Dzīve ar putniem, sikspārņiem un spārēm Latvijas Universitātes struktūru pētnieki strādā ne tikai Rīgā. Ziņa, ka Papes Ornitoloģisko pētījumu centrā atklāta Latvijai jauna spāru suga, bija labs iemesls plašākai sarunai par centra darbu. Ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītāju Oskaru Keišu sarunājas Māris Zanders.
P
ētnieks nodarbojas ar putnu migrāciju. Tas ir konkrēts, regularitāti paģērošs darbs. Kādi ir laika nogriežņi – pieci, desmit gadi –, kad šis pētnieks var apkopot savu ikdienā fiksēto un kaut ko pateikt par tendencēm, izmaiņām? Piemēram, ka klimata izmaiņu dēļ kāda suga migrē mazāk. Vai vairāk. Vai agrāk. Varbūt parādās jaunas sugas. Visvienkāršāk ir ar pēdējo variantu. Viena brīdī pētnieks redz – ir jauna suga. Tāda, kādas iepriekš nebija. Un cik šādiem gadījumiem jābūt, lai pētnieks secinātu, ka tā ir tendence, nevis nejaušība? Es gribētu teikt, ka jaunu sugu gadījumā tā vienmēr ir nejaušība. Jo tās ir retas – vācieši tādas sauc par “maldu viesiem”. Bet, protams, ja pētnieks ar kaut kā pētniecību – teiksim, spāru
8
vai sikspārņu ķeršanu – nodarbojas intensīvi, ik dienu, tad šīs jaunās sugas fiksēšanas iespēja ir lielāka. Bet ir arī tādi novērojumi – piemēram, raibais zemesstrazds, laikam Ogrē – kur putns tantei bija atnācis pie barotavas. Arī tā gadās. Tomēr skaidrs, ka no šādiem, ja tā var teikt, artefaktiem tā lielā zinātne nesanāk. Tāpēc, atgriežoties pie pirmā jautājuma, mēs varam pieņemt kritēriju – desmit gadi. Tomēr tas vienalga būs pat patvaļīgi izvēlēts laika nogrieznis. Ir saules aktivitātes cikls – 11 vai 12 gadi. Un ir mūsu desmit gadi, kuru laikā kaut kas notiek. Tā būs korelācija vai cēloņsakarība? Droši vien, ka korelācija. Tomēr vēl kāds būtisks aspekts. Putnu pētniecības stacijā, kā Falsterbo Zviedrijā, netālu no Lundas, bija viens cilvēks, kurš konkrētus novērojumus veica piecdesmit gadu garumā. Es to stāstu tāpēc, ka pat profesionāļu vidē
katrs cilvēks tos putnus gaisā redz citādāk. Tas pats attiecas uz ligzdošanu. Ja cits cilvēks iet pa tā paša meža tās pašas stigas malu, tad viņš principā redz citādi, un tā skaitīsies jauna datu rinda. Tāpat ir tāds teiciens, ka laukā jālieto acis, mežā – ausis. Man personīgi ir tās ausis, un es uz putnu novērojumiem gaisā nemaz tā neraujos – zinu, ka citiem kolēģiem, iespējams, sanāks labāk. Sapratu piezīmi par, tā teikt, cilvēka faktoru, un tomēr – vai mēs periodā X redzam pārmaiņas? Ja izvēlamies kā atskaites punktu 1992. gadu, kad var runāt par daudzmaz sistematizētiem datiem, tad – jā, trīsdesmit gadu laikā mēs redzam pārmaiņas, kas nav nejaušas. Vai, piemēram, kur nav tā, ka kādai sugai ir mainījušies kaut kādi specifiski lokālie apstākļi. Tomēr te es uzreiz gribu iezīmēt nākamo pētniecības pakāpi – vienalga, vai runa būtu par
