Alma Mater 2021/4

2021/4

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Ticēt zinātnei.

Ticēt?

Pētnieki dodas slimnīcu “kovidnodaļās”

Filozofiju jāsāk mācīt bērnudārzā Kādi būs Universitātes tuvākie gadi?

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2021 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

Jaunais studiju gads Latvijas Universitātē sākās tik piesātināti, ka vedināja domāt – vismaz smagākais pandēmijā ir aiz muguras, dzīve atgriežas normālā ritmā.

23. un 24. septembrī noritēja Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas.

Daži pētnieki, kuri tajās piedalījās, intervēti arī šajā numurā. Paralēli 23. un 24. septembrī Latvijas Universitātes ekosistēmas, ja tā var formulēt, humanitārā daļa pulcējās starptautiskā Baltijas literatūrzinātnieku konferencē Literārās kultūras maiņa kopš stagnācijas Brežņeva laikmetā.

Jau šā numura nodošanas brīdī notika Latvijas Universitātes rīkota starptautiska konference Viena pasaule – viena veselība, oktobra sākumā simbolisko stafeti pārņemt atkal gatavojas sociālo zinātņu pārstāvji ar divas dienas garām diskusijām Indivīds, sabiedrība un vara Baltijas reģiona vēstures lūzuma punktos. Šo uzskaitījumu var turpināt.

Latvijas Universitāte apstiprinājusi arī jaunu stratēģiju laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam, kas simboliski apliecina, ka pandēmijas laiks nav apturējis refleksiju par nākotni un ticību saviem spēkiem.

2

Par Latvijas Universitātes un izglītības sistēmu kopumā šajā numurā izsakās arī rektors profesors Indriķis Muižnieks un Stratēģijas padomes priekšsēdētājs profesors Andrejs Ērglis.

Pandēmijas laiks ļoti spilgti – varētu pat teikt, ka skarbi – parāda, cik būtiski ir, lai populācijā, mūsu gadījumā Latvijas sabiedrībā, būtu ­eksperti, kuri saprot, kas notiek, un spēj piedāvāt risinājumus. Lai sabiedrība kopumā būtu pienācīgi izglītota. Manuprāt, Latvijas Universitāte šo uzdevumu veic godam, tiesa, neesmu pārliecināts, ka tas tiek pienācīgi novērtēts. Tomēr jebkurā gadījumā, arī Covid-19 pandēmijai kļūstot par pagātni, sabiedrība nevarēs pastāvēt bez šādas jaunu zināšanu radīšanas ekosistēmas – atliek sev atgādināt par lielajiem izaicinājumiem, kas skar mūs visus. Klimata pārmaiņas, ilgtspējīga enerģētika, populācijas novecošanās un jauni uzdevumi medicīnai, nepieciešamība spēt atšķirt izdomājumus no faktiem, neļauties manipulācijām un daudzi citi. Latvijas Universitātei būs ļoti daudz darba.

Māris Zanders

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs 4

8

4

Universitātes vārds nes universālā kodu, universu “Doktorantūras mērķis ir ne tik daudz panākt, ka cilvēks izpilda kādus formālus kritērijus, bet lai viņš kļūst par intelektuālu līderi”

Augstskolas uzdevums ir sagatavot cilvēkus diskusijai Pandēmijas laikā liela nozīme ir ne tikai infekcionistiem, bet arī uzvedības zinātņu pētniekiem

kārbiņas lieluma rīki 12 Sērkociņu pret pandēmiju

8

“Cilvēku gatavība cītīgi vēdināt telpas noturējās dažas nedēļas” sarežģītais ceļš 15 Simbola Par ko strīdējās studentu organizācijas starpkaru periodā? medus individuālo DNS 18 Meklējot Viena no visbiežāk viltotajām precēm pasaulē – medus drīkst uzdot 20 Filozofija riebīgus jautājumus “Kultūrā visi procesi notiek ļoti lēni” vaibsti pilsētas sejā 22 Jauni “Imigranta naratīvs nemainās – okupācijas gados bija nepatika pret vieniem, tagad pret citiem, bet nepatika ir”

12

notikumi Latvijas Universitātē 25 Nozīmīgi Jauni starptautiskie reitingi, jauni ārvalstu sadarbības partneri

18 3

Par Latvijas Universitātes Stratēģiju 2021.–2027. gadam ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku sarunājas Māris Zanders.

Universitātes vārds nes universālā kodu, universu

apmēram 80 indikatori, par kuriem varētu runāt un diskutēt. Stratēģiskajam plānam, ja tā var teikt, pakārtoti bija daudzi citi dokumenti, piemēram, Zinātniskās darbības attīstības stratēģija 2015.–2020. gadam, arī pieminētā Latvijas Universitātes Stratēģija 2016.–2020. gadam, un, lai gan apstiprināti Latvijas Universitātes Senātā, šie dokumenti faktiski bija Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtināti. Tas arī nozīmēja, ka šiem dokumentiem bija ministrijas noteikta struktūra un virkne indikatoru, kas diez vai bija motivējoši.

Piemēram, konkrēts publikāciju skaits trijos gados “uz degunu”, turklāt varēja rasties dažādas interpretācijas prasītajam utt. Jebkurā gadījumā šīs stratēģijas ir sevi izsmēlušas, jo laiks rit uz priekšu. Tas, ko mēs ar jauno stratēģiju gribējām izdarīt, bija, tēlaini izsakoties, atgādināt sev un citiem, ka Latvijas Universitāte ir unikāls veidojums arī starp daudzām citām universitātēm. Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī plašākā reģionā. Iezīmējot attīstības virzienus un zināmus indikatorus, mēs varēsim vērtēt, vai attīstāmies pareizajā virzienā, un parādīt arī sabiedrībai, tostarp politisko lēmumu pieņēmējiem, ka mēs darbojamies arī atbilstoši sabiedrības attīstības interesēm.

Ja runājam par stratēģiju nākamajam periodam, kā to ietekmēs izmaiņas augstskolu darbību regulējošajā likumdošanā?

P

irms raugāmies nākotnē, pārrunāsim Latvijas Universitātes stratēģiju iepriekšējā periodā, proti, 2016.–2020. gada periodā.

Paturot prātā, ka jau 2020. gads pandēmijas dēļ bija diezgan specifisks.

Ja runa ir par padomēm, kas tiks veidotas, tad pretrunas tur nav. Jā, padome apstiprinās stratēģiju, tomēr jebkurā gadījumā tas būs dokuments, par kuru pirmām kārtām spēj vienoties pašas augstskolas saime.

Jāsaprot, ka šāda veida dokumenti, kuriem papildus būs detalizētāki rīcības plāni, vienmēr ir diezgan vispārīgi...

“Par visu labo un pret visu slikto.”

Tēma ir nedaudz plašāka, jo vispirms jāmin, ka Universitātei nozīmīgākais dokuments bija Stratēģiskais plāns 2010.–2020. gadam, kurā bija

(Smejas.) Nuja. Tomēr ir nepieciešams precīzi fiksēt pamatfunkcijas. Proti, likumu grozījumu

kontekstā mēs tagad varētu nolemt, ka nevēlamies būt “zinātnes universitāte”, bet iet kādu konkrētu tehnoloģiju attīstības virzienā, ko mēs, protams, nedarām. Stratēģijā mēs pasakām, ka turpināsim zinātnes sasniegumos balstītas studijas, ka būsim gatavi sadarboties arī aktuālu sabiedrības vajadzību apmierināšanā, arī attīstīt tālākizglītību. Respektīvi, Universitātes pamatdarbībā saglabājas trīs virzieni: zinātnes izcilība, studiju attīstība un ieguldījums sabiedrībā. Tāpat ir jāfiksē pamatprincipi un vērtības, kas attiecas uz mūsu saimi, – zaļā domāšana, digitalizācija, atvērtība, iekļaujoša, uz sadarbību un inovācijām vērsta darba kultūra.

Es diezgan piesardzīgi izturos pret mūsdienās novērojamo slieksmi “noteikt prioritātes”, jo vismaz politiskajā līmenī tās saturiski ir diezgan tukšas. Tomēr skaidrs, ka diez vai ir iespējams sasniegt izcilus panākumos visos zinātnes virzienos. Tāpēc es jautāšu par mūsu stiprajām pusēm, par ko esam pārliecinājušies.

Es domāju, ka, runājot par prioritātēm, ir jānošķir divi līmeņi. Ir specifiskas tēmas, piemēram, cilmes šūnu izmantošana audu reģenerācijā vai plastmasu sausā pārtvaicēšana, vai kvantu algoritmi kriptogrāfijā, kuras ir saistītas ar konkrētu cilvēku vai zinātnisko grupu klātbūtni un darbu.

Ja atnāks kāds jauns un talantīgs cilvēks, kurš gribēs nodarboties ar, teiksim, mRNS profilēšanu, tad ļoti iespējams, ka būs arī panākumi un jauns veiksmīgs prioritārs virziens.

Cita iespēja ir apskatīt prioritātes nevis kā tēmas, bet kā attīstības virzienus. Tad mēs runājam par dzīvības zinātnēm (medicīna un ar to saistītās dabaszinātnes), fizikālajām zinātnēm (materiālzinātnes un dažādi strukturālie pētījumi), par matemātiku un informātiku. Liels potenciāls ir arī sociāli humanitārām zinātnēm. Es gribētu uzsvērt šo apvienojošo apzīmējumu, nevis nošķirti “humanitārās” un “sociālās” zinātnes. Es domāju, ka mēs, aizrāvušies ar sava īpatnuma un

5

Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks

unikalitātes izgaršošanu, vēl pārāk maz izmantojam iespēju paskatīties uz sevi plašākā kontekstā.

Ja mēs paveramies attīstības tendencēs ilgākā periodā, tad var teikt, ka Latvijas Universitātes akadēmiskā darba prioritāro virzienu spektrs ir nostiprinājies un kļuvis, ja tā var teikt, viendabīgāks. Vienlaikus ir pamanāma zināma institucionālās struktūras neatbilstība darbības prioritātēm, proti, dažkārt Universitātes struktūrvienības – fakultātes, institūti, centri – vēsturiski ir izveidojušies ar visai šauru, bet dažkārt – ar ļoti plašu darbības spektru. Šī neatbilstība tika atzīmēta arī 2019. gadā notikušajā starptautiskajā zinātnes vērtējumā.

6

Tāpat ir darbības virzieni, kuri varbūt tieši neasociējas ar zinātnes tematiku, tomēr tie ir ļoti nozīmīga Latvijas Universitātes atbildības

“

Mēs, aizrāvušies ar sava īpatnuma un unikalitātes izgaršošanu, vēl pārāk maz izmantojam iespēju paskatīties uz sevi plašākā kontekstā

daļa – piemēram, pedagogu sagatavošana. Turklāt apgalvošu, ka arī šeit ir ļoti būtiska saskarsme ar zinātnē notiekošo. Kaut vai neirozinātnēs, arī virtuālās un papildinātās realitātes tehnoloģiju jomās. Skaidrs, ka biznesa vai sociālā darba studijās zinātnes sasniegumi ienāk citādi nekā ķīmijā, tomēr bez zinātniskos pētījumos pamatota atbalsta studijām neiztikt nekur.

Atvainojos, bet man rodas iespaids, ka beigu beigās tāpat “gribam visu, jo svarīgs ir viss”.

Universitātes vārds nes universālā kodu, universu, visumu. Varbūt paskatīsimies no cita leņķa. Ja rodas

iespaids, ka mūsu simboliskajam ziedam ir daudz lapu, tad atgādināšu, ka centrā ir doktorantūra. Šobrīd mums ir apmēram 600 doktorantu.

Skaitam vajadzētu pieaugt, tomēr svarīgi, lai pieaugtu ne tikai skaits, bet arī šo cilvēku attīstības iespējas, tāpat arī viņu darba vadītāju zinātniskais līmenis, tostarp spēja darboties starptautiskajā akadēmiskajā apritē.

Ja mēs pieņemam domu, ka augstākā izglītība mūsdienu pasaulē ir kļuvusi gandrīz vai par vispārēju normu, tad doktorantūrai vajadzētu būt zināmai virsotnei šajā sistēmā, elites līgai. Doktorantūras mērķis ir ne tik daudz panākt, ka cilvēks izpilda kādus formālus kritērijus, bet lai viņš kļūst par intelektuālu līderi.

Starptautiskā sadarbība. Sekojot mūsu interneta vietnei, redzu, ka netrūkst sadarbības projektu, kas acīmredzot saistīti ar to, ka ar līdzīgām tēmām strādājoši cilvēki iepazīstas un nolemj veidot konkrētu projektu. Tas būtu tāds personīgo kontaktu līmenis. Kādas ir idejas un iespējas jau plašākā līmenī?

Man gan jāsaka, ka arī “lielā” sadarbība – mums ir apmēram 200 līgumu par sadarbību ar citām augstskolām – ir saistīti ar konkrētiem projektiem. Tie ir nepieciešami kaut tādēļ, lai būtu iespējama studentu apmaiņa vai kopīgu studiju programmu veidošana. Tāpat jāņem vērā, ka, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, nāk tikai par labu, ja mēs, piesakot savu projektu, varam apliecināt, ka sadarbības partneriem ir atbalsts Universitātes līmenī. Pavisam jauna sadarbības pieredze mums veidojas Eiropas universitāšu alianses projektā FORTHEM. Tā uzdevums ir dažādos studiju virzienos izveidot vienotu rīcības programmu, kā arī stabilu studentu un pasniedzēju apmaiņu starp sešu valstu universitātēm.

Tradicionāli daudz tiek runāts par nepieciešamību nodrošināt zinātnes – tostarp augstskolās topošās – sazobi ar biznesu. Es to neapstrīdu, bet jautājums ir par formām, kādas zinātniekiem var

“

Doktorantūras mērķis ir ne tik daudz panākt, ka cilvēks izpilda kādus formālus kritērijus, bet lai viņš kļūst par intelektuālu līderi palīdzēt, motivēt šādu sadarbību attīstīt. Man neveras mute, lai apgalvotu, ka tas ir zinātnieka darba pienākums. Viņi veido jaunas zināšanas, ir aizņemti ar savu tēmu, un man šķiet, ka ir tikai normāli, ja par sazobi ar industriju viņi nedomā ikdienā.

Piekrītu, ka ir zinātnieki ar ķērienu uz savu ideju komercializāciju, un tādi, kuriem tāda nav. Ja mēs runājam par institucionāliem rīkiem, kādus piedāvā Latvijas Universitāte, atgādināšu, ka mums ir piecus gadus ilga pieredze ar komercializācijas atbalsta centru. Problēma varbūt bija tā, ka šī funkcija administratīvi bija apvienota ar komunikācijas funkciju, tomēr jebkurā gadījumu apmēram 15 jauni talantīgi cilvēki ir “izgājuši” cauri šai struktūrai un strādājuši, lai veicinātu Universitātes zinātnieku ideju vai sadarbības piedāvājuma “iešanu tautā”. Var likties, ka tie, kuri paši spējuši komercializēt savu ideju, būs vislabākie palīgi arī citiem. Tomēr, iespējams, šie cilvēki ir objektīvi pārāk aizņemti ar saviem biznesa projektiem, viņiem pietrūkst laika, lai citus konsultētu un popularizētu.

Tajā pašā laikā es skeptiski izturos pret dažādiem “konsultantiem”, kuri paši reāli neko nav radījuši, toties labprāt vēlas pamācīt citus. Īsi sakot, tēma ir gana sarežģīta un arī svarīga, tāpēc tā būs arī akcentēta jaunajā stratēģijā. Mans subjektīvais skatījums ir tāds, ka zinātnes komercializācijas procesā akcentam ir jābūt nevis uz to, cik nopelna konkrētā augstskola vai institūts,

bet sabiedrība kopumā. Pirms diezgan daudziem gadiem mums bija sadarbības līgums ar kādu vietējo celtniecības uzņēmumu. Mēs spējām piedāvāt veidu, kā likvidēt augsnes rūpniecisko piesārņojumu vienas Latvijas ostas teritorijā. Universitāte neko daudz te nenopelnīja, toties ieguva valsts, jo uzņēmums varēja piedāvāt par savu darbu būtiski zemāku cenu nekā ārzemju konkurenti.

Citiem vārdiem sakot, akcentam vajadzētu būt uz kopējo lietderību, nevis peļņu tieši Universitātei.

Infrastruktūras attīstība. Man šķiet, ka pat es, pamodināts nakts vidū, varētu izstāstīt, kas gaidāms Torņakalna akadēmiskajā centrā. Ja bez jokiem, cik liela skaidrība ir par šo tēmu?

Par tuvākajiem gadiem skaidrība ir, piemēram, Rakstu māja būs uz 2023. gada beigām, tomēr es gribētu atgādināt, ka ēkas ir tikai čaula. Piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondus, mēs vēlētos īstenot Tehnoloģiju mājas projektu, kas, starp citu, būtu ļoti noderīgs komercializācijas kontekstā. Tāpat būtu ļoti noderīgi izveidot ar Tehnoloģiju māju saistītu Veselības un Sporta māju, kuras, protams, ne jau konkurētu ar kādu no slimnīcām vai olimpiskajiem centriem, bet kur mēs varētu jau pietuvināti praksei pārbaudīt, piemēram, ar radiācijas medicīnu vai neirofizioloģiju saistītus risinājumus, kas tapuši Tehnoloģiju mājā. Protams, šāda struktūra pavisam praktiskā izpratnē būtu orientēta uz mūsu studentu un pasniedzēju, arī apkaimes iedzīvotāju vajadzībām. Eiropas Investīciju bankas uzdevumā veikta analīze liecina, ka Sporta un Veselības mājas varētu būt realizējamas kā biznesa projekti, izmantojot arī kredītus. To klātbūtne būtiski palielinātu Universitātes prestižu un pievilcību. Īpaši jau studentiem no tālākiem Latvijas novadiem un ārvalstīm, kuri saprotamu iemeslu dēļ medicīniskās palīdzības aspektā ir sliktāk nodrošināti nekā rīdzinieki, bet jebkurā diennakts stundā pieejamu sporta zāli uzskata par būtisku dzīves kvalitātes daļu.

7

Augstskolas uzdevums ir sagatavot cilvēkus diskusijai Atzīmējot Latvijas Universitātes 102. dzimšanas dienu, tika īstenots projekts Dienas saruna, kas pieejams un novērtējams Latvijas Universitātes YouTube kanālā. Ar Latvijas Universitātes Stratēģijas padomes priekšsēdētāju profesoru Andreju Ērgli sarunājas Māris Zanders.

P

andēmijas laiks, no vienas puses, izraisīja aktīvāku interesi par cilvēka veselību, bioloģiju vispār. No otras puses, parādījās arī ēnas puses, kas, manuprāt, skar arī izglītības sistēmu. Piemēram, mēs redzējām un redzam lielas sabiedrības daļas neticību ekspertiem. Te gan

8

arī jāpiebilst, ka eksperti vispār nonāca neapskaužamā situācijā, jo viedoklis par Covid-19 dažādiem aspektiem tika prasīts teju vai ikvienam, kas saistīts ar veselības aprūpi un dabaszinātnēm. Tāpat mēs konstatējām, ka ekspertiem ir ļoti grūti pārliecināt cilvēkus, kuri acīmredzot skolā vāji mācījušies bioloģiju.

Tie ir svarīgi jautājumi. Sākšu ar viedokli, kas droši vien nebūs populārs: pandēmijas ietekmē ieguvumu pasaulē būs vairāk nekā zaudējumu.

Proti, pirmoreiz vēsturē cilvēku dzīvības tiek vērtētas augstāk par, tēlaini izsakoties, valsts iekšzemes kopproduktu. Neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi tas notiek, tas, manuprāt, izmaina mūsu domāšanu. Ja mēs paveramies

vēsturē, redzam, ka vai nu tehnoloģisko sasniegumu, vai citu iemeslu dēļ nereti gadsimtu sākumi iezīmējas ar kariem. Ziemeļu karš 18. gadsimta sākumā, Napoleona kari 19. gadsimta sākumā, Pirmais pasaules karš.

Karus, starp citu, nereti pavada, sauksim tā, pandēmijas – vienalga, vai runa būtu par tā saukto spāņu gripu 20. gadsimtā vai mēri agrākos gadsimtos. Un nu mēs vairs nepiekrītam tam, ka, atvaino cinismu, mums tik viegli ir jānomirst. Agrākos laikos to vairāk uztvēra kā likteni – ir karš, ir slimības, ko padarīsi? Attieksme ir mainījusies.

Tāpat mums būtu jāsaprot, ka šādas pandēmijas, tostarp tās, kas vēl nākotnē, nav tikai infekcionistu darba lauks un atbildība. Patiesībā lielāka loma ir jomai, ko sauc par uzvedības zinātnēm, sabiedrības zinātnēm. Droši vien nav iespējams pārliecināt tā sauktos ultras, kuri ir nelokāmi savos priekšstatos par čipošanu utt., tomēr kopumā ir jāmāk vienlaikus nomierinoši un izskaidrojoši runāt ar sabiedrību. Protams, balstoties zinātniskos faktos. Un te parādās viena problēma. Es agrāk pats to īsti nesapratu, jo man gribējās

“

Pirmoreiz vēsturē cilvēku dzīvības tiek vērtētas augstāk par, tēlaini izsakoties, valsts iekšzemes kopproduktu dzīvot ātrāk, bet – medicīna ir ļoti konservatīva nozare. Pierādījumos balstītā medicīnā, pirms kaut ko paust sabiedrībai, sakāmais ir vēlreiz un vēlreiz jāpārbauda. Un tas nenotiek ātri. Iespējams, tas, ka cilvēki šo aspektu nesaprot – ka jūs nevarat neko teikt, ja jums nav dzelžainu argumentu –, arī ir saistīts ar problēmām šo cilvēku izglītībā. Savukārt, ja runājam par pašiem ekspertiem, tad, manuprāt, svarīgi, lai izskan ekspertu kopienas, nevis atsevišķu indivīdu viedoklis. Viena eksperta teikto vienmēr var apstrīdēt, taču kopienas sacīto diez vai.

Ja runājam par ekspertu kopienu, vai nav tā, ka ir problēmas, kas saistītas ar zinātņu – tostarp dabaszinātņu – arvien izteiktāku specializāciju? Tā, iespējams, ir neizbēgama, paturot prātā zināšanu apjoma pieaugumu, bet tas neatvieglo situāciju.

Publikas skatījumā cilvēkam, kurš augstskolā ir mācījies bioloģiju vai medicīnu, ir jāspēj skaidrot arī Covid-19 tematiku, kas, manuprāt, nav korekti. Ķirurgam nav jāpārzina imūnsistēmas smalkumi. Vai šī situācija neapgrūtina tavas minētās ekspertu kopienas funkcionēšanu?

Jā un nē. Skaidrs, ka situācija ir mainījusies kopš, teiksim, Ibn Sīnā (Avicennas) laikiem, kad viņš varēja izteikties par visiem ar medicīnu saistītiem tematiem. Jā, 20. gadsimtā notika specializācija, viens cilvēks nevar zināt visu. Tomēr kas notika tālāk?

Atbilde uz problēmu tieši ir ekspertu grupas. Tās vada, moderē kāds, kurš, visticamāk, nezina visas atbildes, bet viņš māk noformulēt problēmu un uzdot pareizos jautājumus. Ja vēlies, Sokrata metode – jautājumi un atbildes. Starp citu, situācija nav unikāla pandēmijas tēmai. Es esmu

9

kardiologs, mums ir invazīvā ķirurģija, roku darbs. Man bija ļoti grūti iestāstīt citiem, kāpēc mums komandā ir nepieciešams inženieris un šūnu biologs. Mīļie cilvēki, mums drīz būs nepieciešams arī robotikas un IT speciālists! Tā ir komandas zinātne. Un te mēs nonākam līdz Latvijas Universitātei, kuras uzdevums īstenībā ir gatavot cilvēkus diskusijai. Viņi var nezināt nianses, bet viņos ir jābūt, tēlaini izsakoties, receptoram, kas viņiem ļauj uztvert citu cilvēku zināšanas.

Ja tu man pajautāsi vēlāk, es tev izstāstīšu, kādēļ es tik daudz zinu par gripu un vakcīnām pret gripu.

Man patīk šāds intervijas formāts, kurā intervējamais pats ierosina jautājumus. Tas nebija ļauni domāts.

Tātad, profesor Ērgli, kādēļ jūs tik daudz zināt par gripu un vakcīnām pret gripu?

“

Mums vispirms ir jāiedod tas, ko vecos laikos sauca par inteliģenci Tāpēc, ka ateroskleroze savā būtībā ir infekcijas slimība. Jebkura infekcija palielina iespēju, ka mūsu aterosklerotiskās pangas “uzsprāgst”. Šobrīd vairs nav jādiskutē par to, ka – pat ja mēs cilvēku vakcinējam pret gripu brīdī, kad viņš ar infarktu ir nonācis jau slimnīcā, arī tad divu gadu izdzīvošanas iespēja ir daudz par labu vakcinētajam. Lielbritānijas, Dānijas pieredze liecina, ka, vakcinējot cilvēkus vecuma grupā 65+, mirstība, piemēram, no sirds mazspējas būtiski samazinās. Var formulēt citādi: kad gripas epidēmijas laikā noteikts cilvēku skaits diemžēl nomirst, tad starp viņiem patiesībā ir noteikts procents cilvēku, kuru nāves cēlonis ir kardioloģisks.

Atgriežamies pie Universitātes.

Tu pieminēji jēdzienu “komandas

10

zinātne”. Patiesi, tas ir aktuāli arī pavisam citu tēmu kontekstā.

Piemēram, klimata pārmaiņas.

Skaidrs, ka mēs gribētu dzirdēt precīzus, izsmeļošus ekspertu viedokļus par ūdens masu cirkulāciju okeānos, par ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņām, par ledājiem, par klimata ietekmi uz augsni un tā tālāk. Mēs gribam sagatavot izcilus ekspertus, vai ne? Jautājums – kā to visu salikt kopā?

Neteikšu, ka es skaidri zinu atbildi. Es to nojaušu. Pirmkārt, ir jābūt metodei saprast zinātni. Otrkārt, man ļoti patīk Francijas piemērs, kur filozofiju sāk mācīt bērnudārzā, pirmajās klasītēs. Tad cilvēks izaug, nebūdams tik kategorisks savos spriedumos. Es tev varu ilustrācijai minēt citu piemēru, kas saistīts ar bērnu sportu. Mēs redzam, ka vieni vecāki sūta atvasi spēlēt basketbolu, citi – tenisu, vēl citi – hokeju. Patiesībā tā ir diezgan liela vienveidība, un pareizāk būtu, ja bērna fiziskā sagatavotība saistītos ar pamatlietām – lai viņš iemācās pareizi skriet, elpot. Tas pats Universitātē. Mums vispirms ir jāiedod tas, ko vecos laikos sauca par inteliģenci. Būsim reālisti – cilvēks 18–20 gadu vecumā visbiežāk nezina, ar ko viņš vēlas nodarboties visa mūža garumā. Es saviem studentiem saku: labi, pieņemsim, ka jau drīzā nākotnē mūža garums būs 120 gadi. Jūs domājat, ka jūs strādāsiet vienā profesijā? Tas būtu tas pats, kas līdz 120 gadiem dzīvot vienā laulībā...

Amerikā tev par šādiem salīdzinājumiem varētu būt problēmas.

Nevajag pārspīlēt. Labi, teikšu citādi: varbūt tā ir pareizi nodzīvot, bet tas nav tik vienkārši. Jūs ar savu darbu arī zināmā mērā apprecaties, un, ja jūs gadu laikā neesat mainījies, tad dzīve kļūs grūta. Kaut vai tāpēc, ka tehnoloģijas attīstās milzu ātrumā. Pats esmu to pieredzējis.

Kad es dēlam rādīju, ka man vēl ir saglabājušās tādas milzīgas kopā salīmētas papīra lapas ar tabulām,

“

Arī tad, ja tu esi matemātiķis, ir kaut kāds minimums filozofijā un literatūrā, kas tev ir jāzina viņš smējās, ka vispār esot arī Excel programma...

Atgriežoties pie tava jautājuma.

Varbūt mums vajadzētu atteikties no tradīcijas saklasificēties šauros, piedošanu, pašu izdomātos nosacījumos. Mēs tos uzrakstām un tad sakām – jā, bet tur tā ir uzrakstīts! Bet kurš tad uzrakstīja? Mēs paši. Izsvītrojam un uzrakstām tā, kā vajag tagad!

Respektīvi, modelim ir jābūt elastīgākam?

Tieši tā! Nav jābeidz augstskola ar diplomu, kas apliecina, ka tu esi sestās falangas speciālists, tev ir vispirms jāiemācās kopsakarības.

Piemēram, doktorantūra – arī tad, ja tu esi matemātiķis, ir kaut kāds minimums filozofijā un literatūrā, kas tev ir jāzina. Ja tu gribi būt zinātņu doktors, saproti? Tāpat filologam ir jābūt priekšstatam par informācijas tehnoloģijām... Šobrīd tā sauktā digital humanities kļūst arvien izplatītāka metode un pētījumu lauks.

Precīzi. Augstskola tev iemāca rīkoties ar instrumentiem, kurus tu tālāk vari izmantot. Ir teiciens par meliem, lieliem meliem un statistiku, bet patiesībā statistikas metode ir ļoti nopietna, kuru kārtīgi iemācoties tev paveras plašas iespējas.

Mēs esam ieskicējuši Universitātes vietu un misiju, bet ko tu saki par iepriekšējām izglītības pakāpēm? Šie jaunie cilvēki augstskolā nenonāk no “nekurienes”. Un tad ir varianti: vai nu labot citu izglītības līmeņu

Profesors Andrejs Ērglis

un, iespējams, visas sabiedrības pieļautās kļūdas, vai arī pateikt – nē, katram ir jādara savs darbs.

Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Kāpēc Īrijā pret Covid-19 vakcinēti ir apmēram 90%? Tāpēc – vismaz tā saka viņu premjers – ka Īrijā pirms divdesmit gadiem sāka ieguldīt izglītības sistēmā. Un tagad viņi plūc augļus, jo viņiem vairs nav jālauž šķēpi, piemēram, par vakcinēšanos.

Savukārt mūsu gadījumā ir ne tikai okupācijas perioda mantojums, bet – un tas varbūt ir vēl nozīmīgāk – ir deviņdesmito gadu mantojums, kad skolās tika atšķaidīta eksakto un dabaszinātņu mācīšana. Te es gribētu uzsvērt: mums nav jāmāca skolā tāda matemātika vai ķīmija, kas vairumam skolēnu nav saprotama vai lielāko daļu garlaiko. Nē, ir jārada interese par priekšmetu. Nu, ļaujiet tam puikam kaut ko uzspridzināt tajā ķīmijas kabinetā, lai viņš pielietojami saskaras ar priekšmetu! Piemēram, man ir ideja, lai 1. ģimnāzijas skolēni

varētu nākt uz mūsu galveno ēku Raiņa bulvārī – lai viņi apgrozās starp mūsu cilvēkiem, paši redz un dzird. Īsi sakot, mani personīgi arvien vairāk interesē, kā mācīties mācīt.

Par izglītības aspektiem runājām, bet vispār Latvijas Universitātei ir ambīcijas un iespējas nodarboties ar zinātni, ar zinātniskiem pētījumiem.

Es sarunas laikā ierunājos par sportu. Līdzība saglabājas. Tu nevari kādu izaudzināt par Porziņģi, un tu nevari pateikt: šis būs zinātnieks. Ir jābūt metodei, pamatprincipiem – un šajā ziņā augstskolai vajadzētu būt pamatoti konservatīvai – un tad jau zinātnieks izaugs, un mēs viņam palīdzēsim.

Citiem vārdiem, nav jāceļ māja, sākot ar jumtu?

Precīzi. Es negribu burkšķēt, jo tam nav jēgas, bet – nav tādu “jauno zinātnieku”, tāpat kā nav “veco

zinātnieku”. Vai nu tu esi zinātnieks, vai neesi. Visi zina, ka Pikaso ir modernists, bet, man šķiet, retais zina, ka viņam bija perfekta, akadēmiska zīmēšanas tehnika. Un vēl. Zinātne ir diezgan nejauka nodarbošanās – tas slavas brīdis, ja tas vispār pienāk, ir īss, bet, lai tu tiktu līdz tai ķīseļa upei, tev ir jāizēdas rupjmaizes kalniem cauri. No šā viedokļa man ir bažas par plānotajām augstskolu padomēm – vai cilvēki tajās pietiekami labi apzināsies šo “rupjmaizes” aspektu, ja viņi nāks no pavisam citām sfērām. Vēl piebildīšu, ka arī zinātnes kontekstā svarīgs ir šis grupas, komandas princips, kas ļauj pētniekam sevi parādīt tajos aspektos, kuros viņš ir spēcīgs. Ir dzejnieki, kuri savus dzejoļus lasa slikti, un ir tādi, par kuriem labāk nenolasīs neviens cits. Katram savs. Zinātnē ir tas pats – kādam varbūt riebjas uzstāties, citam tas ļoti labi padodas. Viņi papildina viens otru. Īsi sakot, man šķiet, ka mums vienkārši ir jāatgriežas pie veselā saprāta.

11

Sērkociņu kārbiņas lieluma rīki pret pandēmiju Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas Zināšanu agorā vairāki pētījumi bija saistīti ar Covid-19 pandēmijas tematiku. Ar ekspertu grupu pētnieku, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru Leo Seļāvo sarunājas Māris Zanders.

V 12

ispirms par tēmu “Kontaktu trasēšana infekcijas riska mazināšanai”.

Trasēšanas metode

pēdējā pusotra gada laikā lietota dažādās valstīs, vairumam tā asociējas ar kontaktu fiksēšanu, lietojot viedtālruņu iespējas. Kādu risinājumu piedāvā jūsu grupa?

Vispirms gan atgādināšu, ka mana kompetence saistās nevis ar infektoloģiju, bet ar sensoriem, datorinženieriju un līdzīgām tēmām. Trasēšana bija daļa plašākā

pētījumu projektā, kas tika īstenots no 2020. gada vidus līdz gada beigām un vēl mazliet ilgāk, jau bez budžeta finansējuma. Vienkāršoti mūsu veikumu var aprakstīt tā: mēs gājām ļoti dažādās vidēs un skatījāmies, kā cilvēki šajās vidēs uzvedas. Vides bija atšķirīgas – sākot no vannu izgatavošanas rūpnīcas, beidzot ar Latvijas Nacionālo operu un baletu.

Tāpat jāpiemin vairākas slimnīcas Rīgā. Tiem cilvēkiem, kuri, protams, piekrita, iedevām sērkociņu kastītes izmēra sensoriņu, ko var likt vai nu ap roku, vai ap kaklu, vai vēl citādi. Šīs kastītes, ko deva Latvijas Universitāte, bija viena no tehnoloģijām, un šīs tehnoloģijas priekšrocība ir spēja ļoti precīzi, dažu centimetru robežās, noteikt, kur kastīte atrodas.

Otru tehnoloģiju deva Elektronikas un datorzinātņu institūts – kolēģi faktiski darīja to pašu, tikai izmantojot kameras. Līdz ar to viens no šā pētījuma rezultātiem bija iespēja salīdzināt, kādos gadījumos labāk strādā kameras, kādos – sensoriņi.

Piemēram, kameru pluss ir tas, ka tu vari tās uzstādīt, tās stāv, cik ilgi vajag, tām var organizēt elektrības piegādi tā, ka nav nepieciešams mainīt kameras. Savukārt mīnuss ir tas, ka kameras ir ļoti jutīgas pret gaismas vidi – piemēram, uz skatuves brīžiem ir ļoti gaišs, brīžiem tumšs, un tas ir izaicinājums. Savukārt sensoriņus – konkrētajā gadījumā runa ir par ultra wideband tehnoloģiju, ko latviešu valodā varētu tulkot kā “ļoti plašas joslas laika lokalizācijas sistēmas” – gaisma nemaz netraucē, toties mīnuss ir tas, ka sensoriņš ir jāiedod ikvienam pētījuma dalībniekam. Tāpat, ja vidē ir daudz metālisku priekšmetu, lokācijas noteikšanas precizitāte varētu nebūt tik laba, kā gribētos. Tomēr jebkurā gadījumā mēs ieguvām datus, kurus izmantojot varējām jau vēlāk rēķināt, kurā vietā cilvēks ir bijis, cik ilgi, kādā attālumā no cita cilvēka un līdzīgi. Dati, protams, bija anonimizēti. Starp citu, šeit parādās arī problēma kameru gadījumā – ja cilvēks iziet no telpas un pēc tam atgriežas telpā, kamera “nezina”, ka tas ir tas pats cilvēks (pētījumā izmantotajām kamerām

Profesors Leo Seļāvo

“

Izrādījās, ka skolēni skolā pulcējas vietās, kur ir vislabākais wi-fi nebija sejas vai apģērba atpazīšanas funkcijas).

Tātad, izsverot tehnoloģiju vājās un stiprās puses, mēs varam formulēt rekomendācijas, kādu tehnoloģiju konkrētajā gadījumā lietot. Tāpat mēs varējām izstrādāt dažus ieteikumus, balstoties uz iegūtajiem datiem. Daži secinājumi bija diezgan prognozējami – piemēram, ka kafijas automāts ir iecienīta cilvēku tikšanās vieta. Toties intriģējošāki bija daži secinājumi, kas radās no pētījumiem skolās. Diemžēl skolu gadījumā mēs

līdz sensoriem netikām, jo pedagogi bija pārāk aizņemti ar attālināto mācību procesa nodrošināšanu, viņiem, kā saka, citu problēmu netrūka.

Toties mūsu grupā bija antropologi, kuri intervēja gan skolēnus, gan skolu darbiniekus. Izrādījās, ka skolēni skolā pulcējas vietās, kur ir vislabākais wi-fi.

Tātad epidēmiju var ierobežot, izslēdzot “wi-fi”. Man jau tā likās.

Joks.

Jūs pieminējāt trasēšanu, izmantojot viedtālruņus. Es gana labi zinu arī šo metodi, tostarp Apturi Covid, tomēr jāņem vērā, ka šī mērīšana notiek, izmantojot Bluetooth tehnoloģiju, un tad nomērījumi ir salīdzinoši neprecīzāki. Savukārt, ja mums nepieciešams saprast, ko darīt konkrētā darba vietā – varbūt iznest kādu galdu no telpas, ja tur

13

pārāk pulcējas darbinieki, kas, starp citu, bija kādas medicīnas iestādes gadījums –, tad Bluetooth precizitāte varētu būt nepietiekama.

Tas nozīmē, ka jūsu modelis ir saistīts ar individualizētu pieeju.

Skolas X direktors jūs uzaicina, jūs ierodaties ar sensoriem, nedēļu pētāt, seko rekomendācijas. Skolā Y rekomendācijas var būt citas.

Apmēram tā. Piemēram, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca lūdza mūs veikt dažus šādus mērījumus, un mēs to arī izdarījām. Labas gribas vārdā, jo projekta finansējums bija beidzies.

Otrā tēma – gaisa kvalitātes mērījumi inficēšanās risku mazināšanai. Man pirmās asociācijas ir ar ogļskābās gāzes mērītājiem, tomēr pieļauju, ka jēdziens “gaisa kvalitāte” ir plašāk interpretējams.

Taisnība, jo viens aspekts ir komforts, cits – kā gaisa kvalitāte ietekmē

14

jau veselību. Mūsu fokuss bija gaisa kvalitātes un inficēšanas risku sasaiste. Tātad mums Covid-19 gadījumā ir darīšana ar infekciju, kas, tēlaini izsakoties, izplatās ar nesēju, mazu ūdens pilieniņu, starpniecību. Attiecīgi gaisma mitrums un temperatūra ļoti ietekmē to, kāds ir inficēšanās risks – pat neatkarīgi no tā, cik tuvu vai tālu mēs esam viens no otra, un pat no cilvēku skaita. Šajā projektā darbojās citi cilvēki, no Latvijas Universitātes puses – Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes eksperti. Viena no izmantotajām metodēm bija ar sensoriņiem mērīt gaisa temperatūru un mitrumu, kā arī ogļ­ skābās gāzes līmeni. Šāds sensoriņš arī man ir uz galda darbā, un tas man ļauj saprast, kad telpa jāvedina. Galu galā runa ir ne tikai par inficēšanās riskiem, bet arī par to, ka svaigs gaiss uzlabo domāšanas spējas, kā tautā saka. Atgriežoties pie pētījuma – mēs gājām uz Covid-19 nodaļu Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, izvietojām gaisa sensoriņus un pēc tam monitorējām. Mērķis bija veidot modeli, kas gan ļautu analizēt

situāciju on-line režīmā, gan noderētu vēlākiem pētījumiem. Ļoti praktiskā izpratnē – cilvēks var redzēt, kā mainās gaisa kvalitāte dienas, nedēļas vai mēneša griezumā. Izrādījās, ka nodaļā, kas ir slimnīcas jaunajā ēkā, gaisa kvalitāte patiesībā ir ļoti laba.

Mēs dažus sensorus izvietojām arī slimnīcas vecākos korpusos, pieņemot, ka tur gaisa kvalitāte varētu būt sliktāka, un tur bija interesanti novērojumi no psiholoģiskā viedokļa. Mēs uzliekam telpā uz galda sensoru, kas rāda, ka kvalitāte nav laba; nosacīti runājot, vajadzētu būt 400–500, bet ir pāri tūkstotim. Ļoti slikti. Cilvēki redz “ciparus”, cītīgi vēdina telpu. Tomēr, kā mums vēlāk stāstīja, cītīgums noturējās apmēram divas nedēļas. Pēc tam cilvēki pierada, tātad var secināt, ka ar tehnoloģiskiem risinājumiem vien nepietiek. Lai cilvēkus motivētu ilgākā termiņā, ir acīmredzot nepieciešami arī psiholoģiski risinājumi. Šis aspekts arī dara mani mazliet bažīgu skolu kontekstā – arī gadījumā ja gaisa kvalitātes sensori būs, cik rūpīgi to informācija tiks ņemta vērā? Tas gan vairs nav atkarīgs no mums.

Simbola sarežģītais ceļš Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā Zināšanu agoras apmeklētāji varēja iepazīties ar koncentrētu priekšlasījumu par Latvijas Universitātes vēsturisko karogu. Ar tēmas pētnieku vēsturnieku Rūdolfu Rubeni sarunājas Māris Zanders.

K

ad es pats pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mācījos Latvijas Universitātes “vēsturniekos”, tad no pasniedzēja Armanda Vijupa stāstītā sapratu, ka heraldika patiesībā ir viena sarežģīta padarīšana. Karogs nav ģerbonis, to es zinu, tomēr, nedaudz provocējot tevi, jautāšu tā: nu, nekas sarežģīts jau šajā Latvijas Universitātes karogā nav...

Ja runājam par heraldiku, tad mans kolēģis Sims, kurš ir speciālists šajos jautājumos, ir diezgan kritiski izteicies par to, vai Latvijas Universitātes ģerbonis tiešām ir ģerbonis vai emblēma. Savukārt, par karogiem

runājot, es gribētu uzsvērt, ka manas uzstāšanās tēma ir tieši vēsturiskais karogs, nevis, piemēram, tas, ko mēs redzam Aristoteļa svētkos.

Vēsturiskajam karogam ir divi eksemplāri – oriģināls un kopija. Oriģināls pastāvīgi glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kopija – Latvijas Universitātes Muzejā.

Lai gan Latvijas Universitāte ir dibināta 1919. gada 28. septembrī, karogs ir tapis krietni vēlāk. Ideja parādās 1933. gada 17. jūnijā, kad Latvijas Universitātes Studentu koru apvienība lūgusi rektoram Jūlijam Auškāpam piešķirt augstskolas karogu, lai, ejot zem tā, pārstāvētu Universitāti Igaunijā dziesmu svētkos.

Tomēr līdz idejas realizācijai nonāca

1937. gada 20. oktobrī, kad Latvijas Universitātes Padomē tika pieņemts lēmums izveidot Izdaiļošanas komisiju. Darbs pie karoga izveides tika uzticēts Vilhelma Purvīša asistentam, Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes zīmēšanas pasniedzējam Jānim Borkovskim.

Kāpēc šis process tā ievilkās?

Var rasties iespaids, ka pirmajos gados ļaudīm bija pilnas rokas ar korporāciju simbolikas jautājumiem un par Latvijas Universitāti kopumā padomāt laika nepietika.

Jā, problēmas radās, kad pie Latvijas Universitātes paralēli korporācijām veidojās arī citas akadēmiskās

15

mūža organizācijas, tā sauktās studentu konkordijas, tāpat vienības, piemēram, akadēmiskā vienība Austrums, akadēmiskā vienība Latviete, vēl citas. Mans subjektīvais viedoklis, kas veidojies pētniecības procesā, ir tāds, ka šīs daudzās studentu organizācijas īsti nevarēja vienoties – viena ierosina izveidot karogu kā Latvijas Universitātes saimi (gan studentus, gan pasniedzējus) vienojošu simbolu, citas sāk protestēt, pārmetot ierosinātājiem mēģinājumu piesavināties simbolu.

Strīdi bija arī pēc karoga izgatavošanas. Karogs tika iesvētīts 1938. gada 16. novembrī, nekorporatīvās studentu organizācijas vērsās pie rektora Mārtiņa Prīmaņa, protestējot pret to, ka korporatīvās organizācijas vēlas doties ar šo karogu tradicionālajā 18. novembra gājienā no Latvijas Universitātes galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem.

Nu un? Par ko bija strīds?

16

Nekorporatīvās organizācijas norādīja, ka karogs ir arī šo organizāciju, ne tikai korporatīvo, simbols.

Mazliet vienkāršojot, studentu nekorporatīvās organizācijas uzskatīja korporatīvās par vāciskās varas atstātu mantojumu. Respektīvi, nekorporatīvās organizācijas uzskatīja sevi par “latvisko alternatīvu” korporācijām, kuru tradīcijas saistās ar vācbaltiešiem. Šo strīdu dēļ 1938. gada 18. novembra gājienā ar Universitātes karogu neviens negāja, savukārt 1939. gada septembrī rektors Prīmanis panāca kompromisu: Universitātes divdesmit gadu jubilejas aktā visas studentu organizācijas – gan korporatīvās, gan nekorporatīvās – piestiprina pie karoga – savu jumta organizāciju gredzenus (kopskaitā astoņus). 1939. gada 18. novembra gājienā ar šo karogu gāja Latvijas Universitātes mācībspēki un korporācijas, tad – nekorporatīvās organizācijas ar Latvijas valsts karogu.

“

Nekorporatīvās organizācijas uzskatīja sevi par “latvisko alternatīvu” korporācijām, kuru tradīcijas saistās ar vācbaltiešiem Nevarēju iedomāties, ka bija šādi sarežģījumi... Pasniedzēji nevarēja dārgo studentu kašķus pievaldīt?

Jāņem vērā, ka pasniedzēji paši varēja būt, piemēram, korporatīvo organizāciju biedri. Piemēram, jau pieminētais Prīmanis bija korporācijas Tālavija vecbiedrs. Finansējumu karoga izgatavošanai deva

korporāciju filistru (vecbiedru) savienība, un tas arī izraisīja nekorporatīvo organizāciju pārstāvju piezīmes.

Latvieši laikam ir nelabojami. Skatāmies tālāk. Padomju okupācijas režīms bija neslēpti naidīgs pret “buržuāziskās valsts” simboliem.

Kad PSRS okupēja Latviju 1940. gada vasarā, Latvijas Universitāte tika reorganizēta par Latvijas Valsts universitāti, tika pieņemts lēmums par karoga lietošanas aizliegšanu, tomēr fiziski to neiznīcināja un 1948. gadā nodeva pastāvīgā glabāšanā muzejam, kura nosaukums tolaik bija Rīgas vēstures muzejs.

Ko mēs “nolasām”, paskatoties uz šo karogu? Dažās kultūrās zilā krāsa nozīmēja gudrību...

Tā ir nevis zila, bet kobaltzila krāsa. Viennozīmīgas atbildes par krāsas izvēles iemesliem nav. Ir viedoklis,

kuram sliecos piekrist arī es, ka pareizāk būtu bijis, ja karogā iešūtais Latvijas Republikas lielais ģerbonis un Latvijas Universitātes emblēma būtu sudraba, nevis zelta krāsā. Mēs arī redzam izšūtu Latvijas Universitātes devīzi latīņu valodā “SCIENTIAE ET PATRIAE” (“Zinātnei un tēvzemei”), un pati devīze tika noformulēta agrāk, dibinot universitāti. Šis vēsturiskais karogs sava statusa dēļ droši vien ir konservatīvs lielums. Proti, mēs redzam ozolu ar 12 zariem, kas simbolizē fakultātes posmā līdz 1940. gadam. Fakultāšu skaits un nosaukumi ir mainījušies, bet laikam jau neko mainīt te nedrīkst?

Jā, dažas no tā laika fakultātēm mūsdienās ir, ja tā var teikt, Rīgas Tehniskās universitātes vai Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārziņā. Vai ir pārveidotas. Ņem vērā, ka šis karogs ir kultūrvēsturisks

piemineklis, tāpēc izmaiņas tajā nav pieļaujamas.

Zinot, cik īss bija periods starp karoga iesvētīšanu un okupāciju, vai paguva definēt, kādos gadījumos tas izmantojams?

Rektors Prīmanis to nodeva Latvijas Universitātes Studentu padomei, kas izlēma karogu novietot Latvijas Universitātes Mazajā aulā, jo tur 1919. gada 28. septembrī notika Universitātes dibināšanas svētku akts.

Mūsdienās karoga kopija tiek izkārta Latvijas Universitātes Lielajā aulā gan Universitātes jubilejā (28. septembrī), gan Latvijas Republikas proklamēšanas dienas priekšvakarā novembrī.

Latvijas valstij atgūstot neatkarību, studentu organizācijas atjaunoja darbību nu jau pie vairākām augstskolām, tāpēc vairs nefunkcionē starpkaru posma saistību princips, un nebūtu loģiski, ja šīs organizācijas izmantotu Latvijas Universitātes karogu.

17

Meklējot medus individuālo DNS Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā Zināšanu agoras apmeklētāji tika iepazīstināti ar Latvijas Universitātes pētnieku grupas darbu Kemometrijas un dažādu moderno analītiskās ķīmijas metožu pielietošana medus paraugiem. Ar pētnieku grupas vadītāju ķīmiķi Krišu Dāvidu Labsvārdu sarunājas Māris Zanders.

D

18

“

omāju, ka pat nespeciālisti nojauš, ka pļava nav “vientuļā sala”, ka cilvēka darbība ietekmē ekosistēmu, un tāpēc būtu tikai loģiski noskaidrot ko sīkāk arī par medu. Jūs piedāvājat metodi. Vai tā ir kaut kas jauns?

Vēlamies saprast, kas Latvijā ir mūsu īpašais botāniskais marķieris

Ir gana daudz labu un iesakņojušos metožu, ko mēs varētu apzīmēt kā “tautas metodes”. Paši operatīvi varam paskatīties, piemēram, vai medum ir pielikta ciete. Pavisam vienkārša metode ir skatīties, kā medus plūst. Es pats esmu pārbaudījis – tā saukto sīrupa izstrādājumu fizikālās īpašības nekad nebūs tādas, kādas šīs īpašības ir medum. Zināmā mērā var teikt, ka šīs ir metodes pret viltojumiem, kas atklājami viegli. Savukārt tēma, par kuru mēs runājam Zināšanu agorā, aizsākās 2017. gada rudenī, kad es bakalaura studijās veidoju kursa darbu. Sākumā vairāk analizējām viltojumu aspektu, tad pievērsāmies botāniskajam aspektam. Esam sākuši pētīt arī tā saukto smago piesārņotāju klātbūtni medū, vēl neesmu pieķēries antibiotiku klātbūtnei.

Atbildot uz tavu jautājumu, var teikt, ka mēs pielāgojam mūsu interesēm un Latvijas apstākļiem metodes, kas tiek izmantotas citur pasaulē. Medus ir unikāls teju vai jebkurā vietā, kur to ievāc. Flora, kas raksturīga Latvijai, ir ar saviem, kā saka, niķiem un stiķiem. Atgādināšu šķietami pašsaprotamo, ka medus būtībā ir no dabas iegūts sīrups, tajā ir ļoti daudz cukura. Šie cukuri neko daudz mums nepateiks par to, vai medus ir labs, vai tas ievākts no pļavas blakus šosejai. Tāpēc mēs skatāmies uz to, kas medū ir ļoti niecīga daļa, mazāk par vienu procentu, piemēram, uz polifenoliem, antioksidantiem. Šādi mēs vēlamies saprast, kas Latvijā ir mūsu īpašais botāniskais marķieris. Ja medus ir, teiksim, no Vidusjūras reģiona, tad atšķirībām

starp šiem marķieriem vajadzētu būt skaidri redzamām, savukārt pavisam labi būtu, ja mēs, salīdzinot šos “viena procenta” marķierus, varētu nošķirt Latvijā un, piemēram, Polijā ievākto medu.

Vai šis simboliskais “viens procents” vairāk noder produkta mārketingam, vai arī tas ietekmē arī medus kvalitāti?

Gan – gan. Ja jautājums ir par to, kā “viens procents” var ietekmēt kvalitāti, tad jāsaka, ka šīm vielām – polifenoliem un citām – tieši ir jābūt ļoti nelielā daudzumā. Līdzīgi ir ar aktīvo vielu medikamentos. Vēlos arī piebilst kontekstā ar metodi – ķīmiķiem, pareizāk sakot, iekārtām, ja tā var teikt, nepatīk, ja analizējamai vielai ir klāt ļoti daudz cukura, cukurs ir jāatdala. Varbūt arī tāpēc pastiprināta interese par medu ir parādījusies salīdzinoši nesen. Toties globāli.

Vai šo metodi un iemaņas, kas iegūtas, analizējot medu, var mērogot, tas ir, piemērot arī citiem pārtikas produktiem?

Centrā – pētnieku grupas vadītājs ķīmiķis Krišs Dāvids Labsvārds

Domāju, ka var – it sevišķi, ja runa ir par tādiem, kas satur daudz cietes un cukura. Protams, būtu nepieciešamas korekcijas, tomēr pamatprincipi saglabātos. Taču man arī jāatzīst, ka netrūkst vēl darāmā arī medus kontekstā. Man agrāk likās, ka man izdosies tēmu “slēgt” viena divu gadu laikā, taču nu man tā vairs nešķiet. Galu galā derētu atgriezties – nu jau ar uzkrāto pieredzi – pie viltojumu tēmas. Tas būtu arī ekonomikai noderīgi. Turklāt man šķiet, ka būtu pareizi skatīties visas Eiropas kontekstā. Latvijā medus patēriņam ir tendence palielināties, tomēr objektīvi Latvijas tirgus ir neliels.

Eiropā pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, un pieprasījumu cenšas apmierināt ar medu no tā sauktajām trešajām valstīm. Daudzos gadījumos šāds medus ir salīdzinoši ļoti lēts, un tas vedina uzdot jautājumu, kā tas iespējams. Neoficiāli medus tiek uzskatīts par trešo visbiežāk viltoto produktu pasaulē. Būtiskā nianse ir

tā: ja attīstās analīzes metodes, tad attīstās arī viltošanas paņēmieni, tā ir nebeidzama cīņa. Tāpēc labas analīzes metodes vienmēr būs aktuālas.

Domāju, ka tu regulāri saskaries ar Latvijas medus paraugiem. Kāds viedoklis?

Mēs strādājam ar sadarbības partneriem, kas ir zināmi, un nav nācies saskarties ar situācijām, kad atklājas kādas rupjas neatbilstības starp deklarēto un reālo. Tiesa, veicot analīzi, ir gadījies, ka medus ražotājs pats ir pārliecināts, ka viņa dotais paraugs ir liepziedu medus, bet mēs secinām, ka izcelsme ir rapsis. Neba ražotājs ir gribējis kaut ko mānīties – vienkārši tikai ar speciālām analīzes metodēm var noteikt reālo situāciju.

Ir specifiski viens rādītājs, piemēram, monoflorā liepziedu medus gadījumā, kas dažkārt “noslīd” līdz pieļaujamai kritērija robežai. Un tas ir interesanti, izpētes vērts.

Varbūt tas saistīts ar vides izmaiņām? Biškopis visu dara pēc labākās sirdsapziņas, un ne jau viņš ir vainīgs, ka pļavas ekosistēma, tēlaini izsakoties, 2015. gadā un 2020. gadā ir mainījusies.

Ja runa ir par konkrēto rādītāju, par kuru es runāju, tad diez vai.

Formulēšu citādi: tu esi izstrādājis noteiktu algoritmu, kā pētīt šo simbolisko vienu procentu medū.

Vide mainās, un “sašķobās” arī algoritms.

Tam gan varētu piekrist. Es ar to rēķinos. Pirms kāda laika bija doma koncentrēties uz vienu konkrētu rādītāju, tomēr tad pamanīju – visu laiku “gāja” labi, un vairs ne. Svarīgi ir šādā brīdī psiholoģiski nepadoties, jo, raugi, “tavs” rādītājs vairs labi neder.

Zinātniekam ir jāspēj adaptēties.

Daba mainās, un vispār, kā atceries, ar bitēm nekad neko nevar zināt.

19

Filozofija drīkst uzdot riebīgus jautājumus Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā Zināšanu agora filozofijas doktora Māra Kūļa uzstāšanās tēma bija Par patiesību un meliem. Ar Māri Kūli sarunājas Māris Zanders.

Š

ogad Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdeva tavu grāmatu “Finis veritatis? Par patiesību un meliem”. Apmēram 400 lappušu garš teksts. Ko tu vēlies un vari par šo tēmu pateikt dažās minūtēs “Zināšanu agorā”?

Es rēķinos, ka auditorija ir cilvēki no akadēmiskajām aprindām, tāpēc man šķiet interesanti “iemest” viņiem modernās filozofijas tēzi, kas vienkāršoti skan – ar patiesībām nav tik vienkārši, kā var likties. Respektīvi, plašāku publiku varbūt nevajadzētu mulsināt ar domu, ka patiesība ir atkarīga no konteksta, savukārt zinātniekiem, jo īpaši dabaszinātniekiem, varbūt dažkārt ir veselīgi

20

to atgādināt. Kopš Apgaismības laikmeta ir attīstījies priekšstats, ka, lūk, var arī sociālās zinātnes veidot atbilstoši dabaszinātņu principiem, visu “sarēķināt”. Es šādu noskaņu – šāds apzīmējums varbūt ir veiksmīgāks – jūtu riņķī un apkārt, un man tā šķiet kaitīga.

Sapratu, lai gan man šķiet, ka dabaszinātniekiem tu to pārmet velti. Paši humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji kaut kādā vēstures posmā vēlējās, lai viņu metodes un argumenti izskatās tikpat “zinātniski” kā, piemēram, eksaktajās zinātnēs.

Piekrītu. No filozofijas vēstures viedokļa raugoties, mēs redzam, ka šāda nostāja brīžiem uzplaukst, tad

atkal pierimst, kā pa viļņiem. Jebkurā gadījumā kultūrā visi procesi norit salīdzinoši ļoti lēni. Ja kāda ideja rodas, tā var turpināties vēl simts gadus vēlāk. Proti, pieminētā Apgaismības laikmeta tendences nebija sevi vēl izsmēlušas arī 19. gadsimta nogalē, un tikai 20. gadsimta pirmajā pusē parādās hermeneitika, fenomenoloģija, vēlāk arī eksistenciālisms.

Acīmredzot ir nepieciešams, lai konkrēta domāšanas loģika, konkrēts naratīvs sasniedz punktu, kad tas ir sevi izsmēlis, un tad ļaudis sāk lūkoties pēc cita.

Es dabaszinātniekus pieminēju tāpēc, ka vismaz man subjektīvi ir radies iespaids, ka, piemēram, fiziķi ir visnotaļ atvērti dažādām interpretācijām, jo strādā ar

teorijām, kurām nereti grūti atrast empīriskus apstiprinājumus.

Tā ir taisnība, varbūt korektāk būtu runāt par scientismu kā noslieci, trendu. Un arī sabiedrībā kopumā daļai cilvēku raksturīga tāda panaiva ticība zinātnes ideāliem un metodēm. Kas šādus cilvēkus atšķir no kristiešiem? Gan vieni, gan otri tic noteiktām premisām, tās sevišķi nepārbaudot. Lielai daļai cilvēku, kuri saka, ka viņi tic zinātnei, vismaz psiholoģiskajā līmenī šī ticība būtiski neatšķiras no cilvēka ticības, kurš sevi uzskata par reliģiozu. Angļu valodā ir jauka atšķirības nianse starp vārdiem faith un belief – cilvēka, kurš apgalvo, ka tic zinātnei, gadījumā var runāt par belief. Man nav destruktīvu nolūku, tomēr es labprāt atgādinātu, ka zinātnes gadījumā mēs bieži redzam belief.

Parunāsim par grāmatu. Tu tēmu apskati, pamatīgi pakāpjoties pagātnē. Cilvēks grib izlasīt tavu interpretāciju, piemēram, par Bruno Latūru, bet ir spiests lasīt par Džambatistu Viko 17. gadsimta nogalē. Ja patur prātā, ka tēma vispār sarežģīta, kāpēc tāds, atvaino, atvēziens?

Citādi ir garlaicīgi (smejas). Ņem vērā, ka grāmata ir būtiski pārstrādāta disertācija, apmēram divas reizes garāka. Disertācijā objektīvu iemeslu dēļ kontekstu raksturojums nav nepieciešams, jo profesors šos kontekstus tāpat zina. Plašākai lasītāju auditorijai kontekstu skaidrojums var būt nepieciešams. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka filozofija var atļauties šādus ekskursus, jo filozofijas uzdevums nav dot skaidras atbildes, tās uzdevums ir uzdot riebīgus jautājumus.

Formulēšu citādi. Vai tik tāls atskats nozīmē, ka ir tēmas, kurās, ja tu ignorē ideju un diskusiju evolūciju, tu maz ko sapratīsi? Man tas atgādina astoņdesmito gadu beigas, kad lasošā publika sev atklāja agrāk aizliegtos 20. gadsimta autorus, un skaidrs, ka lasīt senos grieķus likās garlaicīgi un nevajadzīgi. Kāpēc lasīt Kantu? Kantu izdeva arī PSRS laikā, vai ne?

Piekrītu aprakstam, tiesa, tad nākamais jautājums varētu būt: kad rimties, cik tālā pagātnē jāskatās? Es iezīmēju sev robežu – jaunās zinātnes rašanās. Frānsiss Bēkons, Renē Dekarts – es īsi ieskicēju, kas bija tas, pret ko viņi bija, neizvēršot analīzi par šo “pret”. Citiem vārdiem sakot, iztiekot bez aristotelisma vai tomisma analīzes. Tātad, manuprāt, divas lielās patiesības saprašanas stīgas nāk no tā laika. Var diezgan droši teikt, ka mūsdienu zinātne metodoloģiski, ja salīdzina ar zinātni pirms 3–5 gadsimtiem, atšķiras tehniski, bet ne principiāli. Jo saglabājas šis jau Bēkona un Dekarta formulētais šaubu princips. Otrs virziens saistās ar jau pieminēto Viko, kas saka: nevajag cilvēkus apskatīt kā ģeometriskus modeļus. Modificētā veidā, protams, šis princips ir dzīvs humanitārajās zinātnēs arī mūsdienās. Rezumēju atbildi: manuprāt, modernās zinātnes tapšanas laiks ir pietiekami skaidri definējams brīdis, atspēriena punkts. Tajā pašā laikā grūti noliegt, ka humanitārajās zinātnēs, rakstot par kādu tēmu, metodoloģijas, laika izvērsuma robežas ir sāpīga tēma.

Protams, ir daudz patīkamāk, ja uzdevums ir izmērīt konkrētas mājas jumta segumu. Ir skaidras robežas.

Savukārt filozofija veido modeļus un saka: varbūt šie modeļi strādā, varbūt tie piešķir jēgu? Bet ne vairāk.

Mazliet atkāpšos sarunā. Tu iepriekš teici, ka vēlies atgādināt neaizrauties ar scientismu. Labi, bet mēs taču redzam pilnīgi pretējo sabiedrības vairākumā – sauksim to par maģisko domāšanu. Manā skatījumā tā nav mazāka problēma.

Neteikšu, ka situācija ir jauna – jau Vilhelms Vindelbands 19. un 20. gadsimta mijā to skāra. Mūsu rīcībā ir tēlu valoda, ko lieto, piemēram, dzejnieki. Vai mākslas filmas. Kāpēc tu nevari runāt tēlu valodā, lai radītu citos noteiktas sajūtas? Manuprāt, tas ir jauki. Problēma rodas tad, ja cilvēks mēģina tēlu valodā aprakstīt ko tādu, kam šī valoda nav piemērojama. Jā, dažkārt tas novērojams arī zinātnieku aprindās. Kolēģis Igors

Šuvajevs reiz par kādu cilvēku teica, ka viņam pietrūkst “kultūras tauku”.

Proti, tas, ka cilvēks ir speciālists kādā šaurā nozarē, vēl nenozīmē, ka viņam ir izpratne arī par citām nozarēm. Tomēr jāuzsver, ka runa ir par sabiedrību kopumā. Pēc PSRS pavadītajiem gadiem varēja šķist, ka mēs esam un būsim ateistiska sabiedrība.

Reāli mēs neko tādu neredzam, vai ne? Pie tā sauktā Durgas tempļa cilvēki rindās stāvēja, lielu naudu maksāja. Avīzes pilna ar horoskopiem.

Beigu beigās rodas jautājums – kas ir racionālāk? Gadsimtu laikā noslīpēta kristīgā teoloģija vai, atvainojos, kaut kāds jampampiņu rasols? Tomēr varbūt vēl intriģējošāks jautājums ir: vai nav tā, ka maģiskā domāšana, lai ko teiktu Apgaismības laikmets un tā garīgie sekotāji mūsdienās, patiesībā ir cilvēkiem nepieciešama? Imanuelam Kantam ir izteiciens, ko es brīvi pārstāstīšu tā: mēs vēl neesam apgaismoti, bet mēs dzīvojam Apgaismības laikmetā, mēs “apgaismojamies”.

Respektīvi, paies piecdesmit, septiņdesmit, simts gadu, bet tad gan mēs būsim apgaismoti. Izrādās, ne velna!

Acīmredzot maģiskā domāšana cilvēkam ir nepieciešama. Viņš atnāk pēc darba mājās, sāk pārdomāt savu dzīvi un likteni, un parocīgi ir meklēt atbildes tajā garīgo meklējumu lokā, ko tu sauc par maģisko domāšanu.

Labi, labi, tikai – ja paturam prātā tavas grāmatas un uzstāšanās nosaukumu – maģiskā domāšana var “spert ārā” arī tādas “patiesības”, ka smiekli vairs nenāks.

Nu, tā ir 21. gadsimta lielā problēma – patiesība un brīvība. No vienas puses, mēs vēlamies formulēt un paust patiesību, bet, no otras puses, brīvība it kā paredz dažādību, dažādību un vēlreiz dažādību. Ar vienu roku dod brīvību, bet ar otru roku atņem patiesību. Un otrādi. Baigi nepatīkama situācija.

Latvijas VIAA pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmas projekts Saprast teroru: fenomenoloģiski hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai (1.1.1.2/VIAA/4/20/607)

21

Jauni vaibsti pilsētas sejā Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā Zināšanu agoras programmā bija Latvijas Universitātes pētnieku grupas darbs Imigrantu jaunās kopienas un to ģeogrāfija Latvijā. Ar pētnieku grupas vadītāju, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Māri Bērziņu sarunājas Māris Zanders.

A

tceros, PSRS laikā eksotika bija viesstrādnieki no PSRS. Ko mēs saprotam ar “jaunajiem imigrantiem”?

Mēs skatījāmies uz pēdējiem desmit gadiem. Un šajā periodā izmaiņas ir varējuši pamanīt gan Rīgā dzīvojošie kopumā, gan specifiskāk ārvalstu studentu kopienā. Citas rases cilvēki, formulēsim tā.

Man ir radies iespaids, ka vismaz daļa no šīm grupām ir diezgan noslēgtas apkārtējiem.

22

Jā, tā ir taisnība, un par to liecina arī pētījumi citās valstīs, kur novērojama imigrācija. Tas jo īpaši attiecas uz cilvēkiem no Dienvidaustrumāzijas reģiona. Jo īpaši no Bangladešas.

Tāpēc arī bija šāda mūsu interese.

Ja mēs skatāmies uz grupām, kas Latvijā ierodas un apsver iespēju šeit uzkavēties, tad starp imigrantiem līderi “ar atrāvienu” ir indieši un uzbeki. Redzam arī ķīniešus un vjetnamiešus. Mēs izmantojām tā saukto “hot spots” (“karstie punkti”) modeli (rāda Rīgas karti). Tas, ka mēs redzam indiešu klasteri centrā, nepārsteidz, interesanti, ka redzam klasteri

augstskolas Turība rajonā. Ķīpsala.

Pleskodāle un Šampēteris. Uzbekiem ģeogrāfija ir līdzīga – Atgāzene, ap Turību. Ir arī pilsētas ziemeļu daļa, kas, iespējams, saistīts ar lētākas īres iespējām, piemēram, Bolderājā. Ķīniešu gadījums ir mazliet cits – viņi koncentrējas Kleistos. Protams, jāpatur prātā, ka šo datu pamatā ir adreses, ko imigranti paši norāda institūcijās. Atzīmēšanas vērta ir šo grupu demogrāfija – gados jauni vīrieši. Tomēr mēs redzam nianses, kas, iespējams, saistītas ar kultūras īpatnībām. Proti, uzbeku un indiešu kultūras acīmredzot neatbalsta

“

Uzbeku un indiešu kultūras acīmredzot neatbalsta sieviešu došanos studēt uz ārzemēm, turpretī ķīniešu grupā šis dzimumu sadalījums ir līdzvērtīgāks

1

sieviešu došanos studēt uz ārzemēm, turpretī ķīniešu grupā šis dzimumu sadalījums ir līdzvērtīgāks.

Tātad pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai ir klasteri Rīgā. Vai mēģināsiet šīs grupas pētīt arī sīkāk?

Vajadzētu. Viena no pētniecēm mūsu grupā pirms dažiem gadiem veica ārvalstu studentu aptauju...

0

10 km

0

10 km

2

Atvainojos, ka pārtraucu. Tātad principā mēs runājam specifiski par studentiem? Jo klasteri veidojas arī citādi. Esmu lasījis, ka, piemēram, kungi, kuri jums lielajās Eiropas pilsētās piedāvā nopirkt ziedus, ir tamili, savukārt slavenu zīmolu viltojumu somiņu tirgotāji – no Senegālas.

Mēs runājam par studentiem, un principā mums nav pamata apšaubīt, ka viņi tiešām ir studenti. Savukārt jūsu pieminētās ķēdes migrācijas redzam arī studentu vidē. Atgriežoties pie aptaujas, interesanti bija secināt, ka studentiem no Rietumeiropas – piemēram, no Vācijas, Norvēģijas – Latvija ir kā starpposms ar salīdzinoši lētu un kvalitatīvu izglītību. Vēlāk viņi atgriežas dzimtenē, citi dodas studēt vēl uz kādu citu valsti.

Cik saprotu, studenti no Baltkrievijas vai Gruzijas neiezīmējas kā grupas?

Jāņem vērā, ka izmantoti ir 2019. gada dati, tas ir vēl pirms krīzes Baltkrievijā, turklāt studenti un politiskie bēgļi ir dažādas grupas.

Izvietojums Izteikti augsts pie 99% varbūtības

Apdzīvotās šūnas (1 šūna = 16 ha)

Izteikti augsts pie 95% varbūtības

Apkaimju robežas

Izteikti augsts pie 90% varbūtības

Ūdenstilpes

Karsto punktu (Getis-Ord Gi) analīze statistiski nozīmīgu klasteru noteikšanai indiešu (1) un uzbeku (2) izvietojumam Rīgā, 2019.

Avots: autoru izveidots, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus

23

24

baltkrievi vjetnamieši

+165

–1518

romi

turki

+158

franči

+133

–1306

lietuvieši

–1270

ebreji

ukraiņi

+113

vācieši

kazahi

+109

–215

armēņi

itāļi

+102

–171

tatāri

angļi

400

+65 200

0

–2000

–4000

–35 000

–55 000

+203

Avots: autoru izveidots, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus

Uzbeki

Indieši vīrieši

90+

sievietes

vīrieši

90+

85–89

85–89

80–84

80–84

75–79

75–79

70–74

70–74

65–69

65–69

60–64

60–64

55–59

55–59

50–54

50–54

45–49

45–49

40–44

40–44

35–39

35–39

30–34

30–34

25–29

25–29

20–24

20–24

15–19

15–19

10–14

10–14

5–9

5–9

0–4

sievietes

Jauno imigrantu grupu dzimuma un vecuma struktūra Avots: autoru izveidots, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus

500

400

300

200

0

100

100

200

300

400

500

500

400

300

0

200

100

200

0–4 300

Mēs būtu tikai priecīgi par šādu sadarbību. Es gan vēlētos piebilst, ka šādu pētījumu blaknei nevajadzētu būt kaut kādam satraukumam sabiedrībā. Patiesībā šīs kopienas procentuāli pat salīdzinoši nelielajā Rīgā ir, ja tā var teikt, sīkums.

ķīnieši

Starpvalstu migrācijas saldo Latvijā pēc migrantu etniskā sastāva, 2011.–2020.

400

Man gan vēl būtiskāk liktos šādos pētījumos iesaistīt citu sociālo un humanitāro disciplīnu pārstāvjus.

Jo patiesībā tas, piemēram, ir ļoti vispārinošs un neko daudz neizsakošs apzīmējums “indieši”.

Atšķirības Indijas reģionālajās kultūrās un uzvedības modeļos ir pietiekami lielas, un mums būtu svarīgi šīs īpatnības paturēt prātā.

poļi

+1017

–1649

–509

500

(Smejas.) Jā, Bruņinieku, Stabu ielas un Avotu ielas rajonā ir tāds sablīvējums. Interesanti, ka imigranta naratīvs nemainās – okupācijas gados bija nepatika pret vieniem, tagad pret citiem, bet nepatika ir.

Es gan domāju, ka līdzīgu situāciju var novērot arī citās valstīs. Runājot par mūsu pētījumu kontekstā, kādu nupat skārām, protams, vajadzētu izpēti turpināt arī citos aspektos, mēģinot saprast, vai šie klasteri veido kādas problēmas konkrētajās apkaimēs, kādi varētu būt priekšlikumi, lai problēmas neveidotos. Tam gan būtu nepieciešams plašāks pētnieku loks, piemēram, iesaistot maģistrantūras studentus, kuri var veikt tā sauktos lauka pētījumus.

uzbeki

0

Citu valstu pieredze liecina, ka šādi klasteri vidējā un ilgākā termiņā nav nekas labs. Nedz pašiem imigrantiem, nedz uzņemošajai valstij. Kad īrēju dzīvokli Bruņinieku ielā tuvāk Avotu ielai, radās iespaids, ka latvieši un krievi aizmirst savstarpējās pretenzijas kopīgā nepatikā pret šajā rajonā dzīvojošajiem imigrantiem.

krievi

+1062

1000

–3223

indieši

800

–33 893

latvieši

600

–55 734

100

Kopumā gan gruzīni, arī ukraiņi ir. Arī turki un franči. Tieši ukraiņu gadījumā pieaugoša dinamika (atskaites punkti ir 2011. gads un 2019. gads) parādījās 2014.–2015. gadā, kas ir saprotami politiskajā kontekstā, tomēr vēlāk viņi devās prom.

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

E

iropas universitāšu alianse FORTHEM tikās Maincā 22. un 23. septembrī, lai noturētu pirmo klātienes sanāksmi, kurā piedalījās arī Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks un prorektore Ina Druviete.

FORTHEM ir viena no Eiropas universitāšu aliansēm (nu jau to skaits ir sasniedzis 41), ko finansē ES Komisija ar mērķi līdz 2025. gadam radīt Eiropas Augstākās izglītības

L

atvijas Universitāte Times Higher Education by Subject (THE) pasaules universitāšu reitingā ieguvusi augstu vērtējumu klīnisko un veselības zinātņu kategorijā.

telpu, kurā mācīšanās, studijas un pētniecība brīvi sniegtos pāri valstu robežām. FORTHEM alianses darbību koordinē Maincas Johannesa Gūtenberga Universitāte. Pārējās alianses dalībnieces ir Burgundijas Universitāte (Francija), Jiveskiles Universitāte (Somija), Opoles Universitāte (Polija), Palermo Universitāte (Itālija), Latvijas Universitāte un Valensijas Universitāte (Spānija). 2021. gadā notikušajā tīkla sanāksmē alianses

dalībnieces arī parakstīja priekšlīgumu ar Agderes Universitāti (Norvēģija) un Sibiu Lučiana Blagas universitāti (Rumānija), gatavojoties uzņemt tās FORTHEM kā pilntiesīgas dalībnieces.

FORTHEM alianse ir izvirzījusi vērienīgus mērķus – partneraugstskolas ir iecerējušas palielināt studentu un personāla mobilitāti, radot virtuālu universitātes pilsētu un līdz 2022. gadam apvienojot savas pētniecības programmas, kā arī divu augstskolu un vairāku augstskolu grādu programmas vienotas starpvalstu augstākās izglītības stratēģijas ietvaros, kuru alianses augstskolas plāno ieviest līdz 2025. gadam. Savukārt, ciktāl runa ir par tematiem, apmēram 500 akadēmiķu, studentu un asociēto partneru sadarbojas FORTHEM laboratorijās, pievēršoties uz nākotni orientētām pētniecības jomām – noturība un klimata pārmaiņas.

16. septembrī paziņoti rezultāti kopumā trīs reitinga kategorijās – fizikālajās zinātnēs, klīniskajās un veselības zinātnēs un dzīvības zinātnēs.

LU šajās jomās ir visaugstāk novērtētā Latvijas augstskola. Rezultāti citās reitinga kategorijās – sociālajās, humanitārajās, tiesību, izglītības zinātnēs, inženierzinātnē un datorzinātnē – tiks publicēti oktobrī un novembrī. Reitinga rezultātus veido no šādiem

kritērijiem: mācību vide – 27,5%, pētniecības apjoms – 27,5%, zinātnisko publikāciju citējamība – 35%, starptautiskā studentu un zinātnieku piesaiste – 7,5%, ienākumi no sadarbības ar nozares uzņēmumiem – 2,5%. Reitingā tiek vērtētas tikai tās augstskolas, kurās noteiktajās zinātņu kategorijās aktīvi publicē zinātniskos darbus un iesaista to izstrādē pietiekami lielu studentu un pētnieku skaitu.

25

P

ar Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētāju ievēlēts LU Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems.

27. septembrī LU jaunais Senāts sanāca uz pirmo sēdi, kurā

LU

Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētniece Laura Grīnberga, augusta vidū apsekojot ezerus, kas atrodas uz Latvijas un Lietuvas robežas, atklāja jaunu ūdensaugu sugu Latvijā – Caldesia parnassifolia.

Caldesia parnassifolia ir cirveņu dzimtas suga, kas sastopama seklos ezeros un dīķos, kā arī purvainās vietās. Lai gan tai ir plašs izplatības areāls – sastopama Āfrikā, Āzijā, Austrālijā un Eiropā –, reģionos, kur ir veikti pētījumi par tās izplatību (Eiropā un Ziemeļāfrikā), tā tiek uzskatīta par apdraudētu.

Eiropā Caldesia parnassifolia ir reta un īpaši aizsargājama, iekļauta Biotopu direktīvas un Bernes konvencijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Suga tiek uzskatīta par izzudušu Austrijā, Bulgārijā, Horvātijā, Serbijā, Slovēnijā un Šveicē un ir kritiski apdraudēta Polijā.

26

notika Senāta priekšsēdētāja un Senāta priekšsēdētāja vietnieku vēlēšanas. Par LU Senāta priekšsēdētāju tika ievēlēts LU Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems. Uz Senāta priekšsēdētāja amatu kandidēja

arī LU Juridiskās fakultātes dekāne profesore Kristīne Strada-Rozenberga. Senāta priekšsēdētāja vietnieka amatā tika ievēlēta LU Teoloģijas fakultātes dekāne profesore Dace Balode un studente Olga Ošeniece.

L

atvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā 20. septembrī viesojās Eiropas Padomes Attīstības bankas (EPAB) prezidents Rolfs Venzels.

Jau 2017. gadā EPAB iesaistījās kā finansētāji Akadēmiskā centra otrā posma attīstībā. EPAB delegācija tikās ar LU rektoru profesoru Indriķi Muižnieku un Akadēmiskā centra attīstības programmas komandu. Tika apspriests Rakstu mājas projekts, tā progress un gaidāmais rezultāts. Tāpat tika ieskicētas LU Akadēmiskā centra trešā posma attīstības ieceres.

L

atvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes zinātnieki šogad ir sākuši Latvijas augsnes izpēti, kas sniedz informāciju par Latvijas lauksaimniecībā izmantojamo zemi, tostarp kūdr­ augsni, un ļauj atjaunināt un pilnveidot datus par Latvijas augsni. Šovasar intensīvi notikusi kūdras augsnes izplatības kartēšana lauksaimniecības zemē Viduslatvijā un Vidzemes augstienē, kā arī veikti dziļrakumu profili un ievākti augsnes paraugi laboratoriskajām analīzēm. Vienlaikus, izmantojot tālizpētes datus, tiek izstrādāts modelis, kas ar mākslīgā intelekta metodēm atvieglos kūdraugsnes

L

atvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūts nākamos četrus gadus veltīs inovatīvu, neierastu un videi draudzīgu risinājumu pētniecībai nelietderīgā siltuma pārveidei elektriskajā enerģijā.

Pētniecības un inovāciju darbs noritēs starptautiskā projektā Siltuma zudumu pārstrāde, lietojot nanofluidikas kanālus: progress termālās enerģijas pārvēršanā elektriskajā – TRANSLATE. Projekts tiek īstenots programmā Apvārsnis 2020 FET Open.

Pieaugošais enerģijas patrons, izsīkstošie dabas resursi, klimata pārmaiņas un gaisa kvalitātes pasliktināšanās – tās ir vienas no lielākajām ekonomiskajām un sociālajām cilvēces problēmām, kas jārisina

izplatības precizēšanu dabā. Visā Latvijas augsnes izpētes gaitā, kas ilgs vēl trīs gadus – līdz 2024. gada 31. janvārim, tiks iegūti rezultāti, kas sniegs informāciju par augsni ne vien lauksaimniekiem, bet arī zinātniskajām iestādēm, nevalstiskajām

organizācijām un valsts pārvaldes iestādēm. Atjauninātā informācija par lauksaimniecības zemi būs noderīga, lai, plānojot un izstrādājot lauksaimniecības un klimata politiku, balstītos uz jaunākajiem datiem un atziņām.

mūsdienās. Tajā pašā laikā siltuma zudumi veido līdz pat 70% no kopējā saražotā enerģijas apjoma.

Inovatīvus risinājumus šai problēmai meklēs projekta ­TRANSLATE dalībnieku apvienība jeb konsorcijs – Korkas Universitātes koledža no Īrijas (projekta koordinators), Latvijas Universitāte, Darmštates Tehniskā universitāte no Vācijas un partneruzņēmums Cidete Ingenieros Sociedad no Spānijas, stāsta Ķīmiskās fizikas institūta direktors Donāts Erts. Projekta Latvijas grupas vadītājs skaidro, ka projekta sagatavošanā un realizācijā Ķīmiskās fizikas institūts cieši sadarbojas ar LU Cietvielu fizikas institūtu.

Galvenā TRANSLATE ideja balstās uz Darmštates Tehniskās

universitātes teorētisko pētījumu, kurš parādīja, ka elektrolīta jonu kustība kanālos, kuru šķērsgriezums ir daži nanometri un starp kuru galiem ir temperatūras starpība (tā sauktā nanofluidika), ir daudz efektīvāka par jebkuru no eksistējošajām termoelektriskajām ierīcēm.

Projekta konsorcijs ir apņēmies eksperimentāli pārbaudīt šo teoriju un izstrādāt principiāli jaunu nanofluidikas ierīci, kurā elektrolītu jonu plūsma cauri nanokanāliem, kas izveidoti no plaši pieejamiem un videi draudzīgiem materiāliem (piemēram, silīcija vai alumīnija oksīda), ģenerētu stabilu un pietiekami jaudīgu elektrisku strāvu, kuru var uzkrāt bateriju tipa šūnās pat tad, kad temperatūru starpība ir daži grādi.

27