Meklējot medus individuālo DNS Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā Zināšanu agoras apmeklētāji tika iepazīstināti ar Latvijas Universitātes pētnieku grupas darbu Kemometrijas un dažādu moderno analītiskās ķīmijas metožu pielietošana medus paraugiem. Ar pētnieku grupas vadītāju ķīmiķi Krišu Dāvidu Labsvārdu sarunājas Māris Zanders.
D
18
“
omāju, ka pat nespeciālisti nojauš, ka pļava nav “vientuļā sala”, ka cilvēka darbība ietekmē ekosistēmu, un tāpēc būtu tikai loģiski noskaidrot ko sīkāk arī par medu. Jūs piedāvājat metodi. Vai tā ir kaut kas jauns?
Vēlamies saprast, kas Latvijā ir mūsu īpašais botāniskais marķieris
Ir gana daudz labu un iesakņojušos metožu, ko mēs varētu apzīmēt kā “tautas metodes”. Paši operatīvi varam paskatīties, piemēram, vai medum ir pielikta ciete. Pavisam vienkārša metode ir skatīties, kā medus plūst. Es pats esmu pārbaudījis – tā saukto sīrupa izstrādājumu fizikālās īpašības nekad nebūs tādas, kādas šīs īpašības ir medum. Zināmā mērā var teikt, ka šīs ir metodes pret viltojumiem, kas atklājami viegli. Savukārt tēma, par kuru mēs runājam Zināšanu agorā, aizsākās 2017. gada rudenī, kad es bakalaura studijās veidoju kursa darbu. Sākumā vairāk analizējām viltojumu aspektu, tad pievērsāmies botāniskajam aspektam. Esam sākuši pētīt arī tā saukto smago piesārņotāju klātbūtni medū, vēl neesmu pieķēries antibiotiku klātbūtnei.
Atbildot uz tavu jautājumu, var teikt, ka mēs pielāgojam mūsu interesēm un Latvijas apstākļiem metodes, kas tiek izmantotas citur pasaulē. Medus ir unikāls teju vai jebkurā vietā, kur to ievāc. Flora, kas raksturīga Latvijai, ir ar saviem, kā saka, niķiem un stiķiem. Atgādināšu šķietami pašsaprotamo, ka medus būtībā ir no dabas iegūts sīrups, tajā ir ļoti daudz cukura. Šie cukuri neko daudz mums nepateiks par to, vai medus ir labs, vai tas ievākts no pļavas blakus šosejai. Tāpēc mēs skatāmies uz to, kas medū ir ļoti niecīga daļa, mazāk par vienu procentu, piemēram, uz polifenoliem, antioksidantiem. Šādi mēs vēlamies saprast, kas Latvijā ir mūsu īpašais botāniskais marķieris. Ja medus ir, teiksim, no Vidusjūras reģiona, tad atšķirībām
starp šiem marķieriem vajadzētu būt skaidri redzamām, savukārt pavisam labi būtu, ja mēs, salīdzinot šos “viena procenta” marķierus, varētu nošķirt Latvijā un, piemēram, Polijā ievākto medu. Vai šis simboliskais “viens procents” vairāk noder produkta mārketingam, vai arī tas ietekmē arī medus kvalitāti? Gan – gan. Ja jautājums ir par to, kā “viens procents” var ietekmēt kvalitāti, tad jāsaka, ka šīm vielām – polifenoliem un citām – tieši ir jābūt ļoti nelielā daudzumā. Līdzīgi ir ar aktīvo vielu medikamentos. Vēlos arī piebilst kontekstā ar metodi – ķīmiķiem, pareizāk sakot, iekārtām, ja tā var teikt, nepatīk, ja analizējamai vielai ir klāt ļoti daudz cukura, cukurs ir jāatdala. Varbūt arī tāpēc pastiprināta interese par medu ir parādījusies salīdzinoši nesen. Toties globāli. Vai šo metodi un iemaņas, kas iegūtas, analizējot medu, var mērogot, tas ir, piemērot arī citiem pārtikas produktiem?
