2.2. Emocionālās un uzvedības problēmas kā mācīšanās grūtību sekas

tāfeli, kas ir ļoti nogurdinoši un noved pie pareizrakstības kļūdām – bērns izlaiž lielos burtus un pieturzīmes, var izlaist vārdus, rindas vai pat veselu rindkopu.  Rakstu darbs izskatās haotisks, vārdi var būt pārāk tuvu vai pārāk tālu viens no otra.  Tiek novērotas problēmas ar rakstveida burtu apgūšanu; apjukums rakstot līdzīgus burtus, piemēram, m un n, t un f utml.  Nopietnas grūtības rakstīt diktātu; vienā tekstā vienu un to pašu vārdu var rakstīt atšķirīgi.  Pieļauj kļūdas pat teksta pārrakstīšanas laikā.  Rokraksts ir paviršs, daudzi vārdi tiek nevīžīgi izsvītroti, burtnīcā dažviet var tikt dzēsts ar dzēšgumiju, burtnīca izskatās neglīta un nevīžīga.  Dod priekšroku jebkurai citai darbībai, nevis tai, kur nepieciešams rakstīt.  Zina pieturzīmju lietošanas noteikumus, bet nevar tos ievērot rakstīšanas laikā.  Ir grūtības rediģēt tekstu, ja tiek lūgts pašam labot savu rakstisko darbu. Bieži netiek pamanītas kļūdas.

Matemātika

 Jauc līdzīga izskata ciparus, piemēram, 6 un 9.  Jauc ciparus skaitļos (piemēram, 27, nevis 72).  Ir grūtības saskaitīt un atņemt pat ar reālu objektu palīdzību, vai arī veic saskaitīšanu, kad nepieciešams atņemt.  Ir grūtības teksta uzdevumu risināšanā dažkārt sliktas lasīšanas un zema izpratnes līmeņa dēļ.  Ir grūtības iemācīties reizināšanu.  Grūtības veikt aritmētiskās darbības pareizā secībā.

Citi aspekti

 Grūtības apgūt nedēļas dienas, mēnešus un to secību, sarežģīti pateikt pulksteņa laiku.  Nepieciešams vairāk laika uzdevuma izpildei, ja ir detalizēta instrukcija.  Mēģina atlikt skolas darbu, īpaši ja tas saistīts ar lasīšanu un/ vai rakstīšanu.  Veicot skolas darbu, kas saistīts ar lasīšanu un/vai rakstīšanu, diezgan ātri nogurst.  Viegli novērš uzmanību.  Baidās kļūdīties, labāk izvēlas nepaveikt uzdevumu līdz galam.  Zems pašnovērtējums un pašapziņa.  Grūtības sadraudzēties, zemas komunikācijas un sociālās prasmes.

2.2. Emocionālās un uzvedības problēmas kā mācīšanās grūtību sekas

Kad runa ir par afektu jomas analīzi, šķiet, ka nav noslēpums – pieķeršanos parasti saprot kā enerģiju, tātad kā kaut ko tādu, kas ved uz darbībām. Ir zināma interese, kas motivē uz darbības

veikšanu. Intelekta attīstība neapšaubāmi ļauj attīstīties motivācijai. Tomēr visā šajā attīstībā pamatprincips paliek nemainīgs – afektivitāte ir galvenais darbības virzītājspēks un rīcības cēlonis. 21

Kā minēts iepriekš, disleksija nav slimība, bet gan stāvoklis, kas rada vairākas grūtības. Šīs grūtības vienā vai otrā pakāpē pavada cilvēku visu viņa dzīvi. Bet, ja var gaidīt, ka pieaugušais ar disleksiju var atrast izskaidrojumu tam, kas viņam sagādā grūtības, bērnam, kurš cīnās ar rakstpratības problēmām, tas ir nesaprotami un kaitinoši.

Semjuels Ortons (Samuel Orton) bija pirmais, kurš pētīja disleksijas emocionālos aspektus. Viņa pētījumi liecina, ka lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu, kuriem ir disleksijas simptomi, ir laimīgi un labi pielāgojas videi. Emocionālās problēmas parādās, kad bērni sāk skolas gaitas un saskaras ar pirmajām grūtībām mācīties lasīt un rakstīt. Šādam bērnam ir neatbilstība starp viņa paredzamo mācīšanās potenciālu un reālajiem sasniegumiem. Šim bērnam ir normāls intelekts, bet, neskatoties uz to, akadēmiskajā dzīvē neveicas. Tādējādi bērns ir apjucis, hiperaktīvs, aizmāršīgs un pļāpīgs. Tas arī rada grūtības. (Fonseca, 1999, 2004)22 .

Ir labi zināms, ka lielākajai daļai bērnu ar disleksiju intelekts ir vidējā vai augstākajā līmenī, taču viņu akadēmiskie sasniegumi ļoti bieži neattaisno cerības. Bet tieši akadēmiskie sasniegumi nosaka bērna statusu mācību vidē un bieži arī skolotāju un klasesbiedru attieksmi. Ļoti bieži disleksisku cilvēku dusmas un neapmierinātību rada viņu nespēja attaisnot vecāku un skolotāju cerības. Pieaugušie redz inteliģentu bērnu, kuram viss izdodas diezgan labi, izņemot skolu. Ļoti bieži vecāki no skolotājiem dzird: “Viņš ir ļoti gudrs, bet viņam ir jāstrādā vairāk”. Daudzi vecāki atsakās pieņemt šādu padomu, jo zina, ka viņu bērns strādā daudz vairāk un pieliek daudz vairāk pūļu nekā viņa klasesbiedri, taču joprojām nevar sasniegt tādus pašus rezultātus.

Lopes (2001) un Baroja et al. (2002) apstiprina, ka disleksiskiem bērniem ir virkne kopīgu pazīmju, kuras atspoguļojas gan viņu uzvedībā, gan skolas sasniegumos. 23 Attiecībā uz uzvedību, kā to ir norādījis Lopes (2001), disleksija ietekmē skolēnu personības tipus. Tas ir redzams uzmanības un koncentrēšanās trūkumā, ko bērns mēdz demonstrēt skolas aktivitāšu laikā, skolā un mājās, veicot darbības, kas ir saistītas ar intelektuālo piepūli, ko viņš pieliek, lai pārvarētu grūtības. Tas bērnam izraisa nomāktības un atturības sajūtu, kas kopā ar izklaidību un intereses tūkumu attīsta zemu pašvērtējumu. Uzmanības trūkums ģimenes un skolas vidē neveicina mācību motivāciju, bet vēlāk rada problēmas darbavietā, ko izraisa nekvalitatīvs darbs un zemi akadēmiskie sasniegumi.

Uzvedības un emocionālās grūtības ietekmē akadēmiskos rezultātus, kas vēlāk ietekmē bērna jūtas un uzvedību. Šīs grūtības var izpausties gan iekšēji kā trauksme, skumjas, depresija, nedrošība, zema pašregulācijas spēja, iniciatīvas trūkums, apātija, brieduma trūkums un mazvērtības izjūta, gan kā konflikti ar apkārtējo vidi, ko parasti raksturo izaicinājuma, nepaklausības, impulsivitātes, pastāvīga nemiera pazīmes, kuras reti jauc ar hiperaktivitāti; var parādīties verbālā un fiziskā agresivitāte un slikta sociālā pielāgošanās.

21 Afektivitātes nozīme skolotāju un skolēnu attiecībās mācīšanas un mācību procesā - EFDeportes.com, Revista

Digital. Buenosairesa, Año 18, Nº 190, Marzo de 2014. Pieejams: http://www.efdeportes.com/ 22 Catarina Eloísa Carpinteiro Vilar (2010). Mācīšanās traucējumi un psihomotricitāte - pētījums par 2. un 4. kursa pamatizglītības mācīšanās kompetenču akadēmisko un psihomotorisko faktoru salīdzinošo un korelatīvo pētījumu ar mācīšanās grūtībām un bez tām. Lisabonas Tehniskā universitāte. 23 Escola Superior de Educação-Dislexia: gadījumu izpēte - Carla Sofia Serrano Ferreira, Coimbra, 2011

Emocionāla rakstura problēmas bērnam parasti izpaužas, bloķējot spēju patstāvīgi komunicēt, iedomāties, domāt vai rīkoties, kas neļauj viņiem tikt galā ar skolas prasībām un koncentrēt uzmanību uz mācīšanos.

Mācīšanās grūtības, kas piemīt bērniem ar disleksiju, var papildināt ar sociālo un komunikācijas prasmju trūkumu. Viņi ir jutīgi un neaizsargāti, dažreiz viņi ir sociāli nenobrieduši salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem, viņiem ir grūtības iegūt draugus, kas galu galā noved pie izolācijas no grupas. Diezgan bieži šiem bērniem ir sajūta, ka viņu skolotāji, vecāki un klasesbiedri nesaprot viņu grūtības, nenovērtē viņu centienus un neatbalsta viņus, un tas viss palielina viņu neapmierinātību, nogalina viņu motivāciju mēģināt. Tāpēc skolotājiem un vecākiem ir tik svarīgi izglītot sevi ne tikai par disleksiju, tās būtību un grūtībām, ko tā rada, bet arī par disleksisku bērnu jūtām un emocijām.

Ko jūt disleksisks bērns?

Viens no disleksijas emocionālajiem simptomiem ir trauksme. Trauksme ir rezultāts neapmierinātībai, ko disleksiski bērni piedzīvo skolā vai mājās, veicot skolas uzdevumus. Viņu parastā reakcija ir izvairīties no aktivitātēm, ar kurām viņiem noteikti ir grūti tikt galā (lasīšana, rakstīšana, matemātika utt.). Vairumā gadījumu šī rīcība dod skolotājiem un vecākiem iemeslu raksturot bērnu kā slinku vai tādu, kas necenšas pietiekami daudz. Papildus satraukumam dusmas ir vēl viena atbilde uz neapmierinātības sajūtu. Ļoti bieži bērni ar disleksiju savus uzliesmojumus vērš pret skolotājiem vai vecākiem, kas iesaistīti bērna mācību procesā. Disleksijas skarta bērna emocionālais upuris vairumā gadījumu ir māte. Un, ja bērnam joprojām izdodas noslēpt savas dusmas skolas vidē, tad mājās dusmas ir vērstas uz tiem, kas viņu mīl visvairāk – uz vecākiem. Neapmierinātības sajūta un pastāvīga trauksme ietekmē bērna pašcieņu. Ēriks Ēriksons24 uzskata, ka skolas pirmajos gados bērns saskaras ar dilemmu starp pozitīvu paštēlu, kāds viņam bija iepriekš, un mazvērtības sajūtu. Ja bērns skolā nesaskaras ar nopietnām problēmām, viņam ir labi mācību rezultāti, viņš labi pielāgojas mācību videi un klases/skolas sabiedrībai, viņam radīsies pozitīvas izjūtas par sevi un viņš ticēs, ka viņam dzīvē izdosies gūt panākumus. Bet, ja bērns piedzīvo neveiksmes un vilšanos, viņš jūtas bezspēcīgs un nespējīgs, apkārtējās vides kontrolēts. Dilemma kļūst vēl smagāka, jo bērni jau no agras bērnības saprot un uztver visu pieaugušo stāvokli – labi sasniegumi skolā jau iepriekš nosaka veiksmīgu realizāciju dzīvē. Neskatoties uz to visu, realitātē ir daudz cilvēku ar disleksiju, kuri ir tikuši galā ar grūtībām un kuriem dzīvē klājas ļoti labi. Viņiem kopīgs ir tas, ka skolas gadi nemaz nebija viegli, un parasti šie cilvēki tos atceras negribīgi.

Tas, kas viņiem palīdzēja “izdzīvot” un gūt panākumus, ir fakts, ka viņi jau laikus atklāja savus talantus un veiksmes sfēras, piemēram, sportu, mākslu, mūziku utt. Tas viņiem ļāva kompensēt negatīvo pieredzi skolā ar augstajiem sasniegumiem ārpus skolas. Un vēl viena ļoti svarīga lieta – sapratne, atbalsts un beznosacījumu mīlestība ir vitāli svarīga disleksiskiem bērniem, tāpat kā visiem bērniem, starp citu.

24 Vācu-amerikāņu psihologs, kas pazīstams ar savu psiholoģiskās attīstības teoriju