Alma Mater 2021/3 by Latvijas Universitāte

2021/3

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Ko Latvijas Universitātē dara ar dimantu kristāliem

Kur dzīvo

studenti?

Fiziķi par reliģiju Ledāji interesē ne tikai glaciologus

Cepumi no kukaiņiem garšo gluži labi

1894. gada 15. februāra pēcpusdienā Austrumlondonas Griničas parkā kādam 26 gadus vecam francūzim rokās priekšlaicīgi eksplodēja spridzeklis. Cilvēks gāja bojā. Spridzināšanas patiesais mērķis bija Karaliskā observatorija, precīzāk sakot, tās pulkstenis... Lasot cīņai pret pulksteņiem veltīto tekstu [1] izdevumā N oema 2021. gada 3. jūnijā, es pat varu saprast 19. gadsimta cilvēku nepatiku pret diennakts iedalījumu stundās, minūtēs un sekundēs, jo to uzskatīja par kapitālisma uzspiestu ritmu, kas svešs lietu, kā saka, dabiskajai kārtībai. Tomēr man nav skaidrs, vai cīnītāji pret pulksteņiem tiešām iedomājās, ka dažu pulksteņu iznīcināšana kaut ko mainīs. Un man tas nedaudz atgādina nu jau vairāk nekā gadu novērojamo visnotaļ daudzu cilvēku acīmredzot pārliecību: ja viņi kaut ko noliegs, konkrētajā gadījumā Covid-19, tad saslimšanas un nāves gadījumu nebūs. Vēsturisko piemēru izvēlējos, lai nesāktu sleju ar pavisam banālu atkārtojumu – šis laiks daļai zinātnieku kopienas pasaulē ir bijis un joprojām ir (baidos, ka arī būs) ļoti sarežģīts. No viņiem tiek paģērētas vienlaikus vienkāršas, acumirklīgas un kategoriskas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem šādu atbilžu būt nevar. Zinātnieki saskaras ar neuzticēšanos, naidu, pat vardarbību. Un būsim arī objektīvi – vilšanos rada ne tikai sociālo tīklu “planktons”, kas vairumā gadījumu neizceļas ar zināšanām par apspriežamo tēmu. Šis ir laiks, kad zinātnieki atklāj daudz ko jaunu – ne visai patīkamā nozīmē – arī par cilvēkiem, kurus iepriekš būtu bijis grūti turēt aizdomās par stulbumu. Piemēram, interesantā publiciste, visā pasaulē pazīstamā feminisma klasiķe Naomi Volfa pamanījusies paziņot, ka bērniem aizsargmasku valkāšanas dēļ zūd “reflekss” smaidīt. Kā 2021. gada 30. martā atgādina [2] Slate, Volfa nav spējusi atturēties no kārdinājuma salīdzināt epidemioloģiskos ierobežojumus ar ebreju diskrimināciju nacistiskajā Vācijā. Uz šādu nejēdzību fona diskusiju cikls

par reliģijas un zinātnes attiecībām Latvijas Universitātē ir intelektuālas godprātības un jēgas paraugs. Lai gan, kā var nojaust no tālāk publicētās sarunas, man, kā saka, ir daži iebildumi. Pandēmijas laikā dzirdēts daudz apgalvojumu, ka šie pārdzīvojumi cilvēces dzīvi jūtami izmainīs, taču patiesībā mēs neko mainīt negribam. Tikai tā var uztver visdažādāko tehnoloģisko blēņu parādīšanos ar apbrīnojamu regularitāti. Mēs gribam turpināt dzīvot savos viedtālruņos, tāpēc lielu prieku plašajās nozombēto masās pasaulē radīja, piemēram, ziņa [3], ka nu būšot pieejama pie galvas piestiprināta “trešā acs”, lai mēs varētu turpināt pārvietojoties blenzt savos “ekrānos” un neie skrietu stabā. Uz šāda fona iespēja sarunāties ar Latvijas Universitātē strādājošiem fiziķiem, ģeogrāfiem un matemātiķiem ir milzīgs atvieglojums. Man nebija viegli saprast, ko intervijā stāstīja, piemēram, Mārcis Auziņš par antiūdeņradi, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas ir kaut kas cilvēcei noderīgs. Gan jau kopīgiem spēkiem izkulsies pētnieki, studenti, pasniedzēji. Sleju sāku ar kādu epizodi vēsturē, pabeigšu ar citu, kas radīja zināmu optimismu par zinātkāru un talantīgu cilvēku neatlaidību. Diez vai jāpierāda, ka 18. gadsimta pirmajā pusē sievietes zinātnē ar aplausiem nesagaidīja. Savukārt Lapham’s Quarterly 2021. gada 7. jūnijā publicēja eseju [4] par Mariju Margeritu Bižeronas jaunkundzi, kura iemantoja slavu visā tā laika Eiropā kā ... patoanatoms. Māris Zanders [1] The Tyranny Of Time - NOEMA (noemamag.com) [2] Does Naomi Wolf’s The Beauty Myth hold up? What I think of it now that she’s an anti-masker. (slate.com) [3] Minwook Paeng develops robot eye to help users walk while looking at their phones (dezeen.com) [4] Everything but the Stench | Lapham’s Quarterly (laphamsquarterly.org)

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2021 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments; shutterstock Vāka foto: shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs 4 8

Vienā sarunā no eksperimenta apraksta līdz zinātnes filozofijai CERN uzmanības lokā ir arī kuģu degvielas attīrīšana ar minipaātrinātāju palīdzību un staru medicīna

Tipiska ikdienas pieredze izrādās salīdzinoši maz pētīta Ir grūti atrast izcili riebīgas lietas, kas būtu zilā krāsā

dabaszinātnieks var atrast ledājos kaut 12 Jebkurš ko sev interesantu Ledāju pētniecībā vēl ir daudz kur rakt, precīzāk sakot, urbt un “teorētiķi” strādās kopā 18 “Praktiķi” Kvantu datori un satiksmes plūsmu modelēšana ko mēs varam darīt, ir ļoti rūpīgi 20 Labākais, klausīties Universitāte ir dabiska vide diskusijām starp fiziskās kosmoloģijas un atklāsmes speciālistiem ir “piekabināti” stereotipi 23 Jezuītiem Mūsdienās garīgumu nereti aizstāj apgrozīšanās sociālajos tīklos pakalpojumu līmenis studentiem 26 Jauns Dienesta viesnīca 21. gadsimtā – ne tikai vieta, kur pārnakšņot notikumi 29 Nozīmīgi Latvijas Universitātē

Vienā sarunā no eksperimenta apraksta līdz zinātnes filozofijai Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Lāzeru centrs kļuvis par Eiropas Kodolpētījumu organizācijas CERN Antiūdeņraža eksperimenta kolaborācijas pilntiesīgu partneri. Ar Lāzeru centra vadītāju profesoru Mārci Auziņu sarunājas Māris Zanders. 4

an ir radies iespaids, ka CERN zināmā mērā pats ir savas izcilās zīmolvedības ķīlnieks, jo sabiedrība ir pārliecināta, ka tur nodarbojas ar “visādiem Higsa bozoniem”, un punkts. Izrādās, ne tikai. Es nedaudz muļķojos, tomēr lūgums ir iezīmēt šo plašāko kontekstu CERN darbā. Man jāpiekrīt, ka CERN sabiedriskās attiecības ir izcilā līmenī. Man vairākkārt ir bijusi iespēja turp pavadīt mūsu valsts amatpersonas, un politiķi ir bijuši sajūsmā par redzēto. Jāsaka, CERN rīkojas pareizi, jo, ja ir

darīšana ar politiķiem un publisko naudu – starp citu, Higsa bozons, ja tā var teikt, izmaksāja desmit miljardus eiro –, tad tu kā struktūra nemaz citādi nevari. Savukārt, atbildot uz tavu jautājumu, CERN pilnīgi noteikti nodarbojas arī ar citām tēmām – sākot no kuģu degvielas attīrīšanas no piesārņojumiem ar minipaātrinātāju palīdzību, beidzot ar staru medicīnu, kas patiesībā ir milzīgs un ļoti nopietns izpētes lauks. Un, protams, arī ar daļiņām. Pirms raksturoju, ar ko nodarbosies Lāzeru centrs, liriska atkāpe. Pēc vienas no manām publiskajām lekcijām par kvantu fiziku pienāca jauns vīrietis un teica: profesor, tas, ko jūs stāstījāt, bija fantastiski interesanti! Tomēr es pilnīgi neko nesapratu! Pirmajā mirklī šķiet: kā tas iespējams? Tomēr patiesībā reakcija saprotama. Tu saki, ka, piemēram, elektrons var būt divās vietās vienlaikus. Klausītājs novērtē: ja to saka profesors, tad gan jau tā ir. Vai cilvēks, kurš nenodarbojas ar fiziku, var to saprast? Diez vai. Šīs liriskās atkāpes jēga: iespējams, ka tas, ko es mēģināšu pateikt, tev būs interesanti, bet ne saprotami... Ja mēs runājam par fiziku, ir viena fundamentāla problēma. Jebkuros kodolu procesos daļiņas un antidaļiņas, viela un antiviela, rodas vienādā daudzumā. Antivielu mēs redzam tikai ļoti eksotiskās situācijās, eksotiskos brīžos. Ir fantastiskas teorijas par to, ka ir antivisumi un mēs nekad nesatiekamies, šādas būtībā filozofiskas spekulācijas var patikt vai nepatikt, tomēr runa ir par to, ka šīs antivielas faktiski nav. Kā izteiksmīgi vēsta “Vikipēdija”, “novērojamā Visumā”. Un tad fiziķi mēģina atrast normālu, cilvēcisku argumentu, ka fizikālajos procesos vielas un antivielas gadījumā kaut kas tomēr varbūt nav vienāds. Varbūt antivielas ir mazāk, jo tā ir nedaudz citāda? Visuma evolūcijas mērogā daudz jau, kā saka, nevajag. Ja tiktāl esam skaidrībā, vajadzētu “uztaisīt” antiatomus, vai ne? Principā tas jau notiek krietnu laiku, to zinātnieki ir iemācījušies,

“

Ja mums ir antiviela, varbūt šī antiviela no vielas atgrūžas? bet šie antiatomi sanāk visādos ierosinātos stāvokļos, un tāpēc ar tiem ļoti grūti kaut ko darīt. Projekts, kurā mēs esam kļuvuši par dalībniekiem, saucas antiprotonu palēninātājs. Nevis paātrinātājs, bet palēninātājs. Antiprotoni rodas lielā enerģijā, kustas lielā ātrumā, un tos vajadzētu “pataisīt” lēnākus, līdzīgi kā eksistē “normāla” viela, salikt kopā ar antielektronu, un tad mēs iegūstam antiatomu. Aprakstīto, kā jau sacīju, zinātnieki, varētu pat teikt, zināmā rutīnā dara, un tad ir divi iespējamie ceļi, kā virzīties tālāk. Pirmais. Ja mēs gribam saprast, kāds ir atoms, visbiežāk mēs to darām spektroskopiski, un tie šobrīd fizikā ir absolūti precīzākie mērījumi. To, kā “spīd” ūdeņradis, mēs zinām ārkārtīgi precīzi; paskatīsimies, kā “spīd” antiūdeņradis. Varbūt nedaudz citādi? Respektīvi, varbūt antiūdeņraža spektrālās līnijas ir ar citu enerģiju. Atšķirība varētu būt minimāla, un tomēr. Otrs. Varbūt citāda ir gravitācija? Vismaz daži atceras no skolas gados mācītā, ka plusi un mīnusi pievelkas, plusi un plusi atgrūžas, mīnusi un mīnusi atgrūžas... Es sāku nojaust, kāds ir priekšstats par manām zināšanām fizikā. ... Gravitācijā nekas neatgrūžas, tikai pievelkas. Savukārt, ja mums ir antiviela, varbūt šī antiviela no vielas atgrūžas? Respektīvi, zinātnieki grib pārbaudīt, vai gravitācija ir simtprocentīgi tāda pati, ja runājam par antivielu. CERN kolaborācija nodarbojas ar abiem virzieniem, un šobrīd varbūt pat lielāks uzsvars ir uz otro, uz gravitāciju. Tas nozīmē palaist horizontāli antiatomu kūli un skatīties, kā tas noliecas. Šajā darbā mēs Latvijā esam izrādījušies absolūti instrumentāli,

proti, mūsu spēks ir jauns virziens, ko esam attīstījuši pēdējo gadu laikā. Mēs visu laiku nodarbojāmies ar atomu pētniecību, domājām, kā ar tiem var uztaisīt superprecīzus magnētiskā lauka mērījumus. Par šīm tēmām mums ir monogrāfijas Kembridžā un Oksfordā, varam sev sist pie krūtīm, ka mēs esam nopietni džeki. Savukārt virziens, ar ko mēs esam sākuši nodarboties pēdējo gadu laikā, nozīmē, vienkāršoti raksturojot, atomu vietā ielikt dimanta kristālus, kuros ir defekti. Interesanti, ko par šādiem iepirkumiem domā Latvijas Universitātes sagādes daļa... Es atvainojos. (Smejas.) Jā. “Pasaulē krīze, jūs te dimantus pērkat!” Tas jokam. Ar šiem dimantiem var veikt mērījumus. Arī magnētisko lauku. Mums ir apmēram metru gara ļoti tieva caurulīte, kurā kustas antiatomi, un ir nepieciešams absolūti precīzi zināt, kāds ir magnētiskais lauks, jo arī magnētiskais lauks šos antiatomus ietekmē, novirza. Vai, citādi formulējot, ja šie antiatomi “krīt”, mums vajadzētu būt pārliecībai, ka tas nav magnētiskais lauks, kas tos novirza. Lūk, un mēs ar šādu paņēmienu varam mērīt apmēram desmit vietās metra garumā. Kāds ir visu šo darbību gala mērķis plašākā kontekstā? Divi aspekti. Pirmais. Man bija tāds “izlēciens” – LU Open Minded ietvaros nolasīju lekciju ciklu Kvantu fizika lielpilsētas iedzīvotājiem, kura mērķauditorija bija cilvēki, kuri nav padziļināti interesējušies par matemātiku vai fiziku, savukārt par kvantu fiziku ir sajūta, ka tā vēsta: “Tur, ārā, ir vēl kaut kas.” Tas fascinē arī ļoti daudzus humanitāri ievirzītus cilvēkus. Nojausma, ka ir “lietas”, kuras mēs ikdienā varbūt neredzam, bet tās nosaka mūsu eksistenci dažādos līmeņos. Un tad tev ir jābalansē. No vienas puses, jāuzsver, ka arī par “kaut ko, kas tur, ārā”, ir jādomā precīzi. No otras puses, lai

“

Higsa bozons, kas ir eksperimentāli “taustāms”, ir viens no garlaicīgākajiem stāstiem mūslaiku fizikā no fizikas attīstības viedokļa interesanti. Otrs. Es vispirms izstāstīšu tev vienu, šķiet, patiesu nostāstu par Maiklu Faradeju, kurš, kā mēs zinām, bija arī ļoti profesionāls publicitātes nodrošināšanā – taisīja atspēries publiskus demonstrējumus ar magnētiem. Tātad leģenda ir tāda, ka pēc viena no šādiem paraugdemonstrējumiem pie viņa pienācis Lielbritānijas tā laika premjers un teicis: “Faradeja kungs, tas, ko jūs rādījāt, ir ļoti interesanti, bet kāda tam jēga?” Faradejs esot atbildējis: “Man grūti iedomāties, ka elektrību kāds varētu izmantot praktiski, tomēr esmu pārliecināts, ka drīz jūs par to iekasēsiet nodokļus.” CERN stāsts ir ļoti precīzs. Bija milzīga publicitāte saistībā ar gravitācijas viļņiem, vai ne? Varētu jautāt: kam mums tie? To miljardu sabiedrība varēja arī kaut kur citur izmantot. Bet! Kad mērīja gravitācijas viļņus, tev vajadzēja izmērīt arī garuma vienības izmaiņas. Tas kļuva garāks par tūkstošo daļu no kodola izmēra. Tūkstošo daļu no kodola izmēra. Es gribu teikt, ka parādās tādas tehnoloģijas, kas tika radītas, piemēram, CERN gadījumā eksotiskām daļiņām un līdzīgām tēmām, un tās vēlāk izrādījās mums visiem noderīgas dzīvē. Citiem vārdiem sakot, rezultāts ir noderīgas tehnoloģijas. Tātad ir fundamentālā fizika, kas vēlas saprast, kā darbojas fiziskā pasaule ap mums, un šajā kontekstā – atgriežoties pie taujātā par jēgu – ir jautājums, kāpēc ir matērija, nevis antimatērija. Vai fundamentālo pētījumu rezultātā nākotnē būs arī praktiski pielietojumi? Domāju, ka būs.

Sapratu. Tā jau ir. Pat ja ITER kodolsintēzes projektam izdosies ne viss iecerētais, tehnoloģiski viņi būs attīstījuši brīnumlietas. Ko tu smejies? Par ITER man ir cits stāsts. Es ļoti precīzi atceros sevi studenta solā Latvijas Universitātē. Kāds ļoti prominents profesors man tolaik teica, ka ir daži tehnoloģiski sīkumi, kas jāatrisina, un būs nepieciešami, maksimums, pieci gadi, un mēs tiksim pie šādas enerģijas. Gandrīz tos pašus vārdus es tagad saku saviem studentiem. Tiesa, pievienojot arī stāstu par savu profesoru. Es gan pieļauju, ka cilvēkiem, kuri ir skatījušies konkrēta žanra filmas, mūsu sarunā lietotie jēdzieni “antiviela”, “antimatērija” un līdzīgi ir biedējoši. Auziņš beigu beigās radīs “melno caurumu”, kas mūs visus aprīs. Un šāds cilvēks var tev jautāt: tas viss izklausās teorētiski loģiski, bet kādi ir eksperimentālie pierādījumi? Nezinu, vai es līdz galam uztvēru tavu jautājumu... Es gribēju tik gudri pajautāt, ka pats nesaprotu, ko pateicu. To, vai ir antimatērija, mēs eksperimentāli varam pierādīt vienkārši. Tas, kas ir fantastikas romānos un filmās, ir – ja antimatērija pieskaras matērijai, tad ir liels “bums” un tikai gaisma. Ar antiatomu šī ir galvenā problēma – cik ilgi tu to noturi, kamēr tas kaut kur pieskaras matērijai un vienkārši nepazūd, vai, lietojot budisma terminoloģiju, pārtop vienā vienīgā starojumā, luminoscity. Man toties likās interesants tavs apgalvojums, ka, lūk, džeki rada vispirms teoriju un pēc tam to pārbauda eksperimentāli. Patiesībā fizikā notiek otrādi. Tādu gadījumu, kā saki, ir bijis ļoti maz. Piemēram, Alberts Ein šteins. Sēdēja cilvēks savā patentu birojā, kasīja pakausi un izdomāja visādus domu eksperimentus, un tad citi mēģināja šīs idejas pārbaudīt. Tu droši vien zini to gadījumu ar

“

Tad, kad patiešām var runāt par jaunu fiziku, tas ir eksperiments, kas saka – džeki, jūsu teorija nav īsti pareiza! Arturu Edingtonu, kurš aizbrauca uz Āfriku, lai, pētot Saules aptumsumu, pārbaudītu Einšteina teoriju. Un žurnālists dienu pirms aptumsuma intervē Einšteinu – jums šī droši vien būs smaga nakts, jo izšķirsies strīds par jūsu teorijas pareizību. Einšteins esot atbildējis, ka gulēšot ļoti labi, jo viņš taču zina, ka viņa teorija ir pareiza. Tomēr, kā jau teicu, tipiski ir tieši otrādi. Proti, pēkšņi ir eksperiments, kas nesaskan ar mūsu teorijām, un tad ir viela pārdomām. Savukārt Higsa bozons, kas ir eksperimentāli “taustāms”, ir viens no garlaicīgākajiem stāstiem mūslaiku fizikā no fizikas attīstības viedokļa, jo bija standartmodelis, kur, ja tā var teikt, viss jau bija iekšā, un neviens patiesībā nešaubījās, ka šī daļiņa tiks atklāta. Tas bija tehnisks jautājums. Tāpēc jau arī politiķi daudz nešaubījās atvēlēt desmit miljardus – bija zināms, ka pasākums ir, kā saka, drošs, un politiķi varēja rēķināties ar uzslavām par zinātnes un progresa atbalstīšanu. Es negribu Higsa bozona stāstu “nosēdināt” par zemu, tomēr skaidrs, ka tas nebija gadījums, kas izmainīja mūsu priekšstatus par dabu. Man ir daži paziņas ASV, Nobela laureāti fizikā, un viens no viņiem man reiz stāstīja savu modeli, kā nodarboties ar zinātni. Ļoti noapaļoti rēķinot, piecdesmit procentus no viņa rīcībā esošiem finanšu un cilvēku resursiem viņš velta tam, lai skatītos kādas jaunas lietas mainstream fizikā. Turklāt man šķiet, ka šīs fizikas garlaicīgākās daļas nelāgā puse ir arī tā, ka pamatā ir brute force: nosacītajā Stenfordā ir tik naudas, nosacītajā Latvijas

Universitātē nesalīdzināmi mazāk. Skaidrs, ka virzienā “zināmais, bet vēl neizdarītais” izdarīs Stenforda, jo tur ir vairāk resursu. Otru pusi viņš velta tam, lai pētītu, teiksim, jautājumu, vai fotoni ir bozoni. Fizikā nav nevienas teorijas, kas teiktu, ka fotoni varētu nebūt bozoni. Savukārt šis kungs saka: bet es mērīšu, es gribu zināt, cik precīzi var nomērīt, un, ja man ļoti paveiksies – kas gan ir maz ticami –, izrādīsies, ka fotonos kaut kas nedaudz ir klāt ne tikai no bozoniem. Viņš to grib pētīt nevis kādas teorijas pamudināts, bet faktiski šauj tumsā. Un arī šādā modelī ir loģika. Mēs zinām, ka zinātne nav patiesībā pēdējā instance, zinātne ir vienkārši labākais pietuvinājums no pieejamajiem. Šaušana tumsā ir iespēja atklāt kaut ko tādu, kas šo labāko no pietuvinājumiem liek tomēr kaut kā modificēt. Rezumēju: tad, kad patiešām var runāt par jaunu fiziku, tas ir eksperiments, kas saka – džeki, jūsu teorija nav īsti pareiza!

aizgājusi tik tālu, ka, iespējams, kritērijs ir ne tikai eksperimentālā pārbaudāmība, bet arī teorijas elegance. Ar eleganci saprotot jaudu, lietojot pēc iespējas mazākus konceptus, izskaidrot visu, kas mums apkārt. Patiesībā mēs šādā situācijā esam jau diezgan sen. Mēs sakām, ka mums ir kvarki, par kvarkiem mums ir ļoti konkrēts koncepts, tomēr kvarku kā daļiņu iegūt tiešā veidā nevar. Tomēr es tev turpinu apgalvot, ka kvarks eksistē. Ko nozīmē “eksistē”? Man būs netieši pierādījumi. Bija fantastisks vīrs Anrī Puankarē, kurš teica: “Kāpēc mums visi vienādojumi klasiskajā mehānikā ir otrās kārtas vienādojumi? Mēs varam uztaisīt pirmās kārtas vienādojumus!” Man uz biljarda galda ir ne tikai redzamās bumbiņas, bet arī kvazibumbiņas. Es tās neredzu, bet mans vienādojums saka, ka tās tur ir. Modernajā fizikā kvazidaļiņu ir tonnām. Mēs tās ieraudzīt nevaram, bet vienādojumi saka, ka tās ir. Un smalki filozofi, lūk, ir izdomājuši, ka ir ob-

Atbildi sapratu, bet es gribēju atgriezties pie sava sapiņķerētā jautājuma. Konteksts ir viena saruna ar Vjačeslavu Kaščejevu pērn, kurā es, šķiet, Vjačeslavu nokaitināju. Proti, es viņu provocēju, spītīgi apgalvojot: ja kāda teorija ir skaista, interesanta, tad kāpēc tā nevar pastāvēt arī bez eksperimentāla pierādījuma?

Iespējams, kritērijs ir ne tikai eksperimentālā pārbaudāmība, bet arī teorijas elegance

Ā, šī patiesībā ir ļoti nopietna tēma. Šobrīd fizika ir stadijā, kad mums parādās stīgu teorija, multiversa teorija – tā gan ir vēl spekulatīvāka, to pat teorētiski nevar pārbaudīt atšķirībā no stīgu teorijas. Lai pārbaudītu, ir nepieciešamas tādas enerģijas, kādu nekad, visticamāk, mūsu rīcībā nebūs. Pat ja mēs izveidotu paātrinātāju apkārt Zemei pa ekvatoru – diametrs nosaka, cik daudz enerģijas var iegūt, ne velti CERN sācis projektēt 100 kilometru garu –, enerģijas vienalga nepietiktu. Tātad pārbaudīt stīgu teoriju vismaz tuvāko paaudžu laikā nevarēs. Ko tas nozīmē? Vai tātad par šādu teoriju vispār ir jēga domāt? Ir metodoloģija, kas saka: šādās situācijās fizika ir

“

jektīvā eksistence un ir fizikālā eksistence. Respektīvi, kaut kas eksistē fizikā kā nozarē. Līdzīgi varbūt varētu lietot izteikumu “ķīmiskā eksistence”. Vai “filozofiskā eksistence”. Te gan, protams, jāpatur prātā tas, ka visām iespējamām “ezoterikām” ir slieksme šādus zinātnes aspektus izmantot savā labā. “Kvantu fizika runā par to, ko budisti māca jau sen.” Šādi apgalvojumi mani kaitina. Ne tevi vienīgo. Es vienkārši norādu, ka, no vienas puses, mēs redzam sabiedrībā skeptisku attieksmi pret zinātni, bet, no otras puses, paņēmienu izmantot apgalvojumu “zinātnieki ir to pierādījuši” kā attaisnojumu turpmāku diskusiju pārtraukšanai.

Tipiska ikdienas pieredze izrādās salīdzinoši maz pētīta 2020. gada nogalē Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas Zināšanu agoras laikā Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieku grupa iepazīstināja ar pētījumu Uztvere modalitāšu dažādībā un valencē. Ir pagājis vairāk nekā pusgads, kura laikā, “pateicoties” pandēmijai, mēs esam saskārušies ar ļoti interesantiem realitātes uztveres veidiem, dažkārt izkropļojumiem. Laikā, kad sabiedrībā turpinās diskusijas par ierobežojumiem un vakcinēšanu, liekas noderīgi atgriezties pie 2020. gada nogalē notikušās Latvijas Universitātes profesora Jurģa Šķiltera sarunas ar Māri Zanderu.

ētījums saistīts ar attiecībām un mijiedarbību starp dažādām maņām – redzi, garšu, ožu, pat tausti. Cik tās ietekmē kultūra, kurā konkrētais cilvēks ir iesakņots? Es šeit nerunāju par tādu kultūras kontekstu, kad baltā krāsa vienā tradīcijā ir sēras, citā – kaut kas pozitīvs. Jūs minat piemēru, ka, pagaršojot dzērienu, kas būs oranžā vai violetā krāsā, tas šķitīs saldāks nekā tāds pats

dzēriens zaļā krāsā. Kas ir tas, kurš pagaršo? Jebkur dzīvojošs cilvēks vai tomēr, kā saka, mūsu platuma grādos mītošs? Ja mēs runājam par 21. gadsimtu, tad kultūru atšķirības ir nelielas. Šīs atšķirības ir mazākas, nekā mums varbūt gribētos domāt. Pirms vairākiem gadiem mūsu laboratorijā bija praktikante no Azerbaidžānas. Viņa to pašu emociju un krāsu testu, ko mēs veicam Latvijā, uztaisīja starp

lauku cilvēkiem Azerbaidžānā. Respektīvi, starp cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši ļoti intensīvu kontaktu ar Rietumu kontekstu. Izrādījās, ka atšķirības, protams, ir, tomēr tās nebija būtiskas. Interesants ir cits aspekts: ja tu ņem vienu kultūru un segmentē to vecuma posmos, tad gan parādās interesantas atšķirības. Kolēģi Oksfordā, ar kuriem mēs sadarbojamies, veikuši interesantu pētījumu. Rietumu cilvēkam apaļīga forma tipiski saistās ar kaut ko saldu,

“

Dienvidamerikā, kur tomēr ir citi ēšanas paradumi. Atšķirības izrādījās minimālas.

ir kaut kāda loģika no evolucionārās bioloģijas skatu punkta. Kā tas ir cilvēka gadījumā?

savukārt lauztās formas – ar kaut ko skābu vai sāļu. Kolēģi mēģināja šo modeli “izspēlēt” starp cilvēkiem

Vai ir kādas versijas par to, kādēļ šādi sajūtu mijiedarbību modeļi ir izveidojušies? Ja mēs skatāmies uz citām dzīvām būtnēm, mēs redzam, ka augs vai zivs ar savu krāsu kaut ko signalizē. Ja briedim ir šķietami neracionāli kupli ragi, tad viņš šādi signalizē, ka var šādus ragus atļauties, jo ir veselīgs un stiprs. Te

Es domāju, ka iemesli lielākoties ir evolucionāri, tieši tā, kā tu saki. Man nāk prātā piemērs, kas saistīts ar to, ka salīdzinoši daudzās kultūrās tīkamā ir zilā krāsa, tās dažādi toņi. Un, raugi, ir ļoti grūti atrast izcili riebīgas lietas, kas būtu zilā krāsā. Un pretējais piemērs – kāpēc daudzās kultūrās ir noraidoša attieksme pret brūno

Ja mēs runājam par 21. gadsimtu, tad kultūru atšķirības ir nelielas

krāsu? Fekālijas. Tātad attieksme veidojas, cilvēkam saskaroties ar kaut kādiem objektiem. Interesantākais sākas, kad skatāmies, kā šīs maņas “saslēdzas” savstarpēji. Cilvēki augstās, spalgās skaņas parasti uztver arī telpiski kā kaut ko augstāk esošu. Ja paturam prātā, ka dabā putni patiešām vairumā gadījumu ir augstāk par zemi, te parādās zināma loģika. Mūsu pasaulē ir tipiskas krāsas, skaņas, kas saistītas ar kādu objektu. Un papildus ir arī asociatīvā mācīšanās – dzīves laikā mēs apgūstam daudzus un dažādus objektus, formas. Lai nebūtu garlaicīgi, vēl ir tāda parādība kā sinestēzija – redzēt skaņas un dzirdēt krāsas. Šajā gadījumā mēs runājam par neiroloģisku fenomenu, kas – es izteikšos nekorekti – tā īsti normai neatbilst. Savukārt, ja lauztas formas izraisa negatīvas emocijas, tad tas ir pilnīgi normāli? Es vulgarizēju, bet ceru, ka saprati. Sinestēzija ir ļoti rets, specifisks gadījums. Savukārt tas, ko mēs pētām – šķērsmodalitātes –, ir kaut kas tāds, ko mēs visi pieredzam no rīta līdz vakaram. Mēs no rīta līdz vakaram kaut ko sataustām, sasmaržojam un tā tālāk. Traģikomiskais šajā stāstā ir tas, ka ir simtiem tūkstošu pētījumu par to, kā cilvēki redz, kā cilvēki dzird, bet tas, kā šīs maņas ir sajūgtas kopā, lai mēs varētu iegūt normālu ikdienas pieredzi, tiek pētīts tikai pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados. Sinestēziju pētīja jau pirms vairākiem simtiem gadu, un tā ir pietiekami labi izzināta. To nevar teikt par maņu šķērsmodalitāti. Tipiska ikdienas pieredze izrādās salīdzinoši maz pētīta. Kāpēc tā? Tādi fenomeni kā sinestēzija ir bijusi lielā mistērija zinātniekiem, savukārt maņu efekti, kas rodas, ejot garām picērijai, iespējams, ir šķitis kaut kas pārāk banāls. Tēlaini izsakoties, viens procents no populācijas izpelnījies vairāk uzmanības nekā pierastie deviņdesmit deviņi. Tu minēji, ka atšķirības parādās vecuma grupās. Vai ir versija par iemesliem?

“

Viens procents no populācijas izpelnījies vairāk uzmanības nekā pierastie deviņdesmit deviņi Atļauj vispirms par šīm atšķirībām. Es nedomāju, ka var runāt par universālām īpatnībām kādā no vecuma grupām. Ticamāk, ka katram no mums maņu pieredze veidojas visas dzīves garumā, šī pieredze vienkārši saglabājas, piemēram, pensijas gados, un veido atšķirību no, piemēram, divdesmitgadnieka uztveres. Respektīvi, ja pēc divdesmit gadiem testēs cilvēkus, kuriem tobrīd būs sešdesmit gadi, gan jau viņi būs atšķirīgi no cilvēkiem, kuri ir sešdesmit gadu veci 2021. gadā. Jaunībā cilvēka saskarsmē ar pasauli ir bijušas tādas un tādas krāsas, tāpēc arī pazīstamākas un patīkamākas, tās tiek iekodētas ilgtermiņa vizuālajā atmiņā. Otrs skaidrojums varētu būt saistīts ar to, ka cilvēka maņas dzīves laikā mainās arī fizioloģiski. Piemēram, vecumā olfaktorā (smaržu) pieredze kļūst mazāk jutīga. Par to, cik ļoti mainās emocionālās reakcijas, vispār nav vērts diskutēt. Faktiski vienīgās emocijas, kas saglabājas cilvēka mūža garumā, ir laimes sajūta. Vecāka gadu gājuma cilvēkiem dusmas, naids atšķirsies no tā, cik intensīvi šīs jūtas izdzīvo jauni cilvēki. Un mūsu pētījumā mēs strādājam ne tikai ar to, kā “saslēdzas” dažādās maņas, bet arī ar jautājumu par to, kā tas ietekmē emocijas. Starp citu, jau pirms krietna laika mēs pētījām dažādu Latvijas cilvēku krāsu preferences. Pilnīga asimetrija! No 20 līdz 40 gadu veciem cilvēkiem relatīvi tīkamas ir tādas kombinācijas kā “melns un balts”, savukārt nepatīk tā sauktās siltās krāsas. Grupā, kas vecāka par 40 gadiem, – tieši otrādi. Vai cilvēka uztveri maina tas, kādi ir viņa mijiedarbības ar pasauli

“kanāli”? Mazliet vulgarizēšu: pusaudzis, kurš lielāko dienas daļu pavada virtuālajā pasaulē, vienkārši nav saskāries ar tādiem signāliem viņa maņām, kādu nav šajā virtuālajā pasaulē. Viņam veidojas pavisam cita maņu šķērsmodalitāte, jo viņš, teiksim, vispār nav bijis mežā. Tā īsti nav. Cilvēks ir tāds uztveres hameleons. Mēs, cilvēki, esam lieliski savā spējā ātri un efektīvi adaptēties. Simboliskajam jaunietim, kurš nav bijis mežā, vienkārši maņu jutīgums būs augstāk attīstīts kādā citā jomā nekā tam, kas mežā ir bijis bieži. Te nav runa, kā ir labāk vai pareizāk, runa ir par pielāgošanos. Jebkurā gadījumā tas ir interesants jautājums, turklāt ar praktisku pielietojumu – ja mēs, piemēram, vēlamies, lai jaunieši vairāk patērē veselīgu pārtiku. Tur jau tā lieta, ka cilvēki, kuri runā par “perfekto krāsu” vai “perfekto iepakojumu”, faktiski runā muļķības; dažādu grupu maņu uztvere atšķiras. Vēl ļoti interesanta tēma, ko mēs pētām, ir – kā valoda ietekmē to, ko mēs redzam, kā mēs domājam. Mēs paguvām līdz 2020. gada rudenim veikt diezgan daudz eksperimentu un uzkrāt datus, izmantojot, piemēram, acu kustību izsekošanas un reģistrēšanas iekārtas. Šī ir diezgan divdomīga tēma. Reiz, pastaigājoties ar meitu, vērsu viņas uzmanību uz sarkankrūtīti. Vēlāk sapratu, ka tas nekāds sarkankrūtītis nebija, tomēr es tā biju teicis, un cilvēks kādu laiku “redzēja” sarkankrūtīti tur, kur bija cits putns. Es gan vairāk runāju par situācijām, kas mērāmas sekundes simtdaļās, tomēr jebkurā gadījumā tas ir interesants jautājums, paturot prātā, ka mūsu sabiedrība kļūst arvien vairāk atkarīga no tā sauktajiem virtuālajiem vai valodas asistentiem. Mums ir jāsaprot, kā šī komunikācija notiek. Cita tēma: kā cilvēka tauste ietekmē telpisko priekšstatu par kaut ko, ko cilvēks vizuāli neredz? Te, protams, ir akadēmiska interese, tomēr arī gluži praktiska, jo ir cilvēki, kuriem

Latvijas Universitātes profesors Jurģis Šķilters

ir nepieciešami digitāli rīki, lai viņi varētu funkcionēt šajā pasaulē labāk. Cits pavisam pragmatisks aspekts: kā mēs varam samazināt kāda pārtikas produkta saldumu, kompensējot to ar šā produkta krāsu? Īsi sakot, šis pētījumu virziens ir kā kārtainā torte – ir fundamentālie, un ir arī lietišķie slāņi. Man tev ir priekšlikums. Ir eksperti, kuri saka, ka cilvēcei nekas cits neatliks, kā sākt vairāk uzturā

lietot insektus. Izdariet kaut kādas manipulācijas ar krāsu vai formu, un pat Rietumu cilvēks tos ēdīs gardu muti. Mums ir bijušas diskusijas ar kolēģiem par cepumiem, kas darināti no kukaiņiem. No garšas viedokļa lielas atšķirības nav, traucē tas, ka cilvēks zina – šis konkrētais ir cepts no kukaiņiem. Arī uztveres pētniecības jautājums, vai ne? Ja nopietni,

mēs plānojam ar šo pētniecības projektu strādāt līdz 2022. gada beigām, virzoties no salīdzinoši vienkāršiem “saslēgumiem”, piemēram, krāsa – garša, uz sarežģītākiem. Respektīvi, 2022. gada beigās mēs gribētu spēt atbildēt uz jautājumu, cik spēcīga ir saite starp dažādām maņām (jo skaidrs, ka ne jau visas no tām ir vienlīdz būtiskas). Otrs jautājums ir par to, cik liela ir mūsu emocionālā saistība ar maņām.

Jebkurš dabaszinātnieks var atrast ledājos kaut ko sev interesantu

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis zinātnisko monogrāfiju Mūsdienu ledāji. Ar tās autoru Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru sarunājas Māris Zanders.

ilvēkiem raksturīgi apkārtējo pasauli vērtēt antropocentriski. No šā viedokļa raugoties, ledāji plašāku sabiedrību interesē šādā kontekstā – ja ledāji izkusīs, vai mūsu mājokļi nebūs zem ūdens? Es pieļauju, ka ledāju nozīme ir plašāka par šo nedaudz vulgarizēto aprakstu. Tāds lietišķais aspekts ir, taisnība, un tas savienojas ar jautājumu “vai

tad Latvijā trūkst izpētes objektu un ir jābrauc pētīt ledājus?”. Patiesībā jautājums ir ļoti komplicēts, jo ledāji ir vislielākajā mērā saistīti ar klimatu un dabas sistēmām. Minēšu vienkāršu piemēru. Iedomāsimies Antarktīdu vai Grenlandi – tās ir milzīgas ledus masas. Antarktīda ir 13,9 miljoni kvadrātkilometru platības, klāta ar ledu. Ledum ir ļoti augsta atstarošanas spēja, tā sauktais albedo. Respektīvi, lielākā daļa Saules radiācijas tiek atstarota atpakaļ atmosfērā. Mēs joprojām

dzīvojam ledus laikmetā, kas sākās apmēram pirms 2,6 miljoniem gadiem, un pieminētie ledus kupoli vai segledāji nodrošina šā ledus laikmeta pastāvēšanu. Cits aspekts – ledājiem ir cieša saistība ar okeānu globālo cirkulāciju, kas savukārt ir pamats klimatam jebkur pasaulē, tostarp Latvijā. Es runāju par tā saukto termohalīno cirkulāciju. Tieši ledāju tuvumā – gan pie Grenlandes, gan pie Antarktīdas – veidojas visaukstākie un blīvākie ūdeņi pasaulē, kuri nogrimst

Asociētais profesors Kristaps Lamsters

līdz okeāna pašai gultnei un tālāk jau aizplūst visos okeānos. Tieši šie aukstie ūdeņi ir galvenais faktors, kas darbina minēto cirkulācijas “konveijeru”. Savukārt, ja runājam par lietišķiem aspektiem, minēšu to, kas Latvijā nav tik aktuāls, jo mums dzeramais ūdens ir viegli pieejams. Tomēr daudzviet pasaulē dzeramais ūdens ir resurss, kura ļoti pietrūkst, un ledāju kušanas rezultātā radies ūdens ir tas, kas šo resursu dod. Mēs runājam par miljardiem cilvēku, kuriem ūdeni gan

dzeršanai, gan lauksaimniecības platību irigācijai nodrošina ledāju kušanas ūdeņi. Tad, kad augstkalnu ledāji nokusīs, radīsies milzīga ekonomiskā problēma, kas saasinās arī citas. Vai var teikt, ka ledāji ir, tēlaini izsakoties, iesaldēta bibliotēka vai arhīvs? Proti, ka, pētot ledājus, var uzzināt par Zemes pagātni? Šis no zinātnes viedokļa ir ļoti būtisks aspekts, jo ledāji tiešām ir

klimata, klimata pārmaiņu liecību “arhīvs”. Turklāt ar tik augstu detalizācijas pakāpi, kādu nevar atrast citos “arhīvos”. Es vienkāršošu, bet var teikt, ka mēs varam izskaitīt ledājā vasarās un ziemās veidojušās kārtiņas vairāku kilometru dziļumā. Ir vairāki projekti, piemēram, Eiropas Savienībā projekts EPICA. Šā projekta laikā C jeb Čārlija ledus kupolā Antarktīdā tika veikts vairāk nekā trīs kilometrus dziļš urbums. Tika iegūts trīs kilometrus garš ledus serdenis,

Ģeologi ir noskaidrojuši, ka kvartāra periodā – tas sākās apmēram pirms 2,6 miljoniem gadu – ir bijuši gan tie, ko mēs varētu saukt par starpleduslaikmetiem (interglaciāli periodi,) gan mazāki ledus laikmeti. Kopumā ir bijuši 50 starpleduslaikmeti un 50 mazie ledus laikmeti. Katra šā mazā ledus laikmeta ilgums ir vai nu 40, vai 100 tūkstoši gadu. Un katrā no tiem vēl var nošķirt stadiālus un interstadiālus posmus, kuros klimats var mainīties. Mazā ledus laikmeta laikā pat dažu desmitgažu laikā temperatūra var mainīties par 8–10 grādiem. Respektīvi, klimats ir ļoti mainīgs. Kā piemēru var minēt pēdējo ledus laikmetu, ko Latvijā

un šis serdenis satur informāciju par pēdējiem 800 000 gadu. Tā ir visdetalizētākā informācija, kāda mums ir pieejama! Tā ļauj mums noteikt, kāds ir bijis atmosfēras sastāvs konkrētajā laika periodā. Vai, piemēram, skatoties skābekļa izotopu attiecības, mēs varam noskaidrot to, kāds ir bijis gan ledāju tilpums, gan atmosfēras gāzu sastāvs, un izrēķināt, kāda ir bijusi temperatūra, cik liela ietekme uz to bijusi ogļskābajai gāzei. Nākamais lielais projekts ir Beyond EPICA. Agrākie dziļurbumi nesniedz mums informāciju par periodu, kas senāks par vienu miljonu gadu. Tā ir liela problēma, jo šajā laika periodā – apmēram pirms miljons gadiem – notika kaut kas tāds, kas izmainīja orbitālo ciklu ietekmi uz klimatu pasaulē. Kopā ir trīs orbitālie cikli, tā sauktie Milankoviča cikli. Es runāju par Zemes rotācijas ass sašķiebumu, Zemes orbītas ekscentritāti un precesiju (virziena maiņu). Pēdējo miljons gadu laikā dominē šis ekscentritātes cikls vai – var formulēt arī tā – 100 000 gadu cikls. Ledus laikmeti ilgst apmēram

“

Kad augstkalnu ledāji nokusīs, radīsies milzīga ekonomiskā problēma, kas saasinās arī citas 100 000 gadu. Savukārt pirms šā pēdējā miljons gadu perioda ledus laikmeti ilga apmēram 40 000 gadu un atbilda Zemes ass sašķiebuma ciklam. Nav zināms, kas notika, kāpēc ledāji un klimats tā reaģēja, un zinātnieki mēģinās to noskaidrot, iegūstot šo vecāko ledu. Domāju, ka daudzi cilvēki apzinās, ka ledāju izkušana nekas labs nav. Jūs runājāt par cikliem, un man radās bērnišķīgs jautājums: vai var, kā saka, lietas vērst par labu, vai ledāji var atjaunoties?

sauc par Vislas ledus laikmetu. Šajā laikā Skandināvijā ledāji ir veidojušies vairākkārt. Latvijas teritoriju segledājs sasniedza apmēram pirms 60 000 gadu. Mēs īsti nezinām, cik lielu daļu pašreizējās Latvijas teritorijas tas pārklāja, tomēr mēs zinām, ka vēlāk šis segledājs atkāpās, Latvijas teritorija bija brīva no ledāja, bet tad apmēram pirms 25 000 gadu segledājs atkal pārklāja Latviju. Un pēc tam atkal nokusa. Mēs te runājam par segledājiem, kas ir lielas masas, savukārt, ja runājam par mazākiem ledājiem, kaut Islandes gadījumā, tad šajā pēdējā ledus laikmetā visa Islande bija pārklāta ar ledu, un

tad – pirms 8–5 tūkstošiem gadu – šie ledāji nokusa. Tie ledāji, kādus mēs zinām mūsdienu Islandē, sāka veidoties apmēram pirms 4000 gadu, tie nav kādu senāku ledāju paliekas. Ja pareizi saprotu, tie ir cikli, kurus mēs varētu apzīmēt kā dabiskus. Vai nav tā, ka cilvēka ietekme uz vidi ir bijusi tik būtiska, ka šie dabiskie cikli – tostarp ledāju atjaunošanās – ir izjaukti? Šis ir ļoti būtisks jautājums, ko zinātnieki cenšas saprast. Tik daudz ogļskābās gāzes, kādu radījis cilvēks, nekad iepriekš nav bijis – vismaz

“

Ledus var būt silts, un ledus var būt auksts runājot par kvartāra periodu. Tāpēc zinātniekiem vismaz pagaidām nav tādu modeļu, kas ļautu precīzi pateikt, cik liela ietekme būs šim faktoram. Tas, ko mēs varam pateikt – šis starpleduslaikmets būs ilgāks par tādu bez cilvēku ietekmes. Šis starpleduslaikmets ilgs vēl vismaz 50 000 gadu, varbūt vēl ilgāk. Varbūt

cilvēka ietekme izrādīsies tik būtiska, ka orbitālie cikli vairs neizpaudīsies tā, kā tie izpaudās iepriekš. To mēs diemžēl nevaram pateikt. Lasot grāmatu, pat no ģeoloģijas tālu esošs cilvēks redz, ka glacioloģija ir starpdisciplināra nozare. Kādi aspekti jums pašam liekas interesantākie? Jums taisnība, turklāt ledāju pētniecība nav saistīta tikai ar glacioloģiju, tā aptver ļoti plašu disciplīnu kopumu. Antarktīdā ir polārās stacijas, kur neviens ledājus nepēta. Piemēram, tā Ukrainai piederošā, kurp mēs devāmies 2018. gadā. Tur zinātniekus interesē magnētisms zemes dzīlēs, kas notiek jonosfērā, jo šī vieta ir unikāla ar savu attālumu no dažādu veidu piesārņojumiem. Taču – var teikt, ka jebkurš dabaszinātnieks var atrast ledājos kaut ko sev interesantu. Ledāji tiek pētīti, lielākoties izmantojot satelītu sniegto informāciju. Šādi

mēs varam rekonstruēt visu ledus vairogu. Tikpat labi zinātnieks var paņemt atsevišķu ledus kristālu un pētīt laboratorijā to, kā šis kristāls deformējas, pēc tam mēģinot to attiecināt uz visu ledus masu. Manas zinātniskās intereses – un ar to mēs ekspedīcijās arī nodarbojamies – ir saistītas, pirmkārt, ar fizisku klātbūtni ledājos (iesmejas), otrkārt, mūsu niša ir, izmantojot ģeofizikālas iekārtas, piemēram, ģeoradaru, iegūt ļoti detalizētu informāciju par, teiksim, ledāju biezumu. “Biezums” izklausās ļoti vienkārši, tomēr tas ir ļoti būtisks jautājums. Lielākoties ledāju biezumu pasaulē nezinām, un, ja nezinām, tad mēs faktiski nevaram precīzi aprēķināt arī citus parametrus. Ir arī cita unikāla informācija, ko var iegūt faktiski tikai ar ģeoradaru. Piemēram, ledāja termiskā uzbūve. Tas varbūt izklausīsies savādi, bet ledus var būt silts, un ledus var būt auksts. “Ledus ir silts” nozīmē, ka ap ledus kristāliem ūdens ir pavisam nedaudz. Jo

ledus ir siltāks, jo tas var deformēties vieglāk, ledus var plūst ātrāk, un tam visam ir ļoti liela nozīme, cenšoties saprast, kas ar šādu ledāju notiks nākotnē. Respektīvi, mēs varam noteikt, kur ledājā ir silti un kur auksti apgabali. Mēs varam arī noteikt, vai kaut kur ledājā ir ūdens sakopojumi. Ekspedīcijā Svalbārā mēs mēģinājām noskaidrot, kāds ir zemledāja tuneļu tīkls, kurā plūst ūdens. Mēs varējām izveidot trīsdimensionālu shēmu, parādot, kā ūdens šajā ledājā plūst, savukārt tas palīdzēja noskaidrot, kā šie kušanas kanāli ir veidojušies. Ja ļaudis Latvijā dodas apceļot dzimto zemi, kur Latvijas ainavā viņi redzēs ledāju, ja tā var teikt, pēdas? Redzēt var faktiski visur. Mazliet vienkāršojot, varētu teikt tā, ka ledāju pēdas mēs neredzam tikai tur, kur reljefu veidojuši procesi jau pēc ledāju atkāpšanās. Piemēram, kāpas. Pārējā ainava ir saistīta ar ledājiem.

Ir vērts nošķirt zemienes un augstienes. Piemēram, Vidzemes augstiene un Viduslatvijas zemiene. Ja mēs skatāmies šādā mērogā, tad zemienes ir vietas, kur koncentrējās ledāja plūsmas – tā sauktie ledus lobi. Savukārt augstienes ir vietas, kuras ledus lobi un plūsmu mazākas vienības, ledus mēles, aplieca no visām pusēm, kur notika ledus masu bremzēšanās un pastiprināta nogulumu uzkrāšanās. Piemēram, augstienēs ir vietas, kur vairāk nekā 300 metru biezumā ir nogulumi, kas saistīti ar ledājiem un to kušanas ūdeņiem. Zemienēs tie var būt tikai daži metri, un pēc šiem dažiem metriem jau būs nogulumieži, kas izveidojušies pirms 360–400 miljoniem gadu. Dabā mēs sastapsim reljefa formas, kas ir veidojušās vai nu zem ledāja, vai pie ledāja malas. Šādu formu saraksts būs ļoti garš, tāpēc minēšu tikai vienu no izplatītākajām – drumlini, klaipveida pauguri. Šādi “uz pusēm pāršķelti maizes klaipi” atrodas

“

Respektīvi, kur ledājos bija tuneļi un tika sanests smilšainais, grantainais materiāls.

galvenokārt zemienēs, piemēram, Burtnieka līdzenumā. Ģeologi, skatoties uz šo pauguru formām, uz to formu morfoloģiju (garums, platums, augstums u. c.), var rekonstruēt arī ledus plūsmas ātrumu. Piemēram, jo šīs formas ir garākas, jo ledus plūda ātrāk. Daudzviet mēs varam sastapt arī tā sauktos kangarus – augstus vaļņus un grēdas. Daļa no šiem kangariem ir veidojušies zem ledājiem, daļa – ledāju iekšpusē, vēl citi – virs ledāja, varianti ir dažādi. Faktiski ar kangariem mēs apzīmējam osus vai ledāju tuneļu aizpildījumus.

Tikai pēdējo gadu laikā zinātnieki ir veikuši nopietnus dziļurbumus ledājos. Piemēram, pirms dažiem gadiem zinātniekiem Antarktīdā izdevās izurbties līdz zemledāja ezeram un iegūt nepiesārņotu paraugu. Antarktīdā zem ledāja ir vairāk nekā 400 ezeru. Šādi ezeri ir ļoti interesanti kaut vai tāpēc, ka tā ir vieta, kur dzīvība var attīstīties vai saglabāties, arī uz atsevišķiem kosmiskajiem ķermeņiem. Īsi sakot, uz jūsu jautājumu var atbildēt gandrīz burtiski: vietu, kur rakt – vai mūsu gadījumā urbt –, netrūkst.

Tikai pēdējo gadu laikā zinātnieki ir veikuši nopietnus dziļurbumus ledājos

Jūs minējāt savu zinātnisko interešu nišu. Ja mēs skatītos uz ledāju pētniecību kopumā – cik daudz vēl ir palicis jautājumu, kurus, atvainojos par neveiklu vārdu spēli, ir vērts rakt?

“Praktiķi” un “teorētiķi” strādās kopā Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Kvantu datorzinātnes centrs sadarbosies ar informācijas tehnoloģiju uzņēmumu Accenture, lai padziļināti pētītu kvantu algoritmu pielietojumu dažādās jomās. Ar centra vadītāju profesoru Andri Ambaini sarunājas Māris Zanders.

ubliski izskanējušajā informācijā formulējums ir “kvantu algoritmu pielietojums dažādās jomās”. Kas ir šīs jomas – kvantu kriptogrāfija, kvantu datori, citi varianti? Runa ir par kvantu datora pielietojumu dažādās jomās. Piemēram, ķīmijas problēmu modelēšanā vai transporta plūsmu plānošanā un, protams, arī citās jomās. Accenture ir virkne tēmu, par kurām uzņēmums interesējas, un tiek pieļauts,

ka kvantu algoritmi te varētu būt noderīgi. Lai gan ir lasīts, ka Mūra likums nav akmenī iecirsts, arī “tradicionālo” datoru jaudas palielinās. Vismaz pagaidām. Kas tie ir par datu apjomiem, darba uzdevumiem, kuriem tomēr ar šo “parasto” datoru nepietiek, un tāpēc jālūkojas kvantu datora virzienā? Te būtu pareizāk runāt nevis par datu apjomu, bet par situācijām, kad pats skaitļošanas process ir

sarežģīts un laikietilpīgs. Skaidrs piemērs ir kvantu ķīmijas modelēšana ar absolūtu precizitāti. Ļoti vienkāršoti izsakoties, ķīmiski procesos notiek mijiedarbība starp atomu kodoliem un elektroniem, to apraksta kvantu fizika. Var uzrakstīt vienādojumus, tomēr, ja šajos vienādojumos ir iesaistīti vairāk nekā 50 vai 100 elektronu, šos vienādojumus uz “parastā” datora atrisināt vairs nevar. Ko kvantu dators var līdzēt transporta plūsmu modelēšanā?

Piemēram, var būt vajadzība palīdzēt Latvijas Valsts mežiem saplānot, kā izvest kokus ar iespējami mazākiem resursiem. Cits hipotētisks gadījums – kā saplānot taksometru plūsmu lielā pilsētā. Man kā cilvēkam ar citu domāšanas stilu ir liels kārdinājums jums teikt tā: jūs jau varat ar kvantu datoru modelēt, bet tad iznāk aitu bars uz šosejas... Ja mēs paliekam pie piemēra ar koku izvešanu, šis process galu galā tiek modelēts un plānots arī tagad, bez kvantu algoritmiem. Novirzes vienmēr ir iespējamas, tomēr, ja plāns ir efektīvs, tad arī noviržu gadījumā tas vienalga būs noderīgāks nekā plāna neesamība. Vai kvantu datora spēju darboties ar ļoti lieliem datu apjomiem, turklāt ātrāk, nekā to dara “parastie” datori, var “ielikt” kontekstā ar pēdējo gadu laikā tik populāro tēmu “mākslīgie neirotīkli un to apmācīšana”? Ja pareizi saprotu, mākslīgo neirotīklu apmācīšana ir saistīta ar datu apjomu, kas tiek piedāvāti “apsmadzeņošanai”. Tas ir, kā dažkārt saka, miljardu vērtais jautājums. “Kvantu mašīnmācīšanās” ir viens no populārākajiem “pasvordiem” manā nozarē (smejas). Ar šo tēmu strādā daudzi, tomēr stingri matemātiski pierādītas priekšrocības nav. Ir daudz eksperimentu, bet mēs vēl īsti nezinām, cik liela būs šī kvantu priekšrocība. Mašīnmācīšanās ir ļoti aktuāla, un, ja kvantu datori varētu izveidot labāku modeli, tas būtu pielietojami. Modeļu telpa ir ļoti liela, “pārlasīt” visus modeļus uz “parastā” datora nav iespējams. Sadarbība paredz to, ka “Accenture” investē apmēram 100 000 eiro. Vai es pareizi saprotu, ka tas dos iespēju mūsu pētniekiem strādāt ar iekārtām, kādu Latvijā nav? Es gan gribētu uzsvērt, ka sadarbībai nav tikai finansiālais aspekts. Accenture ir zinātnieku kolektīvs, un

Profesors Andris Ambainis

sadarbība ļaus labāk noskaidrot, kas ir aktuāls šajā zinātniskajā kopienā, kas ir praktiskāka par mani. Tā būtu iespēja manai komandai saskarties ar citām pētniecības problēmām un citiem zinātniekiem. Un – jā, tā nozīmē arī piekļuvi eksperimentālām kvantu ierīcēm. Šķiet, tas arī ir loģisks risinājums, jo diez vai mums būtu jāsapņo, ka paši Latvijā atradīsim līdzekļus kvantu datora izveidei. Jā. Mēs šādu datoru nebūvēsim, un arī Accenture to nedarīs. Uzņēmums pērk skaitļošanas laiku. Mani sadarbības partneri akadēmiskajās aprindās Lielbritānijā un Nīderlandē ir strādājuši ar lieliem uzņēmumiem, piemēram, kontekstā ar veselības aprūpes jomu. Latvijā šis būs pirmais gadījums. Ja mēs runājam par praktisku pielietojumu, vēlos tomēr

uzzināt jūsu viedokli par kvantu kriptogrāfiju, jo lieki teikt, cik nozīmīga ir kļuvusi saziņas drošība, lietojot elektroniskās ierīces. Vai kvantu kriptogrāfijas pārākums par citām kriptogrāfijas formām ir, ja tā var teikt, a priori, jo tā ir kvantu kriptogrāfija? Vai arī būs parastā sacensība – vieni izdomā jaunu šifrēšanas formu, citi to “atlauž”, pirmie domā nākamo, vēl drošāku. Piekrītot pirmajai atbildes versijai, es teiktu tā: jā, ir tāda pakāpe, kuru sasniedzot kvantu kriptogrāfija kļūst principiāli “neatlaužama”. Pagaidām šī pakāpe vēl nav pilnībā sasniegta, tomēr mēs esam tai diezgan tuvu. Citiem vārdiem sakot, runa ir par to, cik perfekti notiek implementācija, vai šo implementāciju var nosertificēt, dodot garantiju. Pagaidām mēs esam tādu implementāciju līmenī, kurā mums ir jātic, ka nav nekādu blakus signālu.

Labākais, ko mēs varam darīt, ir ļoti rūpīgi klausīties Projektā Zinātnes un reliģijas saderība pēcpadomju kontekstā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte sākusi lekciju un diskusiju ciklu, kas veltīts reliģijas un zinātnes dialogam. Ar diskusiju aktīvu dalībnieku Latvijas Universitātes profesoru fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu sarunājas Māris Zanders.

ormulējumā “reliģijas un zinātnes dialogs” man neskaidrs šķiet jautājums par to, kurš pārstāv “reliģiju”. Līdz šim es redzu tradicionālo kristīgo konfesiju pārstāvjus, visnotaļ erudītus un ieinteresētus sarunai. Tomēr reliģija mūsdienās ir arī, delikāti izsakoties, ekstravaganti uzskati, kas turklāt ir visnotaļ neiecietīgi pret atšķirīgu viedokli. Es tātad gribu kašķīgi teikt, ka jūsu dialogs patiesībā ir saruna noteiktā grupā, kurā ir zināma drošība neuzrauties uz agresiju vai kardināli atšķirīgu pasaules uztveri. Tavs jautājums parāda, ka jebkurš virsraksts – konkrētajā gadījumā reliģijas un zinātnes dialogs – provocē dažādas interpretācijas. Tikpat labi mēs varējām ciklu nosaukt Vai Dievs ir?. Labāk izstāstīšu savu motivāciju iesaistīties. Mans pieticīgais mērķis ir tieši radīt ieganstu mūsu sabiedrības intelektuāļiem izrunāties par to, ko viņi zina un kas viņiem rūp šajā tēmu lokā. Dažkārt tu neuzzini kaut ko ļoti interesantu tikai tāpēc, ka nav bijis iegansta uzzināt. Šādā kontekstā diskusijai, kurā piedalās eksakto, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji, gandrīz a priori ir papildu vērtība. Universitāte šādam nolūkam ir dabiska vide un ietvars, jo universitāte ir tā vide, kur mēs varam atrast gan cilvēku, kurš var kompetenti paskaidrot, kas ir atklāsme, un cilvēku, kurš spēj kompetenti pastāstīt par fizikālo kosmoloģiju. Man arī šķiet, ka nav jēgas izvirzīt ambiciozus, bet neizpildāmus mērķus. Par tik komplicētiem jautājumiem pareizāk ir sākt sarunu, ja vēlies, laboratorijas apstākļos, kuros ir iespējama cieņpilna un profesionāla saruna. Un tad, balstoties šādi gūtajā pieredzē, mēs varam mēģināt saprast, kādas ir iespējas šo diskursu popularizēt un iesaistāmo loku paplašināt. Tu tiešām domā, ka ir iespējams “tiltiņš” no, simboliski izsakoties, profesora teologa Jura Cālīša uz simbolisko Alekseja Ļedjajeva fanu? Nē, tik naivs es neesmu.

Es varu formulēt savu jautājumu citādi. Ja mēs paveramies uz “diagnozi”, tad tā ir – ziņas par sekulārisma uzvaru ir pārspīlētas. Tātad kaut pragmatisku iemeslu dēļ būtu svarīgi saprast, kas ir šī joprojām ziedošā un plaukstošā reliģiozitāte, kuru vairumā gadījumu man gan labāk patiktu saukt par maģisko domāšanu. Mērķis it kā ir skaidrs. Jautājums ir par tā sasniegšanu. Un sarunas starp intelektuāļiem šo mērķi nesasniedz. Es pilnīgi pieļauju iespēju, ka par visnotaļ svarīgiem jautājumiem var vienoties kristiešu un islāma intelektuāļi; mēs, tēlaini izsakoties, izejam dzīvē, ielās, un nekādas vienošanās vai pat vēlmes uzklausīt nav. Ir sišana pa seju. Nešauj uz pianistu, kurš spēlē, kā māk! Iet ielās pārliecināt cilvēku, kuram tāpat viss ir skaidrs, nav mans lauciņš. Es tevi aicinātu lekciju ciklā sagaidīt lekcijas ar reliģiju pētniecības ekspertu piedalīšanos, jo līdz šim fokuss lielā mērā ir bijis uz dabaszinātnēm. Ja tu man prasi, kāda ir šāda dialoga iespējamā jēga cilvēkam, kurš pats nav pie akadēmiskajām aprindām piederīgs, tad, manuprāt, tā ir vēsts, ka reliģiska pieredze var būt jēgpilna un nebūt pretrunā ar veselo saprātu. Varu izstāstīt spilgtu personīgo reliģisko pieredzi, kas saistās ar Pestītāja draudzi Jeruzalemē, piecdesmit metru attālumā no Golgātas. Es svētdienās tajā apmeklēju dievkalpojumus, jo šīs nelielās draudzes specifika bija tā, ka tā pulcēja angļu valodā runājošus cilvēkus – galvenokārt no ASV, bet arī no citām valstīm. Respektīvi, divas trešdaļas no dievkalpojumu apmeklētājiem bija nevis pastāvīgi to apmeklētāji, bet cilvēki, kuri vienkārši konstatējuši, ka ir, lūk, šāda iespēja svētdienā angļu valodā. Īsi sakot, spektrs bija visplašākais, turklāt neaizmirsti, ka ASV ir spēcīgas tieši fundamentālistiski noskaņotas kopienas. Pēc dievkalpojumiem notiekošajā socializācijā pie tējas tases vairākkārt gadījās sarunāties ar cilvēkiem, kuriem svarīgākais jautājums, satiekot svešu cilvēku, bija noskaidrot, vai es esmu glābts, vai es

esmu pieņēmis Jēzu. Bija ļoti interesanti salīdzināt, ko katrs no mums ar to saprot... Sasniegums jau ir tad, ja mēs cenšamies citādo saklausīt. Kā teica Jēzus, kur divi vai trīs ir kopā Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū. Pāreju pie nākamās kritiskās piezīmes. Noskatoties pirmās divas lekcijas un tai sekojošās diskusijas, redzu, ka jūs savā dialogā uzreiz ķeraties pie tādiem ļoti fundamentāliem jautājumiem – ko cilvēks var zināt, ko nevar un līdzīgi. Man savukārt šķiet, ka zinātnei un reliģijai vispirms vajadzētu tikt skaidrībā par ļoti, atvaino, praktiskiem jautājumiem. Par iejaukšanos genomā, par to, kāds ir pieļaujamais termiņš, kurā var veikt kādas manipulācijas ar cilvēka embriju, un citiem. Piekrītot par to, ka ir šie rak stiskie jautājumi, man tev jāsaka, ka cilvēkus ļoti interesē arī, kā tu teici, fundamentālie jautājumi. Kad es pabeidzu studēt un nonācu Skandināvijā, biju pārsteigts, uzzinot, cik daudzi kolēģi izvēlējušies studēt fiziku, ne tik daudz lai kaut ko jaunu atklātu, cik lai noskaidrotu – es vienkāršošu – vai Dievs ir. Ir ļoti būtiski, kā es, cilvēks, skatos uz pasauli. Teiksim, ar bioloģiju saistītos jautājumos man primārais ir materiālais aspekts, un tad, pat ja kaut kas joprojām ir man nezināms vai nesaprotams, skaidra vismaz ir mana attieksme. Savukārt, ja runa ir par pasaules, formulēsim tā, garīgu tvērumu, tad, saskatot aiz fiziskās realitātes citu realitāti, simbolus un zīmes – kas tev varbūt liksies neracionāli un nevajadzīgi –, tā būs pavisam cita attieksme. Vai esi ievērojis, ka visdažādākajos rituālos – reliģiskajos, maģiskajos, arī pseidozinātniskajos – nemainīga konstante ir ūdens? Sākot no ūdens klātbūtnes kristībās, beidzot ar “ūdens atmiņas” tirgotājiem. Acīmredzot ūdens ir tik fundamentāls elements, ka tas iesakņojas ļoti dziļos cilvēka psihes un dvēseles slāņos. Pagaidi. Cik es zinu fizikas vēsturi, ir bijuši periodi, kad zinātnieki ir

Vai tu apzinies problēmu, ka mūsu valoda uzliek objektīvus ierobežojumus šādām diskusijām? Sveiciens Vitgenšteinam. Kādi tad ir varianti? Var nedarīt neko. Tāds man patīk. Ļoti labi. Es piekrītu, ka ir tēmas, par kurām labāk paklusēt. Tomēr, manuprāt, var arī sarunāties, apzinoties šo valodas problēmu. Šādā gadījumā labākais, ko mēs varam darīt, ir ļoti, ļoti rūpīgi klausīties. Nesteidzīgi analizēt, salīdzināt, kā mēs lietojam tādus ļoti piesātinātus vārdus – “zinātne”, “reliģija”. Būšu izcili riebīgs. Man tas atgādina nepieciešamību apmeklēt, teiksim, psihoanalītiķi. Kaut kas grauž to dārgo zinātnes pārstāvi, kaut kāds nemiers, un tad, lūk, atvieglojums – “dialogs starp zinātni un reliģiju”.

Profesors Vjačeslavs Kaščejevs

centušies izveidot kopēju, iekšēji nepretrunīgu teoriju, ja tā var teikt, visam. Un man rodas sajūta, ka šādu “zinātnes – reliģijas dialogu” pamatā arī ir kaut kāda vēlme izveidot tādu ... angļu valodā saka “totality”. Kāpēc jūs gribat visam atrast jēgu, cēloni? Kāpēc jūs negribat sadzīvot ar nejaušību un bezjēdzību kā normālu esamības sastāvdaļu? Nu, paldies, Zander! Pagaidi, es pamanīju, ka tu pats piemini to, ka tas viss cilvēkam iemāca zināmu pazemību, savu iespēju robežu apzināšanos. Nu, vismaz... To, kur cēloņus var identificēt, kvantificēt un izsekot, mēs nosauksim par fiziku un par to ļoti priecāsimies. Un tik tiešām – ikvienam dabaszinību studentam, kuram ir iemācīti filozofijas pamati, vajadzētu būt skaidram, ka a priori nav tā, ka pilnīgi visam pasaulē ir cēlonis un izskaidrojums. Varbūt

pamanīji, ka parādās šī tēma par attiecībām starp kvantu fiziku un, plaši formulējot, garīgiem meklējumiem? Ir šī vajadzība kaut kur atrast vietu Dievam, ir jēdziens God of the gaps. [Vikipēdija – “teoloģiska perspektīva, kurā zinātnisko zināšanu trūkumi tiek uzskatīti par Dieva eksistences pierādījumiem”.] Gan indivīda, gan varbūt sabiedrības un laikmeta gara līmenī mēs redzam meklējumus atrast “šķirbas”, proti, neizzinātus jautājumus (piemēram, par dzīvības izcelšanos), kuros atrast vietu Dievam. Tādam, kādam mēs to iztēlojamies.

Kurš mums liedz uzklausīt kādu psihologu par to, kā, piemēram, korelē vajadzība pēc garīguma ar dažādiem dzīves posmiem. Anecdotal evidence liecina, ka starp izcilākajiem teorētiskajiem fiziķiem ir neproporcionāli liels skaits tādu, kuri pensijā saraksta rakstus par tēmu, “ko es par to visu domāju patiesībā”. Man gan liekas, ka pēdējā laikā jēdziens “garīguma meklējumi” ir slēpts apzīmējums situācijai “es jūtos nedroši”. “Reliģija – opijs tautai?”

Tas ir nedaudz bērnišķīgi – likt vienādības zīmi starp neizzināmo un Dieva jēdzienu.

Kāpēc uzreiz tik primitīvi? Kāpēc vispār šis nebeidzamais nošķīrums “garīgais – fiziskais”? Tādu esam radījuši mēs paši, cilvēki, bet ne vairāk.

Tieši tā, un tāpēc es arī savā lekcijā norādīju, ka nevajag mistificēt kaut vai tos pašus kvantus. Kā dažkārt saka, meklēt tur kaut ko vairāk, nekā tur ir. Tomēr es labprāt gribētu uzklausīt cilvēkus, kuri var kompetenti runāt par to, kas ir transcendence.

Tie ir divi poli, kas ļauj paskatīties uz visu spektru. Es vēlreiz saku, ka dialoga mērķis ir tieši neformulēt šos jautājumus žanrā “vai nu – vai nu”. “Vai nu – vai nu” ir strupceļš, un es labprāt parādītu, ka daudz interesantāka kopā būšana ir dialogs.

Jezuītiem ir “piekabināti” stereotipi Starp LU Akadēmiskā apgāda jaunizdevumiem – Svētceļnieka piezīmes: Ignācija Lojolas autobiogrāfija. Ar darba tulkotāju un komentāru autoru LU Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas nodaļas vadītāju profesoru Jāni Priedi sarunājas Māris Zanders.

ēdzienam “jezuīti” plašākā publikā ir diezgan negatīvas konotācijas. Vai ir versija par tādas veidošanās iemesliem?

Domāju, ka iemesliem lielākoties ir ideoloģisks un ekonomisks raksturs. Turklāt ideoloģiski iemesli var būt gan ar reliģisku, gan politisku nokrāsu. Te, piemēram, drīkstam pieminēt jezuītu izraidīšanu no Rīgas zviedru laikos. Tolaik konfesionālā neiecietība no valsts puses izpaudās īpaši asi, jo kas gan cits, ja ne valdošā vara uzskatīja par savu pienākumu glābt neizlēmīgo pilsoņu dvēseles no savu politisko ienaidnieku vai konkurentu reliģijas. Ne mazāk ideoloģiska bija komunistiskās partijas antireliģiskā, tostarp pret jezuītiem vērstā, propaganda 20. gadsimtā. Tas taču ir tik dabiski! Tiklīdz kādas ideoloģijas un varas attiecības kļūst ekskluzīvas, valstij, protams, ir daudz drošāk, bet valsts varas ienaidniekam nepatīkamāk. Pretējā gadījumā valdošā vara pamatoti jūtas apdraudēta, piemēram, Polijas sabiedrības lielākās daļas un katoliskās Baznīcas identificēšanās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izraisīja

šķietami stabila politiskā un ideoloģiskā režīma sabrukumu. Šādos ideoloģiju karos jezuītiem nereti ir īpaša loma. Jēzus Sadraudzība bieži vien ir spiesta darboties nelegāli, piemēram, padomju gados Lietuvas jezuīti publicēja un izplatīja starptautiskajā sabiedrībā labi pazīstamās, bet Maskavai ārkārtīgi nepatīkamās katoļu dzīves hronikas. Skaidrs, ka padomju ateistiskā propaganda pret jezuītiem vērsās īpaši asi. Ne mazāk svarīgi ir bijuši ekonomiskie iemesli. Ieskatoties vēsturē, redzam, ka krīžu situācijās (ko izraisīja kari, epidēmijas, revolūcijas, ilgstoša nepiemērota nodokļu politika u. tml.) valdībām aizvien ir bijuši nepieciešami papildu līdzekļi vai nu izdzīvošanai, vai varai pietuvināto ierastā dzīvesstila uzturēšanai. Kur ņemt naudu? Kādēļ gan nepaņemt no tiem, kam ir uzkrājumi vai īpašumi? Visvieglāk bija savākt līdzekļus, ko pilsoņi bija ziedojuši (un tātad paši no šiem līdzekļiem jau atteikušies) par labu klosteriem, reliģiskām organizācijām, jezuītu un citu ordeņu izveidotajam mācību iestāžu tīklam, sociālajiem labdarības fondiem u. tml. Atcerēsimies kaut vai 16. gadsimtu ar īpašumu ekspropriāciju un pārdali

reformācijas laikā, 18. gadsimtu ar franču revolūcijas teroru, 19. gadsimtu Itālijā vai 20. gadsimtu padomju sistēmā, kad klosteri, reliģisko ordeņu dibinātās skolas, baznīcas, koledžas tika slēgtas un īpašumi izmantoti administratīvajām, saimnieciskajām vai citām vajadzībām. Lai ar godu varētu atņemt cita īpašumu, aizvien ir nepieciešams izvērst jaudīgu propagandu sabiedrībā, it īpaši skolu sistēmā, kuras izveidē jezuītiem nereti bijusi nozīmīga loma. Arī pēc totalitāro sistēmu sabrukuma antireliģiskās propagandas atbalsis sabiedrības apziņā turpina rezonēt gadu desmitiem vai simtiem. Ar ideoloģiski vai ekonomiski motivētajiem cēloņiem ir saistīta stereotipisku priekšstatu tiražēšana

Profesors Jānis Priede

pseidointelektuālās sarunās un plašsaziņas līdzekļos. Viens no šādiem stereotipiem, ko mēdz piekabināt jezuītiem, ir sauklis: “Mērķis attaisno līdzekļus.” Šim teicienam varbūt vēl varētu atrast kādu attālāku saistību ar Nikolo Makjavelli idejām viņa Valdniekā (Rīga: Tapals, 2007), bet ar jezuītiem gan nekāda sakara nav. Tad kādēļ tomēr šāds stereotips? Tāpēc, ka jezuītiem mērķis ir absolūti būtisks jēdziens. Ar dzīves eksistenciālā pamatmērķa un tā sasniegšanas pamatprincipu skaidrojumu sākas Ignācija Lojolas Garīgie vingrinājumi (Rīga: LU, Akadēmiskais apgāds, 2018). Šis pamatmērķis jau pēc savas būtības nepieļauj neko amorālu vai neētisku. Par attaisnošanu vispār

nevar būt runa. Ikviens students vai docētājs par to var pārliecināties, piedaloties garīgajos vingrinājumos jezuītu vadībā. Šie vingrinājumi sniedz iespēju skaidri apzināties savas dzīves jēgu un atrast savu ceļu, proti, skaistus un krietnus līdzekļus dzīves pamatmērķa īstenošanai. Labāk zinot viduslaikus, man šķiet, ka garīgie ordeņi veidojas konkrētā politiskā un kultūras kontekstā. Respektīvi, ir sava laika “atspulgs”. Piemēram, dominikāņi. Uz kādu, ja tā var teikt, sava laika pieprasījumu atsaucās Lojola un jezuīti? Varbūt kļūdos, bet domāju, ka šāda pieprasījuma pamatā bija

“

Mūsdienu Eiropa gan dažkārt aizmirst savas saknes un gudri rezonē jaunas, saskaldītas identitātes meklējumos nepieciešamība pēc plaši aptverošas un pieejamas izglītības sistēmas. Turklāt vajadzēja, lai šāda sistēma ietvertu ne vien teorētiskās zināšanas vai praktiskās iemaņas,

Tikpat nozīmīgs apstāklis, kas radīja pieprasījumu pēc tā, ko varēja piedāvāt Jēzus Sadraudzība, bija garīguma meklējumi sabiedrībā. Tie gan ir aktuāli visos laikmetos. Ar Ignācija vingrinājumiem jezuīti radīja ideālus apstākļus attīstīties un garīgi pilnveidoties ikvienam, ne tikai klosteros un universitātēs. Tas bija svarīgi laikmetā, kad ļaužu acīs garīgums bieži vien aprobežojās ar ārējiem rituāliem. Ne mazāk svarīgi tas ir mūsdienās, kad par garīguma aizstājēju nereti kalpo apgrozīšanās sociālajos tīklos, laba koncerta vai teātra izrādes apmeklēšana vai grāmata par austrumu spiritualitāti. Skaisto un emocionāli piepildošo cilvēks parasti meklē ne vien savā ārējā vidē, bet arī sevī pašā. Ja nemeklē vai meklē nepareizā virzienā, dzīve ar laiku kļūst tukša, šķietami bezjēdzīga, varbūt pat apgrūtinoša. Un jezuīti bija tie, kas ne vien rūpējās par izglītības kvalitāti, bet arī piedāvāja iespēju kļūt par dziļi garīgu cilvēku. Objektīvi šādas struktūras laika gaitā attīstās, pārveidojas. Mazliet trivializējot, gan jau Svētais Francisks būtu nedaudz pārsteigts, redzot, kā evolucionē franciskāņi. Ko mēs redzam, ja skatāmies uz Lojolas oriģinālo konceptu un to, kā ordenis ir laika gaitā piemērojis savas darbības formas mainīgajai realitātei? bet arī kristīgās civilizācijas augstākās morālās un reliģiskās vērtības. Labi zinām, ka Eiropas vērtības sakņojas kristīgajā kultūrā, grieķu filosofiskajā domā, romiešu likumdošanā. Mūsdienu Eiropa gan dažkārt aizmirst savas saknes un gudri rezonē jaunas, saskaldītas identitātes meklējumos. Tolaik jezuītu ordeņa darbības virziens sakrita ar Baznīcas koncilā izvirzītajiem mērķiem izglītības jomā. Šo mērķu īstenošanai labi noderēja gan jaunās tehnoloģijas (grāmatu iespiešana), gan jezuītu mobilitāte globalizācijas laikmeta rītausmā (jezuīti darbojās ne vien Eiropā, bet arī Indijā, Ķīnā, Japānā, Dienvid amerikā un citur).

Jau kopš sākuma Jēzus Sadraudzība pielāgojās dažādām, krasi atšķirīgām kultūrvidēm. Vienlīdz sekmīgi ordenis darbojās Ķīnā, Indijā, Japānā, Dienvidamerikas indiāņu un augsti izglītoto Eiropas renesanses mantinieku un zinātnieku vidū. Nekas jau nav mainījies arī mūsu dienās. Sociālo tīklu džungļi sniedz jaunus izaicinājumus, darbs kultūras elites vidū no jezuītiem prasa labu izglītību, savukārt darbs ar dzīves pabērniem skubina atjaunot ikkatra cilvēka cieņu. Šī cieņa ietver ik cilvēka dvēselei piemītošo unikālo iespēju – ļaut atmirdzēt tajā dievišķajam atspulgam un līdzināties Kristum. Ārējās realitātes un aktivitātes mainās, bet dievišķais nenoveco. To

uzdrīkstos teikt arī par Jēzus Sadraudzības mērķu stabilitāti mainīgajā pasaulē. Man jezuīti asociējas ar ieguldījumu izglītības sistēmu modeļos un “aizjūru” misijām. Vai tas kaut kā izriet no Lojolas deklarētā vai arī ir veidojies jau vēlāk neatkarīgi no dibinātāja? Jūnijā Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laida klajā Ignācija Lojolas autobiogrāfiju Svētceļnieka piezīmes. Šajā grāmatā atklājas Ignācija izaugsme. Autobiogrāfija tika uzrakstīta tieši tādēļ, lai ar uzskatāmu piemēru parādītu gan izaugsmi, gan kļūdas, no kurām jāizvairās garīgajos meklējumos. Autobiogrāfijā pieminētie studiju biedri kļuva par Ignācija pirmajiem līdzgaitniekiem, bet viņa nāves gadā ordenī bija jau aptuveni tūkstoš jezuītu. Ļoti daudzi no tiem bija iesaistīti jaunas kristīgās izglītības sistēmas attīstībā. Negaidīti straujās izaugsmes pamatā bija Ignācija vingrinājumi, kas bija apgūstami jezuītu vadītajās rekolekcijās. Visos laikos tie ir motivējuši skolu, universitāšu, sociālajā un pētnieciskajā darbā iesaistītos jezuītus un viņu kolēģus strādāt pēc iespējas efektīvāk, laikmeta iespējām atbilstošāk. Jebkurā sabiedrībā tās izmantotie izglītības sistēmu modeļi un piedāvātais studiju saturs ir tikai čaula. Ja universitātei trūkst garīga kodola, tad tā var sagatavot labus speciālistus, bet ne vairāk. Turpretī tad, ja universitāte apzinās, ka tās mērķis ir daudz cildenāks, tā sagatavos cilvēkus. Sagatavos personības, kas ne vien apguvušas caurviju kompetences, bet arī savai dzīvei ieguvušas morālās un garīgās integritātes bāzi. Vai vismaz zinās, kur tāda meklējama. Izglītības sistēma, kuras pamatā būtu Ignācija Lojolas izpratne par cilvēka dzīves pamatmērķi un rīcības principiem, var lieliski kalpot gan mūsdienu, gan nākotnes sabiedrībai. Domāju, ka pienāks brīdis, kad sabiedrības izglītotākā daļa sāks lūkoties pēc iespējām, ko piedāvā Ignācijs jeb, kā viņš sevi sauc autobiogrāfijā, svētceļnieks.

Jauns pakalpojumu līmenis studentiem

LU Akadēmiskais centrs Torņakalnā jau lepojas ar divām mūsdienīgām, gaišām un plašām ēkām – Dabas māju un Zinātņu māju, tomēr jaunais LU kvartāls vēl ne tuvu nav gatavs.

niversitātei ir ambiciozi un tālejoši mērķi šīs studentu pilsētiņas attīstībā – jau šogad sāksies trešā nama – Rakstu mājas – būvniecība, un pēc tās pabeigšanas teju visas LU fakultātes būs ievākušās Akadēmiskā centra jaunajās telpās. Šis mirklis būs nozīmīgs atskaites punkts LU vēsturē, jo dos plašākas izvēles iespējas katram studētgribētājam no Latvijas un ārvalstīm – Akadēmiskajam centram ir jākalpo par sava veida magnētu gan talantīgāko studentu piesaistē, gan jākļūst par iekārojamu darbavietu labākajiem pasniedzējiem, vieslektoriem un darbiniekiem. Taču studiju laiks nenorit tikai auditorijās, klasēs vai laboratorijās. Mācības ir nozīmīga dzīves sastāvdaļa, bet ir jāatvēl laiks arī atpūtai, draudzībai, sportam un daudz kam citam. Tāpēc Akadēmiskais centrs top par pilnvērtīgu infrastruktūru dzīvei, lai studējošajiem un darbiniekiem būtu pieejams viss kvalitatīvai ikdienai nepieciešamais – sporta pakalpojumi, veselības aprūpe un dzīvesvietas iespējas. Akadēmiskais centrs nav iedomājams bez Studentu un viesu mājas, kas rūpīgi plānota kontekstā ar jau esošo dienesta viesnīcu attīstības iecerēm. Pieprasījums pēc dienesta viesnīcām mainās, tāpēc tiek domāts par to, kā pielāgoties mainīgajai situācijai, joprojām par draudzīgu cenu piedāvājot studējošajiem neaizstājamo pieredzi, kuru var iegūt, vienīgi dzīvojot kopmītnē.

Studentu prasības un tirgus situācija ir mainījusies Ja palūkojamies ne tik senā pagātnē – pirms 10–15 gadiem –, pie gultasvietas studentu kopmītnēs lielākās izredzes tikt bija tikai studējošajiem no attālākiem valsts reģioniem. Tagad pieprasījums pēc dienesta viesnīcām ir mainījies, un tā nav vienīgi pandēmijas radīto piespiedu attālināto mācību ietekme. Studentu prasības pret komforta un privātuma līmeni ir cēlušās, savukārt īres dzīvokļu piedāvājums Rīgā ir kļuvis plašāks un arī cenu ziņā

pieejamāks, tāpēc kopumā pieprasījums pēc istabiņas tradicionālā dienesta viesnīcā ir pakāpeniski mazinājies jau ilgāku laiku. Vēl pavisam nesen LU īpašumā bija astoņas dienesta viesnīcas, bet nu šis skaits ir samazināts līdz sešām. Vēl divas dienesta viesnīcu ēkas – Jūrmalas gatvē un Zeļļu ielā – plānots atsavināt tuvākajā nākotnē, lai šos līdzekļus ieguldītu Akadēmiskā centra attīstībā. Saglabātas tiks četras no esošajām kopmītņu ēkām – tās jau ir vai drīzumā tiks renovētas, modernizētas, padarītas energoefektīvākas, gan siltinot ēku fasādes, gan izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, piemēram, uz ēku jumtiem uzstādot saules kolektorus, ar kuru palīdzību tiek uzsildīts ūdens, kas vēlāk tiek lietots sadzīvē. Piedāvājumā šobrīd ir dažāda nolietojuma, renovācijas pakāpes un privātuma līmeņa mītnes. Tā kā LU pamatdarbība nav saistīta ar dzīvojamo platību izīrēšanu, Universitātes mērķis nekad nav bijis no dienesta viesnīcām gūt peļņu, bet gan par pieejamu cenu piedāvāt saviem studentiem iespēju dzīvot, mācīties, socializēties. Studenti šobrīd dzīvo galvenokārt divvietīgās vai trīsvietīgās istabiņās, un lielākā daļa istabu nav renovētas. Bet pārmaiņas jau ir sākušās – ir noteikts mērķis samazināt dienesta viesnīcu skaitu un pamatpakalpojumu nodrošināt augstākā līmenī. Ilgtermiņā tas nozīmē samazināt piedāvāto gultasvietu skaitu teju uz pusi. Patlaban LU spēj piedāvāt dzīvesvietu gan pašu studentiem, gan atlikušās gultasvietas citu augstskolu studentiem. Vienlaikus tiks veidota Studentu un viesu māja Akadēmiskajā centrā Torņakalnā, kas būs augstas kvalitātes dienesta viesnīca ar vienvietīgiem un divvietīgiem numuriem.

smiekliem, dziesmām, draudzību un mīlestību, kas tur uzplaukusi, ir leģendām apvīts, un tur pavadītie gadi atmiņās atstāj nospiedumu uz mūžu. Protams, no iepriekšējām paaudzēm līdzi šiem nostāstiem nāk dažs labs ne tik patīkams starpgadījums – stāsti par neizturamu troksni no blakus istabas visas nakts garumā, rindas pie dušām un citi. Tomēr joprojām dienestu viesnīcu lielākā priekšrocība salīdzinājumā ar vienkāršu īres dzīvokli ir iespēja ikdienā būt kopā ar saviem laikabiedriem priekos un grūtībās – būt vienam no kopienas. Lai dienesta viesnīca studējošajiem arī tagad kļūtu par pirmo dzīvesvietas izvēli, LU Infrastruktūras departaments turpinās iekštelpu renovāciju, lai izveidotu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu piedāvājumu un studentiem uzlabotos dzīves apstākļi, pieaugtu vēlme pavadīt laiku šajās telpās. Daudz var paveikt arī bez vērienīgas demontāžas un konstrukciju pārbūves, bet koncentrējoties uz detaļām. Lielisku efektu var panākt, arī mainot krāsojumu vai nedaudz pārplānojot telpas. Tāpat ir paredzēts dot jaunu elpu līdz šim neizmantotām palīgtelpām, aprīkojot tās ar sporta inventāru, lai studenti brīvos brīžos var attīstīt sevi fiziski un vienlaikus pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā ar domubiedriem. LU dienesta viesnīcās nākotnē pārsvarā tiks piedāvātas divvietīgas istabiņas, atsakoties no trīs vai vairāk cilvēku kopā izmitināšanas. Uzlabojot dzīvojamo telpu kvalitāti, vienlaikus tiks saglabāta līdzšinējā dienestu viesnīcu koncepcija – ikkatram ir iespēja mierā un klusumā mācīties vai atpūsties, bet būt kopā ar citiem – koplietošanas telpās.

Dienesta viesnīca – vairāk nekā tikai nakšņošanas vieta

Kurš gan labāk par citiem zina, ko studenti vēlas, ja ne paši studenti? Plānojot pašreizējo kopmītņu attīstību un domājot, kādai jābūt Studentu un viesu mājai Akadēmiskajā centrā Torņakalnā, tika ņemti vērā ne tikai tie faktori, kurus nosaka tirgus situācija, bet arī tendences, ko parāda

Tie, kas reiz ir dzīvojuši kopmītnē, noteikti piekritīs, ka tā ir bijusi vienreizīga pieredze. Kopmītnē piedzīvotais ar sadzīvi koplietošanas telpās,

Studentu un viesu mājā – jauns pakalpojumu līmenis

studenti, iespējams, arī daļa no mūsu ārvalstu studentiem. Tāpat, protams, šīs naktsmītnes būs pieejamas LU viesiem un ikvienam LU studējošajam. Tieši ar Studentu un viesu māju Akadēmiskas centrs kļūs par pilnvērtīgu studentu pilsētiņu, šī ēka iedvesīs dzīvīgumu visā kvartālā, jo šeit dzīve turpināsies arī vakaros, naktīs un brīvdienās, kad mācību ēku logi ir tumši. Nākamie soļi ceļā uz Akadēmiskā centra Studentu un viesu māju ir apstiprināt ēkas apjomu un telpu programmu, izvēlēties labāko finansējuma modeli, pabeigt telpu un aprīkojuma tehniskās specifikācijas izstrādi, kā arī pieņemt lēmumu par būvniecības sākšanu.

veiktās studentu aptaujas attiecībā uz izmitināšanu. Daļa studentu norādījuši, ka vēlētos bezmaksas izmitināšanu, tomēr skaidrs, ka bez maksas ir tikai siers peļu slazdā. Rodas izdevumi par ēkas uzturēšanu, un Universitāte tos nevar segt no mācību procesam paredzētajiem līdzekļiem. Gan zem, gan virs 200 eiro mēnesī par dzīves telpas īri ir gatava maksāt aptuveni vienāda daļa studentu. Lielākā daļa labprāt dzīvotu divvietīgā istabā, bet vieni paši – mazāk nekā 30%. Vēlmju klāsts par citiem nepieciešamajiem pakalpojumiem kopmītnē ir gana plašs – sākot no veļas mazgātavas, sporta infrastruktūras, ēdināšanas pakalpojumiem, autostāvvietas un velosipēdu novietnēm, beidzot ar diennakts aptieku. Akadēmiskā centra tuvumā, t. i., 2 kilometru rādiusā, šobrīd jau ir vai tuvākajā laikā parādīsies kopumā pieci spēlētāji izmitināšanas jomā. Tās ir citu augstskolu un privātu īpašnieku pārvaldītas naktsmītnes, kuras piedāvā gan standarta dienesta viesnīcu istabas, gan apartamentus. Izvērtējot studentu sniegtos ieteikumus un vēlmes, kā arī izpētot apkārtnē esošo piedāvājumu, secināts, ka šobrīd trūkst piedāvājumu ar tādām dienesta viesnīcām, kur numuriņā ir visas ērtības. Tieši šādu

pakalpojumu varēs saņemt Studentu un viesu mājā. Jaunajā LU Studentu un viesu mājā būs 400 gultasvietu, kuras tiks izvietotas 250 dzīvokļos. 100 no tiem būs vienvietīgi, 150 – divvietīgi dzīvokļi, visi aprīkoti ar privātu vannas istabu un virtuves zonu. Studentu un viesu mājā ir paredzēta vieta arī Studentu padomes telpām, tiks ierīkotas dažādas koplietošanas telpas mācībām un atpūtai, protams, būs arī veļas mazgātava. Tāpat plānā ir paredzētas atsevišķas komerctelpas, kurās būs iespēja izvietoties ēdinātājiem vai veikaliem, uz mājas jumta būs pieeja terasēm. Akadēmiskā centra teritorijā paredzētas arī Veselības māja un Sporta māja, kas šeit dzīvojošajiem vēl vairāk paplašinās pieejamo pakalpojumu klāstu. Maksa par dzīvošanu Studentu un viesu mājā būs augstāka nekā pārējās LU dienesta viesnīcās, ņemot vērā, ka šīs ēkas būvniecībai ir nepieciešami vērā ņemami finanšu resursi. Tomēr, salīdzinot ar dzīvokļu īres cenām, izmaksas joprojām būs pietiekami draudzīgas. Pēc šā brīža aplēsēm, dzīvošana divvietīgā istabā maksās 200 eiro, vienvietīgā dzīvoklī – 300 eiro mēnesī. Šīs ēkas potenciālie klienti būs galvenokārt maģistrantūras un doktorantūras

Zaļais kurss – neatņemama Akadēmiskā centra attīstības sastāvdaļa LU ilgtermiņa stratēģija ir vērsta uz klimata neitralitāti, un Akadēmiskajā centrā, būvējot jaunas ēkas, ir plašas iespējas izmantot jaunākās tehnoloģijas, lai celtniecība un ēku uzturēšana būtu pēc iespējas atbildīgāka pret apkārtējo vidi. Arī būvējot Studentu un viesu māju, tiks izmantoti energoefektīvi risinājumi. Tie būs saules paneļi, kas, izvietoti uz ēku jumtiem, visa gada garumā kompensēs daļu no ēkā nepieciešamās elektroenerģijas. Būvniecības laikā ēkas pamatos tiks ievietoti termopāļi; tos kombinējot ar siltumsūkņiem un aktīvās dzesēšanas komplektiem, ēkas apsildei tiks izmantots atjaunojamais dabas resurss – zemes siltums, kas ziemā sildīs, bet vasarā dzesēs Studentu un viesu māju. Šāda pieeja nav tikai modes lieta, tā ir arī racionāli pamatota, jo ilgtermiņā šie ieguldījumi atmaksājas arī finansiāli. Vienlaikus Akadēmiskais centrs radīs Universitātei zaļu izaugsmi, nodrošinot videi un cilvēkam draudzīgu mācību un darba vietu un – kas nav mazsvarīgi – cels Universitātes reitingu, tādējādi kļūstot arvien pievilcīgākai nākamo studentu acīs. Sagatavojusi Agnese Līcīte

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē Š

ogad Mārupes, Olaines, Ķekavas, Ropažu, Ādažu, Ogres, Siguldas, Limbažu, Valmieras, Cēsu, Kuldīgas, Balvu, Rēzeknes, Tukuma un Talsu novadā tiks veikta kūdraugsnes izplatības precizēšana. To veiks Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, un tuvāko trīs gadu laikā tiks noteikta pašreizējā kūdraugsnes izplatības robeža visā Latvijā. Kūdraugsnes izpēte mūsu valstī ir daļa no starptautiskā Norvēģijas finanšu instrumenta projekta Ilgtspējīgas augsnes resursu pārvaldības uzlabošana lauksaimniecībā. Kūdrājs ir zemes virsmas nogabals ar vai bez veģetācijas, kur dabiski izveidojies kūdras slānis. Izpētes procesā lauka darbu apstākļos tiks noteikta aktuālā kūdraugsnes izplatības robeža, izmantojot zondēšanu. Darbu laikā lauksaimniecības zemē tiks fiksēts kūdras biezums un, ja nepieciešams, veikti arī nelieli rakumi, kā arī vākti augsnes paraugi turpmākai laboratoriskai izpētei. Kūdraugsnes kartēšana Latvijā pēdējo reizi tika veikta Padomju Savienības laikā – līdz 1990. gadam. Kopš tā laika augsnē ir notikušas izmaiņas, ko radījusi cilvēka

ugstākās izglītības kvalitātes aģentūra piešķīrusi licenci jaunizveidotajai Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes doktora studiju programmai Teoloģija un reliģijpētniecība. Tajā tiks īstenots kopīgs modulis ar Tartu Universitātes Teoloģijas un reliģijpētniecības skolu. Šī ir vienīgā studiju programma Latvijā, kas piedāvā apgūt teoloģiju

saimnieciskā darbība (nosusināšana, lauku apsaimniekošana utt.), augsni ietekmējuši arī dažādi augsnes veidošanās procesi – organisko vielu sadalīšanās, humifikācija, mineralizācija, kā dēļ kūdras biezums daudzviet ir sarucis. Tas nozīmē, ka kūdraugsnes izplatība Latvijā kopumā ir samazinājusies. Iegūtā informācija tiks izmantota ilgtspējīgiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsaimniekošanas

risinājumiem, sniedzot papildu informāciju gudrai un mūsdienīgai saimniekošanai. Dati tiks izmantoti arī Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas pasākumu ieviešanā, lai veicinātu lauksaimniecības zemē esošā kūdrāja aizsardzību un atbilstošu apsaimniekošanu, saglabājot lauksaimniecības nozares konkurētspēju, vienlaikus samazinot lauksaimniecības slodzi uz vidi un saglabājot ekosistēmas.

un reliģijpētniecību doktora studiju līmenī. Laikā, kad palielinās reliģiskais plurālisms un nostiprinās fundamentālisms, reliģisko procesu pētniecībai un analīzei ir svarīga loma sociālās integrācijas veicināšanā. Trīsgadīgā doktora studiju programma Teoloģija un reliģijpētniecība izveidota, lai sagatavotu augsta līmeņa speciālistus reliģijā un teoloģijā, kas var kvalificēti starptautiskā līmenī piedalīties

attiecīgās nozares diskursā. Unikālais šajā programmā ir arī kopīgais starptautiskais mācību modulis ar Tartu Universitātes Teoloģijas un reliģijpētniecības skolu. Abu universitāšu studenti piedalīsies kopīgos semināros, kuros viņi uzzinās vairāk par aktualitātēm teoloģijas un reliģijpētniecības jomās, kā arī apmainīsies ar viedokļiem par savu pētījumu gaitu un rezultātiem.

iedāvājot studēt daudzas Eiropas valodas un kultūras, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē izveidota jauna akadēmiskā bakalaura studiju programma Filoloģija. Studijas tajā sniedz gan pamatzināšanas valodniecībā un literatūrzinātnē, gan ļauj specializēties konkrētas valodas un kultūrvides jomā. Studijas paredz kopīgus valodu, literatūras, kultūrjomas teorētiskos

ugstākās izglītības kvalitātes aģentūra piešķīrusi licenci jaunveidotajai Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes bakalaura studiju programmai Austrumu-Rietumu starpkultūru studijas. Trīsgadīgā studiju programma Austrumu-Rietumu starpkultūru studijas ir izveidota, lai sagatavotu konkurētspējīgus speciālistus ar padziļinātu izpratni pasaules civilizāciju procesos un to mijiedarbē gan vietējam, gan starptautiskam darba tirgum. Programma nodrošinās Austrumu un Rietumu valodu apgūšanu, kompetenci starpkultūru attiecību jautājumos un praktiskas iemaņas Āzijas un Rietumu reģionālajā un sadzīves kultūrā. Studijas tiek piedāvātas kā latviešu, tā angļu valodā,

kursus obligātajā daļā, savukārt specializācija konkrētu valodu un tekstu jomā risināsies studenta izvēlēto apakšprogrammu ietvarā – franču filoloģija, klasiskā filoloģija, krievu filoloģija, vācu filoloģija, somugru studijas. Apakšprogramma Klasiskā filoloģija līdztekus pamata zināšanām filoloģijā un nozarē nodrošinās specializāciju klasiskajā filoloģijā – sengrieķu un latīņu valodas un

antīkās kultūrvides, īpaši literatūras, jomā. Apakšprogramma Krievu filoloģija līdztekus pamata zināšanām filoloģijā un valodniecības un literatūrzinātnes nozarē sniegs akadēmiskas, mūsdienu prasībām atbilstošas vispārīgas pamata zināšanas krievu filoloģijā un valodniecības un literatūrzinātnes nozarē un piedāvās specializāciju krievu un slāvu valodas un kultūrvides jomā. Apakšprogramma Franču filoloģija līdztekus pamata zināšanām filoloģijā un valodniecības un literatūrzinātnes nozarē nodrošinās specializāciju franču filoloģijā – franču valodas un frankofonijas kultūrvides jomā, īpaši akcentējot franču valodas mijiedarbību ar citām romāņu valodām (itāļu un spāņu). Apakšprogramma Somugru studijas līdztekus pamata zināšanām filoloģijā un valodniecības un literatūrzinātnes nozarē piedāvās specializāciju somugru studijās – igauņu un/vai somu valodas un kultūrvides jomā, kā arī sastatījumā ar citām valodām un kultūrfenomeniem. Apakšprogrammas Vācu filoloģija mērķis ir līdztekus pamata zināšanām filoloģijā, valodniecības un literatūrzinātnes nozarē nodrošināt specializāciju vācu filoloģijā – valodniecībā, literatūrzinātnē un valstsmācībā/kultūras studijās.

nodrošinot programmas absolventam starptautisku kvalifikāciju. Studiju laikā iespējams apgūt vienu

vai vairākas valodas, tostarp ķīniešu, korejiešu, japāņu, arābu, franču, vācu un citas.

adošs pasaules līmeņa patoloģijas žurnāls publicējis Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta zinātnieku pētījuma rezultātus par kuņģa pirmsvēža stāvokļu riska līmeņa noteikšanu. Pētījumā secināts, ka kuņģa paraugiem jāveic noteiktas papildu analīzes, lai laikus atklātu risku rasties audzējam. Starp ekspertiem pastāv viedokļu atšķirība saistībā ar kuņģa pirmsvēža stāvokļu riska līmeņa noteikšanu un atbilstošu kontroles izmeklējumu veikšanu ik pēc noteikta laika, lai novērtētu kuņģa ļaundabīgā audzēja

ovasar ar SIA Mikrotīkls atbalstu tiks sākti deviņi pētniecības projekti, tostarp Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē veiks pētījumu urīnpūšļa audzēja terapeitisko un diagnostisko biomarķieru atlasei, izmantojot inovatīvu aptamēru selekcijas metodi. Urīnpūšļa vēzis ir vienpadsmitais biežāk diagnosticētais audzējs pasaulē, turklāt ar ļoti augstu atkārtošanās risku. Ņemot vērā ilgtermiņa dzīvildzi, biežos recidīvus un dārgo izmeklēšanu novērošanas laikā, urīnpūšļa vēzim ir visaugstākās izmaksas mūža laikā, salīdzinot ar citiem audzējiem. “Līdz šim izstrādātie diagnostikas testi nav pietiekami efektīvi, tāpēc uroloģijā šobrīd ir akūta

potenciālo attīstības risku. Savu ieguldījumu šā jautājuma risināšanā ir devuši Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieki sadarbībā ar vadošajiem pasaules kuņģa morfoloģijas speciālistiem no ASV, turklāt materiālu pētījuma veikšanai iegūstot Kazahstānā. Šajā valstī ir ļoti augsta saslimstība ar kuņģa audzēju, taču pārsteidzoši zema definēto pirmsvēža stāvokļu izplatība, salīdzinot ar valstīm, kurās ir augsta audzēja sastopamība. Kazahstānas pilotpētījumā piedalījās 166 nosacīti veseli cilvēki

nepieciešamība pēc inovatīva marķiera, kas varētu kalpot gan kā diagnostisks, gan kā prognostisks tests,” skaidro projekta vadītāja LU Medicīnas fakultātes pētniece Līga Kunrade. Pētnieku mērķis ir atrast urīnpūšļa audzēja biomarķierus jaunu diagnostikas un terapijas līdzekļu izstrādei, izmantojot inovatīvu aptamēru atlases tehnoloģiju. Izmantojot aptamēru atlasi, LU zinātnieki plāno atrast tos proteīnus, kuri ir specifiski vēža audiem un tādējādi varētu kalpot kā potenciāli biomarķieri urīn pūšļa audzēja diagnostikā un terapijā. “Jaunu biomarķieru identificēšana veicinās jaunu mērķēto terapiju izstrādi un nodrošinās sabiedrības veselīgo dzīves gadu pieaugumu,” ir pārliecināta Līga Kunrade.

vecumā no 40 līdz 64 gadiem, kuriem ārsti veica augšējo endoskopiju. Ārsti paņēma trīs audu paraugus – no piecām dažādām vietām kuņģī. Iegūtās kuņģa biopsijas speciālisti izmeklēja ar patoloģijas metodēm, tostarp krāsojot preparātus ar īpašām ķīmiskām vielām (hematoksilīna-eozīna, alciānzilo-PAS un augstvērtīgā dzelzs diamīna metode), lai noteiktu kuņģa gļotādas ārējā slāņa (epitēlija) pārveidošanos jeb tā dēvēto intestinālo metaplāziju. Viens no vadošajiem pasaules žurnāliem patoloģijas nozarē Virchows Archiv publicējis Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta zinātnieku pētījuma rezultātus, kas liecina, ka tieši nepilnās intestinālās metaplāzijas tips, kas var liecināt par iespējamu ļaundabīga audzēja sākotnējo attīstību, ir bieži sastopams salīdzinoši veselu Kazahstānas iedzīvotāju vidū. Šie cilvēki citādi pēc morfoloģiskajiem kritērijiem neatbilst paaugstināta riska grupai, un viņiem atbilstoši pašreizējām vadlīnijām nevajadzētu veikt kontroles izmeklējumus pēc noteikta laika posma. Tas nozīmē, ka būtiski liela augsta riska indivīdu grupa var tikt nepamanīta, ja neveic specifiskus krāsojumus biopsiju materiāla analīzē, lai novērtētu šīs kuņģa gļotādas pārmaiņas.

atvijas Universitātē ir izstrādāta jauna profesionālā bakalaura studiju programma Ģeoinformātika, kurā studēt gribētāji tiks uzņemti jau šoruden. “Ģeoinformātika ir jauna studiju programma, kurā līdzās ģeogrāfijas studiju kursiem padziļināti tiks apgūta kartogrāfija, tālizpēte un ģeogrāfiskās informācijas datu vākšana, organizēšana, apstrāde un izplatīšana. Daļa specializācijas kursu studiju programmā būs saistīti ar informācijas tehnoloģijām,” skaidro LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāne profesore Zaiga Krišjāne.

Alma Mater 2021/3

Articles inside

Vienā sarunā no eksperimenta apraksta līdz zinātnes filozofijai

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Jebkurš dabaszinātnieks var atrast ledājos kaut ko sev interesantu

Labākais, ko mēs varam darīt, ir ļoti rūpīgi klausīties

Jezuītiem ir “piekabināti” stereotipi Mūsdienās garīgumu nereti aizstāj apgrozīšanās sociālajos tīklos

Jauns pakalpojumu līmenis studentiem Dienesta viesnīca 21. gadsimtā – ne tikai vieta, kur pārnakšņot

“Praktiķi” un “teorētiķi” strādās kopā Kvantu datori un satiksmes plūsmu modelēšana

Tipiska ikdienas pieredze izrādās salīdzinoši maz pētīta