Bez imigrācijas nebūs pensiju?
ISSN 1691-8185 www.lu.lv 2024/1 Filozofi grib stāstīt “lielos stāstus” Pirmie tenūrprofesori Latvijas Universitātē Mākslīgais intelekts augstskolā
Bioloģiskie
modeļi nav pulkstenis
Pirms diviem gadiem Prinstonas Universitātes apgādā iznākušā grāmatā par zinātnes filozofiju [1] ievadā lasāms: “Zinātnes un tehnoloģiju vēsture inovācijas tradicionāli ir vērtējusi augstāk par zināšanu nodošanu un pārveidi. Tomēr bieži tieši mazāk ārēji efektīgā zinātne ir palīdzējusi nonākt līdz mūsdienās slaveniem atklājumiem un izgudrojumiem.” Šķietami pašsaprotama, tomēr atgādināšanas vērta tēze. Manā, vienkāršotā, interpretācijā: kādam ir jārūpējas arī par zināšanu saglabāšanu, par tradīcijas uzturēšanu. Visi nevar nodarboties ar “jauniem izaicinājumiem” un uguņošanu publikas izklaidēšanai, kas vāktu “klikšķus” tīmeklī.
Šajā numurā lasāmas intervijas ar Latvijas Universitātes jaunajiem tenūrprofesoriem, kuri, šķiet, katrs savā jomā nodrošina dziļumu un pamatīgumu. Jaunais nerodas tukšā vietā.
Augstskolām un pētniekiem Latvijā, protams, zināmā mērā ir paveicies – viņiem nav jāstrādā apstākļos, kad zināšanu nodošanas un jaunu zināšanu radīšanas institūcija sāk vairāk atgādināt politiskā aktīvisma kaujas lauku. Rakstu šo piezīmi 2024. gada aprīļa nogalē, kad starptautisko ziņu lentes pārplūdina vēstis no ASV augstskolu kampusiem, kur Tuvējos Austrumos notiekošais izrādās svarīgāks par to, kāds ir augstskolu pamatuzdevums. Tomēr skaidrs, ka augstskolas un zinātne arī Latvijā nedzīvo atrauti no pārējās sabiedrības
prioritātēm, priekšstatiem un prasībām. Varu iedomāties, ka ne vienmēr pašai nozarei tās šķiet pārdomātas un taisnīgas. Piemēram, sabiedrības vēlme, lai augstskola spēj labot sabiedrības ilgstoši ielaistās kaites un bagātīgi piegādāt sabiedrībai teju vai ideālus gados jaunos pilsoņus. Neesmu pārliecināts, ka šis ir labs mierinājums, tomēr līdzīgi ir bijis arī agrāk. Pieņemsim, ka izglītība un zinātne ir saistīta ar Apgaismības laikmeta idejām. Apgaismība – tas ir kaut kas pašsaprotami labs, vai ne? Lika pagaidīt. Kopš vispār šāds laikmets iezīmējās, līdz pat mūsdienām, pārmetumi birst kā no pārpilnības raga. Par racionalitātes lomas pārspīlēšanu, par pārliecīgu cilvēka individualitātes uzsvēršanu, par uzsvara likšanu uz faktu, un vēl un vēl [2]. Lai cik banāli tas skan, nekad visi nebūs apmierināti. Novēlu saglabāt sava darba vērtības apziņu un, protams, daudz veselīgas (paš)ironijas. Kāds žurnālists, apciemojot Nilu Boru, pamanīja, ka pie nama durvīm pienaglots zirga pakavs. – Vai tiešām jūs kā zinātnieks ticat šādām lietām?! – Nē, bet runā, ka tās palīdz arī tiem, kuri netic. – Manuprāt, laba atbilde uz mēģinājumu sākt bezjēdzīgu strīdu.
[1] Renn, J. (2022). The Evolution of Knowledge : Rethinking Science for the Anthropocene. Princeton University Press, X lpp.
[2] McKeon, M. (2023). Historicizing the Enlightenment (Vol. 1). Bucknell University Press, 10. lpp.
Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185
Reģistrācijas apliecība Nr. 535
Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586
Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater
© Latvijas Universitāte, 2024
Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta
IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas departaments un LU Akadēmiskais apgāds
FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock
MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa
LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš
2
Saturs
5
7
Prioritātes nosaka konkrētam periodam, nevis “vispār”
“Nākotnē šie mākslīgā intelekta rīki kļūs būtiski dārgāki. Es domāju, ka daudzi no mums to īsti neapzinās.”
Mums vēsturiski ir bijis maz pieredzes saskarsmē ar citādību
“Latvijā dzīvojošajiem ir nedaudz stereotipisks priekšstats par diasporas organizācijām.”
5
12
Tenūrprofesūra –
ļoti jaudīgs instruments
“Tenūrprofesora primārais uzdevums ir veidot drošu telpu, kur spējīgi cilvēki strādā ar izaicinošām idejām.”
15
Daba ir tāda, kāda tā ir, un mēs mēģinām pielāgoties
“Mūsu attiecības ar vidi ietekmē tas, ka parādās jauni kairinātāji. Pavisam vienkārši – jauni, iepriekš nebijuši ķīmiskie savienojumi. Jauni materiāli.”
18 Filozofija – sagriezt pasauli kājām gaisā un iemācīties distances noturēšanu
“Eiropas domas vēsturē vispār ir bijuši tikai trīs četri patiešām būtiski pavērsieni, pārējais –komentāri.”
21 Nav vienkāršu un sarežģītu valodu
“Mācoties citas valodas, mēs intuitīvi tās salīdzinām ar savu valodu. Savukārt salīdzinot mēs ieraugām paši savu valodu pavisam citā gaismā.”
7
15
12
3
2024. gada 27. martā amatā stājās jaunais Latvijas Universitātes rektors profesors Gundars Bērziņš, kuru šajā amatā ievēlēja Latvijas Universitātes Satversmes sapulce 2024. gada 1. martā.
Prioritātes nosaka konkrētam periodam, nevis “vispār”
Kvalitātes nomērīšana augstākajā izglītībā. Neslēpšu, ka diezgan skeptiski izturos pret dažādiem augstskolu reitingiem. Vai pret indeksiem, kuri it kā rāda pētnieka darba citējamību. Tie visi, manuprāt, ir lielumi, ar kuriem var manipulēt. Tomēr skaidrs, ka kaut kādi kvalitātes kritēriji ir nepieciešami.
Reitingu gadījumā mēs runājam par četrām svarīgām komponentēm. Pirmā ir publicēšanās. Piemēram, cik uz vienu pasniedzēju ir zinātnisku publikāciju. Otra – cik ir studentu uz vienu mācībspēku. Ja vidēji labākajās pasaules augstskolās ir x, savukārt konkrētā apskatāmajā augstskolā ir divas reizes vairāk, tad skaidrs, ka te mācībspēks studentam var veltīt mazāk uzmanības. Trešā komponente ir sadarbība ar industriju. Paplašināti to var interpretēt kā augstskolas ietekmi uz sabiedrību. Ceturtais rādītājs ir augstskolas atpazīstamība.
Katrs mērījums ietekmē konkrētās institūcijas darbību. Tostarp tas var radīt arī riskus, ka tu maini savu uzvedību, jo esi ietekmējies no kāda mērījuma. Tas ir jāapzinās. Tajā pašā laikā mērījumi ir nepieciešami, tāpat jāsaprot, ka – patīk tas vai nepatīk – studenti izvēlas augstskolu,
balstoties arī reitingos. Turklāt, ja skatās no studenta viedokļa, tas ir racionāli. Šādi viņi optimizē savu nākotnes potenciālu vai, vienkāršoti izsakoties, iegūtā diploma vērtību. Ja cilvēks ir beidzis prestižu augstskolu, viņa iespējas darba tirgū būs labākas.
Cenšoties maksimāli sekot humanitārajās un sociālajās zinātnēs notiekošajam Latvijā, man ir radies iespaids, ka joma ir saskaldīta. Vulgarizēti izsakoties, nevis taisām vienu ļoti spēcīgu žurnālu, bet, teiksim, četrus, kuriem trūkst finansējuma. Jautājumu par spēku saskaldīšanu, iespējams, var paplašināt no akadēmisku izdevumu līmeņa uz, teiksim, pētniecības struktūru skaitu.
“ Humanitārās zinātnes pamato, kāpēc vispār Latvijā ir vērts dzīvot, nodarboties ar uzņēmējdarbību, attīstīties
Struktūrvienība vienmēr ir veidojusies atbilstoši kādam grupēšanas principam. Viens iespējamais princips ir funkcija. Piemēram, izglītības funkcija. Vai pētniecības funkcija. Tomēr var būt arī citi principi. Teiksim, grupēšanās notiek ap kādu ļoti spēcīgu konkrētas nozares profesoru vai pētnieku. Protams, laika gaitā situācijā var mainīties – piemēram, līderim kļūstot mazāk aktīvam. Tas vienkārši nozīmē, ka ik pa laikam grupas, kuras veidojušās atbilstoši šim otrajam principam, ir jāpārvērtē. Piemēram, to konkurētspēja. Turklāt starptautiskā kontekstā.
Konkurētspējas jēdziena vājā vieta, manuprāt, ir tā, ka ir tēmas, par kurām var teikt, ka tās starptautiski nav konkurētspējīgas, jo, piemēram, ārpus Latvijas tās kādu maz interesē. Tajā pašā laikā tas, ka kāda tēma ir specifiski lokāla, nenozīmē, ka mums tā nav vajadzīga.
Vēl var būt cits variants – virzienam vai tēmai ir neliels, kā saka, utilitārs pielietojums, tomēr starptautiski tā vienalga ir konkurētspējīga. Var nebūt tūlītējs pielietojums Latvijas ekonomikā, bet tēmā strādājošie ir atpazīstami visā pasaulē. Mūsu grupa, kura strādā ar kvantu datoru tēmām, ir viena no topa grupām pasaulē, lai gan Latvijā kvantu datora nav.
5
“ Runa ir par elastīgu, dinamisku procesu, nevis prioritāšu “ieciršanu akmenī uz mūžiem”
Savukārt, ja jautājuma zemteksts bija letonikas zinātņu kopums, tad manā skatījumā tieši šīs humanitārās zinātnes ir tas, kuras pierāda, kādēļ šajā valstī, tēlaini izsakoties, ir vērts būt inženieriem. Humanitārās zinātnes pamato, kāpēc vispār Latvijā ir vērts dzīvot, nodarboties ar uzņēmējdarbību, attīstīties. Labs fiziķis var sevi īstenot arī ārpus Latvijas. Jautājums ir, kas šo fiziķi notur Latvijā. Manā skatījumā arī kultūra, piederības sajūta, un humanitārās zinātnes šajā ziņā ir ļoti būtiskas.
Taču Latvijas mērogs un ar to saistītais resursu apjoms faktiski nozīmē, ka nopietni kaut kādas jomas – piemēram, latviešu valodas pētniecība – var notikt tikai Latvijas Universitātes sistēmā. Savukārt, ja mēs pienācīgi nenodarbojamies ar latviešu valodas pētniecību, tad varam arī aizmirst par terminoloģijas latviešu valodā pilnvērtīgu attīstību.
Mūsdienās lielā cieņā ir teikt, ka jānosaka prioritātes. Ekonomikas gadījumā to regulāri dara valdības, un ir jau pieredzēts, ka tad sākas liela cīnīšanās starp jomām, kura iekļūs starp “prioritātēm” un kura ne. Otrs variants – mīļā miera labad par prioritātēm atzīst tik daudz jomu, ka pats prioritātes jēdziens zaudē jēgu. Augstākajā izglītībā vismaz no politiķu puses arī var saklausīt aicinājumu noteikt prioritātes, lai, kā viņiem šķiet, tad sasniegtu izcilību.
Vispār princips ir tāds, ka nevar būt vairāk par trim prioritātēm. Tomēr no vairāk nekā divdesmit zinātnes virzieniem trīs izvēlēties nav iespējams. Es gan gribētu teikt, ka mēs bieži aizmirstam to, ka
prioritātes patiesībā strādā citādi. Prioritāte ir noteikta konkrētam periodam. Piemēram, šogad mūsu prioritāte ir sakārtot konkrēto virzienu. Mēs tam piešķiram papildu naudu, lai tas kļūtu patstāvīgs. Turklāt arī te ir dažādība. Varbūt kādai nozarei jau ir izcili rezultāti, bet ir nepieciešams atbalsts, lai pārvarētu, simboliski sakot, pēdējos piecus centimetrus līdz pasaules līmenim. Varbūt kādai nozarei stāvoklis ir tik nelāgs, ka mums tā ir jāatbalsta, lai situāciju normalizētu. Jebkurā gadījumā runa ir par elastīgu, dinamisku procesu, nevis prioritāšu “ieciršanu akmenī uz mūžiem”.
Dažkārt pārdomas izraisa jautājums, vai valsts pārvalde un politiķi izmanto to intelektuālo resursu, kāds ir augstskolās. Mūsu saruna ir laikā, kad izskanējusi informācija par īpaša analītiskā dienesta izveidi Ministru kabineta paspārnē. Ar atsevišķu finansējumu. Man šķistu, ka pareizāk būtu ekspertīzi pasūtīt, piemēram, Latvijas Universitātē.
Pasaulē ir dažādi modeļi. Latvijā ir pētniecības institūti pie Zemkopības ministrijas. Man personīgi efektīvs liekas tāds modelis, kāds ir, piemēram, Francijā. Katrai ministrijai ir pētniecībai atvēlēts budžets, un šajā ministrijā ir konkrēta persona, kura spēj iztulkot ministrijas vajadzību pētnieciskā uzdevuma formā. Starp citu, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums. Šis modelis pētniecības institūcijās veido kapacitāti valstij nozīmīgu problēmu risināšanā. Savukārt Latvijā zinātnieku, kuri spēj strādāt
“ Sarežģītākā daļa ir validēt zināšanas, proti, gūt apstiprinājumu tam, ka kaut ko zina pats students, nevis tehnoloģiskais rīks
šādā līmenī, nav nemaz tik daudz. Saeimā arī ir analītiskais dienests, kurā strādā četri vai pieci cilvēki, kuri objektīvi nevar veikt sarežģītus pētījumus par kādu, piemēram, ekonomikas tēmu. Tātad viņi koncentrējas uz juridiskiem jautājumiem.
“Mākslīgais intelekts” augstākajā izglītībā.
“Mākslīgais intelekts” ir tehnoloģiskā progresa izpausme. Pret tehnoloģisko progresu iet nevar. Cilvēki, kuri mācās Latvijas Universitātē, izmantos šos rīkus visu savu atlikušo dzīvi, turklāt vairāk nekā tagad. Tātad, raugoties no viņu nākotnes panākumu viedokļa, būtu vienkārši nepareizi nemācīt šos rīkus lietot. Mūsu uzdevums ir integrēt šos rīkus studiju procesā tā, lai cilvēki iemācītos tos lietot profesionāli, lietot tur, kur tos drīkst lietot. Sarežģītākā daļa ir validēt zināšanas, proti, gūt apstiprinājumu tam, ka kaut ko zina pats students, nevis tehnoloģiskais rīks. Kā teica uzņēmējs Juris Binde, ja nav dabiskā intelekta, mākslīgais nepalīdzēs. Ir virkne ļoti konkrētu lietu. Piemēram, mākslīgā intelekta ģenerēta satura gadījumā ir jābūt skaidriem nosacījumiem par atsauču lietošanu.
Jāsaprot arī, ka mēs vēl esam tikai šīs tehnoloģijas ienākšanas sākuma fāzē. Šai fāzei ir raksturīgi daži elementi. Viens no tiem – šajā sākuma fāzē šādas jaunas digitālas tehnoloģijas ir pieejamas ļoti lēti. Faktiski tehnoloģiju veidotāji un ieviesēji rada milzīgus zaudējumus. Viņi būtībā nodarbojas ar sponsorēšanu – lai radītu pielietošanas pieradumu. Tas nozīmē, ka nākotnē šie rīki kļūs būtiski dārgāki. Es domāju, ka daudzi no mums to īsti neapzinās. Es gan aicinātu palūkoties uz šo tēmu vēl no cita aspekta. Mums ir pieejams tik milzīgs informācijas daudzums, ka neizbēgams ir jautājums, ko ar to darīt. Ilgstoši tas, vai te ir piekļuve informācijai, ietekmēja to, vai tu esi labākā situācijā. Šobrīd šādas privilēģijas vairs nav. Tās vietā nostājas prasme darboties ar visiem pieejamās informācijas apjomu.
6
Mums vēsturiski ir bijis maz pieredzes saskarsmē ar citādību
2023. gada 11. decembrī LU Plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas zinātnes, politikas zinātnes, socioloģijas un sociālā darba profesoru padomē par Latvijas Universitātes tenūrprofesori sociālo zinātņu grupā ievēlēja diasporas un migrācijas procesu pētnieci Intu Mieriņu.
Diasporu pētījumos mani nedaudz pārsteidz tēmu asimetriskums. Mēs pētām Latvijas valstspiederīgo vai citādi ar Latviju
saistīto cilvēku diasporu ārzemēs, bet, man šķiet, daudz mazāk jauno diasporu tepat Latvijā. Mēs par šiem cilvēkiem patiesībā neko nezinām. Ko nozīmē “indiešu studenti”? Indijā
ir desmitiem valodu un tautību, nav tādas vienas “Indijas”.
Te jāpiebilst, ka šāds zināšanu trūkums arī atstāj vietu dažādiem
7
stereotipiem. Savukārt iemesls, kāpēc ir atšķirīgs pētījumu daudzums, ir pavisam vienkāršs. Ja mēs skatāmies pasaules kontekstā, tad pētījumi par imigrantiem faktiski ir dominējošā tēma imigrācijas pētījumos. Nevis par emigrāciju. Ir ļoti daudz pētījumu par imigrantiem Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā. Tomēr jāņem vērā, ka tur šīs imigrantu kopienas ir daudz lielākas. Pētniekam ir vienkāršāk tikt klāt šiem cilvēkiem, lai veiktu ticamu aptauju, ticamu atlasi. Latvijā mums imigrācija kopumā ir neliela – šo cilvēku ir salīdzinoši maz. Tātad ir problēma, kur viņus atrast. Tāpat jāņem vērā, ka visā Eiropā, tātad arī Latvijā, arvien vairāk tiek nostiprināta personas datu aizsardzība. Es nevaru aiziet uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un palūgt, lai man iedod tā saukto trešo valstu pilsoņu Latvijā kontaktinformāciju. Papildus tam citās valstīs, piemēram, Zviedrijā vai Dānijā, paši imigranti ir atvērtāki pētījumiem. Varētu teikt, ka ir valstis, kurās cilvēki vienkārši vairāk uzticas viens otram. Es lasīju kāda zviedru pētnieka darbu par emigrantiem no Zviedrijas kopienām. Viņš bija palūdzis Zviedrijas statistikas pārvaldi izsūtīt ārpus Zviedrijas dzīvojošajiem zviedriem informāciju ar uzaicinājumu piedalīties aptaujā. Tas būtu fantastiski, ja mums būtu šāda iespēja.
Sapratu. Lasīju tavu un Baibas Belas pērn iznākušo pētījumu “Diasporas organizāciju kapacitāte un vajadzības”, un, cik saprotu, jūs centāties izveidot kontaktus, izmantojot tīmekļa vietnes, un tas ir pastarpinātāk.
Jā. Latvijas valsts, par laimi, virzās uz to, ka katram no mums būs elektroniskais pasts, “caur” kuru valsts var ar mums sazināties.
Ā, digitālais totalitārisms. Joks.
Nu, te ir pelēkā zona – kurā brīdī tu cilvēku vari patraucēt. Mums plānos, piemēram, ir pētījumus par veselības aprūpi. Ir ļoti svarīgi saprast, kas cilvēkus neapmierina, kas
“ Vislielākās bailes no migrantiem ir vietās, kur šo migrantu nav
jāuzlabo. Ir nepieciešama ļoti liela iedzīvotāju izlase, lai iegūtu informāciju arī par reti izmantojamiem pakalpojumiem. No mūsu, pētnieku, viedokļa būtu efektīvi, ja uzaicinājumu piedalīties šādā pētījumā varētu izsūtīt ar Nacionālā veselības dienesta starpniecību, izmantojot dienesta rīcībā esošo e-pastu bāzi. Tomēr līdz šim šādas prakses nav bijis.
Tātad, ja runājam par pētniecību traucējošiem faktoriem, tie vairāk ir juridiska rakstura vai tomēr, ja tā var teikt, piesardzīgums savstarpējā komunikācijā?
Šie faktori varētu būt saistīti. Man šķiet, ka Latvijā mēs nedaudz baidāmies no iespējas, kas notiks, ja kāds, atsaucoties uz Eiropas Savienības regulējumu, sūdzēsies Eiropas tiesās par iespējamu viņa tiesību aizskārumu. Mums pieredze ar šīm tiesām nav laba, mums nav daudz atbilstoša profila juristu. Līdz ar to ir kārdinājums secināt, ka labāk ir vienkārši kaut ko nedarīt.
Es gribētu atgriezties pie tava jautājuma sarunas sākumā par to, ka mēs nezinām, kas ir šie cilvēki. Domāju, ka nav vērts atkārtot daudzu mūsu priekšstatus par Bolt un Wolt kurjeriem. Mums bija pētījums, tostarp reālas sarunas ar šiem cilvēkiem. Secinājums – bilde ir citāda. Proti, savās mītnes valstīs daudzi no viņiem pieder pie vidusslāņa – viņu vecāki ir spējuši finansiāli atļauties nosūtīt dēlu vai meitu mācīties uz Eiropu. Es, protams, nenoliedzu, ka ir gadījumi, kad pieteikšanās studijām Latvijā ir tikai attaisnojums, lai vai nu dotos tālāk, vai šeit strādātu. Es vienkārši vēlos uzsvērt, ka nezināšana rada ačgārnus priekšstatus. Ir pētījumi, kuri liecina: vislielākās bailes no migrantiem ir vietās, kur šo migrantu
nav. Cilvēkam pašam nav bijusi saskarsme, viņš savā galvā saliek kopā to, ko ar mediju un tīmekļa starpniecību uzzinājis par kaut kādiem migrācijas aspektiem citās valstīs. Stereotipi un aizdomīgums attiecas ne tikai uz iebraucējiem no Āzijas. Pirms kara Ukrainā liela daļa imigrantu Latvijā bija no postpadomju valstīm – no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Uzbekistānas u. c. Pēc kara sākuma šis skaits, protams, ir būtiski samazinājies, tomēr ir cilvēki, kuri iebrauc. Un tagad paskatāmies, piemēram, uz mūsu attieksmi pret Krievijas opozīcijas medijiem, kuri pārcēlās uz Latviju. Es šo attieksmi vienkārši nesaprotu, tā ir šizofrēniska. No vienas puses, cepuri nost, Latvijas valsts kara sākumā deklarēja, ka šie mediji varēs atvieglotā kārtā saņemt šeit uzturēšanās atļaujas. No otras puses, kad nu viņi atbrauc, viņi saskaras, piemēram, ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pretenzijām. Arī cilvēki no Baltkrievijas Latvijā izjūt neviennozīmīgu attieksmi, lai gan daudzi ir bēguši no Lukašenko režīma.
Atļaušos nepiekrist par tā saukto opozīciju no Krievijas, bet neizvēršam šo tēmu. Ja mēs runājam par Latvijas iedzīvotāju piesardzīgumu vai aizdomīgumu, tad viens no cēloņiem varētu būt tas, ko mēs redzam “vecajā Eiropā”. Proti, otrā paaudze integrējas, trešā jau piedzimst jaunajā mītnes zemē, bet negrib iekļauties. Kāds tam varētu būt skaidrojums?
Viņi – atšķirībā no vecākiem un vecvecākiem – reāli nav piedzīvojuši savu “senču zemi”, un tad to ir vieglāk idealizēt. Viņi redz problēmas zemē, kurā ir piedzimuši un dzīvo, viņi redz, ka tā īsti par vietējiem viņus vienalga neuzskata, un tas veicina atsvešinātību. Tipisks piemērs ir Francija, kur, lai gan valsts deklarē iekļaujošu attieksmi, rasisms ir sastopams.
Es gribētu vēl izteikt dažas piezīmes par stereotipiem. Mēs “zinām”, kas ir “musulmaņi”. Lai gan viņi ir ļoti dažādi.
8
LU tenūrprofesore sociālo zinātņu grupā diasporas un migrācijas procesu pētniece Inta Mieriņa
Islāms Tatarstānā un islāms Pakistānā tiešām nav viens un tas pats.
Jā. Cits piemērs. Latvijā parādās arvien vairāk ķīniešu. Ja mēs nezinām konkrēto ķīniešu konkrētos dzīves stāstus, mēs varam sadomāties visādus iemeslus, ko viņi te dara. Mēs šogad, 2024. gadā, plānojam pētījumu par imigrantu integrācijas ikdienas praksi. Proti, ir politikas rāmējums – labāks, sliktāks –, bet tas, kas tiek deklarēts oficiāli. Problēma ir tā, ka reālajā, ikdienas dzīvē integrācijas process ir atšķirīgs no deklarētā. Piemēram, teorētiski bēgļiem no Ukrainas ir brīva pieeja kvalifikācijas celšanas kursiem. Bet visi kursi ir latviski! Pie manis atnāca studente, kurai oficiāli ir politiskās bēgles no Turcijas statuss. Viņa grib studēt doktorantūrā. Bet – viņa nav Eiropas Savienības dalībvalsts pilsone, tāpēc viņai būtu jāmaksā pilna maksa par studijām. Jūs to nopietni?! Vācijā, kur valsts vēlas, lai bēgļi veiksmīgi integrētos,
ir sistēma, kas viņiem palīdz iegūt, piemēram, augstāko izglītību. Latvijā, cik zinu, nav gadījumu, kad bēglis iegūtu augstāko izglītību.
Problēmas integrācijā varētu būt saistītas ar to, ka mums pašiem nav īsti skaidrs, kas ir latviskās vērtības, kuru pieņemšanu mēs sagaidām no integrējamā. Domāju, ka nosacīto liberāļu un tradicionālistu skatījums te atšķiras. Un – es, protams, vienkāršoju – visvieglāk ir pateikt, ka integrācijas kritērijs ir latviešu valodas prasme un lietošana, bet tālāk jau sākas juceklis. Kas cilvēkam ir jādara, lai mēs viņu uzskatītu par integrējušos vai integrēties gatavu? Jābrauc rudenī uz Siguldu? Jāsvin Jāņi?
Tas ir interesants jautājums. Kad jautājumu par integrēšanos uzdod pašiem migrantiem, dzirdi atbildi, kura visbiežāk pamatīgi atšķiras no tās, kādu tu saņem no politikas
“ Problēma ir tā, ka reālajā, ikdienas dzīvē integrācijas process ir atšķirīgs no deklarētā
veidotājiem vai sabiedrības kopumā. Man pašai šogad bija publikācija, kurā ar padziļinātām intervijām es mēģinu saprast, ko par integrāciju domā mūsu plūstošie emigranti citās valstīs. Par plūstošiem dēvē tos, kuri salīdzinoši bieži maina mītnes zemes – piemēram, sportisti vai ierēdņi. Daži gadi te, daži gadi – tur. Šie cilvēki nereti ir pietiekami labi nodrošināti profesionāļi, bet viņiem patiesībā nav lielas intereses braukt uz vietējo “Siguldu”. Un tad ir jautājums: viņš ir vai nav integrējies? Paši migranti – un es domāju, ka kaut kas
9
līdzīgs atklāsies arī jau pieminētajā jaunajā pētījumā par ukraiņiem un citiem migrantiem Latvijā – ar integrāciju parasti saprot iederīgumu. Kā mums intervijā viens cilvēks teica, es neesmu piederīgs, bet es esmu iederīgs. Es nevienu netraucēju, un mani neviens netraucē. Tātad jāsecina, ka valodas, kultūras apguve jau ir nākamās, dziļās integrācijas pazīme. Īsi sakot, es nodalu strukturālo adaptāciju un dziļo integrāciju. Paši imigranti ar integrāciju saprot pirmo, mēs sagaidām otro.
Diskusijās par imigrāciju rodas iespaids, ka liela daļa Latvijas sabiedrības īsti nesaprot demogrāfisko situāciju. Protams, ir vieglāk pateikt, ka mēs vēlamies dzīvot etniski homogēnā vidē. Ja tā, vai mēs arī patiešām apzināmies, ka pēc dažām desmitgadēm aiziešana pensijā mums var arī, kā saka, nespīdēt? Protams, mēs esam demokrātija, un ar sabiedrības noskaņojumu ir jārēķinās. Un Latvijas sabiedrības noskaņojumā dominē skeptiska attieksme pret imigrāciju –tas nav nekāds noslēpums. Latvijā politikas veidotāji ilgstoši ir sekojuši šim noskaņojumam. Ir gan kāda interesanta nianse. Neesmu pārliecināta, ka Polijā vai Rumānijā sabiedrības attieksme pret imigrāciju būtu daudz pozitīvāka. Tomēr politikas veidotāji šajās valstīs apzināti strādā, lai piesaistītu kvalificētus imigrantus. Konkrētās jomās – teiksim, veselības aprūpē vai IT sektorā. Strādā ar konkrētām valstīm. Piemēram, Polijā ir piesaistīti vairāk nekā divdesmit tūkstoši viesstrādnieku no Filipīnām. Mēs, protams, varam lepni paceltu galvu pateikt, ka nekādus imigrantus negribam, bet mēs taču arī redzam, kas notiek darba tirgū Latvijā. Līdz ar to mēs arī kļūstam mazāk interesanti ārvalstu investoriem.
Ja izvēršam pieņēmumu, ka Latvijas sabiedrībā dominē noraidoša attieksme pret imigrāciju, man liekas, tai varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, skarba pieredze, ko nozīmē imigrācija okupācijas desmitgadēs. Otrkārt, vēsturiski mums ir bijusi saskarsme ar eiropiešiem –vāciešiem, poļiem, zviedriem utt. –,
savukārt mūsdienās imigrācijas plūsmās dominē citi kontinenti.
Vienā no manām starptautiski visvairāk citētajām publikācijām ir pētīts, kas dažādās Eiropas valstīs nosaka attieksmi pret imigrantiem. Sākot pētījumu, mēs mēģinājām saprast, kāpēc Centrālajā un Austrumeiropā attieksme pret imigrantiem ir negatīvāka nekā Rietumeiropā. Mūsu darba hipotēze bija tāda, ka varbūt tas saistīts ar šo “padomju mantojumu”. Tomēr secinājām, ka šis “mantojums” neko neizskaidro. Pirmais un galvenais iemesls patiesībā ir resursu stress. Tās vienkārši ir nabadzīgākas valstis, kur cilvēki vairāk baidās – cik migranti izmaksās sociālajam budžetam, vai viņi atņems vietējiem darba vietas? Ekonomiski faktori. Otrais –nenoliedzami ir arī kulturāli faktori, kurus, protams, var saukt arī par vēsturisku pieredzi. Mums vēsturiski ir bijis maz pieredzes saskarsmē ar citādību. It īpaši, ja runa ir par cilvēkiem ar citu reliģisko piederību, citu rases piederību. Trešais – sabiedrībā ir zems uzticēšanās līmenis, tostarp politiskajām institūcijām. Cilvēki neuzticas, ka institūcijas spēs menedžēt migrāciju. Ceturtais faktors – mediji. Skaidri parādās, ka cilvēki, kuri vairāk skatās televīziju, pret migrāciju izturas noraidošāk.
Ko tajā televīzijā tādu rāda? Neskatos.
Es arī neesmu aktīva šā medija patērētāja, tomēr pieļauju, ka konteksts ir labi zināmais – “laba ziņa nav ziņa”. Ja dominē nevis stāsti par normāliem cilvēkiem, bet par terora aktiem, kaut kādiem protestiem un prasībām, tad tas ietekmē uztveri. Piektais faktors – etniskais nacionālisms. Latvijā tas nozīmētu uzskatu, ka par latvieti nevar kļūt, par latvieti
“ Mēs ļoti strikti iezīmējam savas identitātes robežas
var tikai piedzimt. Mēs ļoti strikti iezīmējam savas identitātes robežas. Atceries diskusijas par to, vai cilvēks, kurš “pēc asinīm” nav latvietis, drīkst pasē rakstīt, ka viņa tautība ir latvietis? Izrādījās, ka tas ir ļoti sarežģīti. Kāpēc mēs atraidām cilvēku, kurš jūtas latvietis? Lai kā būtu, Centrālās un Austrumeiropas nācijas ir ļoti jutīgas jautājumos par valodu, kultūru, jo vēsturiski šis reģions tiešām ir bijis pakļauts lielam spiedienam un apdraudējumiem. Mūsos dzīvo vēsturiskā trauma.
Parunāsim par mūsu pašu diasporu. Ja paklausās politiķus vai medijus, tad jāsecina, ka no Latvijas aizbraukuši ļoti daudzi. Jautājums: ko nozīmē “daudzi”? No Īrijas 19. gadsimtā emigrēja proporcionāli gandrīz vairāk. Ārpus Armēnijas, šķiet, dzīvo vairāk armēņu nekā pašā Armēnijā. Es gan nesaku, ka tas ir labi vai normāli.
Te ir divi aspekti. Kad mēs runājam par diasporas apjomu, mēs vienmēr esam ļoti jutīgi, jo zemteksts varētu būt sajūta, ka mēs neesam spējuši šos cilvēkus noturēt, ka aizbraukšana ir mūsu kā valsts neveiksmes apliecinājums. Tajā pašā laikā, kad runājam par diasporu, mēs runājam pirmām kārtām tieši par latviešiem. Pat ja runa ir par cilvēkiem, kuriem vecāki ir latvieši. Un nu padomā – patiesībā tas ir brīnišķīgi, ja diasporā cilvēki otrajā, trešajā paaudzē, pēc daudziem gadiem, identificē sevi kā latviešus. Mums ir bijuši gadījumi, kad cilvēks aizpilda anketu skaidrā latviešu valodā un ailē par tautību atbild white British [“baltādains brits”]. Šādā kontekstā tas, ka latviešu diaspora ir liela, ir arī liels spēks. Otrs aspekts ir vēsturiskais. Mūsdienu diasporas apmēra novērtējumi svārstās no 300 līdz 500 tūkstošiem. Tas, protams, ir daudz. Tomēr atcerēsimies, ka Pirmā pasaules kara gados Latvija zaudēja 37% iedzīvotāju. Jāpiezīmē, ka laika gaitā ir mainījusies attieksme pret aizbraukušajiem. Apmēram pirms gadiem desmit valdošais naratīvs bija, ka jācenšas maksimāli daudzus
10
“ Patiesībā tas ir brīnišķīgi, ja diasporā cilvēki otrajā, trešajā paaudzē, pēc daudziem
gadiem, identificē sevi kā latviešus
dabūt atpakaļ. Laika gaitā parādījās izpratne, ka mums nav jāmēģina par katru cenu aizbraukušos izplēst ārā no zemēm, kur viņi iesakņojušies. Pieļauju, ka izpratnes maiņu veicināja arī mūsu pētījumi, kuri rādīja –daudzi no aizbraukušajiem neplāno atgriezties. Šie cilvēki var būt piederīgi un noderīgi Latvijai, arī dzīvojot ārvalstīs.
Kā izskatās mūsu diaspora no, ja tā var teikt, strukturālā viedokļa? Es savulaik lasīju pētījumu par personāžiem, kuri dažādās Eiropas pilsētās mums mēģina pārdod visādus viltojumus. Izrādās, tas nav kaut kāds haoss. Daudzi no viņiem ir piederīgi pie Rietumāfrikas reģiona, jo īpaši Senegālas, sūfiju ordeņu, tā saukto tarikātu, ekosistēmas. Šis varbūt ir ļoti specifisks gadījums, tomēr nereti diasporas organizējas ap kaut ko. Tā var būt cīņa par patstāvību kā kurdiem, tā var būt politiskā opozīcija režīmam pašu vai senču dzimtenē kā irāņiem. Kā ir ar latviešiem ārvalstīs?
Ir ļoti dažādi. Pēc pēdējās ekonomiskās krīzes liela daļa aizbraucēju bija cilvēki ar salīdzinoši zemāku izglītību. To varēja saprast – Latvija patiešām ir viena no tām valstīm Eiropā, kur nevienlīdzības līmenis ir augsts. Ja tev ir labs darbs, tu vari Latvijā dzīvot diezgan labi, baudīt vides (dabas) kvalitāti. Ja tev trūkst ienākumu, tad dzīve ir grūta. Tiktāl skaidrs. Tomēr lieta tā, ka cilvēki pieņem lēmumu par braukšanu prom, ne tikai balstoties aktuālajā situācijā.
Šo lēmumu ietekmē arī ekspektācijas par nākotni. Un tad gadās, ka prombraukšanu apsver vai īsteno arī izglītoti, nodrošināti cilvēki. Es mēģinu pateikt, ka latviešu diasporu veido ļoti dažādi cilvēki. Pozitīvais ir tas, ka – ja salīdzina ar citām diasporām –daudzi iesaistās vietējās latviešu kopienās, organizācijās. Tātad ir šī vēlme vismaz palaikam būt kopā ar savējiem. Varbūt tāpēc, ka mēs esam maza tauta, vēlme palīdzēt savējiem diasporā ir liela. Cik saprotu, esi lasījis mūsu pētījumu par diasporas organizācijām – mēs tādas saskaitījām ap tūkstoti. Iedomājies, ir diasporas bibliotēka Ēģiptē. Izklausās eksotiski, bet acīmredzot cilvēkiem ir šī vēlme uzturēt kontaktus. Ja runājam par kopīgu ģeogrāfisku izcelsmi, tad zināmā mērā tas parādās arī mūsu diasporas gadījumā – ja kāds aizbrauc no konkrētas vietas Vidzemē, Kurzemē vai Latgalē, tad bieži vēlāk seko citi no šā ciema vai pagasta.
Izklausās gluži labi. Man likās, ka latviešu raksturs ir tik nejauks, ka nekādas solidaritātes ārvalstī nav.
Nu, ir daļēji problēma ar gados jauniem cilvēkiem, kurus šīs organizācijas mazāk interesē. Vēl nedrošāka ir situācija ar krievvalodīgajiem, kuri aizbraukuši no Latvijas. Jo īpaši ar trimdu saistītās organizācijās viņus tā īsti nepieņem. Starp citu, tas pats attiecas uz gadījumiem, kad latvieša vai latvietes dzīvesbiedre vai dzīvesbiedrs nav latvietis.
Kopumā Latvijā dzīvojošajiem ir nedaudz stereotipisks priekšstats par šīm diasporas organizācijām. Ko tur dara? Nu, sanāk kopā padziedāt, varbūt uzdejot, latviešu skoliņas bērniem. Tas viss arī ir, bet ne tikai. Piemēram, Berlīnē ir astronomijas klubiņš. Cilvēki satiekas un iet skatīties zvaigznes. Es zinu novusa spēles klubiņu, rokdarbnieku pulciņus, arī pulciņus, kur cilvēki sanāk kopā parunāt par politiku.
Tikām līdz politikai. Lai kāda būtu Latvijā dzīvojošo attieksme, lai cik ciešas vai vaļīgas būtu aizbraukušo saites ar Latviju, neviens, šķiet,
neapstrīd, ka diaspora ir, lietojot socioloģijas jēdzienu, politisks aktors. Vismaz tā ir citu diasporu, piemēram, turku diasporas Vācijā, gadījumā. Ir sajūta par šo aspektu? Citādi man vienīgi palikuši prātā izteikumi, ka diaspora Lielbritānijā un Īrijā ieveda Artusa Kaimiņa kompāniju iepriekšējā Saeimā.
Ir cilvēki, kuri ir ļoti aktīvi. It īpaši, ja runājam par trimdas aprindām ASV un Kanādā. Tostarp lobējot Latvijas intereses ASV. Tas ir bijis ļoti nozīmīgi. Mums apmēram pirms trim gadiem bija pētījums par diasporas Eiropā iesaisti Latvijas politiskajos procesos, bet mēs vēlamies to šogad turpināt. Proti, tolaik elektroniskās līdzdalības iespējas objektīvi bija nelielas, savukārt kopš tā laika tās ir strauji pieaugušas un turpinās pieaugt. Tāpēc te es saskatu lielas neizmantotas iespējas. Savukārt aizbraukušo politiskā aktivitāte jaunajās mītnes zemēs parasti samazinās. Tu tik labi neorientējies vietējos apstākļos, tev varbūt nav tik daudz paziņu. Īsi sakot, šīs lielās tautu staigāšanas blakusefekts ir arī pilsoniskās aktivitātes samazināšanās.
Es gan tā neteiktu. Jau pieminētie armēņi diasporā ne tikai būtiski ietekmē notiekošo Armēnijā, bet arī mītnes zemēs, piemēram, Francijā.
Jā, līdzīgi kā ukraiņi. Tomēr tā tas notiek, ja diasporu vieno kāda neatrisināta problēma. Piemēram, turki Vācijā vēlas dubultās pilsonības iespēju. Tomēr kopumā tendence ir samazināšanās virzienā. Atgriežoties pie diasporas iesaistes Latvijas politikā, es neredzu iemeslus, kādēļ tā nevarētu būt lielāka.
Politiķiem īsti nav ko teikt šiem vēlētājiem.
Bēdīgi, ja tā ir. Tomēr patiesībā ir tā, ka mēs varam kritizēt daudzas jomas Latvijā – izglītību, medicīnu –, bet diasporas jautājumu ziņā patiešām daudz ir darīts. Mēs pat varam uzskatīt sevi par paraugu citām valstīm šajā ziņā.
11
Tenūrprofesūra –ļoti jaudīgs instruments
2023. gada 18. decembrī LU Fizikas un astronomijas profesoru padomē par Latvijas Universitātes tenūrprofesoru fizikā ievēlēja kvantu fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu.
Kurš gan cits, ja ne cilvēks ar fiziķim raksturīgu precīzu domāšanu, var man paskaidrot, ko nozīmē “tenūrprofesors”.
Mēs ieejam zinātnes attīstības posmā, kurš arvien vairāk atbilst normālai akadēmiskajai karjerai, kādu to saprot attīstītajā pasaulē. Profesora tenūra ir akadēmiskās karjeras zenīts. Mūsu sistēmā šobrīd visvairāk pietrūkst – es pat neteiktu, ka šā “jumta”, lai gan burvīgi, ka tas ir parādījies – tas, ko latviešu valodā sauc par akadēmiskās karjeras ceļu. Vai, ja lietojam šo importēto “tenūra” jēdzienu, sauktu par “tenūrgaitu”. Kā tu kļūsti par līderi? Šis ir vissvarīgākais jautājums, lai akadēmiskajam darbam vispiemērotākie cilvēki sasniegtu zenītu, “jumtu” vai vienalga, kā to apzīmēsim. Visbiežāk pēc doktora grāda iegūšanas seko pēcdoktorantūra, pēc kuras seko pāreja uz vēl lielāku patstāvību. Gan idejisku – tev ir savs virziens, savas idejas –, gan to, ka tu esi apliecinājis, ka spēj šīs idejas īstenot.
Preses relīzē lasīju, ka esi izvēlēts “fizikas un astronomijas nozarē”. Vai tas nozīmē, ka tenūrprofesora titula piešķiršana ir ne tikai tavu personīgo nopelnu atzīšana, bet arī signāls, ka augstskola atzīst šo nozari par svarīgu?
Gan – gan. Jā, šis instruments ļauj Latvijas Universitātei pateikt: mēs esam vieta, kur ir apstākļi konkrētās jomas labai attīstībai. Jācer, ka arī valsts nekavēsies ar tenūrgaitas regulējuma izstrādi...
Tenūrprofesori ir, bet tenūrgaitas regulējuma nav?
Jā. Tāpēc man sāp sirds par tiem profesoriem, kuri, ja tā var teikt, stāv aiz mums, aiz tenūrprofesoriem. Atgriežoties pie tava jautājuma, tenūrprofesūra ir dārgs, bet arī ļoti jaudīgs instruments, lai konkrētā augstskola virzītos izvēlētajā virzienā. Šajā virzībā, protams, ir jālīdzsvaro vēlmes un tas, kur jau ir iestrādnes. No šā viedokļa raugoties, tenūrprofesūras
“ Mēs ieejam zinātnes attīstības posmā,
kurš arvien vairāk atbilst normālai akadēmiskajai karjerai, kādu to saprot attīstītajā pasaulē
pirmais uzsaukums balstījās uz to, kur Latvijas Universitātē šī izcilība jau ir.
To es neapšaubu, tomēr man vienalga ir jautājums, kāpēc tieši šīs zinātņu nozares, jo tad neviļus jāsecina, ka citās izcilības tā īsti nav, un tas, manuprāt, vienkārši neatbilst patiesībai.
Es aprakstu ideālo modeli. Proti, skaidrs, ka diskusijas būtu jāsāk laikus, bet mūsu gadījumā tā bija reaktīva rīcība, lai nenokavētu tenūras sistēmai pieejamos līdzekļus. Ideālajā modelī mums būtu arī vairāk jārunā ar mūsu pētniekiem diasporā, kuri ir jau parādījuši savu jaudu.
Vēlreiz. Neatkarīgi no tā, ko es personīgi domāju par tā sauktajām digitālajām humanitārajām zinātnēm (digital humanities), tas jau krietnu laiku pasaulē tiek uzskatīts par ļoti perspektīvu virzienu. Apstiprināto tenūrprofesūru skaitā humanitārajās un sociālajās zinātnēs es šo virzienu neredzu. Vēl plānotas, kā lasu relīzēs, ir tenūras bioloģijā un izglītības zinātnē. Tātad pieminētā virziena nebūs, tāpat kā, piemēram, materiālzinātnes.
Ja runājam par nepieciešamo finansējumu, tāds bija astoņām tenūrprofesūrām, šobrīd ir sešas,
12
“ Ir nozares, kurās iegājies, ka pētniecība ir nodalīta, pat fiziskā izpratnē, no studiju virziena
jo bioloģijā un izglītības zinātnē konkurss pagājušajā gadā beidzās bez rezultāta. Tomēr es sapratu arī tavu jautājumu. Viena no stiprajām Latvijas Universitātes pusēm patiešām ir mūsu plašais akadēmiskais spektrs. Tajā pašā laikā ir nozares, kurās ir tādas strukturālās problēmas, kādas neviena tenūrprofesūra per se neatrisinās. Viena no šādām problēmām – kā veidot attiecības starp studiju virzienu un pētniecības virzienu. Ir nozares, kurās iegājies, ka pētniecība ir nodalīta, pat fiziskā izpratnē, no studiju virziena. Tādējādi ir pārrāvums starp kolēģiem, uz kuriem gulstas studiju virziena radītā slodze, un kolēģiem, kuri savukārt nodarbojas ar dažādiem pētniecības projektiem, un arī te, protams, ir sava garoziņa. Iepriekš minētais gan nenozīmē, ka – atkārtošos – arī pats tenūrprofesūru izvēles process nebūtu jāuzlabo.
Tu vairākas reizes jau esi lietojis jēdzienu “patstāvība”. Ko tas konkrēti nozīmē?
Kopā ar doktorantiem nesen biju Berlīnē, un vietējais tenūrprofesors doktorantei jautāja: kurš noformulēja tava darba uzdevumu, risināmo problēmu? Zinātniskais vadītājs. Patstāvība nozīmē, ka tu pats vari izvirzīt tēmu, veidot ar to saistītus projektus.
Es merkantili iedomājos, ka ir runa par materiālu patstāvību, neatkarību, piemēram, no projektu naudām.
Jā, arī šis stress mazinās. Ja runājam par manu akadēmisko dzīvi, tad
LU tenūrprofesors fizikā kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs
pāreja tenūrprofesora statusā ļauj kādā manā projektā nemaksāt man pašam, un tas savukārt dod iespēju paplašināt projekta komandu. Pareizi ir, ka tu raksti projektu nevis sev, lai nodrošinātu iztikšanu, bet lai ap tevi plauktu zinātne. Un, protams, vispār ir daudz vieglāk rakstīt projektus, ja tev nav par katru cenu šis projekts jādabū.
Tenūrprofesūras termiņš ir seši gadi. Jautājums – pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts, vai konkrētais personāžs ir bijis tenūrprofesūras vērts?
Kopējie mērķi ir izvirzīti ļoti ambiciozi, bet, neslēpšu, pagaidām pilnīgi skaidras atbildes uz tavu jautājumu nav. Man šķiet, ka seši gadi ir pietiekams laiks, lai panāktu reālu attīstību, bet, protams, bažas rada mūsu valstī iesakņojusies tradīcija visu kontrolēt un uzraudzīt. Proti, ambiciozi mērķi kvantu fizikas tenūrai un ambiciozi mērķi latviešu valodniecībai objektīvi atšķirsies. Tāpēc pareizi būtu, ka tiek noformulēti vispārēji kritēriji, kuri pēc tam tiek salāgoti ar konkrētā pretendenta virzienu.
“ Pareizi ir, ka tu raksti projektu nevis sev, lai nodrošinātu iztikšanu, bet lai ap tevi plauktu zinātne
Vai nav risks, ka no tenūrprofesoriem sagaidīs pārāk daudz, jo, raugi, atalgojums jums labs, jūs taču esat izcilības, tad nu risiniet arī vēl šo un šo, piemēram, birokrātiska rakstura jautājumus. Jo jūs taču esat tenūrprofesori!
Respektīvi, tu vēlies, lai “jums” atrisina arī siltumapgādes problēmas? Pusdienas pagatavo? Tam gan mums būs stingri jāturas pretī, jo manā skatījumā tenūrprofesora primārais uzdevums ir veidot drošu telpu, kur spējīgi cilvēki strādā ar izaicinošām idejām.
13
2023. gada 11. decembrī Latvijas Universitātes Medicīnas un veselības zinātņu profesoru padome par tenūrprofesori precīzijas medicīnā un medicīnas bāzes zinātnēs ievēlēja LU Medicīnas fakultātes profesori Unu Riekstiņu.
14
Daba ir tāda, kāda tā ir, un mēs mēģinām pielāgoties
Man ir radies priekšstats par nebeidzamu skriešanos starp zinātni un – nezinu, kā pareizi teikt – evolūciju. Mēs visu laiku izgudrojam jaunus medikamentus, bet pēc kāda brīža to noderīgums mazinās. Turklāt ne tikai daudz piesauktās rezistences dēļ, bet arī tāpēc, ka daba tā ir iekārtota vispār.
Jā, tā ir skriešanās ar laiku tādā izpratnē, ka mēs rīkojamies ar tām zināšanām par procesiem, kādas mums ir konkrētajā brīdī. Tātad konkrētajā laika nogrieznī mēs pieņemam, ka process notiek tā un ka mēs to varam ietekmēt noteiktā veidā. Mēs esam priecīgi, bet pēc kāda laika saprotam, ka konkrētās zāles der, piemēram, tikai pusei cilvēku. Citiem neder. Tātad mēs līdz galam kaut ko nezinām vai nu par konkrēto slimību, vai par zālēm. Mēs dodamies atpakaļ uz laboratoriju un atkal pētām, ņemot talkā jaunus, modernus līdzekļus, kuri starplaikā radušies. Piemēram, jaudīgākus mikroskopus. Īsi sakot, neko bezcerīgu es te neredzu.
Skaidrs. Vienkārši man liekas, ka ir kaut kādas likumsakarības, kuras nevar pārlauzt. Piemēram, ja daba –lai ko mēs ar šo vārdu saprotam – ir iekārtojusi tā, ka vispār cilvēki tik ilgi nedzīvo kā mūsdienās, tad tā tas ir. Un – mēs iegūstam virkni problēmu, kuras lielā mērā saistītas tieši ar vecumu, kaut izstiepies.
Daba ir iekārtojusi tā, ka mūsu galvenais uzdevums ir dzīvot un vairoties. Pēc tam kad pēcnācēji ir radīti,
no dabas viedokļa mēs vairs neesam vajadzīgi. Un tad sākas ļaundabīgie audzēji...
Es par to arī runāju.
Es šo situāciju neuztveru tā, ka daba sper, tēlaini izsakoties, pretsoli. Es to uztveru kā vienu veselumu un mijiedarbību. Mēs uzspiežam vienā vietā, mums atspiež atpakaļ citur. Mēs nonākam jaunos apstākļos un domājam, ko mēs šajos jaunajos apstākļos varam izdarīt. Daba ir tāda, kāda tā ir, un mēs mēģinām pielāgoties. Atrast labāko veidu sadzīvošanai, izdzīvošanai.
Ko farmācijā un medicīnā kopumā nozīmē tā sauktais mākslīgais intelekts?
Es to vērtēju kā noderīgu rīku. Piemēram, tu vari saprogrammēt algoritmu, lai tev atrod konkrēta veida molekulas. Ir uzkrāta informācija, ka proteīnam šūnā ir noteikta forma, un proteīnam ir tāda “kabata”, kurā noteikta veida molekula var iederēties. Mēs iedodam parametrus, un mākslīgais intelekts lieliski tiek galā ar piemeklēšanu. Tiesa, pēc tam tie atkal esam mēs, cilvēki, kuri pārbauda, vai atrastais variants darbosies
“ Pēc tam kad pēcnācēji ir radīti, no dabas viedokļa mēs vairs neesam vajadzīgi
“ Zinātnē vienmēr ir jāņem talkā vairākas metodes, uz jautājumu ir jāsaņem
vairākas atbildes
arī praksē. Īsi sakot, var pie viena un tā paša nonākt pa dažādiem ceļiem. Ilgi, grūti un dārgi eksperimentējot vai arī ņemot palīgā mākslīgo intelektu.
Un tas viss jau notiek praksē?
Es varu stāstīt, kā es to redzu. Kā studente es pētīju monoklonālās antivielas. Tagad uz tām jau balstās daudzas zāles, manu studiju laikā tās vēl bija laboratorijas stadijā. Es skaidroju vienkāršoti, protams. Lai uz vīrusa atrastu iespējamos rajonus, kur antiviela varētu potenciāli piesaistīties, mums jau toreiz – 1995.–1997. gadā – bija salīdzinoši mazas programmas, kuras rēķināja šos rajonus. Kopš tā laika programmas ir kļuvušas vēl gudrākas. Ir datubāzes, kuru pamatā ir citu cilvēku izpētītais. Var salikt kopā, izrēķināt ātrāk.
Kurš atbild par rezultātu?
Ja runa ir par jaunām zālēm, te nekā sarežģīta nav, jo algoritma izrēķināto pārbauda pētnieks. Galu galā izrēķinātais tiek vienalga pārbaudīts bioloģiskās sistēmās. Zinātnē vienmēr ir jāņem talkā vairākas metodes, uz jautājumu ir jāsaņem vairākas
15
atbildes. Turklāt neaizmirsīsim, ka papildus pētnieka ētikai un labas prakses nosacījumiem ir arī regulācija. Eksperti saka, ka pasaulē visvairāk regulētas ir trīs nozares – militārā, ar kosmosu saistītā un farmācija.
Runājot par izpētes procesu, mani interesē, kā izveidojas situācijas, kad konkrētas aktīvās vielas, kuras lietotas vienas problēmas risināšanā, pēc desmit, divdesmit gadiem izrādās derīgas arī citai problēmai? Tēlaini izsakoties, kaut kas stāv uz plaukta, un tad kāds pienāk un...
Ir gadījumi, kad industrija mērķtiecīgi meklē šos jaunos risinājumus. Piemēram, atklāj šūnās signālceļu un sāk “celt augšā” – kādām slimībām šis signālceļš ir svarīgs? Jautājums faktiski ir par drug repurposing, jau esošo zāļu izpēte citiem nolūkiem, un tas pēdējos gados tiešām ir ļoti nozīmīgs virziens. Protams, gadās arī tā, ka pētnieku grupā kādam, kā saka, “piešķiļas”, ka varētu pamēģināt vēlreiz citam mērķim. Vispār te nekā noslēpumaina nav, jo, kā jau minēju sarunas sākumā, jebkurā laika posmā mēs darbojamies ar tām zināšanām, kādas tobrīd mums ir. Zināšanas paplašinās, parādās arī jaunas versijas par pielietojumu.
Ir zināmo aktīvo vielu tā sauktās bibliotēkas. Vai tie onkuļi un tantes, kuri klaiņo, piemēram, pa Amazones džungļiem, rakņājas tur augsnē, rauj lapas – es te blēņojos aprakstā –, meklē jaunas aktīvās vielas mērķtiecīgi?
“ Augsnē ir ļoti daudz baktēriju, kuras neviens nekad nav raksturojis, jo nav izdevies tās kultivēt
Mērķtiecīgi. Zāles nāk no augu valsts produktiem. Vēsturiski aspirīns nāk no vītola mizas. Ir aktīvo vielu skrīnings – no augiem ņem aktīvās vielas, skrīninga protokoli mūsdienās ir automatizēti. Tā ir mērķtiecīga sijāšana, lai atrastu zelta graudiņus.
Ar cik šādiem zelta graudiņiem mēs vēl varam rēķināties? Proti, ir modeļi, kuri saka, ka cilvēce joprojām pazīst tikai daļu no augu sugām vispār.
Proporcionāli nepateikšu, bet skaidrs, ka mēs esam izpētījuši mazu daļu. Šajā kontekstā problēma ir arī tā, ka mēs varam pētīt tikai to, ko mēs varam izolēt laboratorijā, pavairot laboratorijā. Augsnē ir ļoti daudz baktēriju, kuras neviens nekad nav raksturojis, jo nav izdevies tās kultivēt laboratorijas apstākļos. Par laimi, pētnieku rīcībā ir jaunas sekvencēšanas iespējas, kad pētnieks paņem augsnes paraugu, izdala genomisko informāciju un tad ar datubāzes palīdzību izskaitļo, kādi potenciālie mikroorganismi tur varētu būt.
Parunāsim vēl par zālēm precīzijas vai personalizētās medicīnas kontekstā. Esmu lasījis, ka ilgstoši jaunas zāles testētas lielākoties starp vīriešiem. Principā ar cēlu pamatojumu – pasaudzēt sievietes. Tomēr ir gadījumi, kad šīs zāles sievietēm īsti neder. Tātad jautājums ir: cik lielā mērā mūsdienās, testējot jaunas zāles, tiek ņemta vērā cilvēku populācijas daudzveidība un mainīgums vides ietekmē?
Atgādināšu, ka klīniskajos pētījumos ir vairākas pakāpes. Pirmajā pārbauda, vai potenciālās zāles ir drošas, un te ir zināma loģika izmantot gados jaunus, veselīgus cilvēkus. Otrajā pakāpē, kad pēta efektivitāti, tiek iesaistīti jau konkrētās slimības skartie indivīdi. Respektīvi, tad testēšanas grupa tiek veidota maksimāli plaša, randomizēta. Tomēr pēdējā laikā vienalga diezgan bieži izskan, ka real world data, reālās pasaules dati, nesakrīt ar klīniskajos pētījumos
iegūtajiem. Tam varētu būt vairāki iemesli. Klīniskajos pētījumos indivīdi ir viegli apsekojami – viņi, ja tā var teikt, parakstās uz to, ka apmaiņā pret veselības uzraudzību viņi regulāri pārbaudās. Reālajā pasaulē cilvēkam izraksta zāles, un ... pirms dažiem gadiem bija informācija, ka 25% no receptēm paliek neizņemtas. Vai vēl biežāk – vienā dienā zāles iedzēru, otrā – aizmirsu. Īsi sakot, šī ir problēma, ko pētnieki, industrija un uzraugošās institūcijas labi apzinās un meklē risinājumus. Man gan jāsaka, ka es esmu pirmsklīniskā posma pētniece. Mēs strādājam, piemēram, ar salīdzinošu jaunu instrumentu –“orgāni uz čipa”.
“Orgāni uz čipa”, “šūnu pārprogrammēšana” – vai jāsecina, ka pētnieki ir atminējuši dzīvības noslēpumu?
Nē.
Tātad jūs vēl neesat Dieva vietā?
Ja kaut ko pārprogrammē, tad acīmredzot saprot, kā tā funkcionē, vai tad nav tā?
Mēs izmantojam to, ko vispirms atklāja Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks. DNS dubultspirāle. Pēc tam Šinja Jamanaka – četri faktori, kas nepieciešami, lai noturētu cilmes šūnas embrija stadijā. Šīs zināšanas mēs izmantojam, lai pieauguša cilvēka šūnu padarītu līdzīgu embrija šūnai.
Tātad no ex nihilo dzīvību radīt vēl nemākat?
Nē. Turklāt es esmu ļoti likumpaklausīgs cilvēks un ievēroju ētiskos regulējumus. Piemēram, lai izmantotu kāda cilvēka šūnas, ir jāsaņem šā cilvēka rakstiska piekrišana tam. Īsi sakot, mēs runājam tikai par vienu rīku, kuru var izmantot, – pieauguša cilvēka šūna laboratorijā divu nedēļu laikā būs pagalam –, lai šī šūna, ja tā var teikt, dzīvotu mūžīgi. Turklāt, pieliekot nepieciešamos augšanas faktorus, es varu iegūt, piemēram, muskuļa šūnu. Lai pētītu slimību,
apstākļos 16
laboratorijas
kas saistās ar muskuļa vājumu. Pēc tam es varu likt klāt aktīvās vielas un skatīties, vai šis vājums pāriet vai nepāriet. Es nedomāju tādā plāksnē, kādā bija jautājums. Varbūt ir cilvēki, kurus nodarbina dzīvības rašanās, bet viņi vienalga nespēlē Dievu. Piemēram, apaugļošana in vitro –manuprāt, tas ir ļoti svētīgs darbs, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar bērnu radīšanu, tomēr tā nav Dieva spēlēšana.
Es negribēju nevienu aizskart.
Es saprotu, bet man šie jautājumi pašai ir ļoti svarīgi. Es daudz domāju par to, cik daudz mēs varam izpētīt un izprast.
Un kāds ir viedoklis?
Es esmu pieticīga. Es gribu izzināt dažus jautājumus, priecājos, ja man tas izdodas. Tomēr kopumā pieļauju, ka pasaule nav pilnībā izzināma, bet es par to nestresoju (smejas). Es pieņemu neizbēgamos ierobežojumus, kādi ir man kā jebkuram cilvēkam.
Es saprotu, ka cilvēka organisms funkcionē atbilstoši noteiktām likumsakarībām. Universālām. Savukārt personālā medicīna man it kā vēsta, ka šajās likumsakarībās tomēr ir atšķirības. Vai varat man paskaidrot, kā tas iespējams?
Kāpēc cilvēki bieži vakaros fotografē saulrietu? Jo katru vakaru tas ir citādāks. Lai gan mēs zinām, ka vispār saule riet ik vakaru, turklāt atbilstoši vienai un tai pašai likumsakarībai. Izskatās, ka nepārliecināju (nopūšas)... Labi. Bioloģiskie modeļi nav “uzbūvēti” ar pulksteņa precizitāti. Gēna izpausmes variē. Ja iedēsta divas sēkliņas, vienu noliek saulē, otru ēnā, pirmā uzdīgs, otra varbūt neuzdīgs vispār. Tā ir gēna mijiedarbība ar vidi. Tāpat jāpatur prātā, ka iedzimtība ir atšķirīga. Mēs viens no otra atšķiramies, tēlaini izsakoties, par 0,0001 procentu, tomēr tie procenti ir pietiekami nozīmīgi, lai mums, teiksim, būtu atšķirīga acu krāsa, matu tonis, augums.
“ Vajag ik pa laikam ļauties imūnsistēmas treniņam – braukt ar laivu pa upi, nakšņot teltī pļavā
Paturpinām tēmu par modeļiem un vidi. Imunitāte. Ir kaut kādu universāli imunitātes mehānismi. Tomēr skaidrs, ka vide, kurā dzīvojam mēs, atšķiras no vides, kurā dzīvoja cilvēks, piemēram, 19. gadsimta sākumā. Vai tas nozīmē, ka atšķiras arī mūsu imunitātes mehānismi?
Mēs esam aprīkoti ar šo brīnišķīgo šūnu, audu, orgānu sistēmu, kas nodrošina mūsu – izteikšos smalki – ģenētisko integritāti. Tā domāta, lai mūsu organismos neiekļūst kādi sveši DNS gabaliņi. Ko dara baktērijas un vīrusi? Ienāk ar savu mums svešo ģenētisko identitāti un grib mūs kolonizēt. Tātad universālais mehānisms ir. Gan mums, gan 19. gadsimta sākuma cilvēkā. Tomēr var atšķirties vīrusi un baktērijas. Proti, problēmas var rasties, ja parādās kaut kas pilnīgi jauns un nezināms, kā tas bija kovida gadījumā. Tad notiek organisma, ja tā drīkst teikt, iepazīšanās ar šo jaunumu, kas izpaužas kā izslimošana. Savukārt te daudz atkarīgs no tā, kāds ģenētiskais kāršu komplekts konkrētajam cilvēkam iedalīts – tiks organisms galā vai netiks?
Ir viedoklis, ka imunitāti pasliktina tas, ka mēs dzīvojam sterilākā vidē nekā mūsu senči.
Jā, ir viedoklis, ka, piemēram, dažādu alerģiju izplatīšanās ir saistīta ar to, ka imūnsistēmai vairs nav pierasto “objektu”, kuriem uzbrukt. Es vienkāršoti izklāstu, protams. Es teiktu tā – daļēji tā varētu būt. Diezgan sen bija pētījums, kurā salīdzināja bērnus, kuriem bijusi saskarsme ar liellopiem, un
pilsētā uzaugušiem bērniem. Pirmajai grupai ir bijusi saskarsme ar daudzveidīgāku mikrofloru, tāpēc imūnsistēma ir uztrenētāka. Tā teikt, vajag ik pa laikam ļauties imūnsistēmas treniņam – braukt ar laivu pa upi, nakšņot teltī pļavā! Cits treniņa veids ir vakcinācija, bet jāuzsver, ka šie veidi nav objektīvi salīdzināmi kā labāki vai sliktāki. Kopumā jāsaprot, ka mūsu imūnsistēma, mūsu attiecības ar vidi ietekmē tas, ka parādās jauni kairinātāji. Pavisam vienkārši – jauni, iepriekš nebijuši ķīmiskie savienojumi. Jauni materiāli. Imūnsistēmai jāmācās pielāgoties – te nav nekā šausmīga. Tāpat es neteiktu, ka, lūk, agrāk gan cilvēki bija veselīgāki un laiki labāki. Epidēmijas ir bijušas visos laikos.
Savu ziņkārību esmu apmierinājis. Nu kārtības labad jāpajautā, ko nozīmē tenūrprofesūra? Vairāk naudas?
Es to saprotu tā: Latvijas Universitāte ir izvēlējusies attīstīt personalizētās medicīnas virzienu. Tiek izsludināts konkurss, lai nāk un piesakās cilvēks, kurš šo virzienu attīstīs. Man ir iestrādes šajā virzienā, es vēlos tās attīstīt un šādi dot arī savu ieguldījumu Universitātes attīstībā.
Man personīgi personalizētās medicīnas kontekstā nedaudz satrauc šā virziena izmaksas. Vai tas nevar radīt situāciju, ka viens cilvēks var atļauties personalizēto medicīnu, bet cits nevar?
Var radīt. Es zinu, ka Eiropas Savienībā par šīm problēmām diskutē, cenšoties formulēt, ka personalizētā medicīna ir pieejama ikvienam dalībvalstu pilsonim. Protams, paliek jautājums, kā to finansēt, turklāt atšķirības ir ne tik daudz starp indivīdiem, cik dalībvalstīm. Ir turīgākas dalībvalstis, kuras var atļauties personalizēto medicīnu saviem pilsoņiem, un ir trūcīgākas. Cik es saprotu, otrajai grupai ir dotas tiesības pašām veidot savas ekspertu grupas un pašām izdomāt savus modeļus.
17
Filozofija –sagriezt pasauli kājām gaisā un iemācīties distances noturēšanu
2023. gada 12. decembrī LU Filozofijas, ētikas un reliģijas profesoru padomē par Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā ievēlēja profesoru Raivi Bičevski.
Kopumā mans jautājums ir par to, ko vispār nozīmē “mācīt filozofiju”. Tomēr es izvērsīšu. Ir disciplīnas, kurās izmaiņas notiek strauji. Piemēram, mikrobioloģija. Vai pat paleontoloģija. Uzraksti mācību grāmatu, drīz vien jāraksta jauna. Un tad tu skaties uz filozofiju, uz autoriem, un rodas iespaids, ka pēc Mišela Fuko laikiem nekā īsti jauna nav. Ko nozīmē “jaunlaiku filozofija”? Joprojām Frankfurtes skola?
Labs jautājums. Lai gan piebildīšu, ka tava pieminētā Frankfurtes skola rauj vaļā joprojām. Varētu atbildēt tā, ka filozofija vispār, kopš tā ir kaut kāda veida saskarē ar sabiedrībām – sākot no Senās Grieķijas –, vienmēr ir bijusi būtiskas novilcināšanas prakse. Varbūt rotaļīgākā formā, tā tas turpinās, manuprāt, arī mūsdienās. Varam formulēt citādi. Lai gan starp sabiedrību un filozofiem vienmēr ir bijusi plaisa, pārrāvums, tomēr sabiedrības, kurās filozofija ir bijusi klātesoša, ir atšķīrušās no tām, kurās tās nebija. Runa ir par sabiedrības pašrefleksijas formām – tādu ir daudz un dažādas –bez kurām nerodas jēdzieni. Filozofija ir pašrefleksijas forma, kura
rada jēdzienus. Un tikai jēdzienu gaismā mēs varam mēģināt saskatīt, iegūt skatu uz daudzslāņainiem, sarežģītiem, ilglaicīgiem procesiem. Filozofija ir, jā, varbūt abstrakta, tomēr sarežģītus procesus aptveroša sabiedrības refleksija pašai par sevi.
Jautājuma zemteksts – vienkāršoti un nedaudz agresīvi formulējot –ir tāds, ka man radies iespaids, ka filozofija kļūst par tekstu komentēšanu. Par filozofijas vēsturi. Es, piemēram, nesen lasīju tekstu, kura autors interpretē Džordžo Agambena tekstu, kurā Agambens savukārt interpretē Simonas Veilas tekstu. Nekā jauna nav ko teikt?
(Smejas.) Tā ir bijis vienmēr. Ja tu paskaties hellēnisma laiku, Plotīns komentē Platona, savukārt Prokls komentē Plotīnu. No šā viedokļa raugoties, mēs nedzīvojam kaut kādā īpaši epigoniskā laikmetā. Tā ir normāla filozofu iekšējo diskusiju, prāta asināšanas prakse, tikai to nevajadzētu uztvert kā visu filozofiju. Šādā kontekstā atgriežos pie tava jautājuma: vai tad tomēr šobrīd ir kaut kas jauns filozofijā?
Es nu pārmetos frontes otrā pusē ar kašķīgu: ko nozīmē “jauns” filozofijā?
Arnis Rītups savulaik teica, un neba viņš to no pirksta izzīda, ka Eiropas domas vēsturē vispār ir bijuši tikai trīs četri patiešām būtiski pavērsieni, pārējais – komentāri. Tomēr, ja atgriežamies pie mūsdienām – tikai nesākam tagad diskusiju par to, kas ir “mūsdienas” –, 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Žans Fransuā Liotārs un vēl citi teica, ka “lielie stāsti” ir beigušies, ka filozofijas iekšējā attīstība arī ved uz to, ka mēs vairs nepretendējam uz šiem “lielajiem stāstiem”, lielajiem jēdzieniem. Tomēr kopš divtūkstošo gadu sākuma tā vairs neizskatās. Filozofi atkal grib stāstīt “lielos stāstus”, un šādā kontekstā jēdzienu jaunrade ir vajadzīga. Tavas jau pieminētās Frankfurtes skolas trešā paaudze – kaut vai Hartmuts Roza. No vienas puses, viņi turpina atsaukties uz jēdzieniem, kuri zināmi vēl kopš vācu klasiskā ideālisma laikiem, bet, no otras puses, radošuma epicentrs tur ir. Rozas “rezonanses” ar pasauli jēdziens, piemēram – īsi sakot, nav tā, ka galīgi neinteresanti.
Ir filologi un tulkotāji, kuri saka, ka vispār izcilus tekstus – pat ja to izvēle ir voluntāra – der ik pēc noteikta laika tulkot vēlreiz.
18
Ir skaidrs, ka Dantes “Dievišķās komēdijas” Jēkaba Māsēna tulkojums 1921. gadā un Valda Bisenieka tulkojums 2000. gadā būs atšķirīgi kaut vai latviešu valodas attīstības iespaidā. Varbūt ar filozofu tekstiem – Aristoteļa vai Hēgeļa – ir līdzīgi tādā ziņā, ka ir vērts palaikam tos interpretēt “no jauna”? Vai arī tā mēs netiktu pie “jaunā”, ko es pieprasīju sarunas sākumā?
Viens aspekts ir tāds, ka teksti nekad nav tikai teksti. Tie ir milzīga recepcijas vēsture. Neviena grāmata nav tas, kas ir starp vākiem. Tā ir laika gaitā izstiepts dīvains veidojums, kultūras prakšu apkopojums. Šādi raugoties, mēģinājumi ar “svaigām acīm” vēlreiz lasīt lielos autorus šķiet saprotami.
Tiesa, te risks ir tāds, ka tāpēc pietrūkst laika lasīt tos autorus, kurus mēs neesam atzinuši par “lieliem”. Lai gan tie dažkārt ir ne mazāk interesanti un būtiski.
Vajag lasīt arī šos, jo tie palīdz labāk saprast “lielos”. Tomēr es palieku pie tēzes, ka, lai kāda vēstures mutuļošana notiek, galu galā no tās iznirst jēdzieni, kuros kondensējas konkrētā laikmeta būtība. Jēdzieni, caur kuriem laikmets sevi atklāj.
Vēstures zinātnē dažkārt ir diskusijas par to, vai un kādai ir jābūt laika distancei starp autoru un pētāmo tēmu. Filozofijas gadījumā jautāšu citādi: vai var lietot jēdzienu “aktuāls”? Tu vari filozofēt, piemēram, par kovidu? Vai arī tas bija pārāk nesen?
Agambens kaut ko mēģināja, tomēr baigi daudz citu pie horizonta nebija. Es teiktu, ka šī ir modernā –kopš Franču revolūcijas – situācija, un tā ir specifiska. Proti, atgriežas tādas tēmas kā cilvēka un dabas attiecības, tehnika. Ja tu paskaties 19. gadsimta vidu, tu jau tad redzēsi “dzīves reformas” kustību Vācija (Lebensreform), kas aicina atteikties no konserviem, runā par sauļošanās noderīgumu. Nākamais šādu kustību uzvilnījums ir pirms Pirmā pasaules
LU tenūrprofesors sociālajā filozofijā Raivis Bičevskis
kara. Mēs it kā netiekam uz priekšu, un tas varbūt nozīmē, ka laikmets netiek līdz sevis aptveršanai.
Vai tam, ko tu stāsti, ir kaut kāda saistība ar to, ka tu diezgan daudz raksti par vēstures tēmām? Piemēram, es esmu lasījis tavus tekstus par Herdera institūtu starpkaru Latvijā.
Kad es šā gadsimta sākumā mācījos Minsterē, tur vēl bija atsauces no tā sauktās Minsteres skolas vai, kā citkārt saka, Joahima Ritera skolas. Un, vienkāršoti izsakoties, šīs skolas uzstādījums bija, ka nekur jau bez vēsturiskā materiāli neliksies. Ja mēs
“ Mēs it kā netiekam uz priekšu, un tas varbūt nozīmē, ka laikmets netiek līdz sevis aptveršanai
vēsturi uztveram nopietni, tad visiem dieviem kaut kad ir jāmirst. Nav tā, ka viss atkārtojas milzīgā ciklā. Savukārt, lai to saprastu, ir skrupulozi jāpaskatās uz šo posmu kopš Franču revolūcijas.
Turpinot provokācijas – man ir iespaids, ka filozofija jau krietnu laiku ir sašaurinājusi sev tēmu loku, pārliecīgu uzmanību veltot tēmām, kuras mēs pavirši varētu apzīmēt kā politiskas. Ņemam jēdzienus “pilsonis”, “valsts”, “indivīds”, “vara”, un tad nu kurš no kura gala metas klāt. Vieni jūtas Karla Šmita mantinieki, citi, nezinu, jau pieminētā Fuko sekotāji, un tik maļam. Kur palikusi tāda “lieta” kā, piemēram, metafizika?
Aprakstam var piekrist. Hēgelim metafizika ir filozofijas centrs, bet viņš arī to gribēja savienot ar politisko, ar nācijas jēdzienu, piemēram. Tomēr man šķiet, ka filozofijas augstums ir tajā ziņā, ka nekur šī metafizika nepazūd, jo, piemēram, ja tu runā par realitātes un cilvēka attiecībām, tad tev
19
neizbēgami ir arī jāpasaka, ko tu domā par šiem jēdzieniem. Filozofam ir goda un cieņas lieta – būt vismaz kaimiņos metafizikai.
Varbūt sava loma ir bijusi laikmeta diktētam kontekstam. Otrais pasaules karš, totalitārisms – filozofi metas apsmadzeņot šo pieredzi, radot politiski sociālo tēmu dominēšanu.
Es varētu tev atgādināt citu laikmetu, 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu. Zinātne, ja tā drīkst teikt, ir saražojusi bezgala daudz jaunu atklājumu, savukārt filozofi saka – bāc, mēs tik ātri nevaram no tā visa radīt metafiziku. Un tad parādās diletanti – piemēram, ha, Nobela prēmijas laureāts, Vilhelms Ostvalds ar viņa “enerģētisma” teoriju.
Runājot par diletantiem – kas, no akadēmiskā viedokļa raugoties, ir filozofs? Piemēram, pēdējo gadu laikā dikti modīgs autors ir Valters Benjamins. Kas viņš ir?
Es atbildēšu tā: filozofi nevar būt cilvēki, kuri darbojas pavisam citās jomās, vai tā būtu fizika vai literatūrzinātne kā Benjamina gadījumā. Bet! Viņi var filozofiju panākt un tad sākt domāt kā filozofi. Karls Jasperss bija psihiatrs, kurš pievērsās filozofijai. Manā skatījumā kritērijs ir tas, vai šis cilvēks piedāvā oriģinālus jēdzienus.
Mans jautājums bija saistīts arī jēdziena “filozofija” lietošanu nevietā. Esmu redzējis grāmatas “Filozofija seriālā “Simpsoni””, “Filozofija filmā “Matrix””. Atzīšos, esmu pat lasījis “Cuteness philosophy”. Un tās visas ir “filozofijas”!
(Smejas.) Nu, interesants teksts nav tas pats, kas filozofija. “Interesanti” nav tas pats, kas nobīde domas struktūrā, kas ļauj paskatīties uz kaut ko no pavisam cita skatapunkta. Bet interesanti rakstīt arī vajag!
Kā tu izturies pret jēdzienu “public intellectual” – “publisks intelektuālis”? Latvijā mums tas mazāk sastopams, savukārt ASV,
“ Laikam tomēr taisnība bija
Novālisam, kurš rakstīja – kur nav dievu, tur ir spoki
Francijā un citviet tas ir ļoti izplatīts. Respektīvi, cilvēks neapgalvo, ka viņš vai viņa ir filozofs vai vēsturnieks, bet kaut kā jūtas tiesīgs izteikties par “sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem”.
Jo īpaši interneta pirmsākumos bieži izskanēja, ka informācijas pieejamība, tās pārbagātība veicinās pašrefleksiju sabiedrībā kopumā, padarīs sabiedrību intelektuālāku. Laika gaitā, protams, mēs saskaramies ar to, ka informācijas pārbagātība rada arī problēmas. Savukārt publiskie intelektuāļi parādās kā reakcija uz pieprasījumu sabiedrībā kaut kā tomēr orientēties šajos informācijas plūdos. Problēma ir tā, ka publiskie intelektuāļi nereti sāk runāt arī dīvainas lietas. Piemēram, Juvals Harari.
Esmu lasījis vēsturnieku iznīcinošus viedokļus par viņa tekstiem. Man pašam prātā nāk valodnieks Noams Čomskis, kurš par katru cenu grib izteikties arī par ģeopolitiku.
Laikam tomēr taisnība bija Novālisam, kurš rakstīja – kur nav dievu, tur ir spoki. Filozofi šajā kontekstā zaudē, jo ir lietas, kuras nevar izskaidrot, parādot ar pirkstu. Savukārt dārgie publiskie intelektuāļi kaut kādā ziņā ir atvasinājums no plašāka “trenda” – mēs taču vairs nemākam paši ēst, dzert, gulēt un elpot. Ir nepieciešami “kouči”, kāds, kurš pamāca.
Es nekad neesmu sapratis jautājumu par filozofa atbildību. No vienas puses, filozofs raksta noteiktā kontekstā, un vērtēt viņa uzrakstīto, atrodoties jau citā kontekstā, neliekas pareizi. Piemēram, mēs, protams,
21. gadsimtā varam kaut ko pārmest Johanam Gotfrīdam Herderam vai Hēgelim par piepalīdzēšanu vācu nacionālisma formulēšanā, bet tas man izklausās arī nedaudz dumji, jo runa ir par 18.–19. gadsimtu miju un 19. gadsimta pirmo pusi. Tajā pašā laikā tu labāk par mani zini, ka no filozofiem atbildība tiek prasīta. Klasisks gadījums – Martina Heidegera ķidāšana.
Bija tāda grāmatiņa par akmens laikmetu – Žozefa Ronī Vecākā “Cīņa par uguni”. Tur viena cilts bija palikusi bez uguns, cilts pārstāvji tika sūtīti prom tumsā to atrast un atnest, kas viņiem arī izdevās. Problēma tā, ka uguns ne tikai dod gaismu un siltumu, bet var arī nopostīt. Es domāju, ka ar filozofa domu ir līdzīgi, ir šī ambivalence. Man arī šķiet, ka nevar prasīt no filozofa, kurš ar lielu prāta piepūli ir radījis kādus jēdzienus, atnesis uguni no tumsas, lai viņš pieskaņo savu piepūli tam, ko sabiedrība ar viņa atnesto var potenciāli izdarīt.
Noslēgumā atgriežos pie jautājuma, ko vispār nozīmē mācīt filozofiju augstskolā? Vai tas nozīmē, atvaino par ironiju, ka ar katru gadu studenti kļūst labāki filozofi?
(Smejas.) Patiesībā ir otrādi –pirmajos trijos kursos tu arvien skaidrāk saproti, ka neko nesaproti. Cik atceros, tā bija arī laikā, kad pats studēju. Un tas patiesībā ir labi – ka tu pamani, cik interesanta un dīvaina ir pasaule. Hēgelis par ģimnāziju audzēkņiem rakstīja, ka noderīgi viņus vispirms iepazīstināt ar abstraktiem, sarežģītiem jēdzieniem, kuri viņu domāšanas telpu, tēlaini izsakoties, salauž. Un tikai pēc tam domāšanas telpa sāk izplesties. Šopenhauera idejas satricināja jauniešus viņa laikā un turpina satricināt jauniešus joprojām. Atceries, es sarunas sākumā ieminējos par sprieduma novilcināšanu. Tas ir filozofijas, filozofijas studiju uzdevums – sajaukt pasauli un novilcināt spriedumu. Iemācīties ieturēt distanci no visas tās, piedod, šļuras, ar ko dzīvi mūs aplaimo.
20
Nav vienkāršu un sarežģītu valodu
Par Latvijas Universitātes tenūrprofesori valodniecības un literatūrzinātnes nozarēs
ievēlēta
Andra Kalnača
Apzīmējumi ir maldinoši savā vienkāršumā. Ar ko nodarbojas valodnieki? Ar valodu, protams! Problēma tā, ka ar valodu nodarbojas ar filozofi, antropologi. Tātad kas ir šis specifiskais, kā valodnieki nodarbojas ar valodu?
Atšķirība varētu būt tā, ka mūs interesē valoda kā sistēma un tas, kā šāda sarežģīta, hierarhiska sistēma var nodrošināt saziņu.
Man ir radies iespaids, ka ilgstoši valodniekiem bija papildu virzieni jūsu minētajam. Nezinu, vai tos korekti saukt par ideoloģiskiem, bet es te domāju tā saukto pirmvalodu meklējumus, centienus noskaidrot un pamatot, kura valoda senāka, kura jaunāka. Tas vēl ir aktuāli?
Ir aktuāli. Ir diahroniskā valodniecība, kas pēta valodu vēsturiskās attīstības procesā. Lai gan liekas, ka par šiem jautājumiem diskutē daudz, uz tiem nemaz nav tik viegli atbildēt. Valodniecība kā zinātnes nozare izveidojās 19. gadsimta pirmajā pusē – tieši tāpēc, ka parādījās sava metode, balstīta uz faktu salīdzināšanu. Protams, vispirms ir faktu rūpīga vākšana, nederīgo atsijāšana. Tāpat šo metodi raksturo vairīšanās no pārsteidzīgiem secinājumiem, ar kuru sabiedrība bija aizrāvusies 19. gadsimtā. Piemēram, pat Ibsena lugā “Pērs Gints” ir norādes uz šo
pirmvalodu, ko vēlāk citi “samaitājuši”. Tātad valodnieki starp citu humanitāro zinātņu pārstāvjiem, iespējams, bija pirmie, kuri strikti vadījās pēc faktiem. Zināmā mērā viņu darbu var salīdzināt ar algebras formulu risināšanu.
Tomēr, ja pareizi saprotu, neapstrīdamu faktu par šo pirmvalodas tēmu joprojām nav.
Jā, bet ir relatīvā hronoloģija. Proti, mēģinot kaut ko saprast par šo pirmvalodu, mēs nevis kaut ko apgalvojam, bet norādām, ka tā ir hipotēze. Tā ir hipotēze, kas radusies, izdarot secinājumus no faktu salīdzināšanas, tomēr jārēķinās, ka cits valodnieks var izdarīt citus secinājumus. Īsi sakot, viedokļi atšķiras joprojām.
Ja mēs lietojam sistēmas jēdzienu –vai valodas atšķiras? Piemēram, ir elastīgākas sistēmas, ir konservatīvākas sistēmas.
Es teiktu, ka sistēma tomēr ir elastīga visā. Cita lieta, ka mēs kā konkrētās valodas lietotāji novērtējam virspusi. Katrs cilvēks pievērš uzmanību savai valodai, un viņš ir pats sev mēraukla. Kā es runāju, tā ir pareizi (iesmejas). Līdzīgi mēs vērtējam citas valodas – caur savu prizmu. Piemēram, mēs sakām, ka, lūk, tā valoda gan ir sarežģīta, lai gan, objektīvi vērtējot, apmēram tā pati
“ Mums viss modernajā laikmetā ir grozījies ap valodas lietojumu
sarežģītības pakāpe vien ir. Mums liekas atšķirīga un sarežģīta kāda skaņu sistēma vai konstrukciju sistēma, un mēs to intuitīvi uztveram kā kaut ko svešu. Savukārt valodnieki teiks, ka nav nedz vienkāršu, nedz sarežģītu valodu. Sistēma ir gana elastīga visās valodās. Valoda dabiski dzīvo kopā ar cilvēku, tāpēc valoda reaģē uz izmaiņām cilvēka dzīvē.
Es tikai nesaprotu, vai šis elastīgums man patīk. Proti, ja jaunā paaudze viens otru uzrunā ar “bro”, tad man nepatīk.
Tad gan mēs runājam par sociolingvistisko situāciju. Tā ir cita lieta, ar kuru sastopas visas nācijas –vienas ātrāk, citas vēlāk. Mūsu nācija ir starp tām, kurām ar to nācies saskarties jau kopš ļoti seniem laikiem. Ja mēs salīdzinām jaunlatviešu kustību 19. gadsimtā un mūsdienas, tad mēs redzam, ka mums viss modernajā laikmetā ir grozījies ap valodas lietojumu. Arī tagad nekas nav beidzies. Kolēģi sociolingvisti nereti norāda uz to, ka, ja mēs vērtējam
21
pēc juridiskā regulējuma, latviešu valoda ir starp topa valodām – mums ir sava valoda, valsts valodas likums, mums ir sava nācija. Tādu valodu patiesībā pasaulē ir maz, mēs piederam pie izredzēto pulka. Taču – ikdienas realitāte mums ir ļoti, ļoti sarežģīta. Un te nu ir jautājums par mūsu nācijas gara spēku.
“Nācijas gara spēks” ir pārāk netverams. Mani vairāk interesē, kā valoda pielāgojas konkrētu piemēru gadījumā. “Lejuplādēt”, šķiet, ir iedzīvojies. Kurš vai kura šādu vārdu izdomāja?
Domāju, ka neviens speciāli neizdomāja. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ar datortehnoloģijām saistītā terminoloģija nolija pār mums tik bagātīgi kā lietus negaisa laikā, un kaut kas tika diezgan burtiski tulkots no angļu valodas latviešu valodā, kā jau minētais “lejuplādēt” un arī “augšuplādēt”. Datorzinātnieku pūliņiem pievienojās terminologi un radīja latvisko terminoloģiju. Terminus nerada valodnieki. Ir Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, kurai ir vairākas apakškomisijas, kurās strādā nozaru cilvēki. Valodnieki iesaistās tad, kad noteikts kopums ir izveidots, lai to izvērtētu no valodas kā sistēmas viedokļa. No vienas puses, mēs labi apzināmies, ka jaunu terminu piedāvājums vienmēr būs lielāks nekā reālais lietojums. Tas ir nedaudz kā cīņa ar vējdzirnavām. No otras puses, šim piedāvājumam ir jābūt. Ja tāda nebūs, tad būs vēl nelāgāk.
Ir tēze, ka valoda veido cilvēka pasauli. Parasti par šā atzinuma autoru min Ludvigu Vitgenšteinu, kas, šķiet, tā gluži nav, tomēr tas nav svarīgi mūsu sarunas kontekstā. Tas ir filozofa skatījums. Kā šo tēzi vērtē valodnieks?
Tā arī ir. Valodnieki tikai pieminētu Sepīra–Vorfa hipotēzi (iesmejas). Valoda nosaka domāšanu, domāšana nosaka valodu. Tā patiešām ir – citādi formulējot – apgāzt mēs šo hipotēzi nevaram.
LU tenūrprofesore valodniecības un literatūrzinātnes nozarēs Andra Kalnača (no labās )
Es gribētu saprast, kā tā ietekmēšana notiek. Piemēram, es ļoti daudz lasu krievu valodā, un tas, piemēram, ietekmē teikuma konstrukciju, kad es rakstu. Vai tas ietekmē manu domāšanu? Šķiet, ka ne.
Jūsu dzimtā valoda ir latviešu? Jūs vada jūsu dzimtā valoda. Vārdu krājums, asociācijas. Konstrukcijas, kuras mums liekas pašsaprotamas. Piemēram, konstrukcija “man vajag lasīt grāmatu” jums, iespējams, liksies savāda, savukārt cilvēks, kuram dzimtā ir kāda no ģermāņu valodām, neko savādu te nejutīs. Sazinoties mēs daudz ko – konstrukcijas, vārdus, to, kā mēs iesākam sarunu, pabeidzam to – izvēlamies intuitīvi.
Ko jūs teiktu, ja es apgalvotu, ka valodniecība ir ļoti elitāra, hermētiska zinātne? Neraugoties uz vidi, kurā uzaugu, tāpat to, ka diezgan daudz lasu humanitāro zinātņu tekstus, atverot mūsu
valodniecības izdevumus, es saprotu, ka ļoti maz saprotu.
Es teiktu, ka visas zinātnes tādas ir. Turklāt man šķiet, ka tas ir dabisks zinātņu attīstības rezultāts. Senajā Grieķijā cilvēks varēja būt vienlaikus filologs, mediķis un matemātiķis un vēl papildus arī karavīrs. Mūsdienās tas diez vai iespējams. Tas gan nenozīmē, ka vairs nav iespējami cilvēki, piemēram, ar Aristoteļa domāšanas plašumu. Cilvēki ar šādu domāšanas plašumu ir iespējami un vajadzīgi ikvienā sabiedrībā. Tomēr mūsdienu
“ Ir augstskolas, kurās speciāli iesaka mācīties neradniecīgas valodas
22
specializācija prasa zinātniekam gulties šajā Prokrusta gultā.
Ja runājam par Aristoteli, tad es saprotu, ka sengrieķu valodas prasme man ļautu lasīt avotus oriģinālā. Bet vai šīs jau sen nekur pasaulē ikdienā nelietotās valodas prasme man vēl kaut ko dotu? Sengrieķu valodas vietā tikpat labi varētu būt, teiksim, aramiešu.
Jā, jo es tad saprotu labāk pats savu valodu. Mācoties citas valodas, mēs intuitīvi tās salīdzinām ar savu valodu. Savukārt salīdzinot mēs ieraugām paši savu valodu pavisam citā gaismā. Ir augstskolas, kurās speciāli iesaka mācīties neradniecīgas valodas. Ne tik daudz, lai tās perfekti iemācītos, bet lai mācīšanās procesā labāk saprastu valodu kā sistēmu.
Jūsu teiktais man atgādināja par, šķiet, kļūdainu priekšstatu, ka valodnieki ir poligloti. Patiesībā, lai strādātu ar Ziemeļkaukāza valodām, diez vai ir jāprot tās vairāk nekā desmit, cik ir Dagestānā vien. Tātad kādi ir priekšnoteikumi, iemaņas, lai veiksmīgi darbotos?
Valodniecībā? Tur vajag matemātisko domāšanu. Patiesībā arī filologiem vajag.
Man jau bija tādas nelāgas aizdomas. Un kāpēc šāda domāšana valodniekam ir nepieciešama?
Varbūt pareizāk būtu teikt, ka analītiskā domāšana. Tā ir domāšana, kas noder ne tikai matemātikā, bet arī fizikā, dabaszinātnēs. Valodniecība, salīdzinot ar citām humanitārajām zinātnēm, šādā aspektā ir vistuvākā dabaszinātnēm. Dažās jomās, piemēram, fonētikā, jo īpaši. Tie ir mīti, ka filologi neko nespēj parēķināt vai “ja tev skolā neiet matemātika, ej uz filologiem”. Dzīve pierāda, ka tas tā nav.
Bieži dzirdams jēdziens “digitālās humanitārās zinātnes” (digital humanities). Man ir priekšstats, ko tas nozīmē filoloģijā. Piemēram,
“ Tie ir mīti, ka filologi neko nespēj parēķināt vai “ja tev skolā neiet matemātika, ej uz filologiem”
ņemam viena autora tekstu korpusu un, balstoties uz tā analīzi, mēģinām saprast, vai šis autors nav sarakstījis arī citu tekstu, kura autors nav zināms. Ko šis žanrs nozīmē valodniecībā?
Jāsaka, valodniekiem tas nav nekas jauns, mēs šīs metodes izmantojam jau krietnu laiku. Piemēram, nodrošinot ļoti plašu datu apjomu, ar kuru strādāt. Tātad tie ir dažādi korpusi – dažādām gaumēm (smejas) –, un daudz vēl tiek attīstīts un veidots. Ir seno tekstu korpuss, ir noteikta laika perioda daiļliteratūras tekstu korpuss. Ja es kā valodniece vēlos kaut ko šajā posmā pētīt, man vairs nav jāsēž ar zīmuli rokā un kartītēm. Runājot par korpusiem, jāmin, ka tie gan lielākoties ir teksti, rakstīti avoti, tomēr arī tie ļauj mums uz lietām paskatīties atšķirīgi. Piemēram, gramatikas saka, ka dominē tas, tas un tas, savukārt tekstu korpusā redzam kaut ko citu. Šo datu kopņu izmantošana ir ērta. Piemēram, es varu pētīt vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu 19. gadsimtā. Pret šo ietekmi ļoti cīnījās, bet teksti parāda, ka tas negāja tik viegli, jo valodu nevar tik vienkārši pārveidot. Mēs varam pētīt, kā laika gaitā mainās vārdu nozīmes. Piemēram, 19. gadsimta dzejā mēs vēl varam atrast “puķes saldi ož”, tātad vārdam “ost” tolaik ir pilnīgi neitrāla nozīme, lai gan mēs teiktu “smaržo”.
Vai pareizs ir viedoklis, ka valodas elastīgumu un līdz ar to dzīvotspēju veicina dialektu un izlokšņu klātbūtne valodā?
Jā, un tā arī jābūt. Valodas iekšējā daudzveidība liecina, ka tā ir dzīva.
Jāpiebilst, ka daļa no šīs daudzveidības parādās un pēc kāda laika pazūd. Ja mēs patlaban runājam vai uztraucamies par angļu valodas ietekmi uz latviešu valodu, tad tikpat labi var notikt tā, ka valodas mainīguma dēļ pēc kāda laika šī ietekme samazināsies vai izzudīs.
Ko valodnieki saka par to, ka mūsdienu saziņā vārdu, par teikumiem nemaz nerunājot, vietā nāk tā sauktās emociju zīmes? Es saprotu, ka grafiski simboli cilvēci pavada kopš pašiem pirmsākumiem, tomēr...
Vispār burti arī ir grafiskas zīmes. Bet es sapratu jautājumu. Šī tēma tiek pētīta arī Latvijā. Nojaušot attieksmi, varu mierināt, ka visu tekstu ar šādām zīmēm vienalga izteikt nevar un nevarēs. Turklāt šo paņēmienu ierobežo tas, ka nav jau skaidrs, vai cilvēks, kuram tu šīs zīmes sūti, saprot, ko tās nozīmē. Kāda jēga tad? Savukārt bažas par to, ka jaunākās paaudzes pārstāvji vairs, kā saka, nespēj paplašinātu teikumu uzrakstīt, ir saprotamas, bet iemesls ir cits. Vecāki mazāk sarunājas ar saviem bērniem, ar viņiem maz nodarbojas! Mūsdienu nelaime nav šīs emociju zīmes vārdu vietā, bet gan tas, ka visa ģimene “sēž” viedtālruņos.
Dominējošais diskurss Latvijā ir tāds, ka nacionālās identitātes pamatā ir latviešu valoda. Tajā pašā laikā mēs redzam Ukrainā cilvēkus, kuri aizstāv savu nāciju un zemi, bet runā krievu valodā. Es mazliet provocēju, bet patiešām netrūkst nāciju, kuru identitātes pamatā nav valoda.
Taisnība, tomēr tad viņus vieno kaut kas cits – piemēram, reliģija. Latvijā reliģija šādu funkciju neveic. Atšķirībā no Lietuvas. Arī etniski mēs neesam viendabīgi. Piemēram, mums objektīvi klātesošs ir lībiskais etnoss, un latviešu valoda ir vienojošā. Ja nav šādu vienojošu faktoru, var rasties jutīgi un jūtīgi – šoreiz laikam abi vārdi der (smejas) – jautājumi. Piemēram, kas ir beļģu identitāte?
23