I R B R Ī V DI E NA S N R . 1 9 / RU D E N S, 2 0 1 8 I E V E L C E L PU! D ODI E S PR E T I M RU DE N I M!
Digitālie nomadi. Ko nozīmē tāds dzīvesveids?
Daina. Sakta. Bitīte. Latvijas porcelāna leģendas
Modes māksliniece Šeila: dzīvoju tā, kā liek mana sirds
Analogais skaistums. Vai tā var pretoties steigai?
N R . 1 9 / RU D E N S, 2 0 1 8 . 3,99 €
1
IR BRĪVDIENAS
K
ārdinoša bilde, vai ne? Kurš gan negribētu no meža iznākt ar pilnu sēņu grozu? Klāt rudens, vasaras svelme un aktīvie burziņi ir garām, jādodas pastaigās pa mežu. Lēni, mierīgi un vērīgi. Vairs nav jāsteidzas par visām varēm kaut ko redzēt vai pamēģināt, bet jāgremdējas sevī, jāizelpo, jānomierinās un ar tīru prātu jāsagaida tumšie mēneši. Sēņošana skujām piebirušā mežā vai dzērveņu lasīšana miklā purvā, zaptes vārīšana un pat sīpolu virtenes pakāršana pie virtuves sienas liek domās atgriezties mājās, savā virtuvē, savā telpā. Bez steigas un drošībā.
4
IR BRĪVDIENAS
saturs
5
IR BRĪVDIENAS
pilsētā TEKSTS LINDA TELLGRENA, FOTO LINDA TELLGRENA UN NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
1
ĒDIENA SPĒKS Saldsērīgās rudens noskaņas palīdzēs atvairīt garšīga maltīte ārpus mājas. Noskatījām dažas jaunas vietas Rīgā, ko vērts izmēģināt
16
IR BRĪVDIENAS
pilsētā
SKAISTUMS PIE KAFIJAS TASES
2
3
Latvijā radīta dizaina mīļotāji zina ceļu uz Miera ielu, kur mīt veikals M50. Šovasar veikalam blakus durvis vēris dizaina bārs ar tādu pašu nosaukumu. Kā smejas tā saimniece Elīna Berklava, lai modes dāmām, kad nopirkta jauna kleita, būtu, kur šo notikumu nosvinēt! Iemājojis bijušās DAD cafe telpās, bārs piedāvā abu lietu apvienojumu — iespēju nobaudīt dzērienus un ieturēt maltīti zem viena jumta ar interjera lietu veikalu. Telpas iekārtojumu klusinātos toņos ar spilgtākiem akcentiem veidojusi Inga Bermaka, savukārt plauktos izvietota Latvijā tapusi keramika, grāmatas, puzles, aksesuāri. Bāra stūrī rakstains paklājs iezīmē vietu improvizētai skatuvei, jo šeit notiek gan plānoti, gan spontāni koncerti un pasākumi. Arī vietējo mākslinieku izstādes. Savukārt vakaros varēs apgūt jaunas prasmes dažādās meistarklasēs (rotu, galvas kroņu gatavošana u. c.). Netrūks arī sarunu vakaru par visdažādākajām tēmām — astroloģiju, finansēm, personiskajām pieredzēm. Ēdienu un dzērienu karte ir vienkārša — labākais, kas pašiem iekritis sirdī. Te var vērot atvasaras saules zaķus Miera ielas kaimiņu The Rocket Bean Roastery kafijas tasē vai izvēlēties kādu neparastu tēju, ko sarūpējuši tējas pazinēji no blakus esošā Illuseum. Pieejama arī kombucha, Valmiermuižas zelteris un mate, vietējo alus darītāju brūvētas alus šķirnes. Ja esi izsalcis, pasūti bagātīgi pildītu kruasānu (2,50 €) vai ko kreptīgāku — kartupeļus ar sieru un saulē kaltētu tomātu pesto (3 €). Vēsajās dienās te būs no Latvijas dārzeņiem gatavotas zupas un vitamīnu kokteiļi. Bāram jau ir pastāvīgo apmeklētāju loks, jo Miera ielas republika joprojām ir kā magnēts gan vietējo, gan tūristu vidū. Lai nemulsina nosaukums — M50 bārā ir gaidīti arī bērni, šeit ir gan spēles, gan puzles laika kavēšanai, netiek aizmirsti arī četrkājainie draugi, tos pacienās ar bļodu ūdens.
INDIJAS SAULE UN ABONEMENTS
4
17
Ernesta Birznieka-Upīša pasāža ir neatklātā Rīgas pērle — mājvietu te atraduši gan mazi veikaliņi un saloni, gan arī vietas, kuras pagalmu labirintā uzmeklēt prot tikai zinātāji. Šeit iemājojis arī vienkāršais, Indijas smaržu pilnais restorāns Banana Leaf. Tas tapis, kopdarbojoties diviem studiju laika draugiem Pravīnkannam Muthukrišnanam un Bharatam Mohanam. Uz Latviju viņus 2015. gadā atvedušas studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, un pēc maģistra grāda iegūšanas abi nolēmuši sākt kopēju biznesu, atverot Dienvidindijas ēdiena restorānu, jo vietas, kur nobaudīt šo virtuvi Rīgā, nav bijis. Atraduši telpas un no Indijas ataicinājuši šefpavāru — tālāk viss noticis pašsaprotami. Tagad pietiekami plašajās un vienkārši iekārtotajās telpās iegriežas gan tautieši, gan vietējie, jo šeit tiek piedāvāta autentiska Indijas virtuve. Vai gaidīti arī tie, kas nepazīst ēdienu nosaukumus, IR BRĪVDIENAS
pusdienas TEKSTS, STILS ZANE OZOLIŅA, NASKOTIES.COM, FOTO ZANE OZOLIŅA UN IEVA EKMANE
ATVASARAS ODZIŅAS Draudzīgas pusdienas verandā Kad vakari kļuvuši vēsāki, bet vēl negribas kurināt kamīnu vai vīstīties siltā pledā, ir īstais laiks sarīkot pasēdēšanu verandā — ar skatu uz dārzu, bet aizvējā un mīkstos krēslos. Rudenī var celt galdā dažnedažādus ķirbju ēdienus — sildošu biezzupu, ar kvinoju un gailenēm pildītas ķirbju pusītes, kraukšķīgas siera uzkodas ar ķirbju sēkliņām. Draugi vienmēr novērtē, ja var panašķoties ar riekstiņu cepumiem. Esmu atradusi ātru veidu, kā tos pagatavot. Nu arī zinu, kā maltītes beigās izvilināt laimīgu ūjināšanu — jāpasniedz citronu saldējums! Tas nebūs ne par saldu, ne par skābu pat izvēlīgākajiem gardēžiem, un pagatavot to var pavisam viegli. Ja tomēr nedzirdat ciemiņus ūjinām, ziniet — viņi vienkārši kautrējas. 20
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
21
IR BRĪVDIENAS
CEĻOJUMS KARTĒ TEKSTS UN FOTO PAULS RAUDSEPS , ILUSTRĀCIJA LĪGA SPUNDE
AUGSTIEŅU PACĒLUMS No tālienes Skotija var šķist skarba, bet tuvumā ir raiba un šarmanta
Fortrouza
Aberdīna
Ploktona
Obana
V
Edinburga
ai tās bija filmās redzētās angļu aristokrātu medības majestātiskajos, viršu klātajos kalnos, vai kāda neizprotama mīlestība pret dūdu spalgo skaņu, vai arī tāpēc, ka visu laiku labākais Džeimss Bonds ir superskotiskais Šons Konerijs, taču jau gadiem zemapziņā kņudēja vēlme aizbraukt uz zemi, kurā vīrieši valkā īsus, rūtainus svārkus, dzer viskiju un ēd ar putraimiem un subproduktiem pildītu aitas kuņģi, sauktu par haggis. Gribējās redzēt skaudrās, neatkarību mīlošās ziemeļu augstienes, ieskatīties garajos, dziļajos, mītisku radījumu apdzīvotajos ezeros un pastaigāties pa daudzu apjūsmoto Edinburgu. Šovasar beidzot plašākā radu lokā devāmies nedēļu ilgā braucienā pa Skotiju. Ielidojām Aberdīnā, kuras pelēcīgo paskatu vēl padziļināja vēsais, lietainais laiks. Tomēr bijām brīdināti, ka Aberdīnā īsti nav, ko meklēt, un ar nomātu mašīnu devāmies tālāk uz rietumiem, uz īstajām Augstienēm. Maršrutu mums palīdzēja izveidot mazs uzņēmums vārdā Secret Scotland, kas sniedz padomus — kur braukt, kur palikt un kur ēst, lai vislabāk un skaistāk izmantotu Skotijā pavadīto laiku. Mēs viņiem nosūtījām savas idejas (Augstienes, Skajas sala, Edinburga), viņi tās koriģēja (Skaja jūlijā tūristu pārpilna, pavadīsit pusi dienas lēnā satiksmē uz šauriem ceļiem) un tad par 75 ASV dolāriem, kas nav daudz dārgāk par labu tūrisma grāmatu, atsūtīja ļoti detalizētu 110 lappuses garu tieši mums domātu maršruta plānotāju ar kartēm, aprakstiem un ieteikumiem. Ieguldītā nauda noteikti atmaksājās, jo citādi mēs nebūtu palikuši šarmanti vecmodīgajā viesnīciņā The Anderson Fortrouzā (Fortrose), kuras
34
īpašnieks Džims Andersons pirms 15 gadiem ar ģimeni pārcēlās uz Skotiju no Filadelfijas, ASV, un tagad var detalizēti raksturot un novērtēt katru no gandrīz 300 viskijiem, kas stāv viņa bārā aiz letes. Nebūtu caur dziļajām Rietumskotijas ielejām un pāri tās kalniem aizbraukuši uz Ploktonas (Plockton) ciematiņu, kur okeāna līča malā aug palmas. Nebūtu pieturējuši ar eleganci, bet arī veselīgu pašironiju iekārtotajā Kaudoras pilī, kuras telpas un dārzus tās dižciltīgie īpašnieki atvēruši tūristu apskatei un ieeju rotā viduslaiku vapenis ar pārsteidzoši mūsdienīgu devīzi: Be Mindful (Piekop apzinātību). Nebūtu devušies pastaigā par Kareras salu uz dienvidiem no Obanas, kur patīkamas stundu garas pastaigas attālumā no nelielā prāmja pieturvietas atrodas gan Makdūgalu klana nocietināta torņa gleznainās drupas ar skatu uz mežonīgiem līčiem un kalniem, gan mājīga kafejnīca, kur ieturēties pirms atpakaļceļa uz prāmi. Citas vietas droši vien būtu atraduši paši, pat ja tās nebūtu aprakstītas Secret Scotland. Spejsaidas reģionā uz dienvidaustrumiem no Invernesas tiek ražoti daudzi no pasaulē slavenākajiem single malt viskijiem, kuru cenas sākas no 50 eiro pudelē un tiecas līdz tūkstošiem. Bizness ir tik veiksmīgs, ka ekskluzīvāko marku ražotāji sacenšas, ceļot citu par citu greznākus apmeklētāju centrus viskija tūristiem, kuri ierodas autobusos un atstāj dzīvu naudu par šo dzīvības ūdeni (gēlu valodā uisge beatha, no kā cēlies angļu vārds whiskey). Glenfiddich brūzis ierīkots kā alkohola tecināšanas muzejs. Balvenie brūzī ir maza mākslas galerija. Macallan savukārt sponsorē mākslas fotogrāfus un savā 21. gadsimta modernisma stilā celtajā apmeklētāju centrā iebūvējis trīsstāvīgu stikla sienu, aiz kuras izstādītas visas pēdējos 150 gados ražotā viskija pudeļu dažādās formas, to skaitā sešu litru kristāla trauks, kuru kopā ar tajā ielieto dziru 2014. gadā pārdeva Honkongā par 628 000 dolāru. Brauciena laikā daudzviet redzējām plakātus, ka vienā vai otrā pilsētiņā vai ciematā jūlijā vai augustā notiks Highland games — Augstieņu spēles. Nelielajā Teinultā (Taynuilt) atklājām, ka tās ir kas krietni vairāk par vietējām sporta sacīkstēm, jo spēlēs vienlaikus notika arī Makintairu klana pasaules salidojums, kura dalībnieki bija ieradušies pat no Amerikas, Austrālijas un Jaunzēlandes. Notika skriešanas, virves vilkšanas un tautas deju sacensības, bet visinteresantāk bija skatīties, kā spēkavīri met keiberu (caber) — piecus vai sešus metrus garu baļķi —, cenzdamies panākt, lai tā gals atsitas pret zemi un baļķis aizkūleņo uz priekšu. Ceļojumu beidzām Edinburgā. Tur sapratām, ka viena diena šajā pievilcīgajā pilsētā ir par maz, tāpat kā tikai viena nedēļa Skotijā... IR BRĪVDIENAS
CEĻOJUMS KARTĒ
1
2
3
1 Britu karaliskā ģimene vasaras pavada Balmoralā. Galms turpat arī iepērkas, un tuvējā Balatara ciemata veikaliņi lepojas ar dižciltīgajiem klientiem 2 Skotijas pakalnu aitas šķiet mīkstas un mīlīgas, taču uz tūristiem noraugās vienaldzīgi un neļauj sevi noglaudīt 3 Augstieņu spēļu kulminācija — spēkavīri met baļķi, sauktu par keiberu (caber) 4 Glenfinanā 1745. gadā sākās viens no slavenākajiem skotu dumpjiem, par kuru atgādina piemineklis. Mūsdienās cilvēki gan brauc uz šo vietu tāpēc, ka ielejā ir viadukts, pa kuru Harija Potera filmās brauc Cūkkārpas ekspresis 5 Džims Andersons — saistošs stāstītājs ar plašām zināšanām par viskiju. Uz plaukta maza daļa no viņa viesnīcā pieejamajām gandrīz 300 viskija markām 6 Tradicionālo skotu svārciņu — kiltu — krāsas norāda klana piederību. Nazis aiz zeķes atgādina, ka klanu savstarpējās attiecības varēja būt skarbas 7 Dunrobinas pils. Siltā dienā pils apmeklētāji var pavadīt stundiņu draudzīgā kroketa spēlē
35
4
5
6
5
7 IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks TEKSTS KRISTA VĀVERE, FOTO LAURIS AIZUPIETIS
ANALOGAIS SKAISTUMS Fotografēt, klausīties mūziku, ierakstīt skaņu un to atskaņot — viņi atrod piepildījumu nodarbē, kas citiem jau šķiet par lēnu
I
erakstīt savu skaņu celiņu ir laikietilpīgāk, nekā sameklēt rudens lapu čaboņu internetā. Krāt lenšu ierakstus ir dārgāk, nekā vākt Spotify dziesmu sarakstus. Attīstīt fotogrāfijas vannasistabā ir sarežģītāk, nekā tās knipsēt ar mobilo tālruni. Un tomēr ir cilvēki, kurus neinteresē dzīve pēc principa — ātrāk, ērtāk, vairāk. Viņi nesteidzas. Vai viņi nezina, ka dzīve ir īsa? Ko viņi atrod priekšmetos, no kuriem citi naski atbrīvojās pirmajā jūsmā par digitālo? Kas analogā procesa mīļotājiem ir svarīgāks par digitālā ērtību? Vai tā ir pretošanās paviršai dzīvei steigā? Šiem trim cilvēkiem analogais ir veids, kā dzīvot interesanti. Tas ir sajūtu tveršanas, uzglabāšanas un atgādināšanas veids. Arī redzēšanas un domāšanas metode.
BEZ FOTOŠOPA Fotogrāfija ir tik svarīga daļa no Mārtiņa Eglīša dzīves, ka robežas starp to, kur beidzas viņš pats un sākas interese par fotografēšanu, nav. Pēc īsiem biogrāfiskiem pieturpunktiem viņš ātri pāriet pie stāsta par savu izaugsmi fotogrāfijā. Jauns čalis tumšiem, zirgastē saņemtiem matiem, rūtainā kreklā, uz ceļgala saplēstiem džinsiem un melnās auduma kedās. Izskatās, ka tepat varētu būt longboard, bet nav. Toties mugursomā ir fotoaparāts. Analogais. 1974. gada Fuji GW670II. Mārtiņa ideālais fotoaparāts. Un viņš zina, ko runā, jo ir izmēģinājis vairākus. Mārtiņš fotografē 13 gadus. Sācis ar mobilo tālruni. Astoņpadsmitajā dzimšanas dienā no vecākiem dāvanā saņēmis digitālo kameru. Tagad no digitālā aparāta atteicies, bet sākumā tas bija labs skolotājs. Digitālais pamazām raisīja interesi par analogo. Mārtiņš izmēģināja dažādus fotoaparātus un fotofilmas, vannasistabā pašizveidotajā laboratorijā eksperimentēja ar bilžu attīstīšanas tehnikām. «Jo vairāk iepazinu vecmeistarus, jo vairāk mani fascinēja tas, kā viņi varēja sasniegt tik izcilus rezultātus. Rezultāti ir perfekti noslīpēti. Es vēlējos būt tikpat talantīgs kā cilvēki tad, kad nebija fotošopa un digitālo aparātu.» Tas kļuva par Mārtiņa mērķi: apsteigt digitālo iespēju kvalitāti. Mērķa īstenošanai viņš divus gadus mācījies fotogrāfiju 36
ISSP skolā, izfotografējis simtiem filmiņu un nobraucis tūkstošiem kilometru, meklējot bilžu stāstus. Viņu vilina vietas, kurās vairums redz neglīto. Vietas, no kurām daudzi cenšas izvairīties. «Mani saista industriāli objekti. Bērnībā patika ar tēvu braukt uz augstsprieguma apakšstacijām un skatīties elektrības stabus. Fascinē industrijas milzīgais mērogs. Sākotnēji bija mērķis fotografēt industriālus objektus Latvijā. Vēlāk uzzināju, ka Krievijā ir ne tikai objekti, bet pat industriālas pilsētas, kas bāzējas, piemēram, ap tērauda ražotnēm. Magņitogorska ir trešā visvairāk piesārņotā pilsēta Krievijā. Ziemā tur krīt melnas sodrēju sniegpārslas. Tikai mazam procentam iedzīvotāju ir veselas plaušas. Jau iebraucot pilsētā, mutē var sajust sārmainu garšu.» Šo garšu var sajust, arī skatoties Mārtiņa bildes. Kūpoši rūpnīcu skursteņi, elektrības stabi un līnijas, pamestas mašīnas un ēkas ar izdauzītiem logiem, arī milzīgi daudzdzīvokļu nami, kas izskatās gan nomācoši savā pārapdzīvotībā, gan vientuļi atsvešinātībā. «Man patīk vērot. Neiesaistīties kā ielu fotogrāfijā, kad kameru bāž sejā. Ir sajūta, ka esmu ārpus tā visa. Neredzams. Cenšos tvert telpiskumu. Arī formāts, kurā strādāju, atgādina gleznu, nevis mūsdienās izmantoto fotogrāfiju formātu.» Daudzas fotogrāfijas tapušas Krievijas ziemā, un tam analogais formāts ir piemērotāks. 50 stundu garajā pārbraucienā vilcienā ne vienmēr pieejama elektrība, lai uzlādētu baterijas digitālajam fotoaparātam. Arī fotografējot salā, vairāk var paļauties uz filmu kameru. «Reiz Krievijā aiz polārā loka ielūzu ledū. Vide piemēslota. Nevarēja saprast, kas ir zem kājām. Jo vairāk centos tikt ārā, jo vairāk ielūzu. Aparāts bija dubļos, es biju dubļos, bet turpināju fotografēt. Cilvēki uz mani dīvaini skatījās, taču negribēju tērēt laiku, zaudēt dienu, mazgājot drēbes.» Lai attēlā samazinātu rūpniecisko rajonu skarbumu, Mārtiņš nosprauda sev vēl vienu tehnisku mērķi — analogi veidot arī krāsainu fotogrāfiju. Pašam attīstīt filmiņas un kopēt bildes. «Runāju ar vecmeistariem, krāsu speciālistiem, rakstīju forumos. Lielākā daļa cilvēku vai nu nezināja, ko man ieteikt, vai IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks
MĀRTIŅŠ
37
IR BRĪVDIENAS
intervija TEKSTS IEVA JAKONE, FOTO JĀNIS PIPARS
LAIKMETĪGĀ VĀCĒJA ŠEILA Modes māksliniece atmetusi domu mainīt pasauli un pievērsusies sev
Š
eila Vanaga nošķaudās un pajoko: «Svaigēdāji nešķauda, svaigēdāji neelpo, svaigēdāji dzīvo mūžīgi. Kad jāšķauda, cilvēki brīnās, ka esi tikai cilvēks.» Viņa ir ironiska par aizspriedumaino attieksmi pret dzīvesveidu, kuram pievērsusies pirms pieciem gadiem. Šeilā enerģija kūsā, drosmīgas idejas dzirksteļo uz visām pusēm. Pagājušajā gadā viņa atvēra svaigēdāju restorānu Šeila Raw savā darbnīcā Strēlnieku ielā, bet šogad restorānu Nirvana. Tur abas kopā ar meitu Annu rosās aiz letes, maltītes un dzērienus viesiem gatavo pašas. Fonā skan meditatīva mūzika, griestus rotā skaists zili rakstots lakats. Restorāns ir kā miera osta darbīgajā Rīgas centrā, blakus Ģertrūdes baznīcai. Azartiski viņa stāsta par iecerēm: atvērt hennas zīmējumu, dredu un tetovēšanas salonu, ievest Latvijā vegānu pārtiku suņiem un dibināt Klubu 125 — cilvēkiem, kas grib dzīvot veselīgi un «kruti» nosvinēt 125. dzimšanas dienu. Ja laiks ļaus, rudenī būs gatava arī jaunā modes kolekcija. Tās vairs nebūs vienkārši skaistas kleitas, bet gan apģērbs, kas radīts ar atbildību pret vidi. «Pasaule ir neapdomīga, un es netaisos tā dzīvot. Es dzīvoju tā, kā liek mana sirds,» Šeila saka ar pārliecību.
Kā nenobijies kļūt par restorānu biznesa īpašnieci? Šausmīgi nobijos. Gadus 20 esmu dizainere un stiliste. Biju jau nogurusi no tā. Vispirms domāju, ka taisīšu tortes, bet tad pievērsos svaigēšanai, un sajūta bija brīnišķīga. Man likās, ka kaut kas jāizdara cilvēku labā. Jāuztaisa kafejnīca, jāpagatavo pusdienas, lai varam visiem par to stāstīt. Pazīstamiem cilvēkiem, arī man pašai un vīram svaigēšana palīdzējusi uzlabot veselību. Bija tā: uzšuju skaistu kleitu, skatos un domāju — tas man būs ledusskapis. Un par kleitas naudu nopērku ledusskapi. Šūšanas studijā pērn ierīkoju pavisam mazītiņu pusdienu restorānu, kas strādāja trīs stundas dienā. Pirmais brīdis bija traks. Visu biju izdarījusi tā, kā man patīk — košas lotosa tapetes, brīnišķīga bufete, mazi, skaisti galdautiņi, skaista svaigēdāju kūka. Izliku ārā tāfelīti ar uzrakstu, kas te viss ir. Ieskrēju iekšā un sāku raudāt. Raudāji no satraukuma? Jā. Es taču neko nezināju! Biju sakārtojusi dokumentus, 44
bet sajūta bija tāda, ka neko nezinu. Ko esmu izdarījusi? Ak, šausmas! Ieskrēju iekšā un domāju: «Kaut nu neviens neatnāktu!» Pirmās nedēļas mācījos visu darīt. Meita Anna ir strādājusi dažādās smalkās vietās. Viņa man palīdzēja, arī ar padomiem, kurus es visus, protams, neņēmu vērā. (Smejas.) Bija traki, bet tad nāca cilvēki un teica, ka manis dēļ ir kaut ko jaunu atklājuši, sākuši veselīgāk dzīvot, viņiem ir pozitīvas izmaiņas dzīvē. Bija pietiekams iemesls katru dienu celties un ciest no jauna. Es nevis šuvu, bet biju spiesta iet uz tirgu, nest smagas somas. Nagi bija beigti, rīvējot bietes. Bet pieredze ir milzīga. Tagad varu braši stāvēt ja ne gluži blakus Mārtiņam Rītiņam, tad Mārtiņam Sirmajam gan. Vai tev vienmēr paticis gatavot? Jā, tas ir ģimenē — esam ar iedzimtu talantu. Mamma ir māksliniece un kļuva par profesionālu pavāri. Pārmaiņu laikos māksla vairs nebija tik pieprasīta, bet viņa nemeta plinti krūmos, savu darbnīcu pārvērta par kafejnīcu. Vai tavā restorānā viss notiek pēc sajūtām? Jā. Grūti man ir to radošumu pieveikt, jo nespēju pat recepti normāli pierakstīt. Ir rīts, ir rīta sajūtas, tad ir tirgus, kur ir visādas iedvesmojošas lietas. Katru rītu dodies uz tirgu? Jā. Pilnīgi katru rītu? Jā. Šodien nogulēju tirgu, tāpēc pirku te tuvāk — zemnieku veikaliņos. Bet, jā, es ceļos pussešos. Ir spēcīga misijas izjūta. Cilvēki varētu saprast vairāk, dzīvot ilgāk un veselīgāk. Dzīve ir tam, lai mēs augtu un atklātu jaunas lietas. Un tas nav maznozīmīgi, ka ēdam pareizi, kaitīgos ieradumus mainām pret kaut ko saprātīgāku. Man ir sākusies neiedomājami jauna dzīve, sapratu, ka man kaut kas jādara, nevaru tikai čaukstēt par to. Un mēģinu darīt diezgan daudz. Man vienmēr licies traki, ka cilvēki met plastmasas maisiņus pa labi, pa kreisi. Pērk pārāk daudz pārtikas, met ārā. Brauc ar lielu mašīnu simt metrus. Dzīvo mājā, kas ir milzīga. Un pašiem pēc kāda laika IR BRĪVDIENAS
intervija
45
IR BRĪVDIENAS
MANA PIEREDZE TEKSTS ILZE VĪTOLA, FOTO LINDA NEZDUĻKINA UN KRISTAPS BASKERS
AR DATORU ZEM PALMĀM Ceļot apkārt pasaulei un strādāt virtuālajā vidē, — tāds ir digitālo nomadu dzīvesveids. Linda Nezduļkina un Kristaps Baskers, bloga Travel Lit autori, šādi dzīvo jau gadu
D
53
oma par digitālo nomadismu mūs vilināja jau sen. Kurš gan nevēlētos redzēt pasauli un būt sev priekšnieks?! Taču lūzuma punkts notika pērnā gada vasarā, kad nesen bijām absolvējuši bakalaura studijas Hāgas Universitātē Nīderlandē. Es (Linda) — Eiropas un starptautiskajās tiesībās, Kristaps — starptautiskajā biznesa vadībā. Paralēli studijām bijām sākuši strādāt. Tā, sēžot katrs savā birojā, kādu dienu viens otram WhatsApp sūkstījāmies, cik ļoti mums nepatīk šāda «no deviņiem līdz pieciem» ikdiena. Sapratām, ka tā vairs nevaram: uzrakstījām atlūgumu, lauzām īres līgumu un devāmies ceļā. Aplēsām, ka mūsu iekrājumi ir pietiekami, lai gadu ceļotu. Skaļi spriedām, ka pēc tam atgriezīsimies Nīderlandē, sāksim maģistra studijas, taču patiesībā klusībā bijām vienojušies, ka darīsim visu, lai neatgrieztos birojā. Sapņojot par pasaules apceļošanu, sekojām līdzi neskaitāmiem ceļotāju videoblogiem vietnē YouTube. Ja viņi var, kāpēc lai mēs nevarētu? Ja sanāks — sanāks; ja nesanāks — vienmēr iespējams atgriezties balto apkaklīšu rindās. Sākām pētīt, kā virtuālajā vidē iespējams nopelnīt, līdztekus attīstījām prasmes fotografēt, montēt, rakstīt blogu. Paralēli ar vietnes Upwork.com starpniecību sāku strādāt ārštatā par juridisko konsultanti pie kāda amerikāņu uzņēmēja. Desmit stundas nedēļā, 25 dolāri stundā. Savukārt Kristaps digitālajā platformā Steem.io, kas darbojas ar kriptovalūtu, sāka pelnīt, veidojot digitālos materiālus — bildes un video mūsu blogam, sociālajiem portāliem. Līdztekus arī uzstājāmies dažādos semināros, stāstot par savu dzīvesveidu. Jautājums, ko parasti uzdod kāds no klausītājiem, — kā iekrāt naudu digitālās klejošanas sākšanai? Izvērtē prioritātes un esi radošs: trenažieru zāles abonementu maini pret krosu parkā un malko vīnu nevis bārā, bet nopērc to veikalā
un izbaudi mājās. Taču arī bez iekrājumiem var sākt ceļot, piemēram, vietne Workaway.info piedāvā gultasvietu un maltītes apmaiņā pret dažām darba stundām dienā. Brīvajā laikā vari apgūt zināšanas par digitālo vidi. Nav pat jāņem maksas virtuālie kursi, vietne YouTube ir pilna ar dažādām pamācībām. Šobrīd mūsu iedzīve, mantas, kas nav nepieciešamas ceļojot, bet no kurām nevēlamies atbrīvoties, atrodas Hāgā, drauga bēniņos. Taču plānojam iegādāties mājokli Spānijā vai Taizemē, kur nobāzēties un kuru izīrēt, kad atrodamies ceļā. Šāda «drošības saliņa» tādiem digitālajiem nomadiem kā mēs arī nepieciešama, lai būtu apziņa, ka vienmēr ir, kur atgriezties.
IR BRĪVDIENAS
domas TEKSTS KRISTA VĀVERE, ILUSTRĀCIJA MĀRA DROZDOVA
Ja es uzvarētu vēlēšanās… 5 likumi, ko gribētu pieņemt
56
IR BRĪVDIENAS
domas
P
57
ersonīgā miera sludināšana ir pamatīga industrija. Lai gan mani individuālie sasniegumi šajā jomā rada satraukumu, nevis mieru, tik un tā ticu iekšēja klusuma iespējamībai. Un kā lai netic? Negūstot panākumus ar vienu metodi, vienmēr ir iespēja izmēģināt citu. Nāk miegs meditācijā? Izmēģini nedēļām garu iešanu svētceļojumā! Nespēj izturēt klusumu retrītā? Runā ar psihoterapeitu! Ej uz baznīcu vai mežu! Sēdi nekustīgi vai skrien! Kā tajā jokā ar 99. reizi atmesto smēķēšanu. Noraujoties un zaudējot savaldību, vienmēr vari mēģināt 100. reizi. Vismaz trenēsi raksturu! Esmu gatava turpināt, taču sāku raizēties, vai visas šīs tehnikas neiemidzina pārliecībā, ka mūsu miers ir svarīgāks par rīcību, viedokli un, jā, arī par dusmām. Ir labi uzkavēties izelpā vai retrīta savrupībā, taču, kamēr acis pievēris elpo, manīgi ļaudis rīkojas. Kamēr tici, ka jāļauj lietām ritēt savu gaitu, manīgi ļaudis liek lietām ritēt pēc viņu plāna. Un, kad tu beidzot iznāc no savas miera sargāšanas alas, pēkšņi apjēdz, ka daži vīri kabinetos, viesnīcā vai zoodārzā ir sarunājuši, kā turpināt tevi čakarēt, un viņiem ir plāns arī nākamajām vēlēšanām. Nedusmojies! Ko gan tu gribi? Tas notika, kamēr sēdēji klusumā, kamēr lepojies, ka neskaties televīziju un neklausies radio, jo tur taču ir vienīgas negācijas. Om… Sēdēt uz meditācijas spilvena personīgajam mieram noteikti ir vērtīgāk nekā bļaustīties piketā. Tāpēc nevaru apsolīt, ka ieradīšos uz nākamo saietu pret absurdu, bīstamu politiķu ideju. Taču neesmu aizbraukusi. Aizvien esmu šeit. Neesmu kļuvusi vienaldzīga. Aizvien sekoju līdzi notiekošajam. Neesmu apklususi. Aizvien saku, ko domāju, un cenšos būt klātesoša ne tikai savā dzīvē, bet arī mūsu valstī. Ja es uzvarētu vēlēšanās, pieņemtu likumu, kas atgādina dusmu nozīmi un liek tās pētīt. Es liktu katram cilvēkam sev vaicāt, kas viņu patiesi sadusmo mūsu valstī. Kas nedrīkst palikt tā, kā ir? Es pieņemtu likumu, kas mudina dusmoties ar jēgu un liek dusmas pārvērst rīcībā. Ja tev riebjas divlitrene Gaujā, savāc to! Bet ko darīt ar tiem, kuriem neriebjas un nesāp čipsu paka vai skārdene meža sūnās, jo viņu acis to pat nepamana? Pret
tiem mans likums būtu īpaši nežēlīgs. Tas noteiktu, ka ar visu, ko šie cilvēki nopērk, līdz mūža galam viņiem jādzīvo zem viena jumta. Es viņus ieslodzītu pašu radīto atkritumu kalnos. Neko nedrīkstētu mest ārā, jo neko arī nav iespējams izmest «ārā» — tāda «āra» jau nemaz nav. Tas, kas ir ārā no tavas istabas, aizvien ir iekšā tavā mežā, jūrā, zemē. Šis likums attiektos arī uz ministru, kurš neredz plastmasas pudeles mežos un negrib iespēju šīs pudeles savākt. Šis likums attiektos uz tiem, kuri izdomā un ievieš vidi maitājošas akcijas un bezjēdzīgu iepakojumu. Tiem, kuriem šķiet, ka polietilēna maisiņš viņu preci padarīs labāku, un polietilēna maisiņš, kurš ielikts kastītē, kura pārvilkta ar celofāna plēvi, to padarīs trīs reizes labāku. Es pieņemtu likumu, kurš liek viņiem dzīvot kopā ar polietilēna maisiņiem, kastītēm un celofāna plēvēm, līdz tas viss noārdās un sadalās. Kad viņi brīvdienu rītos pamostos, pirmais, ko viņi ieraudzītu, būtu polietilēna maisiņu grēdas, kastīšu strēķi un celofāna plēvju kaudzes. Lai samīļotu viņu jaukos, miegainos bērnus, viņiem nāktos spraukties cauri šo atkritumu sienām. Tajās būtu iemūrēti arī termoplastikas gumijas štrunti, kurus lielveikali «bez maksas» mums izsniedz par katriem tajos iztērētiem x eiro, lai pieradinātu tērēt arī mūsu bērnus. Un, kad šie neko-neredzu, neko-negribu-zināt svētdienās dotos brīvdienu izbraukumos, visa šī atkritumu verzele vilktos viņiem līdzi. Un tā, protams, sagaidītu viņus arī pirmdienu rītos birojos, un turpmākās stratēģijas, kampaņas un jaunos produktus viņi apspriestu atkritumu sienās. Un, kad viņi nomirtu, vienīgais atļautais kapa piemineklis būtu viņu pašu radītā atkritumu kaudze. Visaugstākais piemineklis būtu tiem, kuru lēmumu varā bija šo cūcību mazināt, bet viņi to nedarīja. Viņi varētu justies lepni par savu mantojumu — plastmasas pudele sadalās 450 gadu laikā, un tas būtu tiešām varens piemineklis. Tāds būtu mans nežēlīgais likums par tīrību rīcībā un zemē. Ja es uzvarētu vēlēšanās, pieņemtu likumu, kas liktu skolām, pirmkārt, mācīt to, kas sagatavo cilvēku dzīvei, un tikai tad to, par ko liek atzīmes. Likums aizliegtu skolās strādāt vienaldzīgajiem, varaskārajiem un tiem, kuri akadēmiskos panāIR BRĪVDIENAS
domas
RONJAS MEŽĀ OTRĀS MĀJAS Uzdāvināt bērniem bērnību un sev laiku. Šādu iespēju Tiguļu ģimene ieguva, pārceļoties no Rīgas uz Cēsīm
Apiņu ģimenes mājā ir kaut kas no ulmaņlaiku jaunsaimnieku gara — pamatīgums lietās un plašums, kurā skatam ieskrieties 60
IR BRĪVDIENAS
domas
61
IR BRĪVDIENAS
MANA TELPA TEKSTS MARIJA LEŠČINSKA, FOTO MADARA GRITĀNE
K
alna galā starp kokiem spraucas Kovārnīši. Pagājušā gadsimta 30. gados tā celta kā kūrmāja, vēlāk daudzus gadus bijusi mežziņa mājvieta, bet nesen restaurēta. Nu tās ir Tiguļu ģimenes mājas. «Ja esi pie pansionāta un baidies, ka ceļš tālāk neiet, zini, ka tā nav,» īsziņā raksta Ilze. Mēs it kā dzīvojam pilsētā, bet patiesībā — paradīzes nostūrī, par kuru nezina pat liela daļa cēsnieku, viņa vēlāk saka par savu māju.
SVEICIENS MĀJAI «Mājas es nemeklēju, ļauju, lai tās atnāk tad, kad vajag. Un mums vajadzēja,» stāsta Ilze. Uz Cēsīm viņi — Ilze darina rotas, Artūrs ir mūziķis un veido grafisko dizainu — pārcēlās pirms gandrīz četriem gadiem, un šī ir jau trešā vieta, kurā trīsbērnu ģimene mitusi. «Kad biju maziņa, ļoti gribēju uzaudzināt bērnus Ronjas mežā. Un tagad man ir tas laupītāju mežs. Tur ir trīs avoti, kas satek vienā, un dīķītis. Pilnīga pasaka. Bērnus var izlaist no rīta laukā un vakarā savākt — tas bija tas, ko es gribēju nodrošināt savam bērnam.» Šo skaisto vietu atrast palīdzēja Facebook spēks, saka Ilze. Viņas paziņa no Kanādas zināja pastāstīt par Cēsu Kovārnīšiem, kas tobrīd bija tukši. Mājā ir jādzīvo, lai tās dvēsele neapvainotos. Tāds ir mājas saimnieka uzskats. «Juris Žagars ir viens no visforšākajiem māju īpašniekiem, ar kādu 62
man nācies kontaktēties. Viņš ļoti uzticas, dod atbildību. Un līdz ar to arī izturamies atbildīgi. Tā, manuprāt, ir gudra mājas pārvaldīšana.» Īres līgums uz desmit gadiem ļauj pret ēku izturēties kā pret savējo. Lolot. «Esam pateicīgi šai vietai, jūtamies te laimīgi.» Tiguļu dēls Ernests pasācis ar māju sveicināties gan satiekoties, gan prombraucot. Mazā māsa Anna arī turpina šo tradīciju. «Pirmajā reizē, kad atnācām, nebija pat ceļa, kas ved uz māju. Satikām Juri, un viņš teica, ka pēc nedēļas būs,» stāsta Ilzes vīrs Artūrs. «Atbraucam, un tiešām ir!» piebilst Ilze. Ievācoties viss bija tukšs. Tikai gaišas sienas un koka grīdas. Un Tiguļiem bija pilnīga brīvība māju iekārtot. Artūrs pats izbūvējis virtuvi, viņi nojaukuši šķūnīšu aleju pie mājas un uzcēluši terasi verandas priekšā. «Lietas atnāk. Pa vienai, pamazām,» saka Artūrs. Viņiem ir vairāki pašu atjaunoti skapji, ko nopirkuši Valmiermuižā. Vintage lampas iegādātas no drauga. Bet galdautus un citas mantas atraduši Cēsu «humpalās».
Ernests, Artūrs, Ilze ar Annu, Astrīda un Artūra krustdēls kopā ar brāli uz Kovārnīšu terases
DRAUGI PIE VIENA GALDA «Mājai ir jāparāda sevi. Kurā mirklī ir saulains, kur ir ēna. Visu pirmo gadu vērojām,» stāsta Ilze. Pamazām tā atklājas, tomēr viņiem patīk sajūta, ka māja nekad nebūs pavisam gatava. «Paši visu laiku maināmies, un māja atļauj sevi transformēt līdzi. IR BRĪVDIENAS
MANA TELPA
1
2
3
1 Dzīvojamā istaba ir iekārtota tā, lai ērti būtu arī pavisam maziem bērniņiem 2 Dārza vietā līdzās mājai ir piedzīvojumiem pilna grava 3 Mazākajiem bērniem ir kopīga spēļu istaba, bet deviņus gadus vecajai Astrīdai pašai sava
63
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās TEKSTS ILZE VĪTOLA, FOTO NO PERSONĪGAJIEM ARHĪVIEM
ATGŪT TICĪBU CILVĒKIEM
Kad Zane Timoņina un Ieva Bērziņa nolēma Balkānus apceļot ar stopiem, viņām ne prātā nenāca, ar kādu viesmīlību un nesavtību abas sastapsies
66
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
67
IR BRĪVDIENAS