Alma Mater ziemas numurs 2020 by Latvijas Universitāte

2020/1

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Ikviens ir teologs

Pētīt cilvēku ir liels

izaicinājums

Kas kopīgs

ģeoloģijai un mākslai?

Migrē ne tikai darbaspēks, bet arī idejas

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds Kā zinātnei veltītu tekstu lasītājs esmu secinājis, ka šai jomai piemīt apburoša īpašība, ko vērts paturēt prātā arī tiem, kuri vēl tikai apsver, vai un kur doties, lai iegūtu augstāko izglītību. Šī īpašība, manuprāt, ir tā, ka zinātnē gandrīz vienmēr ir daudzpunkti, nevis punkts. Proti, vienmēr var atrast kādu negaidītu aspektu, kaut ko uzlabojamu vai pat apstrīdamu. Šā Alma Mater numura varoņi meklē jaunu teoloģijā, materiālzinātnēs, viņi pamanās no senās Indijas izpētes tikt līdz krāsu ķīmiskajām īpašībām, no filozofijas līdz darbam ar bērniem. Mūsu mazās valsts vēsture varētu likties izpētīta krustu šķērsu, tomēr Latvijas Universitātes sociālo un humanitāro zinātņu institūtu krājums par kultūru migrāciju vismaz mani apgādāja ar jauniem faktiem un sižetiem. Piemēram, nezināju, ka latviešu izcelsmes Rīgas uzņēmējs Jānis Šteinhauers ne tikai sasniedza vienkāršotajam priekšstatam par latviešiem 18. gadsimtā neatbilstošu turību un gatavību cīnīties par savām tiesībām, bet arī 1754. gadā nopirka 4000 akru zemes Ziemeļamerikā, kur nodibināja Vahovijas brāļu draudzi (tagad Vinstona-Salema draudzi Ziemeļkarolīnas štatā).

Neesmu tik naivs, lai nesaprastu, ka zinātnē hierarhijas – oficiālas un neoficiālas – pastāv. Tomēr jaunajiem cilvēkiem, kuru nevilina nepieciešamība grūstīties ar “vecajiem”, der paturēt prātā, ka zinātnes nepārtraukti uzdotie jautājumi vienalga paver iespējas pieteikt sevi, atrast savu darba virzienu. Numura gatavošanas posmā redzeslokā nonāca gan ziņa, ka tā sauktajam māk slīgajam intelektam ir, vienkāršoti formulējot, pamatīgas problēmas ar noteiktu vizuālu tēlu atpazīšanu [1], gan informācija par to, ka konkrēti medikamenti tikai palielina gripas vīrusa rezistenci [2]. Varētu šķist, ka šie ir neiepriecinoši, pat satraucoši daudzpunkti. Tomēr tikpat labi, ka te paveras jauni uzdevumi un tātad jaunas iespējas kaut ko atklāt un mainīt. Mūsdienās, kad cilvēki, rutīnas mākti, ākstās un tērē laiku sociālajos tīklos, tas nav maz.

FOTOGRĀFS: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders [1] https://news.mit.edu/2019/ visualizing-ai-models-blind-spots-1108 [2] https://nplus1.ru/news/2019/11/26/ baloxavir-resistance

PIRMĀ VĀKA FOTO: shutterstock

Saturs 4

Mums bija interesants uzdevums – sākt no nulles Ar jaunu tehnoloģiju vien ir par maz – inženieri izgudrojuma pilnveidošanai aicina palīgā zinātniekus. Sen gaidīts apkopojošs skatījums Tulkojot “Grāfu Monte Kristo”, to, kas viņam likās garlaicīgs, Rainis vienkārši izmeta.

Krāsa ir kā meistardarbs 10 Būtu savādi, ja ikona Latvijā

4 10

tiktu gleznota ar Ķīnas pigmentiem. tuvotos patiesībai, 13 Lai ir nepieciešama starpdisciplinaritāte

Pētīt lībiešus patiesībā nozīmē pētīt visu Ziemeļeiropas reģionu.

Katrs cilvēks ir teologs 16 Lielai daļai pašu filozofu ir jautājums – ko es te daru? ceļamaize 20 Stipendija – sekmīgākām studijām gada laikā par 22 Viena 100 motivētiem skolotājiem vairāk

Prognozes liecina, ka visā pasaulē skolotāja profesija būs ļoti pieprasīta.

mīti par Latvijas 25 Trīs Universitāti centrs 26 Akadēmiskais Torņakalnā – pasaules līmeņa iespējas notikumi Latvijas 28 Nozīmīgi Universitātē

Mums bija interesants uzdevums –

sākt no nulles

Latvijas Zinātņu akadēmijas vērtējumā viens no nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2019. gadā ir redzes sistēmas funkcionalitātes izpētes projekts. Ar projekta dalībniecēm Latvijas Universitātes pētniecēm Dr. phys. Guntu Krūmiņu un Mg. Tatjanu Pladeri sarunājas Māris Zanders.

ākšu mazliet nenopietni. Kad ziņā par projektu izlasīju vārdu savienojumus “kvalitatīvi telpiski attēli” un “mazināt redzes diskomfortu”, domāju, ka kāds no projekta dalībniekiem vai dalībnieku paziņām ir pamēģinājis virtuālās (virtual) vai papildinātās (augmented) realitātes pieredzi, jo

tekstos par šo pieredzi bieži lasāmas sūdzības par galvas reibšanu, dezorientāciju un līdzīgām ķezām. Gunta Krūmiņa. Es gan domāju, ka azartiskie spēlmaņi nesūdzēsies, jo viņiem svarīgākais ir būt “tur” (smejas). Labāks salīdzinājums tādā gadījumā ir atgādināt par laikiem, kad grāmatvežiem bija jāsāk

strādāt ar datoriem, un daudzi šīs profesijas pārstāvji vērsās pie redzes speciālistiem ar sūdzībām par galvas sāpēm. Ja vēlaties, es varu sameklēt vēl senākas saknes – man pašai ir problēmas ar 3D uztveršanu, ar stereoredzi. Esat redzējis “maģisko aci”? Es – atšķirībā no daudziem – tur varēju skatīties, cik gribu, bet nekādus apslēptos attēlus neredzēju (smejas).

Aizgāju studēt optometriju, jo gribēju saprast savas redzes īpatnības. Sāku pētīt, kāpēc ir cilvēki, kuriem stereo redze ir, bet citiem tādas nav. Šai tēmai bija veltīts gan mans maģistra darbs, gan darbs doktora grāda iegūšanai. Ja mēs runājam par konkrēto projektu, tad zināmā mērā tas ir veiksmes stāsts. Pie mums atbrauca Krišs Osmanis, lai citiem savas nozares ekspertiem pastāstītu par savu doktora darbu. Viņš pats ir no Rīgas Tehniskās universitātes, savukārt recenzents viņam bija Latvijas Universitātes profesors Ivars Lācis. Tātad Lācis piedāvāja Osmanim atnākt uz mūsu Redzes doktorantūras skolu Latvijas Universitātē un pastāstīt par 3D ekrānu. Tā mēs iepazināmies, un 2016. gada beigās bija Latvijas Universitātes organizēta starptautiska optometrijai organizēta konference, un mēs ielūdzām uz konferenci kompāniju LightSpace Technologies, lai šādu ekrānu parādītu plašākai publikai. Uzņēmuma pārstāvji atbrauca, ekrānu nodemonstrēja, un pēc dažiem mēnešiem viņi zvana: vai jūs varētu palīdzēt izprast redzes sistēmas mijiedarbību ar šo volumetrisko 3D ekrānu. Sākās sarunas par sadarbību, pirmajam pētījumu finansējumu proporcionāli līdzvērtīgās daļās sagādāja pati kompānija un Latvijas Universitāte. Tas sakrita ar to laiku, kad Universitāte sāka attīstīt efektīvās sadarbības projektus, proti, projektus, kuros mūsu pētnieki sadarbojas ar industriju un piesaista no industrijas līdzfinansējumu. Šā projekta mērķis bija arī dot iespēju jaunajiem sevi pierādīt, un tas bija jo vairāk iederīgi tāpēc, ka sākuma posmā lielas skaidrības par iespējamiem rezultātiem jau nebija. Tatjana Pladere. Es labi atceros dienu, kad profesore Krūmiņa mani informēja, ka mums drīz sāksies sadarbība ar uzņēmumu LightSpace Technologies, un man uzreiz radās daudz jautājumu. Kas tas vispār ir par ekrānu? Sāku lasīt speciālo literatūru un secināju, ka pēdējo gadu laikā pasaulē ir izveidoti daudzi trīsdimensionāli ekrāni. Likumsakarīgi nākamais jautājums bija: kāpēc tik

SIA "LightSpace Technologies" volumetriskais daudzplakņu ekrāns

liels skaits, kāpēc tik dažādi? Izrādās, joprojām nav atrisināta problēma – telpiskie attēli ir nepieciešami dažādās profesionālajās jomās, savukārt problēma saistās ar nepieciešamību šo profesionāļu darbu atvieglot. Ja tiek lietots virtuālās realitātes rīks, tad ierobežojums saistās ar to, ka šo rīku var lietot neilgu laiku, jo daudzi šādu “briļļu” lietotāji sūdzas par acu asarošanu, sāpēšanu, sliktu pašsajūtu. Tātad šādu rīku speciālistiem piedāvāt nevar, jo viņiem ar telpiskiem attēliem ir jādarbojas daudzas stundas. Tātad ir jāizstrādā citas 3D vizualizācijas programmas un rīki. Volumetriskais 3D ekrāns ir viens no šādiem rīkiem. Vienlaikus situācija projekta sākšanas brīdī bija tāda, ka šādiem daudzplakņu ekrāniem trūka pētnieciski izstrādātas metodikas, kas novērtētu cilvēka uztveri, darbaspējas, lietojot konkrēto ekrānu. Nejauciet man galvu! Tātad ir ideja par šādu ekrānu, gudrinieku grupa tādu izveido un pēc tam dodas pie pētniekiem? Vai tad nav otrādi? Vispirms izpēte, un tikai pēc tam produkts? Gunta Krūmiņa. Ļoti bieži, veidojot jaunu produktu, ir pilna skaidrība par visām iespējamām sekām. Ja

paskatās no tehnoloģiju viedokļa, mēs redzam, ka daudzi cenšas iegūt košākus ekrānus, mazākus pikseļus utt., savukārt par to, ko patiešām iegūst cilvēks, vai nebūs kādi traucēkļi – par to bieži sāk domāt vēlāk. Mums, redzes pētniekiem, vispirms ir jāsaprot, vai problēma ir reāla, jo var gadīties, ka lietotājam jauninājums vienkārši nepatīk, nav pierasts, un tāpēc cilvēks sūdzas. No tehnoloģiju viedokļa vispirms bija ideja, ka šāds 3D ekrāns varētu būt ļoti noderīgs dažādās jomās. Tomēr skaidrs, ka inženieri objektīvi nespēj pateikt, vai tā tiešām būs, ja ņem vērā cilvēka redzes īpatnības. Tatjana Pladere. Tātad mūsu darbs palīdz tehnoloģiski pilnveidot nākamās paaudzes ekrānus. Ideja, ka mēs nevaram ilgstoši apmānīt cilvēku, demonstrējot viņam simulētu dziļumu, zinātnes aprindās parādījās jau apmēram pirms divdesmit gadiem. Kā risinājums radās doma, ka varbūt attēls jāparāda dažādās fiziskās vietās, īstā fiziskā dziļumā. Sākās diskusijas par to, kā to labāk izdarīt. Apmēram pirms piecpadsmit, desmit gadiem pati ideja tika noraidīta, jo tobrīd vienkārši nebija nepieciešamo tehnoloģiju. Savukārt nu tehnoloģijas ir attīstījušās tik ļoti, lai tas kļūtu iespējams.

Acs fokusēšanas spējas novērtēšana cilvēkam darbā ar volumetrisko ekrānu

Kas konkrētā projekta kontekstā tiek saprasts ar tehnoloģiju attīstību? Es puslīdz saprotu, ko nozīmē tehnoloģiskā attīstība, piemēram, mikroprocesoru gadījumā... Gunta Krūmiņa. Tas saistās ar materālzinātņu attīstību. Ir daudz stikla plakņu, starp kurām ir, vienkāršoti izsakoties, viela, kas plaknes satur kopā. Papildu uzdevums: attēls ir jāparāda uz katras plāksnes. Lai nodrošinātu to, ka uz divdesmit plāksnēm ik pa laikam parādās attēla viens vai otrs segments, ir jābūt ļoti ātrdarbīgiem projektoriem. Šādus projektorus nevar salīdzināt ar mūsu, teiksim tā, parastajiem projektoriem, tā ir pavisam cita tehnoloģija. Tātad inženieri atnāk pie “zinātniekiem”, lai noskaidrotu sava brīnišķīgā tehnoloģiskā izgudrojuma ietekmi uz cilvēka reālo redzes sistēmu. Cik individuāla šī sistēma ir? Vai ir iespējami noderīgi vispārinājumi?

Gunta Krūmiņa. Protams, var būt individuālas īpatnības, kas izriet no redzes optikas atšķirībām. Piemēram, jūs lietojat brilles vai lēcas. Tomēr kopumā sistēma ir vienota. Skaidrs, ka, izstrādājot šādus ekrānus, tos nevar paredzēt tikai cilvēkiem, kā saka, ar ērgļa redzi. Tie ir jāpielāgo vairākumam.

“

Pētīt cilvēku vienmēr ir ļoti liels izaicinājums

Tatjana Pladere. Jā, mums ir individuālas redzes īpatnības, tomēr mēs visi strādājam ar parastiem datora ekrāniem, vai ne? Mēs pielāgojamies, mainot attālumu līdz ekrānam. Gunta Krūmiņa. Varētu jautājumam piekrist tādā aspektā, ka pētīt

cilvēku vienmēr ir ļoti liels izaicinājums. Piemēram, var gadīties, ka desmit cilvēku grupā katram ir šīs atšķirības, un jūs vispār nesaprotat, ko ar šādu rezultātu iesākt. Tikpat labi var būt grupa, kurā atšķirību nav, jūs esat priecīgs, izdarāt secinājumus, lai gan vēl citā grupā rezultāti būs citi. Tāpēc mēs, strādājot ar izlases grupu, veicam atkārtotus mērījumus. Ir jāņem vērā cilvēka nogurums, emocionālais stāvoklis, un mēs šos subjektīvos aspektus neignorējam. Man diemžēl ir regulāra saskarsme ar redzes sistēmas pārbaudēm, un es apzinos, ka visas šīs manipulācijas ģenerē lielus datu apjomus. Kurš veidoja algoritmus jūsu projekta gadījumā? Tatjana Pladere. Testu algoritmi pilnīgi no nulles bija jāveido mums pašiem, jo tādu vienkārši nebija. Pēc tam sadarbībā ar uzņēmuma programmētājiem – jo mums, protams,

Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas pētnieces. No kreisās: Gunta Krūmiņa, Vita Konošonoka, Karola Panke, Marina Seļezņova un Tatjana Pladere

šādu specifisku prasmju nav – tika veidota atbilstoša programmatūra. Tātad pētnieku grupa strādāja. Kas notiek tālāk? Jūs ejat pie uzņēmuma ar rekomendācijām? Gunta Krūmiņa. Kompānija ražo ekrānus, un tās pārstāvjiem dažādās konferencēs uzdod jautājumus: kur ir zinātniski pierādījumi tam, ka jūsu ekrāni tiešām uzlabo, teiksim, lietotāja reakcijas ātrumu? Respektīvi, mūsu uzdevumus bija skatīties, kas notiek, piemēram, ar izvēlēto kritēriju, reakcijas ātrumu. Uzlabojas, nemainās, varbūt pasliktinās? Kas notiek ar akomodāciju (acu fokusēšanas funkciju objektu aplūkošanai dažādos skatīšanas attālumos) – nogurst, nenogurst? Mēs nesākam ar rekomendācijām, mēs vispirms strādājam ar ekrānu, kas mums iedots. Pēc tam jau mēs varam kopīgi domāt par traucējošo faktoru novēršanu, kontrasta uzlabošanu utt.

Tatjana Pladere. Mani ļoti priecē, ka starptautiskās konferencēs, kad tiek runāts par tehnoloģijām, arvien vairāk tiek apspriesti tieši ar cilvēku kā lietotāju saistītie jautājumi. Vēl pavisam nesen tā nebija. Bija runa par augstāku izšķirtspēju, par iespēju dabūt vairāk pikseļu, cīņa bija par tehnoloģiskiem uzlabojumiem. Nu es redzu tendenci, ka parādās interese par to, kā jutīsies cilvēks. Vai lietotājam tiešām ir nepieciešami konkrētie tehnoloģiskie jauninājumi? No šā viedokļa mūsu pētnieku grupas situācija ir ļoti izdevīga, jo uzņēmums, ar ko mēs sadarbojamies, šos ekrānus vēl tikai izstrādā. Tagad mēs varam strādāt ar sarežģītākiem redzes stimuliem testos, sarežģītākām problēmām, un es gribētu uzsvērt, ka jau sasniegtais un turpmākais ir iespējams tāpēc, ka mēs strādājam kā komanda. Mēs esam dažādu jomu speciālisti, katrs ar savām zināšanām. Papildus mums, Latvijas Universitātes pētniekiem un arī studentiem, no vienas

“

Arvien vairāk tiek apspriesti tieši ar cilvēku kā lietotāju saistītie jautājumi puses, un uzņēmumu LightSpace Technologies, no otras puses, projektā sadarbojāmies ar slimnīcām, ar radioloģijas speciālistiem, mums izveidojusies sadarbība ar statistikas ekspertu, kas palīdz tikt galā ar lielajiem datu apjomiem. Gunta Krūmiņa. Rezumējot var teikt, ka projekts turpināsies. Esam noslēguši jaunu līgumu – uz diviem gadiem – par tālākiem pētījumiem. Ņemot vērā, ka esam pierādījuši savu varēšanu un arī to, ka pētnieku grupa ir papildinājusies ar jauniem cilvēkiem, palielinājies arī uzņēmuma atvēlētais finansējums.

Sen gaidīts apkopojošs skatījums Aizvadītā gada nogalē Latvijas humanitārās un sociālās zinātnes saņēma unikālu dāvanu – Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laida klajā četru Latvijas Universitātes zinātnisko institūtu kopdarbu Latvija: kultūru migrācija. Ar kolektīvās monogrāfijas atbildīgo redaktori Dr. philol. Anitu Rožkalni sarunājas Māris Zanders. Kad mēs aprakstām Latvijas vēsturi, mēs bieži lietojam apzīmējumus “tilts”, “krustceles”, “visos pasaules vējos” un līdzīgi. Respektīvi, ģeopolitiskais novietojums darījis par pašsaprotamu atzinumu, ka Latvijai migrācijas fenomens nekad nav bijis svešs. Kādēļ projekta īstenotāji uzskatīja par nepieciešamu, ja tā var formulēt, vēlreiz par to runāt? Jā, bet vairāk tiek runāts par cilvēku migrāciju, darbaspēka migrāciju, savukārt par kultūru migrācijas fenomenu faktiski runāts nav. Ir veikti atsevišķi pētījumi par, piemēram, pēc Otrā pasaules kara šeit no austrumiem atbraukušo lielo masu pašu priekšstatu par to, ka tās šeit atnesušas visu, sākot ar baltmaizi, beidzot ar kultūru vispār. Tāpat par vāciešu kultūrtrēģerismu, ko viņi šeit atnesuši vai atņēmuši. Nav bijis apkopojoša pētījuma par to, kā daudzās kultūras šajā teritorijā ir, kā saka, staigājušas šurpu turpu. Vai ir versijas par to, kāpēc šāda pētījuma nav bijis līdz šim? Varētu šķist, ka tēma pati “uzprasās”. Domāju, tāpēc, ka šādu tēmu nav iespējas risināt vienam cilvēkam. Mūsu laikos diemžēl vairs nav iespējams būt enciklopēdistam. Arī šā darba mērķis nebija sniegt izsmeļošas

atbildes uz visiem jautājumiem, kas varētu rasties, un nebija mērķa arī ienirt detaļās. Kad runājam par ideju, naratīvu migrāciju, mani vienmēr interesējis jautājums par uztverošo pusi, auditorijas lielumu. Piemēram, jūs savā tekstā daudz uzmanības veltāt citu tautu literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Jautājums ir par to, cik daudzi šīs grāmatas nopirka un attiecīgi iepazinās ar tulkotā autora idejām un mākslinieciskajiem risinājumiem. Es vispirms gan mēģināšu atbildēt mūsu pašu monogrāfijas kontekstā. Domāju, ka tā ir uzrakstīta pietiekami pieejami ikvienam, lai to saprastu cilvēks, kurš vispār interesējas par kultūru un kultūras vēsturi. Tātad lasītāju loks varētu būtu visnotaļ plašs. Atbildot uz jūsu jautājumu, varētu teikt: jā, pārnestās idejas vispirms iespoguļojas cilvēku grupā, ko mēs varētu saukt par uztvērēju pirmo līmeni. Tajā redzam gan kultūras jomas profesionāļus, gan skolotājus, un šie cilvēki idejas nes tālāk ar savas darbības starpniecību. Piemēram, pedagogs izlasīto stāsta tālāk saviem studentiem. Mūsu mākslinieki, kuri 20. gadsimta divdesmitajos un

trīsdesmitajos gados ceļoja uz Itāliju, Franciju vai Spāniju, pašu uztverto nodod tālāk caur tēliem, reminiscencēm viņu darbos. Ir daudzpakāpju recepcija. Kā var izmērīt ietekmi? Domāju, ka te būtu dažādi kritēriji – tirāžas, vai pieprasījums atspoguļojas konkrētā izdevuma nonākšanā publiskā bibliotēkā, cik bieži izdevums šādā bibliotēkā ir pieprasīts (neaizmirsīsim, ka interesenta rīcībā varēja nebūt pietiekami daudz naudas, lai iegādātos kāroto izdevumu, un tā tas ir arī mūsdienās). Ir ietekmes netiešas pazīmes. Piemēram, kad sabiedrībā pazīstams cilvēks kādā intervijā vai savās atmiņās piemin, ka, lūk, izlasījis tādu un tādu grāmatu, kas viņu ļoti ietekmējusi. Mēs ideju migrāciju gandrīz a priori uztveram kā kaut ko noderīgu, bagātinošu. Mani interesē pretēja reakcija – kad konkrētajā laika periodā kāda daļa vietējās sabiedrības tieši noraida piedāvāto kā svešu, bīstamu. Šāda pretreakcija neapšaubāmi bija, turklāt dažkārt tās cēloņi un izpausmes ir ļoti interesantas. Par vienu šādu gadījumu es pērn lasīju referātu Liepājas Universitātes rīkotā konferencē, un runa ir par Viktora Igo recepciju Latvijā. Mūsdienās vairums zina, ka viņš ir literatūras klasiķis, cilvēki turpina lasīt Parīzes Dievmātes katedrāli. Tomēr pirmā reakcija saistībā ar Viktoru Igo sākās ar to, ka vienā no vietējiem laikrakstiem 19. gadsimta nogalē bija publicēta

ziņa par Igo nāvi un bērēm. Es mazliet trivializēšu, bet sākumpunkts ir neitrāla, korekta informācija par bērēm, par to, ka Igo apglabāts celtnē, kas agrāk bijusi baznīca, bet nu kļuvusi par atdusas vietu viņam, savukārt cits laikraksts pauda sašutumu par bēru norisi, atdusas vietu, ka baznīca kļūst par līķu kambari. Īsi sakot, sākas diezgan ilga polemika, un var tikai minēt, cik labi tajā iesaistījušies vispār zināja Igo darbus. Polemikai seko klusuma periods, un tad parādās viena Igo dzejoļa tulkojums latviešu valodā, tad vēl viens... Tātad jautājums ir par to, vai tieši skandāls ap bērēm izraisīja interesi par Igo daiļradi. 19. gadsimta beigās vietējās sabiedrības pretreakcija, kādu jūs minējāt jautājumā, bija kontekstā ar tā saukto naturālismu literatūrā – “kāda netiklība, kas tās par sievietēm, mums nevajag šādu negatīvismu!”. Šādas situācija periodiski atkārtojas. Man šķiet, ka par šo noraidošās pretreakcijas tēmu varētu uzrakstīt līdzvērtīgi apjomīgu sējumu. Droši vien, tomēr līdz šim šāds aspekts vairāk parādījies, pētot konkrētus rakstniekus, savukārt pārskatā forma nav bijis lielā mērā to pašu iemeslu dēļ, kādus minēju sarunas sākumā, kad jautājāt par iemesliem, kādēļ grāmata iznāk tikai tagad. Cita, manuprāt, interesanta tēma, kas saistīta ar kultūru pārnesi, saistīta ar interpretācijas kvalitāti. Piemēram, pārneses īstenotājs – vienalga, tulkotājs vai lasītājs – vai nu nepietiekamas valodas prasmes, vai kādu citu iemeslu dēļ var interpretēt oriģinālo autoru tā, ka kāds cits vēlāk saķer šausmās galvu. Respektīvi, kultūrpārneses saturs laika gaitā mainās, jo vēlākie interpretētāji uzskata, ka priekšgājēji oriģinālo avotu ir nepareizi sapratuši. Piekrītu, bet šos aspektus var konstatēt tikai speciālisti. Nenoliedzami tā ir interesanta tēma, kas, piemēram, parādījās, kad tapa jaunais Bībeles tulkojums latviešu valodā un kad jaunā tulkojuma veidotāji pievērsās domājamām pirmvalodām.

Padomju laikā daudzus darbus latviešu valodā tulkoja ar krievu valodas starpniecību. Jauks piemērs ir tas, kā Rainis tulkoja Grāfu Monte Kristo. Tika apgalvots, ka Rainis darbu tulkojis no franču valodas, par ko gan varētu šaubīties, jo 19. gadsimta nogalē, kad tulkojums tapa, viņš šo valodu neprata. Vēlāk, Šveices periodā, jau varētu runāt par noteiktu prasmes līmeni. Tomēr vēl būtiskāk, ka viņa tulkojumā ir milzīgi izlaidumi – to, kas Rainim likās garlaicīgs, viņš vienkārši izmeta. Šis varētu būt stilīgs veids, kā tulkot, teiksim, Prustu... Atvainojos par jociņu. Tulkojumu un interpretāciju tēma ir plaša. Piemēram, ja Šekspīra darbus mūsdienās izdotu valodā, kāda bija Šekspīra laikos, domāju, ka tos spētu lasīt retais. Tāpēc var teikt, ka tulkojums bieži ir saistīts ar valodas normām un prasībām šā tulkojuma tapšanas laikā. Runājot par izpratnes autentiskumu, atcerējos piemēru par Bhagavadgītas tulkojumiem latviešu valodā. Mirdza Bendrupe tulkoja, izmantojot tulkojumu krievu valodā un salīdzinot to ar tulkojumu angļu valodā, jo sanskritu viņa neprata. Valdis Bisenieks, vienkārši fantastisks cilvēks, sanskritu apguva, bet, protams, vienmēr var diskutēt, vai valodas prasme garantē teksta autentisku izprašanu. Kultūru migrācijā un ideju pārnesē atsevišķa tēma ir arī konjunktūra. Jūs pieminējāt Šekspīru, un, cik saprotu, 18. gadsimta Eiropā viņu par baigo ģēniju neuzskatīja, viņu “atklāja” 19. gadsimta sākumā. Tātad bija kaut kādi priekšnoteikumi, lai viņš kļūtu “aktuāls”. Konjunktūra droši vien nosaka arī to, cik ātri notiek publikas iepazīstināšana ar citas zemes autoriem un idejām. Es nelietotu vārdu “konjunktūra”. Ir periodi, kad sabiedrība ar tās tobrīd rīcībā esošajiem mākslu izteiksmes līdzekļiem nespēj atrisināt kādas jaunas problēmas un tāpēc sāk lūkoties uz ārpusi. Vai, precīzāk sakot, šādos periodos sabiedrībai

vieglāk pielīp tas, kas par līdzīgām problēmām radīts citviet. Ja šāda nepieciešamība sabiedrībā ir, tad mēs redzam, piemēram, grāmatas sadaļā par filozofiju, ka Latvijā idejas “uzķēra” ļoti ātri. Piemēram, 19. gadsimta beigās, kad Latvijā sabiedrība bija saslāņojusies, bija izveidojusies tā sauktā pilsētu sabiedrība, skaidrs, ka radās interese par franču naturālismu, jo šis naturālisms runāja par problēmām, kas mums tolaik tikai sāka veidoties. Ja mēs runājam par ātrumu, tad, lūkojoties pēc piemēriem literatūrā, var norādīt uz to, ka daudzi latviešu inteliģences pārstāvji bija mācījušies Krievijā, labi orientējās literatūras jaunumos un attiecīgi tulkojumi parādījās ļoti strauji. Vai šajās latviešu inteliģences un citu valstu kultūras attiecībās parādās “mazākā brāļa” kompleksi? Domāju, ka nē. Ja cilvēkam kaut kas bija jauns, interesants, tad tas vienkārši bija kaut kas jauns un interesants. Tikpat labi mēs varam atcerēties, ka 19. gadsimta beigās Latvijā drīz pēc jaunlatviešiem bija prāti, kuri bija kaut ko palasījuši vācu valodā un teica, ka latviešu dainās ir daudz kas Austrumu filozofijai raksturīgs. Grāmata ir faktoloģiski bagātīga. Skaidrs arī tas, ka apjoms ierobežo, ja vēlas vispirms korekti izklāstīt faktoloģiju. Un tad ir aspekts, ko mēs varētu apzīmēt kā secinājumus, jaunas interpretācijas. Vai jūs, prātā pārskatot grāmatu, redzat faktoloģiju, kas nākotnē varētu būt auglīga augsne jaunai konceptualizācijai? Jāsaka, dažādu disciplīnu pārstāvji šajā ziņā jūtami atšķiras. Piemēram, vēsturnieki ļoti daudz strādā ar detalizētu skatījumu, vairoties ar vispārinājumiem. Respektīvi, pieejas ir ļoti atšķirīgas, un mēs tās arī nemēģinājām reducēt. Tomēr domāju, ka kopainu radīt izdevās. Tāpat būtiski, ka ir radīts precedents tam, ka vienā projektā var sadarboties četri pētniecības institūti.

Latvijas Universitātes fonda atbalstītos projektus raksturo tēmu daudzveidība. Par seno krāsu simboliku un Latvijas izejmateriālu izmantošanu okera krāsu veidošanā ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieku Aigaru Kokinu sarunājas Māris Zanders.

Krāsa ir kā meistardarbs

oskatījos video Krāsu zemes [1], tomēr atļaušos apšaubīt, ka tavs projekts aizsākās, pastaigājoties brīvdienā pa mežu un kādā gravā ieraugot kaut kādus iežus. Kā projekts sākās? Man pašam ir gleznotāja izglītība, absolvēju konceptuālās glezniecības darbnīcu. Jāsaka, tad, kad tu pats studē glezniecību, tev, protams, ir svarīgas krāsu īpašības, bet sevišķi krāsu tēmā tu neiedziļinies. Bet ir indivīdi, kuri ne tikai ir mākslinieki, bet kuru interese par krāsu robežojas ar vēsturnieka interesi. Līdzīgi ir ar mani. Projekts ir izvērsies plašumā, es, piemēram, esmu pabeidzis rakstīt grāmatu par sarkano krāsu simbolismu, par aizvēsturi, par auglības kultiem. Šo tēmu loku pētīt ir ļoti interesanti; ja mēs atrodam kaut kur, teiksim, 280 000 gadu senu sarkano toņu pielietojumu, tad mēs varam teikt, ka tā ir liecība par zināmas kultūras pastāvēšanu. Līdz ar to priekšstati, ka pirms pārdesmit tūkstošiem gadu mūsu senči bija kaut kādi mazattīstīti radījumi, izrādās kļūdaini. Tā es sāku rakstīt Krāsu zemju pētījumu, skatīties, kādi resursi mums Latvijā ir, kā tie vēsturiski izmantoti. Mūsdienās mēs esam pieraduši visu nepieciešamo nopirkt, tomēr agrāk cilvēki, tostarp Latvijā, centās atrast risinājumus saviem spēkiem. Jāatzīst, ka mans deklarētais uzdevums bija izpētīt un atdzīvināt šādu praksi, bet vēsturiskā izpēte, šķiet, sazarojās pārāk plaši – mani ieinteresēja arheoloģiskās liecības, jautājums, kādēļ cilvēki vispār lietoja sarkano krāsu. Uz šo jautājumu atbildi veidoju septiņu gadu garumā, kur “pa starpu” bija arī atbilžu meklējumi Indijas kultūrā, vēdās. Latvijas Universitātes fonda atbalsts deva iespēju šai tēmai dot tautsaimniecisku aspektu. Respektīvi, paralēli teorētiskai izpētei radās iespēja mēģināt pašam izveidot krāsu [2]. Atklāti sakot, tā bija diezgan liela uzdrīkstēšanās gan no manas, gan fonda puses, jo izrādījās, ka šis process ir visnotaļ sarežģīts. Senos laikos cilvēki saberza uz akmens attiecīgo minerālu, smērēja virsū kaut kādus taukus un lietoja kā krāsu. Savukārt, ja mēs gribam krāsu

ielikt tūbiņā un pārdot, sākas cita veida uzdevumi un metodes. Ir jāsāk pētīt tādas īpašības kā neatslāņošanās, stabilitāte un daudzas citas, jo krāsa pēc savas būtības sabrūk. Tu savieno pigmentu ar eļļu, noliec, atgriezies pēc diviem mēnešiem un redzi, ka krāsas vairs nav. Tātad jāķeras pie pētījumiem par pigmentu īpašībām – piemēram, cik mazam vai lielam pigmentam jābūt smalkuma izpratnē. Cik smalks pigments bija renesanses laikmetā , cik – mūsdienās? Proti, pat ja mēs ņemam šo vienu, smalkuma, kritēriju, viss mainās – eļļas absorb cijas spējas, gaismas laušanās un atstarošanās, daudzas citas īpašības. Tāpēc gandrīz viss pētījumam paredzētais laiks un nauda tika izlietota, lai izprastu vispirms pigmentu. Es taču biju apsolījis nevis pigmentu, bet krāsu! Nācās projektu paplašināt, pirkt jaunas iekārtas. Tu iedomājies uztaisīt krāsu, bet tu neapzinies visu, kas tev būs nepieciešams, lai šo mērķa sasniegtu. Testi, kvalitātes pārbaudes... Ko vispār nozīmē kvalitatīvas krāsu zemes? Piemēram, man sākotnēji “kvalitatīvs” nozīmēja tādas, kur vismazāk elementu, ja tā var teikt, vistīrākās. It kā loģiski, vai ne? Attiecīgi tu braukā pa Latviju un meklē šādus tīros elementus. Atrodi tīros elementus un saproti, ka tiem ir diezgan šausmīga krāsa. Tad tu pērc citu izstrādātāju pigmentus, salīdzini, veic analīzes un secini: jā, krāsa ir superīga, savukārt sastāvs ir haoss. Tu secini, ka nevis elementa tīrība ir kritērijs, bet krāsa, tu sāc meklēt nevis ķīmiskos elementus, bet krāsu. Jāņem vērā tas, ka arī krāsa mainās. Pigmentos tā ir viena, sajaukta ar eļļu – atšķirīga. Īsi sakot, lai iegūtu pigmentu, nepieciešams ilgāks laiks, kurā saprast, kas ar konkrētās vietas ģeoloģisko iezi izdarāms, lai iegūtu jēdzīgu, smuku pigmentu. Un tikai pēc tam tu vari ķerties jau pie krāsas izveidošanas. Tas ir ļoti interesants process, jo krāsa ir autordarbs. Principā tā ir komercnoslēpums – neviens tev nestāstīs, kā viņš taisa savu krāsu. Tu mani samulsināji. Tevis teiktais attiecas arī uz krāsu, ko es varu nopirkt, teiksim, veikalā

Valdemāra ielā iepretī Mākslas akadēmijai? Tu, protams, vari mēģināt noskaidrot kāda ražotāja krāsas sastāvdaļas, bet tas vien tev neko nedos, jo ir ļoti būtiska secība, kādā tās lietotas, cik ilgi tu šīs sastāvdaļas noturi, cik ilgi berzē utt.

“

Jāņem vērā tas, ka arī krāsa mainās. Pigmentos tā ir viena, sajaukta ar eļļu – atšķirīga

Zināmā mērā tu gan arī atbildēji uz jautājumu, ko es kautrējos uzdot. Proti, ja neskaita to, ka tev ir vairāku gadu garumā bijis interesanti, ko tas dod, ka ir izveidota krāsa. Man likās, ka tā nav baigā “raķešu zinātne”. Tātad projekta praktiskā puse ir tā, ka nu ir pierādīts, ka šeit Latvijā var iegūt pigmentu un to pārdot. Tev jāsaprot, ka krāsa ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Ja mēs skatītos lielās ražotājkompānijas, kuru nosaukumi tev droši vien neko neizteiks, tad mēs redzētu, ka ļoti atšķirīgas ir Lielbritānijā ražotās krāsas – viņi ļoti aizraujas ar reoloģiju, ar krāsas struktūru. Tu liec krāsai virsū otiņu un jūti, ka tai ir struktūra. Itāļiem viss ir maigi, ne tik sarežģīti (smejas). Itāļiem ir paveicies tādā izpratnē, ka vietējie pigmenti ir spilgti, krāšņi. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Man likās, ka – nedaudz ālējoties – visu mūsdienās ražo Ķīnā. Nebiju iedomājies par šā lokālā aspekta noturīgumu. Man šķiet, ka tu neapzinies nošķīrumu starp mākslas krāsu un arhitektūras krāsu. Mākslas krāsas, protams, ir salīdzinoši neliels segments, toties principā tās var veidot ikviens, kuram ir nepieciešamās iekārtas. Kaut savā pagrabā. Es saskatījos par šādiem džekiem, un man arī gribējās par

ikona Latvijā būtu gleznota ar Ķīnas pigmentiem... Un tad es apņēmos viņiem nepieciešamos pigmentus piegādāt. Šo to es sagādāju, šo to sagādāt nevarēju. Piemēram, mums īsti nav kaolīna mālu, līdz ar to grūti dabūt smuku balto toni. Melnajai krāsai es viņiem berzu sodrējus. Arī sarkanīgi brūnos, dzeltenīgi brūnos toņus. Kā jau teicu, kaut ko viņiem nācās piepirkt klāt, tomēr kopumā galarezultāts, manuprāt, bija fantastisks.

“

Es ļoti gribēju dabūt dzelteno okeru

tādu kļūt. Tas, ko es nebiju ņēmis vērā, ir tas, ka lielākā daļa no viņiem pigmentus pērk. Tas krāsas radīšanu atvieglo. Savukārt, ja mēs runājam par salīdzinoši mazām kompānijām, tad, lasot ar manu tagad sasniegto izpratni par krāsu, ko viņi tur gāž klāt – nav pārliecības, kas ar šo krāsu būs pēc pieciem gadiem... Vai es pareizi saprotu, ka Latvijā pieejamie ieži nozīmē, ka mēs varam iegūt tikai šādus sarkani brūnus toņus? Es mēģināju iegūt krāšņākus toņus, un patiesībā tas man paņēma diezgan daudz laika. Es ļoti gribēju dabūt dzelteno okeru. Vienkāršoti izsakoties, Latvijā ģeoloģija ir tāda, ka visur klāt ir dzelzs. Tiklīdz tev ir dzelzs klāt, tev klāt nāk arī šāds sarkanīgums, un tu iegūsti nevis skaisti dzeltenu, bet tādu dzeltenīgi brūnu. Interesanti, ka itāļiem arī dzelzs ir klāt, bet viņiem krāsas kristāliskā struktūra ir tāda, ka viņiem dzeltenais okers ir. Es izmēģināju malt kopā ar kaļķiem, vēl citus variantus, tomēr mēs nevaram modificēt kristālu struktūras, tas ir pārāk dziļi minerālu uzbūvē. Mums ir dzeltenie ķieģeli,

ražoti Latvijā. Viņi mālus maļ kopā ar kaļķiem, tāpēc krāsa nav izteikta, nav piesātināta. Mākslas krāsai tā neder. Kopumā ir ļoti interesanti, ka reģionāli cilvēki atšķiras ne tikai kultūras, temperamenta izpratnē, bet arī krāsu aspektā. Piemēram, mums Latvijā ir šie, formulēšu tā, pielauztie toņi – gaumīgi, bet piezemēti. Latvieši arī tādi ir (smejas). Itāļiem ir spilgtas krāsas, un viņi paši ir temperamentīgi. Pastāsti par ikonu projektu [3]. Esmu gleznotājs, tomēr izlēmu, ka pats nevaru savu krāsu testēt, tāpēc pieaicināju citus māksliniekus. Bija dažādi – “kāpēc tā krāsa tik ātri žūst?”, “kāpēc tā krāsa nežūst?”, “kaut kāda ne tāda...” (smejas). Ļoti vērtīgi – strādāt, lai iegūtu krāsu, kas nav “ne tāda”. Pēc tam mani uzrunāja ikonu gleznošanas darbnīca, kuriem bija radusies iecere uzgleznot ikonas, lietojot tikai Latvijas toņus. Idejai ir vēsturisks pamats, jo ikonu veidošanā tradicionāli tiešām ir lietoti vietējas izcelsmes toņi. Iziet mūki no klostera, savāc kaut kādus mālus, krāsu zemes tuvākajā apkaimē. Ja tā padomā, tad patiesi būtu savādi, ka

Tavuprāt, kā projektam būtu jāvirzās tālāk? Mēs esam pierādījuši, ka var iegūt pigmentu. Tas ir galvenais. Tagad iedomājies ikdienā ierastos celiņus velosipēdistiem. Mums principā nav jāimportē pigments no Ķīnas, lai uztaisītu sarkanbrūnu asfaltbetonu. Mēs varam piejaukt klāt vietējo pigmentu. Savukārt, ja runa ir par krāsu, tad, kā jau saprati, ar to ir papildu uzdevumi, vajadzētu vēl kādu gadu pastrādāt ar tiem. Tam ir objektīvi iemesli. Piemēram, līdzšinējā procesā manā rīcībā nebija reoloģijā lietota instrumenta. Man izlīdzēja dažiem mērījumiem, bet man nepieciešami 123 šādi mērījumi, tāpēc vajadzētu vēl papildu testus izbalēšanai, piedevām. Varbūt izklausās kā nianses un detaļas, tomēr es apzinos arī savu atbildību, ja es gribu likt savu krāsu blakus krāsām, ko ražo firmas ar simts gadu vēsturi. Ja es dodu savu krāsu, teiksim, restauratoriem, man jābūt pilnīgai pārliecībai par savu produktu. Par to, kas izdarīts līdz šim, es varu runāt ar tīru sirdsapziņu, jo zinu, ka izdarīts ir viss iespējamais. [1] https://vimeo.com/363901301 [2] http://www.rustearth.lv/ [3] https://iconart.voog.com/ikonas/ projekti

Lai tuvotos patiesībai, ir nepieciešama

starpdisciplinaritāte

Apvienoto Nāciju Organizācija 2019. gadu bija pasludinājusi par Starptautisko pirmiedzīvotāju valodu gadu. Latvijā par pirmiedzīvotāju valodu tiek uzskatīta lībiešu valoda, un 2019. gada decembrī Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā notika IV Latvijas stāstnieku konference, kurā piedalījās arī lībiešu un Somijas pirmiedzīvotāju, sāmu, kultūras pazinēji. 2019. gads bija arī pirmais, kad Lībiešu institūts darbojās kā organizatoriska struktūra. Ar Latvijas stāstnieku asociācijas valdes locekli filozofi Māru Mellēnu un Lībiešu institūta vadītāju Dr. philol. Valtu Ernštreitu sarunājas Māris Zanders.

ispirms vajadzētu tikt skaidrībā ar to, kas ir “stāstnieki” šajā Instagram, Tik Tok un dažādu blogu laikmetā, jo principā izpausmes šajās platformās arī ir stāsti. Māra Mellēna. Es piekrītu, ka stāsti šajā digitālajā laikmetā ir ļoti dažādi, un pārsvarā tie ir vizuāli. Savukārt stāstnieku asociācija ir tā vieta Latvijas kultūrtelpā, kur joprojām kopj mutvārdu stāstīšanas tradīciju, un uzskata, ka tā ir tikpat moderna kā vizuālā forma. Neviens nav atcēlis to: ja cilvēks domā, tad viņam savas domas ir jāformulē skaidri un, vēlams, arī tēlaini. Varbūt nepieciešama zināma atkāpšanās pagātnē. Folkloras kustība Latvijā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās sākās kā dziedāšanas kustība. Laika gaitā ir izkristalizējies viedoklis, kuru pārstāvu es, folkloras pētnieks, Dr. philol. Guntis Pakalns un vēl citi, ka stāstu, stāstīšanas daļa folklorā ir tikpat nozīmīga kā dziedāšana vai dejošana. Arī 21. gadsimtā stāstīšanas tradīcija ir aktuāla – agrāk, kā saka, ar muti maizi pelnīja mācītāji, advokāti un vēl dažas profesijas, taču

mūsdienās ikvienam, kurš vēlas sevi “ielikt” darba tirgū, arī, lai cik skarbi tas skan, attiecību tirgū, ir nepieciešamas verbālās saziņas prasmes. Turklāt, manuprāt, šai stāstīšanas tradīcijai ir jāpastāv ne tikai literārās valodas līmenī, bet visā spektra daudzveidībā, kas ietver latgaliešu, lībiešu, ventiņu “mēli” utt. Tāpat būtiski ir atgādināt, ka stāsts piedzimst reizē ar klausītāju. Nav klausītāja, nav arī stāsta. Kāds slavens franču filozofs ir teicis, ka cilvēks veido savu identitāti, stāstot stāstus par sevi. Turpinot šo domu, var teikt, ka kopienas identitāte veidojas, kad tiek stāstīti stāsti par kopienu. Jā, zināmas bažas rada tas, ka mūsdienās viss tiek saukts par “stāstu”. Mums ir mārketinga kampaņu “stāsti” un tādā garā. Jēdziens it kā novalkājas. Taču – tik plašs jēdziens lietojums, pat ja nevietā, apliecina, ka mums joprojām ir nepieciešami lielie naratīvi, lai gan Žans Fransuā Liotārs teicis, ka lielo naratīvu laiks ir beidzies. Stāsts, stāstījums ir tas pavediens, kas nepieciešams, lai indivīds varētu uz tā uzvilkt savas pērlītes. Stāsts cilvēkam dod plašāku kontekstu – atšķirībā no ziņām, kuras

turklāt šajā tā sauktajā postpatiesības laikmetā dažkārt izraisa neizpratni un skepsi. Latvijas akadēmiskajā vidē, tostarp ar Latvijas Universitāti saistītajā, es redzu visnotaļ atzīstamus pūliņus, darbojoties ar dzīvesstāstiem, autobiogrāfijām kā žanru. Es runāju, piemēram, par filoloģijas doktori Sanitu Reinsoni un viņas kolēģiem. Māra Mellēna. Tu runā par naratīvu pētniecību. Mans “jājamzirdziņš” ir šo naratīvu iedzīvināšana praktiskā lietošanā. Lai tu saprastu – es sāku pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, iedibinot stāstnieku konkursu bērniem Teci, teci valodiņa! Atkarībā no dalībnieka vecuma uzdevums ir izstāstīt vai nu pasaku, vai anekdoti. Te parādās audzinošā funkcija: izstāstot pasaku, bērns saskaras ar to, ko mēs varētu saukt par vēsturisko valodu, un viņš saprot, ka valoda nav tikai tas, kā viņš runā šodien. Jā, varbūt pasakā parādās bērnam nepazīstamas leksēmas, bet viņš var tās apgūt. Vai neapgūt, protams. Vispār jāsaka: lai gan pasaka neapšaubāmi ir konservatīvāks žanrs nekā anekdote, tā

Māra Mellēna

var būt interesanta arī mūsdienu lasītājam. Te kā labu piemēru varu minēt pērn iznākušo Arno Jundzes grāmatu bērniem Šušnirks un pazemes bubuļi. Kas notiek stāstnieku konferencē? Māra Mellēna. Mēs reflektējam par to, kā mums veicies iepriekšējā periodā. Cenšamies ikreiz uzaicināt arī kādu ārvalstu ekspertu, lai neieslīgtu provinciālismā. Te vietā arī piebilst, ka vispār stāstnieku kustība izveidojās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ASV, lielā mērā pateicoties brīnišķīgam folkloristam, etnologam un vēsturniekam Saimonam Bronneram (Simon J. Bronner). Kopiena pulcējas, lai stāstītu savus stāstus. Mēs – papildus jau pieminētajam darbam ar bērniem – pirms vairāk nekā desmit gadiem sākām projektu, ko varētu nosaukt par “stāstu bibliotēkām”. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, domājot par nemateriālā mantojuma iedzīvināšanu, piekrita viedoklim, ka to var darīt ar stāstu starpniecību. Savukārt bibliotēka ir vieta, kur bibliotekārs var būt ne tikai informētājs, bet arī kļūt par šīs kultūrtelpas sirdi un dvēseli, pašam stāstot un labā nozīmē provocējot citus stāstīt. Patlaban Latvijā ir 32 šādas bibliotēkas. Tajās strādājošie tiek apmācīti, notiek vasaras skolas, savukārt konference ir zināmā mērā kopsavilkumu izdarīšana.

Šoreiz ielūgtās sāmu dzejnieces un stāstnieces Ravdnas Karitas Eiras (Rawdna Carita Eira) stāstījums bija ļoti interesants mūsu cilvēkiem, jo viņa pati ir bijusi briežkope, pazīst šo no mūsējā visnotaļ atšķirīgo briežkopju dzīves veidu, kas joprojām ir saglabājies. Viņai bija brīnišķīgs stāsts, ka katram sāmam, kurš piedzimst, tiek veltīta īpaša joika. To varētu salīdzināt ar dainām, bet joika ir individuāla, turklāt tā, cilvēkam pieaugot, attīstās. Maza bērna dziesma kļūst par pieauguša cilvēka dziesmu. Ļoti interesanti arī tas – jo atšķirīgi no mūsu tradīcijas – pats sev šo dziesmu tu vari dziedāt, savukārt publiski to pašam darīt nav pieņemts. Ja citi dzied tavu joiku, nav problēmu, bet ne tu pats. Te parādās interesanta indivīda un kopienas saspēle, un šī tēma liekas būtiska mūsdienās, kad, no vienas puses, tiek daudz runāts par solidaritāti, sabiedrisko labumu, bet, no otras puses, ir spēcīgi izteikts individuālisms. Mēs redzam, ka šādā arhaiskā kultūrā pretruna ir gudri atrisināta. Es tev varētu provokatīvi atcirst, ka mēs gluži labi iztiekam ar kolektīvo vēstures mitoloģiju – sākot ar “labajiem Ulmaņa laikiem”, beidzot ar to, kā mēs visi kā viens cīnījāmies par neatkarību. Nevajag mums, Mellēna, tavas pasakas, joikas vai vēl kaut ko. Māra Mellēna. Problēma ir tā, ka šajā kolektīvajā mitoloģijā ir daudz falšā, savukārt personiskā pieredzē balstīti stāsti palīdz šo falšumu tīrīt nost. Valt, es tevi intervēju Alma Mater 2018. gada 3. numuram, kad Lībiešu institūts bija tikko nodibināts. Kāds bijis 2019. gads? Valts Ernštreits. Kopumā gads ir bijis labs. Institūts tika nodibināts, kā saka, tukšā vietā. Sākām mēs tā, ka kopīgi ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtu veiksmīgi piedalījāmies Valsts pētījumu pro grammu konkursā. Šķiet, pareizi būtu nodalīt mūsu sabiedriskās aktivitātes – tādu ir ļoti daudz – no zinātniskajām. Sarīkojām starptautisku

zinātnisko konferenci Livonica 2019, kā arī semināru Mazirbē, kurā iepazīstinājām ar Lībiešu institūta darbu. Šogad arī būs šāds seminārs. Sadarbībā ar Tartu Universitāti iznācis speciāli lībiešu tematikai veltīts starptautiskā žurnāla Journal of Estonian and Finno – Ugric Linguistics numurs. Sadarbībā ar Lībiešu kultūras centru izdevām populārzinātnisku materiālu Lībieši. Līvlizt. Ir astoņas zinātniskās publikācijas, kas atzītas par atbilstošām Scopus datubāzei. Nolasīti vairāk nekā divdesmit referāti. 2019. gads mums bija nozīmīgs arī tāpēc, ka piedalījāmies fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā un ieguvām finansējumu mūsu projektam, kas veltīts lībiešu vietvārdiem. Konkurence šajā konkursā bija “desmit uz vienu”, turklāt konkursa īpatnība ir tā, ka tu sacenties nevis savā profesionālajā jomā, bet ar matemātiķiem, biologiem utt. Institūtam, kuram ir pirmais darba gads un kurā ir divas pilnas darba vietas, tas nav slikts rezultāts. Vēl esam tikuši pie viena postdoktorantūras projekta, kas saistīts ar lībiešu valodas apmācības sistēmas izveidi. Iespējams, ka šādu iznākumu varēja prognozēt, bet – Lībiešu institūts pēc ilgāka laika ir pirmā institūcija, kuras nosaukumā ir vārds “lībieši” un kura, nebūdama valsts pārvaldes institūcija, varbūt asociējas ar šādu struktūru. Mēs esam, ja tā var teikt, dabūjuši uz kakla valsts politiku lībiešu jautājumos vispār. Mēs, piemēram, īstenojam projektu par lībiešu valodas un kultūras mantojuma integrēšanu tūrismā. Esam konsultējuši pašvaldības, izstrādājot lībiešu valodas standartus, un tas saistīts ar likumdošanas noteiktajām prasībām par divvalodību ceļa zīmēs konkrētās pašvaldībās. Līdz šim to neviens nebija darījis, bet nu var prognozēt, ka 2020. gada pavasarī šādas ceļa zīmes beidzot parādīsies. Mūsu iepriekšējā sarunā secinājām, ka pētniecības virzienu lībiešu valodas un kultūras laukā ir ļoti daudz. Kāds ir bijis jūsu fokuss? Uz ko esat koncentrējušies?

Valts Ernštreits. Vislabāk attīstīti ir valodas pētījumi. Institūta pētniecisko bāzi veido tās lībiešu valodas datubāzes, kas bija izveidotas jau pirms institūta nodibināšanas. Tātad šīs digitālās sistēmas ir virziens, ko mēs attīstām, jo viens no mūsu pirmajiem mērķiem ir izveidot jēdzīgus digitālus pētniecības instrumentus, lībiešu valodas, kultūras un vēstures avotus padarīt pieejamus pētniecībai. Šim lībiešu kultūras korpusam klāt nāk folkloras krātuves. Jau pieminēju projektu, kas būs vērsts uz lībiešu vietvārdu apkopošanu un iezīmēšanu kartē, tas ir, sasaistīšanu ar ģeotelpiskajiem datiem. Veicot šo darbu, mēs vēlamies sasniegt mērķi, ko varētu formulēt tā: ar vietvārdu starpniecību izgaismojas lībiešiem svarīgas vietas. Vietvārdus mēs vācam, izmantojot citu kolekciju metadatus. Piemēram, kolekcijā ir reģistrēts priekšmets, kas iegūts tāda un tāda ciema tādās un tādās mājās. Cits variants: zinot, no kurienes ir konkrētais teicējs, mēs varam vietai piesaistīt folkloras paraugus. Sajūdzot datus kopā, mēs iegūtu pavisam cita veida bāzi pētniecībai. Tev gan varētu oponēt, ka materiālās un garīgās kultūras vienības migrē, tāpēc nav neapstrīdamu liecību par to, ka šo vienību fiksēšanas vieta iekļaujas lībiešu vēsturiskajā kultūrtelpā. Valts Ernštreits. Ir nepieciešami identifikatori. Piemēram, ja vietvārdā ir “ķu”, tad ļoti iespējams, ka vietvārds ir saistītas ar lībiešiem. Piemēram, Ķurmrags. Cits piemērs saistās ar vietu nosaukumiem, kuros ietilpst “pār”. Baltu valodās, lai raksturotu kādu objektu, kas atrodas otrpus kādam šķērslim, lieto “aiz”. Aizkalne, Aizupe un līdzīgi. Un ir otrs veids – “pār”. Pārdaugava Rīgā, Pārgauja Valmierā un līdzīgi. Latvijā, ja paskatās kartē, dominē “aiz”, savukārt “pār” vietvārdos ļoti labi iezīmē lībiešu agrāk apdzīvotās teritorijas. Ziemeļkurzemē ir vietvārdi ar “pār”, savukārt Dienvidkurzemē nav. Ir arī citi identifikatori. Varbūt esi dzirdējis par vēsturnieku Eduardu Plankāju, kurš pēta suņu apbedījumus. Plankāja izpētītais

Valts Ernštreits

liecina, ka suņu apbedījumi ir kapu laukos, kas tiek uzskatīti par lībiešu kapu laukiem. Tātad, ja tu atrodi konkrētajā reģionā kapā suni, tad mēs ar diezgan lielu ticamību varam runāt par saikni ar lībiešiem. Īsi sakot, lai tuvotos patiesībai, ir nepieciešama starpdisciplinaritāte. Lūk, un te ir kāda īpašība, kas mani nedaudz kaitina, piemēram, ar Kurzemes materiālu strādājošu arheologu domāšanas veidā. Ja viņi secina, ka atraktie ir kurši, tad tie ir kurši un nekādu lībiešu te vispār nevarēja būt. Tajā pašā laikā viņi nespēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc izrakumu vieta korelē ar lībiskiem dialektiem. Protams, vēl “gaumīgāk”, ja tiek lietoti it kā argumenti no citas disciplīnas, par kuru runātājam nav sajēgas. Piemēram, viens no mūsu vēsturniekiem ir izvirzījis tēzi, ka Kurzemē bijuši vendi, kurus kaut kādā brīdī sāka saukt par lībiešiem, un kā arguments tēzei tiek minētas līdzības valodā. Problēma ir tā, ka nav informācijas par to, kādā valodā vendi runāja, tāpēc apgalvojumam nav pamata. Tu iezīmēji tēmas, ar ko strādā Lībiešu institūts. Kā tās iekļaujas starptautiskajā somu studiju kopainā? Valts Ernštreits. Iekļaujas, jo materiāls, ar ko mēs strādājam Latvijas kontekstā, kolēģus ārzemēs interesē

Baltijas jūras reģiona somu kultūras kontekstā. Piemēram, viens no, manuprāt, labākajiem darbiem par Baltijas reģiona vēsturi ir Tartu Universitātes profesora Valtera Langa sarakstītais, kurš, liekot kopā ģenētikas, arheoloģijas un valodniecības datus, lokalizē Latvijas teritorijā Baltijas jūras somu pirmdzimteni, respektīvi, vietu, no kuras tālāk atzarojās igauņu, somu un citas radniecīgās valodas. Latvijas teritorijā sākās procesi, kas ir noveduši līdz mūsdienu situācijai. Tāpēc mēs, pētnieki, starptautiski cits citu labi papildinām. Piemēram, Somijā strādā viens japānis, kurš ir sarakstījis pētījumu par datīvu Baltijas jūras somu valodās, un viena liela nodaļa darbā ir veltīta tieši lībiešu valodai. Mēs no savas puses šajā procesā varam likt klāt arī to kontek stu, kas ārzemju kolēģu vidē ir mazāk zināms, piemēram, latviešu un baltu valodu kopumā kontekstu. No šā viedokļa varētu pat teikt, ka vārds “lībieši” ir maldinošs, jo rada iespaidu, ka mēs nodarbojamies ar kaut ko ļoti specifisku, pat marginālu. Patiesībā mūsu darba lauks ir viss Ziemeļeiropas reģions. Es pieminēju postdoktorantūras projektu par lībiešu valodas apmācības sistēmas izveidi, un šajā projektā mēs sadarbojamies, piemēram, ar Tromso Universitāti Norvēģijā, kas strādā ar sāmu valodas apmācības rīku izveidi.

LU Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis

Katrs cilvēks ir teologs

Pagājušajā gadā astoņdesmit gadu jubileju svinēja teologs un mācītājs Juris Cālītis (izglītību guvis Merilendas un Hārvarda universitātēs ASV). Cālītis bijis arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, tagad ir sistemātiskās un praktiskās teoloģijas docents fakultātē. Jāpiebilst, ka 2020. gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei aprit simts gadu. Ar Juri Cālīti sarunājas Māris Zanders. 16

an jāatzīst, ka hronoloģiski pēc Karla Barta darbiem teoloģijas tematiku neesmu lasījis, tātad manās zināšanās ir vismaz pusgadsimtu liels “robs”. Man ir neprofesionāli naivs jautājums: vai teoloģija evolucionē? Varbūt šādus jēdzienus piemērot teoloģijas gadījumā ir nekorekti? Man labāk zināmajā vēstures zinātnē runā par skolām, diskursu nomaiņām. Interesanti, ka tev šāds jautājums radies... Divas lielās kristīgās tradīcijas – Rietumu un Austrumu – šajā jautājumā ir atšķirīgas. Austrumu tradīcija pastāv uz to, ka nekas nemainās, un šis nemainīgais ir kaut kā iekodēts jau pirmajos gadsimtos. Es gan īsti nesaprotu, kā šādu pozīciju var aizstāvēt, jo šie pirmie seši gadsimti, kas veidoja Austrumu tradīciju, piedzīvoja ļoti lielu attīstību.

Un tad man ir jautājums – kāpēc šī attīstība beidzās? Labi, atstāsim to pie malas. Tātad Austrumu tradīcija pastāv uz nemainīgumu, un tāpēc, piemēram, šīs tradīcijas dievkalpojumos, kur ir liturģiskie akti, nav paredzēti nekādi sprediķi, un tā teoloģiskā pamācība, kas notiek, ir lasījumi no seno baznīctēvu rakstiem. Rietumu tradīcija ir bijusi atšķirīga. Protams, to veidojusi lielākoties Romas Katoļu baznīca, kas gan kaut kādu iemeslu dēļ – neesmu tos speciāli pētījis – grib izlikties, ka tai ir tāds ļoti stabils kanons, kas ir nemainīgs, notiek vienīgi mazas pielāgošanās, piemēram, leksiski. Turpretī protestantisms, sākot ar 16. gadsimtu, ir pavisam citos ieskatos. Proti, tas (kopā ar visu Rietumu civilizāciju) pieredz, ka cilvēka pašapzināšanās mainās, un līdz ar to ir pilnīgi neizbēgami, ka šīs pašapzināšanās attīstības nestās jaunās apziņas prasa to,

ka attīstās arī teoloģija. Protestanti to pieņem kā aksiomu. Dažkārt ir pārmetumi par to, ka protestanti tik pūš modernisma, sekulārisma taurē, tomēr tas ir nonsenss. Nevar noliegt, ka protestantiem ir tādas kā modes, un lielais lūzums bija 18. gadsimtā, jo līdz tam Luters bija noturējis zināmu kontinuitāti. Savukārt 18. gadsimtā notika pasaules zinātniskas izpētes, materiālās ieinteresētības bums, un teoloģija pēkšņi it kā karājās gaisā, jo pašos pamatos visi pieņēmumi par brīnumiem, par Dieva darbošanos, par atbildēšanu uz lūgšanām, par Dieva klātesību utt., tika zināmā mērā sabrucināti. Ko darīt? Alternatīva radās pēkšņi, saistībā ar Frīdrihu Šleiermaheru, kurš runāja ar intelektuālo eliti, kas bija pilnīgi skeptiska pret visu reliģisko, un viņš uzlika to visu uz citiem pamatiem. Tie pamati bija, ka reliģiskais fenomens turpmāk nav vairs balstīts ārienē, tas ir balstīts iekšienē. Vispirms skaties uz iekšu, lai saprastu to, ko redzi ārienē. Šis garais skaidrojums ir tādēļ, lai parādītu, cik radikāli vienā brīdī izmainās teoloģiskais rakurss, teoloģiskā paradigma. Un šis jau nav vienīgais gadījums. Ja mēs skatāmies Bībelē – ar šodienas acīm – mēs varam ļoti viegli sazīmēt šīs apziņas paradigmu lielās maiņas, un es to daru arī savā akadēmiskajā darbā. Piemēram, Mozus domāja vienu, pravieši domāja citu, Jēzus domāja vēl kaut ko, Pāvils – vēl kaut ko. Tālāk mēs redzam Augustīnu, tad Svēto Akvīnieti, un mēs redzam masīvas izmaiņas.

Kādā ziņā? Tāpēc, ka vienā brīdī viņi sev aizliedza to, kas vienmēr ir bijis radošais, kas ir bijusi filozofijas “māsa”, – metafiziku. Tikko tu saki, ka ar metafiziku vairs nenodarbosies, ka tu nodarbosies tikai ar to, kā mēs zinām to, ka mēs zinām un ko mēs zinām, tā tu esi sevi ierobežojis. Šī darbošanās kļūst arvien sausāka un sausāka, līdz, es domāju, lielai daļai pašu filozofu ir jautājums “ko es te daru?”. Tad, kad sāka uzskatīt, ka metafizika ir kaut kas saistīts ar reliģiju un teoloģiju, ka jānodarbojas ar to, kas ir zinātnisks...

Varbūt citādi formulēšu savu jautājumu. Filozofijā ir viedoklis, ka pēdējās desmitgadēs notiek galvenokārt agrāko autoru tekstu komentēšana, interpretēšana, tostarp tāda, kas izpaužas kā demonstratīva pretstāvēšana šiem agrākajiem autoriem. Ir kaut kāds, tēlaini izsakoties, klasisku tekstu apjoms, ap kuru notiek visa rosība. Tātad jautājums bija par to, vai līdzīgi ir teoloģijā. Ar visu cieņu filozofiem, bet viņi ir sevi ierakuši bedrē (smejas).

Vai Latvijā var runāt par savu tradīciju teoloģijā? Es nelietoju jēdzienu “skola”, jo tas sašaurinātu jautājumu. Studiju gados esmu lasījis Jāni Sanderu, Voldemāru Maldoni, kuri pretendēja uz zināmu savdabīgumu. Tomēr es gribētu dzirdēt profesionālu viedokli. Respektīvi, ar tradīciju es saprotu nevis institucionālu ķēdīti – arī okupācijas gados gan jau bija teoloģiski izglītoti mācītāji, pēc tam tika atjaunota, lūk, Teoloģijas fakultāte –, bet saturisku stīgu.

Var piekrist, ka ir filozofijas vēsturē – līdzīgi kā humanitārajās disciplīnās – epizodes, kad greizsirdība vai mazvērtības komplekss dabaszinātņu metožu priekšā ir novedis neceļos, bet vai tu gribi teikt, ka teoloģijai tas gājis pilnīgi secen? Mūsdienās laikmeta noskaņojumam raksturīga izteikta pārliecība, ka viss ir balstīts materiālajā, ka, ja vien mēs spētu visu materiālo saprast – un agri vai vēlu mēs sapratīsim –, tad mēs redzētu, ka viss, tostarp cilvēka psiholoģija, izriet no šā materiālā konteksta. Jā, ir teologi, kuri iepērkas šajā tirgū un saka, ka viņiem jāpārveido teoloģija atbilstoši šai laikmeta pārliecībai. Tomēr šī grupa nav dominējoša. Teologu priekšrocība ir tā, ka viņu tradīcija ir salīdzināma ar krāmu bodi. Un šajā krāmu bodē tu arvien vari uzdurties, atrast kaut ko tādu, kas tevi, kā saka, paņem. Teoloģijas tradīcija ir tik liela, ka tur arvien var atrast kaut ko sev jaunu.

Tas ir svarīgs un vērtīgs jautājums. Īsā atbilde: es domāju, ka nav. Tomēr mums visu laiku ir bijusi pārliecība, ka kaut kam tādam vajadzētu būt. Ka vajadzētu būt latviskās, baltiskās telpas atspoguļojumam teoloģijā. Jāņem vērā, ka latviešiem teoloģija sākās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad mēs varējām drusku atšūties no vāciešiem un parādījās jau pieminētie un vēl citi autori.

“

Tieši tagad, kad mums ir jau neatkarīgā valstī uzaugusi teologu paaudze, mēs varam pirmoreiz skatīties, kas mēs esam, kā mēs, latvieši, esam “noformēti” arī ticības īpatnību izpratnē Tomēr interesantais ir tas, ka mēs bijām tik pieskaņoti Vācijas teoloģiskajai tradīcijai, ka, tēlaini izsakoties, viss, kas notika tur vakar, šodien jau bija šeit, Latvijā. Mūsu sarunā jau pieminētais Karls Barts vienā brīdī, lai gan jau bija uzrakstījis divas masīvas monogrāfijas, apsviedās un pateica, ka tās ir pupu mizas un ka viņam jāsāk no sākuma. Viņš ķērās pie Baznīcas dogmatikas, kas kopumā vēlāk laika gaitā izvērsās par divpadsmit sējumiem. Tomēr sākumā viņš uzrak stīja apmēram sešsimt lappušu biezu pirmo sējumu – ievadu (smejas). Viņš gan bija šveicietis, bet šis tādā vācu stilā – sešsimt lappušu garš ievads (smejas). Teologu vidē šis teksts vēl nebija, kā saka, izgājis pilnu apli, kad Latvijā tā laika Teoloģijas fakultātes izdevumā Ceļš Edmunds Šmits jau publicēja par šo tekstu recenziju. Tas bija piemērs tam, cik cieši mēs bijām saistīti ar to, kas notika Vācijā.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis (no kreisās), docents Andris Priede un profesors Ralfs Kokins

Autori, kurus tu minēji, norādīja, ka mums ir latviskais gars, latviskais ģēnijs, tomēr, no šodienas viedokļa skatoties, viņu mēģinājumi bija nedaudz smieklīgi, taču no viņiem var mācīties, ka šāds impulss mums visu laiku ir bijis un ir. Atgriežoties pie tava jautājuma, es teiktu: ka tieši tagad, kad mums ir jau neatkarīgā valstī uzaugusi teologu paaudze, mēs varam pirmoreiz skatīties, kas mēs esam, kā mēs, latvieši, esam “noformēti” arī ticības īpatnību izpratnē. Un es skaidri redzu, ka mēs esam citādi, ja salīdzinām ar amerikāņiem, angļiem vai zviedriem. Es nevaru pateikt, kādas būs šīs latvisko īpatnību izpausmes, bet varu iezīmēt dažus aspektus. Latvijā ir pārstāvēts gandrīz viss, kas pasaulē ir zināms kā reliģiska, vecmodīgi sakot, padarīšana. Lai ko tu gribētu atrast, ir diezgan droši, ka kaut kur Latvijā ir pārstāvēta šī tradīcija. Jau padomju laikā bija interese par Nikolaju Rērihu, par

mūsu – teiksim godīgi – izfantazēto Austrumu pasauli. Aiz tā visa es redzu to, ka latvietim ir sava attieksme pret Dievu. Kas to ietekmē? Mēs to bieži aizmirstam, bet Latvija ir jūras zeme, liela daļa robežojas ar jūru. Un tas latvietī ir veidojis vēlmi skatīties tālumā, uz to, ko viņš nezina. Viņam nepatīk skaidri noformētais, noformulētais. Latvieti fascinē horizonts kā horizonts? Apmēram tā. Nekā skaidri saskatāma tur nav, tomēr pati horizonta pastāvēšana ir svarīga. Mūsos arī ļoti iesakņojusies ir ētiskā stīga. Es to simboliski redzēju, kad apmeklēju pēdējo tautas deju lieluzvedumu. Es skatījos uz šiem tūkstošiem dejotāju, un mani pārsteidza tas, ko varētu uzskatīt par pierastu un zināmu – gandrīz visiem šiem cilvēkiem bija balti krekli. Neviens nav bez baltā krekla!

Man, iespējams, tevi jāapbēdina, bet vispār ir diezgan precīzi noteikumi. Pats esmu dzirdējis ekspertu diskusijas par to, vai meitenēm Dziesmu un deju svētkos ļaut kāpt uz skatuves ar auskariem ausīs, krāsotām lūpām un līdzīgi. Par to tiek ļoti nopietni domāts un spriests. Es saprotu, bet šie svētki man ir tikai piemērs kopējam kodam. Mēs lasām, ka muižnieki brīnījās par šo latviešu tradīciju, ko vienkāršoti var aprakstīt kā došanos sestdienas vakarā uz pirti, baltā krekla uzvilkšanu. Tu uzvelc tīru! Mēs ilgojamies savai miesai, savai dzīvošanai kaut ko skaidru un baltu. Baznīcā sprediķu formā mēs redzam Rietumu tradīcijai raksturīgo praktisko ticības pielietojumu, kas gan dažkārt izvēršas par nevajadzīgu moralizēšanu, un tomēr. Mums ir grūti uzrakstīt sistemātisku teoloģisku tekstu. Tu pieminēji Maldoni. Viņa skolnieks izveidoja Maldoņa Evaņģēlisko dogmatiku, lai būtu kāds paliekošs darbs, bet principā tās ir piezīmes. Toties Maldonis ir rakstījis neskaitāmus rakstus par dažādām praktiskām, politiskām, sociālām tēmām. Vēl varētu pieminēt to, ka mums, šajā reģionā dzīvojošajiem, izsenis ir bijusi darīšana ar visdažādākajiem, sauksim tā, strāvojumiem. Man ir arī izglītība klasiskajā filoloģijā, un, lasot senos romiešus, mēs redzam: ja viņiem bija nepieciešami īsti burvji, tad viņi raudzījās tieši mūsu reģiona virzienā. Acīmredzot mums vienmēr ir bijušas kaut kādas darīšanas ar gariem (smejas).

“

Es arī saviem studentiem saku: ticība un dzīve ir primāra, mēs vienkārši esam tie, kuri mēģina kaut ko pateikt par to, ko mēs piedzīvojam

Ir sena diskusija par to, vai teoloģija ir zinātne. Esmu klausījies citu valstu reliģijas vēsturniekus un teologus, un vēsturnieki saka: mums ir zinātniskās metodes, savukārt jums, teologiem, tādu nav. Tas nav nedz labi, nedz slikti, bet tas, ar ko nodarbojaties jūs, teologi, nav zinātne, tas ir pašos pamatos kaut kas atšķirīgs. Redzi, šī klasifikācija nāk no vāciešiem. Viņu kultūrvidei ir raksturīgi skatīties uz visdažādākajām nozarēm – vai tajās ir kāds metodoloģiskais kodols, instrumentārijs. Ja tāds ir, tad man tava zinātne var nepatikt, tavas zinātnes metodes nepatikt, tomēr es neapšaubu, ka tā ir zinātne. Šādā aspektā teoloģija ne ar ko neatšķiras. Savukārt, ja mēs ejam plašāk, tad es domāju, ka katrs cilvēks ir teologs. Visi ir teologi, jo mums visiem ir kaut kā jātiek galā ar fundamentālajiem jautājumiem. Teologi šādā aspektā ir vienkārši profesionāļi, kuriem ir prasmes, lai ieteiktu: nu, patīrīsim veidu, kādā mēs par šiem jautājumiem runājam, domāsim par tiem skaidrāk un precīzāk! Es arī saviem studentiem saku: ticība un dzīve ir primāra, mēs vienkārši esam tie, kuri mēģina kaut ko pateikt par to, ko mēs piedzīvojam, par to, vai ir kaut kāda sasaiste ar tradīciju. Ko nozīmē Svētie Raksti, kāpēc ir liturģija un līdzīgi. Mēs varam kaut ko salikt pa plauktiņiem, tomēr neiedomāsimies, ka teoloģija ir ticība. Teoloģija nav ticība! Līdzīgi ir ar psiholoģiju. Primāra ir mūsu dzīve, tas, kā mēs jūtamies, domājam. Un tad atnāk psihologs un saka: varbūt tu gribi paskatīties, pavērtēt to, kā tu jūties, kā tu domā. Es pats pietiekami labi apzinos, ka jēdziens “zinātnisks” tiek interpretēts dažādi. Piemēram, matemātiķi vai teorētiskie fiziķi dažkārt lieto apzīmējumu “skaista teorija”. Varētu likties: sasodīts, kāds teorijas patiesumam sakars ar “skaistumu”? Tas man atgādina lidmašīnu projektētāju teikto: ja lidmašīna nav skaista, tad tā nebūs īsti laba lidotāja (smejas). Teologi zināmā mērā ir kā žagatas, kuras salasa savā ligzdā visu,

kas mirdz un spīd, tomēr tikpat labi var jautāt, vai ir kāds bez teologiem, kura uzdevums ir sistemātiski domāt par dzīvi. Tikpat labi to varētu teikt par filozofiem. Nē, filozofi ir no tā atteikušies (smejas).

“

Lielā dzīves mistērija, lielā žēlastība ir tas, ka tu esi spiests izkāpt no savas kapsulas

Jā, jā, es jau to dzirdēju. Šajā kontekstā cits jautājums. Nesen lasīju interviju ar kādu filozofu. Žurnālists, iespējams, lai labdabīgi pakacinātu sarunas biedru, saka: filozofi nodarbojas ar lieliem, mūžīgiem jautājumiem, tomēr tas, ka jūs ar tiem joprojām nodarbojaties, liecina, ka jūsu līdzšinējās daudzās un dažādās atbildes nav derīgas. Es to pašu varētu provokatīvi teikt par teologiem. Tad es tev atbildēšu tā: dzejnieki joprojām dzejo! Lai gan varētu teikt, ka gadsimtu laikā visas dzejas ir uzrakstītas. Ar teologiem ir līdzīgi, turklāt atgādināšu, ka sasaiste starp teoloģiju un dzeju ir ļoti cieša – instruments, ar kuru darbojas teologs, ir valoda. Teologi, kad viņi runā par dzīves jēgu, Dievu, lieto simbolus, citādi jau nevar. Es līdzīgi kā Akvīnietis uzskatu, ka, lietojot vārdu “Dievs”, mēs patiesībā nezinām, ko mēs sakām. Tātad sasaiste ar dzeju ir, lai gan es labprāt atzīstu, ka īstā dzīves valoda ir tieši dzeja, īstā valoda ir dzeja. Teoloģijas sasaiste ar praktisko kalpošanu. Vai var būt situācija, ka teoloģiski dziļi domājošs cilvēks neder garīdznieka darbam vai ka izcils draudzes gans neinteresējas par teoloģiju? Var būt brīnišķīgs vēstures skolotājs ar pedagoga

talantu, un nav tik svarīgi, vai viņš rūpīgi seko līdzi vēstures zinātnē notiekošajam. Savukārt arhīvā strādājošs vēsturnieks nemaz negrib un nemāk izstāstīt savu tēmu neprofesionāļiem. Saprati domu? Man ir zināma diskusija ar kolēģiem. Mums ir tāds priekšmets “praktiskā teoloģija”, un es saku: ko tas nozīmē? Manuprāt, visa teoloģija ir praktiska! Es mācu sistemātisko teoloģiju, bet es uzskatu, ka sistemātika ietekmē jūsu darbu praktiski. Tomēr ļauj man padomāt par tavu jautājumu... Ir tāda kustība, ko izveidoja Žans Vanjē. Kopiena Šķirsts, varbūt esi dzirdējis? Esmu. Vanjē pērn diemžēl nomira. Viņš izveidoja vietas cilvēkiem, kuriem ir kaut kādi mentāli ierobežojumi. Viņš ir sarakstījis brīnišķīgas grāmatas par dvēseļu kopšanu, kas vienlaikus ir arī brīnišķīgas no teoloģijas viedokļa. Tomēr šajā stāstā ir vēl viena epizode. Manā universitātē bija ļoti izcils lektors, daudzu grāmatu autors. Pasaulslavens teologs. Viņš, šķiet, bijis sasniedzis pensijas gadus, un Vanjē uzaicināja viņu kopā pastrādāt. Teologs uzaicinājumu pieņēma un pēc tam aprakstīja savu šoku, kad viņš saprata, ka viņa zināšanām par teoloģiju nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo svarīgi ir tikai tas, vai viņš var pareizi paēdināt ar karotīti kādu zēnu, vai viņam pietiks pacietības to darīt. Uzreiz saku, ka šis teologs izturēja, un viņa dvēselei šī pieredze acīmredzot bija ļoti noderīga. Šo stāstu es zinu arī paša dzīvē. Ir situācija, kurā tev ir amats – gan teologs, gan mācītājs –, un šis amats ir ērta kapsula. Lielā dzīves mistērija, lielā žēlastība ir tas, ka tu esi spiests izkāpt no savas kapsulas. Kad tu izkāp no kapsulas, tad varbūt tu sāc redzēt savas teoloģijas jēgu. Bet ne otrādi – ka tu sāc ar teoloģiju, un domāt, kur likt lietā šo teoloģiju dzīvē. Man laimīgā kārtā iekrita klēpī šī saskarsme ar pamestiem bērniem, ar nabadzību mūsu lauku teritorijās, un laika gaitā izveidojās Zvannieku kopiena un biedrība.

Stipendija – ceļamaize sekmīgākām studijām

Latvijas Universitātes fonds palīdz jaunajiem studentiem doties pretim panākumiem – ik gadu tiek atbalstīti vairāk nekā 100 LU un citu augstskolu studentu, kuriem paveras jauni akadēmiskie apvāršņi. Arī tu vari būt viens no viņiem!

fonda administrētās stipendijas ikvienam studentam kalpo kā pamatīgs atspēriena punkts vēl sekmīgākam studiju sākumam un to turpinājumam. Pateicoties mecenātu un atbalstītāju labvēlībai, stipendijas var iegūt visu studiju līmeņu (bakalaura, maģistra un doktora) un visu zinātņu jomu (sociālo, humanitāro un eksakto) pilna laika studenti. Stipendijas ir nozīmīgs finansiālais atbalsts mācību procesā, tās veicina izaugsmi un izcilību. Izcilības stipendija Ceļamaize radīta LU bakalaura jeb pamatstudiju 1. kursa studentiem, kuri ar izcilām sekmēm pabeiguši vidusskolu. Tiek vērtēta arī sabiedriskā aktivitāte, kā arī citi sasniegumi ārpus mācību darba. Latgales Ceļamaizes stipendiju saņems divi jaunie LU studenti, kuru izcelsme meklējama Latgalē. LU Bioloģijas fakultātes studente Tatjana Kiseļova ir viena no Ceļamaizes stipendijas ieguvējām 2019./2020. akadēmiskajā gadā. Jaunā studente atzīst, ka atbalsta saņemšana viņai ir liels līdzšinējo sasniegumu novērtējums. “Protams, arī apzinos, ka tā ir milzīga atbildība un ka nedrīkst apstāties savā attīstībā. Stipendijas iegūšana ir lieliska motivācija neatlaidīgi turpināt darbu un tiekties uz izcilību savā jomā,” skaidro Tatjana. Stipendiāte iedrošina arī citus jaunos studentus pieteikties kādai no LU fonda pārvaldītajām stipendijām: “Paškritika nav nekas slikts, bet ļoti bieži tās dēļ cilvēki neapzinās, ka patiesībā viņi spēj panākt daudz vairāk, nekā no sevis sagaida. Pieteikuma sagatavošana ļauj labāk izprast sevi un savas stiprās puses.” Viena no senākajām ir Minnas Matildes Vilhelmīnes Petkevičs piemiņas stipendija. Tā ir paredzēta LU pamatstudiju 1. kursa studentiem, kuri, mācoties vidusskolā, mācībās un ārpusskolas aktivitātēs bijuši centīgi un talantīgi, bet kuriem ir nepietiekams materiālais nodrošinājums studijām, vai viņi nāk no daudz bērnu ģimenēm. Kā Ceļamaizes, tā M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendijas apmērs ir 2200 eiro akadēmiskajā gadā – stipendijas tiek piešķirtas uz

vienu akadēmisko gadu jeb 10 mēnešiem, un katru mēnesi tiek izmaksāti 220 eiro. Arī Pauls Pencis, LU Sociālo zinātņu fakultātes pamatstudiju 1. kursa politikas zinātnes students, atzīst, ka stipendija ir finansiāls atspaids un papildu motivācija. “Manuprāt, ir svarīgi veicināt šo mecenātu un stipendiātu savstarpējo sadarbību, jo tas ir veids, kā sekmēt arī augstākās izglītības attīstību. Stipendija sekmē arī augstākus akadēmiskos sasniegumus, ļauj pievērsties pētniecībai,” saka M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendijas ieguvējs. Visu Latvijas akreditēto augstskolu pirmo kursu studenti, kuri vismaz vienu gadu ir deklarēti savā novadā, var saņemt Engures, Jelgavas vai Salaspils novada pašvaldības stipendiju. Atbalsta apmērs ir, sākot no 1500 eiro akadēmiskajā gadā. Sākot ar pamatstudiju 2. kursu, LU studentiem pieejamo stipendiju klāsts paplašinās. Pretendentu vērtēšana noris divās kārtās. Vispirms tiek izskatīti elektroniskie pieteikumi, pārbaudīts, vai tie atbilst nosacījumiem. Pēc elektronisko pieteikumu izskatīšanas labākos pretendentus aicina uz klātienes interviju. Lai pieteiktos stipendijai, jāiesniedz: 9 elektroniska veidlapa www.fonds.lv; 9 divas rekomendācijas vēstules – • vidusskolēniem un pirmo kursu studentiem no skolotājiem, direktoriem, ārpusskolas nodarbību vadītājiem u. c.; • LU studentiem, sākot ar pamatstudiju 2. kursu, no mācībspēkiem, institūtu pārstāvjiem u. c. akadēmiskā personāla; 9 CV (EUROPASS formā); 9 eseja brīvā formā par sev tīkamāko mecenātu; 9 citi dokumenti – skatīt pie stipendijas pieteikuma. Studentam klātienes intervijā 10–15 minūšu laikā jāspēj pamatot savu kandidatūru – tā ir saruna par iepriekšējiem sasniegumiem un nākotnes mērķiem un to, kā stipendija palīdzēs tos sasniegt. Pozitīva

iznākuma gadījumā visu akadēmisko gadu tiks piešķirta stipendija, kā arī notiks sadarbība ar citiem stipendiātiem – talantīgiem un aizrautīgiem jauniešiem no dažādām fakultātēm. Pieteikšanās stipendijām 2020./2021. akadēmiskajā gadā: 9 Vidusskolēniem, kas pretendē uz Ceļamaizes stipendijām vai M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendiju, pieteikšanās noris līdz LU studiju reģistrācijas nedēļai augusta beigās. 9 Visu augstskolu pirmo kursu studentiem, kuri pretendē uz Engures, Jelgavas vai Salaspils novada pašvaldības stipendijām, pieteikšanās noris rudens semestra sākumā – septembrī. 9 Pilna laika LU studentiem, sākot ar pamatstudiju 2. kursu, noris centralizēta pieteikšanās septembrī. LU fonds aicina laikus izpētīt stipendiju noteikumus un neatlikt pieteikšanos uz pēdējo brīdi. Informācija par stipendijām pieejama LU fonda tīmekļa vietnē.

Kontakti: 20127040 fonds@fonds.lv Seko aktualitātēm: fonds.lv LUfonds

Par Latvijas Universitātes fondu Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju. Brigita Zutere, Latvijas Universitātes fonds

Viena gada laikā par

100 motivētiem skolotājiem vairāk Dr. paed.

Ieva Margeviča-Grinberga Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece 22

Pirmie Baltijā

Skolotāju trūkums pašreiz vērojams daudzviet pasaulē, turklāt prognozes liecina, ka tas turpinās pieaugt. Lai nonāktu pie jaunveidotās studiju programmas, Latvijā vadošie nozares eksperti skrupulozi analizēja pasaulē jau esošās programmas, kuras

Lai risinātu skolotāju trūkumu, jāveicina citu jomu nepedagogu nonākšana izglītības sistēmā un darbā izglītības iestādē. Ar 2020. gadu Latvijā viena gada laikā iecerēts skolās durvis atvērt 100 motivētiem skolotājiem, kuri vienlaikus ar studijām jaunās pedagogu izglītības sistēmas viengadīgajā studiju programmā “Skolotājs” sāks darbu skolā. tapušas kā atbilde uz skolotāju trūkumu globāli, kā arī pētījumu rezultātus par tām. Pētījām Somijas, Vācijas, Zviedrijas un Lielbritānijas risinājumus un secinājām, ka daudzviet tie ir līdzīgi. Svarīgi ir veicināt citu jomu nepedagogu nonākšanu izglītības sistēmā un darbā izglītības iestādē. Ceļi

jēgpilna izvēle cilvēkiem, kam jau ir ļoti labi vai izcili sasniegumi, vienlaikus sniedzot savu artavu sabiedrībā ar iespēju gada laikā iegūt pilnvērtīgu pedagoga kvalifikāciju. Arī Spēlmaņu nakts 2019 labākās aktrises balvai nominētā aktrise un aktiermeistarības pasniedzēja Lauma Balode atzīst: sajūta, ka viņa vēlas izmēģināt spēkus pedagoģijā, bijusi jau sen, bet šķitis, ka ir par maz pieredzes vai sasniegumu savā jomā. “Beidzot jūtos arī pietiekami izdarījusi savā desmit gadu karjerā, lai varētu dalīties pieredzē ar citiem,” saka Lauma, kas ieguvusi tiesības veikt pedagoģisko darbību. Pie studiju ieguvumiem viņa uzskaita ne tikai profesionālos mācībspēkus un informācijas pieejamību, bet arī jauniepazītos kolēģus un papildus iegūto azartiskumu pedagoģijas jomā, iedvesmojoties citam no cita, katram esot profesionālim savā nozarē.

Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga

uz to ir dažādi: gan garāki, gan īsāki. Rezultātu nosaka ne jau programmas ilgums, bet gan studētgribētāja motivācija un viņa ieguldītais darbs savas personības attīstībā. Baltijas valstīs līdzvērtīgas studiju programmas skolotājiem vēl nav. Esam pirmie, radot iespēju personībām ar jau iegūtu augstāko izglītību sākt pedagoģisko darbu skolā, vienlaikus studējot darba vidē balstītā skolotāju izglītības programmā. To izstrādā Latvijas Universitāte kopā ar Liepājas Universitāti un Daugavpils Universitāti sadarbībā ar nodibinājumu Iespējamā misija, savienojot ekspertu izpēti ar pieredzi Latvijā. Šī programma ir viena no jaunās pedagogu izglītības sistēmas studiju programmām Eiropas Sociālā fonda projektā Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas (Nr. 8.2.1.0/18/I/004). Darba vidē balstītas studijas nozīmē strādāt skolā, vienlaikus saņemot pedagoģijas profesionāļu un studiju biedru atbalstu, un iegūt pieredzi. Mācību grupās tiks veicināta pašvadītā mācīšanās, kurā katrs izvirza sev mērķi, piedalās

lēmumu pieņemšanā par savu mācīšanos, reflektē par veiksmēm un neveiksmēm, analizē gan savu, gan kursabiedru darbu. Pastāvīgi notiek reāla profesionālās kompetences attīstība.

Tikai gadu?

Īsā laikā motivēti cilvēki var kļūt par veiksmīgiem pedagogiem. Par to esam pārliecinājušies jau līdzšinējās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes programmās: gan otrā līmeņa profesionālā divgadīgā programmā, gan 72 stundu programmā Pedagoģijas pamati. Rezultāti ir ļoti labi. Tā, piemēram, 72 stundās augsti motivēti cilvēki ar minimālu pieredzi pedagoģijā sasniedz labus rezultātus, iegūstot tiesības veikt pedagoģisko darbību. Kursi ir ļoti pieprasīti, un to apmeklētāju vidū redzam ne jau cilvēkus, kuri nespēj sev atrast piemērotu nodarbošanos, bet gan augsti motivētas personības, kas vēlas izmēģināt spēkus, piemēram, skolotāja profesijā, kā to izlēma darīt žurnālists un austrumpētnieks Imants Frederiks Ozols. Jaunveidotā darba vidē balstītā studiju programma būs

Simts motivētākie

Jo lielāka atlase, jo kvalitatīvāka izlase. To uzrāda pasaules pētījumi. Šajā studiju programmā jau 2020. gada pavasarī notiks 100 motivētāko kandidātu vienota atlase trīs kārtās. Turklāt visas studiju vietas ir valsts finansētas, un maksas studiju vietas nebūs pieejamas. Simts studiju vietas indikatīvi – 50 Latvijas Universitātē, 25 Daugavpils Universitātē un 25 Liepājas Universitātē – ir 100 savu nozaru profesionāļi, kas jau 2020. gada rudenī pēc intensīvās sagatavošanās nedēļām vasaras vidū sāks darbu Latvijas skolās. Vasarā apgūstot aktuālās tendences izglītībā, izzinot pedagoģijas pamatus un tehnoloģijas un metodiku, topošais skolotājs sāks vadīt stundas skolā, ik nedēļu tiekoties ar saviem studiju biedriem klātienē universitātē vai vien pie otra skolā. Šiem 100 cilvēkiem, kuri izies stingro atlasi, būs jau iegūts bakalaura vai maģistra grāds. Šaubām par viņu zināšanām noteiktā jomā nav pamata. Turklāt ir ļoti liela iespēja, ka jaunveidotajā studiju programmā tiks uzņemtas augsti motivētas personības, kuras jau ir ceļā uz skolotāja profesiju.

Trīs mīti par

Latvijas Universitāti

Latvijas Universitāte ir pastāvējusi un pārmainījusies jau simts gadus, uzņemot arvien jaunus un atraktīvus studentus. Līdz ar jauno un moderno Akadēmisko centru Torņakalnā Universitāte var lepoties arī ar galveno, simtgadīgo LU ēku pašā Rīgas sirdī – vienu no svarīgākajiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Taču viens paliek nemainīgs – gandrīz katrs LU saimē zina trīs galvenos mītus, kas klīst fakultāšu gaiteņos.

Tie studenti, kas patiesi vēlas absolvēt Universitāti, nedrīkst kāpt pa LU centrālajām kāpnēm

Mīts par kāpnēm studentu aprindās klejo jau ļoti ilgi, par tām zina ikviens LU saimē. Leģenda vēsta, ka students, kurš kāps pa centrālajām kāpnēm Latvijas Universitātes galvenajā mājā Raiņa bulvārī 19, gluži vienkārši nepabeigs augstskolu un neiegūs diplomu. Iemesli varot būt dažādi – nenokārtots eksāmens, aizmāršība, slinkums vai citas dzīves sakritības. Alma Mater simtgades svētku priekšvakarā jautājām LU Muzeja krājuma glabātājiem, kāpēc nostāstiem apvītās kāpnes ir iemantojušas šādu slavu. Izrādās, šis stāsts

radies tāpēc, ka tolaik pa sānu kāpnēm virzījušies lielākoties tie cilvēki, kas uz Universitāti nākuši kājām. Savukārt pa galvenajām – tie, kam bijis kāds pārvietošanās līdzeklis. Iedomāsimies, piemēram, karieti. Tā tiešām varētu būt, ka mīts radās tāpēc, ka tie braucošie un pa vidu soļojošie studenti Latvijas Universitātē uzkavējās daudz ilgāk un absolvēja to krietni retāk.

LU Humanitāro zinātņu fakultātē eksāmenus studentes nokārto veiksmīgāk, ja mugurā ir zila kleita

Stāsts par zilo kleitu Humanitāro zinātņu fakultātē (toreizējā

Filoloģijas fakultāte) bija īpaši populārs pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad daudzas Rietumvalstis piedzīvoja strauju ekonomisko augšupeju, attīstījās ražošana un tehnoloģijas un līdz ar to attīstījās arī mode un stils – ekstravagantas frizūras, spilgtas krāsas un izteiksmīgas silueta aprises. Tikmēr Humanitāro zinātņu fakultātes gaiteņos, tuvojoties sesijas laikam, meitenes gādāja zilās kleitas, jo tieši tās it kā nesa veiksmi eksāmenos. Humanitāro zinātņu fakultātes absolvente Ilze Tumulkāne stāsta: “Šī leģenda cēlusies no pasniedzējas, kura diendienā staigāja zilā kleitā. Vēl bija arī citas, kurām īpaši patika tāds apģērbs. Uz eksāmenu vai ieskaiti ejot, vajadzēja uzvilkt zilu kleitu, un tad būs labs vērtējums.” Ilze Tumulkāne gan leģendu pati pārbaudījusi nav un pateikt, ka tā bijis simtprocentīgi, nevarot, bet tāds nostāsts gaiteņos klejojis. Līdzīgi bijis arī ar dzintara krellēm. Studentes eksāmena starp laikos ar tām mainījušās, lai no pasniedzēja izpelnītos labāku atzīmi.

Durvis atvērtas lielākoties uz Raiņa bulvāra pusi

Šī leģenda vairāk līdzinās īsam jokam un skaidro, kāpēc Latvijas Universitātes ēkas Raiņa bulvārī 19 galvenās durvis ir tās, kas vērstas uz Raiņa bulvāri, nevis Merķeļa ielu. To aizsācis kāds iemaldījies apmeklētājs 20. gadsimta divdesmitajos gados. Sastapis darbinieku, jautājis, kāpēc Alma Mater ēka savas durvis ver lielākoties uz Raiņa bulvāra pusi. “Tāpēc, ka Merķeļa ielā viens cirks jau ir,” atbildējis satiktais un laikam jau nedaudz paškritiski noskaņotais darbinieks. Nolēmām noskaidrot, kāpēc par galvenajām joprojām tiek uzskatītas Raiņa bulvāra pusē esošās durvis. LU Infrastruktūras departamenta pārstāve skaidro, ka mūsdienās otrās durvis tiek izmantotas tikai tad, kad Lielajā aulā notiek izvadīšana. Aizmugurējās durvis ir gan ērtāk pieejamas Lielajai aulai, gan izvadīšanai ētiski piemērotākas. Iveta Sazonova, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Akadēmiskais centrs Torņakalnā – pasaules līmeņa iespējas Akadēmiskais centrs ir ceļš nākotnē, kas vēl tikai top un kuru veido pati Latvijas Universitāte. Tā ir un būs vide, kur uzplaukt talantam, uzņēmībai un sadarbībai. Pārvēršot zinātnieku idejas dzīves kvalitātes un lielo datu pārvaldības risinājumos, esot jau nākamā tehnoloģiju un ekonomikas attīstības viļņa augšgalā. LU attīstības mērķis ir 2021. gadā kļūt par vienu no ietekmīgākajām zinātnes universitātēm Baltijas reģionā un par starptautiski atzītu zinātnes universitāti, vienlaikus nodrošinot plaša spektra studijas. 26

Attīstība – ceļā uz panākumiem

Latvijas Universitāte turpina aktīvu darbu pie Akadēmiskā centra izveides Rīgā. Akadēmiskā centra attīstības programmas projektu īstenošana tiek realizēta trīs posmos. Pirmā posma projekts – Dabas māja – durvis vēra 2015. gadā. Otrais posms ietver divu ēku – Zinātņu mājas un Rakstu mājas – izbūvi. Zinātņu mājā jau kopš 2019. gada janvāra studē topošie fiziķi, matemātiķi un mediķi. Patlaban notiek darbs pie Rakstu mājas projektēšanas un būvniecības pakalpojumu iepirkuma. Rakstu mājas atklāšana plānota 2022. gadā, un tajā studēs sociālo un humanitāro zinātņu studenti. Šobrīd notiek otrā posma realizācija. Trešā posma projekti – Studentu un viesu māja, Sporta māja, Tehnoloģiju māja un Veselības māja – ir priekšizpētes stadijā. “Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā studenti kļūst prasīgāki gan pret sevi, gan apkārtējiem. Studenti, kas studē mūsu jaunajās telpās, ir pavisam citādi – vērsti uz savstarpēju sadarbību, daudz motivētāki meklēt un darīt. Ar jauno tehnoloģiju palīdzību Universitātes studenti spēs gūt daudz vairāk, tādā veidā celt savu pašapziņu un apzināt plašās pasaules iespējas,” saka Latvijas Universitātes prorektora eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā p. i. Valdis Segliņš.

Moderns aprīkojums – jauniem sasniegumiem

Mūsdienīgās telpas un moderno tehnisko aprīkojumu Dabas mājā jau tagad novērtē ne tikai pašmāju, bet arī ārvalstu studenti. Jaunā LU pētnieciskā aprīkojuma iegādē, kas tiek izmantots arī studiju procesā, ieguldīti vairāki miljoni eiro, un tas neapšaubāmi sekmē ne tikai pētniecību, bet arī jaunus zinātniskos sasniegumus. LU cieši sadarbojas ar uzņēmējiem, dažādu nozaru profesionāļiem, to veicinot arī ar atsevišķi izveidotu finanšu instrumentu. Jaunā Akadēmiskā centra infrastruktūra vēl pilnvērtīgāk ļaus turpināt Universitātes aktīvo darbu pie zināšanu un

tehnoloģiju pārneses, lai palīdzētu uzņēmējiem rast risinājumus viņu kompāniju tehnoloģiskajos un citos problēmjautājumos.

Pirmie soļi jaunajās ēkās

Zinātņu mājā, sasniedzot ēkas otro stāvu, apmeklētājam paveras plašums un gaišums – lielie logi, caur kuriem iespējams vērot mācību procesu auditorijās, un platība, kuras saturs ir paši studenti un pētnieki. Vides un tehnoloģisko procesu matemātiskās modelēšanas laboratorijas darbinieki vieni no pirmajiem ieradās jaunajās, vēl neapdzīvotajās telpās, lai iekārtotu sev ērtu laboratoriju līdz

ēkas atklāšanas dienai. Ar saviem pētniecības objektiem darbinieki rotāja tukšās telpas, piepildot tās ar zinātni. “Mēs, fiziķi, pārvācāmies no vecajām telpām Zeļļu ielā, vēl iepriekš bijām arī skaistajā, tomēr pētniecības procesam neērtajā Raiņa bulvāra ēkā,” par Zinātņu māju stāsta pētnieks Kristaps Bergfelds, 3. gada fizikas doktorants. “Tagad ir sajūta, ka mēs, fiziķi, esam mājās, un tas ir forši!” Minimālisma stilu telpu dizainā pētnieks komentē: “Mēs esam fiziķi, mums patīk baltā, matemātiskā pasaule.” Iveta Sazonova, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē • Latvijas Zinātņu akadēmijas

atvijas Universitātes pētnieki saņem Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdbalvas un balvas jaunajiem zinātniekiem. Vārdbalvas piešķirtas:

• Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Aleksejam Kuzminam (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts) – Edgara Siliņa balva fizikā par darbu kopu Rentgenabsorbcijas spektru analīzes metožu izstrāde un to pielietojumi materiālu struktūras pētījumos;

korespondētājloceklim Aleksandram Rapoportam (Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte) – Heinricha Skujas balva bioloģijā par darbu kopu Raugu anhidrobioze. Latvijas zinātnieku pētījumi 21. gadsimtā; • Dr. phys. Jānim Kleperim (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts) – Artura Balklava balva par zinātnes popularizēšanu, organizējot pasākumu Saules Kauss; • Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajai loceklei Mārai Grudulei (Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts) – Viļa Plūdoņa balva literatūrzinātnē par ieguldījumu zinātnes nozares attīstībā un monogrāfiju Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā / Gotthard Friedrich Stender (1714–1796) und die Aufklärung im Baltikum im europäischen Kontext / Gotthard Friedrich Stender (1714–1796) and the Enlightenment in the Baltics in European contexts.

tarp aizvadītā gada desmit nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē – arī Latvijas Universitātes pētījumi. Kopš 2002. gada Latvijas Zinātņu akadēmija organizē konkursu par nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē iepriekšējā gadā un pasniedz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Atzinības rakstus. Konkursā par 2019. gada sasniegumiem tika iesniegti 44 pieteikumi.

Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi vārdbalvas arī trim jaunajiem zinātniekiem, no kuriem Latvijas Universitāti pārstāv Dr. phys. Kaspars Pudžs (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts), kurš saņem Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā par darbu Elektrisko un termoelektrisko īpašību pētījumi dažādu morfoloģiju organiskās plānās kārtiņās. Vadītājs: Dr. phys. A. Vembris. No četriem jauno zinātnieku balvu ieguvējiem Latvijas Universitāti pārstāv: • Dr. phys. Virgīnija Vītola (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts) – par darbu Elektroniskie ierosinājumi un procesi luminiscentā ilgi spīdošā SrAl2O4 materiālā. Vadītājs: Dr. phys. K. Šmits; • Mg. Kaspars Zalāns (Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte) – par darbu Maskulinitāte mūsdienu Latvijas vīriešu autoru dzejā. Vadītāja: Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle A. Cimdiņa.

Sasniegumi teorētiskajā zinātnē Teorētiski aprēķini jauniem materiāliem enerģijas iegūšanai un uzkrāšanai. Autori: LZA korespondētājloceklis Roberts Eglītis, LZA akadēmiķis Juris Purāns, Dr. phys. Jānis Kleperis, Dr. phys. Anatolijs Popovs un Dr. Ran Jia (ĶTR). Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts, Teorētiskās ķīmijas institūts, Jilin Universitāte (ĶTR).

Latvija: kultūru migrācija – pirmais Latvijā un pasaulē tapušais skatījums uz vairāku kultūru mijiedarbes ainu, kopš Latvijas teritorijā ieradās pirmie iedzīvotāji. Monogrāfija Latvija: kultūru migrācija. Atbildīgā redaktore Anita Rožkalne. Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2019. gads. Autori: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts. Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos – pirmreizējs pētījums, kurā dokumentēts laika posms Zviedrijas latviešu trimdas vēsturē. Inguna Daukste-Silasproģe. Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos. Rīga, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2019. gads. Sasniegumi lietišķajā zinātnē Vispusīga redzes sistēmas funkcionalitātes izpēte darbā ar Latvijā izstrādātu inovatīvu volumetrisko 3D ekrānu. Autori: Mg. Tatjana Pladere, Mg. Karola Panke, Mg. math. Māra Delesa-Vēliņa, Bc. Viktorija Andriksone, Bc. Vita Konošonoka, Bc. Gunita Jankovska, students Kristaps Kļava, studente Marina Seļezņova, rezidents Reinis Pitura, Dr. phys. Gunta Krūmiņa. Sadarbības partneri: Dr. sc. ing. Krišs Osmanis, Mg. sc. ing. Ilmārs Osmanis, Dr. phys. Roberts Zabels, Mg. sc. comp. Rendijs Smukulis, Mg. sc. ing. Una Kandere. Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte sadarbībā ar SIA LightSpace Technologies un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti. Zinātnei sadarbojoties ar industriju, pirmo reizi izpētīta redzes sistēmas funkcionalitāte cilvēkiem, darbojoties ar informācijas vizualizācijas inovāciju – Latvijā izstrādātu volumetrisko 3D ekrānu, kas paver jaunas iespējas izmantot kvalitatīvus telpiskus attēlus un mazināt redzes diskomfortu. Pētījumā noskaidrots,

kādas priekšrocības dziļuma uztverē, redzes funkcijās un darba efektivitātē sniedz volumetriskā ekrāna izmantošana, salīdzinot ar ikdienā izmantojamiem 2D ekrāniem. Pateicoties plašai Latvijas medicīnas profesionāļu un studentu atsaucībai, tika noteiktas specifisku lietotāju redzes uztveres īpatnības darbā ar jauno vizualizācijas iekārtu. Pētījuma atradnes sekmē inovatīvu 3D ekrānu attīstību ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Iegūtie rezultāti atklāj, ka tā ieviešana un zinātniski pamatota izmantošana profesionālajās nozarēs var būtiski uzlabot darba ergonomiku un efektivitāti. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Atzinības raksti Bazālās membrānas kolagēna iesaiste diabētiskās nieru slimības attīstībā. Autori: starptautiska autoru darba grupa. No Latvijas – Dr. med. Jeļizaveta Sokolovska, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Valdis Pīrāgs, Dr. biol. Vita Rovīte. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Pašorganizēšanās procesu teorētiskā modelēšana perspektīvos perovskītos zaļajai enerģētikai. Autori: Dr. rer. nat. Jurijs Mastrikovs, Dr. phys. Dmitrijs Zablockis, Dr. rer. nat. Guntars Zvejnieks, Dr. phys. Leonīds Rusevičs, Dr. habil. phys. Vladimirs Kuzovkovs, Latvijas Zinātņu

akadēmijas akadēmiķis Jevgeņijs Kotomins (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts). Jauna pieeja fosforescējošu organisku materiālu izstrādei no šķīdumiem gatavotajās organiskajās gaismu izstarojošajās diodēs. Autori: Dr. chem. Kaspars Traskovskis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Valdis Kokars, Mg. Ilze Māliņa, Mg. Armands Rudušs, Dr. phys. Aivars Vembris, Mg. Natālija Tetervenoka, Mg. Igors Mihailovs, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Sergejs Beļakovs. Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte, Lietišķās ķīmijas institūts, Latvijas Organiskās sintēzes institūts. Pirmo reizi Eiropas un Latvijas zinātnes vēsturē izveidots unikāls skatījums uz Baltijas kultūras telpu, aplūkojot to kā vienotu kultūras reģionu. Baltijas–Vācijas kultūru sakari no 16. līdz 19. gadsimtam: mediji – institūcijas – personas. Baltischdeutsche Kulturbeziehungen vom 16. bis 19. Jahrhundert: Medien – Institutionen – Akteure. Bd. II: Zwischen Aufklärung und nationalem Erwachen. Winter Verlag Heidelberg, 2019. gads. Autori: Dr. phil. Raivis Bicevskis, Jost Eickmeyer, Dr. hist. Andris Levans, Anu Schaper, Björn Spiekermann, Inga Walter.

atvijas Zinātņu akadēmijas Eiropas politikas pētījumu institūts un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes izveidotais Latvijas produktivitātes, efektivitātes, attīstības un konkurētspējas zinātniskais institūts Latvijas Universitātes domnīca LV PEAK 14. janvārī parakstīja deklarāciju par sadarbību Latvijas produktivitātes un konkurētspējas analīzes jomā. Parakstot deklarāciju, likts pamats sadarbībai, lai veicinātu produktivitāti, konkurētspēju un analīzē balstītu ekonomikas politikas izstrādi,

ērtējot augstskolas, kas piedāvā biznesa izglītību, Latvijas uzņēmēji reitinga augšgalā ierindojuši Latvijas Universitāti, liecina pētījumu centra SKDS 2019. gada nogalē veiktā aptauja.

kā arī nodrošinātu akadēmiskās un zinātniskās vides saikni produktivitātes un konkurētspējas analīzes jomā. Tas nepieciešams, lai Latvijas plānotie

produktivitāti un konkurētspēju veicinošie pasākumi un reformas tiktu izdiskutētas un balstītos uz izsvērtu neatkarīgu analīzi.

Teju puse aptaujāto jeb 49% nosaukuši Latvijas Universitāti, 37% – Rīgas Tehnisko universitāti, 26% – Biznesa augstskolu Turība. Citas biežāk minētās augstskolas ir Rīgas Ekonomikas augstskola – 22% respondentu, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola – 11%, Rīgas Stradiņa universitāte – 9%, Banku augstskola – 10%,

Latvijas Lauksaimniecības universitāte – 9% respondentu. Citas augstskolas minēja mazāk nekā 3% respondentu. Pētījums veikts no 2019. gada novembra līdz decembrim pēc Biznesa augstskolas Turība pasūtījuma, ar telefoninterviju un interneta aptauju palīdzību aptaujājot 750 dažādu nozaru un reģionu uzņēmējus visā Latvijā.

atvijas Universitāte noslēgusi līgumu ar Tiesu administrāciju par juridiskajām mācībām. Mācību mērķis ir padziļinātu praktisko un teorētisko zināšanu apguves nodrošināšana noteiktai mērķauditorijai: tiesnešiem, tiesu darbiniekiem, tiesu ekspertiem, prokuratūras un izmeklēšanas iestāžu amatpersonām un darbiniekiem, politikas veidotājiem un politikas ieviesējiem.

atvijas Universitātes zinātnieki aicina piedalīties pētījumā par ādas veidojumiem – dzimumzīmēm. Pastāvīgi palielinās pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta melanoma jeb ļaundabīgais ādas audzējs. Efektīvākais veids, kā sevi pasargāt no smagās slimības, ir regulāra un savlaicīga dzimumzīmju pārbaude. Latvijas Universitātes

Atomfizikas un spektroskopijas institūta zinātnieki veic pētījumu par ādas pigmentētiem un asinsvadu veidojumiem (dzimumzīmēm) un aicina pieteikties brīvprātīgos. Pētījuma laikā ir iespēja saņemt bezmaksas konsultāciju pie ārsta dermatologa un dzimumzīmju diagnostiku, izmantojot dermatoskopu un institūtā izstrādātu aparatūru.

Mācībās ietvertas šādas tēmas: civilprocesa likums, regulējums būvniecības jomā, komerctiesības, maksātnespējas regulējums, nodokļu tiesības un citas. Ar Eiropas Savienības Sociālā fonda atbalstu Tiesu administrācijas īstenotais projekts Justīcija attīstībai paredzēts, lai paaugstinātu tiesu un tiesībsargājošo institūciju personāla kompetenci komercdarbības vides uzlabošanā.

izvadīts 14. starptautiskais kognitīvo zinātņu, loģikas un komunikācijas simpozijs. 2019. gada 7. decembrī Latvijas Universitātē pulcējās dažādu nozaru speciālisti – psihologi, uztveres speciālisti, datorzinātnieki, lingvisti, filozofi, lai 14. starptautiskajā kognitīvo zinātņu, loģikas un komunikācijas simpozijā Saistītās maņas: uztveres modalitāšu saistījums kultūrās (Linking Senses: Cross-Modality in Perceptual Domains Across Cultures) pārrunātu aktuālākos pētījumus par cilvēka maņu mijiedarbību. Simpoziju organizēja Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorija. Tika

atvijas Universitātē 20. un 21. martā norisināsies Latvijā pirmais nāves tēmai veltītais mākslas un zinātnes festivāls Ars Moriendi. Notiks starptautiska zinātniskā konference Nāves pieredzes ar plašu kultūras programmu.

nolasīti referāti par attēlu un ritma uztveres jautājumiem, tika diskutēts par t. s. piecu maņu koncepciju un tās problēmām, kā arī smaržu un atdzesēto desertu uztveri. Uzmanības centrā bija arī maņu atveide valodā, garšas uztveres filozofiskie

un datorzinātņu aspekti. Simpozijā piedalījās vadošie uztveres pētnieki no Lielbritānijas, Itālijas, Francijas, Izraēlas, Honkongas, Polijas, Kanādas un Krievijas. Latvijas pētnieki simpozijā prezentēja divus pētījumus.

Zinātniskajā konferencē tiks apskatītas šādas tēmas: nāves un ētikas pētniecība, nāves svinēšana, nāves sociālā vēsture un pat nāves izdzēšana. Kultūras programmā tiks akcentēta nāves loma mūzikā vairāku gadsimtu garumā. Pirmo reizi Latvijā tiks atskaņots vācu komponista

Hugo Distlera monumentālais darbs Totentanz (Nāves deja), ko speciāli ar festivālam izveidotu kori interpretēs diriģente Vita Timermane-Moora. Latvijas Universitātes Lielajā aulā tiks atskaņoti Šūmaņa, Lista un Sensāna skaņdarbi par nāves tēmu pianistes Katrīnas Krojas, ērģelnieka Aivara Kalēja un citu mūziķu izpildījumā. Latvijas kultūrvidē un kultūrtelpā nāve un ar to saistītie rituāli ieņem nozīmīgu lomu gan latviskās dzīvesziņas, gan reliģisko priekšstatu kontekstā. Nāves festivāla konferences Nāves pieredzes mērķis – aktualizēt nāves pētniecību Latvijas un Baltijas zinātniskajā vidē un kultūrtelpā, izceļot latviešu tautas īpašās tradīcijas, kas saistāmas ar nāvi, nomiršanu un nācijas kultūratmiņas veidošanos.

atvijas Universitātes Dabas mājā 27. un 28. martā notiks VI Latvijas Ģeogrāfijas kongress Ģeogrāfija valsts labklājībai: resursi, iedzīvotāji un mobilitāte. Kongresa tematiskajās sekcijās un vēlāk rakstu krājumā tiks aplūkotas šādas tēmas: teritorija, iedzīvotāji un mobilitāte; dabas resursi tautas labklājībai; senatnes ģeogrāfija; ģeogrāfijas un vides izglītība; Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pēcdoktorantūras projektu pētījumi.

Alma Mater ziemas numurs 2020

Articles inside

Akadēmiskais centrs Torņakalnā – pasaules līmeņa iespējas

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Trīs mīti par Latvijas Universitāti