I R B R Ī V DI E NA S N R . 17 / PAVA SA R I S, 2 0 1 8 SĀC D OM ĀT PA R VA SA R A S PU Ķ U D OB I!
Bailes un virsotnes. Sevis meklējumi Himalajos
Izvēlies ceriņu! Pavasaris drīz būs klāt
Sarunas un attiecības. Drāmas karaliene Justīne Kļava
Elpas spēks. Kā mainīt ķermeni un prātu
NNRR..15 17 / RU PAVA R I2S, 2 0 13,99 8 . 3,99 D ESA N S, 0 17. € €
03 1
IR BRĪVDIENAS
I
zdīgušas redīsu un pavasarī stādāmo puķu lapiņas. Izplaucis ābeļzars stikla krūzē. Jāizvēdina piekrautie skapji un jānotrauc putekļi. Kur mana aušīgā kleitiņa un dzeltenie auskari? Jā, un draugi — ar viņiem var doties saulainos pārgājienos un tikties pirmajos brīvdabas piknikos. Jāsāk plānot vasaras ceļojumus, pēdējais laiks! Ievelc krūtīs spirgto gaisu! Vēl tikai īss brīdis, un pavasaris ir klāt!
4
IR BRĪVDIENAS
saturs
5
IR BRĪVDIENAS
pilsētā TEKSTS LINDA TELLGRENA, FOTO KRISTĪNE MADJARE UN NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
1
GARŠU ATDZIMŠANA Kad aizslaucīti ziemas putekļi un pagrabi izēsti tukši, jāsāk lūkoties pēc jaunām garšām. Devāmies Rīgas ielās un atradām kaut ko pavisam svaigu! 16
IR BRĪVDIENAS
pilsētā
EPIKŪRIJA RĪDZINIEKU GAUMĒ
2
3
Šefpavāra Raimonda Zommera vārds komentārus neprasa — Latvijas gardēži seko viņa veikumam un, iespējams, ir pamanījuši, ka restorāniem Entresol un Ozo ir pievienojies jaunākais «brālis» — konditoreja un restorāns Epilogs. Iemājojis blakus rosīgajai Valdemāra ielai klusajā Jeruzalemes ielā (ieeja no Dzirnavu), tas apvieno visu, ko vien izsalkuša ēdiena mīļotāja sirds var vēlēties — kūkas un kafiju, gatavus ēdienus līdzņemšanai un laiskākiem brīžiem — a la carte daļu ar restorāna līmeņa ēdienu. Raimonds stāsta, ka viss sākās ar domu par savu konditoreju, kurā tiktu ceptas kūkas, smalkmaizītes un citi gardumi, tomēr likteņa piespēlētās telpas bija plašākas, un tad radās arī ideja par kulināriju ar vienkāršu, vitrīnā apskatāmu ēdienu, ko var paķert līdzi bez liekas gaidīšanas. Un «vienkārši» nepavisam nenozīmē «nekvalitatīvi», tieši pretēji — ar labi pagatavotu ēdienu var ātri iekarot ikvienu sirdi. Konditorejas daļā saimnieko pieredzējusī Alīna Konovalova, šeit var pasūtīt arī kūkas saviem svētkiem. Epilogue atver jau desmitos no rīta, kad brokastotāji var uzņemt enerģiju ar tasi kafijas un kruasānu (vai kādu grēcīgāku kūku), tālāk seko steidzīgais pusdienas laiks, kad sāk darboties biznesa piedāvājums — divi ēdieni maksā 7,50 €, trīs — 10,50 €. Vakaros restorāna daļā iespējams nogaršot šefpavāra Jāņa Rozenberga veikumu: ceptu kamambēra sieru ar ķirbju ievārījumu, valriekstiem un svaigiem spinātiem (6,50 €), zemā temperatūrā gatavotu pīles krūtiņu ar burkānu biezeni, kartupeļu medaljonu un plūškoka ogu mērci (13,40 €), ceptu baklažānu ar karstajiem lēcu salātiem vai kazas sieru un bazilika mērci (8,50 €). Iestājoties siltajam laikam, Epilogue kulinārijas daļa piedāvā līdzņemšanai visu, kas nepieciešams piknikam vai grila vakaram: dažādas sviestmaizes, uzkodas, cepšanai jau sagatavotu gaļu un zivis, jo, kā mēs zinām, par apetītes trūkumu svaigā gaisā neviens nekad nav sūdzējies.
SAULE UN NOSTALĢIJA
4
17
Jau gadu desmiti aizritējuši, kopš Gruzija iekritusi latviešu sirdīs un otrādi. Stāsti par neaizmirstamiem ceļojumiem, viesmīlīgo uzņemšanu un izcilo virtuvi ir neatņemama daļa no šīs tālās dienvidu valsts tēla. Tāpēc katra vieta, kas mūsu platuma grādos piedāvā gruzīnu virtuvi, pakļauj sevi dabiskai pārbaudei — vai ēdiens būs tik gards, kāds tas ir mūsu atmiņās un draugu stāstos? Vai tas spēs mūs aizvest uz zaļajiem Gruzijas plašumiem un sniegotajiem kalniem? Restorāns Alaverdi iemājojis kāda Vecrīgas nama otrajā stāvā un ir pamanāms tikai zinātājam, tomēr ir vērts atnākt ciemos uz šejieni. Jo nekur citur pie mums neesmu baudījusi tik gardu hačapuri, sulīgu teļa gaļas šašliku vai aromātiskus hinkalus. Mans pirmais īstais ceļojums uz Gruziju vēl priekšā, tomēr, kā saka restorāna saimnieks Rubens Panasjans, Alaverdi mājo tās tradīcijas, kas atceļojušas IR BRĪVDIENAS
pusdienas TEKSTS UN FOTO KATRĪNA MAME, KRUSTNAGLINA.LV, STILS BAIBA BLAUS, GALDAUTI, TRAUKI UN AKSESUĀRI NO H&M
AUSTRUMU ASUMIŅŠ Pavasarī jāizmēģina jaunas garšas Lai gan Austrumu valstīs vēl neesmu bijusi, mani fascinē šīs pasaules daļas ēdiens. Pēdējo gadu laikā esmu iecienījusi tieši Indijas virtuvi, tāpēc dažādu krāsu un garšu kariji mūsu virtuvē nav retums. Esmu izveidojusi bagātīgu garšvielu krātuvi, kas palīdz ēdienā uzburt Austrumiem raksturīgos aromātus un garšas pavisam ātri. Arī uzņemot viesus, bieži vien tieši indiešu ēdienus ceļu galdā. Šoreiz gāju soli tālāk un mēģināju arī radīt vidi, kurā mani viesi justos kā nonākuši citā pasaules daļā. Ceru, ka pavasaris pie jums atnāks ar iedvesmu izmēģināt jaunas garšas, kā arī vēlmi iepriecināt ģimeni un draugus ar interesantu un eksotisku maltīti! 20
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
21
IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta
Dubaijas Piemineklis debesskrāpji komponistam biezā Johanam miglā Sebastianam Baham pie Thomaskirche
30
IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta TEKSTS INGA ULMANE FOTO CATERS/LETA, AFP/LETA UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
DUBAIJA Arābu metropole, kas pārsteigusi pasauli
E
s jau 10 gadus strādāju ar globālajiem tirgiem, konsultējot Latvijas uzņēmumus eksporta un investīciju jautājumos, tāpēc arī Tuvie Austrumi man nebija sveši. Tomēr par ilgāku aizceļošanu no Latvijas nebiju domājusi līdz 2015. gada sākumam, kad kļuvu par Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvi Apvienotajos Arābu Emirātos (turpmāk — AAE). Reģions mūsu uzņēmējiem šķita neatklāta vieta, pirms manis neviens šo darbu nebija darījis. Daži teica, ka arī mans dzimums nebūs palīgs, pieņemot šo izaicinājumu, un manas ierašanās brīdī AAE dzīvoja tikai 200 latviešu. Taču man gribējās pārbaudīt un uzzināt pašai. Interesanti, ka lielāko atbalstu saņēmu no arābu tautības biznesa partneriem, kas pārliecināja, ka tieši manas zināšanas, arī vecums un dzimums būs veiksmes atslēga šim amatam. Tā nu metos nezināmajā un pārcēlos uz dzīvi Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, kur dzīvoju jau gandrīz trīs gadus.
un efektīvi izmitināt un nodarbināt 200 pasaules tautību pārstāvjus, jo pašu pilsoņi valstī veido tikai 12% no kopējā iedzīvotāju skaita. Kāpēc jādodas ceļojumā uz Dubaiju? Ar ko tā atšķiras no citām Austrumu pilsētām? Divi visbiežākie jautājumi, ko uzdod cilvēki, kas plāno doties uz Dubaiju, ir — vai drīkstu valkāt svārkus, šortus un būt bez galvassegas? Vai sievieti biznesā uztvers nopietni, un vai viņa var staigāt bez vīriešu kārtas pavadoņa? Atšķirībā no citām Tuvo Austrumu valstīm, kur vadošā reliģija ir islāms, Dubaijas gadījumā, pat atšķirībā no pārējiem sešiem emirātiem, pilsēta ir kļuvusi par globālu arābu metropoli — atvērtu tūristiem, dažādām kultūrām un reliģijām. Tam ir pamatojums — leģenda vēsta, ka valsts pirmsākumos (pagājušā gadsimta 30. gados) Dubaijas valdnieks Šeihs Rašids bin Saīds Al Maktums (Sheikh Rashid bin Saeed Al Maktoum), ceļojot pa pasauli un apzinot labākos piemērus infrastruktūras un pilsētu veidošanā, novērojis, ka neviens nezina, kur atrodas šis zvejnieku un pērļu nirēju ciemats tuksnesī — Dubaija. Atgriežoties viņš paziņojis — drīz jebkurā pasaules malā cilvēki pie vakariņu galda runās par Dubaiju! Emirātieši ir spēcīgi vizionāri, Dubaija mērķtiecīgi ir virzīta par populārāko un pieejamāko tūrisma galamērķi — šeit ir uzcelts pasaules augstākais tornis (Burj Khalifa), lielākais iekštelpu atrakciju parks (IMG World), pirmā un lielākā cilvēka veidotā sala (The Palm) un citi pasaules lielākie, vienīgie un pirmie cilvēka veidojumi.
Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku? Mani, Latvijas laukos augušu bērnu, vienmēr ir saistījusi daba, mežonīga un nesterila vide, tāpēc Dubaija asociējās tikai ar apzeltītām kūkām, pasaulē augstākajiem debesskrāpjiem un reliģiskiem ierobežojumiem. Laika gaitā, sadraudzējoties ar vietējiem, esmu sapratusi, ka ierobežojumi ir tikai mūsu galvā, augstākos debesskrāpjus pārspēj kalni un ūdenskrātuves ielejās, bet par zelta kūkām daudz gardākas ir neskaitāmās dateļu šķirnes. Tas ir lielākais Kāda Dubaija ir pavasarī? Apvienoto Arābu Emirātu Kādus īpašus notikumus vērts apmeklēt? ieguvums — valstij ir, ko piedāvāt Klimata ziņā Dubaiju vispatīkamāk ir apmeklēt gan luksusu un glamūru no novembra līdz aprīlim, kad vidējā temperatūra meklējošiem tūristiem, gan nepārsniedz +35 grādus. Martā lielākais pasākums dabas atklājējiem, gan Austrumu ir pasaules līmeņa zirgu skriešanas sacīkstes Dubai kultūru pētniekiem. Ilgāk World Cup, sauktas arī par pasaules bagātākajām padzīvojot te uz vietas, es spēju zirgu skriešanas sacīkstēm, jo uzvarētāja prēmija INGA ULMANE, tikai brīnīties par valsts vadītāju ir 10 miljonu dolāru, bet kopējais balvu fonds TRĪS GADUS DZĪVO DUBAIJĀ spēju vienā teritorijā mierpilni — 30 miljonu dolāru. Pasākumam ir grandioza 31
IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks TEKSTS MARIJA LEŠČINSKA, FOTO MADARA GRITĀNE, KRISTAPS KĻAVIŅŠ UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
STAIGĀTĀJI
Viņi dienā var noiet vairākus desmitus kilometru un brīvdienās nemēdz garlaikoties. Mīl Latviju un kāri iepazīst visdažādākos tās nostūrus. Trīs interesanti cilvēki, kuri aizrautīgi dodas pārgājienos
Viens no lielākajiem izaicinājumiem Raimondam bija gājiens Kolka / Dubulti pirms dažiem gadiem, šobrīd viņš jau iesaistījies tā koptreniņu organizēšanā
38
GRAFIKAS DIZAINERS RAIMONDS BURAKS VAIRĀKKĀRT PIEMIN SAVDABĪGU LAIKA ATSKAITES PUNKTU — PIRMS SĀKA STAIGĀT UN PĒC. VISMAZ CEĻOJUMU UN ATPŪTAS PLĀNOŠANĀ PĒC ŠĪS ROBEŽŠĶIRTNES DAUDZ KAS MAINĪJĀS Pirms diviem gadiem ekskursijā Spānijā izdomāju uzkāpt Montseratas kalnu masīvā. Skaistās ainavas, patīkamais nogurums, sastaptie ceļotāji un kalnu
kazas pašā virsotnē deva fantastiskas sajūtas. Atgriežoties Latvijā, sekoja pirmais nopietnais gājiens — 136 kilometrus garais pārgājiens Kolka— Dubulti, ko organizē Baltais kalns. Bez īpašas iepriekšējas sagatavošanās YouTube.com papētīju, kas ir nepieciešams pārgājienam, kāda pārtika jāņem līdzi un citas noderīgas lietas. Visu dzīvi esmu nodarbojies ar sportu — futbolu, hokeju, skriešanu —, mans sagatavotības līmenis bija diezgan augsts. Neraugoties uz to, bija ļoti grūti, simtais kilometrs bija lūzuma punkts — nebiju gulējis, diennakti gājis. Man palīdzēja tas, ka sāku iet kopā ar cilvēkiem, kas iepriekš gāja pa priekšu. Tas uzturēja garu. Bez viņiem būtu bijis gandrīz neiespējami. Nogāju trīs dienas, un āķis lūpā bija vēl vairāk, sāku staigāt ļoti daudz. Gāju visur, kur vien var iet. Gan citu organizētos pasākumos, gan paša rīkotos vai vienkārši ejot, kur acis rāda. Pirmajā lielajā pārgājienā pieļāvu daudz kļūdu. Somas saturs bija nekam nederīgs, daudz kā trūka. Likās, ka gulēšu tāpat kāpās un neko lieku nenesīšu. Bet naktis ir aukstas, un ķermenis iztērē daudz enerģijas, nespēj vairs sildīt. Tāpēc arī gulēšanas nebija. Šādos garos pārgājienos svarīgi zināt, cik bieži un kas jāēd, cik bieži jāpadzeras, lai ķermenim pietiktu resursu. Organisms nav pieradis ne pie tādas slodzes, ne pie tāda ēšanas biežuma vai drīzāk retuma. Tikai tagad, kad pagājis jau vairāk nekā gads, sāku iemanīties tikt galā ar ēšanu tā, lai visa IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks
39
Raimonds
IR BRĪVDIENAS
intervija TEKSTS ANDA BURVE-ROZĪTE, FOTO ALISE ŠULCA, PICTURE AGENCY, UN EVIJA TRIFANOVA, LETA
AIZRAUJOŠIE TUMŠIE KAMBARI Dramaturģe Justīne Kļava (27) raksta lugas Latvijas teātriem, ar vislielāko interesi analizējot sašķeltas personības un latviešiem raksturīgo jūtu neizrunāšanu
E
nerģiska, smaidīga Justīne iebrāžas kapučīno bārā, ko pati izvēlējusies kā sarunas vietu. Smejas, ka nogrieznī starp teātri un rakstāmgaldu biežākie pieturpunkti ir kafejnīcās — tiek sarunāti jauni projekti un pētīti cilvēki. Viņu attiecības, ko var nolasīt žestos, mīmikā, sarunu fragmentos, Justīnei noder jaunām lugām un dramatizējumiem. Rudenī viņa otro gadu pēc kārtas saņēma Spēlmaņu nakts balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā, šoreiz par damaturģisko materiālu Daugavpils teātra izrādei Jubileja 98, kas stāsta par kādu Latvijas ģimeni, kura satiekas radu jubilejā, un tā izvēršas par sen neizrunātu attiecību drāmu. Runāt par nesenās pagātnes notikumiem Justīnei šķiet ļoti svarīgi, viņai tuva dokumentālā dramaturģija, kas nozīmē vēršanos pie reāliem cilvēkiem, intervēt viņus, integrēt to lugas tekstā. Šāds darbs bija, piemēram, izrāde Dvēseļu utenis Dirty Deal Teatro kopā ar režisori Ingu Tropu — par to, kā Latvijā jūtas tajā dzīvojošie cittautieši. «Miega paģiras» — tā Justīne sauc brīžus pēc pirmizrādēm, kad beidzot naktīs var gulēt, nevis strādāt. Grūti, bet liels prieks, ka vari radoši strādāt un tam, ko dari, ir jēga. «Ļoti maz laika!» — tas noteikti ir arī par jums. Mana ikdiena ir pakārtota tam, kas notiek teātrī. Ja strādāju pie kāda iestudējuma vai veidoju dramaturģisko materiālu repertuārteātrim, ir jāpielāgojas. Vismaz sākumā, kamēr notiek teksta analīze, mēģinājumos vienmēr esmu klāt. Parasti ir noteikts pirmā lasījuma datums. Neatkarīgi no tā, cik iedvesmota jūtos, materiālam ir jābūt gatavam. Idealizētā aina ar dramaturgu, kurš dienām var sēdēt un lēni apdomāt idejas, sen beigusies. Vai, sākot studēt, rēķinājāties, ka darbs būs spraigs? Priekšstats par darba apjomu izveidojās Kultūras akadēmijā. Studijas bija tik piesātinātas, ka jebkam citam atlika maz laika. Viss dzīvesveids — studijas! Atceros, ka pasniedzējs Lauris Gundars teica: šis posms vēl ir viegls! Kad sāksies īstā dzīve dramaturģijā, tad gan jūs redzēsit!
46
Un jums visiem bija lielas acis? Mani vienmēr bija interesējusi literatūra. Ļoti gribēju studēt radošo rakstniecību, bet Latvijā nebija šādas studiju programmas. Bija Literārā akadēmija Rakstnieku savienībā — kurss sestdienās, svētdienās. To izgāju. Šajos kursos Nora Ikstena pastāstīja par dramaturģijas studijām Kultūras akadēmijā. Nolēmu stāties. Otrs izvēles variants bija filozofijas studijas, iesniedzu pat dokumentus. Mana ģimene atbalstīja profesijas izvēlē. Mammas uzstādījums — cilvēkam ir svarīgi darīt to, kas patīk, tad arī viss labvēlīgi risināsies. Es arī gribētu būt tāds vecāks, kas bērnam dod izvēles brīvību. Kā jauns cilvēks var iemācīties labi rakstīt? Pirmkārt, man šķiet svarīgi klausīties, kā paši runājam, kā runā cilvēki mums apkārt. Un vērot. Būt ļoti uzmanīgam vērotājam. Dramaturģijā specifika ir tāda, ka jābūt dabiskai valodai — jo mēs rādām kaut ko, kas ir maksimāli pietuvināts dzīvei. Tas, kas izklausīsies dabiski, piemēram, romānā, uz skatuves tā neskanēs. Tur ir nianses. Vai jums ir bijis tā, ka tik ļoti netīk kāds sava darba tēls, ka rodas kārdinājums moralizēt? Nesen man par šo tēmu bija interesanta diskusija ar kolēģi. Mans uzstādījums — dramaturgam primārā emocija ir empātija pret cilvēku kā būtni, neraugoties uz visiem viņa trūkumiem. Skaidrs, ka varoņiem jābūt tādiem, par kuriem varu teikt: tie esam mēs, reālie cilvēki Latvijā. Arī es pati. Man ir svarīgi, lai jebkurš darbs, kas tiek iestudēts, nav par abstraktiem cilvēkiem, bet mani pašu, režisoru pašu. Mūsu iekšējiem tumšajiem nostūriem. Nevis kādu «ļaunu sociālo grupu», kurai bakstīt ar pirkstu. Jums ir iespēja dot balsi jebkuram sabiedrības loceklim, tam ir liela nozīme! Noteikti, bet tas nedrīkst balstīties attālos priekšstatos un aizspriedumos. Tāpēc dokumentālā dramaturģija ir brīnišķīga iespēja. Ar režisori Ingu Tropu mums bija projekts Dvēseļu utenis Dirty Deal Teatro. Vēlējāmies runāt par nacionālajiem un IR BRĪVDIENAS
intervija
47
IR BRĪVDIENAS
MANA PIEREDZE TEKSTS ILZE VĪTOLA, FOTO NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
KOFERIS KĀ LEGO Steigā samests šķietami nepieciešamais vai rūpīgi kārtots pēc saraksta — dažkārt ir vienalga, tik un tā ceļojuma beigās koferim jāsēž virsū, lai aiztaisītu. Kā atjautīgi sakrāmēt ceļasomu, stāsta bloga The Travel Leaf autores Anete Ilmete un Gita Ozoliņa. Abas šobrīd apceļo pasauli
M
55
ēs bijām absolūtā sajūsmā — tā Anete un Gita atminas savu pirmo, kā pašas saka, īsto ceļojumu, bez vecākiem vai ierastās ekskursijas grupas. Tas bija 2010. gadā, kad meitenes, absolvējušas vidusskolu Cēsīs, Work & Travel programmā devās uz Krētu, lai pavadītu vasaru, strādājot kādā no kūrorta viesnīcām. «Mums toreiz pat bija vienalga, kāds būs darbs.» Taču pieredze izrādījās vairāk nekā pozitīva, un iedzīvošanās svešā vidē, jaunas kultūras un cilvēku iepazīšana abas latvietes tā aizrāva, ka ceļošana kļuva par viņu kopējo kaislību. Nākamos gadus meitenes vienoja sapnis — nodoties ceļošanai pilnībā un apceļot visas pasaules valstis. Taču tikai 2016. gadā, kad Anete bija ieguvusi diplomu un pieredzi starptautiskajā biznesā un Gita — grādu starptautiskajās attiecībās un iemaņas fotogrāfijā, meitenes nolēma, ka zināšanu un profesionālā bagāža ir pietiekama, lai dotos sapni piepildīt. «Patlaban mūsu ikdiena paiet, ceļojot un stāstot par piedzīvoto mūsu blogā TheTravelLeaf.com un vietnē Instagram.» Pašlaik meitenes uz brīdi iegriezušās Latvijā, bet aprīlī abas dosies uz vēl neapgūtajām Āzijas valstīm — Laosu, Kambodžu un Ķīnu. Divu gadu laikā Anete paspējusi viesoties 33 valstīs, bet Gita — 29. «Līdz 197 valstīm, kas šobrīd tiek uzskatīts par valstu kopējo skaitu, vēl tāls ceļš, bet esam apņēmības pilnas to izdarīt!» Meitenes nekur nesteidzas un katrā
valstī pavada aptuveni mēnesi (Meksikā pat trīs), kārtīgi iepazīstot katras zemes kultūru. «Dzīvojam autentiskos rajonos, iepērkamies etniskos tirgos, ejam izklaidēties ar vietējiem. Tikai esot kopā ar vietējiem, valsti patiesi iespējams iepazīt.» Cik ilgu laiku meitenēm aizņem koferu krāmēšana? Abas ceļotājas smaida: «O, mēs esam labi ietrenējušās. Saraksts vairs nav jāraksta, tas jau ir galvā. Rokas bagāžu varam sakrāmēt 10 minūtēs, bet lielo koferi — pusstundā.» Nesen abas atgriezušās no ceļojuma pa Eiropas vidieni, un somas nācies pārkrāmēt ik pēc divām trim dienām. Anete atminas, ka pirms trim gadiem divu nedēļu ceļojumā uz Maroku devusies ar pilnu lielo koferi un milzīgu mugursomu. «Neko nevarēju atrast un lielāko daļu drēbju pat neuzvilku.» Tagad ceļotājas saka — kas par daudz, tas par skādi. Pērn četru mēnešu braucienā uz Āziju devušās katra ar mazo rokas bagāžas koferi. Taču tas nebija šķērslis, lai iegādātos kaut ko jaunu, un vietas somā pietika, jo tika ievērots princips — ja kaut kas jauns tiek likts klāt, tad vienīgi apmaiņā pret kādu no esošajām mantām. «Nonēsātās mantas izmetām. Lietas, kas vēl bija labā stāvoklī, atdevām vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, kaimiņiem, kas parasti par to bija ļoti priecīgi. Vai arī nolikām mantas pie mājokļa durvīm.» Mācoties no savas un citu ceļotāju pieredzes, meitenes apguvušas dažādus knifus, kā efektīvāk sakravāt koferus, lai tajos satilpinātu visu ceļojumā nepieciešamo, tajā pašā laikā nepaņemot neko lieku, un ar prieku dalās šajās atziņās. IR BRĪVDIENAS
domas
PLAŠUMS UN BRĪVĪBA Kopā dzīvot — tās ir attiecības. Plašā dzīvoklī kādā Ģertrūdes ielas namā dizainere Daniela Treija, grima māksliniece Aija Ūdentiņa un mūziķis Sandis Liass ievācās pirms gada
62
IR BRĪVDIENAS
domas
63
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās TEKSTS DINA PREISA, FOTO NO ZANES TIKUMAS PERSONĪGĀ ARHĪVA
MĒNESIS HIMALAJOS
Kad Zane Tikuma izlēma doties ceļojumā uz Nepālu, viņa nenojauta, ar kādām bailēm nāksies cīnīties un kādas iekšējās virsotnes būs jāsasniedz, lai varētu brīvi ieviklt plaušās kalnu gaisu
68
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
69
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
Mardi trek pie svētā Machhapuchchhre (Fishtail) kalna
Thulo Shyaphru ciems, 2124 m Lauribina pāreja, 4610 m Langtangas nacionālais parks
Katmandu
Pokhara
1
2
3
4 70
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
C
eļojumi pie manis atnāk paši — es negriežu globusu un neko neplānoju. Spontāns lēmums, nopirktas biļetes, un tad jau vairs neko — ir jābrauc, saka Zane. Divas Nepālas ceļojuma nedēļas viņa kopā ar latviešu grupu pavadīja Gosaikunda kalnu pārgājienos; pēc tam nedēļu dzīvoja nejauši sastapta šerpas ģimenē. Tieši šis laiks izrādījās pārdzīvojumiem bagātākais, kad ne tikai Himalaji, bet arī pati Zane sev izrādījās īstens atklājums un piedzīvojums. Viņai patīk iet pārgājienos, brist gar upēm; ar velosipēdu ik pa laikam braukt maršrutā Rīga—Sigulda. Pagājušā gada jūnijā Zane uzkāpusi Ziemeļāfrikas augstākajā virsotnē Tubkalā (4167 m). Vienīgais, kā, gatavojoties Himalajiem, pietrūcis, — treniņi ar pilnu mugursomu plecos. «Tas mani mazliet iegāza,» viņa atzīst. «Kāpjot kalnos, viegli nebūs. Tā ir došanās nezināmajā, pat ja maršruts izplānots. Nevar ieplānot savas sajūtas, reakcijas, cilvēkus, ko sastapsi, un situācijas, ko piedzīvosi. Arī augstumam nav iespējams sagatavoties. Taču grūtību, baiļu un nedrošības pārvarēšana ir sava veida kaifs. Pats sev kļūsti par atklājumu, par piedzīvojumu.»
LŪZUMPUNKTI UN CĪŅA AR SEVI
1 Gosaikunda kalnu pārgājienā devās deviņi cilvēki no Latvijas, katrs gāja savā ritmā ar savām domām 2 Nejauši uzieta svētvieta Himalaju džungļos 3 Tipiskas brokastis kalnu namiņos, kur ceļotāji nakšņoja. Vēl ēdienkartē bija putra un vārītas vai ceptas olas 4 Ceļā uz Fishtail, dodoties cauri kūlas ugunsgrēka radītam dūmu slānim
71
Viss sākās Katmandu. Kā jau daudziem eiropiešiem, arī Zanei pirmais šoks bijis lielais piesārņojums un netīrība ielās. Krāsainas plastmasas un putekļu valstība, nabadzība, cilvēku masas un transportlīdzekļu kustības mudžeklis. «Ko es te vispār daru? Kāpēc man tas vajadzīgs? Latvijā taču ir silta gulta, tīrība un drošība,» Zanei piezagušās pārdomas. «Tomēr bija interesanti vērot, kā pats pamazām mainies.» Personīgais lūzumpunkts viņai iestājies ceļā uz Langtangas nacionālo parku, kur grupa sešas stundas džipos braukusi pa tā sauktajiem bumpy roads. «Kādā ceļmalas ēstuvē mums pasniedza dal bhat — nepāliešu tradicionālo maltīti. Atnestie ēdamrīki nebija tīri,» viņa atceras. Netīrības sajūtu pastiprinājis arī ēstuves īpašnieks — drukns pavārs putekļainās iešļūcenēs. Tajā mirklī Zane sapratusi, ka ēšana Nepālā būs izaicinājums. «Man ar sevi bija liela cīņa, slepeni pat nobirdināju asaru.» Latviete apzinājusies — gan jau vienubrīd izsalkums būs tik liels, ka nāksies sevi lauzt. Vēlāk gan izrādījies, ka satraukums bijis lieks un nepamatots. Pirmajā dienā latvieši pieveikuši 1300 augstuma metrus, lai gan tūristiem Himalajos parasti iesaka virzīties augšup ne vairāk par 400 m. «Apkārt bija neticams skaistums — mirdzoši akmeņi, ūdenskritumi, milzīgas klintis, rododendru koki, skaisti augi un putnu dziesmas. Mani piemeklēja sajūsminošā sajūta — es dodos kalnos. Himalaji man vienmēr šķita kaut kas neaizsniedzams un tāls. Nemūžam necerēju, ka tur nokļūšu,» Zane nevar aizmirst savu prieku. Sākums ar 12 kilogramus smagu mugursomu
plecos bijis grūts. Sviluši kāju muskuļi, mazliet spiedis sirdi. Pirmās dienas galapunktā izlēmusi atpūsties, kamēr pārējie devušies vakara treniņpārgājienā, lai aklimatizētos un nākamajā dienā būtu vieglāk turpināt ceļu. Sirds sāpes pastiprinājušās. «Biju pārbijusies, jo sapratu — lai gan man ir apdrošināšana, ārsta te nav, taksis atbraukt nevar. Vienīgā iespēja ir nākamajā dienā kāpt lejā pa iemīto taku vai kratīties ēzeļa mugurā. Un tad vēl sešas stundas ar auto līdz pilsētai, kur ir medicīniskā palīdzība,» viņa atceras. Uznācis emocionāls vājums — sāpju un baiļu asaras pār vaigiem vēlušās aumaļām. Ceļabiedri bija satraukušies, aicinājuši ēst ķiploku zupu, jo tā palīdz pret augstuma slimību, likuši dzert saldas tējas, lai sirdij vieglāk un labāk. Naktī pat sazvanīti apdrošinātāji. No rīta blakusgulētāja bija atvieglota, ieraugot, ka Zane ir pamodusies, jo naktī viņas smagā elpošana mijusies ar klusuma pauzēm un gārdzieniem. «Domāju, ka piedzīvotais bija aklimatizācijas process,» spriež Zane. «Tovakar biju pārliecināta, ka kāpšu lejā — virsotne man bija kļuvusi vienaldzīga, mans ego bija aizgājis čučēt, es gribēju mājās, drošībā, redzēt savējos. No rīta pamodos un jutos lieliski — nekas nesāpēja. Mēģināju saklausīt — vai tās, ko piedzīvoju, bija bailes vai priekšnojautas. Ar mani visos ceļojumos notiek kas tāds, kam neesmu gatava. Tās nav tulznas vai muskuļu sāpes, bet gan kaut kas netipisks, ārējs, piemēram, augstums, karstums. Tad jāatrod spēks, lai turpinātu.» Tā viņa sapratusi, ka tomēr dosies tālāk. Lēni un saudzīgi, brīžiem trīcot bailēs par to, vai pieņemts pareizais lēmums. Virzoties augstāk kalnos, Zane apjautusi, ka pilnu mugursomu nest nevarēs. «Trīs komandas puiši paņēma manas smagākās mantas un sadalīja pa savām somām. Es viņiem maksāju ar vienu mazo kolas pudelīti dienā, kuras cena Himalajos, 4000 m augstumā, ir ap četriem eiro. Šerpas pakalpojumi izmaksātu 15 eiro.» «Ja es nokāptu lejā, es būtu nobijusies no savām bailēm. Iestāstījusi sev, ka man ir slikti un es nevaru. Tad nebūtu veikts tas būtiskais pakāpiens, sasniegta apziņa, ka spēju,» Zane ir pārliecināta. Pēc tam ar katru dienu esot palicis vieglāk.
SVĒTĀ DUŠA NO SPAIŅA Trešajā dienā grupa sasniegusi Gosaikunda ezeru, pie kura pāris dienas uzkavējušies. Vietējie uz turieni dodas svētceļojumā un peldas kaili. Tuvojās ziema, un ārā bija auksts, tāpēc Zane peldes vietā nolēmusi pasūtīt bucket shower jeb spaini ar ūdeni, kas uzkarsēts dzīvā ugunī, — savam īpašajam rituālam ezera krastā, lai nomazgātu nost visu, kas ar viņu noticis pirms tam, un smeltos spēku un veiksmi tālākajam ceļam. Spainis esot bijis tik smags un neparocīgs, ka kāds šerpa, kas netālu gaidījis savu tūristu grupu, atsteidzies sievietei palīgos. Ar izpalīdzīgo šerpu Dorzē latviete vēlāk iepazinās tuvāk, daudz runājušies. Zane izstāstījusi, IR BRĪVDIENAS