DABĀ
Iznirt ar airi zobos. Latviešu laivotāju trakie piedzīvojumi
Zaļumi, zaļumi, zaļumi! Kā dekoratore Baiba Prindule ienes mājās pavasari
Gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas ziedi, porcelāns un šampanietis
Esi sveicināta, brīvība! Vienkāršas receptes, lai dzīvotu, kā gribas
NR.9 / PAVASARIS, 2016. 3,49 €
03 1
9 772255 979004
IR BRĪVDIENAS
DABĀ
M
ŪS GAIDA MAIGO ASNU SPRĀDZIENS. Pavasara košais pretrunīgums savieno galējības vienā enerģijas uzplūdā, un tāpat notiek šajā žurnāla Ir Brīvdienas numurā, kas vienubrīd ļauj laisties kopā ar kaislīgo laivotāju Ievu Vītiņu pa sezonas atraisīto ūdeņu satrakotajām upēm, bet nākamajā — mācīties laipnību no skudras, kura nupat kā izkūņojusies no pūžņa. Visur, protams, ir puķes, vienlaikus trauslas un krāšņas. Tās laužas ārā uz katras brīvās virsmas dekoratores un vides stilistes Baibas Prindules dzīvoklī un tiek iemūžinātas gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas audeklos. Šis ir laiks, kad pasaule atgūst krāsas un smaržas, kad jauna enerģija var gan sabangot upes, gan likt tikko manāmi trīsēt dīgstu galiem. Jaunais žurnāla numurs ļaus izbaudīt katru šo pavasara niansi.
4
IR BRĪVDIENAS
DABĀ
5
IR BRĪVDIENAS
PILSĒTĀ TEKSTS IEVA ZĪBĀRTE, FOTO EDMUNDS BRENCIS, F64, UN MIKUS FOMINS, ANTIKVARIĀTS
TĪRS ĒDIENS UN TĪRA DZĪVE Kas notiek, kad kafejnīcas un pat veselas pilsētas pagriež klusāk treknas ēšanas, skaļas mūzikas un ēdienu dekorēšanas pogu? Viss notiek!
J
a esat cilvēks, kam atmiņas par vietām saistās ar ēdiena smaržu un garšu, tad mani kafejnīcu, bāru un restorānu apskati ir tieši jums. Es vietas atklāju nejauši, grezns ielūgums, visticamāk, paliks uz galda, preses relīze — nelasīta, jo uzmanību piesaistīs urbānajā situācijā iederīgs skatlogs, patīkama atmosfēra aiz tā un nojausma par to, kas tiks celts galdā. Noder ieteikumi, ceļveži un nejaušas bildītes tīklā, taču visam pāri intuīcija, jo ir vietas, kuru durvis kādu pavisam 20
1
iracionālu apsvērumu dēļ ir palikušas neatvērtas. Es bieži atgriežos vecajās vietās. Kāda uzplaukst jaunā ampluā, citur nomainās pavārs, un bāla, garlaicīga ēdienkarte pārvēršas. Mēdz pārvērsties pat veselas pilsētas, un to var teikt par Liepāju, kur vēl pagājušajā gadā bija grūtības atrast pieklājīgu pusdienu vietu, ar to saprotot jebkuru vietu, kur galdā tiek celts kvalitatīvs ēdiens, nepretenciozā, taču modernā un patīkamā gaisotnē. Ar labu servisu un pieklājīgu ēdienkarIR BRĪVDIENAS
PILSĒTĀ
2
2
3
4
21
5
ti, piemēram, ir atdzīvojies Promenade Hotel restorāns, kurš patiks klasikas cienītājiem. Interjers ir mīlīgs, it īpaši, ja izvēlas galdiņus pie logiem. Vecās Liepājas laikus atgādina gan palmas, gan lustras, restorānā ir glīti trauki, bet pats galvenais — labs ēdiens, tajā skaitā bagāts piedāvājums veģetāriešiem. Gaļēdāji novērtēs steiku, arī deserts neliks vilties. Liepājā atvērtas arī vairākas jaunas vietas, un tagad paēst, iedzert kokteili vai tasi kafijas ar burvīgu skatu pār Liepājas jumtiem var arī koncertzālē Lielais dzintars. Ir arī citas jaunas vietas, taču to vidū tomēr gribas izcelt kafejnīcu, restorānu un vinotēku Antikvariāts, ko atvēruši Mikus un Ieva Fomini. Mazā vietiņa jau pagājušajā sezonā uz laiku vēra durvis kultūras sarīkojumiem, un daudzi gaidīja, kas bijušā pilsētas antikvariāta telpās notiks pēc tam. Nu jau nav neviena, kuru nebūtu apbūruši Fominu pāra kafejnīcas Boulangerie kruasāni, eklēri un franču džezs fonā, tāpēc intriga saglabājās līdz pēdējam brīdim, un varu teikt — negaidījām velti, jo pārsteigums ir izdevies. Pirmais uzmanību saista Antikvariāta interjers — klasiska Parīzes, Vīnes, bet varbūt Rīgas un Liepājas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma kafejnīca, kādas redzam impresionistu gleznās un veco laiku pastkartēs. Tūlīt pamanām arī visu moderno hipsternīcu aksesuārus — kafijas aparātu, kūku un siera stendus. Par gaisotni gādā gan baltas flīzītes ar fasetēm, augu reprodukcijas, lustra, marmora virsma, liels vīna stāds podā — skatiens aizķeras aiz arvien jaunām lietām un sīkumiem, kas, šķiet, savākušies laika gaitā, tomēr tā nav, jo Antikvariāts ir jauns un moderns. Ēdienkarte ir lakoniska, taču negaidīta Liepājai — austeres, minestrone, sakņu sautējums, daži deserti. Pie mazā galdiņa neko vairāk nevajag, jo skatienu piesaista burzma blakus, cilvēku vērošana, telpas sīkumi un kompānija pie sava galdiņa. Šī vieta nebūs piemērota, ja lūkojaties pēc sātīgām vakariņām, bet būs īsti laikā, ja esat gatavs negaidītam vakara pavērsienam. Tepat Rīgā esmu atgriezusies pie kafejnīcas Miit, ko tālajos krīzes gados atklāju, pētot Rīgas radošos kvartālus. Tolaik vairs nevarēja pa vecam, un viss sākās no jauna — uzplauka velokultūra, kafijas māksla un gastronomija, kas atšķīrās no visa tā, ko bijām piedzīvojuši iepriekš. Turklāt nebija nepieciešams diploms viesmīlības industrijā, jo pietika ar entuziasIR BRĪVDIENAS
PUSDIENAS STILS, RECEPTES UN TEKSTS LINDA VILMANSONE, FOTO REINIS HOFMANIS, GRIMS ANITA VIRBULE
DRAUGU ROTAĻAS Spēļu vakars ar vieglām uzkodām
Neatkarīgi no gadalaika vismaz reizi nedēļā ar Anci un Arni satiekamies, lai spēlētu galda spēles. Laiks paiet jautrībā, prāta kutināšanā un ļauj atslābināties no ikdienas rūpēm. Īpaši esam iecienījuši stratēģiskās spēles, kur jāpadomā un jāplāno gājieni. Bieži vien spēlēšana ievelkas stundām gara, tāpēc vienmēr padomāju par uzkodām, kuras var viegli apēst starplaikos. Tās nedrīkst būt pārāk ķēpīgas, jo spēlējot parasti jādarbojas ar kārtīm vai kauliņiem. Galda virsmu aizņem spēles laukums, tāpēc ēdienam jābūt viegli un ātri apēdamam. Ja kūciņas, tad uz kociņa, cepumiņi — mazītiņi, lai var ātri apēst. Vakariņām parasti laika nepietiek, tāpēc uz galda jābūt arī kaut kam sātīgākam. Sākumā iestiprināmies ar dažām bruschetta un ķeramies pie spēlēm. Pārējās uzkodas netraucēti apēdam spēles gaitā. Šoreiz draugiem sagatavoju salātus, kas servēti mazos tortiljas groziņos, kraukšķīgus zirņus — individuālās krūzītēs. Īpaši garšīgi izdevās filo čipsi, tie pazuda pirmie. Pacentos arī mūsu spēļu galdu noformēt rotaļīgi un pavasarīgi. 24
IR BRĪVDIENAS
PUSDIENAS
25
IR BRĪVDIENAS
EKSPERTS TEKSTS ILZE LIPSKA, FOTO REINIS HOFMANIS
ZAĻĀKAI PALODZEI Tikt pie pašu diedzētiem zaļumiem nav tik grūti, galvenais — apbruņoties ar pacietību, bet arī jāatceras, ka tie nav tomāti, kuru raža jāsagaida
Zirņi. Bērnu iecienītākie. Ar bērnības garšu, kas rodama tikko plūktās zirņu pākstīs. Sulīgi, maigi. Graužami tāpat.
Puravi. Aug visilgāk, bet vieni no dekoratīvākajiem. Kā zaļi diedziņi ar melnu actiņu galā. Punkts uz i uzkodu dekorēšanā.
1. Izvēlies sēklas. Ņem diedzēšanai paredzētās, jo tās nebūs kodinātas. Ja sēklas ir zaļas, zilas vai uz pirkstiem paliek krāsa, tādas nesējam, jo tās ir apstrādātas ar ķīmiju, paredzētas sēšanai laukā. Jāpievērš uzmanība derīguma termiņam. Sēklām ar laiku mazinās dīgtspēja — iesējot no vairākus gadus vecas paciņas, var izdīgt labi ja pāris sēklu. 2. Izvēlies zemi. Sēklas izdiedzēšanai palīdzību no malas nevajag, un ātram patēriņam zaļumu var iegūt vienkārši uz šķīvja, mitrā vates piciņā, bet, ja vēlies, lai zaļums augtu ilgāk, tad vajadzēs augus pabarot. Ja zeme ir atkususi, droši varam pagrābt
30
Sinepes. Vispikantākās, bet nenobīstieties, ja tīrā veidā par asu. Ar dārzeņu ēdieniem, biezzupām saderēs ideāli.
no dārza, ja ne, tad veikalā meklē augsnes maisījumus, kas satur kūdru, kompostu un humusu. Pietiks, ja iebērsi traukā 1 cm biezu kārtiņu. 3. Kad sēklas uz zemes sabērtas, piespied. Un noslogo, uzliekot kaut ko virsū, kas sēklas piespiedīs pie zemes. Var bērt virsū arī zemi, bet, lai trauslie zaļumi nebūtu jāmazgā, zemi var nebērt, bet svarīgi ir vismaz piespiest. Tas nepieciešams, lai pēc izdīgšanas zaļumi vieglāk sadzītu saknes zemē. Nepiespiežot var gadīties, ka liela daļa neieaugas, var sākt pūt un beigās sabojāt arī veselos augus.
IR BRĪVDIENAS
EKSPERTS
Saulespuķes. Maigu garšu cienītājiem. Garšo gluži kā svaigas saulespuķu sēklas, tikai nedaudz zaļākas.
Redīsi. Tradicionāla pavasara garša pikantās zaļās lapiņās, visiem pazīstama. Perfekti brokastīs, it īpaši ar biezpienu.
4. Nenoslīcini. Zemei ir jābūt viegli mitrai, nevis slapjai. Daudzām sēklām nepatīk pārlieku liels mitrums, tas traucē dīgšanai un vēlāk nepatīk arī jutīgajām dīgļlapām. Kas notiks? Nopūs. 5. Neaizkaltē — otra galējība, kas parasti rodas tāpēc, ka esam aizmirsuši apliet. Cik bieži? Jāskatās pēc situācijas, siltā telpā, iespējams, jālaista katru dienu, vēsākā — katru otro. 6. Gaisma un siltums. Sēklas vislabāk jutīsies, ja temperatūra nesvārstīsies. Jo siltāks, jo ātrāk augs; jo gaišāks — jo zaļāk augs un
Kressalāti. Aug visātrāk, arī mazāk gaišā vietā. Varbūt sākumā aromāts šķitīs neierasts. Pikantas, dēvē arī par piparaugiem.
nestīdzēs. Audzējam četru centimetru garumā. Tad var teikt — zaļumi ir gatavi ēšanai. Ja nevar sagaidīt, var, protams, ēst arī agrāk. 7. Pareiza uzglabāšana. Reiz iesēta sēkla neapstāsies. Tā gribēs augt un augt. Dzenot saknes, tā meklē barības vielas, kas augam nepieciešamas, lai varētu turpināt augšanu. Tāpēc svarīgi — nesējam par daudz, labāk biežāk, bet mazākām porcijām. Ledusskapja temperatūra būs tā, kur augšana gandrīz apstājas, un šādi zaļumus var uzglabāt ilgāk, bet neaizraujamies, jo gaismas trūkumā tie sāks dzeltēt, nedēļas laikā vēlams apēst.
Latvijas zemnieku ekoproduktu interneta veikals www.borninlatvia.lv Veikala adrese: Strēlnieku iela 13, Rīga. Tel: 25330022 31
IR BRĪVDIENAS
DABĀ
Koki Casa del Campo parkā
32
IR BRĪVDIENAS
MANA PILSĒTA TEKSTS VIKTORIJA EKSTA, FOTO VIKTORIJA EKSTA, PAULIS JAKUŠONOKS
MADRIDE Parasti te spīd saule un debesis ir spilgti zilas
D
evos uz Madridi studēt EFTI fotogrāfijas skolā, jo ieguvu stipendiju laikmetīgās fotomākslas studijām. Tās ilga visu pagājušo gadu. Pirms tam Spānijā nebiju bijusi, taču mani vienmēr interesējusi spāņu kultūra — gan Pedro Almodovara filmas, gan Francisko Goijas mākslas darbi, gan viduslaiku literatūra, gan dažādi ēdieni un dzērieni, kas nāk no šīs valsts, tāpēc biju priecīga par iespēju tur padzīvot. Braucot uz Madridi, gandrīz nerunāju spāniski, tomēr diezgan labi zinu itāļu valodu, un ātri izdevās adaptēties jaunajā vietā. Madride ir mistiska pilsēta, tur savienojas dažādu kultūru un laikmetu uzslāņojumi. Turklāt visbiežāk Madridē spīd saule, un debesis ir spilgti zilas. Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku? Biju iedomājusies, ka mani sagaidīs dienvidnieciskā haosa atmosfēra. Tās netrūka, tomēr haoss izrādījās patīkami modernizēts. Piemēram, Madrides sabiedriskais transports ir labi organizēts — pilsētā ir 12 metro līniju, vilcieni un autobusi kursē arī naktī. Gatavojos arī tam, ka pietrūks zaļumu un koku, tomēr izrādījās, ka ir daudz parku un zaļo zonu, kas ļauj pilsētniekiem elpot, piknikot un sportot. Patīkami pārsteidza, ka daudzos kultūras centrus (La Casa Encendida, Matadero utt.) un laikmetīgās mākslas pasākumus apmeklē pilnīgi visu vecumu cilvēki.
VIKTORIJA EKSTA GADU DZĪVOJUSI MADRIDĒ 33
Kāpēc jādodas ceļojumā uz Madridi? Ar ko tā atšķiras no citām Eiropas pilsētām? Madride ir noslēgtāka un noslēpumaināka nekā Barselona, tās skaistums un šarms atklājas pamazām. Pilsētas arhitektūrā savijas dažādi laikmeti (no romānikas līdz 21. gadsimta celtnēm) un kultūras (spāņu, arābu, ebreju, Āfrikas tautu). Tā ir
pilsēta ar daudziem šarmantiem, veciem bāriem, kuros patīkami iedzert kafiju, vīna glāzi, vermutu vai alu, un ļoti spāniskām barokālām baznīcām. Kāda ir Madride pavasarī? Kādus īpašus notikumus vērts apmeklēt? Pavasaris un rudens ir labākais laiks, lai apmeklētu Madridi, — temperatūra ir patīkama (ap 22 grādiem pēc Celsija), debesis ir zilas, un koki vai nu plaukst, vai pamazām sāk dzeltēt. Martā notiek pilsētas karnevāls ar kostīmu parādēm un koncertiem, Lieldienu nedēļas laikā, tāpat kā citur Spānijā, arī šeit var vērot iespaidīgas reliģiskas procesijas, kurās pārģērbti vīrieši nes milzīgas Dievmātes statujas un dažādu vecumu kundzes soļo elegantos, melnos mežģīņu tērpos. 15. maijs ir Madrides patrona Svētā Izidora svētki, un apmēram divas nedēļas notiek galvenie vēršu cīņu jeb corrida pasākumi. Vasarā ir ļoti karsts (pagājušajā vasarā vidējā temperatūra bija ap 40 grādiem pēc Celsija) un daudzi dodas atpūsties pie jūras. Septembrī cilvēki atgiežas no atvaļinājumiem un pilsētā atkal iestājas izstāžu, koncertu un teātra sezona. Tāpat kā Rīgā, mākslas dzīve atsākas ar Balto nakti septembra sākumā un turpinās ar rudens festivālu oktobrī un novembrī, bet novembrī un decembrī notiek Madrides džeza festivāls ar koncertiem, performancēm, kinoseansiem un citām ar džezu saistītām aktivitātēm. Kāda ir Madrides smarža? Madrides gaiss ir īpašs kaut vai tāpēc, ka tā ir visaugstākā Eiropas galvaspilsēta, jo atrodas 667 metrus virs jūras līmeņa. Pirmajās dienās man pat griezās galva un pazeminājās asinsspiediens (labs iemesls iedzert kafiju), taču drīz pēc tam pieradu. Gaiss ir sauss, un vasaras karstums ir samērā viegli izturams. No apkārt esošās kalnienes pūš viegls vējiņš, un gaiss lielpilsētā ir pārsteidzoši tīrs un patīkams. Madridei nav vienas smaržas, tā ir vesela buķete, kas mēdz uzvirmot, — kafija, cigarešu un zāles dūmi, ziedoši koki, urīns (diemžēl Madridē ir maz publisko IR BRĪVDIENAS
VAĻASPRIEKS TEKSTS IEVA ALBERTE, FOTO MĀRTIŅŠ ZILGALVIS, F64 UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
UPE SAKĀRTO
Ievu un divus Jāņus pievelk strauji ūdeņi. Viņi laivo pa Latvijas, Ukrainas, Grenlandes un Lapzemes upēm. Pavasaris ir laiks, kad upes rāda raksturu un kļūst par Jāņu un Ievas labākajiem draugiem
I IEVA VĪTIŅA
eva Vītiņa ir apņēmusies šogad nobraukt Gauju vienā rāvienā. Tie būtu 420 kilometru. Tātad naktī sanāktu krastā pagulēt pāris stundu. Jau pagājušajā gadā viņa noairēja Gaujas lielāko daļu, 310 km, bet ne visu upi. «Tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem dzīvē. Maija sākums, kad viss plaukst un smaržo. Lakstīgalas auro. Zvaigžņotas debesis. Stirnas no rīta nāk padzerties, vizbulītes zied,» saka Ieva. Viņa ir šī stāsta galvenā varone. Iesācēja, kura palēnām kļūst par profesionāli. Abi Jāņi jau tādi ir. Viņi Ievai palīdzējuši stiprināties pieredzē.
CITAS SARUNAS
JĀNIS GRĪSLIS
JĀNIS BRŪVERIS 40
Pirmoreiz Ieva laivā sēdēja trīs gadu vecumā pa vidu vecākiem. Apzinīgajā vecumā braukt sāka 2011. gadā — vasarā ar draugiem plezīra braucienā pa Tartaku, Latgales upi, kas tek cauri vairākiem ezeriem. Vietas, kur laivu pamētāja krācēs, patika vislabāk. Gribējās vēl, gribējās no laivošanas saprast vairāk. Atbraukusi mājās, Ieva iegūglēja un atrada portālu Rafting.lv. Oho! Cilvēku bariņš plānoja doties uz Ukrainu, lai mestos lejup pa tās krāčainajām upēm. Ieva pieteicās. Tūres vadītājs Jānis Grīslis atrakstīja, ka derētu pamēģināt vispirms nobraukt pa kādu Latvijas straujupi. Labi! Ieva ieradās pie tikko atkusušas Imulas, Abavas pietekas. Apkārt sveši cilvēki. Citas sarunas, cita pasaule. Ieva Vītiņa ir akadēmiskā kora Latvija producente un viena no festivāla Sansusī dibinātājām. Viņas ikdiena ir saistīta ar mūziku. Laivošana iemeta viņu citā vidē. Brauciens pa Imulu izdevās. Ieva bija gatava traukties arī pa Amatu. Jānis Grīslis viņu ielika laivā kopā ar kādu pieredzējušu puisi. Krastā pirms tam tika izstāstīts, kas un kā jādara. Brīdināja par Lustūža klinti, ūdens var piespiest tai pavisam klāt, tāpēc pirms klints vajag kantēt. «Braucās labi. Biju tik lepna, ka man viss sanāk,» atceras Ieva. Un tad tuvojās slavenais Lustūzis. Laivas partneris paspēja tikai uzsaukt: «Uzmanies!» Pēdējais, ko Ieva atceras, bija tas, ka sejai IR BRĪVDIENAS
DABĀ
Amatā 2013. gada pavasarī. Laivas labajā pusē Ieva Vītiņa un Jānis Grīslis
41
IR BRĪVDIENAS
INTERVIJA TEKSTS IEVA ALBERTE, FOTO GATIS GIERTS, F64
Svētki ir ikdiena Māksliniecei Kristīnei Luīzei Avotiņai pavasaris nozīmē vairāk darba, jo saplaukuši viņas gleznu modeļi — māllēpes, vizbulītes, bērzi
K
ristīne zina, ka nerunāsim par to, kas viņai bieži prasīts un apnicis. Kā rodas iedvesma, un kāpēc viņas gleznas ir tik krāsainas. Tas taču tāpat ir skaidrs! Iedvesma rodas gleznojot, bet krāsas — tās vienkārši ir. Kristīne savos darbos tām ļauj ziedēt. Putnos, puķēs, šampanieša glāzēs, Parīzes parkos, Bali lotosos. Trušos ar tauriņa spārniem un zivīs uzvalkos. Kristīnes multimediālajā izstādē Sapņu upe, kas ziemā ielīksmoja daudzus skatītājus Rīgas Mākslas telpā, puķes atdzīvojās un putni lidoja. Viņai pašai tas bija liels notikums. Avotiņa ir 33 gadus veca, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un papildinājusies mākslas skolā Escola Massana Barselonā. Precējusies. Viņas darbnīca atrodas Dzirnavu ielā, 6. stāvā, tuvāk gaismai. Kristīne cienā ar krūmmellenēm un tēju. Tikko pabeigusi gleznu ar bērziem un ir priecīga, nemaz nav piekususi. Tā jau domāju, ka pie tevis neredzēšu klusās dabas uzstādījumu ar ķirbi un smilgām! Bet man patīk gleznot klusās dabas ar ķirbjiem. Ķirbis ir smuks, kad atgriež, tik skaista krāsa, var saskatīt dažādus dzeltenos toņus. Man pat ir vairāki dzeltenie un oranžie toņi, kas der lieliski. Tiešām varētu uzgleznot ķirbi? Jā! Šķiet, tavu gleznu pircēji gaida ko citu. Es nedaru neko tādu, ko kāds no manis gaidītu. Nekad neesmu domājusi, ka man būtu kādam jāizpatīk ar to, ko gleznoju vai zīmēju. Vienmēr esmu bijusi uzticīga sev un savai tēlu, krāsu izjūtai un par pamatu darbiem saglabājusi dabu. Tas sākās ar šo... (Kristīne pieceļas un paņem nelielu kartona plāksnīti.) Tas ir manas mammas Ilzes
48
Avotiņas diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijā, 1979. gadā absolvējot glezniecības nodaļu pie profesora Induļa Zariņa, dabas formas palielinājumā: piecmetrīgi dadži, milzīgas kosas, vardes un pupuķis. Ilze šo ideju realizēja, bet savā glezniecībā tēmu turpmāk neattīstīja, neatgriezās pie pārspīlētām dabas formām. Vienā brīdī to pilnīgi nejauši sāku darīt es. Abas bijām pārsteigtas, ka tas man «iznācis ārā», un tajā brīdī apjautu, ka zemapziņas līmenī esmu uztvērusi mammu un turpinu viņas sākto. Man šāda apziņa liekas būtiska un skaista, ka es turpinu Ilzi un varbūt kādu dienu mani bērni turpinās mani. Kas tev ir māksla? Māksla man ir ne tikai risinājums, bet arī enerģijas avots, veids, kā atrast un saglabāt spēku. Ne tikai ikdienā gleznojot, bet arī skatoties citu mākslinieku izstādes, izrādes vai klausoties koncertu. Mākslas pamatuzdevums, manuprāt, ir padarīt cilvēka dzīvi labāku, to bagātināt. Māksla noteikti ir otrā skaistākā terapija pēc dabas pasaules. Man jāpiekrīt Alvim Hermanim, kurš teicis, ka mākslas uzdevums ir skaistums. Pie šīs atziņas bieži nonāku arī sarunās ar Ilzi, kad kopīgi apspriežam mūsu jaunākos darbus un domājam par to, kas būtu darāms un gleznojams turpmāk. Kādi ir tavi spēcīgākie mākslas iespaidi? Bērnībā tā bija mammas darbnīca Mežciemā, mākslas albumi, kuri man bieži aizstāja bērnu grāmatas. Pusaudžu gados ļoti saistīja renesanses laika māksla, šī aizraušanās noteikti radās mākslas vēstures iespaidā. Pēc 20 gadu vecuma sāku interesēties par mūsdienu mākslu un pamanīju amerikāņu mākslinieku Voltonu Fordu. (Viņš glezno milzīgas dzīvnieku figūras, strādā tikai ar akvareļu krāsām — red.) Viņa IR BRĪVDIENAS
DABĀ
49
IR BRĪVDIENAS
DABĀ
56
IR BRĪVDIENAS
MANA PIEREDZE TEKSTS UN STILS BAIBA PRINDULE, FEJA.LV, FOTO REINIS HOFMANIS
Māja kā puķudobe Dekoratore, vides stiliste un žurnāliste Baiba Prindule prot izbaudīt lietu pasauli. Baiba stāsta, ka pavasaris ir viņas laiks, un tas uzplaukst arī Baibas mājās
K
atru pavasari man ir sajūta, ka piedzimstu no jauna. Gan emocionāli, gan fiziski. Gadu vecāka un gudrāka. Soli tuvāk vasarai. Tāpēc pavasari es saucu par iedvesmas un lielo lēmumu laiku. Dažreiz darbos pazūd Ziemassvētki un Jāņi, bet pavasaris — nekad. To es izjūtu, izgaršoju un izsmaržoju. Arī tad, ja ārā dažkārt vēl ir sniegs. Arī tad, ja ir daudz darba un maz laika. Paziņām vienmēr saku — izej ārā, novelc cepuri, atver plaši degunu un ievelc gaisu caur acīm! Tad būsi gatavs pavasarim. Nākamais svarīgais solis — jāaiziet uz tirgu un jānopērk tik daudz tulpju, cik var panest! Mājās jāsaliek tās vāzēs, ko var atrast (glāzes, sulas trauki, tējkanna, katliņš, burkas, pat iedomāties nevari, cik daudz dažādu vāzīšu katram ir mājās). Un tad priecīgi jāpaskatās apkārt — mana māja var smaržot arī šādi, pēc puķudobes. Hiacintes un narcises jāliek ūdenī ar visiem sīpoliem. Zemes smarža un pulsējoša sakņu sistēma. Atkal jāietur pauze, jāsajūt un jāizsmaržo. Tā es pamazām pavasari sakrāju — pa detaļām, caur visām maņām. Un nemaz nesajūtu to smalko pāreju, kad, izejot no mājas, vairs nesniedzos pēc mēteļa. Pavasaris ir vienīgais laiks, kuru es jūtu krāsainu. Ziema nogurdina ar saviem melnbaltajiem toņiem, bet pavasaris ir krāsu laiks! Šogad — zaļš un dzeltens. Vasarā, kad daba ir pilnbriedā, krāsu netrūkst, bet, kamēr tā visa
57
vēl nav, gribas sev apkārt sulīgumu un dzīvību. Sulīgumu «aizņemos» no zaļiem un kraukšķīgiem āboliem, bet skābenumu no citroniem. Smaržu no piparmētrām un rotaļīgumu no zirņu dīgstiem. Un tad ķeros pie pavisam ikdienišķām lietām (tām noteikti jāatrod laiks, stingri sev jāpasaka — izdari!) — nomazgāju logus (no abām pusēm), atvelku aizkarus, nokrāmēju palodzi. Tas palīdz ieraudzīt sauli. Uzklāju jaunu gultas veļu un kārtīgi izvēdinu istabu. Un tad, paskatoties pa atvērto logu, var pamanīt, ka piemājas kokam ir pumpuri un tūlīt, tūlīt būs lapas. Pavasarī vajag sevi un citus pārsteigt. Ir gadījies, ka salīmēju uz rokām krāsainus tetovējumus, izbrīnu sevi un apkārtējos. Aiznesu kaimiņiem daļu no tirgū nopirktajām tulpēm. Piezvanu pie durvīm un skaisti pasniedzu. Jaunas iepazīšanās piestāv pavasarim. Joka pēc iesaku — atstājiet pie draudzenes auto stikla zīmīti, ka šis ir slepenā pielūdzēja numurs, pa kuru jāpiezvana, bet tas patiesībā ir tavs numurs! Pavasaris parasti pārsteidz pat prasīgākos prātus! Mani kaimiņi ir pieraduši pie puķēm, tāpat kā mans galds pie dekorācijām. Bet mana dzīve un būtība — pie mantu un detaļu triljoniem. Dekoratora dzīve — tās ir kastes, mantas, maisi un dažādi sīkumi. Smieklīgi, bet pat savas lietas mēģinu grupēt pa tonalitātēm un stila līnijām. Un, lai arī cik nogurusi būtu, vienmēr atrodas kāds interesants sīkums, ko vērts uznest uz dzīvokli 4. stāvā. IR BRĪVDIENAS
DABĀ
LAI BŪTU STĀSTS «Vislabākās lietas atnāk pašas — gan apģērbā, gan interjerā, nevis ja apzināti iet un meklē,» saka konceptveikala Paviljons īpašniece Elīza Ceske-Feldmane (29). Kopā ar ģimeni — vīru Sandi (40), dēliem Hugo (4) un Aleksandru (1) — viņi apdzīvo plašu un baltu trīsistabu dzīvokli Āgenskalnā, kurā ir maz mēbeļu, bet daudz mākslas darbu
64
IR BRĪVDIENAS
DABĀ
Feldmaņu ģimenei ir svarīgi, lai mājās būtu lietas ar stāstu un vēsturi, nevis tikai tipveida ražojumi. Elīza pārliecināta, ka vide veido cilvēku un skaistākā vidē arī mēs kļūstam harmoniskāki
65
IR BRĪVDIENAS
IZLAUŠANĀS TEKSTS IEVA PUĶE, FOTO ROBERTS LĪCIS
70
IR BRĪVDIENAS
IZLAUŠANĀS
VIENI ZIEMĀ KALNOS Justīne un Roberts sešu dienu kalnu pārgājienu Norvēģijā izmēģināja laikā, kad to neviens nedara, — janvārī. Sniegs brīžiem bija līdz ceļiem, brīžiem — līdz gurniem. Somas — smagākas, nekā būtu gribējies nest
71
IR BRĪVDIENAS