēma rokās ģitāru un dziedāja. Maz skatoties apkārt, galvu ar izbalināto šķipsnu noliecis, tādā kā transā nogrimis. Esmu pāris reizes dzirdējis, kā Edgars dzied, bet neatceros viņu lasot dzeju. Mēs nebijām tuvi paziņas, bijām kopā kompānijās vai pasākumos kādas reizes desmit. Biežākas mūsu tikšanās bija tajā laikā, kad Oskars Seikts gatavoja grāmatu „Pagrauda”, kurā ir arī 25 Edgara dzejoļi. Satikāmies ar Edgaru parasti nejauši. Tas bija tajos laikos, kad Daugavpilī dzīvoja dzejniece Jo, kādreiz atbrauca ciemos Normunds Dimants, savus tekstus dziedāja Dzintars Dāboliņš... Domāju, ka citiem ir cita, laikam arī intensīvāka kontaktēšanās pieredze. Taču ir gadījumi, kad par cilvēku priekšstats rodas uzreiz, padsmit minūtes esot ar viņu līdzās. Bija jutoņa, ka arī Edgaram ir tāds talants –
ātri saprast, kāds cilvēks viņam pretī. Nojaušu, ka Edgars, kā jau smalkas un trauslas dvēseles cilvēks, alka, bet reizē arī baidījās līdzcilvēku sapratnes, mīlestības. Viņu tracināja sabiedrības merkantilums, bara instinktu neiznīdējums, trokšņa un haosa uzvaras gājiens. Atceros to no sarunām ar viņu, bet vēl vairāk par to var spriest, nesteidzīgi izlasot viņa tekstus. Labi, ka šai grāmatai klāt nāk kompaktdisks, kurā var dzirdēt Edgaru spēlējot un dziedot. Tā ir digitalizācija no magnetafona kasetēm, kuras ir saglabājušas to laiku tehnoloģisko varēšanu, bet, pirmkārt, barda vēstījumu un enerģētiku. Edgars bija, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viengabalaina, no it kā nesavienojamām galējībām kristalizējusies personība. Viņš bija kā kamols, kurā absolūti nebija imidža, pašreklāmas, kultūrpolitikas vai kultūrbiznesa pavedienu. Viņš apvienoja sevī dažādas, pat ļoti atšķirīgas substances, bet tas bija dabiski, organiski, laikam arī sāpīgi. Arī savā mākslā viņš tāds bija – apvienojot sengrieķu aēdu stilā saturisko un skanisko, pašam izejot ceļu no inspirācijas līdz izpildījumam. Ja Edgars dzīvotu šobrīd, kā viņš justos? Smags jautājums... Iespējams, ka atbildes meklēšana uz šo jautājumu arī ir viens no šīs grāmatas uzdevumiem. Ne galvenais, jo ir arī citi, laikam svarīgāki uzdevumi – izdarīt to, ko autors nepaguva, piedāvāt lasītājiem/klausītājiem dzejoļus/dziesmas kā apliecinājumu tam, ka garīgi estētiskā pasaule ir dzīva. Un dzīvos mūžu mūžos! Valentīns Lukaševičs