RITEŅU UN RIEPU IZMĒRI − VĒSTURES FAKTI

Pirms gadiem četrdesmit 13 collu riteņi C klases modeļiem (kā VW Golf) bija norma, bet 14–15 collu riteņus lika jau nākamās dimensijas automašīnām – D vai E klases. Tagad arī 16–18 collu riteņi kompaktajiem modeļiem nevienu nepārsteidz. Krosoveriem un lielākam automašīnām sastopami 20 collu riteņi. Tomēr pašiem pirmajiem automobiļiem riteņi bija vēl lielāki, turklāt gluži citu iemeslu dēļ nekā mūsdienās.

Kā mēs zinām, pirmās automašīnas atgādināja ratus ar dzinēju. Pajūgiem un karietēm riteņu diametrs bija 1–1,5 m un dažreiz arī lielāks. Tas ir saprotams – ceļi bija ne īpaši labi, un lieli riteņi mazināja triecienus, braucot pāri nelīdzenumiem, un mazāk iestrēga rievās un grambās. Tādā ziņā jo lielāki riteņi, jo labāk, bet lielākus riteņus ir sarežģītāk izgatavot, tie ir dārgāki, vairāk sver utt. Riteņu loku, pēc tam riepu, tad atsperu izgudrošana ļāva samazināt izmēru, taču vienalga pirmajiem automobiļiem riteņi bija diezgan lieli – 60–90 cm diametrā. Tikai gandrīz 50 gadus vēlāk riteņu disku un riepu ražošanas tehnoloģiju attīstība ļāva apvienot mazus izmērus ar samērā lielu kalpošanas ilgumu un spēju izturēt lielu slodzi un ātrumu. riepas ar aptuveni 33–35 collu ārējo diametru. Sānu malas augstums bija vienāds ar riepas platumu vai pat nedaudz to pārsniedza, piemēram, 4,40/4,50–21 riepu augstums bija 4,50.

Pirmās XIX gadsimta beigās parādījušās riepas izturēja vien 1–2 tūkst. km. Kokvilnas korda auduma izmantošana 1910. gadā ļāva palielināt riepu kalpošanas ilgumu līdz 5–6 tūkst. km un piešķirt riepām formu, pirms tam tām bija apaļš šķērsgriezums. Vēlāk mākslīgā kaučuka radīšana, vulkanizācija un citas tehnoloģijas riepas padarīja vēl izturīgākas, tomēr riepu izmērs pagaidām vēl īpaši nesamazinājās. Ceļu stāvoklis tolaik bija tāds, ka 1920. gados divi rezerves riteņi automobilim bija norma. Tikai 1930. gados sāka uzskatīt, ka pietiek ar vienu rezerves riteni.

1906. gada Michelin riepa bez oglekļa pildvielas un protektora raksta, ārējais diametrs − 880 mm, platums −120 mm. Starp citu, protektors uz riepām parādījās 1911. gadā.

Tolaik vidējās klases automašīnas tika komplektētas ar 19–21 collu izmēra riepām ar 4–5 collu profila platumu un aptuveni 30 collu ārējo diametru (piemēram, Ford Model A bija 4,50–21 collu riepas, bet kopš 1930. gada – 4,75–19 collu riepas). Lielākiem automobiļiem bija vēl lielāki riteņi un

Tālāk sekoja notikumu ķēde, kas veicināja riteņu izmēra samazināšanos. 1937. gadā parādījās riepas ar vēl izturīgāku viskozes kordu, bet 1938. gadā – ar metāla kordu. 1940. gadu otra puse iezīmējās ar vēl diviem svarīgiem notikumiem. Pirmkārt, kopš 1946. gada sāk izmantot mūsdienīga tipa bezkameru riepas, kas hermētiski uzliekamas uz metinātiem riteņu diskiem (iepriekš tika izmantoti kniedēti loki). Riepas kļuva platākas, bet riteņu diametrs sāka samazināties. Turklāt riepu profils joprojām saglabājās augsts. Iemesls ir tāds, ka ceļi vēl nebija kļuvuši daudz labāki, lielākoties bija grunts un šķembu ceļi, bet pilsētās izmantoja ielu segumiem. Citiem vārdiem sakot, riepām bija efektīvi jāslāpē triecieni un vibrācijas.

Vai tiešām XX gadsimta vidū nebija gludu ceļu? Bija, bet tie bija ar betona plātnēm klāti ceļi ar biežiem salaidumiem. Tomēr tai pat laikā notika vēl kas svarīgs – ceļu segumam arvien biežāk sāka izmantot asfaltu. Starp citu, ASV – vienā no valstīm, kur ir visvairāk automobiļu, pirmā asfaltētā maģistrāle parādījās tikai 1948. gadā. Riteņu izmērs samazinās vēl vairāk, un

Mūsdienu S-Class sencis − Mercedes-Benz W111. Dekoratīvie baltie ielaidumi riepās maskē faktu, ka riteņu diametrs ir tikai 13 collas. Salīdzinājumam − mūsdienu S-Class tiek aprīkota ar 18…20 collu diskiem atkarībā no versijas.

1950. gados ASV un Eiropā daudziem auto bija 15–16 collu izmēra riepas.

Asfaltētu ceļu kļuva arvien vairāk, attiecīgi riteņi – arvien mazāki, īpaši jau mazlitrāžas automobiļiem: piemēram, 1950. gadu beigās debitējušajam Austin Mini bija 145/70 R12 riepas. Vispār nav jau tas maz, ņemot vērā faktu, ka pat reprezentatīvās automašīnas, piemēram, Mercedes-Benz W111 (sk. fotoattēlu), tika komplektētas ar 13 collu diametra riepām. 1950–1960. gadi bija ātruma palielināšanās laiks. Uz šī fona, kā arī tāpēc, ka ceļi kļuva labāki, riepu profils sāka samazināties. Tomēr paši riteņi joprojām ir samērā nelieli, piemēram, tobrīd vadošais Audi 100 (C3) modelis, ko savulaik dēvēja par “cigāru”, uz konveijera tika aprīkots ar 14 collu riteņiem.

Kad un kādēļ riteņu izmērs atkal sāka palielināties? Lielāki riteņi taču nozīmē lielākas ražošanas izmaksas kaut vai lielāka materiāla patēriņa dēļ. 1970. gadu beigas un 1980. gadi bija turbopūtes popularizācijas laiks, kas tad vēl bija tikai dažu modeļu TOP versijām. 1990. gados un 2000. gadu sākumā turbīnas tika ieviestas masveidā. Tas nozīmē, ka automobiļi kļuva vēl jaudīgāki un ātrāki. Turpmākais ir likumsakarīgs – ātrām automašīnām ir vajadzīgas labas bremzes, kas gluži vienkārši neietilpst mazu riteņu disku iekšpusē.

Pirmās paaudzes Renault Scenic riepu bāzes izmērs ‒ 185/65R15, otrās un trešās paaudzes ‒ 195/65R15. Modeļa ceturtā paaudze (fotoattēlā) tiek aprīkota ar 195/55R20 riepām.

Neapšaubāmi, ka lieli riteņi ir dārgāki gan ražošanas izmaksu ziņā, gan pērkot diskus un riepas, bet ir vēl viens fakts, – ne velti dizaineri apgalvo, ka riteņi ir 90 % no auto ārējā izskata. Citiem vārdiem sakot, daudzi piekritīs, ka lielāki diski ir arī skaisti. Un par skaistumu droši vien nav žēl arī maksāt.