Motocikla mugurā. Latvieša piedzīvojumi, pārziemojot Vjetnamā
Tā bija Dieva griba. TV seja Līva Kļaviņa maina dzīvi
10 kinošedevri, kas noteikti jāredz šoruden
To var uztrenēt. Kā iemācīties būt laimīgam
N R .1 1 / RU D E N S, 2 0 1 6. 3,49 €
1
IR BRĪVDIENAS
2
IR BRĪVDIENAS
saturs
Dalies priekā par žurnālu! Izmanto mirkļbirku #IRbrīvdienas
6
Lietas, kas sasildīs rudenī
46
Gatavo 3 dalībniece Līva par izaicinājumiem
8
Lietaina laika rekvizīti — kino un dzīvē
52
Kafejnīcas īpašnieces improvizācijas
12
Iedvesmojošas un interesantas nodarbes
54
Skapis ir kārtībā! Jūlijas Volkinšteines padomi
16
Eksotiski un smalki. Jaunas Rīgas kafejnīcas
58
Kā iemācīties spēju būt laimīgam
20
Brīvdienu pankūku brokastis ar draugiem
62
Komponistes Annas Ķirses miera templis
26
Mūžam krāsaini augi tavam dārzam
68
Agris Bobrovs pārziemo siltajās zemēs
30
Kā Arābijas pasakā — dzīve Marrākešā
74
Leģendām apvītie Latvijas parki
36
Aizraujoša nedēļas nogale ar bērniem Igaunijā
80
10 filmas, kas šoruden jāredz
38
Čempions un blogeris. Galda spēļu entuziasti
82
Sēņotājas rīts. Dace Rukšānes piedzīvojumi
44
5 izbraucieni, kur palutināt garšas kārpiņas
Saturs Dace Smildziņa (dace.smildzina@ir.lv). Dizains Madara Krieviņa. Makets un foto apstrāde Dace Zelča. Žurnāla veidotāji Ieva Zībārte, Kristīne Simsone, Jūlija Volkinšteine, Kristīne Madjare, Linda Tellgrena, Katrīna Mame, Gunita Nagle, Dace Zelča, Ance Švajnzgere, Ieva Puķe, Reinis Hofmanis, Māris Kiseļovs, Ieva Alberte, Sabīne Bērziņa, Krista Vāvere, Agnese Tauriņa, Evita Goze, Ilze Vītola, Agris Bobrovs, Dace Rukšāne-Ščipčinska. Ikonas no Nounproject.com. Vāka foto Kristīne Madjare. Stils Jūlija Volkinšteine. Žurnāls iznāk reizi ceturksnī. Izdevējs: a/s Cits medijs. Galvenā redaktore Nellija Ločmele. Apliecība nr. 000740245. Iespiests PG Mūkusala Redakcijas tālrunis: 67281588. Reklāmas tālrunis: 67281590. K.Barona 28a-11, Rīga, LV-1011 E-pasts: redakcija@ir.lv, abonesana@ir.lv, Facebook.com/wwwIRlv Citējot atsauce obligāta. Pārpublicēšanai jāsaņem rakstiska redakcijas atļauja
3
IR BRĪVDIENAS
R
saturs
UDENS KVĒLE. Aiz loga līņā, aizvien agrāk sāk krēslot, pēc spožās vasaras klāt rēnais rudens. Vai padosimies pelēcībai? Nē! Rudens ir pilns ar kvēliem akcentiem, un šajā žurnāla numurā palīdzēsim tos atrast. Ja laiks ir labs, varat doties uz kādu no Latvijas skaistajiem parkiem — vēsturisko ainavu speciāliste Ilze Māra Janelis iesaka dažas jau vairāk nekā gadsimtu iecienītas vērtības. Ja gribat palikt mājās, varat uzšķilt azarta dzirksti ar galda spēlēm, kuras gan izklaidē, gan saliedē. Ja atvēlēts laiks pabūt vienatnē ar sevi, tad varat sekot Kristas Vāveres paraugam un doties iekšējos laimes un jēgas meklējumos, atklāt gaismu sevī. Bet ja nu tomēr velk uz vietām, kur saule spīd spožāk un zāle ir zaļāka, tad iepazīstieties ar dizaineru un ilustratoru Agri Bobrovu, kas jau divas sezonas kravā somas, lai pārlaistu ziemu pasaules otrā galā — vienreiz Jaunzēlandē, citu Taizemē un Vjetnamā. Baudiet rudens raibumu!
4
IR BRĪVDIENAS
saturs
5
IR BRĪVDIENAS
pusdienas TEKSTS, STILS UN FOTO KATRĪNA MAME, KRUSTNAGLINA.LV, GALDAUTI, TRAUKI UN AKSESUĀRI NO VEIKALA H&M HOME
PANKŪKU BROKASTIS Dažādas neparastas idejas Jau kopš bērnības rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Viens no iemesliem droši vien ir dzimšanas diena novembrī. Toreiz līdz ar koku krāsu maiņu gaidīju dāvanas un ballīti ar draugiem, savukārt tagad mani fascinē bagātīgā rudens dārzeņu raža un klusie, pielijušie vakari, kurus varu pavadīt mājās ar vilnas zeķēm kājās. Tas miers, kāds ir rudenī, nav atrodams nekur citur. Šķiet, ka nu var atvilkt elpu pēc piedzīvojumiem bagātās vasaras. Un vasaras beigšanās nav iemesls, lai pārstātu aicināt ciemos draugus. Tieši pretēji. Beidzot visi atgriezušies no atvaļinājumiem un brīvdienām laukos, arī sestdienu rītos vairs nav jāsteidzas uz jūru. Tāpēc aicināju draugus ciemos uz rudens pankūku brokastīm, lai kopīgi nosvinētu jaunas sezonas sākumu. Šoreiz galvenajā lomā krāsainais rudens — āboli, ķirbis, bietes, bumbieri, kartupeļi… Katrām pankūkām piemeklēju arī atbilstošu krēmu vai ievārījumu, bet droši var variēt un kombinēt pēc savas gaumes. Piemēram, šokolādes pankūkas man vislabāk garšo ar paštaisīto «nutellu» un nedaudz maskarpones krēma. 20
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
21
IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta
Piemineklis komponistam Johanam Sebastianam Baham pie Thomaskirche
30
IR BRÄŞVDIENAS
mana pilsēta TEKSTS UN FOTO ANCE ŠVAJNZGERE
MARRĀKEŠA
Nebeidzama saule, eksotiskas smaržas un skaņas
N
okļuvu šeit nejauši. Vairākus gadus strādāju starptautiskā tūrisma firmā — vadāju nelielas ceļotāju grupas pa Eiropu. Darbā satiku savu vīru, kurš ir no Slovēnijas. Pirms četriem gadiem vīram piedāvāja darbu mūsu firmas Marrākešas birojā. Tā nonācām Marokā. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu Āfrikā. Aptuveni pusgadu pirms pārvākšanās uz dzīvi šeit divas nedēļas ceļojām pa valsti. Tas bija ļoti noderīgi, jo dzīve šeit atšķiras no tās, kāda ir Eiropā. Guvu priekšstatu par sadzīvi un cilvēkiem. Taču, neraugoties uz šo pieredzi, tik un tā piedzīvoju kultūršoku.
Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku? Ierodoties Marrākešā, bija sajūta, ka te ir nepārtraukts troksnis, kņada un nemiers. Pēc kāda laika sapratu, ka patiesībā dzīve šeit rit daudz lēnāk nekā Eiropā. Uz ielas varbūt ir steiga un drūzmēšanās, jo cilvēki mēdz apstāties ielas vidū, lai parunātos ar paziņu. Tas arī rada daļu no burzmas, jo visiem jāapiet runātāji, kas mierīgi piestājuši patērzēt. Visi ar to rēķinās, jo paši, iespējams, tāpat darīs uz nākamā ielas stūra. Marrākešā ierados augustā, kad tur ir viskarstākais laiks — gaiss iesilst līdz pat 50 grādiem. Turklāt togad musulmaņu svētais mēnesis ramadāns iekrita augustā. Ramadāna laikā cilvēki gavē no saullēkta līdz saulrietam. Man radās iespaids, ka pilsēta ir izmirusi — pa dienu viss bija kluss, satiksmes gandrīz nebija. Kafejnīcas un restorāni bija atvērti tikai pašā pilsētas centrā — tur, kur daudz tūristu. Šķita, ka pilsēta ir klusa un mierīga. Tolaik mana meita bija pavisam maziņa un dienaskārtība bija pakārtota viņas vajadzībām. Tas nozīmēja, ka vakaros negājām ārpus mājas. Pagāja diezgan ilgs ANCE ŠVAJNZGERE laiks, līdz sapratu, ka MarrāMARRĀKEŠĀ DZĪVO 4 GADUS 31
keša atdzīvojas vēlu vakarā. Temperatūra nokrīt līdz 25—30 grādiem, un cilvēki dodas ārā pavadīt vakaru ar draugiem vai ģimenes locekļiem. Kāpēc jādodas ceļojumā uz Marrākešu? Ar ko tā atšķiras no citām Marokas un Ziemeļāfrikas pilsētām? Pirmo reizi ierodoties Marrākešā, ir sajūta, ka esi nonācis gluži vai Arābijas pasakā Tūkstots un viena nakts. Nebeidzama saule, eksotiskas smaržas un skaņas. Un tik daudz krāsu — vietējo iedzīvotāju tērpos, sarkanajā mālā, flīžu mozaīkās un pilsētas rožu dārzos. Marrākeša ir izslavēta savas vecpilsētas jeb medīnas dēļ, bet visvairāk apmeklētā vieta pilsētā ir tirgus, kas atdzīvojas pirms pusdienlaika un nenorimst līdz vēlam vakaram. Marrākeša ir perfekta vieta, kur sākt Āfrikas iepazīšanu. Uz šejieni ir ērti nokļūt, jo daudzām aviosabiedrībām ir tiešie lidojumi. Marrākešā var atrast interesantas nodarbes vismaz četru dienu garumā, tāpēc šī ir perfekta vieta, kur aizceļot uz garāku nedēļas nogali. Ja ir mazliet vairāk laika un piedzīvojumu kāre, var doties izbraukumā uz Sahāras tuksnesi. Tam gan jāatvēl vismaz trīs dienas. Marrākeša atrodas nepilnas stundas attālumā no Atlasa kalniem, rudenī un ziemā šeit var piedzīvot neierastu skatu — sauli, siltu laiku, palmas, ziedošas rozes un fonā sniega klātus kalnus. Ziemā var pat doties slēpot. Kāda ir Marrākeša rudenī? Kādus īpašus notikumus rudenī vērts apmeklēt? Rudens ir vislabākais laiks, lai brauktu uz Marrākešu. Oktobris laika apstākļu ziņā ir viens no patīkamākajiem gada mēnešiem — ir silts un saulains, bet vairs nav neizturamās vasaras tveices. Var pavadīt visu dienu ārā, klīstot pa medīnu, un pēcpusdienā veldzēties peldbaseinā, ja ir paveicies un diena iesilusi līdz 30 grādiem. No Marrākešas var doties izbraucienā uz Atlasa kalniem un pavadīt dienu pārgājienā pa kalniem, jo rudenī tur viss sazaļojis un ūdenskritumi pilni ar ūdeni. IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks TEKSTS IEVA PUĶE, FOTO REINIS HOFMANIS
TĀDS BĒRNIŠĶĪGS PRIEKS! Interneta gadsimtā aizsācies galda spēļu zelta laikmets, kad rodas tik daudz interesantu lietu kā nekad. Arī Latvijā ar tām aizraujas ģimenes un draugu kompānijas
K
ur liksi mājiņu? Vai tev ir aitiņa? Tagad ceļu uzliec! Tēvs Krišjānis dod norādījumus četrus gadus vecajam Kalvim. Septiņgadīgais Jēkabs jau darbojas patstāvīgi, aizvadītajā vasarā galda spēļu nometnē četras stundas garā, sarežģītā Eclipse mačā pat uzveicis pieaugušo kompāniju. Ciemošanās brīdī Nesenbergu viesistabā, kur pie sienas ir nevis grāmatu, bet galvenokārt spēļu plaukts, ģimene izklājusi uz galda veco labo Katanas ieceļotāju laukumu. Jau kuro reizi sevi iztēlojas par jaunas salas atklājējiem, katrs izveido ciematu, no kura izplešas tālāk iekšzemē, apgūstot arvien jaunus resursus.
PAŠDARINĀTO SPĒLI IZSOLĪJA KĀZĀS Tieši ar šo «azarta bumbu» sākusies Krišjāņa un viņa sievas Elīnas aizraušanās ar galda spēlēm, kas, var sacīt, sacementēja arī abu attiecības. Pirms 11 gadiem, kad abi vēl nebija precējušies, Krišjānis pusdienu pārtraukumā uzaicināja draudzeni uz universitātes ēdnīcu. Tur viņa kursabiedrene bija atnesusi kādu labu spēli. Elīna, tagad sabiedrisko attiecību darbiniece Rīgas Tehniskajā universitātē, atceras: pirmo maču pat neizspēlēja līdz galam, jo bija jāskrien uz svarīgu lekciju. «Bet bijām sapratuši, ka ir interesanti, drīz vien nopirkām savu spēli,» Krišjānis uzreiz precizē. «Nē, uztaisījām savu!» iesmejas Elīna. Sešstūrus, no kuriem veidota iedomātā sala, pirātiskajā versijā studentiņi, kas tolaik skaitīja katru santīmu, sazīmēja paši, izgrieza no bieza papīra. Sērkociņus, kas noderēja ceļiem, dažādās krāsās nolakoja ar nagu laku. Kāzās šo šedevru Nesenbergi ar humoru izsolīja viesiem, paši tad jau bija tikuši pie īsta spēles komplekta. Tagad Krišjānis, pētnieks Elektronikas un datorzinātņu institūtā, Katanai nopircis individuāli gatavotu koka kasti. Jā, šī spēle viņu ģimenē joprojām ir populāra, ar to «inficēti» gan draugi, gan dēli, gan vecāki, kas spēli arvien ņemot līdzi ceļojumos. Noderīga visu vecumu grupām, kādai arī vajag būt labai ģimenes spēlei. 38
«Ja bērnam palīdzi, vecums, kas rakstīts uz iepakojuma, nav saistošs. Jēkabs iemācījās skaitīt, lai varētu saskaitīt kārtis. Katru vakaru prasīja: spēlējam? Tā ir vecāku uzņēmība — bieži spēlēt ar bērniem. Sākumā svarīgākais — iemācīt viņiem pacietību. Kalvis Katanu, kas ieteikta no 10 gadu vecuma, sāka spēlēt 2,5 gados,» stāsta Krišjānis. Kāpēc ar tik vieglu spēli aizraujas gudri pieaugušie, apjautājos. «Neapstrīdami laba! Klātienes komunikācija. Visas populārākās galda spēles var spēlēt arī internetā. Tas der cilvēkiem, kas dzīvo vieni paši, nevar atrast spēlētājus. Mums būtisks ir sociālais aspekts, jauka laika pavadīšana,» abi dzīvesbiedri ir vienisprātis. «Spēlējot jāmainās ar citiem, jātirgojas, jāmēģina par kaut ko pārliecināt. Taču pastāv arī daudz izvēles iespēju, nav vienas stratēģijas. Tomēr ir arī veiksmes faktors. Pieredzējis spēlētājs uzvarēs 70—80% gadījumu, bet arī iesācēji ik pa laikam vinnē, un tas rada vēlmi turpināt.» Šajā aizņemtības laikmetā svarīgi, ka spēli var izspēlēt pusotrā stundā, kaut vai darbdienas vakarā. «Jaunās paaudzes» spēles (pie tām pieder arī 1995. gadā klajā nākusī Katana) iet līdzi laika garam un būtiski atšķiras no vecajām, piemēram, visiem zināmā Monopola, jo ir mērķtiecīgi pārdomātas, nemēdz ievilkties. «Nav tā, ka jau esi zaudējis, bet sēdi un turpini gaidīt, kad beidzot zaudēsi pa īstam. Vai arī tevi izslēdz, bet pārējie turpina vēl divas stundas.» Krišjānis, Katanas Latvijas čempionāta 2. vietas ieguvējs, pirms 10 gadiem pat piedalījās pasaules čempionātā, tika pie 6. vietas. Otrs latvietis, Imants Krastiņš, bija piektais. «2007. gadā, kad Arnis Buka uzvarēja pasaules čempionātā, es arī braucu spēlēt ar mazo Jēkabu puncī,» piezīmē Elīna. Katram entuziastam esot kaut reizi mūžā jāredz ikgadējā galda spēļu izstāde Spiel Vācijas pilsētā Esenē, kur risinās arī čempionāti. Milzīgajā hallē var satikt spēļu izgudrotājus. Nesenbergi tikuši pat pie Katanas autora, vācu matemātikas profesora Klausa Toibera paraksta. Apmeklētāji izmēģina jauIR BRĪVDIENAS
vaļasprieks
Krišjānim un Elīnai Nesenbergiem ir kopīgs hobijs ar dēliem Jēkabu (no kreisās) un Kalvi. «Labās ģimenes spēlēs var veiksmīgi iekļaut dažādu līmeņu spēlētājus un interesanti, jautri pavadīt laiku»
39
IR BRĪVDIENAS
intervija TEKSTS IEVA ALBERTE, FOTO MĀRIS KISEĻOVS
Ar zivi lidmašīnā Līva Holvika ir lēna un apdomīga. Ātrs darbs viņai nepatīk. Tāpēc savulaik izdomāja Labas garšas darbnīcas un pacietīgi mācīja cilvēkiem gatavot ēst. Pēc tam izdeva savu pavārgrāmatu un turpināja stāstīt par ēdienu TV3 raidījumā Gatavo 3. Šovasar Līva ir apprecējusies, izmainījusi savu dzīvi, jo sapratusi, ka tāda ir Dieva griba
L
īvas bērnība pagāja Slīterē, kur plešas Kurzemes mežu biezoknis un ir nacionālais parks. Tajā strādāja Līvas vecāki, un bērnībā meitene mežā ēda saulē sasilušas mellenes. Izlasījusi grāmatu par Indiju, 15 gadu vecumā Līva ļoti sagribēja turp doties. Sāka iepazīt šīs valsts kultūru un gatavot indiešu ēdienus. Uz Indiju neaizbrauca, taču iemīlēja ēst gatavošanu, un tas kļuva par viņas darbu. Līva izveidoja savus kursus, nosauca tos par Labas garšas darbnīcām. Tajās mācīto pērn apkopoja Labas garšas pavārgrāmatā. Jau labu laiku viņa ir arī viena no trim smaidīgajām pavārēm televīzijas raidījumā Gatavo 3. Mūsu saruna notiek filmēšanas pauzē pie Kaņiera ezera, sēžot putnu vērošanas tornī. Līva ir pagatavojusi gardu zivju zupu.
Tu minēji, ka nezini, kas ar tevi notiks turpmākajos mēnešus. Kā tā? Tagad esmu pārejas posmā. Jūnijā apprecējos un visu vasaru ceļoju. Rudenī sākšu dzīvot Norvēģijā. Nezinu, ko darīšu. Gribētos atrast vienkāršu darbu, iemācīties valodu, un varbūt ar laiku tur arī atvēršu Labas garšas darbnīcas. Tātad šovasar no Kļaviņas esi kļuvusi par Holviku. Jā, un es vēl dzīvoju kāzu sajūtās. Mans vīrs Jākobs ir norvēģis. Mēs sareģistrējāmies Norvēģijā, bet kāzu svinības bija Jeruzalemē, Izraēlā. Tas bija skaisti. Atbrauca mani vecāki, vīra vecāki, draugi. Ko ēd kāzās Izraēlā? Visu ko. Piemēram, svaigus vietējos salātus. Mēs no Norvēģijas paņēmām līdzi lasi, katrs vienu — es, vīrs un viņa vecāki. Ielikām aukstumkastē ar ledu un vedām lidmašīnā. Īsts norvēģu lasis bija labākais lēmums cenas 46
un kvalitātes ziņā, jo kāzās gribējām zivi. Kas bija pirmais, ko tu iemācījies pagatavot? Vafeles. Bērnībā man bija tradīcija katru svētdienu cept vafeles, biju atstrādājusi perfektu mīklu. Bija arī vafeļu panna, tikai tai pienāca gals. Kādu rītu tētis brauca pie omītes un es teicu, ka gribu viņam līdzi. Mamma laikam nedzirdēja, ka lūdzu, lai viņa pabeidz cept vafeles. Un panna sadega. Kad atgriezos, virtuve bija zilos, biezos dūmos. Ko mamma bērnībā gatavoja? Mamma taisīja garšīgus kāpostu tīteņus. Ikdienā mēs ēdām vienkāršus lauku ēdienus. Piemēram, biezpienu ar siļķi. Rasolu? Nē, to neatceros. Vecāki gāja līdzi laikam un taisīja dažādus ēdienus. Tētis, piemēram, ļoti labi gatavo medījumus. Es gaļu daudz neēdu, bet, kad tētis taisa, es to daru. Ar veģetārismu ir tā: zinot, ka ciemos nāks gaļas neēdājs, rodas stress, jo nevar saprast, ko gatavot ēst. Nevar labi izrādīt viesmīlību. Man svarīgāk parādīt tētim mīlestību, nevis savus principus, tāpēc viņa taisītos cepešus es ēdu. Tad jau tu neesi veģetāriete. Biju. Gaļu uzturā nelietoju astoņus gadus. Kad kļuvu par veģetārieti, man bija 15 gadu. Tagad man šķiet, ka tas nav vecums, kad var pieņemt pamatīgus lēmumus. Kā tu nolēmi atmest veģetārismu? Ja gribi citiem mācīt gatavot, tad jāzina, ko taisi un kā tas garšo. Ja gatavo tikai sev un tuvajiem, tad ir citādi. Es atsāku ēst gaļu pēc astoņu gadu pauzes un biju jau aizmirsusi, kā tā garšo: ja kaut ko ilgi neēd, pēc tam garšas izjūti izteiktāk. Kad pagaršoju gaļu, man tās aromāts atgādināja miesu. Ar laiku pieradu un sāku to uztvert kā ēdienu. IR BRĪVDIENAS
intervija
47
IR BRĪVDIENAS
domas TEKSTS KRISTA VĀVERE, ILUSTRĀCIJA AGNESE TAURIŅA
LAIMES TRENIŅŠ Spēju būt laimīgam var iemācīties
58
IR BRĪVDIENAS
domas
m
anas atlikušās dzīves pirmā diena ir sākusies. Kādā lietainā rītā atgādinu sev šo veco patiesību. Un to es nodzīvošu, cik vien iespējams, piepildīti. Šis rīta atgādinājums ir viens no laimes treniņu vingrinājumiem. Visa tā ņemšanās ap laimi man šķiet naiva. Turklāt, apņemoties šo eksperimentu aprakstīt, esmu tajā iesaistījusies bez iespējas atkāpties. Tomēr ir kas tāds, kas liek nopietni formulēt savu attieksmi pret centieniem būt laimīgai. Lai to izdarītu, šonedēļ pētīšu laimi. Teorētiski un praktiski. Lasīšu, domāšu, praktizēšu. Zinātniskus pētījumus, pārdomu grāmatas, praktiskas nodarbes, kas sola palielināt laimes sajūtu. Ja zināšanas palīdzētu sasniegt visus mērķus, tad būt laimīgam patlaban būtu vieglāk nekā jelkad. Zinātnieki mēra hormonu daudzumu, skenē smadzenes, novēro laimīgos, iztaujā nelaimīgos. Laimi apraksta un māca. Internets ir dāsns padomdevējs katram, kurš vēlas tapt laimīgāks: «Septiņi soļi, kā būt laimīgam cilvēkam. Astoņas dzīvi mainošas mācības no TED runām par laimi. Piecpadsmit neticami laimīgu cilvēku ieteikumi. Divdesmit pieci zinātniski pamatoti ieteikumi, kā būt laimīgam.» Izvēlies atkarībā no izsalkuma pakāpes! Ja piedāvājums raksturo pieprasījumu, neesmu vienīgā, kas interesējas par iespēju tapt laimīgākai vai vismaz saprast, ko īsti nozīmē būt laimīgai. Latviešu valodas vārdnīca laimi skaidro kā «dziļas apmierinātības un prieka izjūtu», arī kā «veiksmi, izdošanos, panākumu», tātad kā īslaicīgu, pārejošu stāvokli. Laime, kuru iepazīstu grāmatās un zinātniskajos atklājumos, ir citāda. Prāta pētnieks, Viskonsinas-Medisonas Universitātes psiholoģijas un psihiatrijas profesors Ričards Deividsons laimi sauc par prasmi. «Spēju būt laimīgam var attīstīt. Tas, ko esam sapratuši par smadzeņu darbību, ļauj uzskatīt, ka spēja būt laimīgam neatšķiras no vijoļspēles apguves.» Deividsons runā par labbūtību (well-being), ar šo vārdu mazinot laimes izpratni kā hēdonisku baudīšanu vai atsevišķu veiksmi. Kā ieklausījies manās šaubās zinātnieks apgalvo, ka cilvēks var būt skumjš, sāpināts un reizē labbūtībā. Tās pamatā ir četri stūrakmeņi: pozitīva attieksme, spēja atgūties no sāpīgas pieredzes (tā vairāk piemīt cilvēkiem, kuri savā dzīvē saskata un virzās uz kādu mērķi), apzinātība (koncentrējoties vienai nodarbei, cilvēks jūtas labāk), empātija un rūpes par citiem. Šīs prasmes ir apgūstamas, un atšķirībā no vijoļspēles laimes treniņi neaizņem garus gadus. Brīnišķīgais apsolījums mudina mani meklēt mācību ieteikumus un ķerties pie vingrināšanās.
TRENIŅA PLĀNS Treniņa metodes vispirms sāku meklēt internetā. Atsaucē uz zinātniski pamatotiem laimes pētīju59
miem Google piedāvā 18 200 000 ierakstu. Dažus aplūkoju. Lapa ar nosaukumu Happify laimi definē kā apmierinātības ar dzīvi un ikdienas labsajūtas kombināciju. Savu lomu spēlē gan ģenētika, gan cilvēka ieradumi, kurus iespējams mainīt. Vilinoši šķiet dažu minūšu treniņi, kas «pamazām, bet pilnīgi mainīs jūsu pasaules uztveri». Uzķeros uz piedāvājuma, kurš raksturots kā «zinātniski pamatotas spēles un aktivitātes, kas trenē spēju pārtraukt negatīvo domāšanu un attīsta spēju tikt galā ar stresu un dzīves izaicinājumiem». Personalizētā pieeja sola laimes sajūtas (vai šis formulējums neatgādina «siera produktu»?) pieaugumu 2—8 nedēļu laikā, ja treniņiem pievērsīšos 3—4 reizes nedēļā. Sākot vingrinājumus, jānorāda savs dzimums, vecums, nodarbošanās, ne/esamība ilgstošās attiecībās, bērnu ne/esamība, spēja atgūties pēc smagiem dzīves notikumiem, spēja runāt par savām sajūtām u. c. Kad atbildu uz jautājumiem par savu pašreizējo apmierinātību ar dzīvi, saņemu tik skarbu vērtējumu, ka pat iesmejos (nejūtos tik slikti), un iedrošinājumu to uzlabot. Lai notiek! Līdz šim, sākot mācīties ko jaunu, neesmu bijusi tik motivēta. Vispirms izlasu laimīgiem cilvēkiem piemītošu prasmju, īpašību uzskaitījumu (tas ir līdzīgs Deividsona aprakstītajam): spēja novērtēt šo mirkli, pateicība, jēgpilni mērķi, dāsnums, empātija. Praktiskais treniņš sākas ar datorspēli un relaksējošu klausīšanos jūras viļņos. Laimes vingrinājumi sadalīti tēmās: katrā daži uzdevumi ir bez maksas, vairums — par maksu. Atbildu uz jautājumiem par savām spējām, izpildu uzdevumu, kurā gatavojos kādai stresa pilnai situācijai, spēlēju datorspēli un lasu ieteikumus, kā mazināt nožēlu. Mana skepse par «zinātniski pamatotajām spēlēm un aktivitātēm» nav mazinājusies, tāpēc nolemju nepirkt treniņu maksas versiju. Otrajā dienā atsakos arī no bezmaksas vingrinājumiem un apsolījuma astoņu nedēļu laikā tapt laimīgākai. Intensitāte, kurā saņemu šīs lapas piedāvājumus pirkt to un šito, atgādina, ka laime nav tikai eksistenciāls jautājums, bet arī bizness. Meklēju citus sev pieņemamus ieteikumus. Datorspēles nepiedāvāt! Vairāki padomi ir konkrēti, un tos var viegli iekļaut ikdienas gaitās, piemēram, rūpēties par sevi un ēst veselīgi, klausīties labsajūtu vairojošu mūziku, apgūt jaunu vaļasprieku, sarunāties jēgpilni, nodarboties ar seksu, veltīt vairāk laika draugiem, meditēt, pierakstīt negatīvās un pozitīvās izjūtas, neslinkot, nekritizēt sevi utt. Nolemju izveidot savu sarakstu, katrā pozīcijā izvēloties konkrētu mērķi, piemēram, veltīt vienu stundu vakara pastaigai un vismaz 6,5 stundas nakts miegam. Pēc nedēļas pārskatīšu sarakstu un pārdomāšu, ko no tā paturēšu, no kā atteikšos. Un tomēr... Spinātu kokteiļi, rozā rožu pušķis, aikido nodarIR BRĪVDIENAS
domas
MIERA TEMPLIS
Komponiste Anna Ķirse (27) savā gaišajā Āgenskalna mājvietā cenšas radīt lauku miera atmosfēru — tur vietu atradušas dzimtā pārmantotas un antikvariātos atrastas mēbeles, pie virtuves griestiem smaržo piparmētru saišķīši un pa logu redzams zvaigžņu lietus
62
IR BRĪVDIENAS
domas
63
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās TEKSTS ILZE VĪTOLA, FOTO UN ILUSTRĀCIJA AGRIS BOBROVS
PĀRZIEMOT SILTUMĀ Kad termometra stabiņš zem nulles, Agris kravā somas, atrod mājoklim jaunu saimnieku un dodas uz dienvidiem — pārlaist ziemu
68
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
69
IR BRĪVDIENAS